Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.2

null

OTRĀ NODAĻA

Dievišķums un
dievišķā kalpošana

1. PANTS

vjāsa uvāča

iti samprašna-samhrišto    viprānām raumaharšanih
pratipūdžja vačas tēšām    pravaktum upačakramē

vjāsah uvāča — Vjāsa sacīja; iti — tā; samprašna
pilnīgo jautājumu; samhrištah — pilnīgi apmierināts; viprānām
gudro; raumaharšanih — Romaharšanas dēls Ugrašrava; pratipūdžja
pateicies viņiem; vačah — vārdi; tēšām — to; pravaktum
atbildēt tiem; upačakramē — centās.

TULKOJUMS

Romaharšanas dēls Ugrašrava [Sūta Gosvāmī] ļoti apmierināts ar
pilnīgajiem brāhmanu jautājumiem, pateicās viņiem un centās atbildēt.

SKAIDROJUMS

Naimišāranjas gudrie uzdeva Sūtam Gosvāmī
sešus jautājumus un viņš pēc kārtas uz tiem atbildēja.

2. PANTS

sūta uvāča

jam pravradžantam anupētam apēta-kritjam
    dvaipājano viraha-kātara ādžuhāva
putrēti tan-majatajā taravo ‘bhinēdus
    tam sarva-bhūta-hridajam munim ānato ‘smi

sūtah — Sūta Gosvāmī; uvāča — sacīja; jam — kam;
pravradžantam — aizejot atsacīšanās dzīves kārtā; anupētam
nesaņemot iesvētību ar svēto auklu; apēta — nesekojis ceremonijām;
kritjam — noteiktie pienākumi; dvaipājanah — Vjāsadēva;
viraha — atšķirtības; kātarah — baidīdamies no; ādžuhāva
sauca; putra iti — ak, mans dēls; tat-majatajā — iegrimis tādās
domās; taravah — visi koki; abhinēduh — atbildēja; tam
viņam; sarva — visas; bhūta — dzīvās būtnes; hridajam
sirds; munim — gudrais; ānatah asmi — noliecos.

TULKOJUMS

Šrīla Sūta Gosvāmī sacīja: Es pazemīgi noliecos diženā gudrā
[Šukadēvas Gosvāmī] priekšā, jo viņš spēj ieiet visu sirdīs. Kad gudrais devās
prom no mājām, lai pieņemtu atsacīšanās dzīves kārtu [sanjāsu], nesaņēmis svēto
auklu un neizgājis citas augstākajās kārtās pieņemtās ceremonijas, viņa tēvs
Vjāsadēva, baidīdamies šķirties, sauca: «Mans dēls!» Bet tikai koki, kuri arī
pārdzīvoja šķiršanos, atbalsoja noskumušā tēva vārdus.

SKAIDROJUMS

Varnu un āšramu iekārta uzliek sekotājiem daudzus pienākumus. Saskaņā ar tiem cilvēkam, kas vēlas apgūt Vēdas, jāiet pie īstena garīgā skolotāja un jālūdz, lai tas pieņemtu viņu par mācekli. Svētā aukla norāda, ka cilvēks ir spējīgs apgūt Vēdas no āčārjas jeb īstena garīgā skolotāja. Šrī Šukadēva Gosvāmī neveica šādas šķīstīšanās ceremonijas, jo viņš bija atbrīvota dvēsele jau no pašas dzimšanas.
Cilvēks parasti piedzimst kā ikdienišķa būtne, un šķīstīšanās ir viņa otrā dzimšana. Kad cilvēks ierauga jaunu gaismu un meklē norādījumus garīgajai attīstībai, viņš iet pie garīgā skolotāja, lai mācītos Vēdas. Garīgais skolotājs par mācekli pieņem tikai patiesu jautātāju un dod viņam svēto auklu. Tādā veidā cilvēks kļūst par divreiz dzimušo jeb dvidžu. Dvidža var mācīties Vēdas un, labi tās apguvis, kļūt par vipru. Vipra jeb brāhmans, kas apveltīts ar visām vajadzīgajām īpašībām, apzinās Absolūtu un tālāk pilnveidojas garīgajā dzīvē, līdz kļūst par vaišnavu. Šī pakāpe ir brāhmana aspirantūra. Brāhmanam, kurš tiecas pilnveidoties, noteikti jākļūst par vaišnavu, jo vaišnavs ir sevi apzinājies, izglītots brāhmans.
Šrīla Šukadēva Gosvāmī bija vaišnavs jau no pašas dzimšanas; tāpēc viņam vairs nebija jāiziet visas varnāšramas iekārtas ceremonijas. Varnāšrama-dharmas galamērķis ir pārvērst neaudzinātu cilvēku par tīru Dieva Kunga bhaktu jeb vaišnavu. Tāpēc ikviens, kas kļūst par vaišnavu un kuru atzīst augstākā līmeņa vaišnavs (utama-adhikārī), jau uzskatāms par brāhmanu, neatkarīgi no dzimšanas vai agrākajiem darbiem. Šrī Čaitanja Mahāprabhu pieņēma šo principu un atzina Šrīlu Haridāsu Thākuru par svētā vārda āčārju, lai gan Thākurs Haridāsa bija dzimis muhamedāņu ģimenē. Varam secināt, ka Šrīla Šukadēva Gosvāmī bija dzimis vaišnavs un tāpēc viņam jau piemita visas brāhmaniskās īpašības. Šukadēvam Gosvāmī vairs nebija jāiziet nekādas ceremonijas. Jebkurš zemas kārtas cilvēks, pat kirāta, hūna, āndhara, pulinda, pulkaša, ābhīra, šumbha, javana, khasa vai pat zemāks, ar vaišnavu žēlastību var pacelties augstākajā pārpasaulīgajā stāvoklī. Šrīla Šukadēva Gosvāmī bija Šrī Sūtas Gosvāmī garīgais skolotājs, tāpēc Sūta Gosvāmī vispirms pazemīgi noliecās Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī priekšā un tad sāka atbildēt uz Naimišāranjas gudro jautājumiem.

3. PANTS

jah svānubhāvam akhila-šruti-sāram ēkam
    adhjātma-dīpam atititīršatām tamo ‘ndham
samsārinām karunajāha purāna-guhjam
    tam vjāsa-sūnum upajāmi gurum munīnām

jah — tas, kurš; sva-anubhāvam — pats uzkrājis
(pieredzējis); akhila — visapkārt; šruti — Vēdas;
sāram — krējums; ēkam — vienīgais; adhjātma — pārpasaulīga;
dīpam — lāpa; atititīršatām — vēloties pārvarēt; tamah
andham
— ļoti tumšo materiālo esamību; samsārinām — materiālistisko
cilvēku; karunajā — ar bezcēloņu žēlastību; āha — teica;
purāna — Vēdu papildinājums; guhjam — ļoti noslēpumains;
tam — viņam; vjāsa-sūnum — Vjāsadēvas dēlam; upajāmi
pazemīgi noliecos; gurum — garīgais skolotājs; munīnām — lielu
gudro.

TULKOJUMS

Es apliecinu cieņu viņam [Šukam], kurš ir visu gudro garīgais
skolotājs un Vjāsadēvas dēls. Būdams ļoti līdzjūtīgs pret materiālistiem, kuri
cīnās, lai šķērsotu tumšākos materiālās esamības apvidus, viņš teica šo
visnoslēpumaināko Vēdu zinību būtības papildinājumu, pēc tam, kad bija izpratis
to ar pieredzi.

SKAIDROJUMS

Var teikt, ka šajā lūgšanā Šrīla Sūta Gosvāmī īsumā izklāsta visu Šrīmad Bhāgavatamas ievadu. Šrīmad Bhāgavatama ir dabiskais Vēdānta-sūtras komentārs un papildinājums. Vjāsadēva sarakstīja Vēdānta-sūtru jeb Brahma-sūtras, lai pasniegtu Vēdu zināšanu būtību. Šrīmad Bhāgavatama ir šīs būtības dabiskais skaidrojums. Šrīla Šukadēva Gosvāmī bija pilnībā apguvis Vēdānta-sūtru, un tāpēc viņš bija izpratis tās komentāru Šrīmad Bhāgavatamu. Un tikai savā bezgalīgajā žēlastībā pret apjukušajiem materiālistiem, kuri vēlas tikt pāri neziņai, viņš pirmo reizi teica šīs noslēpumainās zināšanas.
Nav jēgas strīdēties par to, vai materiālisti var būt laimīgi. Neviena materiālistiska būtne — vai tas būtu lielais Brahma, vai maza skudriņa — nevar būt laimīga. Ikviens kaļ mūžīgas laimes plānus, bet tos vienmēr sagrauj materiālās dabas likumi. Tāpēc materiālistisko pasauli sauc par Dieva valstības tumšāko daļu. Tomēr nelaimīgie materiālisti var no tās izkļūt, ja tikai to vēlas. Diemžēl viņi ir tādi muļķi, ka negrib izkļūt no šīs pasaules. Tāpēc materiālisti tiek salīdzināti ar kamieļiem, kas bauda ērkšķainus zarus, jo viņiem patīk šo zaru un asiņu garša. Kamielis nesaprot, ka tās ir viņa paša asinis, jo ērkšķi sadur viņa mēli. Gluži tāpat materiālistam paša asinis ir saldas kā medus. Lai gan materiālistu vienmēr moka materiālās lietas, ko viņš pats ir radījis, šāds cilvēks nevēlas no tām atbrīvoties. Šādus materiālistus sauc par karmī. No simtiem tūkstošiem karmī tikai daži jūtas noguruši no materiālās darbības un vēlas izkļūt no šī labirinta. Tādus saprātīgos sauc par gjānī. Vēdānta-sūtra ir domāta viņiem. Tomēr Šrīla Vjāsadēva, būdams Visaugstā Kunga avatārs, paredzēja, ka negodīgi ļaudis izmantos Vēdānta-sūtru saviem mērķiem, tāpēc viņš pats papildināja Vēdānta-sūtru ar Bhāgavata Purānu. Šajā pantā skaidri teikts, ka Bhāgavatama ir Brahma-sūtras sākotnējais komentārs. Šrīla Vjāsadēva mācīja Bhāgavatamu savam dēlam Šrīlam Šukadēvam Gosvāmī, kurš jau atradās pārpasaulīgajā atbrīves stāvoklī. Šrīla Šukadēva pats izprata Bhāgavatamu un tad to izskaidroja. Ar viņa žēlastību Bhāgavata-vēdānta-sūtra ir pieejama visām patiesīgajām dvēselēm, kuras vēlas izkļūt no materiālās esamības.
Neviens cits Vēdānta-sūtras komentārs nevar sacensties ar Šrīmad Bhāgavatamu. Šrīpāda Šankarāčārja tīšām nerunāja par Bhāgavatamu, jo zināja, ka šo dabisko komentāru būtu grūti pārspēt. Viņš uzrakstīja «Šārīraka-bhāšju», un viņa tā saucamie sekotāji nosodīja Bhāgavatamu kā kaut kādu «jaunu» darbu. Nevajag ļauties šādai mājāvādas skolas propagandai, kas vērsta pret Bhāgavatamu. Iesācējam no šīs ievada šlokas jāsaprot, ka Šrīmad Bhāgavatama ir vienīgais pārpasaulīgais darbs, kas domāts paramahamsām, kuri pilnīgi atbrīvojušies no materiālās ļaunprātības slimības. Mājāvādī apskauž Dieva Personību par spīti tam, ka Šrīpāda Šankarāčārja atzina Nārājanas, Dieva Personības, pārākumu pār materiālo pasauli. Skaudības pilnajiem mājāvādī Bhāgavatama nav pieejama, bet tie, kas tik tiešām vēlas izkļūt no šīs materiālās esamības, var rast patvērumu šajā darbā, jo to teicis atbrīvotais Šrīla Šukadēva Gosvāmī. Bhāgavatama ir pārpasaulīga gaisma, kurā cilvēks var skaidri ieraudzīt, ka dievišķā Absolūtā Patiesība tiek izprasta kā Brahmans, Paramātma un Bhagavāns.

4. PANTS

nārājanam namaskritja    naram čaiva narottamam
dēvīm sarasvatīm vjāsam    tato džajam udīrajēt

nārājanam — Dieva Personība; namah-kritja — pazemīgi
noliecoties; naram ča ēva — un Nārājana Riši; nara-uttamam
augstākais no cilvēkiem; dēvīm — dieviete; sarasvatīm — izglītības
valdniece; vjāsam — Vjāsadēva; tatah — pēc tam; džajam
viss, kas domāts uzvarēšanai; udīrajēt — paziņots.

TULKOJUMS

Šrīmad Bhāgavatama ir pats uzvaras iemiesojums, un pirms Bhāgavatamas
teikšanas pazemīgi jāgodina Dieva Personība Nārājana, augstākais no cilvēkiem
Nara-nārājana Riši, izglītības dieviete māte Sarasvatī un Bhāgavatamas autors
Šrīla Vjāsadēva.

SKAIDROJUMS

Visi Vēdu raksti un Purānas domātas, lai uzveiktu visdziļāko materiālās esamības tumsību. Dzīvā būtne ir pilnīgi aizmirsusi savas attiecības ar Dievu, jo kopš neatminamiem laikiem ir pārlieku pieķērusies materiālo jutekļu apmierināšanai. Materiālajā pasaulē tā pastāvīgi cīnās par esamību, bet ar saviem plāniem nespēj no šīs pasaules izkļūt. Ja būtne vispār vēlas uzvarēt nebeidzamajā cīņā par esamību, tai jāatjauno savas mūžīgās attiecības ar Dievu. Ikvienam, kurš vēlas izmantot šīs zāles, jāmeklē patvērums tādos darbos kā Vēdas un Purānas. Nejēgas apgalvo, ka Purānām nav nekāda sakara ar Vēdām. Taču Purānas ir Vēdu izskaidrojumi un papildinājumi, kas domāti dažādu veidu cilvēkiem. Visi cilvēki nav vienādi. Vienus vada skaidrība, otrus — kaislības, bet trešos — neziņa. Purānas sadalītas tā, ka jebkura līmeņa cilvēks var gūt no tām labumu, pakāpeniski atjaunot zaudēto stāvokli, un izkļūt no grūtās cīņas par esamību. Šrīla Sūta Gosvāmī parāda, kādā veidā jālasa Purānas. Šim paraugam var sekot visi, kas tiecas kļūt par Vēdu rakstu un Purānu sludinātājiem. Šrīmad Bhāgavatama ir neaptraipītā Purāna, un tā īpaši domāta cilvēkiem, kuri vēlas uz visiem laikiem atbrīvoties no materiālajām saitēm.

5. PANTS

munajah sādhu prišto ‘ham    bhavadbhir loka-mangalam
jat kritah krišna-samprašno    jēnātmā suprasīdati

munajah — gudrie; sādhu — tas ir būtiski; prištah
— jautāts; aham — es; bhavadbhih — jūsu; loka — pasaule;
mangalam — svētība; jat — jo; kritah — dara; krišna
— Dieva Personība; samprašnah — būtisks jautājums; jēna — ar ko;
ātmā — patība; suprasīdati — pilnīgi iepriecināta.

TULKOJUMS

Gudrie, jūs man uzdevāt pamatotus jautājumus. Tie ir vērtīgi, jo
saistīti ar Kungu Krišnu, un tāpēc būtiski visas pasaules svētībai. Tikai tādi
jautājumi var pilnīgi apmierināt patību.

