Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.13

null

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Dhritarāštra atstāj mājas

1. PANTS

sūta uvāča

viduras tīrtha-jātrājām    maitrējād ātmano gatim
gjātvāgād dhāstinapuram    tajāvāpta-vivitsitah

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; vidurah — Vidura;
tīrtha-jātrājām — ceļojot pa dažādām svētceļojumu vietām; maitrējāt — no
diženā gudrā Maitrējas; ātmanah — patības; gatim — galamērķi;
gjātvā — zinot; āgāt — atgriezās; hāstinapuram — Hastināpuras pilsētā; tajā — ar
šīm zināšanām; avāpta — pietiekami ieguvis; vivitsitah — saprazdams
visu izzināmo.

TULKOJUMS

Šrī Sūta Gosvāmī sacīja: Svētceļojuma laikā Vidura no diženā gudrā
Maitrējas saņēma zināšanas par patības galamērķi un tad atgriezās
Hastināpurā. Par šo jautājumu viņš bija uzzinājis visu, ko vēlējās.

SKAIDROJUMS

Vidura ir viens no izcilajiem Mahābhāratas varoņiem. Viņa tēvs bija Vjāsadēva, bet māte — Ambikas kalpone. Ambika bija Mahārādžas Pāndu māte. Vidura ir Jamarādžas avatārs. Mandūka Muni nolādēja Jamarādžu, un Jamarādžam bija jākļūst par šūdru. Tas notika tā. Reiz valsts kārtības sargi noķēra zagļus, kas bija noslēpušies Mandūkas Muni āšramā. Kārtības sargi kā parasti apcietināja visus zagļus, bet viņi aizveda sev līdzi arī Mandūku Muni. Tiesnesis nolēma īpaši sodīt muni un piesprieda viņam nāves sodu, nodurot ar šķēpu. Īsi pirms nāves soda izpildes vēstis par to nonāca līdz valdniekam, kurš tūlīt atcēla sodu, jo notiesātais bija dižens muni. Valdnieks pats lūdza muni piedošanu par savu cilvēku kļūdu, bet svētais tūlīt devās pie Jamarādžas, kurš nosaka dzīvo būtņu likteni. Atbildot uz muni jautājumu, Jamarādža pastāstīja, ka muni bērnībā reiz bija sadūris skudru ar asu smilgu un par to nonāca šajās grūtībās. Muni uzskatīja, ka no Jamarādžas puses bijis muļķīgi sodīt viņu par bērna nevainīgajā prātā nodarīto, tāpēc nolādēja Jamarādžu, kuram bija jākļūst par šūdru, un šis Jamarādžas šūdras avatārs bija Vidura, Dhritarāštras un Mahārādžas Pāndu brālis. Tomēr Bhīšmadēva pret šo Kuru dzimtā dzimušo šūdru un viņa brālēniem izturējās vienādi, un pēc kāda laika Vidura apprecējās ar meiteni, kuras māte bija šūdrānī, bet tēvs — brāhmans. Lai gan Vidura nesaņēma sava tēva (Bhīšmadēvas brāļa) mantojumu, vecākais brālis Dhritarāštra viņam deva pietiekami lielus valsts īpašumus. Vidura bija ļoti pieķēries vecākajam brālim un visu laiku centās vest viņu pa pareizo ceļu. Kurukšētras brāļu karā Vidura daudzkārt lūdza vecāko brāli būt taisnīgam pret Pāndu dēliem, bet Durjodhana, kuram šāda iejaukšanās nepatika, tīši apvainoja savu tēvoci. Tādēļ Vidura atstāja mājas un devās svētceļojumā, kura gaitā saņēma Maitrējas norādījumus.

2. PANTS

jāvatah kritavān prašnān    kšattā kaušāravāgratah
džātaika-bhaktir govindē    tēbhjaš čopararāma ha

jāvatah — visu to; kritavān — darīja; prašnān — prasīja; kšattā — Viduras
vārds; kaušārava — Maitrējas vārds; agratah — klātbūtnē;
džāta — izaudzis; ēka — viens; bhaktih — pārpasaulīga, mīlestības pilna kalpošana;
govindē — Kungam Krišnam; tēbhjah — attiecībā uz tālākiem
jautājumiem; ča — un; upararāma — beidza; ha — pagātnē.

TULKOJUMS

Uzdevis Maitrējam Muni dažādus jautājumus un kļuvis par stingru
Kunga Krišnas bhaktu, Vidura vairāk neko nejautāja.

SKAIDROJUMS

Kad Maitrēja Riši pārliecināja Viduru, ka dzīves summum bonum ir pacelšanās līdz pārpasaulīgai, mīlestības pilnai kalpošanai Kungam Šrī Krišnam, Govindam, visu bhaktu iepriecinātājam, Vidura vairāk neko nejautāja. Saistītā dvēsele, dzīvā būtne, materiālajā esamībā meklē laimi, izmantojot jutekļus atbilstoši materiālās dabas īpašībām, taču tas nedod apmierinājumu. Tad būtne ar empīriski filozofiskās prātošanas paņēmienu un intelektuāliem varoņdarbiem meklē augstāko patiesību. Ja viņa šādā veidā neatrod augstāko mērķi, tā atkal nolaižas līdz materiālai darbībai, dažādiem filantropiskiem un altruistiskiem darbiem, kas arī nedod apmierinājumu. Tātad ne auglīga darbība, ne arī sausa filozofiska prātošana nespēj dot apmierinājumu, jo dzīvās būtnes daba ir mūžīgi kalpot Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam, un visi Vēdu raksti norāda tieši uz šo augstāko mērķi. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā (15.15.).
Zinātkārai saistītajai dvēselei jāiet pie īstena garīgā skolotāja, tāpat kā Vidura vērsās pie Maitrējas, un ar saprātīgiem jautājumiem jācenšas uzzināt visu par karmu (auglīgu darbību), gjānu (filozofisku augstākās patiesības meklēšanu) un jogu (garīgās apzināšanās pievienošanās ceļu). Ja cilvēks nav nopietni noskaņots uzdot garīgajam skolotājam jautājumus, tad viņam nevajag pieņemt garīgo skolotāju tikai izrādīšanās pēc, un arī tam, kurš nespēj savu mācekli galu galā aizvest līdz pārpasaulīgai, mīlestības pilnai kalpošanai Kungam Šrī Krišnam, nevajag kļūt vai izlikties par garīgo skolotāju. Vidura bija ļoti veiksmīgi atradis garīgo skolotāju, jo Maitrēja viņam deva augstāko dzīves mērķi, Govindas bhakti. Tādējādi viss, ko varēja uzzināt par garīgo pilnveidošanos, bija apgūts.

3.–4. PANTS

tam bandhum āgatam drištvā    dharma-putrah sahānudžah
dhritarāštro jujutsuš ča    sūtah šāradvatah prithā
 
gāndhārī draupadī brahman    subhadrā čottarā kripī
anjāš ča džāmajah pāndor    gjātajah sasutāh strijah

tam — viņu; bandhum — radinieku; āgatam — ieradušos;
drištvā — redzot; dharma-putrah — Judhišthira; saha-anudžah — kopā ar
jaunākajiem brāļiem; dhritarāštrah — Dhritarāštra; jujutsuh — Sātjaki; ča — un;
sūtah — Sandžaja; šāradvatah — Kripāčārja; prithā — Kuntī;
gāndhārī — Gāndhārī; draupadī — Draupadī; brahman — ak, brāhmani;
subhadrā — Subhadra; ča — un; uttarā — Utara; kripī — Kripī; anjāh — citi; ča — un;
džāmajah — citu ģimenes locekļu sievas; pāndoh — Pāndavu;
gjātajah — ģimenes locekļi; sa-sutāh — kopā ar dēliem; strijah — sievietes.

