Bhagavad-gīta otrā nodaļa

null

OTRĀ NODAĻA

Gītas apskats

BG 2.1.

1. PANTS

sandžaja uvāča
tam tathā kripajāvištam ašru-pūrnākulēkšanam
višīdantam idam vākjam uvāča madhusūdanah

sandžaja uvāča — Sandžaja sacīja; tam — Ardžunam;
tathā — tā; kripajā — līdzcietības; āvištam — pārņemtam; ašru-pūrnākula — asaru pilnām; īkšanam — acīm; višīdantam — žēlabās; idam — šos; vākjam — vārdus; uvāča — sacīja; madhu-sūdanah — Madhu nogalinātājs.

TULKOJUMS

Sandžaja sacīja: Redzot Ardžunu līdzcietības pilnu, nomāktu un asarām acīs, Madhusūdana, Krišna, teica:

SKAIDROJUMS

Materiāla līdzcietība, žēlabas un asaras liecina par īstenās patības neapzināšanos. Bet līdzjūtība pret mūžīgo dvēseli ir sevis apzināšanās. Šajā pantā svarīgs ir vārds «Madhusūdana». Kungs Krišna nogalināja dēmonu Madhu, un nu Ardžuna gribēja, lai Viņš nogalina maldu dēmonu, kas pārņēmis Ardžunu un neļauj pildīt pienākumu. Neviens nezina, kad ir jābūt žēlsirdīgam un kad nē. Bezjēdzīgi skumt par slīkstoša cilvēka drēbēm. Cilvēku, kas iekritis neziņas okeānā, nevar izglābt, glābjot viņa virsdrēbes — rupjo materiālo ķermeni. Kas to nezina un skumst par drēbēm, ir šūdra — tas, kas skumst bez iemesla. Ardžuna bija kšatrijs, un šāda uzvedība no viņa puses bija negaidīta. Taču Kungs Krišna spēj izkliedēt nezinoša cilvēka žēlabas, un tāpēc Viņš dziedāja Bhagavad-gītu. Šajā nodaļā augstākā autoritāte Kungs Šrī Krišna māca mums apzināties sevi, izpētot materiālo ķermeni un garīgo dvēseli. Šī apzināšanās ir iespējama, ja cilvēks darbojas bez pieķeršanās darbības augļiem un patiešām saprot, kas ir īstenā patība.

BG 2.2.

2. PANTS

šrī bhagavān uvāča
kutas tvā kašmalam idam višamē samupasthitam
anārja-džuštam asvargjam akīrti-karam ardžuna

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; kutah — no kurienes; tvā — tev; kašmalam — netīrība; idam — šīs žēlabas; višamē — šai pārbaudes stundā; samupasthitam — uznākušas; anārja — cilvēki, kas nezina dzīves īsto vērtību; džuštam — tā dara; asvargjam — tas neved uz augstākajām planētām; akīrti — negodu; karam — rada; ardžuna — ak, Ardžuna.

TULKOJUMS


Dieva Augstākā Personība sacīja: Dārgais Ardžuna! No kurienes tevī šie sārņi? Tā rīkoties nepiedien cilvēkam, kas zina dzīves jēgu. Tā var krist negodā, nevis nonākt uz augstākajām planētām.

SKAIDROJUMS

Krišna un Dieva Augstākā Personība ir viens un tas pats. Tāpēc Kungs Krišna visā Gītā ir saukts par Bhagavānu. Bhagavāns ir Absolūtās Patiesības visaugstākais līmenis. Absolūto Patiesību var izprast trijās pakāpēs — kā Brahmanu jeb bezpersonisko un visucaurstrāvojošo garu, kā Paramātmu jeb Visaugstākā vienuviet esošo aspektu, kas atrodas ikvienas dzīvās būtnes sirdī, un kā Bhagavānu jeb Dieva Augstāko Personību, Kungu Krišnu. Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.11.) šis uzskats par Absolūto Patiesību izskaidrots tā:
vadanti tat tattva-vidas tattvam jadž gjānam advajam
brahmēti paramātmēti bhagavān iti šabdjatē

«Absolūtās patiesības zinātājs izprot Absolūto Patiesību trijās pakāpēs, kas visas ir vienādas. Šīs pakāpes izpaužas kā Brahmans, Paramātma un Bhagavāns.»
Šos trīs dažādos Dieva redzējumus var paskaidrot ar piemēru par Sauli, kuru arī var redzēt trejādi — kā saules starus, Saules virsmu un pašu Saules planētu. Tas, kas pēta saules starus, ir tikai iesācējs saules apguvē. Kas izzinājis Saules virsmu, tas jau pagājis soli tālāk. Un tas, kas var iekļūt Saules planētā, ir visaugstākais. Parastos Saules apguvējus, kam pietiek ar saules staru izpēti — kā tie caurstrāvo visu un bezpersoniski žilbinoši mirdz — var salīdzināt ar tiem, kas spēj saprast tikai Absolūtās Patiesības Brahmana iezīmi. Tas, kas ir aizgājis tālāk, spēj izprast Saules virsmu un to var salīdzināt ar zināšanām par Absolūtās Patiesības Paramātmas iezīmi. Un tas, kas spēj ieiet Saules planētas sirdī, var tikt salīdzināts ar to, kas izprot Augstākās Absolūtās Patiesības personisko iezīmi. Tāpēc bhaktas jeb pārpasaulnieki, kas izpratuši Absolūtās Patiesības Bhagavāna iezīmi, ir visaugstākie pārpasaulnieki, kaut arī visi, kas cenšas izprast Absolūto Patiesību, nodarbojas ar tiem pašiem jautājumiem. Saules stari, Saule un tas, kas notiek Saules iekšienē, nevar tikt atdalīti viens no otra, un tomēr šo dažādo daļu pētnieki nepieder pie viena līmeņa.
Sanskrita vārdu «bhagavāns» ir izskaidrojis diženā autoritāte Parāšara Muni, Vjāsadēvas tēvs. Par Bhagavānu sauc Augstāko Personību, kam pieder visas bagātības, viss spēks, visa slava, viss skaistums, visas zināšanas un spēja no visa atsacīties. Ir daudzas ļoti bagātas, ļoti varenas, ļoti skaistas, ļoti slavenas, ļoti mācītas un ļoti nepieķērušās personas, taču neviens nevar apgalvot, ka viņam pieder visas bagātības, viss spēks, utt. visā pilnībā. To var teikt tikai Krišna, jo Viņš ir Dieva Augstākā Personība. Nevienai dzīvai būtnei, arī Brahmam, Kungam Šivam un Nārājanam nevar būt tik daudz varenību kā Krišnam. Tāpēc arī Brahma-samhitā pats Kungs Brahma secina, ka Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Nav neviena Viņam līdzīga vai augstāka par Viņu. Viņš ir sākotnējais Kungs jeb Bhagavāns, Viņu sauc par Govindu, un Viņš ir visu cēloņu augstākais cēlonis:
īšvarah paramah krišnah sač-čid-ānanda-vigrahah
anādir ādir govindah sarva-kārana-kāranam

«Daudzām personībām ir Bhagavāna īpašības, bet Krišna ir visaugstākais, jo neviens nevar pārspēt Viņu. Viņš ir Augstākā Persona, un Viņa ķermenis ir mūžīgs, pilns zināšanu un svētlaimes. Viņš ir sākotnējais Kungs Govinda, un Viņš ir visu cēloņu cēlonis.» (Brahma-samhita 5.1.)
Bhāgavatamā aprakstīti daudzi Dieva Augstākās Personības avatāri jeb iemiesojumi, bet par Krišnu ir teikts, ka Viņš ir sākotnējā Dieva Personība, no kuras rodas daudzi jo daudzi avatāri un Dieva Personības:
ētē čāmša-kalāh pumsah krišnas tu bhagavān svajam
indrāri-vjākulam lokam mridajanti jugē jugē

«Visi šeit uzskaitītie Dieva avatāri ir vai nu Augstākā Dieva pilnīgie izvērsumi vai pilnīgo izvērsumu daļas, bet Krišna ir pati Dieva Augstākā Personība.» (Bhāg.1.3.28.)
Tādēļ Krišna ir sākotnējā Dieva Augstākā Personība, Absolūtā Patiesība, Virsdvēseles un bezpersoniskā Brahmana avots.
Dieva Augstākās Personības klātbūtnē Ardžunas žēlošanās par tuviniekiem ir neiederīga, un tāpēc Krišna pauž izbrīnu ar vārdu kutah, «no kurienes». Šāda netīrība no tāda cilvēka puses, kas ir civilizēts cilvēks — ārietis, ir pilnīgi negaidīta. Ārietis ir cilvēks, kas zina dzīves vērtību un kura civilizācija balstās uz garīgu apzināšanos. Cilvēki, kurus vada materiālistiska dzīves izpratne, nezina, ka dzīves mērķis ir Absolūtās Patiesības, Višnu jeb Bhagavāna izpratne, viņus saista materiālās pasaules ārējās iezīmes, un tāpēc tie nezina, kas ir atbrīve. Tos, kam nav zināšanu par atbrīvi no materiālajām važām, sauc par neāriešiem. Kaut arī Ardžuna bija kšatrijs, viņš tomēr negribēja pildīt noliktos pienākumus un cīnīties. Par šādu gļēvulību ir teikts, ka uz to ir spējīgi tikai neārieši. Tāda novirzīšanās no pienākuma nedz palīdz iet uz priekšu garīgajā dzīvē, nedz arī dod iespēju kļūt slavenam šajā pasaulē. Kungs Krišna neatzīst šo Ardžunas tā saucamo līdzjūtību pret tuviniekiem.

BG 2.3.

3. PANTS

klaibjam mā sma gamah pārtha naitat tvajj upapadjatē
kšudram hridaja-daurbaljam tjaktvottištha parantapa

klaibjam — nespējai; mā sma — ne; gamah — padodies; pārtha — Prithas dēls; na — ne; ētat — tas; tvaji — tev; upapadjatē — piedien; kšudram — niecīgo; hridaja — sirds; daurbaljam — vājumu; tjaktvā — atmetot; uttištha — celies; param-tapa — ak, naidnieku soģi.

TULKOJUMS

Prithas dēls, neļaujies šim pazemojošajam vājumam. Tas nav tevis cienīgi. Met pie malas zemisko sirds nespēku un celies, naidnieku soģi!

SKAIDROJUMS

Ardžuna šeit uzrunāts par Prithas dēlu, bet Pritha bija Krišnas tēva Vasudēvas māsa. Tāpēc Ardžuna bija Krišnas asinsradinieks. Ja kšatrija dēls atsakās cīnīties, tad viņš ir kšatrijs tikai vārda pēc, un, ja brāhmana dēls darbojas bezdievīgi, tad viņš ir brāhmans tikai vārda pēc. Šādi kšatriji un brāhmani ir bezvērtīgi savu tēvu dēli, tādēļ Krišna negribēja, lai Ardžuna kļūtu par bezvērtīgu kšatrija dēlu. Ardžuna bija Krišnas vistuvākais draugs, un Krišna pats viņu vadīja kaujas ratos, taču, neskatoties uz visu to, ja Ardžuna pamestu kaujas lauku, tas būtu briesmīgs kauns. Tāpēc Krišna norāda, ka šāda attieksme Ardžunam neder. Ardžuna varētu strīdēties, ka viņš atsakās cīnīties aiz augstsirdības un cieņas pret Bhīšmu un radiniekiem, taču Krišna tādu augstsirdību uzskatīja par sirds vājumu. Šādu viltus augstsirdību neatzīst neviena autoritāte. Tāpēc šāda augstsirdība vai tā dēvētā nevardarbība tādiem cilvēkiem kā Ardžunam, kurus tieši vada Krišna, ir jāatmet.

BG 2.4.

4. PANTS

ardžuna uvāča
katham bhīšmam aham sankhjē dronam ča madhusūdana
išubhih pratijotsjāmi pūdžārhāv ari-sūdana

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; katham — kā; bhīšmam — Bhīšmam; aham — es; sankhjē — kaujā; dronam — Dronam; ča — arī; madhusūdana — Madhu nogalinātāj; išubhih — bultām; pratijotsjāmi — uzbrukšu pretī;
pūdžā-arhau — kas godināmi; ari-sūdana — ak, ienaidnieku nogalinātāj.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Ak, naidnieku veicēj, ak, Madhu nogalinātāj, kā lai es kaujā ar bultām šauju uz Bhīšmu un Dronu, kuri ir manas godināšanas vērti?

SKAIDROJUMS

Cienījami un augstāki cilvēki kā, piemēram, vectēvs Bhīšma un skolotājs Dronāčārja vienmēr ir jāgodina. Pat ja viņi uzbrūk, tiem nedrīkst stāties pretī. Pieklājība prasa necīnīties ar viņiem pat vārdos. Pat ja viņi ir skarbi, tiem nedrīkst skarbi atbildēt. Kā gan Ardžuna varēja viņiem uzbrukt? Vai Krišna kādreiz uzbruka savam vectēvam Ugrasēnam vai skolotājam Sāndīpani Muni? Tie ir daži iebildumi, kādus Ardžuna izteica Krišnam.

BG 2.5.

5. PANTS

gurūn ahatvā hi mahānubhāvān
šrējo bhoktum bhaikšjam apīha lokē
hatvārtha-kāmāms tu gurūn ihaiva
bhundžīja bhogān rudhira-pradigdhān

gurūn — augstākos; ahatvā — nenogalināt; hi — noteikti; mahā-anubhāvān — diženas dvēseles; šrējah — labāk; bhoktum — baudīt dzīvi; bhaikšjam — ubagojot; api — pat; iha — šai mūžā; lokē — šai pasaulē;
hatvā — nogalinot; artha — ieguvumus; kāmān — vēloties; tu — bet; gurūn — augstākie; iha — šajā pasaulē; ēva — noteikti; bhundžīja — jābauda; bhogān — baudāmais; rudhira — asinīm; pradigdhān — aptraipīts.

TULKOJUMS

Labāk ubagot, nekā dzīvot uz diženu dvēseļu, manu skolotāju dzīvības rēķina. Pat ja viņi vēlas pasaulīgus ieguvumus, pat tad viņi ir mani skolotāji. Ja viņi tiks nogalināti, tad visi mūsu prieki būs slacīti asinīm.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar rakstiem, no tāda skolotāja, kas dara neglītus darbus un zaudējis izšķiršanas spēju, ir jāatsakās. Bhīšmam un Dronam nācās nostāties Durjodhanas pusē, jo viņš tos materiāli atbalstīja, tomēr tiem neklājās tā darīt finansiālu apsvērumu dēļ. Šai gadījumā Bhīšma un Drona bija zaudējuši skolotāju godu. Taču Ardžuna uzskatīja, ka viņi ir un paliek augstākas personības, un baudīt materiālus labumus pēc viņu nogalināšanas nozīmētu baudīt priekus, kas slacīti asinīm.

BG 2.6.

6. PANTS

na čaitad vidmah kataran no garījo
jad vā džajēma jadi vā no džajējuh
jān ēva hatvā na džidžīvišāmas
tē ‘vasthitāh pramukhē dhārtarāštrāh

na — ne; ča — arī; ētat — to;
vidmah — zinām; katarat — kas; nah — mums; garījah — labāks; jat vā — ja; džajēma — uzvaram; jadi — ja; — vai; nah — mūs; džajējuh — uzvar; jān — tie, kurus; ēva — noteikti; hatvā — nogalinot; na — nekad; džidžīvišāmah — mēs negribēsim dzīvot; — viņi visi; avasthitāh — atrodas; pramukhē — priekšā; dhārtarāštrāh — Dhritarāštras dēli.

TULKOJUMS

Mēs arī nezinām, kā ir labāk — uzvarēt viņus vai tikt uzvarētiem. Ja nogalināsim Dhritarāštras dēlus, tad dzīve zaudēs jēgu. Nu viņi stāv mūsu priekšā kaujas laukā.

SKAIDROJUMS

Ardžuna nezināja, vai cīnīties un izdarīt iespējams nevajadzīgu vardarbību, pat ja cīņa ir kšatrija pienākums, vai arī atteikties no cīņas un dzīvot ubagojot. Ja viņš neuzvarētu ienaidnieku, tad ubagošana kļūtu par viņa vienīgo iztikas avotu. Arī uzvara nebija droša, jo uzvarēt varēja gan viena, gan otra puse. Pat ja Ardžunu gaidītu uzvara (un taisnība bija viņa pusē), un Dhritarāštras dēli kristu cīņā, tad bez viņiem dzīvot būtu ļoti grūti. Šajos apstākļos arī tā būtu sakāve. Visas šīs Ardžunas domas noteikti pierāda, ka viņš bija ne tikai dižens Dieva Kunga bhakta, bet arī ļoti izglītots cilvēks, kas pilnīgi valda pār savu prātu un jutekļiem. Tas, ka Ardžuna gribēja dzīvot ubagojot, kaut gan bija dzimis valdnieku ģimenē, arī norāda uz viņa atsacīšanās spēju. Ardžuna bija patiešām tikumīgs, kā uz to norāda šīs īpašības un ticība Šrī Krišnas (viņa garīgā skolotāja) vārdiem. No tā var secināt, ka Ardžuna bija atbrīves cienīgs. Kamēr cilvēks nevalda pār jutekļiem, tikmēr nav iespējams pacelties līdz zināšanu līmenim, un bez zināšanām un bhakti nevar sasniegt atbrīvi. Ardžunam bija daudz lielisku materiālo īpašību, un bez tām viņam bija arī šīs iepriekšminētās īpašības.

BG 2.7.

7. PANTS

kārpanja-došopahata-svabhāvah
priččhāmi tvām dharma-sammūdha-čētāh
jač čhrējah sjān niščitam brūhi tan mē
šišjas tē ‘ham šādhi mām tvām prapannam

kārpanja — nožēlojama; doša — vājuma; upahata — mocīts; svabhāvah — sevī; priččhāmi — prasu; tvām — Tev; dharma — reliģijas; sammūdha — apjucis; čētāh — sirdī; jat — kas; šrējah — vislabākais; sjāt — var būt; niščitam — skaidri; brūhi — saki; tat — to; — man; šišjah — māceklis; — Tavs; aham — es; šādhi — māci; mām — mani; tvām — Tev; prapannam — uzticējis sevi.

TULKOJUMS

Es vairs nezinu, kas man jādara, esmu zaudējis visu nosvērtību un mani moka nožēlojams vājums. Lūdzu, saki, ko man vislabāk darīt! Nu es esmu Tavs skolnieks, dvēsele, kas sevi uzticējusi Tev. Lūdzu, māci mani!

SKAIDROJUMS

Dabā iekārtots tā, ka visas materiālās darbības rada neziņu un apjukumu. Mēs apjūkam ik uz soļa, tāpēc mūsu pašu interesēs ir iet pie īstena garīgā skolotāja, kas var vest mūs pretim dzīves mērķim. Visi Vēdu raksti iesaka doties pie īstena garīgā skolotāja un atbrīvoties no neziņas un apjukuma, kas rodas, mums nemaz tos nevēloties. Tie ir kā meža ugunsgrēks, kas uzliesmo pats, neviena neaizdedzināts. Gluži tāpat apstākļi šai pasaulē ir tādi, ka mēs apjūkam, to nemaz nevēloties. Neviens negrib ugunsgrēku, bet ugunsgrēki tomēr ir, un arī mēs negribot apjūkam. Tādēļ Vēdu gudrība māca, ka mēs varam atbrīvoties no apjukuma un neziņas un apgūt dzīves jautājumu atrisināšanas zinātni, tikai ejot pie garīgā skolotāja, kas nāk no mācekļu pēctecības. Tiek uzskatīts, ka tas, kam ir īstens garīgais skolotājs, zina visu. Tāpēc nevajag dzīvot materiālā apjukumā, vajag iet pie garīgā skolotāja. Lūk, ko māca šis pants.
Kurš cilvēks ir materiāli apjucis? Tas, kurš neizprot dzīves jautājumus. Brihad-āranjaka Upanišadā (3.8.10.) apjucis cilvēks aprakstīts šādi: jo vā ētad akšaram gārgj aviditvāsmāl lokāt praiti sa kripanah. «Sīkstulis ir tas, kas dzīves jautājumus neatrisina būdams cilvēks un kas aiziet no šī ķermeņa kā suns vai kaķis, nesapratis sevis apzināšanās zinātni.» Cilvēciskais dzīvības veids ir visvērtīgākais, kas vien dzīvajai būtnei var būt, to var izmantot, lai atrisinātu dzīves jautājumus. Tāpēc tas, kas nepareizi izmanto šo izdevību, ir sīkstulis. Bet ir arī brāhmani, kas ir pietiekami saprātīgi, lai izmantotu šo ķermeni visu dzīves jautājumu atrisināšanai. Ja ētad akšaram gārgi viditāsmāl lokāt praiti sa brāhmanah.
Kripanas jeb sīkstuļi izšķiež laiku, pārlieku pieķeroties ģimenei, sabiedrībai, valstij, utt., un dzīvo ar materiālistisku dzīves izpratni. Cilvēks parasti pieķeras ģimenes dzīvei — sievai, bērniem un citiem ģimenes locekļiem, jo tie ir viņa «ķermeņa radinieki». Kripana domā, ka spēj aizsargāt savas ģimenes locekļus no nāves, vai arī, ka sabiedrība spēj glābt no nāves viņu pašu. Ģimenes locekļiem pieķeras arī zemākie dzīvnieki, arī viņi gādā par saviem bērniem. Būdams saprātīgs, Ardžuna zināja, ka viņa apjukumu radījusi pieķeršanās ģimenes locekļiem un vēlēšanās pasargāt tos no nāves. Ardžuna zināja, ka viņam jāpilda pienākums un jācīnās, tomēr nožēlojama vājuma dēļ viņš nespēja to veikt. Tāpēc Ardžuna lūdz Kungu Krišnu, augstāko garīgo skolotāju, galīgi izlemt visu. Viņš vēršas pie Krišnas kā māceklis. Viņš vairs negrib runāt kā draugs. Skolotāja un mācekļa sarunas ir ļoti nopietnas, un nu Ardžuna grib ļoti nopietni runāt ar garīgo skolotāju, ko ir pieņēmis. Tāpēc Krišna ir Bhagavad-gītas zinātnes sākotnējais garīgais skolotājs un Ardžuna ir pirmais māceklis, kam tiek dota Gītas izpratne. Par to, kā Ardžuna apgūst Bhagavad-gītu, pastāstīts pašā Gītā. Un tomēr nesaprātīgie pasaulīgie zinātnieki skaidro, ka nevajag pakļauties Krišnam kā personai, bet gan «nedzimušajam, kas ir Krišnā». Nav nekādas atšķirības starp Krišnu iekšpusē un Krišnu ārpusē. Un, kas to neapjēdz, tas ir vislielākais muļķis Bhagavad-gītas apguvē.

BG 2.8.

8. PANTS

na hi prapašjāmi mamāpanudjād
jač čhokam uččhošanam indrijānām
avāpja bhūmāv asapatnam riddham
rādžjam surānām api čādhipatjam

na — ne; hi — noteikti; prapašjāmi — es redzu; mama — manu; apanudjāt — var iznīcināt; jat — kas; šokam — žēlabas; uččhošanam — izžūšanu; indrijānām — jutekļu; avāpja — sasniedzot; bhūmau — uz Zemes; asapatnam — bez sāncenša; riddham — plaukstošu; rādžjam — karaļvalsti; surānām — padievu; api — pat; ča — arī; ādhipatjam — valdīšanu.

TULKOJUMS

Es nekādi nespēju aizdzīt bēdas, kas laupa manus spēkus. Tās neremdēs pat plaukstoša karaļvalsts šīs Zemes virsū, kurai nebūs sāncenšu un kurā es valdīšu kā debesu padievs.

