Bhagavad-gīta ceturtā nodaļa

null

CETURTĀ NODAĻA

Pārpasaulīgās zināšanas

BG 4.1.

1. PANTS

šrī bhagavān uvāča
imam vivasvatē jogam proktavān aham avjajam
vivasvān manavē prāha manur ikšvākavē ‘bravīt

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; imam — šo; vivasvatē — Saules dievam; jogam — zinātni par attiecībām ar Augstāko; proktavān — mācīju; aham — Es; avjajam — neiznīcināmo; vivasvān — Vivasvāns (Saules dieva vārds); manavē — cilvēces tēvam (vārdā Vaivasvata); prāha — teica; manuh — cilvēces tēvs; ikšvākavē — valdniekam Ikšvāku; abravīt — teica.

TULKOJUMS


Dieva Personība, Kungs Šrī Krišna, sacīja: Es mācīju šo neiznīcīgo jogas zinātni Saules dievam Vivasvānam, Vivasvāns mācīja to Manu, cilvēces tēvam, bet Manu to mācīja Ikšvāku.

SKAIDROJUMS

Šeit ir aprakstīta Bhagavad-gītas vēsture no ļoti seniem laikiem, kad Gīta tika dota visu planētu valdniekiem, sākot ar Saules planētu. Visu planētu valdniekiem īpaši jārūpējas par iedzīvotāju aizsardzību, tāpēc valdnieku kārtai jāzina Bhagavad-gīta, lai viņi varētu labi valdīt un pasargāt pavalstniekus no iekāres verdzības. Cilvēka dzīve domāta, lai attīstītu garīgās zināšanas mūžīgās attiecībās ar Dieva Augstāko Personību, un visu valstu un planētu vadītājiem tas jāmāca pilsoņiem, viņus izglītojot, dodot kultūru un bhakti. Citiem vārdiem sakot, visu valstu vadītājiem jāizplata Krišnas apziņas zinātne, lai cilvēki varētu to apgūt un iet panākumiem pilnu ceļu, izmantojot izdevību, ko dod cilvēka mūžs.
Šī laikmeta Saules dievu, Saules valdnieku sauc par Vivasvānu. Saule ir visu Saules sistēmas planētu avots. Brahma-samhitā (5.52.) teikts:
jač-čakšur ēša savitā sakala-grahānām
rādžā samasta-sura-mūrtir ašēša-tēdžāh
jasjāgjajā bhramati sambhrita-kāla-čakro
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

Kungs Brahma sacīja: «Es godinu Dieva Augstāko Personību Govindu [Krišnu], kurš ir sākotnējā persona un pēc kura gribas Saule, visu planētu valdniece, saņem neaptveramu spēku un karstumu. Saule, kas ir Dieva Kunga acs, klausīdama Viņa gribai, iet pa savu orbītu.»
Saule ir visu planētu valdniece, un Saules dievs (kuru pašlaik sauc par Vivasvānu) valda pār Sauli, kas ir visu citu planētu valdniece, jo apgādā tās ar siltumu un gaismu. Tā griežas pēc Krišnas gribas, un Kungs Krišna pašā sākumā pieņēma Vivasvānu par savu mācekli, kuram deva Bhagavad-gītas zinātni. Tāpēc Gīta ir nevis nenozīmīga pasaulīga zinātnieka sacerēts traktāts, bet gan bezgala senu zināšanu parauggrāmata.
Mahābhāratā (Šānti 348.51.–52.) mēs varam izlasīt Gītas vēsturi:
trētā-jugādau ča tato vivasvān manavē dadau
manuš ča loka-bhritj-artham sutājēkšvākavē dadau

ikšvākunā ča kathito vjāpja lokān avasthitah
«Trētas jugas laikmeta sākumā šo zinātni par attiecībām ar Visaugstāko Vivasvāns mācīja Manu. Manu, cilvēces tēvs, mācīja to savam dēlam Mahārādžam Ikšvāku, Zemes valdniekam un Raghu dzimtas ciltstēvam, kurā atnāca Kungs Rāmačandra.» Tāpēc Bhagavad-gīta cilvēkiem bija pazīstama jau kopš Mahārādžas Ikšvāku laikiem.
Tagad ir pagājuši pieci tūkstoši gadu, kopš sākusies Kali juga, kura ilgst 432 000 gadu. Pirms tās bija Dvāparas juga (800 000 gadu), un vēl pirms tās bija Trētas juga (1 200 000 gadu). Tātad, apmēram pirms 2 005 000 gadiem Manu teica Bhagavad-gītu savam māceklim un dēlam Mahārādžam Ikšvāku, Zemes valdniekam. Pašreizējais Manu dzīvo apmēram 305 300 000 gadus, no kuriem 120 400 000 jau pagājuši. Ja pieņemam, ka Dievs Kungs Gītu teica māceklim, Saules dievam Vivasvānam pirms Manu dzimšanas, tad rupji novērtējot, Gīta tika pavēstīta vismaz pirms 120 400 000 gadiem, un cilvēce to zināja divus miljonus gadu atpakaļ. Pirms piectūkstoš gadiem Dievs Kungs to teica Ardžunam vēlreiz. Tas ir rupjš Gītas vēstures novērtējums, kas balstās uz pašu Gītu un tās teicēju Kungu Šrī Krišnu. Bhagavad-gīta tika stāstīta Saules dievam Vivasvānam, jo arī viņš ir kšatrijs, visu to kšatriju tēvs, kuri ir Saules dieva pēcteči jeb sūrja-vamšas kšatriji. Bhagavad-gītu ir teikusi Dieva Augstākā Personība, tāpēc tā ir tikpat svarīga kā Vēdas. Šīs zināšanas ir apaurušēja, pārcilvēciskas. Vēdu norādījumi tiek pieņemti tādi, kādi tie ir, bez cilvēku tulkojumiem, un tāpēc arī Gīta jāpieņem bez pasaulīgiem tulkojumiem. Pasaulīgie ķildnieki var prātot par Gītu cik vien tiem patīk, bet tā nav īstā Bhagavad-gīta. Tāpēc Bhagavad-gīta jāpieņem tāda, kāda tā ir, no mācekļu pēctecības, kas šeit aprakstīta — Dievs Kungs mācīja Saules dievu, Saules dievs mācīja savu dēlu Manu, un Manu mācīja savu dēlu Ikšvāku.

BG 4.2.

2. PANTS


ēvam paramparā-prāptam imam rādžaršajo viduh
sa kālēnēha mahatā jogo naštah parantapa

ēvam — tādējādi; paramparā — ar mācekļu pēctecību; prāptam — saņēma; imam — šo zinātni; rādža-rišajah — svētie valdnieki; viduh — saprata; sah — šīs zināšanas; kālēna — laika gaitā; iha — šai pasaulē; mahatā — diženā; jogah — zinātne par attiecībām ar Augstāko; naštah — izklīda; parantapa — Ardžuna, ienaidnieku uzvarētāj.

TULKOJUMS

Tā šī augstākā zinātne tika saņemta pa mācekļu pēctecību, un tā to saprata svētie valdnieki. Bet laika gaitā pēctecība pārtrūka, tāpēc šī zinātne, kā liekas, ir nozaudēta.

SKAIDROJUMS

Šeit skaidri pateikts, ka Gīta ir īpaši domāta svētajiem valdniekiem, jo viņiem, valdot pār iedzīvotājiem, jāīsteno tās mērķis. Bhagavad-gīta noteikti nebija domāta dēmoniskiem cilvēkiem, kuri izšķiestu tās vērtības un kuri izdomātu visdažādākos iztulkojumus, kas atbilstu viņu iegribām, un neviens no tā negūtu nekādu labumu. Tiklīdz sākotnējā jēga negodīgu skaidrotāju dēļ tika zaudēta, radās vajadzība pēc mācekļu pēctecības atjaunošanas. Pirms piectūkstoš gadiem pats Dievs Kungs atklāja, ka mācekļu pēctecība ir pārtrūkusi, un tāpēc Viņš paziņoja, ka Gītas jēga ir pazaudēta. Gluži tāpat arī pašlaik ir daudz Gītas izdevumu (it īpaši angļu valodā), bet gandrīz visi tie neatbilst autoritāšu atzītas pēctecības mācībai. Dažādi pasaulīgie zinātnieki ir devuši neskaitāmus skaidrojumus, bet gandrīz neviens no viņiem neatzīst Dieva Augstāko Personību Krišnu, kaut arī ar Krišnas vārdiem viņi gūst krietnu naudu. Šāds gars ir dēmonisks, jo dēmoni netic Dievam, bet tikai bauda Visaugstākā īpašumu. Tā kā angļu valodā ir ļoti vajadzīgs tāds Gītas izdevums, kas atbilst paramparai (mācekļu pēctecībai), tad šis ir mēģinājums apmierināt vajadzību pēc tās. Bhagavad-gīta, ja to pieņem tādu, kāda tā ir, cilvēcei ir liela svētība, bet, ja to pieņem kā filozofisku prātojumu traktātu, tad tā ir tikai laika izšķiešana.

BG 4.3.

3. PANTS

sa ēvājam majā tē ‘dja jogah proktah purātanah
bhakto ‘si mē sakhā čēti rahasjam hj ētad uttamam

sah — tā pati; ēva — noteikti; ajam — šī; majā — Manis; — tev; adja — šodien; jogah — jogas zinātne; proktah — teikta; purātanah — senā; bhaktah — bhakta; asi — esi; — Mans; sakhā — draugs; ča — arī; iti — tāpēc; rahasjam — noslēpumu; hi — noteikti; ētat — šo; uttamam — pārpasaulīgo.

TULKOJUMS

Šodien Es tev pavēstu mūžseno zinātni par attiecībām ar Visaugstāko, jo tu esi Mans bhakta un Mans draugs un spēj izprast šīs zinātnes pārpasaulīgo noslēpumu.

SKAIDROJUMS

Ir divu veidu cilvēki: bhaktas un dēmoni. Dievs Kungs par šīs diženās zinātnes saņēmēju izvēlējās Ardžunu, jo viņš bija liels Dieva Kunga bhakta. Dēmons nespētu saprast šīs diženās zinātnes noslēpumu. Bhagavad-gītai, lielajai zināšanu grāmatai, ir daudz izdevumu. Dažiem no tiem skaidrojumus rakstījuši bhaktas, bet dažiem — dēmoni. Bhaktu skaidrojumi ir īsti, turpretī dēmonu skaidrojumi ir bezjēdzīgi. Ardžuna atzīst Krišnu par Dieva Augstāko Personību, un jebkurš Gītas skaidrojums, kas sarakstīts, ejot Ardžunas pēdās, ir īsta garīgā kalpošana šīs diženās zinātnes labā. Taču dēmoni neatzīst Kungu Krišnu par to, kas Viņš ir. Viņi izgudro kaut kādas pasakas par Krišnu un noved lasītājus no īstenā Krišnas norādījumu ceļa. Šeit ir brīdinājums neiet pa maldu ceļiem. Kas sekos Ardžunas mācekļu pēctecībai, tas gūs no diženās Šrīmad Bhagavad-gītas zinātnes lielu svētību.

BG 4.4.

4. PANTS

ardžuna uvāča
aparam bhavato džanma param džanma vivasvatah
katham ētad vidžānījām tvam ādau proktavān iti

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; aparam — vēlāka; bhavatah — Tava; džanma — dzimšana; param — agrāka; džanma — dzimšana; vivasvatah — Saules dievam; katham — kā; ētat — šo; vidžānījām — jāsaprot; tvam — Tu; ādau — sākumā; proktavān — mācīji; iti — tā.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Saules dievs Vivasvāns ir dzimis pirms Tevis. Kā saprast, ka Tu sākumā mācīji viņam šo zinātni?

SKAIDROJUMS

Ardžuna ir atzīts Dieva Kunga bhakta. Kā gan viņš varēja neticēt Krišnas vārdiem? Patiesībā Ardžuna nejautā sevis dēļ, bet to dēļ, kuri netic Dieva Augstākajai Personībai, dēmonu dēļ, kuriem nepatīk doma, ka Krišna būtu jāatzīst par Dieva Augstāko Personību. Tikai viņu dēļ Ardžuna uzdod šo jautājumu tā, it kā pats neapzinātos Dieva Personību Krišnu. Kā būs redzams desmitajā nodaļā, Ardžuna lieliski zināja, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, visa avots un augstākā pārpasaulība. Protams, Krišna arī atnāca kā Dēvakī dēls uz šīs Zemes. Ikdienišķam cilvēkam ļoti grūti saprast, kā Krišna varēja būt tā pati Dieva Augstākā Personība, mūžīgā sākotnējā persona. Tāpēc, lai šo jautājumu noskaidrotu, Ardžuna uzdeva jautājumu Krišnam, lai pats Krišna varētu autoritatīvi atbildēt. Krišnas augstāko autoritāti atzīst visa pasaule, ne tikai tagad, bet arī no laika gala, un tikai dēmoni neatzīst Krišnu. Jebkurā gadījumā, tā kā Krišna ir vispāratzīta autoritāte, Ardžuna uzdeva Viņam šo jautājumu, lai Krišna aprakstītu sevi un nedotu iespēju to darīt dēmoniem, kas vienmēr visu izkropļo un skaidro Krišnu dēmoniem un viņu sekotājiem viņiem saprotamā veidā. Ikvienam sevis paša labad jāzina Krišnas zinātne. Tāpēc, ja pats Krišna stāsta par sevi, tad tas nes svētību visām pasaulēm. Dēmoniem paša Krišnas skaidrojumi var likties dīvaini, jo viņi vienmēr raugās uz Krišnu no sava viedokļa, bet bhaktas ar sirdi un dvēseli apsveic katru Krišnas vārdu, ko Viņš teicis par sevi. Bhaktas vienmēr godā šādus autoritatīvus Krišnas izteikumus, jo viņi vienmēr vēlas zināt arvien vairāk un vairāk par Viņu. Ateisti, kas uzskata Krišnu par cilvēku, šādā veidā var apjēgt, ka Krišna ir pārcilvēcīgs, ka Viņš ir sač-čid-ānanda-vigraha — mūžīgs svētlaimes un zināšanu veidols, ka Viņš ir pārpasaulīgs un pār Viņu nevalda materiālās dabas īpašības, laiks un telpa. Tāds Krišnas bhakta kā Ardžuna noteikti nešaubās par Krišnas pārpasaulīgumu. Ardžunas jautājums ir bhaktas cenšanās izaicināt to cilvēku ateistisko attieksmi, kuri uzskata Krišnu par ikdienišķu un cilvēcisku būtni, kas pakļauta materiālās dabas īpašībām.

BG 4.5.

5. PANTS

šrī bhagavān uvāča
bahūni mē vjatītāni džanmāni tava čārdžuna
tānj aham vēda sarvāni na tvam vēttha parantapa

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; bahūni — daudzas;— Manas; vjatītāni — pagājušas; džanmāni — dzimšanas; tava — tavas; ča — arī; ardžuna — Ardžuna; tāni — tās; aham — Es; vēda — zinu; sarvāni — visas; na — ne; tvam — tu; vēttha — zini; parantapa — ak, ienaidnieku uzvarētāj.

TULKOJUMS

Dieva Personība sacīja: Mēs abi esam izgājuši cauri daudzām jo daudzām dzimšanām. Es atceros tās visas, bet tu, naidnieku veicēj, tās neatceries.