TULKOJUMS

Redzot, ka Vidura atgriezies pilī, visi, kas tur bija, — Mahārādža
Judhišthira, viņa jaunākie brāļi, Dhritarāštra, Sātjakī, Sandžaja,
Kripāčārja, Kuntī, Gāndhārī, Draupadī, Subhadra, Utara, Kripī, daudzas citas
Kauravu sievas un pārējās sievietes kopā ar bērniem — lielā priekā
steidzās viņam pretī. Likās, ka visi pēc ilga laika atguvuši samaņu.

SKAIDROJUMS

Gāndhārī ir tikumīgas sievietes paraugs pasaules vēsturē. Viņa bija Gāndhāras (tagad Kabulas Kandaharas) valdnieka Mahārādžas Subalas meita un jaunībā godināja Kungu Šivu. Kungu Šivu parasti godina hindu jaunavas, lai dabūtu labu vīru. Gāndhārī iepriecināja Kungu Šivu un saņēma svētību, ka kļūs par simts dēlu māti. Gāndhārī saderinājās ar Dhritarāštru par spīti tam, ka viņš visu mūžu bija akls. Uzzinājusi, ka viņas vīrs būs akls, Gāndhārī nolēma sekot nākamajam dzīvesbiedram un pati kļūt akla. Gāndhārī aizsēja acis ar daudzām zīda auduma kārtām un sava vecākā brāļa Šakuni vadībā izgāja pie Dhritarāštras. Gāndhārī bija sava laika daiļākā meitene, un viņai bija arī visas labās sievišķīgās īpašības, kas patika visiem Kauravu galma locekļiem. Tomēr par spīti visām labajām īpašībām viņai bija arī dabiskās sievietes vājības, un viņa apskauda Kuntī, kad tā dzemdēja puisēnu. Abas valdnieces bija gaidībās, bet Kuntī pirmā dzemdēja zēnu. To uzzinājusi, Gāndhārī dusmās iesita sev pa vēderu un tāpēc dzemdēja tikai miesas gabalu. Bet, tā kā Gāndhārī bija Vjāsadēvas bhakta, Vjāsadēva palīdzēja tai ar padomu, un miesas gabals tika sadalīts simts daļās, un katra daļa pamazām izveidojās par puisīti. Tā Gāndhārī vēlme kļūt par simts dēlu māti piepildījās, un viņa sāka audzināt bērnus atbilstoši karaliskajam stāvoklim. Kad sākās Kurukšētras kaujas intrigas, Gāndhārī neatbalstīja cīņu ar Pāndaviem; gluži otrādi, par šo brāļu karu viņa vainoja savu vīru Dhritarāštru. Gāndhārī vēlējās, lai valsts tiktu sadalīta divās daļās: viena daļa Pāndu dēliem, otra — viņas dēliem. Gāndhārī bija ļoti satriekta, kad visi viņas dēli krita Kurukšētras kaujā, un gribēja nolādēt Bhīmasenu un Judhišthiru, taču Vjāsadēva viņu apturēja. Gāndhārī izstāstīja savas bēdas par Durjodhanas un Duhšāsanas nāvi Kungam Krišnam, un Kungs viņu mierināja ar pārpasaulīgu vēstījumu. Tikpat satriekta Gāndhārī bija arī par Karnas nāvi un pastāstīja Kungam Krišnam par Karnas sievas sērām. Kad Vjāsadēva parādīja Gāndhārī tās mirušos dēlus, kuri pēc nāves bija nonākuši debesu valstībā, tas viņu nomierināja. Gāndhārī nomira kopā ar savu vīru Himalaju džungļos netālu no Gangas izteces; viņa sadega meža ugunsgrēkā. Tēvoča un tantes nāves rituālus izpildīja Mahārādža Judhišthira.
Pritha bija Mahārādžas Šūrasēnas meita un Kunga Krišnas tēva Vasudēvas māsa. Vēlāk viņu audzināšanā pieņēma Mahārādža Kuntibhoja, un no tā laika viņu sauca arī par Kuntī. Pritha ir Dieva Personības veiksmes spējas avatāre. Valdnieka Kuntibhojas pili mēdza apciemot debesu iemītnieki no augstākajām planētām, un Kuntī palīdzēja viņus uzņemt. Reiz viņa kalpoja lielajam mistiķim gudrajam Durvāsam, un Durvāsa Muni, apmierināts ar meitenes uzticīgo kalpošanu, iedeva mantru, ar kuru varēja izsaukt jebkuru padievu. Savā ziņkārībā meitene tūlīt izsauca Saules dievu, kurš gribēja dot tai bērnu, bet viņa atteicās. Saules dievs teica, ka viņas jaunavība paliks neskarta, un beigu beigās meitene piekrita. Pēc šī notikuma Kuntī kļuva grūta, un viņai piedzima Karna. Ar Saules žēlastību Kuntī atkal kļuva par jaunavu, taču, baidīdamās no vecākiem, viņa jaundzimušo bērnu Karnu pameta. Kad pienāca laiks izvēlēties vīru, Kuntī apprecējās ar Pāndu. Vēlāk Mahārādža Pāndu gribēja aiziet no ģimenes dzīves un pieņemt atsacīšanās kārtu. Kuntī tam nepiekrita, un beigu beigās Mahārādža Pāndu atļāva viņai kļūt par dēlu māti, uzaicinot kādas citas piemērotas personības. Kuntī sākumā nepieņēma šo priekšlikumu, bet, kad Pāndu izstāstīja vairākus šādus piemērus, viņa piekrita. Tā ar Durvāsas Muni doto mantru viņa izsauca Dharmarādžu, un piedzima Judhišthira. Tad Kuntī izsauca padievu Vāju (gaisu), un piedzima Bhīma. Pēc tam viņa uzaicināja debesu valdnieku Indru, un pasaulē nāca Ardžuna. Divi pārējie Pāndu dēli — Nakula un Sahadēva — piedzima Mādrī no Pāndu. Valdnieks nomira jauns, un Kuntī bēdās zaudēja samaņu. Abas Pāndu sievas (Kuntī un Mādrī) nolēma, ka Kuntī dzīvos un rūpēsies par pieciem mazajiem bērniem, bet Mādrī izpildīs satī rituālu un pavadīs vīru nāvē. Tam piekrita arī tādi lieli gudrie kā Šatasringa un citi, kas tajā brīdī bija klāt.