SKAIDROJUMS

Lai gan Ardžuna izteica tik daudzas gudras domas, ar reliģijas principu un morāles zināšanām, mēs redzam, ka bez garīgā skolotāja Kunga Šrī Krišnas viņš nespēja atrisināt pats savu jautājumu. Ardžuna saprata, ka šīs tā saucamās zināšanas neder, lai atrisinātu viņa jautājumus, kuru dēļ viņš bija pilnīgi zaudējis spēkus. Ardžuna nespēja izkļūt no apjukuma pats, bez tāda garīgā skolotāja kā Kungs Krišna. Akadēmiskās zināšanas, izglītība, augsts stāvoklis utt. nepalīdz atrisināt dzīves jautājumus. Palīdzēt var tikai tāds garīgais skolotājs kā Krišna. Tāpēc var secināt, ka garīgais skolotājs, kas pilnīgi apzinās Krišnu, ir īstens garīgais skolotājs, jo viņš var atrisināt dzīves jautājumus. Kungs Čaitanja teica, ka tas, kas labi apguvis Krišnas zinātni, ir īstens garīgais skolotājs, neatkarīgi no viņa sabiedriskā stāvokļa.
kibā vipra, kibā njāsī, šūdra kēnē naja
jēi krišna-tattva-vēttā, sēi ‘guru’ haja

«Nav svarīgi, vai cilvēks ir vipra [Vēdu gudrībā augsti skolots zinātnieks], vai viņš ir zema dzimuma, vai arī ir atsacīšanās dzīves kārtā, ja viņš ir apguvis Krišnas zinātni, tad viņš ir pilnīgs un īstens garīgais skolotājs.» (Čaitanja čaritāmrita», Madhja līla 8.128.) Tātad, ja cilvēks nav apguvis Krišnas apziņas zinātni, tad viņš nekādā gadījumā nevar būt īstens garīgais skolotājs. Tas teikts arī Vēdu rakstos:
šat-karma-nipuno vipro mantra-tantra-višāradah
avaišnavo gurur na sjād vaišnavah šva-pačo guruh
«Mācītais brāhmans, kas labi zina visus Vēdu zinību jautājumus, neder par garīgo skolotāju, ja viņš nav vaišnavs jeb Krišnas apziņas zinātnes pratējs. Taču cilvēks, kas dzimis zemas kārtas ģimenē, var kļūt par garīgo skolotāju. ja viņš ir vaišnavs, t.i., apzinās Krišnu.» (Padma Purāna)
Materiālās esamības jautājumus — dzimšanas, vecuma, slimību un nāves jautājumus — nevar atrisināt, sakrājot daudz mantas un attīstot ekonomiku. Daudzās pasaules valstīs ir pārpārēm dažādu labumu, ir daudz bagātību un ekonomika ir attīstīta, un tomēr arī tur ir materiālās dzīves problēmas. Cilvēki dažādos veidos meklē mieru, taču to var sasniegt tikai tad, ja caur īstenu Krišnas pārstāvi, cilvēku, kas ir Krišnas apziņā, uzzina, ko par to saka Krišna vai Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama, kuras veido Krišnas zinātni.
Ja ekonomikas attīstība un materiālās ērtības varētu atbrīvot cilvēku no raizēm, kas saistītas ar piederību ģimenei, sabiedrībai, tautai vai cilvēcei, tad Ardžuna neteiktu, ka pat karaļvalsts bez sāncenšiem, kurā viņš valdītu kā debesu padievs, nespētu atbrīvot viņu no bēdām. Tāpēc Ardžuna meklēja patvērumu Krišnas apziņā, un tas ir īstais ceļš uz mieru un saskaņu. Ekonomisko attīstību un varu pār pasauli jebkurā brīdī var pārtraukt kāda dabas katastrofa. Arī pacelšanās uz augstākajām planētām, kā, piemēram, cilvēki tagad cenšas sasniegt Mēnesi, var tikt pārtraukta vienā acumirklī. Bhagavad-gīta to apstiprina: kšīnē punjē martja-lokam višanti. «Kad dievbijīgo darbu augļi beidzas, tad būtne no augstākās laimes virsotnes krīt zemākajā dzīves stāvoklī.» Tā ir krituši daudzi šīs pasaules politiķi. Tādi kritieni tikai liek cilvēkam vēl vairāk bēdāties.
Tāpēc, ja gribam uz visiem laikiem tikt vaļā no bēdām, mums jārod patvērums pie Krišnas, kā to centās darīt Ardžuna. Viņš lūdza Krišnu noteikti atrisināt viņa jautājumu, un tas ir pareizais Krišnas apziņas ceļš.

BG 2.9.

9. PANTS

sandžaja uvāča
ēvam uktvā hrišīkēšam gudākēšah parantapah
na jotsja iti govindam uktvā tūšnīm babhūva ha

sandžajah uvāča — Sandžaja sacīja; ēvam — tā; uktvā — sakot; hrišīkēšam — Krišnam, jutekļu valdniekam; gudākēšah — Ardžuna, tas, kurš uzveicis visupakļaujošo tumsību; parantapah — ienaidnieku sodītājs; na jotsja — necīnīšos; iti — tā; govindam — Krišnam, jutekļu prieka devējam; uktvā — sakot; tūšnīm — kluss; babhūva — kļuva; ha — noteikti.

TULKOJUMS

Sandžaja sacīja: To pateicis, Ardžuna, naidnieku soģis, sacīja Krišnam: «Govinda! Es necīnīšos» un apklusa.

SKAIDROJUMS

Dhritarāštra droši vien bija ļoti priecīgs, uzzinot, ka Ardžuna negrib cīnīties un taisās atstāt kaujas lauku, lai kļūtu par ubagu. Taču Sandžaja viņu atkal sarūgtināja, norādot, ka Ardžuna spēja nogalināt savus ienaidniekus (parantapah). Ardžuna gan kādu laiku bija viltus bēdu pārņemts, jo bija pieķēries ģimenei, taču uzticēja sevi Krišnam, augstākajam garīgajam skolotājam, un kļuva par Viņa mācekli. Tas norādīja, ka Ardžuna drīz atbrīvosies no viltus bēdām, kuras radās no pieķeršanās ģimenei, un viņu apskaidros pilnīgās zināšanas par patību jeb Krišnas apziņa, un tad viņš noteikti cīnīsies. Tādējādi Dhritarāštras prieki būs īsi, jo Ardžuna, Krišnas apskaidrots, cīnīsies līdz galam.

BG 2.10.

10. PANTS


tam uvāča hrišīkēšah prahasann iva bhārata
sēnajor ubhajor madhjē višīdantam idam vačah

tam — viņam; uvāča — sacīja; hrišīkēšah — jutekļu valdnieks, Krišna; prahasan — smaidot; iva — kā; bhārata — ak Dhritarāštra, Bharatas pēcteci; sēnajoh — karaspēku; ubhajoh — abu pušu; madhjē — starpā; višīdantam — noskumušajam; idam — šādus; vačah — vārdus.

TULKOJUMS

Ak, Bharatas pēcteci! Tad Krišna abu karaspēku vidū smaidot teica bēdu nospiestajam Ardžunam:

SKAIDROJUMS

Saruna notika starp diviem tuviem draugiem — Hrišīkēšu un Gudākēšu. Kā jau draugi, viņi abi bija vienā līmenī, taču viens no viņiem vēlējās kļūt par otra skolnieku. Krišna smaidīja tāpēc, ka Viņa draugs gribēja kļūt par Viņa mācekli. Krišna ir visa Kungs, tāpēc Viņš vienmēr ir augstāks pār visiem, taču Viņš ir ar mieru kļūt par sava bhaktas draugu, dēlu vai mīlētāju, ja tas to vēlas. Bet, kad Ardžuna Viņu pieņēma par garīgo skolotāju, tad Viņš tūlīt pieņēma šo lomu un runāja ar savu skolnieku kā garīgais skolotājs — nopietni, kā tas vajadzīgs. Te redzams, ka skolotāja un mācekļa saruna notika atklāti, abu karaspēku priekšā, un visi guva no tās labumu. Tātad, Bhagavad-gītas saruna nav domāta kādai noteiktai personai, sabiedrībai, kopībai, bet gan visiem — to vienādi var klausīties gan draugi, gan ienaidnieki.

BG 2.11.

11. PANTS

šrī bhagavān uvāča
ašočjān anvašočas tvam pragjā-vādāmš ča bhāšasē
gatāsūn agatāsūmš ča nānušočanti panditāh

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; ašočjān — nav bēdu vērts; anvašočah — bēdājies; tvam — tu; pragjā-vādān — mācīta cilvēka vārdus; ča — arī; bhāšasē — runājot; gata — zaudētu; āsūn — dzīvību; agata — nezaudētu; āsūn — dzīvību; ča — arī; na — nekad; anušočanti — nebēdājas; panditāh — mācītais.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Tu runā kā mācīts cilvēks, bet sēro par to, kas nav bēdu vērts. Gudrie nebēdājas ne par dzīvajiem, ne
par mirušajiem.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs tūlīt pieņēma skolotāja lomu un norāja savu mācekli, netieši nosaucot viņu par nejēgu. Viņš sacīja: «Tu runā kā mācīts cilvēks, bet nezini, ka gudrais — tas, kas zina ķermeni un dvēseli, nebēdājas par ķermeni, lai kāds arī tas būtu — dzīvs vai miris.» No tā, kas teikts nākamajās nodaļās, kļūs skaidrs, ka zināšanas nozīmē zināt matēriju un garu, kā arī matērijas un gara valdnieku. Ardžuna iebilda, ka reliģijas principi ir svarīgāki par politiku un sabiedrību, bet nezināja, ka zināšanas par matēriju, dvēseli un Visaugstāko, ir vēl svarīgākas par reliģiskām formulām. Tā kā Ardžunam šo zināšanu nebija, viņam nevajadzēja izlikties par augsti mācītu cilvēku. Ardžuna nebija augsti mācīts, tādēļ bēdājās par to, kas nebija bēdāšanās vērts. Ķermenis ir dzimis, un ir nolemts, ka šodien vai rīt tas ies bojā, tāpēc tas nav tik svarīgs kā dvēsele. Kas to zina, tas ir patiešām izglītots, un viņam nav iemesla bēdāties, lai kādā stāvoklī arī nebūtu materiālais ķermenis.

BG 2.12.

12. PANTS

na tv ēvāham džātu nāsam na tvam nēmē džanādhipāh
na čaiva na bhavišjāmah sarvē vajam atah param

na — nekad; tv — bet; ēva — noteikti; aham — Es; džātu — kādā laikā; na — ne; āsam — biju; na — ne; tvam — tu; na — ne; imē — visi šie; džana-adhipāh — valdnieki; na — nekad; ča — arī; ēva — noteikti; na — ne; bhavišjāmah — pārtrauksim būt; sarvē vajam — visi mēs; atah param — turpmāk.

TULKOJUMS

Nekad nav bijis tā, ka nebūtu bijis Manis, Tevis vai visu šo valdnieku, un nekad nebūs tā, ka no mums kāds pārstās būt.

SKAIDROJUMS

Vēdās, Katha Upanišadā kā arī Švētāšvatara Upanišadā ir teikts, ka Dieva Augstākā Personība uztur neskaitāmas dzīvās būtnes atkarībā no tā, kā katra no šīm būtnēm darbojas un kādas pretdarbības par to saņem. Šī pati Dieva Augstākā Personība ar savām pilnīgajām daļām arī mīt katras dzīvās būtnes sirdī. Tikai svētie, kas redz vienu un to pašu Visaugsto Kungu gan iekšpusē, gan ārpusē, var patiešām sasniegt pilnīgu un mūžīgu mieru.
nitjo nitjānām čētanaš čētanānām
ēko bahūnām jo vidadhāti kāmān
tam ātma-stham jē ‘nupašjanti dhīrās
tēšām šāntih šāšvatī nētarēšām

(Katha Upanišada 2.2.13.)
Tā pati Vēdu patiesība, kas dota Ardžunam, tiek dota visiem pasaules cilvēkiem, kas izliekas par ļoti izglītotiem, bet patiesībā jēdz visai maz. Dievs Kungs skaidri norāda, ka Viņš pats, Ardžuna un visi valdnieki, kas sanākuši kaujas laukā, mūžīgi ir atsevišķas dzīvās būtnes, un ka Kungs mūžīgi uztur visas atsevišķās dzīvās būtnes — gan saistītās, gan atbrīvotās. Dieva Augstākā Personība ir augstākā atsevišķā persona, un Ardžuna, Dieva Kunga mūžīgais pavadonis, un arī visi valdnieki, kas bija sapulcējušies, ir atsevišķas un mūžīgas personas. Viņi ir bijuši atsevišķi jeb individuāli pagātnē un arī nākotnē viņi mūžīgi būs personas. Viņu individualitāte bija pagātnē un tā vienmēr turpinās pastāvēt nākotnē. Tāpēc nav jābēdājas ne par vienu.
Šeit Kungs Krišna, visaugstākā autoritāte, neatbalsta mājāvādī teoriju par to, ka atsevišķā dvēsele, ko tagad atdala maijas jeb maldinājuma pārklājs, pēc atbrīves saplūdīs ar bezpersonisko Brahmanu un zaudēs savu individuālo esamību. Šeit netiek atbalstīta arī teorija par to, ka par individualitāti var runāt tikai saistītā stāvoklī. Krišna šeit skaidri norāda, ka arī nākotnē turpinās pastāvēt gan Dieva Kunga, gan visu citu individualitāte, kā to apstiprina Upanišadas. Šis Krišnas izteikums ir autoritatīvs, jo Krišnu nav iespējams maldināt. Ja individualitāte nebūtu patiesība, tad Krišna to tik ļoti neuzsvērtu — pat attiecībā uz nākotni. Mājāvādī varētu strīdēties, ka individualitāte, par ko runā Krišna, ir nevis garīga, bet gan materiāla. Ja mēs pieņemtu, ka individualitāte ir materiāla, kā tad varētu runāt par Krišnas individualitāti? Krišna apliecina, ka Viņš ir bijis individuāls pagātnē un būs individuāls arī nākotnē. Viņš ir apstiprinājis savu individualitāti tik daudzos veidos, un par bezpersonisko Brahmanu ir teikts, ka tas ir pakļauts Krišnam. Viņš vienmēr ir bijis garīga individualitāte. Ja Krišnu uzskata par parastu saistītu dvēseli, kas ir individuālā apziņā, tad Viņa Bhagavad-gītu nevar atzīt par autoritatīviem svētajiem rakstiem. Parasts cilvēks ar četriem cilvēciskajiem trūkumiem nespēj mācīt neko tādu, kas būtu klausīšanās vērts. Gīta stāv augstāk par šādu literatūru. Nevienu laicīgo grāmatu nevar salīdzināt ar Bhagavad-gītu. Ja Krišnu uzskata par tādu pašu cilvēku kā mēs, tad Gīta zaudē visu nozīmi. Mājāvādī strīdās, ka šajā pantā minētā dažādība domāta parastā nozīmē un attiecas uz ķermeni. Taču iepriekšējā pantā šāda ķermeniska izpratne jau nosodīta. Kā gan Krišna, nosodījis dzīvo būtņu ķermenisko izpratni, varēja no jauna izteikt domas ķermeniskā līmenī? Tāpēc varam teikt, ka individualitātei ir garīgs pamats, un to apstiprina tādi diženi āčārjas kā Šrī Rāmānudža un citi. Daudzās Gītas vietās skaidri teikts, ka šo garīgo individualitāti izprot Dieva Kunga bhaktas. Kas apskauž Krišnu, Dieva Augstāko Personību, tie nespēj patiešām izprast diženos svētos rakstus. Ja nebhakta lasa Gītas mācību, tad to var salīdzināt ar biti, kas no ārpuses laiza medus burku. Nav iespējams sajust medus garšu, kamēr burka nav atvērta. Arī Bhagavad-gītas mistiku spēj saprast tikai bhaktas, neviens cits nespēj to nogaršot, kā teikts ceturtajā nodaļā. Tie, kas neieredz Dieva Kunga esamību, nespēj pat pieskarties Gītas būtībai. Tāpēc mājāvādī dotais Gītas izskaidrojums cilvēku var pilnīgi novest no patiesības ceļa. Kungs Čaitanja aizliedza mums lasīt mājāvādī rakstītos komentārus un brīdināja, ka tas, kas pieņem mājāvādī filozofisko izpratni, zaudē iespēju saprast īsto Gītas mistēriju. Ja individualitāte attiecas uz empīrisko Visumu, tad zūd jebkāda vajadzība pēc Dieva Kunga mācības. Tas, ka atsevišķās dvēseles un Dievs Kungs vienmēr ir atšķirīgi, ir mūžīga patiesība, un to apstiprina Vēdas, kā iepriekš minēts.

BG 2.13.

13. PANTS

dēhino ‘smin jathā dēhē kaumāram jauvanam džarā
tathā dēhāntara-prāptir dhīras tatra na muhjati

dēhino — iemiesotā; asmin — šajā; jathā — kā; dēhē — ķermenī; kaumāram — bērnību; jauvanam — jaunību; džarā — vecumu; tathā — tāpat; dēha-antara — ķermeņa pāreju; prāptih — iegūst; dhīrah — mierīgais; tatra — par to; na — nekad; muhjati — nemaldās.

TULKOJUMS

Kā iemiesotā dvēsele šajā ķermenī pāriet no bērnības uz jaunību un vecumu, tā nāves brīdī viņa pāriet citā ķermenī. Cilvēku ar skaidru un mierīgu prātu šādas izmaiņas nemaldina.

SKAIDROJUMS

Katra dzīvā būtne ir individuāla dvēsele, un tā maina savu ķermeni ik mirkli, dažkārt izpauzdamās kā bērns, dažkārt kā jaunietis un dažkārt kā vecs cilvēks. Tomēr visos trijos ir viena un tā pati garīgā dvēsele, kas nemainās. Šī atsevišķā dvēsele nāves brīdī pilnīgi nomaina ķermeni un pāriet uz citu ķermeni. Tā ka ir pilnīgi droši, ka nākamajā reizē tā saņems citu ķermeni — materiālu vai garīgu, tad Ardžunam nebija iemesla bēdāties par nāvi — ne par Bhīšmas nāvi, ne par Dronas nāvi, par kuriem viņš bija tik ļoti noraizējies. Ardžunam drīzāk vajadzēja priecāties, ka viņi vecos ķermeņus apmainīs pret jauniem, tā atjaunojot savu enerģiju. Ar jaunu ķermeni mēs saņemam jaunas iespējas baudīt un ciest, atkarībā no darbošanās iepriekšējā dzīvē. Tāpēc Bhīšma un Drona, cēlas dvēseles, nākamajā dzīvē noteikti saņemtu garīgus ķermeņus vai vismaz ķermeņus debesu valstībā, kur varēs baudīt augstākos materiālos priekus. Tāpēc jebkurā gadījumā nebija par ko skumt.
Ikvienu cilvēku, kas pilnībā zina, kāda ir atsevišķā dvēsele, Virsdvēsele un daba — gan materiālā, gan arī garīgā — sauc par dhīru jeb cilvēku ar ļoti mierīgu un skaidru prātu. Šādu cilvēku ķermeņu maiņas nekad nemaldina.
Mājāvādī teorija par dvēseles vienību nevar tikt pieņemta, jo dvēseli nevar sacirst gabalos, atsevišķās daļiņās. Tāda Visaugstā saciršana dažādās atsevišķās dvēselēs padarītu Viņu sašķeļamu jeb mainīgu, kas ir pretrunā ar Augstākās Dvēseles nemainīguma principu. Kā teikts Gītā, Visaugstā atsevišķās daļiņas pastāv mūžīgi (sanātana) un tās sauc par kšaru: tas ir, tām ir tieksme krist materiālajā dabā. Šīs daļas vienmēr ir un paliek daļas, arī pēc atbrīves atsevišķā dvēsele ir daļa. Taču pēc atbrīves tā mūžīgi dzīvo zināšanās un svētlaimē kopā ar Dieva Personību. Virsdvēseles jeb Paramātmas klātbūtni katrā atsevišķajā ķermenī var salīdzināt ar atspulgu. Virsdvēsele atšķiras no atsevišķās dzīvās būtnes. Kad debesis atspīd ūdenī, tajā ir redzama saule un mēness, un arī zvaigznes. Zvaigznes ir dzīvās būtnes, saule un mēness ir kā Visaugstais Kungs. Atsevišķo daļiņu, garīgo dvēseli pārstāv Ardžuna, un Augstākā Dvēsele ir Dieva Personība Šrī Krišna. Viņi nav vienā līmenī, kā tas būs redzams ceturtās nodaļas sākumā. Ja Ardžuna būtu tādā pašā līmenī kā Krišna, un Krišna nebūtu augstāks par Ardžunu, tad viņu skolotāja un skolnieka attiecības zaudētu jēgu. Ja viņus abus maldinātu ārējā enerģija (maija), tad nebūtu nekādas jēgas vienam no viņiem mācīt otru. Tad šī mācība būtu bezjēdzīga, jo maijas ķetnās neviens nevar būt autoritatīvs skolotājs. Visi apstākļi norāda, ka Kungs Krišna ir Visaugstais Kungs, un ir augstāks par dzīvo būtni Ardžunu, kurš ir maija maldināta un aizmirsusies dvēsele.

BG 2.14.

14. PANTS

mātrā-sparšās tu kauntēja šītošna-sukha-duhkha-dāh
āgamāpājino ‘nitjās tāms titikšasva bhārata

mātrā-sparšāh — jutekļu uztvere; tu — tikai; kauntēja — ak, Kuntī dēls; šīta — ziemu; ušna — vasaru; sukha — laimi; duhkha — un sāpes; dāh — dod; āgama — atnākot; apājinah — aizejot; anitjāh — laicīgs; tān — tos; titikšasva — tikai centies paciest; bhārata — ak, Bharatas dzimtas pēcteci.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Laime un ciešanas uz laiku atnāk un noteiktā laikā aiziet, tāpat kā atnāk un aiziet ziema un vasara. Bharatas pēcteci! Tās rada jutekļu uztvere, tāpēc jāmācās tās paciest ar mierīgu prātu.

SKAIDROJUMS

Lai labi izpildītu pienākumu, cilvēkam jāiemācās paciest pārejošā prieka un bēdu atnākšanu un aiziešanu. Kā norāda Vēdas, agri no rīta jāmazgājas arī māghas mēnesī (janvārī-februārī). Tajā laikā ir ļoti auksts, taču tam par spīti cilvēks, kas ievēro reliģijas principus, tomēr peldas. Arī sieviete gatavo ēdienu karstā virtuvē pat karstākajos vasaras mēnešos — maijā un jūnijā. Pienākums ir jāpilda, neskatoties uz laika apstākļu radītām neērtībām. Gluži tāpat cīņa ir kšatrija reliģiskais princips, un, kaut arī var iznākt tā, ka jācīnās ar kādu draugu vai radinieku, tomēr nedrīkst nepildīt nolikto pienākumu. Lai iegūtu zināšanas, jāpilda noliktie reliģisko principu likumi un norādījumi, jo tikai ar zināšanām un bhakti cilvēks var atbrīvoties no maijas (maldu) ķetnām.
Šeit svarīgi ir arī divi veidi, kādos Krišna uzrunā Ardžunu. «Kauntēja» norāda uz viņa dižciltīgo asinsradniecību no mātes puses, bet «Bhārata» norāda uz tēva puses radinieku varenumu. No abām pusēm Ardžunam būtu bijis jāmanto kaut kas dižens, un šāds mantojums uzliek pienākumu ar atbildību veikt savu darbu, tādēļ viņš nevar izvairīties no cīņas.

BG 2.15.

15. PANTS

jam hi na vjathajantj ētē purušam purušaršabha
sama-duhkha-sukham dhīram so ‘mritatvāja kalpatē

jam — kam; hi — noteikti; na — nekad;
vjathajanti — netraucē; ētē — šīs; purušam — cilvēkam; puruša-rišabha — ak, labākais starp cilvēkiem; sama — vienāds; duhkha — ciešanās; sukham — un laimē; dhīram — stingrs; sah — viņš; amritatvāja — atbrīves; kalpatē — cienīgs.

TULKOJUMS

Labākais starp cilvēkiem [Ardžuna], patiesi atbrīves cienīgs ir tas, kuru nesatrauc ne laime, ne ciešanas un kas saglabā mieru un noteiktību abās.

SKAIDROJUMS

Kas stingri apņēmies sasniegt augstu garīgās apzināšanās pakāpi un spēj vienādi paciest ciešanu un laimes uzplūdus, tas katrā ziņā pelnījis atbrīvi. Varnāšramas iekārtā ceturtais dzīves posms — atsacīšanās dzīves kārta — prasa lielu pacietību. Bet tas, kas grib padarīt savu dzīvi pilnīgu, par spīti visām grūtībām noteikti pieņem sanjāsu. Grūtības parasti rodas tādēļ, ka jāsarauj ģimenes saites un jāpārtrauc attiecības ar sievu un bērniem. Bet, kas spēj šīs grūtības pārvarēt, tas noteikti noiet līdz galam garīgās apzināšanās ceļu. Arī Ardžunam, pildot kšatrija pienākumus, Krišna iesaka izturēt līdz galam, pat ja cīnīties ar ģimenes locekļiem un citiem mīļiem cilvēkiem ir grūti. Kungs Čaitanja pieņēma sanjāsu divdesmit četru gadu vecumā, un Viņa jaunā sieva un māte, kas bija jau gados, palika bez apgādnieka. Un tomēr augstākā mērķa labad Viņš pieņēma sanjāsu un stingri pildīja augstākus pienākumus. Lūk, kā var atbrīvoties no materiālās verdzības.

BG 2.16.

16. PANTS

nāsato vidjatē bhāvo nābhāvo vidjatē satah
ubhajor api drišto ‘ntas tv anajos tattva-daršibhih

na — nekad; asatah — nepastāvīgajam; vidjatē — ir; bhāvah — pastāvēšana; na — nekad; abhāvah — mainīgas īpašības; vidjatē — ir; satah — mūžīgajam; ubhajoh — abu; api — patiešām; drištah — redzot; antah — secinājumu; tu — patiešām; anajoh — par tiem; tattva — par patiesību; daršibhih — redzētāji.

TULKOJUMS

Tie, kas redz patiesību, ir secinājuši, ka nepastāvīgais [materiālais ķermenis] ir laicīgs, bet mūžīgais [dvēsele] ir nemainīgs. To viņi secinājuši, izpētot abus.

