Bhagavad-gīta sešpadsmitā nodaļa

null

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Dievišķas un dēmoniskas dabas

BG 16.1. – 16.3.

1.–3. PANTS

šrī bhagavān uvāča

abhajam
sattva-samšuddhir    gjāna-joga-vjavasthitih
dānam
damaš ča jagjaš ča    svādhjājas tapa ārdžavam

ahimsā satjam akrodhas    tjāgah šāntir apaišunam
dajā bhūtēšv aloluptvam    mārdavam hrīr ačāpalam

tēdžah kšamā dhritih šaučam    adroho nāti-mānitā
bhavanti sampadam daivīm    abhidžātasja bhārata

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība
sacīja; abhajam — bezbailība;
sattva-samšuddhih — esamības šķīstīšana;
gjāna — zināšanās; joga — par pievienošanos;
vjavasthitih — apstākļi; dānam — dāvanu došana;
damah — prāta savaldīšana; ča — un;
jagjah — ziedošana; ča — un; svādhjājah — Vēdu
rakstu apgūšana; tapah — askēze;
ārdžavam — vienkāršība; ahimsā — nevardarbība;
satjam — patiesīgums; akrodhah — nedusmošanās;
tjāgah — atsacīšanās; šāntih — miers;
apaišunam — nepatika pret trūkumu meklēšanu citos;
dajā — žēlastība; bhūtēšu — pret visām dzīvajām
būtnēm; aloluptvam — brīvība no alkatības;
mārdavam — laipnība; hrīh — pazemība;
ačāpalam — noteiktība; tēdžah — spēks;
kšamā — piedošana; dhritih — drosme;
šaučam — tīrība; adrohah — brīvība no skaudības;
na — ne; ati-mānitā — godkāre; bhavanti — ir;
sampadam — īpašības; daivīm — pārpasaulīgas
dabas; abhidžātasja — kas dzimis no;
bhārata — ak, Bharatas dēls.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Bharatas dēls!
Bezbailība, esamības šķīstīšana, garīgā izglītošanās, dāvanu
došana, pašsavaldīšanās, ziedošana, Vēdu apgūšana, askēze,
vienkāršība, nevardarbība, patiesīgums, nedusmošanās,
atsacīšanās, miers, trūkumu nemeklēšana citos, līdzjūtība pret
visām dzīvajām būtnēm, brīvība no alkatības, laipnība, pazemība,
stingra noteiktība, spēks, piedošana, drosme, tīrība, brīvība no
skaudības un godkāres — šīs ir svētu un ar dievišķu
dabu apveltītu cilvēku pārpasaulīgās īpašības.

