Bhagavad-gīta trīspadsmitā nodaļa

null

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Daba, baudītājs un apziņa

BG 13.1. – 13.2.

1.–2. PANTS

ardžuna uvāča

prakritim purušam čaiva    kšētram kšētra-gjam ēva ča
ētad vēditum iččhāmi    gjānam gjējam ča kēšava

šrī bhagavān uvāča

idam šarīram kauntēja    kšētram itj abhidhījatē
ētad jo vētti tam prāhuh    kšētra-gja iti tad-vidah

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; prakritim — dabu;
purušam — baudītāju; ča — arī; ēva — noteikti;
kšētram — lauku; kšētra-gjam — lauka zinātāju;
ēva — noteikti; ča — arī; ētat — visu to;
vēditum — saprast; iččhāmi — vēlos es; gjānam — zināšanas;
gjējam — zināšanu mērķi; ča — arī; kēšava — ak, Krišna;
šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja;
idam — šis; šarīram — ķermenis; kauntēja — Kuntī dēls;
kšētram — lauks; iti — tā; abhidhījatē — ir saukts;
ētat — to; jah — kas; vētti — zina; tam — viņš;
prāhuh — ir saukts; kšētra-gjah — lauka zinātājs;
iti — tā; tat-vidah — kas to zina.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Dārgais Krišna! Es vēlos uzzināt, kas ir prakriti
[daba], kas ir puruša [baudītājs], kas ir lauks un tā zinātājs, kas ir
zināšanas un izziņas mērķis.

Dieva Augstākā Personība
sacīja: Kuntī dēls! Šo ķermeni sauc par lauku un to, kas pazīst ķermeni,
sauc par lauka zinātāju.

SKAIDROJUMS

Ardžuna gribēja zināt, kas ir prakriti (daba), puruša (baudītājs), kšētra (lauks), kšētragja (tā zinātājs), zināšanas un izziņas mērķis. Kad viņš par to pajautāja, Krišna teica, ka šo ķermeni sauc par lauku un to, kas zina šo ķermeni, sauc par lauka zinātāju. Šis ķermenis ir saistītās dvēseles darbības lauks. Dvēsele ir sapinusies materiālajā esamībā un cenšas valdīt pār materiālo dabu. Saskaņā ar savu spēju valdīt tā saņem darbības lauku. Šis darbības lauks ir ķermenis. Un kas ir ķermenis? Ķermenis sastāv no jutekļiem. Saistītā dvēsele vēlas jutekliski baudīt un saskaņā ar savu baudītspēju tā saņem ķermeni jeb darbības lauku. Tāpēc ķermeni sauc par kšētru, saistītās dvēseles darbības lauku. Cilvēku, kas uzskata sevi par ķermeni, sauc par kšētragju, lauka zinātāju. Nav nemaz grūti saprast, ar ko atšķiras lauks no tā zinātāja, ķermenis no ķermeņa zinātāja. Vajag tikai padomāt: no bērnības līdz vecumam ķermenis mainās tik daudzas reizes, bet persona ir un paliek viena un tā pati. Tātad darbības lauka zinātājs atšķiras no paša darbības lauka. Tādā veidā dzīvā saistītā dvēsele var saprast, ka tā atšķiras no ķermeņa. Tas tika aprakstīts sākumā — dēhino ‘smin —, dzīvā būtne atrodas ķermenī, un ķermenis mainās no bērnības uz pusaudža un jaunieša gadiem un no jaunības uz vecumu, bet persona, kurai ķermenis pieder, zina, ka tas mainās. Skaidri redzams, ka īpašnieks ir kšētragja. Reizēm mēs domājam: «Es esmu laimīgs,» «Es esmu vīrietis,» «Es esmu sieviete,» «Es esmu suns,» «Es esmu kaķis.» Šie visi ir zinātāja ķermeniskie apzīmējumi. Bet zinātājs atšķiras no ķermeņa. Mēs lietojam daudz dažādu priekšmetu — drēbes u.c., tomēr zinām, ka atšķiramies no tiem. Un, mazliet padomājot, mēs varam arī saprast, ka atšķiramies no ķermeņa. Es, jūs vai kāds cits, kam pieder ķermenis, esam kšētragja, darbības lauka zinātāji, bet ķermenis ir kšētra, pats darbības lauks.
Pirmajās sešās Bhagavad-gītas nodaļās tika aprakstīts ķermeņa zinātājs (dzīvā būtne) un stāvoklis, kurā viņš spēj saprast Visaugsto Kungu. Vidējās sešās Bhagavad-gītas nodaļās aprakstīta Dieva Augstākā Personība un attiecības starp atsevišķo dvēseli un Virsdvēseli saistībā ar garīgo kalpošanu. Šajās nodaļās parādīts, ka Dieva Augstākā Personība ir valdītāja, bet atsevišķā dvēsele ir tai pakļauta. Dzīvās būtnes ir pakļautas visos apstākļos, bet aizmiršanas dēļ tās cieš. Kad būtnes apskaidro dievbijīga darbība, tad tās dažādos veidos vēršas pie Visaugstā Kunga — kā cietējas, kā tie, kam vajag naudu, kā zinātkārie un kā zināšanu meklētāji. Arī tas ir aprakstīts. Tagad, sākot ar trīspadsmito nodaļu, paskaidrots, kā dzīvās būtnes saskaras ar materiālo dabu un kā tās saņem atbrīvi no Visaugstā Kunga ar dažāda veida auglīgu darbību, izkopjot zināšanas un garīgi kalpojot. Dzīvā būtne pilnīgi atšķiras no materiālā ķermeņa, tomēr tā vai citādi tā ir saistījusies ar ķermeni. Arī tas ir paskaidrots.

BG 13.3.

3. PANTS

kšētra-gjam čāpi mām
viddhi    sarva-kšētrēšu bhārata
kšētra-kšētragjajor
gjānam    jat tadž gjānam matam mama

kšētra-gjam — lauka zinātājs; ča — arī;
api — noteikti; mām — Es; viddhi — zini;
sarva — visos; kšētrēšu — ķermeniskajos laukos;
bhārata — Bharatas pēcteci; kšētra — par darbības lauku
(ķermeni); kšētra-gjajoh — un lauka zinātāju;
gjānam — zināšanas; jat — kas; tat — tās;
gjānam — zināšanas; matam — uzskats; mama — Mans.

TULKOJUMS

Bharatas pēcteci! Tev jāsaprot, ka Es arī esmu zinātājs visos
ķermeņos. Ķermeņa un tā zinātāja sapratne ir zināšanas. Tā Es uzskatu.

SKAIDROJUMS

Runājot par ķermeni un ķermeņa zinātāju, dvēseli un Virsdvēseli, mēs redzēsim, ka jāapskata trīs dažādi jautājumi: jautājums par Dievu Kungu, dzīvo būtni un matēriju. Katrā darbības laukā, katrā ķermenī ir divas dvēseles: atsevišķā dvēsele un Virsdvēsele. Tā kā Virsdvēsele ir Dieva Augstākās Personības Krišnas pilnais izvērsums, Krišna saka: «Arī Es esmu zinātājs, bet Es neesmu atsevišķais ķermeņa zinātājs. Es esmu virszinātājs. Paramātmas jeb Virsdvēseles veidolā Es atrodos ikvienā ķermenī.»
Kas ļoti sīki saskaņā ar Bhagavad-gītu pēta jautājumu par darbības lauku un lauka zinātāju, tas var iegūt zināšanas.
Dievs Kungs saka: «Es esmu darbības lauka zinātājs katrā atsevišķā ķermenī.» Atsevišķā būtne var zināt savu ķermeni, bet tā nezina citu ķermeņus. Dieva Augstākā Personība, kas Virsdvēseles veidā ir visos ķermeņos, zina visu par visiem ķermeņiem. Viņš zina visu dažāda veida būtņu ķermeņus. Valsts iedzīvotājs var zināt visu par savu zemes gabalu, turpretī valdnieks zina ne tikai savu pili, bet arī visus atsevišķu pavalstnieku īpašumus. Gluži tāpat būtnei var piederēt atsevišķs ķermenis, bet Visaugstais Kungs ir visu ķermeņu īpašnieks. Valdnieks ir sākotnējais valsts īpašnieks, bet pavalstnieks ir pakārtotais īpašnieks. Un tāpat Visaugstais Kungs ir augstākais visu ķermeņu īpašnieks.
Ķermenis sastāv no jutekļiem. Visaugstais Kungs ir Hrišīkēša, kas nozīmē «jutekļu valdnieks». Viņš ir sākotnējais jutekļu valdnieks, tāpat kā valsts valdnieks ir sākotnējais visas valsts darbības vadītājs, pavalstnieki ir pakārtotie vadītāji. Dievs Kungs saka: «Es arī esmu zinātājs.» Tas nozīmē, ka Viņš ir augstākais zinātājs; atsevišķā dvēsele zina tikai savu ķermeni. Vēdu rakstos ir teikts:

kšētrāni hi šarīrāni    bīdžam čāpi šubhāšubhē
tāni vētti sa jogātmā    tatah kšētra-gja učjatē

Šo ķermeni sauc par kšētru, un tajā mīt ķermeņa īpašnieks un Visaugstais Kungs, kurš zina gan ķermeni, gan ķermeņa īpašnieku. Tāpēc Viņu sauc par visu lauku zinātāju. Atšķirība starp darbības lauku, darbības zinātāju un augstāko darbības zinātāju aprakstīta šādi. Pilnīgas zināšanas par ķermeņa, atsevišķās dvēseles un Virsdvēseles uzbūvi saskaņā ar Vēdu rakstiem sauc par gjānu. Tā uzskata Krišna. Zināt nozīmē saprast, ka gan dvēsele, gan Virsdvēsele ir viens veselums un tomēr atšķiras. Kas neizprot darbības lauku un darbības zinātāju, tā zināšanas nav pilnīgas. Jāsaprot, kādā stāvoklī ir prakriti (daba), puruša (dabas baudītājs) un īšvara (zinātājs, kas valda jeb vada dabu un atsevišķo dvēseli). Šos trīs nedrīkst sajaukt, jo to spējas ir dažādas. Nedrīkst sajaukt gleznotāju ar gleznu vai molbertu. Šī materiālā pasaule, kas ir darbības lauks, ir daba; dabas baudītājs ir dzīvā būtne, un pāri tām abām ir augstākais vadītājs, Dieva Personība. Vēdu valodā (Švētāšvatara Upanišada 1.12.) tas teikts šādiem vārdiem: bhoktā bhogjam prēritāram ča matvā/sarvam proktam tri-vidham brahmam ētat. Pastāv trīs Brahmana izpratnes: prakriti ir Brahmans kā darbības lauks, džīva (atsevišķā dvēsele) ir Brahmans, kas cenšas vadīt materiālo dabu, un to abu vadītājs arī ir Brahmans, bet Viņš ir īstais vadītājs.
Šajā nodaļā būs arī paskaidrots, ka no šiem diviem zinātājiem viens kļūdās, bet otrs ir nekļūdīgs. Viens ir augstākais, bet otrs ir pakļautais. Kas abus šos lauka zinātājus uzskata par vienu un to pašu, tas runā pretī Dieva Augstākajai Personībai, kas šeit ļoti skaidri norāda: «Es arī esmu darbības lauka zinātājs.» Kas virvi uzskata par čūsku, tam nav zināšanu. Pastāv dažādu veidu ķermeņi, un ir dažādi ķermeņu īpašnieki. Katrai atsevišķai dvēselei ir pašai sava spēja valdīt pār materiālo dabu, tāpēc pastāv dažādi ķermeņi. Bet tajos ir arī Visaugstākais, kas visu vada. Svarīgs ir vārds «ča», jo tas norāda uz ķermeņu kopskaitu. Tas ir Šrīlas Baladēvas Vidjābhūšanas viedoklis. Krišna ir Virsdvēsele, kas atrodas ikvienā ķermenī blakus atsevišķai dvēselei. Un Krišna šeit skaidri norāda, ka Virsdvēsele vada gan darbības lauku, gan ierobežoto baudītāju.

BG 13.4.

4. PANTS

tat kšētram jač ča jādrik ča    jad-vikāri jataš ča jat
sa ča jo jat-prabhāvaš ča    tat samāsēna mē šrinu

tat — tas; kšētram — darbības lauks;
jat — kāds; ča — arī; jādrik — kāds tas ir; ča — arī;
jat — kādas; vikāri — izmaiņas; jatah — no kurienes;
ča — arī; jat — kas; sah — viņš; ča — arī;
jah — kas; jat — kā; prabhāvah — ietekme; ča — arī;
tat — to; samāsēna — kopsavilkumā; — no Manis;
šrinu — saproti.

