Bhagavad-gīta kāda tā ir priekšvārds

Bhagavad-gīta kāda tā ir

Ievadvārdi

Bhagavad-gīta daudzkārt izdota un lasīta atsevišķi, taču sākotnēji tā ir Mahābhāratas, senās pasaules vēstures sanskrita eposa daļa. Mahābhārata vēstī par notikumiem, kas risinājušies pirms pašreizējā Kali laikmeta. Šī laikmeta sākumā, apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu, Kungs Krišna izstāstīja Bhagavad-gītu savam draugam un bhaktam Ardžunam.
Viņu sarunas — viena no diženākajām filozofiskajām un reliģiskajām sarunām, kādas vien pazīst cilvēce — notika īsi pirms brāļu kara sākuma. Šis karš notika starp simts Dhritarāštras dēliem un viņu brālēniem Pāndaviem, Pāndu dēliem.
Dhritarāštra un Pāndu bija brāļi no Kuru dzimtas, kas aizsākās ar valdnieku Bharatu, kurš agrāk valdīja pār visu Zemi. Arī Mahābhāratas nosaukums radies no viņa vārda. Dhritarāštra, vecākais brālis, bija piedzimis akls, tāpēc troni, kas pienācās viņam, mantoja jaunākais brālis Pāndu.
Pāndu nomira jauns, un par viņa pieciem dēliem — Judhišthiru, Bhīmu, Ardžunu, Nakulu un Sahadēvu — rūpējās Dhritarāštra, kas pēc Pāndu nāves pārņēma valdīšanu. Tāpēc, Dhritarāštras dēli un Pāndu dēli uzauga kopā viena valdnieka ģimenē. Gan vieni, gan otri kara mākslu apguva pie skolotāja Dronas un saņēma padomus no godājamā dzimtas vectēva Bhīšmas.
Tomēr Dhritarāštras dēli, it īpaši vecākais Durjodhana, neieredzēja un apskauda Pāndavus. Arī aklais un ļaunais Dhritarāštra gribēja, lai karaļvalsti mantotu viņa dēli, nevis Pāndu dēli.
Tā Durjodhana ar Dhritarāštras piekrišanu kala plānus, kā nogalināt jaunos Pāndu dēlus, un tos no daudzajiem slepkavības mēģinājumiem paglāba tikai tēvoča Viduras un brālēna Kunga Krišnas rūpīgā aizsardzība.
Kungs Krišna nebija parasts cilvēks, Viņš bija pats Visaugstais Dievs, kas atnāca uz Zemi un spēlēja prinča lomu kāda tā laika dinastijā. Šai lomā viņš bija arī Pāndu sievas un Pāndavu mātes Kuntī jeb Prithas brāļadēls. Un, tā kā Viņš bija gan radinieks, gan mūžīgais reliģijas aizstāvis, Viņš svētīja un aizsargāja taisnīgos Pāndu dēlus.
Taču galu galā viltīgais Durjodhana izaicināja Pāndavus uz kauliņu spēli. Šajā liktenīgajā spēlē Durjodhana un viņa brāļi ieguva šķīsto un uzticīgo Draupadī, Pāndavu sievu, un apvainojošā kārtā centās viņu izģērbt visu valdnieku un prinču acu priekšā. Draupadī no kauna izglāba tikai Krišnas dievišķā iejaukšanās, taču blēdīgajā kauliņu spēlē Pāndavi zaudēja. Viņiem bija izkrāpta valsts, un pašiem uz trīspadsmit gadiem bija jādodas trimdā.
