SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Ticību iedalījums
BG 17.1.
1. PANTS
ardžuna uvāča
jē šāstra-vidhim utsridžja jadžantē šraddhajānvitāh
tēšām ništhā tu kā krišna sattvam āho radžas tamah
ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja;
jē — kas; šāstra-vidhim — rakstu norādījumus;
utsridžja — atmetot; jadžantē — godina;
šraddhajā — pilnīgā ticībā; anvitāh — piederētā;
tēšām — tiem; ništhā — ticība; tu — bet;
kā — kas; krišna — Krišna; sattvam — skaidrībā;
āho — vai; radžah — kaislībās; tamah — tumsībā.
TULKOJUMS
Ardžuna jautāja: Krišna, kas notiek ar cilvēku, kurš
neievēro svēto rakstu norādījumus, bet godina pēc saviem
priekšstatiem — vai viņš ir skaidrībā, kaislībās vai
tumsībā?
SKAIDROJUMS
Ceturtās nodaļas trīsdesmit devītajā
pantā teikts, ka cilvēks, kas ar ticību godina noteiktā veidā,
pakāpeniski paceļas līdz zināšanu līmenim un sasniedz miera un
labklājības augstāko līmeni. Sešpadsmitajā nodaļā secināts, ka
tas, kas neseko rakstu principiem, ir asura jeb dēmons, un tas,
kas uzticīgi seko šiem norādījumiem, ir dēva jeb padievs. Bet,
ja cilvēks ar ticību seko likumiem, kas nav norādīti rakstos,
tad kas viņš ir? Ardžuna grib, lai Krišna izkliedē šīs šaubas.
Vai tie, kas rada kaut kādu Dievu, izvēloties cilvēku un ticot
viņam, godina skaidrībā, kaislībās vai tumsībā? Vai viņi
sasniedz dzīves pilnību? Vai viņi var iegūt īstenas zināšanas un
pacelties līdz augstākajai pilnībai? Vai tie, kas neseko rakstu
likumiem un ierobežojumiem, bet kaut kam tic un godina dievus,
padievus un cilvēkus, ar savām pūlēm sasniedz panākumus? Ardžuna
uzdod Krišnam šos jautājumus.
BG 17.2.
2. PANTS
šrī bhagavān uvāča
tri-vidhā bhavati šraddhā dēhinām sā svabhāva-džā
sāttvikī rādžasī čaiva tāmasī čēti tām šrinu
šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība
sacīja; tri-vidhā — triju veidu; bhavati — kļūst;
šraddhā — ticība; dēhinām — iemiesotā; sā — tā;
sva-bhāva-džā — saskaņā ar viņa materiālās dabas īpašību;
sāttvikī — skaidrībā; rādžasī — kaislībās;
ča — arī; ēva — noteikti; tāmasī — tumsībā;
ča — un; iti — tā; tām — to;
šrinu — klausies no Manis.
TULKOJUMS
Dieva Augstākā Personība sacīja: Kāda dabas īpašība ir
iemiesotajai dvēselei, tāda arī ir viņas ticība. Ticība var būt
trejāda — skaidrībā, kaislībās un tumsībā. Klausies,
ko teikšu par tām.
SKAIDROJUMS
Tos, kas zina rakstu likumus un
ierobežojumus, bet aiz slinkuma vai kūtruma tos nepieņem, vada
materiālās dabas īpašības. Atbilstoši agrākajai darbībai
skaidrībā, kaislībās vai neziņā, viņi saņem dabu, kurai ir
attiecīgā īpašība. Dzīvās būtnes saskarsme ar dažādām dabas
īpašībām ir notikusi nepārtraukti; tā kā dzīvā būtne saskaras ar
materiālo dabu, viņa iegūst dažādus domāšanas veidus atbilstoši
savai saskarsmei ar materiālajām īpašībām. Tomēr šo dabu var
mainīt, ja cilvēks tiekas ar īstenu garīgo skolotāju un ievēro
viņa un rakstu likumus. Pakāpeniski cilvēks var mainīties no
tumsības uz skaidrību vai no kaislībām uz skaidrību. Secinājums
tāds, ka akla ticība attiecīgajā dabas īpašībā nevar palīdzēt
cilvēkam pacelties pilnības līmenī. Viss ir jāapsver rūpīgi, ar
saprātu, īstena garīgā skolotāja sabiedrībā. Tādā veidā
iespējams mainīt savu stāvokli, attīstot augstāku materiālās
dabas īpašību.
BG 17.3.
3. PANTS
sattvānurūpā sarvasja šraddhā bhavati bhārata
šraddhā-majo ‘jam purušo jo jač-čhraddhah sa ēva sah
sattva-anurūpā — saskaņā ar esamību;
sarvasja — ikviena; šraddhā — ticība;
bhavati — kļūst; bhārata — Bharatas dēls;
šraddhā — ticība; majah — pilna; ajam — tās;
purušah — dzīvās būtnes; jah — kas; jat — ar
kādu; šraddhah — ticību; sah — tā;
ēva — noteikti; sah — viņa.
TULKOJUMS
Bharatas dēls! Kādā materiālās dabas īpašībā cilvēks
dzīvo, tāda ticība viņam arī rodas. Dzīvās būtnes ticību nosaka
pēc īpašībām, kādas viņa ieguvusi.
SKAIDROJUMS
Katram ir kāda ticība, lai kas arī
viņš būtu. Bet šī ticība tiek uzskatīta par labu, kaislīgu vai
tumšu atkarībā no dabas, kāda viņam ir. Tādējādi, atkarībā no
ticības veida, cilvēks tiekas ar noteiktiem cilvēkiem. Patiesībā
ikviena dzīvā būtne, kā tas teikts piecpadsmitajā nodaļā,
sākotnēji ir neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa. Tāpēc būtne
sākotnēji stāv pāri visām materiālās dabas īpašībām. Bet kad
viņa aizmirst savas attiecības ar Dieva Augstāko Personību un
saistītajā dzīvē nonāk saskarsmē ar materiālo dabu, saskaroties
ar visdažādākajiem materiālās dabas veidiem, tā rada pati savu
stāvokli. Mākslīgā ticība un esamība, kas no tā rodas, ir
pilnīgi materiāla. Būtni var vadīt kaut kāds iespaids vai dzīves
izpratne, bet sākotnēji viņa ir nirguna, pārpasaulīga. Tāpēc,
lai atjaunotu attiecības ar Visaugsto Kungu, ir jāattīrās no
iegūtajiem materiālajiem sārņiem. Tas ir vienīgais mājupceļš,
kas ejams bez bailēm, tā ir Krišnas apziņa. Kas atrodas Krišnas
apziņā, tas noteikti sasniedz pilnību. Bet, kas nepieņem šo
sevis apzināšanās ceļu, to noteikti vada materiālās dabas
īpašības.
