Bhagavad-gīta piecpadsmitā nodaļa

null

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Augstākās Personības joga

BG 15.1.

1. PANTS

šrī bhagavān uvāča

ūrdhva-mūlam adhah-šākham    ašvattham prāhur avjajam
čhandāmsi jasja parnāni    jas tam vēda sa vēda-vit

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja;
ūrdhva-mūlam — saknēm augšā; adhah — lejā;
šākham — zariem; ašvattham — banjankoks; prāhuh — ir
teikts; avjajam — mūžīgais; čhandāmsi — Vēdu himnas;
jasja — kura; parnāni — lapas; jah — kas; tam — to;
vēda — zina; sah — tas; vēda-vit — Vēdu zinātājs.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Ir zināms, ka pastāv mūžīgs
banjankoks ar saknēm uz augšu un zariem uz leju. Tā lapas ir Vēdu himnas.
Kas zina šo koku, tas zina Vēdas.

SKAIDROJUMS

Pēc bhakti jogas svarīguma apspriešanas var
rasties jautājums: «Bet kā ir ar Vēdām?» Šajā nodaļā paskaidrots, ka Vēdu
apguves mērķis ir Krišnas izprašana. Tāpēc tas, kas apzinās Krišnu un
garīgi kalpo Viņam, jau zina Vēdas.

Ieslodzījums šajā materiālajā pasaulē tiek salīdzināts ar banjankoku.
Kas auglīgi darbojas, tas nevar atrast galu šim banjankokam. Viņš klaiņo
no viena zara uz otru, uz trešo, uz ceturto. Materiālās pasaules kokam nav
gala, un tam, kas ir pieķēries šim kokam, nav cerību uz atbrīvi. Vēdu
himnas, kas domātas, lai cilvēku paceltu, tiek sauktas par šī koka lapām.
Koka saknes aug uz augšu, jo tās sākas no turienes, kur dzīvo Brahma, no
šī Visuma augstākās planētas. Kas spēj aptvert šo neiznīcināmo maldu koku,
tas var no tā izrauties.

Šis atbrīves ceļš ir jāizprot. Iepriekšējās nodaļās tika paskaidrots,
ka ir daudz paņēmienu, ar kuriem var atbrīvoties no materiālajām saitēm.
Un līdz pat trīspadsmitajai nodaļai mēs redzējām, ka garīgā kalpošana
Visaugstajam Kungam ir vislabākais paņēmiens. Garīgās kalpošanas pamats ir
nepieķeršanās materiālai darbībai un pieķeršanās pārpasaulīgajai
kalpošanai Dievam Kungam. Šīs nodaļas sākumā apskatīts, kā salauzt
pieķeršanos materiālajai pasaulei. Materiālās esamības sakne aug uz augšu.
Tas nozīmē, ka tā sākas no kopējās materiālās vielas, no augstākās šī
Visuma planētas. No turienes izvēršas viss Visums, kuram ir tik daudz
zaru, kas pārstāv dažādas planētu sistēmas. Augļi ir dzīvo būtņu darbības
augļi: reliģija, saimnieciskais uzplaukums, jutekļu apmierināšana un
atbrīve.

Pašlaik mēs tieši neredzam šo pasauli kā koku ar zariem uz leju un
saknēm uz augšu, bet tāds koks pastāv. To var redzēt upes vai ezera malā.
Krasta kokiem, kas atspīd ūdenī, zari ir uz leju un saknes uz augšu.
Citiem vārdiem sakot, materiālās pasaules koks ir tikai īstā garīgās
valstības koka atspulgs. Garīgā pasaule atspīd vēlmē, tāpat kā koks atspīd
ūdenī. Vēlme ir pamats tam, ka mēs visu redzam atstarotajā, materiālajā
gaismā. Kas grib izkļūt no šīs materiālās esamības, tam izpētes ceļā
jāiepazīst šis koks. Tad viņš var pārcirst savas attiecības ar to.

Šis koks ir īstā koka atspulgs, tāpēc tas ir pilnīgi tāds pats kā
īstais koks. Garīgajā valstībā ir viss. Impersonālisti par šī materiālā
koka sakni uzskata Brahmanu, un no šīs saknes saskaņā ar sānkhjas
filozofiju rodas prakriti, puruša, tad trīs gunas, tad piecas rupjās
pamatvielas (panča-mahā-bhūta), tad desmit jutekļi (dašēndrija), prāts
utt. Šādā veidā viņi sadala visu materiālo pasauli divdesmit četrās
pamatvielās. Ja Brahmans ir visu izpausmju viduspunkts, tad materiālā
pasaule ir izpaudusies 180 grādos ap šo vidu, un otri 180 grādi veido
garīgo valstību. Materiālā pasaule ir izkropļots atspulgs, tāpēc garīgajā
valstībā jābūt tādai pašai daudzveidībai, tikai īstenībā. Prakriti ir
Visaugstā Kunga ārējā enerģija, un puruša ir pats Visaugstais Kungs, un
tas ir izskaidrots Bhagavad-gītā. Tā kā šī izpausme ir materiāla, tā ir
laicīga. Atspulgs ir laicīgs, jo reizēm to var redzēt, bet reizēm nē. Bet
tas, kas tiek atstarots, ir mūžīgs. Īstā koka materiālais atspulgs ir
jānocērt. Ja par kādu cilvēku saka, ka viņš zina Vēdas, tad jāsaprot, ka
viņš zina, kā nocirst pieķeršanos šai materiālajai pasaulei. Kas to zina,
tas patiešām zina Vēdas. Ja cilvēku piesaista Vēdu rituāli, viņu piesaista
koka brīnišķīgi zaļās lapas. Viņš nezina, kāds tieši ir Vēdu mērķis. Vēdu
mērķis, kā to atklāj pati Dieva Personība, ir nocirst šo atstaroto koku un
sasniegt īsto garīgās valstības koku.

BG 15.2.

2. PANTS

adhaš čordhvam prasritās tasja šākhā
    guna-pravriddhā višaja-pravālāh
adhaš ča mūlānj anusantatāni
    karmānubandhīni manušja-lokē

adhah — lejup; ča — un; ūrdhvam — augšup;
prasritāh — izpletušies; tasja — tā; šākhāh — zari;
guna — materiālās dabas īpašību; pravriddhāh — attīstīti;
višaja — jutekļu priekšmetu; pravālāh — dzinumi;
adhah — uz leju; ča — un; mūlāni — saknes;
anusantatāni — izpletušās; karma — pie darba;
anubandhīni — saista; manušja-lokē — cilvēku pasaulē.

TULKOJUMS

Šī koka zari triju, materiālās dabas īpašību baroti, plešas augšup
un lejup. Tā dzinumi ir jutekļu priekšmeti. Kokam ir arī saknes, kas iet
uz leju, un tās saistītas ar cilvēku sabiedrības auglīgo darbību.

SKAIDROJUMS

Šeit turpinās banjankoka apraksts. Tā zari
stiepjas uz visām pusēm. Zemākajās daļās ir visdažādākās dzīvo būtņu
izpausmes: cilvēki, dzīvnieki, govis, suņi, kaķi, utt. Tie atrodas zaru
zemākajā daļā, bet augstākajā daļā ir augstāki dzīvo būtņu veidi: padievi,
gandharvi un daudzi citi augstākie dzīvības veidi. Kā koku baro ūdens, tā
šo koku baro trīs materiālās dabas īpašības. Reizēm mēs redzam zemi, kas
ir neauglīga, jo nav ūdens, reizēm zeme ir sulīgi zaļa; gluži tāpat, kur
kādas materiālās dabas īpašības ir vairāk, tur vairāk arī izpaužas dažādi
dzīvības veidi.