SKAIDROJUMS

Iepriekš jau tika teikts, ka Bhāgavatamā dotas zināšanas par Absolūto Patiesību, tāpēc Naimišāranjas gudro jautājumi ir pareizi un pamatoti, jo tie saistīti ar Krišnu, Dieva Augstāko Personību, Absolūto Patiesību. Bhagavad-gītā (15.15.) Dieva Personība norāda, ka visas Vēdas nav nekas cits, kā tikai Viņa, Kunga Krišnas, meklējumi. Tāpēc jautājumi, kas saistīti ar Krišnu, ir visu vēdisko jautājumu būtība.
Pasaule ir jautājumu un atbilžu pilna. Gan putni, gan zvēri, gan cilvēki pastāvīgi jautā un atbild. Putni ligzdā sāk savu dienu ar jautājumiem un atbildēm, arī vakarā, atgriezušies ligzdā, viņi jautā un atbild. Arī cilvēks, ja vien viņš nav cieši aizmidzis, visu laiku vaicā un atbild. Pastāvīgi jautā un atbild gan tirgotāji veikalos, gan juristi tiesās, gan skolnieki un studenti. Arī likumdevēji parlamentos ir iegrimuši jautājumos un atbildēs, tāpat politiķi un preses pārstāvji visu laiku vaicā un atbild. Viņi to dara visu mūžu, bet nekad nav apmierināti. Dvēseli var apmierināt tikai tie jautājumi un atbildes, kas saistīti ar Krišnu.
Krišna mums ir vistuvākais Kungs, draugs, tēvs vai dēls, un uz Viņu mēs varam vērst laulības mīlestību. Aizmirstot Krišnu, mēs esam radījuši daudzas lietas, par ko jautāt un atbildēt, bet neviena no tām nespēj mums dot pilnīgu apmierinājumu. Viss, izņemot Krišnu, dod tikai pārejošu prieku, tāpēc, ja gribam būt pilnīgi apmierināti, mums jāpievēršas jautājumiem un atbildēm par Krišnu. Ik mirkli mūs kāds izjautā un mēs dodam atbildes. Šrīmad Bhāgavatama apraksta jautājumus un atbildes, kas saistīti ar Krišnu, tāpēc, vienīgi lasot un klausoties šo pārpasaulīgo darbu, mēs varam gūt visaugstāko apmierinājumu. Cilvēkam jāmācās Šrīmad Bhāgavatama, un ar tās palīdzību jārisina visi sabiedriskie, politiskie un reliģiskie jautājumi. Šrīmad Bhāgavatama un Krišna ietver sevī pilnīgi visu.

6. PANTS

sa vai pumsām paro dharmo    jato bhaktir adhokšadžē
ahaitukj apratihatā    jajātmā suprasīdati

sah — tas; vai — noteikti; pumsām — cilvēces;
parah — cēlākais; dharmah — pienākums; jatah — ar ko;
bhaktih — garīgā kalpošana; adhokšadžē — Pārpasaulībai;
ahaitukī — bez cēloņiem; apratihatā — nepārtraukta; jajā
ar ko; ātmā — patība; suprasīdati — pilnīgi apmierināta.

TULKOJUMS

Visas cilvēces augstākais pienākums [dharma] ir tas, ko veicot,
ikviens var sasniegt mīlestības pilnu garīgo kalpošanu pārpasaulīgajam Dievam
Kungam. Nepārtraukta bezcēloņu garīgā kalpošana var pilnīgi apmierināt patību.

SKAIDROJUMS

Ar šiem vārdiem Šrī Sūta Gosvāmī atbild uz pirmo Naimišāranjas gudro jautājumu. Gudrie lūdza, lai viņš dod visu svēto rakstu kopsavilkumu un pasaka būtību, lai pagrimušie cilvēki un visa cilvēce varētu to viegli saprast. Vēdas cilvēkiem iesaka divu veidu nodarbošanos. Viens veids ir pravriti-mārga jeb jutekļu apmierināšanas ceļš, bet otrs — nivriti-mārga jeb atsacīšanās. Baudu ceļš ir zemāks, turpretī atsacīšanās ceļš jeb ziedošana augstākajam mērķim ir cildenāks. Materiālā esamība ir dzīvās būtnes slimība. Īstenā dzīve ir garīgā esamība jeb brahma-bhūtas stāvoklis, kurā dzīve ir mūžīga, svētlaimes un zināšanu pilna. Materiālā esamība ir laicīga, maldīga un ciešanu pilna. Tajā vispār nav laimes. Ir tikai veltīgi mēģinājumi atbrīvoties no ciešanām, un, ja kādu laiku ciešanu nav, tad to maldīgi sauc par laimi. Tāpēc materiālo baudu attīstības ceļš, kas ir laicīgs, ciešanu un maldu pilns, ir zemāks. Turpretī garīgā kalpošana Visaugstajam Kungam, kas ved pretī mūžīgajai svētlaimes un apziņas pilnajai dzīvei, ir augstāka līmeņa nodarbošanās. Reizēm, kad tā sajaucas ar zemākajām īpašībām, notiek piesārņošanās. Piemēram, ja cilvēks pieņem garīgo kalpošanu, lai iegūtu kaut ko materiālu, tas noteikti traucē atsacīties. Atsacīšanās jeb atteikšanās augstāka mērķa labad neapšaubāmi ir ieteicamāka nodarbošanās nekā slimīgas baudas. Baudas tikai padziļina slimību un padara to ilgāku. Tāpēc garīgajai kalpošanai Dievam Kungam pēc īpašībām jābūt tīrai, t.i., nedrīkst būt ne mazākās vēlmes materiāli baudīt. Tāpēc cilvēkam jāpieņem augstākā nodarbošanās — garīgā kalpošana — un jābūt pilnīgi brīvam no nevajadzīgām vēlmēm, auglīgas darbības un filozofiskas prātošanas. Vienīgi tādā veidā var sasniegt pilnīgu apmierinājumu kalpošanā Dievam Kungam.
Mēs ar nolūku esam nosaukuši dharmu par nodarbošanos, jo vārda «dharma» pamatnozīme ir «tas, kas uztur esamību». Dzīvā būtne var uzturēt savu esamību, darbojoties atbilstoši savām mūžīgajām attiecībām ar Visaugsto Kungu Krišnu. Krišna ir visu dzīvo būtņu ass, un Viņš ir vispievilcīgākā dzīvā būtne jeb mūžīgais veidols starp visām citām būtnēm, mūžīgajiem veidoliem. Ikvienai dzīvajai būtnei garīgajā esamībā ir savs mūžīgais veidols, un visas šīs būtnes ir mūžīgi piesaistītas Krišnam. Krišna ir pilnīgais veselums, bet viss pārējais ir Viņa neatņemamās daļiņas. Tās visas kalpo Kungam. Šī kalpošana ir pārpasaulīga un tāpēc pilnīgi atšķiras no visa, ko esam pieredzējuši materiālajā esamībā. Šīs kunga un kalpa attiecības ir visaugstākais tuvības veids. To var izprast, pilnveidojoties garīgajā kalpošanā. Ikvienam pārpasaulīgā mīlestībā jākalpo Dievam Kungam, pat pašreizējā saistītajā materiālajā stāvoklī. Tādā veidā cilvēks pamazām atrod īstenās dzīves atslēgu un saņem pilnīgu apmierinājumu.

7. PANTS

vāsudēvē bhagavati    bhakti-jogah prajodžitah
džanajatj āšu vairāgjam    gjānam ča jad ahaitukam

vāsudēvē — Krišnam; bhagavati — Dieva Personībai;
bhakti-jogah — garīgās kalpošanas saskarsme; prajodžitah
pielietota; džanajati — rada; āšu — ļoti drīz; vairāgjam
atsacīšanos; gjānam — zināšanas; ča — un; jat — tas, kas;
ahaitukam — bezcēloņa.

TULKOJUMS

Garīgi kalpojot Dieva Personībai Šrī Krišnam, cilvēks tūlīt bez
jebkāda cēloņa iegūst zināšanas un atsacīšanos no šīs pasaules.

SKAIDROJUMS

Tie, kas uzskata garīgo kalpošanu Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam par kaut ko līdzīgu materiālajām emocijām, var iebilst, ka svētie raksti iesaka ziedošanu, dāvanu došanu, askēzi, zināšanas, mistiskos spēkus un citus līdzīgus pārpasaulīgās apzināšanās paņēmienus. Pēc viņu domām, bhakti jeb garīgā kalpošana Dievam Kungam paredzēta tiem, kas nespēj īstenot šos augstākos paņēmienus. Pastāv uzskats, ka bhakti domāta šūdrām, vaišjām un sievietēm, jo šie ļaudis nav īpaši saprātīgi. Bet tas nav tiesa. Bhakti ir augstākā no visām pārpasaulīgajām darbībām, un tāpēc tā ir vienlaicīgi cildena un viegla. Tā ir cildena tīriem bhaktām, kuri nopietni vēlas saskarties ar Visaugsto Kungu, un viegla iesācējiem, kuri tikai stāv uz bhakti ēkas sliekšņa. Nonākt saskarsmē ar Dieva Augstāko Personību Šrī Krišnu ir liela zinātne, un tā ir dota visām dzīvajām būtnēm, arī šūdrām, vaišjām, sievietēm un tiem, kas ir vēl zemāki par šūdrām. Ko tad lai saka par tādiem augstas kārtas cilvēkiem kā īsteni brāhmani un sevi apzinājušies valdnieki? Pārējās augsta līmeņa darbības, ko sauc par ziedošanu, labdarību, askēzi utt., ir tikai tīrās, zinātniskās bhakti kultūras sekas.
Zināšanu un atsacīšanās principi pārpasaulīgās apzināšanās ceļā ir ļoti svarīgi. Viss garīgais ceļš dod pilnīgas zināšanas par materiālo un garīgo, un šīs zināšanas rada atsacīšanos no materiālajām piesaistībām un pieķeršanos garīgajai darbībai. Atsacīšanās no visa materiālā nenozīmē pilnīgu inertumu, kā to uzskata ne visai saprātīgi ļaudis. Naiškarma nozīmē nenodarboties ar to, kas rada labas vai sliktas sekas. Noliegums nenozīmē atsacīšanos no pozitīvā. Muļķību noliegums nenozīmē būtiskā atmešanu. Gluži tāpat atsacīšanās no materiālās formas nenozīmē pozitīvās formas noliegšanu. Bhakti kultūra domāta pozitīvā izpratnei. Kad tā tiek sasniegta, tad negatīvais izzūd pats par sevi. Tāpēc, izkopjot bhakti un pielietojot pozitīvo kalpošanu pozitīvajai formai, cilvēks dabiski atsakās no visa zemākā un pieķeras augstākajam. Līdzīgā veidā bhakti, kas ir dzīvo būtņu visaugstākā nodarbošanās, atbrīvo būtnes no materiālo jutekļu baudām. Šāda brīvība ir tīra bhaktas pazīme. Bhakta nav muļķis, viņš nesaistās ar zemākajām enerģijām, un viņa vērtības nav materiālas. Šādu stāvokli nav iespējams sasniegt ar sausu prātošanu. Tas patiesībā notiek ar Visaugstākā žēlastību. Secinājumā var teikt, ka tīram bhaktam piemīt visas pārējās labās īpašības, tas ir, zināšanas, atsacīšanās utt., bet, ja kādam ir zināšanas vai atsacīšanās, tas vēl nenozīmē, ka viņš pārvalda bhakti kultūras principus. Bhakti ir augstākā cilvēku nodarbošanās.

8. PANTS

dharmah svanušthitah pumsām    višvaksēna-kathāsu jah
notpādajēd jadi ratim    šrama ēva hi kēvalam

dharmah — nodarbošanās; svanušthitah — izpilda saskaņā ar
savu stāvokli; pumsām — cilvēces; višvaksēna — Dieva Personība
(pilnīgā daļa); kathāsu — vēstījumā; jah — kas ir; na — ne;
utpādajēt — rada; jadi — ja; ratim — pieķeršanos;
šramah — bezjēdzīgs darbs; ēva — tikai; hi — noteikti;
kēvalam — pilnīgi.

TULKOJUMS

Ja cilvēks tikai pilda pienākumu saskaņā ar savu stāvokli, bet
nepiesaistās Dieva Personības vēstījumam, tad visas viņa pūles ir veltīgas.

SKAIDROJUMS

Cilvēkam atkarībā no priekšstata par dzīvi var būt dažādu veidu nodarbošanās. Pilnīgam materiālistam, kurš neredz tālāk par rupjo, materiālo ķermeni, pastāv tikai tas, ko uztver jutekļi. Tāpēc viņa nodarbošanās ir ierobežota ar koncentrētu un paplašinātu egoistisku darbību. Koncentrētais savtīgums ir vērsts uz būtnes ķermeni, un tas vislabāk parādās zemāko dzīvnieku uzvedībā. Paplašinātais savtīgums izpaužas cilvēku sabiedrībā, un tas vērsts uz ģimeni, sabiedrību, kopienu, nāciju un pasauli, lai radītu rupjās ķermeniskās ērtības. Augstāk par rupjajiem materiālistiem ir prātotāji, kuri lidinās augstās prāta sfērās. Viņi nodarbojas ar dzejošanu, filozofiju vai kāda «isma» sludināšanu tādos pašos savtīgos mērķos, kas nesniedzas tālāk par ķermeni un prātu. Tomēr augstāk atrodas snaudošā garīgā dvēsele, kurai aizejot no ķermeņa, viss ķermeniskais un prāta savtīgums kļūst pilnīgi tukšs un bezjēdzīgs. Bet tie, kas nav īpaši saprātīgi, neko nezina par garīgās dvēseles vajadzībām. Nejēgas neko nezina par dvēseli un par to, ka tā atrodas ārpus ķermeņa un prāta darbības lauka, tāpēc nav apmierināti, pildot savus pienākumus. Šajā pantā tiek uzdots jautājums par patības apmierināšnu. Patība ir augstāka par rupjo ķermeni un smalko prātu. Tā ir ķermeņa un prāta varenais darbīgais princips. Ja cilvēks nezina snaudošās dvēseles vajadzības, tad viņš nevar būt laimīgs tikai ar to, ko saņem ķermenis un prāts. Ķermenis un prāts ir nevajadzīgi garīgās dvēseles ārējie apvalki. Pastāv nepieciešamība apmierināt garīgās dvēseles vajadzības. Ja mēs tikai tīrīsim putna būrīti, tad neapmierināsim pašu putnu. Skaidri jāzina, kas vajadzīgs putnam.
Garīgās dvēseles vajadzība ir tāda, ka tā vēlas atbrīvoties no ierobežotās materiālās verdzības un piepildīt savas alkas pēc pilnīgas brīvības. Dvēsele grib izkļūt no sienām, kas klāj šo milzīgo Visumu. Tā vēlas redzēt patieso gaismu un garu. Šo pilnīgo brīvību var sasniegt, nonākot pie augstākā gara — Dieva Personības. Ikvienā būtnē snauž mīlestība uz Dievu, taču garīgā esamība izpaužas caur rupjo ķermeni un prātu kā izkropļota mīlestība uz rupjo un smalko matēriju. Tāpēc mums ir jāpilda pienākumi, kas atmodina mūsu dievišķo apziņu. To var izdarīt vienīgi ar Visaugstā Kunga dievišķās darbības apdziedāšanu un klausīšanos, un jebkura nodarbošanās, kas nepalīdz pieķerties Dieva pārpasaulīgā vēstījuma uzklausīšanai un daudzināšanai, šajā pantā nosaukta par tukšu laika izšķiešanu. Tas ir tāpēc, ka visi citi pienākumi (lai pie kāda «isma» tie arī piederētu) nevar dvēselei dot atbrīvi. Arī atbrīves meklētāju darbība uzskatāma par bezjēdzīgu, jo viņi nezina, kas ir visu brīvību avots. Rupjš materiālists var praktiski redzēt, ka viņa materiālos ieguvumus ierobežo laiks un telpa gan šajā, gan nākamajā pasaulē. Pat ja tas nonāks līdz Svargalokai, viņa alku pilnā dvēsele neatradīs tur pastāvīgu mājvietu. Tāda dvēsele jāapmierina ar pilnīgas garīgās kalpošanas zinātnisko paņēmienu.