SKAIDROJUMS

Brahma-samhitā (5.33.) ir aprakstīti daudzi jo daudzi Dieva Kunga avatāri. Tur teikts:
advaitam ačjutam anādim ananta-rūpam
ādjam purāna-purušam nava-jauvanam ča
vēdēšu durlabham adurlabham ātma-bhaktau
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu Dieva Augstāko Personību Govindu [Krišnu], kas ir sākotnējā persona — absolūta, nekļūdīga un bez sākuma. Kaut arī Viņš ir izvērsies neskaitāmos veidolos, Viņš tomēr ir tas pats sākotnējais un visvecākais un vienmēr ziedošas jaunības pilns. Šādus mūžīgus, svētlaimīgus un zināšanu pilnus Dieva Kunga veidolus parasti pazīst tikai vislabākie Vēdu zinātnieki, bet tīriem bhaktām šie veidoli atklājas vienmēr.»
Brahma-samhitā (5.39.) teikts arī:
rāmādi-mūrtišu kalā-nijamēna tišthan
nānāvatāram akarod bhuvanēšu kintu
krišnah svajam samabhavat paramah pumān jo
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu Dieva Augstāko Personību Govindu [Krišnu], kurš vienmēr parādās dažādos avatāros kā, piemēram, Rāmā, Nrisimhā, un arī daudzos daļējos iemiesojumos, bet kas ir sākotnējā Dieva Personība Krišna, kas atnāk arī pats.»
Arī Vēdās teikts, ka Dievs Kungs, kaut arī Viņš ir viens vienīgs, izpaužas neskaitāmos veidolos. Viņš ir kā vaidurjas akmens, kas maina krāsu, bet pats nemainās. Visus šos daudzos veidolus izprot tīri bhaktas, bet tos nav iespējams izprast tikai ar Vēdu apgūšanu (vēdēšu durlabham adurlabham ātma-bhaktau). Tādi bhaktas kā Ardžuna pastāvīgi pavada Dievu Kungu, un ja Viņš atnāk, tad atnāk arī bhaktas, lai dažādos veidos kalpotu Dievam Kungam. Ardžuna ir viens no šiem bhaktām, un šis pants norāda, ka pirms vairākiem miljoniem gadu, kad Kungs Krišna teica Bhagavad-gītu Saules dievam Vivasvānam, tas pats Ardžuna, tikai citā izskatā, arī bija klāt. Bet Dievs Kungs no Ardžunas atšķiras ar to, ka Viņš šo gadījumu atceras, turpretī Ardžuna neatceras. Lūk, ar ko atšķiras mazā daļiņa, dzīvā būtne no Visaugstā Kunga. Kaut arī Ardžuna šeit tiek uzrunāts par lielu varoni un ienaidnieku uzveicēju, viņš nespēj atcerēties savas dažādās iepriekšējās dzīves. Tāpēc dzīvā būtne, lai cik liela tā būtu pēc materiāliem novērtējumiem, nekad nevar līdzināties Visaugstajam Kungam. Ikviens, kas pastāvīgi pavada Visaugsto Kungu, noteikti ir atbrīvota dvēsele, bet viņš nevar līdzināties Dievam Kungam. Dievs Kungs Brahma-samhitā nosaukts par nekļūdīgu (ačjutu), un tas nozīmē, ka Viņš nekad neaizmirst sevi, pat materiālā saskarsmē. Tāpēc Dievs Kungs un dzīvā būtne nekad un nekādā ziņā nevar būt vienādi, pat ja dzīvā būtne ir atbrīvota kā Ardžuna. Lai gan Ardžuna ir Dieva Kunga bhakta, viņš dažkārt aizmirst Dieva dabu, bet ar dievišķo žēlastību bhakta tūlīt var saprast Dieva Kunga nekļūdīgumu, turpretī nebhakta jeb dēmons nespēj saprast šo pārpasaulīgo dabu. Tāpēc Gītas mācību ar dēmonisku galvu saprast nav iespējams. Krišna atcerējās, ko Viņš bija darījis pirms miljoniem gadu, bet Ardžuna to nespēja, kaut arī viņi abi bija mūžīgi. Šeit mēs varam redzēt, ka dzīvā būtne ar ķermeņa maiņu visu aizmirst, bet Dievs Kungs visu atceras, jo Viņš nemaina savu sač-čid-ānandas ķermeni. Viņš ir advaita, kas nozīmē, ka Viņa ķermenis un Viņš pats neatšķiras. Viss, kas saistīts ar Viņu, ir garīgs, turpretī saistītā dvēsele atšķiras no sava materiālā ķermeņa. Dieva ķermenis un patība neatšķiras, tāpēc Viņš vienmēr ir citādā stāvoklī nekā dzīvā būtne, pat ja Viņš nonāk materiālā līmenī. Dēmoni nespēj pielāgoties Dieva Kunga pārpasaulīgajai dabai, kuru pats Dievs Kungs skaidro nākamajā pantā.

BG 4.6.

6. PANTS

adžo ‘pi sann avjajātmā bhūtānām īšvaro ‘pi san
prakritim svām adhišthāja sambhavāmj ātma-mājajā

adžah — nedzimis; api — kaut arī; san — esmu; avjaja — nepasliktinoties; ātmā — ķermenis; bhūtānām — visu dzimušo; īšvarah — Visaugstais Kungs; api — kaut arī; san — esmu; prakritim — pārpasaulīgā veidolā; svām — savā; adhišthāja — atrodos; sambhavāmi — Es iemiesojos; ātma-mājajā — ar savu iekšējo enerģiju.

TULKOJUMS

Es esmu nedzimis, un Mans pārpasaulīgais ķermenis nekad neiet bojā. Es esmu visu dzīvo būtņu Kungs, un tomēr laikmetu pēc laikmeta Es ierodos savā sākotnējā pārpasaulīgajā veidolā.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs stāsta par to, cik neparasta ir Viņa dzimšana. Kaut arī Viņš varbūt izskatās pēc ikdienišķas personas, Viņš atceras visu par savām neskaitāmajām «dzimšanām», turpretī parasts cilvēks nevar atcerēties pat to, ko darījis pirms pāris stundām. Ja kādam cilvēkam pēkšņi pajautātu, ko viņš darījis tieši tajā laikā iepriekšējā dienā, tad viņam būtu ļoti grūti uzreiz atbildēt. Viņam noteikti būtu krietni jāpiepūlē atmiņa, lai atcerētos, ko viņš darījis tieši tajā laikā dienu iepriekš. Un tomēr, cilvēki bieži vien uzdrīkstas sevi saukt par Dievu, Krišnu. Nedrīkst ļaut sevi maldināt ar šādiem bezjēdzīgiem apgalvojumiem. Vēl Dievs Kungs runā par savu prakriti jeb veidolu. Prakriti nozīmē dabu, kā arī svarūpu, «savu veidolu». Kungs saka, ka Viņš atnāk savā ķermenī. Atšķirībā no parastas dzīvās būtnes Viņš nemaina vienu ķermeni pret otru. Saistītajai dvēselei vienā dzīvē var būt viens ķermenis, bet otrā dzīvē pavisam cits ķermenis. Materiālajā pasaulē dzīvām būtnēm nav noteikta ķermeņa, tās ceļo no viena ķermeņa otrā. Taču Dievs Kungs tā nedara. Viņš vienmēr atnāk ar savu iekšējo spēku vienā un tajā pašā sākotnējā ķermenī. Citiem vārdiem runājot, Krišna atnāk uz šo materiālo pasauli savā sākotnējā mūžīgajā veidolā ar divām rokām, kurās tur flautu. Viņš atnāk tieši savā mūžīgajā ķermenī, materiālās pasaules neaptraipīts. Kaut arī Viņš atnāk tajā pašā pārpasaulīgajā ķermenī un ir Visuma Kungs, mums liekas, ka Viņš piedzimst kā parasta dzīvā būtne. Un kaut arī Viņa ķermenis atšķirībā no materiālā ķermeņa nekļūst sliktāks, rodas iespaids, ka Kungs Krišna izaug no bērna par pusaudzi un no pusaudža par jaunieti. Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka Viņš nekad nekļūst vecāks par jaunieti. Laikā, kad notika Kurukšētras kauja, Viņam jau bija daudz mazbērnu, tātad pēc materiāliem aprēķiniem Viņš bija diezgan vecs. Un tomēr Viņš izskatījās kā divdesmit piecu gadu jauneklis. Mēs nekad neesam redzējuši veca Krišnas attēlu, jo atšķirībā no mums Viņš nekad nenoveco, kaut arī ir visvecākais pasaulē — pagātnē, tagadnē un nākotnē. Ne Viņa ķermenis, ne saprāts nekad nekļūst sliktāks un nemainās. Tāpēc skaidrs, ka par spīti Viņa dzīvei materiālajā pasaulē, Viņš ir un paliek tas pats nedzimušais, mūžīgais svētlaimes un zināšanu veidols, nemainīgs savā pārpasaulīgajā ķermenī un saprātā. Patiesībā Viņa atnākšana un aiziešana ir kā saules lēkts, kustība un noriets. Kad mēs neredzam sauli, tad domājam, ka tā ir norietējusi, un kad redzam to, tad domājam, ka saule ir pie debesīm. Īstenībā Saule vienmēr ir vienā vietā, bet mūsu slikto un trūkumu pilno jutekļu dēļ mēs rēķinam saules lēktu un rietu. Kunga Krišnas atnākšana un aiziešana pilnīgi atšķiras no parastas dzīvās būtnes atnākšanas un aiziešanas, tāpēc ir skaidrs, ka ar savu iekšējo spēku Viņš ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns un Viņu nekad neaptraipa materiālā daba. Arī Vēdas apstiprina, ka Dieva Augstākā Personība ir nedzimusi, un tomēr Viņš atnāk un piedzimst savās daudzajās izpausmēs. Vēdu papildraksti arī apstiprina, ka, lai gan rodas iespaids, ka Dievs Kungs piedzimst, Viņš tomēr nemaina ķermeni. Bhāgavatamā Viņš parādās savai mātei Nārājanas izskatā ar četrām rokām un sešu veidu vareniem rotājumiem. Atnākdams savā sākotnējā mūžīgajā veidolā, Viņš visām dzīvajām būtnēm dod savu bezcēloņu žēlastību, lai būtnes varētu vērst prātu uz Viņu tādu, kāds Viņš ir, bet nevis uz prāta sagudrojumiem un iztēles ainām, par kādām impersonālisti maldīgi uzskata Dieva Kunga veidolu. Vārds «maija» jeb «ātma-maija» saskaņā ar «Višva-košas» vārdnīcu norāda uz Dieva Kunga bezcēloņu žēlastību. Dievs Kungs apzinās visas savas agrākās atnākšanas un aiziešanas, bet parasta dzīvā būtne, tikko saņēmusi nākamo ķermeni, aizmirst visu par iepriekšējo. Viņš ir visu dzīvo būtņu Kungs, jo Viņš, būdams uz Zemes, dara brīnišķīgus un pārcilvēciskus darbus. Tāpēc Dievs Kungs vienmēr ir tā pati Absolūtā Patiesība, un nav nekādas atšķirības starp Viņa veidolu un patību jeb īpašībām un ķermeni. Var jautāt, kāpēc Dievs Kungs atnāk uz šo pasauli un aiziet no tās. Uz to atbild nākamais pants.

BG 4.7.

7. PANTS

jadā jadā hi dharmasja glānir bhavati bhārata
abhjutthānam adharmasja tadātmānam sridžāmj aham

jadā jadā — kad vien un kur vien; hi — noteikti; dharmasja — reliģijas; glānih — novirzes; bhavati — izpaužas; bhārata — ak, Bharatas pēcteci; abhjutthānam — pārsvars; adharmasja — bezdievības; tadā — tad; ātmānam — pats; sridžāmi — izpaužos; aham — Es.

TULKOJUMS

Bharatas pēcteci! Ja kādreiz kaut kur pagrimst reliģija un pārsvaru gūst bezdievība, tad Es ierodos pats.

SKAIDROJUMS

Šeit ir svarīgs vārds «sridžāmi». «Sridžāmi» nevar apzīmēt radīšanu, tāpēc ka saskaņā ar iepriekšējo pantu Dieva Kunga veidols jeb ķermenis netiek radīts, jo visi Viņa veidoli pastāv mūžīgi. Tāpēc «sridžāmi» nozīmē, ka Dievs Kungs izpauž sevi tādu, kāds Viņš ir. Kaut arī Kungs atnāk noteiktā laikā, t.i., vienreiz, Brahmas dienā, septītā Manu divdesmit astotā laikmeta Dvāparas jugas beigās, Viņam nav noteikti jāievēro šādi likumi un noteikumi, jo Viņš ir pilnīgi brīvs un var darboties, kā vien grib. Tādēļ pēc savas gribas Viņš atnāk tad, kad pārsvaru gūst bezdievība un pazūd īstā reliģija. Reliģijas principi ir doti Vēdās, un jebkura novirze no pareizas Vēdu likumu izpildīšanas padara cilvēku nereliģiozu. Bhāgavatamā teikts, ka šie principi ir Dieva likumi. Reliģiju var radīt tikai Dievs. Arī Vēdas tiek pieņemtas tā, kā tās sākotnēji teica pats Dievs Kungs Brahmas sirdī. Tāpēc dharmas jeb reliģijas principi ir tieši Dieva Augstākās Personības norādījumi (dharmam tu sākšād bhagavat-pranītam). Šie principi skaidri parādīti Bhagavad-gītā. Vēdu mērķis ir pēc Visaugstā Kunga gribas ieviest šos principus, un Dievs Kungs Bhagavad-gītas beigās skaidri norāda, ka augstākais reliģijas princips ir sevis uzticēšana Viņam, un nekā augstāka nav. Vēdu principi vada cilvēku pretī pilnīgai sevis uzticēšanai Dievam Kungam, un, ja kādreiz šos principus dēmoni neļauj pildīt, tad Viņš atnāk. No Bhāgavatamas mēs uzzinām, ka Kungs Buda ir Krišnas avatārs, kurš atnāca materiālisma ziedu laikos, kad materiālisti savas darbības attaisnošanai izmantoja Vēdu autoritāti. Kaut arī Vēdās ir noteikti ierobežojošie likumi un noteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku upurēšanu kādam īpašam nolūkam, dēmoniski cilvēki upurēja dzīvniekus un nesekoja Vēdu principiem. Kungs Buda atnāca pārtraukt šīs nejēdzības un atjaunot Vēdu nevardarbības principus. Tāpēc jebkuram avatāram jeb Dieva Kunga iemiesojumam ir noteikts uzdevums, kas atklāts svētajos rakstos. Nevienu nedrīkst uzskatīt par avatāru, ja par viņu nav teikts svētajos rakstos. Nav tiesa, ka Dievs Kungs atnāk tikai Indijā. Viņš var izpausties jebkurā vietā un laikā, kad vien vēlas. Katrā atnākšanas reizē Viņš runā par reliģiju tik daudz, cik noteiktie cilvēki noteiktajos apstākļos spēj saprast. Bet uzdevums vienmēr ir viens un tas pats — vest cilvēkus uz Dieva apziņu un paklausību reliģijas principiem. Dažreiz Dievs Kungs atnāk pats, dažkārt Viņš sūta savu īsteno pārstāvi sava dēla vai kalpa izskatā vai savā slēptajā izskatā.
Bhagavad-gītas principi tika stāstīti Ardžunam, kā arī citām augstām personībām, jo Ardžuna bija ļoti augsta persona salīdzinājumā ar citām, parastām personām pasaulē. Tas, ka divi plus divi ir četri, ir pareizi gan pirmajā klasē, gan skolas beigās. Tomēr ir augstākā un zemākā matemātika. Tāpēc visi Dieva Kunga avatāri māca vienu un to pašu, bet tas liekas augstāks vai zemāks atkarībā no apstākļiem. Augstākie reliģijas principi sākas ar sabiedrības sadalījumu četrās sabiedriskās un četrās garīgās dzīves kārtās, par ko tiks pastāstīts vēlāk. Vienīgais avatāru uzdevums ir dot visiem Krišnas apziņu. Šāda apziņa tiek izpausta vai neizpausta tikai dažādu apstākļu dēļ.

BG 4.8.

8. PANTS

paritrānāja sādhūnām vināšāja ča duškritām
dharma-samsthāpanārthāja sambhavāmi jugē jugē

paritrānāja — lai atpestītu; sādhūnām — bhaktas; vināšāja — lai iznīcinātu; ča — arī; duškritām — neliešus; dharma — reliģijas principus; samsthāpana-arthāja — atjaunotu; sambhavāmi — Es ierodos; jugē — laikmetu; jugē — pēc laikmeta.