Koka dzinumi tiek uzskatīti par jutekļu priekšmetiem. Attīstoties
dažādām dabas īpašībām, mēs attīstām dažādus jutekļus, un ar jutekļiem mēs
baudām dažādu veidu jutekļu priekšmetus. Zaru galiņi ir
jutekļi — ausis, deguns, acis u.c., kas ir piesaistīti dažādu
jutekļu priekšmetu baudīšanai. Dzinumi ir skaņa, apveids, pieskāriens
utt. — jutekļu priekšmeti. Palīgsaknes ir pieķeršanās un
nepatika, kas ir blakus iznākums dažāda veida ciešanām un jutekļu baudām.
Tiek uzskatīts, ka tieksmes uz dievbijību un bezdievību attīstās no šīm
palīgsaknēm, kas aug uz visām pusēm. Īstā sakne nāk no Brahmalokas, un
citas saknes nāk no cilvēku planētu sistēmām. Kad būtne ir izbaudījusi
savu labo darbu augļus augšējās planētu sistēmās, tā atnāk uz Zemes un
atjauno karmu, auglīgo darbību, kas vērsta uz pacelšanos augšup. Šī
cilvēku planēta tiek uzskatīta par darbības lauku.

BG 15.3. – 15.4.

3.–4. PANTS

na rūpam asjēha tathopalabhjatē
    nānto na čādir na ča sampratišthā
ašvattham ēnam su-virūdha-mūlam
    asanga-šastrēna dridhēna čhittvā

tatah padam tat parimārgitavjam
    jasmin gatā na nivartanti bhūjah
tam ēva čādjam purušam prapadjē
    jatah pravrittih prasritā purānī

na — ne; rūpam — veids; asja — šī koka;
iha — šai pasaulē; tathā — arī; upalabhjatē — uztverams;
na — ne; antah — gals; na — ne; ča — arī;
ādih — sākums; na — ne; ča — arī;
sampratišthā — pamats; ašvattham — banjankoks; ēnam — šis;
su-virūdha — stingri; mūlam — iesakņojies;
asanga-šastrēna — ar atsacīšanās ieroci; dridhēna — stingro;
čhittvā — nocērtot; tatah — tad; padam — apstākļi;
tat — tie; parimārgitavjam — jāatrod; jasmin — kur;
gatāh — aizejot; na — nekad; nivartanti — neatgriežas;
bhūjah — atkal; tam — Viņam; ēva — noteikti; ča — arī;
ādjam — sākotnējam; purušam — Dieva Personībai;
prapadjē — uztic sevi; jatah — no kura;
pravrittih — sākumā; prasritā — izpleties; purāni — ļoti
vecs.

TULKOJUMS

Šai pasaulē koka īsteno veidu nav iespējams apjaust. Neviens nezina,
kur tas beidzas un kur sākas, kur ir tā pamats. Tāpēc jāņem rokās
atsacīšanās ierocis un stingri sakņotais koks ar noteiktību jānocērt. Tad
jāatrod vieta, no kuras neviens nekad neatgriežas, un tur jāuztic sevi
Dieva Augstākajai Personībai, no kuras viss ir sācies un izplatījies kopš
neatminamiem laikiem.

SKAIDROJUMS

Te ir skaidri pateikts, ka šī banjankoka
īsteno veidolu materiālajā pasaulē nevar saprast. Tā kā saknes iet uz
augšu, īstais koks turpinās otrā pusē. Kad būtni saista šī koka materiālie
izvērsumi, tā nevar redzēt, cik tālu šis koks stiepjas, un nevar redzēt,
kur šis koks sākas. Tomēr cēlonis ir jāatrod. «Es esmu sava tēva dēls,
mans tēvs ir tāda un tāda cilvēka dēls utt.» Tā meklējot, var nonākt pie
Brahmas, kuru radījis Garbhodakašājī Višnu. Šāda izpēte beidzas, kad
cilvēks sasniedz Dieva Augstāko Personību. Koka sākums, Dieva Augstākā
Personība, jāmeklē tādu cilvēku sabiedrībā, kuri zina Dieva Augstāko
Personību. Izprotot to, var pakāpeniski pārvarēt pieķeršanos šim īstenības
viltus atspulgam, ar zināšanām pārcirst saites un patiešām sasniegt īsto
koku.

Vārds «asanga» šajā sakarībā ir ļoti svarīgs, jo pieķeršanās jutekļu
baudām un valdīšanai pār materiālo dabu ir ļoti stipra. Tāpēc ir jāmācās
atsacīties, iztirzājot garīgo zinātni un balstoties uz autoritatīviem
rakstiem, jāklausās cilvēki, kuriem patiešām ir zināšanas. Kas apspriež
garīgos jautājumus bhaktu sabiedrībā, tas nonāk pie Dieva Augstākās
Personības. Tad pirmais, kas jādara, ir jāuztic sevi Viņam. Šeit ir dots
tās vietas apraksts, uz kurieni aizejot, cilvēks nekad vairs neatgriežas
uz šo maldīgo, atstaroto koku. Dieva Augstākā Personība Krišna ir
pirmsakne, no kuras viss ir izplūdis. Lai saņemtu Dieva Personības
labvēlību, jāuztic sevi Viņam, un to var izdarīt, garīgi kalpojot:
klausoties, daudzinot, utt. Viņš ir materiālās pasaules turpinājuma
cēlonis. Dievs Kungs pats jau to paskaidroja. Aham sarvasja
prabhavah
— «Es esmu visa avots.» Tāpēc, lai izkļūtu no šī
stingrā materiālās dzīves banjankoka saitēm, jāuztic sevi Krišnam. Tikko
cilvēks uztic sevi Krišnam, viņš gluži dabiski zaudē pieķeršanos šim
materiālajam turpinājumam.

BG 15.5.

5. PANTS

nirmāna-mohā džita-sanga-došā
    adhjātma-nitjā vinivritta-kāmāh
dvandvair vimuktāh sukha-duhkha-samgjair
    gaččhantj amūdhāh padam avjajam tat

nih — bez; māna — viltus lepnuma; mohāh — un
maldiem; džita — uzvarot; sanga — saistības;
došāh — trūkumus; adhjātma — garīgās zināšanas;
nitjāh — mūžībā; vinivritta — bez saistības; kāmāh — ar
iekāri; dvandvaih — no pretstatiem; vimuktāh — atbrīvots;
sukha-duhkha — laimes un ciešanu; samgjaih — sauktiem;
gaččhanti — sasniedz; amūdhāh — nemaldoties;
padam — apstākļus; avjajam — mūžīgos; tat — tos.

TULKOJUMS

Tie, kas ir brīvi no viltus lepnuma, maldiem un viltus sabiedrības,
kas izprot mūžību un tikuši galā ar materiālo iekāri, kas brīvi no laimes
un ciešanu pretstatiem, kas nemaldās un zina, kā uzticēt sevi Augstākajai
Personai — tie sasniedz mūžīgo valstību.

SKAIDROJUMS

Šeit ļoti labi aprakstīta sevis uzticēšana.
Vispirms cilvēku nedrīkst maldināt lepnums. Saistītā dvēsele ir ļoti
augstprātīga, jo uzskata sevi par materiālās dabas kungu, tādēļ tai ir
ļoti grūti uzticēt sevi Dieva Augstākajai Personībai. Būtnei jāizkopj
īstās zināšanas un jāsaprot, ka tā nav materiālās dabas kungs; Kungs ir
Dieva Augstākā Personība. Kad cilvēks ir brīvs no lepnuma radītajiem
maldiem, viņš var sākt sevis uzticēšanu. Kas šajā materiālajā pasaulē
vienmēr grib kādu godu, tas nespēj uzticēt sevi Augstākajai Personai.
Lepnums rodas no maldiem. Būtne atnāk uz šejieni, īsu laiku ir te, un tad
atkal aiziet, tomēr uzskata sevi par pasaules kungu. Tāpēc viņa visu
sarežģī un vienmēr nonāk nepatikšanās. Šādos maldos griežas visa pasaule.
Cilvēki maldīgi uzskata, ka Zeme pieder viņiem tāpēc ir to sadalījuši. No
maldīgā uzskata, ka cilvēce ir pasaules īpašnieks, ir jāatbrīvojas. Kas ir
brīvs no šīs maldīgās izpratnes, tas ir brīvs no visām viltus saitēm, ko
rada ģimenes, sabiedriskā un nacionālā pieķeršanās. Šīs kļūmīgās saites
piesaista materiālajai pasaulei. Pēc tam ir jāattīsta garīgās zināšanas.
Cilvēkam jāizkopj zināšanas un jāsaprot, kas viņam patiesībā pieder un kas
nepieder. Un sapratis lietu patieso būtību, viņš atbrīvojas no visiem
izpratnes pretstatiem — laimes un ciešanām, prieka un sāpēm.
Viņš ir pilns zināšanu un tad spēj uzticēt sevi Dieva Augstākajai
Personībai.

