Bhagavad-gīta kāda tā ir ievads

null

Ievads

om agjāna-timirāndhasja gjānāndžana-šalākajā
čakšur unmīlitam jēna tasmai šrī-guravē namah

šrī-čaitanja-mano-‘bhīštam sthāpitam jēna bhū-talē
svajam rūpah kadā mahjam dadāti sva-padāntikam

Es piedzimu visdziļākajā tumsībā, bet garīgais skolotājs ar zināšanu lāpu atvēra man acis. Es pazemīgi noliecos pie viņa pēdām.
Kad pienāks tas brīdis, kad Šrīla Rūpa Gosvāmī Prabhupāda, kas deva mums svētību piepildīt šajā materiālajā pasaulē Kunga Čaitanjas gribu, dos man patvērumu pie savām lotospēdām?

vandē ‘ham šrī-guroh šrī-juta-pada-kamalam šrī-gurūn vaišnāvāmš ča
šrī-rūpam sāgradžātam saha-gana-raghunāthānvitam tam sa-džīvam
sādvaitam sāvadhūtam paridžana-sahitam krišna-čaitanja-dēvam
šrī-rādhā-krišna-pādān saha-gana-lalitā-šrī-višākhānvitāmš ča

Es pazemīgi noliecos pie sava garīgā skolotāja un visu vaišnavu lotospēdām. Es pazemīgi noliecos pie Šrīlas Rūpas Gosvāmī un viņa vecākā brāļa Sanātanas Gosvāmī lotospēdām, kā arī pie Raghunāthas Dāsas un Raghunāthas Bhatas, Gopālas Bhatas un Šrīlas Džīvas Gosvāmī lotospēdām. Es pazemīgi noliecos pie Kunga Krišnas Čaitanjas un Kunga Nitjānandas lotospēdām, kā arī pie Advaitas Āčārjas, Gadādharas, Šrīvāsas un citu Kunga Čaitanjas līdzgaitnieku lotospēdām. Es pazemīgi noliecos pie Šrīmatī Rādhārānī un Šrī Krišnas, kā arī Viņu pavadoņu Šrī Lalitas un Višākhas lotospēdām.

hē krišna karunā-sindho dīna-bandho džagat-patē
gopēša gopikā-kānta rādhā-kānta namo ‘stu tē

Mīļais Krišna, Tu esi visu cietēju draugs un visa radītā avots. Tu esi gopī valdnieks un Rādhārānī mīlētājs. Es pazemīgi noliecos Tavā priekšā.

tapta-kānčana-gaurāngi rādhē vrindāvanēšvari
vrišabhānu-sutē dēvi pranamāmi hari-prijē

Es noliecos Rādhārānī priekšā, kuras ķermenis ir līdzīgs izkausētam zeltam, un kura ir Vrindāvanas valdniece. Tu esi valdnieka Vrišabhānu meita, un Tu esi ļoti dārga Kungam Krišnam.

vānčhā-kalpatarubhjaš ča kripā-sindhubhja ēva ča
patitānām pāvanēbhjo vaišnavēbhjo namo namah

Es pazemīgi noliecos visu vaišnavu, Dieva Kunga bhaktu priekšā. Viņi spēj piepildīt ikviena vēlmes, gluži kā vēlmju koki, un viņi ļoti jūt līdzi kritušajām dvēselēm.

šrī-krišna-čaitanja prabhu-nitjānanda
šrī-advaita gadādhara šrīvāsādi-gaura-bhakta-vrinda

Es noliecos Šrī Krišnas Čaitanjas, Prabhu Nitjānandas, Šrī Advaitas, Gadādharas, Šrīvāsas un citu bhakti sekotāju priekšā.

harē krišna harē krišna krišna krišna harē harē
harē rāma harē rāma rāma rāma harē harē

Bhagavad-gītu sauc arī par Gītopanišadu. Tā ir Vēdu zināšanu būtība un viena no vissvarīgākajām Upanišadām Vēdu rakstos. Angļu valodā Bhagavad-gītai sarakstīti daudzi komentāri, un var rasties jautājums, vai nepieciešams vēl viens. Ko es varu teikt par šo izdevumu? Nesen kāda amerikāniete lūdza, lai es iesaku viņai kādu no Bhagavad-gītas angļu tulkojumiem. Amerikā, protams, ir daudz Bhagavad-gītas angļu izdevumu, taču, cik esmu redzējis, ne tikai Amerikā, bet arī Indijā nevienu, stingri runājot, nevar nosaukt par autoritatīvu, jo gandrīz katrā no tiem komentētājs ir paudis pats savu viedokli, nemaz neatklājot Bhagavad-gītas īsteno garu.
Bhagavad-gītas gars dots pašā Bhagavad-gītā. Ja mēs gribam lietot kādas noteiktas zāles, tad mums jāpilda norādījumi, kas rakstīti uz etiķetes. Zāles nedrīkst lietot, kā ienāk prātā vai kā ir ieteicis kāds draugs. Tās jālieto saskaņā ar recepti vai ārsta norādījumiem. Arī Bhagavad-gīta jāsaprot un jāpieņem tā, kā norāda pats tās teicējs. Bhagavad-gītu pavēstīja Kungs Šrī Krišna. Un katrā Bhagavad-gītas lappusē Viņš saukts par Dieva Augstāko Personību, Bhagavānu. Protams, ar vārdu «bhagavāns» dažkārt apzīmē jebkuru varenu personu vai varenu padievu, un arī šeit vārds «bhagavāns» norāda, ka Kungs Šrī Krišna ir dižena personība, taču mums ir jāzina, ka Kungs Šrī Krišna ir Dieva Augstākā Personība, kā to apstiprina visi lielie āčārjas (garīgie skolotāji) — Šankarāčārja, Rāmānudžāčārja, Madhvāčārja, Nimbārka Svāmī, Šrī Čaitanja Mahāprabhu un daudzas citas Indijas Vēdu zināšanu autoritātes. Arī Pats Kungs Bhagavad-gītā apliecina, ka Viņš ir Dieva Augstākā Personība, un uz to norāda arī Brahma-samhita un visas Purānas, it īpaši Šrīmad Bhāgavatama, ko sauc par Bhāgavata Purānu (krišnas tu bhagavān svajam). Tāpēc mums jāsaprot Bhagavad-gīta tā, kā ir norādījusi Pati Dieva Personība.
Gītas ceturtajā nodaļā (4.1.–3.) Dievs Kungs saka:

imam vivasvatē jogam proktavān aham avjajam
vivasvān manavē prāha manur ikšvākavē ‘bravīt

ēvam paramparā-prāptam imam rādžaršajo viduh
sa kālēnēha mahatā jogo naštah parantapa

sa ēvājam majā tē ‘dja jogah proktah purātanah
bhakto ‘si mē sakhā čēti rahasjam hj ētad uttamam

Šeit Dievs Kungs stāsta Ardžunam, ka šī joga, Bhagavad-gīta, vispirms tika mācīta Saules dievam, bet Saules dievs to izskaidroja Manu, Manu to mācīja Ikšvāku, un šādā veidā pa mācekļu pēctecību, no mutes mutē, jogas mācība tika nodota cauri laikiem. Taču laika gaitā tā tika pazaudēta. Tāpēc Dievam Kungam bija jāmāca tā no jauna, šoreiz Ardžunam Kurukšētras kaujas laukā.
Dievs Kungs saka Ardžunam, ka atklāj šo visaugstāko noslēpumu viņam tāpēc, ka Ardžuna ir Krišnas bhakta un Viņa draugs. Tas nozīmē, ka Bhagavad-gīta ir grāmata, kas īpaši domāta Dieva Kunga bhaktām. Ir trejādi pārpasaulnieki — gjānī, jogi un bhaktas, jeb impersonālisti, meditētāji un tie, kas ar mīlestību kalpo Dievam Kungam. Šeit Dievs Kungs Ardžunam skaidri norāda, ka tagad Ardžuna kļūst par jaunas paramparas (mācekļu pēctecības) pirmo locekli, jo vecā pēctecība ir pārtrūkusi. Tādēļ Dievs Kungs gribēja nodibināt jaunu paramparu, kas nestu to pašu gudrību, ko nesa Saules dieva mācekļu pēctecība, un Viņš gribēja, lai šo mācību no jauna sludinātu Ardžuna. Krišna gribēja, lai Ardžuna kļūtu par autoritāti Bhagavad-gītas izpratnē. Mēs redzam, ka Bhagavad-gīta tika mācīta tieši Ardžunam, jo viņš bija Dieva Kunga bhakta, tiešs Krišnas māceklis un tuvs Viņa draugs. Tāpēc arī Bhagavad-gītu vislabāk saprot tie, kuri šai ziņā līdzīgi Ardžunam. Tas ir, lai vislabāk saprastu Bhagavad-gītu, cilvēkam jābūt Dieva Kunga bhaktam, kam ir tiešas attiecības ar Viņu. Līdzko cilvēks kļūst par Dieva Kunga bhaktu, viņam tūlīt izveidojas tiešas attiecības ar Dievu Kungu. Tas vispār ir ļoti sarežģīts jautājums, taču īsi var teikt, ka bhaktam var būt vienas no piecām attiecībām ar Dieva Augstāko Personību:

1. Bhakta var būt pasīvs.
2. Bhakta var būt aktīvs.
3. Bhakta var būt draugs.
4. Bhakta var būt tēvs vai māte.
5. Bhakta var būt mīlošs laulātais draugs.

Ardžuna bija Dieva Kunga draugs. Protams, starp šo draudzību un draudzību materiālajā pasaulē ir milzīga atšķirība. Tā ir pārpasaulīga draudzība, kāda nevar būt kuram katram. Protams, ikvienam ir noteiktas attiecības ar Dievu Kungu, un šīs attiecības atmodina pilnveidošanās garīgajā kalpošanā. Taču tajā stāvoklī, kādā esam pašlaik, mēs esam aizmirsuši ne tikai Visaugsto Kungu, bet arī savas mūžīgās attiecības ar Viņu. Ikvienai būtnei no daudziem jo daudziem dzīvo būtņu miljardiem un triljoniem ir noteiktas un mūžīgas attiecības ar Dievu Kungu. Tās sauc par svarūpu. Ar garīgo kalpošanu šo svarūpu var atjaunot, un šo līmeni sauc par svarūpa-sidhi — būtnes dabīgā stāvokļa pilnību. Tātad, Ardžuna bija bhakta, un viņa attiecības ar Visaugsto Kungu bija draudzība.
Jāatzīmē tas, kādā veidā Ardžuna pieņēma Bhagavad-gītu. Tas aprakstīts desmitajā nodaļā (10.12.–14.):

ardžuna uvāča
param brahma param dhāma pavitram paramam bhavān
purušam šāšvatam divjam ādi-dēvam adžam vibhum

āhus tvām rišajah sarvē dēvaršir nāradas tathā
asito dēvalo vjāsah svajam čaiva bravīši mē

sarvam ētad ritam manjē jan mām vadasi kēšava
na hi tē bhagavan vjaktim vidur dēvā na dānavāh