TULKOJUMS


Lai atpestītu dievbijīgos, iznīcinātu neliešus un atjaunotu reliģijas principus, Es atnāku pats laikmetu pēc laikmeta.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar Bhagavad-gītu sādhu (svētais cilvēks) ir cilvēks Krišnas apziņā. Cilvēks var likties nereliģiozs, bet, ja viņam ir visas Krišnas apziņas cilvēka īpašības, tad viņš uzskatāms par sādhu. Vārds «duškrita» attiecas uz tiem, kam Krišnas apziņa nerūp. Par šādiem neliešiem jeb duškritām teikts, ka viņi ir zemākie no cilvēkiem, pat ja viņus grezno pasaulīgā izglītība, turpretī cilvēks pilnīgā Krišnas apziņā tiek uzskatīts par sādhu, pat ja viņš ir neizglītots un nav baudījis augstu kultūru. Kas attiecas uz ateistiem, tad Visaugstajam Kungam nav nekādas vajadzības nākt pašam un iznīcināt viņus, kā Krišna izdarīja ar Kamsu un Rāvanu. Dievam Kungam ir daudz padoto, kas lieliski tiktu galā ar dēmoniem. Bet Dievs Kungs atnāk īpaši tādēļ, lai atvieglotu dzīvi bhaktām, kurus vienmēr moka dēmoni. Dēmons nedod mieru bhaktam, pat ja bhakta ir viņa radinieks. Prahlāda Mahārādža bija Hiranjakašipu dēls, tomēr Hiranjakašipu viņu mocīja; Dēvakī, Krišnas māte, bija Kamsas māsa, tomēr viņu un Vasudēvu, viņas vīru, Kamsa vajāja tikai tāpēc, ka viņiem bija jākļūst par Krišnas vecākiem. Tāpēc galvenais Kunga Krišnas atnākšanas mērķis bija atbrīvot Dēvakī, nevis nogalināt Kamsu, bet abus šos darbus Viņš izdarīja vienlaicīgi. Tāpēc šeit teikts, ka Dievs Kungs atnāk dažādos avatāros, lai atpestītu bhaktas un iznīcinātu nelietīgos dēmonus.
Krišnadāsas Kavirādžas «Čaitanja čaritāmritā» sekojoši panti (Madhja 20.263.–264.) izsaka Dieva atnākšanas būtību:
srišti-hētu jēi mūrti prapančē avatarē
sēi īšvara-mūrti `avatāra’ nāma dharē
mājātīta paravjomē sabāra avasthāna
višvē avatari’ dharē `avatāra’ nāma

«Avatārs jeb Dieva iemiesojums atnāk no Dieva valstības, lai izpaustos materiālajā pasaulē. Un Dieva Augstākās Personības veidolu, kurā Viņš atnāk, sauc par iemiesojumu jeb avatāru. Šie avatāri atrodas garīgajā valstībā, Dieva valstībā. Kad viņi atnāk uz materiālo pasauli, tad tos apzīmē ar vārdu «avatārs».»
Ir dažādi avatāri, piemēram, purušāvatāri, gunāvatāri, līlāvatāri, šaktjāvēšas avatāri, manvantaras avatāri un jugāvatāri, un tie visi noteiktā kārtībā atnāk visās Visuma vietās. Bet Kungs Krišna ir sākotnējais Kungs, visu avatāru avots. Kungs Šrī Krišna atnāk ar īpašu nolūku, lai apmierinātu tīro bhaktu ilgas, kuri ļoti alkst redzēt Viņa sākotnējās Vrindāvanas rotaļas. Tāpēc galvenais Krišnas avatāra mērķis ir tīro bhaktu iepriecināšana.
Dievs Kungs norāda, ka Viņš atnāk katrā laikmetā. Tas nozīmē, ka Viņš atnāk arī Kali laikmetā. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā, Kali laikmeta avatārs ir Kungs Čaitanja Mahāprabhu, kurš visiem mācīja godināt Krišnu ar sakīrtanas kustību (kopīgu svēto vārdu daudzināšanu) un izplatīja Krišnas apziņu pa visu Indiju. Viņš paredzēja, ka sankīrtanas kultūra izplatīsies pa visu pasauli, no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu. Kungs Čaitanja, kas ir Krišnas — Dieva Augstākās Personības avatārs, aprakstīts nevis tieši, bet slēpti noslēpumainākajās svēto rakstu — Upanišadu, Mahābhāratas un Bhāgavatamas — daļās. Kunga Krišnas bhaktas ļoti piesaista Kunga Čaitanjas sankīrtanas kustība. Šis Dieva Kunga avatārs nenogalina neliešus, bet ar savu bezcēloņu žēlastību atbrīvo viņus.

BG 4.9.

9. PANTS

džanma karma ča mē divjam ēvam jo vētti tattvatah
tjaktvā dēham punar džanma naiti mām ēti so ‘rdžuna

džanma — dzimšana; karma — darbība; ča — arī; — Mana; divjam — pārpasaulīga; ēvam — tā; jah — kas; vētti — zina; tattvatah — patiesībā; tjaktvā — atstājot; dēham — ķermeni; punah — atkal; džanma — dzimšanu; na — nekad; ēti — nesasniedz; mām — Mani; ēti — sasniedz; sah — viņš; ardžuna — ak, Ardžuna.

TULKOJUMS

Ardžuna! Kas zina Manas atnākšanas un darbības pārpasaulīgumu, tas, atstājis ķermeni, vairs nepiedzimst šai materiālajā pasaulē, bet sasniedz Manu mūžīgo mājvietu.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga atnākšana no Viņa pārpasaulīgās mājvietas jau tika izskaidrota sestajā pantā. Kas izprot patiesību par Dieva Personības atnākšanu, tas jau ir atbrīvots no materiālās verdzības un tūlīt pēc šī materiālā ķermeņa nāves atgriežas Dieva valstībā. Dzīvajai būtnei nepavisam nav viegli atbrīvoties no materiālās verdzības. Impersonālisti un jogi iegūst atbrīvi tikai pēc lieliem pārbaudījumiem un daudzām jo daudzām dzimšanām. Un pat tad viņu sasniegtā atbrīve — saplūšana ar Dieva Kunga bezpersonisko brahmadžoti — ir tikai daļēja, un vienmēr pastāv iespēja krist materiālajā pasaulē. Bet bhakta, tikai sapratis Dieva Kunga ķermeņa un darbības pārpasaulīgo dabu, pēc šī ķermeņa gala sasniedz Dieva mājvietu, un viņam nedraud briesmas atgriezties materiālajā pasaulē. Brahma-samhitā (5.33.) teikts, ka Dievam Kungam ir neskaitāmi veidoli un avatāri: advaitam ačjutam anādim ananta-rūpam. Kaut arī ir tik daudz pārpasaulīgu Dieva Kunga veidolu, tie visi ir tā pati Dieva Augstākā Personība. Tas ir jāsaprot ar pārliecību, kaut arī to nespēj aptvert laicīgie zinātnieki un empīriskie filozofi. Kā teikts Vēdās (Puruša-bodhinī Upanišada):
ēko dēvo nitja-līlānurakto bhakta-vjāpī hridj antar-ātmā
«Dieva Augstākā Personība, kas ir viena, mūžīgi ir daudzos jo daudzos pārpasaulīgos veidolos un attiecībās ar saviem tīrajiem bhaktām.» Šo Vēdu izteikumu apstiprina pats Dievs Kungs šajā Gītas pantā. Kas atzīst Vēdu un Dieva Augstākās Personības autoritāti, nešķiež laiku filozofiskos prātojumos un pieņem šo patiesību, tas sasniedz augstāko atbrīves pilnību. Tikai ticot šai patiesībai, cilvēks nešaubīgi var sasniegt atbrīvi. Vēdu izteikums tat tvam asi patiešām der šajā gadījumā. Ikviens, kas saprot, ka Kungs Krišna ir Visaugstākais, vai kas Dievam saka: «Tu esi pats Visaugstākais Brahmans, Dieva Personība,» noteikti tūlīt tiek atbrīvots un tāpēc noteikti ieiet pārpasaulīgajā Dieva Kunga sabiedrībā. Citiem vārdiem sakot, šāds uzticīgs Dieva Kunga bhakta sasniedz pilnību, un to apstiprina arī Vēdas:
tam ēva viditvāti mritjum ēti nānjah panthā vidjatē ‘janāja
«Zinot Kungu, Dieva Augstāko Personību, cilvēks var sasniegt pilnīgu brīvību no dzimšanas un nāves, un šo pilnību nevar sasniegt nekādā citā ceļā.» (Švētāšvatara Upanišada 3.8.) Tādam cilvēkam, kas nezina Kungu Krišnu, Dieva Augstāko Personību, nav cita ceļa, viņš noteikti dzīvo tumsībā un nespēj sasniegt atbrīvi, kā saka, laizot medus podu no ārpuses jeb skaidrojot Bhagavad-gītu saskaņā ar pasaulīgo izglītību. Šādi empīriskie filozofi var būt ļoti svarīgas personas materiālajā pasaulē, bet nav teikts, ka viņi noteikti ir pelnījuši atbrīvi. Šādiem pasaulīgiem zinātniekiem, kas aiz lepnuma vai sprāgst pušu, jāgaida Dieva Kunga bhaktas bezcēloņu žēlastība. Tāpēc ikvienam ar ticību un zināšanām jāizkopj Krišnas apziņa, un tā viņš varēs sasniegt pilnību.

BG 4.10.

10. PANTS

vīta-rāga-bhaja-krodhā man-majā mām upāšritāh
bahavo gjāna-tapasā pūtā mad-bhāvam āgatāh

vīta — atbrīvoti no; rāga — pieķeršanās; bhaja — bailēm; krodhāh — un dusmām; mat-majā — pilnīgi Manī; mām — Manī; upāšritāh — pilnīgi esot; bahavah — daudzi; gjāna — zināšanu; tapasā — ar askēzi; pūtāh — šķīstīti; mat-bhāvam — pārpasaulīgu mīlestību uz Mani; āgatāh — sasnieguši.

TULKOJUMS

Atbrīvojušies no pieķeršanās, bailēm un dusmām, pilnīgi iegrimuši Manī un raduši patvērumu Manī, daudzi jo daudzi ir šķīstījušies ar zināšanām par Mani, — un visi sasnieguši pārpasaulīgu mīlestību uz Mani.

SKAIDROJUMS

Kā iepriekš teikts, ja cilvēks ir pārāk pieķēries materiālām lietām, tad viņam ļoti grūti saprast Augstākās Absolūtās Patiesības personas dabu. Cilvēki, kas pārāk pieķērušies ķermeniskajai dzīves izpratnei, parasti ir tik dziļi iegrimuši materiālismā, ka gandrīz nespēj apjēgt, ka Visaugstākais var būt persona. Šādi materiālisti pat nespēj iedomāties, ka pastāv pārpasaulīgs ķermenis, kas ir neiznīcināms, zināšanu un mūžīgas svētlaimes pilns. Pēc materiālistu priekšstatiem, ķermenis ir pakļauts bojā ejai, tas ir neziņas un ciešanu pilns. Tāpēc parasti, kad cilvēkiem stāsta par Dieva Kunga personisko veidolu, viņiem prātā ir tas pats ķermeniskais priekšstats. Šādiem materiālistiem visaugstākais ir milzīgais materiālās izpausmes veidols. Tāpēc viņi uzskata Visaugstāko par bezpersonisku. Un, tā kā viņi ir pārāk iegrimuši materiālismā, tad doma, ka arī pēc atbrīves no matērijas viņi saglabās personību, dzen viņus izmisumā. Kad viņiem stāsta, ka arī garīgajā dzīvē dvēsele ir individuāla un personiska, viņi nobīstas, ka atkal kļūs par personām, un tāpēc pilnīgi dabīgi dod priekšroku saplūšanai ar bezpersonisko tukšumu. Parasti viņi salīdzina dzīvās būtnes ar okeāna burbuļiem, kas saplūst ar okeānu. Tā ir augstākā garīgās esamības pilnība, ko var sasniegt bez individuālas personības. Tā ir baiļu pilna dzīve, bez pilnīgām zināšanām par garīgo esamību. Vēl jo vairāk, ir daudz tādu cilvēku, kas vispār nespēj saprast garīgo esamību. Apjukuši no tik daudzām teorijām un dažādu filozofisko prātojumu pretrunām, viņi sadusmojas, viņiem tas viss kļūst pretīgs, un tie muļķīgā kārtā secina, ka nav nekāda augstākā cēloņa un viss galu galā ir tukšums. Šādi cilvēki ir slimi. Daļa ir pārlieku pieķērušies materiālajam un tāpēc nemaz nepiegriež vērību garīgajai dzīvei, daļa grib saplūst ar augstāko garīgo cēloni, un daļa netic nekam, bezcerībā dusmojoties par visu veidu garīgajiem prātojumiem. Šie pēdējie cilvēki meklē patvērumu sevis apreibināšanā, un viņu halucinācijas dažkārt tiek uzskatītas par garīgu redzējumu. No šiem trijiem materiālās pieķeršanās veidiem — garīgās dzīves neievērošanas, bailēm no garīga personiskuma un priekšstata par tukšumu, kas rodas no dzīves cerību sabrukuma — ir jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, īstena garīgā skolotāja vadībā jārod pilnīgs patvērums pie Dieva Kunga un jāseko bhakti dzīves noteikumiem un vadošajiem principiem. Pēdējā bhakti dzīves pakāpe ir bhāva jeb pārpasaulīga mīlestība pret Dievu.
Saskaņā ar «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.4.15.–16.), garīgās kalpošanas zinātni:
ādau šraddhā tatah sādhu- sango ‘tha bhadžana-krijā
tato ‘nartha-nivrittih sjāt tato ništhā ručis tatah

athāsaktis tato bhāvas tatah prēmābhjudančati
sādhakānām ajam prēmnah prādurbhāvē bhavēt kramah

«Sākumā cilvēkam jāvēlas apzināties sevi. Tas viņam liks meklēt garīgi attīstītu personu sabiedrību. Nākamajā pakāpē cilvēku iesvēta augsts garīgais skolotājs, un viņa vadībā iesācējs bhakta uzsāk garīgi kalpot. Garīgi kalpojot skolotāja vadībā, cilvēks pilnīgi atbrīvojas no materiālās pieķeršanās, kļūst stingrs sevis apzināšanās ceļā, un viņam sāk patikt klausīties par Dieva Absolūto Personību Šrī Krišnu. Šī garša liek vēl vairāk pieķerties Krišnas apziņai, un pieķeršanās kļūst par bhāvu jeb stāvokli, ar ko sākas pārpasaulīga mīlestība uz Dievu. Īsta mīlestība uz Dievu ir prēma, augstākā dzīves pilnība.» Prēmas stāvoklī cilvēks nepārtraukti pārpasaulīgi ar mīlestību kalpo Dievam Kungam. Tātad pamazām, garīgi kalpojot īstena garīgā skolotāja vadībā, var pacelties līdz augstākajam stāvoklim, pilnīgi atbrīvoties no jebkādas materiālas pieķeršanās, no bailēm par savu garīgo personiskumu un no cerību sabrukuma, kas noved pie tukšuma filozofijas. Tad cilvēks var galu galā sasniegt Visaugstā Kunga mājvietu.

BG 4.11.

11. PANTS

jē jathā mām prapadjantē tāms tathaiva bhadžāmj aham
mama vartmānuvartantē manušjāh pārtha sarvašah

— visi, kas; jathā — kā; mām — Man; prapadjantē — uztic sevi; tān — tos; tathā — tā; ēva — noteikti; bhadžāmi — atalgoju; aham — Es; mama — Manam; vartma — ceļam; anuvartantē — seko; manušjāh — visi cilvēki; pārtha — Prithas dēls; sarvašah — visādā ziņā.

TULKOJUMS

Prithas dēls! Kā cilvēks uztic sevi Man, tā Es viņu atalgoju. Ikviens visādā ziņā iet Manu ceļu.

