Bhagavad-gīta divpadsmitā nodaļa

null

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Garīgā kalpošana

BG 12.1.

1. PANTS

ardžuna uvāča

ēvam satata-juktā jē    bhaktās tvām parjupāsatē
jē čāpj akšaram avjaktam    tēšām kē joga-vittamāh

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; ēvam — tā;
satata — vienmēr; juktāh — nodarbojas; — kas;
bhaktāh — bhaktas; tvām — Tevi; parjupāsatē — pareizi
godina; — kas; ča — arī; api — atkal;
akšaram — pāri jutekļiem; avjaktam — neizpausto; tēšām — no
tiem; — kas; joga-vit-tamāh — vispilnīgākais jogas zināšanās.

TULKOJUMS


Ardžuna jautāja: Kas ir pilnīgāki? Vai tie, kas vienmēr īsteni kalpo
Tev, vai tie, kas godina bezpersonisko Brahmanu, neizpausto?

SKAIDROJUMS

Krišna tagad ir izskaidrojis, kas ir personiskais, bezpersoniskais un kosmiskais, kā arī aprakstījis visu veidu bhaktas un jogus. Vispār pārpasaulniekus var iedalīt divās daļās. Vieni ir impersonālisti, bet otri ir personālisti. Personālisti bhaktas visiem spēkiem kalpo Visaugstajam Kungam. Impersonālisti to dara netieši, viņi meditē uz bezpersonisko Brahmanu, uz neizpausto.
Šajā nodaļā mēs varam uzzināt, ka no dažādiem Absolūtās Patiesības izprašanas ceļiem visaugstākā ir bhakti joga jeb garīgā kalpošana. Ja cilvēks vispār grib nonākt Dieva Augstākās Personības sabiedrībā, tad viņam jāpieņem garīgā kalpošana.
Tos, kas godina Visaugsto Kungu tieši, ar garīgo kalpošanu, sauc par personālistiem. Tos, kas meditē uz bezpersonisko Brahmanu, sauc par impersonālistiem. Ardžuna jautā, kuri ir labākā stāvoklī. Pastāv dažādi Absolūtās Patiesības apzināšanās ceļi, bet Krišna šajā nodaļā norāda, ka bhakti joga jeb garīgā kalpošana Viņam ir augstākā no visiem. Tā ir vistiešākais un visvieglākais līdzeklis, kā nonākt Dieva sabiedrībā.
Otrajā Bhagavad-gītas nodaļā Visaugstais Kungs izskaidroja, ka dzīvā būtne nav materiālais ķermenis; tā ir garīga dzirkstele. Un Absolūtā Patiesība ir garīgais veselums. Septītajā nodaļā Krišna runāja par dzīvo būtni kā par neatņemamu augstākā veseluma sastāvdaļu un ieteica pievērst uzmanību tikai un vienīgi veselumam. Astotajā nodaļā tika teikts, ka ikviens, kas aiziešanas brīdī domā par Krišnu, tūlīt pāriet uz garīgajām debesīm, uz Krišnas mājvietu. Un sestās nodaļas beigās Dievs Kungs skaidri pateica, ka no visiem jogiem vispilnīgākais ir tas, kas vienmēr sevī domā par Krišnu. Tātad gandrīz vai katrā nodaļā secināts, ka jāpieķeras ir Krišnas personiskajam veidolam, jo tā ir augstākā garīgā izpratne.
Tomēr ir tādi cilvēki, kas nav pieķērušies Krišnas personiskajam veidolam. Viņi ir tik stingri atsacījušies, ka, pat skaidrojot Bhagavad-gītu, grib novērst citus no Krišnas un visu bhakti pievērst bezpersoniskajam brahmadžoti. Viņiem labāk patīk meditēt uz Absolūtās Patiesības bezpersonisko veidolu, kas nav sasniedzams jutekļiem un ir neizpausts.
Tātad patiesībā ir divu veidu pārpasaulnieki. Tagad Ardžuna cenšas atrisināt jautājumu, kurš no šiem ceļiem ir vieglāks un kuri pārpasaulnieki ir vispilnīgākie. Citiem vārdiem sakot, viņš grib noskaidrot savu stāvokli, jo ir pieķēries Krišnas personiskajam veidolam. Viņš nav pieķēries bezpersoniskajam Brahmanam. Viņš grib zināt, vai atrodas drošā stāvoklī. Uz Visaugstā Kunga bezpersonisko izpausmi gan materiālajā pasaulē, gan arī garīgajā valstībā ir ļoti grūti meditēt. Patiesībā neviens nespēj pilnīgi aptvert Absolūtās Patiesības bezpersonisko iezīmi. Tāpēc Ardžuna grib pateikt: «Kāda jēga tādā veidā izniekot laiku?» Vienpadsmitajā nodaļā Ardžuna redzēja, ka vislabāk ir pieķerties Krišnas personiskajam veidolam, jo tā viņš var izprast arī visus citus Krišnas veidolus un nekas netraucē viņam mīlēt Krišnu. Šis būtiskais Ardžunas jautājums Krišnam noskaidros atšķirības starp bezpersonisko un personisko Absolūtās Patiesības izpratni.

BG 12.2.

2. PANTS

šrī bhagavān uvāča

majj āvēšja mano jē mām    nitja-juktā upāsatē
šraddhajā parajopētās    tē mē juktatamā matāh

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja;
maji — uz Mani; āvēšja — vēršot; manah — prātu;
— kas; mām — Man; nitja — vienmēr;
juktāh — nodarbināti; upāsatē — godināšanā;
šraddhajā — ar ticību; parajā — pārpasaulīgu;
upētāh — apveltīti; — tie; — Manis;
jukta-tamāh — vispilnīgākie jogā; matāh — uzskatīti.

TULKOJUMS


Dieva Augstākā Personība sacīja: Par pašiem pilnīgākajiem Es uzskatu
tos, kuri vērš prātu uz Mani kā personu un vienmēr ar lielu un
pārpasaulīgu ticību godina Mani.

SKAIDROJUMS

Atbildot uz Ardžunas jautājumu, Krišna skaidri norāda, ka vispilnīgākais jogs ir tas, kas vērš prātu uz Viņa personisko veidolu un godina Viņu ar ticību un bhakti. Kas tā apzinās Krišnu, tas materiāli nedarbojas, jo viss tiek darīts Krišnam. Tīrs bhakta ir pastāvīgi aizņemts. Reizēm viņš dzied, reizēm klausās vai lasa grāmatas par Krišnu, reizēm gatavo prasādam vai iet uz tirgu, lai kaut ko nopirktu Krišnam, reizēm viņš mazgā templi vai traukus, un jebkurā darbā viņš ne mirkli nevelta kaut kam citam kā vienīgi Krišnam. Šāda darbība ir pilnīgs samādhi.