Ardžuna sacīja: Tu esi Dieva Augstākā Personība, augstākā mājvieta, vistīrākais, Absolūtā Patiesība. Tu esi mūžīgais, pārpasaulīgais, sākotnējā personība, nedzimušais un vislielākais. To saka arī visi diženie gudrie — Nārada, Asita, Dēvala un Vjāsa, un tagad Tu pats to vēsti man. Krišna, es ticu, ka viss, ko Tu man saki, ir patiesība. Kungs, Tavu personību nespēj apjēgt ne padievi, ne dēmoni.»
Noklausījies Bhagavad-gītu no Dieva Augstākās Personības, Ardžuna atzina Krišnu par Param Brahmu, Augstāko Brahmanu. Ikviena dzīvā būtne ir Brahmans, bet augstākā dzīvā būtne jeb Dieva Augstākā Personība ir Augstākais Brahmans. Param dhāma nozīmē, ka Viņš ir augstākā visa esošā mājvieta jeb balsts, pavitram nozīmē, ka Viņš ir tīrs, un Viņu neskar materiālie sārņi, purušam nozīmē, ka Viņš ir augstākais baudītājs, šāšvatam — sākotnējais, divjam — pārpasaulīgais, ādi-dēvam — Dieva Augstākā Personība, adžam — nedzimušais, vibhum — vislielākais.
Kāds var iedomāties, ka Ardžuna glaimoja Krišnam tāpēc, ka Krišna bija viņa draugs. Taču, lai Bhagavad-gītas lasītājiem nenāktu prātā šādas domas, Ardžuna nākamajā pantā slavinājumu pamato, sakot, ka Krišnu par Dieva Augstāko Personību atzīst ne tikai viņš, bet arī tādas autoritātes kā Nārada, Asita, Dēvala un Vjāsadēva. Šīs ir diženas personības, kuras sludina Vēdu zināšanas, nesagrozot tās, un to atzīst visi āčārjas. Tāpēc Ardžuna saka Krišnam, ka atzīst par pilnīgu patiesību visu, ko Viņš saka. Sarvam ētad ritam manjē — «visu, ko Tu saki, es atzīstu par patiesību.» Vēl Ardžuna saka, ka izprast Dieva Kunga personību ir ļoti grūti, ka Viņu nezina pat diženie padievi. Tas nozīmē, ka Dievu Kungu nespēj izprast pat tādas personības, kas ir dižākas par cilvēkiem. Kā tad lai cilvēks izprot Kungu Šrī Krišnu, nekļūstot par Viņa bhaktu?
Tāpēc Bhagavad-gīta jāuzņem ar uzticību un mīlestību. Lasītājs nedrīkst domāt, ka viņš līdzinās Krišnam, ka Krišna ir parasta personība vai pat ļoti izcila personība. Kungs Šrī Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Tātad, saskaņā ar Bhagavad-gītas un Ardžunas, cilvēka, kurš cenšas izprast Bhagavad-gītu, izteikumiem, mums vismaz teorētiski jāpieņem, ka Šrī Krišna ir Dieva Augstākā Personība, un tad pazemīgā garā mēs spēsim izprast Bhagavad-gītu. Ja cilvēks Bhagavad-gītu nelasa pazemīgi, tad to saprast ir ļoti grūti, jo Bhagavad-gīta ir liels noslēpums.
Kas tad īsti ir Bhagavad-gīta? Bhagavad-gītas mērķis ir atbrīvot cilvēci no materiālās esamības tumsības. Ikvienam no mums ir daudzas grūtības, un arī Ardžuna bija nonācis grūtībās, jo viņam bija jācīnās Kurukšētras kaujā. Ardžuna uzticēja sevi Šrī Krišnam, un tāpēc tika pavēstīta Bhagavad-gīta. Ne tikai Ardžuna, bet arī ikviens no mums materiālās esamības dēļ ir raižu pilns. Visa mūsu esība noris neesības gaisotnē. Patiesībā mēs esam radīti, lai nebaidītos no neesības. Mēs pastāvam mūžīgi. Bet, tā vai citādi, mēs esam nonākuši asatā. Vārds «asat» norāda uz to, kā nav.
Tik daudz cilvēku cieš, bet tikai nedaudzi no viņiem vēlas zināt, kāds ir viņu stāvoklis, kas viņi ir, kāpēc viņi atrodas šajā neērtajā stāvoklī utt. Kamēr cilvēks nesāk jautāt, kāpēc viņš cieš, kamēr viņš neapjēdz, ka nevēlas ciest, bet gan vēlas tikt vaļā no visām ciešanām, tikmēr viņu nemaz nevar uzskatīt par cilvēku. Cilvēks sākas tad, kad viņa prātā rodas šādi jautājumi. Brahma-sūtrās šos jautājumus sauc par brahma-džigjāsu. Athāto brahma-džigjāsā. Ja cilvēks neuzdod jautājumus par Absolūta dabu, tad jebkura viņa darbošanās uzskatāma par neizdevušos. Tāpēc tie, kas ir sākuši jautāt, kāpēc viņi cieš, no kurienes viņi ir atnākuši un kurp viņi dosies pēc nāves, var vislabāk izprast Bhagavad-gītu. Patiesam māceklim arī dziļi jāciena Dieva Augstākā Personība. Un Ardžuna bija šāds māceklis.
Kungs Krišna atnāk tādēļ, lai cilvēkiem no jauna parādītu īsteno dzīves mērķi, kad viņi to ir aizmirsuši. Un arī tad no daudziem jo daudziem cilvēkiem, kas atmostas, varbūt tikai viens ir gatavs apjēgt savu stāvokli, un Bhagavad-gīta ir pavēstīta šādam cilvēkam. Patiesībā mūs visus ir aprijusi neziņas tīģeriene, taču Dievs Kungs ir ļoti žēlīgs pret dzīvajām būtnēm, it īpaši cilvēkiem. Un tāpēc arī Viņš teica Bhagavad-gītu un ļāva savam draugam Ardžunam kļūt par mācekli.
Ardžuna bija Kunga Krišnas draugs, tāpēc viņš bija pāri jebkādai tumsībai, tomēr Kurukšētras kaujas laukā Ardžunam tika uzsūtīta neziņa, lai viņš uzdotu Kungam Krišnam galvenos dzīves jautājumus, un lai Kungs tos varētu izskaidrot, dodot svētību nākamajām cilvēku paaudzēm, un parādītu, kā jādzīvo. Cilvēkam jādarbojas saskaņā ar Kunga Krišnas norādījumiem un jāīsteno cilvēciskās dzīves sūtība.
Bhagavad-gīta dod piecu pamatpatiesību izpratni. Vispirms tiek mācīta zinātne par Dievu, bet pēc tam izskaidrots dzīvo būtņu, džīvu, dabīgais stāvoklis. Pastāv īšvara, vadītājs, un džīvas, dzīvās būtnes, kuras tiek vadītas. Ja dzīvā būtne apgalvo, ka pār viņu neviens nevalda, tad tā ir ārprātīga. Dzīvā būtne tiek vadīta visādā ziņā, vismaz saistītajā dzīvē. Tātad, Bhagavad-gītā ir stāstīts par īšvaru, augstāko valdnieku, un par džīvām, dzīvajām būtnēm, pār kurām Viņš valda. Apskatīta arī prakriti (materiālā daba), laiks (visa Visuma jeb materiālās dabas izpausmes pastāvēšanas ilgums) un karma (darbība). Visuma izpausme ir pilna dažādas darbības. Visas dzīvās būtnes veic dažnedažādas darbības. No Bhagavad-gītas mums jāuzzina, kas ir Dievs, kas ir dzīvās būtnes, kas ir prakriti, kas ir kosmiskā izpausme, kā to vada laiks un kāda ir dzīvo būtņu darbība.
Bhagavad-gīta parāda, ka no šīm piecām pamatlietām Visaugstais Dievs jeb Krišna, jeb Brahmans, jeb augstākais vadītājs, jeb Paramātma — sauciet kā gribat — ir visaugstākais. Dzīvās būtnes pēc īpašībām ir tādas pašas kā augstākais valdnieks. Piemēram, Dievs Kungs vada visu darbību, kas risinās materiālās dabas Visumā — tas tiks izskaidrots tālākajās Bhagavad-gītas nodaļās. Materiālā daba nav neatkarīga. Tā darbojas Visaugstā Kunga vadībā. Kungs Krišna saka: majādhjakšēna prakritih sūjatē sa-čarāčaram — «šī materiālā daba darbojas Manā vadībā». Redzot, kādi brīnumi notiek kosmiskajā dabā, mums jāzina, ka aiz šīs kosmiskās izpausmes ir kāds, kas to vada. Ja nebūtu vadības, tad nekas nevarētu izpausties. Uzskatīt, ka vadītāja nav, ir bērnišķīgi. Piemēram, bērns var domāt, ka automobilis ir liels brīnums, jo tas var braukt, un to nevelk ne zirgs, ne arī kāds cits dzīvnieks, bet jebkurš saprātīgs cilvēks zina, kā automobilis iekārtots. Viņš zina, ka aiz visiem mehānismiem stāv cilvēks, kas to vada. Gluži tāpat Visaugstais Kungs ir tas vadītājs, kura vadībā viss darbojas. Bet džīvas jeb dzīvās būtnes, kā mēs to redzēsim tālākajās nodaļās, Dievs Kungs atzīst par savām neatņemamajām daļiņām. Zelta puteklītis arī ir no zelta, okeāna ūdens pilīte arī ir sāļa, un arī mēs, dzīvās būtnes, kas esam neatņemamas daļiņas no augstākā vadītāja, īšvaras jeb Bhagavāna, Kunga Šrī Krišnas, esam apveltīti ar visām Visaugstā Kunga īpašībām, tikai to mums ir ļoti maz, jo mēs esam niecīgas īšvaras, pakļautas īšvaras. Mēs cenšamies valdīt pār dabu, cenšamies valdīt pār kosmosu un planētām. Tieksme valdīt mūsos ir tāpēc, ka tā ir arī Krišnā. Mēs tiecamies būt materiālās dabas kungi, taču jāatceras, ka mēs neesam augstākie valdnieki. Tas ir izskaidrots Bhagavad-gītā.
Kas ir materiālā daba? Arī tas izskaidrots Bhagavad-gītā — tā ir zemākā prakriti, zemākā daba. Par dzīvo būtni teikts, ka tā ir augstākā prakriti. Prakriti vienmēr tiek vadīta, vienalga, vai tā ir zemākā, vai augstākā. Prakriti ir sievišķā, un pār to valda Dievs Kungs, tāpat kā vīrs valda pār sievu. Prakriti vienmēr ir pakļautā, vadītā, un pār to valda Dievs Kungs. Viņš valda gan pār dzīvajām būtnēm, gan pār materiālo dabu. Saskaņā ar Gītu dzīvās būtnes, kaut arī tās ir neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas, uzskatāmas par prakriti. Uz to skaidri norādīts Bhagavad-gītas septītajā nodaļā. Aparējam itas tv anjām prakritim viddhi mē parām/džīva-bhūtām. «Šī, materiālā daba ir Mana zemākā prakriti, bet pāri tai ir cita prakriti — «džīva-bhūta», dzīvā būtne.»
Materiālā daba pati ir veidota no trijām īpašībām: skaidrības, kaislībām un tumsības. Pāri šīm īpašībām stāv mūžīgais laiks, un, sajaucoties šīm dabas īpašībām mūžīgā laika vadībā un ietvaros, rodas darbība, ko sauc par karmu. Šī darbība tiek veikta kopš neatminamiem laikiem, un mēs baudām savas darbošanās augļus un ciešam no tiem. Pieņemsim, ka es, smagi un ar saprātu strādājot, ar darījumiem esmu sakrājis daudz naudas. Tad es esmu baudītājs. Bet, kad kādā darījumā pēkšņi visu savu naudu zaudēju, tad es esmu cietējs. Gluži tāpat it visur savā dzīvē mēs baudām darbības augļus vai ciešam no tiem. To sauc par karmu.
Bhagavad-gītā izskaidrots, kas ir īšvara (Visaugstais Kungs), džīva (dzīvā būtne), prakriti (daba), kāla (mūžīgais laiks) un karma (darbība). No šiem pieciem mūžīgi ir Dievs Kungs, dzīvās būtnes, materiālā daba un laiks. Prakriti izpausme var būt laicīga, taču tā pastāv. Daži filozofi apgalvo, ka materiālās dabas izpausme nepastāv, taču saskaņā ar Bhagavad-gītas filozofiju jeb saskaņā ar vaišnavu filozofiju tas tā nav. Pasaules izpausme netiek uzskatīta par neesošu, tā tiek uzskatīta par īstu un laicīgu. Tā tiek salīdzināta ar mākoni, kas peld debesīs, vai arī ar lietus sezonas atnākšanu, kas baro graudaugus. Līdzko beidzas lietus sezona un līdzko aiziet mākonis, lietus barotā labība izkalst. Gluži tāpat materiālā izpausme noteiktā laika sprīdī tiek radīta, kādu laiku pastāv un tad izgaist. Tā darbojas prakriti. Taču šis ritenis griežas mūžīgi. Tāpēc arī prakriti ir mūžīga, tā nav neesoša. Dievs Kungs par to saka: «Mana prakriti.» Materiālā daba ir Visaugstā Kunga savrupā enerģija, un arī dzīvās būtnes ir Visaugstā Kunga enerģija, taču tās nav savrupas, bet gan mūžīgi saistītas ar Viņu. Tātad Dievs Kungs, dzīvā būtne, materiālā daba un laiks ir savstarpēji saistīti un mūžīgi. Bet karma nav mūžīga, kaut arī tās sekas var nākt no ļoti seniem laikiem. Mēs kopš neatminamiem laikiem ciešam un baudām savas darbības augļus, tomēr karmas jeb darbības augļus var mainīt, un šī maiņa ir atkarīga no tā, cik pilnīgas ir mūsu zināšanas. Dažāda ir mūsu darbošanās. Neapšaubāmi, mēs nezinām, kāda veida darbošanās var atbrīvot no visas šīs darbošanās iedarbībām un sekām, bet arī tas ir izskaidrots Bhagavad-gītā.
