Bhagavad-gīta piektā nodaļa

null

PIEKTĀ NODAĻA

Karma-joga — darbošanās
Krišnas apziņā

BG 5.1.

1. PANTS

ardžuna uvāča
sannjāsam karmanām krišna punar jogam ča šamsasi
jač čhrēja ētajor ēkam tan mē brūhi su-niščitam

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; sannjāsam — atsacīšanos; karmanām — no visām darbībām; krišna — ak, Krišna; punah — atkal; jogam — garīgo kalpošanu; ča — arī; šamsasi — Tu cildini; jat — kura; šrējah — svētīgāka; ētajoh — no šīm abām; ēkam — viena; tat — to; — man; brūhi — lūdzu saki; su-niščitam — skaidri.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Krišna! Vispirms Tu man liec atsacīties no darbības, bet pēc tam iesaki kalpot ar mīlestību. Esi tik labs un pasaki skaidri — kā ir svētīgāk?

SKAIDROJUMS

Šajā, piektajā Bhagavad-gītas, nodaļā Dievs Kungs norāda, ka garīgā kalpošana ir labāka par sausu prātošanu. Garīgā kalpošana ir vieglāka par prātošanu, jo tā pēc dabas ir pārpasaulīga un atbrīvo cilvēku no pretdarbībām. Otrajā nodaļā tika dotas sākotnējās zināšanas par dvēseli un tās ieslodzījumu materiālajā ķermenī. Tur tika paskaidrots arī, kā tikt ārā no materiālā krātiņa ar budhi-jogu jeb garīgo kalpošanu. Trešajā nodaļā tika paskaidrots, ka cilvēkam, kuram ir zināšanas, vairs nav jāpilda nekādi pienākumi. Un ceturtajā nodaļā Dievs Kungs stāstīja Ardžunam, ka visu veidu ziedojumu kalngals ir zināšanas. Tomēr ceturtās nodaļas beigās Dievs Kungs ieteica Ardžunam, balstoties uz pilnīgām zināšanām, celties un cīnīties. Tādējādi, vienlaicīgi uzsverot bhakti darba un bezdarbīgu zināšanu svarīgumu, Krišna samulsināja Ardžunu, un Ardžuna vairs nesaprata, ko darīt. Viņš saprata, ka atsacīties ar zināšanām nozīmē pārtraukt visu veidu darbību, kas veikta kā jutekļu darbība. Bet, ja cilvēks garīgi kalpo, tad kā gan viņš var pārtraukt darboties? Citiem vārdiem sakot, Ardžuna domāja, ka sanjāsa jeb atsacīšanās ar zināšanām nozīmē pilnīgu jebkādas darbības pārtraukšanu, jo atsacīšanās un darbība viņam likās nesavienojamas. Acīmredzot viņš nebija sapratis, ka darbība ar pilnīgām zināšanām nerada sekas, tāpēc neatšķiras no bezdarbības. Tāpēc Ardžuna jautā, vai vispār pārtraukt darboties vai darboties ar pilnīgām zināšanām.

BG 5.2.

2. PANTS

šrī bhagavān uvāča
sannjāsah karma-jogaš ča nihšrējasa-karāv ubhau
tajos tu karma-sannjāsāt karma-jogo višišjatē

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; sannjāsah — atsacīšanās no darbības; karma-jogah — darbs garīgi kalpojot; ča — arī; nihšrējasa-karau — ved pa atbrīves ceļu; ubhau — abi; tajoh — no tiem; tu — bet; karma-sannjāsāt — salīdzinājumā ar atsacīšanos no auglīga darba; karma-jogah — garīgā kalpošana; višišjatē — ir labāka.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība atbildēja: Atbrīvi dod gan atsacīšanās no darbības, gan garīgā kalpošana. Taču no šīm divām garīgā kalpošana ir labāka nekā atsacīšanās no darbības.

SKAIDROJUMS

Auglīga darbība (jutekliskas baudas meklēšana) rada materiālo verdzību. Kamēr vien būtne darbojas, lai uzlabotu ķermeniskās ērtības, tā noteikti ceļos pa dažādu veidu ķermeņiem, tādā veidā nemitīgi turpinot materiālo verdzību. Šrīmad Bhāgavatama (5.5.4.–6.) to apstiprina šādiem vārdiem:
nūnam pramattah kurutē vikarma
jad indrija-prītaja āprinoti
na sādhu manjē jata ātmano ‘jam
asann api klēša-da āsa dēhah

parābhavas tāvad abodha-džāto
jāvan na džigjāsata ātma-tattvam
jāvat krijās tāvad idam mano vai
karmātmakam jēna šarīra-bandhah

ēvam manah karma-vašam prajunktē
avidjajātmanj upadhījamānē
prītir na jāvan maji vāsudēvē
na mučjatē dēha-jogēna tāvat

«Cilvēki kā traki dzenas pēc jutekļu baudām un nezina, ka šis ciešanu pilnais ķermenis ir agrākās auglīgās darbības radīts. Kaut arī ķermenis ir laicīgs, tas vienmēr dažādos veidos sagādā mums raizes. Tāpēc darboties jutekļu apmierinājumam ir slikti. Dzīve ir bezjēdzīga, kamēr cilvēks neuzdod jautājumus par savu patieso būtību. Kamēr cilvēks nezina savu patieso būtību, tikmēr viņam auglīgi jādarbojas, lai apmierinātu jutekļus, un, kamēr viņš ir iegrimis jutekļu apmierināšanas apziņā, tikmēr viņam jāceļo no viena ķermeņa uz otru. Kaut arī prāts var būt iegrimis auglīgā darbībā un to ietekmē neziņa, cilvēkam ir jāattīsta mīlestība pret garīgo kalpošanu Vāsudēvam. Tikai tad var rast iespēju izkļūt no materiālās esamības verdzības.»
Tāpēc ar gjānu (jeb zināšanām, ka mēs neesam materiālie ķermeņi, bet gan garīgas dvēseles) vien nepietiek, lai atbrīvotos. Ir jādarbojas kā garīgai dvēselei, citādi nebūs nekādas izejas no materiālās verdzības. Darbība Krišnas apziņā nav darbība auglīgā līmenī. Darbība, kas veikta ar pilnīgām zināšanām, īstenās zināšanas vēl pastiprina. Ja nav Krišnas apziņas, tad atsacīšanās no auglīgas darbības nemaz nešķīsta saistītās dvēseles sirdi. Kamēr sirds ir netīra, tikmēr visa darbība noris auglīgā līmenī. Bet darbība Krišnas apziņā pilnīgi dabiski palīdz izvairīties no auglīgas darbības iznākuma, tāpēc nemaz nevajag nolaisties materiālā līmenī. Tādējādi darbība Krišnas apziņā vienmēr ir augstāka par atsacīšanos, jo atsakoties vienmēr draud briesmas atkrist. Šrīla Rūpa Gosvāmī grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.258.) apstiprina, ka atsacīšanās bez Krišnas apziņas ir nepilnīga:
prāpančikatajā buddhjā hari-sambandhi-vastunah
mumukšubhih paritjāgo vairāgjam phalgu kathjatē

«Kad cilvēks, kurš vēlas sasniegt atbrīvi, atsakās no tā, kas saistīts ar Dieva Augstāko Personību, uzskatot to par materiālu, viņa atsacīšanās uzskatāma par nepilnīgu.» Atsacīšanās ir pilnīga, ja cilvēks zina, ka viss pastāvošais pieder Dievam Kungam, un ka neviens neko nedrīkst saukt par savu. Ir jāsaprot, ka patiesībā nevienam nekas nepieder. Kāda vēl var būt runa par atsacīšanos? Kas zina, ka viss ir Krišnas īpašums, tas vienmēr ir atsacījies. Viss pieder Krišnam, tāpēc viss jāizmanto, lai kalpotu Viņam. Šāda pilnīga atsacīšanās Krišnas apziņā ir daudz labāka nekā jebkāda mākslīga mājāvādas mācības sekotāja sanjāsī atsacīšanās.

BG 5.3.

3. PANTS

gjējah sa nitja-sannjāsī jo na dvēšti na kānkšati
nirdvandvo hi mahā-bāho sukham bandhāt pramučjatē

gjējah — jāzina; sah — viņš; nitja — vienmēr; sannjāsī — atsacījies; jah — kas; na — nekad; dvēšti — nenicina; na — ne; kānkšati — alkst; nirdvandvah — brīvs no visiem pretstatiem; hi — noteikti; mahā-bāho — ak, stipriniek; sukham — laimīgi; bandhāt — no verdzības; pramučjatē — pilnīgi atbrīvots.

TULKOJUMS

Stipriniek Ardžuna! Zini, ka tas, kas nealkst darba augļu un nenicina tos, vienmēr ir atsacījies. Šāds cilvēks, brīvs no visiem pretstatiem, viegli izraujas no materiālās verdzības un pilnīgi atbrīvojas.