BG 15.6.

6. PANTS

na tad bhāsajatē sūrjo    na šašānko na pāvakah
jad gatvā na nivartantē    tad dhāma paramam mama

na — ne; tat — to; bhāsajatē — apgaismo;
sūrjah — Saule; na — ne; šašānkah — Mēness;
na — ne; pāvakah — uguns; jat — kur; gatvā — aizejot;
na — nekad; nivartantē — neatgriežas; tat dhāma — tā
mājvieta; paramam — augstākā; mama — Mana.

TULKOJUMS

Manu augstāko mājvietu neapgaismo ne saule, ne mēness, ne uguns,
nedz arī kāda mākslīga gaisma. Kas to sasniedz, tas nekad vairs
neatgriežas materiālajā pasaulē.

SKAIDROJUMS

Šeit ir aprakstīta garīgā valstība, Dieva
Augstākās Personības Krišnas mājvieta, ko sauc par Krišnaloku, Goloku
Vrindāvanu. Garīgajās debesīs nav vajadzīga saules, mēness, uguns vai
elektriskā gaisma, jo visas planētas apgaismo sevi pašas. Mūsu Visumā ir
tikai viena planēta, kas spīd pati — saule, bet garīgajās
debesīs spīd visas planētas. Visu šo planētu (kuras sauc par Vaikunthām)
mirdzums veido spīdošās debesis, ko sauc par brahmadžoti. Patiesībā gaisma
izplūst no Krišnas planētas Golokas Vrindāvanas. Daļu no šī mirdzuma klāj
mahattatva, materiālā pasaule. Otra, galvenā mirdzošo debesu daļa ir pilna
garīgām planētām, kuras sauc par Vaikunthām, no kurām galvenā ir Goloka
Vrindāvana.

Kamēr vien dzīvā būtne ir šajā tumšajā materiālajā pasaulē, tā dzīvo
saistītu dzīvi, bet tiklīdz viņa izcērtas cauri neīstajam, izkropļotajam
materiālās pasaules kokam un sasniedz garīgās debesis, tā atbrīvojas. Tad
vairs šeit nav iespējams atgriezties. Saistītajā dzīvē būtne uzskata sevi
par materiālās pasaules kungu, bet atbrīvota tā ieiet garīgajā valstībā un
kļūst par Visaugstā Kunga pavadoni. Tur viņa bauda mūžīgu svētlaimi,
mūžīgu dzīvi un pilnīgas zināšanas.

Šīm ziņām ir jāvaldzina cilvēku. Viņam vajag vēlēties aiziet uz šo
mūžīgo pasauli, izrauties no šī neīstā patiesības atspulga. Tam, kurš
pārāk pieķēries šai materiālajai pasaulei, ir ļoti grūti pārcirst šo
pieķeršanos, bet, ja viņš pieņem Krišnas apziņu, pastāv iespēja
pieķeršanos pārvarēt. Jātiekas ar bhaktām, ar tiem, kas ir Krišnas apziņā.
Jāatrod tāda sabiedrība, kas veltījusi sevi Krišnas apziņai, un jāmācās
garīgi kalpot. Tā var pārcirst šo pieķeršanos materiālajai pasaulei. Nav
iespējams pārvarēt pieķeršanos, uzvelkot tikai safrānkrāsas drēbes.
Jāpieķeras garīgajai kalpošanai Dievam Kungam. Tāpēc visā nopietnībā
jāsaprot, ka garīgā kalpošana, kā tā aprakstīta divpadsmitajā nodaļā, ir
vienīgais veids, kā izrauties no īstā koka viltus atspulga. Četrpadsmitajā
nodaļā aprakstīts piesārņojums, kuru rada dažāda veida materiālā darbība.
Tikai par garīgo kalpošanu teikts, ka tā ir pilnīgi pārpasaulīga.

Šeit ļoti svarīgi ir vārdi «paramam mama». Patiesībā katrs nostūris ir
Visaugstā Kunga īpašums, bet garīgā valstība ir parama, sešu varenību
pilna. Arī Katha Upanišada (2.2.15.) apstiprina, ka garīgajā
valstībā nav vajadzīga saules, mēness vai zvaigžņu gaisma (na tatra
sūrjo bhāti na čandra-tārakam
), jo visas garīgās debesis apgaismo
Visaugstā Kunga iekšējais spēks. Šo augstāko mājvietu var sasniegt vienīgi
ar sevis uzticēšanu un ne ar kādiem citiem līdzekļiem.

BG 15.7.

7. PANTS

mamaivāmšo džīva-lokē    džīva-bhūtah sanātanah
manah-šašthānīndrijāni    prakriti-sthāni karšati

mama — Mana; ēva — noteikti; amšah — daļiņa;
džīva-lokē — saistītās dzīves pasaulē; džīva-bhūtah — saistītā
dzīvā būtne; sanātanah — mūžīgā; manah — ar prātu;
šašthāni — sešiem; indrijāni — jutekļiem;
prakriti — materiālajā dabā; sthāni — esot; karšati — smagi
cīnās.

TULKOJUMS

Dzīvās būtnes šai saistītajā pasaulē ir manas mūžīgās daļiņas.
Saistītajā dzīvē tās smagi cīnās ar sešiem jutekļiem, no kuriem viens ir
prāts.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā skaidri norādīts, kas ir dzīvā
būtne. Dzīvā būtne mūžīgi ir neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa. Nav tiesa,
ka tā ir individuāla saistītajā dzīvē un pēc atbrīves saplūst ar Visaugsto
Kungu. Tā mūžīgi ir daļiņa. Ir skaidri pateikts — «sanātana».
Saskaņā ar Vēdu viedokli, Visaugstais Kungs izpaužas un paplašinās
neskaitāmos izvērsumos, no kuriem sākotnējos izvērsumus sauc par
višnutatvu, bet otrējos izvērsumus sauc par dzīvajām būtnēm. Citiem
vārdiem sakot, višnutatva ir paša Dieva izvērsums, bet dzīvās būtnes ir
savrupie izvērsumi. Dievs Kungs izvēršas pats, izpaužas dažādos veidos: kā
Kungs Rāma, Nrisimhadēva, Višnumūrti un visas valdošās Vaikunthas planētu
dievības. Savrupie izvērsumi, dzīvās būtnes, ir mūžīgi kalpi. Dieva
Augstākās Personības tiešie izvērsumi, Viņa atsevišķās individualitātes
pastāv vienmēr. Arī savrupajiem izvērsumiem — dzīvajām
būtnēm — ir savas identitātes. Dzīvās būtnes ir neatņemamas
Visaugstā Kunga daļiņas, tāpēc tām daļēji arī piemīt Viņa īpašības, no
kurām viena ir neatkarība. Katrai dzīvajai būtnei kā atsevišķai dvēselei
ir sava individualitāte un mazliet neatkarības. Šo neatkarību izlietojot
nepareizi, dvēsele tiek sasaistīta, bet izmantojot to pareizi, dvēsele
vienmēr ir brīva. Jebkurā gadījumā, dvēsele ir mūžīga, tāpat kā mūžīgs ir
Visaugstais Kungs. Kad dvēsele ir brīva, to nesaista materiālie apstākļi,
un viņa pārpasaulīgi kalpo Dievam Kungam; saistītajā dzīvē pār to valda
materiālās īpašības un viņa aizmirst pārpasaulīgo mīlestības pilno
kalpošanu Dievam Kungam. Tāpēc būtnei jācīnās ļoti smagi, lai uzturētu
savu esamību materiālajā pasaulē.