Vēlāk, kad Durjodhana ar savām intrigām padzina Pāndavus no valsts, Kuntī sekoja dēliem un tāpat panesa visas izsūtījuma grūtības. Reiz mežā Pāndavi sastapās ar dēmonu meiteni Hidimbu, kura gribēja, lai Bhīma kļūst par viņas vīru. Bhīma atteicās, bet tad meitene gāja pie Kuntī un Judhišthiras, kuri lika Bhīmam piedāvājumu pieņemt un dāvāt viņai dēlu. Hidimbai piedzima Ghatotkača, kurš kopā ar savu tēvu ļoti varonīgi cīnījās pret Kauraviem. Reiz, kad Pāndavi dzīvoja kopā ar kādu brāhmanu ģimeni, tai draudēja briesmas no dēmona Bakāsuras, un Kuntī lika Bhīmam aizsargāt brāhmanus un nogalināt Bakāsuru. Tad Kuntī ieteica Judhišthiram doties uz Pānčāladēšu. Tur notika Draupadī līgavaiņa izvēles ceremonija, kurā uzvarēja Ardžuna, bet pēc Kuntī gribas par Pānčālī jeb Draupadī vīriem kļuva visi pieci brāļi Pāndavi. Draupadī apprecējās ar pieciem Pāndaviem Vjāsadēvas klātbūtnē. Kuntīdēvī nekad neaizmirsa savu pirmo bērnu Karnu. Viņa ļoti sēroja par Karnas nāvi Kurukšētras kaujā un atzinās pārējiem dēliem, ka Karna bijis viņas vecākais dēls, kas piedzimis vēl pirms laulībām ar Mahārādžu Pāndu. Kad Kungs Krišna pēc Kurukšētras kaujas devās mājās, Kuntī Viņam teica brīnišķīgas lūgšanas. Vēlāk kopā ar Gāndhārī viņa aizgāja mežā, lai veiktu smagas askēzes. Kuntī ēda ik pēc trīsdesmit dienām. Beigu beigās viņa iegrima dziļā meditācijā un vēlāk sadega pelnos meža ugunsgrēkā.
Draupadī bija Mahārādžas Drupadas šķīstā meita un daļēja Indras sievas, dievietes Šačī, avatāre. Reiz Mahārādža Drupada sarīkoja lielu ziedošanu, ko vadīja gudrais Jadža. No pirmā ziedojuma piedzima Dhrištadjumna, un no otrā — Draupadī. Tādējādi viņa ir Dhrištadjumnas māsa, un vēl princesi sauca par Pānčālī. Draupadī kļuva par visu piecu Pāndavu sievu, un katrs no brāļiem viņai dāvāja dēlu. Mahārādžas Judhišthiras dēls bija Pratibhits, Bhīmasenas dēls bija Sutasoma, Ardžunas dēls bija Šrutakīrti, Nakulas dēls bija Šatānīka, bet Sahadēvas dēls bija Šrutakarma. Ir teikts, ka Draupadī bija ārkārtīgi skaista, tikpat skaista kā viņas vīru māte Kuntī. Kad Draupadī piedzima, no debesīm atskanēja balss, kas paziņoja, ka viņas vārds būs Krišnā un viņa dzimusi, lai nogalinātu daudzus kšatrijus. Ar Šankaras svētību Draupadī apprecēja piecus vīrus, kuri visi bija vienlīdz izcili. Kad Draupadī gribēja izvēlēties vīru, tika ielūgti prinči un valdnieki no visām pasaules valstīm. Draupadī apprecējās ar Pāndaviem, kad tie atradās izsūtījumā mežā, bet, viņiem atgriežoties mājās, Mahārādža Drupada deva Draupadī pūrā milzīgas bagātības. Visas Dhritarāštras vedeklas uzņēma Draupadī ļoti labi. Kad Judhišthira zaudēja Draupadī kauliņu spēlē, viņa ar varu tika atvesta uz sapulču zāli, un Duhšāsana centās viņu izģērbt, lai gan tur bija arī tādi veci un cienījami cilvēki kā Bhīšma un Drona. Draupadī bija dižena Kunga Krišnas bhakta, un, uzklausot viņas lūgšanas, Kungs pats kļuva par bezgalīgi garu drēbi un izglāba viņu no negoda. Reiz Draupadī nolaupīja dēmons Džatāsura, bet viņas otrais vīrs Bhīmasena nogalināja dēmonu un izglāba Draupadī. Reiz ar Kunga Krišnas žēlastību Draupadī izglāba Pāndavus no Maharši Durvāsas lāsta. Kad Pāndavi, neviena nepazīti, dzīvoja Virātas pilī, Kīcaka iemīlējās daiļajā Draupadī, taču Bhīma nogalināja ļaundari, un viņa bija glābta. Draupadī bija ļoti satriekta, kad Ašvathāma nogalināja viņas piecus dēlus. Dzīves beigās viņa pavadīja Judhišthiru un pārējos vīrus ceļā uz Himalajiem un pakrita bez dzīvības. Judhišthira paskaidroja, kādēļ viņa nokritusi, bet, nonācis uz debesu planētas, valdnieks redzēja, ka Draupadī jau ir tur visā savā krāšņumā, kļuvusi par debesu planētas laimes dievieti.
Subhadra bija Vasudēvas meita un Kunga Šrī Krišnas māsa. Viņa bija ļoti dārga ne tikai Vasudēvam, bet arī brāļiem Krišnam un Baladēvam. Abu brāļu un māsas tēli atrodas Puri, slavenajā Džaganāthas templī, un šo templi arī tagad ik dienas apmeklē tūkstošiem svētceļnieku. Templis celts par piemiņu Kunga Kurukšētras apciemojumam Saules aptumsuma laikā un tam, kā Viņš vēlāk tikās ar Vrindāvanas iedzīvotājiem. Ļoti aizkustinoša bija Rādhas un Krišnas tikšanās, un Kungs Šrī Čaitanja, būdams Rādhārānī ekstāzē, vienmēr ilgojās pēc Kunga Šrī Krišnas, dzīvojot Džaganātha Puri. Kad Ardžuna apmeklēja Dvāraku, viņš gribēja, lai Subhadra kļūtu par viņa valdnieci, un izstāstīja par savu vēlmi Kungam Krišnam. Šrī Krišna zināja, ka Viņa vecākais brālis Kungs Baladēva ir atradis Subhadrai citu precinieku, un, neuzdrīkstēdamies strīdēties ar brāli, ieteica Ardžunam Subhadru nolaupīt. Kad Jādavi devās izklaidēties uz Raivatas kalnu, Ardžuna nolaupīja Subhadru, kā to bija mācījis Šrī Krišna. Šrī Baladēva ārkārtīgi sadusmojās uz Ardžunu un gribēja viņu nogalināt, bet Kungs Krišna lūdza, lai brālis piedod Ardžunam. Pēc Subhadras un Ardžunas kāzām Subhadrai piedzima Abhimanju. Subhadra ārkārtīgi bēdājās par Abhimanju pāragro nāvi, bet pēc Parīkšita dzimšanas viņa atkal bija laimīga un mierīga.

5. PANTS

pratjudždžagmuh praharšēna    prānam tanva ivāgatam
abhisangamja vidhivat    parišvangābhivādanaih

prati — pretī; udždžagmuh — devās; praharšēna — ar lielu prieku;
prānam — dzīve; tanvah — ķermeņa; iva — kā; āgatam — atgriezās;
abhisangamja — tuvojoties; vidhi-vat — pienācīgi; parišvanga — apskaujot;
abhivādanaih — noliecoties.

TULKOJUMS

Visi steidzās pie Viduras ar tādu prieku, it kā viņos atgrieztos dzīvība.
Vidura un sagaidītāji noliecās viens otra priekšā un sveicot apskāva
viens otru.