BG 12.3. – 12.4.

3.–4. PANTS

jē tv akšaram anirdēšjam    avjaktam parjupāsatē
sarvatra-gam ačintjam ča    kūta-stham ačalam dhruvam

sannijamjēndrija-grāmam    sarvatra sama-buddhajah
tē prāpnuvanti mām ēva    sarva-bhūta-hitē ratāh

— kas; tu — bet; akšaram — ārpus jutekļu
uztveres; anirdēšjam — nenoteikto; avjaktam — neizpausto;
parjupāsatē — pilnīgi godina; sarvatra-gam — visucaurstrāvojošo;
ačintjam — neaptveramo; ča — arī; kūta-stham — nemainīgo;
ačalam — nekustīgo; dhruvam — stingro;
sannijamja — savaldot; indrija-grāmam — visus jutekļus;
sarvatra — visur; sama-buddhajah — vienādu attieksmi;
— tie; prāpnuvanti — sasniedz; mām — Mani;
ēva — noteikti; sarva-bhūta-hitē — visu dzīvo būtņu labumam;
ratāh — darbojas.

TULKOJUMS

Bet tie, kuri atdod visu, lai godinātu neizpausto, kas nav uztverams
ar jutekļiem, visucaurstrāvojošo, neaptveramo, nemainīgo, stingro un
nekustīgo Absolūtās Patiesības bezpersonisko uztveri, kuri savalda
jutekļus un vienādi izturas pret visiem un darbojas visu
labā, — tie arī galu galā sasniedz Mani.

SKAIDROJUMS

Tie, kas negodina Visaugsto Dievu Krišnu tieši, bet cenšas to pašu mērķi sasniegt netiešā ceļā, galu galā arī sasniedz to pašu Šrī Krišnu. «Pēc daudzām dzimšanām gudrais meklē patvērumu Manī, zinot, ka Vāsudēva ir viss.» Kad cilvēks pēc daudzām jo daudzām dzimšanām iegūst pilnīgas zināšanas, viņš uztic sevi Kungam Krišnam. Ja cilvēks iet pie Dieva pa ceļu, kas minēts šajā pantā, tad viņam jāsavalda jutekļi, jākalpo visiem un jādarbojas visu dzīvo būtņu labā. Te ir secināts, ka jāiet pie Kunga Krišnas, citādi pilnīgu apjēgu iegūt nav iespējams. Bieži vien cilvēkam jāiziet cauri lielām askēzēm, pirms viņš pilnīgi uztic sevi Krišnam.
Lai uztvertu Virsdvēseli atsevišķajā dvēselē, cilvēkam jāpārtrauc jutekliskās darbības — redzēšana, dzirdēšana, garšošana, strādāšana utt. Tad viņš var saprast, ka Augstākā Dvēsele ir visur. Kas to aptvēris, tas nevienu neapskauž un neienīst; viņš neredz atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku, jo redz tikai dvēseli, nevis ārējo apvalku. Bet parastam cilvēkam šis bezpersoniskās apzināšanās ceļš ir ļoti grūts.

BG 12.5.

5. PANTS

klēšo ‘dhikataras tēšām    avjaktāsakta-čētasām
avjaktā hi gatir duhkham    dēhavadbhir avāpjatē

klēšah — ciešanas; adhika-tarah — ļoti daudz;
tēšām — tiem; avjakta — neizpaustajam;
āsakta — pieķērušies; čētasām — kuru prāti;
avjaktā — neizpaustajam; hi — noteikti; gatih — pretī ceļš;
duhkham — ar ciešanām; dēha-vadbhih — iemiesotā;
avāpjatē — sasniegts.

TULKOJUMS

Kuri prātā pieķērušies Visaugstākajam kā neizpaustajam un
bezpersoniskajam, tiem ceļš ir ļoti grūts. Iemiesotajiem allaž ir ļoti
grūti iet pa to uz priekšu.

