Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) ievads

null

Ievads

Priekšstats par Dievu un priekšstats par Absolūto Patiesību pēc līmeņa ir atšķirīgi. Šrīmad Bhāgavatama ir vērsta uz Absolūto Patiesību. Dieva izpratne norāda uz augstāko vadītāju, turpretī Absolūtās Patiesības izpratne norāda uz summum bonum jeb visu enerģiju pirmavotu. Aplūkojot Dieva kā vadītāja personisko iezīmi, domas nedalās, jo vadītājs nevar būt bezpersonisks. Protams, mūsdienu valdība, it īpaši demokrātiskā valdība, zināmā mērā ir bezpersoniska, bet galu galā augstākā izpildvara pieder personībai, un valdības impersonālā iezīme ir pakļauta personiskajai. Tātad, ja runājam par varu pār citiem, neapšaubāmi jāatzīst personīgās iezīmes esamība. Dažādos vadošos stāvokļos ir atšķirīgi vadītāji, tāpēc var būt arī daudzi mazi dievi. Saskaņā ar Bhagavad-gītu jebkuru vadītāju, kuram ir kāda noteikta neparasta vara, sauc par vibhūtimat satvu jeb Dieva Kunga pilnvarotu vadītāju. Pastāv daudz vibhūtimat satvu, vadītāju vai dievu ar dažādām noteiktām spējām, bet Absolūtā Patiesība ir viena vienīga. Šrīmad Bhāgavatama apzīmē Absolūto Patiesību jeb summum bonum ar vārdu param satja.
Šrīmad Bhāgavatamas autors Šrīla Vjāsadēva vispirms pazemīgi godina param satju (Absolūto Patiesību), un, tā kā param satja ir visu enerģiju pirmavots, param satja ir Augstākā Personība. Dievi jeb vadītāji, bez šaubām, ir personības, bet param satja, no kā dievi ņem savu varu, ir Augstākā Personība. Sanskrita vārds «īšvara» (vadītājs) apraksta vārda «Dievs» jēgu, bet Augstāko Personību sauc par paramēšvaru jeb augstāko īšvaru. Augstākā Personība jeb paramēšvara ir personība ar visaugstāko apziņu, un, tā kā Viņš nesaņem nekādus spēkus ne no kāda avota, Viņš ir augstākais neatkarīgais. Vēdu raksti sauc Brahmu par visaugstāko dievu jeb galveno pār visiem citiem dieviem, kā Indra, Čandra un Varuna, bet Šrīmad Bhāgavatama apstiprina, ka pat Brahma zināšanās un spējās nav neatkarīgs. Viņš ir saņēmis zināšanas Vēdu veidā no Augstākās Personības, kura atrodas ikvienas dzīvās būtnes sirdī. Šī Augstākā Personība zina visu gan tieši, gan netieši. Individuālās, bezgalīgi sīkās personības, kuras ir neatņemamas Augstākās Personības daļiņas, var tieši un netieši zināt visu par saviem ķermeņiem vai ārējām pazīmēm, bet Augstākā Personība zina visu gan par savu ārieni, gan iekšieni.
Vārdi džanmādj asja norāda, ka visas radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas avots ir tā pati personība ar augstāko apziņu. Pat ar pašreizējo pieredzi mēs zinām, ka nekas nerodas no nedzīvas matērijas, bet nedzīvā matērija var rasties no dzīvās būtnes. Piemēram, materiālais ķermenis saskarsmē ar dzīvo būtni attīstās par darboties spējīgu mašīnu. Cilvēki ar vājām zināšanām kļūdaini pieņem ķermeņa mašīnu par dzīvo būtni, bet patiesībā dzīvā būtne ir ķermeņa mašīnas pamats. Kad šajā mašīnā vairs nav dzīvās dzirksts, tā ir nederīga. Līdzīgi visas materiālās enerģijas pirmavots ir Augstākā Personība. Šo patiesību pauž visi Vēdu raksti, un to atzīst visi garīgās zinātnes skaidrotāji. Dzīvības spēku sauc par Brahmanu, un viens no lielākajiem āčārjām (skolotājiem) Šrīpāda Šankarāčārja sludināja, ka Brahmans ir būtība, turpretim kosmiskā pasaule ir kategorija. Visu enerģiju pirmavots ir dzīvības spēks, un Viņš pilnīgi loģiski tiek atzīts par Augstāko Personību. Tāpēc Viņš zina visu pagātni, tagadni un nākotni, kā arī katru savas izpausmes daļu, — gan garīgo, gan materiālo. Nepilnīgā dzīvā būtne nezina pat to, kas notiek viņas ķermenī. Tā ēd, bet nezina, kādā veidā ēdiens pārvēršas enerģijā un kā tas uztur ķermeni. Kad dzīvā būtne ir pilnīga, tā apzinās visu, kas notiek, un, tā kā Augstākā Personība ir visādā ziņā pilnīga, tad gluži dabiski Viņš visos sīkumos zina it visu. Tāpēc šo nevainojamo personību Šrīmad Bhāgavatama uzrunā par Vāsudēvu jeb to, kurš dzīvo visur ar pilnīgu apziņu un kuram vislielākajā mērā pieder Viņa pilnīgā enerģija. Tas viss skaidri pastāstīts Šrīmad Bhāgavatamā, un lasītājam ir plašas iespējas to kritiski studēt.
Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu šajā laikmetā sludināja Šrīmad Bhāgavatamu ar savu piemēru. Šrīmad Bhāgavatamā aplūkotos jautājumus vieglāk izprast ar Šrī Čaitanjas bezcēloņu žēlastību. Tāpēc, lai palīdzētu lasītājam saprast, ko patiesībā var sniegt Šrīmad Bhāgavatama, šai darbā ir iekļauts īss Kunga Čaitanjas dzīves un mācības apraksts.
Šrīmad Bhāgavatama noteikti jāmācās no Bhāgavatas personības. Bhāgavatas personība ir tas, kura mūžs ir Šrīmad Bhāgavatamas pielietojums praksē. Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir Dieva Absolūtā Personība, tāpēc Viņš ir gan Bhagavāns, gan Bhāgavata personībā un skaņā. Tādēļ arī Viņa pieeja Šrīmad Bhāgavatamai ir praktisks piemērs visas pasaules cilvēkiem. Viņš vēlējās, lai tie, kuri dzimuši Indijā, sludinātu Šrīmad Bhāgavatamu pa visu pasauli.
Šrīmad Bhāgavatama ir zinātne par Krišnu, Dieva Absolūto Personību, kura iepazīšanā pirmais solis ir Bhagavad-gīta. Šrī Čaitanja Mahāprabhu teica, ka ikviens, lai kas viņš arī būtu, var kļūt par autoritatīvu Krišnas zinātnes sludinātāju un skolotāju, ja vien ir labi apguvis šo zinātni (Šrīmad Bhāgavatamu un Bhagavad-gītu).
Krišnas zinātne ir vajadzīga visai pasaulei, jo tā var dot svētību ciešanu pilnajai cilvēcei, un mēs lūdzam visu nāciju vadītājus pieņemt šo zinātni par Krišnu viņu pašu dēļ, sabiedrības un visas pasaules cilvēku labad.

