Bhagavad-gīta sestā nodaļa

null

SESTĀ NODAĻA

Dhjāna-joga

BG 6.1.

1. PANTS

šrī bhagavān uvāča
anāšritah karma-phalam kārjam karma karoti jah
sa sannjāsī ča jogī ča na niragnir na čākrijah

šrī bhagavān uvāča — Dievs Kungs sacīja; anāšritah — nemeklējot patvērumu; karma-phalam — darba augļos; kārjam — kā pienākumu; karma — darbu; karoti — dara; jah — kas; sah — viņš; sannjāsī — atsacīšanās kārtā; ča — arī; jogī — jogs; ča — arī; na — ne; nih — bez; agnih — uguns; na — ne; ča — arī; akrijah — bez pienākuma.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Kas nav pieķēries darba augļiem un dara darbu kā pienākumu, tas ir atsacīšanās dzīves kārtā un ir īstens jogs, bet, kas neiededz uguni un nepilda pienākumu, tas nav.

SKAIDROJUMS

Šajā nodaļā Dievs Kungs izskaidro, ka astoņpakāpju joga ir līdzeklis prāta un jutekļu savaldīšanai. Parasti to tomēr cilvēkiem ir ļoti grūti izpildīt, it īpaši Kali laikmetā. Kaut arī šajā nodaļā ir ieteikta astoņpakāpju joga, Dievs Kungs uzsver, ka karma-joga jeb darbība Krišnas apziņā ir labāka. Visi šajā pasaulē darbojas, lai uzturētu ģimeni un īpašumu, un ikviens darbojas domājot par pašlabumu, sevis apmierināšanu — tiešu vai paplašinātu. Pilnības kritērijs ir darbošanās Krišnas apziņā bez domas par darbības augļu baudīšanu. Darboties Krišnas apziņā ir ikvienas būtnes pienākums, jo visas būtnes veidotas kā Visaugstākā neatņemamas daļiņas. Ķermeņa daļas darbojas, lai apmierinātu visu ķermeni. Locekļi darbojas, nevis lai apmierinātu sevi, bet gan lai apmierinātu veselumu. Gluži tāpat dzīvā būtne, kas darbojas, lai apmierinātu augstāko veselumu nevis sevi, ir pilnīgs sanjāsī, pilnīgs jogs.
Sanjāsī dažkārt iedomājas, ka viņi ir atbrīvojušies no materiālajiem pienākumiem un tāpēc pārtrauc pildīt agnihotras jagjas (uguns ziedojumus), bet patiesībā viņi meklē pašlabumu, jo vēlas saplūst ar bezpersonisko Brahmanu. Šī vēlme ir augstāka par jebkuru materiālo vēlmi, bet arī tā nav nesavtīga. Arī jogs mistiķis, kas sēž ar pusaizvērtām acīm un pārtrauc visu materiālo darbošanos, vēlas apmierināt sevi. Bet cilvēks, kas darbojas Krišnas apziņā, veseluma labad strādā nesavtīgi. Krišnas apziņas cilvēks nevēlas apmierināt sevi. Viņa panākumu kritērijs ir Krišnas apmierinājums, un tāpēc viņš ir pilnīgs sanjāsī un pilnīgs jogs. Kungs Čaitanja, atsacīšanās pilnības iemiesojums, lūdza:
na dhanam na džanam na sundarīm kavitām vā džagad-īša kāmajē
mama džanmani džanmanīšvarē bhavatād bhaktir ahaitukī tvaji
«Ak, Visvarenais Kungs! Es negribu krāt bagātības un baudīt skaistas sievietes. Es negribu arī sekotājus. Es vēlos tikai Tavu žēlastību, lai varētu garīgi kalpot Tev dzīvi pēc dzīves.»

BG 6.2.

2. PANTS

jam sannjāsam iti prāhur jogam tam viddhi pāndava
na hj asannjasta-sankalpo jogī bhavati kaščana

jam — kas; sannjāsam — atsacīšanās; iti — tā; prāhuh — viņi saka; jogam — savienošanās ar Visaugsto; tam — tas; viddhi — tev jāzina; pāndava — ak, Pāndu dēls; na — nekad; hi — noteikti; asannjasta — neatmetot; sankalpah — vēlmi apmierināt sevi; jogī — jogs, pārpasaulnieks; bhavati — kļūst; kaščana — kāds.

TULKOJUMS

Zini, ka tas, ko sauc par atsacīšanos, ir tā pati joga jeb sevis savienošana ar Visaugstāko. Pāndu dēls! Neviens nevar kļūt par jogu, kamēr viņš neatmet jutekļu apmierināšanas vēlmi.

SKAIDROJUMS

Īstena sanjāsa-joga jeb bhakti nozīmē saprast dzīvo būtņu dabisko stāvokli un atbilstoši darboties. Dzīvā būtne nevar būt šķirta un neatkarīga no veseluma. Viņa ir Visaugstākā robeženerģija. Nonākusi materiālās enerģijas slazdos, būtne tiek sasaistīta, bet, kad tā apzinās Krišnu jeb apzinās garīgo enerģiju, viņa ir savā īstajā un dabiskajā stāvoklī. Tāpēc tas, kam ir pilnīgas zināšanas, pārtrauc jebkādu materiālo jutekļu apmierināšanu un atsakās no darbības, kas vērsta uz jutekļu apmierināšanu. Tā dara jogi, kas attur jutekļus no materiālās pieķeršanās. Bet Krišnas apziņas cilvēkam nav nekādu iespēju iesaistīt jutekļus darbā, kas nav vērsts uz Krišnu. Tāpēc Krišnas apziņas cilvēks vienlaikus ir sanjāsī un jogs. Zināšanu un jutekļu savaldīšanas mērķis, ko var sasniegt ar gjānu un jogu, tiek pats par sevi sasniegts Krišnas apziņā. Ja cilvēks nespēj pilnīgi atmest savtīgu darbību, tad gjāna un joga nevar palīdzēt. Dzīvās būtnes īstais mērķis ir atmest visu savtīgo apmierinājumu un sagatavoties Visaugstākā apmierināšanai. Krišnas apziņas cilvēks nevēlas nekādu pašapmierinājumu. Viņš vienmēr darbojas Visaugstākā priekam. Kas neko nezina par Visaugstāko, tas darbojas sevis apmierināšanai, jo nevar nedarboties. Cilvēks, darbojoties Krišnas apziņā, pilnībā sasniedz visus mērķus.

BG 6.3.

3. PANTS

ārurukšor munēr jogam karma kāranam učjatē
jogārūdhasja tasjaiva šamah kāranam učjatē

ārurukšoh — kas tikko uzsācis jogu; munēh — gudrā; jogam — astoņpakāpju joga; karma — darbs; kāranam — līdzeklis; učjatē — ir teikts; joga — astoņpakāpju jogu; ārūdhasja — kas sasniedzis; tasja — viņa; ēva — noteikti; šamah — visas materiālās darbības pārtraukšana; kāranam — līdzeklis; učjatē — ir teikts.

TULKOJUMS

Ir teikts, ka astoņpakāpju jogas uzsācējam darbs ir līdzeklis, bet tam, kas jau pilnveidojies jogā, līdzeklis ir visas materiālās darbības pārtraukšana.

SKAIDROJUMS

Sevis savienošanu ar Visaugstāko sauc par jogu. To var salīdzināt ar kāpnēm uz augstāko garīgo izpratni. Šīs kāpnes sākas dzīvo būtņu zemākajos materiālos apstākļos un aizved uz pilnīgu sevis apzināšanos garīgā dzīvē. Atkarībā no augstuma, dažādas kāpņu daļas sauc dažādos vārdos. Bet visas kāpnes kopumā sauc par jogu, un tās var sadalīt trīs daļās: gjāna-jogā, dhjāna-jogā un bhakti-jogā. Kāpņu sākums jogārurukša, bet paša augša — jogārūdha.
Kas attiecas uz astoņpakāpju jogu, tad mēģinājumi sākumā ieiet meditācijā, ievērojot vadošos principus, un dažādu sēdus vingrinājumu pildīšana (kas vairāk vai mazāk ir ķermeņa vingrinājumi) uzskatāmi par auglīgu materiālu darbību. Visa šī darbība ved uz pilnīgu prāta līdzsvaru, kas ļauj savaldīt jutekļus. Kad cilvēks ir iemācījies meditēt, tad viņš pārtrauc uztraucošo prāta darbību.
Taču Krišnas apziņas cilvēks jau no paša sākuma ir meditācijas līmenī, jo viņš vienmēr domā par Krišnu. Un tā kā viņš vienmēr kalpo Krišnam, tad var teikt, ka viņš ir pilnīgi pārtraucis materiālo darbību.

BG 6.4.

4. PANTS

jadā hi nēndrijārthēšu na karmasv anušadždžatē
sarva-sankalpa-sannjāsī jogārūdhas tadočjatē

jadā — kad; hi — noteikti; na — ne; indrija-arthēšu — jutekļu apmierināšanā; na — nekad; karmasu — auglīgā darbībā; anušadždžatē — cilvēks noteikti iesaistās; sarva-sankalpa — no visām materiālajām vēlmēm; sannjāsī — atsacījies; joga-ārūdhah — pilnveidojies jogā; tadā — tad; učjatē — ir teikts.

TULKOJUMS

Ir teikts, ka cilvēks ir pilnveidojies jogā, kad viņš ir atsacījies no visām materiālajām vēlmēm un nedarbojas jutekļu apmierinājuma vai darba augļu dēļ.

SKAIDROJUMS

Kad cilvēks pārpasaulīgā mīlestībā pilnīgi kalpo Dievam Kungam, tad viņš ir priecīgs sevī un vairs neapmierina jutekļus un nedarbojas augļu dēļ. Ja viņš nedarītu to, tad viņam būtu jāapmierina jutekļi, jo neviens nevar dzīvot bez darbošanās. Kas neapzinās Krišnu, tam visu laiku jāmeklē uz sevi vērsta vai paplašināti savtīga darbība. Bet Krišnas apziņas cilvēks visu var darīt Krišnas priekam, un tādēļ nepieķerties jutekļu apmierināšanai. Kam nav šādas izpratnes, tam, pirms viņš sasniedz augstāko jogas kāpņu virsotni, mākslīgā kārtā jācenšas izvairīties no materiālām vēlmēm.

BG 6.5.

5. PANTS

uddharēd ātmanātmānam nātmānam avasādajēt
ātmaiva hj ātmano bandhur ātmaiva ripur ātmanah

uddharēt — jāatbrīvo; ātmanā — ar prātu; ātmānam — saistītā dvēsele; na — nekad; ātmānam — saistītajai dvēselei; avasādajēt — jāļauj pagrimt; ātmā — prāts; ēva — noteikti; hi — patiešām; ātmanah — saistītās dvēseles; bandhuh — draugs; ātmā — prāts; ēva — noteikti; ripuh — ienaidnieks; ātmanah — saistītās dvēseles.

TULKOJUMS


Prāts jāizmanto, lai atbrīvotos, bet nevis lai pagrimtu. Prāts ir gan saistītās dvēseles draugs, gan ienaidnieks.

SKAIDROJUMS

Vārds «ātmā» apzīmē ķermeni, prātu un dvēseli atkarībā no apstākļiem. Jogā prāts un saistītā dvēsele ir īpaši svarīgi. Tā kā prāts jogā ir galvenais, šeit vārds «ātmā» apzīmē prātu. Jogas mērķis ir savaldīt prātu un novērst to no pieķeršanās jutekļu priekšmetiem. Šeit uzsvērts, ka prātam jābūt tā apmācītam, lai tas varētu izpestīt saistīto dvēseli no neziņas muklāja. Materiālajā esamībā būtne ir pakļauta prāta un jutekļu ietekmei. Patiesībā tīrā dvēsele ir sapinusies materiālajā pasaulē tāpēc, ka prāts ir saistījies ar neīsto «es», kurš vēlas valdīt pār materiālo dabu. Tāpēc, lai to nevilinātu materiālās dabas mirdzums, prāts jāvingrina, un tādā veidā jāglābj saistītā dvēsele. Nevajag sevi gremdēt, pieķeroties jutekļu priekšmetiem. Jo vairāk cilvēks pieķeras jutekļu priekšmetiem, jo vairāk viņš sapinas materiālajā esamībā. Labākais veids, kā pārraut šīs saites, ir pastāvīga prāta nodarbināšana Krišnas apziņā. Vārds «hi» lietots, lai to uzsvērtu, t.i., ka cilvēkam tas ir jādara. Ir teikts arī:
mana ēva manušjānām kāranam bandha-mokšajoh
bandhāja višajāsango muktjai nirvišajam manah

«Prāts cilvēku paverdzina, un prāts cilvēku atbrīvo. Prāts, kas piesaistīts jutekļu priekšmetiem, rada verdzību, bet prāts, kas nav pieķēries jutekļu priekšmetiem, ved uz atbrīvi.» (Amrita-bindu Upanišada 2.) Tādēļ prāts, kas vienmēr darbojas Krišnas apziņā, ir augstākās atbrīves cēlonis.

BG 6.6.

6. PANTS

bandhur ātmātmanas tasja jēnātmaivātmanā džitah
anātmanas tu šatrutvē vartētātmaiva šatru-vat

bandhuh — draugs; ātmā — prāts; ātmanah — dzīvās būtnes; tasja — tās; jēna — kura; ātmā — prāts; ēva — noteikti; ātmanā — dzīvās būtnes; džitah — uzvarēts; anātmanah — kam nav izdevies savaldīt prātu; tu — bet; šatrutvē — ienaida dēļ; vartēta — paliek; ātmā ēva — tas pats prāts; šatru-vat — par ienaidnieku.

TULKOJUMS

Kas uzvarējis prātu, tam prāts ir vislabākais draugs. Kas to nav izdarījis, tam prāts ir vislielākais ienaidnieks.

SKAIDROJUMS

Astoņpakāpju jogas mērķis ir prāta savaldīšana, lai padarītu to par draugu un īstenotu cilvēka sūtību. Kamēr prāts nav savaldīts, tikmēr ārišķīga nodarbošanās ar jogu ir veltīga laika šķiešana. Kas nespēj savaldīt prātu, tas dzīvo kopā ar vislielāko ienaidnieku, un viņa dzīve un sūtība tiek laupītas. Dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis ir augstākās gribas pildīšana. Kamēr prāts ir neuzvarēts ienaidnieks, tikmēr cilvēkam jākalpo iekārei, dusmām, mantrausībai, maldiem utt. Bet, kad prāts ir uzvarēts, tad cilvēks brīvprātīgi klausa Dieva Personību, kura Paramātmas veidā ir ikvienā sirdī. Īsta nodarbošanās ar jogu nozīmē satikšanos ar Paramātmu sirdī un sekošanu Tās norādījumiem. Ja cilvēks tieši uzsāk darboties Krišnas apziņā, tad dabīga pakļaušanās Dieva Kunga gribai seko pati par sevi.

BG 6.7.