SKAIDROJUMS

Piecpadsmitās nodaļas sākumā tika izskaidrots materiālās pasaules banjankoks. Tā gaisa saknes tika salīdzinātas ar dzīvo būtņu labvēlīgo un nelabvēlīgo darbību. Arī devītajā nodaļā tika runāts par dēvām jeb dievišķas dabas cilvēkiem un par asurām, bezdievjiem jeb dēmoniem. Saskaņā ar Vēdu rituāliem darbība skaidrībā atbrīves ceļā tiek uzskatīta par labvēlīgu, un šādu darbību sauc par daivī prakriti, pārpasaulīgu pēc dabas. Tie, kas atrodas pārpasaulīgā dabā, iet uz priekšu pa atbrīves ceļu. Bet tiem, kas darbojas kaislībās un tumsībā, nav iespējas atbrīvoties. Viņiem vai nu būs jāpaliek šai materiālajā pasaulē kā cilvēkiem, vai arī jānolaižas pie dzīvniekiem, un pat zemāk. Šajā, sešpadsmitajā nodaļā Dievs Kungs izskaidro gan pārpasaulīgo dabu un ar to saistītās īpašības, gan dēmonisko dabu un tās īpašības. Viņš arī izskaidro šo īpašību labās un sliktās puses.
Vārds «abhidžātasja» attiecībā uz cilvēku, kas piedzimis ar pārpasaulīgām īpašībām vai dievišķām tieksmēm, ir ļoti svarīgs. Bērna radīšanu dievišķā gaisotnē Vēdu rakstos sauc par garbhādhānas samskāru. Ja vecāki vēlas bērnu ar dievišķām īpašībām, viņiem jāievēro desmit cilvēku sabiedrības principi. Bhagavad-gītā mēs iepriekš arī lasījām, ka dzimumdzīve laba bērna ieņemšanai ir Pats Krišna. Dzimumdzīve nav aizliegta, ja vien to izmanto Krišnas apziņā. Tiem, kas apzinās Krišnu, vismaz nevajag dzemdēt bērnus kā kaķiem un suņiem; bērni jārada tā, lai tie pēc piedzimšanas varētu iegūt Krišnas apziņu. Lūk, kādām priekšrocībām jābūt bērnam, kura tēvs un māte gremdējušies Krišnas apziņā.
Sabiedriskā iekārta, ko sauc par varnāšramas dharmu — sabiedrības iedalījumu četrās sabiedriskās dzīves kārtās un četrās nodarbošanās kārtās jeb kastās — nav domāta, lai sadalītu sabiedrību atkarībā no dzimšanas. Kārtas tiek veidotas atbilstoši izglītībai. Tās pastāv, lai sabiedrībā būtu miers un uzplaukums. Šeit minētās īpašības ir nosauktas par pārpasaulīgām, tās domātas, lai cilvēks varētu iet uz priekšu garīgajā izpratnē un varētu atbrīvoties no materiālās pasaules.
Varnāšramas iekārtā sanjāsī jeb cilvēku atsacīšanās dzīves kārtā jāuzskata par visu citu kārtu un sabiedrības pakāpju galvu un garīgo skolotāju. Brāhmanus uzskata par trīs pārējo sabiedrības daļu — kšatriju, vaišju un šūdru — garīgajiem skolotājiem, bet sanjāsī, kas ir visaugstākais šajā iekārtā, uzskata arī par brāhmanu garīgo skolotāju. Pirmā sanjāsī īpašība ir bezbailība. Sanjāsī jādzīvo vienam, bez kāda atbalsta un drošības, ka būs kāda palīdzība, tāpēc viņam jābūt atkarīgam tikai no Dieva Augstākās Personības žēlastības. Ja cilvēks domā: «Kas mani aizsargās, kad es saraušu visas saites?» tad viņam nevajag pieņemt atsacīšanās dzīves kārtu. Šādam cilvēkam jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka Krišna jeb Dieva Augstākā Personība Savā vienuviet esošajā Paramātmas veidolā vienmēr ir viņā, vienmēr visu redz un vienmēr zina, ko viņš grib darīt. Jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka Krišna kā Paramātma parūpēsies par dvēseli, kas uzticējusi sevi Viņam. Ir jādomā: «Es nekad nebūšu viens. Pat vistumšākajā meža biezoknī ar mani būs Krišna, Viņš mani no visa aizsargās.» Šādu pārliecību sauc par abhaju, bezbailību. Tas ir prāta stāvoklis, kas nepieciešams atsacīšanās dzīves kārtā.
Tālāk seko esamības šķīstīšana. Atsacīšanās dzīves kārtā jāievēro ļoti daudz likumu un ierobežojumu. Vissvarīgākais ir tas, ka sanjāsī ir stingri aizliegtas jebkādas tuvas attiecības ar sievietēm. Viņam pat aizliegts vientuļā vietā sarunāties ar sievieti. Kungs Čaitanja bija paraugsanjāsī, un, kad Viņš uzturējās Purī, Viņa bhaktas sievietes nedrīkstēja pat pienākt tuvumā, lai noliektos Viņa priekšā. Viņām tika ieteikts godināt Kungu Čaitanju no attāluma. Tas nav nekāds naids pret sievietēm, tas ir stingrs noteikums, ka sanjāsī nedrīkst būt tuvās attiecībās ar sievietēm. Lai attīrītu esamību, cilvēkam jāievēro attiecīgā dzīves stāvokļa likumi un ierobežojumi. Sanjāsī ir stingri aizliegtas tuvas attiecības ar sievietēm un bagātība jutekļu apmierināšanai. Kungs Čaitanja bija priekšzīmīgs sanjāsī, un no Viņa dzīves mēs varam mācīties, ka attiecībā uz sievietēm Viņš bija ļoti stingrs. Kaut arī Kungs Čaitanja uzskatāms par visiecietīgāko Dieva avatāru, kas pieņēma vispagrimušākās saistītās dvēseles, attiecībā uz sievietēm Viņš stingri ievēroja sanjāsas dzīves kārtas likumus un ierobežojumus. Reiz notika tā, ka viens no Kunga Čaitanjas tuvajiem līdzgaitniekiem Čhota Haridāsa, kas pavadīja Viņu kopā ar citiem tuvākajiem līdzgaitniekiem, ar iekāri paskatījās uz jaunu sievieti, un Kungs Čaitanja bija tik stingrs, ka tūlīt padzina Čhotu Haridāsu no Savu pavadoņu loka. Kungs Čaitanja teica: «Ja sanjāsī vai jebkurš, kas cenšas izrauties no materiālās dabas ķetnām, pacelties līdz garīgajai dabai un atgriezties mājās, pie Dieva, skatās uz materiālajiem īpašumiem un sievietēm, lai apmierinātu jutekļus — pat ne bauda tās, bet tikai skatās ar šādu tieksmi —, tad tas ir nosodāmi; labāk izdarīt pašnāvību, nekā just šādas aizliegtas vēlmes.» Tātad šie ir šķīstīšanās paņēmieni.
Tālāk seko «gjāna-joga-vjavasthiti»: zināšanu izkopšana. Sanjāsī dzīve domāta, lai dotu zināšanas ģimenes cilvēkiem un citiem, kas aizmirsuši īsto mērķi, garīgo pilnveidošanos. Sanjāsī jāiet no mājas uz māju un jālūdz dāvanas iztikai, bet tas nenozīmē, ka viņš ir ubags. Arī pazemība ir viena no pārpasaulīga cilvēka īpašībām, un tikai aiz pazemības sanjāsī iet no mājas uz māju. Viņš neiet, lai ubagotu, bet lai satiktu ģimenes cilvēkus un atmodinātu viņos Krišnas apziņu. Lūk, kāds ir sanjāsī pienākums. Ja cilvēks patiešām ir ļoti pilnveidojies un to liek garīgais skolotājs, tad viņam ar gudrību un izpratni jāsludina Krišnas apziņa. Pat tad, ja cilvēks ir pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu un viņš nezina pietiekami daudz, viņam visiem spēkiem jāklausās īstens garīgais skolotājs un jācenšas izkopt zināšanas. Sanjāsī jeb cilvēkam atsacīšanās dzīves kārtā jābūt bezbailīgam, satvasamšudhi (jāšķīstās), un jānodarbojas ar gjānas jogu (jāizkopj zināšanas).
Tālāk seko labdarība. Ar labdarību jānodarbojas ģimenes cilvēkiem. Godīgiem līdzekļiem jāpelna iztika un puse ienākumu jāziedo Krišnas apziņas izplatīšanai pa visu pasauli. Tādējādi ģimenes cilvēkiem jāziedo nauda biedrībām, kas ar to nodarbojas. Labdarībai jābūt pareizi virzītai. Kā tiks paskaidrots vēlāk, ir dažāda veida labdarības — labdarība skaidrībā, kaislībās un tumsībā. Rakstos ieteikta labdarība skaidrībā, bet nav ieteikta labdarība kaislībās un tumsībā, jo tā ir veltīga naudas izšķiešana. Līdzekļi jāziedo tikai Krišnas apziņas izplatīšanai visā pasaulē. Tā ir labdarība skaidrībā.
Tālāk, kas attiecas uz damu (pašsavaldīšanos), tā domāta visiem un jo īpaši ģimenes cilvēkiem. Kaut arī ģimenes cilvēkam ir sieva, viņam jutekļi dzimumdzīvei nav jāizmanto bez vajadzības. Ģimenes cilvēku dzimumdzīve arī ir ierobežota; tā jāizmanto tikai bērnu radīšanai. Ja bērni nav vajadzīgi, tad nevajag arī baudīt dzimumdzīvi. Mūsdienu sabiedrība bauda dzimumdzīvi, izmantojot pretapaugļošanās līdzekļus vai pat vēl pretīgākus paņēmienus, lai nebūtu jāatbild par bērniem. Tā ir nevis pārpasaulīga, bet gan dēmoniska īpašība. Ja kāds, pat ja viņš ir ģimenes cilvēks, vēlas iet uz priekšu garīgajā dzīvē, tad viņam jāierobežo dzimumdzīve un jārada bērni tikai tādēļ, lai kalpotu Krišnam. Ja cilvēks spēj radīt bērnus, kuri apzināsies Krišnu, tad viņam var būt simtiem bērnu, bet, ja viņš to nespēj, tad nevajag nodarboties ar dzimumdzīvi tikai jutekļu baudas dēļ.
Ziedošana ir nākamais, ar ko jānodarbojas ģimenes cilvēkiem, jo ziedojumiem vajag daudz naudas. Citām dzīves kārtām — brahmačārī, vānaprasthām un sanjāsī — naudas nav; viņi dzīvo no dāvanām. Tāpēc dažādie ziedojumi ir domāti ģimenes cilvēkiem. Viņiem jāveic Vēdu rakstos minētie agnihotras ziedojumi, bet mūsdienās šādi ziedojumi ir ļoti dārgi un ģimenes cilvēki tos nespēj pildīt. Vislabākais ziedojums, kas ieteikts šajā laikmetā, ir sankīrtanas jagja. Sankīrtanas jagja, Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē daudzināšana, ir vislētākais un vislabākais ziedojums; to var veikt ikviens un gūt no tā labumu. Tātad labdarība, pašsavaldīšanās un ziedošana domātas ģimenes cilvēkiem.
Tālāk seko svādhjāja, Vēdu apgūšana; tā ir domāta brahmačārī jeb mācekļiem. Brahmačārī nedrīkst būt nekādas saskarsmes ar sievietēm; viņiem jādzīvo dzimumatturībā, prāts jāizmanto, lai apgūtu Vēdas un izkoptu garīgās zināšanas. Tā ir svādhjāja.
Tapass jeb askēze īpaši domāta tiem, kas beiguši darba dzīvi. Nevajag visu mūžu būt ģimenes cilvēkam, vienmēr jāatceras, ka pastāv četras dzīves kārtas: brahmačarja, grihastha, vānaprastha un sanjāsa. Tādēļ pēc grihasthas jeb ģimenes dzīves jāpieņem vānaprastha. Ja cilvēks dzīvo simts gadus, tad divdesmit piecus gadus viņam jāmācās, divdesmit piecus gadus jādzīvo ģimenē, divdesmit piecus gadus jādzīvo aizgājušam no darba dzīves un divdesmit piecus gadus jādzīvo atsacīšanās kārtā. Tie ir Vēdu reliģiskās kārtības norādījumi. Cilvēkam, kas aizgājis no ģimenes dzīves, jānodarbojas ar ķermeņa, prāta un mēles askēzi. Lūk, kas ir tapasja. Visa varnāšramas dharmas sabiedrība domāta tapasjai. Bez tapasjas jeb askēzes neviens cilvēks nevar sasniegt atbrīvi. Teorija par to, ka dzīvē nav vajadzības pēc askēzes, ka var tikai prātot un viss būs kārtībā, netiek ieteikta ne Vēdu rakstos, ne Bhagavad-gītā. Šādas teorijas izdomā tie, kas plātās ar garīgumu un cenšas, lai viņiem būtu daudz sekotāju. Ja būs ierobežojumi, likumi un norādījumi, tad cilvēki nenāks. Tāpēc tie, kas reliģijas vārdā vēlas sekotājus, lai tikai varētu parādīt sevi, nenosaka nekādus ierobežojumus mācekļiem, un arī paši tos nepilda. Bet Vēdas šādus paņēmienus neatbalsta.
Kas attiecas uz brahmanisko īpašību — vienkāršību, tad tā jāievēro ne tikai noteiktā dzīves posmā, bet visos āšramos: brahmačārī, grihasthas, vānaprasthas un sanjāsas āšramā. Cilvēkam jābūt ļoti vienkāršam un atklātam.
Ahimsa nozīmē neapturēt nevienas dzīvās būtnes attīstību. Nevajag domāt, ka, ja garīgā dzirkstele nekad netiek nogalināta, pat ja ķermenis tiek nogalināts, tad nav nekas ļauns jutekļu apmierināšanai nogalināt dzīvniekus. Tagad cilvēki daudz ēd gaļu neskatoties uz to, ka ir pietiekami daudz graudu, augļu un piena. Dzīvniekus nogalināt nav nepieciešams. Tas ir norādījums visiem. Ja citas izejas nav, tad dzīvnieku var nogalināt, bet tad tas ir jāupurē. Jebkurā gadījumā, ja cilvēcei ir pietiekami daudz pārtikas, tiem, kas vēlas iet uz priekšu garīgajā izpratnē, nevajag pret dzīvniekiem būt vardarbīgiem. Īsta ahimsa nozīmē neapturēt neviena attīstību. Arī dzīvnieki attīstās, pārejot no viena dzīvnieku veida otrā. Ja dzīvnieku nogalina, tad viņa attīstība tiek apturēta. Ja dzīvnieks noteiktajā ķermenī ir nodzīvojis tik un tik gadu un tik un tik dienu, un tiek nogalināts nelaikā, tad viņam šajā dzīvības veidā jāatgriežas vēlreiz, lai pabeigtu dzīvot savas dienas un varētu pacelties uz citu dzīvo būtņu veidu. Tāpēc nevajag apturēt viņu attīstību nevajag apturēt, lai tikai apmierinātu savu garšu. Lūk, kas ir ahimsa.
Satja. Šis vārds nozīmē, ka pašlabuma dēļ nedrīkst sagrozīt patiesību. Vēdu rakstos gadās sarežģītas vietas, bet to jēga jāmācās no īstena garīgā skolotāja. Lūk, kā jāizprot Vēdas. Šruti nozīmē, ka jāuzklausa autoritāte. Nedrīkst rakstus iztulkot savā labā. Ir daudz Bhagavad-gītas skaidrojumu, kas sākotnējo darbu iztulko nepareizi. Jāpasniedz patiesā jēga, un tā jāmācās no īstena garīgā skolotāja.
Akrodha nozīmē dusmu savaldīšanu. Jābūt pacietīgam pat tad, ja kāds izaicina, jo dusmās tiek apgānīts viss ķermenis. Dusmas rodas no kaislībām un iekāres, tāpēc cilvēkam pārpasaulīgā stāvoklī ir jāprot tās savaldīt. «Apaišuna» nozīmē, ka nevajag citos meklēt trūkumus un bez vajadzības tos labot. Protams, ja zagli nosauc par zagli, tad tā nav trūkumu meklēšana, bet nosaukt godīgu cilvēku par zagli ir liels grēks, ja cilvēks grib iet uz priekšu garīgajā dzīvē. «Hrī» nozīmē, ka jābūt pieticīgam un nevajag darīt sliktus darbus. Ačāpalam, noteiktība, nozīmē, ka nevajag uztraukties vai zaudēt cerības, ja kaut kas neizdodas. Tā var gadīties, bet nevajag bēdāt, pacietīgi un ar noteiktību jāiet uz priekšu.
Šeit minētais tēdžass domāts kšatrijiem. Viņiem vienmēr jābūt ļoti stipriem un jāaizsargā vājie. Viņi nedrīkst palikt nevardarbīgi, ja vajag lietot varu, tad tā ir jālieto. Bet tas, kas spēj savaldīt ienaidnieku, noteiktos apstākļos var būt žēlsirdīgs. Viņš var piedot nelielus pāridarījumus.
Šauča nozīmē tīrību, ne tikai prāta un ķermeņa tīrību, bet arī darbības tīrību. Tas īpaši attiecas uz tirgotājiem, kuri nedrīkst iesaistīties nelikumīgos darījumos. Nātimānita, brīvība no godkāres, attiecas uz šūdrām, strādniekiem, kas saskaņā ar Vēdu norādījumiem pieder zemākajai no četrām kārtām. Viņi nedrīkst bez vajadzības lepoties un celt degunu gaisā, viņiem jāpaliek savā kārtā. Šūdru pienākums ir cienīt augstākās kārtas, lai sabiedrībā būtu kārtība.
Visas šīs divdesmit sešas īpašības ir pārpasaulīgas. Tās jāizkopj saskaņā ar sabiedrisko un nodarbošanās kārtu. Panta jēga ir tāda, ka par spīti ciešanu pilnajiem materiālajiem apstākļiem, ja visas kārtas izkopj šīs īpašības darbībā, tad cilvēki var pakāpeniski nonākt augstākajā pārpasaulīgās izpratnes pakāpē.

