Bhagavad-gīta devītā nodaļa

null

DEVĪTĀ NODAĻA

Visnoslēpumainākās zināšanas

BG 9.1.

1. PANTS

šrī bhagavān uvāča

idam tu tē guhjatamam    pravakšjāmj
anasūjavē
gjānam vigjāna-sahitam    jadž gjātvā mokšjasē
‘šubhāt

šrī bhagavān uvāča — Dieva Augstākā Personība sacīja; idam — šīs; tu — bet; — tev; guhja-tamam — visnoslēpumainākās; pravakšjāmi — Es teikšu; anasūjavē — tam, kas neapskauž; gjānam — zināšanas; vigjāna — izprastām zināšanām; sahitam — ar; jat — kuras; gjātvā — zinot; mokšjasē — būsi brīvs; ašubhāt — no ciešanu pilnās materiālās esamības.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība sacīja: Dārgais Ardžuna! Tu nekad neesi apskaudis Mani, tādēļ Es tev mācīšu šīs visnoslēpumainākās zināšanas un izpratni, kuras apguvis tu atbrīvosies no materiālās esamības ciešanām.

SKAIDROJUMS

Jo vairāk bhakta klausās par Visaugsto Kungu, jo vairāk apskaidrības viņš gūst. Klausīšanās ceļš ir ieteikts Šrīmad Bhāgavatamā: «Vēstījumi par Dieva Augstāko Personību ir pilni spēka, un šos spēkus var izprast, ja par Visaugsto
Dievu runā bhaktu sabiedrībā. Neko tādu nevar sasniegt prātnieku vai akadēmisko zinātnieku sabiedrībā, jo šīs zināšanas ir jāizprot.»

Bhaktas pastāvīgi kalpo Visaugstajam Kungam. Dievs Kungs zina katras būtnes, kas darbojas Krišnas apziņā, domu gaitu un patiesīgumu un dod tai saprātu, lai viņa bhaktu sabiedrībā varētu izprast Krišnas zinātni. Sarunām par Krišnu ir liels spēks, un, ja cilvēkam ir paveicies — viņš nokļuvis šādā sabiedrībā un cenšas apgūt zināšanas, tad viņš noteikti iet uz priekšu garīgās izpratnes ceļā. Lai Ardžuna varētu pacelties vēl daudz augstākā kalpošanas
līmenī, Kungs Krišna devītajā nodaļā apraksta vēl augstākas lietas par tām, kuras Viņš ir jau pavēstījis.

Pats Bhagavad-gītas sākums — pirmā nodaļa ir vairāk vai mazāk grāmatas ievads, otrajā un trešajā nodaļā aprakstītās garīgās zināšanas ir nosauktas par noslēpumainām. Jautājumi, par kuriem runāts septītajā un astotajā
nodaļā, ir īpaši saistīti ar garīgo kalpošanu, un, tā kā tie dod apskaidrību Krišnas apziņā, tad tie ir nosaukti par vēl noslēpumainākiem. Devītajā nodaļā runāts par tīru bhakti. Tāpēc šīs zināšanas nosauktas par visnoslēpumainākajām.
Kas apguvis visnoslēpumainākās zinības par Krišnu, tas dabiski ir pārpasaulīgs. Materiālā pasaule nesagādā viņam nekādas ciešanas, kaut arī viņš tajā atrodas. «Bhakti-rasāmrita-sindhu» ir teikts, ka tas, kurš patiesi vēlas ar mīlestību kalpot Visaugstajam Kungam, uzskatāms par atbrīvotu, kaut arī atrodas saistītā materiālā esamībā. Arī Bhagavad-gītas desmitajā nodaļā teikts, ka tas, kurš tā darbojas, ir atbrīvots.

Šis pirmais pants ir īpaši nozīmīgs. Vārdi «idam gjānam» (šīs zināšanas) norāda uz tīru garīgo kalpošanu, kurā ir deviņi darbības veidi: klausīšanās, daudzināšana, atcerēšanās, kalpošana, godināšana, lūgšanas, pakļaušanās,
draudzība un visa atdošana. Pildot šīs deviņas garīgās kalpošanas daļas, cilvēks paceļas garīgā apziņā, Krišnas apziņā. Kad sirds tādā veidā no materiālajiem sārņiem ir attīrījusies, tad cilvēks var saprast Krišnas zinātni. Nepietiek
saprast, ka dzīvā būtne ir nemateriāla. Garīgā apzināšanās var ar to sākties, bet jāredz atšķirība starp ķermeņa darbību un tāda cilvēka garīgu darbību, kurš saprot, ka viņš nav ķermenis.

Septītajā nodaļā mēs jau runājām par Dieva Augstākās Personības varenajām spējām, par Viņa dažādajām enerģijām, par zemāko un augstāko dabu un visu šo materiālo izpausmi. Tagad devītajā nodaļā ir runa par Dieva Kunga godību.

Vēl šajā pantā ir ļoti nozīmīgs sanskrita vārds «anasūjavē». Lielākā daļa komentētāju, pat ja viņi ir lieli zinātnieki, neieredz Krišnu, Dieva Augstāko Personību. Pat visgudrākie zinātnieki raksta par Bhagavad-gītu ļoti neprecīzi. Viņi neieredz Krišnu, tāpēc viņu skaidrojumi ir bezjēdzīgi. Īstenus skaidrojumus dod Dieva Kunga bhaktas. Neviens skauģis nespēj izskaidrot Bhagavad-gītu un dot pilnīgas zināšanas par Krišnu. Ja kāds nosoda Krišnu, Viņu nezinot, tad tas ir nejēga. No šādiem komentāriem rūpīgi jāizvairās. Tiem, kas saprot, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība, tīra un pārpasaulīga personība, šīs nodaļas dos lielu svētību.

BG 9.2.

2. PANTS

rādža-vidjā rādža-guhjam    pavitram idam
uttamam
pratjakšāvagamam dharmjam    su-sukham kartum
avjajam

rādža-vidjā — izglītības valdnieks; rādža-guhjam — noslēpumaino zināšanu valdnieks; pavitram — vistīrākās; idam — šīs; uttamam — pārpasaulīgās; pratjakša — ar tiešu uztveri; avagamam — saprasts; dharmjam — reliģijas princips; su-sukham — ļoti laimīgi; kartum — izpildīt; avjajam — vienmēr.

TULKOJUMS

Šī visaugstākā gudrība ir zināšanu zināšanas, noslēpumu noslēpums, vistīrākās zinības. Tās izprotot, var tieši apzināties sevi, tāpēc tās ir pati reliģijas pilnība. Tās ir mūžīgas un izpildāmas ar prieku.

SKAIDROJUMS

Šī Bhagavad-gītas nodaļa ir nosaukta par zināšanu valdnieci, jo tā ir visu iepriekš apskatīto mācību un filozofiju būtība. Galvenie Indijas filozofi ir Gautama, Kanāda, Kapila, Jagjavalkja, Šāndilja un Vaišvānara. Un, visbeidzot,
Vjāsadēva, Vēdānta-sūtras autors. Tā kā zināšanu filozofijas un pārpasaulīgās gudrības laukā netrūkst. Tagad Dievs Kungs norāda, ka devītā nodaļa ir visu šo zināšanu valdniece, visu Vēdu gudrības un dažādu filozofiju būtība. Šīs
zināšanas ir visnoslēpumainākās, jo noslēpumainās jeb pārpasaulīgās zināšanas nozīmē izpratni, ka dvēsele atšķiras no ķermeņa. Un visu šo noslēpumaino zināšanu valdniece ir garīgā kalpošana.

Lielākā daļa cilvēku nav izglītoti noslēpumainajās zināšanās, viņi ir mācījušies ārējās zināšanas. Kas attiecas uz parasto izglītību, tad cilvēki darbojas daudzās nozarēs: politikā, socioloģijā, fizikā, ķīmijā, matemātikā,
astronomijā, inženierzinātnēs, utt. Visā pasaulē un milzīgajās universitātēs ir tik daudz zināšanu nozaru, bet diemžēl nevienā augstskolā nemāca zinātni par dvēseli. Bet dvēsele ir visbūtiskākā ķermeņa daļa: bez dvēseles ķermenis ir
nevērtīgs. Tomēr cilvēki tik ļoti uzsver ķermeniskās vajadzības un nerūpējas par vissvarīgāko, par dvēseli.

Bhagavad-gīta, īpaši sākot ar otro nodaļu, uzsver dvēseles svarīgumu. Pašā sākumā Dievs Kungs norāda, ka ķermenis ir pakļauts bojāejai, bet dvēsele tai nav pakļauta (antavanta imē dēhā nitjasjoktāh šarīrinah). Lūk, kādas ir noslēpumainās zināšanas: jāzina, ka dvēsele atšķiras no ķermeņa un ka tā pēc dabas ir nemainīga, nesagraujama un mūžīga. Bet šeit nav pozitīvu ziņu par dvēseli. Dažreiz cilvēki uzskata, ka dvēsele atšķiras no ķermeņa, un ka
nomirstot ķermenim, dvēsele atbrīvojas no ķermeņa, ka tā paliek tukšumā un kļūst bezpersoniska. Bet tas nav tiesa. Kā gan dvēsele, kas ir tik darbīga ķermenī, var būt bezdarbīga pēc aiziešanas no ķermeņa? Tā ir darbīga vienmēr. Ja tā ir
mūžīga, tad tā ir mūžam darbīga, un tās darbība garīgajā valstībā ir garīgo zināšanu visnoslēpumainākā daļa. Tāpēc šeit dvēseles darbība tiek saukta par visu zināšanu valdnieci, par visnoslēpumaināko zināšanu daļu.

Kā teikts Vēdu rakstos, šīs zināšanas ir vistīrākais darbības veids. Padma Purānā ir izpētīta cilvēka grēcīgā darbība un parādīts, kā grēks rada grēku. Kas auglīgi darbojas, tas vairāk vai mazāk ir sapinies grēku sekās. Piemēram, kad tiek iestādīta koka sēkla, tad koks neizaug tūlīt, ir jāpaiet laikam. Vispirms tas ir mazs asniņš, pēc tam tas sāk izskatīties pēc koka, pēc tam tas uzzied un nes augļus. Un tikai tad stādītājs var baudīt ziedus un augļus. Arī grēks ir kā sēkla — ir jāpaiet laikam, lai tas nestu augļus. Ir dažādas pakāpes. Būtne var būt pārtraukusi grēcīgi darboties, bet grēku augļi var vēl nākt un nākt. Ir grēki, kas vēl ir kā sēklas, un ir grēki, kas jau dod augļus, kurus mēs sajūtam kā sāpes un ciešanas.

Kā teikts septītās nodaļas divdesmit astotajā pantā, cilvēks, kuram visas grēku pretdarbības ir pilnīgi izbeigušās, kas vienmēr darbojas dievbijīgi un ir pilnīgi brīvs no materiālās pasaules pretstatiem, sāk garīgi kalpot Dieva Augstākajai Personībai Krišnam. Citiem vārdiem sakot, tie, kas patiešām kalpo Visaugstajam Kungam, ir jau atbrīvojušies no visām sekām. To apstiprina Padma Purāna:

aprārabdha-phalam pāpam    kūtam bīdžam
phalonmukham
kramēnaiva pralījēta    višnu-bhakti-ratātmanām

Tie, kas garīgi kalpo Dieva Augstākajai Personībai, pamazām atbrīvojas no visām grēku sekām — vai tās būtu kā augļi, vai gatavas dot augļus, vai kā sēklas. Tāpēc garīgās kalpošanas attīrošais spēks ir ļoti varens un to sauc par «pavitra utamu», vistīrāko. «Utama» nozīmē «pārpasaulīgs». «Tamas» nozīmē «materiālā tumsas pasaule», un «utama» nozīmē to, kas ir pāri materiālai darbībai. Darbību garīgajā kalpošanā nekad nedrīkst uzskatīt par materiālu, kaut
arī dažreiz var likties, ka bhaktas darbojas gluži kā visi citi. Kas spēj redzēt un zina kaut ko par garīgo kalpošanu, tas saprot, ka tā nav materiāla darbība. Tā ir garīga un pilna bhakti, to neaptraipa materiālās dabas īpašības.

Ir teikts, ka garīgā kalpošana ir tik pilnīga, ka tās iznākumu var sajust tieši. Jebkurš, kas daudzina Krišnas svētos vārdus (Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē) tīras un
neapvainojošas daudzināšanas gaitā izjūt pārpasaulīgu prieku un ļoti ātri šķīstās no visiem materiālajiem sārņiem. To tik tiešām var redzēt. Vēl jo vairāk, ja cilvēks ne tikai klausās, bet arī cenšas citiem pavēstīt par garīgo alpošanu, vai arī palīdz Krišnas apziņas misijas darbā, tad viņš pamazām jūt garīgo attīstību. Attīstība garīgajā dzīvē nav atkarīga ne no kādas iepriekšējas izglītības vai īpašībām. Pats ceļš ir tik tīrs, ka jebkurš, kas to iet, arī
kļūst tīrs.

Vēdānta-sūtra (3.2.26.) to apraksta šādiem vārdiem: prakāšaš ča karmanj abhjāsāt. «Garīgā kalpošana ir tik varena, ka, to uzsākot, cilvēks noteikti gūst apskaidrību.» Labs piemērs ir Nāradas iepriekšējā dzīve. Viņš bija kalpones dēls. Viņš nebija ne izglītots, ne augstdzimis. Bet, kad viņa māte kalpoja diženiem bhaktām, tad palīdzēja arī Nārada, un dažreiz, kad mātes nebija klāt, viņš kalpoja pats. Nārada saka:

uččhišta-lēpān anumodito dvidžaih
    sakrit sma bhundžē tad-apāsta-kilbišah
ēvam pravrittasja višuddha-čētasas
    tad-dharma ēvātma-ručih pradžājatē

Šajā Šrīmad Bhāgavatamas (1.5.25.) pantā Nārada savam māceklim Vjāsadēvam stāsta par iepriekšējo dzīvi. Viņš saka, ka, kalpodams šiem tīrajiem bhaktām četrus mēnešus, kamēr tie neaizgāja projām, viņš visu laiku bija kopā ar tiem. Dažreiz gudrie uz šķīvjiem atstāja ēdiena pārpalikumus, un puisēns, kas mazgāja traukus, gribēja nogaršot pārpalikumus. Viņš lūdza šiem bhaktām atļauju to darīt, un kad tie atļāva, Nārada ēda pārpalikumus un atbrīvojās no visām grēku sekām. Viņš turpināja ēst pārpalikumus, un viņa sirds kļuva tikpat skaidra kā gudro sirdis. Lielie bhaktas klausījās un daudzināja Dieva Vārdu un tādā veidā baudīja pastāvīgas garīgās kalpošanas garšu, un arī Nārada pamazām ieguva
šo garšu. Tālāk Nārada saka:

tatrānvaham krišna-kathāh pragājatām
    anugrahēnāšrinavam manoharāh
tāh šraddhajā mē ‘nupadam višrinvatah
    prijašravasj anga mamābhavad ručih

Gudro sabiedrībā Nārada ieguva Dieva Kunga godības klausīšanās un daudzināšanas garšu un stipru vēlmi garīgi kalpot. Tāpēc, kā teikts Vēdānta-sūtrā: prakāšaš ča karmanj abhjāsāt — ja cilvēks garīgi kalpo, tad viss atklājas viņam pats no sevis, un viņš visu saprot. To sauc par pratjakšu, tiešu uztveri.