SKAIDROJUMS

Kas pilnīgi apzinās Krišnu, tas vienmēr ir atsacījies no visa, jo viņš nevēlas un neienīst darbības augļus. Šāds atsacījies cilvēks, kas pilnīgi veltījis sevi pārpasaulīgai, mīlestības pilnai kalpošanai Dievam Kungam, zina visu, jo viņš zina savu dabisko stāvokli attiecībās ar Krišnu. Viņš labi apzinās, ka Krišna ir veselums, un ka viņš ir neatņemama Krišnas daļiņa. Šādas zināšanas ir pilnīgas, jo tās ir pareizas gan no īpašību, gan no daudzuma viedokļa. Uzskats, ka dzīvā būtne ir Krišna, ir nepareizs, jo daļa nekad nevar līdzināties veselumam. Zināšanas par to, ka viens līdzinās otram pēc īpašībām, bet atšķiras pēc lieluma, ir pārpasaulīgas zināšanas, kas būtni padara sevī pilnīgu, kurai nav vairs ne pēc kā jātiecas un ne par ko nav jāžēlojas. Prātā vairs nav nekādu pretstatu, jo visi darbi tiek veltīti Krišnam. Kas tādā veidā ir atbrīvojies no pretstatiem, tas ir atbrīvots — pat šajā, materiālajā pasaulē.

BG 5.4.

4. PANTS

sānkhja-jogau prithag bālāh pravadanti na panditāh
ēkam apj āsthitah samjag ubhajor vindatē phalam

sānkhja — analītiskā materiālās pasaules izpēte; jogau — garīgā kalpošana; prithak — atšķiras; bālāh — ne visai saprātīgs; pravadanti — saka; na — nekad; panditāh — mācītais; ēkam — vienā; api — pat; āsthitah — esot; samjak — pilnīgi; ubhajoh — abu; vindatē — bauda; phalam — augļus.

TULKOJUMS

Tikai nejēgas šķir garīgo kalpošanu [karma-jogu] no materiālās pasaules analītiskās izpētes [sānkhjas]. Īsteni mācītie teic, ka, ejot pa vienu no šiem ceļiem, var baudīt abu augļus.

SKAIDROJUMS

Materiālās pasaules analītiskās izpētes mērķis ir atrast esamības dvēseli. Materiālās pasaules dvēsele ir Višnu jeb Virsdvēsele. Kas garīgi kalpo Dievam Kungam, tas kalpo arī Virsdvēselei. Viens ceļš ir koka saknes meklēšana, bet otrs ir saknes laistīšana. Īsts sānkhjas filozofijas apguvējs atrod materiālās pasaules sakni Višnu, un tad ar pilnīgām zināšanām kalpo Dievam Kungam. Tāpēc būtībā šie divi ceļi neatšķiras, jo abu mērķis ir Višnu. Kas šo galamērķi nezina, tie apgalvo, ka sānkhjas un karma-jogas mērķi atšķiras, bet mācītais zina mērķi, kas vieno šos dažādos ceļus.

BG 5.5.

5. PANTS

jat sānkhjaih prāpjatē sthānam tad jogair api gamjatē
ēkam sānkhjam ča jogam ča jah pašjati sa pašjati

jat — kas; sānkhjaih — ar sānkhjas filozofiju; prāpjatē — ir sasniegta; sthānam — vieta; tat — tas; jogaih — ar garīgo kalpošanu; api — arī; gamjatē — sasniedzams; ēkam — viens; sānkhjam — analītiskā izpēte; ča — un; jogam — kalpošana; ča — un; jah — kas; pašjati — redz; sah — tas; pašjati — patiesi redz.

TULKOJUMS

Ko var sasniegt ar sānkhjas filozofiju, to var sasniegt arī ar garīgo kalpošanu. Analītiskā izpēte un garīgā kalpošana ir vienā līmenī, un, kas to redz, tas redz lietas patiesā gaismā.

SKAIDROJUMS

Filozofiskās izpētes īstais nolūks ir atrast dzīves galamērķi. Tā kā dzīves galamērķis ir sevis apzināšanās, tad abu ceļu secinājumi neatšķiras. Ar sānkhjas filozofisko izpēti cilvēks nonāk pie secinājuma, ka dzīvā būtne nav neatņemama materiālās pasaules daļa, bet gan ir augstākā garīgā veseluma daļa. Tātad dvēselei nav nekāda sakara ar materiālo pasauli — tai sava darbība jāsaista ar Visaugstāko. Kad dvēsele darbojas Krišnas apziņā, tad tas patiesībā ir viņas dabiskais stāvoklis. Ejot pirmo ceļu, sānkhjas ceļu, cilvēkam jāatmet pieķeršanās matērijai, bet garīgās kalpošanas jogas ceļā cilvēkam jāpieķeras darbībai Krišnas apziņā. Patiesībā abi ceļi ir vienādi, kaut arī, pavirši raugoties, liekas, ka viens ir atsacīšanās ceļš, bet otrs ir pieķeršanās ceļš. Atsacīšanās no matērijas un pieķeršanās Krišnam ir viens un tas pats. Kas to redz, tas redz visu patiesā gaismā.

BG 5.6.

6. PANTS

sannjāsas tu mahā-bāho duhkham āptum ajogatah
joga-jukto munir brahma na čirēnādhigaččhati

sannjāsah — atsacīšanās dzīves kārta; tu — bet; mahā-bāho — ak, stipriniek; duhkham — ciešanām; āptum — apbēdina; ajogatah — bez garīgās kalpošanas; joga-juktah — kas garīgi kalpo; munih — domātājs; brahma — Visaugstāko; na čirēna — nekavējoties; adhigaččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Neviens nevar kļūt laimīgs atsakoties no visām darbībām un bez garīgās kalpošanas Dievam Kungam. Bet gudrais, kas garīgi kalpo, var tūlīt sasniegt Visaugstāko.

SKAIDROJUMS

Ir divējādi sanjāsī jeb cilvēki atsacīšanās dzīves kārtā. Sanjāsī mājāvādī apgūst sānkhjas filozofiju, turpretī sanjāsī vaišnavi apgūst Bhāgavatamas filozofiju, kura ir pareizais Vēdānta-sūtras skaidrojums. Sanjāsī mājāvādī arī apgūst Vēdānta-sūtru, bet izmanto savus komentārus — Šankarāčārjas sarakstīto «Šārīraka-bhāšju». Bhāgavatamas mācības sekotāji garīgi kalpo Dievam Kungam saskaņā ar pānčarātrikī principiem, un tāpēc sanjāsī vaišnavi vienmēr pārpasaulīgi kalpo Dievam Kungam dažādos veidos. Sanjāsī vaišnaviem nav nekāda sakara ar materiālu darbību, un tomēr viņi dažādi kalpo Dievam Kungam. Bet sanjāsī mājāvādī, kas apgūst sānkhju, vēdāntu un prāto, nespēj nobaudīt pārpasaulīgās dievkalpošanas garšu. Viņu mācības ir apnicīgas, un dažkārt, noguruši no prātošanas par Brahmanu, viņi bez īstas izpratnes meklē patvērumu pie Bhāgavatamas. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatamas apguve viņiem ir ļoti grūta. Sausie prātojumi un mākslīgie bezpersoniskie skaidrojumi nemaz nepalīdz sanjāsī mājāvādī. Sanjāsī vaišnavi, kas garīgi kalpo, ir laimīgi, pildot savus pārpasaulīgos pienākumus, un viņi zina, ka galu galā noteikti ieies Dieva valstībā. Sanjāsī mājāvādī dažkārt krīt no sevis apzināšanās ceļa un atkal uzsāk materiālistiski darboties. Viņi kļūst par filantropiem un altruistiem, kas ir tikai un vienīgi materiālās nodarbošanās. Tāpēc var secināt, ka Krišnas apziņas cilvēki atrodas labākā stāvoklī par tiem sanjāsī, kuri tikai prāto par to, kas ir Brahmans un kas nav Brahmans, lai gan arī viņi pēc daudzām dzīvēm nonāk līdz Krišnas apziņai.

BG 5.7.

7. PANTS

joga-jukto višuddhātmā vidžitātmā džitēndrijah
sarva-bhūtātma-bhūtātmā kurvann api na lipjatē

joga-juktah — kas garīgi kalpo; višuddha-ātmā — šķīstījusies dvēsele; vidžita-ātmā — sevi savaldījusi; džita-indrijah — uzvarējusi jutekļus; sarva-bhūta — visām dzīvajām būtnēm; ātma-bhūta-ātmā — līdzjūtīga; kurvan api — kaut arī darbojas; na — nekad; lipjatē — nesapinas.

TULKOJUMS

Tīra dvēsele, kas garīgi kalpo un valda pār prātu un jutekļiem, ir dārga ikvienam, un ikviens ir dārgs viņai. Šāds cilvēks vienmēr darbojas, bet nekad nesapinas.