SKAIDROJUMS

Visi meklē Krišnu dažādās Viņa izpausmēs. Krišnu, Dieva Augstāko Personību, daļēji var apzināties Viņa bezpersoniskajā brahmadžoti starojumā un visu caurstrāvojošajā Virsdvēselē, kas atrodas visur, arī atomos. Bet pilnīgi izprast Krišnu var tikai Viņa tīrie bhaktas. Tātad Krišnu apzinās ikviens, un tāpēc tiek apmierināts atbilstoši viņa vēlmei pēc Krišnas. Arī pārpasaulīgajā valstībā Krišnam ir pārpasaulīgas attiecības ar tīriem bhaktām, atbilstoši tam, kā bhakta vēlas Krišnu. Viens bhakta var vēlēties redzēt Krišnā augstāko vadoni, otrs — savu draugu, trešais — dēlu un ceturtais — savu mīlētāju. Krišna atalgo visus bhaktas vienādi atbilstoši viņu mīlestības stiprumam. Arī materiālajā pasaulē ir tā pati jūtu apmaiņa, un Dievs Kungs dod un saņem no katra cilvēka atbilstoši viņa godināšanas veidam. Tīrie bhaktas gan šeit, gan pārpasaulīgajā valstībā tiekas ar Kungu kā ar personu, var paši kalpot Viņam un gūt pārpasaulīgu svētlaimi, ko dod šī mīlestības pilnā kalpošana. Uzņemot viņus savā starojumā, Krišna palīdz arī impersonālistiem, kas grib izdarīt garīgu pašnāvību, iznīcinot individuālo dzīvās būtnes esamību. Šādi impersonālisti nav ar mieru atzīt mūžīgo un svētlaimīgo Dieva Personību, tāpēc viņi nespēj baudīt pārpasaulīgās personiskās kalpošanas svētlaimi, jo ir iznīcinājuši savu individualitāti. Daži no viņiem, kas nav stingri pat bezpersoniskajā esamībā, atgriežas materiālā līmenī, lai izpaustu sevī dusošo vēlmi darboties. Viņi netiek uzņemti uz garīgajām planētām, bet viņiem vēlreiz tiek dota iespēja darboties uz materiālajām planētām. Tiem, kas darbojas augļu dēļ, Dievs Kungs dod nolikto pienākumu pildīšanas augļus, jo Viņš ir jagjēšvara. Jogiem, kas meklē mistiskos spēkus, Viņš dod šos spēkus. Citiem vārdiem sakot, jebkura panākumi ir atkarīgi no Dieva Kunga žēlastības, un visi garīgie ceļi ir tikai dažādas panākumu pakāpes uz viena un tā paša ceļa. Kamēr cilvēks nepaceļas līdz augstākajai Krišnas apziņas pilnībai, viņa centieni nesasniedz pilnību. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (2.3.10.):
akāmah sarva-kāmo vā mokša-kāma udāra-dhīh
tīvrēna bhakti-jogēna jadžēta purušam param

«Vai cilvēks nekā nevēlas [kā tas ir ar bhaktām], vai viņš vēlas darba augļus, vai viņš vēlas atbrīvi — visi spēki ir jāziedo, lai godinātu Dieva Augstāko Personību, un tas aizvedīs līdz augstākajai pilnībai, kuras virsotne ir Krišnas apziņa.»

BG 4.12.

12. PANTS

kānkšantah karmanām siddhim jadžanta iha dēvatāh
kšipram hi mānušē lokē siddhir bhavati karma-džā

kānkšantah — kārojot; karmanām — no auglīgām darbībām; siddhim — pilnību; jadžantē — viņi pielūdz upurējot; iha — materiālajā pasaulē; dēvatāh — padieviem; kšipram — ļoti ātri; hi — noteikti; mānušē — cilvēku sabiedrībā; lokē — šai pasaulē; siddhih — veiksme; bhavati — nāk; karma-džā — no auglīga darba.

TULKOJUMS

Cilvēki šai pasaulē alkst panākumus, darbojoties augļu dēļ, un tāpēc godina padievus. Tik tiešām, šai pasaulē cilvēks ātri gūst panākumus no auglīga darba.

SKAIDROJUMS

Šai materiālajā pasaulē cilvēki parasti nezina, kas ir dievi jeb padievi. Ne visai saprātīgi cilvēki, kaut arī sauc sevi par lieliem zinātniekiem, uzskata padievus par dažādiem Visaugstā Kunga veidoliem. Patiesībā padievi nav dažādi Dieva veidoli, bet gan dažādas Dieva neatņemamas daļiņas. Dievs ir viens, un Viņam ir daudz neatņemamu daļiņu. Vēdas saka: nitjo nitjānām — Dievs ir viens. Īšvarah paramah krišnah. Augstākais Dievs ir viens, Krišna, bet padieviem ir dota vara tikai pārvaldīt šo materiālo pasauli. Visi padievi ir dzīvas būtnes (nitjānām) ar dažādu pakāpju materiālajiem spēkiem. Viņi nevar līdzināties Augstākajam Dievam — Nārājanam, Višnu jeb Krišnam. Ikviens, kas uzskata, ka Dievs un padievi ir vienā līmenī, ir ateists jeb pāšandī. Arī vislielākos padievus, piemēram, Brahmu un Šivu, nevar salīdzināt ar Visaugsto Kungu. Patiesībā tādi padievi kā Brahma un Šiva godina Dievu Kungu (šiva-virinči-nutam). Tāpēc vēl dīvaināk, ka cilvēki ļauj sevi maldināt ar antropomorfismu un zoomorfismu un pielūdz varenus sabiedrības vadītājus. «Iha dēvatā» norāda uz varenu materiālās pasaules cilvēku vai padievu. Bet Nārājana, Višnu jeb Krišna, Dieva Augstākā Personība, nepieder šai pasaulei. Viņi stāv pāri materiāli radītajam, ir pārpasaulīgi. Pat Šrīpāda Šankarāčārja, impersonālistu vadītājs, norāda, ka Nārājana jeb Krišna stāv pāri materiālajai pasaulei. Tomēr nejēgas (hrita-gjāna) godina padievus, jo vēlas tūlītējus augļus. Viņi tos saņem, bet nezina, ka šie augļi ir laicīgi un domāti ne visai saprātīgiem cilvēkiem. Saprātīgs cilvēks apzinās Krišnu, un viņam nav nekādas vajadzības godināt nenozīmīgos padievus, lai iegūtu tūlītējus un laicīgus labumus. Materiālās pasaules padievi, kā arī viņu godinātāji, pazudīs līdz ar materiālās pasaules iznīcināšanu. Padievu dotie labumi ir materiāli un laicīgi. Gan materiālās pasaules, gan to iedzīvotāji, padievus un viņu godinātājus ieskaitot, ir burbuļi kosmiskajā okeānā. Tomēr šajā pasaulē cilvēki kā traki dzenas pakaļ tādām laicīgām lietām un materiālām pilnībām kā zemes īpašumam, ģimenei un baudāmām lietām. Lai iegūtu šādas pārejošas lietas, cilvēki godina padievus un sabiedrības varenos. Ja cilvēks pielūdz kādu politisku vadītāju un tādējādi kļūst par valdības ministru, viņš uzskata, ka viņam ļoti paveicies. Tāpēc viņi krīt ceļos tā saucamo vadītāju jeb «sabiedrības pīlāru» priekšā, lai iegūtu laicīgus labumus, un arī dabū tos. Šādiem nejēgām nerūp Krišnas apziņa, kas uz visiem laikiem atrisina materiālās esamības grūtības. Viņi dzenas pēc jutekļu baudām, un, lai iegūtu mazliet iespējas baudīt, viņi grib kalpot ar materiālu varu apveltītajiem padieviem. Šis pants norāda, ka cilvēki reti interesējas par Krišnas apziņu. Galvenais, par ko viņi domā, ir materiālas baudas, un tāpēc viņi godina varenas dzīvās būtnes.

BG 4.13.

13. PANTS

čātur-varnjam majā srištam guna-karma-vibhāgašah
tasja kartāram api mām viddhj akartāram avjajam

čātuh-varnjam — cilvēku sabiedrības iedalījums četrās daļās; majā — Manis; srištam — radīts; guna — īpašības; karma — un darba; vibhāgašah — sadalījums; tasja — tā; kartāram — tēvs; api — kaut arī; mām — Es; viddhi — zini; akartāram — kā nedarītājs; avjajam — nemainīgs.

TULKOJUMS

Saskaņā ar trijām materiālās dabas īpašībām un darbību tajās, Es esmu sadalījis sabiedrību četrās daļās. Kaut arī Es esmu šīs kārtības radītājs, tev jāzina, ka Es nekā nedaru un esmu nemainīgs.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs ir radījis visu. Viss ir nācis no Viņa, Viņš visu uztur, un pēc iznīcināšanas viss atrodas Viņā. Tāpēc Viņš ir arī četru sabiedrības kārtu radītājs. Pirmā ir saprātīgo cilvēku kārta, kurus sauc par brāhmaniem, jo viņus vada skaidrība. Nākamā ir pārvaldītāju kārta, kurus sauc par kšatrijiem, jo viņus vada kaislības. Tirgotājus, kurus sauc par vaišjām, vada kaislības, kas jauktas ar tumsību, un šūdras jeb strādniekus vada materiālās dabas īpašība — tumsība. Kaut arī Kungs Krišna ir radījis sabiedrības sadalījumu četrās daļās, Viņš pats neietilpst nevienā no šīm daļām, jo Viņš nav saistīta dvēsele, kuras veido cilvēku sabiedrību. Cilvēku sabiedrība ir līdzīga jebkurai dzīvnieku sabiedrībai, bet, lai paceltu cilvēku virs dzīvnieka līmeņa, Dievs Kungs sistemātiskai Krišnas apziņas attīstīšanai radījis minēto sabiedrības sadalījumu. To, ka noteikts cilvēks tiecas darīt noteiktu darbu, rada viņa iegūtās materiālās dabas īpašības. Šādas dzīvības pazīmes atbilstoši dažādām materiālās dabas īpašībām aprakstītas astoņpadsmitajā nodaļā. Bet Krišnas apziņas cilvēks ir pat augstāks par brāhmanu. Kaut arī brāhmaniem pēc īpašībām būtu jāzina Brahmans, Augstākā Absolūtā Patiesība, lielākā daļa no viņiem pievēršas tikai Kunga Krišnas bezpersoniskā Brahmana izpausmei. Bet tas, kas paceļas pāri ierobežotajām brāhmanu zināšanām un iegūst zināšanas par Dieva Augstāko Personību Kungu Šrī Krišnu, kļūst par Krišnas apziņas cilvēku jeb, citiem vārdiem sakot, par vaišnavu. Krišnas apziņa ietver sevī zināšanas par dažādām Krišnas pilnajām izpausmēm: Rāmu, Nrisimhu, Varāhu u.c. Un, kā Krišna stāv pāri sabiedrības iedalījumam četrās daļās, arī Krišnas apziņas cilvēks stāv pāri visiem iedalījumiem, vienalga, vai mēs apskatītu dalījumu šķirās, nācijās vai sugās.

BG 4.14.

14. PANTS

na mām karmāni limpanti na mē karma-phalē sprihā
iti mām jo ‘bhidžānāti karmabhir na sa badhjatē

na — nekad; mām — Man; karmāni — visādu veidu darbi; limpanti — atstāj iespaidu; na — ne; — Man; karma-phalē — auglīgā darbībā; sprihā — cenšanās; iti — tā; mām — Mani; jah — kas; abhidžānāti — zina; karmabhih — šādas darbības sekās; na — nekad; sah — viņš; badhjatē — nesapinas.

TULKOJUMS

Neviens darbs Mani neietekmē, Es netiecos pēc darbības augļiem. Kas zina šo patiesību par Mani, tas nesapinas auglīga darba pretdarbībās.

SKAIDROJUMS

Kā materiālajā pasaulē ir valsts likumi, kuros teikts, ka valdnieks nevar kļūdīties vai ka valdnieks nav pakļauts valsts likumiem, arī Dievs Kungs, kaut arī Viņš ir materiālās pasaules radītājs, nav pakļauts materiālās pasaules darbībām. Viņš rada un stāv malā no radītā, turpretī dzīvās būtnes sapinās materiālās darbības augļos, jo tiecas valdīt pār dabas bagātībām. Uzņēmuma īpašnieks neatbild par strādnieku pareizajiem vai nepareizajiem darbiem, strādnieki atbild paši. Dzīvās būtnes darbojas, lai apmierinātu savus jutekļus, un Dievs Kungs nav viņām licis to darīt. Lai labāk apmierinātu jutekļus, dzīvās būtnes dara šīs pasaules darbus un tiecas pēc nāves sasniegt debesu planētas. Dievs Kungs ir pilnīgs sevī, un Viņu nepievelk tā saucamā debesu laime. Debesu padievi nav nekas vairāk kā Viņa kalpi. Īpašnieks nekad nevēlas tāda zema līmeņa laimi, kādu vēlas strādnieki. Viņš ir tālu prom no materiālās darbības un pretdarbības. Piemēram, lietus nav atbildīgs par dažādiem augu veidiem, kas izaug no zemes, kaut arī bez lietus nekas neizaugtu. Vēdu smriti to apstiprina:
nimitta-mātram ēvāsau sridžjānām sarga-karmani
pradhāna-kāranī-bhūtā jato vai sridžja-šaktajah

«Dievs Kungs ir vienīgais un augstākais radītās pasaules cēlonis. Tiešais cēlonis ir materiālā daba, kas padara kosmisko izpausmi redzamu.» Radītās būtnes ir ļoti dažādas — padievi, cilvēki un zemākie dzīvnieki, un visas tās ir pakļautas agrāko labo vai slikto darbu pretdarbībām. Dievs Kungs tikai dod iespējas, lai šāda darbība varētu notikt, un nosacījumus, ko uzliek dabas īpašības, bet Viņš nekad neatbild par būtņu agrākajām un pašreizējām darbībām. To apstiprina Vēdānta-sūtra (2.1.34.): vaišamja-nairghrinjē na sāpēkšatvāt — Dievs Kungs nekad nav labāks pret vienu būtni un sliktāks pret citu. Būtnes pašas atbild par saviem darbiem. Dievs Kungs tikai dod viņām iespēju izmantot materiālo dabu vai ārējo enerģiju. Ikviens, kas visos sīkumos izprot karmas jeb auglīgās darbības likumu, atbrīvojas no darbības augļu ietekmes. Citiem vārdiem sakot, kas izprot Dieva Kunga pārpasaulīgo dabu, ir pieredzējis Krišnas apziņas cilvēks, un tāpēc viņš nekad nav pakļauts karmas likumiem. Kas nezina Dieva Kunga pārpasaulīgo dabu un uzskata, ka Dievs Kungs darbojas augļu dēļ, tāpat kā parasta dzīvā būtne, noteikti sapinās auglīga darba pretdarbībās. Bet, kas zina Augstāko Patiesību, tā ir atbrīvota dvēsele, kas stingra Krišnas apziņā.

BG 4.15.

15. PANTS

ēvam gjātvā kritam karma pūrvair api mumukšubhih
kuru karmaiva tasmāt tvam pūrvaih pūrvataram kritam

ēvam — tā; gjātvā — labi zinot; kritam — darīts; karma — darbs; pūrvaih — agrāko autoritāšu; api — patiešām; mumukšubhih — kas sasniedza atbrīvi; kuru — dari; karma — nolikto pienākumu; ēva — noteikti; tasmāt — tāpēc; tvam — tu; pūrvaih — priekšteču; pūrva-taram — senos laikos; kritam — kā darīts.

TULKOJUMS

Visas atbrīvotās dvēseles senos laikos šādi darbojoties, izprata Manu pārpasaulīgo dabu. Tāpēc pildi savu pienākumu, kā to kādreiz darīja viņi.

SKAIDROJUMS

Ir divu veidu cilvēki. Vieniem sirdis ir materiālu sārņu pilnas, bet otri ir brīvi no materiālā. Krišnas apziņa var vienlīdz svētīt abus. Tie, kas ir netīrumu pilni, var pieņemt Krišnas apziņu, lai pakāpeniski attīrītos, sekojot garīgās kalpošanas vadošajiem principiem. Tie, kas jau attīrījušies, var turpināt darboties tajā pašā Krišnas apziņā, lai citi varētu sekot viņu piemēram un gūt svētību. Nejēgas un Krišnas apziņas iesācēji bieži grib pārtraukt darbošanos bez Krišnas apziņas zināšanām. Dievs Kungs nepiekrita Ardžunam, kad tas gribēja aiziet no darbības kaujas laukā. Cilvēkam tikai jāzina, kā darboties. Aiziet no darbības Krišnas apziņā un kaut kur sēdēt, ārēji izrādot Krišnas apziņu, ir sliktāk, nekā patiešām darboties Krišnas labad. Šeit Ardžunam tiek ieteikts darboties Krišnas apziņā un iet Dieva Kunga iepriekšējo mācekļu pēdās, kā, piemēram, jau minētā Saules dieva Vivasvāna pēdās. Visaugstais Kungs zina visu, ko darījis pats, un visu, ko agrāk darījuši cilvēki Krišnas apziņā. Tāpēc Viņš iesaka darboties tā, kā darbojās Saules dievs, kas darbības mākslu iemācījās no Dieva Kunga pirms vairākiem miljoniem gadu. Visi šie Kunga Krišnas mācekļi, kas šeit nosaukti par agrāk atbrīvotām personām, pildīja Krišnas noliktos pienākumus.

BG 4.16.