Kunga Čaitanjas, Šrīmad Bhāgavatamas sludinātāja,
dzīves un mācības īss apraksts

Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu, diženais Dieva mīlestības apustulis un Dieva Kunga svētā vārda kopīgās daudzināšanas tēvs, ieradās šajā pasaulē Bengālijā, Navadvīpas pilsētas daļā, ko sauc par Šrīdhāmu Mājāpuru, 1407. Šakābdas gada phālgunī pūrnimas vakarā (tas atbilst kristīgā kalendāra 1486. gada februārim).
Viņa tēvs Šrī Džaganātha Mišra, izglītots Silhētas apgabala brāhmans, bija ieradies Navadvīpā mācīties, jo tajā laikā Navadvīpa bija izglītības un kultūras centrs. Apprecējis Šrīmatī Šačīdēvī, kura bija dižena Navadvīpas zinātnieka Šrīlas Nīlambaras Čakravartī meita, viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi Gangas krastā.
Džaganāthas Mišras sievai Šrīmatī Šačīdēvī bija daudzas meitas, bet lielākā daļa no viņām nomira pavisam agri. Vecāki visu mīlestību veltīja diviem dēliem, kas bija palikuši dzīvi, Šrī Višvarūpam un Višvambharam. Desmitais un jaunākais dēls vārdā Višvambhara vēlāk kļuva pazīstams kā Nimāi Pandits un pēc tam, pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu, kā Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu.
Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu pauda savu pārpasaulīgo darbību četrdesmit astoņus gadus, bet 1455. Šakābdas gadā Purī pilsētā atstāja šo pasauli.
Pirmos divdesmit četrus mūža gadus Kungs Čaitanja dzīvoja Navadvīpā, būdams skolnieks un ģimenes cilvēks. Viņa pirmā sieva Šrīmatī Lakšmīprija nomira pavisam jauna, kad Kungs bija projām no mājām. Kad Čaitanja Mahāprabhu atgriezās no Austrumbengālijas, māte lūdza, lai Viņš apprec citu sievu, un Kungs piekrita. Viņa otrā sieva bija Šrīmatī Višnuprija Dēvī, kura visu mūžu nodzīvoja atšķirtībā no Kunga, jo Čaitanja Mahāprabhu pieņēma sanjāsas kārtu divdesmit četru gadu vecumā, kad Šrīmatī Višnuprijai bija tikai sešpadsmit gadi.
Pieņēmis sanjāsu, Kungs pēc mātes Šrīmatī Šačīdēvī lūguma par galveno uzturēšanās vietu izvēlējās Džaganāthu Purī. Kungs dzīvoja Purī divdesmit četrus gadus. No tiem sešus Viņš pastāvīgi ceļoja pa visu Indiju (it īpaši pa Dienvidindiju) un sludināja Šrīmad Bhāgavatamu.
Kungs Čaitanja ne tikai sludināja Šrīmad Bhāgavatamu, bet arī vispraktiskākajā veidā izplatīja Bhagavad-gītas mācību. Bhagavad-gītā Kungs Šrī Krišna ir atainots kā Dieva Absolūtā Personība, un Viņa pēdējie norādījumi šajā diženajā pārpasaulīgo zināšanu grāmatā ir tādi, ka cilvēkam jāatmet visu veidu reliģiskā darbošanās un jāpieņem Viņš (Kungs Šrī Krišna) par vienīgo godināmo Kungu. Šrī Krišna norādīja, ka tādā gadījumā visi Viņa bhaktas būs pasargāti no jebkādas grēcīgas darbības un tiem nebūs iemesla raizēties.
Diemžēl, neraugoties uz Kunga Šrī Krišnas tiešo norādījumu un Bhagavad-gītas mācību, nesaprātīgi cilvēki maldās un uzskata Viņu tikai par diženu vēsturisku personību, un tāpēc nespēj atzīt Krišnu par sākotnējo Dieva Personību. Šādus ļaudis, kuru zināšanas ir vājas, maldina daudzi nebhaktas. Tādējādi Bhagavad-gītas mācību nepareizi skaidro pat diženi zinātnieki. Pēc Kunga Šrī Krišnas aiziešanas daudzi erudīti zinātnieki ir sarakstījuši simtiem komentāru Bhagavad-gītai, un gandrīz visiem šiem komentāriem ir kāds savtīgs mērķis.
Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir pats Kungs Šrī Krišna. Taču šoreiz Viņš atnāca kā dižens Dieva Kunga bhakta, lai sludinātu visiem ļaudīm, to skaitā arī reliģiskajiem vadītājiem un filozofiem, par Šrī Krišnas, sākotnējā Kunga un visu cēloņu cēloņa, pārpasaulīgumu. Viņa sludināšanas būtība ir tāda, ka Kungs Šrī Krišna, kurš atnāca Vradžabhūmi (Vrindāvanā) un bija Vradžas valdnieka (Nandas Mahārādžas) dēls, ir Dieva Augstākā Personība, un tāpēc Viņš jāgodina ikvienam. Vrindāvana-dhāma neatšķiras no paša Kunga, jo Viņa vārds, slava, veidols un vieta, kur Kungs izpaužas, neatšķiras no Dieva Kunga kā absolūtās zināšanas. Tāpēc Vrindāvana-dhāma jāgodina tāpat kā Dievs Kungs. Augstāko Dieva Kunga pārpasaulīgās godināšanas veidu, tīru mīlestību uz Dievu Kungu, atklāja Vradžabhūmi jaunavas, tāpēc Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu iesaka šo paņēmienu kā vislabāko godināšanas veidu. Viņš atzīst Šrīmad Bhāgavata Purānu par tīru darbu, kas ļauj izprast Dievu Kungu, un sludina, ka visu cilvēku augstākais dzīves mērķis ir sasniegt prēmas pakāpi jeb mīlestību uz Dievu.
Daudzi Kunga Čaitanjas bhaktas, piemēram, Šrīla Vrindāvana dāsa Thākurs, Šrī Ločana dāsa Thākurs, Šrīla Krišnadāsa Kavirādža Gosvāmī, Šrī Kavikarnapūra, Šrī Prabodhānanda Sarasvatī, Šrī Rūpa Gosvāmī, Šrī Sanātana Gosvāmī, Šrī Raghunātha Bhata Gosvāmī, Šrī Džīva Gosvāmī, Šrī Gopāla Bhata Gosvāmī, Šrī Raghunātha dāsa Gosvāmī, un vēlāk, pēdējos divos gadsimtos, Šrī Višvanātha Čakravartī, Šrī Baladēva Vidjābhūšana, Šrī Šjāmānanda Gosvāmī, Šrī Narotama dāsa Thākurs, Šrī Bhaktivinoda Thākurs un visbeidzot Šrī Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs (mans garīgais skolotājs), kā arī daudzi citi pazīstami zinātnieki un Dieva Kunga bhaktas, par Kunga dzīvi un mācību ir sarakstījuši neskaitāmi daudz grāmatu. Visi šie darbi balstās uz tādām šāstrām kā Vēdas, Purānas, Upanišadas, Rāmājana, Mahābhārata, kā arī citiem vēsturiskiem vēstījumiem un autentiskiem darbiem, ko apstiprinājuši atzīti āčārjas. Šie darbi ir unikāli sacerēti, un tiem nav līdzīgu sniegumā, tie ir pārpasaulīgu zināšanu pilni. Diemžēl pasaules cilvēki joprojām neko nezina par šīm grāmatām, bet, kad šie darbi, kas sarakstīti sanskritā un bengāļu valodā, nāks gaismā un kad tos saņems domājoši cilvēki, tad Indijas slava un mīlestības vēstījums pārpludinās šo neveselīgo pasauli, kura veltīgi meklē mieru un pārticību ar dažādiem maldīgiem paņēmieniem, ko neatzīst āčārjas mācekļu pēctecībā.
Cilvēki, kas lasa šo īso Kunga Čaitanjas mūža un mācības aprakstu, daudz gūst, iepazīstoties ar Šrīlas Vrindāvanas dāsas Thākura grāmatu «Šrī Čaitanja-bhāgavata» un Šrīlas Krišnadāsas Kavirādžas Gosvāmī «Šrī Čaitanja-čaritāmritu». Kunga mūža pirmo posmu brīnišķīgi aprakstījis «Čaitanja-bhāgavatas» autors, bet Viņa mācība vislabāk izskaidrota «Čaitanja-čaritāmritā». Tagad šīs zināšanas ir pieejamas angļu valodā mūsu grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība».
Kunga mūža pirmās daļas notikumus pierakstīja viens no Viņa galvenajiem bhaktām un laikabiedriem Šrīla Murāri Gupta, kurš tajā laikā bija mediķis, bet vēlāko Šrī Čaitanjas Mahāprabhu mūža daļu aprakstīja Viņa personīgais sekretārs Šrī Dāmodara Gosvāmī jeb Šrīla Svarūpa Dāmodara, kurš Purī gandrīz vienmēr bija kopā ar Kungu. Šie divi bhaktas pierakstīja gandrīz visu, kas saistīts ar Šrī Čaitanju Mahāprabhu, un visas vēlākās grāmatas, kas tika minētas iepriekš un stāsta par Kungu, sacerētas, balstoties uz Šrīlas Dāmodaras Gosvāmī un Murāri Guptas kadačām (piezīmēm).
Tātad Kungs ieradās šajā pasaulē 1407. Šakābdas gadā, phālgunī Pūrnimas vakarā, un ar Viņa gribu šai vakarā bija mēness aptumsums. Hinduistiem ir paraža mēness aptumsuma laikā mazgāties Gangā vai kādā citā no svētajām upēm un daudzināt Vēdu šķīstīšanās mantras. Kad piedzima Kungs Čaitanja, bija mēness aptumsums un pār visu Indiju skanēja svētā skaņa Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē. Šie sešpadsmit Dieva Kunga vārdi minēti daudzās Purānās un Upanišadās, un ir teikts, ka tie ir šī laikmeta tāraka-brahma nāma. Šāstrās norādīts, ka, daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu bez apvainojumiem, kritusī dvēsele var atbrīvoties no materiālajām važām. Gan Indijā, gan ārpus tās cilvēki zina neskaitāmi daudzus Dieva Kunga vārdus, un visi tie ir vienādi labi, jo norāda uz Dieva Augstāko Personību. Bet, tā kā šie sešpadsmit vārdi īpaši ieteikti mūsu laikmetam, cilvēkiem tie jāizmanto un jāseko diženajiem āčārjām, kuri guva panākumus, izpildot šāstru (svēto rakstu) likumus.
Mēness aptumsums Kunga atnākšanas laikā norādīja uz Viņa īpašo misiju. Šī misija bija sludināt Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanas svarīgumu šajā Kali (strīdu) laikmetā. Mūsu laikmetā cilvēki strīdas pat par sīkumiem, tāpēc šāstras šim laikam iesaka kopīgu sevis apzināšanās pamatu, t.i., Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanu. Ļaudis var pulcēties un godināt Dievu Kungu ar melodiskām dziesmām, paši savās valodās. Tie, kas to dara bez apvainojumiem, ar laiku noteikti sasniedz garīgo pilnību, neejot daudz grūtākus ceļus. Tādās sanāksmēs ikviens — vai viņš būtu gudrs vai muļķis, bagāts vai nabags, hinduists vai musulmanis, anglis vai indietis, čandāls vai brāhmans — var klausīties pārpasaulīgās skaņas un tādā veidā attīrīt sirds spoguli no materiālās sabiedrības putekļiem. Lai apliecinātu Kunga misiju, visas pasaules cilvēki atzīs Dieva Kunga svēto vārdu par kopīgu pamatu cilvēces universālajai reliģijai. Citiem vārdiem sakot, svētais vārds ir ieradies šajā pasaulē reizē ar Kungu Šrī Čaitanju Mahāprabhu.
Ja Kungs, sēdēdams mātei klēpī, raudāja, bet apkārtējās sievietes sāka daudzināt svētos vārdus un plaukšķināt rokas, tad Viņš tūlīt pārstāja raudāt. Kaimiņi, pamanījuši šo īpatnību, izturējās pret Kungu ar lielu godbijību. Reizēm jaunām meitenēm patika saraudināt Kungu un tad nomierināt Viņu, daudzinot svēto vārdu. Tādā veidā Kungs no pašas mazotnes sāka sludināt svētā vārda svarīgumu. Kungu Šrī Čaitanju mazotnē sauca par Nimāi. Šo vārdu Viņam deva māmuļa, jo Kungs piedzima zem nimbas koka, kas auga mājas pagalmā.
Kad Kungam sešu mēnešu vecumā pirmo reizi piedāvāja cietu barību anna-prāšanas ceremonijā, Viņš norādīja, ko darīs nākotnē. Tai laikā bija paraža bērnam šai vecumā piedāvāt naudu un grāmatas, lai redzētu, uz ko viņš nākotnē tieksies. Kungam vienā pusē nolika monētas, bet otrā — Šrīmad Bhāgavatamu. Kungs paņēma Bhāgavatamu, nevis monētas.
Kad Čaitanja Mahāprabhu bija pavisam mazs un rāpoja pa pagalmu, Viņš reiz ieraudzīja čūsku un sāka ar to spēlēties. Visi mājnieki stāvēja, baiļu un apbrīnas pārņemti, bet pēc brītiņa čūska aizlīda projām un māte paņēma bērnu. Reiz Kungu nolaupīja zaglis, kurš vēlējās iegūt Viņa rotājumus, bet zēns ar prieku paceļoja apkārt uz apjukušā zagļa pleciem, kamēr tas meklēja kādu klusu vietu, kur bērnu varētu aplaupīt. Taču izrādījās, ka zaglis, staigādams šurpu un turpu, galu galā nonāca pie pašas Džaganāthas Mišras mājas un, baidīdamies, ka viņu noķers, tūlīt pameta zēnu. Vecāki un radinieki bija ļoti noraizējušies un ārkārtīgi priecājās, redzot pazudušo bērnu.
Reiz Džaganāthas Mišras mājās viesojās kāds brāhmans, un, kad viņš piedāvāja Dievam ēdienu, atnāca Kungs un to nogaršoja. Ēdiens vairs nebija derīgs, jo tam bija pieskāries bērns, tāpēc brāhmanam nācās gatavot vēlreiz. Tas pats notika arī otrajā reizē, bet pēc trešās reizes bērns tika nolikts gultā. Ap divpadsmitiem naktī visi mājinieki, aizvēruši istabu durvis, jau gulēja ciešā miegā, un svētceļnieks brāhmans vēlreiz piedāvāja īpaši pagatavotu ēdienu Dievībai, taču bērns atkal atnāca un visu sabojāja. Brāhmans sāka raudāt, bet visi bija cieši aizmiguši, un neviens viņu nedzirdēja. Tad Kungs aplaimoja brāhmanu un parādīja, ka Viņš ir pats Krišna. Kungs aizliedza brāhmanam stāstīt par šo notikumu citiem un atgriezās pie mātes.
Čaitanjas Mahāprabhu bērnībā ir vēl daudz citu līdzīgu gadījumu. Nerātnais zēns reizēm ķircināja ortodoksālos brāhmanus, kuri mazgājās Gangā. Kad brāhmani žēlojās Kunga tēvam, ka puisēns neiet uz skolu, bet nāk un šļakstās ar ūdeni, Kungs skolas drēbēs ar grāmatām rokās pēkšņi nostājās tēva priekšā, it kā nāktu no skolas. Netālu no mazgāšanās ghātas zēns mēdza izjokot kaimiņu meitenes, kuras godināja Šivu, lai dabūtu labus vīrus. Hinduistu ģimenēs ir tāda paraža, ka neprecētas meitenes godina Kungu Šivu. Kad viņas to darīja, nerātnais puisēns pienāca pie viņām un teica: «Dārgās māsas, lūdzu, atdodiet Man visu, ko esat atnesušas Kungam Šivam. Kungs Šiva ir Mans bhakta, un Pārvatī ir Mana kalpone. Ja jūs godināsiet Mani, tad par to Kungam Šivam un citiem padieviem būs vēl lielāks prieks.» Dažas meitenes negribēja klausīt nerātno zēnu, un Viņš tās nolādēja, teikdams, ka viņas dabūs vecus vīrus, kuriem būs pa septiņiem bērniem no iepriekšējām sievām. Aiz bailēm, dažreiz aiz mīlestības meitenes deva Viņam dažādas lietas, un tad Kungs viņas svētīja, teikdams, ka meitenes dabūs ļoti labus, jaunus vīrus un tām būs daudz, daudz bērnu. Meitenes ļoti priecājās par šo svētību, bet bieži vien žēlojās par šiem notikumiem mātēm.
Tādā veidā pagāja Kunga bērnība. Sešpadsmit gadu vecumā Viņš nodibināja pats savu čatušpāthī (ciema skolu, ko vada mācīts brāhmans). Šajā skolā pat gramatikas nodarbībās Viņš stāstīja par Krišnu. Šrīla Džīva Gosvāmī par prieku Kungam vēlāk sastādīja sanskrita gramatiku, kurā visi likumi paskaidroti ar piemēriem, kuros ir Dieva Kunga svētais vārds. Šo gramatiku lieto joprojām. To sauc par «Hari-nāmāmrita-vjākaranu», un tā iekļauta Bengālijas skolu programmās.