Vārds «dharmjam» nozīmē «reliģijas ceļš». Nārada patiesībā bija kalpones dēls. Viņam nebija iespējas iet skolā. Viņš tikai palīdzēja mātei, un laimīgā kārtā māte kalpoja bhaktām. Puisēnam Nāradam arī bija izdevība kalpot, un bhaktu
sabiedrībā viņš sasniedza augstāko reliģijas mērķi. Augstākais reliģijas mērķis ir garīgā kalpošana, kā tas teikts Šrīmad Bhāgavatamā (sa vai pumsām paro dharmo jato bhaktir adhokšadžē). Reliģiozi cilvēki parasti nezina, ka
augstākā reliģijas pilnība ir garīgā kalpošana. Kā mēs jau runājām, apspriežot astotās nodaļas pēdējo pantu (vēdēšu jagjēšu tapahsu čaiva), Vēdu zināšanas parasti vajadzīgas, lai apzinātos sevi. Bet šeit, kaut arī Nārada
nekad nebija mācījies pie garīgā skolotāja un apguvis Vēdu principus, viņš sasniedza Vēdu apguves augstāko iznākumu. Šis paņēmiens ir tik varens, ka pat bez pastāvīgas reliģijas principu pildīšanas cilvēks var pacelties līdz
augstākajai pilnībai. Kā tas iespējams? To apstiprina arī Vēdu raksti: āčārjavān purušo vēda. Pat, ja cilvēks ir neizglītots un nav apguvis Vēdas, diženu āčārju sabiedrībā viņš var iemācīties visu, kas vajadzīgs apjēgai.

Garīgās kalpošanas ceļš ir laimes pilns («su-sukha»). Kāpēc? Garīgā kalpošana sastāv no šravanam kīrtanam višnoh, tāpēc cilvēks var klausīties un daudzināt Dieva Kunga godību vai apmeklēt filozofiskas lekcijas
par pārpasaulīgajām zināšanām, ko lasa autoritatīvi āčārjas. Var mācīties sēžot. Tad var ēst Dievam piedāvātā ēdiena pārpalikumus, jaukus un garšīgus ēdienus. Jebkurā pakāpē garīgā kalpošana ir prieka pilna. Garīgi kalpot var pat
visnabadzīgākais cilvēks. Dievs Kungs saka: patram pušpam phalam tojam. Viņš ir gatavs pieņemt no bhaktas jebkuru piedāvājumu, vienalga kādu. Pat lapu, ziedu, kādu augli vai mazliet ūdens, kas ir pieejams jebkurā pasaules daļā, un to var piedāvāt jebkurš, neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa, un tas tiks pieņemts, ja piedāvāts ar mīlestību. Vēsturē tam ir daudz piemēru. Tikai nogaršojot Dieva Kunga lotospēdām piedāvātās tulasī lapas, tādi diženi gudrie kā Sanatkumārs ir kļuvuši par lieliem bhaktām. Tāpēc bhakti ceļš ir ļoti jauks, un to var iet ar prieku. Dievs pieņem tikai mīlestību, ar kuru mēs Viņam kaut ko piedāvājam.

Šeit teikts, ka garīgā kalpošana pastāv mūžīgi. Filozofiem mājāvādī nav taisnība. Kaut arī viņi dažkārt var pieņemt tā saucamo garīgo kalpošanu, viņi domā, ka kalpos tikai tik ilgi, kamēr nesasniegs atbrīvi, pēc kuras «saplūdīs ar Dievu». Šādu laicīgu «pagaidu» kalpošanu nevar uzskatīt par tīru garīgo kalpošanu. Īsta garīgā kalpošana turpinās arī pēc atbrīves. Kad bhakta nonāk uz Dieva valstības garīgajām planētām, tad viņš turpina kalpot Visaugstajam Kungam. Viņš necenšas saplūst ar Visaugsto Kungu.

Kā vēlāk būs redzams no Bhagavad-gītas, īstā garīgā kalpošana sākas pēc atbrīves. Kad būtne ir atbrīvota un atrodas Brahmana stāvoklī (brahma-bhūta), tad sākas garīgā kalpošana (samah sarvēšu bhūtēšu mad-bhaktim labhatē
parām
). Nav iespējams neatkarīgi izprast Dieva Augstāko Personību ar karma-jogu, gjāna-jogu, aštānga-jogu vai kādu citu jogu. Ejot šos jogas ceļus, var paiet pretī bhakti-jogai, bet, nenonākot garīgās kalpošanas līmenī, nav
iespējams saprast, kas ir Dieva Augstākā Personība. Arī Šrīmad Bhāgavatamā apstiprināts, ka cilvēks, kas šķīstījies, garīgi kalpojot, īpaši klausoties Šrīmad Bhāgavatamu un Bhagavad-gītu no sevi apjēgušām dvēselēm, var izprast
zinātni par Krišnu jeb zinātni par Dievu. Ēvam prasanna-manaso bhagavad-bhakti-jogatah. Kad sirds ir attīrīta no visām muļķībām, tad cilvēks var saprast, kas ir Dievs. Tādā veidā garīgā kalpošana jeb Krišnas apziņa ir visu zināšanu un visas noslēpumainās gudrības valdniece. Tā ir vistīrākā reliģija, kas izpildāma viegli un ar prieku. Tāpēc to vajag pieņemt.

BG 9.3.

3. PANTS

ašraddadhānāh purušā    dharmasjāsja
parantapa
aprāpja mām
nivartantē    mritju-samsāra-vartmani

ašraddadhānāh — neticīgie; purušāh — cilvēki; dharmasja — uz reliģiju; asja — šo; parantapa — ak, naidnieku nogalinātāj; aprāpja — nesasniedzot; mām — Mani; nivartantē — atgriežas; mritju — nāves; samsāra — materiālajā esamībā; vartmani — uz ceļa.

TULKOJUMS

Naidnieku uzvarētāj! Kas netic garīgajai kalpošanai, tas nevar sasniegt Mani. Tāds cilvēks atgriežas materiālajā pasaulē uz dzimšanas un nāves ceļa.

SKAIDROJUMS

Neticīgie nespēj iet garīgās kalpošanas ceļu. Tāda ir šī panta jēga. Ticība rodas bhaktu sabiedrībā. Nelaimīgi ir tie, kas, pat dzirdējuši no lielām autoritātēm visus Vēdu rakstu pierādījumus, tomēr netic Dievam. Viņi vilcinās un
nespēj stingri kalpot Dievam Kungam. Tādējādi ticība ir vissvarīgākā Krišnas apziņas attīstīšanā. «Čaitanja čaritāmritā» teikts, ka ticība ir stingra pārliecība, ka, tikai kalpojot Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam, iespējams
sasniegt visas pilnības. Lūk, kas ir īsta ticība. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (4.31.14.):

jathā taror mūla-nišēčanēna
    tripjanti tat-skandha-bhudžopašākhāh
prānopahārāč ča jathēndrijānām
    tathaiva sarvārhanam ačjutēdžjā

«Lejot ūdeni uz koka saknēm, tiek apmierināti tā zari, zariņi un lapas. Dodot ēdienu kuņģim, tiek apmierināti visi ķermeņa jutekļi. Gluži tāpat, pārpasaulīgi kalpojot Visaugstajam Kungam, paši par sevi tiek apmierināti visi padievi un
visas citas dzīvās būtnes.» Tāpēc, izlasot Bhagavad-gītu, tūlīt jānonāk pie Bhagavad-gītas secinājuma: jāatmet visas citas nodarbības un jāsāk kalpot Visaugstajam Kungam, Krišnam, Dieva Personībai. Ja cilvēks dzīvo ar šādu pārliecību, tad tā ir ticība.

Ticību var attīstīt, ejot Krišnas apziņas ceļu. Ir triju veidu Krišnas apziņas cilvēki. Trešā veida cilvēkiem nav ticības. Pat ja viņi ārēji nodarbojas ar garīgo kalpošanu, tie nevar sasniegt augstāko pilnību. Visbiežāk viņi pēc
kāda laika atkrīt. Viņi var darboties, bet, tā kā tiem nav pilnīgas pārliecības un ticības, viņiem ir ļoti grūti turpināt Krišnas apziņu. Mēs savā misijas darbā esam redzējuši, kā cilvēki atnāk un darbojas Krišnas apziņā ar kādiem slēptiem mērķiem, un, tikko viņi ekonomiski ir labākā stāvoklī, tie pamet Krišnas apziņu un atkal staigā vecos ceļus. Tikai ar ticību iespējams pilnveidoties Krišnas apziņā. Kas attiecas uz ticības attīstību, tad tas, kas labi zina garīgās kalpošanas rakstus un sasniedzis stingru ticību, ir augstākā līmeņa cilvēks Krišnas apziņā. Otrajā līmenī ir tie, kas ne visai labi zina bhakti rakstus, bet kam dabiski ir stingra ticība, ka Krišnas bhakti jeb kalpošana Krišnam ir vislabākais ceļš, un kas to ar ticību pieņēmuši. Tādējādi viņi ir augstāki par trešās kārtas bhaktām, kuriem nav ne labu zināšanu rakstos, ne arī stipras ticības, bet kuri bhaktu sabiedrībā cenšas sekot un nav liekuļi. Trešās kārtas
Krišnas apziņas cilvēks var atkrist, bet tas, kas ir otrajā kārtā, neatkrīt, nemaz jau nerunājot par pirmās kārtas Krišnas apziņas cilvēku, kurš neatkrīt nekādā gadījumā. Kas ir šajā līmenī, tas noteikti pilnveidosies un galu galā
sasniegs mērķi. Kas attiecas uz trešās kārtas Krišnas apziņas cilvēku, tad, kaut arī viņš ir pārliecināts, ka garīgā kalpošana Krišnam ir ļoti laba, viņš tomēr vēl nav ieguvis pareizas zināšanas par Krišnu no tādiem rakstiem kā Šrīmad
Bhāgavatama un Bhagavad-gīta. Reizēm šiem cilvēkiem ir nosliece uz karma-jogu un gjāna-jogu, un reizēm viņi ir uztraukti, bet tikko karma-jogas un gjāna-jogas slimība ir pāri, viņi kļūst par otrās vai pirmās kārtas Krišnas apziņas
cilvēkiem. Ticība uz Krišnu arī iedalās trijās pakāpēs, un tas ir aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamā. Pirmās pakāpes pieķeršanās, otrās pakāpes pieķeršanās un trešās pakāpes pieķeršanās arī izskaidrotas Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā. Kas netic pat tad, kad klausījušies par Krišnu un garīgās kalpošanas pārākumu, un, kas to uzskata tikai par slavas dziesmām, tiem šis ceļš ir ļoti grūts, pat ja liekas, ka viņi garīgi kalpo. Viņiem ir maz cerību sasniegt pilnību. Tādējādi ticība garīgajā kalpošanā ir ļoti svarīga.

BG 9.4.

4. PANTS

majā tatam idam sarvam    džagad
avjakta-mūrtinā
mat-sthāni sarva-bhūtāni    na čāham tēšv
avasthitah

majā — Manis; tatam — caurstrāvota; idam — tā; sarvam — visa; džagat — kosmiskā izpausme; avjakta-mūrtinā — neizpaustajā veidolā; mat-sthāni — Manī; sarva-bhūtāni — visas dzīvās būtnes; na — ne; ča — arī; aham — Es; tēšu — tajās; avasthitah — atrodos.

TULKOJUMS

Savā neizpaustajā veidolā Es caurstrāvoju Visumu. Visas dzīvās būtnes ir Manī, bet Es neesmu tajās.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstāko Personību nav iespējams uztvert ar rupjajiem materiālajiem jutekļiem. Ir teikts:

atah šrī-krišna-nāmādi    na bhavēd grāhjam
indrijaih
sēvonmukhē hi džihvādau    svajam ēva sphuratj
adah

(Bhakti-rasāmrita-sindhu 1.2.234.)

Kunga Šrī Krišnas vārdu, slavu, spēles utt. nevar uztvert ar materiālajiem jutekļiem. Viņš atklājas tikai tam, kas pareizā vadībā tīri garīgi kalpo. Brahma-samhitā (5.38.) teikts: prēmāndžana-ččhurita-bhakti-viločanēna
santah sadaiva hridajēšu vilokajanti
— ja cilvēks ir izkopis pārpasaulīgas mīlestības pilnu attieksmi pret Dieva Augstāko Personību Govindu, tad viņš var redzēt Dievu vienmēr, gan sevī, gan ārpus sevis. Tāpēc lielākajai
daļai cilvēku Viņš ir neredzams. Šeit teikts, ka, lai gan Viņš visu caurstrāvo un visur ir klāt, Viņu nevar uztvert ar materiālajiem jutekļiem. Tas pateikts ar vārdu «avjakta-mūrtinā». Bet patiesībā, kaut arī mēs nevaram Viņu redzēt, viss
balstās uz Viņu. Kā mēs jau runājām septītajā nodaļā, visa kosmiskā izpausme ir veidota tikai no divām Viņa enerģijām — augstākās, garīgās enerģijas un zemākās, materiālās enerģijas. Kā Saules stari izplatās pa Visumu, tā arī
Dieva Kunga enerģija izplatās pa visu pasauli, un viss uz tās balstās.

Tāpēc nevajag secināt, ka savas izplatības dēļ Dievs Kungs ir zaudējis personisku esamību. Lai atspēkotu šo uzskatu, Dievs Kungs saka: «Es esmu visur,
un viss ir Manī, tomēr Es esmu projām.» Piemēram, valdnieks vada valdību, kura nav nekas cits kā valdnieka enerģijas izpausme. Dažādas valdības nodaļas ir tikai valdnieka enerģijas izpausmes, un katra nodaļa balstās uz valdnieka varu.
Tomēr neviens nevar prasīt, lai visās nodaļās strādātu pats valdnieks. Tas ir rupjš piemērs. Gluži tāpat visas izpausmes, ko mēs redzam un kas pastāv gan materiālajā, gan arī garīgajā pasaulē, balstās uz Dieva Augstākās Personības
enerģiju. Radīšana notiek, izplatoties Viņa dažādajām enerģijām, un, kā teikts Bhagavad-gītā: vištābhjāham idam kritsnam — Viņš ir visur pats ar savām pārstāvēm, dažādām izplatītajām enerģijām.

BG 9.5.

5. PANTS

na ča mat-sthāni bhūtāni    pašja mē jogam
aišvaram
bhūta-bhrin na ča bhūta-stho    mamātmā
bhūta-bhāvanah

na — ne; ča — arī; mat-sthāni — Manī atrodas; bhūtāni — viss radītais; pašja — redzi; — Manu; jogam aišvaram — neaptveramo mistisko spēku; bhūta-bhrit — visu dzīvo būtņu uzturētājs; na — ne ča — arī; bhūta-sthah — kosmiskajā izpausmē; mama — Mana; ātmā — Patība; bhūta-bhāvanah — visu izpausmju avots.

TULKOJUMS

Un tomēr viss radītais neatrodas Manī. Raugi Manu mistisko varenību! Kaut arī Es uzturu visas dzīvās būtnes un esmu visur, Es neesmu daļa no kosmiskās izpausmes, jo Es pats esmu radītā pirmavots.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs norāda, ka viss ir Viņā (mat-sthāni-sarva-bhūtāni). To nevajag pārprast. Dievs Kungs nav tieši saistīts ar materiālās izpausmes uzturēšanu. Ir tādi attēli, kur Atlants tur uz pleciem pasauli. Viņš izskatās
ļoti piekusis no milzīgā smaguma. Krišna arī tur visu radīto Visumu, tomēr uz Viņu šādu attēlu nevar attiecināt. Krišna norāda, ka, lai gan viss balstās uz Viņu, Viņš ir savrup. Planētu sistēmas peld izplatījumā, un izplatījums ir
Visaugstā Kunga enerģija. Bet Viņš atšķiras no izplatījuma. Viņš atrodas citur. Tāpēc Dievs Kungs saka: «Kaut arī viņi atrodas Manā neaptveramajā enerģijā, Es kā Dieva Augstākā Personība esmu savrup.» Lūk, kāda ir Dieva neaptveramā
varenība.