BG 16.4.

4. PANTS

dambho darpo ‘bhimānaš ča    krodhah pārušjam ēva ča
agjānam čābhidžātasja    pārtha sampadam āsurīm

dambhah — lepnums;
darpah — augstprātība; abhimānah — iedomība;
ča — un; krodhah — dusmas;
pārušjam — bardzība; ēva — noteikti; ča — un;
agjānam — neziņa; ča — un; abhidžātasja — tā,
kas dzimis no; pārtha — Prithas dēls;
sampadam — īpašības; āsurīm — dēmoniskas dabas.

TULKOJUMS

Prithas dēls! Lepnums, augstprātība, iedomība, dusmas,
bardzība un neziņa ir dēmoniskas dabas cilvēku īpašības.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā parādīts lielceļš uz
elli. Dēmoni vēlas izrādīt dievbijību un attīstību garīgajā
zinātnē, bet patiesībā tās principiem neseko. Viņi vienmēr ir
augstprātīgi un lepojas ar kaut kāda veida izglītību un
bagātībām. Viņi vēlas, lai citi viņus godinātu, prasa, lai viņus
cienītu, kaut arī paši to nav pelnījuši. Viņi dusmojas par
sīkumiem, saka asus vārdus un nepavisam nav maigi. Viņi nezina,
kas ir jādara un kas nav jādara. Viņi visu dara pēc pašu
iegribām un vēlmēm, neatzīdami nekādas autoritātes. Dēmoni savas
sliktās īpašības iegūst jau mātes klēpī un augot tās izpauž.

BG 16.5.

5. PANTS

daivī sampad vimokšāja    nibandhājāsurī matā
mā šučah sampadam daivīm    abhidžāto ‘si pāndava

daivī — pārpasaulīgas;
sampat — īpašības; vimokšāja — domātas atbrīvei;
nibandhāja — verdzībai; āsurī — dēmoniskas īpašības;
matā — uzskatāmas; — ne;
šučah — raizējies; sampadam — īpašībām;
daivīm — pārpasaulīgām; abhidžātah — dzimis no;
asi — esi; pāndava — Pāndu dēls.

TULKOJUMS

Pārpasaulīgās īpašības ved uz atbrīvi, bet dēmoniskās
iekaļ važās. Neraizējies, Pāndu dēls, tu no dzimšanas esi
apveltīts ar dievišķām īpašībām.

SKAIDROJUMS

Kungs Krišna uzmundrina Ardžunu,
sakot, ka Ardžuna nav dzimis ar dēmoniskām īpašībām. Tas, ka
Ardžuna bija nonācis kaujas laukā, nebija dēmoniski, jo viņš
apsvēra visus «par» un «pret». Ardžuna domāja, vai drīkst
nogalināt tādus cienījamus cilvēkus kā Bhīšmu un Dronu, tātad
viņš nebija pakļauts dusmām, viltus lepnumam un nebija skarbs.
Tāpēc viņš pēc īpašībām nebija dēmons. Kšatrijam, karavīram,
šaut bultas uz ienaidnieku ir pārpasaulīgi, bet atteikties no
šāda pienākuma ir dēmoniski. Tāpēc Ardžunam nebija ne par ko
jābēdā. Kas ievēro savas kārtas vadošos principus, tas atrodas
pārpasaulīgā līmenī.

BG 16.6.

6. PANTS

dvau bhūta-sargau lokē ‘smin    daiva āsura ēva ča
daivo vistarašah prokta    āsuram pārtha mē šrinu

dvau — divas; bhūta-sargau — radītās
dzīvās būtnes; lokē — pasaulē; asmin — šajā;
daivah — dievišķas; āsurah — dēmoniskas;
ēva — noteikti; ča — un; daivah — dievišķās;
vistarašah — sīki; proktah — aprakstītas;
āsuram — dēmoniskās; pārtha — Prithas dēls;
— no Manis; šrinu — klausies.

TULKOJUMS

Prithas dēls! Pasaulē mīt divējādas būtnes. Vienas ir
dievišķas, bet otras ir dēmoniskas. Par dievišķajām īpašībām Es
tev nupat sīki izstāstīju. Tagad klausies par dēmoniskajām.