SKAIDROJUMS

Kas iet Krišnas apziņas atbrīves ceļu, tas ir ļoti dārgs ikvienai dzīvai būtnei, un ikviena dzīvā būtne ir dārga viņam. Tas viss — pateicoties Krišnas apziņai. Šāds cilvēks nespēj domāt ne par vienu dzīvu būtni, kā par atdalītu no Krišnas, tāpat kā lapas un zari nav iedomājami bez koka. Viņš labi zina, ka ūdens, kas liets uz koka saknēm, nonāk līdz visām lapām un zariem, un ēdiens, kas nonācis vēderā, baro visu ķermeni. Kas darbojas Krišnas apziņā, tas kalpo visiem, un tāpēc ir dārgs visiem. Viņa darbība apmierina ikvienu, tāpēc viņa apziņa ir tīra. Viņa apziņa ir tīra, tāpēc prāts ir pilnīgi savaldīts. Un, tā kā prāts ir savaldīts, arī jutekļi ir savaldīti. Viņa prāts vienmēr vērsts uz Krišnu, tāpēc nav nekādas iespējas novirzīties no Krišnas. Un arī jutekļus šis cilvēks nevar izmantot nekam citam, kā Krišnas kalpošanai. Viņš negrib dzirdēt neko, kas nav saistīts ar Krišnu, negrib ēst neko, kas nav piedāvāts Krišnam, negrib iet nekur, ja tas nav saistīts ar Krišnu. Tāpēc viņa jutekļi ir savaldīti. Cilvēks ar savaldītiem jutekļiem nevar nodarīt pāri nevienam. Var rasties jautājums: «Kāpēc tad Ardžuna kaujā uzbruka citiem? Vai tad viņš neapzinājās Krišnu?» Tikai pavirši raugoties, var rasties iespaids, ka Ardžuna darīja pāri citiem, jo (kā jau tika paskaidrots otrajā nodaļā) kaujinieki turpināja savu individuālo esamību, jo dvēseli nevar nogalināt. Tātad, raugoties no garīgā viedokļa, Kurukšētras kaujas laukā neviens netika nogalināts. Krišna pats bija klāt, un pēc Viņa gribas visi tikai pārmainīja savus apģērbus. Tāpēc Ardžuna Kurukšētras kaujā īstenībā nemaz necīnījās, viņš tikai pilnīgā Krišnas apziņā izpildīja Krišnas gribu. Tāds cilvēks nekad nesapinas darbības sekās.

BG 5.8. – 5.9.

8.–9. PANTS

naiva kinčit karomīti jukto manjēta tattva-vit
pašjaņ šrinvan sprišaņ džighrann ašnan gaččhan svapan švasan

pralapan visridžan grihnann unmišan nimišann api
indrijānīndrijārthēšu vartanta iti dhārajan

na — nekad; ēva — noteikti; kinčit — jebko; karomi — daru; iti — tā; juktah — dievišķā apziņā iegrimušais; manjēta — domā; tattva-vit — patiesības zinātājs; pašjan — redzot; šrinvan — dzirdot; sprišan — pieskaroties; džighran — saožot; ašnan — ēdot; gaččhan — ejot; svapan — guļot; švasan — elpojot; pralapan — runājot; visridžan — izdalot; grihnan — saņemot; unmišan — atverot; nimišan — aizverot; api — par spīti; indrijāni — jutekļi; indrija-arthēšu — jutekļu apmierināšanā; vartantē — lai nodarbojas; iti — tā; dhārajan — domājot.

TULKOJUMS

Cilvēks dievišķā apziņā redz, dzird, tausta, saož, ēd, iet, guļ un elpo, taču pats zina, ka īstenībā nekā nedara. Viņš vienmēr zina, ka, runājot, iztukšojot un piepildot vēderu, atverot un aizverot acis, tikai materiālie jutekļi mijiedarbojas ar priekšmetiem, bet pats viņš ir pāri tiem.

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņas cilvēks savā esamībā ir tīrs un tāpēc viņam nav nekāda sakara ar darbību, kas atkarīga no pieciem tiešajiem un netiešajiem cēloņiem: darītāja, darba, apstākļiem, piepūles un veiksmes. Tas ir tāpēc, ka viņš pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Krišnam. Kaut arī var likties, ka viņš darbojas ar ķermeni un jutekļiem, viņš vienmēr atceras savu īsteno stāvokli — garīgo darbību. Materiālajā apziņā jutekļi visu laiku meklē apmierinājumu, bet Krišnas apziņā jutekļi apmierina Krišnas jutekļus. Tāpēc Krišnas apziņas cilvēks ir vienmēr brīvs, pat ja liekas, ka viņš darbojas jutekliski. Tādas jutekļu darbības kā redzēšana un dzirdēšana paredzētas zināšanu apguvei, turpretī pārvietošanās, runāšana, vēdera iztukšošana utt., paredzētas darbam. Krišnas apziņas cilvēku jutekļu darbība nekad neietekmē. Viņš nespēj darīt neko, kas nav kalpošana Dievam Kungam, jo zina, ka ir mūžīgs Dieva Kunga kalps.

BG 5.10.

10. PANTS

brahmanj ādhāja karmāni sangam tjaktvā karoti jah
lipjatē na sa pāpēna padma-patram ivāmbhasā

brahmani — Dieva Augstākajai Personībai; ādhāja — atdodot; karmāni — visus darbus; sangam — pieķeršanos; tjaktvā — atmetot; karoti — dara; jah — kas; lipjatē — saistīts; na — nekad; sah — viņš; pāpēna — grēku; padma-patram — lotosa lapa; iva — kā; ambhasā — ūdens.

TULKOJUMS

Kas pilda pienākumu bez pieķeršanās un atdod tā augļus Visaugstajam Kungam, to grēcīga darbība neskar, tāpat kā lotosa lapu neskar ūdens.

SKAIDROJUMS

Šeit vārds «brahmani» nozīmē «Krišnas apziņā». Materiālā pasaule ir pilnīga triju materiālās dabas īpašību izpausme, kuras apzīmē ar vārdu «pradhāna». Vēdu himnas sarvam hj ētad brahma (Māndūkja Upanišada 2.), tasmād ētad brahma nāma-rūpam annam ča džājatē (Mundaka Upanišada 1.2.10.) un Bhagavad-gīta (14.3.), mama jonir mahad brahma, norāda, ka viss materiālajā pasaulē ir Brahmana izpausme, un, kaut arī viss ir izpaudies dažādos veidos, tas neatšķiras no cēloņa. Īšopanišadā teikts, ka viss ir saistīts ar Augstāko Brahmanu jeb Krišnu, un tādējādi viss pieder vienīgi Viņam. Ja cilvēks labi zina, ka viss pieder Krišnam, ka Viņš ir visa īpašnieks, un ka viss tāpēc kalpo Krišnam, tad viņam, dabiski vairs nav nekāda sakara ar darbības augļiem, gan tikumīgiem, gan grēcīgiem. Pat materiālo ķermeni, ko dāvājis Dievs Kungs noteikta veida darbībai, var izmantot Krišnas apziņā. Tad grēku seku sārņi to neskar, tāpat kā lotosa lapu neskar mitrums, kaut arī tā atrodas ūdenī. Arī Gītā (3.30.) Dievs Kungs saka: maji sarvāni karmāni sannjasja — «Visus savus darbus veltī Man [Krišnam].» Secinājums ir tāds, ka cilvēks bez Krišnas apziņas darbojas saskaņā ar materiālā ķermeņa un jutekļu izpratni, bet Krišnas apziņas cilvēks darbojas ar zināšanām, ka ķermenis ir Krišnas īpašums, tāpēc tas jāizmanto, lai kalpotu Krišnam.

BG 5.11.

11. PANTS

kājēna manasā buddhjā kēvalair indrijair api
joginah karma kurvanti sangam tjaktvātma-šuddhajē

kājēna — ar ķermeni; manasā — prātu; buddhjā — saprātu; kēvalaih — šķīstītu; indrijaih — jutekļiem; api — pat; joginah — cilvēks, kas apzinās Krišnu; karma — darbību; kurvanti — dara; sangam — pieķeršanos; tjaktvā — atmetot; ātma — savu; šuddhajē — lai šķīstītos.

TULKOJUMS

Jogi atmet pieķeršanos visam un darbojas ar ķermeni, prātu, saprātu un pat jutekļiem tikai tādēļ, lai šķīstītos.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks darbojas Krišnas apziņā, lai apmierinātu Krišnas jutekļus, tad jebkura darbība — vai tā veikta ar ķermeni, prātu, saprātu vai pat jutekļiem — ir brīva no materiālajiem sārņiem. Krišnas apziņas cilvēka darbība nerada materiālas sekas. Tāpēc tīra darbošanās, ko parasti sauc par sad-āčāru, viegli iespējama Krišnas apziņā. Šrī Rūpa Gosvāmī darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.2.187.) apraksta to šādi:
īhā jasja harēr dāsjē karmanā manasā girā
nikhilāsv apj avasthāsu džīvan-muktah sa učjatē

«Kas darbojas Krišnas apziņā (jeb, citiem vārdiem sakot, kalpo Krišnam) ar ķermeni, prātu, saprātu un vārdiem, tas ir atbrīvots pat šajā materiālajā pasaulē, kaut arī var darīt daudzus tā saucamos materiālos darbus.» Viņam nav neīstās «es» apziņas, viņš neuzskata sevi par materiālo ķermeni vai par ķermeņa īpašnieku. Šis cilvēks zina, ka viņš nav ķermenis un, ka ķermenis nepieder viņam. Viņš pats pieder Krišnam, un arī viņa ķermenis pieder Krišnam. Izmantojot visu, ko radījis ķermenis, prāts, saprāts, vārdi, mūžs, bagātība, utt., — visu, kas vien viņam varētu piederēt, lai kalpotu Krišnam, viņš tūlīt savienojas ar Krišnu. Viņš un Krišna ir viens vesels, un viņš ir brīvs no neīstā «es», kas liek uzskatīt sevi par ķermeni utt. Lūk, kāds ir pilnīgs Krišnas apziņas līmenis.

BG 5.12.