Vēdu Nirukti vārdnīcā teikts: judžjate ‘nēna kārjēšu — «Visaugstā Kunga spēles ir neaptverami brīnišķīgas, un Viņš tajās izpauž savu enerģiju.» Viņa persona ir pilna dažādu varenu enerģiju, un, ko Viņš nolemj, tas notiek. Lūk, kā jāizprot Dieva Augstākā Personība. Mēs varam gribēt kaut ko izdarīt, bet ir tik daudz šķēršļu, un dažreiz nav iespējams izdarīt tā, kā mēs gribam. Bet kad Krišna kaut ko vēlas, tad tikai ar Viņa gribu viss notiek tik pilnīgi, ka nav izprotams, kā tas noticis. Dievs Kungs to paskaidro: kaut arī Viņš ir visas materiālās izpausmes uzturētājs, Viņš šai materiālajai izpausmei pat nepieskaras. Tikai ar Viņa augstāko gribu viss tiek radīts, uzturēts un iznīcināts. Viņa prāts un Viņš pats neatšķiras (turpretī mēs atšķiramies no sava tagadējā materiālā prāta), jo Viņš ir absolūtais gars. Dievs Kungs vienlaicīgi ir visā; tomēr lielākā daļa cilvēku nesaprot, kā Viņš var pastāvēt personiski. Viņš atšķiras no materiālās izpausmes, un tomēr viss balstās uz Viņu. Tas šeit izskaidrots ar vārdiem «joga aišvara», kas apzīmē Dieva Augstākās Personības mistisko spēku.

BG 9.6.

6. PANTS

jathākāša-sthito nitjam    vājuh sarvatra-go
mahān
tathā sarvāni bhūtāni    mat-sthānītj
upadhāraja

jathā — kā; ākāša-sthitah — atrodas debesīs; nitjam — vienmēr; vājuh — vējš; sarvatra-gah — pūšot visur; mahān — lielais; tathā — tā; sarvāni bhūtāni — visas radītās būtnes; mat-sthāni — atrodas Manī; iti — tā; upadhāraja — saproti.

TULKOJUMS

Tev jāzina, ka varenais vējš pūš visur, bet vienmēr ir debesīs un visas radītās būtnes ir Manī.

SKAIDROJUMS

Parasts cilvēks gandrīz nespēj aptvert, kā milzīgā radītā pasaule atrodas Dievā. Bet Viņš dod piemēru, kas mums palīdz to saprast. Debesis iespējams ir lielākā izpausme, ko mēs varam aptvert. Un debesīs vējš jeb gaiss ir lielākā
izpausme kosmiskajā pasaulē. Gaisa kustība ietekmē visa kustību. Kaut arī vējš ir liels, tas tomēr atrodas debesīs. Tas neiziet ārpus debesīm. Gluži tāpat visas brīnišķīgās kosmiskās izpausmes pastāv ar Dieva augstāko gribu, un visas
tās ir pakļautas šai augstākajai gribai. Kā mēs parasti sakām, ka pat zāles stiebriņš nekustas bez Dieva Augstākās Personības gribas. Viss notiek tā, kā Viņš grib: ar Viņa gribu viss ir radīts, viss tiek uzturēts un viss tiek
iznīcināts. Tomēr Viņu tas viss neskar, tāpat kā debesis neskar vēja darbība.

Upanišadās teikts: jad-bhīšā vātah pavatē — «Vējš pūš aiz bailēm no Visaugstā Kunga.» (Taitirīja Upanišada 2.8.1.) Brihad-āranjaka Upanišadā (3.8.9.) teikts: ētasja vā akšarasja prašāsanē gārgi sūrja-čandramasau vidhritau tišthata ētasja vā akšarasja prašāsanē gārgi djāv-āprithivjau vidhritau tišthatah. «Pēc augstākās gribas, Dieva Augstākās Personības uzraudzībā kustas Saule, Mēness un citas lielās planētas.» Arī Brahma-samhitā (5.52.) teikts:

jač-čakšur ēša savitā sakala-grahānām
    rādžā samasta-sura-mūrtir ašēša-tēdžāh
jasjāgjajā bhramati sambhrita-kāla-čakro
    govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

Šeit aprakstīta Saules kustība. Teikts, ka Saule uzskatāma par vienu no Visaugstā Kunga acīm un tai ir neaptverama spēja izstarot siltumu un gaismu. Tomēr tā iet pa savu noteikto ceļu, klausot augstākajai Govindas gribai. Tātad
Vēdu rakstos mēs varam atrast pierādījumus, ka šo milzīgo materiālo izpausmi, kas mums liekas tik liela un brīnišķīga, pilnīgi vada Dieva Augstākā Personība. Sīkāk tas būs paskaidrots tālākajos šīs nodaļas pantos.

BG 9.7.

7. PANTS

sarva-bhūtāni kauntēja    prakritim jānti
māmikām
kalpa-kšajē punas tāni    kalpādau visridžāmj
aham

sarva-bhūtāni — viss radītais; kauntēja — ak, Kuntī dēls; prakritim — dabā; jānti — ieiet; māmikām — Manā; kalpa-kšajē — laikmeta beigās; punah — atkal; tāni — tās;
kalpa-ādau — laikmeta sākumā; visridžāmi — radu; aham — Es.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Laikmeta beigās visas materiālās izpausmes ieiet Manā dabā, un nākamā laikmeta sākumā Es ar savu spēku tās radu no jauna.

SKAIDROJUMS

Materiālās kosmiskās izpausmes radīšana, uzturēšana un iznīcināšana ir pilnīgi atkarīga no Dieva Personības augstākās gribas. «Laikmeta beigās» nozīmē tad, kad nomirst Brahma. Brahma dzīvo simts gadu, un viena viņa diena ilgst
4 300 000 000 Zemes gadu. Tikpat gara ir arī viņa nakts. Viņa mēnesī ir trīsdesmit šādu dienu un nakšu, un viņa gadā ir divpadsmit mēnešu. Pēc simts šādiem gadiem, kad Brahma nomirst, notiek iznīcināšana; tas nozīmē, ka
Visaugstā Kunga izpaustā enerģija atkal ieiet Viņā. Pēc tam, kad atkal laiks izpaust kosmisko pasauli, to izdara Viņa griba. Bahu sjām — «Kaut arī Es esmu viens, Es kļūšu par daudziem.» Tas ir Vēdu aforisms (Čhāndogja Upanišada 6.2.3.) Viņš izvēršas materiālajā enerģijā, un visa kosmiskā izpausme rodas no jauna.

BG 9.8.

8. PANTS

prakritim svām avaštabhja    visridžāmi punah
punah
bhūta-grāmam imam kritsnam    avašam prakritēr
vašāt

prakritim — materiālo dabu; svām — savu; avaštabhja — ieejot; visridžāmi — radu; punah punah — atkal un atkal; bhūta-grāmam — visas kosmiskās izpausmes; imam — šīs; kritsnam — kopumā; avašam — pašas; prakritēh — dabas spēka; vašāt — pakļautībā.

TULKOJUMS

Es nosaku visu kosmisko kārtību. Pēc Manas gribas materiālā daba atkal un atkal izpaužas, un pēc Manas gribas tā beigās tiek iznīcināta.

SKAIDROJUMS

Materiālā pasaule ir Dieva Augstākās Personības zemākās enerģijas izpausme. Tas jau vairākas reizes tika paskaidrots. Radīšanas sākumā materiālā enerģija tiek palaista kā mahat-tatva, kurā Dievs Kungs ieiet savā pirmajā Purušā, Mahā-Višnu. Viņš guļ cēlonības okeānā un izelpo neskaitāmus Visumus, un katrā Visumā Dievs Kungs ieiet kā Garbhodakašājī Višnu. Tā tiek radīts katrs Visums. Tālāk Dievs Kungs izpaužas kā Kšīrodakašājī Višnu, un šis Višnu ieiet
visā — pat vissīkākajā atomā. Tas šeit ir izskaidrots. Viņš ieiet
visā.

Kas attiecas uz dzīvajām būtnēm, tās tiek iesētas materiālajā dabā un atbilstoši saviem agrākajiem darbiem nonāk dažādos stāvokļos. Tā sākas materiālās pasaules darbība. Jau ar pašu radīšanu sāk darboties dažādi dzīvo būtņu veidi. Nekāda evolūcija nenotiek. Dažādie dzīvības veidi tiek radīti tūlīt pēc Visuma radīšanas. Cilvēki, dzīvnieki, zvēri un putni — visi tiek radīti reizē, jo izpaužas visas dzīvo būtņu vēlmes, kas tām bija iepriekšējās iznīcināšanas laikā. Vārds «avašam» šeit skaidri norāda, ka dzīvajām būtnēm ar šo norisi nav nekāda sakara. Tas stāvoklis, kas bija pagājušās radīšanas pēdējā dzīvē, izpaužas atkal, un to visu paveic Visaugstā Kunga griba. Lūk, kādas ir Dieva Augstākās Personības neaptveramās spējas. Pēc dažādo dzīvības veidu radīšanas Dievam ar būtnēm nav nekāda sakara. Radīšana notiek, lai dažādās būtnes varētu īstenot savas tieksmes, un tāpēc Dievs Kungs nav saistīts šajā
norisē.

BG 9.9.

9. PANTS

na ča mām tāni karmāni    nibadhnanti
dhanandžaja
udāsīna-vad āsīnam    asaktam tēšu karmasu

na — ne; ča — arī; mām — Mani; tāni — tās; karmāni — darbības; nibadhnanti — saista; dhanandžaja — ak, bagātību iekarotāj; udāsīna-vat — kā vienaldzīgs; āsīnam — esmu; asaktam — nepieķēries; tēšu — tām; karmasu — darbībām.

TULKOJUMS

Dhanandžaja! Visa šī darbība Mani nesasaista. Es nekad nepieķeros materiālai darbībai, Man tā ir vienaldzīga.

SKAIDROJUMS

Nevajag tāpēc domāt, ka Dieva Augstākā Personība nekā nedara. Viņš vienmēr darbojas garīgajā valstībā. Brahma-samhitā (5.6.) teikts: ātmārāmasja tasjāsti prakritjā na samāgamah — «Viņa darbība ir mūžīga, svētlaimīga un garīga, un viņam nav nekāda sakara ar materiālo darbību.» Materiālos darbus dara Viņa dažādie spēki. Dievam Kungam vienmēr ir vienaldzīga radītās pasaules materiālā darbība. Tas šeit pateikts ar vārdu «udāsīna-vat». Kaut arī viņš pilnīgi valda pār vissīkākajām materiālajām darbībām, Viņš ir vienaldzīgs. Dievu Kungu var salīdzināt ar tiesnesi. Tiesnesis izlemj tik daudz ko — kāds tiek pakārts, kāds tiek ieslodzīts cietumā, kādam tiek dota liela bagātība, bet viņš ir vienaldzīgs. Viņš nav saistīts ar ieguvumiem un zaudējumiem. Arī Dievs Kungs vienmēr ir vienaldzīgs, kaut arī Viņa rokās ir
pilnīgi visa darbība. Vēdānta-sūtrā (2.1.34.) teikts: vaišamja-nairghrinjē na — Viņš neatrodas materiālās pasaules pretstatos. Viņš stāv tiem pāri. Viņš nav pieķēries materiālās pasaules radīšanai un iznīcināšanai. Dzīvās būtnes pieņem dažādus veidolus dažādos dzīvības veidos saskaņā ar savu agrāko darbību, un Dievs Kungs visā tajā
neiejaucas.

BG 9.10.

10. PANTS

majādhjakšēna prakritih    sūjatē
sa-čarāčaram
hētunānēna kauntēja    džagad viparivartatē

majā — Manis; adhjakšēna — uzraudzīta; prakritih — materiālā daba; sūjatē — izpauž; sa — gan; čara-ačaram — kustīgās, gan nekustīgās; hētunā — tādēļ; anēna — šī; kauntēja — ak, Kuntī dēls; džagat — kosmiskā izpausme; viparivartatē — darbojas.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Materiālā daba ir viena no Manām enerģijām, tā darbojas Manā vadībā un izpauž visu kustīgo un nekustīgo. Pēc tās likumiem šī izpausme atkal un atkal rodas un tiek iznīcināta.

SKAIDROJUMS

Šeit skaidri pateikts, ka Visaugstais Kungs ir augstākais vadītājs, kaut arī stāv pāri materiālās pasaules darbībai. Visaugstais Kungs ir augstākā griba un materiālās izpausmes pamats, bet visu vadības darbu veic materiālā daba. Vēl
Krišna Bhagavad-gītā saka, ka «Es esmu tēvs» visām būtnēm visos dzīvības veidos. Tēvs ieliek mātes klēpī sēklu, lai būtu bērns, un arī Visaugstais Kungs ar skatienu iesēj visas būtnes materiālās dabas klēpī, un tās iznāk ārā dažādos
veidos un sugās saskaņā ar agrākajām vēlmēm un darbību. Visas šīs dzīvās būtnes, lai gan dzimušas no Visaugstā Kunga skatiena, saņem dažādus ķermeņus saskaņā ar agrāko darbību un vēlmēm. Tātad Dievs Kungs nav tieši pieķēries materiālajai pasaulei. Viņš tikai paskatās uz materiālo dabu, tādā veidā to ierosinot, un viss tūlīt tiek radīts. Tā kā Dievs Kungs paskatās uz materiālo dabu, no Viņa puses tā neapšaubāmi ir darbība, bet Viņam nav nekāda tieša sakara ar materiālās pasaules izpausmi. Smriti dots šāds piemērs — ja kādam priekšā ir smaržīga puķe, un cilvēks sajūt šo smaržu, tad tomēr smarža un puķe ir atdalītas viena no otras. Līdzīga saistība ir starp materiālo pasauli un Dieva Augstāko Personību. Patiesībā Viņam nav nekāda sakara ar šo materiālo pasauli, bet Viņš ar savu skatienu rada un rīko. Īsi sakot, materiālā daba nespēj neko, ja to nevada Dieva Augstākā Personība. Tomēr Augstākā Personība nav pieķērusies
nekādai materiālai darbībai.

BG 9.11.

11. PANTS

avadžānanti mām mūdhā    mānušīm tanum
āšritam
param bhāvam adžānanto    mama bhūta-mahēšvaram

avadžānanti — izsmej; mām — Mani; mūdhāh — nelgas; mānušīm — cilvēka veida; tanum — ķermeni; āšritam — pieņemot; param — pārpasaulīgo; bhāvam — dabu; adžānantah — nezinot; mama — Manu; bhūta — visa esošā; maha-īšvaram — augstākais
īpašnieks.

TULKOJUMS

Nelgas Mani izsmej, kad atnāku cilvēka izskatā. Viņi nezina Manu pārpasaulīgo dabu, nezina, ka esmu visa esošā Visaugstais Kungs.

SKAIDROJUMS

No iepriekšējo šīs nodaļas pantu skaidrojumiem redzams, ka Dieva Augstākā Personība, kaut arī izskatās pēc cilvēka, nav parasta cilvēciska būtne. Dieva Personība, kas vada visas kosmiskās izpausmes radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu, nevar būt cilvēks. Tomēr ir daudz tādu nejēgu, kas uzskata Krišnu tikai par varenu cilvēku un ne par ko vairāk. Patiesībā, kā teikts Brahma-samhitā (īšvarah paramah krišnah), Viņš ir Visaugstais Kungs,
sākotnējā Augstākā Personība.

Ir daudz īšvaru, vadītāju, no kuriem viens ir lielāks par otru. Materiālajā pasaulē parasti kaut ko vada direktors, augstāks par viņu ir pilnvarotais, augstāks par pilnvaroto ir ministrs un augstāks par ministru ir prezidents. Katrs no viņiem ir vadītājs, bet viens vada otru. Brahma-samhitā teikts, ka Krišna ir augstākais vadītājs. Bez šaubām, ir daudz dažādu vadītāju gan materiālajā, gan arī garīgajā pasaulē, bet Krišna ir visaugstākais vadītājs
(īšvarah paramah krišnah), un Viņa ķermenis ir sač-čid-ānanda,
nemateriāls.