SKAIDROJUMS

Tos pārpasaulniekus, kuri iet pa neaptveramās, neizpaustās, bezpersoniskās Visaugstā Kunga iezīmes ceļu, sauc par gjānas jogiem, un tos, kas pilnīgi apzinās Krišnu un garīgi kalpo Dievam Kungam, sauc par bhakti jogiem. Šeit skaidri parādīts, ar ko atšķiras gjānas joga un bhakti joga. Gjānas jogas ceļš, kaut arī tas galu galā aizved pie tā paša mērķa, ir ļoti grūts, turpretī bhakti joga, tieša kalpošana Dieva Augstākajai Personībai, ir vieglāka un dabiska iemiesotajām dvēselēm. Atsevišķā dvēsele kopš neatminamiem laikiem ir iemiesota. Tai ir ļoti grūti pat teorētiski saprast, ka viņa nav ķermenis. Tāpēc bhakti jogā godina Krišnas Dievību, jo tā iespējams izmantot šo pašu ķermenisko apziņu, kas tik dziļi ir mūsu prātos. Protams, Dieva Augstākās Personības godināšana templī Viņa Dievības veidolā nav elku pielūgšana. Vēdu raksti norāda, ka šī godināšana var būt saguna un nirguna — Visaugstākā godināšana, kuram ir pazīmes vai nav pazīmju. Dievības godināšana templī ir sagunas godināšana, jo Dievu Kungu pārstāv materiālas vielas. Tomēr Dieva Kunga veidols, kaut arī to pārstāv tādas materiālās vielas kā akmens, koks vai eļļas gleznojums, patiesībā nav materiāls. Lūk, kāda ir Visaugstā Kunga absolūtā daba.
Šeit varam apskatīt vienkāršu piemēru. Uz ielas ir pastkastītes, un, ja mēs šajās pastkastītēs iemetam savas vēstules, tad tās dabiski bez sarežģījumiem nonāk tur, kur sūtītas. Bet kaut kāda veca kastīte vai kāda līdzīga kaste, kuru pasts neapkalpo, nedarbosies. Gluži tāpat Dievam Kungam ir autoritatīvs pārstāvis Dievība, ko sauc arī par arčas vigrahu. Šī arčas vigraha ir Visaugstā Kunga iemiesojums. Dievs caur šo veidolu pieņem kalpošanu. Dievs Kungs ir visuvarens un visuspēcīgs, tāpēc arčas vigrahas veidā Viņš var pieņemt bhaktas kalpošanu, lai cilvēks, kas dzīvo saistīto dzīvi, varētu ērti kalpot.
Tātad bhaktam nav grūti tuvoties Visaugstākajam nekavējoties un tieši, bet tiem, kas iet bezpersonisko garīgās apzināšanās ceļu, šis ceļš ir ļoti grūts. Viņiem jāizprot Visaugstākā neizpaustā izpausme, jāapgūst tādi Vēdu raksti kā Upanišadas un jāmācās valoda, jāsaprot neuztveramas sajūtas, un tas viss jāapzinās. Parastam cilvēkam tas nav viegli. Bet Krišnas apziņas cilvēks, kas garīgi kalpo, vienkārši darbojoties garīgā skolotāja vadībā, noliecoties noteiktā veidā Dievības priekšā, klausoties par Dieva Kunga godību, baudot Dievam Kungam piedāvāta ēdiena pārpalikumus, ļoti viegli izprot Dieva Augstāko Personību. Nav nekādu šaubu par to, ka impersonālisti nevajadzīgi uzņemas iet grūto ceļu, kuru ejot var galu galā arī neapzināties Absolūto Patiesību. Bet personālists pilnīgi droši, bez uztraukumiem un grūtībām tieši aiziet pie Augstākās Personības. Līdzīgs izteikums ir arī Šrīmad Bhāgavatamā: ja cilvēkam galu galā jāuztic sevi Dieva Augstākajai Personībai (šo sevis uzticēšanu sauc par bhakti), bet viņš tā vietā uzņemas grūto darbu, t.i., saprast kas ir Brahmans un kas nav Brahmans, un tā pavada visu mūžu, tad tas beidzas tikai ar ciešanām. Tāpēc šeit ieteikts neiet šo grūto sevis apzināšanās ceļu, jo nevar zināt, ar ko tas beigsies.
Dzīvā būtne ir mūžīga un atsevišķa dvēsele, un, ja tā vēlas saplūst ar garīgo veselumu, tad viņa var apzināties savas sākotnējās dabas mūžīgo un zināšanu pilno pusi, bet svētlaimes puse paliek neapzināta. Ar kāda bhaktas žēlastību šāds pārpasaulnieks, kas ir ļoti izglītots gjānas jogā, var nonākt līdz bhakti jogai jeb garīgajai kalpošanai. Šādā brīdī ilgā nodarbošanās ar impersonālismu arī kļūst par traucēkli, jo cilvēks nespēj atmest vecos priekšstatus. Tāpēc neizpaustais vienmēr sagādā grūtības iemiesotajai dvēselei gan nodarbošanās gaitā, gan apzināšanās laikā. Ikviena dzīvā dvēsele ir daļēji neatkarīga un cilvēkam skaidri jāzina, ka šī neizpaustības apzināšanās ir pretrunā ar garīgas svētlaimes pilno patību. Šo ceļu nevajag iet. Ikvienai dzīvajai būtnei vislabākais ir Krišnas apziņas ceļš, kas rada pilnīgu garīgo kalpošanu. Kas negrib garīgi kalpot, tam draud briesmas nonākt ateismā. Tāpēc, kā teikts šajā pantā, nekad, it īpaši šajā laikmetā, nevajag mēģināt iet ceļu, kurā uzmanība jāvērš uz neizpausto, neaptveramo, kas ir ārpus jutekļu uztveres robežām. Kungs Krišna to neiesaka.

BG 12.6. – 12.7.

6.–7. PANTS

jē tu sarvāni karmāni    maji sannjasja mat-parāh
ananjēnaiva jogēna    mām dhjājanta upāsatē

tēšām aham samuddhartā    mritju-samsāra-sāgarāt
bhavāmi na čirāt pārtha    majj āvēšita-čētasām

— tie; tu — bet; sarvāni — visu;
karmāni — darbību; maji — Man; sannjasja — atmetot;
mat-parāh — pieķērušies Man; ananjēna — bez cita;
ēva — noteikti; jogēna — ar bhakti jogu; mām — uz Mani;
dhjājantah — meditējot; upāsatē — godina; tēšām — tiem;
aham — Es; samuddhartā — atpestītājs; mritju — no nāves;
samsāra — materiālajā esamībā; sāgarāt — no okeāna;
bhavāmi — Es kļūstu; na — ne; čirāt — pēc ilga laika;
pārtha — Prithas dēls; maji — uz Mani; āvēšita — vērsti;
čētasām — kuru prāti.

TULKOJUMS

Ak, Prithas dēls! Turpretī tos, kas godina Mani, veltot visus savus
darbus Man, kas ir stingri bhaktas, kas garīgi kalpo un vienmēr meditē uz
Mani, prātu vēršot uz Mani — tos Es ātri izglābju no dzimšanas
un nāves okeāna.

SKAIDROJUMS

Šeit skaidri teikts, ka bhaktas ir ļoti veiksmīgi, jo Dievs Kungs viņus pavisam drīz atbrīvo no materiālās esamības. Kas tīri garīgi kalpo, tas saprot, ka Dievs ir liels un ka atsevišķā dvēsele ir pakļauta Viņam. Tās pienākums ir kalpot Dievam Kungam, un, ja viņa nekalpo Dievam, tad tā kalpo maijai.
Kā tika teikts iepriekš, Visaugsto Kungu var novērtēt tikai ar garīgo kalpošanu. Tāpēc pilnīgi jāveltī sevi Viņam. Lai sasniegtu Krišnu, prāts stingri jāvērš uz Viņu. Jāstrādā tikai Krišnas dēļ. Nav svarīgi, kādu darbu cilvēks dara, svarīgi, lai tas tiktu veikts tikai Krišnas dēļ. Lūk, kādai jābūt garīgajai kalpošanai. Bhakta nevēlas nekādus sasniegumus, viņš vēlas tikai iepriecināt Dieva Augstāko Personību. Bhaktas dzīves mērķis ir Krišnas prieks, un tā dēļ viņš var ziedot visu, kā to izdarīja Ardžuna Kurukšētras kaujā. Paņēmiens ir ļoti vienkāršs: cilvēks var darīt savu darbu un tajā pašā laikā daudzināt Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Šāda pārpasaulīga daudzināšana piesaista bhaktu Dieva Personībai.
Visaugstais Kungs šeit apsola nekavējoties atpestīt tīru bhaktu, kas tā darbojas, no materiālās esamības okeāna. Tie, kas pilnveidojušies jogā, var ar jogas spēku pēc savas gribas pārvietot dvēseli uz jebkuru planētu, citi izmanto citas iespējas, bet, kas attiecas uz bhaktu, šeit ir skaidri pateikts, ka viņu pieņems pats Dievs Kungs. Bhaktam nevajag gaidīt, lai iegūtu lielu pieredzi un aizietu uz garīgajām debesīm.
Varāha Purānā ir šāds pants:

najāmi paramam sthānam    arčir-ādi-gatim vinā
garuda-skandham āropja    jathēččham anivāritah