Tajā laikā Navadvīpā ieradās kāds dižens Kašmiras zinātnieks vārdā Kēšava Kāšmīri, lai diskutētu par šāstrām. Kašmiras pandits bija neuzvarams, un viņš bija apceļojis visus izglītības centrus. Nu viņš ieradās Navadvīpā, lai tur sacenstos ar izglītotajiem panditiem. Navadvīpas panditi nolēma, ka Kašmiras pandita pretinieks būs Nimāi Pandits (Kungs Čaitanja) ar domu, ka gadījumā, ja Nimāi Pandits tiks uzvarēts, tad viņiem būs vēl viena izdevība sacensties ar šo zinātnieku, jo Nimāi Pandits bija tikai zēns. Un, ja Kašmiras pandits piedzīvos sakāvi, tad viņi kļūs vēl slavenāki, jo ļaudis teiks, ka pat Navadvīpas zēns ir pārspējis neuzvaramo zinātnieku, kas pazīstams visā Indijā. Gadījās tā, ka Nimāi Pandits satika Kēšavu Kāšmīri, kad tas pastaigājās gar Gangas krastu. Kungs lūdza, lai Kēšava Kāšmīri sacer sanskrita pantu, kas slavinātu Gangu, un pandits īsā laikā sacerēja simts šlokas, skaitīdams pantus ar ārkārtīgu spēku un rādīdams savu plašo izglītību. Nimāi Pandits tūdaļ bez kļūdām atcerējās visas šlokas. Viņš nocitēja sešdesmit ceturto šloku un parādīja, ka tajā ir vairākas retoriskas un literāras nepilnības. Viņš īpaši apšaubīja vārda «bhavānī-bhartuh» lietojumu. Kungs norādīja, ka šis vārds ir lieks. «Bhavānī» nozīmē «Šivas sieva», un kas gan cits varētu būt viņas «bharta» jeb vīrs? Kungs norādīja vēl uz vairākām citām pretrunām, un Kašmiras pandits bija ārkārtīgi pārsteigts. Viņš nespēja noticēt, ka kaut kāds gramatikas students ir varējis ieraudzīt erudīta zinātnieka literārās kļūdas. Lai gan tas notika pirms jebkādām publiskām sacensībām, jaunumi milzīgā ātrumā izplatījās pa visu Navadvīpu. Beigu beigās Kēšava Kāšmīri sapnī redzēja gudrības dievieti Sarasvatī, kura lika padoties Dievam Kungam, un tā Kašmiras pandits kļuva par Kunga sekotāju.
Pēc tam Šrī Čaitanja apprecējās, un Viņa kāzas bija lielas un jautras. Tad Viņš sāka sludināt Navadvīpas cilvēkiem Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanu. Čaitanja Mahāprabhu kļuva ļoti slavens, un daži no brāhmaniem sāka Viņu apskaust un likt šķēršļus Kunga ceļā. Viņi kļuva tik skaudīgi, ka galu galā lieta nonāca līdz Navadvīpas miertiesnesim, kurš bija musulmanis. Tajā laikā Bengālijā valdīja pathani, un provinces gubernators bija Navabs Huseins Šahs. Navadvīpas musulmaņu miertiesnesis uzņēma brāhmanu sūdzības nopietni un brīdināja Nimāi Pandita sekotājus, lai tie skaļi nedzied Hari vārdu. Bet Kungs Čaitanja teica, lai sekotāji nepakļaujas Kazi pavēlēm, un viņi turpināja sankīrtanu (daudzināšanu) tāpat kā pirms tam. Tad miertiesnesis aizsūtīja kārtības sargus, kuri apturēja sankīrtanu un sasita vairākas mridangas (bungas). Kad Nimāi Pandits par to uzzināja, Viņš uzsāka masu nepakļaušanās kustību. Kungs Čaitanja bija pirmais, kas Indijā aizsāka šādu kustību taisnīgu mērķu labad. Viņš sarīkoja gājienu, kurā piedalījās simts tūkstoš cilvēku ar tūkstošiem mridangu un karatālu (sitamo šķīvīšu), un visi šie cilvēki gāja pa Navadvīpas ceļiem par spīti Kazi, kurš bija to aizliedzis. Galu galā gājiens sasniedza Kazi māju, un viņš nobijies uzkāpa augšstāvā. Lielais pūlis pie Kazi mājas bija saniknots, bet Kungs lūdza visiem nomierināties. Tad Kazi nonāca lejā un centās pielabināt Kungu, uzrunājot Viņu par māsasdēlu. Miertiesnesis norādīja, ka Nīlāmbara Čakravartī sauc viņu par tēvoci, un tāpēc Šrīmatī Šačīdēvī, Nimāi Pandita māte, ir viņa māsīca. Viņš jautāja Kungam, vai tiešām māsasdēls dusmosies uz tēvoci no mātes puses. Un Kungs atbildēja, ka, būdams Viņa tēvocis no mātes puses, Kazi varētu uzņemt māsasdēlu savā mājā. Tādā veidā abi izglītotie zinātnieki salīga un uzsāka garu diskusiju par Korānu un hindu šāstrām. Kungs uzdeva jautājumu par govju nogalināšanu, un Kazi saskaņā ar Korānu atbildēja. Kazi savukārt vaicāja Kungam par Vēdās minētajiem govju ziedojumiem, un Kungs atbildēja, ka šīs ziedošanas patiesībā nav govju nogalināšana. Šajās ceremonijās tikuši ziedoti veci buļļi vai govis, lai ar vēdisko mantru spēku tie saņemtu jaunu dzīvi. Bet Kali-jugā šādas govju ziedošanas ir aizliegtas, jo nav atbilstošu brāhmanu, kas varētu tās veikt. Patiesībā Kali-jugā ir aizliegtas visas jagjas (ziedošanas), jo ar tām bez kādas sajēgas nodarbojas muļķi. Kali-jugā ieteikta vienīgi sankīrtana-jagja, un ar to var sasniegt visu, kas nepieciešams. Tādā veidā Kungs galu galā pārliecināja Kazi, kurš kļuva par Viņa sekotāju. Tad miertiesnesis paziņoja, ka neviens nedrīkst likt šķēršļus Kunga aizsāktajai sankīrtanas kustībai un ierakstīja šo likumu testamentā, lai to pildītu pēcteči. Kazi kaps joprojām atrodas Navadvīpas apkārtnē, un hindu svētceļnieki to apmeklē, lai parādītu viņam cieņu. Vēl mūsdienās tur dzīvo Kazi pēcnācēji, un viņi nekad nav stājušies pretī sankīrtanai, pat hinduistu-musulmaņu nemieru laikā.
Šis gadījums skaidri parāda, ka Kungs nav tā saucamais kautrīgais vaišnavs. Vaišnavs ir bezbailīgs Dieva Kunga bhakta un taisnības labad gatavs darīt visu, kas nepieciešams. Arī Ardžuna bija vaišnavs, Kunga Krišnas bhakta, un viņš drosmīgi cīnījās par prieku Kungam. Arī Vadžrāngadžī jeb Hanumāns bija Kunga Rāmas bhakta, un viņš kārtīgi pārmācīja Rāvanas sabiedrotos, kuri nebija bhaktas. Vaišnavisma princips ir iepriecināt Kungu jebkādiem līdzekļiem. Vaišnavs pēc dabas nedara ļaunu, viņš ir mierīgs un apveltīts ar visām labajām īpašībām, kas piemīt Dievam, bet, ja kāds nebhakta zaimo Kungu vai Viņa bhaktu, tad vaišnavs nekad neatstāj nesodītu tādu nekaunību.
Pēc šī gadījuma Kungs sāka sludināt un izplatīt savu Bhāgavata-dharmas jeb sankīrtanas kustību ar vēl lielāku spēku, un visi, kas nostājās pret juga-dharmas jeb laikmeta pienākuma sludināšanu, saņēma pienācīgu sodu. Divi cienījami brāhmani Gopāla un Čāpala, kuri arī bija Kunga tēvoči no mātes puses, par sodu saslima ar lepru, bet vēlāk, kad tie nožēloja grēkus, Kungs viņus pieņēma. Sludināšanas darba laikā Čaitanja Mahāprabhu katru dienu sūtīja visus savus sekotājus, arī Šrīlu Nitjānandu Prabhu un Thākuru Haridāsu, divus galvenos kustības vadītājus, iet no mājas uz māju un sludināt Šrīmad Bhāgavatamu. Kunga sankīrtanas kustība pārņēma visu Navadvīpu, un Čaitanjas Mahāprabhu galvenā mītne atradās mājā, kur dzīvoja Šrīvāsa Thākurs un Šrī Advaita Prabhu, divi galvenie Kunga mācekļi. Šie divi izglītotie brāhmanu kopienas vadītāji bija visdedzīgākie Kunga Čaitanjas kustības atbalstītāji. Šrī Advaita Prabhu bija galvenais cēlonis Kunga atnākšanai. Kad Advaita Prabhu redzēja, ka pilnīgi visa sabiedrība ir materiālistiskas darbības pilna un tajā nemaz nav garīgās kalpošanas, kas būtu vienīgais cilvēces glābiņš no materiālās esamības triju veidu ciešanām, Viņš bezcēloņu žēlastībā pret laikmeta nogurdināto sabiedrību dedzīgi lūdza Kungu ierasties. Šrī Advaita Prabhu pastāvīgi godināja Dievu ar Gangas ūdeni un svētā tulasī koka lapām. Kas attiecas uz sludināšanas darbu sankīrtanas kustībā, tad ikvienam katru dienu bija jāveic sava daļa atbilstoši Kunga norādījumiem.
Reiz Nitjānanda Prabhu un Šrīla Haridāsa Thākurs kopā gāja pa lielceļu un ieraudzīja trokšņainu pūli. No garāmgājējiem viņi uzzināja, ka divi brāļi Džagājs un Mādhājs ir piedzērušies un traucē sabiedrisko kārtību. Vēl viņi izdzirdēja, ka abi brāļi ir dzimuši cienījamā brāhmanu ģimenē, bet, nonākdami sliktā sabiedrībā, kļuvuši par vispagrimušākajiem izvirtuļiem. Tie bija ne tikai dzērāji, bet arī gaļas ēdāji, brunču mednieki, laupītāji; viņi grēkoja visos iespējamajos veidos. To padzirdējis, Šrīla Nitjānanda Prabhu nolēma, ka šīs divas pagrimušās dvēseles ir pirmās, kas jāatbrīvo. Ja brāļi tiktu atpestīti no grēcīgās dzīves, tad Kunga Čaitanjas labā slava izplatītos vēl vairāk. Tā domādami, Nitjānanda Prabhu un Haridāsa izlauzās cauri pūlim un lūdza, lai abi brāļi daudzina Kunga Hari svēto vārdu. Piedzērušies brāļi ārkārtīgi pārskaitās un rupji izlamāja Nitjānandu. Brāļi dzinās pakaļ abiem sludinātājiem labu gabalu. Vakarā Kungs noklausījās ziņas par sludināšanu un bija ļoti priecīgs, dzirdot, ka Nitjānanda un Haridāsa ir centušies atpestīt šos nejēgas.
Nākamajā dienā Nitjānanda Prabhu atkal devās pie abiem brāļiem, un, tikko Viņš tiem tuvojās, viens no brāļiem svieda ar māla poda lausku. Tā trāpīja Nitjānandam pa pieri, no kuras tūlīt sāka tecēt asinis. Bet Nitjānanda Prabhu bija tik labs, ka nedusmojās par šo drausmīgo darbu, un teica: «Tas nekas, ka jūs sviedāt Man ar akmeni. Es vienalga lūdzu jūs daudzināt Kunga Hari svēto vārdu.»
Viens no brāļiem Džagājs, pārsteigts par Nitjānandas Prabhu izturēšanos, tūlīt nometās zemē pie Viņa pēdām un lūdza piedošanu par brāļa grēcīgo rīcību. Mādhājs centās vēlreiz iesist Nitjānandam Prabhu, bet Džagājs viņu apturēja un lūdza, lai brālis nometas pie Nitjānandas pēdām. Pa to laiku ziņa par Nitjānandas ievainošanu sasniedza Kungu Čaitanju, kurš lielās dusmās steidzās uz notikuma vietu. Kungs tūlīt piesauca savu Sudaršanas čakru (Dieva Kunga augstāko ieroci, kas izskatās kā ritenis), lai grēciniekus nogalinātu, bet Nitjānanda Prabhu atgādināja Kungam Čaitanjam Viņa misiju. Kunga sūtība bija atpestīt Kali-jugas bezcerīgi pagrimušās dvēseles, un brāļi Džagājs un Mādhājs bija tieši tādi. Deviņas desmitdaļas šī laikmeta cilvēku par spīti augstai kārtai un pasaulīgam godam līdzinās abiem brāļiem. Kā norāda svētie raksti, visi šī laika cilvēki pēc īpašībām līdzinās pagrimušākajiem šūdrām vai ir pat zemāki par tiem. Jāpiezīmē, ka Šrī Čaitanja Mahāprabhu nekad nav atzinis iedalījumu kastās pēc dzimšanas; gluži otrādi, Viņš stingri sekoja šāstru norādījumiem jautājumā par svarūpu jeb īsteno būtību.
Kad Kungs piesauca savu Sudaršanas čakru un Šrīla Nitjānanda Prabhu gribēja, lai Viņš abiem grēciniekiem piedod, brāļi nometās zemē pie Kunga lotospēdām un lūdza piedošanu par rupjo uzvedību. Tad Nitjānanda Prabhu teica, lai Kungs pieņem šīs dvēseles, kas nožēlojušas grēkus, un Kungs piekrita ar vienu noteikumu: no šī brīža brāļiem pilnīgi jāatsakās no grēcīgas darbības un izvirtības. Abi brāļi piekrita un apsolīja atmest grēcīgos paradumus, un Kungs savā žēlastībā pieņēma viņus un vairs nepieminēja to grēkus.
Tāda ir īpašā Kunga Čaitanjas žēlastība. Šajā laikmetā neviens nevar teikt, ka ir brīvs no grēkiem. Neviens to nevar apgalvot. Bet Kungs Čaitanja pieņem visus šos grēciniekus ar noteikumu, ka, saņemot īstena garīgā skolotāja iesvētību, viņi apsola atteikties no grēcīgajiem paradumiem.
No šī gadījuma ar abiem brāļiem var daudz ko mācīties. Kali-jugā gandrīz visi cilvēki līdzinās Džagājam un Mādhājam. Ja viņi vēlas atbrīvoties no grēku sekām, tiem jāpieņem Kunga Čaitanjas Mahāprabhu patvērums un pēc garīgās iesvētības jāatturas no šāstrās aizliegtām darbībām. Aizliedzošie likumi ir aprakstīti Kunga norādījumos Šrīlam Rūpam Gosvāmī.
Ģimenes dzīves laikā Kungs nerādīja daudz brīnumu, kā to varētu gaidīt no tādas personības, bet reiz Viņš paveica ko brīnumainu Šrīnivāsas Thākura mājā, kad tur pilnā sparā notika sankīrtana. Viņš jautāja, ko bhaktas vēlētos ēst, un, uzzinājis, ka tie grib mango, Viņš palūdza augļa sēklu, lai gan tajā laikā nebija mango sezona. Paņēmis sēklu, Kungs Čaitanja ielika to zemē Šrīnivāsas mājas pagalmā, un tā tūlīt izdīga. Asns neilgā laikā izauga par lielu mango koku, kas bija pilns nobriedušu augļu. Augļu bija tik daudz, ka bhaktas nevarēja tos apēst. Kopš tā laika koks auga Šrīnivāsas pagalmā, un bhaktas no tā varēja ņemt tik daudz augļu, cik gribēja.
Kungs ļoti augstu vērtēja Vradžabhūmi (Vrindāvanas) jaunavu mīlestību uz Krišnu, un, domādams par viņu tīro kalpošanu Dievam Kungam, Šrī Čaitanja Mahāprabhu reiz daudzināja nevis Dieva Kunga vārdus, bet gopī (ganu meiteņu) svētos vārdus. Tajā laikā atnāca vairāki Viņa skolnieki, kuri arī bija mācekļi, un, redzot, ka Kungs daudzina gopī vārdus, viņi bija pārsteigti. Savā muļķībā tie jautāja, kāpēc Kungs daudzina gopī vārdus, un ieteica Viņam skaitīt Krišnas vārdu. Kungs bija ekstāzē, bet muļķa skolnieki Viņu iztraucēja. Viņš tos norāja un aizdzina projām. Skolnieki bija gandrīz tādā pašā vecumā kā Kungs, tāpēc maldīgi uzskatīja Kungu par vienaudzi. Viņi sanāca kopā un nolēma, ka uzbruks Kungam, ja Viņš vēlreiz uzdrīkstēsies tos tādā veidā sodīt. Bija ļaudis, kas pēc šī gadījuma sāka izplatīt ļaunas valodas par Kungu.
Uzzinājis par to, Kungs sāka domāt par dažādiem cilvēkiem sabiedrībā. Viņš norādīja, ka skolnieki, skolotāji, kā arī tie, kas darbojas augļu dēļ, nebhaktas un dažādu veidu ateisti ir garīgās kalpošanas ienaidnieki. «Mana misija ir atpestīt visas šī laikmeta pagrimušās dvēseles,» Viņš domāja, «bet, ja ļaudis Mani apvaino un domā, ka esmu parasts cilvēks, tie nevar gūt nekādu labumu. Lai viņi vispār sāktu garīgo apzināšanos, tiem tādā vai citādā veidā jānoliecas Manā priekšā.» Tā Kungs nolēma pieņemt atsacīšanās kārtu (sanjāsu), jo ļaudis parasti godina sanjāsī.
Pirms piecsimt gadiem sabiedrība vēl nebija tik pagrimusi kā šodien. Tajā laikā sanjāsī bija cienījami un stingri sekoja atsacīšanās dzīves kārtas likumiem un ierobežojumiem. Šrī Čaitanja Mahāprabhu īpaši neatbalstīja atsacīšanās kārtu Kali laikmetā, bet tas bija tikai tāpēc, ka ļoti reti sanjāsī mūsdienās spēj ievērot sanjāsas likumus un ierobežojumus. Šrī Čaitanja Mahāprabhu nolēma pieņemt šo kārtu un kļūt par paraugsanjāsī, lai ļaudis Viņu cienītu. Godāt sanjāsī ir cilvēka pienākums, jo sanjāsī uzskatāms par visu varnu un āšramu vadītāju.
Kamēr Čaitanja Mahāprabhu domāja par sanjāsas kārtas pieņemšanu, tā iznāca, ka Navadvīpā ieradās Kēšava Bhāratī, mājāvādī skolas sanjāsī no Katvas (Bengālijā), un viņš tika uzaicināts pie Kunga uz pusdienām. Kad Kēšava Bhāratī atnāca, Kungs lūdza, lai viņš Tam piešķir sanjāsas kārtu. Tāda bija paraža. Sanjāsas kārta jāpieņem no sanjāsī. Lai gan Kungs visādā ziņā ir neatkarīgs, tomēr, lai ievērotu šāstru norādījumus, Viņš pieņēma sanjāsas kārtu no Kēšavas Bhāratī, lai gan Kēšava Bhāratī nebija no vaišnava-sampradājas (skolas).
Apspriedies ar Kēšavu Bhāratī, Kungs no Navadvīpas devās uz Katvu, lai oficiāli pieņemtu sanjāsas kārtu. Viņu pavadīja Šrīla Nitjānanda Prabhu, Čandrašēkhara Āčārja un Mukunda Data. Viņi visi trīs piedalījās ceremonijā. Tas, kā Kungs pieņēma sanjāsu, ļoti sīki aprakstīts Šrīlas Vrindāvanas dāsas Thākura «Čaitanja-bhāgavatā».