12. PANTS

juktah karma-phalam tjaktvā šāntim āpnoti naišthikīm
ajuktah kāma-kārēna phalē sakto nibadhjatē

juktah — kas garīgi kalpo; karma-phalam — visu darbību augļus; tjaktvā — atmetot; šāntim — pilnīgu mieru; āpnoti — sasniedz; naišthikīm — nesvārstīgu; ajuktah — kas neapzinās Krišnu; kāma-kārēna — lai baudītu darba augļus; phalē — augļiem; saktah — pieķēries; nibadhjatē — sapinas.

TULKOJUMS

Kas garīgi kalpo ar apņēmību, tas iemanto pilnīgu mieru, jo visu darbību augļus ziedo Man. Bet, kas nav ar Dievišķo un alkst darba augļu, tas sapinas.

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņas cilvēks no ķermeniskās apziņas cilvēka atšķiras ar to, ka pirmais ir pieķēries Krišnam, bet otrais ir pieķēries savas darbības augļiem. Kas ir pieķēries Krišnam un darbojas tikai Viņa dēļ, tas noteikti ir atbrīvots cilvēks, un viņam nav jāraizējas par sava darba augļiem. Bhāgavatamā paskaidrots, ka uztraukumi par darba augļiem rodas no tā, ka cilvēks darbojas pretstatu līmenī, tas ir, bez zināšanām par Absolūto Patiesību. Krišna ir Augstākā Absolūtā Patiesība, Dieva Personība. Krišnas apziņā nav pretstatu. Visu esošo ir radījusi Krišnas enerģija, un Krišnā viss ir labs. Tāpēc darbība Krišnas apziņā notiek absolūtā līmenī, tā stāv pāri visam un tai nav materiālu seku. Tāpēc Krišnas apziņā cilvēks ir miera pilns. Bet, kas skaita ienākumus jutekļu apmierināšanai, tas nevar būt mierīgs. Krišnas apziņas noslēpums ir izpratne, ka nekas nepastāv ārpus Krišnas, un šī izpratne dod mieru un bezbailību.

BG 5.13.

13. PANTS

sarva-karmāni manasā sannjasjāstē sukham vašī
nava-dvārē purē dēhī naiva kurvan na kārajan

sarva — visas; karmāni — darbības; manasā — ar prātu; sannjasja — atmetot; āstē — paliek; sukham — laimē; vašī — kas savaldījies; nava-dvārē — deviņu vārtu; purē — pilsētā; dēhī — iemiesotā dvēsele; na— nekad; ēva — noteikti; kurvan— dara; na — ne; kārajan — rada darbību.

TULKOJUMS

Kad iemiesotā dzīvā būtne valda pār savu dabu un prātā atsakās no visām darbībām, tad viņa laimīgi dzīvo pilsētā ar deviņiem vārtiem [materiālajā ķermenī], neko nedarot un neradot darbību.

SKAIDROJUMS

Iemiesotā dvēsele dzīvo pilsētā ar deviņiem vārtiem. Ķermeņa jeb, tēlaini izsakoties, ķermeņa pilsētas darbību vada noteiktas dabas īpašības. Dvēsele, ko saista ķermenis, ja vien vēlas, var pacelties pāri šīm saitēm. Tā uzskata sevi par materiālo ķermeni tikai tādēļ, ka aizmirsusi savu augstāko dabu. Ar Krišnas apziņu tā var atjaunot savu īsteno stāvokli un atbrīvoties no miesas važām. Tāpēc, ja cilvēks uzsāk Krišnas apziņas ceļu, viņš pilnīgi atbrīvojas no ķermeniskās darbības. Viņš valda pār sevi, ir pārvērtis domas un laimīgi dzīvo pilsētā ar deviņiem vārtiem. Lūk, kas teikts par šiem vārtiem:
nava-dvārē purē dēhī hamso lēlājatē bahih
vašī sarvasja lokasja sthāvarasja čarasja ča
«Dieva Augstākā Personība, kas mīt dzīvās būtnes ķermenī, valda pār visām Visuma dzīvajām būtnēm. Ķermenī ir deviņi vārti [divas acis, divas nāsis, divas ausis, mute, tūplis un dzimumorgāni]. Saistītajā stāvoklī dzīvā būtne uzskata ķermeni par sevi, bet, kad tā saista sevi ar Dievu Kungu, kas atrodas viņā, tā kļūst tikpat brīva kā Dievs Kungs, pat dzīvojot ķermenī.» (Švētāšvatara Upanišada 3.18.)
Tāpēc Krišnas apziņas cilvēks ir brīvs gan no iekšējām, gan no ārējām materiālā ķermeņa darbībām.

BG 5.14.

14. PANTS

na kartritvam na karmāni lokasja sridžati prabhuh
na karma-phala-samjogam svabhāvas tu pravartatē

na — nekad; kartritvam — īpašuma tiesības; na — ne; karmāni — darbību; lokasja — cilvēku; sridžati — rada; prabhuh — ķermeņa pilsētas saimnieks; na — ne; karma-phala — ar darbības augļiem; samjogam — saistību; svabhāvah — materiālās dabas īpašības; tu — bet; pravartatē — darbojas.

TULKOJUMS

Iemiesotais gars, ķermeņa pilsētas saimnieks, nerada darbību, neliek cilvēkiem darboties un nerada darbības augļus. Visu to veic materiālās dabas īpašības.

SKAIDROJUMS

Dzīvā būtne, kā tas tiks paskaidrots septītajā nodaļā, ir viena no Visaugstā Kunga enerģijām jeb dabām, bet atšķiras no matērijas, kas ir cita, Dieva Kunga zemākā daba. Tā vai citādi, kopš neatminamiem laikiem augstākā daba, dzīvā būtne, ir saskārusies ar materiālo dabu. Būtnes laicīgais ķermenis jeb materiālā dzīvesvieta, ko tā ieguvusi, rada dažādas darbības un to sekas. Dzīvojot šādos saistītos apstākļos, būtne cieš no ķermeņa darbības, jo neziņas dēļ uzskata ķermeni par sevi. Neziņa, ko būtne ieguvusi neatminamā pagātnē, rada ķermeniskos uztraukumus un ciešanas. Tikko būtne paceļas pāri ķermeņa darbībai, tā tūlīt atbrīvojas arī no darbības sekām. Kamēr vien būtne atrodas ķermeņa pilsētā, tā uzskata sevi par pilsētas saimnieku, bet patiesībā tā nav ne īpašnieks, ne arī valda pār pilsētas darbību un sekām. Būtne tikai peld materiālā okeāna vidū un cīnās par dzīvību. Viļņi viņu mētā, un tā nevar neko padarīt. Vislabākais ir izkļūt no ūdens ar pārpasaulīgo Krišnas apziņu. Tikai tas var glābt no visām raizēm.

BG 5.15.

15. PANTS

nādattē kasjačit pāpam na čaiva sukritam vibhuh
agjānēnāvritam gjānam tēna muhjanti džantavah

na — nekad; ādattē — pieņem; kasjačit — kāda; pāpam — grēku; na — ne; ča — arī; ēva — noteikti; su-kritam — dievbijīgus darbus; vibhuh — Visaugstais Kungs; agjānēna — neziņas; āvritam — pārklātas; gjānam — zināšanas; tēna — tās; muhjanti — maldinātas; džantavah — dzīvās būtnes.

TULKOJUMS

Visaugstais Kungs neuzņemas ne grēkus, ne labo darbu sekas. Bet iemiesotās būtnes dzīvo maldos, jo viņu īstenās zināšanas klāj tumsība.

SKAIDROJUMS

Sanskrita vārds «vibhu» nozīmē Visaugsto Kungu, kura zināšanas, bagātības, spēki, slava, skaistums un atsacīšanās spēja ir neierobežoti. Viņš vienmēr ir apmierināts sevī, un Viņu nesatrauc grēcīga vai dievbijīga darbība. Viņš nenoliek būtni kādos noteiktos apstākļos. Tos izvēlas pati neziņas maldinātā būtne, līdz ar to sākot darbību un seku ķēdi. Dzīvā būtne pēc savas augstākās dabas ir pilna zināšanu. Tomēr tās spēki ir ierobežoti, tāpēc viņai ir nosliece nonākt neziņas varā. Dievs Kungs ir visvarens, bet dzīvā būtne tāda nav. Dievs Kungs ir vibhu, viszinošs, bet būtne ir anu jeb atoma lielumā. Dzīvā būtne ir dvēsele, tāpēc viņai ir brīvā griba un viņa var vēlēties. Šīs vēlmes var piepildīt tikai visvarenais Kungs. Kad būtne apjūk savās vēlmēs, Dievs Kungs atļauj šīs vēlmes piepildīt, bet nekad neatbild par darbību un sekām, kas rodas izvēlētajos apstākļos. Iemiesotā dvēsele ir apjukusi, tāpēc tā uzskata sevi par apstākļu nosacīto ķermeni un tiek pakļauta pārejošajām dzīves ciešanām un laimei. Dievs Kungs Paramātmas jeb Virsdvēseles veidā vienmēr pavada dzīvo būtni, un tāpēc viņš zina atsevišķās dvēseles vēlmes, tāpat kā cilvēks puķes tuvumā sajūt tās smaržu. Vēlmes ir dvēseles smalkās saites. Dievs Kungs tās piepilda tā, kā dvēsele to pelnījusi: cilvēks domā, Dievs dara. Tāpēc dvēselei nav pilnīgas varas piepildīt savas vēlmes. Bet Dievs Kungs var piepildīt visas vēlmes, un, tā kā Viņš ir vienāds pret visiem, Viņš neiejaucas sīko un neatkarīgo dzīvo būtņu vēlmēs. Taču, kad dvēsele vēlas Krišnu, tad Dievs Kungs par šo dvēseli rūpējas īpaši un stiprina tās vēlmi, lai dvēsele varētu sasniegt Viņu un būtu mūžam laimīga. Tāpēc Vēdu himnās teikts: ēša u hj ēva sādhu karma kārajati tam jam ēbhjo lokēbhja unninīšatē. ēša u ēvāsādhu karma kārajati jam adho ninīšatē — «Dievs Kungs dod būtnei dievbijīgus darbus, lai tā varētu celties. Dievs Kungs dod tai bezdievīgus darbus, lai tā varētu aiziet uz elli.» (Kaušītakī Upanišada 3.8.)
agjo džantur anīšo ‘jam ātmanah sukha-duhkhajoh
īšvara-prērito gaččhēt svargam vāšv abhram ēva ča

