Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.17

null

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Kali saņem sodu
un atalgojumu

1. PANTS

sūta uvāča

tatra go-mithunam rādžā    hanjamānam anāthavat
danda-hastam ča vrišalam    dadrišē nripa-lānčhanam

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; tatra — pēc tam;
go-mithunam — govi un bulli; rādžā — valdnieks; hanjamānam — sistus;
anātha-vat — it kā tie būtu bez īpašnieka; danda-hastam — ar vāli rokās; ča — arī;
vrišalam — zemākās kārtas šūdra; dadrišē — redzēja; nripa — valdnieku;
lānčhanam — apģērbtu kā.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Nonācis šai vietā, Mahārādža Parīkšits redzēja, ka
zemākās kārtas šūdra, apģērbies kā valdnieks, ar rungu sit govi un
bulli, it kā tiem nebūtu saimnieka.

SKAIDROJUMS

Kali laikmeta galvenā pazīme ir tā, ka zemākās
kārtas šūdras, t.i., cilvēki bez brahmaniskās kultūras un garīgas
iesvētības, ģērbjas kā vadītāji vai valdnieki, un galvenā šo nēkšatriju
nodarbošanās ir nevainīgu dzīvnieku nogalināšana. Viņu galvenie upuri
būs govis un buļļi, kurus nesargās saimnieki, īsteni vaišjas jeb tirgotāji.
Bhagavad-gītā (18.44.) teikts, ka vaišju pienākumi ir lauksaimniecība,
govju aizsardzība un tirdzniecība. Pagrimušie Kali laikmeta vaišjas jeb
tirgotāji dzen savas govis uz lopkautuvēm. Kšatriju pienākums ir
aizsargāt valsts pilsoņus, bet vaišjām jārūpējas, lai labi klātos govīm un
buļļiem, un jāizmanto tie, lai ražotu graudus un pienu. Govīm jādod
piens, bet buļļi jāizmanto graudu audzēšanā. Taču Kali laikmetā
vadītāju krēslos sēž šūdras, tāpēc govis un buļļi jeb mātes un tēvi, kurus
neaizsargā vaišjas, tiek sūtīti uz šo šūdru celtajām lopkautuvēm.

2. PANTS

vrišam mrināla-dhavalam    mēhantam iva bibhjatam
vēpamānam padaikēna    sīdantam šūdra-tāditam

vrišam — bullis; mrināla-dhavalam — balts kā baltais lotoss;
mēhantam — urinējot; iva — it kā; bibhjatam — baidīdamies;
vēpamānam — drebēdams; padā ēkēna — stāvēdams tikai uz vienas kājas;
sīdantam — izbiedēts; šūdra-tāditamšūdras sists.

TULKOJUMS

Bullis bija balts kā baltais lotoss. Šūdra viņu sita, un bullis bailēs
stāvēja uz vienas kājas, drebēja un iztukšoja pūsli.

SKAIDROJUMS

Kali laikmeta nākamā pazīme ir tā, ka tīrajiem un
baltajiem reliģijas principiem, kuri ir kā baltais lotoszieds, uzbruks šī
laikmeta neaudzinātie šūdras. Viņi varbūt būs brāhmanu un kšatriju
pēcteči, bet Kali laikmetā, kad nebūs labas izglītības un Vēdu gudrības
kultūras, šie šūdru līmeņa cilvēki noliegs reliģijas principus, iedvešot
bailes dievbijīgajiem ļaudīm. Viņi paziņos, ka neseko nekādiem
reliģiskajiem principiem, un vēl Kali-jugā parādīsies daudz «ismu» kultu,
kuru vienīgais mērķis būs nogalināt tīro reliģijas bulli. Ateisms kļūs
par valstu politiku, vai arī valstis nesekos nekādiem noteiktiem
reliģijas principiem, kas novedīs pie pilnīgas vienaldzības pret šiem
principiem. Pilsoņi varēs darīt visu, kas patīk, bez jebkādas cieņas pret
sādhu, šāstrām un guru. Tas, ka bullis stāv uz vienas kājas, norāda, ka
reliģijas principi pakāpeniski izzūd. Pat daļēja reliģijas principu
pastāvēšana būs tik ļoti apgrūtināta, it kā tie drebētu un kuru katru brīdi
varētu nokrist.

3. PANTS

gām ča dharma-dughām dīnām    bhrišam šūdra-padāhatām
vivatsām āšru-vadanām    kšāmām javasam iččhatīm

gām — govs; ča — arī; dharma-dughām — svētīga, jo no viņas var
saņemt reliģiju; dīnām — tagad nabaga; bhrišam — nelaimīga;
šūdra — zemākās kārtas; pada-āhatām — sista pa kājām; vivatsām — bez neviena
teļa; āšru-vadanām — asarām acīs; kšāmām — ļoti vāja; javasam — zāli;
iččhatīm — it kā vēloties ēst.

TULKOJUMS

Govs ir svētīga, jo no viņas var gūt reliģijas principus, tomēr nabaga
govij nebija teļu. Viņas kājas sita šūdra. Govij acīs bija asaras, viņa
bija nelaimīga, vāja un ilgojās pēc zaļas zāles.

SKAIDROJUMS

Nākamā Kali laikmeta pazīme ir govju nožēlojamais stāvoklis. Slaukt govi nozīmē iegūt reliģijas principus šķidrā veidā. Diženi riši un muni pārtika no piena vien. Šrīla Šukadēva Gosvāmī gāja uz ģimenes cilvēku mājām, kad tie slauca govis, un lūdza mazliet piena iztikai. Vēl pirms piecdesmit gadiem nevienam nebija žēl iedot sādhu kādu litru vai divus piena, un ģimenes cilvēki deva pienu, it kā tas būtu ūdens. Pie sanātaniešiem (Vēdu principu sekotājiem) katra ģimenes cilvēka pienākums ir turēt govis un buļļus ne tikai piena dēļ, bet arī tāpēc, lai gūtu reliģijas principus. Sanātanietis saskaņā ar reliģijas principiem godina govis un ciena brāhmanus. Govs piens ir nepieciešams ziedojumu ugunij, un, veicot ziedošanas, ģimenes cilvēks var būt laimīgs. Teliņi ir jauki paši par sevi, un tie sagādā apmierinājumu govīm, kuras tad dod ļoti daudz piena. Taču Kali-jugā teliņi tiek atšķirti no govīm, cik vien agri iespējams, ar nolūku, kādu šajās Šrīmad Bhāgavatamas lappusēs labāk nepieminēt. Govs stāv asarām acīs un slaucējs šūdra slauc govi mākslīgā veidā, bet, kad piena vairs nav, govi aizved uz lopkautuvi. Šie milzīgie grēki ir cēlonis visām mūsdienu sabiedrības nelaimēm. Cilvēki nezina, ko viņi patiesībā pastrādā ekonomiskās attīstības vārdā. Kali laikmets ar savu ietekmi tur viņus neziņas tumsā. Visi ļoti pūlas sasniegt mieru un labklājību, taču jāpacenšas gādāt, lai govis un buļļi būtu visādā ziņā laimīgi. Muļķa cilvēki nezina, ka viņi var kļūt laimīgi paši, padarot laimīgus buļļus un govis, bet tas ir dabas likums. Tāpēc uzklausīsim Šrīmad Bhāgavatamas autoritāti un pieņemsim šos principus, lai visa cilvēce varētu dzīvot laimē.

4. PANTS

papraččha ratham ārūdhah    kārtasvara-pariččhadam
mēgha-gambhīrajā vāčā    samāropita-kārmukah

papraččha — prasīja; ratham — ratos; ārūdhah — sēžot;
kārtasvara — zeltā; pariččhadam — kaltos; mēgha — mākonis; gambhīrajā — izdodot;
vāčā — skaņu; samāropita — labi apbruņots; kārmukah — bultas un loks.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits, kas bija apbruņots ar loku un bultām un
sēdēja zeltā kaltos kaujas ratos, pērkonam līdzīgā balsī vērsās pie viņa
[šūdras].

SKAIDROJUMS

Tāds valsts vadītājs vai valdnieks kā Mahārādža
Parīkšits, kas ir majestātiski varens un labi apbruņots, lai varētu sodīt
neliešus, var izaicināt Kali laikmeta pārstāvjus. Tikai tad ir iespējams
cīnīties ar pagrimuma laikmetu. Ja valstī nav stingra vadītāja, tad miers
pastāvīgi tiek traucēts. Tā saucamais vēlētais valsts vadītājs, kas
pārstāv pagrimušos pilsoņus, nevar līdzināties tādam stipram valdniekam,
kāds bija Mahārādža Parīkšits. Karaliskas drēbes un izturēšanās veids
vēl neko nenozīmē. Svarīga ir darbība.

5. PANTS

kas tvam mač-čharanē lokē    balād dhamsj abalān balī
nara-dēvo ‘si vēšēna    natavat karmanā ‘dvidžah

kah — kas esi; tvam — tu; mat — manā; šaranē — aizsardzībā;
lokē — šajā pasaulē; balāt — ar spēku; hamsi — nogalinot;
abalān — bezpalīdzīgos; balī — lai gan spēka pilns; nara-dēvah — cilvēks-dievs;
asi — izskaties; vēšēna — pēc drēbēm; nata-vat — kā teātra aktieris; karmanā — pēc
darbiem; advi-džah — kas nav divreiz dzimušais pēc kultūras.

TULKOJUMS

Kas tu tāds esi? Tu izskaties spēcīgs, tomēr uzdrīksties nogalināt
bezpalīdzīgos, kurus es aizsargāju! Tu esi apģērbies kā dievbijīgs cilvēks
[valdnieks], bet tavi darbi ir pilnīgā pretrunā ar divreiz dzimušo
kšatriju principiem.

SKAIDROJUMS

Brāhmanus, kšatrijus un vaišjas sauc par divreiz
dzimušajiem, jo šīs augstākās sabiedrības kārtas saņem vienu dzimšanu
no vecākiem, bet otru, kas ir atdzimšana kultūrā, ar garīgo iesvētību no
īstena āčārjas jeb garīgā skolotāja. Tātad kšatriji tāpat kā brāhmani ir
divreiz dzimušie, un viņu pienākums ir aizsargāt bezpalīdzīgos.
Kšatriju valdnieks tiek uzskatīts par Dieva pārstāvi, kas aizsargā
bezpalīdzīgos un soda neliešus. Ja valdnieki novirzās no šī ceļa, atnāk Dievs
Kungs un atjauno dievišķas valsts principus. Kali laikmetā nabaga
bezpalīdzīgie dzīvnieki, īpaši govis, kuras pārvaldītājiem būtu visādā ziņā
jāaizsargā, tiek nokautas bez jebkādiem ierobežojumiem. Tāpēc
vadītāji, kuru acu priekšā notiek šādas lietas, ir Dieva pārstāvji tikai
vārda pēc. Šie varenie vadītāji, kuru pakļautībā atrodas nabaga pilsoņi,
ir tērpušies kā valdnieki un sēž valdnieku krēslos, taču patiesībā viņi
ir nekam nederīgi zemākās kārtas cilvēki, kuriem nav divreiz
dzimušo kultūras. No vienreiz dzimušajiem (garīgi nekulturālajiem) zemākās
kārtas cilvēkiem ir veltīgi gaidīt taisnību vai vienlīdzīgu attieksmi.
Tāpēc Kali laikmetā aplamās valsts vadības dēļ visi ir nelaimīgi.
Mūsdienu sabiedrība garīgās kultūras ziņā nav divreiz dzimusi. Tāpēc tautas
valdība, ko ievēlējusi vienreiz dzimušo tauta, noteikti ir Kali valdība,
kuras dēļ visi ir nelaimīgi.

6. PANTS

jas tvam krišnē gatē dūram    saha-gāndīva-dhanvanā
šočjo ‘sj ašočjān rahasi    praharan vadham arhasi

jah — dēļ; tvam — tu, nelieti; krišnē — Kungs Krišna; gatē — aizgājis;
dūram — no skata; saha — ar; gāndīva — loku Gāndīvu; dhanvanā — tā
nesēju Ardžunu; šočjah — vainīgais; asi — esi; ašočjān — nevainīgus;
rahasi — slepus; praharan — sit; vadham — nāvi; arhasi — esi pelnījis.

TULKOJUMS

Ak, nelieti, kā tu uzdrīksties sist nevainīgu govi? Vai tu to atļaujies
tādēļ, ka Kungs Krišna un Ardžuna, Gāndīvas loka nesējs, nav redzami?
Tu slepus sit nevainīgos, tāpēc esi noziedznieks, kas sodāms ar nāvi.

SKAIDROJUMS

Civilizācijā, kur Dievs tiek atklāti noliegts un nav
Ardžunam līdzīgu bhaktu un karotāju, Kali laikmeta pārstāvji izmanto
iespēju nesodīti nogalināt tādus nevainīgus dzīvniekus kā govis, darot
to slepus, lopkautuvēs. Tādi dievbijīgi valdnieki kā Mahārādža Parīkšits
sodītu šos dzīvnieku slepkavas ar nāvi. Slepus nokaut dzīvnieku ir tas
pats, kas slepus nogalināt nevainīgu bērnu, un dievbijīgs valdnieks
šādus noziedzniekus soda ar nāvi.

7. PANTS

tvam vā mrināla-dhavalah    pādair njūnah padā čaran
vriša-rūpēna kim kaščid    dēvo nah parikhēdajan

tvam — tu; — vai; mrināla-dhavalah — balts kā lotoss; pādaih — trīs
kājas; njūnah — atņemtas; padā — uz vienas kājas;
čaran — pārvietojoties; vriša — buļļa; rūpēna — izskatā; kim — vai; kaščit — kāds;
dēvah — padievs; nah — mūs; parikhēdajan — liek skumt.