Visas dzīvās būtnes, ne tikai cilvēki, kaķi un suņi, bet pat lielāki
materiālās pasaules vadītāji — Brahma, Kungs Šiva un pat
Višnu — ir neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas. Viņas visas ir
mūžīgas, tās nav laicīgas izpausmes. Ļoti nozīmīgs ir vārds «karšati»
(«smagi cīnās»). Saistītā dvēsele ir sasieta, saķēdēta dzelzs ķēdēm. Viņu
saista neīstais «es», un prāts ir galvenais, kas to notur materiālajā
esamībā. Kad prāts ir skaidrībā, tad darbība ir laba; kad prāts ir
kaislībās, tad darbība sagādā uztraukumus; kad prāts ir tumsībā, tad būtne
ceļo pa zemākajiem dzīvības veidiem. Taču šajā pantā skaidri norādīts, ka
saistīto dvēseli klāj materiālais ķermenis ar tā prātu un jutekļiem. Kad
dvēsele atbrīvojas, tad materiālais pārklājs sabrūk, bet garīgais ķermenis
izpaužas pēc savām spējām. Mādhjandinājana-šruti teikts: sa vā ēša
brahma-ništha idam šarīram martjam atisridžja brahmābhisampadja brahmanā
pašjati brahmanā šrinoti brahmanaivēdam sarvam anubhavati.
Šeit
teikts, ka dzīvā būtne, atmetusi materiālo miesu un iegājusi garīgajā
valstībā, atjauno garīgo ķermeni, un šai garīgajā ķermenī var skatīt Dieva
Augstāko Personību vaigu vaigā. Tā var tieši runāt ar Viņu un saprast
Augstāko Personību tādu, kāda Tā ir. No smriti mēs arī uzzinām: vasanti
jatra purušāh sarvē vaikuntha-mūrtajah
— uz garīgajām
planētām ikvienam ir tāds pats ķermenis kā Dieva Augstākajai Personībai.
Kas attiecas uz ķermeņa uzbūvi, tad neatņemamās daļiņas, dzīvās būtnes,
neatšķiras no višnumūrti izvērsumiem. Citiem vārdiem sakot, atbrīves brīdī
dzīvā būtne ar Dieva Augstākās Personības žēlastību saņem garīgu ķermeni.

Vēl ļoti nozīmīgs ir vārds «mamaivāmšah» («atsevišķas un neatņemamas
Visaugstā Kunga daļiņas»). Atsevišķa Visaugstā Kunga daļiņa nav kāda
materiāla, salauzta daļa. Jau otrajā nodaļā mēs uzzinājām, ka garu nevar
sacirst gabalos. Šo daļu nevajag saprast materiāli. Tas nav matērija, ko
var sacirst gabalos un atkal savienot. Šāds priekšstats te neder, jo
sanskritā ir lietots vārds «sanātana» («mūžīgs»). Atsevišķā daļiņa ir
mūžīga. Otrajā nodaļā arī teikts, ka ikvienā atsevišķā ķermenī ir maza
Visaugstā Kunga daļiņa (dēhino ‘smin jathā dēhē). Šī atsevišķā
daļiņa, kad to atbrīvo no ķermeniskajām važām, atgūst savu sākotnējo
garīgo ķermeni garīgajās debesīs, uz garīgām planētām un bauda Visaugstā
Kunga sabiedrību. Tomēr no šejienes var saprast, ka dzīvā būtne, kas ir
atsevišķa un neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa, pēc īpašībām neatšķiras no
Dieva Kunga, tāpat kā zelta gabaliņi arī ir zelts.

BG 15.8.

8. PANTS

šarīram jad avāpnoti    jač čāpj utkrāmatīšvarah
grihītvaitāni samjāti    vājur gandhān ivāšajāt

šarīram — ķermeni; jat — kā;
avāpnoti — saņem; jat — kā; ča api — arī;
utkrāmati — atstāj; īšvarah — ķermeņa kungs;
grihītvā — saņemot; ētāni — visu to; samjāti — aiziet;
vājuh — gaiss; gandhān — smaržas; iva — kā;
āšajāt — no to avota.

TULKOJUMS

Kā vējš nes smaržu, tā dzīvā būtne materiālajā pasaulē dzīves
izpratni pārnes no viena ķermeņa otrā. Viņa pieņem ķermeni un tad to
atstāj, lai pieņemtu citu.

SKAIDROJUMS

Šeit dzīvā būtne ir aprakstīta kā īšvara, sava
ķermeņa valdnieks. Ja viņa grib, tad tā var nomainīt savu ķermeni pret
augstāku, ja grib, tad pret zemāku. Tai ir mazliet neatkarības. Ķermeņa
maiņa ir atkarīga no būtnes. Nāves brīdī pašas radītā apziņa aiznes viņu
nākamajā ķermenī. Ja būtne ir padarījusi savu apziņu līdzīgu kaķa vai suņa
apziņai, tad viņa noteikti nonāk kaķa vai suņa ķermenī. Un, ja viņa ir
vērsusi apziņu uz dievišķām īpašībām, tad tā apmaina savu ķermeni pret
padieva ķermeni. Un, ja būtne apzinās Krišnu, tad viņa aiziet uz
Krišnaloku garīgajā valstībā un ir kopā ar Krišnu. Ar ķermeņa bojāeju viss
vēl nebeidzas. Atsevišķā dvēsele pārceļo no viena ķermeņa citā, un šis
ķermenis un pašreizējā darbība ir nākamā ķermeņa pamats. Būtne saņem
nākamo ķermeni saskaņā ar karmu, un šis ķermenis noteiktā laikā ir
jāatstāj. Šeit teikts, ka smalkais ķermenis, kas pārnes izpratni uz otru
ķermeni, nākamajā dzīvē attīsta jaunu ķermeni. Šo pārceļošanu no viena
ķermeņa citā un cīņu, esot ķermenī, sauc par karšati jeb cīņu par esamību.

BG 15.9.

9. PANTS

šrotram čakšuh sparšanam ča    rasanam ghrānam ēva ča
adhišthāja manaš čājam    višajān upasēvatē

šrotram — ausis; čakšuh — acis;
sparšanam — tauste; ča — arī; rasanam — mēle;
ghrānam — oža; ēva — arī; ča — un; adhišthāja — esot;
manah — prātā; ča — arī; ajam — viņš;
višajān — jutekļu priekšmetus; upasēvatē — bauda.

TULKOJUMS

Kad dzīvā būtne ieiet citā rupjajā ķermenī, tad tās prātu apjož
atbilstoša dzirde, redze, garša, oža un tauste. Tad būtne bauda
atbilstošus jutekļu priekšmetus.

SKAIDROJUMS

Citiem vārdiem sakot, ja dzīvā būtne savai
apziņai pieliek klāt kaķu un suņu īpašības, tad nākamajā dzīvē viņa saņem
kaķa vai suņa ķermeni un bauda to. Sākotnēji apziņa ir tīra kā ūdens. Bet,
ja mēs piejaucam ūdenim noteiktu krāsu, tas mainās. Arī apziņa ir tīra, jo
garīgā dvēsele ir tīra. Bet apziņa mainās atkarībā no saskarsmes ar
materiālajām īpašībām. Īstā apziņa ir Krišnas apziņa. Tāpēc tad, kad būtne
apzinās Krišnu, viņa dzīvo tīru dzīvi. Bet, ja apziņai ir piejaukta kaut
kāda materiāla domāšana, tad nākamajā dzīvē būtne saņem atbilstošu
ķermeni. Tam nav noteikti atkal jābūt cilvēka ķermenim, viņa var saņemt
kaķa, suņa, cūkas, padieva vai jebkuru citu no daudzajiem ķermeņu veidiem,
jo ir 8 400 000 dzīvo būtņu veidu.

BG 15.10.

10. PANTS

utkrāmantam sthitam vāpi    bhundžānam vā
gunānvitam
vimūdhā nānupašjanti    pašjanti
gjāna-čakšušah

utkrāmantam — aizejot no ķermeņa;
sthitam — atrodas ķermenī; vā api — vai arī;
bhundžānam — bauda; — vai; guna-anvitam — materiālās
dabas īpašību apburts; vimūdhāh — nejēgas; na — ne;
anupašjanti — redz; pašjanti — redz; gjāna-čakšušah — tie,
kam ir zināšanu acis.

TULKOJUMS

Nelgas nespēj apjēgt, kā dzīvā būtne var aiziet no ķermeņa, un kādu
ķermeni viņa bauda, materiālās dabas īpašību apburta. Bet tas, kura acis
atvērušas zināšanas, to visu redz.