7. PANTS

džitātmanah prašāntasja paramātmā samāhitah
šītošna-sukha-duhkhēšu tathā mānāpamānajoh

džita-ātmanah — tā, kas savaldījis prātu; prašāntasja — kas ar varu pār prātu ieguvis mieru; parama-ātmā — Virsdvēselei; samāhitah — pilnīgi tuvoties; šīta — aukstumā; ušna — karstumā; sukha — laimē; duhkhēšu — un ciešanās; tathā — arī; māna — godā; apamānajoh — un negodā.

TULKOJUMS

Kas uzvarējis prātu, tas jau ir sasniedzis Virsdvēseli, jo ieguvis mieru. Tam ir vienalga, karsts vai auksts, laime vai ciešanas, gods vai negods.

SKAIDROJUMS

Patiesībā katrai būtnei jāseko Dieva Augstākās Personības norādījumiem, kura ir Paramātma ikvienā sirdī. Kad prātu maldina ārējā enerģija, būtne sapinas materiālā darbībā. Tāpēc, tikko cilvēks ar jogu ir prātu savaldījis, var teikt, ka viņš jau ir sasniedzis mērķi. Būtnei ir jāpakļaujas augstākās varas norādījumiem. Kad prāts ir vērsts uz augstāko dabu, tad nav citas izejas, kā sekot Visaugstākā norādījumiem. Prātam jāpieņem kādi augstāki norādījumi un jāseko tiem. Prāta savaldīšana noved pie tā, ka būtne pati seko Paramātmas jeb Virsdvēseles norādījumiem. Kas apzinās Krišnu, tas tūlīt sasniedz šo pārpasaulīgo stāvokli, tāpēc Dieva Kunga bhaktu neskar materiālās esamības pretstati: laime un ciešanas, karstums un aukstums, utt. Tas ir pilnīgs samādhi jeb gremdēšanās Visaugstākajā.

BG 6.8.

8. PANTS

gjāna-vigjāna-triptātmā kūta-stho vidžitēndrijah
jukta itj učjatē jogī sama-loštrāšma-kānčanah

gjāna — ar iegūtām zināšanām; vigjāna — un izprastām zināšanām; tripta — apmierināta; ātmā — dzīvā būtne; kūta-sthah — garīgā stāvoklī; vidžita-indrijah — savaldītiem jutekļiem; juktah — spēj apzināties sevi; iti — tā; učjatē — ir teikts; jogī — jogs; sama — līdzsvarā; loštra — olis; ašma — akmens; kānčanah — zelts.

TULKOJUMS

Ir teikts, ka cilvēks apzinās sevi un ir jogs, ja viņš ir pilnīgi apmierināts ar iegūtajām zināšanām un to izpratni. Viņš valda pār sevi un atrodas pārpasaulībā. Viņš vienādi raugās uz visu — vai tas ir olis, akmens vai zelts.

SKAIDROJUMS

Grāmatu zināšanas bez Augstākās Patiesības izpratnes ir bezjēdzīgas. Ir teikts:
atah šrī-krišna-nāmādi na bhavēd grāhjam indrijaih
sēvonmukhē hi džihvādau svajam ēva sphuratj adah

«Ar materiāli piesārņotiem jutekļiem neviens nespēj izprast Šrī Krišnas vārda, veidola, īpašību un spēļu pārpasaulību. Tikai tad, kad cilvēku garīgi piesātina pārpasaulīgā kalpošana Dievam Kungam, viņam atklājas Dieva Kunga pārpasaulīgais vārds, veidols, īpašības un spēles.» (Bhakti-rasāmrita-sindhu 1.2.234.)
Bhagavad-gīta ir Krišnas apziņas zinātne. Neviens ar laicīgo izglītību nespēj apzināties Krišnu. Kam paveicas, tas var tikties ar tīras apziņas cilvēkiem. Krišnas apziņas cilvēkam Krišna savā žēlastībā ir devis izpratni, jo bijis apmierināts ar viņa tīro garīgo kalpošanu. Kurš zināšanas ir izpratis, tas kļūst pilnīgs. Kam ir pārpasaulīgas zināšanas, tas var būt stingrs savā pārliecībā, bet kam ir tikai akadēmiskās zināšanas, tas ātri maldās un apjūk no šķietamām pretrunām. Kas valda pār sevi, tas ir izpratis sevi, jo viņš ir uzticējis sevi Krišnam. Tāds cilvēks stāv pāri visam, jo viņam nav nekāda sakara ar laicīgajām zināšanām. Viņam laicīgās zināšanas un prātojumi, kas citiem var likties zelta vērti, nav neko labāki par oļiem vai akmeņiem.

BG 6.9.

9. PANTS

suhrin-mitrārj-udāsīna- madhjastha-dvēšja-bandhušu
sādhušv api ča pāpēšu sama-buddhir višišjatē

su-hrit — labvēļiem; mitra — mīlošiem labdariem; ari — ienaidniekiem; udāsīna — vienaldzīgiem karotājiem; madhja-stha — starpniekiem starp karotājiem; dvēšja — skauģiem; bandhušu — radiem un draugiem; sādhušu — dievbijīgajiem; api — kā arī; ča — un; pāpēšu — grēciniekiem; sama-buddhih — ar vienādu saprātu; višišjatē — augsti attīstīts.

TULKOJUMS

Vēl augstāk attīstīts ir tas, kas vienādi izturas pret godīgiem labvēļiem, mīlošiem labdariem, vienaldzīgajiem, starpniekiem, skauģiem, draugiem un ienaidniekiem, dievbijīgajiem un grēciniekiem.

BG 6.10.

10. PANTS

jogī jundžīta satatam ātmānam rahasi sthitah
ēkākī jata-čittātmā nirāšīr aparigrahah

jogī — pārpasaulniekam; jundžīta — jāvērš prāts Krišnas apziņā; satatam — pastāvīgi; ātmānam — pašam (ķermenim, prātam un patībai); rahasi — vientuļā vietā; sthitah — esot; ēkākī — vienam; jata-čitta-ātmā — vienmēr rūpīgam prātā; nirāšīh — nenovēršoties ne uz ko citu; aparigrahah — brīvam no īpašuma sajūtas.

TULKOJUMS

Pārpasaulniekam pastāvīgi jāsaskaras ar Visaugstāko gan ķermenī, gan prātā, gan patībā. Viņam jādzīvo vienam vientuļā vietā un vienmēr rūpīgi jāvalda pār prātu. Viņam jābūt brīvam no vēlmēm, un viņš neko nedrīkst neko uzskatīt par savu īpašumu.

SKAIDROJUMS

Krišnu var apjēgt dažādās pakāpēs — kā Brahmanu, Paramātmu un Dieva Augstāko Personību. Īsi sakot, Krišnas apziņa nozīmē vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Dievam Kungam. Bet tie, kas pieķērušies bezpersoniskajam Brahmanam vai vienuviet esošajai Virsdvēselei, arī daļēji apzinās Krišnu, jo bezpersoniskais Brahmans ir garīgais Krišnas stars, un Virsdvēsele ir visucaurstrāvojošs daļējs Krišnas izvērsums. Tātad impersonālists un meditētājs arī netieši apzinās Krišnu. Kas apzinās Krišnu tieši, tas ir visaugstākais pārpasaulnieks, jo šāds bhakta zina, ko nozīmē Brahmans un Paramātma. Viņa zināšanas par Absolūto Patiesību ir pilnīgas, turpretī impersonālists un meditētājs jogs apzinās Krišnu nepilnīgi.
Tomēr visiem viņiem ieteikts savu ceļu iet pastāvīgi, lai viņi agri vai vēlu sasniegtu augstāko pilnību. Pārpasaulnieka pirmais darbs ir vienmēr vērst prātu uz Krišnu. Vienmēr jādomā par Krišnu, un nedrīkst Viņu aizmirst ne mirkli. Stingru prāta vēršanu uz Visaugstāko sauc par samādhi jeb transu. Lai varētu vērst prātu vienā virzienā, vienmēr jādzīvo vientuļā vietā un jāizvairās no ārēju priekšmetu radītiem traucējumiem. Ļoti rūpīgi jāpieņem tas, kas palīdz apzināties sevi, un jāatmet tas, kas var traucēt. Jābūt apņēmīgam un nedrīkst kārot nevajadzīgas materiālas lietas, kas sapin īpašuma apziņā.
Visi šie pilnības un piesardzības pasākumi tiek pilnīgi īstenoti, kad cilvēks tieši apzinās Krišnu, jo tieša Krišnas apziņa nozīmē atsacīšanos no visa, un ir ļoti maza iespēja krist par upuri mantai. Šrīla Rūpa Gosvāmī Krišnas apziņu raksturo šādi:
anāsaktasja višajān jathārham upajundžatah
nirbandhah krišna-sambandhē juktam vairāgjam učjatē

prāpančikatajā buddhjā hari-sambandhi-vastunah
mumukšubhih paritjāgo vairāgjam phalgu kathjatē

«Kad cilvēks nekam nav pieķēries, un tajā pašā laikā pieņem visu, kas saistīts ar Krišnu, viņš tiešām ir pacēlies pāri tieksmei pēc īpašuma. Bet tas, kas atmet visu, neko nezinot par saistību ar Krišnu, nav pilnīgi atsacījies.» (Bhakti-rasāmrita-sindhu 2.255.–256.)
Krišnas apziņas cilvēks labi zina, ka viss pieder Krišnam, un tāpēc viņš vienmēr ir brīvs no domas par īpašumu. Tāpēc viņš neko neilgojas iegūt. Viņš zina, kā pieņemt to, kas ir labvēlīgs Krišnas apziņai, un kā atmest to, kas nav labvēlīgs Krišnas apziņai. Viņš vienmēr stāv pāri materiālajam, ir pārpasaulīgs, vienmēr viens, jo viņam nav nekāda sakara ar tiem, kas neapzinās Krišnu. Tāpēc Krišnas apziņas cilvēks ir pilnīgs jogs.

BG 6.11. – 6.12.

11.–12. PANTS

šučau dēšē pratišthāpja sthiram āsanam ātmanah
nātj-uččhritam nāti-nīčam čailādžina-kušottaram
tatraikāgram manah kritvā jata-čittēndrija-krijah
upavišjāsanē jundžjād jogam ātma-višuddhajē

šučau — svētītā; dēšē — zemē; pratišthāpja — novietojot; sthiram — stingru; āsanam — sēdekli; ātmanah — savu; na — ne; ati — pārāk; uččhritam — augstu; na — ne; ati — pārāk; nīčam — zemu; čaila-adžina — mīkstas drēbes un briežādas; kuša — un kušas zāles; uttaram — pārklātu; tatra — tad; ēka-agram — ar pilnīgu uzmanību; manah — prātu; kritvā — darot; jata-čitta — savaldot prātu; indrija — jutekļus; krijah — un darbību; upavišja — sēžot; āsanē — sēdeklī; jundžjāt — jāpilda; jogam — joga; ātma — sirds; višuddhajē — šķīstīšanai.

TULKOJUMS

Lai nodarbotos ar jogu, jādodas uz vientuļu vietu, jānoklāj zemē kušas zāle un jāpārklāj tā ar briežādu un mīkstu audumu. Sēdeklim jāatrodas svētītā vietā, un tas nedrīkst būt ne pārāk zems, ne pārāk augsts. Tad jogam stingri jāapsēžas un jāpilda joga, lai, savaldot prātu, šķīstītu sirdi, jutekļus un darbību un vērstu prātu vienā virzienā.

SKAIDROJUMS

Svētīta vieta nozīmē svētceļojumu vietu. Indijā jogi, pārpasaulnieki un bhaktas atstāj mājas un dzīvo tādās svētās vietās kā Prajāga, Mathura, Vrindāvana, Hrišīkēša un Haridvāra, un vientulībā nodarbojas ar jogu tādu svēto upju kā Gangas vai Jamunas tuvumā. Bet bieži vien tas nav iespējams, it īpaši cilvēkam no rietumiem. Tā saucamās jogas biedrības lielajās pilsētās var noderēt, lai labi nopelnītu, bet tās neder īstām jogas nodarbībām. Kas nav savaldījis sevi, un kura prāts ir pilns uztraukumu, tas nevar nodarboties ar meditāciju. Tāpēc Brihan-nāradīja Purānā teikts, ka Kali-jugā (tagadējā jugā jeb laikmetā), kad cilvēki parasti dzīvo īsu mūžu, ir lēni garīgajā izpratnē un vienmēr dažādu raižu pilni, labākais garīgās apzināšanās veids ir Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšana.
harēr nāma harēr nāma harēr nāmaiva kēvalam
kalau nāstj ēva nāstj ēva nāstj ēva gatir anjathā

«Šajā strīdu un liekulības laikmetā vienīgais atpestīšanas ceļš ir Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšana. Cita ceļa nav. Cita ceļa nav. Cita ceļa nav.»

BG 6.13. – 6.14.

13.–14. PANTS

samam kāja-širo-grīvam dhārajann ačalam sthirah
samprēkšja nāsikāgram svam dišaš čānavalokajan
prašāntātmā vigata-bhīr brahmačāri-vratē sthitah
manah samjamja mač-čitto jukta āsīta mat-parah

samam — taisni; kāja — ķermeni; širah — galvu; grīvam — un kaklu; dhārajan — turot; ačalam — nekustīgi; sthirah — mierīgi; samprēkšja — skatoties; nāsikā — uz deguna; agram — galu; svam — savu; dišah — uz visām pusēm; ča — arī; anavalokajan — neskatoties; prašānta — nesatrauktu; ātmā — prātu; vigata-bhīh — bez bailēm; brahmačāri-vratē — ar dzimumatturības zvērestu; sthitah — esot; manah — prātu; samjamja — pilnīgi pakļaujot; mat — uz Mani (Krišnu); čittah — vēršot prātu; juktah — īstam jogam; āsīta — jāsēž; mat — Mani; parah — galamērķi.

TULKOJUMS

Mugura, galva un kakls jātur taisni, acis stingri jāvērš uz degungalu. Tā, ar nesatrauktu un pakļautu prātu, bez bailēm un pilnīgā dzimumatturībā, jogam jāvērš prāts uz Manu veidolu sirdī un jāpadara Mani par dzīves galamērķi.