16. PANTS

kim karma kim akarmēti kavajo ‘pj atra mohitāh
tat tē karma pravakšjāmi jadž gjātvā mokšjasē ‘šubhāt

kim — kas; karma — darbība; kim — kas; akarma — bezdarbība; iti — tā; kavajah — saprātīgais; api — arī; atra — šajā jautājumā; mohitāh — apjūk; tat — to; — tev; karma — darbība; pravakšjāmi — izskaidrošu; jat — ko; gjātvā — zinot; mokšjasē — atbrīvosies; ašubhāt — no nelaimēm.

TULKOJUMS

Pat saprātīgie nezina, kas ir darbība un kas ir bezdarbība. Tagad Es izskaidrošu, kas ir darbība, un, to zinot, tu atbrīvosies no visām nelaimēm.

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņā jādarbojas tā, kā agrāk darbojušies īsteni bhaktas. Tas ir ieteikts piecpadsmitajā pantā. Tas, kāpēc nedrīkst darboties neatkarīgi, paskaidrots tālāk.
Lai darbotos Krišnas apziņā, jāseko autoritātēm, kas ir mācekļu pēctecības locekļi, kā tas paskaidrots šīs nodaļas sākumā. Krišnas apziņas ceļš vispirms tika atklāts Saules dievam, Saules dievs to izskaidroja savam dēlam Manu. Manu to izskaidroja savam dēlam Ikšvāku, un šī kārtība uz Zemes darbojas no tiem senajiem laikiem. Tāpēc cilvēkam jāseko iepriekšējām autoritātēm, kas ir mācekļu pēctecības locekļi. Citādi pat vissaprātīgākais cilvēks apjuks un nezinās, kā pareizi darboties Krišnas apziņā. Tādēļ Dievs Kungs nolēma tieši mācīt Ardžunam Krišnas apziņu. Un tāpēc, ka Kungs tieši mācīja Ardžunu, ikviens, kas iet Ardžunas pēdās, noteikti neapjūk.
Ir teikts, ka cilvēks nevar pārliecināties par reliģijas patiesumu tikai ar nepilnīgām eksperimentālām zināšanām. Patiesībā reliģijas principus var dot tikai pats Kungs. Dharmam tu sākšād bhagavat-pranītam (Bhāg.6.3.19.). Neviens ar nepilnīgiem prātojumiem nespēj izdomāt reliģiju. Jāseko tādām lielām autoritātēm kā Brahmam, Šivam, Nāradam, Manu, Kumāriem, Kapilam, Prahlādam, Bhīšmam, Šukadēvam Gosvāmī, Jamarādžam, Džanakam un Bali Mahārādžam. Ar prātojumiem cilvēks nevar uzzināt, kas ir reliģija un sevis apzināšanās. Tāpēc, aiz bezcēloņu žēlastības pret saviem bhaktām, Dievs Kungs tieši paskaidro Ardžunam, kas ir darbība un kas ir bezdarbība. Tikai darbība, kas veikta Krišnas apziņā, var atbrīvot cilvēku no materiālās esamības saitēm.

BG 4.17.

17. PANTS

karmano hj api boddhavjam boddhavjam ča vikarmanah
akarmanaš ča boddhavjam gahanā karmano gatih

karmanah — darba; hi — noteikti; api — arī; boddhavjam — jāsaprot; boddhavjam — jāsaprot; ča — arī; vikarmanah — aizliegtas darbības; akarmanah — bezdarbības; ča — arī; boddhavjam — jāsaprot; gahanā — ļoti grūti; karmanah — darba; gatih — ieeja.

TULKOJUMS

Ļoti grūti ir saprast darbības līkločus. Tāpēc tev labi jāzina, kas ir darbība, kas ir aizliegta darbība un kas ir bezdarbība.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks nopietni vēlas atbrīvoties no materiālajām važām, tad viņam jāsaprot, ar ko atšķiras darbība, bezdarbība un autoritāšu neatļauta darbība. Cilvēkam jāpēta darbība, pretdarbība un izkropļota darbība, jo tas ir ļoti grūts jautājums. Lai saprastu Krišnas apziņu un tai atbilstošo darbību, cilvēkam jāmācās attiecības ar Visaugstāko, t.i., tas, kas tās ir iemācījies, labi zina, ka ikviena būtne ir mūžīgs Krišnas kalps un tāpēc tai jādarbojas Krišnas apziņā. Visa Bhagavad-gīta ved pie šī secinājuma. Jebkurš cits secinājums, kas ir pret šo apziņu un ar to saistīto darbību, ir vikarma jeb aizliegta darbība. Lai to saprastu, cilvēkam jātiekas ar Krišnas apziņas autoritātēm un jāmācās noslēpumi no viņām. Tas ir tikpat labi, kā mācīties tieši no Dieva Kunga. Citādi pat vissaprātīgākais cilvēks apjuks.

BG 4.18.

18. PANTS

karmanj akarma jah pašjēd akarmani ča karma jah
sa buddhimān manušjēšu sa juktah kritsna-karma-krit

karmani — darbībā; akarma — bezdarbību; jah — kas; pašjēt — redz; akarmani — bezdarbībā; ča — arī; karma — auglīgu darbību; jah — kas; sah — viņš; buddhi-mān — ir saprātīgais; manušjēšu — cilvēku sabiedrībā; sah — viņš; juktah — ir pārpasaulīgā stāvoklī; kritsna-karma-krit — kaut arī dara visvisādus darbus.

TULKOJUMS

Kas darbībā redz bezdarbību un bezdarbībā redz darbību, tas ir saprātīgais starp ļaudīm un ir pacēlies pāri pasaulīgajam, kaut arī dara dažādus darbus.

SKAIDROJUMS

Cilvēks, kas darbojas Krišnas apziņā, pilnīgi dabiski ir brīvs no karmas saitēm. Viņš visu dara Krišnam, tāpēc nebauda un necieš ne no kādiem darbības augļiem. Tātad viņš ir saprātīgais starp ļaudīm, kaut arī Krišnas dēļ dara dažnedažādus darbus. «Akarma» nozīmē «bez darbības pretdarbībām». Impersonālisti pārtrauc auglīgi darboties aiz bailēm no tā, ka darbības iznākumi kļūs par klupšanas akmeni sevis apzināšanās ceļā, bet personālisti labi zina, ka viņi ir mūžīgi Dieva Augstākās Personības kalpi. Tāpēc viņi darbojas Krišnas apziņā. Viss tiek darīts Krišnam, tāpēc personālists kalpojot bauda tikai un vienīgi pārpasaulīgu laimi. Kas tā dara, tie darbojas, nevēloties savu jutekļu apmierinājumu. Ja cilvēks apzinās, ka viņš ir mūžīgs Krišnas kalps, tad viņš kļūst neuzņēmīgs pret jebkurām darbības pretdarbībām.

BG 4.19.

19. PANTS

jasja sarvē samārambhāh kāma-sankalpa-vardžitāh
gjānāgni-dagdha-karmānam tam āhuh panditam budhāh

jasja — kura; sarvē — visi; samārambhāh — centieni; kāma — balstītas uz jutekļu apmierināšanas vēlmi; sankalpa — noteiktības; vardžitāh — brīvi no; gjāna — pilnīgu zināšanu; agni — uguns; dagdha — sadedzināta; karmānam — kura darbība; tam — to; āhuh — paziņo; panditam — mācītie; budhāh — tie, kas zina.

TULKOJUMS

Kas darbojas, nealkstot jutekļu baudas, tam ir pilnīgas zināšanas. Gudrie teic, ka viņa darbības izraisītās pretdarbības ir sadedzinātas pilnīgo zināšanu ugunī.

SKAIDROJUMS

Vienīgi tas, kam ir pilnīgas zināšanas, spēj saprast Krišnas apziņas cilvēka darbību. Krišnas apziņas cilvēks ir brīvs no jebkādām jutekļu apmierināšanas tieksmēm, tāpēc jāsaprot, ka viņš ir sadedzinājis darbības sekas, zinot, ka viņš ir mūžīgs Dieva Augstākās Personības kalps. Kas sasniedz šādu zināšanu pilnību, tas ir patiesi izglītots. Ja cilvēks izkopj zināšanas par to, ka viņš ir mūžīgs Dieva Kunga kalps, tad šo ceļu var salīdzināt ar uguns kurināšanu. Ja tāda uguns vienreiz ir aizdedzināta, tad tā var sadedzināt visas darbības sekas.

BG 4.20.

20. PANTS

tjaktvā karma-phalāsangam nitja-tripto nirāšrajah
karmanj abhipravritto ‘pi naiva kinčit karoti sah

tjaktvā — atmetis; karma-phala-āsangam — pieķeršanos auglīgiem iznākumiem; nitja — vienmēr; triptah — apmierināts; nirāšrajah — bez jebkāda patvēruma; karmani — darbībā; abhipravrittah — pilnīgi aizņemts; api — kaut arī; na — ne; ēva — noteikti; kinčit — jebko; karoti — dara; sah — viņš.

TULKOJUMS

Atmetis jebkādu pieķeršanos darbības iznākumiem, vienmēr apmierināts un neatkarīgs, viņš nestrādā augļu dēļ, kaut arī ir aizņemts dažādos darbos.

SKAIDROJUMS

Šāda brīvība no darbības saitēm iespējama tikai Krišnas apziņā, kad cilvēks visu dara Krišnam. Krišnas apziņas cilvēks darbojas aiz tīras mīlestības pret Dieva Augstāko Personību, un tāpēc darbības augļi viņu nepiesaista. Viņš pat nav pieķēries sevis uzturēšanai, jo visu ir atstājis Krišnam. Viņš negrib neko krāt, ne arī uzturēt to, kas viņam jau ir. Viņš pilda pienākumu, cik vien labi spēj, un visu atstāj Krišnas ziņā. Šāds cilvēks, kas nav nekam pieķēries, vienmēr ir brīvs no labā un ļaunā pretdarbībām; tas ir tā, it kā viņš nebūtu darījis it neko. Tā ir pazīme akarmai, darbībai, kura nenes augļus. Tāpēc jebkurš cits darbs, kas veikts bez Krišnas apziņas, sasaista darītāju, un tā ir īstā vikarma, kā jau tika aprakstīts iepriekš.

BG 4.21.

21. PANTS

nirāšīr jata-čittātmā tjakta-sarva-parigrahah
šārīram kēvalam karma kurvan nāpnoti kilbišam

nirāšīh — nevēloties iznākumu; jata — savaldītu; čitta-ātmā — prātu un saprātu; tjakta — atmetot; sarva — visas; parigrahah — vēlmes būt par īpašnieku; šārīram — saturot kopā ķermeni un dvēseli; kēvalam — tikai; karma — darbu; kurvan — darot; na — nekad; āpnoti — neiemanto; kilbišam — grēcīgas sekas.

TULKOJUMS

Kam ir izpratne, tas darbojas ar pilnīgi savaldītu prātu un saprātu, atmet vēlmi būt par īpašnieku un darbojas tikai dzīvības uzturēšanas dēļ. Tāpēc grēku pretdarbības viņu neietekmē.

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņas cilvēks nedomā par labiem vai sliktiem darbības augļiem. Viņš pilnīgi vada prātu un saprātu. Viņš zina, ka ir Visaugstākā neatņemama daļiņa un ka loma, ko viņš spēlē kā veseluma daļiņa, nav viņa paša darbība, bet to caur viņu veic Visaugstākais. Kad kustas roka, tad tā nekustas pati no sevis, bet ar visa ķermeņa piepūli. Krišnas apziņas cilvēks vienmēr ir savienots ar augstāko vēlmi, jo viņš nevēlas apmierināt savus jutekļus. Viņš kustas kā mašīnas daļa. Mašīnas daļu, lai tā darbotos, vajag eļļot un tīrīt, un arī Krišnas apziņas cilvēks ar darbu uztur sevi, bet tikai tik daudz, lai spētu pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Dievam Kungam. Tāpēc visas viņa pūliņu pretdarbības viņu neskar. Viņam, tāpat kā dzīvniekam, nepieder pat paša ķermenis. Ļauns dzīvnieka īpašnieks dažkārt nogalina sev piederošo dzīvnieku, tomēr dzīvnieks pat neiebilst. Viņam arī nav nekādas īstas neatkarības. Krišnas apziņas cilvēkam, kas pilnīgi iegrimis sevis apjēgšanā, pat nav laika domāt, ka viņš varētu būt kaut kā materiāla īpašnieks. Lai uzturētu ķermeni un dvēseli, viņam nav jāpelna nauda negodīgā ceļā. Tāpēc viņu nepiesārņo materiāli grēki. Viņš ir brīvs no visu darbību sekām.

BG 4.22.

22. PANTS

jadriččhā-lābha-santušto dvandvātīto vimatsarah
samah siddhāv asiddhau ča kritvāpi na nibadhjatē

jadriččhā — pats par sevi; lābha — ar ieguvumu; santuštah — apmierināts; dvandva — pretstatiem; atītah — pacēlies pāri; vimatsarah — brīvs no skaudības; samah — stingrs; siddhau — panākumos; asiddhau — neveiksmēs; ča — arī; kritvā — darot; api — kaut arī; na — nekad; nibadhjatē — neietekmējas.

TULKOJUMS

Kas apmierināts ar to, kas atnāk pats par sevi, kas brīvs no pretstatiem un skaudības, kas stingrs gan veiksmē, gan neveiksmē, tas nekad nesapinas, kaut arī darbojas.

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņas cilvēks pat īpaši nepūlas uzturēt savu ķermeni. Viņš ir apmierināts ar to, kas atnāk pats par sevi. Viņš nelūdz un neaizņemas, bet godīgi strādā, cik vien viņa spēkos, un ir apmierināts ar to, ko dod godīgs darbs. Tāpēc viņš ir neatkarīgs un pats sevi apgādā. Viņš izvairās no kalpošanas citiem, lai netraucēti varētu kalpot vienīgi Krišnam. Tomēr, lai kalpotu Dievam Kungam, viņš var darīt jebkuru darbu un neuztraukties par materiālās pasaules pretstatiem. Materiālās pasaules pretstati izpaužas kā karstums un aukstums, laime un ciešanas. Krišnas apziņas cilvēks stāv pāri pretstatiem, jo Krišnas dēļ viņš ir gatavs darīt jebkuru darbu. Tāpēc viņš ir stingrs gan panākumos, gan neveiksmēs. Šīs pazīmes parādās tad, kad cilvēkam ir pilnīgas pārpasaulīgās zināšanas.

BG 4.23.

23. PANTS

gata-sangasja muktasja gjānāvasthita-čētasah
jagjājāčaratah karma samagram pravilījatē

gata-sangasja — tā, kas nav pieķēries materiālās dabas īpašībām; muktasja — atbrīvotā; gjāna-avasthita — kas atrodas pārpasaulībā; čētasah — kura
gudrība; jagjāja — Jagjas (Krišnas) dēļ; āčaratah — darbojas; karma — darbs; samagram — pilnībā; pravilījatē — galīgi saplūst.

TULKOJUMS

Kas nav pieķēries materiālās dabas īpašībām, kam ir pilnīgas pārpasaulīgās zināšanas, tā darbs pilnīgi saplūst ar pārpasaulību.

SKAIDROJUMS

Kad cilvēks pilnīgi apzinās Krišnu, tad viņš atbrīvojas no visiem pretstatiem un tādējādi ir brīvs no materiālo īpašību sārņiem. Viņš var iegūt atbrīvi, jo zina savu dabisko stāvokli attiecībās ar Krišnu, un tādējādi viņa prātu nevar novirzīt no Krišnas apziņas. Tādēļ arī viss, ko viņš dara, ir darīts dēļ Krišnas, kurš ir sākotnējais Višnu. Visi viņa darbi ir ziedojumi, jo ziedojumu mērķis ir iepriecināt Augstāko Personu, Višnu, Krišnu. Šādas darbības pretdarbības noteikti saplūdīs ar pārpasaulību, un cilvēkam nebūs jācieš materiālas sekas.

BG 4.24.

24. PANTS

brahmārpanam brahma havir brahmāgnau brahmanā hutam
brahmaiva tēna gantavjam brahma-karma-samādhinā

brahma — garīgs pēc dabas; arpanam — ziedojums; brahma — Augstākais; havih — sviests; brahma — garīgā; agnau — ziedojumu ugunī; brahmanā — garīgas dvēseles; hutam — ziedots; brahma — garīgo valstību; ēva — noteikti;v tēna — viņam; gantavjam — sasniegt; brahma — garīgā; karma — darbībā; samādhinā — pilnīgi iegrimstot.