9. PANTS

dharmasja hj āpavargjasja    nārtho ‘rthājopakalpatē
nārthasja dharmaikāntasja    kāmo lābhāja hi smritah

dharmasja — nodarbošanās; hi — noteikti;
āpavargjasja — augstākās atbrīves; na — ne; arthah
beigas; arthāja — materiālajiem ieguvumiem; upakalpatē — domāta;
na — ne; arthasja — materiāla ieguvuma; dharma-ēka-antasja
— tā, kurš nodarbojas ar augstāko kalpošanu; kāmah — jutekļu
apmierināšanas; lābhāja — sasniegšana; hi — precīzi;
smritah — aprakstījuši diženi gudrie.

TULKOJUMS

Visi pienākumi noteikti domāti, lai galu galā sasniegtu atbrīvi. Tos
nedrīkst veikt materiālu ieguvumu dēļ. Vēl jo vairāk, kā norāda gudrie, tas,
kurš nodarbojas ar garīgo kalpošanu, nekad nedrīkst izmantot materiālos
ieguvumus, lai apmierinātu jutekļus.

SKAIDROJUMS

Mēs jau runājām, ka tīra garīgā kalpošana Dievam Kungam pati par sevi
rada pilnīgas zināšanas un atsacīšanos no materiālās esamības. Bet ir arī tādi
ļaudis, kuri uzskata, ka visu veidu pienākumi, reliģiju ieskaitot, domāti
materiālo labumu iegūšanai. Ļaudis jebkurā pasaules malā parasti vēlas par
reliģisku vai kāda cita veida darbību iegūt kādus materiālus labumus. Pat
Vēdu raksti par jebkuru reliģisku darbību piedāvā kaut ko materiālu, un
lielākā daļa cilvēku piesaistās šiem reliģijas vilinājumiem jeb svētībām. Kādēļ
tā saucamos reliģiozos cilvēkus vilina materiālie ieguvumi? Tādēļ, ka šādi
ieguvumi dod iespēju piepildīt vēlmes, kas savukārt rada jutekļu apmierinājumu.
Šai pienākumu veikšanas aplī ietilpst tā saucamā reliģiozitāte, kura dod
materiālus labumus, bet tie savukārt dod vēlmju piepildījumu. Visi cilvēki, kas
ir pilnīgi aizņemti šādā veidā, parasti tiecas apmierināt jutekļus. Bet Sūta
Gosvāmī ar šiem vārdiem minētajā šlokā dod Šrīmad Bhāgavatamas
spriedumu, kas noraida tāda veida darbību.

Nedrīkst uzņemties nekādus pienākumus, lai gūtu tikai ko
materiālu. Un materiālus ieguvumus nedrīkst izmantot jutekļu
apmierināšanai. Tas, kā jāizmanto materiālie ieguvumi, aprakstīts nākamajā pantā.

10. PANTS

kāmasja nēndrija-prītir    lābho džīvēta jāvatā
džīvasja tattva-džigjāsā    nārtho jaš čēha karmabhih

kāmasja — vēlmju; na — ne; indrija — jutekļi;
prītih — apmierināšana; lābhah — ieguvums; džīvēta — sevis
saglabāšana; jāvatā — tik vien; džīvasja — dzīvās būtnes;
tattva — Absolūtā Patiesība; džigjāsā — jautājumi; na — ne;
arthah — beigas; jah ča iha — viss pārējais; karmabhih — ar
darbību.

TULKOJUMS

Dzīvē nekad nedrīkst tiekties pēc jutekļu apmierināšanas. Jāvēlas
tikai veselīga dzīve jeb sevis saglabāšana, jo cilvēka uzdevums ir jautāt par
Absolūto Patiesību. Darbībai nedrīkst būt cita mērķa.

SKAIDROJUMS

Pilnīgi apjukusī materiālā civilizācija iet nepareizā virzienā, jo grib
piepildīt vēlmes ar jutekļu apmierināšanu. Tādā civilizācijā visās dzīves jomās
galamērķis ir jutekļu apmierināšana. Arī politikā, sabiedriskajā darbībā,
altruismā, filantropijā un galu galā reliģijā, kā arī atbrīves meklēšanā aizvien
vairāk nāk klāt jutekļu apmierināšana. Politiskie līderi cīnās viens ar otru,
lai varētu apmierināt jutekļus. Vēlētāji dievina tā saucamos vadītājus tikai
tad, ja tie sola jutekļu apmierināšanu, un, tikko vēlētāji nevar apmierināt
jutekļus, viņi atsakās no šiem vadītājiem. Politiskie līderi nekad nespēj
apmierināt vēlētāju jutekļus. Tas pats attiecas arī uz visām citām jomām;
neviens nopietni nedomā par dzīves jautājumiem. Pat tie, kas iet atbrīves ceļu,
vēlas saplūst ar Absolūto Patiesību un izdarīt garīgo pašnāvību, lai apmierinātu
jutekļus. Bet Bhāgavatama norāda, ka nevajag dzīvot jutekļu baudām.
Jutekļi ir jāapmierina tikai tik daudz, lai uzturētu ķermeni; jutekļu prieki
nedrīkst būt mērķis. Ķermenis ir veidots no jutekļiem, un tiem nepieciešams
noteikts apmierinājums, tāpēc pastāv norādījumi, kā to izdarīt. Taču jutekļi nav
domāti neierobežotām baudām. Piemēram, laulība jeb sievietes un vīrieša
savienība nepieciešama pēcnācēju radīšanai, bet ne jutekļu baudai. Cilvēki
neprot savaldīties, tāpēc tiek sludināta ģimenes plānošana, bet nejēgas nezina,
ka ģimenes plānošana notiek pati par sevi, kad cilvēki meklē Absolūto Patiesību.
Absolūtās Patiesības meklētājus nekad nevilina pārlieka jutekļu apmierināšana,
jo nopietni mācekļi, kas vēlas sasniegt Absolūto Patiesību, vienmēr aizņemti
Patiesības meklēšanā. Tāpēc ikvienā dzīves jomā galamērķim jābūt Absolūtās
Patiesības meklējumiem, un tāda darbība dos cilvēkam laimi, jo viņš būs mazāk
aizņemts ar jutekļu apmierināšanu dažādos veidos. Un tas, kas ir Absolūtā
Patiesība, paskaidrots tālāk.

11. PANTS

vadanti tat tattva-vidas    tattvam jadž gjānam advajam
brahmēti paramātmēti    bhagavān iti šabdjatē

vadanti — viņi saka; tat — ka; tattva-vidah
mācītas dvēseles; tattvam — Absolūto Patiesību; jat — kas;
gjānam — zināšanas; advajam — nedalāmo; brahma iti — ko
sauc par Brahmanu; paramātmā iti — ko dēvē par Paramātmu; bhagavān
iti
— ko sauc par Bhagavānu; šabdjatē — tā skan.

TULKOJUMS

Mācīti pārpasaulnieki, kuri zina Absolūto Patiesību, sauc šo
nedalāmo vienību par Brahmanu, Paramātmu vai Bhagavānu.

SKAIDROJUMS

Absolūtā Patiesība ir gan subjekts, gan objekts un tajā nav kvalitatīvu
atšķirību. Tāpēc Brahmans, Paramātma un Bhagavāns pēc īpašībām ir viens un tas
pats. Vienu un to pašu būtību Upanišadu apguvēji apzinās kā bezpersonisko
Brahmanu, hiranjagarbhas jeb jogi — kā vienuviet esošo Paramātmu un
bhaktas — kā Bhagavānu. Citiem vārdiem sakot, Bhagavāns jeb Dieva Personība ir
pēdējais vārds Absolūtās Patiesības izpratnē. Paramātma ir daļēja Dieva
Personības pārstāve, bet bezpersoniskais Brahmans ir mirdzošais Dieva Personības
starojums, tāpat kā saules stari ir Saules dieva starojums. Ne visai saprātīgi
visu iepriekšminēto skolu pārstāvji reizēm strīdas, aizstāvot savu apzināšanās
veidu, bet tie, kuri pilnībā redz Absolūto Patiesību, labi zina, ka trīs
iepriekšminētās Absolūtās Patiesības iezīmes ir tikai dažādi skatījumi no
atšķirīgiem redzes leņķiem.

Kā jau tika paskaidrots Bhāgavatamas pirmās nodaļas pirmajā šlokā,
Augstākā Patiesība ir sevī pilna, apveltīta ar apziņu un brīva no
relativitātes maldiem. Relatīvajā pasaulē zinātājs atšķiras no izzināmā, bet
Absolūtajā Patiesībā zinātājs un izzināmais ir viens un tas pats.
Relatīvajā pasaulē zinātājs ir dzīvā būtne jeb augstākā enerģija, turpretī
izzināmais — nedzīvā matērija jeb zemākā enerģija. Tāpēc pastāv
pretstats starp zemāko un augstāko enerģiju, turpretī absolūtajā valstībā
gan zinātājs, gan izzināmais pieder tai pašai augstākajai enerģijai.
Augstākajam enerģijas avotam ir triju veidu enerģijas. Enerģija un
enerģijas avots neatšķiras, bet pastāv atšķirība starp enerģiju īpašībām.
Absolūtā valstība un dzīvās būtnes pieder vienai un tai pašai augstākajai
enerģijai, bet materiālā pasaule ir zemākā enerģija. Saskaroties ar
zemāko enerģiju, dzīvā būtne nonāk maldos un uzskata, ka pieder
zemākajai enerģijai. Tāpēc materiālajā pasaulē pastāv relativitātes jēdziens.
Absolūtā nepastāv tāda atšķirība starp zinātāju un izzināmo, tāpēc tur
viss ir absolūts.

12. PANTS

tač čhraddadhānā munajo    gjāna-vairāgja-juktajā
pašjantj ātmani čātmānam    bhaktjā šruta-grihītajā

tat — tas; šraddadhānāh — kas uzdod nopietnus jautājumus;
munajah — gudrie; gjāna — zināšanas; vairāgja
atsacīšanās; juktajā — labi apgādāti ar; pašjanti — redz;
ātmani — sevī; ča — un; ātmānam — Paramātmu; bhaktjā
— garīgajā kalpošanā; šruta — Vēdas; grihītajā — labi
uzklausītas.

TULKOJUMS

Māceklis, kas uzdod nopietnus jautājumus, vai gudrais ar labām
zināšanām un dziļu atsacīšanos izprot Absolūto Patiesību, garīgi kalpojot
saskaņā ar to, ko dzirdējis no Vedānta-šruti.

SKAIDROJUMS

Absolūto Patiesību var pilnībā apzināties ar garīgo kalpošanu Kungam Vāsudēvam jeb Dieva Personībai, kurš ir pilnīga Absolūtā Patiesība. Brahmans ir Viņa pārpasaulīgais ķermeņa starojums, bet Paramātma — Viņa daļējā pārstāve. Tādējādi Brahmana vai Paramātmas apzināšanās ir tikai daļēja Absolūtās Patiesības izpratne. Pastāv četru dažādu veidu cilvēki — karmī, gjānī, jogi un bhaktas. Karmī ir materiālistiski, turpretī pārējie ir pārpasaulīgi. Augstākā līmeņa pārpasaulnieki ir bhaktas, kuri apzinājušies Augstāko Personību. Otrās kārtas pārpasaulnieki ir tie, kuri daļēji izpratuši absolūtās personības pilnīgo daļu. Savukārt trešās kārtas pārpasaulnieki apzinās tikai absolūtās personas garīgumu. Kā teikts Bhagavad-gītā un citos Vēdu rakstos, Augstāko Personību var apzināties ar garīgo kalpošanu, kurai pamatā ir pilnīgas zināšanas un atsacīšanās no materiālistiskas sabiedrības. Mēs jau runājām par to, ka garīgā kalpošana rada zināšanas un atsacīšanos no pasaulīgās sabiedrības. Brahmana un Paramātmas apzināšanās ir nepilnīga Absolūtās Patiesības izpratne, tāpēc arī Brahmana un Paramātmas apzināšanās ceļi, t.i., gjānas un jogas paņēmieni, ir nepilnīgi. Garīgā kalpošana, kas balstās uz pilnīgām zināšanām un atsacīšanos no pasaulīgās sabiedrības un kuru vēl stiprāku padara Vēdānta-šruti uzklausīšana, ir vienīgais pilnīgais paņēmiens, ar kuru nopietns un zinātkārs māceklis var izprast Absolūto Patiesību. Tāpēc garīgā kalpošana nav domāta nesaprātīgiem pārpasaulniekiem. Ir triju veidu bhaktas, t.i., pirmās, otrās un trešās kārtas bhaktas. Trešās kārtas bhaktas jeb iesācējus, kuriem nav zināšanu un atsacīšanās no pasaulīgās sabiedrības un kurus piesaista tikai Dievības godināšana templī, sauc par materiālistiskajiem bhaktām. Šādi bhaktas ir vairāk pieķērušies nevis pārpasaulīgiem, bet gan materiāliem labumiem. Tāpēc bhaktam noteikti jāpaceļas no materiālistiskā kalpošanas līmeņa līdz otrās kārtas bhakti pakāpei. Otrās kārtas bhakta redz četrus bhakti principus, tas ir, Dieva Personību, Viņa bhaktas, nezinošos un skauģus. Lai gūtu iespēju iepazīt Absolūto Patiesību, cilvēkam ir jākļūst vismaz par otrās kārtas bhaktu.
Tāpēc trešās kārtas bhaktam jāsaņem garīgās kalpošanas norādījumi no autoritatīviem Bhāgavatas avotiem. Pirmais Bhāgavata ir personība, kas ir stingrs bhakta, bet otrais Bhāgavata ir Dieva vēstījums. Tāpēc trešās kārtas bhaktam jāiet pie personības, kas ir bhakta, un jāseko garīgās kalpošanas norādījumiem. Tāds bhakta nav profesionālis, kas pelna iztiku ar Bhāgavatamas palīdzību. Viņam ir jābūt Šukadēvas Gosvāmī pārstāvim, līdzīgi Sūtam Gosvāmī, un jāsludina garīgās kalpošanas mācība visu cilvēku vispārējai svētībai. Iesācējs bhakta ne īpaši vēlas uzklausīt autoritātes. Viņš labāk ārišķīgi klausās profesionālos teicējus, tā apmierinot jutekļus. Tāda veida klausīšanās un daudzināšana visu sabojā, tāpēc no šāda nepareiza ceļa ļoti jāuzmanās. Svētie Dieva vēstījumi, kā tie doti Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā, noteikti ir pārpasaulīgi, tomēr šos vēstījumus nedrīkst uzklausīt no profesionāliem teicējiem, kuri visu sabojā, gluži kā čūska sabojā pienu, pieskaroties tam ar mēli.
Tāpēc nopietnam bhaktam savas attīstības labad jābūt gatavam klausīties tādus Vēdu rakstus kā Upanišadas, Vēdāntu un citus agrāko autoritāšu vai Gosvāmī rakstus. Bez šādu rakstu klausīšanās īstena pilnveidošanās nav iespējama. Ja cilvēks neklausās un nepilda norādījumus, tad šāda ārēja garīgā kalpošana kļūst par bezjēdzīgu izrādi un tikai traucē iet patieso garīgās kalpošanas ceļu. Tāpēc, ja garīgā kalpošana nebalstās uz šruti, smriti, Purānu vai Pančarātras autoritāšu principiem, tā ir tikai izrāde un ir atmetama. Neautoritatīvu bhaktu nekad nedrīkst uzskatīt par tīru bhaktu. Apguvis Vēdu rakstu vēstījumus, cilvēks var pastāvīgi redzēt sevī Dieva Personības visu caurstrāvojošo lokalizēto aspektu. To sauc par samādhi.