SKAIDROJUMS

Kad ķermenī nav apziņas, visi tā locekļi ir
bezdarbīgi. Bet, apziņai atgriežoties, locekļi un jutekļi atdzīvojas un esamība
kļūst prieka pilna. Vidura Kauravu ģimenes locekļiem bija tik dārgs,
ka viņa ilgā prombūtne no pils bija salīdzināma ar ķermenisku
bezdarbību. Visi ļoti sāpīgi pārdzīvoja atšķirtību no Viduras, tāpēc par viņa
atgriešanos bija liels prieks.

6. PANTS

mumučuh prēma-bāšpaugham    virahautkanthja-kātarāh
rādžā tam arhajām čakrē    kritāsana-parigraham

mumučuh — izplūda; prēma — mīlestības; bāšpa-ogham — jūtu asaras;
viraha — atšķirtība; autkanthja — raizes; kātarāh — bēdas;
rādžā — valdnieks Judhišthira; tam — viņam (Viduram); arhajām
čakrē
— piedāvāja; krita — veikšana; āsana — kur apsēsties; parigraham — iekārtošana.

TULKOJUMS

Pēc ilgajām raizēm un atšķirtības visi raudāja mīlestības asaras.
Valdnieks Judhišthira, kas rūpējās par sagaidīšanu, piedāvāja Viduram
apsēsties.

7. PANTS

tam bhuktavantam višrāntam    āsīnam sukham āsanē
prašrajāvanato rādžā    prāha tēšām ča šrinvatām

tam — viņu (Viduru); bhuktavantam — labi pabarotu; višrāntam — un
atpūtušos; āsīnam — apsēdinātu; sukham āsanē — ērtā krēslā;
prašraja-avanatah — pēc dabas ļoti maigs un lēnprātīgs; rādžā — valdnieks
Judhišthira; prāha — sāka runāt; tēšām ča — un to; šrinvatām — uzklausīts.

TULKOJUMS

Vidura labi paēda, atpūtās un pēc tam apsēdās ērtā krēslā. Valdnieks
sāka ar viņu runāt un visi klātesošie klausījās.

SKAIDROJUMS

Valdnieks Judhišthira labi prata uzņemt viesus un
sagaidīt ģimenes locekļus. Viduru satika visa ģimene, visi apskāva viņu
un apliecināja savu cieņu. Pēc tam Vidura varēja nomazgāties, paēst
bagātīgas pusdienas un labi atpūsties. Tad Vidura tika ērti nosēdināts,
un valdnieks sāka runāt ar viņu par visiem notikumiem gan ģimenē,
gan ārpus tās. Tas ir pareizais veids, kā jāsagaida mīļotu draugu vai
pat ienaidnieku. Saskaņā ar indiešu morāles likumiem pat ienaidnieks
mājās jāuzņem tā, lai viņš nejustu nekādu baiļu. Ienaidnieki vienmēr
baidās viens no otra, bet, kad ienaidnieks ir viesis, viņš nedrīkst just
bailes. Tas nozīmē, ka pret jebkuru viesi jāizturas kā pret radinieku,
tāpēc Vidura, kurš bija ģimenes loceklis un visas ģimenes labvēlis,
tika uzņemts īpaši labi. Tā Judhišthira Mahārādža visu pārējo ģimenes
locekļu klātbūtnē sāka ar viņu runāt.

8. PANTS

judhišthira uvāča

smaratha no jušmat-    pakša-ččhājā-samēdhitān
vipad-ganād višāgnjādēr    močitā jat samātrikāh

judhišthirah uvāča — Mahārādža Judhišthira sacīja; api — vai;
smaratha — tu atceries; nah — mūs; jušmat — no tevis; pakša — esi mums
labvēlīgs kā putns, kas sargā ar spārniem; čhājā — aizsardzība;
samēdhitān — mēs, kas esam tevis izaudzināti; vipat-ganāt — no dažādām
nelaimēm; viša — saindējot; agni-ādēh — aizdedzinot; močitāh — atbrīvoti;
jat — ko tu esi darījis; sa — ar; mātrikāh — mūsu māti.

TULKOJUMS

Mahārādža Judhišthira sacīja: Tēvoci, vai atceries, kā tu vienmēr
sargāji mūs un mūsu māti no visām nelaimēm? Tu izglābi mūs no indes un
ugunsgrēka gluži kā putns, kas ar spārniem sargā mazuļus.

SKAIDROJUMS

Pāndu nomira agri, tāpēc ģimenes vecākie locekļi, sevišķi Bhīšmadēva un Mahātma Vidura, īpaši rūpējās par viņa mazajiem bērniem un atraitni. Vidura vairāk vai mazāk bija Pāndavu pusē, atbalstīdams viņu politisko nostāju. Lai gan Dhritarāštra ne mazāk rūpējās par mazajiem Mahārādžas Pāndu dēliem, viņš bija arī viens no tiem, kas gribēja atbrīvoties no Pāndu pēcnācējiem un padarīt par valdniekiem savus dēlus. Mahātma Vidura redzēja Dhritarāštras un viņa sabiedroto intrigas, un tāpēc, pat uzticīgi kalpodams vecākajam brālim Dhritarāštram, neatbalstīja tā centienus ar politiskiem paņēmieniem izdabāt saviem dēliem. Tādēļ Vidura ļoti rūpējās par Pāndavu un viņu mātes atraitnes aizsardzību. Tādējādi var teikt, ka viņš bija Pāndavu pusē un gādāja par tiem vairāk kā par Dhritarāštras dēliem, lai gan, no malas raugoties, kā vieni, tā otri likās viņam vienlīdz mīļi. Vidura vienādi mīlēja abu brāļu dēlus tai ziņā, ka vienmēr rāja Durjodhanu par intrigām pret brālēniem. Vidura bāra arī vecāko brāli par savu dēlu atbalstīšanu un tajā pat laikā vienmēr bija modrs, īpaši sargājot Pāndavus. Ar tādu izturēšanos Vidura pils politikā iemantoja Pāndavu aizstāvja slavu. Mahārādža Judhišthira pieminēja notikumus, kas risinājās pirms Viduras aiziešanas no mājām tālajā svētceļojumā. Mahārādža Judhišthira atgādināja, ka Vidura ir bijis vienlīdz labs pret abu brāļu pieaugušajiem dēliem pat pēc lielās ģimenes nelaimes — Kurukšētras kaujas.
Pirms Kurukšētras kaujas Dhritarāštra centās tikt galā ar brāļadēliem mierīgā ceļā, tāpēc lika Purocanam uzbūvēt māju Vāranāvatā un, kad darbs bija pabeigts, vēlējās, lai brāļa ģimene tur kādu laiku dzīvotu. Kad Pāndavi jau devās uz turieni un atvadījās no karaliskās ģimenes locekļiem, Vidura taktiski lika viņiem saprast, kādi ir Dhritarāštras nākotnes plāni. Tas sīki aprakstīts Mahābhāratā (Ādi-parva 114.). Vidura netieši norādīja, ka «ierocis, kas nav taisīts no tērauda vai kāda cita materiālā elementa, var būt pietiekami ass, lai nogalinātu ienaidnieku, bet, kas to zina, tas netiek nonāvēts». Tas bija mājiens par to, ka Pāndavi tiek sūtīti uz Vāranāvatu, lai tiktu nogalināti, un tādā veidā Vidura brīdināja, lai Judhišthira jaunajā dzīves vietā būtu ļoti uzmanīgs. Vēl viņš runāja par uguni un teica, ka tā nevar sadedzināt dvēseli, bet var iznīcināt materiālo ķermeni. Kas sargā dvēseli, tas var dzīvot. Kuntī nesaprata visas šīs līdzības un vēlāk jautāja Judhišthiram, ko tas viss nozīmē. Judhišthira atbildēja, ka no Viduras vārdiem sapratis, ka jaunajā mājā, uz kuru viņi dodas, draud briesmas no uguns. Vēlāk Vidura ieradās pie Pāndaviem, neviena nepazīts, un pateica, ka nama pārvaldnieks gatavojas aizdedzināt māju četrpadsmitajā dilstošā mēness naktī. To visu bija izdomājis Dhritarāštra, lai Pāndavi kopā ar savu māti ietu bojā. Pēc šī brīdinājuma Pāndavi aizbēga pa pazemes tuneli, tāpēc Dhritarāštra par viņu izglābšanos nezināja, un, mājai nodegot, Kauravi bija tik pārliecināti par Pāndavu nāvi, ka Dhritarāštra ar lielu prieku izpildīja bēru rituālus. Kad visi pils iedzīvotāji sēroja, Vidura nebēdājās, jo zināja, ka Pāndavi ir dzīvi un kaut kur slēpjas. Šādu nelaimju bija daudz, un visos gadījumos Vidura, no vienas puses, sargāja Pāndavus un, no otras puses, centās atturēt savu brāli no tamlīdzīgām intrigām. Tādējādi viņš vienmēr aizstāvēja Pāndavus, gluži kā putns ar spārnu aizsargā olas.