Šajā pantā ļoti būtisks ir vārds «šradha» jeb «ticība».
Šradha jeb ticība sākotnēji nāk no skaidrības. Cilvēks var ticēt
padievam, kādam radītam Dievam vai kādam prāta sagudrojumam.
Stiprai ticībai jārada darbība materiālā skaidrībā. Bet
materiālajā dzīves stāvoklī nekāda darbība nav pilnīgi tīra. Tā
ir jaukta. Tā nav tīrā skaidrībā. Tīra skaidrība ir
pārpasaulīga; attīrītā skaidrībā cilvēks var izprast īsteno
Dieva Augstākās Personības dabu. Kamēr vien ticība nav pilnīgi
attīrītā skaidrībā, tikmēr to var piesārņot jebkura materiālās
dabas īpašība. Piesārņotās materiālās dabas īpašības izvēršas
līdz sirdij. Tāpēc ticība nostiprinās saskaņā ar stāvokli, kādā
sirds saskaras ar noteikto materiālās dabas īpašību. Jāsaprot:
ja sirds ir skaidrībā, tad arī ticība ir skaidrībā. Ja sirds ir
kaislībās, tad arī ticība ir kaislībās. Un, ja sirds ir tumsībā
un maldos, tad arī ticība ir piesārņota tādā pašā veidā. Tātad
mēs šajā pasaulē redzam dažādus ticības veidus, un šo dažādo
ticības veidu dēļ pastāv arī dažādas reliģijas. Īstais
reliģiskās ticības princips ir tīrā skaidrībā, bet, tā kā sirds
nav tīra, mēs redzam dažādus reliģijas principus. Tātad saskaņā
ar dažādiem ticības veidiem ir arī dažādi godināšanas veidi.
BG 17.4.
4. PANTS
jadžantē sāttvikā dēvān jakša-rakšāmsi rādžasāh
prētān bhūta-ganāmš čānjē jadžantē tāmasā džanāh
jadžantē — godina; sāttvikāh — kas
skaidrībā; dēvān — padievus; jakša-rakšāmsi — dēmonus;
rādžasāh — tie, kas kaislībās; prētān — mirušo garus;
bhūta-ganān — spokus; ča — un; anjē — citus;
jadžantē — godina; tāmasāh — tumsībā;
džanāh — cilvēki.
TULKOJUMS
Skaidrie godina padievus, kaislīgie godina dēmonus, bet
tumsoņi godina garus un spokus.
SKAIDROJUMS
Šajā pantā Dieva Augstākā Personība
apraksta dažāda veida godinātājus atbilstoši viņu ārējai
darbībai. Kā norāda raksti, jāgodina tikai Dieva Augstākā
Personība, bet tie, kas to nezina vai neseko rakstu
norādījumiem, saskaņā ar savu stāvokli materiālās dabas īpašībās
izvēlas dažādus godināšanas priekšmetus. Tie, kas ir skaidrībā,
parasti godina padievus. Padievi ir, piemēram, Brahma, Šiva un
citi — Indra, Čandra un Saules dievs. Ir dažādi
padievi. Cilvēki, kas ir skaidrībā, noteiktiem nolūkiem godina
noteiktus padievus. Gluži tāpat tie, kas ir kaislībās, godina
dēmonus. Otrā Pasaules kara laikā Kalkutā bija tāds cilvēks, kas
godināja Hitleru, jo, pateicoties karam, viņš ar nelikumīgiem
darījumiem bija sarausis daudz bagātības. Arī tie, pār kuriem
valda kaislības un tumsība, parasti izvēlas kādu varenu cilvēku
un uzskata viņu par Dievu. Viņi domā, ka vienalga ko var
izvēlēties par Dievu, godināšanas iznākums būs viens un tas
pats.
Šeit ir skaidri aprakstīts, ka tie, kas ir kaislībās, godina
un rada šādus dievus, bet tie, kas ir neziņā vai tumsībā, godina
mirušo garus. Reizēm cilvēki iet uz kapiem un pielūdz kādu
mironi. Dzimumpakalpojumi arī uzskatāmi par tumsību. Nomaļos
Indijas ciematos ir cilvēki, kas pielūdz garus. Indijā mēs esam
redzējuši, ka zemākas kārtas cilvēki mēdz iet uz mežu, un, ja
viņi zina, ka tajā un tajā kokā dzīvo gars, tad viņi pielūdz šo
koku un piedāvā tam upurus. Šie dažādie godināšanas veidi
patiesībā nav Dieva godināšana. Dievu godina tie, kas ir
pārpasaulīgā un tīrā skaidrībā. Šrīmad Bhāgavatamā
(4.3.23.) teikts: sattvam višuddham
vasudēva-šabditam — «Kad cilvēks ir tīrā
skaidrībā, viņš godina Vāsudēvu.» Tas nozīmē, ka tie, kas
pilnīgi attīrījušies no materiālās dabas īpašībām un atrodas
pārpasaulīgā līmenī, var godināt Dieva Augstāko Personību.
Tiek uzskatīts, ka impersonālisti ir skaidrībā, un viņi
godina piecu veidu padievus. Viņi godina bezpersoniskā Višnu
veidolu materiālajā pasaulē, ko sauc par filozofēto Višnu. Višnu
ir Dieva Augstākās Personības izvērsums, bet, tā kā
impersonālisti galu galā netic Dieva Augstākajai Personībai,
viņi iedomājas, ka Višnu veidols ir tikai vēl viens
bezpersoniskā Brahmana aspekts; viņi tāpat iedomājas, ka Kungs
Brahma ir bezpersoniskais veidols materiālajā kaislībā. Tādējādi
viņi reizēm sauc piecu veidu dievus par godināmiem, bet, tā kā
viņi domā, ka īstā patiesība ir bezpersoniska, tie galu galā
atmet visus godināšanas priekšmetus. Secinājumā var teikt, ka no
dažādām materiālās dabas īpašībām var atbrīvoties pārpasaulīgas
dabas cilvēku sabiedrībā.
BG 17.5. – 17.6.
5.–6. PANTS
ašāstra-vihitam ghoram tapjantē jē tapo džanāh
dambhāhankāra-samjuktāh kāma-rāga-balānvitāh
karšajantah šarīra-stham bhūta-grāmam ačētasah
mām čaivāntah šarīra-stham tān viddhj āsura-niščajān
ašāstra — rakstos neminētas;
vihitam — vadīti; ghoram — citiem kaitīgas;
tapjantē — cieš; jē — kas; tapah — askēzes;
džanāh — cilvēki; dambha — ar lepnumu;
ahankāra — un egoismu; samjuktāh — nodarbināti;
kāma — iekāres; rāga — un pieķeršanās;
bala — spēka; anvitāh — dzīti;
karšajantah — mokot; šarīra-stham — kas atrodas
ķermenī; bhūta-grāmam — materiālo pamatvielu savienojumu;
ačētasah — ar nepareizi virzītu domāšanu; mām — Mani;
ča — arī; ēva — noteikti; antah — iekšā;
šarīra-stham — ķermenī esošo; tān — tos;
viddhi — zini; āsura-niščajān — dēmonus.