SKAIDROJUMS

Vārds «gjāna-čakšušah» ir ļoti būtisks. Bez
zināšanām cilvēks nespēj saprast ne to, kā dzīvā būtne aiziet no
pašreizējā ķermeņa, ne kādu ķermeņa veidu tā saņem nākamajā dzīvē, ne
kāpēc tā dzīvo noteikta veida ķermenī. Lai to saprastu, vajag daudz
zināšanu, kuras izprastas no Bhagavad-gītas un līdzīgiem rakstiem, kas
uzklausīti no īstena garīgā skolotāja. Kas ir iemācījies to visu apjēgt,
ir laimīgs. Ikviena dzīvā būtne ķermeni atstāj noteiktos apstākļos, tā
dzīvo noteiktos apstākļos un bauda noteiktos apstākļos, materiālās dabas
apburta. Kā sekas viņa izcieš dažāda veida laimi un sāpes, maldīgi domājot
par jutekļu baudām. Tie, kurus nemitīgi muļķo iekāre un vēlmes, pilnīgi
zaudē spēju saprast ķermeņa izmaiņas un atrašanos noteiktā ķermenī. Viņi
to nespēj aptvert. Bet tie, kas ir attīstījuši garīgās zināšanas, spēj
redzēt, ka gars atšķiras no ķermeņa, maina ķermeņus un dažādos veidos
bauda. Kas to zina, tas var saprast, kā saistītā dzīvā būtne cieš
materiālajā esamībā. Tāpēc tie, kam ir augsti attīstīta Krišnas apziņa,
dara visu, lai dotu šīs zināšanas ļaudīm, jo to dzīves apstākļi ir ciešanu
pilni. Jāpaceļas pāri šīm ciešanām, jāapzinās Krišna un jāatbrīvojas, lai
varētu aiziet uz garīgo valstību.

BG 15.11.

11. PANTS

jatanto joginaš čainam    pašjantj ātmanj avasthitam
jatanto ‘pj akritātmāno    nainam pašjantj ačētasah

jatantah — kas cenšas; joginah — pārpasaulnieki;
ča — arī; ēnam — to; pašjanti — var redzēt;
ātmani — sevī; avasthitam — esot; jatantah — cenšoties;
api — kaut arī; akrita-ātmānah — kas neapzinās sevi;
na — ne; ēnam — to; pašjanti — redz; ačētasah — ar
neattīstītiem prātiem.

TULKOJUMS

Neatlaidīgi pārpasaulnieki, kas apzinās sevi, redz to visu skaidri.
Bet tie, kuru prāti ir neattīstīti un kuri neapzinās sevi, par spīti
centībai notiekošo saredzēt nespēj.

SKAIDROJUMS

Pa garīgās sevis apzināšanās ceļu iet daudz
pārpasaulnieku, bet kas sevi neapzinās, nespēj redzēt, kā mainās dzīvās
būtnes ķermenis. Šajā sakarībā svarīgs ir vārds «joginah». Mūsdienās ir
daudz tā saucamo jogu un daudz tā dēvēto jogas biedrību, bet patiesībā
sevis apzināšanās jautājumos viņi ir akli. Viņi tikai ir pieķērušies kaut
kādiem vingrojumiem un ir apmierināti, ja ķermenis ir stiprs un vesels.
Nekādu citu ziņu viņiem nav. Viņus sauc par jatanto ‘pj
akritātmānah.
Kaut arī šie cilvēki cenšas sekot tā saucamajai jogai,
viņi nav apzinājušies sevi. Šādi cilvēki nespēj izprast dvēseles
pārceļošanu. Visu notiekošo spēj saprast tikai tie, kas patiešām
nodarbojas ar jogu un ir apzinājušies sevi, pasauli un Visaugsto Kungu,
citiem vārdiem sakot, tie ir bhakti jogi, kas tīri garīgi kalpo Krišnas
apziņā.

BG 15.12.

12. PANTS

jad āditja-gatam tēdžo    džagad bhāsajatē ‘khilam
jač čandramasi jač čāgnau    tat tēdžo viddhi māmakam

jat — kas; āditja-gatam — saulē;
tēdžah — mirdzums; džagat — visu pasauli;
bhāsajatē — apgaismo; akhilam — pilnīgi; jat — kas;
čandramasi — mēnesī; jat — kas; ča — arī;
agnau — ugunī; tat — tas; tēdžah — mirdzums;
viddhi — saproti; māmakam — no Manis.

TULKOJUMS

Saules mirdzums, kas kliedē visas pasaules tumsu, nāk no Manis. Arī
mēness un uguns spožums nāk no Manis.

SKAIDROJUMS

Nesaprātīgie nespēj saprast notikumu gaitu.
Bet kas saprot to, ko šeit skaidro Dievs Kungs, tas var pacelties līdz
zināšanām. Katrs spēj redzēt sauli, mēnesi, uguni un elektrību. Tikai
jāpacenšas saprast, ka saules, mēness, elektrības un uguns mirdzums nāk no
Dieva Augstākās Personības. Kam ir šāda dzīves izpratne, tas sāk
apzināties Krišnu, un tādā veidā materiālās pasaules saistītā dvēsele var
garīgi pilnveidoties. Dzīvās būtnes pēc būtības ir neatņemamas Visaugstā
Kunga daļiņas, un Kungs šeit norāda, kā viņas var atgriezties pie Dieva,
mājās.

No šī panta mēs varam saprast, ka saule apgaismo visu saules sistēmu.
Pastāv daudz Visumu un saules sistēmu, daudz sauļu, mēnešu un planētu, bet
katrā Visumā ir tikai viena saule. Kā teikts Bhagavad-gītā
(10.21.), mēness ir viena no zvaigznēm (nakšatrānām aham
šašī
). Saule spīd tādēļ, ka mirdz garīgās debesis, kuras apgaismo
Visaugstā Kunga garīgais starojums. Ar saules lēktu sākas cilvēku darbība.
Viņi iededz uguni, lai gatavotu ēdienu, iededz uguni, lai sāktu darbu
rūpnīcās, utt. Uguns palīdz darīt tik daudzas lietas. Tāpēc dzīvajām
būtnēm tā patīk saullēkts, uguns un mēness gaisma. Bez tām viņas dzīvot
nevar. Ja cilvēks spēj saprast, ka saules, mēness un uguns gaisma un
varenība nāk no Dieva Augstākās Personības, Krišnas, tad viņš sāk
apzināties Krišnu. Mēness gaisma baro visus augus. Mēness gaisma ir tik
jauka, ka cilvēki viegli var saprast, ka viņi dzīvo ar Dieva Augstākās
Personības Krišnas žēlastību. Bez Viņa žēlastības nebūtu saules, bez Viņa
žēlastības nebūtu mēness, bez Viņa žēlastības nebūtu uguns, un bez saules,
mēness un uguns neviens nespētu dzīvot. Lūk, dažas domas, kas var
ierosināt saistītajā dvēselē Krišnas apziņu.

BG 15.13.

13. PANTS

gām āvišja ča bhūtāni    dhārajāmj aham odžasā
pušnāmi čaušadhīh sarvāh    somo bhūtvā rasātmakah

gām — planētās; āvišja — ieejot; ča — arī;
bhūtāni — dzīvās būtnes; dhārajāmi — uzturu; aham — Es;
odžasā — ar savu enerģiju; pušnāmi — baroju; ča — un;
aušadhīh — augus; sarvāh — visus; somah — mēness;
bhūtvā — kļūstot; rasa-ātmakah — dodu sulu.

TULKOJUMS

Es esmu katrā planētā un ar savu spēku vadu tās kustību pa orbītu.
Es kļūstu par mēnesi un dodu dzīvības sulu visiem augiem.