«Dzīvā būtne savās ciešanās un laimē ir pilnīgi atkarīga. Ar Visaugstā gribu viņa var aiziet gan uz debesīm, gan elli kā mākonis, ko dzen vējš.»
Tāpēc iemiesotā dvēsele ar neatminami seno vēlmi izvairīties no Krišnas apziņas rada pati savu apjukumu. Tātad, kaut arī viņa pēc dabas ir mūžīga, svētlaimīga un zinoša, sava mazuma dēļ tā aizmirst, ka viņas dabiskais stāvoklis ir kalpošana Dievam Kungam, un nonāk neziņas lamatās. Neziņas apburta, būtne apgalvo, ka Dievs Kungs ir atbildīgs par viņas sasaistību. Arī Vēdānta-sūtra (2.1.34.) to apstiprina. Vaišamja-nairghrinjē na sāpēkšatvāt tathā hi daršajati — «Var likties, ka Dievs Kungs kādu neieredz vai mīl, taču tas nav tiesa.»

BG 5.16.

16. PANTS

gjānēna tu tad agjānam jēšām nāšitam ātmanah
tēšām āditja-vadž gjānam prakāšajati tat param

gjānēna — zināšanām; tu — bet; tat — tā; agjānam — neziņa; jēšām — kuras; nāšitam — sagrauta; ātmanah — dzīvās būtnes; tēšām — to; āditja-vat — kā uzlecoša saule; gjānam — zināšanas; prakāšajati — atklāj; tat param — Krišnas apziņa.

TULKOJUMS

Bet, kad cilvēku apgaismo zināšanas, kas sagrauj neziņu, tad tās kā uzlecoša saule atklāj skatam pilnīgi visu.

SKAIDROJUMS

Tie, kas aizmirsuši Krišnu, noteikti ir apjukuši, bet tie, kas Viņu apzinās, nemaz nav apjukuši. Tas ir teikts Bhagavad-gītā: sarvam gjāna-plavēna, gjānāgnih sarva-karmāni un na hi gjānēna sadrišam. Zināšanas vienmēr tiek augstu vērtētas. Un kas tās ir par zināšanām? Pilnīgas zināšanas var sasniegt, kad cilvēks uztic sevi Krišnam, kā tas teikts septītās nodaļas deviņpadsmitajā pantā: bahūnām džanmanām antē gjānāvān mām prapadjatē Kam ir īstenas zināšanas, tas pēc daudzām dzimšanām un nāvēm uztic sevi Krišnam, jeb, kad cilvēks iegūst Krišnas apziņu, tad viņam atklājas viss, it kā būtu uzlēkusi saule. Dzīvās būtnes ir apjukušas un maldās daudzos veidos. Piemēram, kad būtne nekaunīgi sāk uzskatīt sevi par Dievu, tad viņa ir iekritusi beidzamajās neziņas lamatās. Ja dzīvā būtne būtu Dievs, tad kā gan viņu varētu maldināt neziņa? Vai tad arī Dievs ir neziņas varā? Ja tā būtu, tad neziņa jeb Sātans būtu lielāks par Dievu. Īstas zināšanas var saņemt no cilvēka, kas pilnīgi apzinās Krišnu. Tāpēc jāmeklē šāds īstens garīgais skolotājs, un viņa vadībā jāmācās, kas ir Krišnas apziņa, jo Krišnas apziņa noteikti izkliedē neziņu, tāpat kā saule aizdzen tumsu. Cilvēks var lieliski zināt, ka viņš nav ķermenis un stāv pāri ķermenim, bet viņš var nezināt, ar ko atšķiras dvēsele no Virsdvēseles. Tomēr viņš var uzzināt visu, ja rod patvērumu pie īstena Krišnas apziņas garīgā skolotāja. Cilvēks var iepazīt Dievu un savas attiecības ar Dievu tikai tad, kad viņš patiešām satiek Dieva pārstāvi. Dieva pārstāvis nekad nesauc sevi par Dievu, kaut arī viņu ciena kā pašu Dievu, jo viņam ir zināšanas par Dievu. Jāiemācās atšķirt Dievu no dzīvās būtnes. Tāpēc Kungs Šrī Krišna otrajā nodaļā (2.12.) norāda, ka ikviena dzīvā būtne ir individuāla, un arī Dievs Kungs ir individuāls. Viņi tādi bija pagātnē, ir tagadnē un būs nākotnē, arī pēc atbrīves. Naktī ir tumšs, tāpēc viss izskatās vienāds, bet dienā, kad uzlēkusi saule, mēs redzam, kas ir kas. Sapratne par to, kas ir kas un individualitāte garīgajā dzīvē ir īstās zināšanas.

BG 5.17.

17. PANTS

tad-buddhajas tad-ātmānas tan-ništhās tat-parājanāh
gaččhantj apunar-āvrittim gjāna-nirdhūta-kalmašāh

tat-buddhajah — kuru saprāts vienmēr ir Visaugstākajā; tat-ātmānah — kuru prāts vienmēr ir Visaugstākajā; tat-ništhāh — kuru ticība vērsta tikai uz Visaugstāko; tat-parājanāh — kas pilnīgi patvērušies pie Viņa; gaččhanti — iet; apunah-āvrittim — uz atbrīvi; gjāna — zināšanu; nirdhūta — notīrītām; kalmašāh — bažām.

TULKOJUMS

Kad saprāts, prāts, ticība un patvērums ir Visaugstākajā, tad cilvēks ar pilnīgām zināšanām atbrīvojas no bažām un taisni iet atbrīves ceļu.

SKAIDROJUMS

Augstākā Pārpasaulīgā Patiesība ir Kungs Krišna. Visa Bhagavad-gīta vērsta uz to, lai pavēstītu, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Uz to norāda arī visi Vēdu raksti. Para-tatva nozīmē Augstāko Īstenību, kuru Visaugstākā zinātāji saprot kā Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu. Bhagavāns jeb Dieva Augstākā Personība ir augstākā Absolūta virsotne. Augstāka par to nav nekā. Dievs Kungs saka: mattah parataram nānjat kinčid asti dhanandžaja. Krišna uztur arī bezpersonisko Brahmanu: brahmano hi pratišthāham. Tāpēc Krišna visādā ziņā ir Augstākā Realitāte. Tas, kura prāts, saprāts, ticība un patvērums vienmēr ir Krišnā jeb, citiem vārdiem sakot, kas pilnīgi apzinās Krišnu, tas noteikti ir nomazgājies tīrs no visām bažām un zina pilnīgi visu, kas saistīts ar pārpasaulību. Krišnas apziņas cilvēks pilnīgi saprot pretstatus (vienlaicīgo vienādību un individualitāti), kas ir Krišnā, un apbruņots ar šādām pārpasaulīgām zināšanām, viņš var stingri iet atbrīves ceļu.

BG 5.18.

18. PANTS

vidjā-vinaja-sampannē brāhmanē gavi hastini
šuni čaiva šva-pākē ča panditāh sama-daršinah

vidjā — ar izglītību; vinaja — un pieklājību; sampannē — pilnīgi apgādāts; brāhmanē — brāhmanā; gavi — govī; hastini — zilonī; šuni — sunī; ča — un; ēva — noteikti; šva-pākē — suņu ēdājā; ča — katrā no tiem; panditāh — gudrie; sama-daršinah — redz ar vienādu skatu.

TULKOJUMS

Pazemīgi gudrie ar tīro zināšanu tikumu vienādi raugās uz skoloto un lēnprātīgo brāhmanu, govi, ziloni, suni un suņu ēdāju [nepieskaramo].