TULKOJUMS
Tie, kas aiz lepnuma un savtības izdara skarbas, rakstos
neminētas askēzes, tie, kurus dzen iekāre un pieķeršanās, tie,
kas ir nelgas un moka ķermeņa materiālās pamatvielas un
Virsdvēseli, kura atrodas ķermenī, ir dēmoni.
SKAIDROJUMS
Ir cilvēki, kas paši rada rakstos
neminētus askēžu veidus. Piemēram, badošanās kāda slēpta iemesla
dēļ, lai kaut ko sasniegtu politikā, nav minēta rakstu
norādījumos. Raksti iesaka gavēt garīgas pilnveidošanās labad,
bet nevis kāda sabiedriska vai politiska mērķa sasniegšanai. Kas
uzņemas šādas askēzes, tie saskaņā ar Bhagavad-gītu noteikti
ir dēmoniski. Viņi darbojas pret rakstu norādījumiem un ļaudīm
nedod nekādu labumu. Patiesībā viņi darbojas aiz lepnuma, neīstā
«es», aiz iekāres un pieķeršanās materiālajām baudām. Šāda
darbība ne tikai grauj materiālās pamatvielas, no kurām veidots
ķermenis, bet arī traucē pašu Dieva Augstāko Personību, kas
dzīvo ķermenī. Šāda autoritāšu neatzīta badošanās vai askēzes
politisku mērķu dēļ noteikti traucē arī citus. Tāda darbība nav
minēta Vēdu rakstos. Dēmonisks cilvēks var domāt, ka ar šādiem
paņēmieniem iespējams piespiest ienaidniekus vai partijas
pakļauties viņa vēlmei, bet reizēm šāds cilvēks no badošanās
nomirst. Dieva Augstākā Personība neatbalsta šādu darbību un
saka, ka tie, kas tā dara, ir dēmoni. Šāda sevis izrādīšana
apvaino Dieva Augstāko Personību, jo balstās uz nepakļaušanos
Vēdu rakstu norādījumiem. Šajā sakarībā nozīmīgs ir vārds
«ačētasah». Cilvēkiem ar veselu prātu jāpakļaujas rakstu
norādījumiem. Kas tādi nav, tie neievēro un nepakļaujas rakstiem
un izgudro savus askēzes veidus. Vienmēr jāatceras, pie kā noved
dēmoniska dzīve; tas tika aprakstīts iepriekšējā nodaļā. Dievs
Kungs liek tiem piedzimt dēmonisku būtņu klēpjos. Tāpēc dzīvi
pēc dzīves tie ir dēmoniski un nezina savas attiecības ar Dieva
Augstāko Personību. Bet, ja šādiem cilvēkiem laimējas nonākt
garīgā skolotāja vadībā, kurš var norādīt viņiem Vēdu gudrības
ceļu, tad tie var tikt ārā no šiem pinekļiem un galu galā
sasniegt augstāko mērķi.
BG 17.7.
7. PANTS
āhāras tv api sarvasja tri-vidho bhavati prijah
jagjas tapas tathā dānam tēšām bhēdam imam šrinu
āhārah — ēšana; tu — noteikti;
api — arī; sarvasja — ikviena; tri-vidhah — trīs
veidu; bhavati — ir; prijah — dārga;
jagjah — ziedojumi; tapah — askēzes;
tathā — tāpat; dānam — dāvanu došana; tēšām — to;
bhēdam — atšķirības; imam — šīs;
šrinu — klausies.
TULKOJUMS
Kādas ir cilvēka materiālās dabas īpašības, tāds ēdiens
viņam ir tuvs. Arī tas ir trejāds. To pašu var teikt par
ziedojumiem, askēzi un dāvanu došanu. Klausies, ar ko šie veidi
atšķiras.
SKAIDROJUMS
Kāds ir cilvēka stāvoklis materiālās
dabas īpašībās, tāds ir arī viņa ēšanas, ziedošanas, askēzes un
labdarības veids. Šīs darbības ne vienmēr notiek vienādā līmenī.
Tie, kas spēj analītiski saprast, kāda darbība notiek kādās
materiālās dabas īpašībās, ir patiešām gudri; tie, kas visu
veidu ziedojumus, ēdienus un labdarību uzskata par vienu un to
pašu, neredzot atšķirību, ir nejēgas. Ir tādi misionāri, kas
sludina, ka cilvēks var darīt vienalga ko un sasniegt pilnību.
Bet šie muļķa vadoņi nedarbojas saskaņā ar rakstu norādījumiem.
Viņi tikai izdomā visādus ceļus un maldina ļaudis.
BG 17.8.
8. PANTS
ājuh-sattva-balārogja- sukha-prīti-vivardhanāh
rasjāh snigdhāh sthirā hridjā āhārāh sāttvika-prijāh
ājuh — mūžu; sattva — esamību;
bala — spēku; ārogja — veselību; sukha — laimi;
prīti — prieku; vivardhanāh — palielina;
rasjāh — sulīgs; snigdhāh — sātīgs;
sthirāh — veselīgs; hridjāh — kas sirdij nes prieku;
āhārāh — ēdiens; sāttvika — skaidrībā;
prijāh — garšo.
TULKOJUMS
Skaidrajiem patīk tāds ēdiens, kas paildzina mūžu, attīra
esamību, dod spēku, veselību, laimi un prieku. Šāds ēdiens ir
sulīgs, sātīgs, veselīgs un priecē sirdi.
BG 17.9.
9. PANTS
katv-amla-lavanātj-ušna- tīkšna-rūkša-vidāhinah
āhārā rādžasasjēštā duhkha-šokāmaja-pradāh
katu — rūgts; amla — skābs;
lavana — sāļš; ati-ušna — ļoti karsts;
tīkšna — ass; rūkša — sauss;
vidāhinah — dedzinošs; āhārāh — ēdiens;
rādžasasja — kaislīgajiem; ištāh — garšo;
duhkha — ciešanas; šoka — bēdas;
āmaja — slimības; pradāh — rada.
TULKOJUMS
Kaislīgajiem patīk ļoti rūgts, skābs, sāļš, karsts, ass,
sauss un dedzinošs ēdiens. Tāds ēdiens rada ciešanas, bēdas un
slimības.