9. PANTS

kajā vrittjā vartitam vaš    čaradbhih kšiti-mandalam
tīrthāni kšētra-mukhjāni    sēvitānīha bhūtalē

kajā — kādiem; vrittjā — līdzekļiem; vartitam — uzturēja sevi; vah — tu;
čaradbhih — ceļojot; kšiti-mandalam — pa zemi; tīrthāni — svētceļojumu
vietas; kšētra-mukhjāni — galvenās svētās vietas; sēvitāni — tu esi
kalpojis; iha — šai pasaulē; bhūtalē — uz šīs planētas.

TULKOJUMS

Kā tu iztiki, ceļojot pa pasauli? Kādās svētceļojumu vietās tu kalpoji?

SKAIDROJUMS

Vidura aizgāja no pils, lai atbrīvotos no ģimenes
cilvēka darbiem, it īpaši no politiskām intrigām. Kā iepriekš tika teikts,
Durjodhana apvainoja Viduru, nosaucot viņu par šūdrānī dēlu, lai gan
Durjodhana šai gadījumā nevarēja atļauties tā runāt. Kaut arī
Viduras māte bija šūdrānī, viņa bija Durjodhanas vecmāmiņa, un
mazbērni ar vecmāmiņu var reizēm pajokoties. Bet, tā kā piezīme bija
patiesa, Viduram tā ļoti nepatika, un viņš to uzņēma kā tiešu apvainojumu.
Tādēļ Vidura nolēma atstāt vecāku mājas un sagatavoties atsacīšanās
dzīves kārtai. Sagatavošanās pakāpi sauc par vānaprastha-āšramu jeb
aiziešanu no darba dzīves, lai ceļotu pa visu pasauli un apmeklētu
svētās vietas. Tādās Indijas svētajās vietās kā Vrindāvanā, Hardvarā,
Džaganātha Purī un Prajāgā ir daudz diženu bhaktu, un cilvēki, kas
vēlas garīgi pilnveidoties, šajās vietās vēl joprojām var dabūt ēdienu par
brīvu. Mahārādža Judhišthira gribēja zināt, vai Vidura iztika ar to, ko
varēja dabūt bezmaksas virtuvēs (čhatrās).

10. PANTS

bhavad-vidhā bhāgavatās    tīrtha-bhūtāh svajam vibho
tīrthī-kurvanti tīrthāni    svāntah-sthēna gadābhritā

bhavat — tu, mans kungs; vidhāh — līdzīgi; bhāgavatāh — bhaktas;
tīrtha — svētceļojumu vietas; bhūtāh — kļuvuši; svajam — paši;
vibho — ak, varenais; tīrthī-kurvanti — padara par svētajām vietām;
tīrthāni — svētās vietas; sva-antah-sthēna — jo sirdī atrodas; gadā-bhritā — Dieva
Personība.

TULKOJUMS

Mans kungs, tādi bhaktas kā tu paši ir svētās vietas. Jūs nesat Dieva
Personību savās sirdīs, tāpēc pārvēršat jebkuru vietu par svētceļojumu
vietu.

SKAIDROJUMS

Dieva Personība ar savām dažādajām spējām atrodas visur, tāpat kā elektrība atrodas jebkurā telpas vietā. Dieva Kunga klātbūtni uztver un izpauž tādi tīri bhaktas kā Vidura, gluži tāpat kā elektrības klātbūtni izpauž elektriskā spuldzīte. Tādi tīri bhaktas kā Vidura jūt Kungu vienmēr un visur. Tie visu redz Dieva Kunga enerģijā un saskata Kungu it visā. Visas pasaules svētceļojumu vietas domātas, lai ar tīro Dieva Kunga bhaktu klātbūtnes piesātināto gaisotni šķīstītu cilvēka piesārņoto apziņu. Tam, kas ierodas svētajā vietā, jāatrod tīri bhaktas, kas tur dzīvo, jāuzklausa viņu mācība, jācenšas to pielietot dzīvē un pakāpeniski jāgatavojas sasniegt atbrīvi un atgriezties pie Dieva. Apmeklēt svēto vietu nenozīmē tikai nomazgāties Gangā vai Jamunā un apskatīt vietējos tempļus. Ir jāatrod arī Viduras pārstāvji, kuriem dzīvē nav citas vēlmes kā vienīgi vēlme kalpot Dieva Personībai. Dieva Personība vienmēr ir kopā ar šādiem tīriem bhaktām, jo viņu kalpošanu nepiesārņo auglīga darbība vai utopiska prātošana. Viņi patiešām kalpo Dievam Kungam, it īpaši ar klausīšanos un daudzināšanu. Tīri bhaktas uzklausa autoritātes, daudzina, apdzied un apraksta Dieva Kunga godību. Mahāmuni Vjāsadēva uzklausīja Nāradu un tad daudzināja Kunga godību rakstos; Šukadēva Gosvāmī mācījās no sava tēva un pēc tam visu izklāstīja Parīkšitam; tādā veidā tika mācīta Šrīmad Bhāgavatama. Tīri Dieva Kunga bhaktas ar savu darbību var jebkuru vietu padarīt par svētceļojumu vietu, un svētās vietas ir svētas, tikai pateicoties viņiem. Tīri bhaktas spēj šķīstīt piesārņoto gaisotni jebkurā vietā, nemaz jau nerunājot par svētajām vietām, kuras padarījuši nešķīstas cilvēki, kas tur uzturas tikai ienākumu dēļ un ar savu apšaubāmo darbību dzīvo uz svētās vietas labās slavas rēķina.