Materiālie ķermeņi nespēj darīt tādus brīnumus, kādi aprakstīti iepriekšējos pantos. Krišnas ķermenis ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu pilns. Kaut arī Viņš nav cilvēks, nejēgas Viņu izsmej un uzskata par cilvēku. Viņa ķermeni sauc par «mānušīm», jo Viņš darbojas gluži kā cilvēks, Ardžunas draugs, politiķis, kas iesaistīts Kurukšētras kaujā. Viņš darbojas kā cilvēks tik daudzos dažādos veidos, bet patiesībā Viņa ķermenis ir sač-čid-ānanda-vigraha — mūžīga svētlaime un absolūtas zināšanas. To apstiprina arī Vēdas. Sač-čid-ānanda-rūpāja krišnāja — «Es pazemīgi noliecos Dieva Augstākās Personības Krišnas priekšā, kurš ir mūžīgs un svētlaimīgs zināšanu veidols.» (Gopāla-tāpanī Upanišada 1.1.) Vēdās ir arī citi apraksti. Tam ēkam govindam — «Tu esi Govinda, jutekļu un govju prieks.» Sač-čid-ānanda-vigraham — «Un Tavs veidols ir pārpasaulīgs, zināšanu, svētlaimes un mūžības pilns.» (Gopāla-tāpanī Upanišada 1.35.)

Par spīti tam, ka Kunga Krišnas pārpasaulīgais ķermenis ir pilns svētlaimes un zināšanu, daudzi zinātnieki un Bhagavad-gītas skaidrotāji izsmej Krišnu, uzskatīdami Viņu par cilvēku. Zinātnieks var būt neparasts cilvēks, jo agrāk
darījis daudz laba, bet šāds priekšstats par Šrī Krišnu nāk no trūcīgām zināšanām. Tāpēc tādu zinātnieku sauc par mūdhu, jo tikai nejēgas uzskata Krišnu par parastu cilvēku. Tikai nejēgas uzskata Krišnu par cilvēku, jo nezina
Visaugstā Kunga un Viņa dažādo enerģiju noslēpumaino darbību. Viņi nezina, ka Krišnas ķermenis ir pilnīgu zināšanu un svētlaimes veidols, ka Viņš ir visa esošā īpašnieks un ka Viņš var dāvāt atbrīvi ikvienam. Bet, tā kā nejēgas nezina
par daudzajām pārpasaulīgajām Krišnas īpašībām, tie Viņu izsmej.

Viņi arī nezina, ka Dieva Augstākās Personības atnākšana uz materiālo pasauli ir Viņa iekšējās enerģijas izpausme. Viņš ir materiālās enerģijas saimnieks. Kā jau vairākās vietās tika paskaidrots (mama mājā duratjajā), Viņš norāda, ka ārkārtīgi spēcīgā materiālā enerģija ir pakļauta Viņam, un ikviens, kas uztic sevi Viņam, var atbrīvoties no materiālās enerģijas varas. Ja jau dvēsele, kas uzticējusi sevi Krišnam, var izkļūt no materiālās enerģijas ietekmes, tad kā gan Visaugstajam Kungam, kurš vada radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu, var būt
tāds pats ķermenis kā mums? Tātad šāds priekšstats par Krišnu ir pilnīgi aplams. Taču nejēgas nespēj aptvert, ka Dieva Augstākā Personība Krišna, kas izskatās gluži parasts cilvēks, spēj vadīt visus milzīgās Visuma veidola izpausmes
atomus. Vislielākais un vissīkākais viņiem ir neaptverams, tāpēc viņi nespēj iedomāties, ka cilvēkam līdzīgs veidols spēj vienlaicīgi gan bezgalīgo, gan niecīgo. Patiesībā, kaut arī Krišna vada bezgalīgo un galīgo, Viņš atrodas ārpus
šīs izpausmes. Par viņa jogaišvarju, viņa neaptveramo pārpasaulīgo enerģiju ir teikts, ka Krišna vienlaicīgi spēj gan bezgalīgo, gan galīgo un, ka viņš atrodas savrup no tā. Kaut arī nejēgas nespēj iedomāties, kā Krišna, kurš izskatās gluži kā cilvēks, spēj valdīt pār bezgalīgo un galīgo, tīrie bhaktas to atzīst, jo zina, ka Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Tāpēc tie pilnīgi uztic sevi Viņam un darbojas Krišnas apziņā, garīgi kalpo Dievam Kungam.

Impersonālisti un personālisti daudz diskutē par Dieva Kunga atnākšanu cilvēka izskatā. Bet, ja mēs uzklausām Bhagavad-gītu un Šrīmad Bhāgavatamu, autoritatīvus rakstus, kas māca zinātni par Krišnu, tad varam saprast, ka Krišna
ir Dieva Augstākā Personība. Viņš nav cilvēks, kaut arī atnāca uz Zemi kā parasts cilvēks. Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma pirmajā nodaļā, kur Šaunakas vadītie gudrajie jautā par Krišnas darbību, ir teikts:

kritavān kila karmāni    saha rāmēna kēšavah
ati-martjāni bhagavān    gūdhah kapata-mānušah

«Kungs Šrī Krišna, Dieva Augstākā Personība, kopā ar Balarāmu spēlējās gluži kā cilvēks, un, tādā veidā noslēpies, veica daudz pārcilvēcisku darbu.» (Bhāg.1.1.20.) Tas, ka Dievs Kungs atnāk kā cilvēks, maldina nejēgas. Nekāda cilvēciska būtne nevarētu paveikt tos brīnumus, ko paveica Krišna, atrazdamies uz Zemes. Kad Krišna parādījās savam tēvam un mātei, Vasudēvam un Dēvakī, Viņš bija ar četrām rokām, bet pēc vecāku lūgšanām pārvērtās parastā
bērnā. Kā teikts Bhāgavatamā (10.3.46.): babhūva prākritah šišuh — Viņš kļuva līdzīgs parastam bērnam, parastam cilvēkam. Šeit vēlreiz ir norādīts, ka Dieva Kunga atnākšana cilvēciskas būtnes izskatā ir viena no Viņa pārpasaulīgā ķermeņa iezīmēm. Arī vienpadsmitajā Bhagavad-gītas nodaļā teikts, ka Ardžuna lūdza parādīt Krišnam četrroku veidolu (tēnaiva rūpēna čatur-bhudžēna). Atklājis šo veidolu, Krišna pēc Ardžunas lūguma
atkal atjaunoja savu sākotnējo cilvēcisko izskatu (tēnaiva rūpēna čatur-bhudžēna). Šīs dažādās Visaugstā Kunga iezīmes parastai cilvēciskai būtnei noteikti nepiemīt.

Daži no tiem, kas izsmej Krišnu un sirgst ar mājāvādas filozofiju, citē Šrīmad Bhāgavatamas (3.29.21.) pantu, lai pierādītu, ka Krišna ir cilvēks. Aham sarvēšu bhūtēšu bhūtātmāvasthitah sadā — «Visaugstākais ir katrā dzīvā būtnē.» Labāk ir uzklausīt tādus vaišnavu āčārjas kā Džīvu Gosvāmī un Višvanāthu Čakravartī Thākuru, bet
nevis sekot neautoritatīvu personu komentāriem, kuri izsmej Krišnu. Džīva Gosvāmī, skaidrojot šo pantu, norāda, ka Krišna savā pilnīgajā Paramātmas izvērsumā atrodas kustīgajās un nekustīgajās būtnēs Virsdvēseles izskatā, tāpēc
jebkurš iesācējs bhakta, kas pievērš uzmanību tikai Dieva Kunga arča-mūrti veidolam templī un neciena citas dzīvās būtnes, bezjēdzīgi godina Dieva Kunga veidolu templī. Ir triju veidu Dieva Kunga bhaktas, un iesācēji atrodas
viszemākajā pakāpē. Iesācējs bhakta pievērš vairāk uzmanības Dievībai templī nekā citiem bhaktām, tāpēc Višvanātha Čakravartī Thākurs brīdina, ka tāda veida domāšana ir jāizlabo. Bhaktam jāredz, ka jebkurš ķermenis ir Dieva Kunga tempļa iemiesojums, jo Krišna ir katrā sirdī kā Paramātma, tāpēc ikviens ķermenis, kurā mājo Paramātma, ir jāgodina tāpat kā Dievs Kungs templī. Tāpēc ikviens ir pienācīgi jāgodā, un cilvēks nedrīkst būt nevērīgs.

Ļoti daudzi impersonālisti smejas par Dieva Kunga godināšanu templī. Viņi saka: «Dievs ir visur. Kāpēc tad ierobežoties tikai ar godināšanu templī?» Bet, ja Dievs ir visur, vai tad Viņš nav arī templī vai Dievībā? Personālisti un impersonālisti var cīnīties viens ar otru bez gala, bet pilnīgs bhakta, kas apzinās Krišnu, zina, ka Krišna visu caurstrāvo, kaut arī Viņš ir Augstākā Personība, un to apstiprina Brahma-samhita. Viņa mājvieta ir Goloka Vrindāvana, un Viņš vienmēr tur atrodas, tomēr ar savas enerģijas dažādajām izpausmēm un savu pilnīgo izvērsumu Viņš atrodas visur, visās garīgās un materiālās pasaules daļās.

BG 9.12.

12. PANTS

moghāšā mogha-karmāno    mogha-gjānā
vičētasah
rākšasīm āsurīm čaiva    prakritim mohinīm
šritāh

mogha-āšāh — sagrauti cerībās; mogha-karmānah — sagrauti auglīgā darbībā; mogha-gjānāh — sagrauti zināšanās; vičētasah — maldināti; rākšasīm — dēmoniskā; āsurīm — ateistiskā; ča — un; ēva — noteikti; prakritim — dabā; mohinīm — maldinošā; šritāh — patveroties.

TULKOJUMS

Kas ir tādos maldos, tos saista dēmoniski un ateistiski uzskati. Šais maldos visas viņu cerības uz atbrīvi, viņu auglīgā darbošanās un iegūtās zināšanas lemtas sagrāvei.

SKAIDROJUMS

Daudzi bhaktas uzskata, ka apzinās Krišnu un garīgi kalpo Viņam, bet sirdī neatzīst Dieva Augstāko Personību Krišnu par Absolūto patiesību. Viņi nekad nevarēs nogaršot garīgās kalpošanas augli, atgriešanos pie Dieva. Gluži tāpat
arī tie, kas dievbijīgi un auglīgi darbojas un kas galu galā cer atbrīvoties no materiālajām važām, nekad negūs panākumus, jo viņi izsmej Dieva Augstāko Personību Krišnu. Citiem vārdiem sakot, tie, kas izsmej Krišnu, uzskatāmi par
dēmoniem jeb ateistiem. Kā teikts septītajā Bhagavad-gītas nodaļā, šādi dēmoniski nelieši nekad neuztic sevi Krišnam. Tāpēc viņu prātojumi, lai sasniegtu Absolūto Patiesību, noved tos pie maldīga secinājuma, ka parasta dzīvā
būtne un Krišna ir viens un tas pats. Ar šādu maldīgu pārliecību viņi domā, ka cilvēcisko būtni tikai klāj materiālā daba, un tikko būtne atbrīvojas no materiālā ķermeņa, tā vairs neatšķiras no Dieva. Maldu dēļ šis mēģinājums
saplūst ar Krišnu ir veltīgs. Šāda ateistiska un dēmoniska garīgo zināšanu izkopšana vienmēr beidzas ar neveiksmi. Uz to norāda šis pants. Šādiem cilvēkiem Vēdu rakstu — Vēdānta-sūtras un Upanišadu — zināšanu apguve vienmēr ir veltīga.

Tāpēc ir liels apvainojums, ja uzskatām Krišnu, Dieva Augstāko Personību, par ikdienišķu cilvēku. Kas to dara, noteikti maldās, jo viņi nespēj izprast mūžīgo Krišnas veidolu. Brihad-višnu-smriti skaidri teikts:

jo vētti bhautikam dēham    krišnasja
paramātmanah
sa sarvasmād bahiš-kārjah    šrauta-smārta-vidhānatah
mukham tasjāvalokjāpi    sa-čēlam snānam āčarēt

«To, kurš uzskata Krišnas ķermeni par materiālu, nedrīkst pielaist ne pie kādiem rituāliem un darbības, kas veicami saskaņā ar šruti un smriti. Un, ja nejauši gadās redzēt šāda cilvēka seju, tad tūlīt jānomazgājas Gangā, lai šķīstītos no šīs sērgas. Cilvēki ņirgājas par Krišnu, jo ienīst Dieva Augstāko Personību. Viņu gals ir skaidri zināms: tie atkal un atkal dzims dēmoniskos un ateistiskos dzīvības veidos. Viņu īstās zināšanas pastāvīgi būs maldu klātas, un
tie pakāpeniski nolaidīsies tumšākajos Visuma nostūros.»

BG 9.13.

13. PANTS

mahātmānas tu mām pārtha    daivīm prakritim
āšritāh
bhadžantj ananja-manaso    gjātvā bhūtādim
avjajam

mahā-ātmānah — diženās dvēseles; tu — bet; mām — Man; pārtha — ak, Prithas dēls; daivīm — dievišķā; prakritim — dabā; āšritāh — patvērušies; bhadžanti — kalpo;
ananja-manasah — nenovirzoties prātam; gjātvā — zinot; bhūta — radīšanas; ādim — sākumu; avjajam — neizsmeļamo.

TULKOJUMS

Prithas dēls! Diženās un no maldiem brīvās dvēseles aizsargā dievišķā daba. Tās pilnībā garīgi kalpo Man, jo zina, ka Es esmu Dieva Augstākā Personība, sākotnējā un neiznīcināmā.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā skaidri aprakstīts mahātma. Pirmā mahātmas pazīme ir tā, ka viņš jau atrodas dievišķajā dabā. Viņu nevada materiālā daba. Kā tas iespējams? Tas paskaidrots septītajā nodaļā: ja cilvēks uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai
Šrī Krišnam, tad viņš tūlīt atbrīvojas no materiālās dabas ietekmes. Lūk, kas ir nepieciešams. Tikko cilvēks uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai, viņš tūlīt atbrīvojas no materiālās dabas varas. Tas ir priekšnosacījums. Dzīvā būtne pieder robeženerģijai, tāpēc, tikko tā atbrīvojas no materiālās dabas varas, viņu sāk vadīt garīgā daba. Garīgās dabas vadību sauc par daivī prakriti, dievišķo dabu. Kad cilvēks uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai un paceļas
līdz dievišķajai dabai, viņš sasniedz diženas dvēseles, mahātmas, līmeni.

Mahātma nepievērš uzmanību nekam citam kā vienīgi Krišnam, jo lieliski zina, ka Krišna ir sākotnējā Augstākā Persona, visu cēloņu cēlonis. Par to nevar būt nekādu šaubu. Šāds mahātma jeb dižena dvēsele attīstās citu mahātmu, tīru bhaktu sabiedrībā. Tīrus bhaktas nepiesaista pat citas Krišnas iezīmes kā, piemēram, četrroku Mahā-Višnu. Viņus pievelk tikai Krišnas divroku veidols. Viņus nepiesaista citas Krišnas iezīmes un nerūp arī nekādi padievu vai cilvēku
veidoli. Viņi vērš prātu tikai uz Krišnu un apzinās Viņu. Viņi vienmēr nelokāmi kalpo Dievam Kungam Krišnas apziņā.

BG 9.14.

14. PANTS

satatam kīrtajanto mām    jatantaš ča
dridha-vratāh
namasjantaš ča mām bhaktjā    nitja-juktā
upāsatē

satatam — vienmēr; kīrtajantah — dziedot; mām — par Mani; jatantah — cenšoties visiem spēkiem; ča — arī; dridha-vratāh — ar noteiktību; namasjantah — apliecinot cieņu; ča — un; mām — Man; bhaktjā — garīgi kalpojot; nitja-juktāh — vienmēr aizņemti; upāsatē — kalpo.

TULKOJUMS

Vienmēr apdziedot Manu godību, visiem spēkiem un ar lielu noteiktību cenšoties, noliecoties Manā priekšā, šīs diženās dvēseles nepārtraukti garīgi kalpo Man.