TULKOJUMS

Tad viņš [Mahārādža Parīkšits] jautāja bullim: Kas tu esi? Vai tu esi
bullis balts kā lotoss vai padievs? Tu esi zaudējis trīs kājas un staigā
uz vienas. Vai tu esi kāds padievs, kas atnācis buļļa izskatā, un tagad
liec mums bēdāties?

SKAIDROJUMS

Vismaz līdz Mahārādža Parīkšita laikam neviens
nespēja iedomāties, ka govis un buļļi varētu nonākt tik bēdīgā stāvoklī.
Tāpēc Mahārādža Parīkšits bija satriekts par šo briesmīgo skatu. Viņš
jautāja, vai bullis nav kāds padievs, kas parādījies tik nožēlojamā
izskatā, lai norādītu uz govju un buļļu nākotni.

8. PANTS

na džātu kauravēndrānām    dordanda-parirambhitē
bhū-talē ‘nupatantj asmin    vinā tē prāninām šučah

na — ne; džātu — jebkad; kaurava-indrānām — Kuru dinastijas
valdnieku; dordanda — roku spēka; parirambhitē — aizsargāti; bhū-talē — uz
zemes; anupatanti — bēdājoties; asmin — līdz šim; vinā — izņemot;
— tevi; prāninām — dzīvās būtnes; šučah — asaras acīs.

TULKOJUMS

Tagad pirmo reizi Kuru dzimtas stipro roku sargātajā valstī es redzu
tevi asarām acīs. Līdz šim uz zemes vēl neviens nav lējis asaras
valdnieku nolaidības dēļ.

SKAIDROJUMS

Aizsargāt cilvēkus un dzīvniekus no nāves ir
pirmais un galvenais valdības pienākums. Valdība nedrīkst aprobežoties
tikai ar pirmo no tiem. Cilvēks ar tīru dvēseli ir satriekts, redzot
dzīvnieku nogalināšanu rūpnieciskā mērogā Kali laikmeta valstīs.
Mahārādža Parīkšits bēdājās par to, ka bullim acīs ir asaras, un bija ļoti
pārsteigts, redzot kaut ko tādu savā labajā valstī, kur dzīvnieku dzīvība
tika sargāta tāpat kā cilvēku dzīvība. Tāda ir Dieva valsts.

9. PANTS

mā saurabhējātra šučo    vjētu tē vrišalād bhajam
mā rodīr amba bhadram tē    khalānām maji šāstari

— ne; saurabhēja — ak, Surabhi dēls; atra — manā valstī;
šučah — skumjas; vjētu — lai ir; — tavas; vrišalātšūdras; bhajam — aiz
bailēm; — ne; rodīh — raudi; amba — māte govs; bhadram — viss labs;
— tev; khalānām — naidīgo; maji — kamēr es dzīvoju;
šāstari — valdītājs jeb pakļāvējs.

TULKOJUMS

Ak, Surabhi dēls, neskumsti. Tev nav ko baidīties no šī zemā šūdras.
Māte govs, kamēr es šeit valdu un pakļauju ļaunos, tev nav ko raudāt.
Viss būs labi.

SKAIDROJUMS

Buļļu, govju un citu dzīvnieku aizsardzība ir
iespējama tikai tad, kad valstī ir tāds valdnieks kā Mahārādža Parīkšits. Viņš
uzrunā govi par māti, jo ir labi audzināts divreiz dzimis kšatriju
valdnieks. Surabhi ir govis, kas dzīvo uz garīgajām planētām un kuras
īpaši kopj pats Kungs Šrī Krišna. Cilvēki pēc izskata un iezīmēm radīti
līdzīgi Visaugstajam Kungam, un tāpat govis pēc izskata un iezīmēm
radītas līdzīgas garīgās valstības surabhi govīm. Materiālajā pasaulē
sabiedrība aizsargā cilvēkus, bet nav tāda likuma, kas aizsargātu
surabhi pēctečus, kuri savukārt aizsargā cilvēku, dodot viņam brīnumainu
ēdienu — pienu. Taču Mahārādža Parīkšits un Pāndavi labi zināja, cik
svarīgas ir govis un buļļi, un tāpēc bija gatavi piespriest govju
slepkavam pat augstāko sodu — nāvi. Atsevišķos gadījumos cilvēki ir
iestājušies par govju aizsardzību, taču, tā kā nav dievbijīgu vadītāju un
piemērotu likumu, govis un buļļi joprojām ir neaizsargāti. Sabiedrībai ir
jāsaprot, cik svarīgas ir govis un buļļi, un, sekojot Mahārādžas Parīkšita
piemēram, jāaizsargā šie nozīmīgie dzīvnieki. Ja mēs aizsargāsim govis
un brahmanisko kultūru, tad Dievs Kungs, kurš ļoti mīl govis un
brāhmanus (go-brāhmana-hitāja), ar mums būs apmierināts un dos īstenu
mieru.

10.–11. PANTS

jasja rāštrē pradžāh sarvās    trasjantē sādhvj asādhubhih
tasja mattasja našjanti    kīrtir ājur bhago gatih
 
ēša rāgjām paro dharmo    hj ārtānām ārti-nigrahah
ata ēnam vadhišjāmi    bhūta-druham asattamam

jasja — kura; rāštrē — valstī; pradžāh — dzīvās būtnes; sarvāh — pilnīgi
visas; trasjantē — ir izbiedētas; sādhvi — ak, šķīstā;
asādhubhih — neliešu; tasja — tā; mattasja — maldinātā; našjanti — iet bojā;
kīrtih — slava; ājuh — mūža garums; bhagah — laime; gatih — laba pārdzimšana;
ēšah — tas ir; rāgjām — valdnieku; parah — augstākais;
dharmah — pienākums; hi — noteikti; ārtānām — cietēju; ārti — ciešanas;
nigrahah — atļaujot; atah — tāpēc; ēnam — šo cilvēku; vadhišjāmi — es nogalināšu;
bhūta-druham — sacēlies pret citām dzīvajām būtnēm;
asat-tamam — visnelietīgāko.

TULKOJUMS

Ak, šķīstā! Ja kāda valdnieka zemē nelieši tur bailēs jebkāda veida
dzīvās būtnes, tad valdnieks zaudē savu labo vārdu, mūža garumu un
labu pārdzimšanu. Valdnieka pirmais pienākums ir apturēt dzīvo
būtņu ciešanas, tāpēc man jānogalina šis nelietis, jo viņš dara pāri citām
būtnēm.

SKAIDROJUMS

Ja savvaļas dzīvnieki ciemā vai pilsētā sagādā kādas raizes, tad policija vai kāds cits uzņemas tos nogalināt. Tāpat valdībai tūlīt jānogalina visi, kas nes ļaunumu sabiedrībai, kā zagļi, laupītāji un slepkavas. Tāds pats sods pienākas arī dzīvnieku nogalinātājiem, jo valsts dzīvnieki arī ir pradžas. Pradžas ir tie, kas šajā valstī dzimuši, un tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan uz dzīvniekiem. Jebkurai dzīvajai būtnei, kas valstī piedzimusi, pamattiesības ir dzīvot valdnieka aizsardzībā. Meža dzīvnieki arī ir valdnieka pavalstnieki, un tiem arī ir tiesības dzīvot. Ko tad lai saka par tādiem mājas dzīvniekiem kā govīm un buļļiem?
Jebkura dzīvā būtne, kas iedveš šausmas citām dzīvajām būtnēm, ir nelietīga, un valdniekam šī būtne nekavējoties jānogalina. Ja savvaļas dzīvnieks rada traucējumus, tas tiek nogalināts, un tāpat jebkurš cilvēks, kas bez vajadzības nogalina vai baida meža dzīvniekus vai arī citus dzīvniekus, tūlīt jāsoda. Saskaņā ar Visaugstā Kunga likumu visas dzīvās būtnes, lai kādas tās arī būtu, ir Dieva Kunga dēli, un nevienam nav tiesību nogalināt citu, ja vien to neprasa dabas likums. Tīģeris drīkst savai pārtikai nogalināt zemāku dzīvnieku, bet cilvēks savai iztikai nedrīkst nogalināt dzīvniekus. Dievs ir noteicis, ka viena dzīvā būtne pārtiek no citām dzīvajām būtnēm. Tātad arī veģetārieši pārtiek no citām dzīvajām būtnēm. Tāpēc drīkst ēst tikai noteikta veida būtnes, kā to nosaka Dieva likums. Īšopanišadā teikts, ka mums jādzīvo saskaņā ar Dieva Kunga norādījumiem, bet ne pēc savām iegribām. Cilvēks var pārtikt no visdažādākajiem graudiem, augļiem un piena, kā to vēlējis Dievs, un, izņemot atsevišķus gadījumus, dzīvnieku gaļa nav nepieciešama.
Maldināts valdnieks vai valsts vadītājs, pat ja viņš reizēm sevi sauc par izcilu filozofu un lielu zinātnieku, ļauj valstī uzturēt lopkautuves, nemaz nezinot, ka nabaga dzīvnieku mocīšana valdniekam vai vadītājam nozīmē taisnu ceļu uz elli. Valsts vadītājam modri jāraugās, lai pradžas — gan cilvēki, gan dzīvnieki — būtu drošībā, un jācenšas uzzināt, vai viena dzīvā būtne kaut kur nedara pāri citai dzīvajai būtnei. Pāridarītājus tūlīt jānotver un jāsoda ar nāvi, kā to parādīja Mahārādža Parīkšits.
Tautas valdība nedrīkst pieļaut, ka pēc muļķa valdības locekļu gribas tiktu nogalināti nevainīgi dzīvnieki. Valdībai jāzina Dieva likumi, kas minēti svētajos rakstos. Mahārādža Parīkšits šai pantā citē, ka saskaņā ar Dieva likumiem bezatbildīgs valdnieks vai valsts vadītājs riskē ar savu labo vārdu, mūžu, varu, spēku, attīstību uz labāku dzīvi un atpestīšanu pēc nāves. Šādi nejēgas pat netic nākamās dzīves esamībai.
Tagad, kad es rakstu šo skaidrojumu, man priekšā ir kāda liela mūsdienu politiķa izteikums. Šis politiķis nesen nomira un atstāja testamentu, kurā atklājas viņa vājās zināšanas par Mahārādžas Parīkšita minētajiem Dieva likumiem. Šis politiķis tik slikti zina Dieva likumus, ka raksta: «Es neticu nevienai no šīm ceremonijām, un pakļauties tām pat formas pēc būtu liekulība un cenšanās maldināt sevi un citus… Šai ziņā man nav reliģisku jūtu.»
Salīdzinot šos lielā mūsdienu politiķa un Mahārādžas Parīkšita izteikumus, mēs redzēsim milzīgu atšķirību. Mahārādža Parīkšits darbojās dievbijīgi saskaņā ar svēto rakstu likumiem, turpretī mūsdienu politiķis seko pats savai ticībai un jūtām. Galu galā jebkurš liels materiālās pasaules cilvēks ir saistīta dvēsele. Viņa rokas un kājas ir sapītas materiālās dabas auklās, tomēr viņš, muļķa saistītā dvēsele, domā, ka var brīvi darboties, kā pats grib un jūt. Secinājums ir tāds, ka Mahārādžas Parīkšita laikā ļaudis bija laimīgi un dzīvnieki tika labi aizsargāti, jo valsts vadītājs nesekoja savām iegribām un zināja Dieva likumus. Dumjās, neticīgās būtnes cenšas neredzēt Dieva Kunga esamību un sauc sevi par bezdievēm, upurējot vērtīgo cilvēka mūžu. Cilvēka mūžs īpaši domāts Dieva zinātnes iepazīšanai, bet muļķa radījumi it īpaši Kali laikmetā nevis cenšas zinātniski iepazīt Dievu, bet gan uzstājas pret reliģisku ticību un Dieva esamību, lai gan Dieva likumi viņus pastāvīgi saista ar dzimšanu, nāvi, vecumu un slimībām.

12. PANTS

ko ‘vriščat tava pādāms trīn    saurabhēja čatuš-pada
mā bhūvams tvādrišā rāštrē    rāgjām krišnānuvartinām

kah — kas ir viņš; avriščat — nocirtis; tava — tavas; pādān — kājas;
trīn — trīs; saurabhēja — ak, Surabhi dēls; čatuh-pada — tev ir četras kājas;
— ne; bhūvan — tā noticis; tvādrišāh — kā pats; rāštrē — valstī;
rāgjām — valdnieku; krišna-anuvartinām — tie, kas seko Krišnas, Dieva Augstākās
Personības, likumiem.

TULKOJUMS

Viņš [Mahārādža Parīkšits] atkal uzrunāja bulli un jautāja: Ak,
Surabhi dēls, kas ir nocirtis tavas trīs kājas? Valstī, kurā valdnieki pakļaujas
Dieva Augstākās Personības Krišnas likumiem, neviens nav tik
nelaimīgs kā tu.

SKAIDROJUMS

Visu valstu valdniekiem un vadītājiem jāzina
Kunga Krišnas likumi (parasti Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama) un
atbilstoši tiem jādarbojas, lai īstenotu cilvēka dzīves misiju, t.i., darītu
galu visām materiālās esamības ciešanām. Tas, kurš zina Kunga Krišnas
likumus, var sasniegt šo mērķi bez jebkādām grūtībām. Bhagavad-gītā
dots Dieva likumu kopsavilkums, bet Šrīmad Bhāgavatamā šie paši
likumi izskaidroti tālāk. Valstī, kur tiek ievēroti Krišnas likumi, neviens
nav nelaimīgs. Ja šie likumi netiek ievēroti, tad pirmā pazīme ir tā, ka
trīs reliģijas pārstāvja kājas ir nocirstas, un ar to arī sākas visas
ciešanas. Kad Krišna pats bija uz zemes, Viņa likumi tika izpildīti bez
vārda runas, bet Viņa prombūtnē šie likumi doti Šrīmad Bhāgavatamā, lai
aklie, kas tikuši pie vadības, varētu no tiem mācīties.