11. PANTS

api nah suhridas tāta    bāndhavāh krišna-dēvatāh
drištāh šrutā vā jadavah    sva-purjām sukham āsatē

api — vai; nah — mūsu; suhridah — labvēļi; tāta — ak, tēvoci;
bāndhavāh — draugi; krišna-dēvatāh — tie, kas vienmēr aizrautīgi kalpo Kungam
Šrī Krišnam; drištāh — redzot tos; šrutāh — vai dzirdot par viņiem;
— vai; jadavah — Jadu pēcteči; sva-purjām — un viņu vieta; sukham
āsatē
— vai viņi ir laimīgi.

TULKOJUMS

Tēvoci, tu noteikti esi bijis Dvārakā. Šai svētajā vietā dzīvo mūsu
draugi un labvēļi Jadu pēcteči, kas vienmēr aizrautīgi kalpo Kungam Šrī
Krišnam. Varbūt tu esi viņus redzējis vai dzirdējis par tiem. Vai viņi
tur dzīvo laimīgi?

SKAIDROJUMS

Ļoti būtisks ir vārds «krišna-dēvatah», t.i., «tas, kas
vienmēr aizrautīgi kalpo Kungam Krišnam». Jādavi un Pāndavi, kas
nekad nepārstāja domāt par Kungu Krišnu un Viņa dažādajiem
pārpasaulīgajiem darbiem, bija tīri Kunga bhaktas tāpat kā Vidura. Vidura
atstāja mājas, lai visus spēkus veltītu kalpošanai Kungam, bet Pāndavi
un Jādavi pastāvīgi gremdējās domās par Kungu Krišnu. Tādējādi viņi
visi bija vienlīdz tīri bhaktas. Tīrs bhakta var būt mājās vai ārpus tām,
bet viņš vienmēr ir iegrimis labvēlīgās domās par Krišnu, t.i., labi zina,
ka Kungs Krišna ir Dieva Absolūtā Personība. Kamsa, Jarāsandha,
Šišupāla un citi tamlīdzīgi dēmoni arī ne mirkli neaizmirsa Kungu Krišnu,
taču domāja par Viņu citādi, t.i., nelabvēlīgi, vai arī uzskatīja Viņu
tikai par varenu cilvēku. Tāpēc Kamsa un Šišupāla nav tādā pašā līmenī
kā tādi tīri bhaktas kā Vidura, Pāndavi un Jādavi.

Mahārādža Judhišthira arī vienmēr ar aizrautību domāja par Kungu
Krišnu un Viņa pavadoņiem Dvārakā. Citādi jau viņš nebūtu Viduram
uzdevis šo jautājumu. Tāpēc Mahārādža Judhišthira bija tādā pašā
bhakti līmenī kā Vidura, lai gan nodarbojās ar pasaulīgām valsts lietām.

12. PANTS

itj ukto dharma-rādžēna    sarvam tat samavarnajat
jathānubhūtam kramašo    vinā jadu-kula-kšajam

iti — tā; uktah — jautāts; dharma-rādžēna — valdnieka Judhišthiras;
sarvam — visu; tat — to; samavarnajat — pienācīgi aprakstīja;
jathā-anubhūtam — kā redzējis; kramašah — vienu pēc otra; vinā — bez;
jadu-kula-kšajam — Jadu dinastijas bojāejas.

TULKOJUMS

Atbildot uz Mahārādžas Judhišthiras jautājumu, Mahātma Vidura
pamazām izstāstīja visu, ko bija redzējis, bet neko neteica par Jadu
dinastijas bojāeju.

13. PANTS

nanv aprijam durvišaham    nrinām svajam upasthitam
nāvēdajat sakaruno    duhkhitān draštum akšamah

nanu — tāpēc; aprijam — nepatīkamo; durvišaham — nepanesamo;
nrinām — cilvēces; svajam — pats par sevi; upasthitam — parādīšanās;
na — ne; āvēdajat — izteica; sakarunah — līdzjūtīgais;
duhkhitān — cietējus; draštum — redzēt; akšamah — nespējot.

TULKOJUMS

Līdzjūtīgais Mahātma Vidura nespēja skatīties uz Pāndavu bēdām.
Tāpēc viņš nestāstīja par šo nepatīkamo un nepanesamo gadījumu, jo
nelaimes nāk pašas par sevi.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar Nīti-šāstru (pilsoņu likumiem) nevajag
teikt nepatīkamu patiesību un likt citiem bēdāties. Bēdas atnāk pašas,
jo tāds ir dabas likums, tāpēc nevajag tās vairot ar liekiem vārdiem.
Vidura bija līdzcietīga dvēsele, un Pāndavi viņam bija īpaši mīļi, tādēļ
viņš nespēja atklāt briesmīgo patiesību par Jadu dinastijas bojāeju.
Vidura ar nolūku atturējās to stāstīt.

14. PANTS

kančit kālam athāvātsīt    sat-krito dēvavat sukham
bhrātur džjēšthasja šrējas-krit    sarvēšām sukham āvahan

kančit — uz dažām dienām; kālam — laika; atha — tā; avātsīt — dzīvoja;
sat-kritah — aprūpēts; dēva-vat — gluži kā dievišķa personība;
sukham — patīkamu; bhrātuh — brāļa; džjēšthasja — vecākā; šrējah-krit — lai darītu
labu; sarvēšām — visiem citiem; sukham — laimi; āvahan — padarīja
iespējamu.

TULKOJUMS

Radinieki pret Mahātmu Viduru izturējās kā pret dievišķu personību,
un viņš kādu laiku dzīvoja pilī, lai palīdzētu savam vecākajam brālim
un tādā veidā dotu laimi visiem pārējiem.

SKAIDROJUMS

Pret tādu svētu personību kā Viduru jāizturas kā pret debesu iemītnieku. Tajos laikos debesu iedzīvotāji mēdza apciemot tādus cilvēkus kā Mahārādžu Judhišthiru, un reizēm tādi cilvēki kā Ardžuna un citi ciemojās uz augstākajām planētām. Nārada ir kosmonauts, kurš var ceļot bez ierobežojumiem ne tikai materiālajos, bet arī garīgajos Visumos. Mahārādžas Judhišthiras pili apciemoja pat Nārada, nemaz jau nerunājot par citiem debesu padieviem. Cilvēki pat šajā ķermenī spēj ceļot uz citām planētām, tikai pateicoties garīgajai kultūrai. Tāpēc Mahārādža Judhišthira uzņēma Viduru tā, kā parasti sagaida padievus.
Mahātma Vidura jau bija pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu un tāpēc neatgriezās vecāku pilī baudīt materiālas ērtības. Savā žēlastībā viņš pieņēma to, ko deva Mahārādža Judhišthira, taču viņa ierašanās mērķis bija atpestīt vecāko brāli Dhritarāštru, kurš bija pārlieku pieķēries materiālajam. Cīņā ar Mahārādžu Judhišthiru Dhritarāštra zaudēja visu savu valsti un pēcnācējus, tomēr, jūtoties bezpalīdzīgs, nekaunējās pieņemt Mahārādžas Judhišthiras žēlastību un viesmīlību. No Mahārādžas Judhišthiras puses uzturēt tēvoci bija gluži dabiski, turpretī Dhritarāštram pieņemt tādu augstsirdīgu viesmīlību pavisam nebija vēlams. Viņš tā darīja tikai tāpēc, ka uzskatīja, ka nav citas izejas. Viduras īpašais nolūks bija izglītot Dhritarāštru un pacelt viņu augstākā garīgās apziņas līmenī. Apskaidrotu dvēseļu pienākums ir atpestīt kritušās būtnes, un tieši tādēļ Vidura bija atnācis. Sarunas par garīgiem jautājumiem bija tik jaukas, ka, mācīdams Dhritarāštru, Vidura piesaistīja arī pārējo ģimenes locekļu uzmanību, un visi ar lielu prieku un pacietību klausījās viņā. Lūk, kāds ir garīgās apzināšanās ceļš. Vēstījums ir jāklausās uzmanīgi, un, ja to pasniedz sevi apzinājusies dvēsele, tas nonāk līdz pašai snaudošās saistītās dvēseles sirdij. Pastāvīgi klausoties, var sasniegt sevis apzināšanās pilnību.