SKAIDROJUMS

Pārliecinājis Ardžunu, ka viņš ir
dzimis ar dievišķām īpašībām, Kungs Krišna tagad apraksta
dēmoniskās. Šajā pasaulē ir divējādas saistītās dvēseles. Tie,
kas dzimuši ar dievišķām īpašībām, ievēro ierobežojumus, viņi
pakļaujas rakstu un autoritāšu norādījumiem. Cilvēkam jāpilda
pienākumi saskaņā ar autoritatīviem rakstiem. Šādu domāšanas
veidu sauc par dievišķu. Kas neseko rakstos noliktajiem
vadošajiem principiem un darbojas pēc savām iegribām, to sauc
par dēmonisku jeb asurisku. Vienīgais, kas atšķir abas šīs
daļas, ir pakļaušanās rakstu vadošajiem norādījumiem. Vēdu
rakstos minēts, ka gan padievi, gan dēmoni ir dzimuši no
Pradžāpati; vienīgā atšķirība ir tā, ka vieni pakļaujas Vēdu
norādījumiem, bet otri ne.

BG 16.7.

7. PANTS

pravrittim ča nivrittim ča    džanā na vidur āsurāh
na šaučam nāpi čāčāro    na satjam tēšu vidjatē

pravrittim — pareizu darbību; ča — arī;
nivrittim — nepareizu darbību; ča — un;
džanāh — cilvēki; na — ne; viduh — zina;
āsurāh — dēmoniskie; na — ne; šaučam — tīrība;
na — ne; api — arī; ča — un;
āčārah — uzvedība; na — ne;
satjam — patiesīgums; tēšu — tajos;
vidjatē — ir.

TULKOJUMS

Dēmoni nezina, kas ir jādara un ko nedrīkst darīt. Viņiem
nav ne tīrības, ne labas uzvedības, ne patiesīguma.

SKAIDROJUMS

Katrā civilizētā sabiedrībā ir kādi rakstu likumi un ierobežojumi, kuriem cilvēki sākotnēji seko. Īpaši ārieši, kas pieņem Vēdu civilizāciju un ir visattīstītākie civilizētie cilvēki, uzskata rakstu norādījumu nesekotājus par dēmoniem. Tāpēc šeit teikts, ka dēmoni nezina rakstu likumus un viņiem nav nekādas vēlēšanās tos ievērot. Lielākā daļa dēmonu nezina šos likumus, un pat, ja kādi zina, tad negrib ievērot. Viņiem nav ne ticības, ne vēlēšanās darboties saskaņā ar Vēdu norādījumiem. Dēmoni nav ne ārēji, ne iekšēji tīri. Cilvēkam vienmēr jāgādā, lai ķermenis būtu tīrs: jāmazgājas, jātīra zobi, jāskujas, jāmaina drēbes, utt. Kas attiecas uz iekšējo tīrību, vienmēr jāatceras Dieva svētie vārdi un jādaudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Šie ārējās un iekšējās tīrības likumi dēmoniem nepatīk un viņi tos arī neievēro.
Kas attiecas uz uzvedību, tad ir daudz likumu un ierobežojumu, kas nosaka cilvēka uzvedību, kā, piemēram, Manu-samhita, kas ir likums visam cilvēku dzimumam. Hinduisti seko Manu-samhitai līdz pat šai dienai. Mantošanas likumi, kā arī citi likumi, nāk no šīs grāmatas. Manu-samhitā skaidri pateikts, ka sievietēm nedrīkst dot brīvību. Tas nenozīmē, ka sievietes ir vergi; tās ir kā bērni. Bērniem netiek dota brīvība, bet tas nenozīmē, ka viņi ir vergi. Dēmoni šādus norādījumus neievēro un uzskata, ka sievietēm jādod tikpat daudz brīvības kā vīriešiem. Taču tas nav uzlabojis pasaules sabiedrisko stāvokli. Patiesībā sieviete jebkurā dzīves posmā jāaizsargā. Bērnībā un pusaudža gados viņu sarga tēvs, jaunībā — vīrs, un vecumā — pieaugušie dēli. Lūk, kāda ir pareiza sabiedriskā uzvedība saskaņā ar Manu-samhitu. Bet mūsdienu izglītība mākslīgi radījusi priekšstatu par sievieti kā par neatkarīgu un augstprātīgu, tāpēc laulības mūsdienu sabiedrībā kļuvušas par šķitumu. Arī sieviešu morāle mūsdienās nav īpaši augsta. Tāpēc dēmoni nepieņem nevienu norādījumu, kas ir svētīgs sabiedrībai; tā kā viņi neseko viedo pieredzei un likumiem un ierobežojumiem, dzīves apstākļi dēmonisko cilvēku sabiedrībā apstākļi ir ļoti nožēlojami.

BG 16.8.

8. PANTS

asatjam apratištham tē    džagad āhur anīšvaram
aparaspara-sambhūtam    kim anjat kāma-haitukam

asatjam — nereāla; apratištham — bez
pamata; — tie; džagat — kosmiskā izpausme;
āhuh — saka; anīšvaram — bez valdnieka;
aparaspara — bez cēloņa; sambhūtam — radusies; kim
anjat
— nav cita cēloņa; kāma-haitukam — tikai iekāres
dēļ.

TULKOJUMS

Viņi apgalvo, ka pasaule ir šķietama, ka tai nav pamata un
nav Dieva, kas to vada. Viņi apgalvo, ka pasauli radījusi
dzimumtieksme un vienīgais tās cēlonis ir iekāre.

SKAIDROJUMS

Dēmoni secina, ka pasaule ir šķietama. Tai nav cēloņu un seku, nav vadītāja, nav nolūka: viss ir nereāls. Viņi apgalvo, ka šī kosmiskā izpausme rodas no nejaušām materiālām darbībām un pretdarbībām. Dēmoni neuzskata, ka pasauli Dievs ir radījis ar noteiktu nolūku. Viņiem ir sava teorija: pasaule ir radusies pati no sevis un nav nekāda iemesla domāt, ka aiz tās stāv Dievs. Viņiem nav nekādas atšķirības starp garu un matēriju, un viņi neatzīst Augstāko Garu. Viss ir tikai matērija, un viss kosmoss tiek uzskatīts par vienu vienīgu neziņu. Dēmoni apgalvo, ka viss ir tukšums, un jebkura pastāvošā izpausme pastāv tikai mūsu neziņas pilnās uztveres dēļ. Viņi uzskata pašu par sevi saprotamu, ka visa dažādība ir neziņas izpausme. Miegā mēs varam radīt tik daudz ko patiesībā nepastāvošu un pamostoties saprast, ka tas bija tikai sapnis. Bet īstenībā, kaut arī dēmoni sauc dzīvi par sapni, viņi ļoti prasmīgi bauda šo sapni. Un tāpēc viņi nevis iegūst zināšanas, bet gan dziļāk un dziļāk iepinas savā sapņu zemē. Viņi secina: kā bērns rodas tikai no dzimumsakariem starp vīrieti un sievieti, arī šī pasaule ir dzimusi bez kādas dvēseles. Viņiem dzīvās būtnes ir tikai matērijas savienojums, un nevar būt nekāda runa par dvēseles esamību. Kā daudzas dzīvās būtnes bez jebkāda cēloņa rodas no izgarojumiem un miruša ķermeņa, tā arī visa pasaule ir radusies no kosmiskās izpausmes materiālajiem savienojumiem. Tāpēc materiālā daba ir šīs izpausmes cēlonis un cita cēloņa nav. Viņi netic tam, ko Krišna saka Bhagavad-gītā: majādhjakšēna prakritih sūjatē sa-čarāčaram. «Manā vadībā kustas visa materiālā pasaule.» Citiem vārdiem sakot, dēmoniem nav pilnīgu zināšanu par šīs pasaules radīšanu, ikvienam no viņiem ir kāda sava teorija. Pēc viņu domām, viens rakstu tulkojums ne ar neatšķiras no jebkura cita; viņi netic, ka ir kāda noteikta rakstu norādījumu izpratne.

BG 16.9.

9. PANTS

ētām drištim avaštabhja    naštātmāno ‘lpa-buddhajah
prabhavantj ugra-karmānah    kšajāja džagato ‘hitāh

ētām — šo; drištim — uzskatu;
avaštabhja — pieņemot; našta — zaudējuši;
ātmānah — sevi; alpa-buddhajah — mazāk saprātīgie;
prabhavanti — dzīvo labklājībā; ugra-karmānah — darot
sāpju pilnus darbus; kšajāja — iznīcināšanai;
džagatah — pasaules; ahitāh — nelabvēlīgus.