SKAIDROJUMS

Mahātmas nevar radīt, ņemot parastus cilvēkus un nosaucot tos par mahātmām. Šeit ir dotas mahātmas pazīmes: viņš vienmēr daudzina Visaugstā Kunga Krišnas, Dieva Personības, godību. Viņam nav cita darba. Viņš vienmēr slavina Dievu Kungu. Citiem vārdiem sakot, viņš nav impersonālists. Kad ir runa par slavināšanu, tad jāsaprot, ka vajag slavināt Visaugsto Kungu, cildinot Viņa svēto vārdu, Viņa mūžīgo veidolu, Viņa pārpasaulīgās īpašības un neparastās spēles. Tas viss ir jāslavina, tāpēc mahātma ir pieķēries Dieva Augstākajai Personībai.

Kas pieķēries Visaugstā Kunga bezpersoniskajai iezīmei, brahmadžoti, tas Bhagavad-gītā netiek saukts par mahātmu. Tāds cilvēks nākamajā pantā aprakstīts citādi. Mahātma vienmēr dažādos veidos garīgi kalpo, kā tas aprakstīts Šrīmad
Bhāgavatamā, klausoties un dziedot par Višnu, bet nevis par kādu padievu vai cilvēku. Bhakti ir «šravanam kīrtanam višnoh» un «smaranam», Viņa atcerēšanās. Šāds mahātma ir stingri apņēmies galu galā sasniegt Visaugstā Kunga sabiedrību
vienā no piecām pārpasaulīgajām rasām. Lai sasniegtu šo mērķi, viņš ar visiem darbības veidiem — prāta, ķermeņa un balss darbību — kalpo Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam. Lūk, kas ir pilnīga Krišnas apziņa.

Garīgajā kalpošanā ir tādas darbības, ko sauc par noteiktām, piemēram, gavēšana noteiktās dienās — vienpadsmitajā mēneša dienā, ēkādašī un Dieva Kunga atnākšanas dienā. Visus šos likumus un ierobežojumus ir devuši
diženi āčārjas, lai tie, kas patiešām grib nonākt Dieva Augstākās Personības sabiedrībā pārpasaulīgajā valstībā, varētu tur tikt pieņemti. Mahātmas, diženas dvēseles, stingri ievēro visus šos likumus un ierobežojumus un tāpēc noteikti sasniedz izraudzīto mērķi.

Kā teikts šīs nodaļas otrajā pantā, garīgā kalpošana ir ne tikai viegla, bet arī ar prieku izpildāma. Nevajag nemaz uzņemties lielas grūtības un askēzes. Cilvēks var dzīvot un garīgi kalpot prasmīga garīgā skolotāja vadībā, un jebkurā stāvoklī — vai kā ģimenes cilvēks, vai kā sanjāsī vai kā brahmačārī — un jebkurā pasaules daļā viņš var garīgi kalpot Dieva Augstākajai Personībai, kļūstot par mahātmu, diženu dvēseli.

BG 9.15.

15. PANTS

gjāna-jagjēna čāpj anjē    jadžanto mām
upāsatē
ēkatvēna prithaktvēna    bahudhā višvato-mukham

gjāna-jagjēna — apgūstot zināšanas; ča — arī; api — noteikti; anjē — citi; jadžantah — ziedojot; mām — Mani; upāsatē — godina; ēkatvēna — vienībā; prithaktvēna — pretstatos; bahudhā — dažādībā; višvatah-mukham — un Visuma veidolā.

TULKOJUMS

Citi ziedo, apgūstot zināšanas. Viņi godina Visaugsto Kungu kā vienu vienīgo, kā daudzveidīgo un kā Visuma veidolu.

SKAIDROJUMS

Šis pants ir iepriekšējo pantu kopsavilkums. Dievs Kungs saka Ardžunam, ka tie, kas pilnībā apzinās Krišnu un nezina neko citu, kā vienīgi Krišnu, ir mahātmas, tomēr ir arī citi cilvēki, kas nav gluži mahātmas, bet kas arī dažādos
veidos godina Krišnu. Daži no viņiem jau aprakstīti: tie ir cietēji, cilvēki naudas grūtībās, zinātkārie un zināšanu apguvēji. Bet ir vēl trīs zemāki veidi: (1) tie, kas godina sevi, uzskatot sevi un Visaugsto Kungu par vienu
veselu; (2) tie, kas sagudro kaut kādu Visaugstā Kunga veidolu un godina to; (3) tie, kas atzīst Dieva Augstākās Personības Visuma veidolu, višva-rūpu, un godina to. No šiem trijiem zemākie ir tie, kas godina sevi kā
Visaugsto Kungu, uzskatot sevi par monistiem, un šādu cilvēku ir visvairāk. Viņi uzskata sevi par Visaugsto Kungu, un ar šādu attieksmi godina sevi. Tas arī ir Dieva godināšanas veids, jo viņi var saprast, ka nav vis materiālie ķermeņi, bet gan garīgas dvēseles. Vismaz šāda izpratne ir pārsvarā. Šādā veidā Visaugsto Kungu parasti godina impersonālisti. Pie otrajiem pieder padievu godinātāji, tie, kas iedomājas jebkuru veidolu par Visaugstā Kunga veidolu. Un trešie ir
tie, kas nespēj aptvert neko, kas stāv pāri materiālajai Visuma izpausmei. Viņi uzskata Visumu par augstāko organismu jeb būtni un godina to. Arī Visums ir Dieva Kunga veidols.

BG 9.16.

16. PANTS

aham kratur aham jagjah    svadhāham aham
aušadham
mantro ‘ham aham ēvādžjam    aham agnir aham
hutam

aham — Es; kratuh — Vēdu rituāls; aham — Es; jagjah — smriti ziedojums; svadhā — ziedojums senčiem; aham — Es; aham — Es; aušadham — dziedinošā zāle; mantrah — pārpasaulīgā dziesma; aham — Es; aham — Es; ēva — noteikti; ādžjam — kausēts sviests; aham — Es; agnih — uguns; aham — Es; hutam — ziedojums.

TULKOJUMS

Es esmu rituāls, Es esmu ziedošana, ziedojums senčiem, dziedinošā zāle un pārpasaulīgā dziesma. Es esmu sviests un uguns un ziedojums.

SKAIDROJUMS

Vēdu ziedojums, ko sauc džotištomu, arī ir Krišna, un Viņš ir arī mahā-jagja, kas minēta smriti. Ziedojumi Pitrilokai jeb ziedojumi, kas veltīti Pitrilokas iepriecināšanai, kas ir īpaša dziedinoša zāle kausēta sviesta veidā, arī ir
Krišna. Mantras, kuras dzied šajā sakarībā, arī ir Krišna. Un daudzi no piena produktiem sagatavoti ēdieni, kas tiek ziedoti, arī ir Krišna. Arī uguns ir Krišna, jo uguns ir viena no piecām materiālajām pamatvielām un tāpēc to sauc
par savrupo Krišnas enerģiju. Citiem vārdiem sakot, Vēdu ziedojumi, kas ieteikti Vēdu karma-kāndas daļā, arī kopumā ir Krišna. Jeb, citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot, ka tie, kas garīgi kalpo Krišnam, ir paveikuši visus Vēdās ieteiktos
ziedojumus.

BG 9.17.

17. PANTS

pitāham asja džagato    mātā dhātā
pitāmahah
vēdjam pavitram omkāra    rik sāma jadžur ēva
ča

pitā — tēvs; aham — Es; asja — šī; džagatah — Visuma; mātā — māte; dhātā — apgādātājs; pitāmahah — vectēvs; vēdjam — izzināmais; pavitram — šķīstītājs; om-kārah — zilbe «om»; rik — Rigvēda; sāma — Sāmavēda; jadžuh — Jadžurvēda;
ēva — noteikti; ča — un.

TULKOJUMS

Es esmu šī Visuma tēvs, māte, uzturētājs un vectēvs. Es esmu izziņas mērķis, šķīstītājs un zilbe «om». Es esmu arī Rigvēda, Sāmavēda un Jadžurvēda.

SKAIDROJUMS

Visas kosmiskās izpausmes — gan kustīgās, gan arī nekustīgās — ir izpaudušās ar dažādu darbību no Krišnas enerģijas. Materiālajā esamībā mēs radām dažādas attiecības ar dažādām dzīvām būtnēm, kuras ir tikai un vienīgi Krišnas
robeženerģija. Prakriti radītajā pasaulē kāda no tām var likties kā mūsu tēvs, māte, vectēvs, radītājs, utt., bet patiesībā tās ir neatņemamas Krišnas daļiņas. Tādējādi dzīvās būtnes, kuras mēs uzskatām par mūsu tēvu, māti utt., nav nekas cits kā Krišna. Šajā pantā vārds «dhātā» nozīmē «radītājs». Ne tikai mūsu tēvs un māte ir neatņemamas Krišnas daļiņas, bet arī radītājs, vecāmāte un vectēvs, utt., arī ir Krišna. Patiesībā jebkura dzīvā būtne ir Krišna, jo tā ir
neatņemama Krišnas daļiņa. Tāpēc vienīgais visu Vēdu mērķis ir Krišna. Viss, ko mēs varētu gribēt uzzināt no Vēdām, ved mūs pretī Krišnas izpratnei. Vēdu mērķis, kas palīdz mums šķīstīt savu dabisko stāvokli, ir Krišna. Arī dzīvā
būtne, kas vēlas saprast visus Vēdu principus, ir neatņemama Krišnas daļiņa, un tāpēc tā arī ir Krišna. Visās Vēdu mantrās vārds «om», ko sauc arī par pranavu, ir pārpasaulīga skaņa, kas arī ir Krišna. Un tā kā visās četru Vēdu
himnās — Sāmavēdas, Jadžurvēdas, Rigvēdas un Atharvavēdas himnās — pranava jeb omkāra ir ļoti svarīga, tā arī uzskatāma par Krišnu.

BG 9.18.

18. PANTS

gatir bhartā prabhuh sākšī    nivāsah šaranam
suhrit
prabhavah pralajah sthānam    nidhānam bīdžam
avjajam

gatih — mērķis; bhartā — atbalstītājs; prabhuh — Kungs; sākšī — liecinieks; nivāsah — mājvieta; šaranam — patvērums; su-hrit — vistuvākais draugs; prabhavah — radīšana; pralajah — iznīcināšana; sthānam — pamats; nidhānam — miera vieta; bīdžam — sēkla; avjajam — neiznīcināmā.

TULKOJUMS

Es esmu mērķis, balsts, Kungs, liecinieks, mājvieta un patvērums un visdārgākais draugs. Es esmu radīšana un iznīcināšana, visa pamats, miera vieta un mūžīgā sēkla.

SKAIDROJUMS

«Gati» nozīmē mērķis, uz kuru mēs vēlamies iet. Bet galamērķis ir Krišna, kaut arī cilvēki to nezina. Kas nezina Krišnu, tas maldās, un viņa tā saucamā attīstība ir daļēja vai līdzīga murgam. Ir daudz cilvēku, kuru mērķis ir dažādi
padievi, un stingri pildot noteiktas metodes, viņi sasniedz dažādas planētas, kuras sauc par Čandraloku, Sūrjaloku, Indraloku, Maharloku u.c. Bet visas šīs lokas jeb planētas ir Krišnas radītas, un tās vienlaicīgi ir un nav Krišna.
Šādas planētas ir Krišnas enerģijas izpausmes, tāpēc tās arī ir Krišna, bet patiesībā tās ir tikai pakāpiens ceļā uz Krišnas izpratni. Tuvoties dažādām Krišnas enerģijām nozīmē tuvoties Krišnam netieši. Pie Krišnas jāiet tieši, jo
tā var ietaupīt laiku un spēkus. Piemēram, ja mājā ir lifts, tad kāda gan jēga kāpt līdz augšējam stāvam pa kāpnēm, soli pa solim? Viss balstās uz Krišnas enerģiju, tāpēc bez Krišnas patvēruma nekas nevar pastāvēt. Krišna ir augstākais
valdnieks, jo viss pieder Viņam un pastāv Viņa enerģijā. Krišna atrodas ikvienā sirdī, un Viņš ir augstākais liecinieks. Mītnes, valstis un planētas, kur mēs dzīvojam, arī ir Krišna. Krišna ir patvēruma augstākais mērķis, un tāpēc mums
jārod patvērums pie Krišnas, vai meklējot aizsardzību, vai atbrīvi no ciešanām. Un, lai kur mēs meklētu patvērumu, mums jāzina, ka patvērums jāmeklē pie dzīva spēka. Krišna ir augstākā dzīvā būtne. Un, tā kā Krišna ir mūsu rašanās avots jeb visaugstais tēvs, neviens nevar būt labāks draugs par Krišnu, neviens nevar būt lielāks labvēlis. Krišna ir sākotnējais radīšanas avots un galējais balsts pēc iznīcināšanas. Tāpēc Krišna ir mūžīgais visu cēloņu cēlonis.

BG 9.19.

19. PANTS

tapāmj aham aham varšam    nigrihnāmj
utsridžāmi
ča
amritam čaiva mritjuš ča    sad asač čāham
ardžuna

tapāmi — dodu siltumu; aham — Es; aham — Es; varšam — lietu; nigrihnāmi — aizturu; utsridžāmi — sūtu; ča — un; amritam — nemirstība; ča — un; ēva — noteikti; mritjuh — nāve; ča — un; sat — gars; asat — matērija; ča — un; aham — Es; ardžuna — ak, Ardžuna.

TULKOJUMS

Ardžuna! Es dodu siltumu, Es aizturu un sūtu lietu. Es esmu nemirstība un pati nāve. Manī ir gan gars, gan matērija.

SKAIDROJUMS

Krišna ar savām dažādajām enerģijām izplata siltumu un gaismu ar elektrības un saules starpniecību. Vasarā Krišna aiztur lietu, lai tas nelītu, bet lietus perioda laikā Viņš liek tam līt straumēm un bez apstājas. Enerģija, kas mūs
uztur un paildzina mūsu mūžu, arī ir Krišna, un Krišna mūža beigās pie mums atnāk kā nāve. Izanalizējot šīs dažādās Krišnas enerģijas, var pārliecināties, ka Krišnam nepastāv atšķirība starp matēriju un garu, jeb, citiem vārdiem sakot,
Viņš reizē ir matērija un gars. Kas pilnveidojies Krišnas apziņā, tam vairs šādas atšķirības nepastāv. Viņš visā redz vienīgi Krišnu.

Krišna reizē ir matērija un gars, tāpēc milzīgais Visuma veidols, kas sastāv no visām materiālajām izpausmēm, arī ir Krišna, un Viņa rotaļas Vrindāvanā divroku Šjāmasundaras izskatā, kurš spēlē flautu, arī ir Dieva Augstākās
Personības rotaļas.

BG 9.20.

20. PANTS

trai-vidjā mām soma-pāh pūta-pāpā
    jagjair ištvā svar-gatim prārthajantē
tē punjam āsādja surēndra-lokam
    ašnanti divjān divi dēva-bhogān

trai-vidjāh — triju Vēdu zinātāji; mām — Man; soma-pāh — tie, kas dzer somas sulu; pūta — šķīstīti; pāpāh — no grēkiem; jagjaih — ar ziedojumiem; ištvā — godinot; svah-gatim — ceļu uz debesīm; prārthajantē — lūdz; — tie; punjam — dievbijīgi; āsādja — sasniedzot; sura-indra — Indras; lokam — pasauli; ašnanti — bauda; divjān — debesu; divi — debesīs; dēva-bhogān — dievu baudas.

TULKOJUMS

Kas apgūst Vēdas, dzer somas sulu un vēlas nonākt uz augstākajām planētām, tie godina Mani netieši. Šķīstījušies no grēku pretdarbībām, viņi nonāk uz Indras debesu planētas, kur mīt dievbijīgie un bauda dievišķus priekus.