BG 17.10.
10. PANTS
jāta-jāmam gata-rasam pūti parjušitam ča jat
uččhištam api čāmēdhjam bhodžanam tāmasa-prijam
jāta-jāmam — ēdiens, kas pagatavots vairāk kā
pirms trijām stundām; gata-rasam — bezgaršīgs;
pūti — pūstošs; parjušitam — sadalījies;
ča — arī; jat — kas; uččhištam — citu barības
pārpalikumi; api — arī; ča — un;
amēdhjam — nepieskarams; bhodžanam — ēdiens;
tāmasa — tumsoņiem; prijam — dārgs.
TULKOJUMS
Tumsoņiem patīk tāds ēdiens, kas pagatavots vairāk kā
pirms trim stundām, kas ir bezgaršīgs, sadalījies un sapuvis,
kas palicis pāri citiem un ir nepieskarams.
SKAIDROJUMS
Ēdienam ir jāpagarina mūžs, jāšķīsta
prāts un jāstiprina ķermenis. Tas ir vienīgais mērķis. Pagātnē
lielās autoritātes izvēlējās tos ēdienus, kas visvairāk dod
veselību un paildzina mūžu: piena produktus, cukuru, rīsus,
kviešus, augļus un dārzeņus. Šie ēdieni ļoti patīk tiem, kas ir
skaidrībā. Ir arī citi ēdieni, piemēram, cepta kukurūza un
sīrups, kas paši par sevi nav īpaši garšīgi, bet tie ir ļoti
patīkami kopā ar pienu vai citiem ēdieniem. Tad tie ir
skaidrībā. Visi šie ēdieni pēc dabas ir tīri. Tie stipri
atšķiras no tādām nepieskaramām lietām kā gaļa un alkohols.
Sātīgajiem jeb treknajiem ēdieniem, kas minēti astotajā pantā,
nav nekāda sakara ar dzīvnieku taukiem, kurus iegūst nokaujot.
Dzīvnieku tauki ir pieejami kā piens, kas ir visbrīnišķīgākais
no visiem ēdieniem. Piens, sviests, siers un līdzīgi produkti
sagādā dzīvnieku taukus tādā veidā, kas izslēdz jebkādu
vajadzību nogalināt šos nevainīgos radījumus. Tas notiek tikai
necilvēciska domāšanas veida dēļ. Nepieciešamos taukus
civilizētā veidā var iegūt ar pienu. Kauj tie, kas ir zemāki par
cilvēku līmeni. Olbaltumvielas lielā daudzumā ir šķeltajos
zirņos, dālā, veselos kviešu graudos, utt.
Ēdieni kaislībās, kas ir rūgti, pārāk sāļi, pārāk asi, kuros
ir ļoti daudz sarkano piparu, rada ciešanas, samazinot gļotu
daudzumu kuņģī un noved pie slimībām. Ēdiens neziņā jeb tumsībā
parasti nav svaigs. Jebkurš ēdiens, kas gatavots vairāk kā trīs
stundas pirms ēšanas (izņemot prasādu, ēdienu, kas piedāvāts
Dievam Kungam) uzskatāms par ēdienu tumsībā. Tā kā šāds ēdiens
ir sadalījies, tas smird un piesaista tumsoņus, bet atbaida
skaidros.
Ēdiena pārpalikumus var ēst tad, ja šis ēdiens vispirms ir
piedāvāts Visaugstajam Kungam, vai to ir ēdusi svēta personība,
it īpaši garīgais skolotājs. Citi ēdiena pārpalikumi pieskaitāmi
tumsībai un vairo slimības. Šādi ēdieni ļoti garšo tiem, kas ir
tumsībā, bet tiem pat nepieskaras cilvēki, kas ir skaidrībā.
Vislabākais ēdiens ir Dieva Augstākajai Personībai piedāvātā
ēdiena pārpalikumi. Bhagavad-gītā Visaugstais Kungs norāda, ka
Viņš pieņem dārzeņu, miltu un piena ēdienus, kad tie piedāvāti
ar mīlestību. Patram pušpam phalam tojam. Protams, bhakti
un mīlestība ir galvenais, ko pieņem Dieva Augstākā Personība.
Bet ir arī teikts, ka prasādai jābūt sagatavotai noteiktā veidā.
Jebkuru ēdienu, kas gatavots saskaņā ar rakstu norādījumiem un
piedāvāts Dieva Augstākajai Personībai, var pieņemt pat tad, ja
tas pagatavots pirms ļoti ilga laika, jo šāds ēdiens ir
pārpasaulīgs. Tāpēc, lai ēdiens būtu attīrošs, ēdams un garšotu
visiem, tas visupirms ir jāpiedāvā Dieva Augstākajai Personībai.
BG 17.11.
11. PANTS
aphalākānkšibhir
jagjo vidhi-dišto ja idžjatē
jaštavjam ēvēti
manah samādhāja sa sāttvikah
aphala-ākānkšibhih — kas nevēlas augļus;
jagjah — ziedojums; vidhi-dištah — saskaņā ar
rakstu norādījumiem; jah — kas; idžjatē — izdarīts;
jaštavjam — jādara; ēva — noteikti; iti — tā;
manah — prātu; samādhāja — prātu vēršot;
sah — tas; sāttvikah — skaidrībā.
TULKOJUMS
Kas ziedots saskaņā ar rakstiem, pildot pienākumu un
negaidot atlīdzību, ir ziedojums skaidrībā.
SKAIDROJUMS
Parasti, ja kāds ziedo, viņš grib ar
to kaut ko sasniegt, bet šeit teikts, ka ziedojumi jāveic bez
šādām vēlmēm. Tie jādara kā pienākums. Apskatīsim, piemēram, kā
tiek izpildīti rituāli tempļos un baznīcās. Parasti tas tiek
darīts kaut kādu materiālu labumu dēļ, bet tā nav nekāda
skaidrība. Uz templi vai baznīcu jāiet tāpēc, ka tas ir
pienākums, lai pagodinātu Dieva Augstāko Personību un piedāvātu
ziedus un ēdienu. Visi domā, ka nav nekādas jēgas iet uz templi,
lai tikai godinātu Dievu. Bet raksti neieteic godināšanu
ekonomisku labumu dēļ. Jāiet tikai tādēļ, lai pagodinātu
Dievību. Tas ļauj nonākt skaidrībā. Ikviena civilizēta cilvēka
pienākums ir pakļauties rakstu norādījumiem un cienīt Dieva
Augstāko Personību.
BG 17.12.