13. PANTS

atah pumbhir dvidža-šrēšthā    varnāšrama-vibhāgašah
svanušthitasja dharmasja    samsiddhir hari-tošanam

atah — tā; pumbhih — cilvēka; dvidža-šrēšthāh
labākais no divreiz dzimušajiem; varna-āšrama — četru kastu un četru
dzīves kārtu sabiedrība; vibhāgašah — ar iedalījumu;
svanušthitasja — savu nolikto pienākumu; dharmasja — nodarbošanās;
samsiddhih — augstākā pilnība; hari — Dieva Personība;
tošanam — patīkama.

TULKOJUMS

Ak, labākais no divreiz dzimušajiem, ir secināts, ka augstākā
pilnība, ko cilvēks var sasniegt, pildot pienākumus saskaņā ar kastu un dzīves
kārtu iedalījumu, ir Dieva Personības iepriecināšana.

SKAIDROJUMS

Cilvēku sabiedrība visā pasaulē sadalīta četrās kastās un četrās dzīves
kārtās. Četras kastas ir inteliģenti, karotāji, ražotāji un strādnieki. Kastas
tiek noteiktas pēc cilvēku darbības un īpašībām, nevis pēc dzimšanas. Vēl ir
četras dzīves kārtas: mācību posms, ģimenes dzīves posms, aiziešana no darba un
bhakti dzīve. Šādam iedalījumam jāpastāv sabiedrības labad, jo pretējā
gadījumā sabiedrība nevar veselīgi attīstīties. Un ikvienā no iepriekš minētajām
daļām mērķim ir jābūt iepriecināt Dieva Personību, augstāko autoritāti.
Šo sabiedrisko iekārtu sauc par varnāšrama-dharmu, un tā ir pilnīgi
dabiska civilizētai dzīvei. Varnāšramas iekārta ir izveidota, lai dotu
cilvēkiem iespēju apzināties Absolūto Patiesību. Tā nav mākslīga vienas kārtas
valdīšana pār otru. Ja zūd dzīves mērķis, t.i., Absolūtās Patiesības
apzināšanās, tāpēc ka ļaudis ir pārāk pieķērušies indrija-prīti jeb
jutekļu apmierināšanai, par ko tika runāts jau iepriekš, tad savtīgi cilvēki
izmanto varnāšramas iekārtu, lai mākslīgā veidā valdītu pār vājāko
sabiedrības daļu. Kali-jugā jeb strīdu laikmetā šī mākslīgā uzkundzēšanās jau
pastāv, tomēr gudrākā ļaužu daļa labi apzinās, ka dzīves kārtu un kastu
iedalījums paredzēts, lai sabiedrībā nerastos domstarpības un cilvēki apzinātos
sevi ar augstām domām. Tas ir vienīgais šīs iekārtas mērķis.

Šajā Bhāgavatamas pantā norādīts, ka dzīves augstākais mērķis jeb
varnāšrama-dharmas iekārtas augstākā pilnība ir kopīga darbība
Visaugstā Kunga iepriecināšanai. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā (4.13.).

14. PANTS

tasmād ēkēna manasā    bhagavān sātvatām patih
šrotavjah kīrtitavjaš ča    dhjējah pūdžjaš ča nitjadā

tasmāt — tāpēc; ēkēna — ar vienu; manasā — prāta
uzmanību; bhagavān — Dieva Personība; sātvatām — bhaktu;
patih — aizsargātājs; šrotavjah — jāklausās; kīrtitavjah
jāslavina; ča — un; dhjējah — jāatceras; pūdžjah
jāgodina; ča — un; nitjadā — pastāvīgi.

TULKOJUMS

Tāpēc cilvēkam ar pilnīgu uzmanību pastāvīgi jāklausās par Dieva
Personību, jāslavina, jāatceras un jāgodina Kungs, kurš ir bhaktu aizstāvis.

SKAIDROJUMS

Ja Absolūtās Patiesības apzināšanās ir dzīves augstākais mērķis, tad
tas jāsasniedz jebkuriem līdzekļiem. Visās iepriekš minētajās kastās un dzīves
kārtās cilvēki nodarbojas ar šīm četrām lietām: klausīšanos, slavināšanu,
atcerēšanos un godināšanu. Bez šiem principiem nevar dzīvot neviens. Dzīvās
būtnes darbība ir saistīta ar šiem principiem. Visas darbības, it īpaši mūsdienu
sabiedrībā, ir vairāk vai mazāk atkarīgas no klausīšanās un slavināšanas.
Jebkuras sabiedriskās kārtas cilvēks var īsā laikā kļūt ļoti slavens, ja par
viņu runā laikrakstos, vienalga, vai tā būtu patiesība vai meli. Reizēm
laikraksti reklamē kādas partijas vai politiskos vadītājus, un tādā veidā
nenozīmīgs cilvēks vienā mirklī var kļūt par ļoti ievērojamu personību. Bet tāda
propaganda, kas melīgi slavina necienīgu cilvēku, nevar dot neko labu ne
cilvēkam, ne arī sabiedrībai. Šādai propagandai var būt īslaicīgas sekas, bet tā
nenes neko pastāvīgu. Tāpēc šāda veida darbība ir laika izniekošana. Īstenais
slavināšanas mērķis ir Dieva Augstākā Personība, kurš ir radījis visu, ko mēs
redzam. Par to jau esam daudz runājuši, sākot ar Bhāgavatamas džanmādj asja
šloku. Tieksme cildināt citus un klausīties no citiem jāvērš uz īsteno
slavināšanas mērķi — Augstāko Būtni —, un tas atnesīs
laimi.

15. PANTS

jad-anudhjāsinā juktāh    karma-granthi-nibandhanam
čhindanti kovidās tasja    ko na kurjāt kathā-ratim

jat — kas; anudhjā — atcerēšanās; asinā — zobenu;
juktāh — apbruņots ar; karma — darbs, kas rada sekas;
granthi — mezgls; nibandhanam — sasiets; čhindanti
pārcērt; kovidāh — saprātīgs; tasja — Viņa; kah — kurš;
na — ne; kurjāt — darīs; kathā — vēstījumi; ratim
uzmanība.

TULKOJUMS

Saprātīgs cilvēks ar zobenu pārcērt karmas [darba, kas rada sekas]
saistošos mezglus, atceroties Dieva Personību. Tāpēc kurš gan nepievērsīs
uzmanību Dieva Kunga vēstījumam?

SKAIDROJUMS

Garīgā dzirkstele, saskaroties ar materiālajiem elementiem, sasien mezglu, kurš ir jāpārcērt, ja būtne vēlas atbrīvoties no auglīgas strādāšanas darbībām un pretdarbībām. Atbrīve ir izkļūšana no darbības un seku riteņa. Tā nāk pati par sevi, ja cilvēks pastāvīgi atceras Dieva Personības pārpasaulīgās rotaļas. Tas notiek tāpēc, ka visa Visaugstā Kunga darbība (līla) stāv pāri materiālās enerģijas īpašībām. Visaugstā Kunga darbība ir visupievilcīga un garīga, un tāpēc saistītā dvēsele, kas pastāvīgi ar to saskaras, pakāpeniski garīgojas un galu galā pārcērt materiālās verdzības mezglu.
Tāpēc atbrīve no materiālās verdzības ir garīgās kalpošanas blakusprodukts. Lai nodrošinātu atbrīvi, ar garīgajām zināšanām vēl nepietiek. Šīm zināšanām jābūt pārklātām ar garīgo kalpošanu, lai galu galā garīgā kalpošana gūtu pārsvaru. Tādā gadījumā atbrīve ir iespējama. Arī cilvēks, kas strādā augļu dēļ, var iegūt atbrīvi, ja viņa darbība, kas rada sekas, ir savienota ar garīgo kalpošanu. Karmu, kas pārklāta ar garīgo kalpošanu, sauc par karma-jogu. Līdzīgi empīriskās zināšanas, kas pārklātas ar garīgo kalpošanu sauc par gjāna-jogu. Bet tīra bhakti-joga nav atkarīga no šādas karmas un gjānas, jo tā viena pati var ne tikai piešķirt atbrīvi no saistītās dzīves, bet arī dot pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam.
Tāpēc ikvienam, kas ir saprātīgs un augstāks par ne visai gudru vidusmēra cilvēku, pastāvīgi jāatceras Dieva Personība, klausoties par Kungu, cildinot, atceroties un vienmēr bez pārtraukuma godinot Viņu. Tāda ir garīgā kalpošana. Vrindāvanas Gosvāmī, kuriem Šrī Čaitanja Mahāprabhu uzticēja bhakti mācības sludināšanu, stingri sekoja šim likumam un mūsu svētībai uzrakstīja ārkārtīgi daudzus darbus par pārpasaulīgo zinātni. Viņi norādīja, kā visas cilvēku šķiras atbilstoši dažādām kastām un dzīves kārtām var sekot Šrīmad Bhāgavatamai un citu līdzīgu autoritatīvu rakstu mācībai.

16. PANTS

šušrūšoh šraddadhānasja    vāsudēva-kathā-ručih
sjān mahat-sēvajā viprāh    punja-tīrtha-nišēvanāt

šušrūšoh — tas, kas nodarbojas ar klausīšanos;
šraddadhānasja — rūpīgi un ar uzmanību; vāsudēva — godājot
Vāsudēvu; kathā — vēstījums; ručih — patika; sjāt — ir
iespējama; mahat-sēvajā — ar kalpošanu tīriem bhaktām; viprāh
ak, divreiz dzimušais; punja-tīrtha — tie, kuri attīrījušies no visa
ļaunā; nišēvanāt — ar kalpošanu.

TULKOJUMS

Ak, divreiz dzimušie gudrie, cik gan cildena ir kalpošana bhaktām,
kuri pilnīgi atbrīvojušies no visa ļaunā! Ar šādu kalpošanu cilvēks iegūst
patiku klausīties Vāsudēvas vēstījumus.

SKAIDROJUMS

Dzīvā būtne nonāk saistītajā dzīvē tāpēc, ka sacēlusies pret Kungu. Ir cilvēki, kurus sauc par dēvām jeb dievišķām būtnēm, un ir asuras jeb dēmoni, kuri nostājas pret Visaugstā Kunga autoritāti. Bhagavad-gītā (sešpadsmitajā nodaļā) ļoti labi aprakstīti asuras un teikts, ka tie mūžu pēc mūža tiek likti aizvien dziļākā un dziļākā neziņā un nolaižas līdz pat zemākajām dzīvnieku formām, neko nezinot par Absolūto Patiesību, Dieva Personību. Saskaņā ar visaugstāko gribu un atbrīvotu Dieva Kunga kalpu žēlastību šie asuras dažādās valstīs pamazām atkal saņem Dieva apziņu. Dieva bhaktas, kuri spēj labot asuras, ir ļoti tuvi Kunga pavadoņi, un, kad viņi atnāk, lai glābtu cilvēku sabiedrību no bezdievības briesmām, tos sauc par vareniem Kunga avatāriem, Kunga dēliem, kalpiem vai biedriem. Bet neviens no viņiem nesauc sevi par Dievu. Ar tādu zaimošanu nodarbojas tikai asuras, un arī šo asuru dēmoniskie sekotāji atzīst viltvāržus par Dievu vai Viņa avatāriem. Svētajos rakstos ir skaidri aprakstīti Dieva avatāri. Nevienu nedrīkst uzskatīt par Dievu vai Viņa avatāru, ja to neapstiprina svētie raksti.
Bhaktām, kuri patiešām vēlas atgriezties pie Dieva, jāgodā Viņa kalpi tāpat kā pats Kungs. Šādus Dieva kalpus sauc par mahātmām jeb tīrthām, un viņi sludina saskaņā ar laiku un vietu. Dieva kalpi mudina cilvēkus kļūt par Kunga bhaktām. Šādas personības neļauj sevi saukt par Dievu. Saskaņā ar svētajos rakstos teikto, Šrī Čaitanja Mahāprabhu bija pats Dievs, bet Viņš spēlēja bhaktas lomu. Tie, kas zināja, ka Čaitanja Mahāprabhu ir Dievs, arī uzrunāja Viņu par Dievu, tomēr Šrī Čaitanja parasti aizspieda ar rokām ausis un daudzināja Kunga Višnu vārdu. Čaitanja Mahāprabhu vienmēr stingri iebilda, ja kāds Viņu sauca par Dievu, lai gan Viņš neapšaubāmi bija pats Dievs. Kungs tā rīkojās, lai brīdinātu mūs no negodīgiem cilvēkiem, kuriem patīk, ja viņus uzrunā par Dievu.
Dieva kalpi nāk sludināt Dieva apziņu, un saprātīgiem cilvēkiem visādā ziņā ar tiem jāsadarbojas. Kalpojot Dieva kalpam, Kungu var iepriecināt vairāk nekā tieši kalpojot Viņam. Dievs Kungs vairāk priecājas, ja redz, ka pienācīgi godina Viņa kalpus, jo šie kalpi ziedo visu, lai kalpotu Kungam, un tāpēc ir ļoti dārgi Viņam. Bhagavad-gītā (18.69.) Kungs paziņo, ka neviens Viņam nav tik dārgs kā tas, kurš gatavs ziedot visu, lai sludinātu Kunga godību. Kalpojot Dieva Kunga kalpiem, cilvēks pakāpeniski iegūst šo kalpu īpašības un gūst iespēju klausīties Dieva godību. Vēlme dzirdēt par Dievu ir pirmā īpašība, kas nepieciešama bhaktam, lai ieietu Dieva valstībā.

17. PANTS

šrinvatām sva-kathāh krišnah    punja-šravana-kīrtanah
hridj antah stho hj abhadrāni    vidhunoti suhrit satām

šrinvatām — tie, kuri attīstījuši vēlmi klausīties vēstījumu;
sva-kathāh — Viņa paša vārdus; krišnah — Dieva Personība;
punja — tikumi; šravana — klausīšanās; kīrtanah
daudzināšana; hridi antah sthah — sirdī; hi — noteikti;
abhadrāni — vēlme baudīt matēriju; vidhunoti — attīra;
suhrit — labvēlis; satām — patiesīgo.

TULKOJUMS

Šrī Krišna, Dieva Personība, kurš ir Paramātma [Virsdvēsele] ikviena
sirdī un patiesīga bhaktas labvēlis, šķīsta bhaktas sirdi no vēlmes materiāli
baudīt. Bhakta ir izkopis vēlmi klausīties Dieva Kunga vēstījumus, kas ir
svētīgi paši par sevi, kad tos pareizi uzklausa un daudzina.