Īšvara, Visaugstais Kungs, atrodas augstākajā apziņā. Arī džīvām jeb dzīvajām būtnēm ir apziņa. Gan dzīvā būtne, gan materiālā daba tiek sauktas par prakriti, par Visaugstā Kunga enerģiju, bet no šīm divām tikai džīvām ir apziņa. Otrai prakriti nav apziņas. Lūk, kur ir atšķirība. Tādēļ arī džīva-prakriti tiek saukta par augstāku, jo džīvai ir apziņa, kas līdzīga Dieva Kunga apziņai. Taču Dieva Kunga apziņa ir augstākā apziņa, un neviens nedrīkst apgalvot, ka džīvai, dzīvajai būtnei, arī ir augstākā apziņa. Lai cik pilnīga arī nebūtu dzīvā būtne, tai nekad nevar būt augstākā apziņa, un teorija, kas apgalvo, ka būtne var sasniegt augstāko apziņu, ir maldīga. Būtnei var būt apziņa, bet tā nekad nevar būt pilnīga apziņa vai augstākā apziņa.
Tas, ar ko atšķiras džīva no īšvaras, ir izskaidrots Bhagavad-gītas trīspadsmitajā nodaļā. Dievs Kungs, tāpat kā dzīvā būtne, ir kšētra-gja, apzinošs, taču dzīvā būtne apzinās tikai savu ķermeni, turpretī Dievs Kungs apzinās visus ķermeņus. Viņš dzīvo ikvienas dzīvās būtnes sirdī, tāpēc apzinās katras džīvas domas. To mums nevajag aizmirst. Izskaidrots arī tas, ka Paramātma, Dieva Augstākā Personība, kas mīt ikvienā sirdī, ir īšvara, vadītāja, un dod dzīvajai būtnei norādījumus, lai tā darbotos, kā pati vēlas. Dzīvā būtne aizmirst, kas jādara. Vispirms tā nolemj noteiktā veidā darboties, bet pēc tam sapinās pati savas karmas darbībās un pretdarbībās. Aizejot no viena veida ķermeņa, tā ieiet cita veida ķermenī, tāpat kā mēs uzvelkam un novelkam drēbes. Pārceļošanas gaitā dvēsele cieš no agrāk izdarītām darbībām un pretdarbībām. Darbību var mainīt, ja dzīvā būtne ir skaidrībā un ar skaidru saprātu apjēdz, kā tai jādarbojas. Ja viņa to dara, tad visas agrāk izdarītās pretdarbības un darbības var tikt mainītas. Tātad karma nav mūžīga. Tāpēc arī mēs teicām, ka no minētajām piecām lietām (īšvaras, džīvas, prakriti, laika un karmas) četras ir mūžīgas, bet viena — karma — nav mūžīga.
Lūk, kādā ziņā īšvaras augstākā apziņa ir līdzīga dzīvās būtnes apziņai: gan Dieva Kunga, gan dzīvās būtnes apziņa ir pārpasaulīga. Apziņa neveidojas matērijā. Tas būtu kļūdains uzskats. Bhagavad-gīta neatzīst teoriju, ka apziņa attīstās noteiktos apstākļos no matērijas savienojumiem. Materiālo apstākļu iespaidā apziņa var atspoguļoties nepareizi, tāpat kā gaisma, kas iziet caur krāsainu stiklu, var izskatīties krāsaina, taču uz Dieva Kunga apziņu matērija neiedarbojas. Kungs Krišna saka: majādhjakšēna prakritih. Kad Krišna atnāk uz materiālo Visumu, matērija Viņa apziņu neietekmē. Pretējā gadījumā Viņš nevarētu runāt par tādiem pārpasaulīgiem jautājumiem, par kādiem Viņš runā Bhagavad-gītā. Neviens neko nevar pateikt par pārpasaulīgo valstību, ja viņa apziņa nav brīva no materiālajiem sārņiem. Tāpēc Dieva Kunga apziņa nav materiāli piesārņota. Bet mūsu apziņa pašlaik ir materiāli piesārņota. Bhagavad-gīta māca, ka mums šī materiāli piesārņotā apziņa ir jāattīra. Tīrā apziņā mūsu darbība tiks savienota ar īšvaras gribu, un tad mēs būsim laimīgi. Mums nebūt nav pilnīgi jāpārtrauc darboties. Gluži otrādi — mums sava darbība ir jāšķīsta, un tīru darbību sauc par bhakti. Bhakti darbība izskatās pēc parastas darbības, taču tā ir nepiesārņota. Cilvēkam, kas nekā nezina, var likties, ka bhakta strādā tāpat kā jebkurš cits, taču šāds maz zinošs cilvēks nesaprot, ka bhaktas vai Dieva Kunga darbību neaptraipa netīra apziņa vai matērija. Tāda darbība stāv pāri trijām materiālās dabas īpašībām. Taču mums jāzina, ka šobrīd mūsu apziņa ir piesārņota.
Kamēr mēs esam materiāli piesārņoti, mūs sauc par saistītiem. Neīstā apziņa izpaužas tādējādi, ka mēs sevi uzskatām par materiālās dabas radītiem. To sauc par neīsto «es». Kas ir iegrimis ķermeniskajā dzīves izpratnē, tas nespēj aptvert, kādā stāvoklī viņš atrodas. Bhagavad-gīta tika pavēstīta, lai atbrīvotu cilvēkus no ķermeniskās dzīves izpratnes, un Ardžuna pieņēma šo izpratni, lai no Dieva Kunga uzklausītu Bhagavad-gītu. Cilvēkam ir jāatbrīvojas no ķermeniskās dzīves izpratnes, un tas ir pirmais, kas pārpasaulniekam jādara. Kas vēlas atbrīvoties, sasniegt atbrīvi, tam pirmām kārtām jāsaprot, ka viņš nav šis materiālais ķermenis. Mukti jeb atbrīve nozīmē brīvību no materiālās apziņas. Arī Šrīmad Bhāgavatamā ir pateikts, kas ir atbrīve. Muktir hitvānjathā-rūpam svarūpēna vjavasthitih — mukti nozīmē atbrīvi no materiālās pasaules piesārņotās apziņas un atrašanos tīrā apziņā. Visi Bhagavad-gītas norādījumi vērsti uz to, lai atmodinātu šo tīro apziņu, un tāpēc arī mēs Bhagavad-gītas beigās varam lasīt, ka Krišna Ardžunam jautā, vai tagad viņa apziņa ir attīrījusies. Būt tīrā apziņā nozīmē darboties saskaņā ar Dieva Kunga norādījumiem. Lūk, kāda ir tīras apziņas būtība. Apziņa mums jau ir, jo mēs esam neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, taču mūs var piesaistīt zemākas dabas īpašības. Turpretī Dievu Kungu, kurš ir Visaugstākais, tās nekad neskar. Lūk, ar ko Visaugstais Kungs atšķiras no mazajām atsevišķajām dvēselēm.
Kas ir šī apziņa? Šī apziņa ir «es esmu». Kas tad es esmu? Piesārņotā apziņā «es esmu» nozīmē: «Es esmu kungs pār visu, ko redzu. Es esmu baudītājs.» Pasaule griežas tāpēc, ka ikviena dzīvā būtne sevi uzskata par materiālās pasaules kungu un radītāju. Materiālajai apziņai domāšanā ir divas daļas. Viena ir tā, ka es esmu radītājs, un otra ir tā, ka es esmu baudītājs. Taču patiesībā Visaugstais Kungs ir gan radītājs, gan baudītājs, un dzīvā būtne, kas ir Visaugstā Kunga neatņemama daļiņa, nav ne radītāja, ne baudītāja. Viņa ir tā, kura sadarbojas. Viņa ir radītā un baudītā. Piemēram, mašīnas daļa sadarbojas ar visu mašīnu, ķermeņa daļa sadarbojas ar visu ķermeni. Rokas, kājas, acis utt. ir ķermeņa daļas, taču tās nav īstenās baudītājas. Baudītājs ir kuņģis. Kājas pārvieto, rokas gādā ēdienu, zobi košļā, visas ķermeņa daļas darbojas, lai apmierinātu kuņģi, jo kuņģis ir galvenais, kas baro visu ķermeni. Tāpēc viss tiek dots kuņģim. Koks tiek barots, ja laista tā saknes, ķermenis tiek barots, barojot kuņģi. Lai ķermenis būtu vesels, visām tā daļām jāsadarbojas un jābaro kuņģis. Gluži tāpat Visaugstais Kungs ir baudītājs un radītājs, un mēs, pakļautās dzīvās būtnes, esam domātas, lai sadarbotos un iepriecinātu Viņu. Šī sadarbība patiešām palīdzēs mums tāpat kā ēdiens, ko saņem kuņģis, palīdz visām ķermeņa daļām. Ja pirksti domās, ka viņiem jāēd pašiem, un ka barība nav jādod kuņģim, tad tie rūgti vilsies. Radīšanas un baudas centrs ir Visaugstais Kungs, bet dzīvās būtnes ir tās, kam jāsadarbojas. Sadarbojoties tās bauda. Šīs attiecības ir arī saimnieka un kalpa attiecības. Ja apmierināts ir saimnieks, tad apmierināts ir arī kalps. Arī Visaugstajam Kungam jābūt apmierinātam, lai gan arī dzīvās būtnes tiecas būt materiālās pasaules baudītājas un radītājas, jo šāda tieksme ir Visaugstajam Kungam, kas radījis izpausto kosmisko pasauli.
Tāpēc Bhagavad-gītā teikts, ka pilnīgo veselumu veido augstākais valdnieks, pārvaldītās dzīvās būtnes, kosmiskā izpausme, mūžīgais laiks un karma jeb darbība, un tas viss tur ir izstāstīts. Visas minētās daļas kopā veido pilnīgo veselumu, ko sauc par Augstāko Absolūto Patiesību. Pilnīgais veselums un pilnīgā Absolūtā Patiesība ir pilnīgā Dieva Personība Šrī Krišna. Visas izpausmes rada Viņa dažādās enerģijas. Viņš ir pilnīgais veselums.
Gītā izskaidrots arī tas, ka bezpersoniskais Brahmans ir pakļauts pilnīgajai Augstākajai Personai (brahmano hi pratišthāham). Sīkāk par Brahmanu stāstīts Brahma-sūtrās, kur tas salīdzināts ar saules stariem. Bezpersoniskais Brahmans ir Dieva Augstākās Personības mirdzošais starojums. Bezpersoniskā Brahmana apzināšanās ir absolūtā veseluma nepilnīga apzināšanās, un to pašu var teikt arī par Paramātmas izpratni. Piecpadsmitajā nodaļā parādīts, ka Dieva Augstākā Personība — Purušotama ir augstāka gan par bezpersonisko Brahmanu, gan par daļējo Paramātmas apzināšanos. Dieva Augstāko Personību sauc par sač-čid-ānanda-vigrahu. Brahma-samhita sākas ar vārdiem: īšvarah paramah krišnah sač-čid-ānanda-vigrahah/anādir ādir govindah sarva-kārana-kāranam. «Govinda, Krišna ir visu cēloņu cēlonis. Viņš ir pirmcēlonis, un Viņš ir pats mūžības, zināšanu un svētlaimes veidols.» Bezpersoniskā Brahmana apzināšanās ir Viņa «sat» (mūžības) iezīmes apzināšanās. Paramātmas apzināšanās ir «sat-čit» (mūžīgo zināšanu) iezīmes apzināšanās. Bet Dieva Personības, Krišnas apzināšanās ir visu pārpasaulīgo iezīmju: «sat», «čit» un ānandas (mūžības, zināšanu un svētlaimes) apzināšanās pilnīgā vigrahā (veidolā).
Ne visai saprātīgi cilvēki Augstāko Patiesību uzskata par bezpersonisku, taču Viņš ir pārpasaulīga persona, un to apstiprina visi Vēdu raksti. Nitjo nitjānām čētanaš čētanānām. (Katha Upanišada 2.2.13.) Mēs visi esam atsevišķas dzīvas būtnes, un mums ir sava individualitāte, un arī Augstākā Absolūtā Patiesība galu galā ir persona, un Dieva Personības apzināšanās ir visu pārpasaulīgo iezīmju apzināšanās pilnīgā veidolā. Pilnīgais veselums nav bezveidīgs. Ja Viņš būtu bezveidīgs, ja Viņam trūktu kaut kas tāds, kas ir kādai citai lietai, tad Viņš nevarētu būt pilnīgais veselums. Pilnīgajā veselumā jāietilpst visam — gan tam, ko mēs pazīstam, gan tam, ko mēs nepazīstam, citādi tas nevar būt pilnīgs.
Pilnīgajam veselumam — Dieva Personībai ir bezgalīgi spēki (parāsja šaktir vividhaiva šrūjatē). Tas, kā Krišna ar šiem dažādajiem spēkiem darbojas, arī aprakstīts Bhagavad-gītā. Jutekļiem uztveramā pasaule jeb materiālā pasaule, kurā mēs atrodamies, arī ir sevī pilna, jo divdesmit četras pamatvielas, kuru laicīgā izpausme ir materiālais Visums, saskaņā ar sānkhjas filozofiju ir pilnīgā veidā sakārtotas tā, lai radītu absolūti visu, kas nepieciešams Visuma uzturēšanai. Nekas nav lieks, un nekā netrūkst. Izpausmei ir savs laiks, ko nosaka augstākā veseluma spēki, un, kad tas paiet, tad, saskaņā ar pilnīgā veseluma pilnīgo kārtību, laicīgā izpausme tiek iznīcināta. Mazajām un pilnīgajām vienībām — dzīvajām būtnēm — dotas visas iespējas apzināties pilnīgo veselumu, un visu veidu nepilnības rodas tikai no nepilnīgām zināšanām par pilnīgo veselumu. Un Bhagavad-gīta satur pilnīgas Vēdu gudrības zināšanas.
Visas Vēdu zināšanas ir nekļūdīgas, un hinduisti atzīst tās par pilnīgām un nekļūdīgām. Piemēram, govs mēsli ir dzīvnieku izkārnījumi, un saskaņā ar smriti jeb Vēdu norādījumiem pēc pieskaršanās dzīvnieku izkārnījumiem ir jānomazgājas, lai šķīstītos. Taču Vēdu rakstos govs mēsli atzīti par attīrošiem. Var likties, ka tā ir pretruna, taču šī patiesība tiek pieņemta, jo tā ir Vēdu norādījums, un tik tiešām — pieņemot to, cilvēks nekļūdās, jo tagad arī mūsdienu zinātne ir atzinusi, ka govs mēsli ir antiseptiski. Tātad, Vēdu zināšanas ir pilnīgas, jo tās stāv pāri jebkurām šaubām un kļūdām, un Bhagavad-gīta ir visu Vēdu zinību būtība.