SKAIDROJUMS

Mainīgais ķermenis ir nepastāvīgs. To, ka ķermenis dažādu šūnu darbībās un pretdarbībās mainās ik mirkli, atzīst mūsdienu medicīna. Tā ķermenis aug un noveco. Bet dvēsele pastāv mūžīgi, tā nemainās, mainoties ķermenim un prātam. Lūk, ar ko gars atšķiras no matērijas. Pēc savas dabas ķermenis ir vienmēr mainīgs, bet dvēsele ir mūžīga. To atzīst visi patiesības redzētāji — gan impersonālisti, gan personālisti. Višnu Purānā (2.12.38.) ir teikts, ka Višnu un Viņa mājvietas pašas sevi apgaismo un pastāv garīgi (džjotīmši višnur bhuvanāni višnuh). Vārdi «pastāvošais» un «nepastāvošais» attiecas tikai uz garu un matēriju. Tā uzskata visi, kas redz patiesību.
Šai vietā Dievs Kungs sāk mācīt neziņā apjukušās dzīvās būtnes. Atbrīvoties no neziņas var, atjaunojot mūžīgās attiecības starp godinātāju un godināmo, un tādējādi saprotot atšķirību starp Dieva Augstāko Personību un Viņa neatņemamām daļiņām — dzīvajām būtnēm. Augstākā dabu var izprast, kārtīgi izprotot sevi. Atšķirību starp sevi un Visaugstāko var saprast kā daļas un veseluma atšķirību. Vēdānta-sūtrā, kā arī Šrīmad Bhāgavatamā Visaugstākais ir atzīts par visa izplūstošā avotu. Šīs izplūsmes iedalāmas augstākajās un zemākajās. Kā tiks paskaidrots septītajā nodaļā, dzīvās būtnes pieder augstākajai dabai. Lai gan enerģijas avots un enerģija neatšķiras, enerģijas avots tiek uzskatīts par Augstāko, bet enerģija jeb daba — par pakļauto. Tādēļ būtnes vienmēr ir pakļautas Visaugstajam Kungam, tāpat kā kalps ir pakļauts saimniekam un skolnieks — skolotājam. Šīs skaidrās zināšanas nespēj saprast tas, ko apmājusi tumsība. Lai tumsību pārvarētu un dotu gaismu vienmēr un visām dzīvajām būtnēm, Dievs Kungs māca Bhagavad-gītu.

BG 2.17.

17. PANTS

avināši tu tad viddhi jēna sarvam idam tatam
vināšam avjajasjāsja na kaščit kartum arhati

avināši — neiznīcīgs; tu — bet; tat — tas; viddhi — zini to; jēna — kura; sarvam — viss ķermenis; idam — šis; tatam — caurstrāvots; vināšam — iznīcināšanu; avjajasja — neiznīcīgā;
asja — tā; na kaščit — neviens; kartum — darīt; arhati — nespēj.

TULKOJUMS

Zini, ka tas, kas caurstrāvo visu ķermeni, ir neiznīcināms. Neviens nespēj iznīcināt nemirstīgo dvēseli.

SKAIDROJUMS

Šis pants vēl skaidrāk atklāj īsteno dvēseles dabu, kas caurstrāvo visu ķermeni. Nav grūti saprast, kas ir tas, kas caurstrāvo visu ķermeni: tā ir apziņa. Ikviens apzinās ķermeņa priekus un sāpes — vai nu ar kādu ķermeņa daļu, vai arī ar visu ķermeni. Apziņas izplatīšanos ierobežo noteiktais ķermenis. Viena ķermeņa priekus un bēdas cits ķermenis nejūt. Tāpēc katrs ķermenis ir noteiktas individuālās dvēseles iemiesojums. Dvēseles klātbūtnes pazīme ir individuālā apziņa. Par dvēseli ir teikts, ka tā ir tik liela kā desmittūkstošā daļa no mata galiņa. Švētāšvatara Upanišada (5.9.) to apstiprina:
bālāgra-šata-bhāgasja šatadhā kalpitasja ča
bhāgo džīvah sa vigjējah sa čānantjāja kalpatē

«Kad mata galiņu sadala simts daļās un katru šo daļiņu sadala vēl simts daļās, tad katra daļiņa ir tik liela kā dvēsele.» Tas pats teikts arī šajā pantā:
kēšāgra-šata-bhāgasja šatāmšah sādrišātmakah
džīvah sūkšma-svarūpo ‘jam sankhjātīto hi čit-kanah

«Pastāv neskaitāmas garīgās atomiskās daļiņas, kuras ir tik lielas kā desmittūkstošā daļa no mata galiņa.»
Tāpēc individuālā daļiņa — garīgā dvēsele — ir garīgs atoms, kas mazāks par materiālajiem atomiem, un ir neskaitāmi daudz šādu atomu. Niecīgā garīgā dzirkstele ir materiālā ķermeņa pamats, un garīgā dzirkstele ietekmē visu ķermeni tāpat kā zāļu iedarbība. Garīgās dvēseles strāva ķermenī izpaužas kā apziņa un tā ir dvēseles klātbūtnes pierādījums. Nav vajadzīga nekāda izglītība, lai saprastu, ka, atņemot no materiālā ķermeņa apziņu, iegūst mirušu ķermeni, un šo apziņu ķermenī nevar atjaunot ne ar kādiem materiāliem līdzekļiem. Tāpēc apziņa nerodas ne no kāda materiālu kombināciju daudzuma, bet gan no garīgās dvēseles. Mundaka Upanišadā (3.1.9.) vēl sīkāk paskaidroti atomiskās garīgās dvēseles izmēri:
ēšo ‘nur ātmā čētasā vēditavjo
jasmin prānah pančadhā samvivēša
prānaiš čittam sarvam otam pradžānām
jasmin višuddhē vibhavatj ēša ātmā

«Dvēsele ir atoma lielumā, un to var uztvert ar pilnīgu saprātu. Atomiskā dvēsele peld piecu veidu gaisa dvašās (prānā, apānā, vjānā, samānā un udānā), tā atrodas sirdī un ietekmē visu iemiesotās būtnes ķermeni. Kad dvēsele šķīstās no piecu veidu materiālās gaisa dvašas piesārņojuma, tad atklājas tās garīgā ietekme.»
Hatha-jogas mērķis ir ar dažādiem sēdēšanas vingrinājumiem savaldīt piecu veidu gaisa dvašas, kas apvij tīro garīgo dvēseli. Tas tiek darīts nevis kādu materiālu labumu dēļ, bet gan lai atbrīvotu sīko dvēseli no materiālās gaisotnes važām.
Tātad, šāda atomiskās dvēseles uzbūve atzīta visos Vēdu rakstos un to arī praktiski var sajust jebkurš saprātīgs cilvēks. Tikai neprātim var ienākt galvā, ka atomiskā dvēsele ir visucaurstrāvojošā višnu-tatva.
Atomiskā dvēsele savu ietekmi var izplatīt pa visu ķermeni. Kā teikts Mundaka Upanišadā, katras dzīvas būtnes sirdī ir atomiska dvēsele, bet tā kā materiālistiskie zinātnieki ar saviem līdzekļiem nespēj uztvert dvēseli, tad daži no viņiem muļķīgā kārtā apgalvo, ka tās nemaz nav. Atsevišķā atomiskā dvēsele noteikti atrodas sirdī kopā ar Virsdvēseli un tāpēc visa enerģija, kas kustina ķermeni, izplūst no sirds. Daļiņas, kas no plaušām nes skābekli, saņem enerģiju no dvēseles. Kad dvēsele savu vietu atstāj, tad visa asins atjaunošana izbeidzas. Medicīnas zinātne atzīst sarkano asinsķermenīšu nozīmi, bet nespēj noteikt, ka tiem enerģiju dod dvēsele. Tomēr medicīna piekrīt, ka sirds ir visa ķermeņa enerģijas devēja.
Garīgā veseluma atomiskās daļiņas var salīdzināt ar saulstaru daļiņām. Saules staros ir bezgalīgi daudz spīdošu daļiņu. Arī Visaugstā Kunga daļiņas ir Viņa staru atomiskās dzirkstelītes un tās apzīmē ar vārdu «prabha», augstākā enerģija. Tātad, vai mēs sekojam Vēdu zināšanām vai mūsdienu zinātnei, garīgās dvēseles esamību ķermenī nav iespējams noliegt. Zinātni par dvēseles esamību Bhagavad-gītā skaidri apraksta pati Dieva Augstākā Personība.

BG 2.18.

18. PANTS

antavanta imē dēhā nitjasjoktāh šarīrinah
anāšino ‘pramējasja tasmād judhjasva bhārata

anta-vantah — iznīcināmi; imē — visi šie; dēhāh — materiālie ķermeņi; nitjasja — mūžīgi pastāv; uktāh — ir teikts; šarīrinah — par iemiesotajām dvēselēm; anāšinah — nekad nevar tikt iznīcinātas; apramējasja — neizmērāmas; tasmāt — tāpēc; judhjasva — cīnies; bhārata — Bharatas pēcteci.

TULKOJUMS

Neiznīcināmās, neizmērojamās un mūžīgās dzīvās būtnes materiālajam ķermenim noteikti pienāk gals, tāpēc cīnies, Bharatas pēcteci.

SKAIDROJUMS

Pēc savas dabas materiālais ķermenis ir pakļauts bojā ejai. Tas var iet bojā tūlīt, tas var iet bojā pēc simts gadiem. Tas ir tikai laika jautājums. Nav iespējams uzturēt ķermeni neierobežoti ilgu laiku. Bet dvēsele ir tik maza, ka nekāds ienaidnieks to nespēj pat ieraudzīt, nemaz jau nerunājot par nogalināšanu. Kā teikts iepriekšējā pantā, tā ir tik maza, ka neviens pat nespēj iedomāties, kā to izmērīt. Tātad nevar žēloties ne no viena viedokļa, jo dzīvo būtni, kāda tā ir, nevar nogalināt, un materiālo ķermeni nevar ilgstoši saglabāt vai mūžīgi aizsargāt. Garīgā veseluma sīkā daļiņa iegūst materiālo ķermeni atbilstoši savai darbībai, tāpēc ir jāievēro reliģijas principi. Vēdānta-sūtrā dzīvā būtne salīdzināta ar gaismu, jo tā ir neatņemama augstākās gaismas daļiņa. Kā saules gaisma uztur visu Visumu, tā dvēseles gaisma uztur materiālo ķermeni. Tiklīdz dvēsele iziet no materiālā ķermeņa, tas sāk sadalīties, tāpēc dvēsele ir tā, kas uztur ķermeni. Pats ķermenis nav svarīgs. Ardžunam bija ieteikts cīnīties un neziedot reliģisku mērķi materiālu ķermenisku apsvērumu dēļ.

BG 2.19.

19. PANTS

ja ēnam vētti hantāram jaš čainam manjatē hatam
ubhau tau na vidžānīto nājam hanti na hanjatē

jah — kas; ēnam — to; vētti — zina; hantāram — slepkava; jah — kas; ča — arī; ēnam — to; manjatē — domā; hatam — noslepkavotu; ubhau — abi; tau — tie; na — nekad; vidžānītah — nezina; na — nekad; ajam — tas; hanti — nogalina; na — ne; hanjatē — tiek nogalināts.

TULKOJUMS

Nezina ne tas, kas uzskata dzīvo būtni par nogalinātāju, ne tas, kas uzskata viņu par nogalinātu, jo patība ne nogalina, ne arī tiek nogalināta.

SKAIDROJUMS

Kad dzīvā būtne tiek ievainota ar nāvīgu ieroci, tad jāsaprot, ka dzīvā būtne ķermenī nav nogalināta. Dvēsele ir tik maza, ka to nav iespējams nogalināt ne ar kādu materiālu ieroci, kā tas kļūs skaidrs no nākamajiem pantiem. Dzīvo būtni nemaz nevar nogalināt, jo tā ir garīga. Tas, kas ir nogalināts vai nogalināms, ir tikai ķermenis. Tas, protams, nenozīmē, ka ķermeni vajadzētu nogalināt. Vēdas norāda: mā himsjāt sarvā bhūtāni — nekad nevienam nedari ļaunu. Tas, ka dzīvo būtni nevar nogalināt, nebūt neatļauj nogalināt dzīvniekus. Autoritāšu neatļauta kāda ķermeņa nogalināšana ir ļoti slikts darbs, par ko pienākas sods gan no valsts, gan arī no Dieva Kunga likumu puses. Taču Ardžuna nogalina reliģijas principu vārdā, bet ne pēc savām iegribām.

BG 2.20.

20. PANTS

na džājatē mrijatē vā kadāčin
nājam bhūtvā bhavitā vā na bhūjah
adžo nitjah šāšvato ‘jam purāno
na hanjatē hanjamānē šarīrē

na — nekad; džājatē — dzimst; mrijatē — mirst; — vai; kadāčit — kādā laikā (pagātnē, tagadnē vai nākotnē); na — nekad; ajam — tas; bhūtvā — radies;
bhavitā — radīsies; — vai; na — ne; bhūjah — atkal rodas; adžah — nedzimis; nitjah — mūžīgs; šāšvatah — pastāvīgs; ajam — tas; purānah — visvecākais; na — nekad; hanjatē — netiek nogalināts; hanjamānē — kad nogalināts; šarīrē — ķermenis.

TULKOJUMS

Dvēsele nekad nedzimst un nemirst. Tā nav radusies, nerodas un neradīsies. Tā ir nedzimusi, mūžīga, vienmēr pastāvoša un sākotnēja. Tā netiek nogalināta, kad tiek nogalināts ķermenis.

SKAIDROJUMS

Mazā atomiskā Augstākā Gara daļiņa pēc īpašībām neatšķiras no Visaugstākā. Atšķirībā no ķermeņa tā nemainās. Dažkārt dvēseli sauc par pastāvīgu jeb kūta-stha. Ķermenis ir pakļauts sešu veidu pārmaiņām. Tas piedzimst no mātes klēpja, kādu laiku pastāv, aug, kaut ko rada, pamazām sarūk un beigu beigās nogrimst aizmirstībā. Turpretī ar dvēseli šādas pārmaiņas nenotiek. Dvēsele ir nedzimusi, bet kad tā pieņem materiālu ķermeni, tad ķermenis piedzimst. Dvēsele tad nedzimst un dvēsele arī nemirst. Viss, kas dzimst, mirst. Bet dvēsele nedzimst un tāpēc tai nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Tā ir mūžīga, vienmēr pastāvoša un sākotnēja, t.i., nevar noteikt brīdi, kad tā sākusi esību. Ķermeniskā priekšstata ietekmē mēs gribam uzzināt, kad dvēsele dzimusi utt. Atšķirībā no ķermeņa dvēsele nekad nenoveco. Tāpēc arī vecie cilvēki jūt sevī tādu pašu garu kā bērnībā un jaunībā. Ķermeņa izmaiņas dvēseli neietekmē. Dvēsele nebojājas kā, piemēram, koks vai kas cits materiāls. Dvēsele arī nerada nekādus blakusproduktus. Ķermeņa blakusprodukti — bērni — arī ir atsevišķas dvēseles. Ķermenis rada iespaidu, ka dvēsele ir kāda cilvēka bērns. Ķermenis attīstās tāpēc, ka tajā ir dvēsele, bet pašai dvēselei nav nekādu pēcnācēju un tā nemainās. Tāpēc dvēsele ir brīva no sešām ķermeņa pārmaiņām.
Katha Upanišadā (1.2.18.) arī ir līdzīgs izteikums. Tur teikts:
na džājatē mrijatē vā vipaščin
nājam kutaščin na babhūva kaščit
adžo nitjah šāšvato ‘jam purāno
na hanjatē hanjamānē šarīrē

Šī panta jēga un skaidrojums ir tāds pats kā Bhagavad-gītas pantam, bet te ir viens īpašs vārds, vipašcit, kas nozīmē «mācīts» jeb «ar zināšanām».
Dvēsele vienmēr ir zināšanu jeb apziņas pilna. Tāpēc apziņa ir dvēseles pazīme. Pat, ja cilvēks nespēj saskatīt dvēseli sirdī, kur tā atrodas, viņš var spriest par tās klātbūtni pēc apziņas. Dažreiz mēs mākoņu vai kāda cita iemesla dēļ debesīs neredzam sauli, tomēr gaisma no tās nāk vienmēr, un tāpēc mēs zinām, ka ir diena. Tiklīdz debesīs agri no rīta svīst gaisma, mēs varam saprast, ka debesīs ir saule. Gluži tāpat, ja ķermenī ir kaut nedaudz apziņas, vai tas būtu cilvēka vai dzīvnieka ķermenis, mēs varam zināt, ka tajā ir dvēsele. Tomēr dvēseles apziņa atšķiras no Visaugstākā apziņas, jo augstākā apziņa zina visu — pagātni, tagadni un nākotni. Atsevišķās dvēseles apziņa mēdz aizmirst. Ja dvēsele ir aizmirsusi savu īsto dabu, tad tā var mācīties un iegūt apgaismību no augstākajām zināšanām, ko dod Visaugstākais. Un Krišna nav tāds kā aizmāršīgā dvēsele. Citādi Viņa teiktais Bhagavad-gītā būtu bezjēdzīgs.
Ir divējādas dvēseles — sīkā dvēsele (anu-ātma) un Virsdvēsele (vibhu-ātma). To apstiprina arī Katha Upanišada (1.2.20.):
anor anījān mahato mahījān
ātmāsja džantor nihito guhājām
tam akratuh pašjati vīta-šoko
dhātuh prasādān mahimānam ātmanah

«Gan Virsdvēsele [Paramātma], gan atomiskā dvēsele [džīvātma] atrodas vienā un tajā pašā ķermeņa kokā, tajā pašā dzīvās būtnes sirdī, un tikai tas, kas atbrīvojies no visām materiālajām vēlmēm un bēdām, var ar Augstākā žēlastību saprast dvēseles godību.» Krišna ir arī Virsdvēseles avots, kā būs redzams nākamajās nodaļās, un Ardžuna ir atomiskā dvēsele, kas aizmirsusi savu īsto dabu, tāpēc tai vajadzīga apgaismība no Krišnas vai īstena Viņa pārstāvja (garīgā skolotāja).

BG 2.21.

21. PANTS

vēdāvināšinam nitjam ja ēnam adžam avjajam
katham sa purušah pārtha kam ghātajati hanti kam

vēda — zina; avināšinam — neiznīcināmo; nitjam — vienmēr esošu; jah — kas; ēnam — to (dvēseli); adžam — nedzimušu; avjajam — nemainīgu; katham — kā; sah — tas; purušah — cilvēks; pārtha — ak, Pārtha (Ardžuna); kam — kam; ghātajati — likt ievainot; hanti — nogalināt; kam — kam.

TULKOJUMS

Pārtha! Kā gan tas, kas zina, ka dvēsele ir neiznīcināma, mūžīga, nedzimusi un nemainīga, var kādu nogalināt vai likt kādam nogalināt?

SKAIDROJUMS

Katrai lietai ir sava jēga, un cilvēks, kam ir pilnīgas zināšanas, saprot, kā šo lietu pareizi izmantot. Gluži tāpat ir gadījumi, kad jābūt vardarbīgam, un zinošs cilvēks prot pielietot vardarbību. Tiesa var piespriest slepkavam nāves sodu, taču pašu tiesu nevar vainot par vardarbību, jo tā piespriež sodu pēc tiesas likumiem. «Manu-samhitā», cilvēces likumu grāmatā, arī ir teikts, ka slepkava ir jāsoda ar nāvi, lai nākamajā dzīvē viņam nebūtu jācieš par milzīgo grēku. Tāpēc, ja valdnieks piespriež slepkavam nāves sodu pakarot, tad tas nāk par labu pašam slepkavam. Arī, ja Krišna liek cīnīties, tad jāsaprot, ka vardarbība notiek augstākas patiesības dēļ, un Ardžunam tikai jāseko norādījumiem, labi zinot, ka vardarbība Krišnas dēļ vispār nav vardarbība, jo cilvēks, tas ir dvēsele, nemaz nevar tikt nogalināta, un taisnības dēļ tā dēvētā vardarbība ir atļauta. Ķirurģiskā operācija paredzēta, nevis lai nogalinātu pacientu, bet gan lai viņu izārstētu. Tāpēc Krišnas norādījums, lai Ardžuna cīnās, balstās uz pilnīgām zināšanām, jo tādā veidā nevar radīt grēku sekas.

BG 2.22.

22. PANTS

vāsāmsi džīrnāni jathā vihāja
navāni grihnāti naro ‘parāni
tathā šarīrāni vihāja džīrnānj
anjāni samjāti navāni dēhī

vāsāmsi — apģērbu; džīrnāni — vecu un novalkātu; jathā — kā; vihāja — nometot; navāni — jaunu;
grihnāti — ņem; narah — cilvēks; aparāni — citu; tathā — tāpat; šarīrāni — ķermeņus; vihāja — pametot; džīrnāni — vecos un nederīgos; anjāni — citādu; samjāti — tiešām saņem; navāni — jaunu; dēhī — iemiesotais.

TULKOJUMS

Cilvēks noģērbj vecās drānas un ietērpjas jaunās. Arī dvēsele, pametusi vecos un nederīgos materiālos ķermeņus, ieiet jaunos.

SKAIDROJUMS

Tas, ka atomiskā atsevišķā dvēsele maina ķermeņus, ir vispāratzīts. Pat mūsdienu zinātniekiem, kas netic dvēseles esamībai, bet tajā pašā laikā nespēj izskaidrot, no kurienes sirds ņem enerģiju, jāatzīst, ka ķermenis nepārtraukti mainās no zīdaiņa ķermeņa uz bērna ķermeni, no bērna ķermeņa uz jaunieša ķermeni un tad uz veca cilvēka ķermeni. No veca ķermeņa būtne pāriet citā ķermenī. Tas jau tika paskaidrots trīspadsmitajā pantā (2.13.).
Atomiskā atsevišķā dvēsele spēj pāriet citā ķermenī ar Virsdvēseles žēlastību. Kā draugs izpilda drauga vēlēšanos, tā Virsdvēsele izpilda atomiskās dvēseles vēlēšanos. Vēdas kā, piemēram, Mundaka Upanišada un arī Švētāšvatara Upanišada salīdzina dvēseli un Virsdvēseli ar diviem draudzīgiem putniem, kas sēž vienā kokā. Viens no putniem (atsevišķā atomiskā dvēsele) ēd koka augļus, bet otrs putns (Krišna) tikai skatās uz savu draugu. No šiem diviem putniem, lai gan tie pēc īpašībām neatšķiras, vienu valdzina materiālā koka augļi, bet otrs tikai novēro, ko dara viņa draugs. Krišna ir putns, kas skatās, un Ardžuna ir putns, kas ēd. Kaut arī viņi ir draugi, viens tomēr ir saimnieks, bet otrs ir kalps. Atomiskā dvēsele ir aizmirsusi savas attiecības ar otru dvēseli, tāpēc tai jāceļo no viena koka uz otru, no viena ķermeņa uz otru. Džīva, dvēsele, smagi cīnās materiālā ķermeņa kokā, bet, tiklīdz tā ir ar mieru pieņemt otru putnu par augstāko garīgo skolotāju, kā Ardžuna labprātīgi piekrita pildīt Krišnas norādījumus, tā pakļautais putns tūdaļ atbrīvojas no visām bēdām. Gan Mundaka Upanišada (3.1.2.), gan Švētāšvatara Upanišada (4.7.) to apstiprina:
samānē vrikšē purušo nimagno
‘nīšajā šočati muhjamānah
džuštam jadā pašjatj anjam īšam
asja mahimānam iti vīta-šokah

«Kaut arī abi putni sēž vienā un tajā pašā kokā, putns, kas ēd, ir pilnīgi iegrimis bažās un īgnumā, jo viņš bauda koka augļus. Bet, ja viņš tā vai citādi pievēršas savam draugam, kas ir Dievs Kungs, un uzzina Viņa godību, tad tas tūlīt atbrīvojas no visām raizēm.» Ardžuna tagad ir pievērsies savam mūžīgajam draugam Krišnam un uzklausa no Viņa Bhagavad-gītu. Klausoties Krišnas vārdus, viņš var saprast Dieva Kunga augstāko godību un atbrīvoties no bēdām.
Šeit Dievs Kungs iesaka Ardžunam nebēdāties par vectēva un skolotāja ķermeņu nomaiņu. Labāk priecāties par to, ka, nogalinot viņu ķermeņus taisnīgā cīņā, tie tūlīt attīrīsies no visām dažādo ķermenisko darbību sekām. Kas atdod savu dzīvību uz ziedojumu altāra vai taisnīgā cīņā, tas tūlīt šķīstās no ķermeniskām pretdarbībām un saņem augstāku un labāku dzīvi. Tāpēc Ardžunas žēlabām nebija nekāda pamata.

BG 2.23.