Šī panta jēga ir tāda, ka bhaktam nav jānodarbojas ar aštāngas jogu, lai pārvietotu dvēseli uz garīgajām planētām. Atbildību par to uzņemas pats Visaugstais Kungs. Krišna šeit skaidri norāda, ka Viņš pats kļūst par atpestītāju. Par bērnu pilnībā rūpējas vecāki, un viņš ir drošībā. Un arī bhaktam nav jāpūlas, lai ar jogu pārceltos uz citām planētām. Dievs Kungs pats savā žēlastībā atnāk, sēžot putna Garudas mugurā, un vienā mirklī atpestī bhaktu no materiālās esamības. Cilvēks, kas iekritis okeānā, var visiem spēkiem pūlēties un būt ļoti labs peldētājs, bet viņš nespēj izglābties. Bet, ja kāds atnāk un izvelk šo cilvēku no ūdens, tad viņš pavisam viegli tiek izglābts. Arī Dievs Kungs izvelk bhaktu no šīs materiālās esamības. Vienīgais, kas jādara, — ir jāapzinās Krišna un pilnīgi jāvelta sevi garīgajai kalpošanai. Jebkuram saprātīgam cilvēkam par visiem ceļiem augstāks jātur garīgās kalpošanas ceļš. «Nārājanīja» to apstiprina šādiem vārdiem:

jā vai sādhana-sampattih    purušārtha-čatuštajē
tajā vinā tad āpnoti    naro nārājanāšrajah

Šī panta jēga ir tāda, ka nevajag dažādos veidos auglīgi darboties vai izkopt zināšanas ar prātošanu. Kas veltī sevi Augstākajai Personībai, tas iegūst visu, ko var gūt no citiem jogas ceļiem — prātošanas, rituāliem, ziedojumiem, labdarības, utt. Lūk, kādu īpašu svētību dod garīgā kalpošana.

Tikai daudzinot Krišnas svēto vārdu — Harē Krišna, Harē
Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē
Harē — Dieva Kunga bhakta viegli un laimīgi var sasniegt
augstāko mērķi, ko nevar sasniegt pa jebkādiem citiem reliģijas ceļiem.

Astoņpadsmitajā nodaļā lasāms Bhagavad-gītas secinājums:

sarva-dharmān paritjadžja    mām ēkam šaranam vradža
aham tvām sarva-pāpēbhjo    mokšajišjāmi mā šučah

Cilvēkam jāatmet visi citi sevis apzināšanās paņēmieni un tikai garīgi jākalpo Krišnas apziņā. Tas dos iespēju sasniegt augstāko dzīves pilnību. Nav vajadzības domāt par pagājušās dzīves grēkiem, jo Visaugstais Kungs pilnīgi gādā par cilvēku. Tāpēc nevajag bezjēdzīgi censties atpestīt sevi ar garīgo apzināšanos. Ikvienam jārod patvērums pie augstākā visvarenā Dieva Krišnas. Tā ir augstākā dzīves pilnība.

BG 12.8.

8. PANTS

majj ēva mana ādhatsva    maji buddhim nivēšaja
nivasišjasi majj ēva    ata ūrdhvam na samšajah

maji — uz Mani; ēva — noteikti;
manah — prātu; ādhatsva — vērs; maji — uz Mani;
buddhim — saprātu; nivēšaja — izmanto;
nivasišjasi — dzīvosi; maji — Manī; ēva — noteikti;
atah ūrdhvam — pēc tam; na — nav; samšajah — šaubu.

TULKOJUMS

Vērs savu prātu un saprātu uz Mani, Dieva Augstāko Personību. Tā tu
mūžīgi būsi Manī. Par to nav šaubu.

SKAIDROJUMS

Kas garīgi kalpo Kungam Krišnam, tam ir tiešas
attiecības ar Visaugsto Kungu, tāpēc nav šaubu par to, ka viņa stāvoklis
jau no paša sākuma ir pārpasaulīgs. Bhakta nedzīvo materiālā
līmenī — viņš dzīvo Krišnā. Dievs Kungs neatšķiras no sava svētā
vārda, tāpēc, kad bhakta daudzina Harē Krišna, tad Krišna un Viņa
iekšējais spēks dejo uz bhaktas mēles. Kad bhakta piedāvā Krišnam ēdienu,
tad Krišna to tieši pieņem, un bhakta, ēdot pārpalikumus, iegūst Krišnas
īpašības. Kas tā nekalpo, tas nespēj saprast, kā tas notiek, kaut arī šo
paņēmienu iesaka Bhagavad-gīta un citi Vēdu raksti.

BG 12.9.

9. PANTS

atha čittam samādhātum    na šaknoši maji sthiram
abhjāsa-jogēna tato    mām iččhāptum dhanandžaja

atha — ja, tāpēc; čittam — prātu;
samādhātum — vērst; na — ne; šaknoši — spēj; maji — uz
Mani; sthiram — stingri; abhjāsa-jogēna — ar garīgo kalpošanu;
tatah — tad; mām — Mani; iččhā — vēlies;
āptum — iegūt; dhanam-džaja — ak, bagātību iekarotāj, Ardžuna.

TULKOJUMS

Mans draugs, Ardžuna, bagātību iekarotāj! Ja Tu nespēj stingri vērst
prātu uz Mani, tad pildi bhakti jogas vadošos principus. Tad tu vēlēsies
sasniegt Mani arvien vairāk.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā norādīts uz diviem bhakti jogas paņēmieniem. Pirmais attiecas uz tiem, kas jau patiešām izkopuši pieķeršanos Dieva Augstākajai Personībai Krišnam ar pārpasaulīgu mīlestību. Otrais domāts tiem, kas vēl nav pārpasaulīgā mīlestībā pieķērušies Augstākajai Personai. Šai, otrajai cilvēku daļai ir nolikti dažādi likumi un ierobežojumi, kam sekot, lai galu galā paceltos līmenī, kurā cilvēks ir pieķēries Krišnam.
Bhakti joga ir jutekļu šķīstīšana. Pašlaik materiālajā esamībā jutekļi vienmēr ir netīri, jo tie ir saistīti sevis apmierināšanā. Bet, nodarbojoties ar bhakti jogu, jutekļus var attīrīt, un, kad tie ir tīri, tie nonāk tiešā saskarsmē ar Visaugsto Kungu. Materiālajā esamībā es varu kaut kādā veidā kalpot kādam saimniekam, bet darīt to bez mīlestības. To es daru tikai naudas dēļ. Un arī saimnieks mani nemīl; viņš tikai pieņem manu kalpošanu un maksā. Tātad ne par kādu mīlestību runāt nevar. Bet garīgajā dzīvē cilvēkam jāpaceļas līdz tīrai mīlestībai. Šo mīlestības līmeni var sasniegt garīgi kalpojot, un to var darīt ar pašreizējiem jutekļiem.
Mīlestība uz Dievu tagad dus ikviena sirdī. Un šeit mīlestība uz Dievu izpaužas dažādi, tā ir materiālas sabiedrības piesārņota. Sirds ir jāattīra no materiālās sabiedrības un jāatmodina šī dusošā, dabiskā mīlestība pret Krišnu. Tas ir viss ceļš.
Lai pildītu bhakti jogas vadošos principus, jādarbojas prasmīga garīgā skolotāja vadībā un jāseko noteikumiem: jāceļas agri no rīta, jāmazgājas, jāiet uz templi, jāskaita lūgšanas un jādaudzina Harē Krišna, jāplūc puķes un jāpiedāvā tās Dievībai, jāgatavo ēdiens, lai piedāvātu to Dievībai, jābauda prasādam, utt. Ir daudz dažādu likumu un ierobežojumu, kurus jāievēro. Un pastāvīgi jāklausās Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama no tīriem bhaktām. Šāda darbošanās ikvienam var palīdzēt pacelties Dieva mīlestības līmenī, un tad ir droši, ka cilvēks ieies garīgajā Dieva valstībā. Nodarbošanās ar bhakti jogu, ievērojot likumus un ierobežojumus garīgā skolotāja vadībā, noteikti pacels cilvēku līdz Dieva mīlestības līmenim.