12. PANTS
abhisandhāja tu phalam dambhārtham api čaiva jat
idžjatē bharata-šrēštha tam jagjam viddhi
rādžasam
abhisandhāja — vēloties; tu — bet;
phalam — augļu; dambha — lepnuma; artham — dēļ;
api — arī; ča — un; ēva — noteikti;
jat — kas; idžjatē — izdarīts;
bharata-šrēštha — ak, galvenais no Bhāratām;
tam — tas; jagjam — ziedojums; viddhi — zini;
rādžasam — kaislībās.
TULKOJUMS
Dižākais no Bhāratām! Zini, ka tas, kas ziedots aiz
lepnuma, lai gūtu kādu materiālu labumu, ir ziedojums
kaislībās.
SKAIDROJUMS
Reizēm ziedojumi un rituāli tiek
veikti, lai nonāktu debesu valstībā vai iegūtu kādus materiālus
labumus šajā pasaulē. Šādi ziedojumi un rituāli pieskaitāmi
kaislībām.
BG 17.13.
13. PANTS
vidhi-hīnam asrištānnam mantra-hīnam adakšinam
šraddhā-virahitam jagjam tāmasam paričakšatē
vidhi-hīnam — bez rakstu norādījumiem;
asrišta-annam — bez prasādas izdalīšanas;
mantra-hīnam — bez Vēdu himnu dziedāšanas;
adakšinam — bez priesteru apdāvināšanas;
šraddhā — ticības; virahitam — bez;
jadžnam — ziedojums; tāmasam — tumsībā;
paričakšatē — uzskatāms.
TULKOJUMS
Kas ziedots, neņemot vērā rakstus, neizdalot prasādu
[garīgo ēdienu], nedziedot Vēdu himnas, neatalgojot priesterus
un bez ticības, tas uzskatāms par ziedojumu tumsībā.
SKAIDROJUMS
Ticība tumsībā jeb neziņā patiesībā
ir neticība. Reizēm cilvēki godina kādu padievu, lai iegūtu
naudu un pēc tam to iztērētu, lai izklaidētos, neievērojot
rakstu norādījumus. Šādu ceremoniālu ticības izrādīšanu nevar
uzskatīt par patiesu. Tas viss ir tumsībā un rada dēmonisku
domāšanu, nenesot sabiedrībai nekādu labumu.
BG 17.14.
14. PANTS
dēva-dvidža-guru-prāgja- pūdžana
m šaučam ārdžavam
brahmačarjam ahimsā ča šārīram
tapa učjatē
dēva — Visaugstā Kunga;
dvidža — brāhmanu; guru — garīgā skolotāja;
prāgja — un godājamu personību;
pūdžanam — godināšana; šaučam — tīrība;
ārdžavam — vienkāršība; brahmačarjam — dzimumatturība;
ahimsā — nevardarbība; ča — arī;
šārīram — ķermeniskā; tapah — askēze;
učjatē — saukta.
TULKOJUMS
Ķermeņa askēze ir Visaugstā Kunga godināšana, brāhmanu,
garīgā skolotāja un godājamu cilvēku (tēva, mātes) godināšana,
tīrība, vienkāršība, dzimumatturība un nevardarbība.
SKAIDROJUMS
Visaugstais Dievs šeit izskaidro
dažādu veidu askēzes. Vispirms viņš izskaidro ķermeņa askēzes.
Cilvēkam jāgodā vai jāmācās godāt Dievu vai padievus, pilnīgus
un īstenus brāhmanus, garīgo skolotāju, vecākus — tēvu
un māti — un katru, kas zina Vēdas. Visi šie cilvēki
ir pienācīgi jāgodā. Jāmācās attīrīties ārēji un iekšēji, jābūt
vienkāršam un patiesam. Nevajag darīt neko, kas nav atļauts
rakstos. Nevajag pārkāpt laulību, jo raksti dzimumdzīvi atļauj
tikai un vienīgi laulībā. To sauc par dzimumatturību. Šīs ir
askēzes, kas attiecas uz ķermeni.
BG 17.15.
15. PANTS
anudvēga-karam vākjam satjam prija-hitam ča jat
svādhjājābhjasanam čaiva vān-majam tapa učjatē
anudvēga-karam — nesatraucot;
vākjam — vārdus; satjam — patiesīgus;
prija — dārgus; hitam — svētīgi; ča — arī;
jat — kas; svādhjāja — Vēdu apgūšanas;
abhjasanam — nodarbības; ča — arī;
ēva — noteikti; vāk-majam — balss;
tapah — askēze; učjatē — saukta.
TULKOJUMS
Runas askēze nozīmē runāt tikai patiesus, patīkamus, un
svētīgus vārdus, kas nesatrauc citus, kā arī pastāvīgi lasīt
Vēdu rakstus.
SKAIDROJUMS
Nevajag runāt tā, lai satrauktu citu
cilvēku prātus. Protams, kad runā skolotājs, tad viņam jārunā
patiesība, lai mācītu skolniekus, bet šādam skolotājam nevajag
tā runāt ar tiem, kas nav viņa mācekļi, jo viņš var satraukt to
prātus. Nevajadzētu runāt arī muļķības. Tā ir askēze, kas
attiecas uz runu. Runāšanu garīgā sabiedrībā atbalsta svētie
raksti. Vajag citēt rakstu autoritātes, lai pamatotu savus
vārdus. Tajā pašā laikā šādai runai jābūt patīkamai ausīm. Ar
tādām sarunām var gūt visaugstāko labumu un pacelt sabiedrību.
Vēdu rakstiem nav gala un tos vajag apgūt. To sauc par runas
askēzi.
BG 17.16.
16. PANTS
manah-prasādah saumjatvam maunam ātma-vinigrahah
bhāva-samšuddhir itj ētat tapo mānasam učjatē
manah-prasādah — prāta apmierinājums;
saumjatvam — bez divkosības; maunam — nopietnība;
ātma — sevis; vinigrahah — savaldīšana;
bhāva — savas dabas; samšuddhih — šķīstīšana;
iti — tā; ētat — šī; tapah — askēze;
mānasam — prāta; učjatē — saukta.
TULKOJUMS
Apmierinātība, vienkāršība, nopietnība, pašsavaldīšanās un
savas esamības šķīstīšana ir prāta askēze.