TULKOJUMS

Ar šādiem uzskatiem nesaprātīgie un pazudušie dēmoni dara
kaitīgus un šausmīgus darbus, kas ved pasauli pretī
bojāejai.

SKAIDROJUMS

Dēmoni dara tādus darbus, kas ved
pasauli pretī sagrāvei. Dievs Kungs šeit saka, ka viņi nav visai
saprātīgi. Materiālisti, kam nav Dieva izpratnes, uzskata, ka
viņi attīstās. Bet saskaņā ar Bhagavad-gītu viņiem vispār nav
veselā saprāta. Viņi cenšas baudīt materiālo pasauli cik vien
iespējams, un tāpēc, pastāvīgi izdomā kaut ko jaunu, lai
apmierinātu jutekļus. Šie materiālistiskie jaunievedumi tiek
uzskatīti par civilizācijas attīstību, bet galu galā cilvēki
kļūst aizvien vardarbīgāki un ļaunāki — pret
dzīvniekiem un pret citiem cilvēkiem. Viņiem nav nekādas
sajēgas, kā izturēties vienam pret otru. Dzīvnieku nogalināšana
starp dēmoniskiem cilvēkiem ir ļoti izplatīta. Šādi cilvēki
uzskatāmi par pasaules ienaidniekiem, jo galu galā viņi radīs
kaut ko tādu, kas iznīcinās pilnīgi visu. Šis pants netieši
paredz kodolieroču izgudrošanu, ar ko šodien tik ļoti lepojas
pasaule. Jebkuru brīdi var notikt karš un šie atomieroči var
radīt sajukumu. Šādas lietas ir radītas tikai pasaules
iznīcināšanai, un šeit tas ir norādīts. Šādi ieroči sabiedrībā
tiek izgudroti bezdievības dēļ; tie nav domāti pasaules mieram
un labklājībai.

BG 16.10.

10. PANTS

kāmam āšritja dušpūram    dambha-māna-madānvitāh
mohād grihītvāsad-grāhān    pravartantē ‘šuči-vratāh

kāmam — iekārē; āšritja — patvērušies;
dušpūram — nepiesātināmajā; dambha — lepnuma;
māna — un augstprātības; mada-anvitāh — iedomībā
iegrimuši; mohāt — maldos; grihītvā — pieņemot;
asat — laicīgas; grāhān — lietas;
pravartantē — dzīvo labklājībā; ašuči — netīros;
vratāh — zvērestus.

TULKOJUMS

Dēmoni, kurus vada nepiesātināma iekāre, lepnums un
augstprātība, dzīvo maldos, vienmēr tiecas darīt nešķīstus
darbus un piesaistās pārejošajam.

SKAIDROJUMS

Šeit ir aprakstīta dēmoniska
domāšana. Dēmonu iekāre nav piesātināma. Viņu bezgalīgās vēlmes
pēc materiālās baudas aug augumā. Viņi vienmēr ir raižu pilni,
jo pieņem pārejošo, tomēr aiz maldiem turpina darboties. Viņiem
nav zināšanu, un viņi neapjēdz, ka iet aplamu ceļu. Pieņemot
pārejošo, šādi dēmoni rada paši savu Dievu, rada savas himnas un
attiecīgi tās dzied. Viss beidzas ar to, ka viņi aizvien vairāk
un vairāk pieķeras divām lietām — dzimumbaudai un
materiālu labumu krāšanai. Šajā sakarībā ļoti nozīmīgs ir vārds
«ašuči-vratāh», «netīrie paradumi». Šādus dēmoniskus cilvēkus
piesaista tikai vīns, sievietes, azarta spēles un gaļas ēšana;
lūk, kādi ir viņu ašuči, netīrie paradumi. Augstprātības un
viltus lepnuma vadīti, viņi rada reliģijas principus, kas
neatbilst Vēdu norādījumiem. Kaut arī šādi dēmoniski cilvēki ir
vispretīgākie pasaulē, mākslīgiem līdzekļiem viņi rada sev
viltus godu. Kaut arī iet uz elli, viņi uzskata sevi par ļoti
attīstītiem.

BG 16.11. – 16.12.

11.–12. PANTS

čintām aparimējām ča    pralajāntām upāšritāh
kāmopabhoga-paramā    ētāvad iti niščitāh

āšā-pāša-šatair baddhāh    kāma-krodha-parājanāh
īhantē kāma-bhogārtham    anjājēnārtha-sančajān

čintām — bailes un raizes;
aparimējām — neizmērojamas; ča — un;
pralaja-antām — līdz pašai nāvei;
upāšritāh — patvērušies; kāma-upabhoga — jutekļu
apmierināšana; paramāh — dzīves augstākais mērķis;
ētāvat — tā; iti — tādā veidā; niščitāh — tādā
veidā nolēmuši; āšā-pāša — sapīšanās cerību tīklā;
šataih — simtiem; baddhāh — sasieti;
kāma — iekāres; krodha — dusmu;
parājanāh — vienmēr atrodas prātā; īhantē — viņi
vēlas; kāma — iekāri; bhoga — jutekļu baudas;
artham — lai; anjājēna — neatļautu;
artha — mantu; sančajān — krātu.

TULKOJUMS

Viņi uzskata, ka cilvēcei visvairāk nepieciešamas
jutekliskas baudas. Līdz pašai nāvei viņi ir bezgalīgi
noraizējušies. Sapinušies simttūkstoš vēlmju tīklā, iegrimuši
iekārē un dusmās, viņi negodīgi krāj naudu, lai varētu
baudīt.

SKAIDROJUMS

Dēmoni uzskata, ka jutekļu baudas ir
dzīves galamērķis, un uztur šādu priekšstatu līdz pat nāvei.
Viņi netic, ka pēc nāves seko dzīve, un ka pēc nāves viņi saņem
dažādus ķermeņus saskaņā ar karmu jeb darbību šajā pasaulē. Viņu
dzīves plāniem nav gala, viņi kaļ plānu pēc plāna, un nevienu no
tiem neīsteno. Mēs paši esam redzējuši šādu dēmoniski domājošu
cilvēku, kas pat nāves brīdī lūdza ārstu pagarināt viņa mūžu par
četriem gadiem, jo savus nodomus vēl nebija īstenojis. Šādi
nelgas nezina, ka ārsts nevar pagarināt mūžu ne par mirkli. Kad
pienāk laiks, tad cilvēka vēlmes vairs netiek ņemtas vērā. Dabas
likumi neļauj baudīt ne mirkli ilgāk par nolikto laiku.

Dēmons, kas netic Dievam jeb Virsdvēselei sevī, visādos
veidos grēko, lai apmierinātu jutekļus. Viņš nezina, ka katrā
sirdī ir liecinieks. Virsdvēsele vēro atsevišķās dvēseles
darbošanos. Kā teikts Upanišadās, vienā kokā sēž divi putni.
Viens darbojas, bauda un cieš no augļiem, kas ir koka zaros,
otrs vēro. Bet tas, kas ir dēmonisks, nezina Vēdu rakstus un
nekam netic, tāpēc domā, ka jutekļu baudas dēļ var darīt visu
ko, neatkarīgi no sekām.

BG 16.13. – 16.15.

13.–15. PANTS

idam adja majā labdham    imam prāpsjē manoratham
idam astīdam api mē    bhavišjati punar dhanam

asau majā hatah šatrur    hanišjē čāparān api
īšvaro ‘ham aham bhogī    siddho ‘ham balavān sukhī

ādhjo ‘bhidžanavān asmi    ko ‘njo ‘sti sadrišo majā
jakšjē dāsjāmi modišja    itj agjāna-vimohitāh

idam — tas; adja — šodien;
majā — manis; labdham — iegūts; imam — to;
prāpsjē — es iegūšu; manah-ratham — kā vēlos;
idam — tas; asti — ir; idam — tas;
api — arī; — mans; bhavišjati — būs vairāk;
punah — atkal; dhanam — bagātība;
asau — tas; majā — manis; hatah — nogalināts;
šatruh — ienaidnieks; hanišjē — nogalināšu;
ča — arī; aparān — citus; api — noteikti;
īšvarah — kungs; aham — es; aham — es;
bhogī — baudītājs; siddhah — pilnīgs; aham — es;
bala-vān — varens; sukhī — laimīgs;
ādhjah — bagāts; abhidžana-vān — apkārt man
augstdzimuši radi; asmi — esmu; kah — kas;
anjah — cits; asti — ir; sadrišah — kā;
majā — es; jakšjē — ziedošu; dāsjāmi — došu
dāvanas; modišjē — priecāšos; iti — tā;
agjāna — neziņas; vimohitāh — maldināts.