23. PANTS

nainam čhindanti šastrāni nainam dahati pāvakah
na čainam klēdajantj āpo na šošajati mārutah

na — nekad; ēnam — šo dvēseli; čhindanti — var sacirst gabalos; šastrāni — ieroči; na — nekad; ēnam — šo dvēseli; dahati — dedzina; pāvakah — uguns; na — nekad; ča — arī; ēnam — šo dvēseli; klēdajanti — saslapē; āpah — ūdens; na — nekad; šošjati — izžāvē; mārutah — vējš.

TULKOJUMS

Dvēseli nevar sacirst ne ar kādiem ieročiem, tā nedeg ugunī, nesamirkst ūdenī un neizkalst vējā.

SKAIDROJUMS

Ne ar kādiem ieročiem — ne zobeniem, ne uguns ieročiem, ne lietus ieročiem, ne viesuļvētras ieročiem utt. — nav iespējams nogalināt garīgo dvēseli. Kā redzams, bez mūsdienu uguns ieročiem ir vēl daudzi citi ieroči, kas veidoti no zemes, ūdens, gaisa, ētera utt. Pat mūsdienu kodolieročus var pieskaitīt uguns ieročiem, bet agrāk bija arī citi ieroči no dažādām materiālajām pamatvielām. Uguns ieročiem pretī tika likti ūdens ieroči, kurus mūsdienu zinātne nepazīst. Mūsdienu zinātne nekā nezina arī par viesuļvētras ieročiem. Tomēr, lai kādi arī ieroči nebūtu, dvēseli nevar ne sacirst gabalos, ne iznīcināt ne ar kādiem ieročiem, lai kādus arī zinātne neizdomātu.
Mājāvādī nespēj izskaidrot, kā atsevišķā dvēsele radusies tikai neziņas dēļ, ienākusi esībā un kā to pēc tam pārklājis maldinātājs spēks. Nekad nav bijis iespējams atcirst atsevišķās dvēseles nost no sākotnējās Augstākās Dvēseles. Patiesībā atsevišķās dvēseles ir mūžīgi atdalītas Augstākās Dvēseles daļas. Tās mūžīgi (sanātana) ir atomiskas atsevišķas dvēseles un tādējādi tām ir tieksme nokļūt maldinājuma varā. Tā viņas ir aizgājušas no Visaugstā Kunga sabiedrības, tāpat kā uguns dzirksteles tiecas nodzist, kad tās ir ārā no uguns, kaut arī tās pēc īpašībām neatšķiras no uguns. Varāha Purānā dzīvās būtnes aprakstītas kā Visaugstākā atsevišķas neatņemamas daļiņas. Arī saskaņā ar Bhagavad-gītu viņas tādas ir mūžīgi. Tātad arī pēc atbrīves no maldiem dzīvās būtnes paliek atdalītas, kā tas redzams no Dieva Kunga teiktā Ardžunam. Saņēmis zināšanas no Krišnas, Ardžuna ieguva atbrīvi, bet nekad nesaplūda ar Krišnu.

BG 2.24.

24. PANTS

aččhēdjo ‘jam adāhjo ‘jam aklēdjo ‘šošja ēva ča
nitjah sarva-gatah sthānur ačalo ‘jam sanātanah

aččhēdah — nesalaužama; ajam — šī dvēsele; adāhjah — nedegoša; ajam — šī dvēsele; aklēdjah — neizšķīdināma; ašošja — neizžāvējama; ēva — noteikti; ča — un; nitjah — mūžīga;
sarva-gatah — visur esoša; sthānuh — nemainīga; ačalah — nekustīga; ajam — šī dvēsele; sanātanah — mūžam vienāda.

TULKOJUMS

Šo atsevišķo dvēseli nevar ne salauzt, ne izšķīdināt, ne sadedzināt, ne izžāvēt. Tā pastāv vienmēr un visur, tā ir nemainīga, nekustīga un mūžam vienāda.

SKAIDROJUMS

Visas šīs atomiskās dvēseles īpašības noteikti pierāda, ka individuālā dvēsele mūžīgi ir atomiska garīgā veseluma daļiņa, un tā arī mūžīgi ir atoms, tā nemainās. Monisma teoriju šajā gadījumā ir ļoti grūti pielietot, jo atsevišķā dvēsele nekad nesaplūst, zaudējot savu esamību. Pēc atbrīves no materiālajiem sārņiem atomiskā dvēsele var gribēt palikt garīga dzirkstelīte Dieva Augstākās Personības mirdzošajos staros, bet saprātīgas dvēseles iet uz garīgajām planētām, lai būtu kopā ar Dieva Augstāko Personību.
Vārds «sarva-gata» (visuresošs) ir svarīgs, jo nav nekādu šaubu, ka dzīvās būtnes Dieva radītajā pasaulē ir visur. Tās dzīvo uz zemes, ūdenī, gaisā, zemē un pat ugunī. Uzskats, ka uguns sterilizē, nav pareizs, jo te ir skaidri pateikts, ka dvēsele ugunī nedeg. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka dzīvās būtnes ir arī uz Saules, tikai piemērotos ķermeņos. Ja Saule būtu neapdzīvota, tad vārds «sarva-gata» — «visuresošs» — zaudētu nozīmi.

BG 2.25.

25. PANTS

avjakto ‘jam ačintjo ‘jam avikārjo ‘jam učjatē
tasmād ēvam viditvainam nānušočitum arhasi

avjaktah — neredzama; ajam — šī dvēsele; ačintjah — neaptverama; ajam — šī dvēsele; avikārjah — nemainīga; ajam — šī dvēsele; učjatē — ir teikts; tasmāt — tāpēc; ēvam — tā; viditvā — labi zinot; ēnam — šo dvēseli; na — ne; anušačitum — bēdāties; arhasi — klājas.

TULKOJUMS

Ir teikts, ka dvēsele ir neredzama, neaptverama un nemainīga. To zinot, tev nav jābēdājas par ķermeni.

SKAIDROJUMS

Kā jau iepriekš teikts, no materiālā viedokļa dvēsele ir tik maza, ka to nevar ieraudzīt pat ar visstiprāko mikroskopu, tāpēc tā ir neredzama. Kas attiecas uz dvēseles esamību, to nevar noteikt eksperimentāli, nelietojot šruti jeb Vēdu gudrības pierādījumus. Mums šī patiesība ir jāpieņem, jo nav nekāda cita avota, no kura varētu izprast dvēseles esamību, kaut arī dvēseli mēs varam sajust. Ir daudz kas tāds, ko mēs pieņemam, balstoties tikai uz augstāku autoritāti. Neviens nevar noliegt sava tēva esamību, jo to apstiprina mātes autoritāte. Ja cilvēks nebalstās uz mātes autoritāti, tad nav nekādas iespējas noteikt, kas ir viņa tēvs. Gluži tāpat nav cita veida kā izprast dvēseli, kā vienīgi Vēdu apgūšana. Citiem vārdiem sakot, dvēseli nevar aptvert ar cilvēka eksperimentālajām zināšanām. Dvēsele pati ir apziņa, un viņa apzinās. Arī tas ir teikts Vēdās un tas mums jāpieņem. Atšķirībā no mainīgā ķermeņa, dvēsele nemainās. Tā kā dvēsele ir mūžam nemainīga, tā vienmēr ir un paliek atomiska salīdzinājumā ar bezgalīgo Augstāko Dvēseli. Augstākā dvēsele ir bezgalīga, atomiskā dvēsele ir bezgalīgi maza. Tāpēc bezgalīgi mazā dvēsele, kas ir nemainīga, nekad nevar līdzināties bezgalīgajai dvēselei jeb Dieva Augstākajai Personībai. Tas Vēdās ir atkārtots dažādos veidos, lai apstiprinātu, cik stingrs ir priekšstats par dvēseli. Atkārtošana ir nepieciešama, lai varētu saprast jautājumu pilnīgi, bez kļūdām.

BG 2.26.

26. PANTS

atha čainam nitja-džātam nitjam vā manjasē mritam
tathāpi tvam mahā-bāho nainam šočitum arhasi

atha — arī, ja; ča — un; ēnam — šī dvēsele; nitja-džātam — vienmēr dzimst; nitjam — mūžīgi; — vai; manjasē — tu domā; mritam — mirst;
tathā api — tomēr; tvam — tev; mahā-bāho — ak, stipriniek; na — nekad; ēnam — par dvēseli;
šočitum — sērot; arhasi — klājas.

TULKOJUMS

Stipriniek, ja tu tomēr domā, ka dvēsele [dzīvības pazīmes] vienmēr dzimst un uz mūžīgiem laikiem mirst, arī tad tev nav iemesla sērām.

SKAIDROJUMS

Ir tādi filozofi, ļoti tuvi budistiem, kas netic, ka dvēsele var pastāvēt atsevišķi no ķermeņa. Acīmredzot tad, kad Krišna teica Bhagavad-gītu, arī bija šādi filozofi, un tos sauca par lokājatikiem un vaibhāšikiem. Šie filozofi uzskata, ka dzīvības pazīmes rodas noteiktos matērijas attīstības apstākļos. Mūsdienu materiālistiskie zinātnieki un filozofi arī domā tāpat. Saskaņā ar viņu uzskatiem ķermenis veidots no fiziskiem elementiem, un noteiktā posmā, fizikālās un ķīmiskās mijiedarbībās, attīstās dzīvības pazīmes. Uz šīs filozofijas balstās antropoloģijas zinātne. Daudzas mūsdienu pseidoreliģijas, kas tagad nākušas modē Amerikā, kā arī nihilistiskās budistu sektas bez bhakti atbalsta šo filozofiju.
Pat ja Ardžuna neticētu dvēseles esamībai, kā to māca vaibhāšikas filozofija, arī tad viņam nebūtu nekāda iemesla sērot. Neviens nesēro, ja zaudē kādu daudzumu ķīmisku vielu, un tādēļ nepārtrauc pildīt savu nolikto pienākumu. Mūsdienu zinātnē un karā, lai uzvarētu ienaidnieku, tiek izniekotas daudzas tonnas ķīmisku vielu. Saskaņā ar vaibhāšikas filozofiju tā dēvētā dvēsele jeb ātma iet bojā līdz ar ķermeņa bojāeju. Tātad, vai Ardžuna pieņēma Vēdu mācību par atomisko dvēseli, vai arī neticēja dvēseles esamībai, viņam nebija iemesla sērot. Kā māca šī teorija, ik mirkli no matērijas rodas neskaitāmas dzīvās būtnes un ik mirkli neskaitāmas dzīvās būtnes iet bojā, tāpēc par to nav jēgas bēdāties. Ja dvēsele nepārdzimtu, tad Ardžunam nebūtu jābaidās no grēku sekām, kas nāktu par vectēva un skolotāja nogalināšanu. Bet tajā pašā laikā Krišna zobgalīgi uzrunāja Ardžunu par mahābāhu, stiprinieku, jo vismaz Viņš neatzina vaibhāšikas teoriju, kura neņem vērā Vēdu gudrību. Ardžuna bija kšatrijs un piederēja pie Vēdu kultūras un viņa pienākums bija sekot tās principiem.

BG 2.27.

27. PANTS

džātasja hi dhruvo mritjur dhruvam džanma mritasja ča
tasmād aparihārjē ‘rthē na tvam šočitum arhasi

džātasja — dzimušais; hi — noteikti; dhruvah — zināms; mritjuh — mirst; dhruvam — zināms; džanma — dzimšana; mritasja — mirušā; ča — arī; tasmāt — tāpēc; aparihārjē — neizbēgamā; arthē — jautājumā; na — ne; tvam — tev; šočitum — bēdāties; arhasi — klājas.

TULKOJUMS

Kas dzimis, tas noteikti mirs, kas miris, tas noteikti piedzims atkal. Tāpēc nebēdājies un pildi savu neizbēgamo pienākumu.

SKAIDROJUMS

Dzimšana ir atkarīga no darbības, kas veikta dzīvē. Kad darbošanās laiks ir pagājis, ir jānomirst un jādzimst atkal. Tādā veidā būtne atkal un atkal griežas dzimšanas un nāves ritenī un nesaņem atbrīvi. Tas, ka pastāv dzimšanas un nāves ritenis, tomēr neattaisno nevajadzīgu slepkavību, nokaušanu vai karu. Bet tajā pašā laikā vardarbība un karš sabiedrībā ir neizbēgami, jo tie uztur kārtību un likumību.
Kurukšētras kauja, kas notika pēc Visaugstākā gribas, bija neizbēgama, un cīņa par taisnību ir kšatrija pienākums. Kāpēc kšatrijam būtu jābēdājas vai jāskumst par radinieku nāvi, ja viņš pilda savu īsto pienākumu? Viņam nav jāpārkāpj likums un tāpēc jācieš par grēkiem, no kā viņš tik ļoti baidās. Izvairīdamies no pienākuma pildīšanas, viņš nevarētu paglābt savus tuviniekus no nāves, bet nepareizā ceļa izvēles dēļ viņam būtu jākrīt.

BG 2.28.

28. PANTS

avjaktādīni bhūtāni vjakta-madhjāni bhārata
avjakta-nidhanānj ēva tatra kā paridēvanā

avjakta-ādīni — sākumā neizpausts; bhūtāni — viss, kas radīts; vjakta — izpausts; madhjāni — vidū; bhārata — ak, Bharatas pēcteci; avjakta — neizpausts; nidhanāni — kad iznīcināts;
ēva — tā; tatra — tāpēc; — kādas;
paridēvanā — bēdas.

TULKOJUMS

Viss, kas ir radīts, sākumā ir neizpausts, vidū — izpausts, un pēc iznīcināšanas atkal neizpausts. Kādēļ tad sērot?

SKAIDROJUMS

Ir divējādi filozofi — vieni, kas tic dvēseles esamībai, un otri, kas tai netic. Bet ne vienā, ne otrā gadījumā nav iemesla skumt. Tos, kas netic dvēseles esamībai, Vēdu gudrības sekotāji sauc par ateistiem. Un pat, ja mēs tikai argumenta dēļ pieņemtu šo ateistisko teoriju, tad arī nebūtu jābēdājas. Ja neapskata atsevišķu dvēseles esamību, materiālās pamatvielas pirms radīšanas ir neizpaustas. No smalkā neizpaustā stāvokļa rodas izpausme, tāpat kā no ētera rodas gaiss, no gaisa rodas uguns, no uguns rodas ūdens, no ūdens izpaužas zeme. No zemes rodas daudzas un dažādas izpausmes. Piemēram, liels debesskrāpis arī ir zemes izpausme. Kad to nojauc, tad izpaustība atkal pāriet neizpaustībā, un galu galā paliek tikai atomi. Enerģijas nezūdamības likums darbojas, bet laika gaitā viss izpaužas un pāriet neizpaustā stāvoklī. Lūk, kāda ir atšķirība. Kāpēc tad bēdāties par izpaustu vai neizpaustu stāvokli? Tā vai citādi, ja stāvoklis ir neizpausts, nekas nav zudis. Gan sākumā, gan beigās viss ir neizpausts, tikai vidū tas ir izpausts, bet materiāli nekādas īpašas atšķirības nav.
Un, ja mēs pieņemam Vēdu secinājumu, kas izteikts Bhagavad-gītā par to, ka materiālie ķermeņi laika gaitā iet bojā (antavanta imē dēhāh), bet dvēsele ir mūžīga (nitjasjoktāh šarīrinah), tad mums vienmēr jāatceras, ka ķermenis ir tas pats, kas drēbes: tad kāpēc bēdāties par pārģērbšanos? Attiecībā pret mūžīgo dvēseli materiālais ķermenis nemaz nepastāv. Tas ir kā sapnis. Sapnī mēs varam domāt, ka lidojam pa gaisu vai sēžam karaļa karietē, bet pamostoties redzam, ka neesam ne gaisā, ne karietē. Vēdu gudrība māca apzināties sevi, dodot izpratni, ka materiālais ķermenis nepastāv. Tāpēc, vai nu mēs ticam dvēseles esamībai vai nē, nav jēgas bēdāties par ķermeņa zaudēšanu.

BG 2.29.

29. PANTS

āščarja-vat pašjati kaščid ēnam
āščarja-vad vadati tathaiva čānjah
āščarja-vač čainam anjah šrinoti
šrutvāpj ēnam vēda na čaiva kaščit

āščarja-vat — kā brīnumu; pašjati — redz; kaščit — kāds; ēnam — šo dvēseli; āščarja-vat — kā par brīnumu; vadati — runā par; tathā — tā; ēva — noteikti; ča — arī; anjah — cits; āščarja-vat — kā par brīnumu; ča — arī; ēnam — par šo dvēseli; anjah — cits; šrinoti — klausās; šrutvā — dzirdējis par; api — pat; ēnam — šo dvēseli; vēda — zina; na — nekad; ča — un; ēva — noteikti; kaščit — kāds.

TULKOJUMS

Vieni raugās uz dvēseli kā uz brīnumu, otri runā par to kā par brīnumu, trešie klausās par to kā par brīnumu, bet ceturtie, pat dzirdējuši, neaptver to.

SKAIDROJUMS

Tā kā Gītopanišada pamatā balstās uz Upanišadu principiem, tad nemaz nav brīnums, ka līdzīga vieta ir Katha Upanišadā (1.2.7.):
šravanajāpi bahubhir jo na labhjah
šrinvanto ‘pi bahavo jam na vidjuh
āščarjo vaktā kušalo ‘sja labdhā
āščarjo ‘sja gjātā kušalānušištah

Tas tik tiešām ir apbrīnojami, ka atomiskā dvēsele ir gan milzīgā dzīvnieka vai banjankoka ķermenī, gan arī ārkārtīgi sīkos mikrobos, kuru miljonus un miljardus var novietot vienā kubikcentimetrā. Cilvēki, kuriem nav daudz zināšanu un askētiskuma, nespēj aptvert atsevišķās atomiskās gara dzirksts brīnumu, pat ja to ir izskaidrojusi vislielākā zināšanu autoritāte, kura mācīja pat Brahmu, pirmo Visuma dzīvo būtni. Lielākajai daļai šī laikmeta cilvēku par visu ir rupji materiālistisks priekšstats, un viņi nespēj aptvert, kā tik maza daļiņa reizē var būt tik liela un tik sīka. Tāpēc dvēseles īpašības un apraksts cilvēkiem liekas apbrīnojamas. Materiālās enerģijas maldināti, cilvēki ir tik ļoti iegrimuši jutekļu apmierināšanas jautājumos, ka viņiem atliek ļoti maz laika sevis izpratnei, kaut arī ir pilnīgi skaidrs, ka bez sevis izprašanas jebkura darbība beidzas ar zaudējumu cīņā par esamību. Viņiem varbūt nemaz neienāk prātā, ka, domājot par dvēseli, var pielikt punktu materiālajām ciešanām.
Daži cilvēki, kas vēlas klausīties par dvēseli, varbūt apmeklē lekcijas un atrodas labā sabiedrībā, bet dažkārt neziņas dēļ viņi maldās un uzskata, ka atomiskā dvēsele un Virsdvēsele ir viens un tas pats, neredzot to dažādo lielumu. Ļoti grūti atrast cilvēku, kas pilnībā izprastu Virsdvēseles un atomiskās dvēseles stāvokļus, viņu darbību un attiecības, kā arī daudzas citas vairāk vai mazāk svarīgas lietas. Un vēl grūtāk ir atrast cilvēku, kas patiešām guvis labumu no zināšanām par dvēseli un kas spēj aprakstīt dažādus dvēseles stāvokļus. Bet, ja nu tomēr tā vai citādi cilvēks izprot jautājumus par dvēseli, tad viņa mūžs ir veiksmīgi nodzīvots.
Tomēr visvieglāk saprast patības jautājumus ir tad, ja mēs pieņemam vislielākās autoritātes, Kunga Krišnas izteikumus, kas doti Bhagavad-gītā, un ja mūs no ceļa nenovirza citas teorijas. Bet arī šajā gadījumā cilvēkam jāuzņemas grūtības un daudz kas jāziedo vai nu šajā dzīvē vai iepriekšējā, iekams viņš spēj atzīt Krišnu par Dieva Augstāko Personību. Tomēr tas ir iespējams ar tīra bhaktas bezcēloņu žēlastību, un cita ceļa nav.

BG 2.30.

30. PANTS

dēhī nitjam avadhjo ‘jam dēhē sarvasja bhārata
tasmāt sarvāni bhūtāni na tvam šočitum arhasi

dēhī — materiālā ķermeņa īpašnieks; nitjam — mūžīgi; avadhjah — nevar tikt nogalināts; ajam — šī dvēsele; dēhē — ķermenī; sarvasja — ikviena; bhārata — ak, Bharatas pēcteci; tasmāt — tāpēc; sarvāni — visām; bhūtāni — dzīvajām būtnēm (kas ir dzimušas); na — nekad; tvam — tev; šočitum — bēdāties; arhasi — klājas.

TULKOJUMS

Bharatas pēcteci! To, kas mīt ķermenī, nekad nevar nogalināt. Tāpēc nav vērts sērot ne par vienu dzīvu būtni.

SKAIDROJUMS

Šeit Dievs Kungs mācību par nemainīgo garīgo dvēseli beidz. Dažādi aprakstot nemirstīgo dvēseli, Kungs Krišna pierāda, ka dvēsele ir nemirstīga, bet ķermenis ir laicīgs. Tāpēc Ardžunam, kas ir kšatrijs, neklātos mest pie malas pienākumu aiz bailēm, ka viņa vectēvs un skolotājs Bhīšma un Drona kaujā kritīs. Balstoties uz Šrī Krišnas autoritāti, ir jābūt pārliecinātam, ka dvēsele atšķiras no materiālā ķermeņa, ka tā pastāv, nevis izveidojas noteiktā matērijas attīstības pakāpē no ķīmisko elementu mijiedarbībām. Kaut arī dvēsele ir nemirstīga, vardarbība nav atļauta, bet arī karš nav aizliegts, kad tas patiešām vajadzīgs. Taču vajadzība ir atkarīga no Dieva Kunga atļaujas, nevis no cilvēka paša iegribām.

BG 2.31.

31. PANTS

sva-dharmam api čāvēkšja na vikampitum arhasi
dharmjād dhi juddhāč čhrējo ‘njat kšatrijasja na vidjatē

sva-dharmam — savus reliģijas principus; api — arī; ča — un; avēkšja — apsverot; na — ne;
vikampitum — kavēties; arhasi — tev klājas; dharmjāt — reliģijas principu dēļ; hi — patiešām; juddhāt — nekā cīņa; šrējah — labāka nodarbošanās; anjat — kāda cita; kšatrijasja — kšatrijam; na — ne; vidjatē — pastāv.

TULKOJUMS

Padomā par savu kšatrija pienākumu. Zini, ka tev nav nekā labāka par cīņu reliģijas principu dēļ. Tāpēc nekavējies.

SKAIDROJUMS

Sabiedrībā ir četras kārtas, un otro kārtu, kas gādā par labu vadību, sauc par kšatrijiem. «Kšat» nozīmē «ievainot». Ja kāds sargā citus pret ļaunumu, tad viņš ir kšatrijs («trājatē» nozīmē «aizsargāt»). Kšatriji mācās nogalināt medībās. Kšatrijs dodas uz mežu, izaicina tīģeri un ar zobenu aci pret aci cīnās ar to. Kad tīģeris nogalināts, tad notiek karaliskais sadedzināšanas rituāls. Džaipūras valdnieki kšatriji tā dara pat mūsdienās. Kšatriji īpaši mācās izaicināt un nogalināt, jo vardarbība reliģijas vārdā dažkārt ir nepieciešama. Tāpēc kšatriji nekad tieši nepieņem sanjāsu jeb atsacīšanās dzīves kārtu. Nevardarbība politikā var tikt izmantota diplomātijai, bet tā nekad nav princips. Reliģijas likumu grāmatās teikts:
āhavēšu mitho ‘njonjam džighāmsanto mahī-kšitah
juddhamānāh param šaktjā svargam jāntj aparān-mukhāh

jagjēšu pašavo brahman hanjantē satatam dvidžaih
samskritāh kila mantraiš ča tē ‘pi svargam avāpnuvan

«Ja kšatrijs vai valdnieks kaujas laukā cīnās ar kādu naidīgu valdnieku, tad viņš pēc nāves var nonākt debesu planētās, tāpat kā brāhmans, kas ziedo dzīvniekus ziedojumu ugunī.» Tāpēc nogalināšana kaujas laukā, aizstāvot reliģijas principus, un dzīvnieku nogalināšana ziedojumu ugunī nemaz netiek uzskatītas par vardarbību, jo šīs darbības ir reliģiskas un ikviens no tām gūst labumu. Upurētais dzīvnieks tūlīt sasniedz cilvēka dzīvi, un tam nav jāiziet pakāpeniskās pārdzimšanas ceļš. Kšatriji, kas nogalināti kaujas laukā, arī sasniedz debesu planētas, tāpat kā brāhmani, kas ziedo.
Ir divējādas sva-dharmas, īpašie pienākumi. Kamēr vien cilvēks nav atbrīvots, tikmēr viņam saskaņā ar reliģiskajiem principiem jāveic ķermeniskie pienākumi, lai sasniegtu atbrīvi. Kad cilvēks ir atbrīvots, tad viņa sva-dharma, noteiktais pienākums, kļūst garīgs un nebalstās vairs uz materiālo ķermenisko izpratni. Ķermeniskajā dzīves izpratnē brāhmaniem un kšatrijiem ir noteikti pienākumi un no tiem nevar izvairīties. Sva-dharmu ir noteicis Dievs Kungs. Tas tiks izskaidrots ceturtajā nodaļā. Ķermeniskajā līmenī sva-dharmu sauc par varnāšrama-dharmu jeb cilvēka ceļu uz garīgu izpratni. Civilizācija sākas ar varnāšrama-dharmu jeb noteiktiem pienākumiem, kas atbilst ķermeņa materiālajai dabai. Ja cilvēks augstāku autoritāšu vadībā pilda savu pienākumu jebkādā darbības laukā, tad tas paceļ viņu augstākā līmenī.