13. PANTS

ākhjāhi vriša bhadram vah    sādhūnām akritāgasām
ātma-vairūpja-kartāram    pārthānām kīrti-dūšanam

ākhjāhi — ļauj man zināt; vriša — ak, bulli; bhadram — labu; vah — tev;
sādhūnām — godīgo; akrita-āgasām — tie, kuri nav apvainojuši;
ātma-vairūpja — ķermeņa sakropļošanas; kartāram — darītāju;
pārthānām — Prithas dēlu; kīrti-dūšanam — goda nomelnotāju.

TULKOJUMS

Ak, bulli, tu neesi darījis neko sliktu un esi godīgs, tāpēc es vēlu tev
labu. Lūdzu, saki man, kas tevi tā sakropļojis, nomelnojot Prithas dēlu
godu.

SKAIDROJUMS

Mahārādžas Rāmačandras un citu Viņa sekotāju,
piemēram, Pāndavu un to pēcteču, labā slava ir neaizmirstama, jo
viņu valstī nevainīgās un godīgās dzīvās būtnes varēja dzīvot bez
raizēm. Bullis un govs simbolizē visnevainīgākās dzīvās būtnes, jo pat
viņu mēsli un urīns tiek izmantoti sabiedrības labā. Prithas dēlu pēcteči,
kā Mahārādža Parīkšits, baidījās zaudēt savu labo slavu, bet mūsdienu
vadītāji nebaidās pat nogalināt šos nevainīgos dzīvniekus. Lūk, kāda ir
atšķirība starp tā laika dievbijīgo valdnieku valstīm un mūsdienu
valstīm, kuras vada bezatbildīgi vadītāji, kas nezina Dieva likumus.

14. PANTS

džanē ‘nāgasj agham jundžan    sarvato ‘sja ča mad-bhajam
sādhūnām bhadram ēva sjād    asādhu-damanē kritē

džanē — dzīvajām būtnēm; anāgasi — nevainīgajām; agham — ciešanas;
jundžan — uzliekot; sarvatah — visur; asja — šādu pāri darītāju; ča — un;
mat-bhajam — baidās no manis; sādhūnām — godīgo cilvēku;
bhadram — laba veiksme; ēva — noteikti; sjāt — notiks; asādhu — negodīgu
ļaundaru; damanē — iegrožoti; kritē — darīts.

TULKOJUMS

Ikvienam, kas dara pāri nevainīgām dzīvām būtnēm, ir jābaidās no
manis jebkurā pasaules vietā. Kas savalda negodīgus neliešus, tas dara
labu nevainīgajiem.

SKAIDROJUMS

Ja valsts vadītāji ir gļēvi un nespējīgi, tad plaukst
negodīgums un ļaundarības. Bet, ja valsts vadītāji ir pietiekami stingri,
lai savaldītu visu veidu bezgožus un ļaundarus visās valsts daļās, tad
ļaundarība nevar zelt. Ja nelieši tiek sodīti tā, ka citi to redz, tad tas
ir ļoti svētīgi. Kā jau tika teikts, valdnieka vai valsts vadītāja
galvenais pienākums ir visādā ziņā aizsargāt mierīgos un nevainīgos valsts
pilsoņus. Dieva Kunga bhaktas ir mierīgi pēc dabas un nedara pāri
nevienam, tāpēc valsts galvenais pienākums ir padarīt visus par
Kunga bhaktām. Tad valsts iedzīvotāji gluži dabiski būs mierīgi un nedarīs
neko ļaunu. Tad valdniekam būs tikai jāiegrožo negodīgie nelieši.
Tādā veidā visā cilvēku sabiedrībā valdīs miers un saskaņa.

15. PANTS

anāgahsv iha bhūtēšu    ja āgas-krin nirankušah
āhartāsmi bhudžam sākšād    amartjasjāpi sāngadam

anāgahsu iha — nevainīgajām; bhūtēšu — dzīvajām būtnēm;
jah — cilvēks; āgah-krit — dara pāri; nirankušah — nekauņa; āhartā
asmi
— izvirzīšu; bhudžam — rokas; sākšāt — tieši; amartjasja api — pat, ja tas ir
padievs; sa-angadam — ar rotājumiem un bruņām.

TULKOJUMS

To, kas uzdrīkstēsies darīt pāri nevainīgām būtnēm, es izdeldēšu
no zemes virsas, pat ja tas būtu izrotāts un bruņās tērpts debesu
iemītnieks.

SKAIDROJUMS

Debesu valstības iemītniekus sauc par amarām jeb
nemirstīgajiem, jo tie dzīvo ļoti ilgi, daudz ilgāk par cilvēkiem.
Cilvēkam, kurš var nodzīvot kādus simts gadus, mūžs daudzu miljonu gadu
garumā liekas kā nemirstība. Piemēram, no Bhagavad-gītas mēs
uzzinām, ka uz Brahmalokas planētas viena diena ilgst 4 300 000 × 1 000
Saules gadu. Gluži tāpat uz citām debesu planētām viena diena ir
seši mūsu mēneši, un šo planētu iemītnieki dzīvo desmit miljonus savu
gadu. Visu augstāko planētu iemītnieki dzīvo daudz ilgāk nekā
cilvēki, tāpēc viņi tiek saukti par nemirstīgajiem. Bet šī nemirstība ir tikai
šķietama, jo patiesībā visus materiālajā Visumā gaida nāve.

Mahārādža Parīkšits ir ar mieru cīnīties pret debesu iemītniekiem, ja
tie darītu pāri nevainīgām būtnēm. Tas nozīmē, ka valsts vadītājam
jābūt tikpat stipram kā Mahārādža Parīkšits, jo tad viņš nebaidīsies sodīt
pat visstiprākos pāridarītājus. Valsts vadītājam noteikti jāsoda tas, kurš
pārkāpj Dieva likumus.

16. PANTS

rāgjo hi paramo dharmah    sva-dharma-sthānupālanam
šāsato ‘njān jathā-šāstram    anāpadj utpathān iha

rāgjah — valdnieka vai valsts vadītāja; hi — noteikti;
paramah — augstākais; dharmah — dabiskais pienākums; sva-dharma-stha — kas ir
uzticīgs savam pienākumam; anupālanam — vienmēr aizsargāt;
šāsatah — valdot; anjān — citus; jathā — kā; šāstram — norādīts rakstos;
anāpadi — bez briesmām; utpathān — tos, kas noiet no ceļa; iha — tā ir.

TULKOJUMS

Valdnieka augstākais pienākums ir pilnībā aizsargāt tos, kas ievēro
likumus, un sodīt tos, kas neseko svēto rakstu norādījumiem, pat ja uz
to nespiež ārkārtēji apstākļi.

SKAIDROJUMS

Rakstos ir runāts arī par āpad-dharmu jeb to, kas darāms ārkārtējos gadījumos. Ir teikts, ka lielajam gudrajam Višvāmitram reizēm ārkārtīgas nepieciešamības gadījumā nācās pārtikt no suņu gaļas. Ārkārtējā gadījumā cilvēks drīkst pārtikt no visu veidu dzīvnieku gaļas, bet tas nenozīmē, ka jābūt lopkautuvēm, lai ikdienā varētu pabarot dzīvnieku ēdājus, un ka valstij tas būtu jāatbalsta. Neviens nedrīkst ēst gaļu ikdienā, apmierinot savu mēli. Ja kāds tomēr tā dara, valdniekam vai valsts vadītājam viņš par šo rupjo baudu jāsoda.
Cilvēkiem, kas pilda kādus noteiktus pienākumus, ir dažādi svēto rakstu norādījumi, un tas, kurš tiem seko, ir sva-dharma-stha, t.i., uzticīgs noliktajiem pienākumiem. Bhagavad-gītā (18.48.) ieteikts neatteikties no saviem noliktajiem pienākumiem, pat ja tiem ir kādi trūkumi. Sva-dharmu var pārkāpt tikai ārkārtējos gadījumos, ja uz to spiež apstākļi, bet ne ikdienā. Valsts vadītājam ir jāraugās, lai cilvēks nemainītu savu sva-dharmu, lai kāda tā arī būtu, un sva-dharmas sekotāji viņam ir jāaizsargā. Pārkāpējs jāsoda saskaņā ar šāstrām, un valdnieka pienākums ir skatīties, lai ikviens stingri pildītu savus pienākumus, kā tas noteikts rakstos.

17. PANTS

dharma uvāča

ētad vah pāndavējānām    juktam ārtābhajam vačah
jēšām guna-ganaih krišno    dautjādau bhagavān kritah

dharmah uvāča — reliģijas personība sacīja; ētat — tas viss;
vah — tevis; pāndavējānām — to, kuri Pāndavu dinastijā; juktam — pieklājas;
ārta — cietējs; abhajam — brīvība no bailēm; vačah — runas;
jēšām — to; guna-ganaih — pēc īpašībām; krišnah — pat Kungs Krišna;
dautja-ādau — vēstneša pienākumu u.c.; bhagavān — Dieva Personība;
kritah — veica.

TULKOJUMS

Reliģijas personība sacīja: Tu runā kā īsts Pāndavu dzimtas loceklis.
Pat Kungs Krišna, Dieva Personība, Pāndavu bhakti savaldzināts, bija
ar mieru kļūt par viņu vēstnesi.

SKAIDROJUMS

Mahārādžas Parīkšita solījumi un draudi nebija
tukša lielība. Mahārādža teica, ka pat debesu iemītnieki, kas pārkāptu
reliģijas principus, nespētu izvairīties no viņa stingrās valdības soda. Tas
nebija viltus lepnums, jo Dieva Kunga bhakta ir tikpat varens kā Kungs,
un reizēm ar Kunga žēlastību pat varenāks, tāpēc jebkurš bhaktas
solījums, kas parasti būtu ļoti grūti izpildāms, ar Kunga žēlastību tiek
pienācīgi īstenots. Pāndavi ar savu tīro garīgo kalpošanu un pilnīgo sevis
uzticēšanu Dievam Kungam spēja padarīt Viņu par kaujas ratu
vadītāju un reizēm par vēstnesi. Kungam šādi pienākumi ļoti patīk, jo Viņš
vēlas pakalpot saviem tīrajiem bhaktām, kas visu savu mūžu
veltījuši, lai kalpotu Dievam Kungam ar dziļu mīlestību un bhakti. Ardžunas
mazdēls Mahārādža Parīkšits bija tīrs bhakta tāpat kā viņa vectēvs, kurš
kalpoja Kungam ar drauga attieksmi. Tāpēc Kungs vienmēr bija kopā
ar Mahārādžu Parīkšitu — pat tad, kad Parīkšits vēl bezpalīdzīgi gulēja
mātes klēpī un viņam uzbruka Ašvathāma ar liesmojošo brahmāstras
ieroci. Dievs Kungs vienmēr aizsargā bhaktas, un tāpēc, ja Mahārādža
Parīkšits solīja kādu aizsargāt, viņa vārdiem bija pamats. Reliģijas
personība to atzina un pateicās valdniekam par to, ka viņš labi pilda savu
augsto pienākumu.

18. PANTS

na vajam klēša-bīdžāni    jatah sjuh purušaršabha
purušam tam vidžānīmo    vākja-bhēda-vimohitāh

na — ne; vajam — mēs; klēša-bīdžāni — ciešanu sakni; jatah — no
kurienes; sjuh — notiek; puruša-rišabha — ak, diženākais no visiem
cilvēkiem; purušam — cilvēks; tam — to; vidžānīmah — zina;
vākja-bhēda — dažādu viedokļu; vimohitāh — apmulsināti.

TULKOJUMS

Ak, diženākais no cilvēkiem, ir ļoti grūti pateikt, kurš tieši liek mums
ciest, jo teorētiskajā filozofijā ir tik daudz dažādu viedokļu, ka mēs
esam apjukuši.

SKAIDROJUMS

Pasaulē ir daudz filozofu teorētiķu, kam ir teorijas par cēloņiem un sekām, it īpaši par ciešanu cēloņiem un to ietekmi uz dažādām dzīvajām būtnēm. Parasti min sešus diženus filozofus: vaišēšikas filozofijas autoru Kanādu, loģikas pamatlicēju Gautamu, mistiskās jogas autoru Patandžali, sānkhjas filozofijas pamatlicēju Kapilu, karma-mīmāmsas autoru Džaimini, kā arī Vjāsadēvu, kas ir sarakstījis vedānta-daršanu.
Lai gan bullis jeb reliģijas personība un govs, zemes personība, lieliski zināja, ka viņu ciešanu tiešais cēlonis ir Kali personība, tie, būdami Dieva Kunga bhaktas, labi saprata arī to, ka bez Kunga atļaujas neviens nevarētu viņus sāpināt. Saskaņā ar Padma Purānu mūsu pašreizējās ciešanas izraisa grēki, kas nes augļus, taču tīra garīgā kalpošana pakāpeniski iznīcina arī šīs grēku sēklas. Tāpēc bhaktas neapsūdz ļaundarus par to radītajām ciešanām. Viņi ir pārliecināti, ka ļaundarim liek darboties kāds netiešs cēlonis, un panes ciešanas, uzskatot, ka Dievs tās ir devis pavisam mazā daudzumā, jo citādi šīs ciešanas būtu daudz lielākas.
Mahārādža Parīkšits gribēja dzirdēt tiešā ļaundara apsūdzību, taču bullis un govs, kā jau pantā tika minēts, atteicās to dot. Filozofi prātnieki neatzīst Dieva Kunga gribu un, kā nākamajos pantos tiks aprakstīts, paši cenšas atrast ciešanu cēloni. Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, šie prātnieki paši ir apjukuši un tāpēc nemaz nevar zināt, ka visu cēloņu pirmcēlonis ir Visaugstais Kungs, Dieva Personība.