BG 12.10.

10. PANTS

abhjāsē ‘pj asamartho ‘si    mat-karma-paramo bhava
mad-artham api karmāni    kurvan siddhim avāpsjasi

abhjāsē — darbībā; api — pat ja;
asamarthah — nespējīgs; asi — esi; mat-karma — Manam
darbam; paramah — veltīts; bhava — kļūsti;
mat-artham — Manis dēļ; api — pat; karmāni — darbu;
kurvan — darot; siddhim — pilnību; avāpsjasi — sasniegsi.

TULKOJUMS

Ja tu nespēj pildīt bhakti jogas ierobežojumus, tad centies strādāt
Manis dēļ, un, tā strādājot, tu sasniegsi pilnību.

SKAIDROJUMS

Kas nespēj pat ievērot bhakti jogas vadošos principus garīgā skolotāja vadībā, tas tomēr var pacelties līdz pilnībai, strādājot Visaugstā Kunga dēļ. Kā to darīt jau tika paskaidrots vienpadsmitās nodaļas piecdesmit piektajā pantā. Vajag tikai atbalstīt Krišnas apziņas izplatīšanu. Krišnas apziņu izplata ļoti daudzi bhaktas un viņiem vajadzīga palīdzība. Tātad, pat ja cilvēks nespēj tieši pildīt bhakti jogas vadošos principus, viņš var palīdzēt citiem. Jebkuram pasākumam vajag zemi, naudu, organizāciju un darbu. Tāpat kā darījumos vajadzīga vieta, kur atrasties, nauda, ko lietot, noteikts darbs un organizācija, lai varētu attīstīties, tas pats ir vajadzīgs arī kalpojot Krišnam. Vienīgā atšķirība ir tā, ka materiālismā cilvēks darbojas, lai apmierinātu jutekļus. Taču to pašu darbu var darīt Krišnas priekam, un tad tā ir garīga darbība. Ja cilvēkam ir pietiekami daudz naudas, tad viņš var palīdzēt celt iestādi vai templi Krišnas apziņas izplatīšanai. Var palīdzēt izdot grāmatas un laikrakstus. Ir daudz dažādu darbības lauku, un jācenšas šādā veidā darboties. Ja cilvēks nevar ziedot darbības augļus, tad viņš var dot kaut daļu ienākumu Krišnas apziņas izplatīšanai. Labprātīga kalpošana Krišnas apziņai palīdzēs pacelties augstākā Dieva mīlestības līmenī, pēc kā var sasniegt pilnību.

BG 12.11.

11. PANTS

athaitad apj ašakto ‘si    kartum mad-jogam āšritah
sarva-karma-phala-tjāgam    tatah kuru jatātmavān

atha — pat ja; ētat — to; api — arī;
ašaktah — nespējīgs; asi — esi; kartum — darīt;
mat — Man; jogam — garīgajā kalpošanā;
āšritah — patveroties; sarva-karma — visas darbības;
phala — augļu; tjāgam — atsacīšanos; tatah — tad;
kuru — dari; jata-ātma-vān — sevī esot.

TULKOJUMS

Ja tu tomēr nespēj arī darboties, apzinoties Mani, tad centies
atsacīties no darbības augļiem un rast apmierinājumu sevī.

SKAIDROJUMS

Var būt tā, ka cilvēks kādu sabiedrisku, ģimenes, reliģisku vai kādu citu traucēkļu dēļ nespēj pat simpatizēt darbībai Krišnas apziņā. Ja cilvēks grib tieši darboties Krišnas apziņā, tad pret to var iebilst ģimenes locekļi un var būt vēl daudzas citas grūtības. Kam ir šādas grūtības, tam ieteikts ziedot uzkrātos darbības augļus kādam labam mērķim. Kā to darīt aprakstīts Vēdu likumos. Tur ir daudz ziedojumu aprakstu un īpašo punjas darbības aprakstu, kas ir īpaša darbošanās, kurā var izmantot iepriekšējās darbības augļus. Tādā veidā cilvēks pamazām var pacelties līdz zināšanu līmenim. Reizēm ir tā, ka cilvēks, kuru pilnīgi neinteresē darbošanās Krišnas apziņā, kaut ko ziedo slimnīcai vai kādam citam sabiedriskam institūtam un tādējādi atdod grūti nopelnītos darbības augļus. Tas ieteikts arī šeit, jo, atsakoties no darbības augļiem, cilvēks noteikti ar laiku attīra prātu, un, kad prāts ir tīrs, viņš spēj saprast Krišnas apziņu. Protams, Krišnas apziņa nav atkarīga ne no kādas citas pieredzes, jo tā viena pati var attīrīt cilvēka prātu, bet, ja kaut kas traucē pieņemt Krišnas apziņu, tad cilvēks var censties atteikties no savas darbības augļiem. Šajā sakarībā var uzskatīt, ka kalpošana sabiedrībai, kopībai, nācijai, valstij utt. kādu dienu var pāraugt tīrā garīgā kalpošanā Visaugstajam Kungam. Bhagavad-gītā (18.46.) teikts: jatah pravrittir bhūtānām — ja cilvēks nolemj ziedot augstākajam mērķim, kaut arī viņš nezina, ka augstākais mērķis ir Krišna, tad ar ziedošanu pakāpeniski var saprast, ka Krišna ir augstākais mērķis.

BG 12.12.