TULKOJUMS

Dēmons domā: «Šodien man ir tik daudz bagātību, un mani
nodomi sola vēl vairāk. Tagad man pieder tik un tik daudz, bet
nākotnē man būs vēl daudz, daudz vairāk. Šis cilvēks bija mans
ienaidnieks, un es viņu nogalināju. Un arī citus ienaidniekus es
nogalināšu. Es esmu kungs pār visu un visa baudītājs. Es esmu
pilnīgs, varens un laimīgs. Es esmu visbagātākais, man apkārt ir
augstdzimuši radi. Neviens nav tik varens un laimīgs kā es. Es
ziedošu, došu dāvanas un priecāšos.» Lūk, kā domā neziņas
maldināts cilvēks.

BG 16.16.

16. PANTS

anēka-čitta-vibhrāntā    moha-džāla-samāvritāh
prasaktāh kāma-bhogēšu    patanti narakē ‘šučau

anēka — daudzu; čitta — raižu;
vibhrāntāh — maldināti; moha — maldu;
džāla — tīklu; samāvritāh — apkārt;
prasaktāh — pieķērušies; kāma-bhogēšu — jutekļu
apmierināšanai; patanti — nogrimst; narakē — ellē;
ašučau — netīrā.

TULKOJUMS

Dažādu raižu maldināti un maldu tīklos sapinušies, viņi
pārlieku pieķeras jutekliskām baudām un nonāk ellē.

SKAIDROJUMS

Dēmonisks cilvēks nezina mēru savai vēlmei pēc naudas. Tā ir bezgalīga. Viņš domā tikai par to, cik lieli ir viņa īpašumi pašlaik un kā savu bagātību padarīt aizvien lielāku. Tādēļ viņš neapstājas nekāda grēka priekšā un, lai gūtu apmierinājumu, nodarbojas ar neatļautiem darījumiem. Viņš ir savu pašreizējo īpašumu apburts, viņam ir zeme, ģimene, māja, bankas rēķins un viņš vienmēr domā, kā iegūt vairāk. Viņš tic saviem spēkiem un nezina, ka visi viņa ieguvumi nāk no agrākajiem labajiem darbiem. Viņam ir iespēja šādas lietas uzkrāt, bet viņam nav sajēgas par agrākajiem cēloņiem. Dēmons domā, ka visas bagātības ir viņa paša pūliņu augļi. Dēmonisks cilvēks tic savam darbam, nevis karmas likumam. Cilvēks piedzimst labā ģimenē, kļūst bagāts, ļoti izglītots vai ļoti skaists saskaņā ar karmas likumu, jo agrāk ir darījis labus darbus. Dēmons domā, ka tas viss notiek nejauši un atkarībā no pašas personas spējām. Aiz dažādiem cilvēkiem, skaistuma un izglītības viņi nesaskata nekādu kārtību. Ja kāds sacenšas ar šādu dēmonisku cilvēku, tad viņš ir ienaidnieks. Ir daudz dēmonu, un katrs no viņiem ir otra ienaidnieks. Naids kļūst arvien dziļāks un dziļāks — starp personībām, tad starp ģimenēm, starp sabiedrībām un beidzot starp nācijām. Tāpēc pasaulē vienmēr ir strīdi, kari un ienaids.
Ikviens dēmons uzskata, ka viņš var dzīvot uz citu rēķina. Parasti dēmonisks cilvēks uzskata sevi par Visaugsto Dievu, un dēmonisks sludinātājs saviem sekotājiem saka: «Kādēļ jūs meklējat Dievu kaut kur citur? Jūs paši esat Dievs! Jūs varat darīt visu, ko vēlaties. Neticiet Dievam. Aizmetiet Dievu projām. Dievs ir miris.» Lūk, kā sludina dēmoni.
Kaut arī dēmonisks cilvēks redz, ka citi ir tikpat bagāti un ietekmīgi kā viņš, vai pat pārāki, šāds dēmons uzskata sevi par vēl bagātāku un ietekmīgāku. Kas attiecas uz pacelšanos augstākajā planētu sistēmā, viņš netic jagjām jeb ziedojumiem. Dēmoni domā, ka viņi paši izdomās savu jagju un uztaisīs tādu mašīnu, ar ko varēs sasniegt jebkuru augstāko planētu. Vislabākais šādu dēmonisku cilvēku piemērs bija Rāvana. Viņš piedāvāja uzbūvēt kāpnes, lai ikviens bez jebkādiem Vēdu ziedojumiem varētu sasniegt debesu planētas. Arī mūsu laikmeta dēmoniskie cilvēki ar mehāniskiem līdzekļiem tiecas sasniegt augstākās planētu sistēmas. Tie ir maldu piemēri. Viss beidzas ar to, ka viņi, pašiem nezinot, iet uz elli. Šeit ļoti nozīmīgs ir sanskrita vārds «moha-džāla». «Džāla» nozīmē «tīkls»; viņi ir kā tīklā noķertas zivis, kas netiek no tā ārā.

BG 16.17.

17. PANTS

ātma-sambhāvitāh stabdhā    dhana-māna-madānvitāh
jadžantē nāma-jagjais tē    dambhēnāvidhi-pūrvakam

ātma-sambhāvitāh — pašapmierināti;
stabdhāh — nekaunīgi; dhana-māna — bagātības un
viltus lepnuma; mada — maldos; anvitāh — iegrimuši;
jadžantē — ziedo; nāma — tikai vārda pēc;
jagjaih — ar ziedojumiem; — tie;
dambhēna — aiz lepnuma; avidhi-pūrvakam — nesekojot
nekādiem likumiem un noteikumiem.

TULKOJUMS

Vienmēr pašapmierināti un nekaunīgi, bagātības un viltus
lepnuma maldināti, viņi dažkārt izskata pēc augstprātīgi ziedo,
neievērojot nekādus likumus un ierobežojumus.

SKAIDROJUMS

Uzskatot sevi par pasaules centru,
neņemot vērā nekādas autoritātes vai rakstus, dēmoni reizēm
pilda tā saucamos reliģijas jeb ziedošanas rituālus. Un, tā kā
viņi netic autoritātēm, ir ļoti nekaunīgi. Tas notiek bagātības
un viltus lepnuma radīto maldu dēļ. Dažreiz šādi dēmoni uzņemas
sludinātāju lomas, muļķo cilvēkus un iegūst reliģijas
reformatoru vai Dieva iemiesojumu slavu. Viņi ziedo izskata pēc,
godina padievus vai rada paši savu Dievu. Ļaudis sauc viņus par
Dieviem un pielūdz, nejēgas uzskata viņus par reliģijā un
garīgajās zināšanās ļoti attīstītiem. Dēmoni velk mugurā
atsacīšanās dzīves kārtas drēbes, un šajās drēbēs dara visādas
muļķības. Patiesībā tam, kas ir atsacījies no šīs pasaules, ir
ļoti daudz ierobežojumu. Bet dēmoniem šie ierobežojumi nerūp.
Viņi domā, ka jebkurš ceļš, ko cilvēks rada, ir viņa paša ceļš,
ka nepastāv kāds nosprausts ceļš, pa kuru būtu jāiet. Šeit ir
īpaši uzsvērts vārds «avidhi-pūrvakam», kas nozīmē likumu un
ierobežojumu neievērošanu. Tas vienmēr notiek aiz neziņas un
maldiem.

BG 16.18.

18. PANTS

ahankāram balam darpam    kāmam krodham ča samšritāh
mām ātma-para-dēhēšu    pradvišanto ‘bhjasūjakāh

ahankāram — neīstajā «es»;
balam — spēkā; darpam — lepnumā; kāmam — iekārē;
krodham — dusmās; ča — arī;
samšritāh — patvērušies; mām — Mani;
ātma — savos; para — un citu; dēhēšu — ķermeņos;
pradvišantah — zaimojot; abhjasūjakāh — apskauž.

TULKOJUMS

Neīstā «es», spēka, lepnuma, iekāres un dusmu maldināti,
dēmoni apskauž Dieva Augstāko Personību, kas mājo viņu un citu
ķermeņos. Viņi zaimo īsteno reliģiju.