SKAIDROJUMS

Dzīves mērķis ir zināt Krišnu, kurš Paramātmas jeb četrroku Višnu veidolā atrodas ikvienā sirdī. Jogas vienīgais nolūks ir atklāt un redzēt šo vienuviet esošo Višnu veidolu. Šis višnu-mūrti, kas atrodas ikvienā sirdī, pilnīgi pārstāv Krišnu. Tas, kurš atdarina jogu, lai sasniegtu kādu citu mērķi, noteikti izšķiež savu laiku. Krišna ir dzīves galamērķis, un višnu-mūrti, kas atrodas sirdī, ir jogas mērķis. Lai apzinātos šo višnu-mūrti sirdī, ir pilnīgi jāatturas no dzimumdzīves, tāpēc cilvēkam jāaiziet no mājām un jādzīvo vienam vientuļā vietā, jāsēž tā, kā minēts pantā. Nevar katru dienu mājās vai kaut kur citur baudīt dzimumdzīvi, apmeklēt tā saucamās jogas stundas un kļūt par jogu. Ir jāsavalda prāts un jāizvairās no jebkādas jutekļu apmierināšanas, no kurām dzimumdzīve ir galvenā. Dzimumatturības likumos, kurus sarakstījis viedais Jāgjavalkja, ir teikts:
karmanā manasā vāčā sarvāvasthāsu sarvadā
sarvatra maithuna-tjāgo brahmačarjam pračakšatē

«Brahmačarjas solījums ir domāts, lai palīdzētu pilnīgi atturēties no dzimumdzīves darbībā, vārdos un prātā visos laikos, visos apstākļos un visās vietās.» Nav iespējams pareizi nodarboties ar jogu, ja nodarbojas ar dzimumdzīvi. Tāpēc brahmačarju māca no pašas mazotnes, kad cilvēks vēl neko nezina par dzimumdzīvi. Piecgadīgus zēnus sūta uz guru-kulu pie garīgā skolotāja, un viņš tiem māca stingru brahmačārī kārtību. Bez tā nevar pilnveidoties nekādā jogā, vai tā būtu dhjāna, gjāna vai bhakti. Taču tas, kas ievēro ģimenes dzīves likumus un ierobežojumus un uztur dzimumsakarus tikai ar savu sievu (turklāt ar ierobežojumiem), arī ir brahmačārī. Šāds ģimenes cilvēks brahmačārī, kurš ievēro ierobežojumus, var tikt pieņemts bhakti mācībā, bet gjānas un dhjānas skolas ģimenes brahmačārī nepieņem vispār. Tās prasa pilnīgu atturību bez atlaides. Bhakti mācība atļauj ģimenes cilvēkiem brahmačārī ierobežotu dzimumdzīvi, jo bhakti-joga ir tik varena, ka cilvēks, kalpojot Dievam Kungam, dzimumtieksmi zaudē dabiski. Bhagavad-gītā (2.59.) teikts:
višajā vinivartantē nirāhārasja dēhinah
rasa-vardžam raso ‘pj asja param drištvā nivartatē

Visi citi ir spiesti atturēties no jutekļu apmierināšanas, bet Dieva Kunga bhakta ir dabiski atsacījies, jo zina augstāku garšu. Kas nav bhakta, tas par šo garšu neko nezina.
«Vigata-bhīh» — kamēr cilvēks pilnīgi neapzinās Krišnu, tikmēr viņš nevar būt bezbailīgs. Saistītā dvēsele baidās, jo tās atmiņa ir izkropļota. Tā ir aizmirsusi savas mūžīgās attiecības ar Krišnu. Bhāgavatamā (11.2.37.) teikts: bhajam dvitījābhinivēšatah sjād īšād apētasja viparjajo ‘smritih. Krišnas apziņa ir vienīgais pamats bezbailībai. Tāpēc pilnīgā veidā nodarboties ar jogu var tikai tas, kas apzinās Krišnu. Un, tā kā jogas galamērķis ir ieraudzīt Dievu Kungu iekšienē, tad Krišnas apziņas cilvēks jau ir visaugstākais no visiem jogiem. Šeit minētie jogas principi atšķiras no tā dēvēto jogas biedrību principiem.

BG 6.15.

15. PANTS

jundžann ēvam sadātmānam jogī nijata-mānasah
šāntim nirvāna-paramām mat-samsthām adhigaččhati

jundžan — nodarbojoties ar; ēvam — kā iepriekš teikts; sadā — pastāvīgi; ātmānam — ar ķermeni, prātu un dvēseli; jogī — jogs pārpasaulnieks; nijata-mānasah — ar savaldītu prātu; šāntim — mieru; nirvāna-paramām — materiālās esamības pārtraukšanu; mat-samsthām — garīgās debesis (Debesu valstību); adhigaččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Tā, vienmēr valdot pār ķermeni, prātu un darbību, pārpasaulnieks ar savaldītu prātu pārtrauc materiālo esamību un sasniedz Dieva valstību [Krišnas valstību].

SKAIDROJUMS

Šeit skaidri norādīts jogas galamērķis. Joga nav domāta, lai sasniegtu kaut ko materiālu, tā dod iespēju pilnīgi pārtraukt materiālo esamību. Kas grib uzlabot veselību vai tiecas pēc materiālām pilnībām, tas saskaņā ar Bhagavad-gītu nav nekāds jogs. Materiālās esamības pārtraukšana nenozīmē arī nekādu ieiešanu «tukšumā», kas ir pilnīgs mīts. Visā tajā, ko radījis Dievs Kungs, nav nekāda tukšuma. Materiālās esamības pārtraukšana dod iespēju ieiet garīgajās debesīs, Dieva Kunga mājvietā. Arī Viņa mājvieta skaidri aprakstīta Bhagavad-gītā — tā ir vieta, kur nevajag ne sauli, ne mēnesi, ne arī elektrību. Visas garīgās valstības planētas spīd pašas līdzīgi saulei materiālajās debesīs. Dieva valstība ir visur, bet garīgās debesis un to planētas sauc par paru dhāmu jeb augstākajām mājvietām.
Pilnīgs jogs, kas nevainojami izprot Kungu Krišnu, kā šeit skaidri saka pats Dievs Kungs («mat-čitah», «mat-parah», «mat-sthānam»), var sasniegt īstenu mieru un galu galā aiziet uz Viņa augstāko mājvietu, Krišnaloku, ko sauc arī par Goloku Vrindāvanu. Brahma-samhitā (5.37.) ir skaidri teikts: goloka ēva nivasatj akhilātma-bhūtah — Dievs Kungs, kaut arī Viņš vienmēr atrodas savā mājvietā Golokā, ar savām augstajām garīgajām enerģijām ir arī visucaurstrāvojošs Brahmans un vienuviet esošā Paramātma. Neviens nevar sasniegt garīgās debesis (Vaikunthu) vai ieiet Dieva Kunga mūžīgajā mājvietā (Golokā Vrindāvanā), ja viņš pareizi neizprot Krišnu un Viņa pilnīgo izvērsumu Višnu. Tāpēc cilvēks, kas darbojas Krišnas apziņā, ir pilnīgs jogs, jo viņa prāts vienmēr apcer Krišnas darbību (sa vai manah krišna-padāravindajoh). Arī Vēdās (Švētāšvatara Upanišada 3.8.) teikts: tam ēva viditvāti mritjum ēti — «Pāri dzimšanas un nāves ceļam var pacelties, tikai izprotot Dieva Augstāko Personību, Krišnu.» Citiem vārdiem sakot, jogas pilnība ir brīvība no materiālās esamības, nevis kaut kāda vingrošana vai maģiska triku rādīšana, lai apmuļķotu nevainīgus cilvēkus.

BG 6.16.

16. PANTS

nātj-ašnatas tu jogo ‘sti na čaikāntam anašnatah
na čāti-svapna-šīlasja džāgrato naiva čārdžuna

na — nekad; ati — pārāk daudz; ašnatah — kas ēd; tu — bet; jogah — savienošanās ar Augstāko; asti — ir; na — ne; ča — arī; ēkāntam — pārāk; anašnatah — neēd; na — ne; ča — arī; ati — pārāk daudz; svapna-šīlasja — kas guļ; džāgratah — kas naktī pārāk daudz nomodā; na — ne; ēva — jebkad; ča — un; ardžuna — ak, Ardžuna.

TULKOJUMS

Ardžuna! Cilvēks nevar kļūt par jogu, ja viņš ēd par daudz vai par maz, guļ par daudz vai par maz.

SKAIDROJUMS

Šeit jogiem ieteikts ievērot ēšanas un miega režīmu. Ēst par daudz nozīmē ēst vairāk, nekā vajag, lai saturētu kopā ķermeni un dvēseli. Nav nekādas vajadzības apēst dzīvniekus, jo ir pietiekami daudz graudu, dārzeņu, augļu un piena. Saskaņā ar Bhagavad-gītu šāds vienkāršs ēdiens ir ēdiens skaidrībā. Dzīvnieku miesu ēd tie, kas ir tumsībā. Tāpēc tie, kas ēd gaļu, dzer, smēķē un ēd to, kas nav vispirms piedāvāts Krišnam, cietīs no grēku sekām, jo viņi ēd tikai netīru ēdienu. Bhundžatē tē tv agham pāpā jē pačantj ātma-kāranāt. Ikviens, kas ēd tikai jutekļu priekam vai gatavo sev, nepiedāvājot ēdienu Krišnam, ēd vienīgi grēkus. Kas ēd grēkus un ēd vairāk, nekā viņam dots, nevar pareizi izpildīt jogu. Vislabāk ir ēst tikai Krišnam piedāvāta ēdiena pārpalikumus. Krišnas apziņas cilvēks neēd neko, kas vispirms nav piedāvāts Krišnam. Tāpēc tikai tas, kas apzinās Krišnu, var pilnīgā veidā izpildīt jogu. Kas mākslīgi atturas no ēdiena vai izdomā sev badošanos, tas nevar būt jogs. Krišnas apziņas cilvēks gavē tā, kā ieteikts svētajos rakstos. Viņš nebadojas un neēd vairāk kā vajadzīgs, un tāpēc viņš var pareizi nodarboties ar jogu. Kas ēd vairāk kā vajadzīgs, tas guļot daudz sapņo, tāpēc ka guļ vairāk kā vajadzīgs. Nevajag gulēt vairāk kā sešas stundas diennaktī. Kas guļ vairāk kā sešas stundas no divdesmit četrām, tas noteikti ir pakļauts tumsībai. Cilvēks tumsībā ir slinks un viņam patīk daudz gulēt. Tāds cilvēks nevar nodarboties ar jogu.

BG 6.17.

17. PANTS

juktāhāra-vihārasja jukta-čēštasja karmasu
jukta-svapnāvabodhasja jogo bhavati duhkha-hā

jukta — mēreni; āhāra — ēd; vihārasja — atpūšas; jukta — mēreni; čēštasja — kas strādā, lai uzturētu sevi; karmasu — izpildot pienākumus; jukta — mēreni; svapna-avabodhasja — guļ un ir nomodā; jogah — joga; bhavati — kļūst; duhkha-hā — samazinot sāpes.

TULKOJUMS

Kas ēd, guļ, atpūšas un strādā ar mēru, tas ar jogu var atvieglot visas materiālās ciešanas.

SKAIDROJUMS

Pārmērības ēšanā, gulēšanā, aizsardzībā un dzimumdzīvē — visās ķermeņa prasībās — var apstādināt attīstību jogā. Kas attiecas uz ēšanu, tad to var ierobežot, tikai pieņemot prasādu, svētītu ēdienu. Saskaņā ar Bhagavad-gītu (9.26.), Kungam Krišnam var piedāvāt dārzeņus, ziedus, augļus, graudus, pienu, utt. Tādā veidā Krišnas apziņas cilvēks dabiski iemācās nepieņemt neko, kas nav cilvēka barība vai kas nav ēdiens skaidrībā. Kas attiecas uz gulēšanu, tad Krišnas apziņas cilvēks vienmēr ir aizņemts, pildot pienākumus Krišnas apziņā, un tāpēc jebkuru par daudz ilgi miegā pavadītu stundu uzskata par lielu zaudējumu. «Avjartha-kālātvam» — Krišnas apziņas cilvēks nevar pieņemt, ka pat minūte viņa mūža paiet bez kalpošanas Dievam Kungam. Tāpēc viņš guļ, cik vien iespējams maz. Šajā ziņā paraugs ir Šrīla Rūpa Gosvāmī, kas vienmēr kalpoja Krišnam un gulēja ne vairāk kā divas stundas diennaktī, bet dažreiz pat mazāk. Thākurs Haridāsa pat neēda un negulēja ne mirkli, iekams nebija pabeidzis savu ikdienas svētā vārda daudzināšanu uz virtenes trīssimt tūkstošus reižu. Kas attiecas uz darbu, tad Krišnas apziņas cilvēks nedara neko, kas nav saistīts ar Krišnu, un tāpēc viņa darbs vienmēr ir pareizi virzīts un jutekļu apmierināšanas neskarts. Tā kā nevar būt ne runas par jutekļu apmierināšanu, tad Krišnas apziņas cilvēks nepazīst materiālu dīkdienību. Un tā kā viss viņa darbs, runa, miegs, nomods un visas citas ķermeniskās darbības ir pareizi virzītas, tad viņu neskar materiālās ciešanas.

BG 6.18.

18. PANTS

jadā vinijatam čittam ātmanj ēvāvatišthatē
nisprihah sarva-kāmēbhjo jukta itj učjatē tadā

jadā — kad; vinijatam — savaldīts; čittam — prāts un tā darbība; ātmani — pārpasaulībā; ēva — noteikti; avatišthatē — nostājas; nisprihah — bez vēlmēm; sarva — visām; kāmēbhjah — materiālo jutekļu apmierināšanas; juktah — stingrs jogā; iti — tā; učjatē — ir teikts; tadā — tad.

TULKOJUMS

Kad jogs ar jogas spēku savalda prātu un, brīvs no visām materiālajām vēlmēm, nostājas pārpasaulībā, tad saka, ka viņš ir nostiprinājies jogā.

SKAIDROJUMS

Joga darbība atšķiras no parasta cilvēka darbības ar to, ka viņš ir apturējis visas materiālās vēlmes, no kurām galvenā ir dzimumtieksme. Pilnīgs jogs ir savaldījis sava prāta darbību tik labi, ka viņu nevar satraukt nekādas materiālas vēlmes. Šo pilnību dabiskā kārtā sasniedz Krišnas apziņas cilvēki. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (9.4.18.–20.):
sa vai manah krišna-padāravindajor
vačāmsi vaikuntha-gunānuvarnanē
karau harēr mandira-mārdžanādišu
šrutim čakārāčjuta-sat-kathodajē

mukunda-lingālaja-daršanē drišau
tad-bhritja-gātra-sparšē ‘nga-sangamam
ghrānam ča tat-pāda-sarodža-saurabhē
šrīmat-tulasjā rasanām tad-arpitē

pādau harēh kšētra-padānusarpanē
širo hrišīkēša-padābhivandanē
kāmam ča dāsjē na tu kāma-kāmjajā
jathottama-šloka-džanāšrajā ratih

«Valdnieks Ambarīša vispirms vērsa savu prātu uz Kunga Krišnas lotospēdām, pēc tam viņš ar saviem vārdiem aprakstīja Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības, ar savām rokām slaucīja Dieva Kunga templi, ar ausīm klausījās par Dieva Kunga pārpasaulīgajiem darbiem, ar acīm skatījās uz Dieva Kunga pārpasaulīgajiem veidoliem, ar savu ķermeni saskārās ar citu bhaktu ķermeņiem, ar degunu smaržoja Dievam Kungam piedāvātos lotosa ziedus, ar mēli garšoja tulasī lapas, kas bija piedāvātas Dieva Kunga lotospēdām, ar kājām gāja uz svētajām vietām un Dieva Kunga templi, galvu nolieca Dieva Kunga priekšā un savās vēlmēs izpildīja Dieva Kunga gribu. Visas šīs pārpasaulīgās darbības ir tīra bhaktas darbības.»
Kas iet impersonālisma ceļu, tas nevar pacelt savu apziņu šādā pārpasaulīgā līmenī, bet Krišnas apziņas cilvēkam tas ir ļoti viegli, kā tas redzams no Mahārādžas Ambarīšas darbības apraksta. Kamēr prāts nav stingri vērsts uz Dieva Kunga lotospēdām un pastāvīgi neatceras Viņu, tikmēr šāda pārpasaulīga darbība nav iespējama. Tāpēc šī darbība ietilpst garīgajā kalpošanā Dievam Kungam, un to sauc par arčanu jeb visu jutekļu izmantošanu, lai kalpotu Dievam Kungam. Jutekļiem un prātam vajadzīga nodarbošanās. To noliegšana nav iespējama. Tāpēc visiem cilvēkiem — īpaši tiem, kas nav atsacīšanās dzīves kārtā, — aprakstītā pārpasaulīgā jutekļu un prāta nodarbināšana ir vispilnīgākais ceļš uz pārpasaulīgajiem sasniegumiem. To Bhagavad-gītā sauc par juktu.