BG 2.32.

32. PANTS

jadriččhajā čopapannam svarga-dvāram apāvritam
sukhinah kšatrijāh pārtha labhantē juddham īdrišam

jadriččhajā — pašas no sevis; ča — arī; upapannam — pienākušas; svarga — debesu planētu; dvāram — durvis; apāvritam — plaši atvērtas; sukhinah — ļoti laimīgi; kšatrijāh — karaliskās kārtas locekļi; pārtha — Prithas dēls; labhantē — sasniedz; juddham — karu; īdrišam — kā šis.

TULKOJUMS

Pārtha! Laimīgi tie kšatriji, kuriem iespēja cīnīties šādā karā atnāk nemeklēta un paver durvis uz debesu planētām.

SKAIDROJUMS

Kungs Krišna ir augstākais pasaules skolotājs, un šeit viņš nosoda Ardžunas attieksmi, jo Ardžuna saka: «Es šajā cīņā neredzu nekā laba. Tādā veidā var uz mūžīgiem laikiem nonākt ellē.» Ardžuna tā runā tikai aiz neziņas. Viņš grib pildīt pienākumu bez vardarbības. Ja kšatrijs kaujas laukā grib atteikties no vardarbības, tad viņš ir vienkārši muļķis. Parāšara-smriti, reliģiskajā kodeksā, ko uzrakstīja Parāšara, dižens gudrais un Vjāsadēvas tēvs, ir teikts:
kšatrijo hi pradžā rakšan šastra-pānih pradandajan
nirdžitja para-sainjādi kšitim dharmēna pālajēt

«Kšatrija pienākums ir pasargāt cilvēkus no visādām grūtībām, un tāpēc likuma un kārtības uzturēšanai viņam noteiktos gadījumos jābūt vardarbīgam. Viņam jāsakauj visu naidīgo valdnieku karavīri un dievbijīgi jāvalda pār zemi.»
Ardžunam nav pilnīgi nekāda iemesla atteikties no cīņas. Ja Ardžuna uzvarētu savus ienaidniekus, tad viņš varētu baudīt karaļvalsti, bet, ja viņš cīņā kristu, tad nonāktu uz debesu planētām, kuru durvis viņam būtu plaši atvērtas. Cīņa dotu labumu jebkurā gadījumā.

BG 2.33.

33. PANTS

atha čēt tvam imam dharmjam sangrāmam na karišjasi
tatah sva-dharmam kīrtim ča hitvā pāpam avāpsjasi

atha — tāpēc; čēt — ja; tvam — tu;
imam — šo; dharmjam — kā reliģisko pienākumu; sangrāmam — cīņu; na — ne; karišjasi — darīsi;
tatah — tad; sva-dharmam — savu reliģisko pienākumu; kīrtim — godu; ča — arī; hitvā — zaudējot;
pāpam — grēku sekas; avāpsjasi — iegūsi.

TULKOJUMS

Bet, ja tu nepildīsi savu reliģisko pienākumu un necīnīsies, tad noteikti kritīsi grēkā par pienākuma nepildīšanu un zaudēsi karavīra godu.

SKAIDROJUMS

Ardžuna bija slavens karotājs, un šo slavu viņš bija ieguvis, cīnoties ar daudziem padieviem, pat ar Kungu Šivu. Kad Ardžuna bija sakāvis Kungu Šivu, kurš bija ģērbies kā mednieks, Šiva bija ļoti priecīgs par varoni un dāvāja viņam ieroci — pāšupata-astru. Visi zināja, ka Ardžuna ir dižs karavīrs. Pats Dronāčārja svētīja viņu un dāvāja īpašu ieroci, ar kuru Ardžuna varēja nogalināt pat savu skolotāju. Tik daudzas autoritātes bija apliecinājušas, ka viņš ir varonis, pat viņa pieņemtais tēvs Indra, debesu valdnieks. Ja Ardžuna aizietu no kaujas lauka, tad viņš ne tikai nepildītu savu kšatrija pienākumu, bet arī zaudētu visu slavu un labo vārdu, tā sagatavodams sev taisnu ceļu uz elli. Citiem vārdiem sakot, viņš aizietu uz elli nevis cīnoties, bet gan izvairoties no cīņas.

BG 2.34.

34. PANTS

akīrtim čāpi bhūtāni kathajišjanti tē ‘vjajām
sambhāvitasja čākīrtir maranād atiričjatē

akīrtim — negodu; ča — arī; api — par;
bhūtāni — visi cilvēki; kathajišjanti — runās; — par tevi; avjajām — mūžam; sambhāvitasja — godājamam cilvēkam; ča — arī; akīrtih — slikta slava; maranāt — par nāvi; atiričjatē — vairāk.

TULKOJUMS

Tavs negods vienmēr būs ļaužu mutēs, un godātam cilvēkam negods ir ļaunāks par nāvi.

SKAIDROJUMS

Gan kā Ardžunas draugs, gan kā filozofs Kungs Krišna tagad izsaka savu slēdzienu par Ardžunas atteikšanos no cīņas. Kungs saka: «Ardžuna, ja tu aiziesi no kaujas lauka, pirms vēl cīņa ir sākusies, cilvēki tevi uzskatīs par gļēvuli. Ja tu, glābdams savu dzīvību, aizbēgsi no kaujas lauka, tad cilvēki runās par tevi sliktu, tāpēc Es tev iesaku: labāk mirsti kaujas laukā. Tādam godājamam cilvēkam kā tu neslava ir ļaunāka par nāvi. Nevis bēdz, baidoties par savu dzīvību, bet labāk mirsti kaujā. Tas paglābs tevi no neslavas, ka tu esi nepareizi izmantojis Manu draudzību, un no prestiža zaudēšanas sabiedrībā.»
Tātad, Dievs Kungs izteica savu viedokli: labāk Ardžunam krist kaujā nekā pamest kaujas lauku.

BG 2.35.

35. PANTS

bhajād ranād uparatam mamsjantē tvām mahā-rathāh
jēšām ča tvam bahu-mato bhūtvā jāsjasi lāghavam

bhajāt — aiz bailēm; ranāt — no kaujas lauka; uparatam — aizgājis; mamsjantē — viņi uzskatīs; tvām — tevi; mahā-rathāh — lielie karavadoņi; jēšām — kuriem; ča — arī; tvam — tu; bahu-matah — ļoti cienīts; bhūtvā — esi bijis; jāsjasi — tu iesi;
lāghavam — bezvērtīgs.

TULKOJUMS

Lielie karavadoņi, kas augstu vērtējuši tavu vārdu un slavu, domās, ka tu esi aizgājis no kaujas lauka tikai aiz bailēm, un nicinās tevi.

SKAIDROJUMS

Kungs Krišna turpina izteikt savu vērtējumu: «Nedomā, ka tādi diženi virspavēlnieki kā Durjodhana, Karna un citi laikabiedri uzskatīs, ka tu esi aizgājis no kaujas lauka aiz līdzjūtības pret saviem brāļiem un vectēvu. Viņi domās, ka tu esi aizbēdzis aiz bailēm par savu dzīvību. Tad visas viņu labās domas par tevi būs pagalam.»

BG 2.36.

36. PANTS

avāčja-vādāmš ča bahūn vadišjanti tavāhitāh
nindantas tava sāmarthjam tato duhkhataram nu kim

avāčja — nelaipnus; vādān — apmelojuma vārdus; ča — arī; bahūn — daudzus; vadišjanti — sacīs;
tava — tavi; ahitāh — ienaidnieki; nindantah — nozākājot; tava — tavas; sāmarthjam — spējas; tatah — par to; duhkha-taram — sāpīgāks;
nu — patiešām; kim — kas gan ir.

TULKOJUMS

Ienaidnieki par tevi runās daudz sliktu vārdu un zākās tevi par gļēvuli. Kas gan var būt vēl sāpīgāks?

SKAIDROJUMS

Sākumā Kungs Krišna bija pārsteigts par Ardžunas negaidītajiem līdzjūtības uzplūdiem un teica, ka tāda līdzjūtība ārietim nepiestāv. Tagad tik daudzos vārdos Viņš ir apstiprinājis, ka ir pret šādu tā dēvēto līdzjūtību.

BG 2.37.

37. PANTS

hato vā prāpsjasi svargam džitvā vā bhokšjasē mahīm
tasmād uttištha kauntēja juddhāja krita-niščajah

hatah — nogalināts; — vai; prāpsjasi — iegūsi; svargam — debesu valstību; džitvā — uzvarot; — vai; bhokšjasē — baudīsi; mahīm — pasauli; tasmāt — tāpēc; uttištha — celies; kauntēja — Kuntī dēls; juddhāja — cīnīties; krita — apņēmīgi; niščajah — droši.

TULKOJUMS

Kuntī dēls, ja tu kritīsi kaujas laukā, tad iegūsi debesu valstību — ja uzvarēsi, tad baudīsi valsti uz Zemes. Tāpēc celies un izšķiries cīņai.

SKAIDROJUMS

Kaut arī nebija zināms, vai Ardžunas puse uzvarēs, viņam tomēr bija jācīnās, jo pat ja Ardžuna tiktu nogalināts, viņš nonāktu uz debesu planētām.

BG 2.38.

38. PANTS

sukha-duhkhē samē kritvā lābhālābhau džajādžajau
tato juddhāja judžjasva naivam pāpam avāpsjasi

sukha — laimi; duhkhē — un ciešanas; samē — mierīgi; kritvā — darot tā; lābha-alābhau — gan ieguvumu, gan zaudējumu; džaja-adžajau — gan uzvaru, gan sakāvi; tatah — pēc tam;
juddhāja — cīņas dēļ; judžjasva — cīnies; na — nekad; ēvam — tādā veidā; pāpam — grēku pretdarbības; avāpsjasi — iegūsi.

TULKOJUMS

Cīnies, lai cīnītos, nedomā par laimi un ciešanām, zaudējumiem un ieguvumiem, uzvaru un sakāvi un, tā darīdams, tu nekad nekritīsi grēkā.

SKAIDROJUMS

Kungs Krišna tagad tieši saka, ka Ardžunam jācīnās pašas cīņas dēļ, jo Krišna vēlas, lai cīņa notiktu. Kas darbojas Krišnas apziņā, tas nedomā par laimi vai ciešanām, labumu un ieguvumu, uzvaru vai sakāvi. Viss ir jādara pārpasaulīgās Krišnas apziņas dēļ, tad materiāla darbība nerada sekas. Kas darbojas savu jutekļu apmierinājumam, vai skaidrībā, vai kaislībās, tas ir pakļauts labām vai sliktām pretdarbībām. Bet kas ir pilnīgi veltījis sevi darbībai Krišnas apziņā, tam vairāk nav nekādu parādu, nedz arī pienākumu ne pret vienu, atšķirībā no tā cilvēka, kurš darbojas parastā veidā. Ir teikts:
dēvarši-bhūtāpta-nrinām pitrīnām
na kinkaro nājam rinī ča rādžan
sarvātmanā jah šaranam šaranjam
gato mukundam parihritja kartam

«Katrs, kas ir pilnīgi uzticējis sevi Krišnam, Mukundam, un ir atmetis visus citus pienākumus, nav vairs parādā nevienam, un viņam nav nekādu pienākumu ne pret vienu — ne padieviem, ne gudrajiem, ne cilvēkiem, ne radiniekiem, ne cilvēci, ne senčiem.» (Bhāg.11.5.41.) Uz to Krišna netieši norāda Ardžunam šajā pantā, un tas tiks sīkāk izskaidrots nākošajos pantos.

BG 2.39.

39. PANTS

ēšā tē ‘bhihitā sānkhjē buddhir jogē tv imām šrinu
buddhjā jukto jajā pārtha karma-bandham prahāsjasi

ēšā — šis; — tev; abhihitā — aprakstīts; sānkhjē — ar analītisko mācību; buddhih — saprāta; jogē — darbu bez auglīgiem iznākumiem; tu — bet; imām — šo; šrinu — uzklausi; buddhjā — ar saprātu; juktah — savienots; jajā — ar ko; pārtha — ak, Prithas dēls; karma-bandham — no pretdarbību saitēm; prahāsjasi — tu varēsi atbrīvoties.

TULKOJUMS

Līdz šim Es tev devu analītiskās zināšanas. Tagad klausies, kā darboties bez augļiem. Prithas dēls, darbojoties ar šīm zināšanām, tu varēsi atbrīvoties no darbības važām.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar Vēdu Nirukti vārdnīcu, vārds «sankhjā» nozīmē «tas, kas kaut ko sīki apraksta», un vārds «sānkhja» apzīmē filozofiju, kas apraksta īsteno dvēseles dabu. «Joga» norāda uz jutekļu savaldīšanu. Ardžunas lēmums necīnīties bija balstīts uz jutekļu apmierināšanu. Aizmirsis pamatpienākumu, viņš gribēja pārtraukt cīņu, jo domāja, ka, nenogalinot savus tuviniekus un radus, viņš būs laimīgāks, nekā baudot karaļvalsti pēc brālēnu un brāļu Dhritarāštras dēlu uzvarēšanas. Abos gadījumos viņš balstījās uz jutekļu apmierināšanu. Gan laime, ko Ardžuna gūtu no uzvaras, gan prieks, ka tuvinieki ir dzīvi, nāk no jutekļu apmierināšanas, kuras dēļ tiek ziedota gudrība un pienākums. Tādēļ Krišna gribēja paskaidrot Ardžunam, ka vectēva ķermeņa nogalināšana nemaz nebūs dvēseles nogalināšana. Kā Krišna jau teica, visi ir individuālas personas, arī pats Dievs Kungs vienmēr ir individuāls — pagātnē, tagadnē un nākotnē, — jo visi mēs mūžam esam individuālas dvēseles. Mēs tikai dažādos veidos mainām savas ķermeniskās drēbes, bet individualitāti mēs saglabājam vienmēr, arī pēc atbrīves no materiālo drēbju važām. Kungs Krišna ļoti uzskatāmi izskaidroja analītiskās zināšanas par ķermeni un dvēseli. Šīs aprakstošās zināšanas, kas no dažādiem redzes viedokļiem apskata dvēseli un ķermeni saskaņā ar Nirukti vārdnīcu nosauktas par sānkhju. Šai sānkhjai nav nekāda sakara ar ateista Kapilas sānkhjas filozofiju. Vēl ilgi pirms viltvārža Kapilas sānkhjas Šrīmad Bhāgavatamas sānkhjas filozofiju izklāstīja īstais Kungs Kapila, Kunga Krišnas avatārs. Viņš to izskaidroja savai mātei Dēvahūti. Tur Viņš skaidri norāda, ka puruša jeb Visaugstais Kungs ir darbīgais pirmsākums, un Viņš rada, paskatoties uz prakriti. Tas atbilst Vēdām un Gītai. Vēdās dotais apraksts norāda, ka Dievs Kungs paskatījās uz prakriti jeb dabu un apaugļoja to ar atomiskajām atsevišķajām dvēselēm. Visas šīs atsevišķās dvēseles darbojas materiālajā dabā, lai apmierinātu jutekļus, un, materiālās enerģijas apburtas, uzskata sevi par baudītājām. Šis priekšstats turpinās līdz pat pēdējam atbrīves mirklim, kad dzīvā būtne vēlas saplūst ar Dievu Kungu. Tās ir pēdējās lamatas, kuras izliek maija, jutekļu apmierināšanas maldi, un tikai pēc daudzām jo daudzām jutekļu apmierināšanas dzīvēm dižena dvēsele uztic sevi Vāsudēvam Kungam Krišnam, tā piepildot augstākās patiesības meklējumus.
Ardžuna jau ir pieņēmis Krišnu par savu garīgo skolotāju, uzticot sevi Viņam: šišjas tē ‘ham šādhi mām tvām prapannam. Tāpēc Krišna tagad stāstīs Ardžunam, kā darboties budhi-jogā jeb karma-jogā, jeb, citiem vārdiem sakot, kā garīgi kalpot, lai apmierinātu tikai Dieva Kunga jutekļus. Budhi-joga ļoti skaidri aprakstīta desmitās nodaļas desmitajā pantā kā tieša saikne ar Dievu Kungu, kas Paramātmas veidā atrodas ikvienā sirdī. Taču šāda saikne nav iespējama bez garīgās kalpošanas. Tāpēc tas, kas garīgi jeb pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam, jeb citiem vārdiem sakot, apzinās Krišnu, ar īpašu Dieva Kunga žēlastību sasniedz budhi-jogas līmeni. Tāpēc Dievs Kungs norāda, ka tikai tiem, kas vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā garīgi kalpo Viņam, Viņš dāvā tīras zināšanas par garīgo kalpošanu mīlestībā. Tādā veidā bhakta viegli var sasniegt Viņu un nonākt mūžīgas svētlaimes pilnajā Dieva valstībā.
Tātad budhi-joga, kas minēta šajā pantā, ir garīgā kalpošana Dievam Kungam, un šeit minētajam vārdam «sānkhja» nav nekāda sakara ar viltvārža Kapilas pausto ateistisko sānkhja-jogu. Tādēļ nedrīkst aiz pārpratuma uzskatīt, ka šeit minētajai sānkhja-jogai ir kāds sakars ar ateistisko sānkhju. Tajā laikā ateistiskajai sānkhjai nebija nekādas ietekmes, un arī Kungs Krišna nebūtu pieminējis šādus bezdievīgus filozofiskus prātojumus. Īsto sānkhjas filozofiju Kungs Kapila ir aprakstījis Šrīmad Bhāgavatamā, bet pat šai sānkhjai nav nekāda sakara ar pašreiz risinātajiem jautājumiem. Šeit sānkhja nozīmē analītisku ķermeņa un dvēseles aprakstu. Kungs Krišna analītiski aprakstīja dvēseli Ardžunam tikai tāpēc, lai aizvestu viņu līdz jautājumiem par budhi-jogu jeb bhakti-jogu. Tāpēc Kunga Krišnas sānkhja un Kunga Kapilas sānkhja, kas aprakstīta Bhāgavatamā, ir viens un tas pats. Tās visas ir bhakti-joga. Tāpēc arī Kungs Krišna norāda, ka tikai nesaprātīgi cilvēki sānkhja-jogu un bhakti-jogu uzskata par atšķirīgām (sānkhja-jogau prithag bālāh pravadanti na panditāh).
Ateistiskajai sānkhja-jogai, protams, nav nekāda sakara ar bhakti-jogu, tomēr nesaprātīgi cilvēki apgalvo, ka Bhagavad-gīta runā par ateistisko sānkhja-jogu.
Tāpēc jāsaprot, ka budhi-joga nozīmē darbību Krišnas apziņā, pilnā garīgās kalpošanas svētlaimē un zināšanās. Ja cilvēks darbojas tikai Dieva Kunga priekam, lai cik tas grūti arī būtu, viņš darbojas saskaņā ar budhi-jogas principiem un vienmēr atrodas pārpasaulīgā svētlaimē. Kas tādā pārpasaulīgā veidā darbojas, tas tūlīt ar Dieva Kunga žēlastību iegūst visu pārpasaulīgo izpratni un ir pilnīgi atbrīvots, viņam vairs nav atsevišķi jāpūlas apgūt zināšanas. Darbs Krišnas apziņā un darbs augļu dēļ ļoti atšķiras, it īpaši attiecībā uz jutekļu apmierināšanu, lai iegūtu ģimenes laimi vai materiālu laimi. Tāpēc budhi-joga ir mūsu veiktā darba pārpasaulīga īpašība.

BG 2.40.

40. PANTS

nēhābhikrama-nāšo ‘sti pratjavājo na vidjatē
sv-alpam apj asja dharmasja trājatē mahato bhajāt

na — nav; iha — šai jogā; abhikrama — pūlēs; nāšah — zaudējuma; asti — ir; pratjavājah — mazināšanās; na — nekad; vidjatē — ir; vsu-alpam — mazs; api — lai gan; vvasja — šīs; dharmasja — nodarbības; vtrājatē — atbrīvo; vmahatah — no ļoti lielām; vbhajāt — briesmām.

TULKOJUMS

Šai ceļā nav zaudējumu, un pat nelielas sekmes var pasargāt no vislielākajām briesmām.

SKAIDROJUMS

Darbība Krišnas apziņā jeb darbība Krišnas dēļ, nevēloties jutekliskas baudas, ir augstākā pārpasaulīgā darbības īpašība. Pat ja darbība ir tikai nedaudz iesākta, nekādi kavēkļi nevar stāties tai ceļā, un tā nekad nevar būt veltīga. Jebkurš darbs materiālā līmenī ir jāpabeidz, citādi no tā nav nekādas jēgas. Bet jebkuram darbam, kas aizsākts Krišnas apziņā, ir paliekoši augļi, pat ja tas ir nepabeigts. Šāda darba veicējs nezaudē pat tad, ja darbu viņš nepabeidz. Ja mēs paveicam vienu simtdaļu darba Krišnas apziņā, tad tas nezūd, un nākamreiz mēs varam sākt no otras simtdaļas, turpretī materiālajā līmenī, ja darbs nav paveikts pilnīgi un līdz galam, tad tas augļus nenes. Adžāmila savu darbu Krišnas apziņā padarīja tikai mazliet, bet ar Dieva Kunga žēlastību baudīja pilnīgi padarīta darba augļus. Šajā sakarībā Šrīmad Bhāgavatamā (1.5.17.) ir brīnišķīgs pants:
tjaktvā sva-dharmam čaranāmbudžam harēr
bhadžann apakvo ‘tha patēt tato jadi
jatra kva vābhadram abhūd amušja kim
ko vārtha āpto ‘bhadžatām sva-dharmatah

«Ja kāds pamet savu pienākumu un darbojas Krišnas apziņā, bet pēc tam krīt nepabeigta darba dēļ, tad ko viņš ir zaudējis? Un ko gan cilvēks iegūst, ja viņš pilnīgi padara materiālu darbu?» Jeb, kā saka kristieši: «Kāds labums, ja cilvēks iegūst visu pasauli, bet pazaudē nemirstīgo dvēseli?»
Materiālā darbība un tās augļi beidzas līdz ar ķermeņa nāvi. Bet darbība Krišnas apziņā atkal atved cilvēku Krišnas apziņā pat pēc ķermeņa nāves. Mēs vismaz var būt pārliecināti, ka nākamajā dzīvē piedzimsim par cilvēku vai nu augstas kultūras brāhmana ģimenē, vai bagātā aristokrātiskā ģimenē, kas dos iespēju turpināt ceļu uz augšu. Šī ir tāda Krišnas apziņas darbības īpašība, kādu nedod nekāda cita darbība.

BG 2.41.

41. PANTS

vjavasājātmikā buddhir    ēkēha kuru-nandana
bahu-šākhā hj anantāš ča    buddhajo ‘vjavasājinām

vjavasāja-ātmikā — stingrs Krišnas apziņā; buddhih — saprāts; ēkā — tikai viens; iha — šai pasaulē; kuru-nandana — mīļotais Kuru dēls; bahu-šākhāh — sazarots; hi — patiešām; anantāh — bezgalīgi; ča — arī; buddhajah — saprāts; avjavasājinām — tiem, kas nav Krišnas apziņā.

TULKOJUMS

Kas iet pa šo ceļu, ir stingrs, viņam mērķis ir viens. Bet svārstīgo saprāts ir sazarots, Kuru mīļotais dēls.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks stingri tic, ka Krišnas apziņa viņam dos augstāko dzīves pilnību, tad viņa saprātu sauc par vjavasājātmiku. «Čaitanja čaritāmritā» (Madhja līla
22.62.) teikts:

‘šraddhā’-šabdē — višvāsa kahē sudridha niščaja
krišnē bhakti kailē sarva-karma krita haja

Ticība nozīmē to, ka cilvēks nelokāmi paļaujas uz kaut ko cildenu. Kas darbojas Krišnas apziņā, tam vairs nav jādarbojas saistībā ar materiālo pasauli, un viņam vairs nav pienākumu pret ģimenes paražām, cilvēci vai nāciju. Mūsu auglīgā darbība ir atkarīga no agrākajiem labajiem vai sliktajiem darbiem. Kad cilvēkā atmostas Krišnas apziņa, tad viņam vairs nav jācenšas, lai viņa darbi nestu labus augļus. Krišnas apziņā jebkura darbība noris absolūtā līmenī, tā vairs nav pakļauta labā un ļaunā pretstatiem. Augstākā Krišnas apziņas pilnība ir atsacīšanās no materiālistiskas dzīves izpratnes. Attīstoties Krišnas apziņai, šis stāvoklis atnāk pats par sevi.