SKAIDROJUMS

Saprotams, ka visas planētas peld gaisā tikai
ar Dieva Kunga enerģiju. Dievs Kungs ieiet katrā atomā, katrā planētā un
katrā dzīvajā būtnē. Par to ir runāts Brahma-samhitā. Šeit teikts, ka
viena Dieva Augstākās Personības pilnā daļa — Paramātma ieiet
planētās, Visumā, dzīvajā būtnē un pat atomā. Pateicoties Viņai, viss
atbilstošā veidā izpaužas. Kad ķermenī ir garīgā dvēsele, tad cilvēks ir
dzīvs un var peldēt pa ūdeni, bet, kad dzīvā dzirkstele atstāj ķermeni un
ķermenis nomirst, tad tas grimst. Protams, kad ķermenis ir sadalījies, tas
atkal kļūst ļoti viegls un peld virs ūdenī, bet tikko cilvēks ir miris,
viņš ūdenī grimst. Gluži tāpat visas šīs planētas peld Visumā, un tas ir
tādēļ, ka tajās ir Dieva Augstākās Personības augstākā enerģija. Viņa
enerģija tur ikvienu planētu gluži kā sauju smilšu. Ja kāds tur sauju
smilšu, tad tās nevar nokrist zemē, bet, ja viņš smiltis aizmet, tad tās
nokrīt zemē. Arī šīs planētas, kas peld gaisā, patiesībā tiek turētas
Visaugstā Kunga Visuma veidola dūrē. Ar Viņa spēku un enerģiju viss
kustīgais un nekustīgais atrodas savā vietā. Vēdu himnās teikts, ka
pateicoties Dieva Augstākajai Personībai spīd saule un planētas iet savu
ceļu. Ja nebūtu Viņa, visas planētas pajuktu gaisā kā putekļi un ietu
bojā. Un pateicoties Dieva Augstākajai Personībai, mēness baro visus
augus. Pateicoties mēnesim, augļi un dārzeņi kļūst garšīgi. Ja nebūtu
mēness, tie neaugtu un nebūtu sulīgi. Cilvēki strādā, ērti dzīvo un bauda
ēdienu tāpēc, ka viņus apgādā Visaugstais Kungs. Citādi cilvēcei pienāktu
gals. Vārds «rasātmakah» ir ļoti būtisks. Viss iegūst garšu tāpēc, ka ar
mēness starpniecību uz to iedarbojas Visaugstais Kungs.

BG 15.14.

14. PANTS

aham vaišvānaro bhūtvā    prāninām dēham āšritah
prānāpāna-samājuktah    pačāmj annam čatur-vidham

aham — Es; vaišvānarah — par savu pilnīgo
daļu — gremošanas uguni; bhūtvā — kļūstot;
prāninām — visu dzīvo būtņu; dēham — ķermeņos;
āšritah — atrodos; prāna — izplūstošo dvašu; apāna — dvašu,
kas iet lejup; samājuktah — līdzsvarā turot; pačāmi — Es
gremoju; annam — ēdienu; čatuh-vidham — četru veidu.

TULKOJUMS

Es esmu gremošanas uguns visu dzīvo būtņu ķermeņos. Es savienojos ar
dzīvības dvašu, kas plūst iekšā un ārā, lai gremotu četrējādu barību.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar Ājurvēdisko šāstru, kuņģī ir uguns,
kura sagremo visu ēdienu, kas tur nonāk. Kad uguns nedeg, tad mēs neesam
izsalkuši, bet, kad tā deg, mēs gribam ēst. Reizēm, kad uguns nedeg kā
nākas, vajadzīga ārstēšana. Jebkurā gadījumā šī uguns pārstāv Dieva
Augstāko Personību. Vēdu mantras (Brihad-āranjaka Upanišada
5.9.1.) arī apstiprina, ka Visaugstais Kungs jeb Brahmans
uguns veidā atrodas kuņģī un gremo visu veidu ēdienu (ajam agnir
vaišvānaro jo ‘jam antah purušē jēnēdam annam pačjatē
). Tā kā Viņš
palīdz sagremot visu veidu ēdienus, dzīvā būtne nav neatkarīga arī ēšanā.
Kamēr Visaugstais Kungs tai nepalīdz gremot, nav iespējams ēst. Viņš rada
un sagremo ēdienu, un ar Viņa žēlastību mēs baudām dzīvi. Tas apstiprināts
arī Vēdānta-sūtrā (1.2.27.). Šabdādibhjo ‘ntah
pratišthānāč ča
— Dievs Kungs ir skaņā un ķermenī, gaisā un
pat kuņģī kā gremotājs spēks. Pastāv četru veidu ēdieni — ko
norij, ko košļā, ko laiza, un ko sūkā — un Viņš ir gremošanas
spēks tiem visiem.

BG 15.15.

15. PANTS

sarvasja čāham hridi sannivišto
    mattah smritir gjānam apohanam ča
vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjo
    vēdānta-krid vēda-vid ēva čāham

sarvasja — visu dzīvo būtņu; ča — un;
aham — Es; hridi — sirdī; sannivištah — atrodos;
mattah — no Manis; smritih — atmiņa; gjānam — zināšanas;
apohanam — aizmiršana; ča — un; vēdaih — Vēdu;
ča — arī; sarvaih — visu; aham — Es esmu;
ēva — noteikti; vēdjah — izzināms;
vēdānta-krit — Vēdāntas sastādītājs; vēda-vit — Vēdu zinātājs;
ēva — noteikti; ča — un; aham — Es.

TULKOJUMS

Es esmu ikvienā sirdī un dodu atmiņu, zināšanas un aizmiršanu. Es
esmu tas, kas jāzin no visām Vēdām. Es esmu Vēdāntas sastādītājs un Vēdu
zinātājs.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs Paramātmas veidā atrodas
ikvienā sirdī, un Viņš ir tas, no kā sākas jebkura darbība. Dzīvā būtne
aizmirst visu par pagājušo dzīvi, bet viņai jādarbojas saskaņā ar
Visaugstā Kunga norādījumiem, kurš novēro visu tās darbību. Tāpēc būtne
sāk darboties saskaņā ar saviem agrākajiem darbiem. Viņai tiek dotas
vajadzīgās zināšanas un atmiņa, un viņa arī aizmirst savu pagājušo dzīvi.
Tādējādi, Dievs Kungs ir ne tikai visucaurstrāvojošs, Viņš atrodas arī
katrā atsevišķajā sirdī. Viņš piešķir dažādos darbības augļus. Viņš ir
godināms ne tikai kā bezpersoniskais Brahmans, Dieva Augstākā Personība un
vienuviet esošā Paramātma, bet arī kā Vēdu iemiesojums. Vēdas dod
cilvēkiem pareizo ievirzi, lai viņi varētu atbilstoši veidot dzīvi un
atgriezties pie Dieva, mājās. Vēdas dod zināšanas par Dieva Augstāko
Personību, Krišnu, un Krišna savā Vjāsadēvas avatārā ir Vēdānta-sūtras
sastādītājs. Vēdānta-sūtras skaidrojums, ko sarakstījis Vjāsadēva,
Šrīmad Bhāgavatama, dod īsteno Vēdānta-sūtras izpratni. Visaugstais
Kungs ir tik pilnīgs, ka saistītās dvēseles atpestīšanai Viņš gādā un
gremo ēdienu, novēro darbību, dod zināšanas kā Vēdas un kā Dieva Augstākā
Personība, Šrī Krišna, Bhagavad-gītas skolotājs. Saistītajai dvēselei
jāgodina Viņš. Tādējādi, Dievs ir visa labā devējs; Dievs ir visužēlīgs.

Antah-pravištah šāstā džanānām. Tiklīdz dzīvā būtne atstāj šo
ķermeni, viņa visu aizmirst, bet Visaugstais Kungs atkal ievirza to
darbībā. Kaut arī būtne aizmirst, Dievs Kungs dod saprātu, lai tā varētu
atjaunot iepriekšējā dzīvē pārtraukto darbību. Tātad, dzīvā būtne ne tikai
cieš šajā pasaulē saskaņā ar Visaugstā Kunga norādījumiem, kurš atrodas
sirdī, bet arī saņem no Viņa iespēju saprast Vēdas. Ja cilvēks nopietni
vēlas saprast Vēdu zināšanas, tad Krišna dod vajadzīgo saprātu. Kāpēc Viņš
mums dod Vēdu zināšanas? Tāpēc, ka ikvienai dzīvai būtnei jāsaprot Krišna.
Visos Vēdu rakstos, sākot ar četrām Vēdām, Vēdānta-sūtrā, Upanišadās un
Purānās tiek slavināta Visaugstā Kunga godība. Viņu var sasniegt pildot
Vēdu rituālus, apspriežot Vēdu filozofiju un garīgi kalpojot Dievam
Kungam. Tāpēc Vēdu mērķis ir Krišnas izprašana. Vēdas dod mums
norādījumus, ar kuriem izprast Krišnu, un ceļus, kā apzināties Viņu.
Galamērķis ir Dieva Augstākā Personība. Vēdānta-sūtra
(1.1.4.) to apstiprina ar vārdiem: tat tu samanvajāt.
Pilnību var sasniegt trijās pakāpēs. Izprotot Vēdu rakstus, cilvēks var
izprast savas attiecības ar Dieva Augstāko Personību, ar dažādiem
paņēmieniem var tuvoties Viņam, un galu galā sasniegt augstāko mērķi, kas
nav nekas cits kā Dieva Augstākā Personība. Šajā pantā skaidri atklāts
Vēdu nolūks, Vēdu izpratne un Vēdu mērķis.