SKAIDROJUMS

Krišnas apziņas cilvēks nešķiro būtnes sugās vai kastās. Brāhmans un nepieskaramais var atšķirties no sabiedriskā redzes viedokļa, suns, govs un zilonis var atšķirties no sugu viedokļa, bet šīs ķermeniskās atšķirības ir nenozīmīgas no mācīta pārpasaulnieka viedokļa. Tas ir tāpēc, ka visas šīs būtnes saistītas ar Visaugstāko, jo Viņš savā pilnīgajā daļā, Paramātmas veidā, atrodas ikvienā sirdī. Šāda Visaugstākā izpratne ir īstas zināšanas. Kas attiecas uz dažādu sugu un kastu ķermeņiem, Dievs Kungs ir vienādi labs pret visiem, jo uzskata ikvienu būtni par savu draugu, un, lai kādā stāvoklī būtne atrastos, Viņš vienmēr ir Paramātma tās sirdī. Dievs Kungs Paramātmas veidā ir gan nepieskaramajā, gan brāhmanā, kaut arī brāhmana un nepieskaramā ķermeņi tomēr atšķiras. Ķermeņi ir dažādu materiālās dabas īpašību materiāli veidojumi, bet dvēsele un Virsdvēsele ķermenī ir ar vienādām garīgām īpašībām. Tomēr tas, ka dvēsele un Virsdvēsele ir vienādas pēc īpašībām, nepadara tās vienādas lielumā, jo atsevišķā dvēsele atrodas tikai noteiktā ķermenī, turpretī Paramātma ir ikvienā ķermenī. Krišnas apziņas cilvēks to lieliski zina, tāpēc viņš patiešām ir mācīts un uz visu skatās vienādi. Dvēsele un Virsdvēsele līdzinās tajā ziņā, ka abas ir apzinošas, mūžīgas un svētlaimīgas, bet atšķiras ar to, ka atsevišķā dvēsele apzinās tikai savu ierobežoto ķermeni, turpretī Virsdvēsele apzinās visus ķermeņus. Virsdvēsele ir visos ķermeņos bez izņēmuma.

BG 5.19.

19. PANTS

ihaiva tair džitah sargo jēšām sāmjē sthitam manah
nirdošam hi samam brahma tasmād brahmani tē sthitāh

iha — šai dzīvē; ēva — noteikti; taih — to; džitah — uzvarēta; sargah — dzimšana un nāve; jēšām— kuriem; sāmjē — vienādībā; sthitam — atrodas; manah — prāts; nirdošam — bezgrēcīgi; hi — noteikti; samam — vienādībā; brahma — kā Visaugstais; tasmāt — tāpēc; brahmani — Visaugstākajā; — tie; sthitāh — atrodas.

TULKOJUMS

Tie, kuru prāti ir līdzsvaroti, jau ir pārrāvuši dzimšanas un nāves saites. Viņi ir bezgrēcīgi kā Brahmans un tādēļ atrodas Brahmanā.

SKAIDROJUMS

Prāta līdzsvars, kas te minēts, ir sevis apzināšanās pazīme. Kas patiešām ir sasniedzis šādu līmeni, tas ir pārrāvis materiālās saites, arī dzīvības un nāves saites. Kamēr vien dvēsele sevi uzskata par ķermeni, viņa ir saistīta, bet tiklīdz tā apzinās sevi un iegūst līdzsvaru, viņa atbrīvojas no saistītās dzīves. Citiem vārdiem sakot, tā vairs nav pakļauta dzimšanai materiālajā pasaulē, bet pēc nāves var ieiet garīgajā valstībā. Dievs Kungs ir nevainojams, jo Viņā nav pieķeršanās un dusmu. Kad dzīvā būtne ir bez pieķeršanās un dusmām, tā ir nevainojama un drīkst ieiet garīgajās debesīs. Šādi cilvēki uzskatāmi par atbrīvotiem, un viņu pazīmes tiks aprakstītas tālāk.

BG 5.20.

20. PANTS

na prahrišjēt prijam prāpja nodvidžēt prāpja čāprijam
sthira-buddhir asammūdho brahma-vid brahmani sthitah

na — nekad; prahrišjēt — priecājas; prijam — patīkamu; prāpja — iegūstot; na — ne; udvidžēt — uztraucas; prāpja — iegūstot; ča — arī; aprijam — nepatīkamo; sthira-buddhih — sevī saprātīgs; asammūdhah — nemaldināms; brahma-vit — kas pilnīgi zina Visaugstāko; brahmani — pārpasaulībā; sthitah — atrodas.

TULKOJUMS

Cilvēks, kas nelīksmo par patīkamo un nežēlojas par nepatīkamo, kas ir sevī saprātīgs, nemaldīgs un apguvis zinātni par Dievu, jau atrodas pārpasaulībā.

SKAIDROJUMS

Šeit ir dotas sevi apjēguša cilvēka pazīmes. Pirmā pazīme ir tā, ka viņš ir brīvs no maldīgā priekšstata, ka ķermenis ir «es». Viņš labi zina, ka nav vis ķermenis, bet gan sīka Dieva Augstākās Personības daļiņa. Tāpēc viņš nepriecājas, ja kaut ko iegūst, un nežēlojas, ja zaudē kaut ko, kas saistīts ar ķermeni. Šādu prāta stingrību sauc par sthira-budhi jeb sevis saprātu. Tāpēc šāds cilvēks nekad nemaldās, uzskatot rupjo ķermeni par dvēseli, un nedomā, ka ķermenis ir mūžīgs, aizmirstot par dvēseles esamību. Šīs zināšanas paceļ viņu līmenī, kurā viņš pilnīgi izprot zinātni par Absolūto Patiesību: Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu. Tāpēc viņš labi zina arī savu dabisko stāvokli un nemēģina visādā ziņā saplūst ar Visaugstāko. Lūk, ko sauc par Brahmana apzināšanos jeb sevis apzināšanos. Tādu stingru apziņu sauc par Krišnas apziņu.

BG 5.21.

21. PANTS

bāhja-sparšēšv asaktātmā vindatj ātmani jat sukham
sa brahma-joga-juktātmā sukham akšajam ašnutē

bāhja-sparšēšu — ārējo jutekļu priekiem; asakta-ātmā — kas nav pieķēries; vindati — bauda; ātmani — sevī; jat — kas; sukham — laimi; sah — viņš; brahma-joga — vēršot prātu Brahmanā; jukta-ātmā — savienots ar sevi; sukham — laimi; akšajam — bezgalīgu; ašnutē — bauda.

TULKOJUMS

Šādu atbrīvotu cilvēku materiālo jutekļu baudas nesaista. Viņš vienmēr ir gremdējies sevī un bauda prieku sevī. Sevi apzinājusies dvēsele šādi gūst bezgalīgu laimi, jo vērš savu prātu uz Visaugstāko.

SKAIDROJUMS

Šrī Jāmunāčārja, dižens Krišnas apziņas bhakta teica:
jad-avadhi mama čētah krišna-padāravindē
nava-nava-rasa-dhāmanj udjatam rantum āsīt
tad-avadhi bata nārī-sangamē smarjamānē
bhavati mukha-vikārah sušthu ništhīvanam ča

«Kopš es pārpasaulīgā mīlestībā kalpoju Krišnam, vienmēr gūstot no Viņa arvien jaunu un jaunu prieku, jebkura doma par dzimumbaudu liek man riebumā nospļauties un nepatikā saviebties.» Cilvēks, kas nodarbojas ar brahma-jogu jeb apzinās Krišnu, ir tā iegrimis mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam, ka pilnīgi zaudējis jebkādu materiālas jutekļu baudas garšu. Augstākā materiālā bauda ir dzimumbauda. Visa pasaule griežas tās apburta, un materiālisti vispār nevar darboties, ja viņus nedzen dzimumtieksme. Bet Krišnas apziņas cilvēks var ļoti daudz darīt bez dzimumbaudas, no kuras viņš izvairās. Tā var pārbaudīt garīgo apziņu. Garīgā apzināšanās un dzimumsakari nesader kopā. Krišnas apziņas cilvēku nevilina nekādas jutekļu baudas, jo viņš ir atbrīvota dvēsele.

BG 5.22.

22. PANTS

jē hi samsparša-džā bhogā duhkha-jonaja ēva tē
ādj-antavantah kauntēja na tēšu ramatē budhah

— tie; hi — noteikti; samsparša-džāh — saskaroties ar materiālajiem jutekļiem; bhogāh — baudu; duhkha — ciešanu; jonajah — avoti; ēva — noteikti; — tie; ādi — sākumam; anta — galam; vantah — pakļauti; kauntēja — ak, Kuntī dēls; na — nekad; tēšu — tajos; ramatē — līksmo; budhah — saprātīgais.

TULKOJUMS

Saprātīgais nemeklē materiālo jutekļu baudas, kas ir visa posta un nelaimju avots. Kuntī dēls! Šādiem priekiem ir sākums un gals, tāpēc gudrais par tiem nepriecājas.

SKAIDROJUMS

Materiālā jutekļu bauda rodas no materiālo jutekļu saskarsmes ar to priekšmetiem, bet jutekļi ir laicīgi, jo pats ķermenis ir laicīgs. Atbrīvotu dvēseli neinteresē nekas laicīgs. Kā gan atbrīvota dvēsele, labi zinot pārpasaulīgos priekus, var būt ar mieru baudīt viltus priekus? Padma Purānā teikts:
ramantē jogino ‘nantē satjānandē čid-ātmani
iti rāma-padēnāsau param brahmābhidhījatē

«Mistiķi no Absolūtās Patiesības gūst bezgalīgu pārpasaulīgu prieku un tāpēc Absolūto Patiesību, Dieva Personību, sauc arī par Rāmu.»
Arī Šrīmad Bhāgavatamā (5.5.1.) teikts:
nājam dēho dēha-bhādžām nri-lokē
kaštān kāmān arhatē vid-bhudžām jē
tapo divjam putrakā jēna sattvam
šuddhjēd jasmād brahma-saukhjam tv anantam

«Mīļie dēli, nav nekādas jēgas cilvēkam savā mūžā smagi strādāt, lai iegūtu jutekļu priekus. Šādus priekus bauda arī mēslu ēdāji [cūkas]. Labāk šajā dzīvē esiet askētiski, tas šķīstīs esamību, un galu galā jūs varēsiet baudīt bezgalīgu pārpasaulīgu svētlaimi.»
Tāpēc īsti jogi jeb mācīti pārpasaulnieki nepieķeras jutekļu baudām, kuras rada nepārtrauktu materiālo esamību. Jo vairāk cilvēks pieķeras materiālajām baudām, jo vairāk viņu sasaista materiālās ciešanas.