SKAIDROJUMS

Dēmoniskam cilvēkam, kas vienmēr ir
pret Dieva augstāko varu, nepatīk svētie raksti un ticība. Viņš
neieredz rakstus un Dieva Augstākās Personības esamību. Tas
rodas no viņa tā saucamā lepnuma, bagātībām un spēka. Viņš
nezina, ka šī dzīve ir gatavošanās nākamajai. To nezinot, viņš
patiesībā ienīst kā sevi, tā arī citus. Viņš ir vardarbīgs gan
pret citu ķermeņiem, gan pret savējo. Viņš nedomā par to, ka
visu vada Dieva Personība, jo viņam nav zināšanu. Neieredzot
rakstus un Dieva Augstāko Personību, viņš izvirza viltus
argumentus pret Dieva esamību un noliedz rakstu autoritāti. Viņš
uzskata, ka ir neatkarīgs un spējīgs paveikt jebkuru darbu. Viņš
domā, ka neviens nespēj viņam līdzināties ne spēkā, ne varenībā,
ne bagātībā, tāpēc var darboties kā pašam tīk, un neviens viņu
nespēj apturēt. Ja dēmonam ir ienaidnieks, kas varētu apturēt
viņa jutekliskās darbības attīstību, tad viņš domā par to, kā
saviem spēkiem šo ienaidnieku uzveikt.

BG 16.19.

19. PANTS

tān aham dvišatah krūrān    samsārēšu narādhamān
kšipāmj adžasram ašubhān    āsurīšv ēva jonišu

tān — tos; aham — Es;
dvišatah — skaudīgos; krūrān — ļaunos;
samsārēšu — materiālās esamības okeānā;
nara-adhamān — zemākos no cilvēkiem; kšipāmi — Es
lieku; adžasram — uz mūžīgiem laikiem;
ašubhān — nelabvēlīgos; āsurīšu — dēmoniskos;
ēva — noteikti; jonišu — klēpjos.

TULKOJUMS

Skaudīgos un ļaunos, zemākos no cilvēkiem, Es uz mūžīgiem
laikiem iemetu materiālās esamības okeānā dažādos dēmoniskos
dzīvības veidos.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā skaidri norādīts, ka
tieši augstākā griba novieto atsevišķo dvēseli noteiktā ķermenī.
Dēmonisks cilvēks var nepiekrist tam, ka Dievs Kungs ir
visaugstākais, un viņš tiešām var darboties pēc savām iegribām,
bet nākamā dzimšana būs atkarīga no Dieva Augstākās Personības,
nevis no viņa. Šrīmad Bhāgavatamas trešajā dziedājumā teikts,
ka atsevišķā dvēsele pēc nāves tiek ielikta mātes klēpī, kur
augstākās varas uzraudzībā saņem attiecīgu ķermeni. Tāpēc
materiālajā esamībā mēs redzam tik daudz dzīvo būtņu
veidus — dzīvniekus, kukaiņus, cilvēkus, utt. Visu to
ir iekārtojusi augstākā vara. Nekas nav nejaušs. Kas attiecas uz
dēmoniem, ir skaidri pateikts, ka viņi pastāvīgi tiek likti
dēmonu klēpjos, un tā tie turpina būt ļaunie un zemākie no
cilvēkiem. Šādi dēmoniski cilvēku veidi vienmēr ir pilni
iekāres, vienmēr vardarbīgi, naidīgi un netīri. Daudzie mednieku
veidi džungļos arī pieskaitāmi dēmoniskiem dzīvības veidiem.

BG 16.20.

20. PANTS

āsurīm jonim āpannā    mūdhā džanmani džanmani
mām aprāpjaiva kauntēja    tato jāntj adhamām gatim

āsurīm — dēmoniskus; jonim — dzīvības
veidus; āpannāh — iegūstot; mūdhāh — nelgas;
džanmani džanmani — dzimšanu pēc dzimšanas;
mām — Mani; aprāpja — nesasniedzot;
ēva — noteikti; kauntēja — Kuntī dēls;
tatah — pēc tam; jānti — iet; adhamām — nolādētu;
gatim — mērķi.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Atkal un atkal piedzimstot dēmoniskos dzīvības
veidos, šādi cilvēki nekad nevēršas pie Manis. Pamazām viņi
nogrimst līdz pašiem atbaidošākajiem esamības veidiem.

SKAIDROJUMS

Ir zināms, ka Dievs ir visužēlīgs, bet šeit
mēs redzam, ka Dievs nekad nežēlo dēmonus. Šeit skaidri
pateikts, ka dēmoniskie cilvēki dzīvi pēc dzīves tiek likti tādu
pašu dēmonu klēpjos, un, neiegūstot Visaugstā Kunga žēlastību,
viņi iet zemāk un zemāk, galu galā sasniedzot kaķu, suņu un cūku
ķermeņus. Skaidri pateikts, ka dēmoniem nav gandrīz nekādas
iespējas saņemt Dieva žēlastību nevienā dzīves posmā. Vēdās arī
teikts, ka šādas personas pamazām grimst zemāk un zemāk un kļūst
par suņiem un cūkām. Varētu iebilst, ka šai ziņā Dievu nevar
saukt par visužēlīgu, jo viņš nežēlo dēmonus. Atbildi uz šo
jautājumu mēs varam atrast Vēdāntasūtrās; tur teikts, ka
Visaugstais Kungs nevienu neienīst. Tas, ka asuras nonāk
zemākajos dzīvības līmeņos, ir tikai vēl viena Viņa žēlastības
izpausme. Reizēm Visaugstais Kungs nogalina asuras, bet arī šī
nogalināšana viņiem ir svētīga, jo Vēdu rakstos mēs varam
izlasīt, ka ikviens, kuru nogalina Visaugstais Kungs, iegūst
atbrīvi. Vēsturē ir daudz šādu gadījumu ar
asurām — Rāvanu, Kamsu, Hiranjakašipu —, kad
Dievs Kungs atnāca dažādos avatāros, lai viņus nogalinātu. Tāpēc
Dieva žēlastību saņem arī asuras, ja viņiem paveicas un Dievs
tos nogalina.

BG 16.21.

21. PANTS

tri-vidham narakasjēdam    dvāram nāšanam ātmanah
kāmah krodhas tathā lobhas    tasmād ētat trajam tjadžēt

tri-vidham — triju veidu;
narakasja — elles; idam — šie; dvāram — vārti;
nāšanam — iznīcinošie; ātmanah — patību;
kāmah — iekāre; krodhah — dusmas; tathā — kā arī;
lobhah — alkatība; tasmāt — tāpēc; ētat — šos;
trajam — trijus; tjadžēt — jāatmet.

TULKOJUMS

Treji vārti ved uz elli — iekāre, dusmas un
alkatība. Ikvienam saprātīgam cilvēkam jāatbrīvojas no šīm
īpašībām, jo tās ved dvēseli pagrimumā.

SKAIDROJUMS

Šeit aprakstīts dēmoniskās dzīves
sākums. Cilvēks cenšas apmierināt iekāri, un, kad tas neizdodas,
viņš kļūst dusmīgs un alkatīgs. Saprātīgam cilvēkam, kas negrib
nolaisties līdz dēmoniskajiem dzīvības veidiem, jācenšas tikt
vaļā no šiem trijiem ienaidniekiem, kuri var nobeigt patību
tiktāl, ka vairs nebūs iespējams atbrīvoties no šiem
materiālajiem pinekļiem.

BG 16.22.

22. PANTS

ētair vimuktah kauntēja    tamo-dvārais tribhir narah
āčaratj ātmanah šrējas    tato jāti parām gatim

ētaih — no tiem; vimuktah — atbrīvots;
kauntēja — Kuntī dēls; tamah-dvāraih — tumsas vārtiem;
tribhih — trejādiem; narah — cilvēks;
āčarati — dara; ātmanah — sevis;
šrējah — svētībai; tatah — tad; jāti — iet;
parām — uz augstāko; gatim — mērķi.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Kas izglābies no šiem trijiem elles vārtiem,
tas iet pretim pašapjēgai un pakāpeniski sasniedz augstāko
mērķi.