BG 6.19.

19. PANTS

jathā dīpo nivāta-stho nēngatē sopamā smritā
jogino jata-čittasja jundžato jogam ātmanah

jathā — kā; dīpah — gaismeklis; nivāta-sthah — bezvēja vietā; na — ne; ingatē — viļņojas; — šis; upamā — salīdzinājums; smritā — domāts; joginah — par jogu; jata-čittasja — kura prāts ir savaldīts; jundžatah — vienmēr nodarbināts; jogam — meditācijā; ātmanah — uz pārpasaulību.

TULKOJUMS

Bezvējā mierīgi deg liesma, un pārpasaulnieks ar savaldītu prātu vienmēr stingri meditē uz pārpasaulīgo patību.

SKAIDROJUMS

Cilvēks, kas patiešām apzinājies Krišnu un vienmēr iegrimis pārpasaulībā, pastāvīgi un netraucēti meditē uz savu godināmo Kungu tikpat stingri, cik mierīgi bezvējā deg liesma.

BG 6.20. – 6.23.

20.–23. PANTS

jatroparamatē čittam niruddham joga-sēvajā
jatra čaivātmanātmānam pašjann ātmani tušjati

sukham ātjantikam jat tad buddhi-grāhjam atīndrijam
vētti jatra na čaivājam sthitaš čalati tattvatah

jam labdhvā čāparam lābham manjatē nādhikam tatah
jasmin sthito na duhkhēna gurunāpi vičāljatē

tam vidjād duhkha-samjoga- vijogam joga-samgjitam

jatra — tādā stāvoklī, kad; uparamatē — izbeidzas (jo cilvēks izjūt pārpasaulīgu laimi); čittam — prāta darbība; niruddham — turoties nost no matērijas; joga-sēvajā — pildot jogu; jatra — kurā; ča — arī; ēva — noteikti; ātmanā — ar tīru prātu; ātmānam — sevis; pašjan — izprotot stāvokli; ātmani — sevī; tušjati — gūst apmierinājumu; sukham — laimi; ātjantikam — augstāko; jat — kas; tat — tas; buddhi — ar saprātu; grāhjam — pieejamu; atīndrijam — pārpasaulīgo; vētti — zina; jatra — kur; na — nekad; ča — arī; ēva — noteikti; ajam — viņš; sthitah — atrodas; čalati — novirzās; tattvatah — no patiesības; jam — kas; labdhvā — ieguvis; ča — arī; aparam — jebkādu citu; lābham — ieguvumu; manjatē — uzskata; na — nekad; adhikam — vairāk; tatah — par to; jasmin — kurā; sthitah — esot; na — nekad; duhkhēna — ar ciešanām; gurunā api — pat tad, kad ļoti grūti; vičāljatē — satricināts; tam — tas; vidjāt — tev jāzina; duhkha-samjoga — par materiālās saskarsmes ciešanām; vijogam — iznīcināšanu; joga-samgjitam — ko sauc par jogas transu.

TULKOJUMS

Šai pilnības līmenī, ko sauc par transu jeb samādhi, ar jogas spēku prāts pilnīgi atbrīvojas no materiālām domām. Tad cilvēks ar tīru prātu redz patību, bauda to, priecājas sevī un caur pārpasaulīgiem jutekļiem gūst bezgalīgu pārpasaulīgu laimi. Tad viņš vairs nekad nenovirzās no patiesības. Ieguvis to, viņš redz, ka lielāka ieguvuma nav. Šādu cilvēku nesatricina pat vislielākās grūtības. Tā ir patiesa brīvība no visām ciešanām, kas rodas saskarsmē ar materiālo.

SKAIDROJUMS

Nodarbojoties ar jogu, cilvēks pamazām zaudē pieķeršanos materiāliem priekšstatiem. Tā ir jogas pamatpazīme. Un pēc tam jogs nonāk transā jeb samādhi, kas nozīmē, ka viņš ar pārpasaulīgu prātu un saprātu apzinās Virsdvēseli, un viņam nerodas aplams priekšstats, ka viņš varētu būt Virsdvēsele. Joga vairāk vai mazāk balstās uz Patandžali mācību. Ir tādi neautoritatīvi komentētāji, kas cenšas individuālo dvēseli pielīdzināt Virsdvēselei, un monisti to uzskata par atbrīvi, bet viņi neizprot īsto Patandžali jogas mērķi. Patandžali mācībā tiek atzīta pārpasaulīga svētlaime, bet monisti to neatzīst, jo baidās pakļaut riskam savu vienīguma teoriju. Neduālists nepiekrīt, ka zināšanas atšķiras no zinātāja, bet šajā pantā tiek runāts par pārpasaulīgu laimi, kas tiek sajusta caur pārpasaulīgiem jutekļiem. Un to apstiprina Patandžali Muni, slavenais jogas izskaidrotājs. Diženais viedais «Joga-sūtrās» (3.34.) saka: purušārtha-šūnjānām gunānām pratiprasavah kaivaljam svarūpa-pratišthā vā čiti-šaktir iti.
Šī čiti-šakti jeb iekšējā spēja ir pārpasaulīga. Vārds «purušārtha» nozīmē materiālu reliģiozitāti, ekonomikas attīstību, jutekļu apmierināšanu un beigās mēģinājumu savienoties ar Visaugstāko. Šo «saplūšanu ar Visaugstāko» monisti sauc par kaivalju. Bet saskaņā ar Patandžali šī kaivalja ir iekšēja jeb pārpasaulīga spēja, kas dzīvajai būtnei ļauj apjēgt savu dabisko stāvokli. Jeb kā teicis Kungs Čaitanja, šo stāvokli sauc par «čēto-darpana-mārdžanu» jeb netīrā prāta spoguļa slaucīšanu. Šī «slaucīšana» īstenībā ir atbrīve jeb «bhava-mahā-dāvāgni-nirvāpana». Nirvānas teorijas sākums atbilst šim principam. Bhāgavatamā to sauc par «svarūpēna vjavasthitih». Bhagavad-gīta arī apstiprina to, kas teikts šajā pantā.
Pēc nirvānas jeb visa materiālā pārtraukšanas izpaužas garīga darbība jeb garīgā kalpošana Dievam Kungam, ko sauc arī par Krišnas apziņu. Runājot Bhāgavatamas vārdiem, «svarūpēna vjavasthitih» ir «būtnes īstā dzīve». Maija jeb maldi ir garīgās dzīves stāvoklis, ko aptraipījusi materiālā slimība. Atbrīve no šīs materiālās slimības nenozīmē būtnes sākotnējā mūžīgā stāvokļa sagraušanu. To atzīst arī Patandžali: kaivaljam svarūpa-pratišthā vā čiti-šaktir iti. Šis čiti-šakti jeb pārpasaulīgais prieks ir īstā dzīve. To apstiprina Vēdānta-sūtra (1.1.12.): ānanda-majo ‘bhjāsāt. Dabiskais pārpasaulīgais prieks ir jogas galamērķis un to var viegli sasniegt ar garīgo kalpošanu jeb bhakti jogu. Bhakti joga labi aprakstīta Bhagavad-gītas septītajā nodaļā.
Šajā nodaļā aprakstītajā jogā ir divu veidu samādhi: sampragjāta-samādhi un asampragjāta-samādhi. Kad cilvēks ar dažādiem filozofiskiem meklējumiem paceļas pārpasaulīgā līmenī, tad saka, ka viņš sasniedzis sampragjāta-samādhi. Asampragjāta-samādhi līmenī vairs nav nekādas saiknes ar laicīgo prieku, jo tad cilvēks jau ir pacēlies pāri jebkādai jutekliskai laimei. Kad jogs reiz sasniedzis šādu pārpasaulīgu stāvokli, tad viņš ir nesatricināms. Kamēr jogs nav sasniedzis šo stāvokli, tikmēr viņš ir neveiksminieks. Tā saucamā mūsdienu joga, kad cilvēks bauda dažādus jutekļu priekus, ir pretrunīga. Jogs, kas nodarbojas ar dzimumdzīvi un apreibināšanos, ir vienkārši smieklīgs. Pat tie jogi, kurus piesaista sidhi (pilnības), neatrodas pilnīgā stāvoklī. Ja jogu piesaista jogas blakusparādības, tad viņš nevar sasniegt pilnību, par ko runā šis pants. Tāpēc cilvēkiem, kas rāda dažādus brīnumainus vingrojumus vai sidhi jāzina, ka viņi tādā veidā ir pazaudējuši īsto jogas mērķi.
Labākā joga šajā laikmetā ir Krišnas apziņa, kas nemaldina cilvēku. Krišnas apziņas cilvēks savā darbā ir tik laimīgs, ka netiecas ne pēc kādas citas laimes. Lai nodarbotos ar hathas jogu, dhjānas jogu un gjānas jogu, ir tik daudz šķēršļu, it īpaši šajā liekulības laikmetā, taču šādas grūtības nerodas, nodarbojoties ar karmas jogu jeb bhakti jogu.
Kamēr vien pastāv materiālais ķermenis, tikmēr ir jāapmierina tā prasības: jāēd, jāguļ, jāaizsargājas un jāgādā pēcnācēji. Bet cilvēks, kas nodarbojas ar tīru bhakti jogu jeb Krišnas apziņu, apmierina šīs prasības, neuzbudinot jutekļus. Viņš pieņem tikai to, kas ir pilnīgi nepieciešams, un, vēršot ļaunu par labu, bauda pārpasaulīgu laimi Krišnas apziņā. Viņš ir bezjūtīgs pret tādām nejaušībām kā slimībām, negadījumiem, trūkumu un pat vistuvākā radinieka nāvi, bet vienmēr ātri izpilda pienākumus Krišnas apziņā jeb bhakti jogā. Nejaušības nekad viņu nenovirza no pienākuma. Kā teikts Bhagavad-gītā (2.14.): āgamāpājino ‘nitjās tāms titikšasva bhārata. Viņš pacieš šādas nejaušības, jo zina, ka tās nāk un iet un neietekmē viņa pienākumus. Tā viņš sasniedz augstāko jogas pilnību.

BG 6.24.

24. PANTS


sa niščajēna joktavjo jogo ‘nirvinna-čētasā
sankalpa-prabhavān kāmāms tjaktvā sarvān ašēšatah
manasaivēndrija-grāmam vinijamja samantatah

sah — tam; niščajēna — ar stingru noteiktību; joktavjah — jāpilda; jogah — joga; anirvinna-čētasā — nenovirzoties; sankalpa — prātojumus; prabhavān — radušos no; kāmān — materiālām vēlmēm; tjaktvā — atmetot; sarvān — visus; ašēšatah — pilnīgi; manasā — ar prātu; ēva — noteikti; indrija-grāmam — visus jutekļus; vinijamja — iegrožojot; samantatah — no visām pusēm.

TULKOJUMS

Jogas ceļš jāiet ar noteiktību un ticību un nedrīkst novirzīties no tā. Jāatmet pilnīgi visas materiālās vēlmes, kas dzimušas prātojumos, un ar prātu pilnīgi jāsavalda jutekļi.

SKAIDROJUMS

Tam, kas nodarbojas ar jogu, jābūt noteiktības pilnam un jādarbojas pacietīgi, bez novirzīšanās. Jābūt pārliecinātam, ka beigās noteikti gaida panākumi, un jābūt ļoti neatlaidīgam. Nevajag zaudēt dūšu, ja panākumi nenāk uzreiz. Kas ir stingrs, tas noteikti gūst panākumus. Attiecībā uz bhakti jogu Rūpa Gosvāmī ir teicis:
utsāhān niščajād dhairjāt tat-tat-karma-pravartanāt
sanga-tjāgāt sato vrittēh šadbhir bhaktih prasidhjati

«Bhakti jogu var pildīt sekmīgi, ar lielu aizrautību, neatlaidību un noteiktību, ja seko noliktajiem pienākumiem bhaktu sabiedrībā un darbojas pilnīgā skaidrībā.» (Upadēšāmrita 3.)
Kas attiecas uz noteiktību, tad jāseko zvirbulienes piemēram, kura pazaudēja savas olas okeāna viļņos. Zvirbuliene izdēja olas okeāna krastā, bet okeāns tās aizskaloja. Zvirbuliene ļoti nobēdājās un lūdza okeānam atdot olas. Bet okeāns pat neklausījās. Tāpēc zvirbuliene nolēma okeānu izsusināt. Viņa ņēma ūdeni savā mazajā knābītī un nesa to prom. Visi smējās par viņas apņēmību izdarīt neiespējamo. Ziņa par to, ko dara zvirbuliene, ātri izplatījās un galu galā nonāca pie Garudas, milzīgā putna, kas nes Kungu Višnu. Garuda apžēlojās par savu mazo māsu un aizlidoja pie viņas. Garudam ļoti patika mazās zvirbulienes noteiktība, un viņš apsolīja palīdzēt. Viņš aizgāja pie okeāna un teica: «Ja tu tūlīt neatdosi oliņas, tad es darīšu to pašu, ko dara zvirbuliene.» Okeāns nobijās un atdeva oliņas. Tā zvirbuliene ar Garudas žēlastību kļuva laimīga.
Arī nodarbošanās ar jogu, it īpaši ar bhakti jogu Krišnas apziņā, var likties ļoti grūta. Bet, kas ar lielu apņēmību seko tās principiem, tam Dievs Kungs noteikti palīdz, jo Viņš palīdz tiem, kas palīdz paši sev.

BG 6.25.

25. PANTS

šanaih šanair uparamēd buddhjā dhriti-grihītajā
ātma-samstham manah kritvā na kinčid api čintajēt

šanaih — pakāpeniski; šanaih — soli pa solim; uparamēt — jāapvalda; buddhjā — ar saprātu; dhriti-grihītajā — pārliecības nestu; ātma-samstham — pārpasaulībā novietotu; manah — prātu; kritvā — padarot; na — ne; kinčit — ko citu; api — pat; čintajēt — nedomājot par.