Tā Kungs mūža divdesmit ceturtā gada beigās Māghas mēnesī pieņēma sanjāsas kārtu. To paveicis, Viņš patiešām varēja sludināt Bhāgavata-dharmu. Čaitanja Mahāprabhu bija sludinājis, arī būdams ģimenes cilvēks, bet, sastopoties ar šķēršļiem sludināšanas darbā, Viņš pagrimušo dvēseļu labad ziedoja pat ģimenes dzīves ērtības. Agrāk Viņa labākie palīgi bija Šrīla Advaita Prabhu un Šrīla Šrīvāsa Thākurs, bet pēc sanjāsas pieņemšanas par Viņa galvenajiem palīgiem kļuva Šrīla Nitjānanda Prabhu, kurš tika īpaši pilnvarots sludināt Bengālijā, un seši Gosvāmī (Rūpa Gosvāmī, Sanātana Gosvāmī, Džīva Gosvāmī, Gopāla Bhata Gosvāmī, Raghunātha dāsa Gosvāmī un Raghunātha Bhata Gosvāmī), un viņus vadīja Šrīla Rūpa un Sanātana, kuri saņēma norādījumu doties uz Vrindāvanu un tur atklāt vietas, kuras tagad apmeklē svētceļnieki. Tādā veidā mūsdienu Vrindāvanas pilsēta un Vradžabhūmi nozīme tika atklātas ar Kunga Čaitanjas Mahāprabhu gribu.
Pieņēmis sanjāsu, Kungs tūlīt devās uz Vrindāvanu. Trīs dienas pēc kārtas Viņš ceļoja pa Rādha-dēšu (vietām, kur netek Ganga). Doma par Vrindāvanu Viņā radīja lielu ekstāzi. Tomēr Šrīla Nitjānanda aizveda Kungu Čaitanju pa citu ceļu uz Advaitas Prabhu māju Šāntipurā. Kungs palika pie Šrī Advaitas Prabhu vairākas dienas, un Šrī Advaita Prabhu, labi zinādams, ka Kungs uz visiem laikiem atstāj savu pavardu un māju, aizsūtīja cilvēkus uz Navadvīpu, lai tie atvestu Čaitanjas māti Šačī uz pēdējo tikšanos ar dēlu. Daži negodīgi ļaudis apgalvo, ka Kungs Čaitanja pēc sanjāsas pieņemšanas saticis arī sievu un iedevis viņai godināšanai savu koka kurpi, bet autentiskos avotos par šādu tikšanos nav ziņu. Čaitanjas Mahāprabhu māte satika Kungu Advaitas Prabhu mājā un, redzēdama dēlu sanjāsī drēbēs, ļoti bēdājās. Viņa lūdza, lai dēls vismaz apmetas Purī, jo tad tā varēs saņemt ziņas, kā dēlam klājas. Kungs apņēmās izpildīt šo mīļotās mātes pēdējo vēlmi. Pēc tam Čaitanja Mahāprabhu devās uz Purī, atstājot Navadvīpas iedzīvotājus ārkārtīgi noskumušus par šķiršanos no Viņa.
Pa ceļam uz Purī Kungs apmeklēja daudzas nozīmīgas vietas. Viņš bija Gopīnāthadžī templī, kur Dievība bija nozagusi iebiezinātu pienu, lai atdotu to savam bhaktam Šrīlam Mādhavēndram Purī. Kopš tā laika Gopīnāthadžī Dievība izslavēta par Kšīra-čorā-gopīnāthu. Kungs noklausījās šo stāstu ar lielu prieku. Tieksme zagt pastāv pat absolūtajā apziņā, bet, kad to izpauž Absolūts, šī tieksme zaudē izkropļoto dabu, un to pielūdz pat Kungs Čaitanja, jo Kungs un Viņa zagšanas tieksme absolūtajā līmenī neatšķiras. Šis saistošais notikums ar Gopīnāthadžī ir spilgti aprakstīts Krišnadāsas Kavirādžas Gosvāmī «Čaitanja-čaritāmritā».
Apmeklējis Kšīra-čorā-gopīnāthu Rēmunā pie Balasores Orisā, Kungs devās tālāk uz Purī un pa ceļam iegriezās Sākši-gopālas templī, kura Dievība bija liecinieks, izšķirot divu brāhmanu bhaktu ģimeņu strīdu. Kungs ar lielu prieku noklausījās stāstu par Sākši-gopālu, jo gribēja parādīt ateistiem, ka tempļos godinātās Dievības, kuras atzinuši diženi āčārjas, nav elki, kā to apgalvo cilvēki ar vājām zināšanām. Tempļa Dievība ir Dieva Personības arčas iemiesojums, tāpēc Dievība nekādā ziņā neatšķiras no Kunga. Jo stiprāk bhakta Viņu mīl, jo vairāk Dievība atbild uz bhaktas jūtām. Stāstā par Sākši-gopālu, kas vēsta par diviem Dieva Kunga bhaktām, kas bija sastrīdējušies par ģimenes lietām, Dievs Kungs, lai mazinātu nemieru un būtu īpaši žēlīgs pret saviem kalpiem, arčas iemiesojumā aizgāja no Vrindāvanas uz Vidjānagaru, ciematu Orisā. No turienes Dievība tika pārvesta uz Kataku, un Sākši-gopālas templi pat mūsdienās apmeklē tūkstošiem svētceļnieku, kas dodas uz Džaganātha Purī. Kungs tur palika pa nakti un tad turpināja ceļu uz Purī. Pa ceļam Nitjānanda Prabhu salauza Viņa sanjāsas nūju. Kungs izskatījās sadusmots un aizgāja uz Purī viens, pamezdams savus pavadoņus.
Kad Kungs Purī iegāja Džaganāthas templī, Viņu tūlīt pārņēma pārpasaulīga ekstāze, un Viņš nesamaņā nokrita zemē. Tempļa uzraugi nespēja saprast Kunga pārpasaulīgo ekstāzi, bet tur bija arī kāds dižens izglītots pandits vārdā Sārvabhauma Bhatāčārja, kurš saprata, ka šāda samaņas zaudēšana, ieejot Džaganāthas templī, ir neparasta. Sārvabhauma Bhatāčārja bija Orisas valdnieka Mahārādžas Pratāparudras galma galvenais pandits, un viņu piesaistīja Kunga Čaitanjas Mahāprabhu jaunības pilnais mirdzums. Sārvabhauma Bhatāčārja saprata, ka šāds dievišķs transs ir ļoti rets un tādā var nonākt tikai augstākie bhaktas, kuri jau atrodas pārpasaulīgajā līmenī un pilnīgi aizmirsuši materiālo esamību. Kaut ko tādu var paveikt tikai atbrīvotas dvēseles, un augsti izglītotais Bhatāčārja to saprata, jo bija apguvis daudzus pārpasaulīgos rakstus. Tāpēc viņš teica, lai tempļa uzraugi netraucē nepazīstamo sanjāsī. Sārvabhauma Bhatāčāja lūdza, lai tie aiznes Kungu uz viņa mājām, kur tas varētu tālāk novērot Kunga nesamaņu. Uzraugi tūdaļ aiznesa Kungu pie Sārvabhaumas Bhatāčājas, kurš tajā laikā bija liela autoritāte, būdams sabhā-pandits jeb valsts sanskrita fakultātes dekāns. Izglītotais pandits gribēja uzmanīgi pārbaudīt Kunga Čaitanjas pārpasaulīgās pazīmes, jo negodīgi bhaktas bieži vien atdarina fiziskās pazīmes, lai varētu dižoties ar dievišķiem sasniegumiem, piesaistot nevainīgus cilvēkus un izmantojot tos. Tādi izglītoti zinātnieki kā Bhatāčārja spēj atklāt viltvāržus un, tos atrodot, tūlīt noraidīt.
Kunga Čaitanjas Mahāprabhu gadījumā Bhatāčārja pārbaudīja visas pazīmes saskaņā ar šāstrām. Viņš par to pārliecinājās kā zinātnieks, nevis kā muļķīgs sentimentālists. Bhatāčārja pārbaudīja vēdera kustības, sirdsdarbību un elpu nāsīs. Vēl viņš pataustīja Čaitanjas Mahāprabhu pulsu un redzēja, ka visa ķermeņa darbība ir pilnīgi apstājusies. Bet, pielicis mazu kokvilnas gabaliņu pie Kunga nāsīm, viņš pamanīja, ka Šrī Čaitanja tomēr mazliet elpo, jo kokvilnas pūciņas viegli kustējās. Tā pandits uzzināja, ka Kunga bezsamaņas transs ir patiess, un sāka pret Viņu atbilstoši izturēties. Taču Kungam Čaitanjam Mahāprabhu varēja palīdzēt tikai īpašā veidā. Viņš atbildētu vienīgi uz svēto vārdu, ko daudzina bhaktas. Sārvabhauma Bhatāčārja nezināja šo paņēmienu, jo nepazina Kungu. Ieraudzījis Čaitanju Mahāprabhu pirmo reizi templī, Bhatāčārja nodomāja, ka tas ir tikai viens no daudzajiem svētceļniekiem.
Pa to laiku Kunga pavadoņi, kuri sasniedza templi mazliet vēlāk par Viņu, dzirdēja par Šrī Čaitanjas pārpasaulīgo izturēšanos un par to, kā Viņu aiznesa Bhatāčārja. Svētceļnieki templī vēl joprojām par to runāja. Tā iznāca, ka viens no šiem svētceļniekiem satika Gopīnāthu Āčārju, kuru pazina Gadādhara Pandits, un svētceļnieks izstāstīja, ka Kungs guļ bez samaņas Sārvabhaumas Bhatāčārjas mājā. Bet Sārvabhauma Bhatāčārja bija Gopīnāthas Āčārjas māsasvīrs. Gadādhara Pandits iepazīstināja visus Kunga Čaitanjas pavadoņus ar Gopīnāthu Āčārju, kurš aizveda viņus pie Bhatāčārjas, un tie ieraudzīja, ka Kungs bez samaņas guļ garīgā transā. Visi Čaitanjas Mahāprabhu pavadoņi kā parasti sāka skaļi saukt Kunga Hari vārdu, un Kungs nāca pie samaņas. Pēc tam Bhatāčārja uzņēma visus, Kungu Nitjānandu Prabhu ieskaitot, un lūdza kļūt par goda viesiem. Tad Kungs ar visiem pavadoņiem devās uz jūru nomazgāties, un Bhatāčārja parūpējās, lai viņi varētu apmesties un paēst Kāšī Mišras mājā. Bhatāčārjam palīdzēja māsasvīrs Gopīnātha Āčārja. Abi radinieki sāka draudzīgi apspriest Kunga dievišķumu, un Gopīnātha Āčārja, kurš pazina Kungu jau iepriekš, centās pierādīt, ka Viņš ir Dieva Personība, bet Bhatāčārja apgalvoja, ka Šrī Čaitanja ir dižens bhakta. Abi savus uzskatus pamatoja nevis ar sentimentāliem prātojumiem, bet gan balstoties uz autentiskām šāstrām. Dieva avatārus nosaka pēc autentiskām šāstrām, un tos neievēl muļķa fanātiķi. Kungs Čaitanja patiešām bija Dieva avatārs, tāpēc šī laikmeta muļķa fanātiķi ir nosaukuši tik daudzus cilvēkus par Dieva avatāriem, nemaz nebalstoties uz autentiskiem rakstiem. Bet Sārvabhauma Bhatāčārja un Gopīnātha Āčārja nenodarbojās ar tādu muļķīgu sentimentālismu; gluži otrādi, viņi abi centās pierādīt vai apgāzt Šrī Čaitanjas dievišķumu, balstoties uz autentiskām šāstrām.
Vēlāk atklājās, ka arī Bhatāčārja nāk no Navadvīpas apgabala, un izrādījās, ka Nīlāmbara Čakravartī, Kunga Čaitanjas vectēvs no mātes puses, bijis Sārvabhaumas Bhatāčārjas tēva klasesbiedrs. Bhatāčārja iemīlēja jauno sanjāsī Kungu Čaitanju gluži kā savu dēlu. Bhatāčārja bija daudzu Šankarāčārja-sampradājas sanjāsī skolotājs, un arī pats piederēja šai sampradājai. Tāpēc Bhatāčārja vēlējās, lai arī jaunais sanjāsī Kungs Čaitanja uzklausītu no viņa vēdāntas mācību.
Šankaras skolas sekotājus parasti sauc par vēdāntistiem. Tomēr tas nenozīmē, ka Šankara-sampradājai piederētu monopols uz vēdāntas apgūšanu. Vedāntu mācās visas īstenās sampradājas, un tām ir savi vēdāntas skaidrojumi. Taču Šankara-sampradājas locekļi parasti neko nezina par vaišnavu vēdāntistu mācību. Tāpēc Bhaktivēdāntas titulu autoram vispirms piešķīruši vaišnavi.
Kungs piekrita mācīties vēdāntu no Bhatāčārjas, un viņi kopā apsēdās Džaganāthas templī. Bhatāčārja runāja septiņas dienas pēc kārtas, un Kungs uzmanīgi klausījās, neteikdams ne vārda. Kunga klusēšana Bhatāčārjam sāka likties aizdomīga, un viņš prasīja, kāpēc Kungs neko nejautā par vēdāntas skaidrojumu.
Kungs teica, ka Viņš ir pilnīgs nejēga, un izlikās, ka noklausījies vēdāntu, tikai paklausot Bhatāčārjam, kurš uzskatīja to par ikviena sanjāsī pienākumu. Bet Čaitanja Mahāprabhu nepiekrita Bhatāčārjas teiktajam. Ar šiem vārdiem Kungs norādīja, ka Šankara-sampradājas vai jebkuras citas sampradājas tā saucamie vēdāntisti, kuri neseko Šrīlas Vjāsadēvas norādījumiem, apgūst vēdāntu pilnīgi mehāniski. Viņiem nav pilnīgas sapratnes par to, kādas diženas zināšanas dotas vēdāntā. Vēdāntu-sūtru izskaidrojis pats autors darbā Šrīmad Bhāgavatama. Ja cilvēks nezina Bhāgavatamu, tad viņš diez vai var apjēgt to, kas teikts vēdāntā.
Bhatāčārja, kas bija ļoti izglītots, saprata Kunga ironiskās piezīmes par vēdāntistiem. Tādēļ viņš jautāja, kāpēc Čaitanja Mahāprabhu nav uzdevis nevienu jautājumu par lietām, kuras nav spējis saprast. Bhatāčārja juta, ka Kungs visas šīs dienas klusējis ar nolūku. Bija skaidri redzams, ka Šrī Čaitanjam prātā ir kas cits, tāpēc Bhatāčārja lūdza, lai Viņš atklāj savas domas.
Čaitanja Mahāprabhu atbildēja: «Mans kungs, Es saprotu tādas sūtras kā džanmādj asja jatah, šāstra-jonitvāt un athāto brahma-džigjāsā no Vēdānta-sūtras, bet, kad tu tās sāc skaidrot, Man ir ļoti grūti kaut ko saprast. Sūtru jēga ir izskaidrota pašās sūtrās, bet tavi iztulkojumi tās pārklāj ar ko citu. Tu ar nolūku neizmanto tiešo sūtru nozīmi, bet dod tām savu netiešo tulkojumu.»
Tādā veidā Kungs vērsās pret visiem vēdāntistiem, kuri iztulko Vēdāntu-sūtru pēc sava prāta, atbilstoši savai ierobežotajai domāšanas spējai un pašmērķim. Vēdānta-sūtra ir autentisks darbs, un Kungs noraida šādu darbu netiešu skaidrošanu.
Kungs turpināja: «Šrīla Vjāsadēva ir apkopojis Upanišadu mantru tiešo jēgu Vēdānta-sūtrā. Bet jūs diemžēl neizmantojat šo nozīmi. Jūs tās skaidrojat netieši un pēc sava prāta.
Vēdu autoritāte ir neapstrīdama un neapšaubāma. Viss, kas teikts Vēdās, jāpieņem pilnīgi, pretējā gadījumā tā ir Vēdu autoritātes apšaubīšana.
Gliemežvāks un govs mēsli ir divu dažādu dzīvo būtņu kauli un izkārnījumi. Bet, tā kā Vēdās teikts, ka gliemežnīca un govs mēsli ir tīri, arī cilvēki tos uzskata par tīriem, balstoties uz Vēdu autoritāti.»
Doma ir tāda, ka mēs nedrīkstam uzskatīt savu nepilnīgo prātu par augstāku nekā Vēdu autoritāte. Vēdu norādījumi jāpilda tā, kā tie doti, bez pasaulīgas prātošanas. Tie, kas tikai apgalvo, ka seko Vēdām, iztulko Vēdu norādījumus pēc sava prāta un dibina dažādas Vēdu reliģijas, partijas un sektas. Kungs Buda atklāti noliedza Vēdu autoritāti un nodibināja pats savu reliģiju. Kaut vai tādēļ stingri Vēdu sekotāji nepieņem budistu reliģiju. Bet tā dēvētie Vēdu sekotāji ir daudz ļaunāki par budistiem. Budistiem vismaz ir drosme tieši noliegt Vēdas, bet tā saucamie Vēdu sekotāji to neuzdrošinās, lai gan viņi netiešā veidā pārkāpj visus Vēdu norādījumus. Kungs Čaitanja to nosoda.
Šai sakarībā ļoti labi iederas Kunga piemēri ar gliemežnīcu un govs mēsliem. Varētu teikt: «Ja govs mēsli ir tīri, tad izglītotu brāhmanu izkārnījumi ir vēl tīrāki,» — bet tādu argumentu neviens nepieņems. Govs mēsli tiek pieņemti, bet augstas kārtas brāhmanu izkārnījumi ne. Kungs turpināja: «Vēdu norādījumi apstiprina paši sevi, un, ja kāda pasaulīga būtne cenšas iztulkot Vēdas sev par labu, tad tā izaicina Vēdu autoritāti. Ir muļķīgi uzskatīt sevi par saprātīgāku nekā Šrīla Vjāsadēva. Viņš jau ir izteicis savas domas sūtrās, tādēļ nekāda palīdzība no mazāk svarīgām personībām nav vajadzīga. Viņa darbs Vēdānta-sūtra ir gaišs kā saule dienas vidū, un, ja kāds cenšas iztulkot saulei līdzīgo un mirdzošo Vēdānta-sūtru pēc sava prāta, tad viņš mēģina aizklāt šo sauli ar savas iztēles mākoni.
Vēdu un Purānu nolūki neatšķiras. Šie darbi norāda uz Absolūto Patiesību, kura stāv pāri visam citam. Absolūtās Patiesības augstākā izpratne nozīmē apzināties to, ka Dieva Absolūtā Personība valda pilnīgi pār visu. Tāpēc tādai personībai jābūt apveltītai ar pilnīgu bagātību, spēku, slavu, skaistumu, zināšanām un atsacīšanās spēju. Tomēr, lai cik pārsteidzoši tas būtu, pārpasaulīgā Dieva Personība tiek uzskatīta par bezpersonisku.
Bezpersoniskie Absolūtās Patiesības apraksti Vēdās doti, lai iznīcinātu laicīgo priekšstatu par absolūto veselumu. Dieva Kunga personiskās iezīmes pilnīgi atšķiras no jebkādām pasaulīgām iezīmēm. Visas dzīvās būtnes ir atsevišķas personības, un tās visas ir neatņemamas augstākā veseluma daļiņas. Ja daļiņas ir individualitātes, tad to avots nevar būt bezpersonisks. Viņš ir Augstākā Personība starp visām relatīvajām personībām.
Vēdas vēsta, ka no Viņa [Brahmana] viss izplūst un ka Viņš ir visa pamats. Pēc iznīcināšanas viss ieplūst vienīgi Brahmanā. Tāpēc viss attiecas uz Viņu; Brahmans visu izraisa un ir visa pirmcēlonis. Visus šos cēloņus nevar piedēvēt bezpersoniskam objektam.