BG 5.23.

23. PANTS

šaknotīhaiva jah sodhum prāk šarīra-vimokšanāt
kāma-krodhodbhavam vēgam sa juktah sa sukhī narah

šaknoti — spēj; iha ēva — šajā ķermenī; jah — kas; sodhum — panest; prāk — pirms; šarīra — ķermeņa; vimokšanāt — pamešanas; kāma — vēlmes; krodha — un dusmas; udbhavam — radušās no; vēgam — mudinājuma; sah — viņš; juktah — transā; sah — viņš; sukhī — laimīgs; narah — cilvēks.

TULKOJUMS

Kas vēl pirms aiziešanas no ķermeņa spēj paciest materiālo jutekļu spiedienu un savaldīt vēlmju un dusmu spēku, tam klājas labi, un viņš ir laimīgs šai pasaulē.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks grib stingri iet uz priekšu pa sevis apzināšanās ceļu, tad viņam jācenšas savaldīt materiālo jutekļu spēki. Tie ir runas spēki, dusmu spēki, prāta spēki, vēdera spēki, dzimumtieksmes spēki un mēles spēki. Kas spēj savaldīt visu šo jutekļu spēkus un prātu, tas ir gosvāmī jeb svāmī. Šādi gosvāmī dzīvē ievēro stingrus noteikumus un pilnīgi pārvar jutekļu spēkus. Neapmierinātas materiālās vēlmes rada dusmas, un tāpēc satraucas prāts, acis un elpa. Tāpēc pirms aiziešanas no materiālā ķermeņa jāiemācās valdīt pār tiem. Kas to spēj, tas uzskatāms par sevi apjēgušu, un šajā stāvoklī ir laimīgs. Pārpasaulniekam visiem spēkiem jāvalda pār vēlmēm un dusmām.

BG 5.24.

24. PANTS

jo ‘ntah-sukho ‘ntar-ārāmas tathāntar-džjotir ēva jah
sa jogī brahma-nirvānam brahma-bhūto ‘dhigaččhati

jah — kas; antah-sukhah — laimīgs sevī; antah-ārāmah — smeļ prieku sevī; tathā — kā arī; antah-džjotih — vērsts uz iekšu; ēva — noteikti; jah — kas; sah — viņš; jogī — jogs; brahma-nirvānam — atbrīvi Visaugstākajā; brahma-bhūtah — sevi apzinājies; adhigaččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Kas ir laimīgs un darbīgs sevī, iekšēji apskaidrots un priecīgs sevī, tas patiešām ir pilnību sasniedzis jogs. Viņš ir atbrīvots Visaugstākajā un sasniedz Visaugstāko.

SKAIDROJUMS

Kamēr cilvēks nespēj baudīt iekšējo laimi, kā gan viņš var pārtraukt ārējās nodarbības, kas dod virspusēju laimi? Atbrīvots cilvēks patiešām izjūt laimi. Tāpēc viņš var klusu sēdēt jebkurā vietā un baudīt iekšējās dzīves darbību. Šāds atbrīvots cilvēks vairs nevēlas ārēju materiālu laimi. Šo stāvokli sauc par brahma-bhūtu, un, kas to sasniedz, tas noteikti atgriežas mājās pie Dieva.

BG 5.25.

25. PANTS

labhantē brahma-nirvānam rišajah kšīna-kalmašāh
čhinna-dvaidhā jatātmānah sarva-bhūta-hitē ratāh

labhantē — sasniedz; brahma-nirvānam — atbrīvi Visaugstākajā; rišajah — kas darbīgs sevī; kšīna-kalmašāh — kas brīvs no visiem grēkiem; čhinna — atrāvies; dvaidhāh — pretstatiem; jata-ātmānah — apzinās sevi; sarva-bhūta — visu dzīvo būtņu; hitē — labā; ratāh — aizņemts.

TULKOJUMS

Kas pacēlies pāri šaubu radītajiem pretstatiem, kas prātu vērš sevī, kas vienmēr darbojas visu dzīvo būtņu labā un ir brīvs no visiem grēkiem, tas sasniedz atbrīvi Visaugstākajā.

SKAIDROJUMS

Tikai par tādu cilvēku, kas pilnīgi apzinās Krišnu, var teikt, ka viņš darbojas visu dzīvo būtņu labā. Kad cilvēks patiešām zina, ka Krišna ir visa avots, tad viņš ar šīm zināšanām darbojas visu labā. Cilvēki cieš tāpēc, ka aizmirsuši Krišnu, augstāko baudītāju, augstāko īpašnieku un augstāko draugu. Tāpēc tas, kas darbojas, lai visā sabiedrībā atjaunotu šādu apziņu, ir vislielākais labdaris. Kas nav atbrīvots Visaugstākajā, tas nevar nodarboties ar šo visaugstāko labdarību. Krišnas apziņas cilvēks nešaubās par to, ka Krišna ir visaugstākais. Viņš nešaubās tāpēc, ka ir pilnīgi atbrīvojies no visiem grēkiem. Lūk, kāds ir dievišķās mīlestības līmenis.
Kas rūpējas tikai par sabiedrības fizisko labklājību, tas patiesībā nespēj palīdzēt nevienam. Laicīgs ķermeņa un prāta ciešanu atvieglojums nedod apmierinājumu. Īstais cēlonis, kāpēc cilvēks sūri un grūti cīnās par esamību, ir tas, ka viņš aizmirsis savas attiecības ar Visaugsto Kungu. Kad cilvēks pilnīgi apzinās attiecības ar Krišnu, tad viņš patiešām kļūst par atbrīvotu dvēseli, kaut arī dzīvo materiālajā miteklī.

BG 5.26.

26. PANTS

kāma-krodha-vimuktānām jatīnām jata-čētasām
abhito brahma-nirvānam vartatē viditātmanām

kāma — no vēlmēm; krodha — un dusmām; vimuktānām — atbrīvotie; jatīnām — svēto cilvēku; jata-čētasām — kas vienmēr valda pār prātu; abhitah — pārliecināts, ka pavisam drīz; brahma-nirvānam — atbrīvi Visaugstākajā; vartatē — ir; vidita-ātmanām — to, kuri apzinājušies sevi.

TULKOJUMS

Kas pilnīgi brīvi no dusmām un materiālām vēlmēm, kas apzinās sevi, valda pār sevi un pastāvīgi tiecas pēc pilnības, tie noteikti pavisam drīz sasniegs atbrīvi Visaugstākajā.

SKAIDROJUMS

No visiem svētajiem, kas pastāvīgi tiecas pretī pestīšanai, Krišnas apziņas cilvēks ir visaugstākais. Bhāgavatama (4.22.39.) to apstiprina šādi:
jat-pāda-pankadža-palāša-vilāsa-bhaktjā
karmāšajam grathitam udgrathajanti santah
tadvan na rikta-matajo jatajo ‘pi ruddha-
sroto-ganās tam aranam bhadža vāsudēvam

«Tikai centieties garīgi kalpot un godināt Vāsudēvu, Dieva Augstāko Personību. Pat diženi gudrie nespēj savaldīt jutekļu spēkus tā, kā tie, kas pārpasaulīgas laimes pilni kalpo Dieva Kunga lotospēdām, ar visām saknēm izraujot dziļās auglīgas darbošanās vēlmes.»
Saistītās dvēseles vēlme baudīt darba augļus ir laidusi tik dziļas saknes, ka pat dižiem gudrajiem par spīti pūlēm ir grūti savaldīt šīs vēlmes. Dieva Kunga bhakta, kas pastāvīgi garīgi kalpo Krišnas apziņā, pilnīgi apzinās sevi un ļoti ātri sasniedz atbrīvi Visaugstākajā. Viņš pilnīgi apzinās sevi, tāpēc vienmēr ir transā. Lūk, vēl viens piemērs:
daršana-dhjāna-samsparšair matsja-kūrma-vihangamāh
svānj apatjāni pušnanti tathāham api padma-dža

«Tikai ar skatīšanos, apceri un pieskaršanos zivs, bruņurupucis un putns uztur savus pēcnācējus. Un arī es tā daru, ak, Padmadža!»
Zivs izaudzē mazuļus, tikai skatoties uz viņiem. Bruņurupucis izaudzē bruņurupucēnus, tikai domājot par tiem. Bruņurupuča olas guļ zemē, bet pats bruņurupucis peld ūdenī un domā par olām. Un arī bhaktam, kas apzinās Krišnu, kaut arī viņš ir ļoti tālu no Dieva Kunga mājvietas, lai nonāktu tur, pietiek tikai pastāvīgi domāt par Krišnu — darboties Krišnas apziņā. Viņš nesajūt materiālās ciešanas, un šo stāvokli sauc par brahma-nirvānu jeb stāvokli, kurā nav materiālu ciešanu, jo cilvēks vienmēr gremdējas Visaugstākajā.