TULKOJUMS

Ar pilnīgas pārliecības stiprinātu saprātu pakāpeniski, soli pa solim, jānonāk transā. Prāts jāvērš vienīgi uz patību un ne uz ko citu.

SKAIDROJUMS

Ar stipru pārliecību un saprātu pamazām jāpārtrauc jutekliskās darbības. To sauc par pratjāhāru. Prātam, kuru vada pārliecība, meditācija un jutekļu darbības pārtraukšana, jāatrodas transā jeb samādhi. Tad vairs nedraud nekādas briesmas nonākt materiālā dzīves izpratnē. Tātad, kaut arī cilvēks ir saistīts ar matēriju kamēr vien pastāv materiālais ķermenis, nevajag domāt par jutekļu apmierināšanu. Nevajag domāt ne par kādiem citiem priekiem, kā vien par Augstākās Patības prieku. To ir viegli sasniegt, tieši darbojoties Krišnas apziņā.

BG 6.26.

26. PANTS

jato jato niščalati manaš čančalam asthiram
tatas tato nijamjaitad ātmanj ēva vašam najēt

jatah jatah — kad vien; niščalati — ļoti satraucas; manah — prāts; čančalam — svaidīgs; asthiram — nestingrs; tatah tatah — tad; nijamja — ierobežojot; ētat — to; ātmani — patībā; ēva — noteikti; vašam — savaldīšanai; najēt — jāpakļauj.

TULKOJUMS

Lai arī kur savas svaidīgās un nepastāvīgās dabas dēļ prāts neaizklīstu, tas noteikti jāatved atpakaļ patības varā.

SKAIDROJUMS

Prāts pēc dabas ir svaidīgs un nepastāvīgs. Bet sevi izpratušam jogam jāvalda pār prātu, prāts nedrīkst valdīt pār viņu. Kas valda pār prātu (un tāpēc arī jutekļiem) ir gosvāmī jeb svāmī, bet tas, pār kuru valda prāts, ir go-dāsa jeb jutekļu kalps. Gosvāmī zina īsto jutekļu laimi. Jutekļi ir pārpasaulīgas laimes pilni, kad tie kalpo Hrišīkēšam jeb augstākajam jutekļu īpašniekam — Krišnam. Kalpošana Krišnam ar šķīstītiem jutekļiem ir Krišnas apziņa. Tādā veidā var pilnīgi savaldīt jutekļus. Vēl jo vairāk, tā ir pati jogas pilnība.

BG 6.27.

27. PANTS

prašānta-manasam hj ēnam joginam sukham uttamam
upaiti šānta-radžasam brahma-bhūtam akalmašam

prašānta — mierīgs, vērsts uz Krišnas lotospēdām; manasam — kura prāts; hi — noteikti; ēnam — šis; joginam — jogs; sukham — laimi; uttamam — augstāko; upaiti — sasniedz; šānta-radžasam — viņa kaislības norimst; brahma-bhūtam — atbrīvi, apzinoties sevi par Absolūtu; akalmašam — brīvs no agrāko grēku pretdarbībām.

TULKOJUMS

Jogs, kura prāts ir stingri vērsts uz Mani, noteikti sasniedz augstāko pārpasaulīgās laimes pilnību. Viņš stāv pāri kaislībām, apzinās, ka īpašībās ir vienāds ar Visaugstāko, un atbrīvojas no visām agrāko darbu pretdarbībām.

SKAIDROJUMS

Brahma-bhūta ir stāvoklis, kurā cilvēks ir brīvs no materiālajiem sārņiem un pārpasaulīgi kalpo Dievam Kungam. Mad-bhaktim labhatē parām (Bg. 18.54.). Nav iespējams palikt Brahmana, Absolūta stāvoklī, iekams prāts nav stingri vērsts uz Dieva Kunga lotospēdām. Sa vai manah krišna-padāravindajoh. Pastāvīga pārpasaulīgas mīlestības pilna kalpošana Dievam Kungam jeb Krišnas apziņa ir īstena brīvība no kaislībām un visiem materiālajiem sārņiem.

BG 6.28.

28. PANTS

jundžann ēvam sadātmānam jogī vigata-kalmašah
sukhēna brahma-samsparšam atjantam sukham ašnutē

jundžan — nodarbojoties ar jogu; ēvam — tā; sadā — vienmēr; ātmānam — patība; jogī — kas saskaras ar Augstāko Patību; vigata — atbrīvots no; kalmašah — visiem materiālajiem sārņiem; sukhēna — pārpasaulīgā laimē; brahma-samsparšam — vienmēr saskaroties ar Augstāko; atjantam — augstāko; sukham — laimi; ašnutē — sasniedz.

TULKOJUMS

Jogs, kas valda pār sevi un vienmēr nodarbojas ar jogu, atbrīvojas no visiem materiālajiem sārņiem un sasniedz augstāko laimi, ko dod pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Dievam Kungam.

SKAIDROJUMS

Apzināties sevi nozīmē zināt savu dabisko stāvokli attiecībā pret Visaugstāko. Individuālā dvēsele ir neatņemama Visaugstākā daļiņa, un viņas stāvoklis ir pārpasaulīga kalpošana Dievam Kungam. Šī pārpasaulīgā saskarsme ar Visaugstāko ir brahma-samsparša.

BG 6.29.

29. PANTS

sarva-bhūta-stham ātmānam sarva-bhūtāni čātmani
īkšatē joga-juktātmā sarvatra sama-daršanah

sarva-bhūta-stham — visās būtnēs; ātmānam — Virsdvēseli; sarva — visas; bhūtāni — būtnes; ča — arī; ātmani — patībā; īkšatē — redz; joga-jukta-ātmā — kas ir savienojies Krišnas apziņā; sarvatra — visur; sama-daršanah — redz vienādi.

TULKOJUMS

Īsts jogs redz Mani visās būtnēs un redz Manī visas būtnes. Patiešām, kas apzinājies sevi, tas redz Mani, Visaugsto Kungu, visur.

SKAIDROJUMS

Jogs, kas apzinās Krišnu, redz pilnīgi, jo viņš redz Krišnu, Visaugstāko ikvienā sirdī Virsdvēseles (Paramātmas) veidā. Īšvarah sarva-bhūtānām hrid-dēšē ‘rjuna tišthati. Dievs Kungs savā Paramātmas iezīmē atrodas gan suņa, gan brāhmana sirdī. Pilnīgs jogs zina, ka Dievs Kungs ir mūžīgi pārpasaulīgs, un atrašanās suņa vai brāhmana sirdī Viņu materiāli neietekmē. Lūk, kāda ir Dieva Kunga augstākā neitralitāte. Individuālā dvēsele arī atrodas kādā noteiktā sirdī, bet tā neatrodas visās sirdīs. Ar to individuālā dvēsele atšķiras no Virsdvēseles. Kas īsti nenodarbojas ar jogu, tas nespēj redzēt tik skaidri. Krišnas apziņas cilvēks var redzēt Krišnu gan ticīgā, gan neticīgā sirdī. Smriti tas ir apstiprināts šādiem vārdiem: ātatavāč ča mātritvāč ča ātmā hi paramo harih. Dievs Kungs, kas ir visu būtņu avots, ir kā māte un uzturētājs. Kā māte ir vienāda pret visiem bērniem, tā arī augstākais tēvs (jeb māte) ir vienāds pret visiem. Tāpēc Virsdvēsele vienmēr ir ikvienā dzīvajā būtnē. Arī ārēji skatoties, ikviena būtne atrodas Dieva Kunga enerģijā. Kā tiks paskaidrots septītajā nodaļā, Dievam Kungam sākotnēji ir divas enerģijas: garīgā (jeb augstākā) un materiālā (jeb zemākā). Dzīvo būtni, kaut arī tā ir daļa no augstākās enerģijas, sasaista zemākā enerģija. Dzīvā būtne vienmēr atrodas Dieva Kunga enerģijā. Katra būtne tādā vai citādā veidā atrodas Viņā.
Jogs uz visu skatās vienādi, jo redz, ka visas būtnes visos apstākļos kalpo Dievam, kaut arī tās ir dažādos stāvokļos dažāda auglīga darba dēļ. Atrazdamies materiālajā enerģijā, būtnes kalpo materiālajiem jutekļiem, bet garīgajā enerģijā tās tieši kalpo Visaugstajam Kungam. Jebkurā gadījumā būtne kalpo Dievam. Krišnas apziņas cilvēkam ir šāds pilnīgs redzējums.

BG 6.30.

30. PANTS

jo mām pašjati sarvatra sarvam ča maji pašjati
tasjāham na pranašjāmi sa ča mē na pranašjati

jah — kas; mām — Mani; pašjati — redz; sarvatra — visur; sarvam — visu; ča — un; maji — Manī; pašjati — redz; tasja — tam; aham — Es; na — ne; pranašjāmi — esmu zudis; sah — viņš; ča — arī; — Man; na — nav; pranašjati — zudis.

TULKOJUMS

Kas Mani redz visur un visu redz Manī, tam Es nekad neesmu zudis un viņš nekad nav zudis Man.


SKAIDROJUMS

Krišnas apziņas cilvēks noteikti redz Kungu Krišnu visur un visu redz Krišnā. Var likties, ka šāds cilvēks redz visas atsevišķās materiālās dabas izpausmes, tomēr visos gadījumos viņš apzinās Krišnu, zinot, ka viss ir Krišnas enerģijas izpausme. Nekas nevar pastāvēt bez Krišnas, un Krišna ir visa Kungs — tas ir Krišnas apziņas pamats. Krišnas apziņa nozīmē attīstīt mīlestību uz Krišnu, tas ir stāvoklis, kas augstāks pat par atbrīvi no matērijas. Šajā Krišnas apziņas stāvoklī, kas ir augstāks par sevis apzināšanos, bhakta saplūst ar Krišnu tai ziņā, ka Krišna bhaktam ir viss, un bhakta pilnībā iemīl Krišnu. Tad pastāv tuvas attiecības starp Krišnu un Viņa bhaktu. Šajā stāvoklī dzīvā būtne nekad nevar tikt iznīcināta, un arī Dieva Augstākā Personība nekad nezūd bhaktas skatam. Saplūšana ar Krišnu ir garīga iznīcināšanās. Bhakta nekad nepakļauj sevi tādām briesmām. Brahma-samhitā (5.38.) teikts:
prēmāndžana-ččhurita-bhakti-viločanēna
santah sadaiva hridajēšu vilokajanti
jam šjāmasundaram ačintja-guna-svarūpam
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu sākotnējo Kungu Govindu, kuru bhakta vienmēr skata mīlestības pilnām acīm. Viņu var redzēt mūžīgajā Šjāmasundaras veidolā, kas atrodas bhaktas sirdī.»
Šajā pakāpē Kungs Krišna nekad nepazūd bhaktas acīm, un bhakta nekad nezaudē Dievu Kungu. To pašu var teikt par jogu, kurš sirdī redz Dieva Kunga Paramātmas veidolu. Šāds jogs kļūst par tīru bhaktu un nespēj nodzīvot ne mirkli, neredzot sirdī Dievu Kungu.

BG 6.31.

31. PANTS

sarva-bhūta-sthitam jo mām bhadžatj ēkatvam āsthitah
sarvathā vartamāno ‘pi sa jogī maji vartatē

sarva-bhūta-sthitam — visās sirdīs esošam; jah — kas; mām — Man; bhadžati — garīgi kalpo; ēkatvam — vienībā; āsthitah — esošam; sarvathā — visādā ziņā; varta-mānah — atrodas; api — kaut arī; sah — viņš; jogī — pārpasaulnieks; maji — Manī; vartatē — paliek.

TULKOJUMS

Jogs, kas zina, ka Es un Virsdvēsele esam viens un garīgi kalpo Tai, vienmēr un visos apstākļos ir Manī.

SKAIDROJUMS

Jogs, kas meditē uz Virsdvēseli, redz sevī pilnīgo Krišnas izpausmi Višnu veidolā, kura četrās rokās ir gliemežnīca, ritenis, vāle un lotoszieds. Jogam jāzina, ka Višnu neatšķiras no Krišnas. Krišna savā Virsdvēseles veidolā atrodas ikvienā sirdī. Vēl vairāk — neskaitāmās Virsdvēseles, kas atrodas neskaitāmo dzīvo būtņu sirdīs, ne ar ko neatšķiras viena no otras. Nav arī nekādas atšķirības starp Krišnas apziņas cilvēku, kas vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Krišnam, un pilnīgu jogu, kas meditē uz Virsdvēseli. Krišnas apziņas jogs, kas varbūt materiālajā esamībā dara visdažādākās lietas, vienmēr atrodas Krišnā. To apstiprina Šrīlas Rūpas Gosvāmī «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.187.): nikhilāsv apj avasthāsu džīvān-muktah sa učjatē. Dieva Kunga bhakta, kas vienmēr darbojas Krišnas apziņā, ir dabiski atbrīvots. «Nārada-pančarātra» to apstiprina šādā veidā:
dik-kālādj-anavaččhinnē krišnē čēto vidhāja ča
tan-majo bhavati kšipram džīvo brahmani jodžajēt
«Stingri vēršot uzmanību uz Krišnas pārpasaulīgo veidolu, kas visu caurstrāvo un ir ārpus laika un telpas, cilvēks iegrimst domās par Krišnu un sasniedz laimi pārpasaulīgajā Krišnas sabiedrībā.»
Krišnas apziņa ir jogas transa augstākais stāvoklis. Pati izpratne, ka Krišna Paramātmas veidā ir ikvienā sirdī, padara jogu nekļūdīgu. Vēdās (Gopāla-tāpanī Upanišadā 1.21.) šī neaptveramā Dieva Kunga spēja apstiprināta šādi: ēko ‘pi san bahudhā jo ‘vabhāti. «Kaut arī Dievs Kungs ir viens, Viņš ir kā daudzi neskaitāmās sirdīs.» Arī smriti-šāstrā ir teikts:
ēka ēva paro višnuh sarva-vjāpī na samšajah
aišvarjād rūpam ēkam ča sūrja-vat bahudhējatē
«Višnu ir viens, un tomēr Viņš noteikti visu caurstrāvo. Kaut arī Viņam ir viens veidols ar savām neaptveramajām spējām Višnu atrodas visur, tāpat kā saule ir redzama daudzās vietās vienlaicīgi.»

BG 6.32.

32. PANTS


ātmaupamjēna sarvatra samam pašjati jo ‘rdžuna
sukham vā jadi vā duhkham sa jogī paramo matah

ātma — ar sevi; aupamjēna — salīdzinot; sarvatra — visur; samam — vienādi; pašjati — redz; jah — kas; ardžuna — ak, Ardžuna; sukham — laimē; — vai; jadi — ja; — vai; duhkham — ciešanās; sah — šāds; jogī — pārpasaulnieks; paramah — pilnīgs; matah — uzskatāms.