TULKOJUMS

Klausies, tagad Es tev īsumā aprakstīšu darbības lauku, pastāstīšu,
no kā tas sastāv, kā mainās, no kā tas ir radīts, kas ir šī lauka zinātājs
un kāda ir viņa ietekme.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs apraksta darbības lauku un
darbības lauka zinātāju to dabiskajos stāvokļos. Cilvēkam jāzina, kāda ir
ķermeņa uzbūve, no kādiem materiāliem tas veidots, kā vadībā tas darbojas,
kā tas mainās, no kurienes šīs izmaiņas nāk, kādi ir cēloņi, kādi ir
iemesli, kāds ir atsevišķās dvēseles galamērķis un kāds ir atsevišķās
dvēseles patiesais veidols. Jāzina arī, ar ko atšķiras atsevišķā dvēsele
no Virsdvēseles, jāsaprot viņu dažādās ietekmes, spējas utt. Vajag tikai
saprast Bhagavad-gītu tieši no Dieva Augstākās Personības dotā apraksta,
un tad tas viss būs skaidrs. Bet jāuzmanās, lai neuzskatītu, ka Dieva
Augstākā Personība, kas atrodas ikvienā ķermenī, neatšķiras no atsevišķās
dvēseles, džīvas. Tā būtu vienlīdzības zīmes likšana starp vareno un
nespējīgo.

BG 13.5.

5. PANTS

rišbhir bahudhā gītam    čhandobhir vividhaih prithak
brahma-sūtra-padaiš čaiva    hētumadbhir viniščitaih

rišibhih — gudro; bahudhā — daudzveidīgi;
gītam — aprakstīts; čhandobhih — Vēdu himnu;
vividhaih — dažādi; prithak — daudzveidīgi;
brahma-sūtra — Vēdāntas; padaih — aforismu; ča — arī;
ēva — noteikti; hētu-madbhih — ar cēloni un sekām;
viniščitaih — noteikts.

TULKOJUMS

Zināšanas par darbības lauku un darbības lauka zinātāju daudzi
gudrie devuši dažādos Vēdu rakstos. Īpaši tās aprakstītas Vēdānta-sūtrā,
kur norādīts uz cēloņiem un sekām.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība Krišna ir augstākā autoritāte šo zināšanu izskaidrošanā. Tomēr izglītoti zinātnieki un atzītās autoritātes, kā parasts, vienmēr dod iepriekšējo autoritāšu pierādījumus. Krišna skaidro šo visstrīdīgāko jautājumu par dvēseles un Virsdvēseles dažādību un vienādību, balstoties uz rakstiem, Vēdāntu, kas ir atzīta autoritāte. Vispirms Viņš saka: «Tas atbilst dažādu gudro mācībai.» Kas attiecas uz gudrajiem, bez Viņa vēl Vjāsadēva (Vēdānta-sūtras autors) ir dižens gudrais, un Vēdānta-sūtrā atšķirība ir lieliski izskaidrota. Arī Vjāsadēvas tēvs Parāšara ir dižens gudrais, un viņš savās reliģijas grāmatās rakstīja, aham tvam ča tathānj … «Mēs — tu, es un dažādas citas dzīvās būtnes — esam pārpasaulīgi, kaut arī dzīvojam materiālos ķermeņos. Tagad mēs esam krituši un saskaņā ar savu dažādo karmu staigājam triju materiālās dabas īpašību ceļus. Daži ir augstākas, daži ir zemākas dabas. Augstākas un zemākas dabas pastāv neziņas dēļ un izpaužas bezgalīgi daudzās dzīvajās būtnēs. Bet nekļūdīgo Virsdvēseli neskar trīs dabas īpašības, tā ir pārpasaulīga.» Arī sākotnējās Vēdās dvēsele, Virsdvēsele un ķermenis ir uzskatīti par atšķirīgiem, it īpaši tas redzams Katha Upanišadā. To ir izskaidrojuši daudzi viedie, un Parāšaru uzskata par galveno no viņiem.
Vārds «čhandobhih» norāda uz dažādiem Vēdu rakstiem. Piemēram, Taitirīja Upanišada, kas ir Jadžurvēdas atzarojums, apraksta dabu, dzīvo būtni un Dieva Augstāko Personību.
Kā iepriekš tika teikts, kšētra ir darbības lauks, un ir divu veidu kšētragjas: atsevišķā dzīvā būtne un augstākā dzīvā būtne. Kā teikts Taitirīja Upanišadā (2.9.): brahma puččham pratišthā. Ir tāda Visaugstā Kunga enerģijas izpausme, ko sauc par annamaju, atkarību no ēdiena, kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Šī ir materiālistiska Visaugstākā apzināšanās. Tālāk seko prānamaja: izpratis Augstāko Absolūto Patiesību ēdienā, cilvēks var apjēgt Absolūto Patiesību dzīvības pazīmēs jeb dzīvības veidos. Gjānamajas pakāpē izpratne paceļas pāri dzīvības pazīmēm līdz domāšanas, jušanas un vēlēšanās līmenim. Tālāk seko Brahmana apzināšanās, ko sauc par vigjānamaju, kurā dzīvās būtnes prātu un dzīvības pazīmes var atšķirt no pašas dzīvās būtnes. Nākamā un augstākā pakāpe ir ānandamaja, visusvētlaimīgās dabas apzināšanās. Tātad pastāv piecas Brahmana apzināšanās pakāpes, ko sauc par brahmapučhu. No šīm piecām pirmās trīs — annamaja, prānamaja un gjānamaja — ir saistītas ar dzīvo būtņu darbības laukiem. Pāri visiem šiem darbības laukiem stāv Visaugstais Kungs, kas ir ānandamaja. Arī Vēdānta-sūtra apraksta Visaugstāko, sakot: ānanda-majo ‘bhjāsāt — Dieva Augstākā Personība pēc dabas ir prieka pilna. Lai baudītu pārpasaulīgo svētlaimi, Viņa izvēršas vigjānamajā, prānamajā, gjānamajā un annamajā. Darbības laukā dzīvā būtne tiek uzskatīta par baudītāju, un viņa atšķiras no ānandamajas. Tas nozīmē — ja dzīvā būtne nolemj baudīt, savienojoties ar ānandamaju, tad viņa kļūst pilnīga. Lūk, kā izskatās Visaugstais Kungs, augstākais lauka zinātājs, dzīvā būtne — pakārtotais zinātājs un daba — darbības lauks. Šī patiesība ir jāmeklē Vēdānta-sūtrā jeb Brahma-sūtrās.
Šeit minēts, ka Brahma-sūtru aforismi ir lieliski sastādīti, atbilstoši cēloņiem un sekām. Dažas no sūtrām jeb aforismiem ir na vijad ašrutēh (2.3.2.), nātmā šrutēh (2.3.18.) un parāt tu tač-čhrutēh (2.3.40.). Pirmais aforisms norāda uz darbības lauku, otrais norāda uz dzīvo būtni un trešais norāda uz Visaugsto Kungu, visu dažādo dzīvo būtņu izpausmju augstāko labumu.

BG 13.6. – 13.7.

6.–7. PANTS

mahā-bhūtānj ahankāro    buddhir avjaktam ēva ča
indrijāni dašaikam ča    panča čēndrija-gočarāh

iččhā dvēšah sukham duhkham    sanghātaš čētanā dhritih
ētat kšētram samāsēna    sa-vikāram udāhritam

mahā-bhūtāni — lielās pamatvielas;
ahankārah — neīstā patība; buddhih — saprāts;
avjaktam — neizpaustais; ēva — noteikti; ča — arī;
indrijāni — jutekļi; daša-ēkam — vienpadsmit; ča — arī;
panča — pieci; ča — arī; indrija-go-čarāh — jutekļu
priekšmeti; iččhā — vēlmes; dvēšah — naids; sukham — laime;
duhkham — ciešanas; sanghātah — kopums;
čētanā — dzīvības pazīmes; dhritih — pārliecība; ētat — tas
viss; kšētram — darbības lauks; samāsēna — kopumā;
sa-vikāram — ar mijiedarbībām; udāhritam — parādīts ar piemēru.

TULKOJUMS

Piecas galvenās pamatvielas, neīstais «es», saprāts, neizpaustais,
desmit jutekļi un prāts, pieci jutekļu priekšmeti, vēlmes, naids, laime,
ciešanas, kopums, dzīvības pazīmes un pārliecība — tas viss kopā
veido darbības lauku un tā mijiedarbības.

SKAIDROJUMS

No visiem viedo autoritatīvajiem izteikumiem, Vēdu himnām un Vēdānta-sūtras aforismiem šīs pasaules sastāvdaļas var saprast šādi. Vispirms ir zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters. Šīs ir piecas lielās pamatvielas (mahābhūta). Tad seko neīstais «es», saprāts un triju materiālās dabas īpašību neizpaustais stāvoklis. Tālāk seko pieci jutekļi, ar kuriem tiek saņemtas zināšanas: acis, ausis, deguns, mēle un āda. Tālāk pieci darbīgie jutekļi: balss, kājas, rokas, tūplis un dzimumorgāni. Tālāk pāri jutekļiem stāv prāts, kas ir iekšienē un ko var saukt par iekšējo jutekli. Tāpēc, pieskaitot prātu, kopā ir vienpadsmit jutekļu. Tālāk seko pieci jutekļu priekšmeti: smarža, garša, apveids, pieskāriens un skaņa. Visu šo divdesmit četru pamatvielu kopumu sauc par darbības lauku. Ja cilvēks analītiski izpēta šos divdesmit četrus priekšmetus, tad viņš ļoti labi spēj saprast darbības lauku. Tālāk seko vēlmes, naids, laime un ciešanas, kas ir mijiedarbības un pārstāv piecas lielās rupjā ķermeņa pamatvielas. Dzīvības pazīmes, ko pārstāv apziņa un pārliecība, ir smalkā ķermeņa izpausme — prāts, «es» un saprāts. Šīs smalkās pamatvielas arī ir iekļautas darbības laukā.
Piecas galvenās pamatvielas ir neīstā «es» rupjās pārstāves, bet neīstais «es» savukārt pārstāv neīstā «es» sākotnējo stāvokli, ko apzīmē ar vārdiem «materiālistiskā izpratne» jeb tāmasabudhi, saprāts neziņā. Tālāk tās pārstāv triju materiālās dabas īpašību neizpausto stāvokli. Neizpaustās materiālās dabas īpašības sauc par pradhānu.
Ja kāds divdesmit četras pamatvielas un to mijiedarbības vēlas zināt sīkāk, tad viņam šī filozofija jāapgūst dziļāk. Bhagavad-gītā dots tikai kopsavilkums.
Ķermenis ir visu šo lietu pārstāvis, un tas mainās. Sešas tā izmaiņas ir šādas — ķermenis dzimst, aug, pastāv, rada blakusproduktus, sarūk un galu galā iet bojā. Tāpēc lauks ir nepastāvīgs, materiāls. Turpretī kšētragja, lauka zinātājs un īpašnieks, ir citādāks.

BG 13.8. – 13.12.

8.–12. PANTS

amānitvam adambhitvam    ahimsā kšāntir ārdžavam
āčārjopāsanam šaučam    sthairjam ātma-vinigrahah

indrijārthēšu vairāgjam    anahankāra ēva ča
džanma-mritju-džarā-vjādhi-    duhkha-došānudaršanam

asaktir anabhišvangah    putra-dāra-grihādišu
nitjam ča sama-čittatvam    ištāništopapattišu

maji čānanja-jogēna    bhaktir avjabhičārinī
vivikta-dēša-sēvitvam    aratir džana-samsadi

adhjātma-gjāna-nitjatvam    tattva-gjānārtha
– daršanam
ētadž gjānam iti proktam    agjānam jad ato
‘njathā

amānitvam — pazemība; adambhitvam — nelepošanās;
ahimsā — nevardarbība; kšāntih — paciešana;
ārdžavam — vienkāršība; āčārja-upāsanam — vēršanās pie īstena
garīgā skolotāja; šaučam — tīrība; sthairjam — stingrība;
ātma-vinigrahah — pašsavaldīšanās; indrija-arthēšu — attiecībā
uz jutekļiem; vairāgjam — spēja atsacīties;
anahankārah — brīvība no neīstās patības; ēva — noteikti;
ča — arī; džanma — dzimšanas; mritju — nāves;
džarā — vecuma; vjādhi — slimību; duhkha — ciešanu;
doša — ļaunuma; anudaršanam — redzēšana; asaktih — bez
pieķeršanās; anabhišvangah — bez sabiedrības; putra — dēla;
dāra — sievas; griha-ādišu — mājas un citām lietām;
nitjam — vienmēr; ča — arī;
sama-čittatvam — līdzsvarots; išta — gribēto;
aništa — un negribēto; upapattišu — iegūstot;
maji — Man; ča — arī; ananja-jogēna — ar tīru garīgo
kalpošanu; bhaktih — bhakti; avjabhičārinī — nepārtraukta;
vivikta — uz vientuļām; dēša — vietām;
sēvitvam — tiekšanās; aratih — bez pieķeršanās;
džana-samsadi — cilvēkiem vispār; adhjātma — attiecībā uz
patību; gjāna — zināšanās; nitjatvam — nemainība;
tattva-gjāna — patiesības zināšanas; artha — dēļ;
daršanam — filozofija; ētat — tas viss;
gjānam — zināšanas; iti — tā; proktam — paziņots;
agjānam — neziņa; jat — kas; atah — no tā;
anjathā — cits.