SKAIDROJUMS

No šiem trijiem cilvēciskās dzīves
ienaidniekiem — iekāres, dusmām un
alkatības — ir ļoti jāuzmanās. Jo brīvāks no iekāres,
dusmām un alkatības ir cilvēks, jo tīrāka kļūst viņa esamība.
Tad viņš spēj sekot Vēdu rakstos dotajiem likumiem un
norādījumiem. Sekojot cilvēka dzīves vadošajiem principiem,
būtne pakāpeniski paceļas līdz garīgās apzināšanās pakāpei. Ja
cilvēkam paveicas un viņš šādā veidā nonāk līdz Krišnas apziņas
līmenim, tad viņu gaida panākumi. Vēdu rakstos ieteikti darbības
un pretdarbības ceļi, lai dotu iespēju nonākt šķīstīšanās
līmenī. Viss paņēmiens balstās uz iekāres, alkatības un dusmu
atmešanu. Šādā veidā izkopjot zināšanas, cilvēks var pacelties
augstākajā sevis apzināšanās stāvoklī. Sevis apzināšanās pilnība
ir garīgajā kalpošanā. Saistītā dvēsele, kas garīgi kalpo,
noteikti tiek atbrīvota. Tāpēc saskaņā ar Vēdu iekārtu pastāv
četras sabiedriskās dzīves kārtas un četras garīgās dzīves
kārtas, ko sauc par kastu un garīgo kārtu sistēmu. Dažādām
kastām jeb sabiedrības daļām ir dažādi likumi un ierobežojumi,
un, ja cilvēks spēj tos ievērot, viņš dabiski paceļas augstākajā
garīgās apzināšanās līmenī. Tad viņš noteikti var iegūt atbrīvi.

BG 16.23.

23. PANTS

jah šāstra-vidhim utsridžja    vartatē kāma-kāratah
na sa siddhim avāpnoti    na sukham na parām gatim

jah — kas; šāstra-vidhim — rakstu
ierobežojumus; utsridžja — atmetot; vartatē — paliek;
kāma-kāratah — darbojoties pēc savām iegribām un iekāres;
na — ne; sah — viņš; siddhim — pilnību;
avāpnoti — sasniedz; na — ne; sukham — laimi;
na — ne; parām — augstāko; gatim — pilnības
pakāpi.

TULKOJUMS

Kas neievēro rakstu norādījumus un rīkojas pēc savām
iegribām, tas nesasniedz ne pilnību, ne laimi, ne augstāko
mērķi.

SKAIDROJUMS

Kā iepriekš tika aprakstīts, dažādām cilvēku sabiedrības kastām un kārtām ir doti šāstravidhi jeb šāstru norādījumi. Ikvienam tie būtu jāpilda. Ja cilvēks tiem neseko un darbojas pēc savām iegribām saskaņā ar savu iekāri, alkatību un vēlmēm, tad viņš dzīvē nekad nesasniedz pilnību. Citiem vārdiem sakot, cilvēks var visu zināt teorētiski, bet, ja viņš to nelieto savā dzīvē, viņš uzskatāms par zemāko no cilvēkiem. Cilvēciskajā dzīvības veidā būtnei vajadzētu būt saprātīgai un sekot norādījumiem, lai dzīvē varētu nonākt līdz augstākajam līmenim, bet, ja viņa tiem neseko, tad sākas pagrimums. Un, pat ja būtne seko likumiem, ierobežojumiem un morāles principiem, bet galu galā nenonāk līdz Visaugstā Kunga izpratnei, tad visas viņas zināšanas tiek laupītas. Un, pat ja būtne pieņem Dieva esamību, bet nekalpo Viņam, tad visi tās centieni zaudē jēgu. Tāpēc cilvēkam pakāpeniski jāpaceļas Krišnas apziņas un garīgās kalpošanas līmenī; tikai un vienīgi tad viņš var sasniegt augstāko pilnību.
Ļoti nozīmīgs ir vārds «kāma-kāratah». Cilvēks, kas apzināti pārkāpj likumus, darbojas iekārē. Viņš zina, ka tas ir aizliegts, bet dara. To sauc par darbību pēc paša iegribām. Viņš zina, kā jārīkojas, tomēr tā nerīkojas; viņu vada iegribas. Visaugstais Kungs šādus cilvēkus nosoda. Viņi nevar sasniegt to pilnību, kas domāta cilvēka mūžam. Cilvēka mūžs īpaši paredzēts esamības šķīstīšanai, un tas, kas neseko likumiem un ierobežojumiem, nevar ne šķīstīties, ne sasniegt īstu laimi.

BG 16.24.

24. PANTS

tasmāč čhāstram pramānam tē    kārjākārja-vjavasthitau
gjātvā šāstra-vidhānoktam    karma kartum ihārhasi

tasmāt — tāpēc; šāstram — raksti;
pramānam — atklāj; — tavu; kārja — pienākumu;
akārja — un aizliegtu darbību; vjavasthitau — nosakot;
gjātvā — zinot; šāstra — rakstu;
vidhāna — ierobežojumus; uktam — kā teikts;
karma — darbu; kartum — darīt; iha — šai pasaulē;
arhasi — tev vajag.

TULKOJUMS

No rakstu norādījumiem jāsaprot, kas ir jādara un kas nav
jādara. Zinot šos likumus un ierobežojumus, jārīkojas tā, lai
pakāpeniski pilnveidotos.

SKAIDROJUMS

Kā teikts piecpadsmitajā nodaļā, visi Vēdu likumi un ierobežojumi domāti, lai iepazītu Krišnu. Kas no Bhagavad-gītas saprot Krišnu, nonāk Krišnas apziņā un garīgi kalpo, tas ir sasniedzis augstāko zināšanu pilnību, ko var dot Vēdu raksti. Kungs Čaitanja Mahāprabhu padarīja šo ceļu ļoti vieglu. Viņš lūdza, lai cilvēki tikai daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, garīgi kalpo Dievam Kungam un bauda Dievībai piedāvāta ēdiena pārpalikumus. Kas tieši pilda visas šīs garīgās kalpošanas darbības, tas ir apguvis visus Vēdu rakstus. Viņš pilnīgā veidā ir nonācis līdz to secinājumam. Protams, parastam cilvēkam, kas neapzinās Krišnu un garīgi nekalpo, darāmais un neatļautais jāsaprot no Vēdu norādījumiem. Jādarbojas saskaņā ar tiem, bez jebkādiem iebildumiem. Lūk, kāda ir sekošana šāstru jeb rakstu likumiem. Šāstrai nav četru saistītās dvēseles pamattrūkumu: nepilnīgu jutekļu, tieksmes krāpt, noteiktas kļūdīšanās un nonākšanas maldos. Šie četri saistītās dzīves pamattrūkumi padara būtni nepiemērotu likumu un ierobežojumu izvirzīšanai. Tāpēc šāstrās, kuras šie četri trūkumi neskar, aprakstītos likumus un ierobežojumus atzīst bez izmaiņām visi diženie svētie, āčārjas un lielas dvēseles.
Indijā ir daudz garīgās izpratnes kopu, kas parasti tiek iedalītas divās daļās: impersonālistos un personālistos. Tomēr abu šo daļu pārstāvji dzīvo saskaņā ar Vēdu priekšrakstiem. Kas neseko rakstiem, tas nespēj pacelties pilnības līmenī. Tāpēc tas, kas patiešām saprot šāstru jēgu, uzskatāms par veiksmīgu.
Cilvēku sabiedrībā jebkuru pagrimumu rada nepatika pret Dieva Augstākās Personības izpratnes principiem. Tas ir vislielākais cilvēciskās dzīves pārkāpums. Tāpēc maija, Dieva Augstākās Personības materiālā enerģija vienmēr sagādā mums raizes ar triju veidu ciešanām. Materiālo enerģiju veido trīs materiālās dabas īpašības. Lai varētu uzsākt ceļu pretī Visaugstā Kunga izpratnei, jāpaceļas vismaz līdz skaidrībai. Nepaceļoties līdz skaidrībai, cilvēks paliek tumsībā un kaislībās, kas rada dēmonisku dzīvi. Tie, kuri dzīvo kaislībās un tumsībā, izsmej rakstus, izsmej svētos cilvēkus un izsmej pareizu Dieva Augstākās Personības izpratni. Viņi nepakļaujas garīgā skolotāja norādījumiem un neievēro rakstu ierobežojumus. Viņus nepiesaista pat garīgās kalpošanas slava. Viņi rada paši savu augšupejas ceļu. Lūk, kādi ir daži cilvēku sabiedrības trūkumi, kas ved uz dēmonisku dzīvi. Bet, ja cilvēks spēj atrast īstenu garīgo skolotāju, kurš pa augšupejas ceļu var aizvest līdz augstākajam līmenim, tad viņa mūžs vainagojas panākumiem.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad
Bhagavad-gītas sešpadsmitajai nodaļai, kas vēsta par dievišķām
un dēmoniskām dabām.