SKAIDROJUMS

Dieva Personības Šrī Krišnas vēstījumi neatšķiras no Viņa paša. Tāpēc vienmēr, kad cilvēks bez apvainojumiem klausās par Dievu un slavina Viņu, tiek uzskatīts, ka pārpasaulīgās skaņas veidā klāt ir Kungs Krišna, un šī skaņa ir tikpat varena kā pats Kungs. Šrī Čaitanja Mahāprabhu «Šikšāštakā» skaidri paziņo, ka Dieva Kunga vārdā ir visas Kunga spējas un ka Viņš ir piešķīris šīs spējas saviem neskaitāmi daudzajiem vārdiem. Nav nekādu stingru noteikumu attiecībā uz daudzināšanas laiku, un ikviens uzmanīgi un godbijīgi var daudzināt svēto vārdu, kad vien tas ir ērti. Dievs Kungs ir tik labs, ka pats atnāk pie mums pārpasaulīgās skaņas izskatā, bet diemžēl mums nav patikas klausīties un slavināt Dieva Kunga vārdu un darbību. Mēs jau runājām, kā var izkopt svētās skaņas klausīšanās un daudzināšanas garšu. Tas notiek, ja kalpojam tīriem Dieva Kunga bhaktām.
Dievs Kungs atsaucas uz bhaktu vēlmēm. Ja Kungs redz, ka bhakta patiesīgi cenšas uzsākt pārpasaulīgo kalpošanu Viņam un tāpēc alkst klausīties par Viņu, tad Kungs darbojas bhaktas iekšienē tādā veidā, ka bhakta var viegli atgriezties pie Viņa. Kungs daudz vairāk alkst, lai mēs atgrieztos Viņa valstībā, nekā mēs to varam vēlēties. Lielākā daļa no mums vispār negrib atgriezties pie Dieva. To vēlas tikai retais. Un, ja kādam ir šī vēlme, tad Šrī Krišna visādā ziņā palīdz.
Tas, kurš nav pilnīgi attīrījies no visiem grēkiem, nevar ieiet Dieva valstībā. Materiālie grēki rodas no mūsu vēlmēm valdīt pār materiālo dabu. No šādām vēlmēm atbrīvoties ir ļoti grūti. Sievietes un bagātība ir ļoti lieli šķēršļi bhaktam, kurš iet atpakaļ pie Dieva. Daudzi stingri bhakti ceļa gājēji ir krituši par upuri šiem vilinājumiem un atstājuši atbrīves ceļu. Bet, kad cilvēkam palīdz pats Kungs, tad visu šo ceļu ar Kunga dievišķo žēlastību var noiet ļoti viegli.
Nav nekāds brīnums, ka cilvēks, saskaroties ar sievietēm un bagātību, zaudē mieru, jo ikviena dzīvā būtne ir saskārusies ar tamlīdzīgām lietām ļoti ilgu laiku, gandrīz mūžību, un, lai atbrīvotos no šīs svešās dabas, ir vajadzīgs laiks. Bet, ja cilvēks klausās par Dieva Kunga godību, viņš pamazām apjēdz savu īsteno stāvokli. Ar Dieva žēlastību tāds bhakta gūst pietiekami daudz spēka, lai varētu aizsargāties no visiem traucējumiem, un pamazām viņa prāts attīrās no visa, kas rada satraukumu.

18. PANTS

našta-prājēšv abhadrēšu    nitjam bhāgavata-sēvajā
bhagavatj uttama-šlokē    bhaktir bhavati naišthikī

našta — iznīcināts; prājēšu — gandrīz pilnīgi;
abhadrēšu — viss, kas ir nelabvēlīgs; nitjam — pastāvīgi;
bhāgavata — Šrīmad Bhāgavatama vai tīrs bhakta; sēvajā
kalpojot; bhagavati — Dieva Personībai; uttama — pārpasaulīgas;
šlokē — lūgšanas; bhaktih — mīlestības pilna kalpošana;
bhavati — rodas; naišthikī — neatsaucams.

TULKOJUMS

Pastāvīgi apmeklējot Bhāgavatamas stundas un kalpojot tīram bhaktam,
no sirds pazūd gandrīz visas raizes un uz visiem laikiem nostiprinās mīlestības
pilnā kalpošana Dieva Personībai, kuru slavina pārpasaulīgas dziesmas.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā dotas zāles, kuras atbrīvo sirdi no visa nelabvēlīgā, kas
traucē iet sevis apzināšanās ceļu. Šīs zāles ir Bhāgavatu sabiedrība.
Pastāv divu veidu Bhāgavatas: grāmata Bhāgavata un bhakta
Bhāgavata. Abu veidu Bhāgavatas ir lieliskas zāles, un tie abi vai
arī jebkurš no tiem var attīrīt ceļu no visiem šķēršļiem. Bhakta
Bhāgavata ir tikpat vērtīgs kā grāmata Bhāgavata, jo šāds bhakta
dzīvo saskaņā ar grāmatu Bhāgavatu, un šī grāmata ir pilna zināšanu par
Dieva Personību un Viņa tīrajiem bhaktām, kuri arī ir Bhāgavatas.
Bhāgavata grāmata un personība neatšķiras.

Bhakta Bhāgavata tieši pārstāv Bhagavānu jeb Dieva Personību.
Tādējādi, iepriecinot šādu bhaktu, cilvēks var gūt labumu no grāmatas
Bhāgavatas. Cilvēka saprāts nespēj aptvert, kā, kalpojot šādam
bhaktam vai grāmatai, var pamazām iet uz priekšu pa bhakti ceļu. Taču
patiesībā to visu izskaidro Šrīla Nāradadēva, kurš iepriekšējā dzīvē bija
kalpones dēls. Viņa māte pazemīgi kalpoja gudrajiem, un tādā veidā arī
viņš nonāca saskarsmē ar tiem. Dzīvojot gudro sabiedrībā un baudot
viņu ēdienu pārpalikumus, kalpones dēls guva iespēju kļūt par diženu
bhaktu un personību Šrīlu Nāradadēvu. Lūk, kādus brīnumus dara
atrašanās kopā ar Bhāgavatām. Un, lai saprastu to praktiski, jāatzīmē,
ka cilvēks, kurš ir patiesīgs un dzīvo Bhāgavatu sabiedrībā, noteikti
ļoti viegli saņem pārpasaulīgās zināšanas un galu galā sāk stingri
garīgi kalpot Dievam Kungam. Jo vairāk cilvēks Bhāgavatu vadībā
pilnveidojas garīgajā kalpošanā, jo vairāk stingrības viņš iegūst
pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam. Tāpēc grāmatas
Bhāgavatas vēstījums jāuzklausa no bhaktām Bhāgavatām, un abi tie
kopā palīdzēs iesācējam arvien vairāk pilnveidoties.

19. PANTS

tadā radžas-tamo-bhāvāh    kāma-lobhādajaš ča jē
čēta ētair anāviddham    sthitam sattvē prasīdati

tadā — tad; radžah — kaislībās; tamah
tumsībā; bhāvāh — stāvoklis; kāma — iekāre un vēlme; lobha
— alkas; ādajah — citi; ča — un; — lai kas tie arī būtu;
čētah — prāts; ētaih — ar tiem; anāviddham — neskarts;
sthitam — stingrs; sattvē — skaidrībā; prasīdati — tādā
veidā iegūst pilnīgu apmierinājumu.

TULKOJUMS

Tiklīdz mīlestības pilnā kalpošana nesatricināmi nostiprinās sirdī,
pazūd kaislību un tumsības sekas, kā iekāre, vēlmes un alkas. Tad bhakta
nostiprinās skaidrībā un iegūst pilnīgu laimi.

SKAIDROJUMS

Dzīvā būtne savā parastajā dabiskajā stāvoklī ir pilnīgi apmierināta
garīgajā svētlaimē. Šo esamības stāvokli sauc par brahma-bhūtu jeb
ātmānandī, pašapmierinātību. Šis stāvoklis nelīdzinās bezdarbīga muļķa
apmierinātībai. Bezdarbīgs nejēga atrodas muļķības pilnā tumsībā, turpretī sevī
apmierināts ātmānandī stāv pāri materiālās esamības stāvoklim.
Nesatricināmi nostiprinoties garīgajā kalpošanā, cilvēks sasniedz šo pilnību.
Garīgā kalpošana nav bezdarbība, tā ir tīra dvēseles darbošanās.

Saskaroties ar matēriju, dvēseles darbība tiek piesārņota, un šādā
slimīgā stāvoklī tā izpaužas kā iekāre, vēlme, alkas, bezdarbība,
muļķība un gulēšana. Garīgā kalpošana pilnīgi iznīcina šīs kaislību un
neziņas sekas. Bhakta tūlīt nonāk skaidrības līmenī un, tālāk
pilnveidojoties, paceļas vasudēvas līmenī jeb tīras satvas (šudha-satvas) līmenī.
Vienīgi šajā šudha-satvas līmenī cilvēks ar tīru mīlestību pret Dievu
Kungu var vienmēr skatīt Krišnu vaigu vaigā.

Bhakta vienmēr dzīvo tīrā skaidrībā un tāpēc nedara ļaunu
nevienam. Turpretī nebhakta, lai cik izglītots viņš arī būtu, vienmēr dara
ļaunu. Bhakta nav muļķīgs vai kaislību pilns. Tie, kas kaitē citiem, kā
arī ir muļķīgi un kaislīgi, nevar būt Dieva Kunga bhaktas, lai kā viņi
ģērbtos un sevi reklamētu. Bhaktam vienmēr piemīt visas labās Dieva
īpašības. Īpašību daudzums var atšķirties, bet pēc būtības Dievs Kungs
un Viņa bhakta ir vienādi.

20. PANTS

ēvam prasanna-manaso    bhagavad-bhakti-jogatah
bhagavat-tattva-vigjānam    mukta-sangasja džājatē

ēvam — tā; prasanna — uzmundrināta; manasah
prāta; bhagavat-bhakti — garīgā kalpošana Dievam Kungam; jogatah
saskarsmē; bhagavat — attiecībā uz Dieva Personību; tattva
zināšanas; vigjānam — zinātniskas; mukta — atbrīvots;
sangasja — sabiedrības; džājatē — kļūst iedarbīgs.

TULKOJUMS

Tādējādi nostājies tīrā skaidrībā, cilvēks, kura prātu iedzīvinājusi
saskarsme ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, iegūst pozitīvu zinātnisku gudrību
par Dieva Personību un pilnīgi atbrīvojas no materiālistiskās sabiedrības.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (7.3.) teikts, ka no daudziem tūkstošiem ļaužu varbūt viens ir tik veiksmīgs, ka tiecas pēc dzīves pilnības. Lielāko daļu cilvēku vada kaislības un neziņa, un viņi ir pastāvīgas iekāres, vēlmju, alku, neziņas un miega pilni. No daudziem tūkstošiem šādu cilvēkveidīgu dzīvnieku labi ja viens zina, kādu atbildību uzliek cilvēka dzīve, un tādējādi cenšas sasniegt dzīves pilnību, sekojot noliktajiem pienākumiem. Un no daudziem tūkstošiem cilvēku, kuri tādā veidā sasnieguši cilvēka dzīves pilnību, labi, ja viens zinātniski saprot Dieva Personību Šrī Krišnu. Bhagavad-gītā (18.55.) teikts arī tas, ka zinātnisku Krišnas izpratni var gūt vienīgi ar garīgo kalpošanu (bhakti-jogu).
Tas pats ir apstiprināts arī šajā pantā. Neviens parasts cilvēks vai pat tas, kurš sasniedzis cilvēka dzīves pilnību, nevar zinātniski un pilnīgi izprast Dieva Personību. Dzīves pilnību cilvēks sasniedz, aptverot, ka viņš nav matērijas radīts, bet ir garīgs. Un, tiklīdz cilvēks saprot, ka viņam nav nekāda sakara ar matēriju, tas tūlīt pārtrauc tiekties pēc visa materiālā un atdzīvojas kā garīga būtne. Šādus panākumus var gūt, kad cilvēks ir pacēlies pāri kaislībām un neziņai jeb, citiem vārdiem sakot, kad viņš pēc īpašībām ir īsts brāhmans. Brāhmans pilnīgi atrodas satva-gunā jeb skaidrībā. Bet citi, kas nav skaidrībā, ir kšatriji, vaišjas, šūdras vai arī zemāki par šūdrām. Brahmaniskā pakāpe ir augstākā cilvēka dzīvē tās labo īpašību dēļ. Tātad neviens nevar būt bhakta, ja viņš nav kļuvis vismaz par brāhmanu. Bhakta jau darbojas kā brāhmans. Bet tas vēl nav viss. Kā jau tika teikts iepriekš, brāhmanam jākļūst par īstenu vaišnavu, un tikai tad viņš atrodas pārpasaulīgajā līmenī. Tīrs vaišnavs ir atbrīvota dvēsele, un viņš stāv pāri pat brāhmana līmenim. Materiālajā līmenī pat brāhmans ir saistīta dvēsele. Kaut gan brahmaniskajā pakāpē cilvēks izprot pārpasaulības Brahmana iezīmi, viņam nav zinātniskas Visaugstā Kunga izpratnes. Lai izprastu Dieva Personību Krišnu, jāpaceļas pāri brahmaniskajai pakāpei un jāsasniedz vasudēvas pakāpe. Zinātne par Dieva Personību ir garīgās mācības aspirantūra. Nejēgas vai cilvēki ar trūcīgām zināšanām neizprot Visaugsto Kungu un skaidro Krišnu pēc savām iegribām. Bet patiesībā neviens nespēj aptvert zinātni par Dieva Personību, kamēr nav atbrīvojies no materiālo īpašību piesārņojuma, pat no brahmaniskajiem sārņiem. Kad īstens brāhmans patiešām kļūst par vaišnavu, viņš garīgajā atbrīves stāvoklī atdzīvojas un var patiesi iepazīt Dieva Personību.

21. PANTS

bhidjatē hridaja-granthiš    čhidjantē sarva-samšajāh
kšījantē čāsja karmāni    drišta ēvātmanīšvarē

bhidjatē — pārgriezti; hridaja — sirds; granthih
mezgli; čhidjantē — sacirstas gabalos; sarva — visas;
samšajāh — bažas; kšījantē — beidzas; ča — un; asja
— viņa; karmāni — auglīgo darbu ķēde; drištē — redzējis;
ēva — noteikti; ātmani — sevi; īšvarē — valdošs.

TULKOJUMS

Tādā veidā mezgls sirdī tiek pārgriezts un visas bažas sacirstas
gabalos. Auglīgo darbu ķēde beidzas, kad cilvēks redz patību kā saimnieku.