TULKOJUMS

Pazemība, kautrība, nevardarbība, visa paciešana, vienkāršība,
vēršanās pie īstena garīgā skolotāja, tīrība, stingrība, pašsavaldīšanās,
atsacīšanās no jutekļu baudām, brīvība no neīstā «es», sapratne, ka
dzimšana, nāve, slimības un vecums ir ļaunums, atsacīšanās, nepieķeršanās
bērniem, sievai, mājai un visam citam, vienāda attieksme pret patīkamo un
nepatīkamo, pastāvīga un tīra sevis veltīšana Man, tieksme dzīvot vientuļā
vietā, atšķirtība no kopējās ļaužu masas, sevis apzināšanās svarīguma
izpratne, filozofiski Absolūtās Patiesības meklējumi — to visu
Es saucu par zināšanām, bet viss pārējais ir neziņa.

SKAIDROJUMS

Šo zināšanu ceļu ne visai saprātīgi cilvēki reizēm kļūdaini uzskata par darbības lauka mijiedarbībām. Bet patiesībā šis ir īstais zināšanu ceļš. Ja cilvēks iet šo ceļu, tad viņam ir iespēja nonākt pie Absolūtās Patiesības. Tā nav divdesmit četru pamatvielu mijiedarbība, kas iepriekš tika aprakstīta. Tas patiesībā ir līdzeklis, kā izkļūt no šo pamatvielu pinekļiem. Iemiesotā dvēsele ir ieslodzīta ķermenī, kas ir no divdesmit četrām pamatvielām veidots pārvalks, un šeit aprakstītais zināšanu ceļš ir līdzeklis, kā no tā izkļūt. No visa, kas teikts par zināšanu ceļu, vissvarīgākais aprakstīts vienpadsmitā panta pirmajā rindā. Maji čānanja-jogēna bhaktir avjabhičārinī — zināšanu ceļš beidzas ar tīru garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Tādējādi, ja cilvēks nesasniedz vai nespēj sasniegt pārpasaulīgu kalpošanu Dievam Kungam, tad pārējām deviņpadsmit īpašībām nav lielas vērtības. Bet, ja cilvēks sāk garīgi kalpot, pilnīgi apzinoties Krišnu, tad pārējās deviņpadsmit īpašības viņā attīstās pašas no sevis. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (5.18.12.): jasjāsti bhaktir bhagavatj akinčanā sarvair gunais tatra samāsatē surāh. Visas labās zināšanu īpašības attīstās tajā, kas sasniedzis garīgās kalpošanas pakāpi. Garīgā skolotāja pieņemšana, kas minēta astotajā pantā, ir būtiska. Pat tam, kas uzsācis garīgi kalpot, tas ir visbūtiskākais. Pārpasaulīgā dzīve sākas ar īstena garīgā skolotāja pieņemšanu. Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna šeit skaidri norāda, ka šis zināšanu ceļš ir īstais ceļš. Viss, kas sadomāts ārpus tā, ir muļķības.
Runājot par aprakstītajām zināšanām, to daļas var analizēt sekojoši. Pazemība nozīmē, ka cilvēkam nevajag vēlēties, lai citi viņu godinātu un tādējādi apmierinātu. Materiālā dzīves izpratne liek ļoti vēlēties, lai citi mūs godinātu, bet no tā cilvēka viedokļa, kuram ir pilnīgas zināšanas un kas zina, ka viņš nav ķermenis, viss — gods un negods —, kas attiecas uz ķermeni, ir bezjēdzīgs. Nevajag ilgoties pēc šī materiālā malda. Cilvēki ļoti grib būt slaveni ar savu dievbijīgumu, un tāpēc reizēm gadās tā, ka, neizprotot reliģijas principus, cilvēks pievienojas kādai grupai, kas patiesībā neseko reliģijas principiem, un grib sevi reklamēt par padomdevēju reliģijas jautājumos. Kas attiecas uz patiesu attīstību garīgajā zinātnē, ir jābūt kādam kritērijam, pēc kura cilvēks varētu pārbaudīt savu attīstību. To var izdarīt pēc šiem punktiem.
Nevardarbība parasti tiek saprasta kā ķermeņa nenogalināšana vai nesagraušana, bet patiesībā tā nozīmē nelikt citiem ciest. Lielākā cilvēku daļa ir iekrituši materiālistiskās dzīves izpratnes neziņas slazdos un tāpēc pastāvīgi cieš materiālās sāpes. Tātad, kamēr cilvēks nepalīdz citiem augt garīgajās zināšanās, tikmēr viņš ir vardarbīgs. Visiem spēkiem jācenšas dot cilvēkiem īstās zināšanas, lai tie varētu izglītoties un atbrīvoties no materiālajiem pinekļiem. Lūk, kas ir nevardarbība.
Paciešana nozīmē, ka cilvēkam jāmācās panest apvainojumus un negodu. Ja cilvēks apgūst garīgās zināšanas, tad citi viņam sagādā daudz apvainojumu un negoda. Tas ir sagaidāms, jo tā ir veidota materiālā daba. Pat piecgadīgais zēns Prahlāda, kas apguva garīgās zināšanas, nonāca briesmās, jo viņa tēvs nostājās pret garīgo kalpošanu. Tēvs dažādi centās puisēnu nogalināt, bet viņš visu pacieta. Tātad garīgo zināšanu attīstības ceļā var būt daudz traucēkļu, bet mums jābūt pacietīgiem un ar noteiktību jāiet uz priekšu.
Vienkāršība nozīmē, ka nav jābūt diplomātiskam, jābūt tik atklātam, lai pat ienaidniekam varētu norādīt īsteno patiesību. Kas attiecas uz garīgā skolotāja pieņemšanu, tad tā ir būtiska, jo bez garīgā skolotāja norādījumiem nav iespējams iet uz priekšu garīgajā zinātnē. Pie garīgā skolotāja jāiet pilnīgā pazemībā, visiem spēkiem jākalpo viņam tā, lai viņš būtu priecīgs un svētītu savu mācekli. Īstens garīgais skolotājs ir Krišnas pārstāvis — ja viņš svēta savu mācekli, tad māceklis tūlīt paiet uz priekšu garīgajā ceļā, pat ja neseko vadošajiem principiem. Vai arī, ja cilvēks visiem spēkiem ir kalpojis garīgajam skolotājam, tad viņam ir vieglāk pildīt vadošos principus.
Tīrība ir būtiska, lai varētu iet uz priekšu garīgajā dzīvē. Tīrība ir divējāda: iekšēja un ārēja. Ārējā tīrība nozīmē mazgāšanos, bet iekšējā tīrība ir pastāvīga domāšana par Krišnu un Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē daudzināšana. Šis paņēmiens attīra prātu no agrāk uzkrātās karmas putekļiem.
Stingrība nozīmē, ka garīgais ceļš jāiet ar lielu noteiktību. Bez šādas noteiktības īsta attīstība nav iespējama. Un pašsavaldīšanās nozīmē, ka nevajag pieņemt neko, kas kaitē garīgai attīstībai. Pie tā ir jāpierod un jāatmet viss, kas neļauj garīgi pilnveidoties. Lūk, kas ir īsta atsacīšanās. Jutekļi ir ļoti stipri, un tie vienmēr grib, lai viņus apmierinātu. Nevajag paļauties nevajadzīgām prasībām. Jutekļus jāapmierina tikai tik daudz, lai ķermenis būtu derīgs pienākuma pildīšanai un ļautu attīstīties garīgajā dzīvē. Vissvarīgākais un nevaldāmākais juteklis ir mēle. Kas spēj savaldīt mēli, tam ir visas iespējas savaldīt citus jutekļus. Mēle var garšot un runāt. Tāpēc pastāvīgi jādara tā, lai mēle baudītu tikai Krišnam piedāvāta ēdiena pārpalikumus un daudzinātu Harē Krišna. Kas attiecas uz acīm, tad tām nedrīkst ļaut redzēt neko citu, kā vienīgi brīnišķīgo Krišnas veidolu. Tas savaldīs acis. Gluži tāpat ausīm ir jāklausās par Krišnu un degunam jāsmaržo puķes, kas piedāvātas Krišnam. Tāds ir garīgās kalpošanas ceļš, un šeit mēs redzam, ka Bhagavad-gītā izklāstīta tikai un vienīgi garīgās kalpošanas zinātne. Garīgā kalpošana ir galvenais un vienīgais mērķis. Nesaprātīgi Bhagavad-gītas komentētāji cenšas novirzīt lasītāju prātus uz citiem jautājumiem, bet Bhagavad-gīta neapskata nekādus citus jautājumus kā tikai garīgo kalpošanu.
Neīstais «es» nozīmē «es esmu ķermenis». Kad cilvēks saprot, ka viņš ir nevis ķermenis, bet dvēsele, tad viņš sasniedz savu īsto «es». «Es» pastāv. Nosodīts tiek neīstais «es», bet ne īstais. Vēdu rakstos (Brihad-āranjaka Upanišada 1.4.10.) teikts: aham brahmāsmi — es esmu Brahmans, es esmu gars. Šis «es esmu», patības sajūta pastāv arī tad, kad cilvēks ir atbrīvots un apzinās sevi. Šī «es esmu» apziņa ir «es», bet, kad to attiecina uz neīsto ķermeni, tad tas kļūst par neīsto «es». Kad patības apziņa tiek attiecināta uz īstenību, tad tas ir īstais «es». Daži filozofi uzskata, ka «es» ir atmetams, bet «es» nav iespējams atmest, jo tas nozīmē identitāti. Protams, mums vajag atmest maldīgo sevis pielīdzināšanu ķermenim.
Jācenšas saprast, ka dzimšana, nāve, vecums un slimības ir ciešanas. Dzimšana aprakstīta dažādos Vēdu rakstos. Šrīmad Bhāgavatamā ļoti uzskatāmi attēlota nedzimuša bērna pasaule, atrašanās mātes klēpī, ciešanas utt. Labi jāsaprot, ka dzimšana ir pilna ciešanu. Mēs esam aizmirsuši ciešanas mātes klēpī, tāpēc necenšamies atrisināt atkārtotas dzimšanas un nāves jautājumu. Arī nāves brīdī nākas pārciest ļoti daudz ko, un arī tas ir minēts autoritatīvos rakstos. Par to ir jārunā. Un, kas attiecas uz slimībām un vecumu, tad katrs no pieredzes par to zina. Neviens negrib slimot un neviens negrib novecot, bet no tā nevar izvairīties. Kamēr mēs uz materiālo dzīvi neraugāmies pesimistiski un nedomājam par ciešanām, ko atnes dzimšana, nāve, vecums un slimības, tikmēr mums nav dzinuļa attīstībai garīgajā dzīvē.
Kas attiecas uz nepieķeršanos bērniem, sievai un mājai, tas nenozīmē, ka pret tiem nedrīkst būt nekādu jūtu. Pilnīgi dabiski, ka mēs tos mīlam. Bet, kad tie traucē garīgi pilnveidoties, tad nevajag tiem pieķerties. Vislabākais veids, kā padarīt ģimenes dzīvi patīkamu, ir Krišnas apziņa. Ja cilvēks pilnīgi apzinās Krišnu, tad viņš var padarīt mājas dzīvi pavisam laimīgu, jo Krišnas apziņas ceļš ir viegls. Vajag tikai daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, baudīt Krišnam piedāvāta ēdiena pārpalikumus, apspriest tādas grāmatas kā Bhagavad-gītu un Šrīmad Bhāgavatamu un kalpot Dievībām. Šīs četras darbības padarīs cilvēku laimīgu. To var mācīt arī ģimenes locekļiem. Ģimene var no rīta un vakarā kopā sēdēt un daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Ģimenes dzīvi var veidot tā, lai šādā veidā sekotu četriem minētajiem principiem un attīstītu Krišnas apziņu; tad nav nekādas vajadzības mainīt ģimenes dzīves kārtu pret atsacīšanās dzīves kārtu. Bet, ja ģimenes dzīve nav labvēlīga garīgai attīstībai, tad no tās ir jāatsakās. Lai izprastu Krišnu vai kalpotu Viņam, jāziedo viss, kā to izdarīja Ardžuna. Ardžuna negribēja nogalināt savus ģimenes locekļus, bet, kad saprata, ka tie traucē izprast Krišnu, viņš uzklausīja Krišnas norādījumus, cīnījās un nogalināja tos. Jebkurā gadījumā, nevajag pieķerties ģimenes dzīves priekiem un bēdām, jo šajā pasaulē neviens nekad nevar būt pilnīgi laimīgs vai nelaimīgs.
Laime un ciešanas nāk līdzi materiālajai dzīvei. Tās jāmācās paciest, kā ieteikts Bhagavad-gītā. Laimes un ciešanu atnākšanu un aiziešanu nekad nevar apturēt, tāpēc nevajag pieķerties materiālistiskajam dzīves veidam un abos gadījumos jābūt dabiski apmierinātam. Parasti, saņemot kaut ko gribētu, mēs esam ļoti laimīgi, un, saņemot kaut ko negribētu, ciešam. Bet, ja esam patiešām garīgā līmenī, tad tas viss mūs nesatrauc. Lai šo stāvokli sasniegtu, mums jāmācās pastāvīgi garīgi kalpot. Garīgi kalpot Krišnam bez novirzīšanās nozīmē garīgi kalpot deviņos veidos —, daudzināt, klausīties, godināt, cienīt utt. — kā aprakstīts devītās nodaļas pēdējā pantā. Lūk, kāds ceļš ir jāiet.
Pilnīgi dabiski, ka cilvēks, kas sācis garīgo dzīvi, negribēs būt kopā ar materiālistiskiem cilvēkiem. Kas tā darītu, tas cirstu zaru, uz kura pats sēž. Cilvēks var pārbaudīt sevi un paskatīties, cik viņā ir vēlmes dzīvot vientuļā vietā bez nevēlamas sabiedrības. Dabiski, ka bhakta nevēlas izklaidēties bez vajadzības, iet uz kino vai darboties sabiedrībā, jo viņš saprot, ka tā ir tikai laika izšķiešana. Daudzi zinātnieki un filozofi pēta dzimumdzīvi vai kādu citu jautājumu, bet šāda pētniecība un filozofiska prātošana ir bezjēdzīga. Vairāk vai mazāk tās ir muļķības. Saskaņā ar Bhagavad-gītu ar filozofisku apdomu jāpēta dvēseles daba. Jāpēta un jācenšas saprast patība. Lūk, kas šeit ieteikts.
Kas attiecas uz sevis apzināšanos, šeit skaidri pateikts, ka īpaši laba ir bhakti joga. Tiklīdz mēs runājam par bhakti, ir jārunā par Virsdvēseles un atsevišķās dvēseles attiecībām. Atsevišķā dvēsele un Virsdvēsele nevar būt viens un tas pats, vismaz bhakti izpratnē ne. Atsevišķās dvēseles kalpošana Augstākajai Dvēselei ir mūžīga, nitja, kā šeit skaidri norādīts. Tātad bhakti jeb garīgā kalpošana ir mūžīga. Lūk, kādai jābūt filozofiskajai pārliecībai.
Tas ir izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.11.): vadanti tat tattva-vidas tattvam jadž gjānam advajam. «Īstenie Absolūtās Patiesības sapratēji zina, ka Patība tiek izprasta trijās pakāpēs — kā Brahmans, Paramātma un Bhagavāns.» Bhagavāns ir augstākā Absolūtās Patiesības apzināšanās virsotne, tāpēc jācenšas sasniegt Dieva Augstākās Personības izprašanas līmenis un garīgi jākalpo Dievam Kungam. Tā ir zināšanu pilnība.
Ceļš, kas sākas ar pazemības mācīšanos un ved līdz pat Augstākās Patiesības, Absolūtās Dieva Personības izpratnei, ir trepes, kas sākas apakšstāvā un ved līdz augšējam stāvam. Uz šīm kāpnēm ir daudz cilvēku, kas tikuši līdz pirmajam, otrajam vai trešajam stāvam, bet, kamēr cilvēks nav sasniedzis augšējo stāvu, Krišnas izpratni, tikmēr viņš ir zemākajā zināšanu līmenī. Ja kāds vēlas sacensties ar Dievu un tajā pašā laikā iet uz priekšu garīgajās zināšanās, tad nekas viņam neiznāks. Ir skaidri pateikts, ka īsta saprašana nav iespējama bez pazemības. Sevis uzskatīšana par Dievu ir vislielākā uzpūtība. Dzīvo būtni pastāvīgi spārda stingrie materiālās dabas likumi, un tomēr savā neziņā tā domā: «Es esmu Dievs.» Tāpēc zināšanas sākas ar amānitvu, pazemību. Cilvēkam jābūt pazemīgam un jāzina, ka viņš ir pakļauts Visaugstajam Kungam. Kas saceļas pret Visaugsto Kungu, tas tiek pakļauts materiālajai dabai. Tas jāzina un jābūt pārliecinātam par šo patiesību.