BG 15.16.

16. PANTS

dvāv imau purušau lokē    kšaraš čākšara ēva ča
kšarah sarvāni bhūtāni    kūta-stho ‘kšara učjatē

dvau — divējādas; imau — šīs;
purušau — dzīvās būtnes; lokē — pasaulē; kšarah — maldīgas;
ča — un; akšarah — nemaldīgas; ēva — noteikti;
ča — un; kšarah — maldīgas; sarvāni — visas;
bhūtāni — dzīvās būtnes; kūta-sthah — vienībā;
akšarah — nemaldīgo; učjatē — ir teikts.

TULKOJUMS

Ir būtnes, kas kļūdās, un ir būtnes, kas nekļūdās. Materiālajā
pasaulē visas būtnes kļūdās, bet garīgajā visas ir nekļūdīgas.

SKAIDROJUMS

Kā jau tika paskaidrots, Dieva Kunga avatārs
Vjāsadēva sastādīja Vēdānta-sūtru. Šeit Kungs dod Vēdānta-sūtras satura
kopsavilkumu. Viņš norāda, ka neskaitāmās dzīvās būtnes var iedalīt divās
daļās — kuras kļūdās, un kuras nekļūdās. Dzīvās būtnes mūžīgi ir
atsevišķas un neatņemamas Dieva Augstākās Personības daļiņas. Kad tās ir
saskārušās ar materiālo pasauli, tās sauc par džīvabhūtu, un šeit dotie
sanskrita vārdi «kšarah sarvāni bhūtāni» nozīmē, ka šīs būtnes kļūdās. Bet
tos, kuri ir vienoti ar Dieva Augstāko Personību, sauc par nekļūdīgiem.
Vienotība gan nenozīmē, ka viņiem nav individualitātes, bet gan to, ka ir
vienprātība. Tie visi piekrīt Dieva Kunga radīšanas nolūkam. Protams,
garīgajā valstībā nekāda radīšana nenotiek, bet, tā kā Dieva Augstākā
Personība, kā teikts Vēdānta-sūtrā, ir visa izplūstošā avots, šī izpratne
tiek paskaidrota.

Saskaņā ar Dieva Augstākās Personības Kunga Krišnas teikto, ir divu
veidu dzīvās būtnes. Vēdas to apstiprina, tāpēc par to nevar būt nekādu
šaubu. Dzīvajām būtnēm, kas šajā materiālajā pasaulē cīnās ar prātu un
pieciem jutekļiem, ir materiālie ķermeņi, kas mainās. Kamēr vien dzīvā
būtne ir saistīta, tā maina ķermeni, jo ir saskarsmē ar matēriju; matērija
mainās, tāpēc liekas, ka mainās arī dzīvā būtne. Bet garīgajā valstībā
ķermenis nav no matērijas, tāpēc tajā nenotiek nekādas izmaiņas.
Materiālajā pasaulē ar dzīvo būtni notiek sešas izmaiņas: dzimšana,
augšana, pastāvēšana, pēcnācēju radīšana, sarukšana un bojā eja. Tās ir
materiālā ķermeņa izmaiņas. Bet garīgajā valstībā ķermenis nemainās; nav
vecuma, nav dzimšanas, nav nāves. Viss pastāv vienotībā. Kšarah sarvāni
bhūtāni
— jebkura dzīvā būtne, kas saskaras ar
matēriju — sākot ar pirmo radīto būtni, Brahmu, un beidzot ar
sīku skudriņu — visi maina ķermeņus, tāpēc visi ir kļūdīgi. Bet
garīgajā valstībā visi ir vienmēr brīvi vienotībā.

BG 15.17.

17. PANTS

uttamah purušas tv anjah    paramātmētj udāhritah
jo loka-trajam āvišja    bibhartj avjaja īšvarah

uttamah — labākā; purušah — personība;
tu — bet; anjah — cita; parama — augstākā;
ātmā — patība; iti — tā; udāhritah — ir teikts;
jah — kas; loka — Visuma; trajam — trijās daļās;
āvišja — ieejot; bibharti — uztur;
avjajah — neiznīcināmais; īšvarah — Kungs.

TULKOJUMS

Bez tām ir vēl cita, visaugstākā personība, Augstākā Dvēsele, pats
mūžīgais Kungs, kas atrodas trijās pasaulēs un uztur tās.

SKAIDROJUMS

Šī panta doma ļoti labi izskaidrota Katha
Upanišadā (2.2.13.) un Švētāšvatara Upanišadā
(6.13.). Ir skaidri pateikts, ka pāri neskaitāmajām būtnēm, no kurām
daļa ir saistītas un daļa atbrīvotas, ir Augstākā Personība, kas ir
Paramātma. Upanišadu pantā teikts: nitjo nitjānām čētanaš
čētanānām.
Jēga ir tāda, ka starp visām dzīvajām būtnēm, saistītajām
un brīvajām, ir viena, augstākā dzīvā personība, Dieva Augstākā Personība,
kas tās uztur un dod tām visas iespējas baudīt saskaņā ar dažāda veida
darbību. Dieva Augstākā Personība atrodas ikvienā sirdī kā Paramātma.
Gudrais, kas spēj Viņu saprast, var sasniegt pilnīgu mieru, bet citi ne.

BG 15.18.

18. PANTS

jasmāt kšaram atīto ‘ham    akšarād api čottamah
ato ‘smi lokē vēdē ča    prathitah purušottamah

jasmāt — jo; kšaram — maldīgajiem;
atītah — pāri; aham — Es esmu; akšarāt — nemaldīgajiem;
api — arī; ča — un; uttamah — labākais; atah — tāpēc;
asmi — esmu; lokē — pasaulē; vēdē — Vēdās; ča — un;
prathitah — cildināts; puruša-uttamah — Augstākā Persona.

TULKOJUMS

Es esmu pāri maldīgajiem un nemaldīgajiem, Es esmu visaugstākais,
tāpēc pasaule un Vēdas cildina Mani par Augstāko Personību.

SKAIDROJUMS

Neviens nevar būt augstāks par Dieva Augstāko
Personību Krišnu — ne saistīta dvēsele, ne atbrīvota dvēsele.
Tāpēc viņš ir dižākā no personībām. Tagad ir skaidrs, ka dzīvās būtnes un
Dieva Augstākā Personība ir individuālas. Tās atšķiras ar to, ka
atsevišķās būtnes, gan saistītās, gan atbrīvotās, nevar lielumā pārspēt
Dieva Augstākās Personības neaptveramās spējas. Nepareizi ir domāt, ka
Visaugstais Kungs un dzīvās būtnes ir vienā un tajā pašā līmenī un visādā
ziņā vienādas. Starp šīm personībām vienmēr pastāv augstākas un zemākas.
Vārds «utama» ir ļoti būtisks. Neviens nevar būt augstāks par Dieva
Augstāko Personību.

Vārds «lokē» nozīmē «pauruša āgama (smriti rakstos)». Kā apstiprina
Nirukti vārdnīca: lokjatē vēdārtho ‘nēna — «Vēdu mērķis
ir izskaidrots smriti rakstos.»