19. PANTS

kēčid vikalpa-vasanā    āhur ātmānam ātmanah
daivam anjē ‘parē karma    svabhāvam aparē prabhum

kēčit — daži no tiem; vikalpa-vasanāh — kas noliedz visu veidu
pretstatus; āhuh — paziņo; ātmānam — patība; ātmanah — patības;
daivam — pārcilvēciska; anjē — citi; aparē — kāds cits; karma — darbība;
svabhāvam — materiālā daba; aparē — daudzi citi; prabhum — augstāka vara.

TULKOJUMS

Daži filozofi noliedz jebkādus pretstatus un apgalvo, ka patība atbild
par savu laimi un ciešanām. Citi uzskata, ka par to atbild pārcilvēciski
spēki, bet citi domā, ka to izraisa darbība. Rupjā materiālisma
piekritēji apgalvo, ka pirmcēlonis ir daba.

SKAIDROJUMS

Kā iepriekš tika teikts, tādi filozofi kā Džaimini un
viņa sekotāji apgalvo, ka visu ciešanu un laimes cēlonis ir auglīga
darbība, un, pat ja pastāv kāda augstāka vara, kāds pārcilvēciski spēcīgs
Dievs vai dievi, arī Viņš vai viņi ir pakļauti auglīgai darbībai, jo
spiesti piešķirt augļus saskaņā ar būtnes darbību. Šie filozofi apgalvo, ka
darbība nav neatkarīga, jo to kāds veic, tādējādi pats darītājs ir savas
laimes un ciešanu cēlonis. Arī Bhagavad-gītā (6.5.) apstiprināts, ka
cilvēks, atbrīvojis prātu no materiālās pieķeršanās, var izkļūt no
materiālās pasaules ciešanām. Tāpēc cilvēkam nebūtu jāsasaista sevi ar
materiālajām prāta piesaistībām. Tātad materiālajā laimē un ciešanās draugs
vai ienaidnieks ir paša prāts.

Ateistiskie un materiālistiskie sānkhjas filozofi secina, ka visu
cēloņu cēlonis ir materiālā daba. Viņi uzskata, ka materiālo elementu
sakopojumi rada materiālo laimi un ciešanas, un matērijas sabrukums
atbrīvo no visām materiālajām ciešanām. Pēc Gautamas un Kanādas
domām, visa cēlonis ir atomu kopums, bet tādi impersonālisti kā
Aštāvakra nonāk pie secinājuma, ka visu cēloņu cēlonis ir Brahmana
garīgais starojums. Taču Bhagavad-gītā Kungs paziņo, ka Viņš ir
bezpersoniskā Brahmana avots, un tāpēc Viņš, Dieva Personība, ir visu cēloņu
pirmcēlonis. Brahma-samhitā apstiprināts, ka Kungs Krišna ir
augstākais visu cēloņu cēlonis.

20. PANTS

apratarkjād anirdēšjād    iti kēšv api niščajah
atrānurūpam rādžaršē    vimriša sva-manīšajā

apratarkjāt — ārpus spriešanas spējām; anirdēšjāt — ārpus prāta
spējām; iti — tā; kēšu — kāds; api — arī; niščajah — noteikti secināts;
atra — šeit; anurūpam — kuram no tiem taisnība; rādža-rišē — ak, gudrais starp
valdniekiem; vimriša — izlem pats; sva — ar savu; manīšajā — saprāta
spēju.

TULKOJUMS

Vēl daži domātāji uzskata, ka ciešanu cēloni nav iespējams noteikt ar
spriedumiem, iztēloties vai izteikt vārdos. Ak, gudrais starp
valdniekiem, pārdomā to ar saprātu un spried pats.

SKAIDROJUMS

Kā jau iepriekš tika paskaidrots, vaišnavi jeb Dieva Kunga bhaktas uzskata, ka nekas nevar notikt bez Visaugstā Kunga piekrišanas. Kungs ir augstākais noteicējs, jo Viņš pats Bhagavad-gītā (15.15.) apstiprina, ka visu caurstrāvojošās Paramātmas izskatā Viņš atrodas ikviena sirdī, vēro visas darbības un ir to liecinieks. Ateisti uzskata, ka būtne nevar tikt sodīta par saviem ļaunajiem darbiem, jo nav atbilstoša tiesneša, bet pantā šis viedoklis ir atspēkots, jo mēs atzīstam, ka dzīvās būtnes darbībai ir pastāvīgs liecinieks un pavadonis. Dzīvā būtne var aizmirst, ko darījusi šajā vai iepriekšējā dzīvē, bet mums jāzina, ka vienā materiālā ķermeņa kokā sēž divi putni: atsevišķā dvēsele un Augstākā Dvēsele Paramātmas izskatā. Viena no viņām, dzīvā būtne, bauda koka augļus, bet Augstāka Būtne novēro atsevišķās būtnes darbību. Tādējādi Paramātmas iezīme jeb Augstākā Dvēsele tik tiešām ir lieciniece visiem dzīvās būtnes darbiem, un tikai pēc Viņas gribas būtne var atcerēties vai aizmirst to, ko darījusi pagātnē. Tādējādi Dievs Kungs ir gan visu caurstrāvojošais bezpersoniskais Brahmans, gan lokalizētā Paramātma ikviena sirdī. Kungs zina pagātni, tagadni un nākotni, un neko nevar noslēpt no Viņa. Bhaktas izprot šo patiesību un godprātīgi pilda savus pienākumus, lieki neraizējoties par atalgojumu, turklāt neviens ne ar prātošanu, ne ar izglītību nevar noteikt, ko Kungs piešķirs. Kāpēc Viņš vienam sagādā grūtības, bet otram ne? Dievs Kungs ir Vēdu zināšanu augstākais zinātājs, un Viņš ir īstenais vedāntists. Un tajā pat laikā Viņš ir Vēdāntas sastādītājs. Neviens nav neatkarīgs no Dieva Kunga, un visi Viņam dažādos veidos kalpo. Kad dzīvās būtnes ir saistītas, viņas kalpo, materiālās dabas spiestas, bet, kad dzīvās būtnes ir atbrīvotas, viņām brīvprātīgi ar mīlestību kalpot Dievam Kungam palīdz garīgā daba. Kunga darbībā nav pretrunu vai sārņu. Viss notiek saskaņā ar Absolūto Patiesību. Bhīšmadēva pareizi novērtēja Dieva Kunga neaptveramo darbību. Tātad var secināt, ka reliģijas pārstāvis un zemes pārstāve, kas atradās Mahārādžas Parīkšita priekšā, cieta tāpēc, lai kļūtu redzams, ka Mahārādža Parīkšits ir ideāls valsts vadītājs, jo zina, kā aizsargāt govis (zemi) un brāhmanus (reliģijas principus), kas ir divi garīgās pilnveidošanās balsti. Ikviens ir pilnīgi pakļauts Dievam Kungam. Ja Kungs vēlas, lai kāds kaut ko izdara, tad jebkurā gadījumā Viņš darbojas pilnīgi pareizi. Šajos pantos aprakstīts, kā tiek pārbaudīts Mahārādžas Parīkšita diženums. Tālāk būs redzams, cik saprātīgi viņš šo jautājumu atrisinās.

21. PANTS

sūta uvāča

ēvam dharmē pravadati    sa samrād dvidža-sattamāh
samāhitēna manasā    vikhēdah parjačašta tam

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; ēvam — tā; dharmē — reliģijas
personība; pravadati — teikusi; sah — viņš; samrāt — imperators;
dvidža-sattamāh — ak, labākais no brāhmaniem; samāhitēna — uzmanīgi;
manasā — ar prātu; vikhēdah — bez jebkādām kļūdām; parjačašta — atbildēja;
tam — tam.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Ak, labākais no brāhmaniem! Noklausījies
reliģijas personības teikto, imperators Parīkšits bija pilnīgi apmierināts un
bez jebkādām kļūdām un nožēlas tam atbildēja.

SKAIDROJUMS

Buļļa jeb reliģijas personības vārdi bija filozofiski
un zināšanu pilni, un valdnieks bija apmierināts, jo saprata, ka šis
nelaimīgais bullis nav parasts dzīvnieks. Kas pilnībā nepārzina Visaugstā
Kunga likumus, tas nespēj tā runāt, skarot šādas filozofiskas
patiesības. Imperators, kurš arī bija gudrais, bez šaubīšanās un bez kļūdām
atbildēja uz reliģijas personības teikto.

22. PANTS

rādžovāča

dharmam bravīši dharma-gja    dharmo ‘si vriša-rūpa-dhrik
jad adharma-kritah sthānam    sūčakasjāpi tad bhavēt

rādžā uvāča — valdnieks sacīja; dharmam — reliģiju; bravīši — kā tu saki;
dharma-gja — kas zina reliģijas likumus; dharmah — reliģijas personība;
asi — esi; vriša-rūpa-dhrik — pieņēmis buļļa izskatu; jat — kas;
adharma-kritah — kas darbojas bezdievīgi; sthānam — vietu; sūčakasja — kas
norāda; api — arī; tat — tas; bhavēt — kļūst.

TULKOJUMS

Valdnieks sacīja: Ak, buļļa izskatu pieņēmušais! Tu zini reliģijas
patiesību un runā saskaņā ar principu, ka sekas, kas sagaida bezdievīgu
darbu darītāju, saņem arī tas, kurš norāda uz šo darītāju. Tu tiešām esi
pati reliģijas personība.

SKAIDROJUMS

Bhakta secina, ka neviens nav atbildīgs par labiem
vai sliktiem darbiem, kas nevar notikt bez Dieva Kunga piekrišanas;
tāpēc nevar uzskatīt, ka kāds būtu tieši atbildīgs par kādu noteiktu
darbu. Bhakta ir pārliecināts, ka gan ieguvums, gan zaudējums ir
Dieva dots un tā ir Viņa žēlastība. Ja nāk kaut kas labs, tad neviens
nevar noliegt, ka to ir sūtījis Dievs, bet, ja nāk zaudējumi vai kaut kas
slikts, tad cilvēks sāk šaubīties, vai tiešām Kungs būtu tik ļauns pret
savu bhaktu un sagādātu viņam tādas grūtības. Jēzus Kristus šķietami
nonāca tādās lielās grūtībās, jo tumsoņi viņu sita krustā, taču viņš ne
mirkli nedusmojās uz ļaundariem. Lūk, kā jāpieņem viss labvēlīgais un
nelabvēlīgais. Tāpēc no bhaktas viedokļa tas, kurš norāda uz
grēcinieku, ir līdzvērtīgs grēciniekam, piemēram, ļaundarim. Bhakta ar Dieva
žēlastību panes visas neveiksmes. Mahārādža Parīkšits to redzēja un
tāpēc saprata, ka bullis, kas atrodas viņa priekšā, nav nekas cits kā
pati reliģijas personība. Citiem vārdiem sakot, bhakta vispār necieš, jo
tā saucamās ciešanas viņš arī uztver kā Dieva žēlastību, tāpēc ka visā
redz Dievu. Govs un bullis nekad nesūdzējās valdniekam par to, ka
viņus mocīja Kali personība, lai gan visi ar savām sūdzībām vēršas pie
valsts pārstāvjiem. Buļļa neparastā izturēšanās lika valdniekam secināt,
ka bullis noteikti ir reliģijas personība, jo neviens cits nespētu tik dziļi
izprast reliģijas likumus.

23. PANTS

athavā dēva-mājājā    nūnam gatir agočarā
čētaso vačasaš čāpi    bhūtānām iti niščajah

athavā — vai arī; dēva — Dieva Kunga; mājājāh — enerģijas;
nūnam — ļoti maza; gatih — kustība; agočarā — neaptverama; čētasah — ne ar
prātu; vačasah — vārdiem; ča — vai; api — arī; bhūtānām — visu dzīvo
būtņu; iti — tā; niščajah — secināts.

TULKOJUMS

Ir secināts, ka Dieva Kunga enerģijas ir neaptveramas. Tās nav
iespējams novērtēt ar prātošanu vai vārdu žonglēšanu.

SKAIDROJUMS

Var rasties jautājums, kāpēc bhaktam būtu
jāatturas norādīt uz darītāju, pat ja viņš skaidri zina, ka galu galā visu dara
Dievs Kungs. Tam, kas zina augstāko darītāju, nevajadzētu izlikties, ka
viņš nezina tiešo darītāju. Uz šo jautājumu atbilde ir tāda, ka Kungs
arī nav tieši atbildīgs, jo visu dara Viņa pilnvarotā materiālā enerģija
mājā-šakti. Šī enerģija vienmēr rada šaubas par Dieva Kunga
augstāko varu. Reliģijas personība lieliski zināja, ka nekas nevar notikt bez
Visaugstā Kunga atļaujas, tomēr maldinātāja enerģija lika tam
šaubīties, un tāpēc viņš izvairījās minēt augstāko cēloni. Šīs šaubas izraisīja
Kali un materiālās enerģijas piesārņojums. Kali laikmeta gaisotni
neaptverami daudzas reizes spēcīgāku padara maldinātāja enerģija.