TULKOJUMS


Ardžuna! Pilnīgs jogs ir tas, kas redz sevis un visu dzīvo būtņu vienādību, vienalga, vai tās ir laimīgas, vai nelaimīgas.

SKAIDROJUMS

Kas apzinās Krišnu, tas ir pilnīgs jogs — viņš apzinās ikviena laimi un nelaimi, jo visu pieredzējis pats. Dzīvā būtne cieš tāpēc, ka aizmirsusi savas attiecības ar Dievu. Un tā var būt laimīga, ja zina, ka Krišna ir visu dzīvo būtņu darbības augstākais baudītājs, visu zemju un planētu īpašnieks un visu būtņu patiesākais draugs. Pilnīgs jogs zina, ka dzīvā būtne, pār kuru valda materiālās dabas īpašības, ir pakļauta trejādām ciešanām, jo ir aizmirsusi savas attiecības ar Krišnu. Kas apzinās Krišnu, tas ir laimīgs, tāpēc viņš visiem cenšas dot zināšanas par Krišnu. Tā kā pilnīgs jogs cenšas visiem atklāt Krišnas apziņas svarīgumu, viņš ir vislabākais pasaules labdaris un dārgākais Dieva Kunga kalps. Na ča tasmān manušjēšu kaščin mē prija-krittamah (Bg.18.69.). Citiem vārdiem sakot, Dieva Kunga bhakta vienmēr gādā par visu dzīvo būtņu labklājību, un tādēļ viņš ir vislabākais draugs ikvienam. Viņš ir vislabākais jogs, jo cenšas sasniegt jogas pilnību ne tikai sevis dēļ, bet gādā arī par citiem. Viņš netur ļaunu prātu uz citām būtnēm. Lūk, ar ko atšķiras tīrs Dieva Kunga bhakta no joga, kas domā tikai par sevi. Jogs, kas aizgājis uz vientuļu vietu, lai nodotos pilnīgai meditācijai, var nebūt tik pilnīgs kā bhakta, kurš dara ko spēj, lai ikvienu pievērstu Krišnas apziņai.

BG 6.33.

33. PANTS

ardžuna uvāča
jo ‘jam jogas tvajā proktah sāmjēna madhusūdana
ētasjāham na pašjāmi čančalatvāt sthitim sthirām

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; jah ajam — šī sistēma; jogah — jogas; tvajā — Tevis; proktah — aprakstītā; sāmjēna — vispārīgi; madhu-sūdana — ak, dēmona Madhu nogalinātāj; ētasja — tās; aham — es; na — ne; pašjāmi — redzu; čančalatvāt — tāpēc, ka nemierīgi; sthitim — apstākļi; sthirām — stingrs.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Madhusūdana! Tevis aprakstītā joga man liekas neizpildāma un nederīga, jo mans prāts ir nemierīgs un svārstīgs.

SKAIDROJUMS

Šeit Ardžuna atsakās no misticisma ceļa, kuru Kungs Krišna aprakstīja, sākot ar vārdiem šučau dēšē un beidzot ar jogī paramah, jo uzskata, ka tas viņam nebūs pa spēkam. Parasts cilvēks šajā Kali laikmetā nespēj aiziet no mājām uz kādu vientuļu vietu kaut kur kalnos vai džungļos, lai nodarbotos ar jogu. Šim laikmetam raksturīga sīva cīņa par dzīvi, kas ir tik īsa. Cilvēki nevēlas nopietni apzināties sevi pat ar visvienkāršākajiem un praktiskākajiem līdzekļiem, nemaz jau nerunājot par šo grūto jogu, kas nosaka dzīvesveidu, sēdēšanas pozu, pareizas vietas izvēli un liek atraut prātu no materiālās darbības. Ardžuna bija praktisks cilvēks, tāpēc uzskatīja, ka nespēj pildīt šo jogu, kaut arī bija ļoti apdāvināts. Viņš nāca no valdnieku ģimenes, un viņam bija ļoti daudz labu īpašību: viņš bija dižens karotājs, viņš ļoti ilgi dzīvoja, un, vēl jo vairāk, viņš bija vistuvākais draugs Kungam Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai. Pirms pieciem tūkstošiem gadu Ardžunam bija daudz lielākas iespējas nekā mums tagad, un tomēr viņš atteicās no šīs jogas. Patiešām, nekur vēsturē nav teikts, ka Ardžuna ar to būtu nodarbojies. Tāpēc šajā Kali laikmetā šis ceļš uzskatāms gandrīz par neiespējamu. Protams, varbūt ir tādi cilvēki, kas var to izpildīt, bet parastiem cilvēkiem tas nav iespējams. Ja tas tā bija jau pirms pieciem tūkstošiem gadu, tad ko lai saka par mūsdienām? Tie, kas atdarina šo jogu dažādās tā saucamajās skolās un biedrībās, varbūt ir pašapmierināti, taču veltīgi izšķiež savu laiku. Viņi pilnīgi neko nezina par mērķi, kas jāsasniedz.

BG 6.34.

34. PANTS

čančalam hi manah krišna pramāthi balavad dridham
tasjāham nigraham manjē vājor iva su-duškaram

čančalam — svaidīgs; hi — noteikti; manah — prāts; krišna — ak, Krišna; pramāthi — nemierīgs; bala-vat — stiprs; dridham — stūrgalvīgs; tasja — tā; aham — es; nigraham — pakļaušanu; manjē — domāju; vājoh — vēja; iva — kā; su-duškaram — grūtu.

TULKOJUMS

Krišna! Prāts ir svaidīgs, nemierīgs, stūrgalvīgs un ļoti stiprs. Es domāju, ka savaldīt to ir vēl grūtāk nekā savaldīt vēju.

SKAIDROJUMS

Prāts ir tik stiprs un stūrgalvīgs, ka dažreiz uzvar saprātu, kaut arī tam būtu saprātam jākalpo. Praktiskās pasaules cilvēkam, kuram jācīnās ar tik daudz ko, noteikti ir ļoti grūti uzvarēt prātu. Var mākslīgi panākt vienādu prāta attieksmi pret draugu un ienaidnieku, bet neviens pasaulīgs cilvēks to nespēj, jo tas ir vēl grūtāk nekā savaldīt vētru. Vēdu rakstos (Katha Upanišada 1.3.3.–4.) teikts:
ātmānam rathinam viddhi šarīram ratham ēva ča
buddhim tu sārathim viddhi manah pragraham ēva ča

indrijāni hajān āhur višajāms tēšu go-čarān
ātmēndrija-mano-juktam bhoktētj āhur manīšinah

«Dvēsele sēž materiālā ķermeņa ratos, un saprāts tos vada. Prāts ir groži un jutekļi ir zirgi. Tādā veidā patība bauda vai cieš no saskarsmes ar prātu un jutekļiem. Tā to izpratuši lielie domātāji.» Saprātam būtu jāvada prāts, bet prāts ir tik stiprs un stūrgalvīgs, ka bieži uzvar cilvēka saprātu kā akūta slimība, kurai zāles neko nevar padarīt. Tāds stiprs prāts ir jāsavalda ar jogu, bet šis ceļš nekad nevar derēt tādai pasaulīgai personai kā Ardžuna. Tad ko lai saka par mūsdienu cilvēku? Šeit dota ļoti laba līdzība: neviens nevar saķert vēju. Vēl grūtāk ir savaldīt nemierīgo prātu. Kā ieteica Kungs Čaitanja, vieglākais prāta savaldīšanas veids ir pazemīga Harē Krišna daudzināšana. Tā ir dižena mantra, kas var atpestīt visu cilvēci. Ieteiktais paņēmiens ir sa vai manah krišna padāravindajoh — prāts pilnīgi jāvērš uz Krišnu. Tikai tad nebūs nekā tāda, kas varētu satraukt prātu.

BG 6.35.

35. PANTS


šrī bhagavān uvāča
asamšajam mahā-bāho mano durnigraham čalam
abhjāsēna tu kauntēja vairāgjēna ča grihjatē

šrī bhagavān uvāča — Dieva Personība sacīja; asamšajam — bez šaubām; mahā-bāho — ak, stipriniek; manah — prātu; durnigraham — grūti iegrožot; čalam — svārstīgo; abhjāsēna — ar nodarbībām; tu — bet; kauntēja — ak, Kuntī dēls; vairāgjēna — ar atsacīšanos; ča — arī; grihjatē — var tikt tā savaldīts.

TULKOJUMS

Kungs Šrī Krišna sacīja: Stipriniek, Kuntī dēls! Iegrožot svaidīgo prātu ir ļoti grūti, bet to var panākt ar vingrināšanos un atsacīšanos.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs piekrīt Ardžunam, ka savaldīt stūrgalvīgo prātu ir ļoti grūti. Bet tai pašā laikā Viņš norāda, ka tas ir iespējams ar vingrināšanos un atsacīšanos. Kas tā ir par vingrināšanos? Šajā laikmetā neviens nespēj ievērot stingros likumus un ierobežojumus, kas liek iet uz svētu vietu, vērst prātu uz Virsdvēseli, savaldīt jutekļus un prātu, ievērot dzimumatturību, dzīvot vienam utt. Bet Krišnas apziņā cilvēks garīgi kalpo Dievam Kungam deviņos veidos. Pirmais un galvenais kalpošanas veids ir klausīšanās par Krišnu. Tas ir ļoti spēcīgs pārpasaulīgs paņēmiens, kā attīrīt prātu no jebkurām bažām. Jo vairāk cilvēks klausās par Krišnu, jo vairāk apgaismības viņš iegūst un jo vairāk viņš atsakās no visa, kas ved prātu projām no Krišnas. Atsakoties no šādas Dievam Kungam neveltītas prāta darbības, var ļoti viegli iemācīties vairāgju. Vairāgja nozīmē nepieķeršanos matērijai un prāta iesaistīšanu garīgā darbībā. Bezpersoniskā garīgā atsacīšanās ir grūtāka nekā prāta piesaistīšana Krišnas darbībai. Tas ir ļoti praktisks paņēmiens, jo, klausoties par Krišnu, cilvēks dabīgi pieķeras Augstākajam Garam. Šo pieķeršanos sauc par parēšānubhūti jeb garīgu apmierinājumu. Tas ir tāpat, kā kad izsalcis cilvēks ar katru kumosu apmierinātu savu izsalkumu. Jo vairāk viņš ēd, jo apmierinātāks un stiprāks viņš kļūst. Gluži tāpat, garīgi kalpojot, cilvēks iegūst pārpasaulīgu apmierinājumu, jo prāts zaudē pieķeršanos materiāliem mērķiem. Tas ir līdzīgi slimības ārstēšanai ar pareizām zālēm un piemērotu diētu. Klausīšanās par Kunga Krišnas pārpasaulīgo darbību ir pareizās zāles trakajam prātam, un Krišnam piedāvātā ēdiena baudīšana ir piemērota diēta vājiniekam. Šī ārstēšana ir Krišnas apziņas ceļš.

BG 6.36.

36. PANTS

asamjatātmanā jogo dušprāpa iti mē matih
vašjātmanā tu jatatā šakjo ‘vāptum upājatah

asamjata — neiegrožotu; ātmanā — prātu; jogah — sevis apzināšanos; dušprāpah — grūti iegūt; iti — tā; — Mans; matih — uzskats; vašja — savaldītu; ātmanā — prātu; tu — bet; jatatā — cenšoties; šakjah — iespējams; avāptum — sasniegt; upājatah — piemērotiem līdzekļiem.

TULKOJUMS

Ja prāts ir neiegrožots, tad sevis apzināšanās ir ļoti grūta. Bet ja prāts ir savaldīts, un cilvēks cenšas pareiziem līdzekļiem, tad viņš noteikti gūst sekmes. Tā Es uzskatu.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība paziņo, ka cilvēkam, kas nepieņem pareizās zāles prāta atvirzīšanai no materiālas darbības, ir ļoti grūti gūt panākumus sevis izprašanā. Censties nodarboties ar jogu un prātā turēt jutekļu baudas ir tas pats, kas censties iekurt uguni, lejot tai virsū ūdeni. Joga bez savaldīta prāta ir laika izšķiešana. Šāda ārišķīga joga var nest materiālu peļņu, bet tā ir pilnīgi nederīga garīgajai izpratnei. Tāpēc prāts ir pastāvīgi jāsavalda, nodarbinot to pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam. Kas neapzinās Krišnu, tas nespēj stingri savaldīt prātu. Krišnas apziņas cilvēks viegli, bez papildus piepūles sasniedz jogas mērķi, bet jogs nevar gūt panākumus, ja viņš neapzinās Krišnu.

BG 6.37.

37. PANTS

ardžuna uvāča
ajatih šraddhajopēto jogāč čalita-mānasah
aprāpja joga-samsiddhim kām gatim krišna gaččhati

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; ajatih — neveiksmīgs pārpasaulnieks; šraddhajā — ar ticību; upētah — darbojas; jogāt — no jogas saites; čalita — novirzījies; mānasah — kam tāds prāts; aprāpja — nav sasniedzis; joga-samsiddhim — jogas augstāko pilnību; kām — kādu; gatim — mērķi; krišna — ak, Krišna; gaččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Krišna! Kas sagaida neveiksmīgu pārpasaulnieku, kurš ar ticību uzsāk sevis apzināšanās ceļu, bet vēlāk pasaulīga prāta dēļ atkrīt un nesasniedz jogas pilnību?

SKAIDROJUMS

Sevis apzināšanās un misticisma ceļš ir aprakstīts Bhagavad-gītā. Sevis apzināšanās pamats ir zināšanas par to, ka būtne nav materiālais ķermenis, ka tā atšķiras no ķermeņa, un ka būtne var būt laimīga mūžīgajā, svētlaimes un zināšanu pilnajā dzīvē. Tā stāv pāri gan ķermenim, gan prātam. Uz sevis apzināšanos var iet pa zināšanu ceļu, pa astoņpakāpju jogas ceļu un pa bhakti ceļu. Ikvienā no tiem ir jāizprot dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis, viņas attiecības ar Dievu, un darbība, ar kuru var atjaunot zaudēto saikni un sasniegt augstāko Krišnas apziņas pilnību. Ejot pa vienu no minētajiem trim ceļiem, cilvēks noteikti agri vai vēlu sasniedz augstāko mērķi. To Dievs Kungs apstiprināja otrajā nodaļā: pat nelielas pūles pārpasaulīgajā ceļā dod lielas cerības uz atbrīvi. No šiem trim ceļiem, bhakti joga ir īpaši piemērota šim laikmetam, jo tā ir vistiešākais Dieva izprašanas paņēmiens. Lai būtu pilnīgi drošs, Ardžuna prasa Kungu Krišnu apstiprināt savu iepriekšējo izteikumu. Cilvēks var patiesi pieņemt sevis apzināšanās ceļu, bet zināšanu izkopšana un astoņpakāpju joga šajā laikmetā parasti ir ļoti grūta. Tāpēc, par spīti pastāvīgām pūlēm, cilvēks daudzu iemeslu dēļ var to nespēt. Vispirms viņš var nebūt pietiekami nopietns, lai ietu šo ceļu. Iet pārpasaulīgo ceļu nozīmē vairāk vai mazāk pieteikt karu maldinātājam spēkam. Tāpēc, ja cilvēks grib izrauties no maldinātāja spēka ķetnām, tad šis spēks vēl jo vairāk cenšas viņu dažādi kārdināt un novest no ceļa. Saistīto dvēseli jau ir sakārdinājušas materiālās enerģijas īpašības, un nav nekāds brīnums, ka to sakārdina vēlreiz, pat ejot pārpasaulīgo ceļu. To sauc par jogāč čalita-mānasah — novirzīšanos no pārpasaulīgā ceļa. Ardžuna grib zināt, ar ko beidzas novirzīšanās no sevis apzināšanās ceļa.