SKAIDROJUMS

Vārds «trai-vidjāh» norāda uz trijām Vēdām — Sāmavēdu, Jadžurvēdu un Rigvēdu. Brāhmanu, kurš ir apguvis šīs trīs Vēdas, sauc par trivēdī. Ikviens, kas ir ļoti pieķēries šo triju Vēdu zināšanām, sabiedrībā ir ļoti cienīts.
Diemžēl ir daudz diženu Vēdu zinātnieku, kuri nezina Vēdu apguves galamērķi. Tāpēc Krišna šeit paziņo, ka Viņš ir trivēdī galamērķis. Īsteni trivēdī meklē patvērumu pie Krišnas lotospēdām un tīri garīgi kalpo Dievam Kungam, lai Viņu
iepriecinātu. Garīgā kalpošana sākas ar Harē Krišnas mantras daudzināšanu, vienlaikus cenšoties patiesībā izprast Krišnu. Diemžēl oficiālie Vēdu apguvēji vairāk domā par ziedojumiem dažādiem padieviem kā, piemēram, Indram un Čandram.
Tādā veidā cenšoties, dažādo padievu godinātāji noteikti šķīstās no zemāko dabas īpašību sārņiem un tā paceļas uz augstākajām planētām vai debesu planētām, kuras sauc par Maharloku, Džanaloku, Tapoloku utt. Kas ir nonācis uz šīm augstākajām planētām, tas var apmierināt jutekļus simts tūkstoš reižu vairāk nekā uz šīs
planētas.

BG 9.21.

21. PANTS

tē tam bhuktvā svarga-lokam višālam
    kšīnē punjē martja-lokam višanti
ēvam traji-dharmam anuprapannā
    gatāgatam kāma-kāmā labhantē

— tie; tam — tos; bhuktvā — baudījuši; svarga-lokam — debesīs; višālam — plaši; kšīnē — izsmēluši; punjē — dievbijīgās darbības augļus; martja-lokam — uz mirstīgo
Zemi; višanti — krīt; ēvam — tā; trajī — triju Vēdu; dharmam — mācībai; anuprapannāh — sekojot; gata-āgatam — nāvi un dzimšanu; kāma-kāmāh — vēloties jutekliskas baudas; labhantē — iemanto.

TULKOJUMS

Izbaudījuši debesīs neskaitāmus jutekļu priekus un izsmēluši savu dievbijīgo darbu sekas, viņi atkal atgriežas šajā nāves pasaulē. Tie, kas seko triju Vēdu mācībai un meklē jutekliskas baudas, iemanto tikai atkārtotu dzimšanu
un nāvi.

SKAIDROJUMS

Tie, kas ir pacēlušies uz augstākajām planētām, bauda garāku dzīvi, un tur ir arī lielākas jutekļu apmierināšanas iespējas. Tomēr tur nevar dzīvot mūžīgi. Kad cilvēks izsmeļ sava dievbijīgā darba augļus, viņu nosūta atpakaļ uz Zemi. Kas nav sasniedzis zināšanu pilnību, uz ko norāda Vēdānta-sūtra (džanmādj asja jatah), jeb, citiem vārdiem sakot, kas nav izpratis Krišnu, visu cēloņu cēloni, tas nesasniedz dzīves galamērķi, nonāk strupceļā un ir spiests pacelties uz augstākajām planētām, pēc tam atkal nonākot lejā, it kā viņš sēdētu velna ritenī, kas ceļ uz augšu un nes lejā. Šādi cilvēki iet nevis uz garīgo valstību, no kuras vairs nevar krist atpakaļ, bet gan griežas dzimšanas un nāves ritenī uz augstākajām un zemākajām planētām. Labāk doties uz garīgo valstību un baudīt mūžīgu svētlaimes un zināšanu pilnu dzīvi un nekad neatgriezties šajā ciešanu pilnajā materiālajā esamībā.

BG 9.22.

22. PANTS

ananjāš čintajanto mām    jē džanāh
parjupāsatē
tēšām nitjābhijuktānām    joga-kšēmam vahāmj
aham

ananjāh — bez cita mērķa; čintajantah — vēršot prātu; mām — uz Mani; — kas; džanāh — cilvēki; parjupāsatē — pareizi godina; tēšām — tiem; nitja — vienmēr; abhijuktānām — stingriem garīgajā kalpošanā; joga — vajadzības; kšēmam — aizsardzību;
vahāmi — nesu; aham — Es.

TULKOJUMS

Bet tiem, kas vienmēr ar sirdi un dvēseli godina Mani un vērš prātu uz Manu pārpasaulīgo veidolu, Es dodu to, kā viņiem trūkst, un saglabāju to, kas ir.

SKAIDROJUMS

Kas ne mirkli nespēj nodzīvot bez Krišnas apziņas, domā par Krišnu divdesmit četras stundas diennaktī, garīgi kalpojot — klausoties, daudzinot, atceroties, lūdzot, godinot, kalpojot Dieva Kunga lotospēdām, kalpojot arī citādos veidos, izkopjot draudzību un pilnīgi uzticot sevi Dievam Kungam. Šāda darbība ir pilna svētības un garīga spēka, kas padara bhaktu pilnīgu sevis apziņā, jo vienīgā viņa vēlēšanās ir sasniegt Dieva Augstākās Personības sabiedrību. Šāds bhakta neapšaubāmi aiziet pie Dieva Kunga bez grūtībām. To sauc par jogu. Ar Dieva Kunga žēlastību šāds bhakta nekad
neatgriežas materiālajos dzīves apstākļos. Vārds «kšēmam» norāda uz to, ka Dievs Kungs savā žēlastībā mūs aizsargā. Dievs Kungs ar jogu palīdz bhaktam sasniegt Krišnas apziņu, un, kad bhakta pilnīgi apzinās Krišnu, tad Dievs Kungs pasargā viņu no krišanas ciešanu pilnajā saistītajā dzīvē.

BG 9.23.

23. PANTS

jē ‘pj anja-dēvatā-bhaktā    jadžantē
šraddhajānvitāh
tē ‘pi mām ēva kauntēja    jadžantj
avidhi-pūrvakam

— kas; api — arī; anja — citu; dēvatā — dievu; bhaktāh — bhaktas; jadžantē — godina; šraddhajā anvitāh — ar ticību; — tie; api — arī; mām — Mani; ēva — tikai; kauntēja — ak, Kuntī dēls; jadžanti — godina; avidhi-pūrvakam — nepareizi.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Citu dievu pielūdzēji, kas šos dievus godina ar ticību, patiesībā godina vienīgi Mani, taču dara to nepareizi.

SKAIDROJUMS

Krišna saka: «Kas godina padievus, tie nav īpaši saprātīgi, kaut arī netieši viņi godina Mani.» Piemēram, ja cilvēks lej ūdeni uz koka zariem un lapām, bet nelaista tā saknes, tad viņam trūkst zināšanu vai arī viņš neseko vadošajiem
principiem. Gluži tāpat var kalpot dažādām ķermeņa daļām, ja baro kuņģi. Varētu teikt, ka padievi ir dažādi Visaugstā Kunga valdības locekļi. Ir jāseko tiem likumiem, ko izdevusi valdība, bet ne tiem, ko izdevuši dažādi direktori un
vadītāji. Gluži tāpat ikvienam ir jāgodina vienīgi Visaugstais Kungs. Tas dabiski apmierinās arī dažādos Dieva Kunga valdības locekļus. Vadītāji un direktori pārstāv valdību, un dot tiem kukuļus ir nelikumīgi. Tas šeit nosaukts
par avidhi-pūrvaku. Citiem vārdiem sakot, Krišna neatbalsta padievu nevajadzīgu
godināšanu.

BG 9.24.

24. PANTS

aham hi sarva-jagjānām    bhoktā ča prabhur
ēva
ča
na tu mām abhidžānanti    tattvēnātaš čjavanti

aham — Es; hi — noteikti; sarva — visu; jagjānām — ziedojumu; bhoktā — baudītājs; ča — un; prabhuh — Kungs; ēva — arī; ča — un; na — ne; tu — bet; mām — Mani; abhidžānanti — tie zina; tattvēna — patiesībā; atah — tāpēc; čjavanti — krīt; — tie.

TULKOJUMS

Es esmu vienīgais visu ziedojumu baudītājs un Kungs. Tāpēc tie, kas nezina Manu īsteno pārpasaulīgo dabu, pagrimst.

SKAIDROJUMS

Šeit skaidri teikts, ka Vēdās ir ieteiktas daudzas un dažādas jagjas, bet patiesībā tās visas domātas, lai iepriecinātu Visaugsto Kungu. Jagja nozīmē Višnu. Otrajā Bhagavad-gītas nodaļā skaidri teikts, ka jādarbojas tikai tāpēc, lai apmierinātu Jagju jeb Višnu. Civilizācijas pilnība, ko sauc par varnāšrama-dharmu, īpaši domāta Višnu apmierināšanai. Tāpēc Krišna šajā pantā saka: «Es esmu visu ziedojumu baudītājs, jo Es esmu augstākais saimnieks.» Taču
nesaprātīgie, kas to nezina, godina padievus laicīgu labumu dēļ. Tāpēc viņi krīt materiālajā esamībā un nesasniedz dzīves galamērķi. Ja kādam tomēr ir materiālās vēlmes, tad labāk lūgt Visaugsto Kungu (kaut arī tā nav tīra bhakti), un tādā veidā sasniegt savu mērķi.

BG 9.25.

25. PANTS

jānti dēva-vratā dēvān    pitrīn jānti
pitri-vratāh
bhūtāni jānti bhūtēdžjā    jānti mad-jādžino ‘pi
mām

jānti — iet; dēva-vratāh — padievu godinātāji; dēvān — pie padieviem; pitrīn — pie senčiem; jānti — iet; pitri-vratāh — senču godinātāji; bhūtāni — pie spokiem un gariem;
jānti — iet; bhūta-idžjāh — spoku un garu godinātāji; jānti — iet; mat — Mani; jādžinah — bhaktas; api — bet; mām — pie Manis.

TULKOJUMS

Kas godina padievus, tas piedzimst pie padieviem, kas godina senčus, tas aiziet pie senčiem, kas godina garus un spokus, tas arī par tādiem piedzimst, bet kas godina Mani, tas dzīvo ar Mani.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks vēlas nonākt uz Mēness, Saules vai kādas citas planētas, tad viņš var to izdarīt, sekojot tiem Vēdu principiem, kas ieteikti šī mērķa sasniegšanai, piemēram, paņēmienam, ko sauc par darša-paurnamāsī. Tas ļoti labi
aprakstīts Vēdu auglīgās darbības daļā, kurā ieteikts īpaši godināt padievus, kas dzīvo uz dažādām debesu planētām. Gluži tāpat ar noteiktām jagjām var sasniegt Pitu planētas. Var arī aiziet uz spoku planētām un kļūt par Jakšu,
Rakšu vai Pišāču. Pišāču godināšanu sauc par «melno mākslu» vai «melno maģiju». Daudzi cilvēki nodarbojas ar šo melno mākslu, uzskatot to par kaut ko garīgu, bet šāda darbība ir pilnīgi materiālistiska. Arī tīrs bhakta, kas godina vienīgi Dieva Augstāko Personību, noteikti sasniedz Vaikunthas un Krišnalokas planētas. Šis svarīgais pants ļoti skaidri norāda: ja, godinot padievus, var sasniegt debesu planētas, godinot pitas, var sasniegt Pitu planētas, nodarbojoties ar melno mākslu, var sasniegt spoku planētas, tad kāpēc gan lai tīrs bhakta nesasniegtu Krišnas vai Višnu planētas? Diemžēl daudzi cilvēki neko nezina par šīm cildenajām planētām, kur mājo Krišna un Višnu, un savas neziņas dēļ viņi atkrīt. Pat impersonālisti krīt no brahmadžoti. Tāpēc Krišnas apziņas kustība visai cilvēcei dod cildeno mācību par to, ka, tikai daudzinot Harē Krišnas mantru cilvēks var kļūt pilnīgs šajā dzīvē un atgriezties mājās pie Dieva.

BG 9.26.

26. PANTS

patram pušpam phalam tojam    jo mē bhaktjā
prajaččhati
tad aham bhaktj-upahritam    ašnāmi
prajatātmanah

patram — lapu; pušpam — puķi; phalam — augli; tojam — ūdeni; jah — kas; — Man; bhaktjā — ar bhakti; prajaččhati — piedāvā; tat — to; aham — Es;
bhakti-upahritam — piedāvātu ar bhakti; ašnāmi — pieņemu; prajata-ātmanah — no tā, kam tīra apziņa.

TULKOJUMS

Ja kāds Man no sirds piedāvā lapu, puķi, augli vai ūdeni, tad Es to pieņemu.

SKAIDROJUMS

Saprātīgam cilvēkam svarīgi būt Krišnas apziņā, ar pārpasaulīgu mīlestību kalpot Dievam Kungam, lai sasniegtu pastāvīgu, mūžīgas svētlaimes pilnu mājvietu. Šādu apbrīnojamu iznākumu var sasniegt ļoti viegli, un to var censties
sasniegt pat visnabagākais cilvēks, kurš nav apveltīts ar kādām īpašām dotībām. Vienīgais, kas ir vajadzīgs — ir jābūt tīram Dieva Kunga bhaktam. Nav svarīgi kur un kādā stāvoklī cilvēks atrodas. Ceļš ir tik viegls, ka Visaugsto
Kungu var iepriecināt, ar patiesu mīlestību piedāvājot Viņam lapu, augli vai nedaudz ūdens. Krišnas apziņas vārti nav slēgti nevienam, jo tā ir tik viegla un visur izpildāma. Kurš gan būs tāds muļķis, ka nevēlēsies tik vienkāršā veidā
iegūt Krišnas apziņu un sasniegt augstāko pilnību — dzīvi mūžībā, svētlaimē un zināšanās? Krišna vēlas tikai mīlestības pilnu kalpošanu un neko vairāk. No sava tīrā bhaktas Krišna pieņem pat mazu puķīti. No nebhaktas Viņš
negrib nekādu ziedojumu. Viņam neko ne no viena nevajag, jo Viņš ir pietiekams sevī, un tomēr Viņš pieņem sava bhaktas ziedojumu, dodot pretī un saņemot mīlestību. Krišnas apziņas attīstīšana ir augstākā dzīves pilnība. Vārds
«bhakti» šajā pantā minēts divreiz, lai vairāk uzsvērtu, ka «bhakti» jeb garīgā kalpošana ir vienīgais ceļš pie Krišnas. Nekādi citi nosacījumi nevar likt Krišnu pieņemt ziedojumu, pat ne tas, ka cilvēks kļūst par brāhmanu, lielu
zinātnieku, bagātnieku vai diženu filozofu. Ja bhakti nav pamatā, tad nekas nevar likt Krišnam pieņemt kaut ko no jebkura cilvēka. Bhakti nenosaka nekādi cēloņi. Ceļš ir mūžīgs. Tā ir tieša kalpošana absolūtajam veselumam.

Šeit Kungs Krišna norāda, ka Viņš ir vienīgais baudītājs, sākotnējais Kungs un īstenais ziedojumu mērķis, un atklāj, kādus ziedojumus Viņš vēlas saņemt. Ja kāds vēlas garīgi kalpot Visaugstākajam, lai šķīstītos un sasniegtu dzīves mērķi — pārpasaulīgas mīlestības pilnu kalpošanu Dievam, tad viņam jāsaprot, ko Dievs Kungs vēlas. Kas mīl Krišnu, tas dos Viņam visu, ko Viņš vēlas, un izvairīsies no visa nevēlamā un neprasītā. Tāpēc nevajag Krišnam
piedāvāt gaļu, zivis un olas. Ja Krišna gribētu šādus ziedojumus, tad Viņš to pateiktu. Bet Viņš to nav teicis, Viņš prasa lapu, augli, puķi un ūdeni un saka: «Es tos pieņemšu.» Tāpēc mums jāsaprot, ka Viņš nepieņems gaļu, zivis un olas. Dārzeņi, graudi, augļi, piens un ūdens ir īstā cilvēka barība, un to iesaka pats Kungs Krišna. Ja mēs ēdam kaut ko citu, tad to nevar piedāvāt Viņam, jo Viņš to nepieņems. Tāpēc, ja mēs piedāvājam šādus ēdienus, mēs nevaram darboties
mīlestības pilnas kalpošanas līmenī.