BG 13.13.

13. PANTS

gjējam jat tat pravakšjāmi    jadž
gjātvāmritam ašnutē
anādi mat-param brahma    na sat tan
nāsad učjatē

gjējam — izzināmo; jat — ko; tat — to;
pravakšjāmi — Es tagad izskaidrošu; jat — kuru;
gjātvā — zinot; amritam — nektāru; ašnutē — cilvēks
nogaršo; anādi — bez sākuma; mat-param — Man pakļauts;
brahma — gars; na — ne; sat — cēlonis;
tat — tam; na — ne; asat — sekas; učjatē — ir teikts.

TULKOJUMS

Tagad Es tev skaidrošu izzināmo, kuru aptverot, tu sajutīsi mūžības
garšu. Brahmanam, garam, nav sākuma, tas ir pakļauts Man un atrodas ārpus
materiālās pasaules cēloņiem un sekām.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs ir izskaidrojis darbības lauku un lauka zinātāju. Viņš ir arī izskaidrojis, kā iepazīt darbības lauka zinātāju. Tagad Viņš sāk skaidrot izzināmo, vispirms dvēseli, tad Virsdvēseli. Ja zinātājs zina gan dvēseli, gan Virsdvēseli, tad viņš var nobaudīt dzīves nektāru. Kā tika izskaidrots otrajā nodaļā, dzīvā būtne ir mūžīga. Tas apstiprināts arī šeit. Nav noteikta laika, kad džīva ir dzimusi. Neviens arī nevar izpētīt, kā džīvātma ir izpaudusies no Visaugstā Kunga. Tāpēc tai nav sākuma. Vēdu raksti to apstiprina: na džājatē mrijatē vā vipaščit (Katha Upanišada 1.2.18.). Ķermeņa zinātājs nekad nav dzimis un nekad nemirst, viņš ir pilns zināšanu.
Visaugstais Kungs Virsdvēseles veidolā Vēdu rakstos (Švētāšvatara Upanišada 6.16.) nosaukts par pradhāna-kšetragja-patir gunēšah, galveno ķermeņa zinātāju un triju materiālās dabas īpašību saimnieku. Smriti teikts: dāsa-bhūto harēr ēva nānjasjaiva kadāčana. Dzīvās būtnes mūžīgi kalpo Visaugstajam Kungam. To savā mācībā apstiprināja arī Kungs Čaitanja. Tāpēc Brahmana apraksts, kas dots šajā pantā, attiecas uz atsevišķo dvēseli, un, kad vārds «Brahmans» tiek attiecināts uz dzīvo būtni, tad jāsaprot, ka tas ir vigjānabrahma pretstatā ānandabrahmam. Ānanda-brahma ir Augstākais Brahmans, Dieva Personība.

BG 13.14.

14. PANTS

sarvatah pāni-pādam tat    sarvato ‘kši-širo-mukham
sarvatah šrutimal lokē    sarvam āvritja tišthati

sarvatah — visur; pāni — rokas;
pādam — kājas; tat — tā; sarvatah — visur;
akši — acis; širah — galvas; mukham — sejas;
sarvatah — visur; šruti-mat — ir ausis; lokē — pasaulē;
sarvam — visu; āvritja — pārklājot; tišthati — pastāv.

TULKOJUMS

Visur ir Virsdvēseles rokas un kājas, visur ir Viņas acis, galvas un
sejas, visur ir Viņas ausis. Tā, visu caurstrāvojot, pastāv
Virsdvēsele.

SKAIDROJUMS

Kā Saule izplata bezgala daudz staru, tā dara arī Virsdvēsele jeb Dieva Augstākā Personība. Tā pastāv visucaurstrāvojošā veidā, un Viņā pastāv visas atsevišķās dzīvās būtnes, sākot ar pirmo lielo skolotāju Brahmu līdz pat mazajām skudriņām. Ir bezgala daudz galvu, kāju, roku, acu un dzīvo būtņu. Viss pastāv Virsdvēselē. Tāpēc Virsdvēsele caurstrāvo visu. Taču atsevišķā dvēsele nevar teikt, ka visur ir viņas kājas, rokas un acis. Tas nav iespējams. Ja būtne savā neziņā domā, ka viņas kājas un rokas ir visur, tikai viņa to neapzinās, bet, iegūstot zināšanas, viņa nonāks šādā līmenī, tad tāda domāšana ir pretrunīga. Tas nozīmē, ka materiālās dabas saistītā atsevišķā dvēsele nav augstākā. Visaugstākais atšķiras no atsevišķās dvēseles. Visaugstais Kungs var izstiept savu roku bezgalīgi; atsevišķā dvēsele to nevar. Bhagavad-gītā Dievs Kungs saka: ja kāds Viņam piedāvā puķi, augli vai mazliet ūdens, Viņš tos pieņem. Ja Dievs Kungs ir tālu, tad kā gan Viņš to var izdarīt? Dievs Kungs ir visuvarens: lai gan Viņš ir savā mājvietā, kas ir tālu jo tālu projām no Zemes, Viņš var izstiept roku un pieņemt piedāvājumu. Lūk, kādas ir Viņa spējas. Brahma-samhitā (5.37.) teikts: goloka ēva nivasatj akhilātma-bhūtah — Viņš vienmēr spēlējas uz savas pārpasaulīgās planētas, tomēr visu caurstrāvo. Atsevišķā dvēsele nevar apgalvot, ka viņa visu caurstrāvo. Tāpēc šis pants apraksta Augstāko Dvēseli, Dieva Personību, bet nevis atsevišķo dvēseli.

BG 13.15.

15. PANTS

sarvēndrija-gunābhāsam    sarvēndrija-vivardžitam
asaktam sarva-bhrič čaiva    nirgunam guna-bhoktri ča

sarva — visu; indrija — jutekļu;
guna — īpašību; ābhāsam — pirmavots; sarva — visu;
indrija — jutekļu; vivardžitam — bez; asaktam — bez
pieķeršanās; sarva-bhrit — visa uzturētāja; ča — arī;
ēva — noteikti; nirgunam — bez materiālām īpašībām;
guna-bhoktri — gunu valdniece; ča — arī.

TULKOJUMS

Virsdvēsele ir visu jutekļu pirmavots, taču pati ir bez jutekļiem.
Viņa nekam nav pieķērusies, kaut arī uztur visas būtnes. Viņa ir pāri
materiālās dabas īpašībām un tajā pašā laikā vada tās.

SKAIDROJUMS

Kaut arī Visaugstais Kungs ir dzīvo būtņu visu jutekļu avots, Viņam nav tādu materiālu jutekļu kā dzīvajām būtnēm. Patiesībā atsevišķajām dvēselēm ir garīgi jutekļi, bet saistītajā dzīvē tie ir materiālo pamatvielu pārklāti un tāpēc jutekļu darbība izpaužas caur matēriju. Visaugstā Kunga jutekļi nav tā pārklāti. Viņa jutekļi ir pārpasaulīgi un tāpēc tos sauc par nirgunu. Guna nozīmē materiālās īpašības, bet Viņa jutekļus nepārklāj nekas materiāls. Jāsaprot, ka Viņa jutekļi nav tādi kā mūsējie. Kaut arī Viņš ir visas mūsu jutekliskās darbības avots, Viņam ir savi, pārpasaulīgi jutekļi, kas nav piesārņoti. Tas ļoti labi izskaidrots Švētāšvatara Upanišadā (3.19.): apāni-pādo džavano grahītā. Dieva Augstākajai Personībai nav ar matēriju aptraipītu roku, bet ir rokas, kas pieņem visu, kas tiek Viņam ziedots. Lūk, ar ko Virsdvēsele atšķiras no saistītajām dvēselēm. Dievam Kungam nav materiālu acu, bet acis Viņam ir — kā gan citādi Viņš varētu redzēt? Viņš redz visu — pagātni, tagadni un nākotni. Virsdvēsele dzīvo būtnes sirdī un zina, ko mēs esam darījuši pagātnē, ko darām tagad un kas mūs sagaida nākotnē. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā: Viņš zina visu, bet neviens nezina Viņu. Ir teikts, ka Visaugstajam Kungam nav tādu kāju kā mums, bet Viņš var ceļot cauri telpai, jo Viņam ir garīgas kājas. Citiem vārdiem sakot, Dievs Kungs nav bezpersonisks; Viņam ir acis, kājas, rokas un viss pārējais, un, tā kā mēs esam Visaugstā Kunga neatņemamas daļiņas, arī mums tas viss ir. Bet Viņa rokas, kājas, acis un jutekļi nav materiālās dabas piesārņoti. Bhagavad-gīta arī apstiprina, ka Dievs Kungs ar savu iekšējo spēju parādās tāds, kāds Viņš ir. Viņš nav materiālās enerģijas piesārņots, jo Viņš ir materiālās enerģijas Kungs. Vēdu rakstos mēs varam izlasīt, ka viss, kas ir Viņā, ir garīgs. Viņam ir mūžīgs veidols, saččidānandavigraha. Viņam ir visas varenības. Viņš ir visu bagātību un visu enerģiju īpašnieks. Viņš ir vissaprātīgākais, un Viņš ir zināšanu pilns. Šīs ir dažas no Dieva Augstākās Personības pazīmēm. Viņš ir visu dzīvo būtņu uzturētājs un visu darbību liecinieks. Kā mēs varam saprast no Vēdu rakstiem, Visaugstais Kungs vienmēr ir pārpasaulīgs. Kaut arī mēs neredzam Viņa galvu, seju, rokas un kājas, Viņam tās ir, un, nonākot pārpasaulīgā līmenī, mēs varēsim redzēt Dieva Kunga veidolu. Tāpēc impersonālisti, kurus joprojām saista matērija, nespēj saprast Dieva Personību.