Stingra mērķa izpratne Krišnas apziņā balstās uz zināšanām. Vāsudēvah
sarvam iti sa mahātmā su-durlabhah
— cilvēks Krišnas apziņā ir
ļoti reta un laba dvēsele, kas zina, ka Vāsudēva jeb Krišna ir visu izpausto
cēloņu sakne. Laistot koka sakni, pašas par sevi tiek barotas lapas un zari, un,
darbojoties Krišnas apziņā, cilvēks vislabākajā veidā kalpo
visiem — sev, ģimenei, sabiedrībai, valstij, cilvēcei utt. Ja kāds ar
savu darbību iepriecina Krišnu, tad apmierināti ir visi.

Vislabāk kalpot Krišnas apziņā tāda garīgā skolotāja vadībā, kurš ir īstens Krišnas pārstāvis, kurš pazīst sava mācekļa iedabu un spēj vadīt viņa darbību Krišnas apziņā. Tāpēc, lai labi apgūtu Krišnas apziņu, stingri jāklausa Krišnas pārstāvis un īstena garīgā skolotāja norādījumi jāpadara par dzīves uzdevumu. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs savās slavenajās lūgšanās garīgajam skolotājam māca:

jasja prasādād bhagavat-prasādo
    jasjāprasādān na gatih kuto ‘pi
dhjājan stuvams tasja jašas tri-sandhjam
    vandē guroh šrī-čaranāravindam

«Iepriecinot garīgo skolotāju, mēs iepriecinām arī Dieva Augstāko Personību. Ja garīgais skolotājs nav apmierināts, tad nav nekādas iespējas iegūt Krišnas apziņu. Tāpēc jāmeditē un jālūdz viņa žēlastība trīs reizes dienā, un pazemīgi
jānoliecas garīgā skolotāja priekšā.»

Taču viss ceļš ir atkarīgs no pilnīgām zināšanām par dvēseli un no pacelšanās pāri ķermeniskajai izpratnei, ne teorētiski, bet praktiski, kad vairs nav iespējama auglīga darbība un jutekļu apmierināšana. To, kura prāts nav stingrs, no ceļa noved dažādas auglīgas darbības.

BG 2.42. – BG 2.43.

42.–43. PANTS

jām imām pušpitām vāčam    pravadantj avipaščitah
vēda-vāda-ratāh pārtha    nānjad astīti vādinah

kāmātmānah svarga-parā    džanma-karma-phala-pradām
krijā-višēša-bahulām    bhogaišvarja-gatim prati

jām imām — visus šos; pušpitām — puķainos; vāčam — vārdus; pravadanti — saka; avipaščitah — cilvēki ar trūcīgām zināšanām; vēda-vāda-ratāh — šķietamie Vēdu sekotāji; pārtha — ak, Prithas dēls; na — nekad; anjat — nekā cita; asti — ir; iti — tā; vādinah — aizstāvji; kāma-ātmānah — grib apmierināt jutekļus; svarga-parāh — grib sasniegt debesu planētas; džanma-karma-phala-pradām — dod labu dzimšanu un citus auglīgus iznākumus; krijā-višēša — krāšņi rituāli; bahulām — dažādi; bhoga — jutekļu baudās; aišvarja — un bagātībā; gatim — iet; prati — pretim.

TULKOJUMS

Cilvēki ar trūcīgām zināšanām ļoti pieķērušies Vēdu krāšņajiem vārdiem, kas iesaka darboties augļu dēļ, lai paceltos uz debesu planētām, iegūtu labu dzimšanu, varu, utt. Viņi kāro jutekļu apmierinājumu un dzīvi pārpilnībā un
apgalvo, ka nav nekā augstāka.

SKAIDROJUMS

Cilvēki vispār nav īpaši saprātīgi, un aiz neziņas viņi lielākoties ir pieķērušies auglīgai darbībai, kas ieteikta Vēdu karma-kāndas daļā. Viņi negrib neko citu kā iespējas baudīt jutekļu priekus debesīs, kur netrūkst vīna un
sieviešu, un materiāla pārpilnība ir parasta lieta. Lai varētu pacelties uz debesu planētām, Vēdas iesaka daudzus ziedojumus, it īpaši džotištomas ziedojumus. Patiesībā ir teikts, ka šie ziedojumi jāpilda tiem, kas grib nonākt
uz debesu planētām, bet nejēgas domā, ka tas ir vienīgais Vēdu gudrības mērķis. Šādiem nepieredzējušiem cilvēkiem ir grūti apņēmīgi darboties Krišnas apziņā. Viņi ir līdzīgi muļķiem, kas pieķērušies indīga koka ziediem un nezina, pie kā
šāda pieķeršanās var novest. Lūk, kā nesaprātīgi cilvēki ir pieķērušies debesu bagātībām un jutekļu baudām.

Vēdu karma-kāndas daļā ir teikts: apāma somam amritā abhūma un akšajam ha vai cāturmasja-jādžinah sukritam bhavati. Citiem vārdiem sakot, tie, kas četrus mēnešus uzņemas grūtības, var dzert soma-rasas dzērienu,
kļūt nemirstīgi un vienmēr laimīgi. Daži pat uz šīs Zemes ļoti kāro nobaudīt soma-rasu, lai varētu kļūt stipri un piemēroti jutekļu apmierināšanai. Šādi cilvēki netic atbrīvei no materiālās verdzības un ir ļoti pieķērušies greznajām
Vēdu ziedojumu ceremonijām. Viņi parasti ir jutekliski un dzīvē nevēlas neko citu, kā vienīgi debesu priekus. Ir tādi Nandana-kānanas dārzi, kuros ir sievietes, skaistas kā eņģeļi, un ļoti daudz soma-rasas vīna. Šāda laime tik tiešām ir jutekliska, tāpēc tur nonāk tie, kas pieķērušies vienīgi materiālai, laicīgai baudai un grib būt materiālās pasaules kungi.

BG 2.44.

44. PANTS

bhogaišvarja-prasaktānām    tajāpahrita-čētasām
vjavasājātmikā buddhih    samādhau na vidhījatē

bhoga — materiālajai baudai; aišvarja — un bagātībai; prasaktānām — tiem, kas pieķērušies; tajā — ar šādām lietām; apahrita-čētasām — apmātiem prātiem; vjavasāja-ātmikā — stingra
noteiktība; buddhih — garīgā kalpošana Dievam Kungam; samādhau — savaldītā prātā; na — nekad; vidhījatē — nenotiek.

TULKOJUMS

Kas pārāk pieķērušies jutekļu baudām un materiālajai bagātībai, kas apmāti pēc tām, tie nekad nespēj stingri apņemties kalpot Visaugstajam Kungam.

SKAIDROJUMS

Samādhi nozīmē «stingri vērsts prāts». Vēdu Nirukti vārdnīcā teikts:
samjag ādhījatē ‘sminn ātma-tattva-jāthātmjam — «Ja prāts ir stingri vērsts uz patības izpratni, tad to sauc par samādhi.» Samādhi nekad nespēj sasniegt tie, kas vēlas tikai materiālas jutekļu baudas, ne tie, kurus maldina šādas pārejošas lietas. Viņus lielākā vai mazākā mērā sodījusi materiālā enerģija.

BG 2.45.

45. PANTS

trai-gunja-višajā vēdā    nistrai-gunjo bhavārdžuna
nirdvandvo nitja-sattva-stho    nirjoga-kšēma ātmavān

trai-gunja — kas attiecas uz trijām materiālās dabas īpašībām; višajāh — jautājumā; vēdāh — Vēdu raksti; nistrai-gunjah — pāri trijām materiālās dabas īpašībām; bhava — esi; ardžuna — ak, Ardžuna; nirdvandvah — bez pretstatiem; nitja-sattva-sthah — tīrā garīgā
esamībā; nirjoga-kšēmah — brīvs no domas par ieguvumiem un aizsardzību; ātma-vān — stingri sevī.

TULKOJUMS

Vēdas runā galvenokārt par trijām materiālās dabas īpašībām. Ardžuna, pacelies pāri šīm trim īpašībām. Atbrīvojies no visiem pretstatiem, vēlmēm iegūt un būt drošībā un stingri nostājies sevī.

SKAIDROJUMS

Jebkura materiāla darbošanās satur darbības un sekas trijās materiālās dabas īpašībās. Tā tiek veikta augļu dēļ, un tas rada verdzību materiālajā pasaulē. Vēdas pārsvarā iesaka auglīgi darboties, lai lielākā cilvēku daļa pakāpeniski
paceltos no jutekļu apmierināšanas līdz pārpasaulīgam līmenim. Ardžunam, Kunga Krišnas skolniekam un draugam, tika ieteikts pacelties līdz pārpasaulīgajam «Vēdāntas» filozofijas līmenim, kurš sākas ar brahma-džigjāsas jautājumu jeb
jautājumiem par augstāko pārpasaulību. Visas dzīvās būtnes materiālajā pasaulē sūri un grūti cīnās par pastāvēšanu. Viņām Dievs Kungs pēc materiālās pasaules radīšanas deva Vēdu gudrību un ieteica atbrīvoties no materiālajām važām. Kad
darbība jutekļu baudai — karma-kāndas nodaļa — beidzas, tad tiek dota sevis apzināšanās iespēja Upanišadu veidā. Upanišadas ir dažādu Vēdu daļas, tāpat kā Bhagavad-gīta ir daļa no piektās Vēdas — Mahābhāratas. Upanišadas iezīmē pārpasaulīgās dzīves sākumu.

Kamēr vien pastāv materiālais ķermenis, pastāv arī darbības materiālajās īpašībās un to sekas. Cilvēkam jāiemācās paciest pretstatus — laimi un ciešanas, aukstumu un karstumu. Paciešot tos, var atbrīvoties no uztraukumiem,
kas saistīti ar ieguvumiem un zaudējumiem. Šis pārpasaulīgais stāvoklis ir sasniedzams pilnīgā Krišnas apziņā, kad cilvēks kļūst pilnīgi atkarīgs no Krišnas labās gribas.

BG 2.46.

46. PANTS

jāvān artha udapānē    sarvatah samplutodakē
tāvān sarvēšu vēdēšu    brāhmanasja vidžānatah

jāvān — visam, kas; arthah — domāts; uda-pānē — akā ūdens; sarvatah — visādā ziņā; sampluta-udakē — lielā ūdens krātuvē; tāvān — tāpat; sarvēšu — visos; vēdēšu — Vēdu rakstos;
brāhmanasja — kas zina Augstāko Brahmanu; vidžānatah — kam ir pilnīgas zināšanas.

TULKOJUMS

Ko var dot neliela aka, to var dot arī liela ūdenskrātuve. Ko var dot Vēdas, to var saņemt arī Vēdu mērķa zinātājs.

SKAIDROJUMS

Rituāli un ziedošanas, kas minēti Vēdu rakstu karma-kāndas daļā, domāti, lai pamazām vestu cilvēkus uz sevis apzināšanos. Un sevis apzināšanās mērķis skaidri atklāts Bhagavad-gītas piecpadsmitajā nodaļā (15.15.): Vēdu apguves mērķis ir iepazīt Kungu Krišnu, visa pirmcēloni. Tātad apzināties sevi nozīmē izprast Krišnu un savas mūžīgās attiecības ar Viņu. Bhagavad-gītas piecpadsmitajā nodaļā (15.7.) stāstīts arī par dzīvās būtnes attiecībām ar Krišnu. Dzīvās būtnes ir neatņemamas Krišnas daļiņas, tāpēc individuālās būtnes Krišnas apziņas atjaunošana ir augstākā Vēdu zināšanu pilnība. To apstiprina Šrīmad Bhāgavatama (3.33.7.) ar šādiem vārdiem:

aho bata šva-pačo ‘to garijān
    jadž-džihvāgrē vartatē nāma tubhjam
tēpus tapas tē džuhuvuh sasnur ārjā
    brahmānūčur nāma grinanti jē tē

«Mans Kungs! Ja cilvēks daudzina Tavu svēto vārdu, tad viņš var būt dzimis kaut vai čandāla [suņu ēdāja] ģimenē, arī tad viņš atrodas augstākajā sevis apzināšanās līmenī. Tāds cilvēks ir labprātīgi uzņēmies visu veidu grūtības un
ziedojis saskaņā ar Vēdu rituāliem, daudzas jo daudzas reizes apguvis Vēdu rakstus un šķīstījies visu svēto vietu ūdeņos. Tāds cilvēks uzskatāms par vislabāko no āriešu cilts.»

Tātad, lai saprastu Vēdu mērķi un nepieķertos tikai rituāliem, ir jābūt pietiekami saprātīgam, nedrīkst vēlēties nonākt debesu valstībā, kur ir daudz lielāki jutekļu prieki. Parasts šī laikmeta cilvēks nespēj ne izpildīt visus
Vēdu rituālu likumus un ierobežojumus, ne arī pilnīgi apgūt Vēdāntu un Upanišadas. Lai izpildītu visu, uz ko aicina Vēdas, vajag daudz laika, spēka, zināšanu un iespēju. Mūsu laikmetā tas diez vai ir iespējams. Taču galvenais
Vēdu kultūras mērķis ir sasniegts, ja cilvēks dzied Dieva Kunga svēto vārdu, kā to ieteica darīt Kungs Čaitanja, kritušo dvēseļu glābējs. Kad lielais Vēdu zinātnieks Prakāšānanda Sarasvatī jautāja Kungam Čaitanjam, kāpēc Kungs kā kaut kāds sentimentālists dzied Dieva svētos vārdus un neapgūst Vēdāntas filozofiju, tad Kungs Čaitanja atbildēja, ka garīgais skolotājs uzskatīja Viņu par galīgu muļķi, tāpēc teica, lai Viņš daudzina Kunga Krišnas svēto vārdu. Kungs Čaitanja tā darīja un nonāca neprātīgā ekstāzē. Šajā Kali laikmetā lielākā daļa cilvēku ir nejēgas un nav pietiekami izglītoti, lai saprastu Vēdāntas filozofiju, tāpēc augstākais Vēdāntas filozofijas mērķis ir sasniedzams, bez apvainojumiem daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu. Vēdānta ir Vēdu gudrības pēdējais vārds, un Kungs Krišna ir Vēdāntas filozofijas autors un zinātājs. Vislielākais vēdāntists ir tā diženā dvēsele, kas gūst prieku, daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu. Tas ir visa Vēdu misticisma galamērķis.

BG 2.47.

47. PANTS

karmanj ēvādhikāras tē    mā phalēšu kadāčana
mā karma-phala-hētur bhūr    mā tē sango ‘stv akarmani

karmani — noliktajos pienākumos; ēva — noteikti; adhikārah — tiesības; — tavas; — nekad; phalēšu — augļos; kadāčana — jebkad; — nekad; karma-phala — darba augļos; hētuh — cēlonis; bhūh — kļūsti; — nekad; — tev; sangah — piesaistība; astu — drīkst būt; akarmani — nolikto pienākumu nepildīšanai.

TULKOJUMS

Tev ir tiesības pildīt nolikto pienākumu, bet nav tiesību uz darbības augļiem. Nekad nedomā, ka esi darbības iznākumu cēlonis, un nekad nevairies pildīt pienākumu.

SKAIDROJUMS

Šeit ir apskatītas trīs lietas: noliktais pienākums, darbība pēc paša iegribām un bezdarbība. Pienākums tiek nolikts atbilstoši materiālās dabas īpašībām, kādas cilvēks ieguvis. Darbība pēc iegribām nozīmē to, ka cilvēks
darbojas bez autoritāšu piekrišanas. Bezdarbība nozīmē noliktā pienākuma nepildīšanu. Dievs Kungs iesaka Ardžunam nebūt bezdarbīgam un, nepieķeroties tā augļiem, pildīt nolikto pienākumu. Kas ir pieķēries darbības augļiem, tas ir
cēlonis darbībai. Tāpēc viņš ir šīs darbības augļu baudītājs vai cietējs.

Kas attiecas uz noliktajiem pienākumiem, tie iedalāmi trijās daļās: ikdienas darbība, darbība ārkārtējos apstākļos un vēlama darbība. Ikdienas darbs, kas izpildīts atbilstoši svēto rakstu norādījumiem kā pienākums, ir darbs skaidrībā.
Darbs, kas veikts augļu dēļ, rada verdzību, tapēc tas ir nelabvēlīgs. Ikvienam ir īpašuma tiesības attiecībā uz noliktajiem pienākumiem, tomēr jādarbojas bez pieķeršanās augļiem. Ja cilvēks pilda pienākumu nesavtīgi, tad tas noteikti ved viņu uz atbrīvi.

Tāpēc Dievs Kungs ieteica Ardžunam cīnīties un pildīt pienākumu bez pieķeršanās augļiem. Ardžunas vēlme nepiedalīties kaujā arī ir sava veida pieķeršanās. Tāda pieķeršanās nekādā gadījumā neved uz atbrīvi. Jebkura pieķeršanās — vai tā laba, vai slikta — rada verdzību. Bezdarbība ir grēks. Tāpēc cīnīties un pildīt pienākumu Ardžunam ir vienīgā
svētīgā izeja, kas ved uz atbrīvi.

BG 2.48.

48. PANTS

joga-sthah kuru karmāni    sangam tjaktvā dhanandžaja
siddhj-asiddhjoh samo bhūtvā    samatvam joga učjatē

joga-sthah — līdzsvarā; kuru — dari; karmāni — savus pienākumus; sangam — pieķeršanos; tjaktvā — atmetot; dhanandžaja — ak, Ardžuna; siddhi-asiddhjoh — veiksmē un neveiksmē; samah — līdzsvarā; bhūtvā — kļūstot; samatvam — nosvērtība; jogah — joga; učjatē — ir saukta.

TULKOJUMS

Ardžuna, pildot pienākumu, esi līdzsvarots, atmet pieķeršanos veiksmei un neveiksmei. Šāds līdzsvars ir joga.

SKAIDROJUMS

Krišna stāsta Ardžunam, ka viņam jādarbojas jogā. Bet kas ir joga? Joga nozīmē prāta vēršanu uz Visaugstāko, savaldot jutekļus, kuri vienmēr satrauc cilvēku. Un kas ir Visaugstākais? Augstākais ir Dievs Kungs. Viņš pats aicina Ardžunu cīnīties, tāpēc Ardžunam nav nekāda sakara ar cīņas iznākumu. Ieguvums un uzvara — tā ir Krišnas darīšana. Ardžunam ieteikts darboties tā, kā norāda Krišna. Krišnas norādījumi, kas sekos tālāk, ir īstenā joga, un ar to nodarbojas Krišnas apziņā. Vienīgi Krišnas apziņā cilvēks var atbrīvoties no uzskata, ka viņš ir kaut kā īpašnieks. Ir jākļūst par Krišnas kalpu vai par Krišnas kalpa kalpu. Tas ir pareizais ceļš, kā izpildīt pienākumu Krišnas apziņā, kura ir vienīgā, kas var palīdzēt mums darboties jogā.

Ardžuna ir kšatrijs, un kā kšatrijs viņš ir varnāšrama-dharmas daļa. Višnu Purānā teikts, ka vienīgais varnāšrama-dharmas mērķis ir Višnu apmierināšana. Neviens nedrīkst apmierināt sevi. Tas ir materiālās pasaules likums. Visiem
jāapmierina Krišna. Kamēr mēs neapmierinām Krišnu, tikmēr nav iespējams pareizi ievērot varnāšrama-dharmas principus. Netieši Ardžunam tika ieteikts darboties tā, kā Krišna viņam teica.

BG 2.49.

49. PANTS

dūrēna hj avaram karma    buddhi-jogād dhanandžaja
buddhau šaranam anviččha    kripanāh phala-hētavah

dūrēna — met tālu; hi — noteikti; avaram — zemu; karma — darbību; buddhi-jogāt — ar Krišnas apziņas spēku; dhanandžaja — ak, bagātību iekarotāj; buddhau — šādā apziņā; šaranam — pilnīgi uzticēt sevi; anviččha — centies; kripanāh — skopuļi; phala-hētavah — kas kāro augļus.

TULKOJUMS

Dhanandžaja, ar garīgās kalpošanas spēku atmet visas zemiskās darbības un šādā apziņā uztici sevi Dievam Kungam. Darba augļus kāro tikai skopuļi.

SKAIDROJUMS

Kas patiešām sapratis, ka viņš ir mūžīgs Dieva kalps, tas atmet visas citas nodarbības un darbojas Krišnas apziņā. Kā jau tika paskaidrots, budhi-joga nozīmē pārpasaulīgu, mīlestības pilnu kalpošanu Dievam Kungam. Šāda garīga
kalpošana ir pareizais darbības veids dzīvajai būtnei. Tikai sīkstuļi grib baudīt sava darba augļus, kas aizvien vairāk un vairāk iekaļ viņus materiālajās važās. Jebkura darbība, izņemot darbību Krišnas apziņā, ir slikta, jo tā
pastāvīgi piesien darītāju dzimšanas un nāves ritenim. Tāpēc nekad nevajag vēlēties būt par darbības cēloni. Viss jādara Krišnas apziņā, Krišnas priekam. Sīkstuļi nezina, kā izmantot bagātības, ko viņi ieguvuši ar labu veiksmi vai
smagu darbu. Visi spēki jāveltī darbībai Krišnas apziņā, un tad mūžs būs pilns panākumu. Neveiksminieki līdzīgi sīkstuļiem neizmanto savus cilvēka spēkus, lai kalpotu Dievam Kungam.

BG 2.50.

50. PANTS

buddhi-jukto džahātīha    ubhē sukrita-duškritē
tasmād jogāja judžjasva    jogah karmasu kaušalam

buddhi-juktah — kas garīgi kalpo; džahāti — var atbrīvoties no; iha — šajā dzīvē; ubhē — abiem; sukrita-duškritē — labiem un sliktiem iznākumiem; tasmāt — tāpēc; jogāja — garīgās kalpošanas dēļ; judžjasva — nodarbojies ar; jogah — Krišnas apziņu; karmasu — visas darbības; kaušalam — mākslu.

TULKOJUMS

Kas garīgi kalpo, tas pat šajā dzīvē atbrīvojas no sliktas un labas darbības. Tāpēc tiecies pēc jogas, kas ir visas darbības māksla.

SKAIDROJUMS

Ikviena dzīvā būtne kopš neatminamiem laikiem ir sakrājusi dažādas labo un slikto darbu sekas. Tāpēc tā nekad nespēj saprast savu īsto, dabisko stāvokli. No šīs nesaprašanas var atbrīvoties, ja uzklausa Bhagavad-gītas mācību, kas
aicina visādā ziņā uzticēt sevi Kungam Šrī Krišnam un atbrīvoties no mokošās darbību un seku ķēdes, kuras upuri mēs esam dzimšanu pēc dzimšanas. Tāpēc Ardžunam ir ieteikts darboties Krišnas apziņā, kas šķīsta no darbības augļiem.

BG 2.51.

51. PANTS

karma-džam buddhi-juktā hi    phalam tjaktvā manīšinah
džanma-bandha-vinirmuktāh    padam gaččhantj anāmajam

karma-džam — auglīgu darbību dēļ; buddhi-juktāh — garīgi kalpo; hi — noteikti; phalam — augļus; tjaktvā — atmetot; manīšinah — diženi gudrie un bhaktas; džanma-bandha — no dzimšanas un
nāves važām; vinirmuktāh — atbrīvoti; padam — stāvokli; gaččhanti — sasniedz; anāmajam — bez ciešanām.

TULKOJUMS

Garīgi kalpojot Dievam Kungam, diženi gudrie jeb bhaktas atbrīvojas no materiālās pasaules darbības augļiem. Viņi izkļūst no dzimšanas un nāves riteņa un, [atgriežoties pie Dieva], paceļas pāri visām ciešanām.

SKAIDROJUMS

Atbrīvotās būtnes dzīvo tur, kur nav materiālu ciešanu. Bhāgavatamā
(10.14.58.) teikts:

samāšritā jē pada-pallava-plavam
    mahat-padam punja-jašo murārēh
bhavāmbudhir vatsa-padam param padam
    padam padam jad vipadām nē tēšām

«Tam, kas pieņēmis Dieva Kunga, Visuma izpausmes patvēruma Mukundas, mukti devēja lotospēdu laivu, materiālās pasaules okeāns ir kā ūdens peļķīte, kas sakrājusies teļa pēdas nospiedumā. Para pada, vieta, kur nav materiālu ciešanu jeb Vaikuntha ir viņa mērķis. Viņi netiecas turp, kur uz katra soļa dzīvē draud briesmas.»