SKAIDROJUMS
Lai padarītu prātu askētisku, tas
jāattur no jutekļu apmierināšanas. Prāts vienmēr jāmāca domāt,
kā darīt labu citiem. Vislabākā prāta vingrināšana ir domas
nopietnība. Nevajag novirzīties no Krišnas apziņas un vienmēr
jāizvairās no jutekļu apmierināšanas. Lai šķīstītu savu dabu,
jāiegūst Krišnas apziņa. Prāta apmierinājumu var iegūt, vedot to
prom no domām par jutekļu apmierināšanu. Jo vairāk mēs domājam
par jutekļu baudām, jo neapmierinātāks kļūst prāts. Šajā
laikmetā mēs bez vajadzības nodarbinām prātu ar tik daudziem
jutekļu apmierināšanas veidiem, ka prāts nemaz nespēj būt
apmierināts. Vislabāk ir vērst prātu uz Vēdu rakstiem, kuri ir
pilni jauku stāstu, kā tas ir Purānās un Mahābhāratā. Cilvēks
var izmantot šīs zināšanas un šķīstīties. Prātam jābūt brīvam no
divkosības, vienmēr vajag domāt par visu būtņu labklājību. Būt
klusam nozīmē vienmēr domāt par sevis apzināšanos. Krišnas
apziņas cilvēks šai ziņā ir pilnīgi kluss. Savaldīt prātu nozīmē
pārvarēt pieķeršanos jutekļu baudām. Cilvēkam savā darbībā jābūt
godīgam un tādējādi jāšķīsta esamība. Visas šīs darbības kopā
veido prāta askēzi.
BG 17.17.
17. PANTS
šraddhajā parajā taptam tapas tat tri-vidham naraih
aphalākānkšibhir juktaih sāttvikam paričakšatē
šraddhajā — ar ticību;
parajā — pārpasaulīga; taptam — izpildīta;
tapah — askēze; tat — tā; tri-vidham — triju
veidu; naraih — cilvēku;
aphala-ākānkšibhih — kas nevēlas augļus;
juktaih — darbojas; sāttvikam — skaidrībā;
paričakšatē — saukti.
TULKOJUMS
Šo triju veidu askēzi, ko cilvēki veic pārpasaulīgā
ticībā, nevēloties materiālus labumus un veltot visu
Visaugstākajam, sauc par askēzi skaidrībā.
BG 17.18.
18. PANTS
satkāra-māna-pūdžārtham tapo dambhēna čaiva jat
krijatē tad iha proktam rādžasam čalam adhruvam
sat-kāra — cieņas; māna — goda;
pūdžā — pielūgsmes; artham — dēļ; tapah — askēze;
dambhēna — ar lepnumu; ča — arī; ēva — noteikti;
jat — kas; krijatē — darīta; tat — tā;
iha — šai pasaulē; proktam — saukta;
rādžasam — kaislībās; čalam — svaidīga;
adhruvam — laicīga.
TULKOJUMS
Askēze, kas veikta aiz lepnuma, lai gūtu cieņu, godu un
pielūgsmi, tiek saukta par askēzi kaislībās. Tā ir nenoturīga un
pārejoša.
SKAIDROJUMS
Reizēm askēze tiek veikta cilvēku
piesaistīšanai, lai iegūtu, cieņu, godu un pielūgsmi. Cilvēki
kaislībās dara tā, lai pakļautie viņus godinātu, mazgātu viņiem
pēdas un dāvātu bagātības. Kas mākslīgi ar askēzi izveido šādus
apstākļus, tas atrodas kaislībās. Iegūtie augļi ir laicīgi, tie
var kādu laiku pastāvēt, bet tas nav mūžīgi.
BG 17.19.
19. PANTS
mūdha-grāhēnātmano jat pīdajā krijatē tapah
parasjotsādanārtham vā tat tāmasam udāhritam
mūdha — muļķīga; grāhēna — ar pūlēm;
ātmanah — sevis; jat — kas; pīdajā — mocīšanu;
krijatē — izdarīta; tapah — askēze;
parasja — citu; utsādana-artham — iznīcināšanas dēļ;
vā — vai; tat — tā; tāmasam — tumsībā;
udāhritam — ir saukta.
TULKOJUMS
Askēze, kas izdarīta aiz muļķības, mokot sevi vai
ievainojot un nogalinot citus, tiek saukta par askēzi
tumsībā.
SKAIDROJUMS
Ir muļķīgas askēzes gadījumi, ko
uzņēmušies dēmoni. Piemēram, Hiranjakašipu izdarīja grūtas
askēzes, lai kļūtu nemirstīgs un nogalinātu padievus. Viņš to
lūdza Brahmam, bet galu galā viņu nogalināja Dieva Augstākā
Personība. Izdarīt askēzes, lai sasniegtu kaut ko neiespējamu,
noteikti ir liela tumsonība.
BG 17.20.
20. PANTS
dātavjam iti jad dānam dījatē ‘nupakārinē
dēšē kālē ča pātrē ča tad dānam sāttvikam smritam
dātavjam — vērta dot; iti — tā;
jat — kas; dānam — dāvana; dījatē — dota;
anupakārinē — nesavtīgi; dēšē — īstajā vietā;
kālē — īstajā laikā; ča — arī;
pātrē — īstajam cilvēkam; ča — un;
tat — tā; dānam — dāvana; sāttvikam — skaidrībā;
smritam — uzskatāma.
TULKOJUMS
Dāvana, kas dota kā pienākums, nesavtīgi, īstajā laikā un
vietā un īstajam cilvēkam, uzskatāma par dāvanu skaidrībā.
SKAIDROJUMS
Vēdu rakstos ieteikts dot dāvanas
cilvēkiem, kas darbojas garīgi. Nav ieteikts dot dāvanas, kam
pagadās. Vienmēr jāņem vērā garīgā pilnība. Tāpēc dāvanas
ieteicams dot svētceļojumu vietās, saules vai mēness aptumsumu
laikā, mēneša beigās, ar labām īpašībām apveltītam brāhmanam vai
vaišnavam (bhaktam), templī. Šādas dāvanas jādod, nedomājot par
atalgojumu. Reizēm dāvanas aiz žēlastības tiek dotas nabagiem,
bet, ja nabags nav dāvanas cienīgs, tad tas nenes nekādu garīgo
attīstību. Citiem vārdiem sakot, Vēdu raksti ieteic nedot
dāvanas, kam pagadās.
BG 17.21.
21. PANTS
jat tu pratjupakārārtham phalam uddišja vā punah
dījatē ča pariklištam tad dānam rādžasam smritam
jat — kas; tu — bet;
prati-upakāra-artham — savtīgi; phalam — augļus;
uddišja — vēloties; vā — vai; punah — atkal;
dījatē — dota; ča — arī;
pariklištam — nelabprāt; tat — tā;
dānam — dāvana; rādžasam — kaislībās;
smritam — uzskatāma.
TULKOJUMS
Bet dāvana, kas dota ar savtīgu nolūku, lai iegūtu kaut
ko, vai kas dota nelabprāt, ir dāvana kaislībās.