24. PANTS

tapah šaučam dajā satjam    iti pādāh kritē kritāh
adharmāmšais trajo bhagnāh    smaja-sanga-madais tava

tapah — askēze; šaučam — tīrība; dajā — žēlastība;
satjam — patiesīgums; iti — tā; pādāh — kājas; kritē — Satjas laikmetā;
kritāh — izveidotas; adharma — bezdievība; amšaih — pa daļām; trajah — trijām kopā;
bhagnāh — salauzts; smaja — lepnums; sanga — pārlieka sieviešu
sabiedrība; madaih — apreibināšanās; tava — tavas.

TULKOJUMS

Satjas [patiesīguma] laikmetā tavas četras kājas bija askēze, tīrība,
žēlastība un patiesīgums. Bet nu redzams, ka trīs no tām salauzusi
spēcīgā bezdievība, kas izpaužas kā lepnums, kāre pēc sievietēm un
apreibināšanās.

SKAIDROJUMS

Maldinātāja enerģija jeb materiālā daba var iedarboties uz dzīvo būtni tik lielā mērā, cik lielā mērā būtne kļūst par upuri maijas pievilcības maldinājumam. Naktstauriņi, spožuma valdzināti, kļūst par upuri ugunij. Gluži tāpat maldinātāja enerģija vienmēr piesaista saistītās dvēseles, lai tās kristu maldu ugunī, un Vēdu raksti brīdina saistītās dvēseles, lai tās nekļūtu par maldu laupījumu, bet gan atbrīvotos no tiem. Vēdas norāda, ka mums nav jāiet pa neziņas izraisītās tumsības ceļu. Mums ir jānostājas uz gaismas un attīstības ceļa. Arī pats Kungs brīdina, ka materiālā enerģija ir pārāk varena, lai to kāds varētu pārspēt, bet tas, kurš pilnīgi uztic sevi Dievam Kungam, var pieveikt to pavisam viegli. Taču sevis uzticēšana Dieva Kunga lotospēdām arī nav īpaši viegla. Uzticēt sevi spēj tikai tie, kas ir askētiski, tīri, žēlsirdīgi un patiesi. Šīs četras attīstītas civilizācijas pazīmes īpaši izcēlās Satjas laikmetā. Toreiz gandrīz vai katrs cilvēks pēc īpašībām bija augstākā līmeņa brāhmans, un sabiedriskās kārtas ziņā visi bija paramahamsas, kas ir atsacīšanās kārtas virsotne. Pateicoties savai augstajai kultūrai, cilvēki nebija pakļauti maldinātājam spēkam. Viņu raksturs bija pietiekami stiprs, lai izkļūtu no maijas ķetnām. Bet, pakāpeniski izzūdot brahmaniskās kultūras pamatprincipiem — askēzei, tīrībai, žēlsirdībai un patiesīgumam — un attiecīgi pieaugot lepnumam, piesaistībai sievietēm un tieksmei apreibināties, atbrīves jeb pārpasaulīgās svētlaimes ceļš sabiedrībai kļuva ļoti, ļoti tāls. Kali laikmetam pieņemoties spēkā, cilvēki kļūst ļoti lepni, pieķeras sievietēm un sevis apreibināšanai. Šī laikmeta ietekmē pat nabags lepojas ar saviem grašiem, sievietes vienmēr ģērbjas pārlieku izaicinoši, lai sev pakļautu vīriešu prātus, un ļaudis mīl iedzert, smēķēt, dzert tēju, zelēt tabaku utt. Visi šie paradumi jeb tā saucamā civilizācijas attīstība ir bezdievības sakne, un tāpēc nav iespējams apturēt kukuļošanu un radu būšanu. Šos ļaunumus nav iespējams apturēt ar nolikumiem un policijas modrību, prāta slimība ir jāārstē ar pareizajām zālēm, t.i., aizstāvot brahmanisko kultūru jeb askēzes, tīrības, žēlsirdības un patiesīguma principus. Mūsdienu civilizācija un ekonomiskā attīstība rada nabadzību un trūkumu, tādējādi patērētāji tiek aplaupīti. Ja sabiedrības vadītāji un bagātie žēlsirdīgi izlietotu pusi no savas uzkrātās bagātības par labu maldinātajiem ļaudīm un izglītotu tos Dieva apziņā, Bhāgavatamas zināšanās, tad Kali laikmetam noteikti vairs neizdotos notvert saistītās dvēseles. Mums vienmēr jāatceras, ka viltus lepnums vai pārāk augstas domas par savām dzīves vērtībām, nevajadzīga pieķeršanās sievietēm vai pārmērīga atrašanās sieviešu sabiedrībā, kā arī apreibināšanās, novirza civilizāciju no ceļa, kurš ved uz mieru, lai cik daudz arī ļaudis par to klaigātu. Bhāgavatamas mācības sludināšana pati par sevi padarīs cilvēkus askētiskus, iekšēji un ārēji tīrus, žēlsirdīgus pret cietējiem un patiesīgus ikdienā. Tādā veidā var labot sabiedrības trūkumus, kas pašlaik izpaužas tik lielā mērā.

25. PANTS

idānīm dharma pādas tē    satjam nirvartajēd jatah
tam džighrikšatj adharmo ‘jam    anritēnaidhitah kalih

idānīm — pašlaik; dharma — ak, reliģijas personība; pādah — kāja;
— tava; satjam — patiesīgums; nirvartajēt — kaut kā klibo; jatah — kamēr;
tam — tas; džighrikšati — cenšas iznīcināt; adharmah — bezdievības
personība; ajam — šo; anritēna — ar krāpšanu; ēdhitah — plaukstot;
kalih — strīdu personifikācija.

TULKOJUMS

Tagad tu stāvi tikai uz vienas kājas, uz sava patiesīguma, un vēl kaut
kā klibo. Bet strīdu personifikācija [Kali], ar krāpšanu kļūstot aizvien
lielāka, cenšas salauzt arī šo kāju.

SKAIDROJUMS

Reliģijas principi nebalstās uz kaut kādām dogmām vai cilvēka radītām formulām. To pamats ir pastāvīga sekošana četriem pamatprincipiem, t.i., askētiskumam, tīrībai, žēlsirdībai un patiesīgumam. Cilvēkiem ir jāmāca ievērot šos principus no pašas bērnības. Askētiskums nozīmē brīvprātīgi uzņemties to, kas varbūt ir ne visai patīkams ķermenim, bet kas veicina garīgo apzināšanos, piemēram, gavēšanu. Gavēšana divas vai četras reizes mēnesī ir zināma askēze, un to drīkst brīvprātīgi uzņemties tikai garīgas apzināšanās labad, nevis politisku vai kādu citu iemeslu dēļ. Gavēšana, kas nav vērsta uz sevis apzināšanos, bet uz kaut ko citu, Bhagavad-gītā (17.5.–6.) nosodīta. Līdzīgi tīrība ir nepieciešama gan prātam, gan ķermenim. Ķermeniskā tīrība var zināmā mērā palīdzēt, taču jābūt tīram arī prātam, un to var panākt, slavinot Visaugsto Kungu. Negodinot Visaugsto Kungu, nav iespējams atbrīvoties no uzkrātajiem prāta putekļiem. Bezdievīgas civilizācijas locekļi nespēj attīrīt savu prātu, jo tiem nav nekāda priekšstata par Dievu, un šī vienkāršā iemesla dēļ cilvēkiem šādā civilizācijā, neskatoties uz viņu materiālo labklājību, nevar būt nekādu labu īpašību. Visu vajag vērtēt pēc sekām. Kali laikmeta civilizācija noved pie neapmierinātības, tāpēc visi vēlas gūt prāta mieru. Pilnīgs prāta miers bija Satja-jugas cilvēkiem, jo viņi bija apveltīti ar iepriekšminētajām īpašībām. Trēta-jugā šo īpašību daudzums pakāpeniski samazinājās līdz trijām ceturtdaļām, Dvāparā līdz pusei, bet Kali laikmetā ir palikusi tikai viena ceturtdaļa, kas izplatītā melīguma dēļ arī pamazām izzūd. Lepnums, vai tas būtu mākslīgs vai īsts, iznīcina askēzes sekas, pārlieka sieviešu sabiedrība neļauj saglabāt tīrību, pārmērīga apreibināšanās iznīcina žēlastību, bet pārlieka melošana — patiesīgumu. Bhāgavata-dharmas atjaunošana var izglābt civilizāciju no visu veidu ļaunumiem.

26. PANTS

ijam ča bhūmir bhagavatā    njāsitoru-bharā satī
šrīmadbhis tat-pada-njāsaih    sarvatah krita-kautukā

ijam — šis; ča — un; bhūmih — zemes virsa; bhagavatā — Dieva
Personības; njāsita — paša un citu darīta; uru — lielais; bharā — slogs;
satī — darīts; šrīmadbhih — visusvētīgā; tat — tā; pada-njāsaih — pēdām;
sarvatah — visapkārt; krita — darīts; kautukā — laba veiksme.

TULKOJUMS

Dieva Personība, kā arī citi noteikti mazināja zemes slogu. Kad
Dieva Personība avatāra veidā bija šeit, Tā ar saviem svētīgajiem pēdu
nospiedumiem paveica visu labo.

27. PANTS

šočatj ašru-kalā sādhvī    durbhagēvodždžhitā satī
abrahmanjā nripa-vjādžāh    šūdrā bhokšjanti mām iti

šočati — sēro; ašru-kalā — asarām acīs; sādhvī — šķīstā;
durbhagā — visnelaimīgākā; iva — kā; udždžhitā — viena pati; satī — tā darīts;
abrahmanjāh — bez brahmaniskās kultūras; nripa-vjādžāh — izlikdamies par
valdnieku; šūdrāh — zemākā kārta; bhokšjanti — baudītu; mām — mani;
iti — tā.

TULKOJUMS

Tagad viņa, šķīstā, Dieva Personības pamesta, ir nelaimīga un domā
par nākotni asarām acīs. Tagad viņu pārvalda un valda zemākās kārtas
cilvēki, kas sauc sevi par valdniekiem.

SKAIDROJUMS

Kšatrijam jeb cilvēkam, kurš spēj aizsargāt
cietējus, jāvada valsts. Nemācīti zemākas kārtas cilvēki vai tie, kuri
necenšas to darīt, nedrīkst nonākt vadītāju krēslos. Diemžēl Kali laikmetā
par valdniekiem tiek ievēlēti neapmācīti zemākās kārtas cilvēki, kuri
nevis aizsargā cietējus, bet gan padara cilvēku dzīvi nepanesamu. Šie
vadītāji nelikumīgi apmierina sevi uz pilsoņu ērtību rēķina, un tāpēc
šķīstā māte zeme raud, redzot savu bērnu — cilvēku un
dzīvnieku — nožēlojamo stāvokli. Tāda ir pasaules nākotne Kali laikmetā, kad
bezdievība ir visspēcīgākā. Kamēr nav piemērota valdnieka, kas varētu
iegrožot bezdievīgās tieksmes, cilvēkiem var pastāvīgi mācīt
Šrīmad Bhāgavatamu, un tas atbrīvos sabiedrību no kukuļošanas, izspiešanas un
citu netikumu miglainās gaisotnes.

28. PANTS

iti dharmam mahīm čaiva    sāntvajitvā mahā-rathah
nišātam ādadē khadgam    kalajē ‘dharma-hētavē

iti — tā; dharmam — reliģijas personība; mahīm — zeme; ča — arī;
ēva — kā; sāntvajitvā — nomierinājis; mahā-rathah — karavadonis, kurš viens
pats varēja cīnīties ar tūkstošiem ienaidnieku; nišātam — asu;
ādadē — paņēma; khadgam — zobenu; kalajē — lai nogalinātu Kali
personifikāciju; adharma — bezdievības; hētavē — sakni.

TULKOJUMS

Tā Mahāraja Parīkšits, kurš viens pats varēja cīnīties ar tūkstošiem
ienaidnieku, nomierināja reliģijas personību un zemi. Viņš izvilka
savu aso zobenu, lai nogalinātu Kali personību, kas ir visas bezdievības
sakne.

SKAIDROJUMS

Kā jau tika teikts iepriekš, Kali personība ir tas,
kurš tīši grēko dažādos veidos un dara to, kas aizliegts svētajos rakstos.
Kali laikmetā noteikti būs ļoti daudz Kali darbības, bet tas nenozīmē,
ka sabiedrības vadītājiem, valdniekiem, izglītotajiem un saprātīgajiem
cilvēkiem, un, vēl jo vairāk, Dieva Kunga bhaktām būtu jāsēž, rokas
klēpī salikušiem, un vienaldzīgi jānoskatās uz Kali laikmeta ietekmi.
Lietus sezonā noteikti daudz līst, bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem
nevajadzētu rūpēties par pajumti. Valsts vadītāju, kā arī visu citu cilvēku
pienākums ir cīnīties pret Kali darbībām un Kali laikmeta
ietekmētajiem cilvēkiem. Mahārādža Parīkšits bija paraugvaldnieks, jo viņš ar savu
aso zobenu tūlīt bija gatavs nogalināt Kali personību. Nepietiek ar to,
ka valdība tikai izdod lēmumus, kā cīnīties pret kukuļošanu.
Sabiedrības vadītājiem jābūt gataviem ņemt rokā asu zobenu un nogalināt tos,
kas saskaņā ar atzītajām šāstrām ir šo netikumu radītāji. Noziedzību
nav iespējams apturēt, ja valstī atļauts tirgoties ar vīnu. Valdībai
nekavējoties jāslēdz visi veikali, kuros pārdod narkotikas un vīnu, un
jāpiespriež sods, pat nāvessods, tiem, kuri jebkādā veidā apreibinās. Tā
var apturēt Kali darbības, un to šajā gadījumā parādīja Mahārādža
Parīkšits, mahā-ratha.