TULKOJUMS

Kas pilnīgi iegrimis Krišnas apziņā, tas noteikti sasniegs garīgo valstību, jo viņš ir pilnīgi ziedojies garīgai darbībai, kurā ziedojuma uguns ir absolūta un arī ziedojums ir garīgs.

SKAIDROJUMS

Šeit aprakstīts, kā darbība Krišnas apziņā var galu galā aizvest pie garīgā mērķa. Krišnas apziņā var darboties dažādi, un visi šie darbības veidi tiks aprakstīti nākamajos pantos. Pašreiz ir aprakstīts tikai Krišnas apziņas princips. Saistītā dvēsele, kas sapinusies materiālajā piesārņojumā, noteikti darbojas materiālā gaisotnē, un viņai ir jātiek ārā no šādas vides. Ceļš, pa kuru saistītā dvēsele var iziet no materiālās gaisotnes, ir Krišnas apziņa. Piemēram, ja cilvēks cieš no vēdera darbības traucējumiem, kuru radījusi pārmērīga piena lietošana, to var izārstēt ar citu piena produktu — jogurtu. Matērijā iegrimušu saistīto dvēseli var izārstēt ar Krišnas apziņu, kas dota Gītā. Šo ceļu parasti sauc par jagju jeb darbību (ziedojumu), kas domāts tikai Višnu jeb Krišnas iepriecināšanai. Jo vairāk darbība materiālajā pasaulē tiek veikta Krišnas apziņā, tikai Višnu dēļ, jo vairāk garīgojas gaisotne ar pilnīgu iegrimšanu šajā apziņā. Vārds «brahma» (Brahmans) nozīmē «garīgs». Dievs Kungs ir garīgs, un Viņa pārpasaulīgā ķermeņa starojumu sauc par brahmadžoti, Viņa garīgo mirdzumu. Viss esošais atrodas šajā brahmadžoti, bet kad džoti ir pārklāts ar maldiem (maiju) jeb jutekļu apmierināšanu, to sauc par materiālu. Šo materiālo šķidrautu var noņemt vienā mirklī ar Krišnas apziņu, tādā veidā ziedojums Krišnas apziņā, šāda ziedojuma jeb veltes saņēmējs, saņemšana, ziedotājs un iznākums kopā ņemti ir Brahmans jeb Absolūtā Patiesība. Absolūto Patiesību, kas pārklāta ar maiju, sauc par matēriju. Matērija, kas Absolūtās Patiesības dēļ savienota ar šo patiesību, atgūst savas garīgās īpašības. Krišnas apziņa ir paņēmiens, ar kuru var pārvērst maldīgo apziņu par Brahmanu jeb Visaugstāko. Kad prāts ir pilnīgi iegrimis Krišnas apziņā, tad saka, ka tas ir samādhi jeb transā. Viss, kas darīts šādā pārpasaulīgā apziņā, ir jagja jeb ziedojums Absolūtam. Šajā garīgās apziņas stāvoklī ziedotājs, ziedojums, saņemšana un darbības izpildītājs jeb vadītājs, kā arī augstākā ieguvuma iznākums — pilnīgi viss — saplūst ar Absolūtu, Augstāko Brahmanu. Tā tas notiek Krišnas apziņā.

BG 4.25.

25. PANTS

daivam ēvāparē jagjam joginah parjupāsatē
brahmāgnāv aparē jagjam jagjēnaivopadžuhvati

daivam — padievu godināšanā; ēva — tā; aparē — citi; jagjam — ziedo; joginah — jogi; parjupāsatē — pilnīgā veidā godina; brahma — Absolūtās Patiesības; agnau — ugunī; aparē — citi; jagjam — ziedo; jagjēna — ar ziedojumu; ēva — tā; upadžuhvati — ziedo.

TULKOJUMS

Vieni jogi pilnīgi godina padievus, ziedojot tiem, citi ziedo Augstākā Brahmana ugunī.

SKAIDROJUMS

Kā tika aprakstīts iepriekš, cilvēku, kas pilda pienākumus Krišnas apziņā, sauc arī par pilnīgu jogu jeb vislielāko mistiķi. Bet ir vēl citi cilvēki, kas tāpat ziedo padieviem, un citi, kas ziedo Augstākajam Brahmanam jeb Visaugstā Kunga bezpersoniskajai iezīmei. Tātad, atkarībā no līmeņiem, ir dažādi ziedojumu veidi. Dažādu veidu ziedojumi, ko veic dažādi darītāji, tikai, pavirši raugoties, ir ziedojumu veidi. Īstenībā ziedojums nozīmē Visaugstā Kunga Višnu iepriecināšanu, kuru sauc arī par Jagju. Visus dažādos ziedojumu veidus var iedalīt divās pamatdaļās: ziedojumos pasaulīgu īpašumu dēļ un ziedojumos pārpasaulīgo zināšanu dēļ. Tie, kas apzinās Krišnu, ziedo visus materiālos īpašumus, lai apmierinātu Visaugsto Kungu, turpretī citi, kas vēlas laicīgu materiālu laimi, ziedo materiālos īpašumus, lai apmierinātu tādus padievus kā Indru, Saules dievu u.c. Bet impersonālisti ziedo savu patību, saplūstot ar bezpersoniskā Brahmana esamību. Padievi ir varenas dzīvās būtnes, kurām Visaugstais Kungs uzticējis visu materiālo norišu uzturēšanu un pārraudzīšanu kā, piemēram, Visuma apsildīšanu, apūdeņošanu un apgaismošanu. Tie, kas vēlas materiālus labumus, ar dažādiem Vēdu rituālu ziedojumiem godina padievus. Viņus sauc par bahv-īšvara-vādī jeb par tiem, kas tic daudziem dieviem. Bet citi, kas godina Absolūtās Patiesības bezpersonisko iezīmi un sauc padievu veidolus par laicīgiem, ziedo savu individuālo patību augstākajā ugunī un beidz savu atsevišķo pastāvēšanu, saplūstot ar Visaugstākā esamību. Šādi impersonālisti ziedo savu laiku filozofiskiem prātojumiem, lai saprastu Visaugstākā pārpasaulīgo dabu. Citiem vārdiem sakot, tie, kas auglīgi darbojas, materiālas baudas dēļ ziedo materiālos īpašumus, bet impersonālisti ziedo savus materiālos apzīmējumus, lai saplūstu ar Visaugstākā esamību. Impersonālistiem ziedojumu uguns altāris ir Augstākais Brahmans, ziedojums ir patība, ko aprij Brahmana uguns. Taču Krišnas apziņas cilvēks, kā, piemēram, Ardžuna visu ziedo Krišnas apmierinājumam, un tādā veidā visi viņa materiālie īpašumi, kā arī viņš pats — pilnīgi viss — ir ziedots Krišnam. Tādējādi viņš ir visaugstākais jogs, bet viņš nezaudē savu atsevišķo esamību.

BG 4.26.

26. PANTS

šrotrādīnīndrijānj anjē samjamāgnišu džuhvati
šabdādīn višajān anja indrijāgnišu džuhvati

šrotra-ādīni — kā, piemēram, klausīšanos; indrijāni — jutekļus; anjē — citi; samjama — ierobežojumu; agnišu — ugunīs; džuhvati — ziedo; šabda-ādīn — skaņu u.c.; višajān — jutekļu apmierināšanas priekšmetus; anjē — citi; indrija — jutekļu orgānu; agnišu — ugunīs; džuhvati — tie ziedo.

TULKOJUMS

Citi [īsti brahmačārī] ziedo klausīšanos un jutekļus prāta savaldīšanas ugunī, un vēl citi [ģimenes cilvēki, kas ievēro ierobežojumus] ziedo jutekļu priekšmetus jutekļu ugunī.

SKAIDROJUMS

Visu četru cilvēka dzīves kārtu locekļiem — brahmačārī, grihasthām, vānaprasthām un sanjāsī — ir jākļūst par pilnīgiem jogiem vai pārpasaulniekiem. Cilvēka dzīve nav domāta, lai mēs līdzīgi dzīvniekiem baudītu jutekļus, tāpēc četras cilvēka dzīves kārtas izveidotas tā, lai mēs varētu pilnīgoties garīgajā dzīvē. Brahmačārī jeb īstena garīgā skolotāja mācekļi savalda prātu, atturoties no jutekļu apmierināšanas. Brahmačārī klausās tikai to, kas saistīts ar Krišnas apziņu, klausīšanās ir saprašanas pamats, tāpēc tīri brahmačārī nodarbojas tikai ar «harēr nāmānukīrtanu» — klausīšanos par Dieva godību un tās apdziedāšanu. Viņi cenšas neklausīties materiālas skaņas, un viņu dzirde vienmēr ir aizņemta ar pārpasaulīgās skaņas Harē Krišna, Harē Krišna klausīšanos. Arī ģimenes cilvēki, kuriem nedaudz atļauts apmierināt jutekļus, to dara ar lielu savaldīšanos. Dzimumdzīve, apreibināšanās un gaļas ēšana ir galvenās cilvēku sabiedrības tieksmes, bet ģimenes cilvēks, kas ievēro noteikumus, nenodarbojas ar neierobežotu dzimumdzīvi un citādu jutekļu apmierināšanu. Tāpēc uz reliģijas principiem balstītas laulības pastāv visās civilizētās sabiedrībās, jo tas ir veids, kā ierobežot dzimumdzīvi. Šī ierobežotā dzimumdzīve bez pieķeršanās arī ir jagja, jo ģimenes cilvēks, kas parasti tiecas apmierināt jutekļus, ziedo šo tieksmi augstākas, pārpasaulīgas dzīves vārdā.

BG 4.27.

27. PANTS

sarvānīndrija-karmāni prāna-karmāni čāparē
ātma-samjama-jogāgnau džuhvati gjāna-dīpitē

sarvāni — visu; indrija — jutekļu; karmāni — darbību; prāna-karmāni — dzīvības elpas darbību; ča — arī; aparē — citi; ātma-samjama — prāta savaldīšanas; joga — savienošana; agnau — ugunī; džuhvati — ziedo; gjāna-dīpitē — jo tiecas apzināties sevi.

TULKOJUMS

Citi, kas grib apzināties sevi, savaldot prātu un jutekļus, ziedo visu jutekļu un dzīvības dvašas darbību savaldīta prāta ugunī.

SKAIDROJUMS

Šeit runāts par Patandžali jogu. Patandžali Joga-sūtrā dvēsele ir saukta par pratjag-ātmu un parāg-ātmu. Kamēr dvēsele ir pieķērusies jutekļu baudām, tikmēr viņa ir parāg-ātma, bet tiklīdz tā pati dvēsele zaudē pieķeršanos jutekļu baudām, viņa kļūst par pratjag-ātmu. Dvēsele ir pakļauta desmit ķermeņa dvašu darbībai un to var sajust caur elpošanas sistēmu. Patandžali joga māca tehniskā veidā vadīt ķermeņa dvašu darbību, lai galu galā visa šī darbība palīdzētu dvēselei attīrīties no materiālas pieķeršanās. Saskaņā ar šo jogu, pratjag-ātma ir galamērķis. Pratjag-ātma ir aizvesta prom no darbības matērijā. Jutekļi mijiedarbojas ar jutekļu priekšmetiem, piemēram, auss dzird, acis redz, deguns saož, mēle garšo, roka sajūt. Visi jutekļi darbojas ārpus patības. Tos sauc par prānas vāju darbībām. Apānas vāju iet uz leju, vjānas vāju saspiež un izpleš, samānas vāju gādā par līdzsvaru, udānas vāju iet uz augšu, un, kad cilvēks ir apskaidrots, tad viņš to visu izmanto sevis apjēgšanai.

BG 4.28.

28. PANTS

dravja-jagjās tapo-jagjā joga-jagjās tathāparē
svādhjāja-gjāna-jagjāš ča jatajah samšita-vratāh

dravja-jagjāh — ziedojot īpašumu; tapah-jagjāh — ziedojot askēzē; joga-jagjāh — ziedojot astoņpakāpju misticismā; tathā — tā; aparē — citi; svādhjāja — ziedojot ar Vēdu apguvi; gjāna-jagjāh — ziedojot ar pārpasaulīgo zinību attīstīšanu; ča — arī; jatajah — apskaidrotie; samšita-vratāh — uzņēmušies stingrus zvērestus.

TULKOJUMS

Uzņēmušies stingrus zvērestus, daži iegūst apskaidrību, ziedojot īpašumus, citi — izdarot grūtas askēzes, ejot astoņpakāpju mistiskās jogas ceļu vai apgūstot Vēdas, lai attīstītu pārpasaulīgās zināšanas.

SKAIDROJUMS

Šos ziedojumus var iedalīt dažādās pakāpēs. Ir cilvēki, kas ziedo savus īpašumus un nodarbojas ar dažādu labdarību. Indijā bagāti tirgotāji un valdnieku pēcnācēji dibina dažādas labdarības iestādes: dharmašālu, annakšētru, atithišālu, anāthālaju un vidjāpīthu. Arī citās valstīs ir daudz slimnīcu, pansionātu un citu līdzīgu labdarības iestāžu, kur bez maksas izdala ēdienu, izglīto un ārstē nabadzīgus cilvēkus. Visu šādu labdarību sauc par dravjamaja-jagju. Ir arī citi cilvēki, kas grib pacelties uz augstākajām Visuma planētām, tāpēc labprātīgi uzņemas dažādas askēzes, kā, piemēram, čandrājanu un čaturmāsju. Kas iet šos ceļus, tie apņemas dzīvē ievērot noteiktus stingrus likumus. Piemēram, tie, kas uzņemas čaturmāsjas zvērestu, četrus mēnešus gadā (laikā no jūlija līdz oktobrim) neskujas, neēd noteiktus ēdienus un ēd vienreiz dienā, vai arī neiet prom no mājām. Šādu dzīves ērtību upuri sauc par tapomaja-jagju. Ir vēl citi, kas nodarbojas ar dažādām mistiskajām jogām, kā Patandžali ceļā (lai saplūstu ar Absolūta esamību) vai hathas jogas un aštāngas jogas ceļā (lai iegūtu noteiktas pilnības). Vēl citi ceļo pa dažādām svētajām vietām. Visas šīs darbības sauc par jogas jagju jeb ziedojumiem, kas dod noteiktas pilnības materiālajā pasaulē. Vēl ir citi, kas apgūst dažādus Vēdu rakstus, it īpaši Upanišadas un Vēdānta-sūtras vai sānkhjas filozofiju. To visu sauc par svādhjāja-jagju jeb ziedojumu mācoties. Visi šie jogi ar ticību ziedo dažādos veidos un tiecas sasniegt labāku dzīvi. Taču Krišnas apziņa atšķiras no tā visa, jo cilvēks tieši kalpo Visaugstajam Kungam. Krišnas apziņu nevar sasniegt ne ar vienu no iepriekšminētajiem ziedojumu veidiem, to var sasniegt tikai ar Dieva Kunga un Viņa īsteno bhaktu žēlastību. Tāpēc Krišnas apziņa ir pārpasaulīga.

BG 4.29.

29. PANTS


apānē džuhvati prānam prānē ‘pānam tathāparē
prānāpana-gatī ruddhvā prānājāma-parājanāh
aparē nijatāhārāh prānān prānēšu džuhvati

apānē — dvašā, kas darbojas lejup; džuhvati — ziedo; prānam — dvašu, kas darbojas uz āru; prānē — dvašā, kas izplūst; apānam — dvašu, kas iet lejup; tathā — kā arī; aparē — citi; prāna — ārā ejošās dvašas; apāna — un lejupejošās dvašas; gatī — kustību; ruddhvā — apturot; prāna-ājāma — transs, kas rodas no visas elpas apturēšanas; parājanāh — tā vēloties; aparē — citi; nijata — savaldījuši; āhārāh — ēšanu; prānān — ārā ejošo dvašu; prānēšu — ārā ejošajā dvašā; džuhvati — ziedo.

TULKOJUMS

Vēl citi, kas vēlas iegrožot elpu, lai gremdētos transā, ziedo izelpu ieelpā un ieelpu izelpā, un, pilnīgi apturējuši elpu, iegrimst transā. Citi ierobežo ēšanu un ziedo pašu izelpu.