SKAIDROJUMS

Iegūt zinātnisku Dieva Personības izpratni nozīmē vienlaicīgi redzēt arī savu patību. Attiecībā uz dzīvās būtnes garīgo būtību ir daudz prātojumu un maldu. Materiālisti netic garīgās patības esamībai, bet empīriskie filozofi tic bezpersoniskajam garīgajam veselumam, noliedzot dzīvo būtņu individualitāti. Tomēr pārpasaulnieki apgalvo, ka dvēsele un Virsdvēsele ir dažādas; pēc īpašībām tās neatšķiras, bet pēc lieluma atšķiras. Pastāv arī daudzas citas teorijas, bet, tiklīdz cilvēks ar bhakti-jogu patiesībā apzinās Šrī Krišnu, viņš tūlīt atbrīvojas no visiem šiem dažādajiem prātojumiem. Šrī Krišna ir kā saule, bet materiālistiskie prātojumi par Absolūto Patiesību ir kā vistumšākā nakts. Kad sirdī uzlec Krišnas saule, tad tumšie materiālistiskie prātojumi par Absolūto Patiesību un dzīvajām būtnēm tūlīt pazūd. Kad ir saule, tad nevar būt tumšs, un Krišna, kurš atrodas ikviena sirdī kā Virsdvēsele, ar savu žēlastību skaidri atklāj visas relatīvās patiesības, kas bija apslēptas neziņas tumsībā.
Bhagavad-gītā (10.11.) Kungs norāda, ka īpašā labvēlībā pret saviem tīrajiem bhaktām Viņš pats izklīdina šaubu tumsu bhaktas sirdī, iededzot tīro zināšanu gaismu. Un, tā kā pati Dieva Personība uzņemas atbildību par to, lai bhaktas sirdī būtu gaisma, bhakta, kurš pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam, noteikti nevar būt tumsībā. Viņš uzzina visu par absolūto patiesību un relatīvajām patiesībām. Bhakta noteikti nepaliek tumsībā, un, tā kā viņam Dieva Personība dod gaismu, bhaktas zināšanas noteikti ir pilnīgas. Bet to nevar teikt par cilvēkiem, kuri ar savām ierobežotajām spējām prāto par Absolūto Patiesību. Pilnīgās zināšanas sauc par paramparu jeb deduktīvajām zināšanām, kuras pazemīgs un īstens klausītājs, kas patiesi kalpo un ir uzticējis sevi, saņem no autoritātes. Nav iespējams izaicināt Visaugstākā autoritāti un tajā pat laikā iepazīt Viņu. Kungs patur sev tiesības neatklāties nenozīmīgas, maldu enerģijai pakļautas veseluma dzirkstelītes izaicinošajai attieksmei. Bhaktas ir pakļāvīgi un tāpēc Dieva Personība dod zināšanas Brahmam, bet Brahma — dēliem un mācekļiem pēctecībā. Iegūt šīs zināšanas palīdz Virsdvēsele bhaktu sirdīs. Tāds ir pilnīgs pārpasaulīgo zināšanu apguves paņēmiens.
Šī gaisma ļauj bhaktam pilnībā atšķirt garu no matērijas, jo Kungs ir atraisījis gara un matērijas mezglu. Šo mezglu sauc par ahankāru, un tas liek dzīvajai būtnei maldīgi uzskatīt sevi par matēriju. Tāpēc, līdzko šis mezgls ir atsiets, pazūd visi šaubu mākoņi. Cilvēks ierauga savu saimnieku un pilnīgi nododas pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Kungam, pilnīgi pārtraucot auglīgās darbības ķēdi. Materiālajā esamībā dzīvā būtne rada savu auglīgās darbības ķēdi un bauda šīs darbības labās un sliktās sekas mūžu pēc mūža. Bet, līdzko būtne ar mīlestību uzsāk kalpošanu Dievam Kungam, tā tūlīt atbrīvojas no karmas ķēdes. Būtnes darbība vairs nerada nekādas sekas.

22. PANTS

ato vai kavajo nitjam    bhaktim paramajā mudā
vāsudēvē bhagavati    kurvantj ātma-prasādanīm

atah — tāpēc; vai — noteikti; kavajah — visi
pārpasaulnieki; nitjam — kopš neatminamiem laikiem; bhaktim
kalpošanu Dievam Kungam; paramajā — augstāko; mudā — ar lielu
prieku; vāsudēvē — Šrī Krišnam; bhagavati — Dieva Personībai;
kurvanti — dara; ātma — patību; prasādanīm — kas
uzmundrina.

TULKOJUMS

Tāpēc nav šaubu par to, ka visi pārpasaulnieki kopš neatminamiem
laikiem ar lielu prieku ir kalpojuši Kungam Krišnam, Dieva Personībai, jo tāda
garīgā kalpošana dod patībai dzīvību.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā pateikts, ar ko izceļas garīgā kalpošana Dieva Personībai,
Kungam Šrī Krišnam. Kungs Šrī Krišna, Dieva Personības svajam-rūpa, un
visi pārējie Dieva veidoli, sākot ar Šrī Baladēvu, Sankaršanu, Vāsudēvu,
Anirudhu, Pradjumnu, Nārājanu un beidzot ar puruša-avatāriem, guna-avatāriem,
līlā-avatāriem, juga-avatāriem un tūkstošiem citu Dieva Personības
izpausmju, ir Kunga Šrī Krišnas pilnīgās daļas un savienotās daļas. Dzīvās
būtnes ir Dieva Personības savrupās neatņemamās daļiņas. Tāpēc Kungs Šrī Krišna
ir sākotnējais Dieva veidols, un Viņš ir augstākā Pārpasaulības pakāpe. Tādēļ
Viņš ir vispievilcīgākais augstākajiem pārpasaulniekiem, kuri piedalās Dieva
Kunga mūžīgajās rotaļās. Izņemot Šrī Krišnu un Baladēvu, ar citiem Dieva
Personības veidoliem nav iespējamas tik tuvas personiskas attiecības kā Kunga
pārpasaulīgajās rotaļās Vradžabhūmī. Ne visai saprātīgi ļaudis apgalvo, ka Kunga
Šrī Krišnas pārpasaulīgās rotaļas ir kaut kas jauns, bet tas nav tiesa; Viņa
rotaļas ir mūžīgas un izpaužas noteiktā laikā reizi Brahmādžī dienā, tāpat kā
saule reizi diennaktī uzlec pie austrumu apvāršņa.

23. PANTS

sattvam radžas tama iti prakritēr gunās tair
    juktah parah puruša ēka ihāsja dhattē
sthitj-ādajē hari-virinči-harēti samgjāh
    šrējāmsi tatra khalu sattva-tanor nrinām sjuh

sattvam — skaidrība; radžah — kaislības; tamah
neziņas tumsa; iti — tā; prakritēh — materiālās dabas;
gunāh — īpašības; taih — ar tām; juktah — saistās;
parah — pārpasaulīga; purušah — personība; ēkah — viens;
iha asja — šīs materiālās pasaules; dhattē — pieņem;
sthiti-ādajē — lai radītu, uzturētu, iznīcinātu utt.; hari
Višnu, Dieva Personība; virinči — Brahma; hara — Kungs Šiva;
iti — tā; samgjāh — dažādas iezīmes; šrējāmsi — augstākā
svētība; tatra — tur; khalu — protams; sattva — skaidrība;
tanoh — veidols; nrinām — cilvēka; sjuh — iegūts.

TULKOJUMS

Pārpasaulīgā Dieva Personība ir netieši saistīta ar trijām
materiālās dabas īpašībām — kaislībām, skaidrību un
tumsību —, un Dieva Personība pieņem trīs īpašību
veidolus — Brahmas, Višnu un Šivas — tikai materiālās pasaules
radīšanai, uzturēšanai un iznīcināšanai. No šiem trijiem visaugstāko svētību
visiem cilvēkiem var dot Višnu, skaidrības veidols.

SKAIDROJUMS

Šis izteikums apstiprina, ka Kungam Šrī Krišnam un Viņa pilnīgajām
daļām ir garīgi jākalpo, kā tas jau iepriekš tika paskaidrots. Kungs Šrī Krišna
un visas Viņa pilnīgās daļas ir višnu-tatva jeb Dievs Kungs. No Šrī
Krišnas izpaužas Baladēva. No Baladēvas rodas Sankaršana, no Sankaršanas —
Nārājana, no Nārājanas — otrais Sankaršana, bet no šī Sankaršanas rodas Višnu
puruša-avatāri. Višnu jeb skaidrības Dievība materiālajā pasaulē ir
puruša-avatārs, ko sauc par Kšīrodakašājī Višnu jeb Paramātmu. Brahma ir
radžasa (kaislību) dievība, bet Šiva — tumsības dievība. Viņi vada trīs
materiālās dabas īpašības. Kungs Višnu ar skaidrību dod iespēju radīt pasauli,
un, kad ir vajadzība visu iznīcināt, to dara Kungs Šiva ar
tāndava-nritju. Materiālisti pielūdz Brahmu, bet nejēgas — Šivu. Taču
tīrie pārpasaulnieki godina skaidrības veidolu Višnu dažādos Viņa veidos. Višnu
izpaužas miljonos un miljardos savu savienoto un savrupo veidolu. Savienotos
veidolus sauc par Dievu, bet savrupos — par dzīvajām būtnēm jeb džīvām.
Gan džīvām, gan Dievam ir sākotnējie garīgie veidoli. Džīvas
reizēm ir pakļautas materiālās enerģijas varai, bet Višnu veidoli vienmēr valda
pār šo enerģiju. Kad Višnu, Dieva Personība, atnāk uz materiālo pasauli, Viņš
ierodas atpestīt materiālās enerģijas varā nonākušās saistītās dzīvās būtnes.
Dzīvās būtnes atnāk uz materiālo pasauli, lai būtu kungi, un tādā veidā iekļūst
triju dabas īpašību lamatās. Tādējādi dzīvajām būtnēm nākas mainīt materiālos
apvalkus un atrasties dažādu veidu ieslodzījumā. Materiālās pasaules cietumu
saskaņā ar Dieva Personības norādījumiem ir radījis Brahma, un kalpas
beigās visu to iznīcina Šiva. Bet, kas attiecas uz cietuma uzturēšanu, tad to
dara Višnu, tāpat kā valsts cietumu uztur valsts. Materiālās esamības cietums ir
ciešanu pilns, tajā atkārtojas dzimšana, nāve, slimības un vecums, un ikvienam,
kas vēlas no tā izkļūt un iegūt atbrīvi, jāiepriecina Kungs Višnu. Kungu Višnu
var godināt vienīgi ar garīgo kalpošanu, un, ja kādam jāturpina dzīvot
materiālās pasaules cietumā, viņš var prasīt pārejošu palīdzību tādiem padieviem
kā Šiva, Brahma, Indra un Varuna. Tomēr neviens padievs nevar atbrīvot
ieslodzīto dzīvo būtni no saistītās dzīves materiālajā esamībā. To spēj vienīgi
Višnu. Tāpēc augstāko svētību var dot Višnu, Dieva Personība.

24. PANTS

pārthivād dāruno dhūmas    tasmād agnis trajīmajah
tamasas tu radžas tasmāt    sattvam jad brahma-daršanam

pārthivāt — no zemes; dārunah — malka; dhūmah
dūmi; tasmāt — no tā; agnih — uguns; trajī — Vēdu
ziedojumi; majah — veidots no; tamasah — atrodas tumsībā;
tu — bet; radžah — kaislības; tasmāt — no tā;
sattvam — skaidrība; jat — tas; brahma — Absolūtā
Patiesība; daršanam — apzināšanās.

TULKOJUMS

Malka ir pārveidota zeme, bet dūmi ir augstāki par malku. Un uguns
ir vēl augstāka, jo ar to var gūt labumu no augstākajām zināšanām [ar Vēdu
ziedojumiem]. Gluži tāpat kaislības [radžass] ir augstākas par tumsību [tamasu],
bet skaidrība [satva] ir visaugstākā, jo tā dod iespēju apzināties Absolūto
Patiesību.

SKAIDROJUMS

Kā tika paskaidrots, ikviens var atbrīvoties no saistītās dzīves
materiālajā esamībā, garīgi kalpojot Dieva Personībai. Šajā pantā tālāk
paskaidrots, ka cilvēkam jāpaceļas skaidrības (satvas) līmenī; tad viņš
gūst iespēju garīgi kalpot Dievam Kungam. Bet, ja attīstības ceļā ir kādi
šķēršļi, tad prasmīga garīgā skolotāja vadībā ikviens pat no tamasa
līmeņa var pakāpeniski pacelties satvas pakāpē. Tāpēc tiem, kas nopietni
vēlas pilnveidoties, jāiet pie prasmīga garīgā skolotāja, un šāds īstens
skolotājs var pacelt mācekli no jebkuras dzīves pakāpes: tamasa, radžasa
vai satvas.

Tādēļ ir maldīgi uzskatīt, ka jebkura Dieva Augstākās Personības
veidola vai īpašības godināšana ir vienlīdz svētīga. Izņemot Višnu, visi
savrupie veidoli ir materiālās enerģijas saistīti, tāpēc materiālās
enerģijas veidoli nespēj nevienam palīdzēt nonākt satvas līmenī, kas ir
vienīgais, no kura cilvēks var atbrīvoties no materiālajām važām.

Necivilizēto stāvokli jeb zemāko dzīvnieku dzīvi vada tamass.
Civilizētā dzīve, kurā ļaudis tiecas pēc dažādu veidu materiālajiem
labumiem, notiek radžasa līmenī. Radžasa līmenis mazliet paver durvis uz
Absolūtās Patiesības apzināšanos, izpaužot smalkās jūtas filozofijā, mākslā
un kultūrā ar morāles un ētikas principiem, bet satva ir vēl augstāks
materiālo īpašību stāvoklis, un tas patiešām palīdz apzināties Absolūto
Patiesību. Citiem vārdiem sakot, pastāv būtiska atšķirība starp dažādu
veidu godināšanas paņēmieniem, kā arī augļiem, ko var dot vadošās
dievības Brahma, Višnu un Hara.

25. PANTS

bhēdžirē munajo ‘thāgrē    bhagavantam adhokšadžam
sattvam višuddham kšēmāja    kalpantē jē ‘nu tān iha

bhēdžirē — kalpoja; munajah — gudrie; atha — tā;
agrē — agrāk; bhagavantam — Dieva Personībai; adhokšadžam
Pārpasaulībai; sattvam — esamība; višuddham — pāri trijām dabas
īpašībām; kšēmāja — lai gūtu augstāko labumu; kalpantē
pelnījuši; — tie; anu — seko; tān — tiem; iha
šajā materiālajā pasaulē.

TULKOJUMS

Agrāk visi diženie gudrie kalpoja Dieva Personībai, jo Viņš ir
augstāks par trijām materiālās dabas īpašībām. Šādi gudrie godināja Kungu, lai
atbrīvotos no materiālajām saitēm un tādējādi iegūtu augstāko labumu. Ikviens,
kas seko šīm dižajām autoritātēm, arī var atbrīvoties no materiālās pasaules.

SKAIDROJUMS

Reliģijas mērķis nav ne materiālu labumu iegūšana, ne arī zināšanas, ar
kurām varētu atšķirt matēriju no gara. Reliģiskā darbība ved uz atbrīvošanos no
materiālās verdzības un brīvu dzīvi pārpasaulīgajā valstībā, kur Augstākā
Personība ir Dievs. Tāpēc reliģijas likumus ir tieši noteikusi Dieva Personība,
un tās mērķi nezina neviens, izņemot mahādžanas jeb autoritatīvus Dieva
Kunga pārstāvjus. Ir divpadsmit īpaši Dieva Kunga pārstāvji, kuri zina reliģijas
mērķi, un tie visi pārpasaulīgi kalpo Kungam. Cilvēki, kuri vēl sev labu, var
sekot šiem mahādžanām un tādējādi sasniegt augstāko labumu.