Vēdu zināšanas nav iegūstamas ar pētījumiem. Pētījumi ir nepilnīgi, jo mēs pētām ar nepilnīgiem jutekļiem. Mums jāpieņem pilnīgās zināšanas, kas atnāk, kā teikts Bhagavad-gītā, pa paramparu (mācekļu pēctecību). Zināšanas mums jāsaņem no pareizā avota mācekļu pēctecībā, kura sākas ar augstāko garīgo skolotāju, pašu Dievu Kungu, un kura zināšanas tiek nodotas tālāk pa garīgo skolotāju ķēdi. Ardžuna, māceklis, kas uzklausīja Kungu Šrī Krišnu, pieņēma visu, kā tas bija teikts, bez ierunām. Nedrīkst pieņemt vienu Bhagavad-gītas daļu, nepieņemot citu. Mums jāpieņem Bhagavad-gīta bez jebkādiem iztulkojumiem, neko neatmetot un neko pēc savām iegribām nepieliekot. Uz Gītu jāraugās kā uz vispilnīgāko Vēdu zināšanu sniegumu. Vēdu zināšanas nāk no pārpasaulīgiem avotiem, un pirmos to vārdus teica Pats Dievs Kungs. Vārdus, ko teicis Dievs Kungs, sauc par apaurušēju, kas nozīmē to, ka šie vārdi atšķiras no laicīgās pasaules cilvēka teiktiem vārdiem, kas pakļauti četriem trūkumiem. Materiālās pasaules cilvēks 1) noteikti kļūdās, 2) noteikti pakļauts maldiem, 3) viņam ir tieksme krāpt citus un 4) viņu ierobežo nepilnīgi jutekļi. Kam ir šie trūkumi, tas nespēj dot pilnīgas ziņas par visuresošām zināšanām.
Vēdu zināšanas nenāk no šādām trūkumu pilnām būtnēm. Sākumā tās tika ieliktas Brahmas, pirmās radītās būtnes sirdī, un Brahma savukārt tās deva saviem dēliem un mācekļiem tādas, kādas viņš tās bija saņēmis no Dieva Kunga. Dievs Kungs ir pūrna, visupilnīgs, un Viņš nekad nevar tikt pakļauts materiālās dabas likumiem. Tāpēc mums jābūt pietiekami saprātīgiem un jāzina, ka Dievs Kungs ir visa, kas vien Visumā ir, vienīgais īpašnieks, un ka Viņš ir sākotnējais radītājs, Brahmas radītājs. Vienpadsmitajā nodaļā Dievs Kungs tiek uzrunāts par prapitāmahu, jo Brahma ir pitāmaha, vectēvs, un Dievs Kungs ir vectēva radītājs. Tāpēc neviens nedrīkst sevi saukt par kaut kā īpašnieku, cilvēkam jāpieņem tikai tas, ko Dievs Kungs ir nolicis kā viņa daļu viņa uzturēšanai.
Ir doti daudzi piemēri tam, kādā veidā mums jāizmanto Dieva Kunga dotās lietas. Tas izskaidrots arī Bhagavad-gītā. Sākumā Ardžuna nolēma necīnīties Kurukšētras kaujā. To viņš pats bija izlēmis. Ardžuna Dievam Kungam teica, ka nespēs baudīt karaļvalsti, ja būs nogalinājis pats savus radiniekus. Šis lēmums bija ķermeniskās dzīves izpratnes radīts, jo Ardžuna domāja, ka ķermenis ir viņš pats, un viņa ķermeniskie radinieki jeb ķermeniskie izvērsumi ir viņa brāļi, brālēni, sievas brāļi, vectēvi utt. Tāpēc viņš gribēja apmierināt ķermeņa prasības. Dievs Kungs pavēstīja Bhagavad-gītu, lai mainītu šo priekšstatu, un galu galā Ardžuna nolēma klausīt Dievu Kungu un cīnīties, un teica, karišjē vačanam tava — «darīšu, kā Tu saki.»
Cilvēki šai pasaulē nav radīti, lai plēstos kā suņi un kaķi. Cilvēkiem jābūt saprātīgiem, jāapjēdz cilvēciskās dzīves svarīgums un jābeidz dzīvot kā dzīvniekiem. Cilvēkam jāapjēdz savas dzīves mērķis, un šo mērķi dod visi Vēdu raksti, bet būtību — Bhagavad-gīta. Vēdu raksti domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem. Dzīvnieki var negrēkojot nogalināt citus dzīvniekus, bet, ja cilvēks savas nevaldāmās garšas apmierināšanai nogalina kādu dzīvnieku, tad viņam jāatbild par dabas likumu pārkāpšanu. Bhagavad-gītā skaidri teikts, ka saskaņā ar dažādām materiālās dabas īpašībām darbība var būt trejāda: skaidrībā, kaislībās un tumsībā. Gluži tāpat ir arī trejādi ēdieni: ēdieni skaidrībā, kaislībās un tumsībā. Tas viss ir skaidri aprakstīts, un, ja pareizi izmantosim Bhagavad-gītas norādījumus, tad visa mūsu dzīve kļūs šķīsta un galu galā varēsim sasniegt to mērķi, kas ir ārpus materiālajām debesīm (jad gatvā na nivartantē tad dhāma paramam mama).
Šo mērķi sauc par sanātanas debesīm, mūžīgajām, garīgajām debesīm. Materiālajā pasaulē mēs redzam, ka viss ir laicīgs. Viss rodas, kādu laiku pastāv, rada kaut kādus blakus produktus, sarūk un izzūd. Tāds ir materiālās pasaules likums, vienalga, vai runa ir par ķermeni, kādu augli vai kaut ko citu. Taču viņpus šīs pasaules ir cita valstība, par kuru mums ir ziņas. Šo valstību veido cita daba, kas ir sanātana, mūžīga. Par džīvu arī ir teikts, ka tā ir sanātana, mūžīga, un vienpadsmitajā nodaļā par Dievu Kungu arī ir teikts, ka Viņš ir sanātana. Ar Dievu Kungu mums ir tuvas attiecības, un, tā kā mēs visi — sanātana-dhāma jeb debesis, Augstākā Personība sanātana un sanātanas dzīvās būtnes — pēc īpašībām neatšķiramies, tad Bhagavad-gītas mērķis ir atjaunot mūsu sanātanas nodarbošanos jeb sanātana-dharmu, kas ir dzīvās būtnes mūžīgā nodarbošanās. Uz laiku mūsu nodarbošanās ir izmainījusies, taču šo darbību var šķīstīt, ja mēs atmetam visu laicīgo darbošanos un sākam darīt to, ko nolicis Visaugstais Kungs. Lūk, ko sauc par tīru dzīvi.
Gan Visaugstais Kungs, gan Viņa pārpasaulīgā mājvieta, gan arī dzīvās būtnes ir sanātana, un, ja dzīvās būtnes ir kopā ar Visaugsto Kungu sanātana mājvietā, tad tā ir cilvēciskās dzīves pilnība. Dievs Kungs pret dzīvajām būtnēm ir ļoti labs, jo tās ir Viņa dēli. Kungs Krišna Bhagavad-gītā saka: sarva-jonišu ..aham bīdža-pradah pitā — «Es esmu visu tēvs.» Patiešām, saskaņā ar dzīvo būtņu dažādo karmu, tām ir dažādi ķermeņi, bet šeit Dievs Kungs norāda, ka Viņš ir visu šo būtņu tēvs. Tāpēc arī Dievs Kungs atnāk, lai sauktu atpakaļ visas kritušās, saistītās dvēseles, sauktu viņas atpakaļ uz sanātanu, mūžīgajām debesīm, lai sanātanas dzīvās būtnes varētu atgūt savu mūžīgo sanātanas stāvokli un mūžīgi varētu būt kopā ar Viņu. Lai sauktu atpakaļ saistītās dvēseles, Dievs Kungs atnāk dažādos iemiesojumos Pats, vai sūta savus tuvos kalpus kā dēlus vai savus pavadoņus jeb āčārjas.
Tāpēc sanātana-dharma nav nekāda sektantiska reliģija. Tā ir mūžīga dzīvo būtņu darbība attiecībās ar mūžīgo Visaugsto Kungu. Sanātana-dharma, kā jau bija teikts iepriekš, ir dzīvo būtņu mūžīgā nodarbošanās. Šrīpāda Rāmānudžāčārja vārdu sanātana skaidroja: «Tas, kam nav ne sākuma, ne gala», tāpēc, runājot par sanātana-dharmu, mums jāpieņem Šrīpādas Rāmānudžāčārjas autoritāte un jāsaprot, ka sanātana-dharmai nav ne sākuma, ne gala.
Vārds «reliģija» nedaudz atšķiras no sanātana-dharmas. Reliģija nozīmē ticību, bet ticība var mainīties. Cilvēks var kaut kam ticēt, bet pēc tam mainīt savu ticību un pieņemt citu, taču sanātana-dharma ir tāda darbība, kas nekad nemainās. Piemēram, ūdens vienmēr ir šķidrs, un uguns vienmēr ir karsta — tās ir neatņemamas īpašības. Arī dzīvajai būtnei nekad nevar atņemt viņas mūžīgo darbību. Sanātana-dharma vienmēr ir saistīta ar dzīvo būtni. Tāpēc, runājot par sanātana-dharmu, mums jāpaļaujas uz Šrīpādas Rāmānudžāčārjas autoritāti un jāsaprot, ka tai nav ne sākuma, ne gala. Tas, kam nav ne sākuma, ne gala, nevar būt sektantisks, jo tam nevar būt nekādu robežu. Sektantisku ticību pārstāvji maldīgi uzskata, ka arī sanātana-dharma ir sektantiska, bet, ja mēs šo jautājumu apskatīsim dziļāk un apsvērsim to mūsdienu zinātnes gaismā, tad varēsim ieraudzīt, ka sanātana-dharmu pilda visi pasaules cilvēki, visas Visuma dzīvās būtnes.
Ne-sanātana reliģiskai ticībai cilvēces vēsturē var sameklēt sākumu, bet sanātana-dharmai tāda sākuma nav, jo tā vienmēr ir kopā ar dzīvo būtni. Kas attiecas uz dzīvajām būtnēm, autoritatīvas šāstras norāda, ka dzīvā būtne nedzimst un nemirst. Gītā teikts, ka dzīvā būtne nekad nav dzimusi un nekad nenomirst. Viņa ir mūžīga un nesagraujama, un turpina dzīvot arī pēc sava laicīgā materiālā ķermeņa nāves. Lai saprastu jēdzienu «sanātana-dharma», vispirms jāsaprot reliģijas jēdziens, kas ietverts sanskrita vārda saknē. Ar vārdu «dharma» apzīmē to, kas pastāvīgi pavada noteikto priekšmetu. Siltums un gaisma vienmēr pavada uguni — ja nav siltuma un gaismas, tad nevar runāt par uguni. Gluži tāpat mums jāierauga, kas ir dzīvās būtnes būtiskā daļa, kas vienmēr pavada dzīvo būtni. Šī pastāvīgā pavadone ir viņas mūžīgā īpašība — mūžīgā reliģija.
Kad Sanātana Gosvāmī jautāja Šrī Čaitanjam Mahāprabhu par to, kas ir ikvienas dzīvās būtnes svarūpa, tad Dievs Kungs atbildēja, ka dzīvās būtnes svarūpa jeb dabiskais stāvoklis ir kalpošana Dieva Augstākajai Personībai. Pārdomājot šos Kunga Čaitanjas vārdus, mēs viegli ievērosim, ka ikkatra dzīvā būtne pastāvīgi kalpo citām dzīvajām būtnēm. Viena dzīvā būtne dažādos veidos kalpo citai un tādējādi bauda dzīvi. Kā kalps kalpo saimniekam, tā dzīvnieks kalpo cilvēkam. A kalpo saimniekam B, B kalpo saimniekam C, C kalpo saimniekam D, utt. Mēs redzam, ka draugs kalpo draugam, māte kalpo dēlam, sieva kalpo vīram un vīrs sievai, utt. Ja mēs šādā garā pētīsim tālāk, tad redzēsim, ka jebkura dzīvās būtnes darbošanās ir kalpošana kādam. Politiķis izklāsta tautai savu programmu, lai pārliecinātu cilvēkus par savu spēju kalpot. Vēlētāji par šo politiķi nodod savas vērtīgās balsis, uzskatot, ka viņš ļoti labi kalpos sabiedrībai. Veikalnieks kalpo pircējam, un amatnieks kalpo kapitālistam. Kapitālists kalpo ģimenei, un ģimene kalpo valstij, jo tāda ir mūžīgās dzīvās būtnes mūžīgā tieksme. Tā mēs redzam, ka neviena dzīvā būtne nav brīva no kalpošanas citām dzīvajām būtnēm, un tāpēc droši varam secināt, ka dzīvo būtni vienmēr pavada kalpošana, un ka tā ir dzīvās būtnes mūžīgā reliģija.
Un tomēr, cilvēki, atkarībā no laika un apstākļiem, uzskata, ka viņi pieder noteiktai ticībai un sauc sevi par hinduistiem, musulmaņiem, kristiešiem, budistiem vai kādas citas sektas piekritējiem. Šādi apzīmējumi nav sanātana-dharma. Hinduists var mainīt savu ticību un kļūt par musulmani, musulmanis var mainīt ticību un kļūt par hinduistu, kristietis var mainīt savu ticību utt. Taču reliģijas maiņa nekad neietekmē mūžīgo nodarbošanos — kalpošanu citiem. Gan hinduists, gan musulmanis, gan kristietis jebkuros apstākļos ir kāda kalps. Tādējādi sludināt kādu noteiktu ticību vēl nenozīmē sludināt sanātana-dharmu. Sanātana-dharma ir kalpošana.
Patiesībā mūsu attiecības ar Visaugsto Kungu ir kalpošana. Visaugstais Kungs ir augstākais baudītājs, un mēs, dzīvās būtnes, esam Viņa kalpi. Mēs esam radīti Viņa baudai, un, piedaloties Dieva Augstākās Personības mūžīgajā baudā, mēs kļūstam laimīgi paši. Citādā veidā mēs nevaram būt laimīgi. Nav iespējams būt laimīgiem neatkarīgi, tāpat kā neviena ķermeņa daļa nevar būt laimīga, ja tā nesadarbojas ar kuņģi. Dzīvā būtne nevar būt laimīga, ja tā pārpasaulīgi un ar mīlestību nekalpo Visaugstajam Kungam.
Bhagavad-gīta neatzīst dažādu padievu pielūgsmi un kalpošanu viņiem. Septītās nodaļas divdesmitajā pantā teikts:

kāmais tais tair hrita-gjānāh prapadjantē ‘nja-dēvatāh
tam tam nijamam āsthāja prakritjā nijatāh svajā

«Tie, kuru saprātu nolaupījušas materiālās vēlmes, uztic sevi padieviem un saskaņā ar savu dabu pilda padievu godināšanas likumus un ierobežojumus.» Šeit ir skaidri pateikts, ka tie, kurus vada iekāre, godina padievus un nevis Augstāko Kungu Krišnu. Minot Krišnas vārdu, mēs nedomājam kaut kādu sektantisku vārdu. Krišna nozīmē «augstākais prieks», un ir apstiprināts, ka Visaugstais Kungs ir visa prieka krātuve. Mēs alkstam prieka. Ānanda-majo ‘bhjāsāt (Vēdānta-sūtra 1.1.12.). Dzīvās būtnes tāpat kā Dievs Kungs ir pilnas apziņas, un tāpēc viņas tiecas būt laimīgas. Dievs Kungs ir mūžam laimīgs, un, ja dzīvās būtnes ir kopā ar Dievu Kungu un sadarbojas ar Viņu, tad arī tās kļūst laimīgas.
Dievs Kungs uz materiālo pasauli atnāk, lai atklātu savas laimes pilnās spēles Vrindāvanā. Kad Kungs Šrī Krišna bija Vrindāvanā, tad visas Viņa spēles ar ganiņiem, ar draudzenēm, ar citiem Vrindāvanas iedzīvotājiem un ar govīm bija laimes pilnas. Visi Vrindāvanas iedzīvotāji domāja vienīgi par Krišnu. Krišna pat atrunāja savu tēvu Nandu Mahārādžu no padieva Indras godināšanas, jo gribēja parādīt, ka cilvēkiem nav nepieciešams godināt nevienu padievu. Viņiem jāgodina tikai Visaugstais Kungs, jo viņu galamērķis ir atgriešanās Dieva Kunga mājvietā.
Kunga Krišnas mājvieta aprakstīta Bhagavad-gītas piecpadsmitās nodaļas sestajā pantā:

na tad bhāsajatē sūrjo na šāšanko na pāvakah
jad gatvā na nivartantē tad dhāma paramam mama

«Manu augstāko mājvietu neapgaismo ne Saule, ne Mēness, ne uguns, nedz arī kāda mākslīga gaisma. Kas to sasniedz, tas nekad vairs neatgriežas materiālajā pasaulē.»
Šai pantā aprakstītas mūžīgās debesis. Mūsu priekšstats par debesīm ir materiālistisks, un mēs par tām domājam saistībā ar Sauli, Mēnesi, zvaigznēm utt., taču šajā pantā Dievs Kungs norāda, ka mūžīgajās debesīs nevajag ne Sauli, ne Mēnesi, ne arī jebkāda veida elektrību vai uguni, jo garīgās debesis jau apgaismo brahmadžoti, stari, kas nāk no Visaugstā Kunga. Mēs sūri un grūti pūlamies, lai sasniegtu citas planētas, bet saprast Visaugstā Kunga mājvietu nepavisam nav grūti. Šo mājvietu sauc par Goloku. Brahma-samhitā (5.37.) tā brīnišķīgi aprakstīta: goloka ēva nivasatj akhilātma-bhūtah. Dievs Kungs mūžīgi mīt savā mājvietā Golokā un tomēr Viņam var tuvoties arī no šīs pasaules. Lai tas būtu iespējams, Dievs Kungs ierodas šeit un izpauž savu īsteno veidolu, sač-čid-ānanda-vigrahu. Kad Viņš šo veidolu atklāj, tad mums vairs nav jācenšas iedomāties, kāds Viņš izskatās. Lai atturētu mūs no tāda veida prātošanas, Dievs Kungs atnāk un atklāj sevi tādu, kāds Viņš ir — kā Šjāmasundaru. Diemžēl nelgas izsmej Dievu, jo Viņš atnāk pēc izskata līdzīgs mums un spēlējas ar mums kā cilvēks. Taču tādēļ mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Dievs Kungs ir viens no mums. Ar savu visvarenību Dievs Kungs nostājas mūsu priekšā savā patiesajā veidolā un atklāj mums savas spēles, kas ir tādas pašas, kā Viņa mājvietā.
Garīgo debesu mirdzošajos staros peld neskaitāmas planētas. Brahmadžoti izplūst no augstākās mājvietas, Krišnalokas, un nemateriālās ānanda-majas, čin-majas planētas peld šajos staros. Dievs Kungs saka, na tad bhāsajatē sūrjo na šāšanko na pāvakah/jad gatvā na nivartantē tad dhāma paramam mama. Kas nonāk šajās garīgajās debesīs, tam vairs nav jāatgriežas materiālajās. Materiālajās debesīs, pat ja mēs nonāktu uz augstākās planētas (Brahmalokas), nemaz jau nerunājot par Mēnesi, dzīve vienalga būtu tāda pati — būtu dzimšana, nāve, slimības un vecums. Ne uz vienas materiālā Visuma planētas mēs nebūsim brīvi no šiem četriem materiālās esamības pamatnoteikumiem.

Dzīvās būtnes ceļo no vienas planētas uz otru, taču ar mehāniskiem līdzekļiem mēs nevaram aizlidot, kur vien gribam. Ja mēs gribam nokļūt uz citām planētām, tad ir noteikts paņēmiens, kā to izdarīt. Arī par to ir pastāstīts: jānti dēva-vratā dēvān pitrīn jānti pitri-vratāh. Lai dotos starpplanētu ceļojumā, nav nepieciešami nekādi mehānismi. Gīta māca: jānti dēva-vratā dēvān. Mēnesi, Sauli un augstākās planētas sauc par Svargaloku. Planētas iedala augstākajās, vidējās un zemākajās. Zeme pieskaitāma vidējām. Bhagavad-gīta pavēsta, ka nokļūt uz augstākajām planētām (Dēvaloku) var pavisam vienkārši: jānti dēva-vratā dēvān. Tikai jāgodina noteiktās planētas padievs, un tā var nonākt uz Mēness, Saules vai kādas augstākās planētu sistēmas.
Un tomēr Bhagavad-gīta neiesaka mums doties ne uz vienu materiālās pasaules planētu, jo pat uz Brahmalokas, visaugstākās planētas, ja mēs uz turieni ceļotu ar kaut kādiem mehāniskiem līdzekļiem, kas prasītu četrdesmit tūkstoš gadus (un kas gan varētu nodzīvot tik ilgi), ir tās pašas materiālās neērtības — dzimšana, nāve, slimības un vecums. Bet, kas grib doties uz visaugstāko planētu Krišnaloku vai kādu citu garīgo debesu planētu, tas nesastopas ar šīm materiālajām neērtībām. No visām garīgo debesu planētām viena ir augstākā, un to sauc par Goloku Vrindāvanu, kas ir sākotnējās Dieva Augstākās Personības Šrī Krišnas mājvietas sākotnējā planēta. Bhagavad-gītā par visu to ir pastāstīts, un no tās norādījumiem mēs esam uzzinājuši, kā atstāt materiālo pasauli un uzsākt patiešām svētlaimīgu dzīvi garīgajās debesīs.
Bhagavad-gītas piecpadsmitajā nodaļā dota patiesā materiālās pasaules aina. Tur ir teikts:

ūrdhva-mūlam adah-šākham ašvattham prāhur avjajam
čhandāmsi jasja parnāni jas tam vēda sa vēda-vit

Šai pantā materiālā pasaule salīdzināta ar koku, kura saknes aug uz augšu, bet zari uz leju. Mēs esam redzējuši koku ar saknēm uz augšu — tādu koku var redzēt upes vai ezera malā. ūdenī atspoguļotie koki izskatās apgriezti otrādi. To zari stiepjas uz leju, bet saknes uz augšu. Gluži tāpat materiālā pasaule ir garīgās valstības atspulgs. Materiālā pasaule ir tikai īstenības ēna. Ēnā nav ne īstenības, ne realitātes, taču ēna ļauj saprast, ka pastāv kāds pamats, realitāte. Tuksnesī nav ūdens, taču mirāža vedina uz domām, ka ūdens vispār pastāv. Materiālajā pasaulē nav ūdens, nav laimes, taču patiesās laimes īstais ūdens atrodams garīgajā valstībā.
Dievs Kungs norāda, ka garīgo valstību var sasniegt šādi (Bg.15.5.):

nirmāna-mohā džita-sanga-došā
adhjātma-nitjā vinivritta-kāmāh
dvandvair vimuktāh sukha-duhkha-samgjair
gaččhantj amūdhāh padam avjajam tat

Šo pada avjaju jeb mūžīgo valstību var sasniegt tikai tas, kas ir nirmāna-moha. Ko tas nozīmē? Mēs visi tiecamies pēc apzīmējumiem. Viens grib būt «kungs», otrs grib būt «valdnieks», trešais grib kļūt par prezidentu, ceturtais par bagātnieku, valdnieku vai vēl par kaut ko citu. Kamēr vien esam pieķērušies šiem apzīmējumiem, tikmēr mēs esam pieķērušies ķermenim, jo šie apzīmējumi attiecas uz ķermeni. Bet mēs neesam ķermeņi, un šī apjēga ir pirmā garīgās apzināšanās pakāpe. Mēs esam saistīti ar trijām materiālās dabas īpašībām, taču, garīgi kalpojot Dievam Kungam, mēs varam atbrīvoties no tām. Bez pieķeršanās garīgajai kalpošanai atbrīvoties no materiālās dabas īpašībām nav iespējams. Apzīmējumi un pieķeršanās rodas no mūsu iekāres un iegribām, mūsu vēlēšanās valdīt pār materiālo dabu. Kamēr vien mēs tieksimies valdīt pār materiālo dabu, nebūs nekādas iespējas atgriezties Visaugstā Kunga valstībā, sanātana-dhāmā. Mūžīgo valstību, kas nekad netiek iznīcināta, var sasniegt tikai tas, kuru nemaldina neīsto materiālo baudu vilinājums un kurš vienmēr kalpo Visaugstajam Kungam. Tāds cilvēks viegli var sasniegt augstāko mājvietu.
Citā Gītas vietā (8.21.) teikts:

avjakto ‘kšara itj uktas tam āhuh paramām gatim
jam prāpja na nivartantē tad dhāma paramam mama

«Avjakta» nozīmē «neizpausts». Mums nav izpausta pat visa materiālā pasaule. Mūsu jutekļi ir tik nepilnīgi, ka mēs nespējam redzēt pat visas materiālā Visuma zvaigznes. Vēdu rakstos daudz stāstīts par visām planētām. Mēs tam varam ticēt un varam neticēt. Vēdu rakstos, it īpaši Šrīmad Bhāgavatamā, aprakstītas visas svarīgās planētas, kā arī garīgā valstība, kas atrodas viņpus materiālajām debesīm. Par garīgo valstību teikts, ka tā ir avjakta, neizpausta. Cilvēkam jātiecas un jāilgojas nokļūt šai augstākajā valstībā, jo, kas to sasniedz, tam vairs nav jāatgriežas materiālajā pasaulē.
Var rasties nākamais jautājums — kā nonākt šajā Visaugstā Kunga mājvietā? Par to pastāstīts astotajā nodaļā. Tur ir teikts:

anta-kālē ča mām ēva smaran muktvā kalēvaram
jah prajāti sa mad-bhāvam jāti nastj atra samšajah