BG 13.16.

16. PANTS

bahir antaš ča bhūtānām    ačaram čaram ēva ča
sūkšmatvāt tad avigjējam    dūra-stham čāntikē ča tat

bahih — ārpusē; antah — iekšpusē; ča — arī;
bhūtānām — visām dzīvajām būtnēm; ačaram — nekustīgajām;
čaram — kustīgajām; ēva — arī; ča — un;
sūkšmatvāt — tā kā ir ļoti smalka; tat — tā;
avigjējam — nezināmā; dūra-stham — tālu projām; ča — arī;
antikē — tuva; ča — un; tat — tā.

TULKOJUMS

Augstākā Patiesība ir visu dzīvo būtņu ārpusē un iekšpusē, Tā ir
kustīgajās un nekustīgajās būtnēs. Tā ir ļoti smalka, tāpēc ar materiāliem
jutekļiem to nevar redzēt vai iepazīt. Tā ir ļoti, ļoti tālu, un Tā ir arī
tuvu.

SKAIDROJUMS

No Vēdu rakstiem mēs uzzinām, ka Nārājana,
Augstākā Persona, atrodas gan katras dzīvās būtnes iekšienē, gan ārpusē.
Viņš ir gan garīgajā, gan arī materiālajā pasaulē. Viņš ir tālu projām,
tomēr tuvu mums. Vēdu rakstos par to ir teikts: āsīno dūram vradžati
šajāno jāti sarvatah
(Katha Upanišada 1.2.21.). Viņš
vienmēr ir pārpasaulīgas svētlaimes pilns, tāpēc mēs nespējam aptvert, kā
Viņš bauda savu pilnīgo varenību. Ar šiem materiālajiem jutekļiem mēs
nespējam redzēt vai saprast. Tāpēc Vēdu valodā teikts, ka Viņa izprašanai
nevar izmantot mūsu materiālo prātu un jutekļus. Bet, kam ir šķīstīts
prāts un jutekļi, tas, garīgi kalpojot Krišnas apziņā, var redzēt Viņu
nepārtraukti. Brahma-samhita apstiprina, ka bhakta, kas attīstījis sevī
mīlestību pret Visaugsto Dievu, var redzēt Viņu vienmēr, nepārtraukti.
Bhagavad-gīta (11.54.) apstiprina, ka Dievu Kungu var redzēt un
saprast tikai ar garīgo kalpošanu. Bhaktjā tv ananjajā šakjah.

BG 13.17.

17. PANTS

avibhaktam ča bhūtēšu    vibhaktam iva ča sthitam
bhūta-bhartri ča tadž gjējam    grasišnu prabhavišnu ča

avibhaktam — nesadalīta; ča — arī;
bhūtēšu — visās dzīvajās būtnēs; vidbhaktam — sadalīta;
iva — it kā; ča — arī; sthitam — atrodas;
bhūta-bhartri — visu dzīvo būtņu uzturētāja; ča — arī;
tat — tā; gjējam — jāsaprot; grasišnu — aprijot;
prabhavišnu — attīstot; ča — arī.

TULKOJUMS

Lai gan šķiet, ka Virsdvēsele ir sadalīta starp visām būtnēm, tā ir
nedalīta, tā ir viens vesels. Viņa uztur visas dzīvās būtnes, taču
jāsaprot, ka Viņa arī aprij un attīsta tās.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs Virsdvēseles veidā atrodas ikvienā
sirdī. Vai tas nozīmē, ka Viņš ir sadalījies? Nē. Patiesībā Viņš ir viens.
To var salīdzināt ar sauli: saule ir zenītā, un tā ir savā vietā. Mēs
varam piectūkstoš jūdzes jebkurā virzienā prasīt cilvēkiem: «Kur ir
saule?» Visi atbildēs: «Tā spīd man virs galvas.» Vēdu rakstos šis piemērs
dots, lai parādītu, ka Dievs Kungs ir nesadalīts, kaut arī liekas
sadalīts. Vēdu rakstos arī teikts, ka viens Višnu savā visvarenībā ir
visur, tāpat kā saule parādās daudzās vietās un daudziem cilvēkiem. Un
Visaugstais Kungs, kas ir ikvienas dzīvās būtnes uzturētājs, iznīcināšanas
laikā visu aprij. Tas tika apstiprināts vienpadsmitajā nodaļā, kur Dievs
Kungs saka, ka Viņš ir atnācis aprīt visus Kurukšētras karotājus.
Visaugstais Kungs arī teica, ka Viņš visu aprij kā laiks. Viņš ir visa
iznīcinātājs, nogalinātājs. Kad ir radīšana, Viņš no sākotnējā stāvokļa
visus izveido, bet iznīcināšanas laikā Viņš visus aprij. Vēdu himnas
apstiprina, ka Viņš ir visu dzīvo būtņu sākums un visa balsts. Pēc
radīšanas viss balstās uz Viņa visvarenību, un pēc iznīcināšanas viss
atkal atgriežas un atdusās Viņā. To apstiprina Vēdu himnas. Jato vā
imāni bhūtāni džājantē jēna džātāni džīvanti jat prajantj abhisamvišanti
tad brahma tad vidžigjāsasva
(Taitirīja Upanišada 3.1.).

BG 13.18.

18. PANTS

džjotišām api tadž džjotis    tamasah param učjatē
gjānam gjējam gjāna-gamjam    hridi sarvasja višthitam

džjotišām — visā, kas spīd; api — arī;
tat — Tā; džjotih — gaismas avots; tamasah — tumsai;
param — pāri; učjatē — ir teikts; gjānam — zināšanas;
gjējam — izzināmais; gjāna-gamjam — tas, ko var sasniegt
ar zināšanām; hridi — sirdī; sarvasja — visiem;
višthitam — atrodas.

TULKOJUMS

Virsdvēsele ir gaisma visā, kas spīd. Viņa stāv pāri matērijas
tumsai un ir neizpausta. Viņa ir zināšanas, Viņa ir izziņas priekšmets un
zināšanu mērķis. Viņa atrodas ikviena sirdī.

SKAIDROJUMS

Virsdvēsele, Dieva Augstākā Personība, ir gaisma visā, kas spīd, piemēram, saulē, mēnesī un zvaigznēs. Vēdu rakstos teikts, ka garīgajā valstībā nevajag ne sauli, ne mēnesi, jo tur ir Visaugstā Kunga starojums. Materiālajā pasaulē šo brahmadžoti, Dieva Kunga garīgo starojumu klāj mahattatva, materiālās pamatvielas, tāpēc materiālajā pasaulē, lai būtu gaisma, mums vajadzīga saule, mēness, elektrība utt. Bet garīgajā valstībā neko tādu nevajag. Vēdu rakstos skaidri teikts, ka Visaugstā Kunga starojums visu apgaismo. Tāpēc skaidrs, ka Viņš neatrodas materiālajā pasaulē. Viņš atrodas garīgajā valstībā, kas ir tālu jo tālu garīgajās debesīs. Arī tas apstiprināts Vēdu rakstos. Āditja-varnam tamasah parastāt (Švētāšvatara Upanišada 3.8.). Viņš ir gluži kā saule, mūžīgi spīdošs, bet Viņš ir tālu, tālu pāri šīs materiālās pasaules tumsai.
Viņa zināšanas ir pārpasaulīgas. Vēdu raksti apstiprina, ka Brahmans ir koncentrētas pārpasaulīgās zināšanas. Tam, kas vēlas pārcelties uz šo garīgo valstību, zināšanas dod Visaugstais Kungs, kas atrodas ikvienā sirdī. Vienā Vēdu mantrā (Švētāšvatara Upanišada 6.18.) teikts: tam ha dēvam ātma-buddhi-prakāšam mumukšur vai šaranam aham prapadjē. Ja kāds vispār vēlas atbrīvi, tad viņam jāuztic sevi Dieva Augstākajai Personībai. Kas attiecas uz augstāko zināšanu mērķi, arī tas ir apstiprināts Vēdu rakstos: tam ēva viditvāti mritjum ēti. «Tikai zinot Viņu, var iziet ārpus dzimšanas un nāves robežām.» (Švētāšvatara Upanišada 3.8.)
Viņš ir ikvienā sirdī, un Viņš ir augstākais vadītājs. Visaugstākā rokas un kājas ir visur, bet to nevar teikt par atsevišķo dvēseli. Tāpēc jāatzīst, ka ir divi darbības lauka zinātāji, atsevišķā dvēsele un Virsdvēsele. Mūsu kājas un rokas atrodas noteiktā vietā, bet Krišnas kājas un rokas ir visur. To apstiprina Švētāšvatara Upanišada (3.17.): sarvasja prabhum īšānam sarvasja šaranam brihat. Dieva Augstākā Personība, Virsdvēsele, ir prabhu jeb visu dzīvo būtņu saimnieks, tāpēc Viņš ir visu dzīvo būtņu galīgais patvērums. Tāpēc nevar noliegt, ka Augstākā Virsdvēsele un atsevišķā dvēsele vienmēr atšķiras.

BG 13.19.

19. PANTS

iti kšētram tathā gjānam    gjējam čoktam
samāsatah
mad-bhakta ētad vigjāja    mad-bhāvājopapadjatē

iti — tā; kšētram — darbības lauks (ķermenis);
tathā — arī; gjānam — zināšanas; gjējam — izzināmais;
ča — arī; uktam — aprakstīts; samāsatah — kopumā;
mat-bhaktah — Mans bhakta; ētat — visu to;
vigjāja — sapratis; mat-bhāvāja — Manu dabu;
upapadjatē — sasniedz.

TULKOJUMS

Es esmu īsumā izskaidrojis darbības lauku [ķermeni], zināšanas un
izzināmo. Tikai Mani bhaktas spēj to pilnībā saprast un sasniegt Manu
dabu.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs īsumā ir aprakstījis ķermeni, zināšanas un izzināmo. Šīs zināšanas ir par trim lietām: zinātāju, izzināmo un izziņu. Šie trīs kopā ir zinātne par zināšanām. Pilnīgas zināšanas tīri Dieva Kunga bhaktas saprot tieši. Citi tās nespēj saprast. Monisti apgalvo, ka galu galā šīs trīs daļas kļūst par vienu, bet bhaktas to nepieņem. Zināšanas un to attīstība nozīmē sevis izprašanu Krišnas apziņā. Mūs vada materiālā apziņa, bet tiklīdz visu savu apziņu pievēršam Krišnas darbībai un apjēdzam, ka Krišna ir viss, mēs sasniedzam īstas zināšanas. Citiem vārdiem sakot, zināšanas nav nekas cits kā pilnīgas garīgās kalpošanas izpratnes sākuma pakāpe. Piecpadsmitajā nodaļā tas būs ļoti skaidri pateikts.
Tagad kopsavilkumā mēs varam saprast, ka 6. un 7. pantā, sākot ar mahā-bhūtāni līdz čētanā dhritih, tiek analizētas materiālās pamatvielas un noteiktas dzīvības pazīmju izpausmes. Kopumā tās veido ķermeni, darbības lauku. Un 8. līdz 12. pants, no amānitvam līdz tattva-gjānārtha-daršanam, apraksta zināšanu ceļu, kas māca saprast abu veidu darbības lauka zinātājus, dvēseli un Virsdvēseli. Tālāk, no 13. līdz 18. pantam, sākot ar anādi mat-param un beidzot ar hridi sarvasja višthitam, ir aprakstīta dvēsele un Visaugstais Kungs jeb Virsdvēsele.
Tātad ir aprakstītas trīs lietas: darbības lauks (ķermenis), saprašanas ceļš un dvēsele kopā ar Virsdvēseli. Šeit īpaši pateikts, ka tikai tīri Dieva Kunga bhaktas spēj skaidri izprast šīs trīs lietas. Tātad šie bhaktas spēj pilnā mērā īstenot Bhagavad-gītas mācību, sasniegt augstāko mērķi, Visaugstā Kunga Krišnas dabu. Citiem vārdiem sakot, neviens cits kā tikai bhaktas spēj saprast Bhagavad-gītu un sasniegt vēlamo.