SKAIDROJUMS

Šo jogas paņēmienu, kas ļauj vadīt elpošanu, sauc par prānājāmu, un ar to nodarbojas hathas jogas sākumā, pildot dažādus sēdēšanas vingrinājumus. Visi šie paņēmieni ir ieteikti, lai savaldītu jutekļus un ietu uz priekšu garīgajā apziņā. Te ietilpst arī ķermeņa dvašu vadīšana, lai liktu tām plūst pretējā virzienā. Apānas dvaša iet uz leju, un prāna iet uz augšu. Prānājāmas jogs elpo pretēji, kamēr dvašas sasniedz pūraku, līdzsvaru. Izelpas ziedošanu ieelpā sauc par rēčaku. Kad abas dvašas ir pilnīgi apstājušās, tad saka, ka cilvēks ir kumbhakas jogā. Kas nodarbojas ar kumbhakas jogu, tas var paildzināt mūžu, lai varētu sasniegt pilnīgu garīgo apzināšanos. Saprātīgs jogs grib sasniegt pilnību šajā dzīvē un negaidīt nākamo. Ar kumbhakas jogu, jogi paildzina mūžu par daudziem jo daudziem gadiem. Taču Krišnas apziņas cilvēks, kas vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam, dabiskā kārtā valda pār jutekļiem. Viņš liek jutekļiem vienmēr kalpot Krišnam, un tiem nav nekādas iespējas darboties citādi. Tāpēc mūža beigās šāds cilvēks dabiskā kārtā pāriet uz Kunga Krišnas pārpasaulīgo līmeni, tāpēc viņam nemaz nevajag paildzināt mūžu. Viņš tūlīt nonāk atbrīves līmenī, jo kā teikts Bhagavad-gītā (14.26.):
mām ča jo ‘vjabhičārēna bhakti-jogēna sēvatē
sa gunān samatītjaitān brahma-bhūjāja kalpatē

«Kas pilnīgi garīgi kalpo Dievam Kungam, tas paceļas pāri materiālās dabas īpašībām un tūlīt nonāk garīgā līmenī.» Krišnas apziņas cilvēks jau sāk ar pārpasaulīgu līmeni, un viņš nepārtraukti atrodas šādā apziņā. Tāpēc nevar būt nekādas runas par atkrišanu no ceļa, un galu galā viņš tūlīt aiziet uz Dieva Kunga mājvietu. Ierobežojumi ēdienā ir pilnīgi dabiski, jo viņš ēd tikai Krišnas prasādu jeb ēdienu, kas vispirms ir piedāvāts Dievam Kungam. Ierobežojumi ēšanā ļoti palīdz savaldīt jutekļus. Bet bez jutekļu savaldīšanas nav iespējams izrauties no materiālajām saitēm.

BG 4.30.

30. PANTS

sarvē ‘pj ētē jagja-vido jagja-kšapita-kalmašāh
jagja-šištāmrita-bhudžo jānti brahma sanātanam

sarvē — visi; api — lai gan dažādi; ētē — šie; jagja-vidah — zinot ziedojumu mērķi; jagja-kšapita — ziedojot attīrīti no; kalmašāh — grēku pretdarbībām; jagja-šišta — no jagjas iznākuma; amrita-bhudžah — kas nogaršojuši nektāru; jānti — iet; brahma — augstākajā; sanātanam — mūžībā.

TULKOJUMS

Kas ziedo un zina ziedojumu jēgu, tie attīrās no grēku pretdarbībām, un, nobaudījuši ziedojumu nektāru, iet pretī augstākajam mūžīgajam.

SKAIDROJUMS

No iepriekšējiem paskaidrojumiem par dažādiem ziedojumu veidiem (savu īpašumu ziedošanu, Vēdu un filozofijas apgūšanu, jogas ceļu) kļūst skaidrs, ka visu to kopējais mērķis ir jutekļu savaldīšana. Jutekļu apmierināšana ir materiālās esamības sakne, kamēr vien cilvēks nespēj atturēties no jutekļu apmierināšanas, nevar būt nekādas runas par mūžīgu pilnīgu zināšanu, pilnīgas svētlaimes un pilnīgas dzīves līmeni. Šis līmenis ir mūžīgajā jeb Brahmana gaisotnē. Visi iepriekš minētie ziedojumi palīdz šķīstīties no materiālās esamības grēku pretdarbībām. Šādā veidā ejot uz priekšu, cilvēks ne tikai kļūst laimīgs un bagāts šajā dzīvē, bet arī pēc nāves ieiet mūžīgajā Dieva valstībā, vai nu saplūstot ar bezpersonisko Brahmanu, vai arī aizejot pie Dieva Augstākās Personības Krišnas.

BG 4.31.

31. PANTS

nājam loko ‘stj ajagjasja kuto ‘njah kuru-sattama

na — nekad; ajam — uz šīs; lokah — planētas; asti — ir; ajagjasja — tam, kas neziedo; kutah — kur; anjah — cits; kuru-sat-tama — ak, labākais no Kuru.

Labākais no Kuru dzimtas, bez ziedošanas neviens nespēj dzīvot laimīgi — ne uz šīs planētas, ne šajā dzīvē — un ko tad lai saka par nākamo?
Lai kādā materiālās esamības veidā būtne arī atrastos, tā noteikti neapzinās savu īsteno stāvokli. Citiem vārdiem sakot, mēs atrodamies materiālajā pasaulē savu daudzo grēcīgo dzīvju dēļ. Neziņa padara dzīvi grēcīgu, un grēcīga dzīve ievelk materiālajā esamībā. Cilvēka dzīve ir vienīgā iespējamā izeja no šiem pinekļiem. Tāpēc Vēdas dod mums iespēju izrauties, norādot ceļus: reliģiju, ekonomisku labklājību, ierobežotu jutekļu apmierināšanu un galu galā pilnīgu izkļūšanu no ciešanām. Reliģijas ceļš jeb dažādie minētie ziedojumu veidi paši par sevi atrisina mūsu ekonomiskās problēmas. Ja pildīsim jagjas, tad mums būs pietiekami daudz ēdiena, piena, utt., pat tā saucamās pārapdzīvotības gadījumā. Kad ķermenis ir pilnīgi apgādāts, tad dabiski seko jutekļu apmierināšana. Tādēļ Vēdas iesaka svētītu laulību, lai jutekļu apmierināšana būtu ierobežota. Tā cilvēks pamazām paceļas līdz atbrīvei no materiālajām saitēm, un augstākā atbrīvotas dzīves pilnība ir Visaugstā Kunga sabiedrība. Pilnību var sasniegt, pildot jagju (ziedojumus), kā aprakstīts iepriekš. Un, ja cilvēks netiecas saskaņā ar Vēdām pildīt jagjas, tad kā gan viņš var cerēt laimīgi dzīvot šajā ķermenī, nemaz jau nerunājot par citu ķermeni uz citas planētas? Uz dažādām debesu planētām ir dažādi materiālo ērtību līmeņi, un jebkurā gadījumā dažādu jagju pildītājus sagaida neizmērojama laime. Bet augstāko laimi cilvēks var sasniegt, nodarbojoties ar Krišnas apziņu un paceļoties uz garīgajām planētām. Tāpēc dzīve Krišnas apziņā atrisina visas materiālās esamības problēmas.

BG 4.32.

32. PANTS

ēvam bahu-vidhā jagjā vitatā brahmano mukhē
karma-džān viddhi tān sarvān ēvam gjātvā vimokšjasē

ēvam — tā; bahu-vidhāh — dažādu veidu; jagjāh — ziedojumi; vitatāh — izplatīti; brahmanah — Vēdu; mukhē — caur muti; karma-džān — no darba radušies; viddhi — tev jāzina; tān — tie; sarvān — visi; ēvam — tā; gjātvā — zinot; vimokšjasē — tu būsi atbrīvots.

TULKOJUMS

Visi šie ziedojumi ir atzīti Vēdās, un visi tie radušies no dažādu veidu darbības. To zinot, tu iegūsi atbrīvi.

SKAIDROJUMS

Dažādu veidu ziedojumi, par kuriem runāts iepriekš, ir minēti Vēdās, un katrs darītājs var atrast sev atbilstošu ziedojuma veidu. Cilvēki ir ļoti dziļi iegrimuši ķermeniskajā dzīves izpratnē, tāpēc šie ziedojumi izveidoti tā, lai cilvēks varētu tos pildīt vai nu ar ķermeni, vai prātu, vai saprātu. Bet visi tie ir ieteicami, lai galu galā būtne atbrīvotos no ķermeņa. To šeit apstiprina Dievs Kungs ar saviem vārdiem.

BG 4.33.

33. PANTS

šrējān dravja-majād jagjādž gjāna-jagjah parantapa
sarvam karmākhilam pārtha gjānē parisamāpjatē

šrējān — lielāks; dravja-majāt — nekā materiālā īpašuma; jagjāt — ziedojums; gjāna-jagjah — zināšanu ziedojums; parantapa — ak, naidnieku soģi; sarvam — visas; karma — darbības; akhilam — pilnībā; pārtha — ak, Prithas dēls; gjānē — zināšanās; parisamāpjatē — beidzas.

TULKOJUMS

Naidnieku soģi! Ziedojums ar zināšanām ir labāks nekā tikai materiālā īpašuma ziedojums. Prithas dēls, visi darbības ziedojumi sasniedz pilnību pārpasaulīgajās zināšanās.

SKAIDROJUMS

Visu ziedojumu mērķis ir pilnīgo zināšanu iegūšana, pēc tam atbrīve no materiālajām ciešanām un galu galā mīlestības pilna pārpasaulīga kalpošana Visaugstajam Kungam (Krišnas apziņa). Tomēr šos dažādos ziedojumu veidus sedz noslēpums, un šis noslēpums ir jāzina. Ziedojumi dažkārt iegūst dažādus veidus atbilstoši ziedotāja ticībai. Kad ticība sasniedz pārpasaulīgo zināšanu līmeni, tad šāds ziedotājs jāuzskata par augstāku nekā tas, kas ziedo materiālos īpašumus bez zināšanām, jo bez zināšanām ziedojumi paliek materiālā līmenī un nedod nekāda garīga labuma. Īstas zināšanas savu virsotni sasniedz Krišnas apziņā, augstākajā pārpasaulīgo zināšanu pakāpē. Bez zināšanu apgūšanas ziedojumi ir tikai materiāla darbība. Bet tad, kad tie ir pacelti pārpasaulīgo zināšanu līmenī, visa darbība noris garīgā pakāpē. Atkarībā no apziņas, ziedojumus dažreiz sauc par karma-kāndu (auglīgu darbību) un dažreiz par gjāna-kāndu (zināšanām un patiesības meklējumiem). Labāk ir, ja tie noved pie zināšanām.

BG 4.34.

34. PANTS

tad viddhi pranipātēna pariprašnēna sēvajā
upadēkšjanti tē gjānam gjāninas tattva-daršinah

tat — zināšanas par dažādiem ziedojumiem; viddhi — centies saprast; pranipātēna — griežoties pie garīgā skolotāja; pariprašnēna — pazemīgi jautājot; sēvajā — kalpojot; upadēkšjanti — viņi iesvētīs; — tevi; gjānam — zināšanās; gjāninah — sevi apjēgušie; tattva — patiesības; daršinah — redzētāji.

TULKOJUMS

Ej pie garīgā skolotāja un centies saprast patiesību. Pazemīgi jautā un kalpo viņam. Sevi apzinājušās dvēseles var svētīt tevi ar zināšanām, jo ir redzējušas patiesību.

SKAIDROJUMS

Garīgās apzināšanās ceļš, bez šaubām, ir grūts. Tāpēc Dievs Kungs mums iesaka iet pie īstena garīgā skolotāja, kurš ir tādas mācekļu pēctecības loceklis, kura aizsākas ar pašu Dievu Kungu. Neviens nevar būt īstens garīgais skolotājs, ja viņš nenāk no mācekļu pēctecības. Dievs Kungs ir sākotnējais garīgais skolotājs, un cilvēks, kas ir mācekļu pēctecībā, var savam māceklim nodot Dieva Kunga vēstījumu nesagrozītā veidā. Neviens nevar iegūt garīgu apziņu, izdomājot savu ceļu, kā tas ir modē pie muļķa liekuļiem. Bhāgavatamā (6.3.19.) teikts: dharmam tu sākšād bhagavat-pranītam — reliģijas ceļu tieši norāda Dievs Kungs. Tāpēc prātojumi un sausi strīdi nevar palīdzēt atrast īsto ceļu. Arī neatkarīgi apgūstot zināšanu grāmatas, nav iespējams iet uz priekšu garīgajā dzīvē. Lai saņemtu zināšanas, ir jāiet pie īstena garīgā skolotāja. Pilnīgi jāuztic sevi garīgajam skolotājam un pazemīgi, bez viltus lepnuma, jākalpo viņam. Šāda sevi izpratuša garīga skolotāja apmierinājums ir garīgās dzīves panākumu atslēga. Jautājumi un pakļaušanās ir tie, kas aizved līdz garīgai izpratnei. Kamēr cilvēks nav padevīgs un nekalpo, tikmēr jautājumi nekā nedod. Māceklim jāiztur skolotāja noteiktā pārbaude, un, kad skolotājs redz mācekļa patieso vēlmi, tad viņš dabiski svēta mācekli ar īstenu garīgo izpratni. Šajā pantā nosodīta gan akla sekošana, gan bezjēdzīgi jautājumi. Māceklim ne tikai pazemīgi jāklausās garīgais skolotājs, bet arī, pazemīgi kalpojot un jautājot, jāiegūst skaidra izpratne. Īstens garīgais skolotājs pēc dabas ir ļoti labs pret mācekli. Tāpēc, kad māceklis ir pazemīgs un vienmēr gatavs kalpot, tad zināšanu apmaiņa un jautājumi kļūst pilnīgi.

BG 4.35.

35. PANTS

jadž gjātvā na punar moham ēvam jāsjasi pāndava
jēna bhūtānj ašēšāni drakšjasj ātmanj atho maji

jat — ko; gjātvā — zinot; na — nekad; punah — atkal; moham — maldos; ēvam — tā; jāsjasi — iesi; pāndava — ak, Pāndu dēls; jēna — ar ko; bhūtāni — dzīvās būtnes; ašēšāni — visas; drakšjasi — redzēsi; ātmani — Augstākajā Dvēselē; atha u — jeb citiem vārdiem sakot; maji — Manī.

TULKOJUMS

Ieguvis īstenas zināšanas no sevi apzinājušās dvēseles, tu nekad vairs nenomaldīsies, jo ar šīm zināšanām redzēsi, ka visas dzīvās būtnes ir Visaugstākā daļas, jeb, citiem vārdiem sakot, ka tās ir Manas.