29. PANTS

tam džighāmsum abhiprētja    vihāja nripa-lānčhanam
tat-pāda-mūlam širasā    samagād bhaja-vihvalah

tam — viņu; džighāmsum — vēloties nogalināt; abhiprētja — labi zinot;
vihāja — atstājot; nripa-lānčhanam — valdnieka drēbes;
tat-pāda-mūlam — pie viņa pēdām; širasā — ar galvu; samagāt — pilnīgi uzticējis
sevi; bhaja-vihvalah — baiļu spiests.

TULKOJUMS

Kad Kali personība saprata, ka valdnieks grasās to nogalināt, viņš
tūlīt nometa savas valdnieka drēbes un lielās izbailēs padevās, noliecot
galvu pie zemes.

SKAIDROJUMS

Kali personības karaliskais apģērbs ir neīsts.
Karaliskas drēbes piedien valdniekam vai kšatrijam, bet, ja tās uzvelk zemas
kārtas cilvēks, tad viņš, saņemot izaicinājumu no tāda īstena kšatrija,
kāds bija Mahārādža Parīkšits, tūlīt atklāj savu īsto dabu. Īsts kšatrijs
nekad nepadodas. Viņš pieņem sava sāncenša, cita kšatrija,
izaicinājumu un cīnās līdz uzvarai vai nāvei. Īsti kšatriji nepazīst padošanos.
Kali laikmetā ir daudz viltvāržu, kas ģērbjas un darbojas kā vadītāji
vai valdnieki, bet, kad tos izaicina īstens kšatrijs, tad atklājas viņu
patiesā būtība. Kad valdnieka drēbes uzvilkušais Kali redzēja, ka nespēs
cīnīties ar Mahārādžu Parīkšitu, viņš pazemīgi nolieca galvu un nometa
savas karaliskās drēbes.

30. PANTS

patitam pādajor vīrah    kripajā dīna-vatsalah
šaranjo nāvadhīč čhlokja    āha čēdam hasann iva

patitam — kritušu; pādajoh — pie pēdām; vīrah — varoņa; kripajā — aiz
līdzjūtības; dīna-vatsalah — labs pret nabagiem; šaranjah — kas var
pieņemt padošanos; na — ne; avadhīt — nogalināja; šlokjah — tas, kuru
vērts apdziedāt; āha — sacīja; ča — arī; idam — to; hasan — smaidot;
iva — kā.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits, kurš spēja pieņemt padošanos un bija
apdziedāšanas vērts, nenogalināja nabaga Kali, kas bija padevīgi nokritis pie
zemes, bet līdzjūtīgi pasmaidīja, jo bija labs pret nelaimīgajiem.

SKAIDROJUMS

Ja pat parasts kšatrijs nenogalina to, kas padevies,
tad ko lai saka par Mahārādžu Parīkšitu, kurš pēc dabas bija līdzjūtīgs
un labs pret nelaimīgajiem. Viņš smaidīja, jo valdnieka drēbēs ģērbtais
Kali bija atklājis savu piederību zemākajai kārtai. Mahārādža Parīkšits
domāja par šo likteņa ironiju. Neviens vēl nebija izglābies no
Mahārādžas Parīkšita asā zobena, kad valdnieks gribēja nelieti nogalināt, bet
nabaga zemās kārtas Kali laicīgi padevās un tā izglābās. Pateicoties
šim notikumam, Mahārādžas Parīkšita slava un labestība ir kļuvusi
leģendāra. Viņš bija labs un līdzjūtīgs imperators un spēja pieņemt pat
ienaidnieka padošanos. Tā ar likteņa gribu Kali personība izglābās.

31. PANTS

rādžovāča

na tē gudākēša-jašo-dharānām
    baddhāndžalēr vai bhajam asti kinčit
na vartitavjam bhavatā kathančana
    kšētrē madījē tvam adharma-bandhuh

rādžā uvāča — valdnieks sacīja; na — ne; — tev; gudākēša — Ardžuna;
jašah-dharānām — mūsu, kas mantojuši slavu; baddha-andžalēh — ar
saliktām rokām; vai — noteikti; bhajam — bailes; asti — ir;
kinčit — vismazākās; na — ne; vartitavjam — var atļaut dzīvot; bhavatā — tevis;
kathančana — visādā ziņā; kšētrē — zemē; madījē — manā valstī;
tvam — tev; adharma-bandhuh — bezdievības draugs.

TULKOJUMS

Valdnieks sacīja: Mēs esam mantojuši Ardžunas slavu, tāpēc tev nav
jābaidās par savu dzīvību, jo esi padevies lūgšanā saliktām rokām. Bet
tu nevari palikt manā valstī, jo esi bezdievības draugs.

SKAIDROJUMS

Kali personībai, kas ir visu veidu bezdievības
draugs, var piedot, ja viņš ir padevies, bet tam nekādā gadījumā
nedrīkst atļaut dzīvot nevienā kārtīgas valsts vietā. Pāndaviem bija
uzticēts pārstāvēt Dieva Personību Kungu Krišnu, kurš, var teikt, izraisīja
Kurukšētras kauju, taču Kungs nedarīja to sevis labad. Viņš gribēja,
lai pār pasauli valda tāds paraugvaldnieks kā Mahārādža Judhišthira
un viņa pēcteči, piemēram, Mahārādža Parīkšits. Tāpēc Mahārādža
Parīkšits, būdams atbildīgs valdnieks, nevarēja atļaut bezdievības draugam
uz Pāndavu labās slavas rēķina izvērsties savā valstī. Valsts ir
jāatbrīvo no noziedzības tieši tādā veidā un ne citādi. Bezdievības draugi ir
jāpadzen no valsts, un tas glābs valsti no noziedzības.

32. PANTS

tvām vartamānam nara-dēva-dēhēšv
    anupravritto ‘jam adharma-pūgah
lobho ‘nritam čaurjam anārjam amho
    džjēšthā ča mājā kalahaš ča dambhah

tvām — tu; vartamānam — atrodoties; nara-dēva — cilvēkdievs jeb
valdnieks; dēhēšu — ķermenī; anupravrittah — notiekot visur; ajam — visi
šie; adharma — bezdievības pamati; pūgah — ļaudīs; lobhah — alkatība;
anritam — melīgums; čaurjam — laupīšana; anārjam — skarba
izturēšanās; amhah — nodevība; džjēšthā — nelaime; ča — un; mājā — krāpšana;
kalahah — strīdi; ča — un; dambhah — tukša godkārība.

TULKOJUMS

Ja Kali personībai jeb bezdievībai atļauj kļūt par cilvēkdievu jeb par
valsts vadītāju, tad noteikti izplatās tādas bezdievības pazīmes kā
alkatība, meli, laupīšana, skarba izturēšanās pret citiem, nodevība,
nelaime, krāpšana, strīdi un tukša godkārība.

SKAIDROJUMS

Reliģijas principus, t.i., askēzi, tīrību, žēlastību un
patiesīgumu,
kā mēs jau runājām, var ievērot jebkuras ticības sekotājs.
Nav vajadzības no hinduista kļūt par muhamedāni vai kristieti, vai
kādas citas ticības piekritēju, tādējādi kļūstot par atkritēju un nesekojot
reliģijas principiem. Bhāgavatamas reliģija mudina sekot reliģijas
principiem.
Reliģijas principi nav konkrētās ticības dogmas vai vadošie
principi. Vadošie principi var mainīties atkarībā no laika un vietas. Taču
jāskatās, vai tiek sasniegti reliģijas mērķi. Nevajag turēties pie dogmām
un formulām, nesasniedzot īstos principus. Bezdievīgai valstij var būt
vienalga, kurai no reliģijām cilvēki seko, bet valsts nevar būt
vienaldzīga pret iepriekšminētajiem reliģijas principiem. Taču Kali laikmetā
valstu vadītāji kļūst vienaldzīgi pret šiem principiem, un tāpēc ar viņu
atbalstu gluži dabīgi rodas reliģijas principu pretstati, piemēram,
alkatība, meli, krāpšana un zagšana, tāpēc kliedzošai propagandai, kas
aicina pārtraukt noziedzību, nav nekādas jēgas.

33. PANTS

na vartitavjam tad adharma-bandho
    dharmēna satjēna ča vartitavjē
brahmāvartē jatra jadžanti jagjair
    jagjēšvaram jagja-vitāna-vigjāh

na — ne; vartitavjam — esi pelnījis palikt; tat — tāpēc;
adharma — bezdievības; bandho — draugs; dharmēna — ar reliģiju; satjēna — ar
patiesību; ča — arī; vartitavjē — atrodoties; brahma-āvartē — vietā, kur tiek
veiktas ziedošanas; jatra — kur; jadžanti — pienācīgi veic; jagjaih — ar
ziedošanām vai garīgo kalpošanu; jagja-īšvaram — Visaugstajam
Kungam, Dieva Personībai; jagja — ziedošanu; vitāna — izplatot;
vigjāh — zinātāji.

TULKOJUMS

Tāpēc, ak, bezdievības draugs, tu nevari uzturēties vietā, kur zinātāji
veic ziedošanas saskaņā ar patiesību un reliģijas principiem,
iepriecinot Dieva Augstāko Personību.

SKAIDROJUMS

Jagjēšvara jeb Dieva Augstākā Personība ir
labumu saņēmējs visu veidu ziedošanas ceremonijās. Svētie raksti dažādiem
laikmetiem iesaka dažādas šāda veida ceremonijas. Citiem vārdiem
sakot, ziedot nozīmē atzīt Dieva Kunga augstāko varu un darboties tā,
lai Kungs būtu visādā ziņā apmierināts. Ateisti netic Dieva esamībai
un neveic nekādas ziedošanas Kunga iepriecināšanai. Vietu vai valsti,
kurā tiek atzīta Dieva Kunga augstākā vara un veiktas ziedošanas, sauc
par brahmāvartu. Dažādās pasaules malās ir atšķirīgas valstis, un katrā
no tām Visaugstā Kunga iepriecināšanai var būt savi ziedošanas
veidi, bet galvenais, kas iepriecina Kungu, ir patiesīgums, un to
apliecina Bhāgavatama. Reliģijas pamatprincips ir patiesīgums, un visu reliģiju
augstākais mērķis ir Dieva Kunga iepriecināšana. Šajā Kali laikmetā
visaugstākā ziedošana ir sankīrtana-jagja, un to var veikt ikviens. Tā
uzskata zinātāji, kuri saprot, kā jāsludina jagjas ceļš. Kungs Čaitanja
sludināja šo jagjas paņēmienu, un no šī panta kļūst skaidrs, ka
sankīrtana-jagjas ziedošanas paņēmiens ir izpildāms visur, un tas ļauj aizdzīt
Kali personību un glābt sabiedrību no pašreizējā laikmeta ietekmes.

34. PANTS

jasmin harir bhagavān idžjamāna
    idžjātma-mūrtir jadžatām šam tanoti
kāmān amoghān sthira-džangamānām
    antar bahir vājur ivaiša ātmā

jasmin — šādās ziedošanas ceremonijās; harih — Visaugstais Kungs;
bhagavān — Dieva Personība; idžjamānah — godināts; idžja-ātma — visu
godināmo dievību dvēsele; mūrtih — veidolos; jadžatām — to, kas
godina; šam — labklājība; tanoti — izplatās; kāmān — vēlmes;
amoghān — nepārkāpjamas; sthira-džangamānām — visu kustīgo un nekustīgo;
antah — iekšpusē; bahih — ārpusē; vājuh — gaiss; iva — kā; ēšah — to visu;
ātmā — dvēsele.

TULKOJUMS

Visās ziedošanas ceremonijās, pat ja tajās reizēm tiek pielūgti padievi,
tiek godināts Visaugstais Kungs, Dieva Personība, jo Viņš ir
Virsdvēsele ikvienā un atrodas gan ārpusē, gan iekšpusē gluži kā gaiss. Tāpēc
Viņš ir vienīgais, kas piešķir godinātājam visu veidu labumus.

SKAIDROJUMS

Reizēm var redzēt, ka cilvēki godina tādus
padievus kā Indru un Čandru un ziedo viņiem, tomēr godinātājam
atalgojumu par visiem tāda veida ziedojumiem piešķir Visaugstais Kungs, un
Kungs ir vienīgais, kas var piedāvāt viņam visus labumus. Lai gan
padievi tiek godināti, tie nespēj neko paveikt bez Dieva Kunga atļaujas,
jo Kungs ir Virsdvēsele visās būtnēs, gan kustīgajās, gan nekustīgajās.

Bhagavad-gītā (9.23.) Kungs to pats apstiprina ar šādu šloku:

jē ‘pj anja-dēvatā-bhaktā    jadžantē šraddhajānvitāh
tē ‘pi mām ēva kauntēja    jadžantj avidhi-pūrvakam

«Kuntī dēls! Viss, ko cilvēks ziedo citiem dieviem, patiesībā domāts
vienīgi Man, taču tiek piedāvāts bez īstās izpratnes.»

Patiesība ir tāda, ka Visaugstais Kungs ir viens vienīgs. Nav cita
Dieva, kā vienīgi Viņš. Tādējādi Visaugstais Kungs vienmēr stāv pāri
materiālajai pasaulei. Tomēr ir daudz cilvēku, kas godina tādus
padievus kā Sauli, Mēnesi un Indru, kuri ir tikai Visaugstā Kunga
materiālie pārstāvji. Šie padievi ir netieši Visaugstā Kunga īpašību pārstāvji.
Taču izglītots zinātnieks vai bhakta zina, kurš ir kurš. Tāpēc viņš tieši
godina Visaugsto Kungu un nenovirza savu uzmanību uz materiāliem
Kunga īpašību pārstāvjiem. Tie, kas nav tik izglītoti, godina šos
materiālos Kunga īpašību pārstāvjus, taču viņu godināšanas veids nav
pareizs, jo neatbilst būtībai.