Trešās nodaļas trīspadsmitajā pantā Šrī Krišna paskaidro, ka tikai ziedojuma pārpalikumi ir šķīstīti, un tos var baudīt tikai tie cilvēki, kas meklē attīstību dzīvē un vēlas atbrīvoties no materiālajām važām. Tajā pašā pantā
teikts, ka tie, kas nepiedāvā ēdienu, ēd vienu vienīgu grēku. Citiem vārdiem sakot, ar katru kumosu viņi aizvien vairāk un vairāk sapinas materiālās dabas sarežģījumos. Bet, pagatavojot jaukus un vienkāršus dārzeņu ēdienus un
piedāvājot tos Kunga Krišnas attēlam vai Dievībai, noliecoties un lūdzot, lai Viņš pieņem šos vienkāršos ēdienus, cilvēks stingri attīstās, gūst iespēju šķīstīt ķermeni un radīt smalkos smadzeņu audus, kas ļauj skaidri domāt. Un
vissvarīgākais ir, lai ziedojumā būtu mīlestība. Krišnam nevajag ēdienu, jo Viņam jau viss pieder, tomēr Krišna pieņem tā cilvēka ziedojumu, kas vēlas Viņu ar to iepriecināt. Sagatavošanā, pasniegšanā un piedāvāšanā vissvarīgākais ir
mīlestība pret Krišnu.

Filozofi impersonālisti, kas apgalvo, ka Absolūtā Patiesība ir bez jutekļiem, nespēj apjēgt šo Bhagavad-gītas pantu. Viņiem tā ir vai nu metafora, vai arī Krišnas, Bhagavad-gītas teicēja, laicīguma pierādījums. Bet patiesībā Krišnam, Augstākajam Dievam, ir jutekļi, un ir teikts, ka Viņa jutekļi spēj viens otru aizvietot, citiem vārdiem sakot, viens juteklis var veikt jebkura cita jutekļa darbību. Lūk, ko nozīmē tas, ka Krišna ir absolūts. Ja jutekļu Viņam nebūtu, tad diez vai Viņu varētu uzskatīt par visādā ziņā pilnīgu. Septītajā nodaļā Krišna izskaidroja, ka materiālajā dabā Viņš ieliek dzīvās būtnes. To Viņš dara, skatoties uz materiālo dabu. Un šajā gadījumā tas, ka Krišna klausās bhaktas mīlestības pilnos vārdus, piedāvājot ēdienu, necik neatšķiras no tā, ja Krišna ēstu pats un visu nogaršotu. Tas ir jāuzsver — tā kā Krišna ir absolūts, Viņa klausīšanās necik neatšķiras no Viņa ēšanas un nogaršošanas. Tikai bhakta, kas pieņem Krišnu tādu, kādu Viņš sevi apraksta, bez jebkādiem iztulkojumiem, spēj saprast, ka Augstākā Absolūtā Patiesība var ēst un baudīt ēdienu.

BG 9.27.

27. PANTS

jat karoši jad ašnāsi    jadž džuhoši dadāsi
jat
jat tapasjasi kauntēja    tat kurušva
mad-arpanam

jat — ko vien; karoši — tu dari; jat — ko vien; ašnāsi — tu ēd; jat — ko vien; džuhoši — tu piedāvā; dadāsi — dod; jat — ko vien; jat — kādas vien;
tapasjasi — askēzes tu dari; kauntēja — ak, Kuntī dēls; tat — to; kurušva — dari; mat — Man; arpanam — kā piedāvājumu.

TULKOJUMS

Kuntī dēls! Lai ko tu arī darītu, lai ko tu arī ēstu, lai ko tu arī piedāvātu vai atdotu, lai kādas arī askēzes tu veiktu — visu dari kā ziedojumu Man.

SKAIDROJUMS

Tādējādi ikviena cilvēka pienākums ir veidot savu dzīvi tā, lai viņš nekādos apstākļos neaizmirstu Krišnu. Ikvienam jāstrādā, lai saturētu kopā ķermeni un dvēseli, un Krišna šeit iesaka darboties Viņa dēļ. Lai dzīvotu, ikvienam kaut
kas ir jāēd. Tāpēc jāēd Krišnam piedāvāta ēdiena pārpalikumi. Ikvienam civilizētam cilvēkam jāpilda kādi reliģiski rituāli, tāpēc Krišna iesaka: «Dari to Manis dēļ,» un to sauc par arčanu. Ikviens tiecas citiem dot dāvanas. Krišna
saka: «Dodiet tās Man!» un tas nozīmē, ka visa nauda, kas paliek pāri, jāizmanto Krišnas apziņas kustības turpināšanai. Mūsdienās cilvēkus ļoti piesaista meditācija, kas šajā laikmetā ir nepraktiska, bet, ja kāds divdesmit četras
stundas diennaktī uz krellītēm daudzina Harē Krišnas mantru, tad viņš noteikti ir vislielākais meditētājs un jogs, kā tas pamatots Bhagavad-gītas sestajā nodaļā.

BG 9.28.

28. PANTS

šubhāšubha-phalair ēvam    mokšjasē
karma-bandhanaih
sannjāsa-joga-juktātmā    vimukto mām upaišjasi

šubha — no labvēlīgiem; ašubha — un nelabvēlīgiem; phalaih — augļiem; ēvam — tā; mokšjasē — atbrīvosies; karma — no darba; bandhanaih — važām; sannjāsa — atsacīšanās; joga — joga; jukta-ātmā — ar prātu stingri vērstu; vimuktah — atbrīvots; mām — uz Mani; upaišjasi — tu sasniegsi.

TULKOJUMS

Tā tu kļūsi brīvs no darbības važām un labvēlīgajām un nelabvēlīgajām
sekām. Atsakoties un vēršot prātu uz Mani, tu atbrīvosies un sasniegsi Mani.

SKAIDROJUMS

Kas darbojas Krišnas apziņā kādas augstākas personas vadībā, to sauc par juktu. Apzīmējums ir jukta-vairāgja. Sīkāk to ir izskaidrojis Rūpa Gosvāmī šādiem vārdiem:

anāsaktasja višajān    jathārham
upajundžatah
nirbandhah krišna-sambandhē    juktam vairāgjam
učjatē

(Bhakti-rasāmrita-sindhu 2.255.)

Rūpa Gosvāmī norāda, ka tikmēr, kamēr mēs esam šai materiālajā pasaulē, mums ir jādarbojas, mēs nevaram pārtraukt darboties. Tāpēc, ja cilvēks darbojas un darbības augļus velta Krišnam, tad tā ir jukta-vairāgja. Šādas darbības nozīmē
patiesu atsacīšanos un tās attīra prāta spoguli, un darītājs, pamazām ejot uz priekšu garīgajā apjēgā, pilnīgi uztic sevi Dieva Augstākajai Personībai. Tāpēc galu galā cilvēks iegūst atbrīvi, un ir arī teikts, kāda ir šī atbrīve. Ieguvis šo atbrīvi, cilvēks nesaplūst ar brahmadžoti, viņš aiziet uz Visaugstā Kunga planētu. Tas šeit ir skaidri pateikts: mām upaišjasi — «viņš atnāk pie Manis,» atpakaļ mājās, pie Dieva. Pastāv piecas dažādas atbrīves
pakāpes, un šeit norādīts, ka bhakta, kurš visu mūžu izpildījis Visaugstā Kunga norādījumus, kā teikts, ir pacēlies tik augstu, ka pēc aiziešanas no ķermeņa atgriežas pie Dieva un nonāk tiešā Visaugstā Kunga sabiedrībā.

Ikviens, kam nav nekādu citu vēlmju, kā vienīgi veltīt mūžu kalpošanai Dievam Kungam, ir īstens sanjāsī. Šāds cilvēks vienmēr uzskata sevi par mūžīgu kalpu, kurš atkarīgs no Dieva Kunga augstākās gribas. Tāpēc viņš visus darbus veltī Dievam Kungam. Auglīgo darbību un pienākumus, kas minēti Vēdās, viņš neuzskata par nopietniem. Parastiem cilvēkiem noteikti jāpilda Vēdās minētie pienākumi, bet dažkārt var likties, ka tīrs bhakta, kas nepārtraukti kalpo Dievam Kungam, darbojas pretrunā ar Vēdu norādījumiem, taču patiesībā tas tā nav.

Tāpēc vaišnavu autoritātes norāda, ka pat vissaprātīgākais cilvēks nespēj saprast tīra bhaktas nodomus un darbību. Tas skan šādi: tānra vākja, krijā, mudrā vigjēha nā budžhaja (Čč. Madhja 23.39.). Kas tādā veidā vienmēr kalpo Dievam Kungam vai vienmēr domā, kā kalpot Viņam, tas uzskatāms par pilnīgi atbrīvotu jau tagad, un nākotnē viņš noteikti atgriežas mājās, pie Dieva. Šāds cilvēks stāv pāri materiāliem vērtējumiem, tāpat kā Krišna ir pāri jebkādiem vērtējumiem.

BG 9.29.

29. PANTS

samo ‘ham sarva-bhūtēšu    na mē dvēšjo ‘sti
na
prijah
jē bhadžanti tu mām bhaktjā    maji tē tēšu čāpj
aham

samah — vienāds; aham — Es; sarva-bhūtēšu — pret visām būtnēm; na — neviens; — Man; dvēšjah — nīstams; asti — ir; na — ne; prijah — dārgs; — kas; bhadžanti — garīgi kalpo; tu — bet; mām — Man; bhaktjā — ar bhakti; maji — Manī; — tie; tēšu — tajos; ča — arī; api — noteikti; aham — Es.

TULKOJUMS

Es nevienu neapskaužu, Man nav ne izredzēto, ne arī neieredzēto. Es esmu vienāds pret visiem. Bet kas Man garīgi kalpo, tas ir Mans draugs, viņš ir Manī, un arī Es esmu viņa draugs.

SKAIDROJUMS

Šeit var rasties jautājums: ja jau Krišna ir vienāds pret visiem un neviens nav tuvs Viņa draugs, tad kādēļ gan Krišna īpaši domā par bhaktām, kas vienmēr pārpasaulīgi kalpo Viņam? Bet tā nav šķirošana, tas ir dabiski. Jebkurš cilvēks
materiālajā pasaulē var būt liels labdaris, tomēr viņš īpaši rūpējas par saviem bērniem. Dievs Kungs jebkuru dzīvo būtni jebkurā veidolā sauc par savu dēlu un tāpēc visus bagātīgi apveltī ar dzīvei nepieciešamo. Viņš ir kā mākonis, kas lej lietu visur — gan uz akmeņiem, gan zemes, gan ūdens. Bet bhaktām Viņš pievērš īpašu uzmanību. Par tādiem bhaktām arī runā šis pants: viņi vienmēr apzinās Krišnu, un tāpēc tie vienmēr pārpasaulīgi mājo Krišnā. Pats vārds
«Krišnas apziņa» norāda, ka tie, kas ir šādā apziņā, ir īsti pārpasaulnieki, kas atrodas Viņā. Dievs Kungs šeit skaidri norāda: maji tē — «Viņi ir Manī.» No tā pilnīgi dabiski izriet, ka arī Dievs Kungs ir viņos. Tas notiek savstarpēji. To paskaidro arī vārdi jē jathā mām prapadjantē tāms tathaiva bhadžāmj aham — «kā cilvēks uztic sevi Man, tā es par viņu rūpējos.» Šī pārpasaulīgā savstarpējā apmaiņa pastāv tāpēc, ka gan Dievs Kungs,
gan bhakta, ir ar apziņu. Kad dimantu ieliek zelta gredzenā, tad tas izskatās ļoti skaists. Skaistāks kļūst gan zelts, gan dimants. Gan Dievs Kungs, gan dzīvās būtnes ir mūžam mirdzoši, un kad dzīvā būtne vēlas kalpot Visaugstajam
Kungam, tad tā izskatās kā zelts. Dievs Kungs ir kā dimants, un viņi abi kopā ir ļoti skaisti. Kad dzīvās būtnes ir tīras, tad tās sauc par bhaktām. Visaugstais Kungs kļūst par savu bhaktu bhaktu. Ja savstarpējās attiecības starp bhaktu un Dievu Kungu nebūtu, tad nebūtu arī personālistu filozofijas. Impersonālajā filozofijā starp Visaugstāko un dzīvo būtni nav nekādu savstarpējo attiecību, bet personālistu filozofijā tāda ir.

Dievs Kungs bieži tiek salīdzināts ar vēlmju koku. Ja cilvēks kaut ko vēlas no šī koka, tad Dievs Kungs to dod. Bet šeit ir vēl pilnīgāks skaidrojums. Te ir teikts, ka Dievs Kungs ir bhaktu pusē. Tā izpaužas Viņa īpašā žēlastība pret bhaktām. Nedrīkst uzskatīt, ka Dieva Kunga savstarpējās attiecības ar bhaktām ir
pakļautas karmas likumam. Tās attiecas uz to pārpasaulīgo stāvokli, kurā darbojas Dievs Kungs un Viņa bhaktas. Garīgā kalpošana Dievam Kungam nav šīs materiālās pasaules darbība, tā ir daļa no garīgās valstības, kurā valda mūžība,
svētlaime un zināšanas.

BG 9.30.

30. PANTS

api čēt su-durāčāro    bhadžatē mām
ananja-bhāk
sādhur ēva sa mantavjah    samjag vjavasito hi
sah

api — pat; čēt — ja; su-durāčārah — cilvēks izdara vissliktāko darbu; bhadžatē — garīgi kalpo; mām — Man; ananja-bhāk — nenovirzoties; sādhuh — svētais; ēva — noteikti; sah — viņš; mantavjah — uzskatāms; samjak — pilnīgi; vjavasitah — atrodas noteiktībā; hi — noteikti; sah — viņš.

TULKOJUMS

Cilvēks var izdarīt pat vissliktāko darbu, bet, ja viņš garīgi kalpo Man, tad viņš uzskatāms par svēto, jo iet pareizo ceļu.

SKAIDROJUMS

Vārds «su-durāčārah», kas minēts šajā pantā, ir ļoti svarīgs, un tas pareizi jāsaprot. Kad dzīvā būtne ir saistīta, tad tā darbojas divējādi: sasaistītā un dabiskā veidā. Ķermeņa aizsargāšana, sabiedrības un valsts likumu ievērošana
noteikti ir dažādas darbības, un saskaņā ar saistīto dzīvi tās veic pat bhaktas. Šādas darbības sauc par saistītām. Turklāt dzīvā būtne, kas pilnīgi apzinās savu garīgo dabu un darbojas Krišnas apziņā jeb garīgi kalpo Dievam Kungam, darbojas pārpasaulīgi. Šādas darbības tiek veiktas būtnes dabiskajā stāvoklī un tās sauc par garīgo kalpošanu. Pašlaik, saistītajā stāvoklī, garīgā kalpošana un saistītā kalpošana, kas attiecas uz ķermeni, notiek reizē. Bet gadās, ka šīs darbības ir pretrunīgas. Cik vien iespējams bhaktam ir jāuzmanās, lai viņš neizdarītu neko,
kas varētu iedragāt viņa veselīgo stāvokli. Bhakta zina, ka viņa darbības pilnība ir atkarīga no Krišnas apzināšanās attīstības. Taču dažreiz varam redzēt, ka Krišnas apziņas cilvēks izdara kaut ko tādu, kas no sabiedriskā vai
politiskā viedokļa var likties slikts. Bet šāds laicīgs kritiens vēl neko nenozīmē. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka cilvēks, kas krīt, bet ar visu sirdi pārpasaulīgi kalpo Visaugstajam Kungam, saņem palīdzību no Dieva Kunga, kas
atrodas bhaktas sirdī, attīra viņu un piedod tam slikto darbu. Materiālie sārņi ir tik smagi, ka pat jogs, kas pilnīgi kalpo Dievam Kungam, reizēm iekrīt slazdos, bet Krišnas apziņa ir tik stipra, ka pēc šāda nejauša kritiena cilvēks
atkal ceļas. Tāpēc garīgā kalpošana vienmēr nes panākumus. Nedrīkst izsmiet bhaktu par nejaušu kritienu no nevainojamā ceļa, jo, kā tiks paskaidrots nākamajā pantā, ar laiku šādi nejauši kritieni beigsies, un tas notiks, kad
bhakta pilnīgi būs Krišnas apziņā.