15. PANTS

abibhrad arjamā dandam    jathāvad agha-kārišu
jāvad dadhāra šūdratvam    šāpād varša-šatam jamah

abibhrat — lika; arjamā — Arjama; dandam — sodīšanu; jathāvat — kā
pienākas; agha-kārišu — tiem, kas izdarījuši grēkus; jāvat — kamēr;
dadhāra — pieņēma; šūdratvamšūdras ķermeni; šāpāt — lāsta dēļ;
varša-šatam — simts gadus; jamah — Jamarādža.

TULKOJUMS

Kamēr Vidura, Mandūkas Muni nolādēts, bija šūdras lomā, Jamarādžas
vietā grēciniekus sodīja Arjama.

SKAIDROJUMS

Vidura bija dzimis no šūdru sievietes klēpja, tāpēc viņa brāļi Dhritarāštra un Pāndu varēja saņemt karalisko mantojumu, bet viņš ne. Kā tad viņš varēja būt sludinātājs un mācīt tādus izglītotus valdniekus un kšatrijus kā Dhritarāštru un Mahārādžu Judhišthiru? Pirmā atbilde ir tāda, ka, lai gan Vidura pēc dzimšanas tika uzskatīts par šūdru, viņš atsacījās no materiālās pasaules, tiecās pēc garīgās gaismas, un Riši Maitrēja viņam deva pilnīgas pārpasaulīgās zināšanas, tāpēc Vidura bija cienīgs kļūt par āčārju jeb garīgo skolotāju. Kā norāda Šrī Čaitanja Mahāprabhu, ikviens, kas apguvis pārpasaulīgās zināšanas jeb zinātni par Dievu, vienalga, vai viņš ir brāhmans, šūdra, ģimenes cilvēks vai sanjāsī, var kļūt par garīgo skolotāju. Pat pēc parastās morāles likumiem (kurus deva Čānakja Pandits, dižens politiķis un morālists) nav nekā ļauna, ja mācāmies no cilvēka, kurš pēc dzimšanas varbūt ir zemāks par šūdru. Tā bija viena atbildes daļa. Otra daļa ir tāda, ka Vidura patiesībā nebija šūdra. Viņam saskaņā ar Mandukas Muni lāstu simts gadus bija jābūt tā saucamā šūdras lomā. Jamarādža ir viens no divpadsmit mahādžanām, un Vidura bija viņa avatārs. Viņš bija līdzvērtīgs tādām augstām personībām kā Brahmam, Nāradam, Šivam, Kapilam, Bhīšmam, Prahlādam un citiem. Tā kā Jamarādža ir mahādžana, viņa pienākums ir sludināt visas pasaules cilvēkiem bhakti mācību, tāpat kā to dara Nārada, Brahma un pārējie mahādžanas. Bet Jamarādža savā pazemes valstībā ir pastāvīgi aizņemts ar grēcinieku sodīšanu. Dievs Kungs Jamarādžu ir nosūtījis uz noteiktu planētu, kas atrodas vairākus simtus tūkstošus jūdžu no Zemes, lai viņš pēc nāves aizvestu un tiesātu sliktās dvēseles saskaņā ar to grēkiem. Jamarādža ir ļoti aizņemts ar ļaundaru sodīšanu, un viņam gandrīz nemaz neatliek laika kaut kam citam. Ļaundaru ir vairāk nekā labu cilvēku. Tāpēc arī Jamarādžam ir vairāk darba nekā citiem padieviem, kas arī ir autoritatīvi Visaugstā Kunga pārstāvji. Jamarādža ļoti vēlējās sludināt Dieva Kunga godību un tāpēc ar Kunga gribu saņēma Mandukas Muni lāstu. Jamarādžam Viduras izskatā bija jāatnāk uz zemi un kā diženam bhaktam daudz jāpaveic. Bhakta nekad nav ne šūdra, ne brāhmans. Viņš stāv pāri laicīgās sabiedrības iedalījumam, tāpat kā Dieva Personība atnāk cūkas avatārā, taču nav ne cūka, ne Brahma. Viņš stāv pāri visai laicīgajai radībai. Dievam Kungam un Viņa dažādajiem autoritatīvajiem bhaktām, lai glābtu saistītās dvēseles, reizēm jābūt zemāko būtņu lomās, taču gan Kungs, gan Viņa tīrie bhaktas vienmēr ir pārpasaulīgi. Kad Jamarādža atnāca uz zemi Viduras izskatā, viņa vietu ieņēma Arjama, viens no daudzajiem Kašjapas un Aditi dēliem. Divpadsmit Aditi dēlus sauc par Āditjām. Arjama ir viens no divpadsmit Āditjām, un tāpēc viņš varēja uzņemties Jamarādžas darbu uz simts gadiem, kamēr pats Jamarādža bija kļuvis par Viduru. Secinājums ir tāds, ka Vidura nekad nebija šūdra, viņš ir daudz augstāks par vistīrākajiem brāhmaniem.

16. PANTS

judhišthiro labdha-rādžjo    drištvā pautram kulan-dharam
bhrātribhir loka-pālābhair    mumudē parajā šrijā

judhišthirah — Judhišthira; labdha-rādžjah — savu vecāku valsts
īpašnieks; drištvā — redzot; pautram — mazdēlu;
kulam-dharam — piemērotu dinastijas turpināšanai; bhrātribhih — ar brāļiem;
loka-pālābhaih — kas bija prasmīgi vadītāji; mumudē — baudīja dzīvi;
parajā — neparastu; šrijā — bagātību.

TULKOJUMS

Iekarojis karaļvalsti un redzējis piedzimstam mazdēlu, kas varēs
turpināt dižciltīgo ģimenes tradīciju, Mahārādža Judhišthira valdīja mierā,
un kopā ar jaunākajiem brāļiem, prasmīgiem ļaužu vadītājiem, viņš
baudīja neparastas bagātības.

SKAIDROJUMS

Gan Mahārādža Judhišthira, gan Ardžuna bija
nelaimīgi no paša Kurukšētras kaujas sākuma; viņi nevēlējās cīņā
nogalināt savus radiniekus, tomēr tas bija jādara kā pienākums, jo tāda
bija Kunga Šrī Krišnas augstākā griba. Pēc kaujas Mahārādža Judhišthira
bija nelaimīgs par daudzo cilvēku nogalināšanu. Pēc viņiem,
Pāndaviem, nepalika neviena, kas turpinātu Kuru dinastiju. Pēdējā cerība
bija bērns vedeklas Utaras klēpī, un pat tam uzbruka Ašvathāma,
tomēr ar Kunga žēlastību bērns tika glābts. Kad Mahārādža
Judhišthira bija nokārtojis visas valsts lietas un atjaunojis mieru, kā arī redzējis
piedzimstam glābto bērnu Parīkšitu, viņš juta cilvēcisku atvieglojumu,
lai gan visai maz bija pieķēries materiālajai laimei, kas vienmēr ir
maldīga un pārejoša.