No Vēdām mēs uzzinām, ka Brahmans kļuva par daudziem, un, kad vēlējās, tad paraudzījās uz materiālo dabu. Pirms šī skatiena materiālā pasaule vēl nepastāvēja. Tāpēc Viņa skatiens nav materiāls. Kad Kungs paraudzījās uz materiālo dabu, tad materiālais prāts un jutekļi vēl nebija radušies. Tādējādi Vēdas pierāda, ka Kungam neapšaubāmi ir pārpasaulīgas acis un prāts. Tie nav materiāli. Tāpēc Viņa bezpersoniskums ir Viņa materialitātes noliegums, bet tas vēl nenoliedz Viņa pārpasaulīgo personību.
Brahmans galu galā apzīmē Dieva Personību. Bezpersoniskā Brahmana izpratne tikai noliedz laicīgo pasauli. Paramātma ir Brahmana lokalizētais aspekts visos materiālajos ķermeņos. Bet Augstākā Brahmana izpratne ir Dieva Personības apzināšanās, un to pierāda visi svētie raksti. Augstākais Brahmans ir višnu-tatvu pirmavots.
Arī Purānas ir Vēdu papildinājumi. Vēdu mantras parastam cilvēkam ir pārāk grūtas. Sievietes, šūdras un tā saucamās divreiz dzimušās augstākās kastas nespēj aptvert Vēdu jēgu. Tādēļ Mahābhārata un Purānas vienkāršā veidā izskaidro Vēdu patiesības. Savās lūgšanās mazajam Šrī Krišnam Brahma teica, ka Vradžabhūmi iedzīvotājiem, kurus vada Šrī Nanda Mahārādža un Jašodāmajī, jābūt bezgalīgi laimīgiem, jo mūžīgā Absolūtā Patiesība ir kļuvusi par tuvu viņu radinieku.
Vēdu mantrā teikts, ka Absolūtajai Patiesībai nav ne kāju, ne roku, taču Tā iet ātrāk par visiem un pieņem visu, kas Tai ar mīlestību piedāvāts. Šie pēdējie izteikumi skaidri norāda uz Dieva Kunga personiskajām iezīmēm, lai gan Viņa rokas un kājas atšķiras no pasaulīgām rokām un kājām vai citiem jutekļiem.
Tāpēc Brahmans nekad nav bezpersonisks, bet, ja šādas mantras iztulko netieši, tad rodas kļūdains iespaids, ka Absolūtā Patiesība ir bezpersoniska. Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, ir pilnīga visās varenībās, un tāpēc Tai ir pārpasaulīgs pilnīgas esamības, zināšanu un svētlaimes veidols. Kā gan tādā gadījumā Absolūto Patiesību var saukt par bezpersonisku?
Brahmans ir varenību pilns, un Viņam ir daudzveidīgas enerģijas. Višnu Purāna [6.7.60.] autoritatīvi iedala šīs enerģijas trijās grupās, un tur ir teikts, ka Kungam Višnu ir trīs galvenās pārpasaulīgās enerģijas. Viņa garīgā enerģija, kā arī dzīvo būtņu enerģija tiek nosauktas par augstākajām, turpretī materiālā enerģija pieskaitāma zemākajai, kas radusies no neziņas.
Dzīvo būtņu enerģiju apzīmē ar terminu «kšētragja». Lai gan kšētragja-šakti pēc īpašībām ir vienāda ar Kungu, tā neziņas dēļ nonāk materiālās enerģijas varā un tāpēc saņem dažādu veidu materiālās ciešanas. Citiem vārdiem sakot, dzīvās būtnes atrodas robeženerģijā starp augstāko (garīgo) un zemāko (materiālo) enerģiju, un atkarībā no tā, cik lielā mērā dzīvā būtne saskaras ar materiālo vai garīgo enerģiju, viņa nonāk augstākā vai zemākā esamības līmenī.
Kā jau iepriekš bija minēts, Kungs stāv pāri zemākajai un robeženerģijai, un Viņa garīgā enerģija izpaužas trijos dažādos veidos — kā mūžīgā esamība, mūžīgā svētlaime un mūžīgās zināšanas. Kas attiecas uz mūžīgo esamību, tad to vada sandhinī spēja; gluži tāpat svētlaimi un zināšanas vada hlādinī un samvita spējas. Dievs Kungs ir augstākais enerģijas avots, un tāpēc Viņš ir augstākais valdnieks pār garīgo enerģiju, robeženerģiju un materiālo enerģiju. Visas šīs dažādās enerģijas ir saistītas ar Dievu Kungu mūžīgajā garīgajā kalpošanā.
Tādā veidā Dieva Augstākā Personība bauda savu pārpasaulīgo mūžīgo veidolu. Vai nav dīvaina cilvēku uzdrīkstēšanās apgalvot, ka Visaugstajam Kungam nav enerģiju? Dievs Kungs valda pār visām enerģijām, un dzīvās būtnes ir neatņemamas vienas enerģijas daļiņas. Tāpēc starp Kungu un dzīvajām būtnēm ir milzīga atšķirība. Kā gan var teikt, ka Kungs un dzīvās būtnes ir viens un tas pats? Arī Bhagavad-gītā minēts, ka dzīvās būtnes pieder Dieva Kunga augstākajai enerģijai. Saskaņā ar principu par enerģijas un tās avota nesaraujamo saistību, tie neatšķiras viens no otra. Enerģija un tās avots ir vienoti, tāpēc arī Kungs un dzīvās būtnes neatšķiras.
Zeme, uguns, ūdens, gaiss, ēters, prāts, saprāts un neīstais «es» ir Dieva Kunga zemākās enerģijas, bet dzīvās būtnes pieder augstākajai enerģijai, tāpēc atšķiras no zemākās. Tas ir teikts Bhagavad-gītā [7.4.].
Dieva Kunga pārpasaulīgais veidols pastāv mūžīgi un ir dievišķas svētlaimes pilns. Kā gan šāds veidols varētu būt radies no materiālās skaidrības? Tāpēc visi, kas netic Dieva Kunga veidolam, noteikti ir neticīgi dēmoni. Viņi ir nepieskarami, nav pat skatiena vērti un ir pelnījuši, lai viņus soda zemāko planētu valdnieks.
Budistus sauc par ateistiem, jo viņi neciena Vēdas, bet tie, kuri neklausa Vēdu secinājumiem, kā tika minēts iepriekš, un sauc sevi par Vēdu sekotājiem, noteikti ir daudz bīstamāki par budistiem.
Šrī Vjāsadēva bija žēlsirdīgs un mācīja Vēdu zināšanas Vēdānta-sūtrā, bet, ja cilvēks klausās mājāvādas skolas komentārus (kā tos pasniedz Šankara-sampradāja), tad viņš noteikti noiet no garīgās apzināšanās ceļa.
Vēdānta-sūtra sākas ar teoriju par izplūšanu. Visas kosmiskās izpausmes izplūst no Dieva Absolūtās Personības, un to veic Viņa dažādās neaptveramās enerģijas. Izplūšanas teoriju var paskaidrot ar piemēru par filozofu akmeni. Filozofu akmens var pārvērst zeltā neierobežotu daudzumu dzelzs, bet pats palikt nemainīgs. Gluži tāpat Visaugstais Kungs ar savām neaptveramajām enerģijām var radīt visas izpaustās pasaules, paliekot pilnīgs un nemainīgs. Viņš ir pūrna [pilnīgs un sevī pilns] un tāds arī paliek, lai gan no Viņa izplūst bezgala daudz pūrnu.
Mājāvādas skolas maldinājuma teorijas pamatā ir doma, ka izplūšana rada izmaiņas Absolūtajā Patiesībā. Ja tas tā būtu, tad Vjāsadēva būtu kļūdījies. Lai izvairītos no šāda apgalvojuma, mājāvādī ir meistarīgi izveidojuši maldinājuma teoriju. Bet pasaule jeb kosmiskā izpausme nav māņi, kā to apgalvo mājāvādī. Tā ir tikai laicīga. Ja lieta ir laicīga, tas vēl nenozīmē, ka tā ir neīsta. Bet priekšstats par to, ka materiālais ķermenis ir patība, noteikti ir aplams.
Pranava [om] jeb Vēdās dotā omkāra ir sākotnējā himna. Šī pārpasaulīgā skaņa neatšķiras no Dieva Kunga veidola. Visas Vēdu himnas balstās uz pranava omkāru. Tat tvam asi Vēdu rakstos ir tikai pakārtotas nozīmes vārds, tāpēc tas nevar būt Vēdu sākotnējā himna. Šrīpāda Šankarāčārja vairāk uzsvēra šo blakusvārdu tat tvam asi nekā sākotnējo omkāras principu.»
To visu Kungs teica par Vēdānta-sūtru, sakaudams visus mājāvādas skolas argumentus.1 Bhatāčārja centās aizsargāt sevi un mājāvādas skolu, žonglējot ar loģiku un gramatiku, bet Kungs ar saviem spēcīgajiem argumentiem viņu uzveica. Viņš apstiprināja, ka mēs visi esam mūžīgi saistīti ar Dieva Personību un ka garīgā kalpošana šajās savstarpējās attiecībās ir mūsu mūžīgā nodarbošanās. Šī jūtu apmaiņa dod prēmu jeb mīlestību uz Dievu. Kad cilvēks ir iemīlējis Dievu, viņš ir iemīlējis visas pārējās dzīvās būtnes, jo Dievs Kungs ir visu būtņu kopums.
Kungs teica, ka viss, kas mācīts Vēdās, izņemot šīs trīs lietas (mūžīgo saistību ar Dievu, savstarpējās attiecības ar Viņu un mīlestību uz Kungu), ir lieks un sagudrots.
Vēl Šrī Čaitanja piebilda, ka Šrīpādas Šankarāčārjas mācītā mājāvādas filozofija ir izdomāts Vēdu skaidrojums, bet Šankarāčārjam tā bija jāmāca, jo tāds bija Dieva Personības norādījums. Padma Purānā teikts, ka Dieva Personība lika Viņa Augstībai Šivam novērst cilvēci no Viņa (Dieva Personības). Dieva Personībai bija jānoslēpjas, lai cilvēki vēlētos vairoties. Viņa Augstība Šiva teica Dēvī: «Kali-jugā Es brāhmana drēbēs sludināšu mājāvādas filozofiju, kas nav nekas cits kā slēpts budisms.»
Noklausījies Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu stāstījumu, Bhatāčārja bija ārkārtīgi pārsteigts un godbijībā nespēja pateikt ne vārda. Tad Kungs uzmundrināja viņu, teikdams, ka tur nav nekā brīnumaina. «Es saku, ka garīgā kalpošana Dieva Personībai ir cilvēka dzīves augstākais mērķis.» Tad Viņš nocitēja kādu Bhāgavatamas šloku un teica, ka pat atbrīvotas dvēseles, kuras ir gremdējušās garā un garīgajā apziņā, uzsāk garīgi kalpot Kungam Hari, jo Dieva Personībai ir tādas pārpasaulīgas īpašības, ka Viņš piesaista arī atbrīvotu dvēseļu sirdis.
Tad Bhatāčārja vēlējās noklausīties Bhāgavatamas ātmārāmas šlokas (1.7.10.) skaidrojumu. Kungs vispirms lūdza, lai to iztulko pats Bhatāčārja, un Viņš to izskaidros pēc tam. Bhatāčārja paskaidroja šloku zinātniski, īpaši atsaukdamies uz loģiku. Viņš deva šlokai deviņus dažādus skaidrojumus, galvenokārt balstīdamies uz loģiku, jo bija tā laika visplašāk pazīstamais loģikas zinātnieks.
Noklausījies Bhatāčārju, Kungs viņam pateicās par zinātnisko šlokas skaidrojumu, un tad pēc Bhatāčārjas lūguma izskaidroja šloku sešdesmit četros dažādos veidos, nemaz nepieminēdams deviņus Bhatāčārjas iztulkojumus.
Noklausījies Kunga doto ātmārāmas šlokas skaidrojumu, Bhatāčārja bija pārliecināts, ka neviena šīs zemes būtne nebūtu spējīga uz tik zinātnisku sniegumu.2 Pirms tam Šrī Gopīnātha Āčārja bija centies pārliecināt Bhatāčārju, ka Čaitanja Mahāprabhu ir pats Dievs, bet Bhatāčārja tam nepiekrita. Taču pēc šīs sarunas viņš bija pārsteigts par Kunga Vēdānta-sūtras izklāstu un ātmārāmas šlokas skaidrojumiem un sāka domāt, ka smagi apvainojis Kunga lotospēdas, neatzīdams Viņu par pašu Krišnu. Tad Bhatāčārja uzticēja sevi Čaitanjam Mahāprabhu, dziļi nožēlojot agrāko izturēšanos pret Viņu, un Kungs bija tik labs, ka pieņēma Bhatāčārju. Šrī Čaitanja savā bezcēloņu žēlastībā parādījās Bhatāčārjam kā četrroku Nārājana un pēc tam kā divroku Kungs Krišna, kurš tur flautu.
Bhatāčārja tūlīt nometās pie Kunga lotospēdām un, pateicoties Viņa žēlastībai, sacerēja daudzas atbilstošas šlokas, kurās slavināts Dievs Kungs. Cildinādams Čaitanju Mahāprabhu, viņš sacerēja gandrīz simts šloku. Tad Kungs apskāva Bhatāčārju, un Bhatāčārja pārpasaulīgā ekstāzē vairs neapzinājās savu fizisko stāvokli. Viņš raudāja, drebēja, tā sirds sitās, Bhatāčārja svīda jūtu uzplūdos, dejoja, dziedāja, raudāja, un viņa ķermenī izpaudās visas astoņas transa pazīmes. Šrī Gopīnātha Āčārja bija ļoti priecīgs un pārsteigts par šo brīnumaino sievasbrāļa pārvēršanos, kas notika ar Kunga žēlastību.
No simts slavenajām šlokām, ko Bhatāčārja sacerēja, cildinot Kungu, divas ir pašas svarīgākās, un tās izskaidro Kunga misijas būtību.
1. Es uzticu sevi Dieva Personībai, kura tagad ir atnākusi kā Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu. Viņš ir visas žēlastības okeāns un ir ieradies, lai mums mācītu atsacīšanos no materiālā, gudrību un garīgo kalpošanu Viņam.
2. Tīra garīgā kalpošana Dievam Kungam laika gaitā ir pazudusi, un Kungs ir atnācis, lai atjaunotu tās principus, tāpēc es noliecos Viņa lotospēdu priekšā.
Kungs paskaidroja, ka vārds «mukti» apzīmē to pašu, ko vārds «Višnu» jeb «Dieva Personība». Sasniegt mukti jeb atbrīvi no materiālās esamības važām ir tas pats, kas kalpot Dievam Kungam.
Tad Čaitanja Mahāprabhu uz kādu laiku devās ceļojumā pa Dienvidindiju, un visi, kurus Viņš ceļā satika, kļuva par Kunga Šrī Krišnas bhaktām. Šie bhaktas pievērsa garīgajai kalpošanai jeb Kunga Bhāgavata-dharmai vēl daudzus citus. Tā ceļodams, Čaitanja Mahāprabhu nonāca Godāvarī upes krastā, kur sastapa Šrīlu Rāmānandu Rāju, kurš Orisas valdnieka Mahārādžas Pratāparudras uzdevumā pārvaldīja Madrasu. Viņa sarunas ar Rāmānandu Rāju ir ļoti svarīgas augstai pārpasaulīgo zināšanu izpratnei, un tās aizņemtu nelielu grāmatu. Šai aprakstā mēs apskatīsim īsu šo sarunu kopsavilkumu.
Šrī Rāmānanda Rāja bija sevi apzinājusies dvēsele, lai gan ārēji viņš piederēja kastai, kas sabiedriski bija zemāka par brāhmanu kastu. Viņš nebija atsacīšanās dzīves kārtā, turklāt bija augsts valdības ierēdnis. Tomēr Šrī Čaitanja Mahāprabhu atzina viņu par atbrīvotu dvēseli, redzēdams ārkārtīgi dziļo pārpasaulīgo zināšanu izpratni. Līdzīgi Kungs pieņēma arī Šrīlu Haridāsu Thākuru, pieredzējušu Dieva Kunga bhaktu, kurš bija dzimis muhamedāņu ģimenē. Un bija vēl daudzi citi diženi Kunga bhaktas, kas nāca no dažādām kopienām, sektām un kastām. Šrī Čaitanja vērtēja cilvēkus vienīgi pēc garīgās kalpošanas līmeņa. Kungam nerūpēja ārējais apģērbs, Viņš domāja tikai par iekšējo dvēseli un tās darbību. Tāpēc visa Kunga sludināšana jāsaprot garīgā līmenī un tādēļ Šrī Čaitanjas Mahāprabhu mācībai jeb Bhāgavata-dharmai nav nekāda sakara ar laicīgām lietām, socioloģiju, politiku, ekonomisko attīstību vai kādu citu dzīves jomu. Šrīmad Bhāgavatama ir tīri pārpasaulīga dvēseles tieksme.
Kad Kungs satikās ar Šrī Rāmānandu Rāju Godāvarī upes krastā, Viņš pieminēja varnāšrama-dharmu, kurai seko hinduisti. Šrī Rāmānanda Rāja teica, ka, ievērojot varnāšrama-dharmas principus, četru kastu un četru dzīves posmu iekārtu, ikviens var apzināties Pārpasaulību. Kungs uzskatīja, ka varnāšrama-dharmas iekārta ir virspusēja un tai ir visai maz sakara ar augstāko garīgo vērtību apzināšanos. Augstākā dzīves pilnība ir atsacīšanās no materiālajām piesaistībām un atbilstoša mīlestības pilnās kalpošanas izpratne. Dieva Personība ievēro tādu dzīvo būtni, kura pilnveidojas tieši šādi. Tāpēc garīgā kalpošana ir visas zināšanu izkopšanas augstākais sasniegums. Kad Šrī Krišna, Dieva Augstākā Personība, ieradās atpestīt visas kritušās dvēseles, Viņš ieteica šādu atbrīves ceļu. Būtnēm ar darbību jāgodina Dieva Augstākā Absolūtā Personība, no kuras ir radušās visas dzīvās būtnes, jo viss, ko redzam, arī ir Viņa enerģijas izvērsums. Lūk, kāds ir patiesais pilnības ceļš, un to atzīst visi īstenie pagātnes un tagadnes āčārjas. Varnāšramas iekārta lielākā vai mazākā mērā balstās uz morāles un ētikas principiem. Tajā ir ļoti maz pašas pārpasaulības apzināšanās, un Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu noraidīja to kā virspusēju un lūdza, lai Rāmānanda Rāja apskata šo jautājumu dziļāk.