«Kas nāves brīdī, atstājot ķermeni, atceras Mani, tas tūdaļ sasniedz Manu dabu. Par to nav nekādu šaubu.» (Bg.8.5.) Kas nāves brīdī domā par Krišnu, tas arī aiziet pie Krišnas. Ir jāatceras Krišnas veidols; kas aiziet no ķermeņa un atceras šo veidolu, tas noteikti nokļūst garīgajā valstībā. «Mad-bhāva» nozīmē Augstākās Būtnes augstāko dabu. Augstākā Būtne ir sač-čid-ānanda-vigraha, tas ir, Viņas veidols ir mūžīgs, pilns zināšanu un svētlaimes. Mūsu pašreizējais ķermenis nav sač-čid-ānanda. Tas ir «asat», nevis «sat». Tas nav mūžīgs, tas ir nīcīgs. Tas nav «čit», zināšanu pilns, tas ir pilns tumsības. Mēs neko nezinām par garīgo valstību, un arī par materiālo pasauli mēs zinām visai maz — šeit ir tik daudz kā mums nepazīstama. Turklāt mūsu ķermenis ir nirānanda — tas nav pilns svētlaimes, bet gan pilns ciešanu. Visas ciešanas, ko mēs saņemam šai materiālajā pasaulē, nāk no ķermeņa, taču tas, kas atstāj ķermeni domājot par Kungu Krišnu, Dieva Augstāko Personību, tūlīt iegūst sač-čid-ānandas ķermeni.
Arī materiālajā pasaulē ir noteikts veids, kā aiziet no šī ķermeņa un saņemt citu ķermeni. Cilvēks nomirst tad, kad ir nolemts, kādu ķermeni viņš saņems nākamajā dzīvē. To nolemj augstākā vara, nevis pati dzīvā būtne. Atkarībā no tā, kā mēs savā mūžā esam darbojušies, mēs vai nu ceļamies, vai grimstam. Šī dzīve ir gatavošanās nākamajai. Ja šajā dzīvē mēs spēsim sagatavoties, lai paceltos uz Dieva valstību, tad, aizgājuši no materiālā ķermeņa, mēs noteikti saņemsim garīgu ķermeni — tādu pašu, kāds ir Dievam Kungam.
Iepriekš tika paskaidrots, ka ir dažādi pārpasaulnieki — brahma-vādī, paramātma-vādī un bhaktas —, un kā tika minēts, brahmadžoti (garīgajās debesīs) ir neskaitāmas garīgās planētas. Planētu tur ir daudz, daudz vairāk nekā visā materiālajā pasaulē kopā. Tiek lēsts, ka materiālā pasaule ir apmēram viena ceturtā daļa no visa radītā (ēkāmšēna sthito džagat). Šai materiālajā daļā ir daudzi miljoni un miljardi Visumu ar triljoniem planētu un sauļu, zvaigžņu un mēnešu. Bet visa materiālā pasaule ir tikai daļa no visa radītā. Lielākā daļa ir garīgās debesis. Kas vēlas saplūst ar Augstākā Brahmana esamību, tas tūlīt pārvietojas uz Visaugstā Kunga brahmadžoti un tādējādi sasniedz garīgās debesis. Bhakta, kas vēlas būt kopā ar Dievu Kungu, nonāk uz kādas no neskaitāmajām Vaikunthas planētām, kur viņu uzņem Visaugstais Kungs kādā no saviem pilnīgajām četrroku Nārājanas izvērsumiem, kuriem ir dažādi vārdi, kā, piemēram, Pradjumna, Anirudha un Govinda. Tāpēc mūža beigās pārpasaulnieki domā vai nu par brahmadžoti, vai par Paramātmu, vai par Dieva Augstāko Personību Šrī Krišnu. Visos gadījumos viņi nokļūst garīgajās debesīs, taču uz Vaikunthas planētām vai Golokas Vrindāvanas planētu nonāk tikai bhakta, kas tieši saskaras ar Visaugsto Kungu. Vēl Dievs Kungs piemetina: «Par to nevar būt nekādu šaubu.» Tam ir stingri jātic. Nevajag atmest to, kas nesaskan ar mūsu iedomām; mums jābūt ar tādu attieksmi kā Ardžunam: «Es ticu visam, ko Tu saki.» Tāpēc nav jāšaubās, ja Dievs Kungs saka, ka tas, kas nāves brīdī domā par Viņu kā par Brahmanu, Paramātmu vai Dieva Personību, noteikti nokļūst garīgajās debesīs. Nevar būt ne runas par neticēšanu tam.
Bhagavad-gīta (8.6.) arī izskaidro vispārīgo principu, kas ļauj ieiet garīgajā valstībā tam, kas domā par Visaugstāko nāves brīdī:
jam jam vāpi smaran bhāvam tjadžatj antē kalēvaram
tam tam ēvaiti kauntēja sadā tad-bhāva-bhāvitah

«Kādu esamības stāvokli cilvēks atceras atstājot ķermeni, tādu stāvokli viņš noteikti arī sasniedz.» Vispirms mums jāsaprot, ka materiālā daba ir izpausme vienai no Visaugstā Kunga enerģijām. Višnu Purānā (6.7.61.) ir attēlotas visas Visaugstā Kunga enerģijas:
višnu-šaktih parā proktā kšētra-gjākhjā tathā parā
avidjā-karma-samgjānjā tritījā šaktir išjatē

Visaugstajam Kungam ir neskaitāmas un dažādas enerģijas, kuras mēs nespējam aptvert, taču diženi un mācīti gudrie, atbrīvotas dvēseles, ir izpētījuši šīs enerģijas un iedalījuši tās trijās daļās. Visas enerģijas nāk no višnu-šakti, tas ir, tās ir dažādi Kunga Višnu spēki. Pirmā enerģija ir para, pārpasaulīga. Kā jau tika paskaidrots, arī dzīvās būtnes pieskaitāmas šai enerģijai. Citas enerģijas, materiālās enerģijas, atrodas tumsībā. Nāves brīdī mēs varam vai nu palikt materiālās pasaules zemākajā enerģijā, vai arī pāriet garīgās valstības enerģijā. Tāpēc Bhagavad-gītā (8.6.) teikts:
jam jam vāpi smaran bhāvam tjadžatj antē kalēvaram
tam tam ēvaiti kauntēja sadā tad-bhāva-bhāvitah

«Kādu esamības stāvokli cilvēks atceras atstājot ķermeni, tādu stāvokli viņš noteikti arī sasniedz.»
Savā dzīvē mēs esam raduši domāt vai nu par materiālo, vai arī par garīgo enerģiju. Kā var novērst domas no materiālā un pievērst garīgajam? Ir tik daudz dažādas literatūras, kas piepilda mūsu domas ar materiālo enerģiju — laikraksti, žurnāli, romāni utt. Mūsu domas, kas ir iegrimušas šajā literatūrā, jāpievērš Vēdu rakstiem. Tāpēc arī diženi gudrie uzrakstījuši tik daudz Vēdu rakstu, kā, piemēram, Purānas. Purānas nav izdomājumi, tās ir vēsturiski darbi. «Čaitanja čaritāmritā» (Madhja līla 20.112.) ir šāds pants:
mājā-mugdha džīvēra nāhi svatah krišna-gjāna
džīvērē kripāja kailā krišna vēda-purāna

Aizmāršīgās dzīvās būtnes, saistītās dvēseles neatceras savas attiecības ar Visaugsto Kungu un ir iegrimušas domās par materiālu darbību. Lai pievērstu viņu domas garīgajām debesīm, Krišna-dvaipājana Vjāsa ir devis ļoti daudz Vēdu rakstu. Vispirms viņš sadalīja Vēdas četrās daļās, tad izskaidroja tās Purānās, un cilvēkiem ar vājākām domāšanas spējām viņš uzrakstīja Mahābhāratu. Mahābhāratā dota arī Bhagavad-gīta. Nākamais darbs, Vēdānta-sūtras, ir visu Vēdu rakstu kopsavilkums, un, lai dotu cilvēkiem norādījumus nākotnei, Šrīla Vjāsadēva uzrakstīja dabīgu Vēdānta-sūtru skaidrojumu — Šrīmad Bhāgavatamu. Mums vienmēr jānodarbina savs prāts ar Vēdu rakstu lasīšanu. Kā materiālisti nodarbina savu prātu, lasot laikrakstus, žurnālus un dažādu citu pasaulīgu literatūru, mums jāpievēršas Vjāsadēvas dotajai literatūrai, un tādā veidā mēs varēsim nāves brīdī atcerēties Visaugsto Kungu. Tas ir vienīgais ceļš, kādu ierosina iet Dievs Kungs, un Viņš saka, ka panākumi ir droši: «Par to nav nekādu šaubu.»
tasmāt sarvēšu kālēšu mām anusmara judhja ča
majj arpita-mano-buddhir mām ēvaišjasj asamšajah

«Tāpēc, Ardžuna, vienmēr domā par Mani, Krišnu, un tajā pat laikā pildi savu nolikto pienākumu un cīnies. Ar darbību, kas veltīta Man, ar prātu un saprātu, kas vērsts uz Mani, tu noteikti sasniegsi Mani.» (Bg.8.7.)
Krišna neiesaka Ardžunam tikai atcerēties Viņu un mest pie malas savu pienākumu. Nē, Dievs Kungs nekad neliek priekšā neko nepraktisku. Lai uzturētu ķermeni, cilvēkam šai materiālajā pasaulē ir jāstrādā. Cilvēku sabiedrība saskaņā ar darbu ir sadalīta četrās sabiedriskās dzīves kārtās — brāhmanos, kšatrijos, vaišjās un šūdrās. Brāhmaniem — saprātīgajiem jeb inteliģencei ir viens darbības veids, kšatrijiem jeb pārvaldītājiem ir cits darbības veids, un arī tirgotāji un strādnieki katrs pilda savus pienākumus. Lai kas arī cilvēks sabiedrībā nebūtu, vai viņš ir strādnieks, tirgotājs, pārvaldītājs vai zemnieks, vai pat ir augstas kārtas skolots cilvēks, zinātnieks vai teologs, lai uzturētu dzīvību, viņam ir jāstrādā. Tāpēc Dievs Kungs saka Ardžunam, ka nevajag atteikties pildīt pienākumu — vajag pildīt pienākumu un atcerēties Krišnu (mām anusmara). Ja cilvēks, cīnoties par pastāvēšanu, neatceras Krišnu, tad viņš nespēs atcerēties Krišnu nāves brīdī. Arī Kungs Čaitanja iesaka atcerēties Krišnu. Viņš saka: kīrtanījah sadā harih — cilvēkam vienmēr jādaudzina Dieva Kunga vārds. Dieva Kunga vārds neatšķiras no Viņa paša. Tāpēc Kunga Krišnas norādījums «atceries Mani» un Kunga Čaitanjas norādījums «vienmēr daudzini Kunga Krišnas vārdu» ir viens un tas pats. Te nav nekādas atšķirības, jo Krišna un Krišnas vārds ir viens vesels. Absolūta līmenī norāde un tas, uz ko norāda, neatšķiras. Tāpēc mums jācenšas atcerēties Dievu Kungu vienmēr, divdesmit četras stundas diennaktī, daudzinot Viņa vārdu un veidojot savu dzīvi tā, lai vienmēr varētu atcerēties Viņu.
Kā tas iespējams? Āčārjas dod šādu piemēru. Ja precēta sieviete mīl citu vīrieti, vai arī, ja vīrietis mīl kādu sievieti, kas nav viņa sieva, tad šī pieķeršanās uzskatāma par ļoti stipru. Kas ir tā pieķēries, tas allaž domā par savu mīļoto. Precēta sieviete, kas mīl citu vīrieti, vienmēr domā par satikšanos ar viņu, pat ejot mājas soli. Patiesībā viņa dara mājas darbus vēl rūpīgāk, lai vīram nerastos aizdomas par viņas pieķeršanos. Gluži tāpat mums vienmēr jāatceras augstākais mīlētājs Krišna un tajā pašā laikā labi jāpilda materiālie pienākumi. Šeit nepieciešama stipra mīlestība. Ja mēs ļoti stipri mīlēsim Visaugsto Kungu, tad varēsim pildīt savus pienākumus un tajā pašā laikā atcerēties Viņu. Taču mums šī mīlestība ir jāattīsta. Piemēram, Ardžuna vienmēr domāja par Krišnu, vienmēr bija kopā ar Viņu un tai pašā laikā bija karavīrs. Krišna neieteica viņam mest pie malas karošanu, iet uz mežu un meditēt. Kad Krišna Ardžunam stāstīja par jogu, tad Ardžuna teica, ka nespēj ar to nodarboties.
ardžuna uvāča
jo ‘jam jogas tvajā proktah sāmjēna madhusūdana
ētasjāham na pašjāmi čančalatvāt sthitim sthirām

Ardžuna sacīja: «Madhusūdana, Tevis aprakstītā joga man liekas neizpildāma un nederīga, jo mans prāts ir nemierīgs un svārstīgs.» (Bg.6.33.)
Bet Dievs Kungs saka:
joginām api sarvēšām mad-gatēnāntarātmanā
šraddhāvān bhadžatē jo mām sa mē juktatamo matah