BG 6.38.

38. PANTS

kaččin nobhaja-vibhraštaš čhinnābhram iva našjati
apratištho mahā-bāho vimūdho brahmanah pathi

kaččit — vai; na — ne; ubhaja — abos; vibhraštah — novirzījies no; čhinna — saplosīts; abhram — mākonis; iva — kā; našjati — iet bojā; apratišthah — bez kāda stāvokļa; mahā-bāho — ak, stipriniek Krišna; vimūdhah — nomaldījies; brahmanah — no pārpasaulīguma; pathi — ceļa.

TULKOJUMS

Stipriniek Krišna! Vai cilvēks, kas nomaldījies no pārpasaulības ceļa, nezaudē gan materiālās, gan arī garīgās sekmes un, zaudējis balstu, neizgaist kā vēja saplosīts mākonis?

SKAIDROJUMS

Ir divi attīstības ceļi. Materiālisti nemaz neinteresējas par pārpasaulību, tāpēc viņiem vairāk rūp materiālā attīstība, attīstot ekonomiku vai ar noteiktiem darbiem paceļoties uz augstākajām planētām. Kas uzsāk pārpasaulības ceļu, tam jāpārtrauc visa materiālā darbība un jāziedo tā saucamā materiālā laime. Ja pārpasaulīgā ceļa iesācējs krīt, tad laikam viņš zaudē gan vienu, gan otru. Vārdu sakot, viņš nebauda ne materiālu laimi, ne garīgus panākumus. Viņam nav kur palikt, viņš ir kā saplosīts mākonis. Dažkārt debesīs no viena mākoņa atdalās maziņš mākonītis un pievienojas citam, lielākam mākonim. Bet, ja tas nevar pievienoties lielākajam, tad vējš viņu aizpūš, un tas pazūd plašo debesu nebūtībā. Brahmana pathi ir pārpasaulīgās apzināšanās ceļš, kuru ejot, ir jāsaprot, ka patība savā būtībā ir garīga, ka tā ir neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa, kurš izpaudies kā Brahmans, Paramātma un Bhagavāns. Kungs Krišna ir pilnīgākā Augstākās Absolūtās Patiesības izpausme, un tāpēc tas, kas uzticējis sevi Augstākajai Personai, ir veiksmīgs pārpasaulnieks. Lai sasniegtu šo mērķi ar Brahmana un Paramātmas apzināšanos, vajadzīgas daudzas jo daudzas dzimšanas (bahūnām džanmanām antē). Tāpēc augstākais pārpasaulīgās apzināšanās ceļš ir bhakti joga jeb Krišnas apziņa, tiešais ceļš.

BG 6.39.

39. PANTS

ētan mē samšajam krišna čhēttum arhasj ašēšatah
tvad-anjah samšajasjāsja čhēttā na hj upapadjatē

ētat — šīs ir; — manas; samšajam — šaubas; krišna — ak, Krišna; čhēttum — izkliedēt; arhasi — Tevi lūdzu; ašēšatah — pilnīgi; tvat — kā Tu; anjah — cits; samšajasja — šaubu; asja — šo; čhēttā — atbrīvotājs; na — nekad; hi — noteikti; upapadjatē — atrodams.

TULKOJUMS

Lūk, par ko es šaubos, Krišna! Es lūdzu, izkliedē pilnīgi manas šaubas. Neviens, izņemot Tevi, nevar atbrīvot mani no tām.

SKAIDROJUMS

Krišna visā pilnībā zina pagātni, tagadni un nākotni. Bhagavad-gītas sākumā Dievs Kungs teica, ka dzīvās būtnes bija individuālas pagātnē, ir tādas tagad un saglabās individualitāti arī nākotnē, pat pēc atbrīves no materiālajām važām. Tādā veidā Viņš jau ir noskaidrojis jautājumu par individuālās būtnes nākotni. Tagad Ardžuna vēlas zināt, kas sagaida neveiksmīgu pārpasaulnieku. Neviens nav lielāks par Krišnu vai līdzīgs Viņam, un tā saucamie lielie gudrie un filozofi, kuri atkarīgi no materiālās dabas žēlastības, noteikti nevar līdzināties Viņam. Tāpēc Krišnas spriedums ir galīgs un pilnīgi iznīcina šaubas, jo Viņš visos sīkumos zina pagātni, tagadni un nākotni, bet neviens nezina Viņu. Tikai Krišna un Krišnas apziņas bhaktas var zināt, kas ir kas.

BG 6.40.

40. PANTS

šrī bhagavān uvāča
pārtha naivēha nāmutra vināšas tasja vidjatē
na hi kaljāna-krit kaščid durgatim tāta gaččhati

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; pārtha — ak, Prithas dēls; na ēva — nekad nav tā; iha — šai materiālajā pasaulē; na — nekad; amutra — nākamajā dzīvē; vināšah — bojā eja; tasja — tā; vidjatē — pastāv; na — nekad; hi — noteikti; kaljāna-krit — kas dara svētīgus darbus; kaščit — jebkurš; durgatim — pagrimumā; tāta — Mans draugs; gaččhati — iet.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Prithas dēls! Pārpasaulnieks, kas dara svētīgus darbus, neiet bojā ne šai pasaulē, ne nākošajā dzīvē. Mans draugs! Ļaunais nekad neuzveic to, kas dara labu.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatamā (1.5.17.) Nārada Muni pamāca Vjāsadēvu:
tjaktvā sva-dharmam čaranāmbhudžam harēr
bhadžann apakvo ‘tha patēt tato jadi
jatra kva vābhadram abhūd amušja kim
ko vārtha āpto ‘bhadžatām sva-dharmatah

«Kas atmet visas materiālās cerības un rod pilnīgu patvērumu pie Dieva Augstākās Personības, tas neko un nekad nezaudē. Bet tas, kas nav bhakta, var lieliski pildīt savus pienākumus un neiegūt neko.» Lai sasniegtu materiālus mērķus, var darboties gan saskaņā ar rakstiem, gan ierastā veidā. Pārpasaulniekam ir jāatmet visa materiālā darbība, lai dzīvē attīstītos garīgi, Krišnas apziņā. Var iebilst, ka Krišnas apziņa dod augstāko pilnību tikai tad, ja tā ir pabeigta, un, ja cilvēks šādu pilnību nesasniedz, tad viņš ir zaudētājs gan materiāli, gan arī garīgi. Rakstos teikts, ka par nolikto pienākumu nepildīšanu pienākas sods, tāpēc tas, kas pareizi nepilda pārpasaulīgo darbu, tiek pakļauts šīm pretdarbībām. Bhāgavatamā apgalvots, ka neveiksmīgam pārpasaulniekam nav par ko raizēties. Pat tad, ja viņš saņem pretdarbības par nepilnīgu nolikto pienākumu pildīšanu, viņš nezaudē neko, jo svētīgā Krišnas apziņa nekad netiek aizmirsta, un to var turpināt pat tad, ja nākamajā dzīvē cilvēks ir zemas kārtas. Bet, ja cilvēks stingri seko noliktajiem pienākumiem, un viņam nav Krišnas apziņas, tad ne vienmēr viņš iegūst svētīgas sekas.
Panta jēgu var saprast šādi: cilvēkus var dalīt divās daļās — tajos, kas ievēro ierobežojumus, un tajos, kas neievēro. Tie, kas tikai apmierina jutekļus līdzīgi dzīvniekiem un neko nezina par nākamo dzīvi vai garīgo atpestīšanu, pieder pie neievērotājiem. Un tie, kas seko svēto rakstu nolikto pienākumu principiem, ir ievērotāji. Neievērotāji, vai tie ir civilizēti vai necivilizēti, izglītoti vai neizglītoti, stipri vai vāji, ir dzīvniecisku tieksmju pilni. Viņu darbošanās nekad nav svētīga, jo, baudot dzīvnieciskās tieksmes — ēdot, guļot, aizsargājoties un kopojoties —, viņi vienmēr paliek materiālajā esamībā, kas allaž ir ciešanu pilna. Toties, tie, kas ievēro rakstu norādījumus un tāpēc pakāpeniski paceļas līdz Krišnas apziņai, noteikti attīstās.
Svētīgā ceļa gājējus var sadalīt trijās daļās: (1) tie, kas seko svēto rakstu likumiem un norādījumiem un bauda materiālos labumus, (2) tie, kas cenšas galu galā sasniegt atbrīvi no materiālās esamības, un (3) tie, kas ir bhaktas Krišnas apziņā. Tos, kas seko rakstu likumiem un ierobežojumiem materiālas laimes dēļ var iedalīt vēl divās daļās: tie, kas darbojas darba augļu dēļ, un tie, kas nevēlas šos augļus jutekļu apmierināšanai. Tie, kas vēlas darba augļus jutekļu apmierināšanai, var pacelties augstākā dzīves līmenī — pat uz augstākajām planētām, taču tādēļ, ka viņi nav brīvi no materiālās esamības, viņi neiet patiešām svētīgu ceļu. Vienīgā svētīgā darbošanās ir tā, kas ved uz atbrīvi. Jebkura darbība, kas galu galā nav vērsta uz sevis apzināšanos vai atbrīvi no pasaulīgās ķermeniskās dzīves izpratnes, nebūt nav svētīga. Darbība Krišnas apziņā ir vienīgā svētīgā darbība, un ikvienu, kas labprātīgi uzņemas ķermeniskas neērtības, lai ietu uz priekšu pa Krišnas apziņas ceļu, var saukt par pilnīgu pārpasaulnieku, kas izpilda stingras askēzes. Astoņpakāpju joga iznākumā ved uz Krišnas apziņas izpratni, tāpēc šāda darbošanās ir svētīga, un ikvienam, kas ziedo šim ceļam visus spēkus, nav ko baidīties no pagrimšanas.

BG 6.41.

41. PANTS

prāpja punja-kritām lokān ušitvā šāšvatīh samāh
šučīnām šrīmatām gēhē joga-bhrašto ‘bhidžājatē

prāpja — sasniedzis; punja-kritām — to, kas darījuši svētīgus darbus; lokān — planētas; ušitvā — dzīvojis; šāšvatīh — daudzus; samāh — gadus; šučīnām — dievbijīgo; šrī-matām — bagāto; gēhē — mājā; joga-bhraštah — kas atkritis no sevis apzināšanās ceļa; abhidžājatē — piedzimst.

TULKOJUMS

Neveiksmīgs jogs daudzus jo daudzus gadus bauda dzīvi uz dievbijīgu būtņu planētām, bet pēc tam piedzimst taisnīgu un godīgu cilvēku ģimenē vai bagātu aristokrātu ģimenē.

SKAIDROJUMS

Neveiksmīgi jogi ir divējādi: vieni tādi kļuvuši pašā ceļa sākumā, bet otri tikai pēc ilgām nodarbībām ar jogu. Jogs, kas tāds kļuvis sākumā, nonāk uz augstākajām planētām, kur atļauts ieiet dievbijīgajiem. Pēc ilgas dzīvošanas tur, viņš atnāk atpakaļ uz šo planētu, lai piedzimtu taisnīgu un godīgu brāhmanu vaišnavu vai dižciltīgā tirgotāju ģimenē.
Īstais jogas mērķis ir sasniegt augstāko Krišnas apziņas līmeni, kā tas paskaidrots šīs nodaļas pēdējā pantā. Bet tie, kas tik tālu neaiziet un materiālu kārdinājumu dēļ atkrīt, ar Dieva Kunga žēlastību var pilnīgi īstenot savas materiālās tieksmes. Pēc tam viņiem tiek dota iespēja dzīvot pārticībā godīgās un aristokrātiskās ģimenēs. Kas piedzimuši šādās ģimenēs, var izmantot visas iespējas, lai paceltos līdz pilnīgai Krišnas apziņai.

BG 6.42.

42. PANTS

atha vā joginām ēva kulē bhavati dhīmatām
ētad dhi durlabhataram lokē džanma jad īdrišam

atha vā — vai; joginām — mācītu pārpasaulnieku; ēva — noteikti; kulē — ģimenē; bhavati — piedzimst; dhī-matām — kas apveltīti ar lielu gudrību; ētat — tā; hi — noteikti; durlabha-taram — ļoti reta; lokē — šai pasaulē; džanma — dzimšana; jat — kas; īdrišam — šāda.

TULKOJUMS

Vai arī [ja cilvēks kritis pēc ilgas nodarbošanās ar jogu] viņš piedzimst ļoti gudru pārpasaulnieku ģimenē. Protams, tāda dzimšana šai pasaulē ir ļoti reta.

SKAIDROJUMS

Šeit tiek cildināta piedzimšana jogu vai pārpasaulnieku ģimenē, ar lielu gudrību apveltītu cilvēku ģimenē, jo šādā ģimenē piedzimušam bērnam no paša sākuma tiek dota garīga ievirze. Tas īpaši attiecas uz āčārju vai gosvāmī ģimenēm. Šādas ģimenes ir ļoti izglītotas un tajās ir daudz bhakti gara, kas nāk kā ieradums un audzināšana, tāpēc vecāki bērnam ir garīgie skolotāji. Indijā ir daudz šādu āčārju ģimeņu, bet tagad tās ir pagrimušas nepietiekamas izglītības un apmācību dēļ. Ar Dieva Kunga žēlastību vēl joprojām ir tādas ģimenes, kas paaudzi pēc paaudzes audzina pārpasaulniekus. Piedzimt šādā ģimenē noteikti ir liela laime. Laimīgā kārtā gan mūsu garīgajam skolotājam Om Višnupādam Šrī Šrīmad Bhaktisidhāntam Sarasvatī Gosvāmī Mahārādžam, gan man pašam ar Dieva Kunga žēlastību bija iespēja piedzimt šādās ģimenēs, un tāpēc mūs mācīja garīgi kalpot Dievam Kungam jau no pašas bērna kājas. Vēlāk pārpasaulīgā kārtā mēs viens otru satikām.

BG 6.43.

43. PANTS

tatra tam buddhi-samjogam labhatē paurva-dēhikam
jatatē ča tato bhūjah samsiddhau kuru-nandana

tatra — pēc tam; tam — tas; buddhi-samjogam — apziņas atmodu; labhatē — gūst; paurva-dēhikam — no iepriekšējā ķermeņa; jatatē — viņš cenšas; ča — arī; tatah — tad; bhūjah — atkal; samsiddhau — pēc pilnības; kuru-nandana — Kuru dēls.