Tad Šrī Rāmānanda Rāja ieteica atsacīšanos no auglīgas darbības. Bhagavad-gītā (9.27.) šajā sakarībā ir ieteikts: «Lai ko tu arī darītu vai ēstu, lai ko tu dotu, lai kādas askēzes tu veiktu, visu dari kā ziedojumu Man.» Šāda visu darbības augļu veltīšana norāda, ka Dieva Personības apzināšanās ir soli augstāka par bezpersonisko varnāšramas iekārtas izpratni, tomēr arī šai līmenī neparādās dzīvās būtnes un Dieva Kunga attiecības, tāpēc Kungs noraidīja šo ieteikumu un lūdza, lai Rāmānanda Rāja turpina.
Tad Rāja ieteica atsacīšanos no varnāšrama-dharmas un garīgās kalpošanas pieņemšanu. Kungs noraidīja arī šo ieteikumu, jo cilvēkam nevajag uzreiz atteikties no sava stāvokļa, tāpēc ka tas var nevest uz vēlamo mērķi.
Pēc tam Rāja teica, ka garīgā apzināšanās un brīvība no materiālistiskas dzīves izpratnes ir augstākais dzīvās būtnes sasniegums. Kungs nepiekrita arī tam, jo negodīgi cilvēki, aizbildinoties ar garīgu apzināšanos, rada tikai nekārtības, tāpēc to nav iespējams izdarīt pēkšņi. Tad Rāja ieteica patiesīgi meklēt sevi apzinājušos dvēseļu sabiedrību un pazemīgi klausīties vēstījumu par Dieva Personības spēlēm. Kungam šī doma patika. Šis ieteikums ir radies, sekojot Brahmādžī, kurš teica, ka Dieva Personība ir adžita jeb tas, kuru neviens nevar uzvarēt un kuram neviens nevar tuvoties. Bet šāds adžita kļūst par džitu (uzvarēto) ar vienu paņēmienu, un tas ir ļoti vienkāršs un viegls. Cilvēkam tikai jāatmet visa augstprātība un viņš nedrīkst uzskatīt sevi par pašu Dievu. Ir jābūt ļoti lēnprātīgam un padevīgam, jācenšas dzīvot mierīgi un ieklausīties, ko runā sevi pārpasaulīgi apzinājušās dvēseles, kuras māca Bhāgavata-dharmu jeb Visaugstā Kunga un Viņa bhaktu cildināšanas reliģiju. Dzīvās būtnes pilnīgi dabiski tiecas pielūgt diženus cilvēkus, bet tās vēl nav iemācījušās godināt Dievu Kungu. Dzīves pilnību var sasniegt, vienkārši cildinot Dievu Kungu sevi apzinājušos Kunga bhaktu sabiedrībā.3 Sevi apzinājies bhakta ir tas, kurš pilnīgi uztic sevi Kungam un nav pieķēries materiālajai labklājībai. Materiālā labklājība un jutekļu baudas, kā arī to pilnveidošana ir sabiedrības darbība neziņā. Sabiedrībā, kas nesaista sevi ar Dievu un Viņa bhaktām, nav iespējams ne miers, ne draudzība. Tāpēc cilvēkam, lai arī kādā stāvoklī viņš atrastos, noteikti patiesīgi jāmeklē tīru bhaktu sabiedrība un jāklausās viņi ar pacietību un pazemību. Augstāks vai zemāks stāvoklis sabiedrībā neietekmē sevis apzināšanās ceļu. Vajag tikai pastāvīgi klausīties, ko saka sevi apzinājusies dvēsele. Skolotājs var lasīt lekcijas no Vēdu rakstiem, sekojot agrākajiem āčārjām, kuri ir izpratuši Absolūto Patiesību. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu ieteica šo vienkāršo sevis apzināšanās paņēmienu, ko parasti sauc par Bhāgavata-dharmu. Šrīmad Bhāgavatama šim nolūkam ir labākais ceļvedis.
Pēc tam Kungs un Šrī Rāmānanda Rāja runāja par vēl augstākiem garīgiem jautājumiem, bet tā ir jau ļoti augsta divu diženu personību saruna, un mēs ar nolūku pagaidām to neizpaudīsim, jo cilvēkam, kas grib dzirdēt tālākās sarunas ar Rāmānandu Rāju, vispirms jānonāk garīgā līmenī. Vēlākās Šrī Rāmānandas Rājas sarunas ar Kungu izklāstītas citā grāmatā («Kunga Čaitanjas mācība»).
Šīs tikšanās beigās Kungs ieteica Šrī Rāmānandam Rājam atstāt darbu un doties uz Purī, lai viņi varētu kopā dzīvot un baudīt pārpasaulīgās attiecības. Pēc kāda laika Rāmānanda Rāja aizgāja no darba valdībā un saņēma no valdnieka pabalstu. Viņš atgriezās savā dzīves vietā Purī un bija viens no vistuvākajiem Kunga bhaktām. Purī bija vēl viens cilvēks Šikhi Māhiti, kurš Kungam bija tikpat dārgs kā Rāmānanda Rāja. Šrī Čaitanja kopā ar kādiem trijiem vai četriem biedriem Purī apsprieda noslēpumainus garīgos jautājumus un tādā veidā garīgā transā pavadīja astoņpadsmit gadus. Kunga sarunas pierakstīja Viņa personīgais sekretārs Šrī Dāmodara Gosvāmī, viens no četriem vistuvākajiem bhaktām.
Kungs daudz ceļoja pa visu Dienvidindiju. Arī diženais svētais no Mahārāštras vārdā Svētais Tukārāma saņēma iesvētību no Čaitanjas Mahāprabhu. Pēc iesvētības Svētais Tukārāma pārpludināja ar sankīrtanas kustību visu Mahārāštras provinci, un šie pārpasaulīgie plūdi vēl joprojām turpinās Indijas lielās pussalas dienvidrietumu daļā.
Dienvidindijā Kungs atrada divas ļoti svarīgas senas grāmatas Brahma-samhitu4 un Krišna-karnāmritu, un šīs divas vērtīgās grāmatas ir autoratīvi darbi, kurus apgūst garīgās kalpošanas sekotāji. Pēc Dienvidindijas ceļojuma Kungs atgriezās Purī.
Visi bhaktas bija noilgojušies pēc Kunga, tāpēc Viņa atgriešanās deva tiem jaunu dzīvību. Purī Šrī Čaitanja turpināja savas pārpasaulīgās apzināšanās spēles. Vissvarīgākais tā laika notikums bija Kunga tikšanās ar valdnieku Pratāparudru. Valdnieks Pratāparudra bija dižens Šrī Čaitanjas bhakta, un viņš uzskatīja sevi par vienu no Kunga kalpiem, kuram uzticēta tempļa slaucīšana. Šrī Čaitanja Mahāprabhu ļoti augstu vērtēja valdnieka pazemīgo attieksmi. Pratāparudra lūdza gan Bhatāčārju, gan Rāju sarīkot viņam tikšanos ar Kungu. Tomēr, kad šie stingrie bhaktas vērsās pie Kunga ar tādu lūgumu, Šrī Čaitanja to kategoriski noraidīja, lai gan tikšanos vēlējās tādi tuvi bhaktas kā Rāmānanda Rāja un Sārvabhauma Bhatāčārja. Kungs uzskatīja, ka sanjāsī ir bīstamas tuvas attiecības ar pasaulīgiem darījumu cilvēkiem un sievietēm. Čaitanja Mahāprabhu bija paraugsanjāsī. Viņam nedrīkstēja tuvoties neviena sieviete, pat lai pagodinātu Kungu. Sievietes sēdēja tālu projām no Kunga. Šrī Čaitanja bija ideāls skolotājs un āčārja, tāpēc Viņš stingri izpildīja sanjāsī ikdienas pienākumus. Kungs bija dievišķs avatārs un tajā pat laikā ideāla cilvēka rakstura paraugs. Viņa izturēšanās pret citiem bija ārpus jebkādām aizdomām. Būdams āčārja, Kungs bija stingrāks par zibeni un maigāks par rozi. Viens no Šrī Čaitanjas pavadoņiem Haridāsa jaunākais izdarīja lielu kļūdu, ar iekāri paskatoties uz jaunu sievieti. Kungs Virsdvēseles veidā ievēroja iekāri bhaktas prātā, un Haridāsa tūlīt tika padzīts no Čaitanjas Mahāprabhu sabiedroto vidus un vairs netika pieņemts, kaut gan bhaktas lūdza, lai Kungs piedod šo kļūdu. Pēc tam Haridāsa jaunākais izdarīja pašnāvību, nespēdams izturēt atšķirtību no Kunga, un vēsts par pašnāvību nonāca līdz Šrī Čaitanjam. Tomēr pat tad Kungs nepiedeva apvainojumu un teica, ka Haridāsa saņēmis pienācīgu sodu.
Attiecībā uz atsacīšanās dzīves kārtas principiem un disciplīnu Kungs nepieļāva nekādus kompromisus, un, kaut gan zināja, ka valdnieks ir dižens bhakta, Viņš tomēr atteicās tikties tāpēc vien, ka Pratāparudra bija ar naudu saistīts cilvēks. Ar šo piemēru Kungs gribēja uzsvērt, kā jāizturas pārpasaulniekam. Pārpasaulniekam nav nekāda sakara ar sievietēm un naudu. Viņam vienmēr jāatturas no tādām lietām. Tomēr, pateicoties bhaktu prasmei, Kungs svētīja valdnieku. Tas nozīmē, ka Dieva Kunga iemīļotais bhakta var svētīt iesācēju daudz devīgāk nekā Kungs. Tāpēc tīri bhaktas neapvaino citu tīru bhaktu lotospēdas. Žēlsirdīgais Kungs reizēm piedod savu lotospēdu apvainojumu, bet, ja cilvēks patiešām vēlas pilnveidoties garīgajā kalpošanā, tad apvainot bhaktu lotospēdas ir ārkārtīgi bīstami.
Kamēr Kungs uzturējās Purī, Kunga Džaganāthas Ratha-jātras ratu svētku laikā pie Viņa nāca tūkstošiem bhaktu. Ratu svētkos ļoti svarīga bija Gundičas tempļa mazgāšana, un Šrī Čaitanja to pats uzraudzīja. Kunga kopīgā sankīrtanas kustība Purī ļaudīm bija vislielākā izrāde. Tieši tas ir īstais paņēmiens, kā pievērst ļaužu prātus garīgajai apziņai. Čaitanja Mahāprabhu uzsāka šo masu sankīrtanu, un visu valstu vadītāji var izmantot šo garīgo kustību, lai ļaužu prāti būtu tīri, miera un savstarpējas draudzības pilni. Tieši tas visvairāk vajadzīgs mūsdienu sabiedrībai visā pasaulē.
Pēc kāda laika Kungs atkal devās ceļojumā uz Ziemeļindiju un nolēma apmeklēt Vrindāvanu un vietas tās apkārtnē. Šrī Čaitanja gāja cauri Džharikhandas (Madhja Bhāratas) džungļiem, un Viņa sankīrtanas kustībai pievienojās arī meža dzīvnieki. Kungu pavadīja mežonīgi tīģeri, ziloņi, lāči un brieži, un Viņš kopā ar tiem dziedāja sankīrtanā. Tā Čaitanja Mahāprabhu pierādīja, ka, sludinot sankīrtanu (kopīgu Dieva Kunga vārda dziedāšanu un slavināšanu), pat meža zvēri var dzīvot mierā un draudzībā, nemaz jau nerunājot par cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt civilizētiem. Šai pasaulē nav tāda cilvēka, kurš varētu nepievienoties sankīrtanas kustībai. Kunga sankīrtanas kustību neierobežo ne kasta, ne pārliecība, ne ādas krāsa, ne suga. Lūk, Šrī Čaitanjas misijas tiešs pierādījums: Viņš savā diženajā kustībā atļāva iesaistīties pat savvaļas dzīvniekiem.
Atgriezdamies no Vrindāvanas, Kungs vispirms apmeklēja Prajāgu, kur satikās ar Rūpu Gosvāmī un viņa jaunāko brāli Anupamu. Pēc tam Viņš devās uz Benaresu. Čaitanja Mahāprabhu divus mēnešus mācīja Šrī Sanātanam Gosvāmī pārpasaulīgo zinātni. Stāsts par Sanātanas Gosvāmī apmācīšanu ir ļoti garš, un šai aprakstā nav iespējams izklāstīt visus Kunga norādījumus. Taču pateiksim galvenās domas.
Sanātana Gosvāmī (agrāk Sākara Malliks) Navaba Huseina Šaha valdīšanas laikā strādāja Bengālijas valdībā. Viņš nolēma pievienoties Kungam, tāpēc aizgāja no darba. Kad Šrī Čaitanja atgriezās no Vrindāvanas un sasniedza Vārānasī, Viņš viesojās pie Šrī Tapanas Mišras un Čandrašēkharas, kuram palīdzēja Mahārāštras brāhmans. Tajā laikā garīgo dzīvi Vārānasī vadīja dižens mājāvādas skolas sanjāsī Šrīpāda Prakāšānanda Sarasvatī. Kad Kungs tur uzturējās, ļaudis Viņu ļoti iemīlēja, jo Čaitanja Mahāprabhu Vārānasī uzsāka masu sankīrtanas kustību. Ja Kungs kaut kur gāja, it īpaši, ja Viņš devās uz Višvanāthas templi, Tam sekoja tūkstošiem svētceļnieku. Dažus piesaistīja Šrī Čaitanjas izskats, bet citus Viņa melodiskās dziesmas, kas slavināja Dievu Kungu.
Mājāvādī sanjāsī sauc sevi par Nārājanām. Vārānasī vēl joprojām ir ļoti daudz mājāvādī sanjāsī. Daži cilvēki, kas redzēja Kungu sankīrtanas grupā, uzskatīja, ka Viņš tiešām ir Nārājana, un šīs vēstis sasniedza lielā sanjāsī Prakāšānandas nometni.
Indijā vienmēr pastāv garīga sacensība starp mājāvādas un Bhāgavatas skolām, un tāpēc, kad ziņas par Kungu sasniedza Prakāšānandu un viņš uzzināja, ka Kungs ir sanjāsī vaišnavs, viņš stāstītājiem teica, ka Šrī Čaitanjā nav nekā īpaša. Prakāšānanda nosodīja Kunga darbību, jo Čaitanja Mahāprabhu sludināja sankīrtanas kustību, kas Prakāšānandas acīs bija tikai reliģisks sentiments. Prakāšānanda ļoti dziļi studēja vēdāntu un ieteica sekotājiem vairāk uzmanības pievērst vēdāntai un nenodarboties ar sankīrtanu.
Kādam brāhmanam, kurš bija kļuvis par Kunga bhaktu, Prakāšānandas kritika nepatika, un viņš devās pie Kunga, lai izteiktu savu sarūgtinājumu. Brāhmans pastāstīja, ka pateicis sanjāsī Prakāšānandam Kunga vārdu, un Prakāšānanda stingri norājis Kungu, vairākas reizes izrunājot «Čaitanja». Brāhmans ļoti brīnījās, ka šis sanjāsī ne reizi nebija spējis izteikt Krišnas vārdu, kaut arī vairākkārt pateica «Čaitanja».
Kungs smaidot paskaidroja bhaktam brāhmanam, kāpēc mājāvādī nespēj izrunāt Krišnas svēto vārdu. «Mājāvādī apvaino Krišnas lotospēdas, lai gan viņi vienmēr saka «brahma, ātma, čaitanja» utt. Un, tā kā viņi necienīgi izturas pret Krišnas lotospēdām, tie patiesībā nespēj izrunāt Krišnas svēto vārdu. Krišnas vārds un Dieva Personība Krišna neatšķiras. Absolūtajā valstībā nav atšķirības starp Augstākās Patiesības vārdu, veidolu un personību, jo tur viss pastāv pārpasaulīgā svētlaimē. Dieva Personības Krišnas ķermenis un dvēsele ir viens un tas pats. Tādējādi Viņš nav kā dzīvās būtnes, kuras vienmēr atšķiras no sava ārējā ķermeņa. Krišnas stāvoklis ir pārpasaulīgs, tāpēc nezinātājam ir ļoti grūti patiešām iepazīt Dieva Personību Krišnu, Viņa svēto vārdu, slavu utt. Viņa vārds, slava, veidols un rotaļas pārpasaulīgā nozīmē ir viens un tas pats, un to nav iespējams izzināt ar materiālajiem jutekļiem.
Pārpasaulīgās attiecības Dieva Kunga rotaļās dod daudz lielāku svētlaimi nekā Brahmana apzināšanās vai saplūšana ar Visaugstāko. Ja tas tā nebūtu, tad tos, kuri jau atrodas pārpasaulīgajā Brahmana svētlaimē nepiesaistītu Dieva Kunga rotaļu pārpasaulīgā svētlaime.
Pēc tam Dieva Kunga bhaktas sarīkoja lielu tikšanos, uz kuru bija ielūgti visi sanjāsī, pašu Kungu un Prakāšānandu Sarasvatī ieskaitot. Šajā sapulcē abi zinātnieki (Kungs un Prakāšānanda) ilgi sprieda par sankīrtanas kustības garīgo vērtību. Lūk, īss šīs sarunas kopsavilkums.
Diženais mājāvādī sanjāsī Prakāšānanda jautāja Kungam, kādēļ Viņš dod priekšroku sankīrtanas kustībai, nevis Vēdānta-sūtras apgūšanai. Prakāšānanda teica, ka lasīt Vēdāntu-sūtru ir sanjāsī pienākums. Kas lika Kungam nodarboties ar sankīrtanu?
Uz šo jautājumu Kungs pazemīgi atbildēja: «Es esmu iesaistījies sankīrtanas kustībā, un nenodarbojos ar vēdāntas apguvi tāpēc, ka esmu liels muļķis.» Tādā veidā Kungs izlikās, ka Viņš ir viens no neskaitāmajiem šī laikmeta nejēgām, kuri pilnīgi nespēj saprast vēdāntas filozofiju. Tas, ka nejēgas nodarbojas ar vēdāntas apguvi, sabiedrībā ir radījis daudz nekārtību. Kungs turpināja: «Un, tā kā esmu liels muļķis, garīgais skolotājs man aizliedza spēlēties ar vēdāntas filozofiju. Viņš teica, lai Es labāk daudzinu Dieva Kunga svēto vārdu, un tas Mani atpestīs no materiālajām važām.
Šajā Kali laikmetā nav citas reliģijas kā vienīgi Dieva Kunga slavināšana, izrunājot Viņa svēto vārdu, un tas teikts visos svētajos rakstos. Mans garīgais skolotājs mācīja Man šloku [no Brihan-nāradīja Purānas]:

harēr nāma harēr nāma harēr nāmaiva kēvalam
kalau nāstj ēva nāstj ēva nāstj ēva gatir anjathā

Tāpēc, pildot garīgā skolotāja norādījumu, Es daudzinu Hari svēto vārdu, un tas Mani padara pilnīgi neprātīgu. Izrunājot svēto vārdu, Es pilnīgi aizmirstos un reizēm smejos, raudu un dejoju kā ārprātīgais. Es domāju, ka patiešām esmu sajucis prātā no šīs daudzināšanas, un tāpēc par to jautāju savam garīgajam skolotājam. Viņš teica, ka šīs pārpasaulīgās izjūtas ir īstās svētā vārda daudzināšanas sekas, un tās ir ļoti retas. Tās liecina par mīlestību uz Dievu, un tas ir augstākais dzīves mērķis. Mīlestība uz Dievu stāv pāri atbrīvei [mukti], tāpēc to sauc par piekto sevis apzināšanās pakāpi, kas ir augstāka par atbrīvi. Daudzinot Krišnas svēto vārdu, cilvēks sasniedz mīlestību uz Dievu, un Man ir ļoti paveicies, ka esmu ieguvis svētību.»
Noklausījušies šos Kunga vārdus, mājāvādī sanjāsī jautāja, kas ļauns, ja cilvēks ne vien daudzina svēto vārdu, bet arī apgūst vēdāntu. Prakāšānanda Sarasvatī labi zināja, ka Kungs agrāk bijis pazīstams kā Nimāi Pandits, ārkārtīgi izglītots Navadvīpas zinātnieks, un acīmredzot Viņš tēlo nejēgu ar kādu mērķi. Uzklausījis šo sanjāsī jautājumu, Čaitanja Mahāprabhu pasmaidīja un teica: «Mans dārgais kungs, ja tev nekas nav pretī, tad Es atbildēšu uz tavu jautājumu.»
Visiem sanjāsī patika Kunga godīgums, un tie bez naida atbildēja, ka neapvainosies par to, ko Viņš teiks. Tad Šrī Čaitanja sacīja: «Vēdānta-sūtra sastāv no dievišķiem vārdiem jeb skaņām, kuras izrunājusi pārpasaulīgā Dieva Personība. Vēdāntā nevar būt tādu cilvēcisku trūkumu kā kļūdu, maldu, krāpšanas vai nespējas. Vēdānta-sūtrā ir izklāstīts Upanišadu vēstījums, un viss, kas tur teikts, noteikti ir cildināms. Bet visi Šankarāčārjas iztulkojumi nesniedz sūtru tiešo jēgu, tāpēc tie visu sabojā.
Vārds «Brahmans» norāda uz vislielāko no visiem, uz to, kas ir pārpasaulīgas varenības pilns un pārāks par ikvienu. Brahmans galu galā ir Dieva Personība, bet mājāvādī Viņu aizklāj ar netiešiem iztulkojumiem un sauc par bezpersonisku. Garīgajā valstībā viss ir pārpasaulīgas svētlaimes pilns, arī Dieva Kunga veidols, ķermenis, atrašanās vieta un piederumi. Viss ir mūžīgas apziņas un svētlaimes pilns. Impersonālais vēdāntas iztulkojums nav Āčārjas Šankaras vaina, bet, ja kāds to pieņem, tad viņa garīgā dzīve lemta neveiksmei. Ikviens, kas uzskata Dieva Personības pārpasaulīgo ķermeni par kaut ko laicīgu, noteikti ir vislielākais zaimotājs.»
Kungs runāja ar sanjāsī gandrīz tāpat kā ar Bhatāčārju no Purī. Šrī Čaitanja ar spēcīgiem argumentiem gandrīz pilnīgi apgāza mājāvādī iztulkojumus. Visi sanjāsī teica, ka Kungs ir Vēdu personifikācija un pati Dieva Personība. Viņi pievērsās bhakti mācībai, pieņēma Kunga Šrī Krišnas svēto vārdu daudzināšanu un paēda pusdienas kopā ar Kungu, kurš sēdēja viņu vidū. Pēc tam, kad Čaitanja Mahāprabhu bija padarījis sanjāsī par bhaktām, Viņš Vārānasī kļuva vēl slavenāks, un pie Kunga nāca tūkstošiem cilvēku. Tā Šrī Čaitanja parādīja Šrīmad Bhāgavata-dharmas svarīgumu un uzveica visas pārējās garīgās apzināšanās sistēmas. Pēc tam visu Vārānasī pārņēma pārpasaulīgā sankīrtanas kustība.
Kamēr Kungs uzturējās Vārānasī, tur ieradās arī Sanātana Gosvāmī, kurš bija aizgājis no darba. Pirms tam viņš bija Navaba Huseina Šaha Bengālijas valdības ministrs. Sanātanam Gosvāmī bija zināmas grūtības ar valdības darba atstāšanu, jo Navabs nevēlējās viņu atlaist. Tomēr Sanātana Gosvāmī ieradās Vārānasī, un Kungs tam mācīja garīgās kalpošanas principus. Viņš skaidroja Sanātanam Gosvāmī, kāds ir dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis, pastāstīja, kas rada sasaistību materiālajos apstākļos, kādas ir būtnes mūžīgās attiecības ar Dieva Personību, kāds ir Dieva Augstākās Personības pārpasaulīgais stāvoklis un kādi ir Viņa izvērsumi atšķirīgās avatāru pilnīgajās daļās, kā Dievs Kungs valda pār dažādām Visuma daļām, kāda ir Viņa pārpasaulīgās mājvietas daba, kas ir bhakti darbība, kādas ir tās attīstības pakāpes, kādi ir likumi un ierobežojumi, lai pakāpeniski sasniegtu garīgo pilnību, kādas ir dažādu avatāru pazīmes atšķirīgos laikmetos un kā pazīt avatārus, balstoties uz svētajiem rakstiem.
Kunga norādījumi Sanātanam Gosvāmī veido lielu «Šrī Čaitanjas-čaritāmritas» daļu, un, lai izskaidrotu tos visos sīkumos, būtu vajadzīgs vesels sējums. Tas sīki aprakstīts grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība».
Čaitanja Mahāprabhu apmeklēja visas svarīgākās Mathuras vietas un tad sasniedza Vrindāvanu. Kungs Čaitanja bija dzimis augstas kārtas brāhmanu ģimenē, pie tam kā sanjāsī Viņš bija visu varnu un āšramu garīgais skolotājs. Tomēr Šrī Čaitanja pieņēma ēdienu no visu kārtu vaišnaviem. Mathurā Sanodijas brāhmani tika uzskatīti par zemāko sabiedrības daļu, taču Kungs gāja pusdienot arī šāda brāhmana ģimenē, jo namatēvs bija Mādhavēndras Purī ģimenes māceklis.
Vrindāvanā Kungs nomazgājās divdesmit četrās galvenajās peldvietās un ghatās. Viņš apceļoja visus divpadsmit galvenos vanas (mežus). Šajos mežos govis un putni sveica Šrī Čaitanju kā senu draugu. Vēl Kungs sāka apskaut visus šī meža kokus un, to darīdams, juta pārpasaulīgu ekstāzi. Reizēm Viņš zaudēja samaņu, bet bhaktas atgrieza Čaitanju Mahāprabhu pie apziņas, daudzinot Krišnas svēto vārdu. Pārpasaulīgās pazīmes, kas bija redzamas Kunga ķermenī Vrindāvanas mežu apceļošanas laikā, bija pilnīgi neatkārtojamas un neizskaidrojamas, un šai aprakstā par tām ir pastāstīts tikai īsumā.
Dažas no svarīgākajām vietām, ko Šrī Čaitanja Vrindāvanā apmeklēja, bija Kāmjavana, Ādīšvara, Pāvana-sarovara, Khadiravana, Šēšašājī, Khēla-tīrtha, Bhāndīravana, Bhadravana, Šrīvana, Lauhavana, Mahāvana, Gokula, Kālija-hrada, Dvādašāditja, Kēšī-tīrtha utt. Ieraudzījis vietu, kur notika rāsas deja, Kungs tūlīt iegrima transā. Uzturēdamies Vrindāvanā, Viņš dzīvoja Akrūra-ghātā.
Čaitanjas Mahāprabhu kalps Krišnadāsa Vipra mudināja Kungu doties atpakaļ uz Prajāgu un nomazgāties Māgha Mēlas laikā. Šrī Čaitanja piekrita, un viņi devās turp. Pa ceļam tie satika vairākus pathanus, starp kuriem bija viens izglītots moulans. Kungam bija saruna ar moulanu un viņa pavadoņiem, un Čaitanja Mahāprabhu pārliecināja to, ka arī Korānā ir aprakstīta Bhāgavata-dharma un Krišna. Visi pathani pievērsās garīgajai kalpošanai.
Kad Kungs atgriezās Prajāgā, Viņu pie Bindu-mādhavas tempļa sagaidīja Šrīla Rūpa Gosvāmī ar jaunāko brāli. Šoreiz Prajāgas iedzīvotāji uzņēma Kungu ar daudz lielāku cieņu. Vallabhas Bhata, kurš dzīvoja otrā upes krastā Ādāilas ciematā, uzaicināja Kungu pie sevis, bet pa ceļam Čaitanja Mahāprabhu ielēca Jamunas upē. Bhaktas Viņu izvilka ar lielām grūtībām, Kungs bija nesamaņā. Galu galā Viņš apciemoja Vallabha Bhatas galveno mītni. Vallabha Bhata bija viens no ievērojamākajiem Kunga pielūdzējiem, bet vēlāk viņš nodibināja pats savu pēctecību — Vallabha-sampradāju.
Prajāgā, Dašāšvamēdha-ghātas krastmalā, Čaitanja Mahāprabhu desmit dienas pēc kārtas mācīja Rūpam Gosvāmī zinātni par garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Viņš aprakstīja Gosvāmī dzīvo būtņu iedalījumu 8 400 000 veidos. Pēc tam Viņš mācīja par cilvēku dzīvības veidiem. Kungs īpaši pieminēja Vēdu principu sekotājus, to vidū auglīga darba darītājus, tad īpaši izcēla empīriskos filozofus, no kuriem daži kļūst par atbrīvotām dvēselēm. Viņš teica, ka tikai retais patiešām ir tīrs Kunga Šrī Krišnas bhakta.
Šrīla Rūpa Gosvāmī bija Sanātanas Gosvāmī jaunākais brālis, un, aizgājis no darba valdībā, viņš sev līdzi atveda divas laivas pilnas ar zelta monētām. Tas nozīmē, ka darbā viņš bija nopelnījis vairākus simtus tūkstošus rūpiju. Aizejot no mājām, lai dotos pie Čaitanjas Mahāprabhu, Rūpa Gosvāmī sadalīja bagātību šādā veidā: pusi ziedoja kalpošanai Dievam Kungam un Viņa bhaktām, ceturtdaļu atstāja radiniekiem un ceturtdaļu paturēja sev katram gadījumam. Tādā veidā viņš parādīja piemēru visiem ģimenes cilvēkiem.
Kungs mācīja Gosvāmī garīgo kalpošanu, salīdzinot to ar vīteņaugu, un ieteica rūpīgi aizsargāt bhakti augu no traka ziloņa apvainojuma pret tīriem bhaktām. Vēl šis vīteņaugs jāaizsargā no vēlmes apmierināt jutekļus, sasniegt monistisko atbrīvi vai hatha-jogas pilnību. Tie visi ir traucēkļi garīgās kalpošanas ceļā. Līdzīgi tam vardarbība pret dzīvajām būtnēm, vēlme pēc pasaulīgiem ieguvumiem, pasaulīga goda un slavas kaitē bhakti attīstībai jeb Bhāgavata-dharmai.
Tīrai garīgajai kalpošanai jābūt brīvai no visām vēlmēm pēc jutekļu apmierināšanas, auglīgām tieksmēm un monistisko zināšanu izkopšanas. Cilvēkam jāatbrīvojas no visu veidu apzīmējumiem, un, kad viņš ir pārpasaulīgi šķīstījies, tas ar attīrītiem jutekļiem var kalpot Kungam.
Kamēr vien cilvēks vēlas jutekliski baudīt, saplūst ar Visaugstāko vai iegūt mistiskās spējas, nevar būt ne runas par tīras garīgās kalpošanas stāvokļa sasniegšanu.
Garīgā kalpošana notiek divos līmeņos — kā sākotnējā prakse un kā spontānas jūtas. Kad cilvēks ir pacēlies spontānu emociju līmenī, viņš var attīstīties tālāk un iegūt garīgu pieķeršanos, emocijas, mīlestību, kā arī sasniegt vēl daudzas augstākas garīgās dzīves pakāpes, kurām angļu valodā nav apzīmējuma. Mēs esam centušies izskaidrot garīgās kalpošanas zinātni grāmatā «Bhakti nektārs», kas balstās uz Šrīlas Rūpas Gosvāmī autoritatīvo darbu «Bhakti-rasāmrita-sindhu».