12. PANTS

šrējo hi gjānam abhjāsādž    gjānād
dhjānam višišjatē
dhjānāt karma-phala-tjāgas    tjāgāč čhāntir
anantaram

šrējah — labāk; hi — noteikti;
gjānam — zināšanas; abhjāsāt — nekā nodarbības;
gjānāt — nekā zināšanas; dhjānam — meditācija;
višišjatē — uzskatāma labāka; dhjānāt — nekā meditācija;
karma-phala-tjāgah — atsacīšanās no darbības augļiem;
tjāgāt — ar atsacīšanos; šāntih — miers; anantaram — tad.

TULKOJUMS

Ja tu tā nespēj darboties, tad apgūsti zināšanas. Taču labāka par
zināšanām ir meditācija, un labāka par meditāciju ir atsacīšanās no
darbības augļiem, jo atsakoties var sasniegt prāta mieru.

SKAIDROJUMS

Kā jau minēts iepriekšējos pantos, ir divu veidu garīgā kalpošana: vadošo principu ceļš un pilnīgas pieķeršanās ceļš, mīlestība uz Dieva Augstāko Personību. Tiem, kas patiešām nespēj sekot Krišnas apziņas principiem, labāk izkopt zināšanas, jo ar zināšanām cilvēks spēj izprast savu īsteno stāvokli. Zināšanas pakāpeniski attīstās līdz meditācijai. Ar meditāciju cilvēks pakāpeniski spēj izprast Dieva Augstāko Personību. Ir tādi ceļi, kas cilvēkam liek saprast, ka viņš pats ir Visaugstākais, un šādai meditācijai dod priekšroku tie, kas nespēj garīgi kalpot. Ja cilvēks nespēj meditēt šādā veidā, tad pastāv noliktie pienākumi brāhmaniem, kšatrijiem, vaišjām un šūdrām, kas doti Vēdu rakstos un par kuriem mēs varēsim lasīt Bhagavad-gītas pēdējā nodaļā. Bet jebkurā gadījumā ir jāatsakās no darba augļiem, tas nozīmē izmantot karmas augļus kādam labam mērķim.
Kopsavilkumā var teikt, ka sasniegt Dieva Augstāko Personību, augstāko mērķi, var ar diviem paņēmieniem: viens ir pakāpeniska attīstība, bet otrs ir tiešs ceļš. Garīgā kalpošana Krišnas apziņā ir tiešais paņēmiens, bet otrais paņēmiens satur atsacīšanos no darbības augļiem. Tad cilvēks var pacelties līdz zināšanām, tad līdz meditācijai, tad līdz Virsdvēseles izpratnei un tad līdz Dieva Augstākajai Personībai. Var iet soli pa solim un var iet tieši. Ne visi spēj iet tiešo ceļu, tāpēc labs ir arī netiešais. Tomēr jāsaprot, ka Ardžunam nav ieteikts netiešais ceļš, jo viņš jau ar mīlestību garīgi kalpo Visaugstajam Kungam. Tas domāts citiem, kas nav šajā līmenī; tiem jāiet pakāpeniskais atsacīšanās, zināšanu, meditācijas un Virsdvēseles un Brahmana apzināšanās ceļš. Bet, kas attiecas uz Bhagavad-gītu, tajā ir uzsvērts tiešais paņēmiens. Ikvienam ieteikts izmantot tiešo paņēmienu un uzticēt sevi Dieva Augstākajai Personībai Krišnam.

BG 12.13. – 12.14.

13.–14. PANTS

advēštā sarva-bhūtānām    maitrah karuna ēva ča
nirmamo nirahankārah    sama-duhkha-sukhah kšamī

santuštah satatam jogī    jatātmā dridha-niščajah
majj arpita-mano-buddhir    jo mad-bhaktah sa mē prijah

advēštā — bez skaudības; sarva-bhūtānām — pret
visām dzīvajām būtnēm; maitrah — draudzīgs;
karunah — žēlsirdīgs; ēva — noteikti; ča — arī;
nirmamah — neko neuzskatot par savu; nirahankārah — bez
neīstā «es»; sama — vienāds; duhkha — ciešanās; sukhah — un
laimē; kšamī — piedodošs; santuštah — apmierināts;
satatam — vienmēr; jogī — nodarbojas ar bhakti;
jata-ātmā — valda pār sevi; dridha-niščajah — ar noteiktību;
maji — Manī; arpita — nodarbinātu; manah — prātu;
buddhih — un saprātu; jah — kas; mat-bhaktah — Mans bhakta;
sah — viņš; — Man; prijah — dārgs.

TULKOJUMS

Kas nevienu neapskauž un ir labs draugs visām dzīvajām būtnēm, kas
neko neuzskata par savu īpašumu un ir brīvs no neīstā «es», kas ir vienāds
laimē un nelaimē, kas ir pacietīgs, vienmēr apmierināts, kas valda pār
sevi un ar noteiktību garīgi kalpo Man, prātu un saprātu vēršot uz Mani,
tāds bhakta ir ļoti dārgs Man.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs atkal atgriežas pie jautājuma par tīru garīgo kalpošanu un šajos divos pantos apraksta tīra bhaktas pārpasaulīgās īpašības. Tīru bhaktu nekas un nekādos apstākļos nesatrauc. Viņš nevienu neapskauž. Bhakta arī nekad nekļūst par sava ienaidnieka ienaidnieku — viņš domā: «Šis cilvēks rīkojas kā ienaidnieks manu agrāko slikto darbu dēļ. Tāpēc labāk to pacietīšu nekā atbildēšu ar to pašu.» Šrīmad Bhāgavatamā (10.14.8.) teikts: tat tē ‘nukampām susamīkšamāno bhundžāna ēvātma-kritam vipākam. Ja bhakta kādreiz cieš vai nonāk grūtībās, viņš to uzskata par Dieva Kunga žēlastību. Viņš domā: «Agrāko slikto darbu dēļ man būtu jācieš vēl daudz, daudz vairāk nekā ciešu tagad. Tikai ar Visaugstā Kunga žēlastību es nesaņemu visu sodu, kas man pienākas. Ar Dieva Augstākās Personības žēlastību es tieku sodīts pavisam maz.» Tāpēc viņš vienmēr ir kluss un pacietīgs, par spīti daudzām ciešanām. Bhakta vienmēr ir arī labs pret visiem, pat pret ienaidniekiem. «Nirmama» nozīmē, ka bhakta nepiegriež īpašu vērību ķermeņa sāpēm un ciešanām, jo labi zina, ka viņš nav materiālais ķermenis. Viņš sevi neuzskata par ķermeni, tāpēc ir brīvs no neīstās «es» apziņas un vienāds laimē un ciešanās. Viņš ir pacietīgs un apmierināts ar to, ko Visaugstais Kungs savā žēlastībā dod. Viņš daudz nepūlas, lai sasniegtu kaut ko tādu, kas nāk ar lielām grūtībām; tāpēc viņš vienmēr ir prieka pilns. Bhakta ir pilnīgs mistiķis, kas stingri seko garīgā skolotāja norādījumiem, un, tā kā viņa jutekļi ir savaldīti, viņš ir stingrs savā ceļā. Bhaktu neietekmē neīsti argumenti, jo neviens nespēj novest viņu no garīgās kalpošanas ceļa, kuru viņš iet ar lielu noteiktību. Bhakta pilnībā apzinās, ka Krišna ir mūžīgais Kungs, tāpēc neviens nespēj viņu satraukt. Visas šīs īpašības dod iespēju bhaktam pilnīgi vērst prātu un saprātu uz Visaugsto Kungu. Tik augsta garīgā kalpošana neapšaubāmi ir ļoti reta, bet, sekojot garīgās kalpošanas vadošajiem principiem, tādā līmenī var nonākt. Vēl jo vairāk, Dievs Kungs saka, ka šāds bhakta Viņam ir ļoti dārgs, jo Viņu vienmēr iepriecina visas bhaktas darbības, kas veiktas pilnīgā Krišnas apziņā.