Visaugstais Kungs savā vienuviet esošajā Paramātmas aspektā aprakstīts
arī pašās Vēdās. Vēdās (Čhāndogja Upanišadā 8.12.3.) ir šāds
pants: tāvad ēša samprasādo ‘smāč čharīrāt samutthāja param
džjoti-rūpam sampadja svēna rūpēnābhinišpadjatē sa uttamah purušah.

«Virsdvēsele, kas iziet no ķermeņa, ieiet bezpersoniskajā brahmadžoti, tad
Viņas veidols atrodas Viņas garīgajā būtībā. Šo Augstāko sauc par Augstāko
Personību.» Tas nozīmē, ka Augstākā Personība izpauž un izplata savu
garīgo mirdzumu, kas ir galējā gaisma. Šai Augstākajai Personībai ir arī
vienuviet esošais aspekts, Paramātma. Atnākot kā avatārs, Satjavatī un
Parāšaras dēls Vjāsadēva, Viņš skaidro Vēdu zināšanas.

BG 15.19.

19. PANTS

jo mām ēvam asammūdho    džānāti purušottamam
sa sarva-vid bhadžati mām    sarva-bhāvēna bhārata

jah — kas; mām — Mani; ēvam — tā;
asammūdhah — bez šaubām; džānāti — zina;
puruša-uttamam — Dieva Augstāko Personību; sah — viņš;
sarva-vit — visa zinātājs; bhadžati — garīgi kalpo;
mām — Man; sarva-bhāvēna — visādā ziņā; bhārata — ak,
Bharatas dēls.

TULKOJUMS

Ak, Bharatas dēls! Kas nešaubās un zina, ka Es esmu Dieva Augstākā
Personība, tas zina visu un garīgi kalpo Man.

SKAIDROJUMS

Par dzīvo būtņu dabisko stāvokli un Augstāko
Absolūto Patiesību ir daudz filozofisku prātojumu. Tagad šajā pantā Dieva
Augstākā Personība skaidri norāda, ka ikviens, kas zina, ka Kungs Krišna
ir Augstākā Persona, patiesībā ir visa zinātājs. Nepilnīgs zinātājs tikai
turpina prātot par Absolūto Patiesību, bet pilnīgs zinātājs nezaudē
vērtīgo laiku un tieši nodarbojas ar Krišnas apziņu, garīgo kalpošanu
Visaugstajam Kungam. Bhagavad-gītā tas ir uzsvērts uz katra soļa. Un
tomēr ir daudz ietiepīgu Bhagavad-gītas skaidrotāju, kas uzskata, ka
Augstākā Absolūtā Patiesība un dzīvās būtnes ir viens un tas pats.

Vēdu zināšanas sauc par šruti, mācīšanos klausoties. Vēdu vēstījums
patiešām jāuzklausa no tādām autoritātēm kā Krišna un Viņa pārstāvji. Šeit
Krišna visu ļoti labi izšķir un mums jāklausās no šī avota. Nevajag
klausīties kā cūkām, ar to nepietiek, jāspēj saprast autoritātes. Tas
nenozīmē, ka vajag akadēmiski prātot. Pazemīgi jāklausās Bhagavad-gīta
un jāsaprot, ka dzīvās būtnes vienmēr ir pakļautas Dieva Augstākajai
Personībai. Kas to spēj saprast, tas saskaņā ar Dieva Augstākās Personības
Šrī Krišnas vārdiem zina Vēdu mērķi; neviens cits šo mērķi nezina.

Ļoti būtisks ir vārds «bhadžati». Šis vārds tiek lietots attiecībā uz
kalpošanu Visaugstajam Kungam. Ja cilvēks pilnīgi apzinās Krišnu un garīgi
kalpo Dievam Kungam, tad jāsaprot, ka viņš ir aptvēris visas Vēdu
zināšanas. Vaišnavu paramparā ir teikts, ka cilvēkam, kas garīgi kalpo
Krišnam, nav vajadzīgs nekāds cits Augstākās Absolūtās Patiesības
saprašanas garīgais paņēmiens. Viņš jau to ir sapratis, jo garīgi kalpo
Dievam Kungam. Viņš jau ir nogājis visus ceļus, kas ved uz saprašanu. Bet,
ja kāds, simtiem un tūkstošiem dzīvju prātodams, nav apjēdzis, ka Krišna
ir Dieva Augstākā Personība, un ka jāuztic sevi Viņam, tad visa viņa
daudzus gadus un dzīves ilgā prātošana ir bijusi bezjēdzīga laika
šķiešana.

BG 15.20.

20. PANTS

iti guhjatamam šāstram    idam uktam majānagha
ētad buddhvā buddhimān sjāt    krita-kritjaš ča bhārata

iti — tā; guhja-tamam — visnoslēpumainākie;
šāstram — svētie raksti; idam — šie; uktam — atklāti;
majā — Manis; anagha — ak, bezgrēcīgais; ētat — tā;
buddhvā — saprotot; buddhi-mān — saprātīgs; sjāt — kļūst;
krita-kritjah — vispilnīgākais savos centienos; ča — un;
bhārata — Bharatas dēls.

TULKOJUMS

Šī Vēdu rakstu daļa ir vislielākais noslēpums. Bezgrēcīgais, tagad
Es esmu tev to atklājis. Kas izpratīs to, tas kļūs par gudro un sasniegs
visu, kas sasniedzams.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs šeit skaidri norāda, ka šī ir visu
svēto rakstu būtība. Un cilvēkam tā jāsaprot tādā veidā, kā to ir devusi
Dieva Augstākā Personība. Tā cilvēks var kļūt saprātīgs un pilnīgs
pārpasaulīgajās zināšanās. Citiem vārdiem sakot, saprotot šo Dieva
Augstākās Personības filozofiju un pārpasaulīgi kalpojot Viņam, ikviens
var atbrīvoties no visiem materiālās dabas īpašību sārņiem. Garīgā
kalpošana ir garīgās izpratnes ceļš. Kur ir garīgā kalpošana, tur nevar
būt materiālu sārņu. Garīgā kalpošana Dievam Kungam neatšķiras no paša
Kunga, jo ir garīga; garīgā kalpošana notiek Visaugstā Kunga iekšējā
enerģijā. Dievu Kungu sauc par sauli, neziņu sauc par tumsu. Kur ir saule,
tur nevar būt ne runas par tumsu. Tāpēc tur, kur ir garīgā kalpošana
īstena garīgā skolotāja vadībā, nevar būt ne runas par tumsību.

Ikvienam, kas grib kļūt saprātīgs un tīrs, ir jāpieņem šī Krišnas
apziņa un garīgi jākalpo. Kamēr cilvēks nepaceļas līdz Krišnas izpratnei
un garīgi nekalpo, tikmēr viņš nav pilnīgi saprātīgs, lai cik arī augstu
viņa saprātu vērtētu parastie cilvēki.

Būtisks ir vārds «anagha», ar kuru tiek uzrunāts Ardžuna. Anagha,
«bezgrēcīgais», nozīmē, ka tam, kas nav brīvs no visām grēku sekām, ir
ļoti grūti saprast Krišnu. Jāatbrīvojas no visiem sārņiem, no visas
grēcīgās darbības; tad ir iespējams saprast. Bet garīgā kalpošana ir tik
tīra un spēcīga, ka tas, kas garīgi kalpo, pats par sevi nonāk bezgrēcībā.

Garīgi kalpojot tīru bhaktu sabiedrībā, pilnīgā Krišnas apziņā, ir
jāuzvar noteikti trūkumi. Vissvarīgākais, kam jāpaceļas pāri, ir vājums
sirdī. Pirmo kritienu rada vēlme valdīt pār materiālo dabu. Tādā veidā
būtne pārtrauc ar mīlestību garīgi kalpot Visaugstajam Kungam. Otrais
sirds vājums ir tas, ka pieaugot tieksmei valdīt pār materiālo dabu, būtne
pieķeras matērijai un materiāliem īpašumiem. Materiālās esamības grūtības
rodas no šiem sirds vājumiem. Šīs nodaļas pirmie pieci panti apraksta, kā
atbrīvoties no šiem sirds vājumiem, bet pārējā daļa, no sestā panta līdz
beigām, runā par purušotamas jogu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas
piecpadsmitajai nodaļai, kas vēsta par purušotamas jogu, Augstākās
Personības jogu.