«Bet no visiem jogiem tas, kas ar lielu ticību vienmēr mīt Manī, sevī domā par Mani un ar pārpasaulīgu mīlestību vienmēr kalpo Man, tas jogā ir visciešāk saistīts ar Mani, un tas ir visaugstākais. Tā Es uzskatu.» (Bg.6.47.) Tātad, ja cilvēks vienmēr domā par Visaugsto Kungu, tad viņš reizē ir vislielākais jogs, gjānī un bhakta. Tālāk Dievs Kungs saka Ardžunam, ka viņš nedrīkst necīnīties, jo ir kšatrijs, bet, ja Ardžuna cīnoties atcerēsies Krišnu, tad viņš spēs atcerēties Krišnu arī nāves brīdī. Lai tas būtu iespējams, cilvēkam pilnīgi jāvelta sevi pārpasaulīgajai mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam.
Patiesībā mēs darbojamies nevis ar ķermeni, bet gan ar prātu un saprātu. Un, ja saprāts un prāts vienmēr ir vērsti uz Dievu Kungu, tad dabīgi arī jutekļi kalpo Viņam. Pavirši raugoties, jutekļi darbojas tāpat, taču apziņa ir mainījusies. Bhagavad-gīta māca, kā gremdēt saprātu un prātu domās par Dievu Kungu. Šī gremdēšanās dod iespēju nonākt Dieva valstībā. Ja prāts kalpo Krišnam, tad dabīgi arī jutekļi kalpo Viņam. Lūk kāda ir šī māksla, un tas arī ir Bhagavad-gītas noslēpums — pilnīga gremdēšanās domās par Šrī Krišnu.
Mūsdienu cilvēki ir daudz pūlējušies, lai nokļūtu uz Mēness, taču nav īpaši centušies pilnveidoties garīgi. Ja cilvēkam vēl palikuši gadi piecdesmit ko dzīvot, tad viņam šis īsais laika sprīdis jāizmanto, lai mācītos atcerēties Dieva Augstāko Personību. Šī mācīšanās ir bhakti ceļš:
šravanam kīrtanam višnoh smaranam pāda-sēvanam
arčanam vandanam dāsjam sakhjam ātma-nivēdanam

(Bhāg.7.5.23.)
Šie deviņi paņēmieni, no kuriem vieglākais ir šravana, Bhagavad-gītas klausīšanās no cilvēka, kas apzinājies sevi, pievērsīs mūsu domas Augstākajai Būtnei. Tas ļaus atcerēties Visaugsto Kungu un pēc aiziešanas no šī ķermeņa iegūt garīgu ķermeni, kas ir piemērots, lai būtu kopā ar Visaugsto Kungu.
Tālāk Dievs Kungs saka:
abhjāsa-joga-juktēna čētasā nānja-gāminā
paramam purušam divjam jāti pārthānučintajan

«Ardžuna! Kas meditē uz Mani kā uz Dieva Augstāko Personību, prātā vienmēr atceras Mani un nenovirzās no ceļa, tas noteikti sasniedz Mani.» (Bg.8.8.)
Paņēmiens nav īpaši grūts, taču tas jāmācās no pieredzējuša cilvēka. Tad vigjānārtham sa gurum ēvābhigaččhēt. Jāiet pie tāda cilvēka, kas jau to pielieto. Prāts lidinās no viena priekšmeta uz otru, bet mums jāmācās to vienmēr vērst uz Visaugstā Kunga Šrī Krišnas veidolu, vai uz Viņa vārdu. Prāts pēc savas dabas ir nemierīgs, tas skraida šurpu un turpu, taču to var nomierināt, vēršot uz Krišnas vārdu. Tādā veidā jāmeditē uz parama purušu, Dieva Augstāko Personību garīgajā valstībā, garīgajās debesīs un jāsasniedz Viņš. Ceļi un līdzekļi, kā sasniegt augstāko apzināšanos, augstāko mērķi, ir doti Bhagavad-gītā, un durvis uz šīm zināšanām ir atvērtas ikvienam. Nevienam nav aizliegts ieiet pa tām. Domājot par Krišnu, pie Viņa var aiziet visu šķiru cilvēki, jo klausīties un domāt par Viņu spēj ikviens.
Tālāk Dievs Kungs saka (Bg.9.32.–33.):
mām hi pārtha vjapāšritja jē ‘pi sjuh pāpa-jonajah
strijo vaišjās tathā šūdrās tē ‘pi jānti parām gatim

kim punar brāhmanāh punjā bhaktā rādžaršajas tathā
anitjam asukham lokam imam prāpja bhadžasva mām

Tātad Dievs Kungs saka, pat tirgotājs, pagrimusi sieviete vai strādnieks, vai pat zemākie cilvēki var sasniegt Visaugstāko. Nav vajadzīgs augsti attīstīts saprāts. Ikviens, kas pieņem bhakti jogas principu un uzskata Visaugsto Kungu par dzīves augstāko vērtību, augstāko un galējo mērķi, var nokļūt pie Dieva Kunga garīgajās debesīs. Ja cilvēks pieņem Bhagavad-gītā dotos principus, tad viņš var padarīt savu dzīvi pilnīgu un uz visiem laikiem atrisināt visus dzīves jautājumus. Tāda ir visas Bhagavad-gītas jēga un būtība.
Beigās jāsaka, ka Bhagavad-gīta ir pārpasaulīga grāmata, kas jālasa ļoti rūpīgi. Gītā-šāstram idam punjam jah pathēt prajatah pumān — ja cilvēks pareizi seko Bhagavad-gītas norādījumiem, tad viņš var atbrīvoties no visām dzīves ciešanām un bažām. Bhaja-šokādi-vardžitah. Cilvēks atbrīvosies no visām bailēm šajā dzīvē, un viņa nākamā dzīve būs garīga. (Gītā-māhātmja 1.)
Ir vēl arī cita priekšrocība:
gītādhjājana-šīlasja pranājama-parasja ča
naiva santi hi pāpāni pūrva-džanma-kritāni ča

«Ja cilvēks ļoti patiesi un nopietni lasa Bhagavad-gītu, tad ar Dieva Kunga žēlastību viņš tiek atbrīvots no agrāk paveikto slikto darbu pretdarbībām.» (Gītā-māhātmja 2.) Dievs Kungs Bhagavad-gītas beigu daļā (18.66.) aicina:
sarva-dharmān paritjadža mām ēkam šaranam vradža
aham tvām sarva-pāpēbhjo mokšajišjāmi mā šučah

«Atmet visu veidu reliģijas un uztici sevi vienīgi Man. Es tevi atbrīvošu no visu grēku pretdarbībām. Nebaidies.» Dievs Kungs pilnīgi uzņemas atbildību par cilvēku, kas uztic sevi Viņam, un aizsargā to no visām grēku pretdarbībām.
malinē močanam pumsām džala-snānam dinē dinē
sakrid gītāmrita-snānām samsāra-mala-nāšanam

«Cilvēks var dienu no dienas mazgāties ūdenī, bet, ja viņš vienreiz nomazgājas svētajā Bhagavad-gītas Gangas ūdenī, tad viņš pilnīgi attīrās no visiem materiālās dzīves sārņiem.» (Gītā-māhātmja 3.)
gītā su-gītā kartavjā kim anjaih šāstra-vistaraih
jā svajam padmanābhasja mukha-padmād vinihsritā

Bhagavad-gītu ir pavēstījusi Dieva Augstākā Personība, tāpēc nav pat nekādas vajadzības lasīt citus Vēdu rakstus. Tikai uzmanīgi un pastāvīgi jāklausās un jālasa Bhagavad-gīta. Šai laikmetā cilvēki tik ļoti ir iegrimuši pasaulīgā darbībā, ka nemaz nespēj izlasīt visus Vēdu rakstus. Un tas arī nav nepieciešams. Pietiek ar vienu šo grāmatu — Bhagavad-gītu, jo tā ir visu Vēdu rakstu būtība, un it īpaši tāpēc, ka to ir teikusi Dieva Augstākā Personība. (Gītā-māhātmja 4.)
Ir teikts:
bhāratāmrita-sarvasvam višnu-vaktrād vinihsritam
gītā-gangodakam pītvā punar džanma na vidjatē

«Kas dzer Gangas ūdeni, tas iegūst atbrīvi. Ko tad lai saka par to, kas dzer Bhagavad-gītas nektāru? Bhagavad-gīta ir Mahābhāratas būtības nektārs, un to ir teicis Pats Kungs Krišna, sākotnējais Višnu.» (Gītā-māhātmja 5.) Bhagavad-gīta nāk no Dieva Augstākās Personības mutes, bet Ganga plūst no Viņa lotospēdām. Protams, nav nekādas atšķirības starp Visaugstā Kunga muti un lotospēdām, taču nav grūti saprast, ka Bhagavad-gīta ir vēl svarīgāka par Gangas ūdeni.
sarvopanišado gāvo dogdhā gopāla-nandanah
pārtho vatsah su-dhīr bhoktā dugdham gītāmritam mahat

«Gītopanišada, Bhagavad-gīta, kas ir visu Upanišadu būtība, ir kā govs, un Kungs Krišna, slavenais ganiņš, slauc šo govi. Ardžuna ir kā teliņš, un zinātnieki un bhaktas ir tie, kas dzer Bhagavad-gītas nektārsaldo pienu.» (Gītā-māhātmja 6.)
ēkam šāstram dēvakī-putra-gītam ēko dēvo dēvakī-putra ēva
ēko mantras tasja nāmāni jāni karmāpj ēkam tasja dēvasja sēvā

Šodien cilvēki ļoti vēlas, lai būtu vieni svētie raksti, viens Dievs, viena reliģija un viena nodarbošanās. Tāpēc ēkam šāstram dēvakī-putra-gītam — lai ir tikai vieni svētie raksti, vieni kopīgi raksti visai pasaulei — Bhagavad-gīta. Ēko dēvo dēvakī-putra ēva — lai visai pasaulei ir viens Dievs — Šrī Krišna. Ēko mantras tasja nāmāni — un viena himna, viena mantra, viena lūgšana — Viņa vārda daudzināšana: Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Karmāpj ēkam tasja dēvasja sēvā — un lai ir tikai viens darbs — kalpošana Dieva Augstākajai Personībai. (Gītā-māhātmja 7.)

MĀCEKĻU PĒCTECĪBA

Ēvam paramparā-prāptam imam rādžaršajo viduh (Bg.4.2.). «Bhagavad-gīta kāda tā ir» saņemta pa mācekļu pēctecību:
1. Bhagavāns Šrī Krišna
2. Brahma
3. Nārada
4. Vjāsadēva
5. Madhvāčārja
6. Padmanābha
7. Nrihari
8. Mādhava
9. Akšobhja
10. Džajatīrtha
11. Gjānasindhu
12. Dajānidhi
13. Vidjānidhi
14. Rādžēndra
15. Džajadharma
16. Purušotama
17. Brahmanjatīrtha
18. Vjāsatīrtha
19. Lakšmīpati
20. Mādhavēndra Purī
21. Īšvara Purī (Nitjānanda Prabhu, Advaita Āčārja)
22. Šrī Krišna Čaitanja Mahāprabhu
23. Rūpa Gosvāmī (Svarūpa Dāmodara, Sanātana Gosvāmī)
24. Raghunātha dāsa Gosvāmī, Džīva Gosvāmī
25. Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī
26. Narotama dāsa Thākurs
27. Višvanātha Čakravartī Thākurs
28. (Baladēva Vidjābhūšana) Džaganātha dāsa Bābādžī
29. Bhaktivinoda Thākurs
30. Gaurakišora dāsa Bābādžī
31. Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs
32. Viņa Dievišķā Žēlastība A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī Prabhupāda