BG 13.20.

20. PANTS

prakritim purušam čaiva    viddhj anādī ubhāv api
vikārāmš ča gunāmš čaiva    viddhi prakriti-sambhavān

prakritim — materiālā daba; purušam — dzīvās
būtnes; ča — arī; ēva — noteikti; viddhi — zini;
anādī — bez sākuma; ubhau — abas; api — arī;
vikārān — izmaiņas; ča — arī; gunān — materiālās dabas trīs
īpašības; ča — arī; ēva — noteikti; viddhi — zini;
prakriti — no materiālās dabas; sambhavān — radušās.

TULKOJUMS

Zini, ka materiālajai dabai un dzīvajām būtnēm nav sākuma. To
izmaiņas un matērijas īpašības radījusi materiālā daba.

SKAIDROJUMS

Ar zināšanām, kas dotas šajā nodaļā, mēs varam izprast ķermeni (darbības lauku) un ķermeņa zinātājus (gan atsevišķo dvēseli, gan Virsdvēseli). Ķermenis ir darbības lauks, un tas ir veidots no materiālās dabas. Atsevišķā dvēsele, kas ir iemiesota un bauda ķermeņa darbību, ir puruša jeb dzīvā būtne. Tā ir viens zinātājs; otrs ir Virsdvēsele. Protams, jāsaprot, ka gan Virsdvēsele, gan atsevišķā būtne ir dažādas Dieva Augstākās Personības izpausmes. Dzīvā būtne pieder pie Viņa enerģijām, bet Virsdvēsele — pie Viņa personiskajiem izvērsumiem.
Gan materiālā daba, gan dzīvā būtne ir mūžīgas. Tās pastāvēja jau pirms radīšanas. Materiālā izpausme radusies no Visaugstā Kunga enerģijas, un arī dzīvās būtnes radušās no enerģijas, bet tikai no augstākās enerģijas. Gan dzīvās būtnes, gan materiālā daba pastāvēja pirms šī kosmosa izpaušanās. Materiālā daba bija iegrimusi Dieva Augstākajā Personībā, Mahāvišnu, un, kad bija laiks, tā izpaudās ar mahattatvas starpniecību. Arī dzīvās būtnes ir Visaugstajā Kungā, bet, tā kā viņas ir saistītas, tās negrib kalpot Kungam. Tāpēc viņām nav atļauts ieiet garīgajās debesīs. Bet līdz ar materiālās dabas radīšanu šīm dzīvajām būtnēm atkal tiek dota iespēja darboties materiālajā pasaulē un gatavoties ieiešanai garīgajā valstībā. Lūk, kāda ir materiālās radīšanas mīkla. Patiesībā dzīvā būtne sākotnēji ir Visaugstā Kunga neatņemama daļiņa, bet savas dumpīgās dabas dēļ tā ir saistīta materiālajā dabā. Patiesībā nav svarīgi, kādā veidā šīs dzīvās būtnes jeb Dieva Kunga augstākās būtnes ir saskārušās ar materiālo dabu. Taču Dieva Augstākā Personība zina, kā un kāpēc tas notika. Rakstos Dievs Kungs norāda, ka tie, kurus piesaistījusi materiālā daba, grūti cīnās par esamību. Bet no šajos dažos pantos aprakstītā mums noteikti jāzina, ka visas materiālās dabas pārvērtības un ietekmes, kas nāk no trijām īpašībām, arī ir materiālās dabas radītas. Visas pārvērtības un dažādība, kas attiecas uz dzīvajām būtnēm, ir ķermeņa dēļ. Kas attiecas uz garu, visas dzīvās būtnes ir vienādas.

BG 13.21.

21. PANTS

kārja-kārana-kartritvē    hētuh prakritir učjatē
purušah sukha-duhkhānām    bhoktritvē hētur učjatē

kārja — seku; kārana — un cēloņu;
kartritvē — radīšanā; hētuh — līdzeklis;
prakritih — materiālā daba; učjatē — ir teikts;
purušah — dzīvā būtne; sukha — laimes; duhkhānām — un
ciešanu; bhoktritvē — baudās; hētuh — līdzeklis;
učjatē — ir teikts.

TULKOJUMS

Saka, ka materiālā daba ir visu materiālo cēloņu un seku cēlonis,
bet dzīvā būtne ir dažādu ciešanu un baudu cēlonis šajā pasaulē.

SKAIDROJUMS

Dažādas dzīvo būtņu ķermeņu un jutekļu izpausmes ir radījusi materiālā daba. Ir 8 400 000 dzīvo būtņu veidi, un visa šī daudzveidība ir materiālās dabas radīta. Šie veidi rodas no dažādiem dzīvo būtņu jutekļu priekiem; dzīvā būtne vēlas baudīt dzīvi tādā vai citādā ķermenī. Dažādos ķermeņos būtne bauda dažāda veida laimi un ciešanas. Materiālā laime un ciešanas nāk no ķermeņa, bet nevis no pašas būtnes kāda tā ir. Tās sākotnējā stāvoklī par baudu nav jāšaubās, tāpēc jau tas ir īstais stāvoklis. Būtne vēlas valdīt pār materiālo dabu, tāpēc viņa ir materiālajā pasaulē. Garīgajā valstībā nekā tāda nav. Garīgā valstība ir tīra, bet materiālajā pasaulē visi smagi cīnās, lai iegūtu dažādus jutekļu priekus. Skaidrāk būtu teikt, ka ķermenis ir radies no jutekļiem. Jutekļi ir vēlmes apmierināšanas līdzekļi. Un viss kopā — ķermenis un jutekļu līdzekļi — ir materiālās dabas doti, un, kā mēs redzēsim no nākamā panta, dzīvā būtne nonāk vai nu svētīgos vai nelabvēlīgos apstākļos atbilstoši savām agrākajām vēlmēm un darbībai. Atkarībā no būtnes vēlmēm un darbības materiālā daba piešķir viņai atbilstošu dzīves vietu. Būtne pati ir šādu dzīvesvietu iegūšanas cēlonis un sekojošo baudu un ciešanu cēlonis. Reiz novietota noteikta veida ķermenī, būtne nonāk dabas varā, jo ķermenis, kas ir matērija, darbojas saskaņā ar materiālās dabas likumiem. Tad dzīvā būtne nespēj mainīt šo likumu. Iedomāsimies, ka būtne ir ielikta suņa ķermenī. Tikko tā ir ielikta šajā ķermenī, viņai jādarbojas kā sunim. Tā nevar darboties citādi. Un, ja dzīvā būtne ir ielikta cūkas ķermenī, tad tā ir spiesta ēst mēslus un darboties kā cūka. Ja dzīvā būtne ir ielikta padieva ķermenī, tad tai jādarbojas saskaņā ar šo ķermeni. Tas ir dabas likums. Bet jebkuros apstākļos blakus atsevišķajai dvēselei ir Virsdvēsele. Vēdās (Mundaka Upanišadā 3.1.1.) tas izskaidrots šādi: dvā suparnā sajudžā sakhājah. Visaugstais Kungs ir tik labs pret dzīvo būtni, ka vienmēr pavada atsevišķo dvēseli un visos apstākļos ir tai blakus kā Virsdvēsele jeb Paramātma.

BG 13.22.

22. PANTS

purušah prakriti-stho hi    bhunktē prakriti-džān gunān
kāranam guna-sango ‘sja    sad-asad-joni-džanmasu

purušah — dzīvā būtne; prakriti-sthah — atrodoties
materiālajā enerģijā; hi — noteikti; bhunktē — bauda;
prakriti-džān — materiālās dabas radītās; gunān — dabas
īpašības; kāranam — cēlonis; guna-sangah — saistīšanās ar dabas
īpašībām; asja — dzīvās būtnes; sat-asat — labos un sliktos;
joni — dzīvības veidos; džanmasu — piedzimst.

TULKOJUMS

Dzīvā būtne, atrazdamās materiālajā dabā, staigā dzīves ceļus un
bauda trijas materiālās dabas īpašības. Tas notiek tādēļ, ka viņa ir
saskārusies ar materiālo dabu. Ejot cauri dažādiem dzīvības veidiem, tā
sastop gan labu, gan ļaunu.

SKAIDROJUMS

Šis pants ir ļoti svarīgs, lai saprastu, kā
dzīvā būtne pārceļo no viena ķermeņa otrā. Otrajā nodaļā teikts, ka būtne
ceļo no ķermeņa uz ķermeni līdzīgi tam, kā cilvēks maina drēbes. Šī drēbju
maiņa notiek tādēļ, ka būtne ir pieķērusies materiālajai esamībai. Kamēr
vien viņu valdzina šī viltus izpausme, tai nākas ceļot no viena ķermeņa
otrā. Būtne grib valdīt pār materiālo dabu, tāpēc viņa ir ielikta šādos
nevēlamos apstākļos. Materiālo vēlmju ietekmēta, būtne reizēm piedzimst
par padievu, reizēm par cilvēku, reizēm par zvēru, par putnu, par tārpu,
par zivi, par svēto, par kukaini. Tā tas turpinās. Un visos gadījumos
dzīvā būtne uzskata sevi par apstākļu noteicēju, tomēr ir pakļauta
materiālajai dabai.

Šeit paskaidrots, ka būtne tiek ielikta šādos dažādos ķermeņos. Tas
rodas no saistības ar dažādām dabas īpašībām. Tāpēc ir jāpaceļas pāri
trijām materiālajām īpašībām un jānonāk pārpasaulīgā stāvoklī. To sauc par
Krišnas apziņu. Kamēr vien būtne neapzinās Krišnu, materiālā apziņa liek
tai ceļot no ķermeņa uz ķermeni, jo tai kopš neatminamiem laikiem ir
materiālas vēlmes. Bet šis priekšstats ir jāmaina. Izmaiņa var notikt
tikai tad, ja klausāmies autoritatīvus avotus. Šeit dots vislabākais
piemērs: Ardžuna klausās Dieva zinātni no Krišnas. Ja dzīvā būtne
pakļaujas un klausās, tad viņa zaudē ilgi auklēto vēlmi valdīt pār
materiālo dabu un pamazām, atmetot šo vēlmi, arvien vairāk bauda garīgu
laimi. Vēdu mantrā teikts: jo vairāk būtne mācās Dieva Augstākās
Personības sabiedrībā, jo vairāk tā bauda mūžīgu, svētlaimes pilnu dzīvi.

BG 13.23.

23. PANTS

upadraštānumantā ča    bhartā bhoktā mahēšvarah
paramātmēti čāpj ukto    dēhē ‘smin purušah parah

upadraštā — novērotājs; anumantā — atļāvējs;
ča — arī; bhartā — saimnieks; bhoktā — augstākais
baudītājs; mahā-īšvarah — Visaugstais Kungs;
parama-ātmā — Virsdvēsele; iti — arī; ča — un;
api — patiešām; uktah — ir teikts; dēhē — ķermenī;
asmin — šajā; purušah — baudītājs; parah — pārpasaulīgais.

TULKOJUMS

Šajā ķermenī ir vēl viens pārpasaulīgs baudītājs, Dievs Kungs,
augstākais īpašnieks, kurš novēro un atļauj un kurš ir Virsdvēsele.