35. PANTS

sūta uvāča

parīkšitaivam ādištah    sa kalir džāta-vēpathuh
tam udjatāsim āhēdam    danda-pānim ivodjatam

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; parīkšitā — Mahārādžas
Parīkšita; ēvam — tā; ādištah — saņēmis pavēli; sah — viņš; kalih — Kali
personība; džāta — bija; vēpathuh — trīcēšanu; tam — viņā; udjata — paceltu;
asim — zobenu; āha — sacīja; idam — tā; danda-pānim — Jamarādžu,
nāves personību; iva — kā; udjatam — gandrīz gatavs.

TULKOJUMS

Šrī Sūta Gosvāmī sacīja: Kali personība, saņemot tādu Mahārādžas
Parīkšita pavēli, sāka bailēs drebēt. Redzot, ka valdnieks stāv viņa
priekšā kā Jamarādža un ir gatavs to nogalināt, Kali uzrunāja valdnieku.

SKAIDROJUMS

Valdnieks bija gatavs nogalināt Kali personību
tūlīt, tikko tas nepaklausītu viņa pavēlei. Ja Kali būtu paklausīgs,
valdniekam nebūtu nekas pretī atļaut viņam dzīvot tālāk. Arī Kali
personība, kas dažādos veidos bija centies izvairīties no soda, galu galā nolēma
padoties valdniekam un sāka drebēt bailēs par savu dzīvību.
Valdniekam vai valsts vadītājam jābūt tik stipram, lai viņš varētu stāvēt
Kali personības priekšā kā nāves personība Jamarādža. Valdnieka pavēlei
ir jāpaklausa, citādi vainīgā dzīvībai draud briesmas. Tā ir jāvalda pār
Kali personībām, kas traucē valsts pilsoņu dzīvi.

36. PANTS

kalir uvāča

jatra kva vātha vatsjāmi    sārva-bhauma tavāgjajā
lakšajē tatra tatrāpi    tvām āttēšu-šarāsanam

kalih uvāča — Kali personība sacīja; jatra — visur; kva — un vienalga
kur; — vai; atha — tādēļ; vatsjāmi — es dzīvošu; sārva-bhauma — ak,
visas zemes kungs (imperator); tava — tavas; āgjajā — pēc pavēles;
lakšajē — es redzu; tatra tatra — it visur; api — arī; tvām — tavu augstību;
ātta — pilnu; išu — bultām; šarāsanam — lokiem.

TULKOJUMS

Augstība! Pēc tavas pavēles es varētu dzīvot jebkurā vietā, tomēr
visur, kur vien skatos, es redzu tavu loku un bultas.

SKAIDROJUMS

Kali personība zināja, ka Mahārādža Parīkšits valda
pār visām pasaules zemēm, tāpēc, lai kur tas arī dzīvotu, viņš
sastaptos ar tādu pašu valdnieka attieksmi. Kali personība bija radīta
ļaunumam, bet Mahārādžam Parīkšitam bija jāsavalda visi ļaundari, it īpaši
Kali personība. Tāpēc tai būtu labāk, ja valdnieks viņu nogalinātu uz
vietas, nevis kaut kur citur. Kali galu galā bija pilnīgi padevies
valdniekam, un valdnieks pats varēja izlemt, ko darīt.

37. PANTS

tan mē dharma-bhritām šrēštha    sthānam nirdēštum arhasi
jatraiva nijato vatsja    ātišthams tē ‘nušāsanam

tat — tāpēc; — man; dharma-bhritām — no visiem reliģijas
aizstāvjiem; šrēštha — ak, galvenais; sthānam — vietu; nirdēštum — norādi;
arhasi — lai tu to darītu; jatra — kur; ēva — noteikti; nitjatah — vienmēr;
vatsjē — varu uzturēties; ātišthan — pastāvīgi; — tavas;
anušāsanam — valdīšanas.

TULKOJUMS

Tāpēc, ak galvenais no reliģijas aizstāvjiem, lūdzu, ierādi kādu vietu,
kur es varētu pastāvīgi dzīvot tavas valdības aizsardzībā.

SKAIDROJUMS

Kali personība uzrunāja Mahārādžu Parīkšitu par
galveno no dievbijības aizstāvjiem tāpēc, ka valdnieks nenogalināja to,
kurš bija viņam padevies. Tas, kurš ir padevies, pilnīgi jāaizsargā, pat
ja tas ir ienaidnieks. Tāds ir reliģijas princips. Un mēs varam tikai
iedomāties, kā Dieva Personība aizsargā to, kurš uzticējis sevi Viņam nevis
kā ienaidnieks, bet kā bhakta un kalps. Ja dvēsele uztic sevi Kungam,
tad Viņš to aizsargā no visiem grēkiem un no grēcīgo darbu sekām
(Bg.18.66.).

38. PANTS

sūta uvāča

abhjarthitas tadā tasmai    sthānāni kalajē dadau
djūtam pānam strijah sūnā    jatrādharmaš čatur-vidhah

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; abhjarthitah — tā lūgts; tadā — tad;
tasmai — viņam; sthānāni — vietas; kalajē — Kali personībai;
dadau — deva atļauju; djūtam — azarta spēles; pānam — dzeršana;
strijah — nelikumīga atrašanās kopā ar sievietēm; sūnā — dzīvnieku kaušana;
jatra — kur; adharmah — grēcīgas darbības; čatuh-vidhah — četru veidu.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Uzklausījis Kali personības lūgumu, Mahārādža
Parīkšits viņam atļāva dzīvot vietās, kur notiek azarta spēles,
dzeršana, prostitūcija un dzīvnieku nogalināšana.

SKAIDROJUMS

Bezdievības pamatprincipi, kā lepnums, prostitūcija, apreibināšanās un meli, darbojas pretī četriem reliģijas principiem, t.i., askēzei, tīrībai, žēlsirdībai un patiesīgumam. Kali personība saņēma atļauju dzīvot četrās vietās, kuras minēja valdnieks, t.i., vietās, kur notiek azarta spēles, prostitūcija, dzeršana un dzīvnieku nogalināšana.
Šrīla Džīva Gosvāmī norāda, ka dzeršana pretrunā ar tādiem rakstu principiem kā sautrāmanī-jagja, saiešanās ar sievietēm ārpus laulības un dzīvnieku nogalināšana pretrunā tam, ko māca raksti, ir bezdievība. Vēdas satur divu veidu norādījumus. Vieni domāti pravritām jeb tiem, kas nodarbojas ar materiālām baudām, bet otri — nivritām jeb tiem, kas ir brīvi no materiālajām saitēm. Vēdu norādījumi pravritām domāti, lai pakāpeniski vērstu viņu darbību pretī atbrīvei. Tāpēc tiem, kas atrodas viszemākajā neziņā un aizraujas ar vīnu, sievietēm un gaļas ēšanu, reizēm ir ieteikts dzert, veicot sautrāmanī-jagju, būt kopā ar sievietēm laulībā un ēst gaļu ziedojot. Šie ieteikumi Vēdu rakstos domāti noteiktai sabiedrības daļai, bet ne visiem. Un, tā kā šie Vēdu norādījumi paredzēti noteikta veida cilvēkiem, pravritu darbība tādā veidā netiek uzskatīta par adharmu. Kas vienam ir barība, tas otram ir inde; gluži tāpat, kas ieteikts cilvēkiem neziņā, tas var būt inde cilvēkiem skaidrībā. Tāpēc Šrīla Džīva Gosvāmī Prabhu apliecina, ka rakstu ieteikumus noteiktai ļaužu grupai nedrīkst uzskatīt par adharmu jeb bezdievību. Bet darbošanās tādā veidā patiesībā ir adharma, un to nekādā gadījumā nedrīkst atbalstīt. Rakstu norādījumi domāti nevis adharmas veicināšanai, bet gan adharmas ierobežošanai, lai tā pamazām kļūtu par dharmu.
Visu valsts vadītāju pienākums ir sekot Mahārādžas Parīkšita piemēram un raudzīties, lai visur valdītu reliģijas principi, t.i., askēze, tīrība, žēlsirdība un patiesīgums, kā arī visiem līdzekļiem izskaust bezdievības principus, t.i., lepnumu, nelikumīgu saiešanos ar sievietēm jeb prostitūciju, apreibināšanos un melus. Un, lai vislabākajā veidā izmantotu to pašu slikto, kas ir, Kali personību var pārcelt uz azarta spēļu, dzeršanas un prostitūcijas vietām, kā arī lopkautuvēm, ja vien tādas ir. Tos, kas pieķērušies šiem bezdievīgajiem paradumiem, var ierobežot ar rakstu norādījumiem. Šos paradumus nekādā gadījumā un nevienā valstī nedrīkst veicināt. Citiem vārdiem sakot, valstij kategoriski jāizbeidz visu veidu azarta spēles, dzeršana, prostitūcija un negodīgums. Valsts, kas grib lielā mērā izskaust noziedzību, var ieviest reliģijas principus šādā veidā:
1. Divas obligātas gavēņa dienas mēnesī, var būt pat vairāk (askēze). Pat no ekonomiskā viedokļa šīs divas gavēņa dienas mēnesī valstij ietaupīs daudzas tonnas ēdiena, un tas arī būs ļoti svētīgi pilsoņu veselībai.
2. Jauniem puišiem un meitenēm noteikti jāprecas attiecīgi divdesmit četru un sešpadsmit gadu vecumā. Nav nekas ļauns, ja zēni un meitenes kopā mācās, ja vien viņi ir precēti. Ja starp jauniešiem izveidojas tuvas attiecības, viņiem jāapprecas, lai nebūtu ārpuslaulības sakaru. Šķiršanās veicina prostitūciju, tāpēc tā jāatceļ.
3. Valsts iedzīvotājiem līdz pat piecdesmit procentiem savu ienākumu jāziedo, lai valstī vai sabiedrībā radītu garīgu gaisotni gan katram atsevišķi, gan visiem kopā. Viņiem jāsludina Bhāgavatamas principi ar (a) karma-jogu jeb visu darbu veikšanu par prieku Dievam Kungam, (b) pastāvīgu Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanos no autoritatīviem cilvēkiem vai tiem, kas apzinājušies sevi, (c) kopīgu Dieva Kunga godības apdziedāšanu mājās vai godināšanas vietās, (d) dažādu veidu kalpošanu bhāgavatām, kuri sludina Šrīmad Bhāgavatamu un (e) dzīvi vietā, kur gaisotne ir piesātināta ar Dieva apziņu. Ja valsts tiks vadīta, izmantojot minētos paņēmienus, tad Dieva apziņa gluži dabiski būs visur.
Visu veidu azarta spēles, pat spekulatīvi biznesa uzņēmumi, izraisa pagrimumu, un, ja valsts veicina azarta spēles, tad patiesīgums pilnīgi izzūd. Nedrīkst atļaut jauniem puišiem un meitenēm palikt neprecētiem ilgāk, kā bija minēts, un pilnīgi jāaizliedz visu veidu lopkautuves. Gaļas ēdājiem var atļaut ēst gaļu saskaņā ar rakstiem, bet ne citādi. Jāaizliedz visu veidu apreibināšanās, pat smēķēšana, tabakas zelēšana un tējas dzeršana.

39. PANTS

punaš ča jāčamānāja    džāta-rūpam adāt prabhuh
tato ‘nritam madam kāmam    radžo vairam ča pančamam

punah — atkal; ča — arī; jāčamānāja — lūdzējam; džāta-rūpam — zeltu;
adāt — atdeva; prabhuh — valdnieks; tatah — ar to; anritam — melus;
madam — apreibināšanos; kāmam — iekāri; radžah — kaislīga
noskaņojuma dēļ; vairam — ienaidu; ča — arī; pančamam — piekto.

TULKOJUMS

Kali personība prasīja vēl kaut ko, un valdnieks atļāva lūdzējam
dzīvot tur, kur ir zelts, jo visur, kur ir zelts, ir arī negodīgums,
apreibināšanās, iekāre, skaudība un naids.

SKAIDROJUMS

Lai gan Mahārādža Parīkšits atļāva Kali dzīvot četrās vietās, tādas vietas bija ļoti grūti atrodamas, jo Mahārādžas Parīkšita valdīšanas laikā to vienkārši nebija. Tāpēc Kali lūdza, lai valdnieks dotu kaut ko īstenojamu, ko viņš varētu izmantot saviem neģēlīgajiem mērķiem. Tādēļ Mahārādža Parīkšits atļāva Kali dzīvot vietās, kur ir zelts, jo zeltam līdzi vienmēr nāk arī četri iepriekš pieminētie netikumi; vēl jo vairāk — tur ir arī naids. Tā Kali personība ieguva savu saistību ar zeltu. Kā norāda Šrīmad Bhāgavatama, zelts veicina negodīgumu, apreibināšanos, prostitūciju, skaudību un naidu. Slikta ir pat nauda ar zelta nodrošinājumu. Valūta ar zelta nodrošinājumu balstās uz negodīgumu, jo valūtas daudzums nesaskan ar uzkrātā zelta daudzumu. Tam pamatā ir negodīgums, jo izlaisto naudas zīmju vērtība pārsniedz uzkrātā zelta vērtību. Valdības radītā mākslīgā naudas inflācija izraisa valsts ekonomikas izsaimniekošanu. Šīs sliktās naudas vai mākslīgās valūtas dēļ preču cenas mākslīgi pieaug. Sliktā nauda padzen labo naudu. Papīra valūtas vietā apmaiņai jāizmanto īstas zelta monētas, un tādā veidā būs iespējams apturēt nepareizu zelta izmantošanu. Sievietes var greznoties ar zelta rotām, bet ar mēru, kas jānosaka nevis pēc labuma, bet pēc daudzuma. Tas mazinās iekāri, skaudību un naidu. Ja būs īsta zelta nauda monētu veidā, tad zelts gluži dabiski vairs neradīs negodīgumu, prostitūciju utt. Tad nebūs vajadzīga pretkorupcijas ministrija, kas arī tikai veicina nepareizu naudas izmantošanu un kalpo negodīgiem mērķiem.