BG 5.27. – 5.28.

27.–28. PANTS

sparšān kritvā bahir bāhjāmš čakšuš čaivāntarē bhruvoh
prānāpānau samau kritvā nāsābhjantara-čārinau

jatēndrija-mano-buddhir munir mokša-parājanah
vigatēččhā-bhaja-krodho jah sadā mukta ēva sah

sparšān — jutekļu priekšmetus, piemēram, skaņu; kritvā — turot; bahih — ārējo; bāhjān — bez vajadzības; čakšuh — acis; ča — arī; ēva — noteikti; antarē — starp; bhruvoh — uzacīm; prāna-apānau — augšup un lejup ejošo gaisu; samau — aizturētu; kritvā — turot; nāsa-abhjantara — nāsīs; čārinau — elpu; jata — savaldītiem; indrija — jutekļiem; manah — prātu; buddhih — saprātu; munih — pārpasaulnieks; mokša — atbrīvē; parājanah — nonāks; vigata — atmetis; iččhā — vēlmes; bhaja — bailes; krodhah — dusmas; jah — kas; sadā — vienmēr; muktah — atbrīvots; ēva — noteikti; sah — viņš.

TULKOJUMS

Atvairot visus ārējos jutekļu priekšmetus, stingri turot acu skatu starp uzacīm, aizturot nāsīs ieelpu un izelpu un tā valdot pār prātu, jutekļiem un saprātu, pārpasaulnieks, kas tiecas pēc atbrīves, kļūst brīvs no vēlmēm, bailēm un dusmām. Kas vienmēr ir šādā stāvoklī, tas noteikti ir atbrīvots.

SKAIDROJUMS

Kas darbojas Krišnas apziņā, tas tūlīt var izprast savu garīgo būtību, un tad ar garīgo kalpošanu saprast Visaugsto Kungu. Kas ir stingrs garīgajā kalpošanā, tas paceļas pārpasaulībā un kļūst piemērots, lai sajustu Dieva Kunga klātbūtni savā darbības laukā. Šo īpašo stāvokli sauc par atbrīvi Visaugstākajā.
Paskaidrojis minētos atbrīves principus, Dievs Kungs māca Ardžunam, kā sasniegt šo stāvokli, nodarbojoties ar misticismu jeb jogu, kuru sauc par aštāngas jogu, ko var sadalīt astoņos posmos: jama, nijama, āsana, prānājāma, pratjāhāra, dhārana, dhjāna un samādhi. Sestajā nodaļā jautājums par jogu izskaidrots sīkāk, piektās nodaļas beigās dots tikai ieskats. Cilvēkam ar jogas pratjāhāru jāatslēdzas no tādiem jutekļu priekšmetiem kā skaņas, sajūtas, apveida, garšas un smaržas, un tad jātur skats starp uzacīm un jākoncentrējas uz deguna galu ar pusaizvērtām acīm. Nav nekādas jēgas pilnīgi aizvērt acis, jo tad var viegli aizsnausties. Nevajag arī tās turēt pilnīgi vaļā, jo tad var krist par upuri jutekļu priekšmetiem. Elpa jāaptur nāsīs, līdzsvarojot augšupejošās un lejupejošās ķermeņa dvašas. Ar šādu jogu var savaldīt jutekļus, novērsties no ārējiem jutekļu priekšmetiem un tādējādi sagatavoties atbrīvei Visaugstākajā.
Šī joga palīdz atbrīvoties no jebkurām bailēm un dusmām un tādā veidā pārpasaulīgā stāvoklī sajust Virsdvēseles klātbūtni. Citiem vārdiem sakot, Krišnas apziņa ir vieglākais veids, kā izpildīt jogas principus. Tas tiks pilnībā izskaidrots nākamajā nodaļā. Tomēr Krišnas apziņas cilvēkam, kas vienmēr garīgi kalpo, nedraud briesmas zaudēt varu pār jutekļiem un sākt darīt kaut ko citu. Tā var daudz labāk valdīt pār jutekļiem nekā ar aštānga-jogu.

BG 5.29.

29. PANTS


bhoktāram jagja-tapasām sarva-loka-mahēšvaram
suhridam sarva-bhūtānām gjātvā mām šāntim riččhati

bhoktāram — labumu saņēmējs; jagja — ziedojumu; tapasām — un askēžu; sarva-loka — visu planētu un tāpēc arī to padievu; maha-īšvaram — Visaugstais Kungs; su-hridam — labvēlis; sarva — visu; bhūtānām — dzīvo būtņu; gjātvā — tā zinot; mām — Mani (Kungu Krišnu); šāntim — atbrīvi no materiālajām mokām; riččhati — sasniedz.

TULKOJUMS

Kas pilnībā apzinās Mani un zina, ka visi ziedojumi un askēzes galu galā veltītas Man, kas zina, ka Es esmu visu planētu un padievu Visaugstais Kungs un visu dzīvo būtņu labvēlis, tas iegūst mieru un atbrīvojas no materiālajām ciešanām.

SKAIDROJUMS

Saistītās dvēseles, kas atrodas maldinātājas enerģijas ķetnās, alkst iegūt mieru materiālajā pasaulē. Bet viņas nezina miera formulu, kas dota šajā Bhagavad-gītas daļā. Augstākā miera formula ir vienkārša: Kungs Krišna bauda visas cilvēku darbības. Cilvēkiem viss jāziedo pārpasaulīgajai kalpošanai Dievam Kungam, jo viņš ir visu planētu un padievu īpašnieks. Neviens nav lielāks par Viņu. Viņš ir lielāks par vislielākajiem padieviem, Kungu Šivu un Kungu Brahmu. Vēdās (Švētāšvatara Upanišada 6.7.) par Visaugsto Kungu ir teikts: tam īšvarānām paramam mahēšvaram. Maldu apburtas, dzīvās būtnes cenšas valdīt pār visu, ko redz, bet patiesībā pār tām valda Dieva Kunga materiālā enerģija. Dievs Kungs ir materiālās dabas saimnieks, un saistītās dvēseles ir pakļautas stingrajiem materiālās dabas likumiem. Kamēr nav saprastas šīs vienkāršās patiesības, tikmēr nav ko cerēt uz mieru pasaulē ne individuālu, ne arī kolektīvu. Lūk, kāda ir Krišnas apziņas izpratne: Kungs Krišna ir augstākais valdītājs, bet dzīvās būtnes, arī lielie padievi, ir pakļauti Viņam. Pilnīgu mieru var sasniegt, tikai pilnīgi apzinoties Krišnu.
Šajā, piektajā nodaļā praktiski izskaidrota Krišnas apziņa, ko parasti sauc par karma-jogu. Šeit atbildēts uz prātotāju jautājumu — kā karma-joga var dot atbrīvi. Darboties Krišnas apziņā nozīmē darboties ar pilnīgām zināšanām, ka Dievs Kungs valda pār visu. Šāda darbība neatšķiras no pārpasaulīgajām zināšanām. Tieša Krišnas apziņa ir bhakti-joga, bet gjāna-joga ir ceļš, kas ved uz bhakti-jogu. Krišnas apziņa nozīmē darbību ar pilnīgām zināšanām par savām attiecībām ar Augstāko Absolūtu, un šīs apziņas virsotne ir pilnīgas zināšanas par Krišnu jeb Dieva Augstāko Personību. Tīra dvēsele mūžīgi kalpo Dievam, jo tā ir Viņa sīkā neatņemamā daļiņa. Tā saskaras ar maiju (maldiem) tāpēc, ka grib valdīt pār maiju, un tas ir viņas daudzo ciešanu cēlonis. Kamēr vien dvēsele saskaras ar matēriju, tikmēr tai liek strādāt materiālās vajadzības. Taču Krišnas apziņa dod dvēselei garīgu dzīvi pat tad, kad tā ir matērijas valstībā, jo tā ir veids, kā materiālajā pasaulē atmodināt garīgo esamību. Jo vairāk cilvēks iet uz priekšu, jo vairāk viņš atbrīvojas no matērijas ķetnām. Dievs Kungs nešķiro dvēseles labās un sliktās. Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks pilda savus pienākumus Krišnas apziņā, kas palīdz visādā ziņā savaldīt jutekļus un uzvarēt vēlmes un dusmas. Kas stingri stāv Krišnas apziņā un savalda iepriekšminētās kaislības, tas patiesībā ir pārpasaulīgā stāvoklī, brahma-nirvānā. Astoņpakāpju mistiskā joga pati par sevi tiek izpildīta Krišnas apziņā, jo tiek sasniegts galamērķis. Pastāv pakāpenisks augšupceļš, pa kuru ved jama, nijama, āsana, prānājāma, pratjāhāra, dhārana, dhjāna un samādhi. Bet tas tikai ievada garīgās kalpošanas pilnību, kura ir vienīgā, kas cilvēkam var dot mieru. Tā ir augstākā dzīves pilnība.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas piektajai nodaļai, kas vēsta par karma-jogu jeb darbību Krišnas apziņā.