BG 12.15.

15. PANTS

jasmān nodvidžatē loko    lokān nodvidžatē ča jah
haršāmarša-bhajodvēgair    mukto jah sa ča mē prijah

jasmāt — no kā; na — nav;
udvidžatē — satraukti; lokah — cilvēki; lokāt — no
cilvēkiem; na — nav; udvidžatē — satraukts; ča — arī;
jah — kas; harša — no laimes; amarša — ciešanām;
bhaja — bailēm; udvēgaih — un bažām; muktah — brīvs;
jah — kas; sah — viņš; ča — arī; — Man;
prijah — ļoti dārgs.

TULKOJUMS

Kas nesatrauc citus un ko nesatrauc citi, kas ir līdzsvarots laimē
un ciešanās, bailēs un bažās, tas Man ir ļoti dārgs.

SKAIDROJUMS

Šeit turpināts bhaktas īpašību apraksts.
Bhakta nevienam nerada grūtības, raizes, bailes vai neapmierinātību.
Bhakta ir labs pret visiem, tāpēc viņš darbojas tā, lai nesatrauktu citus.
Tajā pašā laikā, ja citi grib satraukt bhaktu, tad viņiem tas neizdodas.
Ar Dieva Kunga žēlastību bhakta ir iemācījies saglabāt mieru par spīti
jebkādiem ārējiem traucēkļiem. Patiesībā bhakta vienmēr ir iegrimis
Krišnas apziņā un garīgi kalpo, tāpēc šādi materiāli apstākļi nespēj viņu
uztraukt. Parasti materiālistiski cilvēki ir ļoti laimīgi, ja ir kāds
jutekļu un ķermeņa apmierinājums, bet redzot, ka cits apmierina jutekļus
vai kaut ko tādu, kā viņam nav, viņš ir bēdīgs un skaudīgs. Gaidot atmaksu
no ienaidnieka, materiālists dzīvo bailēs, un, ja kaut kas neizdodas, viņš
ir nomākts. Bhakta, kas vienmēr stāv pāri visiem šiem uztraukumiem, ir
ļoti dārgs Krišnam.

BG 12.16.

16. PANTS

anapēkšah šučir dakša    udāsīno gata-vjathah
sarvārambha-paritjāgī    jo mad-bhaktah sa mē prijah

anapēkšah — vienāds; šučih — tīrs;
dakšah — prasmīgs; udāsīnah — bez rūpēm;
gata-vjathah — brīvs no visām ciešanām; sarva-ārambha — no visām
pūlēm; paritjāgī — atsacījies; jah — kas;
mat-bhaktah — Mans bhakta; sah — viņš; — Man;
prijah — ļoti dārgs.

TULKOJUMS

Mans bhakta ir ļoti dārgs Man, jo viņu neietekmē notikumu gaita,
viņš ir tīrs, prasmīgs, brīvs no ciešanām un rūpēm un netiecas neko
iegūt.

SKAIDROJUMS

Bhaktam var piedāvāt naudu, bet viņam nevajag cīnīties, lai to iegūtu. Ja ar Visaugstākā žēlastību nauda nāk pati par sevi, tad viņš nesatraucas. Bhakta mazgājas vismaz divreiz dienā un ceļas agri no rīta, lai garīgi kalpotu. Viņš dabiski ir tīrs gan iekšēji, gan ārēji. Bhakta vienmēr ir prasmīgs, jo viņš labi zina visas darbības būtību un ir pārliecināts par autoritatīvo rakstu patiesumu. Bhakta nekad nenostājas neviena pusē, tāpēc viņš ir brīvs no rūpēm. Nekas viņu nesāpina, jo viņš ir brīvs no visiem apzīmējumiem: bhakta zina, ka šis ķermenis ir apzīmējums, tāpēc, ja ķermenim kaut kas sāp, viņu tas neskar. Tīrs bhakta netiecas ne pēc kā, kas ir pretrunā ar garīgās kalpošanas principiem. Piemēram, lielas ēkas celšana prasa daudz spēka, un bhakta neuzņemas šādu darbu, ja tas nepalīdz viņam pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Viņš var uzbūvēt Dievam Kungam templi un tā dēļ uzņemties jebkuras raizes, bet viņš nebūvēs lielu māju saviem radiniekiem.

BG 12.17.

17. PANTS

jo na hrišjati na dvēšti    na šočati na kānkšati
šubhāšubha-paritjāgī    bhaktimān jah sa mē prijah

jah — kas; na — ne; hrišjati — priecājas;
na — ne; dvēšti — bēdājas; na — ne; šočati — žēlojas;
na — ne; kānkšati — vēlas; šubha — no labvēlīgā;
ašubha — un nelabvēlīgā; paritjāgī — atsacījies;
bhakti-mān — bhakta; jah — kas; sah — viņš; — Man;
prijah — dārgs.

TULKOJUMS

Bhakta, kas nelīksmo un neskumst, nežēlojas un nevēlas, kas atsakās
no visa labvēlīgā un nelabvēlīgā, ir Man ļoti dārgs.

SKAIDROJUMS

Tīrs bhakta nepriecājas un nebēdājas par
materiāliem ieguvumiem vai zaudējumiem, viņš īpaši neilgojas iegūt dēlu
vai mācekli un nebēdājas, ja viņu nav. Ja bhakta zaudē kaut ko ļoti dārgu,
viņš neskumst. Un, ja viņš neiegūst kaut ko tādu, ko vēlas, viņš
nebēdājas. Viņš stāv pāri visām labvēlīgajām un nelabvēlīgajām grēcīgajām
darbībām. Viņš ir gatavs uz visu, lai apmierinātu Visaugsto Kungu. Nekas
viņam nav šķērslis, lai garīgi kalpotu. Šāds bhakta ir ļoti dārgs Krišnam.