Mēs aiz neziņas neaptveram, ka materiālā pasaule ir ciešanu pilna vieta, kur uz katra soļa draud briesmas. Tikai aiz neziņas nesaprātīgi cilvēki cenšas piemēroties apstākļiem ar auglīgu darbību, domājot, ka darbības augļi padarīs
viņus laimīgus. Viņi neapjēdz, ka nekāds materiāls ķermenis nevienā Visuma vietā tiem neļaus dzīvot bez ciešanām. Dzīves ciešanas — dzimšana, nāve, vecums un slimības — ir visās materiālās pasaules vietās. Bet tas, kas
saprot, ka ir mūžīgs Dieva Kunga kalps un tādēļ zina Dieva Personības stāvokli, pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam. Tā viņš iegūst īpašības, kas vajadzīgas, lai nokļūtu uz Vaikunthas planētām, kur dzīve nav materiāla un
ciešanu pilna un kur to neietekmē laiks un nāve. Zināt savu dabisko stāvokli nozīmē zināt arī Dieva Kunga cildeno stāvokli. Kas kļūdaini domā, ka dzīvā būtne un Dievs Kungs ir vienā līmenī, tas dzīvo tumsībā un nespēj garīgi kalpot Dievam Kungam. Viņš pats kļūst sev par kungu un tā gatavo sev atkārtotas dzimšanas un nāves ceļu. Bet tas, kas zina, ka viņam ir jākalpo un pievēršas kalpošanai Dievam Kungam, tūlīt kļūst cienīgs nonākt Vaikunthalokā. Kalpošanu, kas veikta Dieva dēļ, sauc par karma-jogu jeb budhi-jogu jeb, vienkāršiem vārdiem runājot, par garīgo kalpošanu Dievam Kungam.

BG 2.52.

52. PANTS

jadā tē moha-kalilam    buddhir vjatitarišjati
tadā gantāsi nirvēdam    šrotavjasja šrutasja ča

jadā — kad; — tava; moha — māņu; kalilam — biezo mežu; buddhih — pārpasaulīgā kalpošana ar saprātu; vjatitarišjati — pārvarēs; tadā — tad; gantā asi — tu esi; nirvēdam — nejūtīgs; šrotavjasja — pret visu, kas jādzird; šrutasja — pret visu, kas dzirdēts; ča — arī.

TULKOJUMS

Kad tavs saprāts izies no biezā maldu meža, tad tu kļūsi vienaldzīgs pret visu, ko esi dzirdējis, un pret visu, ko vēl dzirdēsi.

SKAIDROJUMS

Ir daudz piemēru no diženu Dieva Kunga bhaktu dzīves stāstiem, kad viņi, kalpojot Dievam Kungam, kļuvuši vienaldzīgi pret Vēdu rituāliem. Kad cilvēks patiešām izprot Krišnu un savas attiecības ar Krišnu, tad viņš dabīgā kārtā kļūst pilnīgi vienaldzīgs pret auglīgas darbības rituāliem, pat ja viņš ir pieredzējis brāhmans. Šrī Mādhavēndra Purī, dižens bhakta un āčārja bhaktu pēctecībā teica:

sandhjā-vandana bhadram astu bhavato bhoh snāna tubhjam namo
    bho dēvāh pitaraš ča tarpana-vidhau nāham kšamah kšamjatām
jatra kvāpi nišadja jādava-kulottamasja kamsa-dvišah
    smāram smāram agham harāmi tad alam manjē kim anjēna mē

«Manas lūgšanas trīs reizes dienā, esat slavētas! Ak, mazgāšanās, es noliecos tavā priekšā. Ak, padievi! Tēvi! Piedodiet, ka es nespēju parādīt jums cieņu. Lai kur es arī būtu, es atceros diženo Jadu dzimtas dēlu [Krišnu], Kamsas
ienaidnieku, un tā es kļūstu brīvs no visām grēku saitēm. Es uzskatu, ka man ar to pietiek.»

Iesācējiem noteikti jāpilda Vēdu rituāli: dažādas lūgšanas trīs reizes dienā, mazgāšanās agri no rīta, senču godāšana utt. Bet, kad cilvēks pilnīgi apzinās Krišnu un pārpasaulīgi ar mīlestību kalpo Krišnam, tad viņš kļūst vienaldzīgs
pret visiem šiem vadošajiem noteikumiem, jo viņš jau ir sasniedzis pilnību. Kas sasniedzis tādu līmeni, ka ar kalpošanu jau saprot Visaugsto Kungu Krišnu, tam vairs nav jāuzņemas dažādas askēzes un jāpilda rituāli, kas ieteikti svētajos rakstos. Bet, ja cilvēks nav sapratis, ka Vēdu mērķis ir sasniegt Krišnu, un tikai pilda rituālus utt., tad viņš bezjēdzīgi šķiež savu laiku. Kas darbojas Krišnas apziņā, tas paceļas pāri šabda-brahmas jeb Vēdu un Upanišadu robežām.

BG 2.53.

53. PANTS

šruti-vipratipannā tē    jadā sthāsjati niščalā
samādhāv ačalā buddhis    tadā jogam avāpsjasi

šruti — Vēdu atklāsmes; vipratipannā — auglīgu iznākumu neietekmēts; — tavs; jadā — kad; sthāsjati — paliks; niščalā — nekustīgs; samādhau — pārpasaulīgā apziņā jeb Krišnas apziņā; ačalā — nesvārstīgs; buddhih — saprāts; tadā — tad; jogam — sevis apzināšanos; avāpsjasi — sasniegsi.

TULKOJUMS

Kad tavu prātu vairs nesatrauks Vēdu krāšņā valoda, un tas stingri nostāsies sevis apzināšanās transā, tad tu būsi sasniedzis dievišķo apziņu.

SKAIDROJUMS

Teikt, ka cilvēks ir sasniedzis samādhi, nozīmē teikt, ka viņš ir pilnīgi apzinājies Krišnu. Tas ir, cilvēks pilnīgā samādhi ir izpratis Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu. Augstākajā sevis apzināšanās pilnībā cilvēks saprot, ka
viņš ir mūžīgs Krišnas kalps un ka viņa vienīgais uzdevums ir pildīt pienākumu Krišnas apziņā. Krišnas apziņas cilvēku jeb stingru Dieva Kunga bhaktu nesatrauc Vēdu puķainā valoda, un viņš nedarbojas augļu dēļ, lai sasniegtu debesu
valstību. Kas ir Krišnas apziņā, tas tieši sazinās ar Krišnu, un šajā pārpasaulīgajā stāvoklī viņš saprot visus Krišnas norādījumus. Kas tā darbojas, tas noteikti sasniedz gribēto un iegūst augstākās zināšanas. Tikai jāpilda
Krišnas vai Viņa pārstāvja garīgā skolotāja norādījumi.

BG 2.54.

54. PANTS

ardžuna uvāča

sthita-pragjasja kā bhāšā    samādhi-sthasja kēšava
sthita-dhīh kim prabhāšēta    kim āsīta vradžēta kim

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; sthita-pragjasja — kas stingri stāv Krišnas apziņā; — kāda; bhāšā — valoda; samādhi-sthasja — kas atrodas transā; kēšava — ak Krišna; sthita-dhīh — kas stingri ir Krišnas apziņā; kim — kā; prabhāšēta — runā; kim — kā; āsīta — sēž; vradžēta — staigā; kim — kā.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Krišna! Kā pazīt to, kura apziņa iegrimusi pārpasaulībā?
Kā viņš runā, kāda ir viņa valoda? Kā viņš sēž un kā viņš staigā?

SKAIDROJUMS

Katram cilvēkam, atkarībā no tā, kas viņš ir, ir noteiktas pazīmes, un arī Krišnas apziņas cilvēkam ir sava daba — viņš runā, iet, domā, jūt, utt. Bagātam cilvēkam ir noteiktas pazīmes, pēc kurām var teikt, ka viņš ir
bagāts, slimam cilvēkam ir noteiktas pazīmes, pēc kurām var teikt, ka viņš ir slims, mācītam cilvēkam ir savas pazīmes, un tāpat arī pārpasaulīgās Krišnas apziņas cilvēkam ir noteiktas pazīmes, kas atklājas viņa darbībā. Šīs pazīmes var uzzināt no Bhagavad-gītas. Vissvarīgākais ir tas, kā Krišnas apziņas cilvēks runā, jo runa ir vissvarīgākā jebkura cilvēka pazīme. Muļķi nevar pazīt, kamēr viņš never vaļā muti, labi ģērbtu muļķi noteikti nevar pazīt, kamēr viņš nesāk runāt, bet tikko viņš kaut ko saka, viss tūlīt kļūst skaidrs. Pazīme, pēc kuras tūlīt var zināt Krišnas apziņas cilvēku ir tā, ka viņš runā tikai par Krišnu un jautājumiem, kas saistīti ar Krišnu. Citas pazīmes seko pašas par sevi, kā teikts tālāk.

BG 2.55.

55. PANTS

šrī bhagavān uvāča

pradžahāti jadā kāmān    sarvān pārtha mano-gatān
ātmanj ēvātmanā tuštah    sthita-pragjas tadočjatē

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; pradžahāti — atmet; jadā — kad; kāmān — vēlmes apmierināt jutekļus; sarvān — visu veidu; pārtha — ak, Prithas dēls; manah-gatān — prāta sagudrojumus; ātmani — tīrā dvēseles stāvoklī; ēva — noteikti; ātmanā — ar attīrītu prātu; tuštah — apmierināts; sthita-pragjah — pāri visam stāvot; tadā — tad; učjatē — ir
teikts.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Pārtha, kad cilvēks atmet visas dažādās
prāta sagudrotās jutekļu vēlmes, kad prāts, tā attīrīts, rod apmierinājumu tikai
patībā, tad saka, ka viņš ir tīrā pārpasaulīgā apziņā.

SKAIDROJUMS

Bhāgavatama apstiprina, ka jebkuram, kas pilnīgi apzinās Krišnu jeb garīgi kalpo Dievam Kungam, ir visas diženo gudro īpašības, turpretī cilvēkam, kas nav tādā pārpasaulīgā stāvoklī, nekādu labu īpašību nav, jo viņš noteikti agri vai
vēlu nonāks savu prāta sagudrojumu varā. Tātad šeit ir pareizi teikts, ka cilvēkam jāatmet visas prāta sagudrotās jutekļu vēlmes. Mākslīgi šādas jutekļu vēlmes pārtraukt nevar. Bet, ja cilvēks darbojas Krišnas apziņā, tad jutekļu
vēlmes norimst pašas no sevis bez īpašām pūlēm. Tāpēc ikvienam nekavējoties jāsāk darboties Krišnas apziņā, jo garīgā kalpošana ļauj tūlīt nonākt pārpasaulīgas apziņas līmenī. Augsti attīstīta dvēsele vienmēr ir apmierināta
sevī, jo apzinās, ka ir mūžīga Visaugstā Kunga kalpone. Kas ir tādā pārpasaulīgā līmenī, tam nav jutekļu vēlmju, kuras rodas no šaurā materiālisma. Tāds cilvēks vienmēr ir laimīgs savā dabīgajā stāvoklī, mūžam kalpojot Visaugstajam Kungam.

BG 2.56.

56. PANTS

duhkhēšv anudvigna-manāh    sukhēšu vigata-sprihah
vīta-rāga-bhaja-krodhah    sthita-dhīr munir učjatē

duhkhēšu — trejādajās ciešanās; anudvigna-manāh — nesatrauktu prātu; sukhēšu — laimē; vigata-sprihah — vienaldzīgs; vīta — brīvs no; rāga — pieķeršanās; bhaja — bailēm; krodhah — un dusmām; sthita-dhīh — stingra prāta; munih — gudrais; učjatē — saukts.

TULKOJUMS

Ko nesatrauc trejādās ciešanas, kas nepriecājas laimē, kas brīvs no pieķeršanās, bailēm un dusmām, tas ir gudrais ar stingru prātu.

SKAIDROJUMS

Vārds «muni» apzīmē tādu cilvēku, kurš var visvisādos veidos prātot un nenonākt ne pie kāda kārtīga secinājuma. Ir teikts, ka katram muni ir savs skatījums uz visu, un ja kāds muni neatšķiras no visiem citiem muni, tad viņu
nemaz nevar saukt par muni vārda stingrā nozīmē. Na čāsāv rišir jasja matam na bhinnam (Mahābhārata, Vana 313.117.) Bet «sthita-dhīr» muni, kā šajā pantā saka Dievs Kungs, atšķiras no parasta muni. Sthita-dhīra muni vienmēr apzinās Krišnu, jo viņš savu radošo prātošanu ir izbeidzis. Viņu sauc par prašānta-nihšēša-mano-rathāntara (Stotra-ratna 43.), jeb par to, kas pacēlies pāri prātošanas līmenim un secinājis, ka Kungs Šrī Krišna jeb
Vāsudēva ir viss (vāsudēvah sarvam iti sa mahātmā su-durlabhah). Viņu sauc par muni ar stingru prātu. Šādu cilvēku, kas pilnīgi apzinājies Krišnu, neskar trejādo ciešanu uzbrukumi, jo viņš uzskata visas ciešanas par Dieva Kunga žēlastību, un domā, ka pelnījis vēl vairāk ciešanu agrāko grēku dēļ. Viņš redz, ka visas ciešanas ar Dieva Kunga žēlastību sarukušas, cik vien iespējams. Kad šāds cilvēks ir laimīgs, viņš pateicas par to Dievam Kungam, uzskatot, ka nav pelnījis tādu laimi. Viņš apzinās, ka tikai ar Dieva Kunga žēlastību nonācis tādos apstākļos, kur var vēl labāk kalpot Kungam. Lai kalpotu Dievam Kungam, viņš vienmēr ir drosmīgs un darbīgs, viņu neietekmē pieķeršanās vai nepatika.
Pieķerties nozīmē pieņemt kaut ko savu jutekļu apmierināšanai, bet nepieķeršanās ir tad, kad nav šādas jutekliskas pieķeršanās. Bet tam, kas ir stingrs Krišnas apziņā, nav ne pieķeršanās, ne nepieķeršanās, jo viņš ir veltījis mūžu
kalpošanai Dievam Kungam. Tāpēc viņš pat nedusmojas, ja kaut kas neizdodas. Krišnas apziņas cilvēks vienmēr ir stingrs un noteikts gan panākumos, gan neveiksmēs.

BG 2.57.

57. PANTS

jah sarvatrānabhisnēhas    tat tat prāpja šubhāšubham
nābhinandati na dvēšti    tasja pragjā pratišthitā

jah — kas; sarvatra — visur; anabhisnēhah — bez pieķeršanās; tat — tas; tat — tas; prāpja — iegūstot; šubha — labu; ašubham — ļaunu; na — nekad; abhinandati — slavē;
na — nekad; dvēšti — neienīst; tasja — tā; pragjā — pilnīgajās zināšanās; pratišthitā — stingrs.

TULKOJUMS

Kas materiālajā pasaulē ir vienaldzīgs pret visu labo un ļauno, kas to neslavē un nenicina, tas ir stingrs pilnīgajās zināšanās.

SKAIDROJUMS

Materiālajā dzīvē vienmēr notiek kaut kas patīkams vai nepatīkams. Tas, kuru šādas materiālas pārmaiņas nesatrauc, kuru neskar ne labais, ne ļaunais, ir stingrs Krišnas apziņā. Kamēr vien mēs esam šajā materiālajā pasaulē, vienmēr
var notikt kaut kas labs vai ļauns, jo šī pasaule ir pretstatu pilna. Bet, ja cilvēks ir stingrs Krišnas apziņā, tad viņu labais un ļaunais neskar, jo viņš domā tikai par Krišnu, absolūtu, kurā viss ir labs. Šāda Krišnas apziņa aizved
cilvēku līdz pilnīgam pārpasaulīgam stāvoklim, ko apzīmē ar terminu samādhi.

BG 2.58.

58. PANTS

jadā samharatē čājam    kūrmo ‘ngānīva sarvašah
indrijānīndrijārthēbhjas    tasja pragjā pratišthitā

jadā — kad; samharatē — ievelk; ča — arī; ajam — viņš; kūrmah — bruņurupucis; angāni — locekļus; iva — kā; sarvašah — vispār; indrijāni — jutekļus; indrija-arthēbhjah — no jutekļu priekšmetiem; tasja — tā; pragjā — apziņa; pratišthitā — stingra.

TULKOJUMS

Kas spēj novērst jutekļus no jutekļu priekšmetiem tāpat kā bruņurupucis ievelk locekļus bruņās, ir stingrs pilnīgajā apziņā.

SKAIDROJUMS

Jogu, bhaktu jeb sevi apzinājušos dvēseli var pazīt pēc tā, ka viņš spēj vadīt jutekļus tā, kā pats vēlas. Taču lielākā daļa cilvēku ir jutekļu kalpi, un jutekļi viņus vada. Lūk, kāda ir atbilde uz jautājumu, kādā stāvoklī atrodas
jogs. Jutekļi ir kā indīgas čūskas. Tie grib darboties brīvi un bez ierobežojumiem. Jogam jeb bhaktam jābūt ļoti stipram, lai savaldītu čūskas — kā čūsku dīdītājam. Viņš nekad neļauj tām darboties neatkarīgi. Svētajos rakstos ir daudz norādījumu. Daļa ir «dari tā» un daļa ir «nedari tā». Kamēr cilvēks nespēj sekot šiem «dari» un «nedari», nespēj
atturēties no jutekļu baudām, tikmēr viņš nevar būt stingrs Krišnas apziņā. Vislabākais piemērs, kas šeit arī dots, ir bruņurupucis. Bruņurupucis var vienā mirklī ievilkt savus jutekļus un jebkurā laikā tos atkal izlaist kaut kādam
nolūkam. Gluži tāpat Krišnas apziņas cilvēks savus jutekļus izmanto tikai noteiktam nolūkam, kalpošanai Dievam Kungam, bet citos gadījumos viņš tos ievelk. Šeit Šrī Krišna māca Ardžunam izmantot jutekļus tikai kalpošanai Dievam
Kungam, bet ne savam apmierinājumam. To, kā vienmēr izmantot jutekļus kalpošanai Dievam Kungam, var redzēt piemērā ar bruņurupuci, kurš savus jutekļus tur iekšpusē.

BG 2.59.

59. PANTS

višajā vinivartantē    nirāhārasja dēhinah
rasa-vardžam raso ‘pj asja    param drištvā nivartatē

višajāh — no jutekļu baudas priekšmetiem; vinivartantē — atturas; nirāhārasja — ar aizliedzošiem ierobežojumiem; dēhinah — iemiesotajam; rasa-vardžam — atmetot garšu; rasah — baudas sajūta; api — kaut arī ir; asja — viņa; param — daudz augstākas; drištvā — redzot; nivartatē — viņš izbeidz.

TULKOJUMS

Iemiesotā dvēsele var atturēties no jutekļu baudām, taču tieksme pēc tām saglabājas. Bet, izjutusi augstāku garšu, dvēsele zaudē šo tieksmi un
nostiprinās apziņā.

SKAIDROJUMS

Kamēr cilvēks neatrodas pārpasaulīgā līmenī, tikmēr viņš nespēj pārtraukt jutekliski baudīt. Jutekļu baudu ierobežošana ar likumiem un noteikumiem ir kā noteiktu ēdienu ierobežošana slimniekam. Pašam slimniekam ierobežojumi nepatīk un arī aizliegtie ēdieni viņam joprojām garšo. Gluži tāpat jutekļu ierobežojumi dažos garīgajos ceļos, piemēram aštānga-jogā — jama, nijama, āsana, pranājāma, pratjāhāra, dhārana, dhjāna utt. — ir ieteikti ne visai
saprātīgiem cilvēkiem, kuriem nav augstāku zināšanu. Bet tam, kas, ejot Krišnas apziņas ceļu, ir iepazinis Visaugstā Kunga Krišnas skaistumu, vairāk nav nekādas patikas pret nedzīvām, materiālām lietām. Tāpēc ierobežojumi doti ne visai
saprātīgiem cilvēkiem, garīgās pilnveidošanās ceļa iesācējiem, bet šie ierobežojumi ir vajadzīgi tikai tik ilgi, kamēr nav izveidojusies Krišnas apziņas garša. Kas patiešām apzinās Krišnu, tas dabīgā kārtā zaudē patiku pret visu bezgaršīgo.

BG 2.60.

60. PANTS

jatato hj api kauntēja    purušasja vipaščitah
indrijāni pramāthīni    haranti prasabham manah

jatatah — cenšoties; hi — noteikti; api — par spīti; kauntēja — ak, Kuntī dēls; purušasja — cilvēka; vipaščitah — kas spēj atšķirt; indrijāni — jutekļi; pramāthīni — satraucot; haranti — met; prasabham — ar spēku; manah — prātu.

TULKOJUMS

Ardžuna, jutekļi ir tik spēcīgi un nevaldāmi, ka tie ar varu aizrauj projām pat tāda cilvēka prātu, kuram ir atšķiršanas spējas, un kurš cenšas pār
tiem valdīt.

SKAIDROJUMS

Ir daudz mācītu gudro, filozofu un pārpasaulnieku, kas cenšas uzvarēt jutekļus, bet par spīti visām pūlēm pat lielākie no viņiem reizēm krīt par upuri materiālo jutekļu baudām, jo viņu prāts ir satraukts. Pat Višvāmitru, diženu
gudro un pilnīgu jogu, no ceļa noveda Mēnaka. Kaut arī šis jogs ar dažādām askēzēm un jogas praksi centās savaldīt jutekļus, Mēnaka viņu pavedināja. Un tādu gadījumu, protams, pasaules vēsturē ir daudz. Ja cilvēks pilnīgi neapzinās
Krišnu, tad viņam ir ļoti grūti savaldīt prātu un jutekļus. Ja prāts nav vērsts uz Krišnu, tad nav iespējams pārtraukt materiālo darbību. Praktisku piemēru ir devis Šrī Jāmunāčārja, dižens svētais un bhakta:

jad-avadhi mama čētah krišna-pādāravindē
    nava-nava-rasa-dhāmanj udjatam rantum āsīt
tad-avadhi bata nāri-sangamē smarjamānē
    bhavati mukha-vikārah sušthu ništhīvanam ča

«Kopš mans prāts kalpo Kunga Krišnas lotospēdām, es baudu aizvien jaunu un jaunu pārpasaulīgu prieku. Ja man prātā ienāk doma par dzimumdzīvi ar kādu sievieti, tad es riebumā novēršos no šīs domas un man gribas nospļauties.»

Krišnas apziņa ir tik pārpasaulīga un brīnišķīga, ka materiālas baudas pašas par sevi kļūst bezgaršīgas. Tas ir tā, kā kad izsalcis cilvēks būtu apmierinājis izsalkumu, sātīgi paēdot. Mahārādža Ambarīša arī uzvarēja lielo jogu Durvāsu
Muni tikai tāpēc, ka viņa prāts bija gremdējies Krišnas apziņā (sa vai manah krišna-padāravindajor vačāmsi vaikuntha-gunānuvarnanē).

BG 2.61.

61. PANTS

tāni sarvāni samjamja    jukta āsīta mat-parah
vašē hi džasjēndrijāni    tasja pragjā pratišthitā

tāni — tos jutekļus; sarvāni — visus; samjamja — savaldot; juktah — nodarbinātiem; āsīta — jāatrodas; mat-parah — saistībā ar Mani; vašē — pilnīgi pakļauti; hi — noteikti; jasja — kura; indrijāni — jutekļi; tasja — viņa; pragjā — apziņa; pratišthitā — stingra.

TULKOJUMS

Kas pakļauj jutekļus, pilnīgi valda pār tiem un vērš savu apziņu uz Mani, tas ir cilvēks ar stingru saprātu.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā skaidri parādīts augstākais priekšstats par jogas pilnību Krišnas apziņā. Kamēr cilvēks neapzinās Krišnu, tikmēr jutekļus savaldīt nav iespējams. Kā tika citēts iepriekš, diženais gudrais Durvāsa Muni sastrīdējās ar Mahārādžu
Ambarīšu. Durvāsa Muni bez pamata sadusmojās, jo bija lepns un tādēļ nespēja savaldīt jutekļus. Turpretī valdnieks, kaut arī viņš nebija tāds varens jogs kā gudrais Durvāsa Muni, bet gan Dieva Kunga bhakta, klusi pacieta visas gudrā
netaisnības un tāpēc galu galā izrādījās uzvarētājs. Kā minēts Šrīmad Bhāgavatamā (9.4.18.–20.), valdnieks spēja savaldīt jutekļus, jo viņam bija šādas īpašības:

sa vai manah krišna-padāravindajor
    vačāmsi vaikuntha-gunānuvarnanē
karau harēr mandira-mārdžanādišu
    šrutim čakārāčjuta-sat-kathodajē

mukunda-lingālaja-daršanē drišau
    tad-bhritja-gātra-sparšē ‘nga-sangamam
ghrānam ča tat-pāda-sarodža-saurabhē
    šrīmat-tulasjā rasanām tad-arpitē

pādau harēh kšētra-padānusarpanē
    širo hrišīkēša-padābhivandanē
kāmam ča dāsjē na tu kāma-kāmjajā
    jathottamašloka-džanāšrajā ratih

«Valdnieks Ambarīša vērsa savu prātu uz Kunga Krišnas lotospēdām, ar vārdiem atainoja Dieva Kunga valstību, ar rokām tīrīja Viņa templi, ar ausīm klausījās par Dieva Kunga spēlēm, ar acīm skatījās uz Viņa veidolu, ar ķermeni saskārās ar
citu bhaktu ķermeņiem, ar degunu smaržoja puķes, kas bija piedāvātas Dieva Kunga lotospēdām, ar mēli garšoja Dievam piedāvātās tulasī lapas, ar kājām gāja uz svēto vietu, kur bija Dieva Kunga templis, ar galvu noliecās Dieva Kunga
priekšā, ar prātu vēlējās piepildīt Dieva Kunga vēlmes — visas šīs īpašības ļāva viņam kļūt par mat-para, Dieva Kunga bhaktu.»