TULKOJUMS

Kuru dēls! Piedzimis šādā ģimenē, viņš atjauno iepriekšējā dzīvē sasniegto dievišķo apziņu un no jauna tiecas pēc pilnības.

SKAIDROJUMS

Labs piemērs tam, kā cilvēks atjauno iepriekšējo garīgo apziņu ir valdnieks Bharata, kas trešo dzimšanu saņēma labā brāhmanu ģimenē. Valdnieks Bharata valdīja pār visu pasauli, un kopš tā laika padievi šo planētu sauc par Bhārata-varšu. Pirms tam to sauca par Ilāvrita-varšu. Valdnieks, būdams jauns, atsacījās no visa, lai sasniegtu garīgu pilnību, bet viņam tas neizdevās. Vēlāk viņš piedzima labu brāhmanu ģimenē, un viņu sauca par Džada Bharatu, jo viņš bija ļoti noslēgts un ne ar vienu nerunāja. Tad valdnieks Rahūgana atklāja, ka Bharata ir vislielākais pārpasaulnieks. No šī piemēra var saprast, ka pārpasaulīga cenšanās jeb joga nekad neiet zudumā. Ar Dieva Kunga žēlastību pārpasaulnieks gūst atkārtotas iespējas pabeigt pilnveidošanos Krišnas apziņā.

BG 6.44.

44. PANTS

pūrvābhjāsēna tēnaiva hrijatē hj avašo ‘pi sah
džigjāsur api jogasja šabda-brahmātivartatē

pūrva — iepriekšējo; abhjāsēna — nodarbību; tēna — to; ēva — noteikti; hrijatē — piesaistās; hi — noteikti; avašah — pats par sevi; api — arī; sah — viņš; džigjāsuh — zinātkārs; api — pat; jogasja — par jogu; šabda-brahma — rakstu rituālistiskajiem principiem; ativartatē — paceļas pāri.

TULKOJUMS

Ar savu iepriekšējās dzīves dievišķo apziņu cilvēks pats no sevis piesaistās jogai, pat nemeklējot to. Šāds zinātkārs pārpasaulnieks vienmēr stāv augstāk par rakstos norādītajiem rituāliem.

SKAIDROJUMS

Lieli jogi nav īpaši pieķērušies svēto rakstu rituāliem, bet viņus dabiski pievelk jogas principi, kas spēj tos pacelt līdz pilnīgai Krišnas apziņai, augstākajai jogas pilnībai. Šrīmad Bhāgavatamā (3.33.7.) teikts, kāpēc lieli pārpasaulnieki neņem vērā Vēdu rituālus:
aho bata šva-pačo ‘to garījān
jadž-džihvāgrē vartatē nāma tubhjam
tēpus tapas tē džuhuvuh sasnur ārjā
brahmānūčur nāma grinanti jē tē

«Mans Kungs! Tie, kas daudzina Tavas Augstības svētos vārdus, ir aizgājuši ļoti tālu garīgajā dzīvē, pat ja viņi ir dzimuši suņēdāju ģimenēs. Viņi noteikti ir izpildījuši visas askēzes un rituālus, mazgājušies visās svētajās vietās un pabeiguši svēto rakstu apguvi.»
Slavenu piemēru parādīja Kungs Čaitanja, kurš pieņēma Thākuru Haridāsu par vienu no saviem tuvākajiem mācekļiem. Kaut arī Thākurs Haridāsa bija dzimis musulmaņu ģimenē, Kungs Čaitanja viņu pasludināja par nāmāčārju, jo Haridāsa stingri daudzināja trīssimt tūkstošus Dieva Kunga svēto vārdu ik dienas: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Un tāpēc, ka viņš nepārtraukti daudzināja Dieva Kunga svēto vārdu, jāsaprot, ka iepriekšējās dzīvēs viņš bija izgājis cauri visiem Vēdu rituāliem, kurus sauc par šabda-brahmu. Kamēr cilvēks nav attīrījies, viņš nevar pieņemt Krišnas apziņas principus un daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu, Harē Krišna.

BG 6.45.

45. PANTS

prajatnād jatamānas tu jogī samšuddha-kilbišah
anēka-džanma-samsiddhas tato jāti parām gatim

prajatnāt — nelokāmi darbojoties; jatamānah — cenšoties; tu — un; jogī — šāds pārpasaulnieks; samšuddha — nomazgāts; kilbišah — no visiem grēkiem; anēka — pēc daudzām jo daudzām; džanma — dzimšanām; samsiddhah — sasniedzis pilnību; tatah — tad; jāti — sasniedz; parām — augstāko; gatim — mērķi.

TULKOJUMS

Kad jogs patiesi cenšas iet uz priekšu, tad viņš attīrās no visiem sārņiem un pēc daudzām jogai veltītām dzīvēm galu galā sasniedz augstāko mērķi.

SKAIDROJUMS

Cilvēks, kas piedzimis taisnīgā, dižciltīgā vai svētā ģimenē, saprot, ka viņam ir ļoti labi apstākļi, lai nodarbotos ar jogu. Tāpēc viņš apņēmīgi turpina nepabeigto darbu un tādā veidā pilnīgi atbrīvojas no visiem materiālajiem sārņiem. Kad cilvēks galu galā ir pilnīgi brīvs no jebkāda piesārņojuma, tad viņš sasniedz augstāko pilnību — Krišnas apziņu. Krišnas apziņa ir pilnīga brīvība no visiem sārņiem. To apstiprina arī Bhagavad-gīta (7.28.):
jēšām tv anta-gatam pāpam džanānām punja-karmanām
tē dvandva-moha-nirmuktā bhadžantē mām dridha-vratāh
«Kad cilvēks, daudzas jo daudzas dzīves darbojoties dievbijīgi, ir pilnīgi atbrīvojies no visiem sārņiem un maldinājuma radītajiem pretstatiem, tad viņš sāk pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Dievam Kungam.»

BG 6.46.

46. PANTS

tapasvibhjo ‘dhiko jogī gjānibhjo ‘pi mato ‘dhikah
karmibhjaš čādhiko jogī tasmād jogī bhavārdžuna

tapasvibhjah — par askētiem; adhikah — lielāks; jogī — jogs; gjānibhjah — par gudrajiem; api — arī; matah — uzskatāms; adhikah — lielāks; karmibhjah — par tiem, kas darbojas augļu dēļ; ča — arī; adhikah — lielāks; jogī — jogs; tasmāt — tāpēc; jogī — pārpasaulnieks; bhava — kļūsti; ardžuna — ak, Ardžuna.

TULKOJUMS

Jogs ir augstāks par askētu, par gudro un par to, kas darbojas augļu dēļ. Tāpēc, Ardžuna, vienmēr esi jogs.

SKAIDROJUMS

Kad mēs runājam par jogu, tad ar to tiek saprasta mūsu apziņas savienošana ar Augstāko Absolūto Patiesību. Šo ceļu dažādi tā gājēji arī sauc dažādi, atkarībā no iešanas veida. Kad savienošana balstās galvenokārt uz auglīgu darbību, tad to sauc par karma-jogu, kad tās pamatā ir empīriskās zināšanas, tad to sauc par gjāna-jogu, bet, kad pamatā ir bhakti attiecības ar Visaugsto Kungu, tad to sauc par bhakti-jogu. Bhakti-joga jeb Krišnas apziņa ir visu jogu augstākā pilnība, kā tas tiks paskaidrots nākamajā pantā. Dievs Kungs šeit runājis par to, cik augsta ir joga, bet Viņš nav teicis, ka tā būtu augstāka par bhakti-jogu. Bhakti-joga ir pilnīgas garīgās zināšanas, un tāpēc nekas nevar būt augstāks par to. Askētisms bez zināšanām par patību ir nepilnīgs. Empīriskās zināšanas bez sevis uzticēšanas Visaugstajam Kungam arī ir nepilnīgas. Un auglīga darbība bez Krišnas apziņas ir veltīga laika šķiešana. Tāpēc visaugstākā no visām minētajām jogām ir bhakti joga, kas vēl skaidrāk būs pateikts nākamajā pantā.

BG 6.47.

47. PANTS

joginām api sarvēšām mad-gatēnāntar-ātmanā
šraddhāvān bhadžatē jo mām sa mē juktatamo matah

joginām — no jogiem; api — arī; sarvēšām — visādiem; mat-gatēna — mīt Manī, vienmēr domājot par Mani; antah-ātmanā — sevī; šraddhā-vān — ar pilnīgu ticību; bhadžatē — ar mīlestību pārpasaulīgi kalpo; jah — kas; mām — Man (Visaugstajam Kungam); sah — viņš; — Manis; jukta-tamah — visaugstākais jogs; matah — uzskatīts.

TULKOJUMS

No visiem jogiem tas, kas ar lielu ticību vienmēr mīt Manī, sevī domā par Mani un ar pārpasaulīgu mīlestību kalpo Man — tas jogā visciešāk saistīts ar Mani un tas ir visaugstākais. Tā es uzskatu.

SKAIDROJUMS

Šeit svarīgs ir vārds «bhadžatē». Vārda «bhadžatē» sakne nāk no darbības vārda «bhadž», kas apzīmē kalpošanu. «Godināt» vai «pielūgt» nav gluži tas pats, kas «bhadž». Šie vārdi ietver sevī cienīšanu, godāšanu un pielūgšanu. Bet kalpošana ar mīlestību un ticību ir īpaši domāta Dieva Augstākajai Personībai. Kāds var negodāt cienījamus cilvēkus vai padievus un tad viņu sauks par nepieklājīgu, bet nav iespējams nekalpot Visaugstajam Kungam, jo tā ir pilnīga sevis notiesāšana. Ikviena būtne ir neatņemama Dieva Augstākās Personības daļiņa, un tās dabiskais uzdevums ir kalpot Visaugstajam Kungam. Kas tā nedara, tas krīt. Bhāgavatamā (11.5.3.) tas apstiprināts šādi:
ja ēšām purušam sākšād ātma-prabhavam īšvaram
na bhadžantj avadžānanti sthānād bhraštāh patantj adhah

«Ikviens, kas nekalpo un aizmirst savu pienākumu pret sākotnējo Kungu, visu dzīvo būtņu avotu, noteikti krīt no sava dabiskā stāvokļa.»
Šajā pantā arī ir vārds «bhadžanti». Tāpēc «bhadžanti» var attiecināt tikai uz Visaugsto Kungu, turpretī vārdu «godināt» var attiecināt uz padieviem vai jebkurām citām parastām dzīvajām būtnēm. Vārds «avadžānanti», kas lietots šajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā, atrodams arī Bhagavad-gītā. Avadžānanti mām mūdhāh — «Tikai nejēgas un nelieši izsmej Dieva Augstāko Personību, Kungu Krišnu.» Šie nejēgas pat raksta Bhagavad-gītas komentārus, neko nesaprotot no kalpošanas Dievam Kungam. Tāpēc viņi nespēj saprast, ar ko atšķiras «bhadžanti» no «godināt».
Visu jogu augstākā virsotne ir bhakti-joga. Visas citas jogas ir tikai līdzekļi, lai sasniegtu bhakti. Joga patiesībā nozīmē bhakti-jogu, visas citas jogas tikai ved uz bhakti-jogu. No karma-jogas sākuma līdz bhakti-jogas beigām ir ilgs sevis apzināšanās ceļš. Karma-joga darbojoties bez augļiem ir pats ceļa sākums. Kad karma-joga dod zināšanas un atsacīšanos, tad to sauc par gjāna-jogu. Kad gjāna-joga pāriet meditācijā uz Virsdvēseli ar dažādiem fiziskiem paņēmieniem un prāta vēršanu, tad to sauc par aštānga-jogu. Un, kad cilvēks paceļas pāri aštānga-jogai un nonāk līdz Dieva Augstākajai Personībai, tad to sauc par bhakti-jogu, virsotni. Patiesībā bhakti-joga ir galamērķis, bet, lai sīkāk izprastu bhakti jogu, ir jāsaprot šīs citas jogas. Tāpēc jogs, kas pilnveidojas, ir uz īstā mūžīgās veiksmes ceļa. Kas pieķeras kaut kādai noteiktai vietai un tālāk neattīstās, to apzīmē ar vārdu karma-jogs, gjāna-jogs, dhjāna-jogs, rādža-jogs, hatha-jogs utt. Ja cilvēks ir pietiekami veiksmīgs un nonāk līdz bhakti-jogai, tad jāsaprot, ka viņš ir pacēlies pāri visām citām jogām. Tāpēc Krišnas apziņa ir augstākā jogas pakāpe, tāpat kā Himalaji ir pasaules augstākie kalni, kuros Everests ir augstākā virsotne.
Ir liela veiksme, ja cilvēks pie Krišnas apziņas nonāk pa bhakti-jogas ceļu, un tas ir labākais Vēdu norādījumu pildīšanas veids. Vislabākais jogs ir tas, kas vērš savu uzmanību uz Krišnu, ko sauc par Šjāmasundaru, kas ir brīnišķīgā mākoņa krāsā, kura lotosam līdzīgā seja mirdz kā saule, kura drēbes spīd no dārgakmeņiem un ķermeni rotā ziedu virtene. Visu apgaismo viņa krāšņais mirdzums, brahmadžoti. Viņš atnāk dažādos veidolos — kā Rāma, Nrisimha, Varāha un Krišna, Dieva Augstākā Personība. Viņš atnāk cilvēka izskatā kā Jašodas dēls, un Viņu sauc par Krišnu, Govindu un Vāsudēvu. Viņš ir vislabākais bērns, vīrs, draugs un skolotājs, un Viņš ir pilns varenības un pārpasaulīgu īpašību. Kas pilnīgi apzinās šīs Dieva Kunga iezīmes, tas ir visaugstākais jogs.
Šo, augstāko jogas pilnību var sasniegt tikai ar bhakti-jogu, un to apstiprina visi Vēdu raksti:
jasja dēvē parā bhaktir jathā dēvē tathā gurau
tasjaitē kathitā hj arthāh prakāšantē mahātmanah
«Tikai tām dižajām dvēselēm, kas nešaubīgi tic Dievam Kungam un garīgajam skolotājam, pati par sevi atklājas visa Vēdu zinību jēga.» (Švētāšvatara Upanišada 6.23.)
Bhaktir asja bhadžanam tad ihāmutropādhi-nairāsjēnāmušmin manah-kalpanam, ētad ēva naiškarmjam. «Bhakti nozīmē garīgu kalpošanu Dievam Kungam, nevēloties nekādu materiālu ieguvumu ne šajā dzīvē, ne nākamajā. Neko tādu nevēloties, ir pilnīgi jāgremdē prāts Visaugstākajā. Lūk, kāds ir naiškarmjas mērķis.» (Gopāla-tāpanī Upanišada 1.15.)
Tie ir daži paņēmieni, kā izpildīt bhakti jeb Krišnas apziņu, augstāko jogas pilnību.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas sestajai nodaļai, kas vēsta par dhjāna-jogu.