SKAIDROJUMS
Reizēm cilvēki nodarbojas ar
labdarību, lai nonāktu debesu valstībā, bet pēc tam vēl
uztraucas un nožēlo: «Kāpēc es tik daudz atdevu?» Reizēm dāvanas
tiek dotas kādu saistību dēļ vai pēc augstākstāvošas personas
lūguma. Visi šie labdarības veidi tiek pieskaitīti kaislībām.
Ir daudz tādu fondu, kas dod dāvanas organizācijām, kurās
notiek jutekļu apmierināšana. Vēdu raksti šādu labdarību
neiesaka. Ieteikta labdarība vienīgi skaidrībā.
BG 17.22.
22. PANTS
adēša-kālē jad dānam upātrēbhjaš ča dījatē
asat-kritam avagjātam tat tāmasam udāhritam
adēša — nešķīstā vietā; kālē — nelaikā;
jat — kas; dānam — dāvāts;
upātrēbhjah — neīstajam cilvēkam; ča — arī;
dījatē — dots; asat-kritam — necienīgi;
avagjātam — pavirši; tat — tas;
tāmasam — tumsībā; udāhritam — ir saukts.
TULKOJUMS
Dāvana, kas dota netīrā vietā, nelaikā, cilvēkam, kam nav
vērts dot, kas dota pavirši un bez cieņas, ir dāvana
tumsībā.
SKAIDROJUMS
Šeit ieteikts neziedot līdzekļus
apreibināšanās un azarta spēļu mērķiem. Tāda labdarība ir
tumsība. Tā nenes neko svētīgu, tikai iedrošina grēcīgus
cilvēkus. Gluži tāpat, ja kāds ziedo piemērotam cilvēkam, taču
bez cieņas un uzmanības, tad arī šāda labdarība pieskaitāma
tumsībai.
BG 17.23.
23. PANTS
om tat sad iti nirdēšo brahmanas tri-vidhah smritah
brāhmanās tēna vēdāš ča jagjāš ča vihitāh purā
om — norāde uz Visaugstāko; tat — to;
sat — mūžīgo; iti — tā; nirdēšah — norāde;
brahmanah — Visaugstākā; tri-vidhah — trīsdaļu;
smritah — uzskatīta; brāhmanāh — brāhmani;
tēna — ar to; vēdāh — Vēdu rakstus; ča — arī;
jagjāh — ziedojumos; ča — arī;
vihitāh — izmantoja; purā — agrāk.
TULKOJUMS
Uz Augstāko Absolūto Patiesību no laika gala norādīja ar
trijiem vārdiem — «om tat sat». Šos vārdus izrunāja
brāhmani, dziedot Vēdu himnas un ziedojot par prieku
Visaugstākajam.
SKAIDROJUMS
Jau tika paskaidrots, ka askēze,
ziedošana, labdarība un ēdiens ir trejādi: skaidrībā, kaislībās
un tumsībā. Bet, vai šīs darbības ir pirmajā, otrajā vai trešajā
daļā, tās visas ir saistītas, materiālo dabas īpašību
piesārņotas. Kad tās tiek vērstas uz Visaugstāko — «om
tat sat», Dieva Augstāko Personību, mūžīgo — tad tās
pārvēršas par garīgās augšupejas līdzekļiem. Lūk, uz kādu mērķi
norāda raksti. Šie trīs vārdi, «om tat sat», īpaši norāda uz
Absolūto Patiesību, Dieva Augstāko Personību. Vēdu himnās
vienmēr ir vārds «om».
Kas darbojas, nesekojot rakstu norādījumiem, tas nesasniedz
Absolūto Patiesību. Viņš gūst pārejošus augļus, bet nesasniedz
dzīves galamērķi. Secinājums tāds, ka labdarībai, ziedošanai un
askēzei jābūt skaidrībā. Kas tiek darīts kaislībās vai tumsībā,
tas pēc īpašībām noteikti ir zemāks. Vārdus «om tat sat» izrunā
kopā ar Visaugstā Kunga svēto vārdu, piemēram: «om tad višnoh».
Visās Vēdu himnās, kur izrunā Visaugstā Kunga svēto vārdu, arī
ir «om». Lūk, uz ko norāda Vēdu himnas. Šie trīs vārdi ir ņemti
no Vēdu himnām. Om itj ētad brahmano nēdištham nāma
(Rigvēda) norāda uz pirmo mērķi. Tat tvam asi
(Čhāndogja Upanišada 6.8.7.) norāda uz otro mērķi.
Un sad ēva saumja (Čhāndogja Upanišada
6.2.1.) norāda uz trešo mērķi. Kopā iznāk «om tat
sat». Agrāk, kad Brahma, pirmā radītā dzīvā būtne, ziedoja, viņš
ar šiem vārdiem norādīja uz Dieva Augstāko Personību. Tāpēc to
ir vienmēr darījusi arī mācekļu pēctecība. Tātad šī himna ir
ļoti nozīmīga. Tāpēc Bhagavad-gīta iesaka darīt jebkuru darbu
«om tat sat», Dieva Augstākajai Personībai. Kas ar šiem trim
vārdiem izdara askēzi, dod dāvanas un ziedo, tas darbojas
Krišnas apziņā. Krišnas apziņa ir zinātniska pārpasaulīga
darbība, kas dod iespēju atgriezties mājās, pie Dieva. Šāda
pārpasaulīga darbība nav spēku izšķiešana.
BG 17.24.
24. PANTS
tasmād om itj
udāhritja jagja-dāna-tapah-krijāh
pravartantē
vidhānoktāh satatam brahma-vādinām
tasmāt — tāpēc; om — kas sākas ar «om»;
iti — tā; udāhritja — norāda; jagja — uz
ziedošanas; dāna — dāvināšanas; tapah — un askēzes;
krijāh — veikšanu; pravartantē — sākoties;
vidhāna-uktāh — saskaņā ar rakstu norādījumiem;
satatam — vienmēr; brahma-vādinām — pārpasaulnieku.
TULKOJUMS
Tāpēc pārpasaulnieki gan ziedojot, gan dodot dāvanas, gan
izdarot askēzes saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, vienmēr
sāk ar «om», un tas viņus ved pretī Visaugstākajam.
SKAIDROJUMS
Om tad višnoh paramam padam
(Rigvēda 1.22.20.). Višnu lotospēdas ir augstākais
bhakti līmenis. Ja cilvēks visu dara Dieva Augstākās Personības
dēļ, tad visa viņa darbība noteikti ir pilnīga.
BG 17.25.
25. PANTS
tad itj anabhisandhāja phalam
jagja-tapah-krijāh
dāna-krijāš ča
vividhāh krijantē mokša-kānkšibhih
tat — tas; iti — tā;
anabhisandhāja — nevēloties; phalam — augļus;
jagja — no ziedojumiem; tapah — un askēžu;
krijāh — veikšanas; dāna — dāvanu došanas;
krijāh — veikšanas; ča — arī; vividhāh — dažādas;
krijantē — darīts; mokša-kānkšibhih — to, kas patiešām
vēlas atbrīvi.