BG 12.18. – 12.19.

18.–19. PANTS

samah šatrau ča mitrē ča    tathā mānāpamānajoh
šītošna-sukha-duhkhēšu    samah sanga-vivardžitah

tulja-nindā-stutir maunī    santušto jēna kēnačit
anikētah sthira-matir    bhaktimān mē prijo narah

samah — vienāds; šatrau — pret ienaidnieku;
ča — arī; mitrē — draugu; ča — arī;
tathā — tāpat; māna — godā; apamānajoh — un negodā;
šīta — aukstumā; ušna — karstumā; sukha — laimē;
duhkhēšu — un ciešanās; samah — līdzsvarots;
sanga-vivardžitah — brīvs no jebkādas sabiedrības;
tulja — vienāds; nindā — apvainojumos; stutih — un
pagodinājumā; maunī — kluss; santuštah — apmierināts; jēna
kēnačit
— ar visu; anikētah — bez mājvietas; sthira — stingru;
matih — noteiktību; bhakti-mān — garīgi kalpo; — Man;
prijah — dārgs; narah — cilvēks.

TULKOJUMS

Bhakta vienmēr ir brīvs no jebkādas sliktas sabiedrības. Reizēm cilvēku slavē, reizēm peļ, sabiedrībā tas ir dabiski. Bet bhakta vienmēr stāv pāri mākslīgai slavai un neslavai, ciešanām un laimei. Viņš visu pacieš. Viņš nerunā ne par ko citu kā vienīgi par Krišnu, tāpēc viņu sauc par klusējošo. Būt klusam nenozīmē nerunāt: būt klusam nozīmē nerunāt muļķības. Jārunā tikai par būtiskām lietām, un visbūtiskākais bhaktam ir runāt par Visaugsto Kungu. Bhakta ir laimīgs visos apstākļos; reizēm viņš var ēst kaut ko ļoti garšīgu, reizēm nē, bet viņš ir apmierināts. Bhakta nedomā arī par to, kur dzīvos. Viņš var dzīvot zem koka, viņš var dzīvot pilī, bet nepieķerties ne vienam, ne otram. Bhaktu sauc par stingru, jo viņš ir stingrs apņēmībā un zināšanās. Bhaktas īpašību aprakstā mēs varam redzēt atkārtojumus, bet tas ir tādēļ, lai uzsvērtu, ka viņam šīs īpašības ir jāiegūst. Kam nav labu īpašību, tas nevar būt tīrs bhakta. Harāv abhaktasja kuto mahad-gunāh — kas nav bhakta, tam nav labu īpašību. Kas grib, lai viņu atzītu par bhaktu, tam jāattīsta labās īpašības. Protams, bhakta necenšas mākslīgi iegūt šīs īpašības, darbība Krišnas apziņā un garīgā kalpošana tās attīsta pati par sevi.

BG 12.20.

20. PANTS

jē tu dharmāmritam idam    jathoktam parjupāsatē
šraddadhānā mat-paramā    bhaktās tē ‘tīva mē prijāh

— kas; tu — bet; dharma — reliģijas;
amritam — nektāru; idam — šo; jathā — kā;
uktam — teikts; parjupāsatē — pilnīgi nodarbojas;
šraddadhānāh — ar ticību; mat-paramāh — uzskatot Mani, Visaugsto
Kungu par visu; bhaktāh — bhaktas; — tie; atīva — ļoti,
ļoti; — Man; prijāh — dārgi.

TULKOJUMS

Tas, kurš ar pilnīgu ticību iet pa mūžīgo garīgās kalpošanas ceļu un
kam Es esmu augstākais mērķis, Man ir ļoti, ļoti dārgs. <

SKAIDROJUMS

Šajā nodaļā no otrā panta līdz beigām — no majj āvēšja mano jē mām («vēršot prātu uz Mani») līdz jē tu dharmāmritam idam («šī mūžīgās darbības reliģija») — Visaugstais Kungs izskaidroja pārpasaulīgās kalpošanas ceļu, pa kuru var nonākt pie Viņa. Šādi ceļi ir ļoti dārgi Dievam Kungam, un Viņš pieņem cilvēku, kurš pa tiem iet. Ardžuna jautāja, kurš ceļš labāks — vai bezpersoniskā Brahmana ceļš, vai personāla kalpošana Dieva Augstākajai Personībai — un Dievs Kungs skaidri atbildēja, ka bez šaubām garīgā kalpošana Dieva Personībai ir vislabākais garīgās apzināšanās paņēmiens. Citiem vārdiem sakot, šajā nodaļā pateikts, ka labā sabiedrībā cilvēkā attīstās pieķeršanās tīrai garīgai kalpošanai, tādējādi viņš pieņem īstenu garīgo skolotāju; no skolotāja iemācās klausīties, daudzināt un ar ticību, pieķeršanos un bhakti ievērot garīgās kalpošanas vadošos principus, tā sākot pārpasaulīgi kalpot Dievam Kungam. Šajā nodaļā ieteikts šis ceļš, tāpēc nav nekādu šaubu par to, ka garīgā kalpošana ir vienīgais absolūtais sevis apzināšanās ceļš, kas ved pie Dieva Augstākās Personības. Kā teikts šajā nodaļā, Augstākās Absolūtās Patiesības bezpersoniskā izpratne ieteicama tikai tikmēr, kamēr cilvēks nav uzticējis sevi patības apjēgai. Citiem vārdiem sakot, kamēr cilvēkam nav iespējas tikties ar tīriem bhaktām, bezpersoniskā izpratne var būt svētīga. Kam ir bezpersoniska Absolūtās Patiesības izpratne, tas darbojas bez pieķeršanās augļiem, meditē un izkopj zināšanas, lai saprastu garu un matēriju. Kad cilvēks nonāk tīra bhaktas sabiedrībā, tad tas vairs nav nepieciešams. Par laimi, ja cilvēks tieši attīsta vēlmi darboties Krišnas apziņā un tīri garīgi kalpot, tad viņam vairs nav jāiet pakāpeniskais garīgās apzināšanās ceļš. Kā aprakstīts sešās vidējās Bhagavad-gītas nodaļās, garīgā kalpošana ir daudz labvēlīgāka. Nav vajadzības rūpēties par dvēseles saturēšanu kopā ar ķermeni, jo ar Dieva Kunga žēlastību viss notiek pats no sevis.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas
divpadsmitajai nodaļai, kas vēsta par garīgo kalpošanu.