Tāpēc cilvēks, kas apzinās Krišnu un ar noteiktību daudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē, jāuzskata par pārpasaulīgā stāvoklī esošu, pat ja nejauši izrādās, ka viņš ir pakritis. Vārdi «sādhur ēva», «viņš ir svētais», ir ļoti uzsvērti. Tie ir brīdinājums nebhaktām, ka bhaktu nedrīkst izsmiet nejauša kritiena dēļ. Viņš arī šāda kritiena gadījumā joprojām jāuzskata par svēto. Un vārds «mantavjah» ir vēl vairāk uzsvērts. Ja kāds šim likumam neseko un izsmej bhaktu par nejaušu kritienu, tad viņš pārkāpj Visaugstā Kunga likumu. Vienīgā bhaktas īpašība ir tā, ka viņš pilnīgi un nenovirzoties garīgi kalpo.

Nrisimha Purānā atrodams šāds izteikums:

bhagavati ča harāv ananja-čētā
    bhriša-malino ‘pi virādžatē manušjah
na hi šaša-kaluša-ččhabih kadāčit
    timira-parābhavatām upaiti čandrah

Panta jēga ir šāda: pat ja cilvēks, kas pilnīgi garīgi kalpo Dievam Kungam, reizēm izdara kaut ko sliktu, tad sliktā darbība uzskatāma par līdzīgu uz Mēness redzamajiem tumšajiem plankumiem, kas atgādina trusīti. Šie plankumi netraucē
Mēnesim spīdēt. Gluži tāpat bhaktas nejauša novirzīšanās no svēta rakstura ceļa nepadara viņu sliktu.

Taču nedrīkst kļūdaini uzskatīt, ka bhakta, kas pārpasaulīgi kalpo, var darīt visādas nejēdzības. Šis pants attiecas tikai uz nejaušībām, kas rodas materiālo saišu varas dēļ. Garīgi kalpot nozīmē vairāk vai mazāk pieteikt karu
maldinātājam spēkam. Kamēr vien cilvēks nav tik stiprs, lai cīnītos ar maldinātāju spēku, var būt nejauši kritieni. Bet, kad viņš ir pietiekami stiprs, tad, kā jau iepriekš tika paskaidrots, šādu kritienu vairs nav. Neviens nedrīkst
izmantot šo pantu, lai darītu muļķības un joprojām uzskatītu sevi par bhaktu. Ja cilvēks ar garīgo kalpošanu neuzlabo raksturu, tad viņu nevar uzskatīt par augsta līmeņa bhaktu.

BG 9.31.

31. PANTS

kšipram bhavati dharmātmā    šašvač-čhāntim
nigaččhati
kauntēja pratidžānīhi    na mē bhaktah
pranašjati

kšipram — ļoti drīz; bhavati — kļūst; dharma-ātmā — taisnais; šašvat-šāntim — mūžīgu mieru; nigaččhati — sasniedz; kauntēja — Kuntī dēls; pratidžānīhi — paziņo; na — nekad; — Mans; bhaktah — bhakta; pranašjati — bojā iet.

TULKOJUMS

Viņš ātri kļūst taisnais un sasniedz mūžīgo mieru. Kuntī dēls! Paziņo droši, ka Mans bhakta nekad neiet bojā.

SKAIDROJUMS

To nevajag pārprast. Septītajā nodaļā Dievs Kungs norāda, ka ļauna darītājs nevar kļūt par Dieva Kunga bhaktu. Kas nav Dieva Kunga bhakta, tam nav nekādu labu īpašību. Paliek jautājums — kā gan cilvēks, kas dara sliktus
darbus — nejauši vai ar nodomu — var būt tīrs bhakta? Šāds jautājums nav bez pamata. Kā teikts septītajā nodaļā, neliešiem, kas nekad nepaceļas līdz garīgai kalpošanai Dievam Kungam, nav nekādu labu īpašību; to apstiprina Šrīmad Bhāgavatama. Parasti bhakta, kas kalpo deviņos veidos, attīra sirdi no materiālā piesārņojuma. Viņš ieliek Dieva Augstāko Personību sirdī, un viss grēcīgais piesārņojums dabiskā veidā tiek aizskalots projām. Nepārtraukta domāšana par Visaugsto Kungu attīra pati par sevi. Saskaņā ar Vēdām ir tāds noteikums, ka cilvēkam, kas kritis no augsta stāvokļa, jāiziet noteikti rituāli, lai šķīstītos. Bet šeit tāda nosacījuma nav, jo attīrīšanās jau notiek bhaktas
sirdī, jo bhakta pastāvīgi atceras Dieva Augstāko Personību. Tāpēc nepārtraukti jādaudzina Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Tas pasargās bhaktu no nejaušiem kritieniem.
Tādējādi viņš pastāvīgi būs brīvs no visiem materiālajiem sārņiem.

BG 9.32.

32. PANTS

mām hi pārtha vjapāšritja    jē ‘pi sjuh
pāpa-jonajah
strijo vaišjās tathā šūdrās    tē ‘pi jānti parām
gatim

mām — pie Manis; hi — noteikti; pārtha — ak, Prithas dēls; vjapāšritja — patveras; — kas; api — arī; sjuh — ir; pāpa-jonajah — zema dzimuma; strijah — sievietes; vaišjāh — tirgoņi; tathā — arī; šūdrāh — zemas kārtas cilvēki; tē api — pat tie; jānti — iet; parām — uz augstāko; gatim — mērķi.

TULKOJUMS

Prithas dēls! Kas rod patvērumu Manī, tie sasniedz augstāko mērķi, lai arī tie būtu zema dzimuma: sievietes, vaišjas [tirgotāji] un šūdras [strādnieki].

SKAIDROJUMS

Šeit Visaugstais Kungs skaidri pasaka, ka garīgajā kalpošanā cilvēki netiek dalīti augstās un zemās kārtās. Materiālajā dzīves izpratnē šāds dalījums pastāv, bet cilvēkam, kas pārpasaulīgi un garīgi kalpo Dievam Kungam, dalījuma nav. Visiem ir atvērts ceļš uz augstāko mērķi. Šrīmad Bhāgavatamā (2.4.18.) teikts, ka pat zemākie, čandāli (suņu ēdāji), var šķīstīties tīra bhaktas sabiedrībā. Tāpēc garīgā kalpošana un tīra bhaktas vadība ir tik stipras, ka nav nekādas atšķirības starp zemākajām un augstākajām cilvēku kārtām; visi to var pieņemt. Jebkurš, kas rod patvērumu pie tīra bhaktas, pareizā vadībā var šķīstīties. Saskaņā ar dažādām materiālās dabas īpašībām, cilvēki ir skaidrībā (brāhmani), kaislībās (kšatriji jeb vadītāji), kaislību un tumsības maisījumā (vaišjas jeb tirgotāji) un tumsībā (šūdras jeb strādnieki). Zemāki par šūdrām ir čandāli, kas dzimuši grēcīgās ģimenēs. Parasti augstāko kārtu pārstāvji neuzturas grēcīgās ģimenēs dzimušo cilvēku sabiedrībā. Bet garīgā kalpošana ir tik stipra, ka tīrs Visaugstā Kunga bhakta var dot iespēju visu zemāko kārtu cilvēkiem sasniegt augstāko dzīves pilnību. Tas iespējams tikai tad, kad cilvēks rod patvērumu pie Krišnas. Kā šeit norāda vārds «vjapāšritja», cilvēkam jārod patvērums tikai un vienīgi pie Krišnas. Tad viņš būs daudz augstāks par lielajiem gjānī un jogiem.

BG 9.33.

33. PANTS

kim punar brāhmanāh punjā    bhaktā
rādžaršajas
tathā
anitjam asukham lokam    imam prāpja bhadžasva
mām

kim — ko; punah — atkal; brāhmanāh — brāhmani; punjāh — taisnie; bhaktāh — bhaktas; rādža-rišajah — svētie valdnieki; tathā — arī; anitjam — laicīgajā; asukham — ciešanu pilnajā; lokam — pasaulē; imam — to; prāpja — ieguvis; bhadžasva — ar mīlestību kalpo; mām — Man.

TULKOJUMS

Un ko tad lai saka par taisnajiem brāhmaniem, bhaktām un svētajiem valdniekiem? Tāpēc, atnācis uz šo laicīgo, ciešanu pilno pasauli, ar mīlestību
kalpo Man.

SKAIDROJUMS

Materiālajā pasaulē cilvēki ir dažādu kārtu, bet galu galā šai pasaulē laimīgs nevar būt neviens. Šeit skaidri pateikts: anitjam asukham lokam — šī pasaule ir laicīga un ciešanu pilna; tā nav vieta saprātīgam cilvēkam. Dieva Augstākā Personība šo pasauli nosauc par laicīgu un ciešanu pilnu. Daži filozofi, it īpaši filozofi mājāvādī, apgalvo, ka šī pasaule ir neīsta, bet no Bhagavad-gītas mēs varam uzzināt, ka pasaule nav neīsta; tā ir pārejoša. Starp pārejošo un neīsto ir atšķirība. Šī pasaule ir laicīga, bet ir vēl cita, mūžīga pasaule. Šī pasaule ir ciešanu pilna, bet otra pasaule ir mūžīga un pilna svētlaimes.

Ardžuna bija dzimis svētā valdnieku ģimenē. Arī viņam Dievs Kungs saka: «Garīgi kalpo Man un ātri nāc pie Dieva, uz mājām.» Nevienam nav jāpaliek šajā laicīgajā, ciešanu pilnajā pasaulē. Ikvienam līdz sirds dziļumiem vajag
pieķerties Dieva Augstākajai Personībai, un tas dos mūžīgu laimi. Garīgā kalpošana visaugstajam Kungam ir vienīgais ceļš, kā atrisināt visu sabiedrības kārtu problēmas. Tāpēc ikvienam jāpieņem Krišnas apziņa un jāpadara dzīve
pilnīga.

BG 9.34.

34. PANTS

man-manā bhava mad-bhakto    mad-jādžī mām
namaskuru
mām ēvaišjasi juktvaivam    ātmānam
mat-parājanah

mat-manāh — vienmēr domājot par Mani; bhava — kļūsti; mat — Mans; bhaktah — bhakta; mat — Mans; jādžī — godinātājs; mām — Man; namaskuru — noliecies;
mām — pie Manis; ēva — pilnīgi; ēšjasi — tu atnāksi; juktvā — iegrimis; ēvam — tā; ātmānam — tava dvēsele; mat-parājanah — veltīta Man.

TULKOJUMS

Vienmēr domā par Mani, kļūsti Mans bhakta, noliecies Manā priekšā un godini Mani. Pilnīgi gremdējies Manī, tu noteikti atnāksi pie Manis.

SKAIDROJUMS

Šis pants skaidri norāda, ka Krišnas apziņa ir vienīgais līdzeklis, kā atbrīvoties no šīs netīrās materiālās pasaules ķetnām. Dažreiz negodīgi komentētāji sagroza to, kas šeit skaidri pateikts — ka visa garīgā kalpošana jāvelta Dieva Augstākajai Personībai Krišnam. Diemžēl negodīgi komentētāji novirza lasītāju prātu uz to, kas vispār nav iespējams. Šādi komentētāji nezina, ka Krišnas prāts neatšķiras no paša Krišnas. Krišna nav parasta dzīvā būtne; Viņš ir Absolūtā Patiesība. Viņa ķermenis, Viņa prāts un Viņš pats — tas viss ir viens un absolūts. Kā teikts Kūrma Purānā, un
kā to ir citējis Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī «Anubhāšjas» komentāros «Čaitanja-čaritāmritai» (Ādi 5.41.–48.):
dēha-dēhi-vibhēdo ‘jam nēšvarē vidjatē kvačit. Tas nozīmē, ka Krišna, Visaugstais Kungs, pats neatšķiras no sava ķermeņa. Bet, tā kā šie komentētāji nezina Krišnas zinātni, viņi slēpj Krišnu un atdala Viņa personību no Viņa prāta un ķermeņa. Kaut arī tā ir pilnīga tumsonība Krišnas zinātnē, dažiem šāda cilvēku maldināšana ir izdevīga.

Ir arī dēmoniski cilvēki. Arī tie domā par Krišnu, tikai ar ļaunu prātu, kā, piemēram valdnieks Kamsa, Krišnas tēvocis. Arī viņš vienmēr domāja par Krišnu, taču uzskatīja Viņu par ienaidnieku. Kamsa vienmēr uztraucās, ka Krišna atnāks un nogalinās viņu. Tāda domāšana mums nevar palīdzēt. Par Krišnu jādomā ar bhakti, ar mīlestību. Lūk, kas ir bhakti. Zināšanas par Krišnu jāizkopj pastāvīgi. Un ko nozīmē labvēlīga izkopšana? Tas nozīmē mācīties no īstena
skolotāja. Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un mēs jau vairākas reizes paskaidrojām, ka Viņa ķermenis nav materiāls, ka tas ir mūžīgs, svētlaimes un zināšanu pilns. Šādas sarunas par Krišnu palīdzēs cilvēkam kļūt par bhaktu. Ja
gribēsim saprast Krišnu citādi, no nepareiziem avotiem, tad tas ne pie kā laba nenovedīs.

Tāpēc prāts jāvērš uz mūžīgo, sākotnējo Krišnas veidolu. Ar pārliecību sirdī, ka Krišna ir visaugstākais, ir jākalpo Viņam. Indijā ir simtiem tūkstošu Krišnas tempļu, un tajos cilvēki godina Viņu un garīgi kalpo Viņam. Kad cilvēks garīgi kalpo, tad viņam pazemīgi jānoliecas Krišnas priekšā. Viņam Dievības priekšā jānoliec galva un jākalpo ar prātu, ķermeni un darbību — ar visu. Tas ļauj pilnīgi un nenovirzoties iegrimt Krišnā. Tas palīdz nonākt uz Krišnalokas. Nevajag uzklausīt negodīgus komentētājus un novirzīties. Ir jāpilda deviņi garīgās kalpošanas veidi, no kuriem pirmie ir klausīšanās par Krišnu un Viņa daudzināšana. Tīra garīgā kalpošana ir augstākais, ko cilvēce var sasniegt.

Bhagavad-gītas septītajā un astotajā nodaļā izskaidrota tīra garīgā kalpošana Dievam Kungam, kas ir brīva no prātojot iegūtām zināšanām, mistiskās jogas un auglīgas darbības. Tos, kas nav pilnīgi tīri, var piesaistīt dažādas Dieva Kunga iezīmes, piemēram, bezpersoniskais brahmadžoti un vienuviet esošā Paramātma, bet tīrs bhakta tieši kalpo Visaugstajam Kungam.

Ir tāds brīnišķīgs dzejolis par Krišnu, kurā skaidri pateikts, ka ikviens, kas godina padievus, ir galīgi nesaprātīgs un nekad nevar iegūt augstāko Krišnas dāvanu. Bhakta sākumā dažreiz var izdarīt kaut ko nepareizi, bet viņš jāuzskata par augstāku nekā visi citi filozofi un jogi. Ja cilvēks vienmēr apzinās Krišnu, tad viņš ir uzskatāms par pilnīgu svēto. Viņa nejaušās nebhakti darbības ies mazumā, un drīz vien viņš pacelsies neapšaubāmas pilnības līmenī. Tīrs bhakta patiesībā nemaz nevar krist, jo Visaugstais Dievs pats rūpējas par saviem tīrajiem bhaktām. Tāpēc saprātīgam cilvēkam tieši jāpieņem Krišnas apziņas ceļš un laimīgi jādzīvo šai materiālajā pasaulē. Viņš galu galā saņems augstāko Krišnas dāvanu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhagavad-gītas devītajai nodaļai, kas vēsta par visnoslēpumainākajām zināšanām.