TULKOJUMS
Nevēloties augļus, jāizdara dažādas askēzes, ziedošanas un
jādod dāvanas, un jāsaka «tat». Šādas pārpasaulīgas darbības
mērķis ir atbrīve no materiālajām važām.
SKAIDROJUMS
Lai paceltos garīgā līmenī, nedrīkst
darboties materiālu ieguvumu dēļ. Jādarbojas, lai galu galā
pārietu garīgajā valstībā, aizietu mājās, pie Dieva.
BG 17.26. – 17.27
26.–27. PANTS
sad-bhāvē sādhu-bhāvē ča sad itj ētat prajudžjatē
prašastē karmani tathā sač-čhabdah pārtha judžjatē
jagjē tapasi dānē ča sthitih sad iti čočjatē
karma čaiva tad-arthījam sad itj ēvābhidhījatē
sat-bhāvē — par Visaugstākā dabu;
sādhu-bhāvē — par svēta cilvēka dabu; ča — arī;
sat — vārds sat; iti — tā; ētat — šis;
prajudžjatē — ir lietots; prašastē — īstenā;
karmani — darbībā; tathā — arī;
sat-šabdah — skaņa sat; pārtha — Prithas dēls;
judžjatē — lietota ; jagjē — ziedojumos;
tapasi — askēzē; dānē — dāvanu došanā; ča — arī;
sthitih — apstākļos; sat — Augstākais; iti — tā;
ča — un; učjatē — ir izrunāts;
karma — darbība; ča — arī; ēva — noteikti;
tat — tam; arthījam — domāta; sat — Augstākais;
iti — tā; ēva — noteikti; abhidhījatē — norādīts.
TULKOJUMS
Prithas dēls! Garīgās kalpošanas mērķis ir Absolūtā
Patiesība un uz to norāda vārds «sat». Par «sat» sauc
ziedotājus, ziedojumus, askēzes un dāvanu došanu, kas pēc dabas
ir absolūti un veikti, lai iepriecinātu Augstāko Personu.
SKAIDROJUMS
Vārdi «prašastē karmani» jeb
«noliktie pienākumi» norāda, ka Vēdu rakstos ir ieteiktas
daudzas darbības, kas attīra cilvēku, sākot ar viņa ieņemšanu un
beidzot ar mūža beigām. Šāda šķīstīšanās tiek veikta, lai dzīvā
būtne galu galā saņemtu atbrīvi. Visās šādās darbībās ieteikts
skandēt «om tat sat». Vārdi «sad-bhāvē» un «sādhu-bhāvē» norāda
uz pārpasaulīgiem apstākļiem. Darbību Krišnas apziņā sauc par
satvu, un cilvēku, kas pilnīgi apjēdz darbību Krišnas apziņā,
sauc par sādhu. Šrīmad Bhāgavatamā (3.25.25.)
teikts, ka pārpasaulīgie jautājumi noskaidrojas bhaktu
sabiedrībā. Tur ir vārdi «satām prasangāt». Bez labas
sabiedrības nav iespējams iegūt pārpasaulīgas zināšanas. Kad
cilvēks tiek iesvētīts vai viņam tiek dota svētā aukla, tad tas
tiek darīts ar vārdiem «om tat sat». Gluži tāpat visās jagjās
mērķis ir Visaugstākais, «om tat sat». Tālāk vārdi
«tad-arthījam» nozīmē kalpošanu tam, kas pārstāv Visaugstāko,
piemēram, tādu kalpošanu kā ēdiena gatavošana, palīdzēšana Kunga
templī vai jebkuru citu darbu Dieva Kunga godības sludināšanā.
Šos augstākos vārdus, «om tat sat», izmanto dažādos veidos, lai
padarītu jebkuru darbību pilnīgu un pabeigtu.
BG 17.28.
28. PANTS
ašraddhajā hutam dattam tapas taptam kritam ča jat
asad itj učjatē pārtha na ča tat prētja no iha
ašraddhajā — bez ticības;
hutam — ziedots; dattam — dots; tapah — askēze;
taptam — veikta; kritam — darīts; ča — arī;
jat — kas; asat — neīsts; iti — tā;
učjatē — ir teikts; pārtha — Prithas dēls;
na — ne; ča — arī; tat — tas; prētja — pēc
nāves; na u — ne; iha — šajā mūžā.
TULKOJUMS
Viss, kas ziedots un dāvāts, ir pārejošs, visas askēzes ir
veltīgas, ja nav ticības Visaugstākajam. Prithas dēls, to sauc
par asatu un no tā nav jēgas ne šajā dzīvē, ne arī nākamajā.
SKAIDROJUMS
Viss, kas darīts bez pārpasaulīga
mērķa — vai tas ir ziedojums, labdarība vai
askēze — ir bezjēdzīgs. Tāpēc šajā pantā paziņots, ka
šāda darbība ir ļoti slikta. Viss ir jādara Visaugstākā dēļ,
Krišnas apziņā. Bez šādas ticības un pareizas vadības nevar būt
nekādu augļu. Visos Vēdu rakstos ieteikts ticēt Visaugstākajam.
Visu Vēdu meklējumu galamērķis ir Krišnas izpratne. Nesekojot
šim norādījumam, nav iespējams gūt panākumus. Tāpēc vislabākais
ir no paša sākuma darboties Krišnas apziņā īstena garīgā
skolotāja vadībā. Tādā veidā viss vainagosies panākumiem.
Saistītajā stāvoklī cilvēki ir pieķērušies padievu, garu un
tādu jakšu kā Kuvēra godināšanai. Skaidrība ir augstāka par
kaislībām un tumsību, bet tas, kas tieši uzsāk darboties Krišnas
apziņā, stāv pāri visām trijām materiālās dabas īpašībām. Kaut
arī pastāv pakāpeniskas augšupejas ceļš, vislabāk ir tieši
pieņemt Krišnas apziņu tīru bhaktu sabiedrībā. Un tas ir
ieteikts šajā nodaļā. Lai šādā veidā gūtu panākumus, ir jāatrod
īstens garīgais skolotājs un viņa vadībā jāmācās. Tā var iegūt
ticību uz Visaugstāko. Kad ticība laika gaitā nobriest, tā kļūst
par Dieva mīlestību. Šī mīlestība ir dzīvo būtņu augstākais
mērķis. Tāpēc jāpieņem tieši Krišnas apziņa. Lūk, ko vēsta
septiņpadsmitā nodaļa.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad
Bhagavad-gītas septiņpadsmitajai nodaļai, kas vēsta par ticību
iedalījumu.