SKAIDROJUMS

Kas saņēmis zināšanas no sevi apzinājušās dvēseles jeb kas zina lietu patieso būtību, uzzina arī, ka visas dzīvās būtnes ir Dieva Augstākās Personības Kunga Šrī Krišnas neatņemamas daļiņas. Apziņu, ka mēs pastāvam neatkarīgi no Krišnas, sauc par maiju*. Daži uzskata, ka mums nav nekāda sakara ar Krišnu, ka Krišna ir tikai izcila vēsturiska personība, un ka Absolūts ir bezpersoniskais Brahmans. Patiesībā, kā teikts Bhagavad-gītā, šis bezpersoniskais Brahmans ir tikai Krišnas personības starojums. Krišna kā Dieva Augstākā Personība ir visa cēlonis. Brahma-samhitā skaidri pateikts, ka Krišna, Dieva Augstākā Personība, ir visu cēloņu cēlonis. Arī avatāru miljoni ir tikai dažādi Viņa izvērsumi. Arī dzīvās būtnes ir Krišnas izvērsumi. Filozofi mājāvādī maldīgi domā, ka tik daudzos izvērsumos Krišna zaudē savu atsevišķo esamību. Šī doma pēc savas dabas ir materiāla. Materiālajā pasaulē mēs redzam, ka lieta, kas sadalīta mazos gabaliņos, zaudē savu sākotnējo būtību. Bet filozofi mājāvādī nesaprot, ka absolūtajā viens plus viens ir viens, un viens mīnus viens arī ir viens. Lūk, kā tas ir absolūtajā valstībā.
Mums trūkst sajēgas absolūtajā zinātnē, mūs tagad klāj maldi, tāpēc mēs domājam, ka esam šķirti no Krišnas. Kaut arī esam atsevišķas Krišnas daļiņas, mēs neesam šķirti no Viņa. Dzīvo būtņu ķermeniskā atšķirība ir maija, tādas patiesībā nav. Mūsu uzdevums ir Krišnas apmierināšana. Tikai maijas dēļ Ardžuna domāja, ka laicīgās ķermeniskās saites ar radiniekiem ir svarīgākas, nekā mūžīgā garīgā saikne ar Krišnu. Visa Gīta māca, ka dzīvā būtne, kas ir mūžīga Krišnas kalpone, nevar būt šķirta no Krišnas, un apziņa, ka mēs esam kaut kas ar Krišnu nesaistīts, ir maija. Dzīvajām būtnēm, kas ir atsevišķas Visaugstākā neatņemamas daļiņas, ir mērķis. Kopš neatminamiem laikiem, aizmirsušas šo mērķi, viņas mīt dažādos ķermeņos: cilvēku, dzīvnieku, padievu u.c. Šādas ķermeniskas atšķirības rodas no tā, ka būtnes ir aizmirsušas pārpasaulīgo kalpošanu Dievam Kungam. Bet, kad cilvēks pārpasaulīgi kalpo Krišnas apziņā, viņš tūlīt atbrīvojas no šiem maldiem. Šādas tīras zināšanas var iegūt tikai no īstena garīgā skolotāja un tādējādi var atbrīvoties no maldīgā uzskata, ka dzīvā būtne ir vienāda ar Krišnu. Pilnīgas zināšanas ir tādas, ka Augstākā Dvēsele Krišna ir augstākais visu dzīvo būtņu patvērums, un, to pametot, viņas nonāk materiālās enerģijas maldu varā un domā, ka viņas pastāv atsevišķi no Krišnas. Tādējādi dažādos materiālās sevis apziņas līmeņos dzīvās būtnes aizmirst Krišnu. Taču, kad šīs maldinātās dzīvās būtnes nonāk Krišnas apziņā, tad jāsaprot, ka viņas ir uz atbrīves ceļa, jeb, kā to apstiprina Bhāgavatama (2.10.6.): muktir hitvānjathā-rūpam svarūpēna vjavasthitih. Būt atbrīvotam nozīmē būt savā dabiskajā stāvoklī, mūžīga Krišnas kalpa stāvoklī (Krišnas apziņā).
* Šo vārdu sanskritā raksta kā mājā, un to var sadalīt par «mā» («ne») un «jā» («tā»).

BG 4.36.

36. PANTS

api čēd asi pāpēbhjah sarvēbhjah pāpa-krit-tamah
sarvam gjāna-plavēnaiva vridžinam santarišjasi

api — pat; čēt — ja; asi — esi; pāpēbhjah — no grēciniekiem; sarvēbhjah — visiem; pāpa-krit-tamah — vislielākais grēcinieks; sarvam — visu grēku sekas; gjāna-plavēna — ar pārpasaulīgo zināšanu laivu; ēva — noteikti; vridžinam — ciešanu okeānu; santarišjasi — pilnīgi šķērsosi.

TULKOJUMS

Pat, ja tu esi vislielākais no visiem grēciniekiem, ar pārpasaulīgo zināšanu laivu tu spēsi šķērsot materiālo ciešanu okeānu.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks pareizi izprot savu dabisko stāvokli attiecībā pret Krišnu, tad viņš viegli un ātri var pacelties pāri cīņai par esamību, kura notiek neziņas okeānā. Šo materiālo pasauli dažreiz sauc par neziņas okeānu, bet dažreiz par degošu mežu. Lai cik stiprs arī būtu peldētājs, cīņa par esamību ir sūra un grūta. Un, ja kāds atnāk un izvelk šādu peldētāju no okeāna, tad viņš ir vislabākais glābējs. Pilnīgas zināšanas, ko dod Dieva Augstākā Personība, ir ceļš uz atbrīvi. Krišnas apziņas laiva ir ļoti vienkārša, bet tajā pašā laikā ļoti cildena.

BG 4.37.

37. PANTS

jathaidhāmsi samiddho ‘gnir bhasma-sāt kurutē ‘rdžuna
gjānāgnih sarva-karmāni bhasma-sāt kurutē tathā

jathā — kā; ēdhāmsi — malku; samiddhah — degot; agnih — uguns; bhasma-sāt — pelnos; kurutē — pārvērš; ardžuna — ak, Ardžuna; gjāna-agnih — zināšanu uguns; sarva-karmāni — visas materiālās darbības sekas; bhasma-sāt — pelnos; kurutē — pārvērš; tathā — tāpat.

TULKOJUMS

Ardžuna! Uguns pārvērš malku pelnos, un zināšanu uguns pārvērš pelnos visas materiālās darbības izraisītās pretdarbības.

SKAIDROJUMS

Pilnīgas zināšanas par patību un Augstāko Patību, kā arī par viņu attiecībām šeit salīdzinātas ar uguni. Šī uguns sadedzina ne tikai visu bezdievīgo darbu pretdarbības, bet arī visu dievbijīgo darbu sekas, pārvēršot tās pelnos. Sekām ir vairākas pakāpes: sekas veidojas, sekas briest, sekas jau ir sasniegtas un sekas a priori*. Bet zināšanas par dzīvās būtnes dabisko stāvokli to visu sadedzina pelnos. Kad cilvēkam ir pilnīgas zināšanas, tad visas pretdarbības, gan — a priori, gan a posteriori** — tiek sadedzinātas. Vēdās (Brihad-āranjaka Upanišada 4.4.22.) ir teikts: ubhē uhaivaiša ētē taratj amritah sādhv-āsādhūnī — «Cilvēks paceļas pāri gan dievbijīgas, gan bezdievīgas darbības sekām.»
* No cēloņa līdz rezultātam (latīņu val.).
** No rezultāta līdz cēlonim (latīņu val.).

BG 4.38.

38. PANTS

na hi gjānēna sadrišam pavitram iha vidjatē
tat svajam joga-samsiddhah kālēnātmani vindati

na — nekas; hi — noteikti; gjānēna — ar zināšanām; sadrišam — salīdzinājumā; pavitram — svētīts; iha — šai pasaulē; vidjatē — pastāv; tat — tas; svajam — pats; joga — bhakti; samsiddhah — kas nobriedis; kālēna — laika gaitā; ātmani — sevī; vindati — bauda.

TULKOJUMS

Šai pasaulē nav nekā cildenāka un tīrāka par pārpasaulīgajām zināšanām. Šīs zināšanas ir nobriedis visa misticisma auglis. Kas pilnīgojies garīgajā kalpošanā, tas ar laiku pats tās bauda sevī.

SKAIDROJUMS

Kad mēs runājam par pārpasaulīgām zināšanām, tad darām to no garīgās izpratnes viedokļa. Tādējādi, nav nekā tik cēla un tīra kā pārpasaulīgās zināšanas. Neziņa ir mūsu verdzības cēlonis, bet zināšanas ir mūsu atbrīves cēlonis. Šīs zināšanas ir nobriedis garīgās kalpošanas auglis, un, kad cilvēkam ir pārpasaulīgas zināšanas, viņam nekur vairs nevajag meklēt mieru, jo miers ir viņā pašā. Citiem vārdiem sakot, šo zināšanu un miera augstākā virsotne ir Krišnas apziņa. Tas ir Bhagavad-gītas pēdējais vārds.

BG 4.39.

39. PANTS

šraddhāvāl labhatē gjānam tat-parah samjatēndrijah
gjānam labdhvā parām šāntim ačirēnādhigaččhati

šraddhā-vān — ticīgs cilvēks; labhatē — iegūst; gjānam — zināšanas; tat-parah — tām ļoti pieķēries; samjata — savaldītiem; indrijah — jutekļiem; gjānam
zināšanas; labdhvā — ieguvis; parām — pārpasaulīgu; šāntim — mieru; ačirēna — ļoti drīz; adhigaččhati — iegūst.

TULKOJUMS

Ticīgais, kas sevi veltījis pārpasaulīgajām zināšanām un pakļāvis jutekļus, ir cienīgs šīs zināšanas saņemt. Tās saņēmis, viņš ātri iegūst augstāko garīgo mieru.

SKAIDROJUMS

Cilvēks, kas stingri tic Krišnam, var sasniegt šādas Krišnas apziņas zināšanas. Cilvēku sauc par ticīgu, ja viņš uzskata, ka pietiek darboties Krišnas apziņā, lai sasniegtu augstāko pilnību. Šādu ticību var iegūt, garīgi kalpojot un daudzinot Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, kas attīra sirdi no visiem materiālajiem sārņiem. Un vēl ir jāvalda pār saviem jutekļiem. Kas tic Krišnam un valda pār jutekļiem, tas viegli un ātri var sasniegt pilnīgas Krišnas apziņas zināšanas.

BG 4.40.

40. PANTS

agjaš čāšraddadhānaš ča samšajātmā vinašjati
nājam loko ‘sti na paro na sukham samšajātmanah

agjah — nelgas, kas nezina autoritatīvus rakstus; ča — un; ašraddadhānah — netic svētajiem rakstiem; ča — arī; samšaja — šaubu; ātmā — cilvēks; vinašjati — krīt atpakaļ; na — nekad; ajam — šajā; lokah — pasaulē; asti — ir; na — ne; parah — nākamajā dzīvē; na — ne; sukham — laime; samšaja — kas šaubās; ātmanah — cilvēka.

TULKOJUMS

Bet tumsoņi un neticīgie, kas apšauba svētos rakstus, nesasniedz Dieva apziņu. Viņi krīt. Kas šaubās, tam nav laimes ne šai pasaulē, ne nākamajā.

SKAIDROJUMS

No daudziem autoritatīviem un vispārpieņemtiem svētajiem rakstiem Bhagavad-gīta ir vislabākā. Cilvēki, kas ir gandrīz kā dzīvnieki, nezina svētos rakstus un netic tiem. Un pat, ja daži tos zina un atceras kādas rakstu vietas, tad viņi nemaz netic rakstu vārdiem. Un pat, ja cilvēki tic tādiem svētajiem rakstiem kā Bhagavad-gīta, tad viņi netic Dieva Personībai Šrī Krišnam un negodina Viņu. Šādi cilvēki nespēj noturēties Krišnas apziņā. Viņi krīt. No visiem minētajiem cilvēkiem tie, kas netic un vienmēr šaubās, neiet uz priekšu nemaz. Cilvēki, kas netic Dievam un Viņa vārdiem, nesasniedz nekā laba ne šajā pasaulē, ne nākamajā. Viņiem vispār nav nekādas laimes. Tāpēc cilvēkiem ar ticību jāseko svēto rakstu norādījumiem, un tā viņi var pacelties zināšanu līmenī. Tikai šīs zināšanas var palīdzēt pacelties garīgās izpratnes pārpasaulīgajā līmenī. Citiem vārdiem sakot, tiem, kas šaubās, nav nekādu cerību garīgi pilnveidoties. Tāpēc jāiet diženu āčārju pēdās, kuri ir mācekļu pēctecībā, un tādā veidā var gūt panākumus.

BG 4.41.

41. PANTS

joga-sannjasta-karmānam gjāna-sančhinna-s a mšajam
ātmavantam na karmāni nibadhnanti dhanandžaja

joga — ar garīgo kalpošanu karma-jogā; sannjasta — kas atsacījies; karmānam — no darbības augļiem; gjāna — ar zināšanām; sančhinna — nocirtis; samšajam — šaubas; ātma-vantam — atrodas patībā; na — nekad; karmāni — darbi; nibadhnanti — saista; dhanandžaja — ak, bagātību iekarotāj.

TULKOJUMS

Bagātību iekarotāj! Kas garīgi kalpo un atsakās no darbības augļiem, kuram pārpasaulīgās zināšanas sagrāvušas visas šaubas, tas tiešām atrodas patībā. Darba sekas viņu nesaista.

SKAIDROJUMS

Kas seko Bhagavad-gītas norādījumiem tā, kā tos devis Dievs Kungs, pati Dieva Personība, tas ar pārpasaulīgo zināšanu žēlastību atbrīvojas no visām šaubām. Šis cilvēks ir Dieva Kunga neatņemama daļiņa, tāpēc pilnīgi apzinās Krišnu un jau ir nostiprinājies patības zināšanās. Viņš, bez šaubām, ir atbrīvojies no darbības važām.

BG 4.42.

42. PANTS

tasmād agjāna-sambhūtam hrit-stham gjānāsinātmanah
čhittvainam samšajam jogam ātišthottištha bhārata

tasmāt — tāpēc; agjāna-sambhūtam — no neziņas dzimušās; hrit-stham — sirdī esošās; gjāna — zināšanu; asinā — ieroci; ātmanah — patības; čhittvā — nocērtot; ēnam — šīs; samšajam — šaubas; jogam — jogā; ātištha — esi; uttištha — celies cīņai; bhārata — ak, Bharatas pēcteci.

TULKOJUMS

Tāpēc ņem zināšanu ieroci un cērt šaubas, kas tavā sirdī radušās no neziņas. Bharatas pēcteci, apbruņojies ar jogu, celies un cīnies.

SKAIDROJUMS

Joga, kas mācīta šajā nodaļā, ir sanātana-joga jeb dzīvās būtnes mūžīgā darbība. Šajā jogā ir divu veidu ziedojumi: viens ir materiālo īpašumu ziedojums un otrs ir zināšanu par patību apguve, kas ir pilnīgi garīga darbība. Ja materiālo īpašumu ziedojums nav savienots ar garīgu apzināšanos, tad šāds ziedojums kļūst materiāls. Bet tas, kas ziedo ar garīgu mērķi vai garīgi kalpojot, ziedo nevainojami. Nonākot līdz garīgai darbībai, mēs redzam, ka arī tā dalās divās daļās: patības izpratnē (sava dabiskā stāvokļa izpratnē) un patiesības par Dieva Augstāko Personību izpratnē. Kas iet pa «Bhagavad-gītas kāda tā ir» ceļu, tas viegli var saprast šīs divas garīgo zinību daļas. Viņam nav grūti iegūt pilnīgas zināšanas par sevi kā par Dieva Kunga neatņemamu daļiņu. Un šāda izpratne ir svētīga, jo tāds cilvēks var viegli izprast Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību. Šīs nodaļas sākumā pats Kungs stāstīja par savu pārpasaulīgo darbību. Kas nesaprot Gītas norādījumus, ir neticīgais, viņš nepareizi izmanto daļējo neatkarību, ko devis Dievs Kungs. Kas, par spīti šiem norādījumiem, nesaprot, ka Dievs īstenībā ir mūžīgā, svētlaimīgā un visu zinošā Dieva Personība, tas noteikti ir galīgs nejēga. No neziņas var atbrīvoties, pakāpeniski pieņemot Krišnas apziņas principus. Krišnas apziņa atmostas, dažādos veidos ziedojot padieviem, ziedojot Brahmanam, ziedojot dzimumatturībā ģimenes dzīvē, savaldot jutekļus, nodarbojoties ar mistisko jogu, ar askēzi, atsakoties no materiālā īpašuma, apgūstot Vēdas un darbojoties varnāšramas dharmas sabiedriskajā iekārtā. Visu to sauc par ziedojumiem, un tas viss balstās uz noteiktu principu ievērošanu. Visās šajās darbībās svarīga ir sevis apzināšanās. Tas, kas meklē šo mērķi, ir īstais Bhagavad-gītas apguvējs, bet tas, kas apšauba Krišnas autoritāti, atkrīt. Tāpēc ieteikts apgūt Bhagavad-gītu un jebkurus citus svētos rakstus īstena garīgā skolotāja vadībā, kalpojot un uzticot sevi viņam. Īstens garīgais skolotājs nāk no mūžsenas mācekļu pēctecības un nenovirzās no Visaugstā Kunga norādījumiem, kā tie pirms miljoniem gadu tika doti saules dievam, no kura Bhagavad-gītas mācība nonāca uz Zemes. Tāpēc Bhagavad-gītas ceļš jāiet tā, kā tas ir mācīts pašā Gītā, un jāsargās no savtīgiem slavas meklētājiem, kuri noved citus no īstā ceļa. Dievs Kungs noteikti ir augstākā persona, un Viņa darbība ir pārpasaulīga. Kas to saprot, tas ir atbrīvots jau no paša Bhagavad-gītas apguves sākuma.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas ceturtajai nodaļai, kas vēsta par pārpasaulīgajām zināšanām.