40. PANTS

amūni panča sthānāni    hj adharma-prabhavah kalih
auttarējēna dattāni    njavasat tan-nidēša-krit

amūni — visas šīs; panča — piecas; sthānāni — vietas; hi — noteikti;
adharma — bezdievības principus; prabhavah — veicinot; kalih — Kali
laikmets; auttarējēna — Utaras dēla; dattāni — dotas;
njavasat — atrasties; tat — tam; nidēša-krit — norādīja.

TULKOJUMS

Tā Utaras dēls Mahārādža Parīkšits deva Kali personībai piecas vietas,
kur dzīvot.

SKAIDROJUMS

Tātad Kali laikmets sākās, ieviešot zelta
nodrošinājumu naudai, un tāpēc visā pasaulē zeļ negodīgums, apreibināšanās,
dzīvnieku nogalināšana un prostitūcija. Saprātīgākā sabiedrības daļa
vēlas atbrīvot sabiedrību no pagrimuma. Tas, kā to izdarīt, ieteikts
iepriekš, un ikviens var izmantot šo padomu.

41. PANTS

athaitāni na sēvēta    bubhūšuh purušah kvačit
višēšato dharma-šīlo    rādžā loka-patir guruh

atha — tāpēc; ētāni — visiem šiem; na — ne; sēvēta — saskaras;
bubhūšuh — kas vēlas labklājību; purušah — cilvēks; kvačit — jebkādos
apstākļos; višēšatah — it īpaši; dharma-šīlah — tie, kas iet uz priekšu pa
atbrīves ceļu; rādžā — valdnieks; loka-patih — sabiedrības vadītājs;
guruhbrāhmani un sanjāsī.

TULKOJUMS

Tāpēc neviens, kas tiecas pēc labklājības, it īpaši valdnieki, reliģijas
darbinieki, sabiedrības vadītāji, brāhmani un sanjāsī, nedrīkst
saskarties ar četriem minētajiem bezdievības principiem.

SKAIDROJUMS

Brāhmani māca reliģiju visām pārējām kastām, bet
sanjāsī ir visu sabiedrības kastu un dzīves kārtu garīgie skolotāji. Tas
pats attiecas arī uz valdniekiem un sabiedrības vadītājiem, kas atbild
par ļaužu materiālo labklājību. Progresīviem reliģijas darbiniekiem un
visiem atbildīgiem cilvēkiem, kas nevēlas bojāt savu vērtīgo cilvēka
mūžu, jāatturas no visiem bezdievības principiem, it īpaši no
ārlaulības sakariem ar sievietēm. Ja brāhmans nav patiesīgs, viņš vairs nav
nekāds brāhmans. Ja sanjāsī ir sakari ar sievietēm, viņš nekavējoties
kļūst par viltus sanjāsī. Gluži tāpat, ja valdnieks vai sabiedrības
vadītājs bez vajadzības lepojas vai arī pieradis dzert un smēķēt, tad viņš
vairs nevar darboties sabiedrības labā. Patiesīgums ir pamats visām
reliģijām. Četru sabiedrības vadītāju — sanjāsī, brāhmanu, valdnieku
un citu vadītāju — raksturs un īpašības ir rūpīgi jāpārbauda. Pirms
cilvēks tiek atzīts par sabiedrības garīgo skolotāju vai materiālo
vadītāju, viņa raksturs jāpārbauda pēc iepriekš minētajiem kritērijiem. Šiem
sabiedrības vadītājiem var būt mazāk akadēmisku zināšanu, bet,
pirmkārt, nepieciešams, lai viņiem nebūtu četru netikumu, t.i., tieksmes uz
azarta spēlēm, dzeršanu, prostitūciju un dzīvnieku nogalināšanu.

42. PANTS

vrišasja naštāms trīn pādān    tapah šaučam dajām iti
pratisandadha āšvāsja    mahīm ča samavardhajat

vrišasja — buļļa (reliģijas personības); naštān — zaudētās; trīn — trīs;
pādān — kājas; tapah — askēze; šaučam — tīrība; dajām — žēlastība;
iti — tā; pratisandadhē — atjaunotas; āšvāsja — ar uzmundrinošu darbību;
mahīm — zeme; ča — un; samavardhajat — pilnīgi uzlabota.

TULKOJUMS

Pēc tam valdnieks atjaunoja reliģijas personības [buļļa] zaudētās trīs
kājas un ar pamudinošu darbību krietni vien uzlaboja zemes stāvokli.

SKAIDROJUMS

Var teikt, ka, norādot vietas Kali personībai, Mahārādža Parīkšits viņu piemānīja. Kali, Dharmas (kurš bija pieņēmis buļļa izskatu) un zemes (kura atradās viņa priekšā kā govs) klātbūtnē Mahārādža Parīkšits varēja labi novērtēt savas valsts vispārējo stāvokli, tāpēc tūlīt ķērās pie buļļa kāju, t.i., askēzes, tīrības un žēlastības atjaunošanas. Vēl Mahārādža Parīkšits redzēja, ka par svētību pasaules cilvēkiem zelta krājumus var izmantot līdzsvara radīšanai. Zelts, bez šaubām, izraisa negodīgumu, apreibināšanos, prostitūciju, naidu un vardarbību, taču laba valdnieka, sabiedrības vadītāja, brāhmana vai sanjāsī vadībā to pašu zeltu var izmantot, lai atjaunotu reliģijas personības buļļa zaudētās kājas.
Tāpēc Mahārādža Parīkšits tāpat kā viņa vectēvs Ardžuna savāca visu nelikumīgo zeltu, kas glabājās Kali tieksmju īstenošanai, un izmantoja to sankīrtana-jagjā, sekojot Šrīmad Bhāgavatamas norādījumiem. Kā mēs jau teicām, cilvēks savu uzkrāto bagātību var sadalīt trīs daļās, t.i., pusi veltīt kalpošanai Kungam, vienu ceturto daļu atdot ģimenes locekļiem un ceturto daļu paturēt savām vajadzībām. Ja cilvēks pusi savas naudas izlieto kalpošanai Kungam vai garīgo zināšanu sludināšanai sabiedrībā ar sankīrtana-jagju, tā ir viņa žēlastības vislielākā izpausme. Pasaules ļaudīm pārsvarā nav ne jausmas par garīgajām zināšanām, it īpaši par garīgo kalpošanu Kungam, un tāpēc sludināt sistemātiskas pārpasaulīgās zināšanas par garīgo kalpošanu ir lielākā žēlastība, kāda vien šajā pasaulē iespējama. Ja visi zina, ka puse no sakrātā zelta jāziedo kalpošanai Kungam, tad askētiskums, tīrība un žēlastība seko pašas par sevi un dabiski atjaunojas trīs reliģijas personības zaudētās kājas. Ja cilvēki ir pietiekami askētiski, tīri, žēlsirdīgi un patiesi, tad māte zeme gluži dabiski ir apmierināta un Kali ir ļoti maz iespēju ielavīties cilvēku sabiedrībā.

43.–44. PANTS

sa ēša ētarhj adhjāsta    āsanam pārthivočitam
pitāmahēnopanjastam    rāgjāranjam vivikšatā
 
āstē ‘dhunā sa rādžarših    kauravēndra-šrijollasan
gadžāhvajē mahā-bhāgaš    čakravartī brihač-čhravāh

sah — viņš; ēšah — šis; ētarhi — tagad; adhjāstē — valda pār;
āsanam — troni; pārthiva-učitam — kā valdniekam pienākas;
pitāmahēna — vectēva; upanjastam — nodots; rāgjā — valdnieka; aranjam — mežu;
vivikšatā — vēloties; āstē — ir; adhunā — tagad; sah — tas;
rādža-riših — gudrais starp valdniekiem; kaurava-indra — galvenais no Kuru valdniekiem;
šrijā — slavu; ullasan — izplatot; gadžāhvajē — Hastināpurā;
mahā-bhāgah — visveiksmīgākais; čakravartī — imperators; brihat-šravāh — ļoti
slavens.

TULKOJUMS

Ļoti veiksmīgais imperators Mahārādža Parīkšits, kuram Mahārādža
Judhišthira, aiziedams mežā, uzticēja Hastināpuras valsti, tagad
valda pār pasauli ar lieliem panākumiem, Kuru dinastijas valdnieku labo
darbu slavināts.

SKAIDROJUMS

Naimišāranjas gudro rīkotā ilgstošā ziedošanas ceremoniju virkne tika sākta neilgi pēc Mahārādžas Parīkšita aiziešanas. Ziedošanai bija jāturpinās tūkstoš gadu, un ir zināms, ka sākumā ziedošanas vietā bija arī vairāki Kunga Krišnas vecākā brāļa Baladēvas laikabiedri. Kā norāda dažas autoritātes, tagadne tiek lietota arī tāpēc, lai norādītu uz nesenu pagātni. Šajā nozīmē tagadne pantā ir lietota attiecībā uz Mahārādžas Parīkšita valdīšanu. Tagadni var lietot arī attiecībā uz darbību, kas turpinās. Mahārādžas Parīkšita principus joprojām var turpināt, ja vadītāji ir apņēmīgi, un tad sabiedrību vēl var uzlabot. Ja rīkojamies ar noteiktību un darbojamies tā kā Mahārādža Parīkšits, tad mēs arī tagad varam iztīrīt valsti no Kali personības uzsāktajām amorālajām darbībām. Mahārādža Parīkšits deva Kali vietu, kur apmesties, bet patiesībā Kali nevarēja atrast tādu vietu visā pasaulē, jo Mahārādža Parīkšits modri raudzījās, lai nekur nenotiktu azarta spēles, dzeršana, prostitūcija un dzīvnieku nogalināšana. Mūsdienu vadītāji vēlas atbrīvot valsti no pagrimuma, bet viņi ir nejēgas un nezina, kā to izdarīt. Viņi grib atļaut spēļu namus, vīna un apreibinošu narkotiku tirgotavas, atklātos namus, viesnīcu prostitūciju un kino, kā arī negodīgumu visos darījumos, tai skaitā arī savos, un tajā pat laikā vēlas atbrīvot valsti no pagrimuma. Viņi grib Dieva valstību bez Dieva apziņas. Bet kā var apvienot divas nesavienojamas lietas? Ja gribam atbrīvot valsti no pagrimuma, mums vispirms jārūpējas, lai sabiedrība pieņemtu reliģijas principus, t. i., askētiskumu, tīrību, žēlastību un patiesīgumu, tāpēc labvēlīgu nosacījumu radīšanai mums jāslēdz visas vietas, kur notiek azarta spēles, dzeršana, prostitūcija un negodīga darbība. Lūk, dažas praktiskas lietas, ko var mācīties no Šrīmad Bhāgavatamas lappusēm.

45. PANTS

ittham-bhūtānubhāvo ‘jam    abhimanju-suto nripah
jasja pālajatah kšaunīm    jūjam satrāja dīkšitāh

ittham-bhūta — tādā veidā; anubhāvah — pieredze; ajam — tā;
abhimanju-sutah — Abhimanju dēls; nripah — valdnieks; jasja — kura;
pālajatah — pateicoties valdīšanai; kšaunīm — uz zemes; jūjam — jūs
visi; satrāja — ziedošanā; dīkšitāh — iesvētīti.

TULKOJUMS

Abhimanju dēls Mahārādža Parīkšits ir tik pieredzējis, ka, pateicoties
viņa prasmīgajai valdīšanai un aizsardzībai, var notikt ziedošanas
līdzīgas mūsējai.

SKAIDROJUMS

Brāhmani un sanjāsī prot rūpēties par
sabiedrības garīgo attīstību, bet kšatriji jeb vadītāji zina, kā gādāt par
materiālo mieru un labklājību. Gan vieni, gan otri ir visas laimes pamats,
un tāpēc viņiem pilnībā jāsadarbojas, lai darītu visiem labu.
Mahārādža Parīkšits bija pietiekami pieredzējis, lai aizdzītu no darbības lauka
Kali un tādā veidā dotu valstij iespēju saņemt garīgo izglītību. Ja
parastiem ļaudīm nav pietiekamas sapratnes, tad viņiem ļoti grūti saprast
garīgās izglītības nepieciešamību. Askētiskums, tīrība, žēlastība un
patiesīgums, kas ir reliģijas pamatprincipi, sagatavo cilvēku uztveri, lai
varētu pilnveidoties garīgajās zināšanās, un Mahārādža Parīkšits radīja
šos labvēlīgos apstākļus. Tāpēc Naimišāranjas riši varēja rīkot
ziedošanas ceremoniju tūkstoš gadu garumā. Citiem vārdiem sakot, bez valsts
atbalsta nekādas filozofiskas mācības vai reliģijas principi nevar
attīstīties. Brāhmaniem un kšatrijiem pilnībā jāsadarbojas, lai varētu dot
svētību visiem. Šis gars valdīja pat līdz Mahārādžas Ašokas laikam. Ar
valdnieka Ašokas pietiekamu atbalstu Kunga Budas mācība varēja
izplatīties pa visu pasauli.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma septiņpadsmitajai nodaļai «Kali saņem sodu un
atalgojumu».


Tālāk:

Astoņpadsmitā nodaļa Brāhmanu zēns nolād Mahārādžu Parīkšitu