Šeit vissvarīgākais ir vārds «mat-para». Mahārādžas Ambarīšas dzīve ir piemērs, kā kļūt par mat-paru. Šrīla Baladēva Vidjābhūšana, liels zinātnieks un āčārja mat-paras pēctecībā atzīmē: mad-bhakti-prabhāvēna sarvēndrija-vidžaja-pūrvikā svātma-drištih sulabhēti bhāvah. «Jutekļus var pilnīgi savaldīt tikai ar garīgās kalpošanas spēku.» Vēl tiek dots piemērs ar uguni: «Kā liesmojoša uguns sadedzina visu, kas ir apkārt, tā Kungs Višnu, kas atrodas joga sirdī, sadedzina visus sārņus.» Arī «Joga-sūtra» iesaka meditēt uz Višnu, nevis uz tukšumu. Tā saucamie jogi, kuri meditē uz kaut ko, kas nav Višnu līmenī, tikai izšķiež savu laiku, veltīgi meklējot kaut kādu iedomu tēlu. Mums
jāapzinās Krišna un jābūt Dieva Personības bhaktām. Lūk, kāds ir īstenais jogas mērķis.

BG 2.62.

62. PANTS

dhjājato višajān pumsah    sangas tēšūpadžājatē
sangāt sandžājatē kāmah    kāmāt krodho ‘bhidžājatē

dhjājatah — domājot par; višajān — jutekļu priekšmetiem; pumsah — cilvēka; sangah — pieķeršanās; tēšu — jutekļu priekšmetiem; upadžājatē — attīstās; sangāt — no pieķeršanās;
sandžājatē — attīstās; kāmah — vēlme; kāmāt — no vēlmes; krodhah — dusmas; abhidžājatē — izpaužas.

TULKOJUMS

Domājot par jutekļu priekšmetiem, cilvēks pieķeras tiem. No pieķeršanās rodas iekāre un no iekāres rodas dusmas.

SKAIDROJUMS

Kas neapzinās Krišnu, tas ir pakļauts materiālām vēlmēm, domājot par jutekļu priekšmetiem. Jutekļiem vajadzīga īsta nodarbošanās, un, ja tie nav pārpasaulīgi un ar mīlestību nekalpo Dievam Kungam, tad tie noteikti meklē materiālu
kalpošanu. Materiālajā pasaulē ikviens, arī Kungs Šiva un Kungs Brahma — ko tad lai saka par citiem debesu planētu
padieviem — ir pakļauts jutekļu priekšmetu ietekmei, un vienīgais ceļš, kā atrisināt materiālās esamības mīklu, ir Krišnas apziņa. Kungs Šiva bija iegrimis dziļā meditācijā, bet kad Pārvatī viņu iztraucēja un piedāvāja jutekliskas baudas, tad Šiva piekrita, un viss beidzās ar to, ka piedzima Kārtikēja. Kad Haridāsa Thākurs bija jauns Dieva Kunga bhakta, tad viņu gluži tāpat kārdināja Mājā-dēvī iemiesojums, bet Haridāsa viegli izturēja pārbaudi, jo bija tīrs Kunga Krišnas bhakta. Kā parādīts iepriekš minētajā Šrī Jāmunāčārjas pantā, patiess Dieva Kunga bhakta izvairās no jebkuras materiālās baudas, jo ir ieguvis augstāku garīgas baudas garšu, baudu, ko dod Dieva Kunga sabiedrība.
Lūk, kur slēpjas panākumi. Tāpēc tas, kas neapzinās Krišnu, lai cik viņš labi būtu iemācījies mākslīgi apspiest jutekļus, noteikti kritīs, jo pat mazākā doma par jutekliskām baudām satrauks viņu, un viņš vēlēsies apmierināt jutekļus.

BG 2.63.

63. PANTS

krodhād bhavati sammohah    sammohāt smriti-vibhramah
smriti-bhramšād buddhi-nāšo    buddhi-nāšāt pranašjati

krodhāt — no dusmām; bhavati — rodas; sammohah — pilnīgi maldi; sammohāt — no maldiem; smriti — atmiņas; vibhramah — nenoturīgums; smriti-bhramšāt — pēc atmiņas aptumšošanās; buddhi-nāšah — saprāta zudums; buddhi-nāšāt — no saprāta zuduma; pranašjati — krīt.

TULKOJUMS

Dusmas rada galīgus maldus, un maldi aptumšo atmiņu. Kad atmiņa ir aptumšota, zūd saprāts, un, kad zūd saprāts, tad cilvēks no jauna krīt
materiālās pasaules atvarā.

SKAIDROJUMS

Šrīla Rūpa Gosvāmī norādīja:

prāpančikatajā buddhjā    hari-sambandhi-vastunah
mumukšubhih paritjāgo    vairāgjam phalgu kathjatē

(Bhakti-rasāmrita-sindhu 1.2.258.)

Kas iet uz priekšu Krišnas apziņā, tas zina, ka visu var izmantot kalpošanā Dievam Kungam. Bet, kas neko nesaprot no Krišnas apziņas, tas mākslīgi cenšas izvairīties no materiāliem jutekļu priekšmetiem, un galu galā, kaut arī viņš vēlas atbrīvoties no materiālās verdzības, šāds cilvēks nesasniedz atsacīšanās pilnību. Viņa tā dēvēto atsacīšanos sauc par phalgu jeb par mazāk svarīgu. Turpretī, Krišnas apziņas cilvēks zina, kā visu izmantot kalpošanā Dievam Kungam, tāpēc nekļūst par materiālas apziņas upuri. Piemēram, impersonālistam Dievs Kungs jeb Absolūts nespēj ēst, jo ir bezpersonisks. Impersonālists cenšas izvairīties no labiem ēdieniem, bet bhakta zina, ka Krišna ir augstākais baudītājs un ka Viņš ēd visu, kas ir piedāvāts ar mīlestību. Tāpēc bhakta, piedāvājis Dievam Kungam labus ēdienus, ēd to pārpalikumus, ko sauc par prasādu. Viss tiek garīgots, un nekāds kritiens vairs nedraud. Bhakta pieņem prasādu Krišnas apziņā, bet nebhakta no tās atsakās kā no materiālas. Impersonālisti nespēj baudīt dzīvi, jo viņu atteikšanās ir mākslīga, un tāpēc pat mazākais prāta satraukums atkal iemet viņus materiālās esamības atvarā. Ir teikts, ka tāda dvēsele, pat pacēlusies līdz atbrīves līmenim, krīt atpakaļ, jo tai nav garīgās kalpošanas pamata.

BG 2.64.

64. PANTS

rāga-dvēša-vimuktais tu    višajān indrijaiš čaran
ātma-vašjair vidhējātmā    prasādam adhigaččhati

rāga — pieķeršanās; dvēša — nepatikas; vimuktaih — atbrīvojas; tu — bet; višajān — jutekļu priekšmetiem; indrijaih — ar jutekļiem; čaran — iedarbojas; ātma-vašjaih — viņa vadībā;
vidhēja-ātmā — kas ievēro noteiktu brīvību; prasādam — Dieva Kunga žēlastību; adhigaččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Bet cilvēks, kas pilnīgi brīvs no pieķeršanās un nepatikas, un kas, ievērojot ierobežojošos atbrīves principus, spēj savaldīt jutekļus, var iemantot
Dieva Kunga žēlastību.

SKAIDROJUMS

Jau tika paskaidrots, ka cilvēks ārēji kaut kādā mākslīgā veidā var valdīt pār jutekļiem, bet kamēr jutekļi pārpasaulīgi nekalpo Dievam Kungam, tikmēr pastāv iespēja krist. Var likties, ka cilvēks, kas ir pilnīgā Krišnas apziņā, darbojas jutekliskā līmenī, bet tā kā viņš apzinās Krišnu, viņš nav pieķēries jutekliskai darbībai. Krišnas apziņas cilvēks domā tikai par Krišnas apmierināšanu un ne par ko citu. Tāpēc viņš stāv pāri jebkurai piesaistībai un
nepiesaistībai. Ja Krišna vēlas, tad bhakta var izdarīt visu, kas citādi būtu nevēlams. Bet, ja Krišna nevēlas, tad bhakta nedarīs to, ko parasti būtu darījis savam apmierinājumam. Tāpēc bhakta pats izlemj, darīt vai nedarīt, jo darbojas tikai pēc Krišnas norādījumiem. Šādu apziņu savā bezcēloņu žēlastībā dod Dievs Kungs, un to bhakta var sasniegt pat tad, ja ir pieķēries jutekliskajam līmenim.

BG 2.65.

65. PANTS

prasādē sarva-duhkhānām    hānir asjopadžājatē
prasanna-čētaso hj āšu    buddhih parjavatišthatē

prasādē — sasniedzot Dieva Kunga bezcēloņu žēlastību; sarva — visu; duhkhānām — materiālo ciešanu; hānih — iznīcināšana; asja — viņa; upadžājatē — notiek; prasanna-čētasah — laimīgā prātā; hi — noteikti; āšu — ļoti drīz; buddhih — saprāts; pari — pietiekami; avatišthatē — nostiprinās.

TULKOJUMS

Kas ir šādi apmierināts [ir Krišnas apziņā], tas ir brīvs no materiālās esamības trejādajām ciešanām. Apmierinātā apziņā drīz nostiprinās saprāts.

BG 2.66.

66. PANTS

nāsti buddhir ajuktasja    na čājuktasja bhāvanā
na čābhāvajatah šāntir    ašāntasja kutah sukham

na asti — nevar būt; buddhih — pārpasaulīga saprāta; ajuktasja — tam, kas nav saistīts (ar Krišnas apziņu); na — ne; ča — un; ajuktasja — kam nav Krišnas apziņas; bhāvanā — stingrs
prāts (laimē); na — ne; ča — un; abhāvajatah — kas nav stingrs; šāntih — miers; ašāntasja — nemierīgajam; kutah — kur ir;
sukham — laime.

TULKOJUMS

Tam, kas nav saistīts ar Visaugstāko [Krišnas apziņā], nevar būt ne pārpasaulīga saprāta, ne stingra prāta, bez kā nav iespējams miers. Bet kā gan
cilvēks var būt laimīgs bez miera?

SKAIDROJUMS

Kamēr cilvēks neapzinās Krišnu, tikmēr viņš nevar būt mierīgs. Tas apstiprināts piektajā nodaļā (5.29.) — cilvēks var būt patiešām mierīgs tikai tad, kad viņš saprot, ka Krišna ir vienīgais visas ziedošanas un askēžu labo augļu baudītājs, ka Viņš ir visu kosmisko izpausmju īpašnieks, ka viņš ir īsts draugs visām dzīvajām būtnēm. Tāpēc, ja cilvēks neapzinās Krišnu, tad viņa prātam nevar būt mērķa. Uztraukumi rodas no vēlmes pēc galamērķa, un, ja cilvēks ir pārliecināts, ka Krišna ir baudītājs, īpašnieks un visu draugs, tad viņš ar stingru prātu var iegūt mieru. Tāpēc tas, kas darbojas bez saistības ar Krišnu, noteikti vienmēr cieš un nevar atrast mieru, lai cik viņš arī neizrādītu ārēju mieru un garīgu attīstību. Krišnas apziņa ir miera stāvoklis, kas izpaužas pats, un to var sasniegt tikai attiecībās ar Krišnu.

BG 2.67.

67. PANTS

indrijānām hi čaratām    jan mano ‘nuvidhījatē
tad asja harati pragjām    vājur nāvam ivāmbhasi

indrijānām — no jutekļiem; hi — noteikti; čaratām — klejojot; jat — ar ko; manah — prāts; anuvidhījatē — nepārtraukti aizņemts; tat — tas; asja — viņa; harati — aiznes prom;
pragjām — saprātu; vājuh — vējš; nāvam — laivu; iva — kā; ambhasi — uz ūdens.

TULKOJUMS

Stiprs vējš aizdzen projām laivu, un viens vienīgs juteklis, kuram pievērsts prāts, var aiznest projām cilvēka saprātu.

SKAIDROJUMS

Kamēr visi jutekļi nekalpo Dievam Kungam un kaut viens no tiem nodarbojas ar sevis apmierināšanu, tikmēr bhakta var noiet no pārpasaulīgās attīstības ceļa. Kā teikts par Mahārādžas Ambarīšas dzīvi, visi jutekļi jānodarbina Krišnas
apziņā, jo tas ir īstais prāta savaldīšanas paņēmiens.

BG 2.68.

68. PANTS

tasmād jasja mahā-bāho    nigrihītāni sarvašah
indrijānīndrijārthēbhjas    tasja pragjā pratišthitā

tasmāt — tāpēc; jasja — kura; mahā-bāho — ak, stipriniek; nigrihītāni — tā iegrožoti; sarvašah — visapkārt; indrijāni — jutekļi; indrija-arthēbhjah — no jutekļu priekšmetiem; tasja — viņa; pragjā — saprāts; pratišthitā — stingrs.

TULKOJUMS

Stipriniek! Kas attur jutekļus no to priekšmetiem, tas noteikti ir cilvēks ar stingru saprātu.

SKAIDROJUMS

Lai savaldītu jutekļu apmierināšanas spēkus, pietiek ar Krišnas apziņu jeb visu jutekļu iesaistīšanu pārpasaulīgajā mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam. Ienaidnieku var savaldīt ar pārspēku, un arī jutekļus var savaldīt, taču
to nevar izdarīt ne ar kādiem cilvēka spēkiem, bet tikai liekot tiem kalpot Dievam Kungam. Kas ir sapratis, ka tikai Krišnas apziņa dod īstu saprātu, un ka ar šo mākslu jānodarbojas īstena garīgā skolotāja vadībā, to sauc par sādhaku
jeb atbrīves cienīgu cilvēku.

BG 2.69.

69. PANTS

jā nišā sarva-bhūtānām    tasjām džāgarti samjamī
jasjām džāgrati bhūtāni    sā nišā pašjato munēh

— kas; nišā — ir nakts; sarva — visu; bhūtānām — dzīvo būtņu; tasjām — tajā; džāgarti — ir nomodā; samjamī — kas valda pār sevi; jasjām — kurā; džāgrati — ir nomodā;
bhūtāni — visas būtnes; — tā ir; nišā — nakts; pašjatah — iekšēji redzīgam; munēh — gudrajam.

TULKOJUMS

Kas visām būtnēm ir nakts, tas ir nomoda laiks cilvēkam, kurš valda pār sevi. Kas visām būtnēm ir nomoda laiks, tā ir nakts iekšēji redzīgam
gudrajam.

SKAIDROJUMS

Ir divu veidu saprātīgie cilvēki. Vieniem saprāts darbojas materiālajā jutekļu apmierināšanā, bet otriem ir iekšēja redze, un viņi ir nomodā, kad jāizkopj sevis apziņa. Iekšēji redzīga gudrā jeb domājoša cilvēka darbība ir
nakts materiālos jautājumos iegrimušam cilvēkam. Materiālistiski cilvēki šādā naktī guļ, jo viņi nekā nezina par sevis apzināšanos. Iekšēji redzīgs gudrais šādā materiālistiska cilvēka «naktī» ir nomodā. Pamazām attīstot garīgumu,
gudrais bauda pārpasaulīgu prieku, turpretī cilvēks, kas darbojas materiālistiski, no sevis apzināšanās viedokļa guļ un sapņo par dažādām jutekļu baudām, miegā būdams dažreiz laimīgs un dažreiz nelaimīgs. Iekšēji redzīgam cilvēkam materiālistiska laime un ciešanas vienmēr ir vienaldzīgas. Viņš turpina iet sevis apzināšanās ceļu, un to nesatrauc materiālas pretdarbības.

BG 2.70.

70. PANTS

āpūrjamānam ačala-pratištham
    samudram āpah pravišanti jadvat
tadvat kāmā jam pravišanti sarvē
    sa šāntim āpnoti na kāma-kāmī

āpūrjamānam — vienmēr pildīts; ačala-pratištham — nesvārstīgs atrodas; samudram — okeāns; āpah — ūdeņi; pravišanti — ieplūst; jadvat — kā; tadvat — tā; kāmāh — vēlmes; jam — kam; pravišanti — ieiet; sarvē — visas; sah — tas; šāntim — mieru; āpnoti — iegūst; na — ne; kāma-kāmī — kas grib piepildīt vēlmes.

TULKOJUMS

Okeānu vienmēr pilda upes, bet tas ir un paliek nemainīgs. Tikai tāds cilvēks, kuru nesatrauc vēlmju nepārtrauktā straume, var sasniegt mieru, bet ne
tas, kas cenšas apmierināt vēlmes.

SKAIDROJUMS

Plašais okeāns ir vienmēr pilns ar ūdeni, un ūdens nemitīgi nāk klāt, īpaši lietus sezonā. Tomēr okeāns paliek tāds pats — mierīgs un nesatraukts. Tas neiziet no krastiem. To pašu var teikt par cilvēku, kas ir stingrs Krišnas apziņā. Kamēr vien cilvēkam ir materiāls ķermenis, tikmēr ķermeņa vajadzības pēc jutekļu apmierināšanas turpina pastāvēt. Tomēr bhaktu šādas vēlmes nesatrauc, jo viņš ir pilns. Krišnas apziņas cilvēkam nevajag neko, jo Dievs Kungs apmierina visas materiālās vajadzības. Tāpēc viņš ir kā okeāns — vienmēr pilns sevī. Vēlmes nāk pie viņa kā upju ūdeņi tek uz okeānu, bet viņš ir stingrs savā darbībā, un to nesatrauc jutekļu apmierināšanas vēlmes. Krišnas apziņas cilvēku var pazīt pēc tā, ka viņš vispār vairs netiecas apmierināt materiālos jutekļus, kaut arī vēlmes pastāv. Viņš ir apmierināts ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu, tāpēc ir mierīgs kā okeāns un bauda pilnīgu mieru. Bet citi, kas grib apmierināt vēlmes līdz pat atbrīves mirklim, nemaz jau nerunājot par materiālajiem panākumiem, nekad neiegūst mieru. Tie, kas darbojas augļu vai atbrīves dēļ, arī jogi, kas tiecas pēc mistiskajiem spēkiem, ir nelaimīgi nepiepildītu vēlmju dēļ. Bet Krišnas apziņas cilvēks kalpo Dievam Kungam un ir laimīgs, un viņam nav nekādu vēlmju, kas jāpiepilda. Patiesībā viņš pat nevēlas atbrīvi no tā sauktās materiālās verdzības. Krišnas bhaktām nav nekādu materiālu vēlmju, un tāpēc viņi sasniedz pilnīgu mieru.

BG 2.71.

71. PANTS

vihāja kāmān jah sarvān    pumāmš čarati nihsprihah
nirmamo nirahankārah    sa šāntim adhigaččhati

vihāja — atmetot; kāmān — materiālās jutekļu apmierināšanas vēlmes;
jah — kas; sarvān — visas; pumān — cilvēks;
čarati — dzīvo; nihsprihah — bez vēlmēm; nirmamah — bez īpašuma
apziņas; nirahankārah — bez neīstā «es»; sah — viņš;
šāntim — pilnīgu mieru; adhigaččhati — iegūst.

TULKOJUMS

Kas ir atmetis visas jutekļu apmierināšanas vēlmes, dzīvo bez vēlmēm un
īpašuma apziņas un brīvs no neīstā «es» — tikai tas var sasniegt īstu
mieru.

SKAIDROJUMS

Būt bez vēlmēm nozīmē nevēlēties neko jutekļu apmierināšanai. Citiem vārdiem sakot, vēlme iegūt Krišnas apziņu ir īsta nevēlēšanās. Ja cilvēks saprot savu īsteno stāvokli — ka viņš ir mūžīgs Krišnas kalps, nesauc materiālo ķermeni par sevi un neapgalvo, ka viņam pieder viss uz pasaules, tad viņš ir pilnīgā Krišnas apziņā. Kas ir sasniedzis šādu pilnību, tas zina, ka viss ir Krišnas īpašums, tāpēc viss jāizmanto Krišnas apmierināšanai. Ardžuna negribēja cīnīties, jo necīnīšanās apmierinātu viņa jutekļus, bet, ieguvis pilnīgu Krišnas apziņu, viņš cīnījās, jo tā gribēja Krišna. Ardžuna pats nemaz negribēja cīnīties, bet Krišnas dēļ šis pats Ardžuna cīnījās visiem spēkiem. Īsta brīvība no vēlmēm ir vēlme apmierināt Krišnu, bet ne mākslīga cenšanās iznīcināt vēlmes. Dzīvā būtne nevar būt bez vēlmēm vai jutekļiem, bet tā var mainīt vēlmju līmeni. Cilvēks, kas materiāli nekā nevēlas, zina, ka viss pieder Krišnam (īšāvāsjam idam sarvam), un tāpēc viņš nemaldās un nesauc sevi par kaut kā īpašnieku. Viņa pārpasaulīgās zināšanas balstās uz sevis apzināšanos: viņš skaidri zina, ka visas dzīvās būtnes garīgā nozīmē ir neatņemamas Krišnas daļiņas, un ka dzīvā būtne nekad nesasniedz tādu līmeni kā Krišna vai vēl augstāku līmeni. Šī Krišnas apziņas izpratne ir īsta miera pamats.

BG 2.72.

72. PANTS

ēšā brāhmī sthitih pārtha    nainām prāpja vimuhjati
sthitvāsjām anta-kālē ‘pi    brahma-nirvānam riččhati

ēšā — šis; brāhmī — garīgais; sthitih — stāvoklis; pārtha — ak, Prithas dēls; na — nekad; ēnām — to; prāpja — sasniedzot; vimuhjati — neapjūk; sthitvā — esot; asjām — šajā; anta-kālē — mūža beigās; api — arī; brahma-nirvānam — Dieva garīgo valstību; riččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Tāds ir garīgas un dievbijīgas dzīves ceļš, pa kuru ejot, nevar nomaldīties. Kas iet pa to — kaut nāves stundā — tas ieiet
Dieva valstībā.

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņu jeb dievišķu dzīvi var sasniegt tūlīt, vienā mirklī, un to var nesasniegt pat pēc miljoniem piedzimšanu. Tas ir atkarīgs tikai no izpratnes un pieņemšanas. Khatvānga Mahārādža šo stāvokli sasniedza tikai dažas minūtes pirms nāves, uzticot sevi Krišnam. Nirvāna ir materiālistiskas dzīves beigas. Budistu filozofija māca, ka pēc materiālās dzīves beigām ir tikai tukšums, bet Bhagavad-gīta māca ko citu. Pēc materiālās dzīves beigšanas īstā dzīve tikai sākas. Rupjam materiālistam pietiek, ja viņš zina, ka ir jābeidz materiālistiski dzīvot, bet garīgi attīstīti cilvēki saprot, ka pēc materiālistiskās dzīves ir vēl cita dzīve. Ja cilvēkam paveicas, un viņš pirms šī mūža beigām iegūst Krišnas apziņu, tad viņš tūlīt sasniedz brahma-nirvānas līmeni. Starp Dieva valstību un garīgo kalpošanu Dievam Kungam nav nekādas atšķirības. Tās abas ir absolūtā līmenī, tāpēc pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Dievam Kungam nozīmē sasniegt garīgo valstību. Materiālajā pasaulē visi darbojas, lai apmierinātu jutekļus, bet garīgajā valstībā visi darbojas Krišnas apziņā. Kas sasniedz Krišnas apziņu, tas pat šajā dzīvē tūlīt sasniedz Brahmanu, un kas apzinās Krišnu, tas jau noteikti ir iegājis Dieva valstībā.
Brahmans ir tiešs matērijas pretstats. Tāpēc «brāhmī sthiti» nozīmē «neatrasties materiālas darbības līmenī». Garīgā kalpošana Dievam Kungam Bhagavad-gītā atzīta par atbrīves līmeni (sa gunān samatītjaitān brahma-bhūjāja kalpatē). Tāpēc «brāhmī sthiti» ir atbrīve no materiālās verdzības.
Šrīla Bhaktivinoda Thākurs par otro Bhagavad-gītas nodaļu teica, ka tā ir visa Gītas satura kopsavilkums. Bhagavad-gītā ir runāts par karma-jogu, gjāna-jogu un bhakti-jogu. Otrajā nodaļā skaidri runāts par karma-jogu un gjāna-jogu un nedaudz pastāstīts arī par bhakti-jogu, lai saturs būtu pilnīgi apskatīts.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas otrajai
nodaļai, kas ir Gītas satura kopsavilkums.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas otrajai nodaļai, kas ir Gītas satura kopsavilkums.