Atgriezušies no trimdas, Pāndavi prasīja Durjodhanam atdot valsti, kas viņiem pienācās, taču Durjodhana atteicās to darīt. Pieci Pāndavi bija prinči, un viņu pienākums bija valdīt, tāpēc viņi lūdza dot kaut piecus ciemus. Bet Durjodhana lepni atbildēja, ka nedāvās viņiem ne zemes gabaliņu, kur atdatu iespraust.
Līdz šim brīdim Pāndavi bija visu pacietuši. Bet nu mērs bija pilns, un karš likās neizbēgams.
Visas pasaules valdnieki sašķēlās divās nometnēs. Vieni nostājās Dhritarāštras dēlu pusē, bet otri Pāndavu pusē. Pats Krišna kļuva par Pāndu dēlu ziņnesi un devās uz Dhritarāštras galmu, lai aicinātu uz mieru. Viņa lūgums tika noraidīts, un karš kļuva neizbēgams.
Pāndavi, cilvēki ar visaugstāko morāli, atzina Krišnu par Dieva Augstāko Personību, turpretī bezdievīgi Dhritarāštras dēli neatzina. Un tomēr Krišna bija ar mieru piedalīties karā tā, kā to vēlējās katra no pusēm. Būdams Dievs, Krišna pats nebija ar mieru cīnīties, taču deva pusēm iespēju izvēlēties: vieni varēja izmantot Krišnas karaspēku, bet otri — ņemt pašu Krišnu par padomdevēju un palīgu. Durjodhana, politiskais ģēnijs, izmantoja izdevību iegūt Krišnas karaspēku, bet Pāndavi savukārt gribēja savā pusē pašu Krišnu.
Tā Krišna kļuva par Ardžunas kaujas ratu vadītāju un ņēma savās rokās teiksmainā strēlnieka kaujas ratu grožus. Šai vietā sākas Bhagavad-gīta: kaujas laukā viens otram pretī stāv divi cīņai gatavi karaspēki, un Dhritarāštra noraizējies jautā savam rakstvedim Sandžajam: «Ko viņi darīja?»
Apstākļi ir skaidri; vēl tikai jāpasaka daži vārdi par tulkojumu un komentāriem.
Gandrīz visos Bhagavad-gītas tulkojumos ir atmesta Krišnas personība, lai dotu vietu tulkotāja uzskatiem un filozofijai. Mahābhāratas saturs tiek apskatīts kā neparasts mīts, un Krišna kļūst par poētiskas izteiksmes līdzekli, caur kuru savas domas izteicis kāds nezināms ģēnijs, var arī, labākajā gadījumā, Viņš kļūst par mazsvarīgu vēsturisko personību.
Taču, ja uzklausām pašu Bhagavad-gītu, tad redzam, ka tās mērķis un būtība ir Krišnas persona.
Šis tulkojums, kā arī komentāri virza lasītāja uzmanību uz Krišnu, nevis prom no Viņa. Šajā ziņā «Bhagavad-gīta kāda tā ir» ir vienreizēja. Vienreizējs ir arī tas, ka šādā veidā Bhagavad-gīta kļūst pilnīgi pastāvīga un skaidra. Lasot Gītu, atcerēsimies, ka Krišna ir tās teicējs un galamērķis, un šī diženā un svētā grāmatu mums atklāsies patiesā gaismā.