SKAIDROJUMS

Šeit teikts, ka Virsdvēsele, kas vienmēr ir kopā ar atsevišķo dvēseli, pārstāv Visaugsto Kungu. Viņa nav parasta dzīvā būtne. Monistu filozofi uzskata, ka ķermeņa zinātājs ir viens, tāpēc domā, ka atsevišķā dvēsele un Virsdvēsele neatšķiras. Lai šo jautājumu noskaidrotu, Dievs Kungs norāda, ka Viņš Paramātmas veidolā ir katrā ķermenī. Viņš atšķiras no atsevišķās dvēseles; Viņš ir para, pārpasaulīgs. Atsevišķā dvēsele bauda darbību noteiktā laukā, bet Virsdvēsele nav ierobežots baudītājs un nepiedalās ķermeniskā darbībā, bet novēro, uzrauga, atļauj un ir augstākais baudītājs. Viņu sauc par Paramātmu, nevis ātmu, un Tā ir pārpasaulīga. Ir skaidri pateikts, ka ātma un Paramātma atšķiras. Virsdvēseles, Paramātmas kājas un rokas ir visur, bet atsevišķās dvēseles kājas un rokas nav visur. Un, tā kā Paramātma ir Visaugstais Kungs, Viņa ir blakus atsevišķajai dvēselei, lai ļautu tai piepildīt vēlmi materiāli baudīt. Bez Augstākās Dvēseles atļaujas atsevišķā dvēsele neko nevar darīt. Atsevišķais ir bhukta, uzturētais, bet Dievs Kungs ir bhokta, uzturētājs. Pastāv neskaitāmas dzīvās būtnes, un Viņš ir visu to draugs.
Katra atsevišķā dzīvā būtne mūžīgi ir Visaugstā Kunga neatņemama daļiņa; būtne un Visaugstais Kungs ir ļoti tuvi draugi. Bet dzīvā būtne tiecas neklausīt Visaugsto Kungu un darboties neatkarīgi, cenšoties valdīt pār dabu, un šīs tieksmes dēļ viņu sauc par Visaugstā Kunga robeženerģiju. Dzīvā būtne var atrasties vai nu materiālajā, vai arī garīgajā enerģijā. Kamēr vien būtni saista materiālā enerģija, Visaugstais Kungs kā tās draugs, Virsdvēsele, ir kopā ar viņu, lai palīdzētu tai atgriezties garīgajā enerģijā. Dievs Kungs vienmēr vēlas, lai dvēsele atgrieztos garīgajā enerģijā, bet savas mazās neatkarības dēļ atsevišķā būtne pastāvīgi atsakās no saskarsmes ar garīgo gaismu. Šī nepareizā neatkarības izlietošana rada viņas materiālās nesaskaņas saistītajā dabā. Tāpēc Dievs Kungs vienmēr dod norādījumus no iekšpuses un ārpuses. No ārpuses Viņš dod norādījumus tā, kā teikts Bhagavad-gītā, un no iekšpuses Viņš cenšas pārliecināt dzīvo būtni, ka tās darbība materiālajā laukā nemaz neved uz īstu laimi. «Atmet to un vērs savu ticību uz Mani. Tad tu būsi laimīgs,» Viņš saka. Tāpēc saprātīgs cilvēks, kas tic Paramātmai jeb Dieva Augstākajai Personībai, sāk iet pretī mūžīgai, svētlaimes un zināšanu pilnai dzīvei.

BG 13.24.

24. PANTS

ja ēvam vētti purušam    prakritim ča gunaih saha
sarvathā vartamāno ‘pi    na sa bhūjo ‘bhidžājatē

jah — kas; ēvam — tā; vētti — zina;
purušam — dzīvo būtni; prakritim — materiālo dabu; ča — un;
gunaih — materiālās dabas īpašības; saha — ar;
sarvathā — visos veidos; vartamānah — atrodas; api — par
spīti; na — nekad; sah — viņš; bhūjah — atkal;
abhidžājatē — piedzimst.

TULKOJUMS

Kas izprot šo mācību par materiālo dabu, dzīvo būtni un dabas
īpašību mijiedarbībām, tas noteikti sasniedz atbrīvi. Viņš nekad vairs
nepiedzimst, lai kas arī viņš tagad būtu.

SKAIDROJUMS

Kas skaidri izprot materiālo dabu,
Virsdvēseli, atsevišķo dvēseli un viņu savstarpējās attiecības, tas kļūst
atbrīves cienīgs un pievēršas garīgajai gaisotnei; viņš vairs nav spiests
atgriezties materiālajā dabā. Tas notiek pateicoties zināšanām. Zināšanu
mērķis ir skaidri saprast, ka dzīvā būtne ir nejauši kritusi šajā
materiālajā esamībā. Cilvēkam pašam, tiekoties ar autoritātēm, svētiem
cilvēkiem un garīgo skolotāju, jāsaprot savs stāvoklis un, izprotot
Bhagavad-gītu, kā to ir izskaidrojusi Dieva personība, jāatgriežas
garīgajā apziņā jeb Krišnas apziņā. Tad viņš noteikti vairs nekad
neatgriezīsies materiālajā esamībā; viņš pāries garīgajā valstībā, lai
dzīvotu mūžīgas svētlaimes un zināšanu pilnu dzīvi.

BG 13.25.

25. PANTS

dhjānēnātmani pašjanti    kēčid ātmānam ātmanā
anjē sānkhjēna jogēna    karma-jogēna čāparē

dhjānēna — meditējot; ātmani — sevī;
pašjanti — redz; kēčit — daži; ātmānam — Virsdvēseli;
ātmanā — ar prātu; anjē — citi; sānkhjēna — ar filozofisku
spriešanu; jogēna — ar jogu; karma-jogēna — darbojoties un
nevēloties augļus; ča — arī; aparē — citi.

TULKOJUMS

Vieni aptver Virsdvēseli sevī, meditējot, otri to redz, apgūstot
zināšanas, trešie — ar darbu, pēc kura augļiem viņi
netiecas.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs stāsta Ardžunam, ka, atkarībā no tā, kā cilvēks cenšas apzināties sevi, saistītās dvēseles var iedalīt divās daļās. Ateisti, agnostiķi un skeptiķi nespēj nonākt līdz garīgai izpratnei. Bet ir vēl citi, kas ir uzticīgi savai garīgās dzīves izpratnei, un viņus sauc par iekšēji redzīgiem bhaktām, filozofiem un tiem, kas atsacījušies no sava darba augļiem. Monisma mācības aizstāvjus arī var pieskaitīt ateistiem un agnostiķiem. Citiem vārdiem sakot, tikai Dieva Augstākās Personības bhaktām ir vislabākā garīgā izpratne, jo viņi saprot, ka aiz šīs materiālās dabas ir garīgā valstība un Dieva Augstākā Personība, kas ir izvērsusies kā Paramātma, Virsdvēsele ikvienā, visucaurstrāvojošais Dievs. Protams, pie ticīgajiem var pieskaitīt arī tos, kas, attīstot zināšanas, cenšas saprast Augstāko Absolūto Patiesību. Sānkhjas filozofi analizē materiālo pasauli un iedala to divdesmit četrās pamatvielās. Par divdesmit piekto viņi uzskata dvēseli. Kad viņi saprot, ka atsevišķā dvēsele stāv pāri materiālajām pamatvielām, tad viņi spēj arī saprast, ka pāri atsevišķajai dvēselei ir Dieva Augstākā Personība. Tā ir divdesmit sestā «pamatviela». Tā viņi pamazām nonāk līdz garīgajai kalpošanai Krišnas apziņā. Tiem, kas darbojas bez pieķeršanās augļiem, arī ir pareiza attieksme. Viņiem tiek dota iespēja attīstīties līdz garīgai kalpošanai Krišnas apziņā. Šeit teikts, ka ir cilvēki, kuru apziņa ir tīra un kuri cenšas atrast Virsdvēseli ar meditāciju, un atklājuši sevī Virsdvēseli, nonāk pārpasaulīgā stāvoklī. Gluži tāpat ir citi, kas cenšas saprast Augstāko Dvēseli, izkopjot zināšanas, un vēl citi, kas nodarbojas ar hathas jogu un ar šādu bērnišķību cenšas apmierināt Dieva Augstāko Personību.

BG 13.26.

26. PANTS

anjē tv ēvam adžānantah    šrutvānjēbhja upāsatē
tē ‘pi čātitarantj ēva    mritjum šruti-parājanāh

anjē — citi; tu — bet; ēvam — tā;
adžānantah — bez garīgām zināšanām; šrutvā — klausoties;
anjēbhjah — no citiem; upāsatē — sāk godināt; — tie;
api — arī; ča — un; atitaranti — paceļas pāri;
ēva — noteikti; mritjum — nāves ceļam;
šruti-parājanāh — vēloties klausīties.

TULKOJUMS

Vēl ir tādi, kuriem nav garīgo zināšanu, bet viņi sāk godināt
Augstāko Personību, dzirdējuši par To no citiem. Viņi tiecas uzklausīt
autoritātes, tāpēc arī paceļas pāri dzimšanas un nāves ceļam.

SKAIDROJUMS

Šis pants ir īpaši attiecināms uz mūsdienu sabiedrību, kurai nav gandrīz nekādas izglītības garīgajos jautājumos. Daži cilvēki var likties ateistiski, agnosticiski vai filozofiski, bet patiesībā viņiem nav filozofijas zināšanu. Parastam cilvēkam, ja viņš ir laba dvēsele, klausoties tiek dota iespēja attīstīties. Klausīšanās ir ļoti svarīga. Kungs Čaitanja, kurš sludināja Krišnas apziņu mūsdienu pasaulē, ļoti uzsvēra klausīšanās svarīgumu, jo parastam cilvēkam pietiek klausīties no autoritatīviem avotiem, lai pilnveidotos, it īpaši, ja viņš saskaņā ar Kunga Čaitanjas norādījumiem klausās pārpasaulīgo skaņu Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Tāpēc ir teikts, ka visiem cilvēkiem jācenšas klausīties no sevi apjēgušām dvēselēm un pamazām jāiemācās visu saprast. Tad viņi noteikti sāk godināt Visaugsto Kungu. Kungs Čaitanja teica, ka šajā laikmetā nevienam nav jāmaina savs stāvoklis, tikai jāatmet cenšanās izprast Absolūto Patiesību ar prātošanu. Jāmācās kļūt par kalpu tiem, kas zina Visaugsto Kungu. Ja cilvēkam paveicas un viņš rod patvērumu pie tīra bhaktas, klausās no viņa par sevis apzināšanos un seko viņa pēdās, tad šis cilvēks pakāpeniski paceļas tīra bhaktas līmenī. Šajā pantā īpaši uzsvērta klausīšanās, un tas ir ļoti pareizi. Kaut arī parastie cilvēki bieži nav tik spējīgi kā tā dēvētie filozofi, klausīšanās ar ticību no autoritatīvas personas palīdzēs viņiem pacelties pāri materiālajai esamībai un atgriezties mājās, pie Dieva.

BG 13.27.

27. PANTS

jāvat sandžājatē kinčit    sattvam
sthāvara-džangamam
kšētra-kšētragja-samjogāt    tad viddhi
bharataršabha

jāvat — viss, kas; sandžājatē — rodas;
kinčit — viss; sattvam — pastāvošais;
sthāvara — nekustīgais; džangamam — kustīgais;
kšētra — ķermeņa; kšētra-gja — un ķermeņa zinātāja;
samjogāt — saistībā; tat viddhi — to zini;
bharata-rišabha — galvenais no Bhāratām.

TULKOJUMS

Galvenais no Bhāratām! Zini, ka viss pastāvošais — gan
kustīgais, gan nekustīgais — ir tikai darbības lauka un tā
zinātāja savienojums.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā izskaidrota gan materiālā daba, gan
dzīvā būtne, kas pastāvēja pirms kosmosa radīšanas. Viss, kas ir radīts,
ir tikai dzīvās būtnes un materiālās dabas savienojums. Ir daudz nekustīgu
izpausmju — koki, kalni, pauguri —, un daudz kustīgu,
un visas tās ir tikai zemākās un augstākās dabas jeb dzīvās būtnes,
savienojumi. Bez augstākās dabas — dzīvās būtnes klātbūtnes
nekas nevar augt. Attiecības starp matēriju un dabu turpinās mūžīgi, un
šis savienojums ir Visaugstā Kunga radīts, tāpēc Viņš vada gan augstāko,
gan zemāko dabu. Viņš ir radījis materiālo dabu, un augstākā daba ir
ielikta šajā materiālajā dabā; tādā veidā notiek visas darbības un rodas
visas izpausmes.

BG 13.28.

28. PANTS

samam sarvēšu bhūtēšu    tišthantam paramēšvaram
vinašjatsv avinašjantam    jah pašjati sa pašjati

samam — vienādi; sarvēšu — visās;
bhūtēšu — dzīvajās būtnēs; tišthan-tam — atrodas;
parama-īšvaram — Virsdvēsele; vinašjatsu — iznīcināmajā;
avinašjantam — neiznīcināta; jah — kas; pašjati — redz;
sah — viņš; pašjati — patiesi redz.

TULKOJUMS

Kas redz, ka Virsdvēsele pavada atsevišķo dvēseli visos ķermeņos,
un saprot, ka ne dvēsele, ne Virsdvēsele, kuras mīt mirstīgā ķermenī,
nekad netiek iznīcinātas, tas redz patiesi.

SKAIDROJUMS

Ikviens, kas pateicoties labai sabiedrībai
spēj redzēt trīs lietas — ķermeni, ķermeņa īpašnieku jeb
atsevišķo dvēseli un atsevišķās dvēseles draugu —, kas ir kopā,
patiešām zina. Kamēr cilvēks nav saskāries ar īstenu garīgo jautājumu
zinātāju, tikmēr viņš nespēj redzēt šīs trīs lietas. Tie, kam nav šādas
saskarsmes, dzīvo neziņā; viņi redz tikai ķermeni un domā, ka ar ķermeņa
nāvi visam ir beigas. Bet patiesībā tas tā nav. Pēc ķermeņa bojāejas
paliek gan dvēsele, gan Virsdvēsele, un tās dažādos kustīgos un nekustīgos
veidolos turpina pastāvēt mūžīgi. Sanskrita vārdu «paramēšvara» reizēm
tulko kā «atsevišķā dvēsele», jo dvēsele ir materiālā ķermeņa saimnieks,
un pēc ķermeņa nāves tā pāriet citā veidolā. Šajā nozīmē viņa ir
saimnieks. Bet ir citi, kas skaidro šo «paramēšvara» kā «Virsdvēsele».
Jebkurā gadījumā turpina pastāvēt gan Virsdvēsele, gan atsevišķā dvēsele.
Tās neiet bojā. Kas to redz, tas redz, kas notiek patiesībā.