26. PANTS

mumukšavo ghora-rūpān    hitvā bhūta-patīn atha
nārājana-kalāh šāntā    bhadžanti hj anasūjavah

mumukšavah — cilvēki, kas vēlas iegūt atbrīvi; ghora
šausmīgs, drausmīgs; rūpān — tādus veidolus; hitvā — atmetot;
bhūta-patīn — padievu; atha — tādēļ; nārājana — Dieva
Personība; kalāh — pilnīgās daļas; šāntāh — visu svētlaimīgs;
bhadžanti — godina; hi — noteikti; anasūjavah — bez
skaudības.

TULKOJUMS

Tie, kas nopietni vēlas sasniegt atbrīvi, noteikti nevienu neapskauž
un visus godā. Tomēr viņi atsakās no drausmīgajiem padievu veidoliem un godina
tikai svētlaimes pilnos Kunga Višnu un Viņa pilnīgo daļu veidolus.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna, kurš ir Višnu kategorijas sākotnējā personība, izvēršas divās dažādās grupās: savienotajās pilnīgajās daļās un savrupajās neatņemamajās daļiņās. Savrupās neatņemamās daļas ir kalpi, bet savienotās pilnīgās višnu-tatvas ir godināmie kalpošanas mērķi.
Arī visi padievi, kuriem Visaugstais Kungs devis īpašus spēkus, ir savrupās neatņemamās daļas. Viņi nepieder višnu-tatvas kategorijai. Višnu-tatvas ir dzīvās būtnes, kas ir tikpat varenas kā sākotnējais Dieva Personības veidols, un tās izpauž dažādu veidu spējas atkarībā no laika un apstākļiem. Savrupo neatņemamo daļu spējas ir ierobežotas. Atšķirībā no višnu-tatvām viņām nav bezgalīgu spēku. Tāpēc neatņemamās daļiņas nekad nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgām višnu-tatvām jeb Dieva Personības Nārājanas pilnīgajām daļām. Ja kāds tā dara, tad viņš tūlīt kļūst par apvainotāju jeb pāšandī. Kali laikmetā ir daudz nejēgu, kuri izdara šādu nelikumību un uzskata abas kategorijas par līdzvērtīgām.
Savrupajām neatņemamajām daļām ir dažādi materiālo spēju līmeņi, un dažas būtnes ir tādas kā Kāla-bhairava, Šmašāna-bhairava, Šani, Mahākālī un Čandika. Šos padievus parasti godina tie, kuri atrodas zemākajā tumsības jeb neziņas līmenī. Tādus padievus kā Brahmu, Šivu, Sūrju, Ganēšu un citus, materiālas baudīšanas vēlmju mudināti, pielūdz kaislību cilvēki. Bet tie, kuri patiešām atrodas materiālās dabas skaidrībā (satva-gunā) godina vienīgi višnu-tatvas. Tās pārstāv dažādi vārdi un veidoli, piemēram, Nārājana, Dāmodara, Vāmana, Govinda un Adhokšadža.
Īsteni brāhmani godina višnu-tatvas, ko pārstāv šalagrāma-šila. Arī citas augstākās kastas, piemēram, kšatriji un vaišjas, parasti godina višnu-tatvas.
Vispieredzējušākie brāhmani, kas dzīvo skaidrībā, neiebilst pret godināšanas veidiem, ar ko nodarbojas citi cilvēki. Viņi dziļi ciena pārējos padievus, pat ja tie izskatās tik šausmīgi kā Kāla-bhairava vai Mahākālī. Šādi brāhmani labi apzinās, ka visas šīs šausmīgās Visaugstā Kunga iezīmes ir Kunga kalpi, kas pilda savu pienākumu dažādos apstākļos, tomēr viņi atsakās pielūgt kā šausmīgos, tā arī pievilcīgos padievus un vērš savu prātu vienīgi uz Višnu veidoliem, jo nopietni vēlas iegūt atbrīvi no materiālajām saitēm. Neviens padievs līdz pat Brahmam, augstākajam no visiem padieviem, nespēj dot atbrīvi. Hiranjakašipu pildīja dažādas smagas askēzes, lai kļūtu nemirstīgs, bet viņa godināmā dievība Brahma nespēja dot šādu svētību. Tāpēc tikai un vienīgi Višnu sauc par mukti-pādu jeb Dieva Personību, kas var dāvāt mums mukti jeb atbrīvi. Padievi, kas ir tādi paši kā pārējās materiālās pasaules dzīvās būtnes, materiālās pasaules iznīcināšanas laikā iet bojā. Viņi paši nespēj iegūt atbrīvi, nemaz jau nerunājot par tās došanu saviem bhaktām. Padievi var dāvāt saviem godinātājiem laicīgus labumus, bet nevar dot augstāko svētību.
Tikai tāpēc tie, kas vēlas iegūt atbrīvi, apzināti atsakās no padievu godināšanas, lai gan ciena tos visus.

27. PANTS

radžas-tamah-prakritajah    sama-šīlā bhadžanti vai
pitri-bhūta-pradžēšādīn    šrijaišvarja-pradžēpsavah

radžah — kaislības; tamah — tumsība; prakritajah
ar domāšanu; sama-šīlāh — tāda paša veida; bhadžanti — godina;
vai — patiešām; pitri — senčus; bhūta — citas dzīvās
būtnes; pradžēša-ādīn — kosmiskos vadītājus; šrijā — bagātība;
aišvarja — varenība; pradžā — pēcnācēji; īpsavah — tā
vēloties.

TULKOJUMS

Cilvēki kaislībās un neziņā godina senčus, citas dzīvās būtnes un
Visuma vadītājus padievus, jo viņus dzen vēlme saņemt tādus materiālus labumus
kā sievietes, bagātību, varu un pēcnācējus.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks nopietni vēlas atgriezties pie Dieva, tad viņam nav
vajadzības godināt nekādus padievus. Bhagavad-gītā (7.20., 23.) skaidri
teikts, ka tie, kuri kā neprātīgi dzenas pēc materiālām baudām, vēršas pie
padieviem, lai iegūtu laicīgus labumus, kas domāti cilvēkiem ar vājām zināšanām.
Nekad nevajag vēlēties padziļināt materiālās baudas. Materiāli baudīt drīkst
tikai tik daudz, lai izdzīvotu, un ne vairāk, ne mazāk. Materiālo baudu
pieaugums rada arvien dziļāku un dziļāku sapīšanos materiālās esamības ciešanās.
Materiālistiski noskaņoti cilvēki grib vairāk bagātības, sieviešu un viltus
aristokrātijas, bet viņi neko nezina par svētību, ko var gūt, godinot Višnu.
Višnu godināšana dod svētību gan šajā, gan pēcnāves dzīvē. To aizmirsuši,
nejēgas tiecas iegūt vairāk bagātības, sievu un bērnu, godinot dažādus padievus.
Dzīves mērķis ir darīt galu ciešanām, nevis tām pieķerties.

Lai iegūtu materiālās baudas, nemaz nevajag godināt padievus.
Padievi ir tikai Dieva Kunga kalpi. Tāpēc viņu pienākums ir apgādāt
būtnes ar visu dzīvei nepieciešamo, t.i., ūdeni, gaismu, gaisu utt. Cilvēkam
smagi jāstrādā un ar smagā, sevis uzturēšanai domātā darba augļiem
jāgodina Visaugstais Kungs. Tādam jābūt dzīves moto.
Rūpīgi jāpilda
savs pienākums, pareizi ticot Dievam, tad cilvēks varēs pakāpeniski iet
atpakaļ pie Dieva.

Kad Kungs Šrī Krišna pats bija Vradžadhāmā, Viņš pārtrauca
padieva Indras godināšanu un ieteica Vradžas iedzīvotājiem veikt godināšanu
ar savu darbu un ticēt Dievam. Dažādu padievu godināšanu
materiālu ieguvumu labad patiesībā varētu nosaukt par novirzi reliģijā. Tāda
veida reliģiskā darbība jau pašā Bhāgavatamas sākumā nosodīta kā
kaitava-dharma. Pasaulē ir tikai viena reliģija, kurai jāseko visiem. Tā ir
Bhāgavata-dharma jeb reliģija, kas māca godināt Dieva Augstāko
Personību un nevienu citu.

28.–29. PANTS

vāsudēva-parā vēdā    vāsudēva-parā makhāh
vāsudēva-parā jogā    vāsudēva-parāh krijāh

vāsudēva-param gjānam    vāsudēva-param tapah
vāsudēva-paro dharmo    vāsudēva-parā gatih

vāsudēva — Dieva Personība; parāh — augstākais mērķis;
vēdāh — svētie raksti; vāsudēva — Dieva Personība; parāh
godināšanai; makhāh — ziedojumi; vāsudēva — Dieva Personība;
parāh — sasniegšanas līdzekļi; jogāh — mistiskie piederumi;
vāsudēva — Dieva Personība; parāh — Viņa vadībā; krijāh
auglīga darbība; vāsudēva — Dieva Personība; param — augstākās;
gjānam — zināšanas; vāsudēva — Dieva Personība; param
labākā; tapah — askēze; vāsudēva — Dieva Personība; parah
augstākā labuma; dharmah — reliģija; vāsudēva — Dieva Personība;
parāh — augstākais; gatih — dzīves mērķis.

TULKOJUMS

Svēto rakstu augstākais zināšanu mērķis ir Šrī Krišna, Dieva
Personība. Ziedojumu mērķis ir Viņa iepriecināšana. Joga domāta, lai apzinātos
Kungu. Par visiem auglīgajiem darbiem galu galā atalgo vienīgi Viņš. Dievs Kungs
ir augstākās zināšanas, un visas smagās askēzes tiek veiktas, lai iepazītu Viņu.
Reliģija [dharma] ir mīlestības pilna kalpošana Viņam. Dieva Personība ir
augstākais dzīves mērķis.

SKAIDROJUMS

Šīs divas šlokas apstiprina, ka Šrī Krišna, Dieva Personība, ir vienīgais godināšanas mērķis. Vēdu rakstiem ir tāds pats nolūks — nodibināt attiecības ar Kungu un galu galā atjaunot zaudēto, mīlestības pilno kalpošanu Viņam. Tā ir visu Vēdu būtība. To pašu Dievs Kungs pats saka Bhagavad-gītā: Vēdu augstākais mērķis ir iepazīt vienīgi Viņu. Dievs Kungs iemiesojās Šrīlā Vjāsadēvā un sagatavoja visus svētos rakstus, lai atgādinātu pagrimušajām, materiālās dabas saistītajām dvēselēm par Šrī Krišnu, Dieva Personību. Neviens padievs nevar atbrīvot no materiālajām važām. Tāds ir visu Vēdu rakstu spriedums. Impersonālisti, kuri neko nezina par Dieva Personību, nenovērtē Visaugstā Kunga visvarenību un pielīdzina Viņu pārējām dzīvajām būtnēm, tāpēc tiem ir ārkārtīgi grūti izkļūt no materiālajām važām. Viņi var uzticēt sevi Dievam Kungam tikai pēc daudzām jo daudzām dzimšanām, pilnveidojušies pārpasaulīgajās zināšanās.
Var iebilst, ka vēdiskā darbība balstās uz ziedošanas ceremonijām. Tā tas ir. Bet arī visi šie ziedojumi domāti, lai aptvertu patiesību par Vāsudēvu. Vāsudēvu vēl sauc par Jagju (ziedošanu), un Bhagavad-gītā skaidri pateikts, ka visas ziedošanas un darbība jāveltī Jagjas jeb Višnu, Dieva Personības, apmierināšanai. Tas pats attiecas arī uz jogu. Joga ir saskarsmes iegūšana ar Visaugsto Kungu. Taču pats paņēmiens sevī ietver dažādus ķermeniskus vingrinājumus, piemēram, āsanu, dhjānu, prānājāmu un meditāciju, un visi tie domāti, lai vērstu prātu uz Vāsudēvas vienuviet esošo aspektu, ko pārstāv Paramātma. Paramātmas apzināšanās ir tikai daļēja Vāsudēvas apjēga, un, ja cilvēks to sasniedz, tad viņš pilnībā apzinās Vāsudēvu. Tomēr lielākā daļa jogu diemžēl «uzskrien uz sēkļa», ar ķermenisko paņēmienu sasniedzot mistiskos spēkus. Neveiksmīgi jogi nākamajā dzīvē piedzimst labu un izglītotu brāhmanu vai bagātu tirgotāju ģimenēs, lai varētu pabeigt Vāsudēvas apzināšanos. Ja šādi veiksmīgi brāhmani un bagātnieku dēli pareizi izmanto šo iespēju, tad viņi svētu cilvēku sabiedrībā var viegli apjēgt Vāsudēvu. Diemžēl cilvēkus, kuriem ir šādas priekšrocības, atkal savaldzina materiālā bagātība un gods, un viņi gandrīz pilnīgi aizmirst dzīves mērķi.
Tas pats attiecas arī uz zināšanu izkopšanu. Saskaņā ar Bhagavad-gītu zināšanu pilnveidošanai ir astoņpadsmit daļas. Attīstot zināšanas, cilvēks pakāpeniski atbrīvojas no lepnuma, iedomības, vardarbības, kļūst pacietīgs, vienkāršs, uzticīgs diženam garīgajam skolotājam un iegūst pašsavaldīšanos. Izkopjot zināšanas, cilvēks zaudē pieķeršanos pavardam un mājai un apzinās, ka nāve, dzimšana, vecums un slimības ir ciešanas. Visas zināšanu attīstības virsotne ir garīgā kalpošana Dieva Personībai Vāsudēvam. Tāpēc Vāsudēva ir galamērķis gudrības izkopšanai visās dažādajās nozarēs. Zināšanu attīstība, kas aizved cilvēku pārpasaulīgā līmenī, pie Vāsudēvas, ir īstenā gudrība. Fiziskās zināšanas ar to dažādajām nozarēm Bhagavad-gītā nosodītas un nosauktas par agjānu jeb īsteno zinību pretstatu. Fizisko zināšanu galamērķis ir jutekļu apmierinājums, kas nozīmē materiālās esamības paildzināšanos un triju veidu ciešanu turpināšanos. Pagarināt ciešanu pilno materiālo esamību ir neziņa. Bet tās pašas fiziskās zināšanas, kas ved uz garīgo izpratni, palīdz izbeigt ciešanu pilno fizisko esamību un uzsākt garīgo esamību Vāsudēvas līmenī.
Tas pats attiecas uz visu veidu askēzēm. Tapasja nozīmē brīvprātīgu ķermeņa sāpju pieņemšanu, lai dzīvē sasniegtu kādu augstāku mērķi. Rāvana un Hiranjakašipu uzņēmās ļoti smagas ķermeņa mocības, lai iegūtu jutekļu apmierinājumu. Reizēm arī mūsdienu politiķi pilda smagas askēzes, lai sasniegtu noteiktus politiskus mērķus. Bet tā patiesībā nav tapasja. Ķermeniskās neērtības brīvprātīgi jāuzņemas, lai iepazītu Vāsudēvu, jo tāda ir īstenā askēzes jēga. Visi pārējie askēzes veidi pieskaitāmi kaislībām un neziņai. Kaislības un neziņa nespēj izbeigt dzīves ciešanas. Samazināt dzīves triju veidu ciešanas var tikai skaidrība. Vasudēva un Dēvakī, tā saucamie Kunga Krišnas vecāki, uzņēmās askēzes, lai Vāsudēva kļūtu par viņu dēlu. Kungs Šrī Krišna ir visu dzīvo būtņu tēvs (Bg.14.4.). Tāpēc Viņš ir sākotnējā būtne visu citu dzīvo būtņu vidū. No visiem baudītājiem Viņš ir sākotnējais, mūžīgais baudītājs. Tādēļ neviens nevar kļūt par Krišnas tēvu, kas Viņu būtu radījis, kā to varētu iedomāties nejēgas. Kungu Šrī Krišnu iepriecināja Vasudēvas un Dēvakī smagās askēzes, un Viņš bija ar mieru kļūt par to dēlu. Tāpēc, ja ir jāveic kādas askēzes, tad to mērķim jābūt zināšanu būtībai — Vāsudēvam.
Vāsudēva ir sākotnējā Dieva Personība, Kungs Šrī Krišna. Kā iepriekš tika paskaidrots, sākotnējā Dieva Personība izvēršas neskaitāmos veidolos. Šāda izvēršanās iespējama, pateicoties Viņa dažādajām enerģijām. Dieva Kunga enerģijas ir ļoti daudzveidīgas, un Viņa iekšējās enerģijas pēc īpašībām ir augstākas, bet ārējās — zemākas. Bhagavad-gītā (7.4.–6.) tās nosauktas par parā un aparā prakriti. Tādēļ tie Dieva Kunga dažādo veidolu izvērsumi, kas rodas ar iekšējām enerģijām, ir augstākie veidoli, turpretī izvērsumi, kas nāk no ārējām enerģijām, ir zemākie veidoli. Arī dzīvās būtnes ir Dieva Kunga izvērsumi. Dzīvās būtnes, kas radušās no Viņa iekšējās spējas, ir mūžīgi atbrīvotas personības, turpretī tās būtnes, kas izvērsušās saistībā ar materiālajām enerģijām, ir mūžīgi saistītas dvēseles. Tāpēc visa zināšanu izkopšana, askēzes, ziedošana un darbība jāizmanto, lai izmainītu ietekmi, kuras varā atrodamies. Pašlaik pār mums valda Dieva Kunga ārējā enerģija, un, lai izmainītu ietekmes veidu, mums jāpūlas izkopt garīgo enerģiju. Bhagavad-gītā teikts, ka mahātmas jeb cilvēki, kuru prāts ir tik plašs, ka viņi kalpo Kungam Krišnam, atrodas iekšējās spējas ietekmē, un tāpēc viņi pastāvīgi, bez novirzīšanās kalpo Kungam. Tādam ir jābūt dzīves mērķim. To norāda visi Vēdu raksti. Nevienam nevajag apgrūtināt sevi ar auglīgu darbību vai sausiem prātojumiem par pārpasaulīgajām zināšanām. Visiem ir jāuzsāk pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Dievam Kungam. Nevajag pielūgt dažādus padievus, kuri darbojas kā Dieva Kunga rokas, lai radītu, uzturētu un iznīcinātu materiālo pasauli. Ir neskaitāmi daudz varenu padievu, kuri gādā par materiālās pasaules ārējo vadību. Viņi visi ir dažādas rokas, kas palīdz Kungam Vāsudēvam. Par padieviem tiek nosaukti pat Kungs Šiva un Kungs Brahma, bet Kungs Višnu jeb Vāsudēva vienmēr ir pārpasaulīgs. Lai gan Dievs Kungs materiālajā pasaulē pieņem skaidrību, Viņš stāv pāri visām materiālajām īpašībām. To var paskaidrot ar šādu piemēru. Cietumā atrodas cietumnieki un cietuma personāls. Gan personāls, gan cietumnieki pakļaujas valdnieka likumiem. Ja valdnieks reizēm arī atnāk uz cietumu, tad tā likumi viņu nesaista. Tāpēc valdnieks vienmēr stāv pāri cietuma likumiem, un tāpat Dievs Kungs vienmēr stāv pāri materiālās pasaules likumiem.