null

Priekšvārds

Sākotnēji es uzrakstīju «Bhagavad-gītu kāda tā ir» tādu, kādu jūs to redzat tagad. Diemžēl, izdodot to pirmoreiz, sākotnējais teksts tika saīsināts, un tajā palika mazāk par 400 lappusēm, nebija arī ilustrāciju un lielākās daļas Šrīmad Bhagavad-gītas pantu izskaidrojumu. Citās savās grāmatās — Šrīmad Bhāgavatamā, Šrī Īšopanišadā un citās — vispirms esmu devis sākotnējos pantus, pēc tam to anglisko transliterāciju, sanskrita-angļu vārdiskos tulkojumus, panta tulkojumus un izskaidrojumus. Tas padara grāmatu autentisku un zinātnisku un tās jēgu skaidri redzamu. Tāpēc manuskripta saīsināšana mani īpaši neiepriecināja. Taču vēlāk, kad pieprasījums pēc «Bhagavad-gītas kāda tā ir» krietni pieauga, daudzi zinātnieki un bhaktas lūdza mani izdot grāmatu sākotnējā veidā. Šajā izdevumā esmu centies pasniegt šo diženo gudrības grāmatu ar nesaīsinātiem paramparas skaidrojumiem, lai Krišnas apziņas kustība kļūtu vēl pārliecinošāka un lielāka.
Krišnas apziņas kustība ir īstena, vēsturiski autoritatīva, dabiska un pārpasaulīga, jo balstās uz «Bhagavad-gītu kāda tā ir». Tā pamazām kļūst par pašu populārāko kustību pasaulē, īpaši starp jauniešiem. Par to arvien vairāk un vairāk interesējas arī vecāka gadagājuma ļaudis. Vecāko paaudzi mūsu kustība ieinteresēja tik ļoti, ka manu skolnieku tēvi un vectēvi dod mums jaunu iedvesmu, kļūstot par mūsu lielās biedrības, Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības, mūža locekļiem. Losandželosā pie manis nāk daudzi tēvi un mātes un pateicas par to, ka es izplatu Krišnas apziņas kustību pa visu pasauli. Vairāki no viņiem ir teikuši, ka Amerikai laimējies, jo es esmu uzsācis Krišnas apziņas kustību tieši tur. Bet patiesībā īstais kustības tēvs ir pats Kungs Krišna, jo tā ir sākta ārkārtīgi sen un atnākusi līdz mūsdienu sabiedrībai pa mācekļu pēctecības ceļu. Un, ja man ir kādi nopelni, tad par to jāpateicas nevis man, bet gan manam mūžīgajam garīgajam skolotājam, Viņa Dievišķajai žēlastībai Om Višnupādam Paramahamsam Parivrādžakāčārjam 108 Šrī Šrīmad Bhaktisidhāntam Sarasvatī Gosvāmī Mahārādžam Prabhupādam.
Mans vienīgais nopelns varbūt ir tas, ka esmu centies pasniegt Bhagavad-gītu tādu, kāda tā ir, neko neliekot klāt. Pirms manas «Bhagavad-gītas kāda tā ir» gandrīz visos Bhagavad-gītas angļu izdevumos autori bija centušies sasniegt kaut kādus savus mērķus, bet mēs, izdodot «Bhagavad-gītu kāda tā ir», esam centušies atklāt Dieva Augstākās Personības, Krišnas mērķi. Mūsu uzdevums ir parādīt Krišnas gribu, nevis kāda pasaulīga prātotāja — politiķa, filozofa vai zinātnieka gribu, jo par spīti visām viņu zināšanām tiem par Krišnu ir visai maz sajēgas. Kad Krišna saka: man-manā bhava mad-bhakto mad-jādžī mām namaskuru, tad mēs, atšķirībā no tā saucamajiem zinātniekiem, neapgalvojam, ka Krišna un Viņa iekšējais gars ir dažādi. Krišna ir absolūts, un nav nekādas starpības starp Krišnas vārdu, Krišnas veidolu, Krišnas īpašībām, Krišnas spēlēm utt. Krišnas absolūtumu ļoti grūti saprast tam, kas nav Viņa bhakta un paramparas (mācekļu pēctecības) loceklis. Parasti tā saucamie zinātnieki, politiķi, filozofi un svāmī, kuru zināšanas par Krišnu ir visai nepilnīgas, rakstot komentārus Bhagavad-gītai, cenšas nostumt Viņu malā vai pat pilnīgi iznīcināt. Šādus neautoritatīvus Bhagavad-gītas komentārus sauc par Mājāvāda-bhāšju, un Kungs Čaitanja ir mūs brīdinājis attiecībā uz neautoritatīviem cilvēkiem. Viņš teica: «Kas centīsies saprast Bhagavad-gītu no mājāvādī redzes viedokļa, tas izdarīs rupju kļūdu. Šī kļūda novedīs pie tā, ka maldinātais Bhagavad-gītas apguvējs noteikti noies no garīgās vadības ceļa un nespēs atgriezties mājās pie Dieva.»