BG 13.29.

29. PANTS

samam pašjan hi sarvatra    samavasthitam īšvaram
na hinastj ātmanātmānam    tato jāti parām gatim

samam — vienādi; pašjan — redzot;
hi — noteikti; sarvatra — visu; samavasthitam — vienādi
esot; īšvaram — Virsdvēseli; na — ne; hinasti — pagrimst;
ātmanā — ar prātu; ātmānam — dvēsele; tatah — tad;
jāti — sasniedz; parām — pārpasaulīgo; gatim — mērķi.

TULKOJUMS

Kas redz, ka Virsdvēsele ir visur, ikvienā dzīvajā būtnē, tas
nepazudina sevi ar postošu prāta darbību. Tā viņš tuvojas pārpasaulīgajam
mērķim.

SKAIDROJUMS

Pieņemot materiālo esamību, dzīvā būtne ir
nonākusi citādā stāvoklī nekā garīgajā esamībā. Bet, ja cilvēks saprot, ka
Visaugstākais savā Paramātmas izpausmē ir visur, t.i., ja viņš spēj
saskatīt Dieva Augstākās Personības klātbūtni visā dzīvajā, tad viņš
nepazudina sevi ar postošu domāšanu un pakāpeniski paceļas uz garīgo
valstību. Prāts parasti ir pieķēries jutekļu apmierināšanai, bet, kad tas
pievēršas Virsdvēselei, cilvēks pilnveidojas garīgajā izpratnē.

BG 13.30.

30. PANTS

prakritjaiva ča karmāni    krijamānāni sarvašah
jah pašjati tathātmānam    akartāram sa pašjati

prakritjā — materiālās dabas; ēva — noteikti;
ča — arī; karmāni — darbība; krijamānāni — darīta;
sarvašah — visādā ziņā; jah — kas; pašjati — redz;
tathā — arī; ātmānam — sevi; akartāram — nedarītāju;
sah — viņš; pašjati — redz pilnīgi.

TULKOJUMS

Kas redz, ka visu dara materiālās dabas radītais ķermenis, bet
patība ir bezdarbīga, tas ir patiešām redzīgs.

SKAIDROJUMS

Šo ķermeni Virsdvēseles vadībā ir izveidojusi
materiālā daba, un nekādu ķermenisko darbību būtne neveic. Viss, kas
būtnei ir jādara vai nu laimes, vai ciešanu dēļ, ir uzspiests ķermeņa
uzbūves dēļ. Taču patība atrodas ārpus šīs ķermeniskās darbības. Ķermenis
būtnei tiek dots saskaņā ar viņas agrākajām vēlmēm. Lai piepildītu vēlmes,
būtnei tiek dots ķermenis, saskaņā ar kuru tā darbojas. Var teikt, ka
ķermenis ir vēlmju piepildīšanas mašīna, ko izveidojis Visaugstais Kungs.
Vēlmju dēļ būtne tiek ielikta grūtos apstākļos, lai ciestu vai baudītu.
Kad dzīvā būtne attīsta šādu pārpasaulīgu redzējumu, viņa spēj atšķirt
sevi no ķermeniskās darbības. Kas tā redz, tas ir patiešām redzīgs.

BG 13.31.

31. PANTS

jadā bhūta-prithag-bhāvam    ēka-stham anupašjati
tata ēva ča vistāram    brahma sampadjatē tadā

jadā — kad; bhūta — dzīvo būtņu;
prithak-bhāvam — atšķirības; ēka-stham — esot vienā;
anupašjati — cilvēks cenšas redzēt, uzklausot autoritāti; tatah
ēva
— no tā laika; ča — arī; vistāram — izpausme;
brahma — Absolūtu; sampadjatē — viņš sasniedz;
tadā — tad.

TULKOJUMS

Kad saprātīgs cilvēks pārstāj uzskatīt dzīvās būtnes par dažādām
dažādu ķermeņu dēļ un redz, ka dzīvās būtnes ir visur, tad viņš izprot
Brahmanu.

SKAIDROJUMS

Kad cilvēks spēj redzēt, ka dažādi dzīvo būtņu
ķermeņi pastāv tāpēc, ka atsevišķajām dvēselēm ir dažādas vēlmes, bet tie
patiesībā dvēselei nepieder, tad viņš redz patiesi. Materiālistiskajā
dzīves izpratnē mēs redzam padievus, cilvēkus, suņus, kaķus u.c. Šis
materiālais skatījums nav īstais skatījums. Materiālistiskais dalījums
rodas dzīves materiālas izpratnes dēļ. Pēc materiālā ķermeņa bojāejas
paliek tikai garīgā dvēsele. Garīgā dvēsele saskaras ar materiālo dabu,
tāpēc saņem dažādus ķermeņus. Kas to redz, tas redz garīgi, atbrīvojies no
tāda iedalījuma kā cilvēki, dzīvnieki, augsts, zems, utt., cilvēks šķīsta
savu apziņu un spēj apzināties Krišnu un savu garīgo būtību. Nākamajā
pantā būs paskaidrots, kā cilvēks redz šajā stāvoklī.

BG 13.32.

32. PANTS

anāditvān nirgunatvāt    paramātmājam avjajah
šarīra-stho ‘pi kauntēja    na karoti na lipjatē

anāditvāt — tā kā ir mūžīgs;
nirgunatvāt — pārpasaulīgs; parama — pāri materiālajai dabai;
ātmā — gars; ajam — šis; avjajah — neiznīcināmais;
šarīra-sthah — kas mīt ķermenī; api — kaut arī;
kauntēja — Kuntī dēls; na karoti — nedara nekā; na
lipjatē
— nesapinas.

TULKOJUMS

Ardžuna! Kas redz ar mūžības acīm, tas redz, ka nemirstīgā dvēsele
ir pārpasaulīga, mūžīga un dabas īpašību neskarta. Lai gan saistīta ar
materiālo ķermeni, tā nedarbojas un nesapinas.

SKAIDROJUMS

Materiālā ķermeņa dzimšanas dēļ liekas, ka arī
dzīvā būtne piedzimst, bet patiesībā tā ir mūžīga; tā nav dzimusi, un, par
spīti tam, ka viņa atrodas materiālajā ķermenī, tā ir pārpasaulīga un
mūžīga. To nav iespējams iznīcināt. Pēc dabas tā ir pilna svētlaimes.
Būtne neveic nekādu materiālu darbību, tāpēc darbība, kas veikta aiz
saskarsmes ar materiālo ķermeni, viņu nesasaista.

BG 13.33.

33. PANTS

jathā sarva-gatam saukšmjād    ākāšam nopalipjatē
sarvatrāvasthito dēhē    tathātmā nopalipjatē

jathā — kā; sarva-gatam — visucaurstrāvojošās;
saukšmjāt — tā kā ir smalkas; ākāšam — debesis; na — ne;
upalipjatē — sajaucas; sarvatra — visur;
avasthitah — esot; dēhē — ķermenī; tathā — tā;
ātmā — patība; na — ne; upalipjatē — sajaucas.

TULKOJUMS

Debesis ir ļoti smalkas, tāpēc tās nesajaucas ne ar ko, lai gan
caurstrāvo visu. Arī dvēsele, kas redz Brahmanu, nesajaucas ar ķermeni,
kaut arī atrodas tajā.

SKAIDROJUMS

Gaiss ieiet ūdenī, dubļos, mēslos un visā
citā, tomēr tas ne ar ko nesajaucas. Arī dzīvā būtne atrodas
visdažādākajos ķermeņos, tomēr ir pāri tiem, jo ir smalka. Tāpēc ar
materiālām acīm nevar redzēt, kā dzīvā būtne saskaras ar ķermeni un kā tā
iziet no ķermeņa pēc nāves. To nespēj pateikt neviens zinātnieks.

BG 13.34.

34. PANTS

jathā prakāšajatj ēkah    kritsnam lokam imam ravih
kšētram kšētrī tathā kritsnam    prakāšajati bhārata

jathā — kā; prakāšajati — apgaismo;
ēkah — viena; kritsnam — visu; lokam — Visumu;
imam — šī; ravih — Saule; kšētram — šo ķermeni;
kšētrī — dvēsele; tathā — tāpat; kritsnam — visu;
prakāšajati — apgaismo; bhārata — Bharatas dēls.

TULKOJUMS

Bharatas dēls! Kā Saule viena pati apgaismo Visumu, tā dzīvā būtne,
kas ķermenī ir viena pati, apgaismo visu ķermeni ar apziņu.

SKAIDROJUMS

Par apziņu runā daudz dažādu teoriju. Šeit,
Bhagavad-gītā, dots piemērs par Sauli un saulesstariem. Saule atrodas
vienā vietā, bet apgaismo Visumu, un mazā garīgā dvēsele, kas atrodas šā
ķermeņa sirdī, apgaismo ar apziņu visu ķermeni. Tādējādi apziņa ir
dvēseles klātbūtnes pierādījums, tāpat kā saulesstari un gaisma ir Saules
esamības pierādījums. Kad ķermenī ir dvēsele, tad visu ķermeni caurstrāvo
apziņa, bet, tiklīdz dvēsele aiziet no ķermeņa, tajā vairs nav apziņas.
Saprātīgs cilvēks to viegli apjēgs. Tāpēc apziņa nav matērijas savienojumu
radīta. Tā ir dzīvās būtnes pazīme. Dzīvās būtnes apziņa, kas pēc īpašībām
neatšķiras no augstākās apziņas, patiesībā nav augstākā, jo viena ķermeņa
apziņa nespēj aptvert citus ķermeņus. Bet Virsdvēsele, kas atrodas visos
ķermeņos un ir atsevišķās dvēseles draugs, apzinās visus ķermeņus. Lūk, ar
ko atšķiras augstākā apziņa no atsevišķās apziņas.

BG 13.35.

35. PANTS

kšētra-kšētragjajor ēvam    antaram
gjāna-čakšušā
bhūta-prakriti-mokšam ča    jē vidur jānti tē
param

kšētra — ķermeņa; kšētra-gjajoh — ķermeņa
īpašnieka; ēvam — tā; antaram — atšķirību;
gjāna-čakšušā — ar zināšanu acīm; bhūta — dzīvās būtnes;
prakriti — no materiālās dabas; mokšam — atbrīvi;
ča — arī; — kas; viduh — zina; jānti — iet;
— tie; param — pie Visaugstākā.

TULKOJUMS

Kas ar zināšanu acīm redz atšķirību starp ķermeni un ķermeņa
zinātāju un spēj arī saprast atbrīvi no materiālās dabas jūga, tas
sasniedz augstāko mērķi.

SKAIDROJUMS

Trīspadsmitās nodaļas jēga ir tāda, ka cilvēkam jāzina atšķirība starp ķermeni, ķermeņa īpašnieku un Virsdvēseli. Jāsaprot atbrīves ceļš, kas aprakstīts no astotā līdz divpadsmitajam pantam. Tad cilvēks var sasniegt augstāko mērķi.
Ticīgam cilvēkam vispirms jāatrod laba sabiedrība, kurā var klausīties par Dievu un tādā veidā pakāpeniski iegūt apgaismību. Ja cilvēks pieņem garīgo skolotāju, viņš var mācīties atšķirt garu no matērijas, un tas ir pakāpiens tālākai garīgai izpratnei. Garīgais skolotājs ar dažādiem norādījumiem māca skolniekus atbrīvoties no materiālistiskās dzīves izpratnes. Piemēram, Bhagavad-gītā mēs redzam, ka Krišna māca Ardžunu, lai atbrīvotu viņu no materiālistiskiem apsvērumiem.
Mēs varam saprast, ka šis ķermenis ir matērija; to un tā divdesmit četras pamatvielas var analizēt. Ķermenis ir rupjā izpausme. Smalkā izpausme ir prāts un psiholoģiskas parādības. Dzīvības pazīmes ir šo iezīmju mijiedarbības. Bet tam visam pāri ir dvēsele, un ir arī Virsdvēsele. Dvēsele un Virsdvēsele ir divas un dažādas. Materiālā pasaule darbojas, savienojoties dvēselei un divdesmit četrām materiālajām pamatvielām. Kas spēj saskatīt, ka visa materiālā izpausme ir dvēseles un materiālo pamatvielu savienojums, kas spēj redzēt Augstākās Dvēseles stāvokli, tas ir cienīgs ieiet garīgajā valstībā. Šie jautājumi domāti apcerei un izprašanai, un šo nodaļu pilnīgi jāsaprot ar garīgā skolotāja palīdzību.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas
trīspadsmitajai nodaļai, kas vēsta par dabu, baudītāju un apziņu.