30. PANTS

sa ēvēdam sasardžāgrē    bhagavān ātma-mājajā
sad-asad-rūpajā čāsau    gunamajāguno vibhuh

sah — tas; ēva — noteikti; idam — šis;
sasardža — radīts; agrē — pirms; bhagavān — Dieva
Personība; ātma-mājajā — ar Viņa paša spēju; sat — cēlonis;
asat — sekas; rūpajā — ar veidoliem; ča — un; asau
tas pats Kungs; guna-maja — materiālās dabas īpašībās; agunah
pārpasaulīgs; vibhuh — Absolūts.

TULKOJUMS

Materiālās radīšanas sākumā Dieva Absolūtā Personība [Vāsudēva] savā
pārpasaulīgajā stāvoklī ar iekšējo enerģiju radīja cēloņu un seku enerģijas.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs vienmēr ir pārpasaulīgs, jo Viņš ir radījis arī cēloņu un
seku enerģijas, kas nepieciešamas materiālās pasaules veidošanai. Tāpēc
materiālās īpašības Viņu neskar. Kunga esamība, veidols, darbība un piederumi
pastāvēja pirms materiālās radīšanas.1 Dievs Kungs ir pilnīgi garīgs, un
Viņam nav nekāda sakara ar materiālās pasaules īpašībām, kuras pēc būtības
atšķiras no Dieva Kunga garīgajām īpašībām.

31. PANTS

tajā vilasitēšv ēšu    gunēšu gunavān iva
antah-pravišta ābhāti    vigjānēna vidžrimbhitah

tajā — to; vilasitēšu — lai gan darbojas; ēšu
tie; gunēšu — materiālās dabas īpašības; gunavān — īpašību skarts;
iva — it kā; antah — iekšā; pravištah — iegāja;
ābhāti — liekas; vigjānēna — ar pārpasaulīgu apziņu;
vidžrimbhitah — pilnīgi apskaidrots.

TULKOJUMS

Radījis materiālo vielu, Kungs [Vāsudēva] izvēršas un ieiet tajā.
Un, lai gan Viņš atrodas materiālās dabas īpašībās un ir līdzīgs materiālajām
būtnēm, Kungs vienmēr ir pilnīgi apskaidrots un pārpasaulīgs.

SKAIDROJUMS

Dzīvās būtnes ir savrupas un neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, un
saistītās dzīvās būtnes, kuras neder garīgajai valstībai, tiek izkaisītas pa
materiālo pasauli, lai baudītu matēriju, cik vien sirds vēlas. Dievs Kungs kā
Paramātma, mūžīgais dzīvo būtņu draugs, ar vienu no savām pilnīgajām daļām
pavada būtnes, rādot tām ceļu materiālajās baudās un novērojot visas darbības.
Dzīvās būtnes bauda materiālos apstākļus, bet Dievs Kungs ir un paliek
pārpasaulīgs, un materiālā gaisotne Viņu neskar. Vēdu rakstos
(šruti) runāts par diviem putniem, kas sēž vienā kokā.2
Viens no tiem ēd
koka augli, bet otrs novēro pirmo. Novērotājs ir Dievs Kungs, bet augļa ēdājs —
dzīvā būtne. Šis ēdājs (dzīvā būtne) ir aizmirsis savu patieso būtību un
iegrimis auglīgā darbībā materiālajos apstākļos, bet Dievs Kungs (Paramātma)
vienmēr saglabā pārpasaulīgās zināšanas. Lūk, ar ko atšķiras Virsdvēsele no
saistītās dvēseles. Saistīto dvēseli, dzīvo būtni, vada dabas likumi, turpretī
Paramātma jeb Virsdvēsele pati vada materiālo enerģiju.

32. PANTS

jathā hj avahito vahnir    dārušv ēkah sva-jonišu
nānēva bhāti višvātmā    bhūtēšu ča tathā pumān

jathā — kā; hi — tieši tāpat; avahitah
piesātināts ar; vahnih — uguni; dārušu — malkā; ēkah
viens; sva-jonišu — izpausmes avotā; nānā iva — kā dažādas būtnes;
bhāti — apgaismo; višva-ātmā — Dievs Kungs kā Paramātma;
bhūtēšu — dzīvajās būtnēs; ča — un; tathā — tāpat;
pumān — Absolūtā Personība.

TULKOJUMS

Dievs Kungs Virsdvēseles veidolā caurstrāvo visu, tāpat kā uguns
caurstrāvo koku. Tāpēc Viņš liekas daudzveidīgs, lai gan ir absolūts un viens
vienīgs.

SKAIDROJUMS

Kungs Vāsudēva, Dieva Augstākā Personība, ar vienu no savām pilnīgajām
daļām izvēršas pa visu materiālo pasauli, un Viņa esamību var sajust pat
atomenerģijā. Matērija, antimatērija, protoni, neitroni utt., ir dažādas Dieva
Kunga Paramātmas iezīmes sekas. Kā no koka var iedegt uguni un kā pienu var
sakult sviestā, Dieva Kunga klātbūtni Paramātmas veidā var sajust, pareizā veidā
klausoties un runājot par pārpasaulīgajiem jautājumiem, kuri īpaši apskatīti
tādos Vēdu rakstos kā Upanišadās un Vēdāntā. Šrīmad
Bhāgavatama ir īstens šo Vēdu rakstu skaidrojums. Dievu Kungu var
apzināties, uzklausot pārpasaulīgo vēstījumu, un tas ir vienīgais veids, kā
izprast pārpasaulīgos jautājumus. Koku var aizdedzināt ar uguni, kas jau deg, un
tāpat cilvēka dievišķo apziņu var iededzināt ar citas apziņas dievišķo
žēlastību. Viņa Dievišķā Žēlastība garīgais skolotājs var iedegt garīgo uguni
kokam līdzīgajā dzīvajā būtnē, ja tā uzklausa skolotāja doto pareizo garīgo
vēstījumu. Tāpēc pie garīgā skolotāja var iet tikai tad, ja ir vēlēšanās viņu
uzklausīt, un tādā veidā var pakāpeniski apzināties dievišķo esamību. Cilvēks no
dzīvnieka atšķiras tikai ar šo iespēju. Cilvēks spēj klausīties, kā nākas,
turpretī dzīvnieks to nevar.

33. PANTS

asau gunamajair bhāvair    bhūta-sūkšmēndrijātmabhih
sva-nirmitēšu nirvišto    bhunktē bhūtēšu tad-gunān

asau — šī Paramātma; guna-majaih — dabas īpašību ietekmē;
bhāvaih — dabiski; bhūta — radīts; sūkšma — smalki;
indrija — jutekļi; ātmabhih — dzīvo būtņu; sva-nirmitēšu
savā radītajā; nirvištah — ieejot; bhunktē — rada baudu;
bhūtēšu — būtnēs; tat-gunān — tās dabas īpašības.

TULKOJUMS

Virsdvēsele ieiet radīto būtņu ķermeņos un liek materiālās dabas
ietekmētajām būtnēm ar smalko prātu baudīt šo īpašību sekas.

SKAIDROJUMS

Pastāv 8 400 000 dzīvo būtņu veidu, sākot ar vissaprātīgāko
būtni Brahmu un beidzot ar vissīkāko skudriņu, un visas būtnes bauda materiālajā
pasaulē saskaņā ar smalkā prāta un rupjā materiālā ķermeņa vēlmēm. Rupjais
materiālais ķermenis balstās uz smalkā prāta stāvokli, un jutekļi ir radīti
saskaņā ar dzīvās būtnes vēlmēm. Dievs Kungs Paramātmas veidolā palīdz dzīvajai
būtnei iegūt materiālo laimi, jo viņa vēlmju piepildīšanas ziņā ir pilnīgi
bezpalīdzīga. Būtne domā, bet Kungs dara. No otras puses, dzīvās būtnes ir
neatņemamas Dieva Kunga daļiņas. Tāpēc tās neatšķiras no Dieva Kunga.
Bhagavad-gītā Dievs Kungs nosauc visos dažādajos ķermeņos iemiesotās
būtnes par saviem dēliem. Dēlu ciešanas un baudas netieši ir arī tēva ciešanas
un baudas. Tomēr tēvu tiešā veidā neskar dēlu ciešanas un baudas. Dievs ir tik
labs, ka Paramātmas veidolā pastāvīgi pavada dzīvo būtni un vienmēr cenšas
pievērst būtni īstenajai laimei.

34. PANTS

bhāvajatj ēša sattvēna    lokān vai loka-bhāvanah
līlāvatārānurato    dēva-tirjan-narādišu

bhāvajati — uztur; ēšah — visus tos; sattvēna
skaidrībā; lokān — pa visu Visumu; vai — vispār;
loka-bhāvanah — visu Visumu saimnieks; līlā — rotaļas;
avatāra — iemiesojums; anuratah — esot lomā; dēva
padievi; tirjak — zemākie dzīvnieki; nara-ādišu — cilvēku vidū.

TULKOJUMS

Tādā veidā Visumu Kungs uztur visas planētas, uz kurām dzīvo
padievi, cilvēki un zemākie dzīvnieki. Atnākdams kā avatārs, Viņš bauda savas
spēles, lai atbrīvotu tos, kuri ir tīrā skaidrībā.

SKAIDROJUMS

Ir bezgala daudz materiālo Visumu, un katrā no tiem ir neskaitāmi daudz planētu, uz kurām dzīvo dažādas būtnes ar atšķirīgām dabas īpašībām. Dievs Kungs (Višnu) atnāk pie tām visām un iemiesojas katrā dzīvo būtņu sabiedrības veidā. Kungs atklāj savas pārpasaulīgās spēles, lai radītu būtnēs vēlmi atgriezties pie Dieva. Dievs Kungs neizmaina savu sākotnējo pārpasaulīgo stāvokli, bet rodas iespaids, ka Viņš izpaužas dažādos veidos saskaņā ar laiku, apstākļiem un sabiedrību.
Reizēm Kungs iemiesojas pats un dažreiz Viņš pilnvaro kādu piemērotu dzīvo būtni darboties savā vietā, bet jebkurā gadījumā nolūks ir viens un tas pats: Dievs Kungs vēlas, lai dzīvās būtnes, kuras cieš materiālajā pasaulē, atgrieztos mājās pie Dieva. Laime, pēc kuras tiecas dzīvās būtnes, nav atrodama ne vienā vietā visos šajos neskaitāmajos Visumos vai uz materiālajām planētām. Mūžīgā laime, kuru vēlas dzīvā būtne, ir iegūstama Dieva valstībā, bet dzīvās būtnes, kuras materiālo īpašību iespaidā ir iegrimušas aizmirstībā, neko nezina par šo valstību. Tāpēc Dievs Kungs atnāk sludināt vēstījumu par Dieva valstību, vai nu pats atnākot kā avatārs vai arī sūtot savu īsteno pārstāvi kā Dieva dēlu. Šādi avatāri vai Dieva dēli sludina atgriešanos pie Dieva ne tikai starp cilvēkiem. Tas notiek visu veidu sabiedrībās, arī pie padieviem un pie tiem, kas nav cilvēki.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad
Bhāgavatamas pirmā dziedājuma otrajai nodaļai «Dievišķums un dievišķā
kalpošana».

1
Šrīpāda Šankarāčārja, mājāvādas skolas vadītājs, savos Bhagavad-gītas komentāros
atzīst šo Kunga Krišnas pārpasaulīgo stāvokli.

2
dvā suparnā sajudžā sakhājā samānam vrikšam parišasvadžātē
    tajor anjau pappalam svādv attj anašnann anjo ‘bhičāšīti

(Mundaka Upanišada 3.1.1.)


Tālāk:

Trešā nodaļa Krišna ir visu avatāru avots