Mūsu vienīgais nolūks ir pasniegt «Bhagavad-gītu kāda tā ir», lai vadītu maldu saistīto tās apguvēju pretī mērķim, kuru piepildīt Krišna atnāk uz šo planētu reizi Brahmas dienā jeb reizi katros 8 600 000 000 gados. Šis mērķis norādīts Bhagavad-gītā, un mums tas jāpieņem tāds, kāds tas ir, citādi nav nekādas jēgas censties izprast Bhagavad-gītu un tās teicēju — Kungu Krišnu. Pirmoreiz Kungs Krišna teica Bhagavad-gītu Saules dievam pirms vairākiem simtiem miljonu gadu. Mums tas jāatzīst un Bhagavad-gītas vēsturiskā nozīme jāsaprot, nevis tulkojot to pēc sava prāta, bet gan balstoties uz Krišnas autoritāti. Skaidrot Bhagavad-gītu pretrunā ar Krišnas gribu ir vislielākais apvainojums. Lai neizdarītu šo apvainojumu, jāsaprot, ka Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība, kā to no Viņa saprata Ardžuna, Viņa pirmais māceklis. Šāda Bhagavad-gītas izpratne dod īstenu labumu un, kā norāda autoritātes, nes svētību sabiedrībai, ļaujot tās locekļiem piepildīt savas dzīves sūtību.
Krišnas apziņas kustība sabiedrībai ir būtiski nepieciešama, jo tā dod iespēju sasniegt dzīves augstāko pilnību. Kā to izdarīt, visā pilnībā izklāstīts Bhagavad-gītā. Diemžēl, pasaulīgie ķildnieki izmanto Bhagavad-gītu, lai īstenotu savas dēmoniskās tieksmes un maldinātu cilvēkus, neļaujot tiem pareizi saprast vienkāršos dzīves principus. Ikvienam ir jāzina, cik varens ir Dievs Krišna; ikvienam ir jāzina, kādā stāvoklī atrodas dzīvās būtnes. Ikvienam jāzina, ka dzīvās būtnes ir mūžīgi kalpi, un, ja tās nekalpo Krišnam, tad viņām nākas kalpot maldiem trijās materiālās dabas īpašībās un bez gala griezties dzimšanas un nāves ritenī. Tam pakļauti arī tā saucamie atbrīvotie mājāvādī prātnieki. Šīs zināšanas veido diženu zinātni, un katrai dzīvai būtnei jāuzklausa tā sevis pašas labad.
Cilvēku lielāko daļu, it īpaši Kali laikmetā, ir apbūrusi Krišnas ārējā enerģija, un viņi maldīgi uzskata, ka cilvēks, pilnveidojot materiālās ērtības, var kļūt laimīgs. Viņi nezina, ka materiālā jeb ārējā daba ir ļoti stipra, ka ikvienu stingri saista materiālās dabas nepārkāpjamie likumi. Dzīvā būtne ir laimīga neatņemama Dieva Kunga daļiņa, un tāpēc tai dabīga ir tieša kalpošana Dievam Kungam. Maldu apburtie cilvēki cenšas kļūt laimīgi, kalpojot saviem jutekļiem un dažādos veidos apmierinot tos, bet tas nemūžam nepadarīs viņus laimīgus. Cilvēkam nevis jāgādā bauda saviem materiālajiem jutekļiem, bet gan jāapmierina Dieva Kunga jutekļi. Lūk, kāda ir augstākā dzīves pilnība. Dievs Kungs to vēlas, un Viņš to prasa. Šis Bhagavad-gītas galvenais jautājums ir jāizprot. Krišnas apziņas kustība šo, galveno jautājumu, māca visai pasaulei, un, tā kā mēs neapgānām «Bhagavad-gītas kāda tā ir» jautājumus, tad ikvienam, kas no Bhagavad-gītas apgūšanas vēlas gūt kādu labumu, jāizmanto Krišnas apziņas kustības atbalsts, lai tiešā Dieva Kunga vadībā praktiski izprastu Bhagavad-gītu. Tādēļ mēs ceram, ka cilvēki no šādā veidā pasniegtās «Bhagavad-gītas kāda tā ir» iepazīšanās gūs lielu svētību, un uzskatīsim, ka mūsu centieni vainagojušies panākumiem pat tad, ja arī tikai viens cilvēks kļūs par tīru Dieva Kunga bhaktu.

A. Č. Bhaktivēdānta Svāmī
1971. gada 12. maijs
Austrālija, Sidneja

Tālāk: Ievads