Pārpasaulīgajā garīgajā kalpošanā ir piecas attiecību pakāpes:

1. Sevis apzināšanās pakāpe, kas seko tūlīt pēc atbrīves no
materiālajām važām, ir šānta jeb neitralitātes pakāpe.

2. Pēc tam, kad cilvēks iegūst vairāk pārpasaulīgu zināšanu par
Dieva Kunga iekšējām varenībām, viņš pāriet dāsjas pakāpē.

3. Tālāk attīstoties dāsjas pakāpei, izveidojas cieņas pilna brālība ar
Dievu Kungu, un pēc tam izpaužas vienlīdzīga draudzība. Abas šīs
pakāpes sauc par sakhju jeb garīgo kalpošanu draudzībā.

4. Augstāka pakāpe ir vecāku mīlestība uz Dievu Kungu, un to sauc
par vātsalju.

5. Taču laulības mīlestība ir vēl augstāka, un to sauc par visaugstāko
Dieva mīlestības pakāpi, lai gan pēc īpašībām visas šīs pakāpes
neatšķiras. Augstāko laulības mīlestību sauc par mādhurju.

Tā Kungs mācīja Rūpam Gosvāmī garīgās kalpošanas zinātni un pēc tam aizsūtīja viņu uz Vrindāvanu atrast pazudušās Dieva Kunga pārpasaulīgo rotaļu vietas. Tad Čaitanja Mahāprabhu atgriezās Vārānasī, atpestīja sanjāsī un mācīja Rūpas Gosvāmī vecāko brāli. Par to jau runājām.
Kungs uzrakstīja tikai astoņas savu norādījumu šlokas, un tās sauc par «Šikšāštaku». Visus pārējos Kunga dievišķās mācības darbus uzrakstīja Viņa galvenie sekotāji — seši Vrindāvanas Gosvāmī un viņu sekotāji. Šrī Čaitanjas filozofija ir bagātāka par jebkuru citu, un tā ir atzīta par dzīvu mūsdienu reliģiju, kas var kļūt par višva-dharmu jeb reliģiju ikvienam. Mēs esam priecīgi, ka šīs mācības izplatīšanu uzņēmušies tādi aizrautības pilni gudrie kā Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādža un viņa mācekļi. Mēs ar nepacietību gaidīsim laimīgās Bhāgavata-dharmas jeb prēma-dharmas dienas, kuras aizsāka Šrī Čaitanja Mahāprabhu.
Astoņas Kunga sacerētās šlokas ir:

1.

Lai slavēta Šrī Krišnas sankīrtana, kas attīra sirdi no daudzu gadu
gaitā sakrātajiem putekļiem un nodzēš saistītās dzīves liesmas, apturot
dzimšanu un nāvi! Sankīrtanas kustība ir lielākā svētība visai cilvēcei,
jo tā mirdz svētības mēness stariem. Tā ir visu pārpasaulīgo zināšanu
dzīvība. Tā izpleš pārpasaulīgās svētlaimes okeānu un ļauj mums
pilnībā nobaudīt nektāru, ko vienmēr tik ļoti kārojam.

2.

Mans Kungs, vienīgi Tavs svētais vārds var dot visu svētību dzīvajām
būtnēm, tāpēc Tev ir simtiem un miljoniem vārdu, kā Krišna un
Govinda. Šajos pārpasaulīgajos vārdos Tu esi ielicis visus savus dievišķos
spēkus. Nav pat stingru likumu, kā daudzināt šos vārdus. Mans Kungs,
Tu esi tik žēlsirdīgs, ka, daudzinot Tavus svētos vārdus, mēs varam
viegli tuvoties Tev, taču es esmu tik nelaimīgs, ka mani tie nepiesaista.

3.

Kas daudzina Kunga svēto vārdu pazemīgā noskaņā, jūtoties zemāks
par zāli uz ceļa, pacietīgāks par koku, kas brīvs no vismazākā lepnuma un
vienmēr gatavs godāt citus, tas var slavināt Kunga vārdu bez mitas.

4.

Visvarenais Kungs, es nealkstu ne pēc bagātības, ne pēc skaistām
sievietēm, ne arī pēc daudziem sekotājiem. Es tikai vēlos nesavtīgi kalpot
Tev mūžu pēc mūža.

5.

Ak, Mahārādžas Nandas dēls [Krišna], es esmu Tavs mūžīgais kalps, bet
tā vai citādi es esmu iekritis šajā dzimšanas un nāves okeānā. Lūdzu, glāb
mani! Es vēlos kļūt par puteklīti pie Tavām lotospēdām.

6.

Mans Kungs, kad gan, daudzinot Tavu svēto vārdu, manas acis rotās
mīlestības asaras, kas ritēs pār vaigiem? Kad reiz aizlūzīs mana balss,
un kad man mati celsies stāvus, dziedot Tavu vārdu?

7.

Govinda, bez Tevis man viens mirklis ir kā vesela mūžība. Asaras
straumēm līst no manām acīm, un visa pasaulē kļuvusi tukša.

Vienīgi Krišna ir mans Kungs, un Viņš būs mans Kungs, pat ja
apskaujot nodarīs sāpes vai salauzīs manu sirdi, nekad neparādoties
manā priekšā. Viņš var darīt visu, ko vēlas, bet vienmēr būs mans Kungs,
ko pielūdzu.


1. Visi šie filozofiskie jautājumi sīkāk apskatīti grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība».
Šrīmad Bhāgavatamā tie visi ir izskaidroti.

2. Pilnīgs Kunga sniegtā skaidrojuma teksts aizņemtu nelielu grāmatu, tāpēc tas pasniegts
kā nodaļa grāmatā «Kunga Čaitanjas mācība».

3. Šim nolūkam ir izveidota Krišnas apziņas biedrība.

4. Šrīmad Bhāgavatamas kopsavilkums.


Tālāk:

Pirmā nodaļa Gudro jautājumi