17. PANTS

ēvam grihēšu saktānām    pramattānām tad-īhajā
atjakrāmad avigjātah    kālah parama-dustarah

ēvam — tā; grihēšu — ģimenes lietās; saktānām — kas pārāk pieķērušies;
pramattānām — bez prāta; tat-īhajā — iegrimuši šādās domās;
atjakrāmat — pārvarēti; avigjātah — neuztverami; kālah — mūžīgais laiks;
parama — visaugstāk; dustarah — neuzveicams.

TULKOJUMS

Neuzveicamais un mūžīgais laiks nemanāmi pārvar tos, kas pārlieku
pieķērušies ģimenes lietām un vienmēr domā par tām.

SKAIDROJUMS

«Tagad esmu laimīgs; viss ir kārtībā; bankā ir pietiekami liels rēķins; bērniem varu dot labu īpašumu; tagad esmu veiksmīgs; nabaga sanjāsī paļaujas uz Dievu, bet lūdz dāvanas no manis, tāpēc esmu kaut kas vairāk nekā Visaugstais Dievs.» Lūk, dažas no domām, kādās gremdējas līdz neprātam ģimenei pieķēries cilvēks, kurš nemana, kā aiziet mūžīgais laiks. Mūsu mūžs jau ir nomērīts, un neviens to nespēj pagarināt ne par mirkli pāri augstākās gribas noliktajam laikam. Laiks it īpaši cilvēkam ir ļoti vērtīgs un jāizmanto uzmanīgi, jo pat vienu nemanāmu mirkli nevar vairs atgūt vai nopirkt par tūkstošiem sūrā darbā nopelnītu zelta naudas gabalu. Ik mirklis cilvēka mūžā domāts, lai galu galā atrisinātu dzīves jautājumus, t. i., pastāvīgas dzimšanas un nāves jautājumus, un apturētu griešanos 8 400 000 dzīvības veidu ritenī. Materiālais ķermenis, kas pakļauts dzimšanai, nāvei, slimībām un vecumam, ir visu dzīvo būtņu ciešanu cēlonis. Pati par sevi dzīvā būtne ir mūžīga, tā nekad nedzimst un nemirst. Nejēgas to ir aizmirsuši. Viņi nezina, kā atrisināt dzīves jautājumus, un nodarbojas ar laicīgām ģimenes lietām, nemanot, kā paiet mūžīgais laiks un kā mūžs ar katru mirkli kļūst īsāks. Viņi nerisina lielo jautājumu par atkārtotu dzimšanu un nāvi, slimībām un vecumu. Tādi ir maldi.
Šādi maldi nespēj ietekmēt cilvēku, kurš ir atmodies un garīgi kalpo Dievam Kungam. Judhišthira Mahārādža un viņa brāļi Pāndavi kalpoja Kungam Šrī Krišnam, un viņus visai maz piesaistīja maldīgā materiālās pasaules laime. Kā mēs jau iepriekš runājām, Mahārādža Judhišthira stingri kalpoja Kungam Mukundam (Kungam, kurš var dot atbrīvi), un tāpēc viņu nevilināja pat tādas dzīves ērtības, kādas ir debesu valstībā, jo pat uz Brahmalokas laime ir pārejoša un maldīga. Dzīvā būtne ir mūžīga, tāpēc var justies laimīga tikai mūžīgajā Dieva valstības mājvietā (paravjomā), no kurienes nav jāatgriežas uz šo pastāvīgas dzimšanas, nāves, slimību un vecuma pasauli. Tāpēc jebkādas dzīves ērtības vai materiālā laime, kas nedod mūžīgo dzīvi, mūžīgajai būtnei ir tikai maldi. Kas to saprot, tas ir patiešām izglītots, un tāds cilvēks var ziedot jebkuru materiālās laimes daudzumu, lai sasniegtu mērķi, ko sauc par brahma-sukhu jeb absolūto laimi. Īsteni pārpasaulnieki alkst pēc šīs laimes, un, tāpat kā izsalkušam cilvēkam nekādas ērtības nespēj aizstāt ēdienu, tā arī cilvēkam, kas izsalcis pēc mūžīgās absolūtās laimes, nekāda materiālā laime nespēj dot apmierinājumu. Tāpēc šajā pantā izteikto norādījumu nevar attiecināt uz Mahārādžu Judhišthiru vai viņa brāļiem un māti. Tas bija domāts tādiem cilvēkiem kā Dhritarāštra, kuru mācīt bija atnācis Vidura.

18. PANTS

viduras tad abhiprētja    dhritarāštram abhāšata
rādžan nirgamjatām šīghram    pašjēdam bhajam āgatam

vidurah — Mahātma Vidura; tat — to; abhiprētja — labi zinot;
dhritarāštram — Dhritarāštram; abhāšata — sacīja; rādžan — ak, valdniek;
nirgamjatām — lūdzu, tūlīt ej prom; šīghram — nekavējoties;
pašja — paskaties; idam — šīs; bhajam — bailes; āgatam — jau atnākušas.

TULKOJUMS

Mahātma Vidura to labi zināja un tāpēc teica Dhritarāštram: Mans
dārgais valdniek! Lūdzu, tūlīt ej prom no šejienes. Nekavējies! Paskaties,
kādas bailes tevi ir pārņēmušas.

SKAIDROJUMS

Nāve nežēlo nevienu, vai tas būtu Dhritarāštra vai pat Mahārādža Judhišthira, un tāpēc garīgie norādījumi, ko saņēma vecais Dhritarāštra, tikpat lielā mērā attiecās arī uz jaunāko Mahārādžu Judhišthiru. Pilī visi, ieskaitot valdnieku, viņa brāļus un māti, ar lielu interesi nāca klausīties Viduru. Taču Viduras īpašais nolūks bija mācīt Dhritarāštru, kurš bija pārlieku materiālistisks. Būtiski, ka Dhritarāštra tiek uzrunāts ar vārdu «rādžan». Dhritarāštra savam tēvam bija vecākais dēls, un tāpēc saskaņā ar likumu viņam bija jābūt par Hastināpuras troņmantnieku. Taču iedzimtā akluma dēļ viņš šīs tiesības zaudēja. Dhritarāštra šo zaudējumu nespēja aizmirst, bet pēc jaunākā brāļa Pāndu nāves viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Jaunākais brālis nomirdams atstāja mazus bērnus, un Dhritarāštra gluži dabiski par viņiem gādāja, taču sirdī vēlējās kļūt par īsto valdnieku un atdot valsti saviem dēliem, no kuriem vecākais bija Durjodhana. Šādu imperiālu tieksmju dēļ Dhritarāštra gribēja būt par valdnieku un kopā ar svaini Šakuni plānoja dažādas intrigas. Ar Dieva Kunga gribu tās visas cieta neveiksmi, taču pat beigās, kad Dhritarāštra bija zaudējis visu, gan cilvēkus, gan naudu, būdams Mahārādžas Judhišthiras vecākais tēvocis, viņš tomēr gribēja būt valdnieks. Mahārādža Judhišthira uzskatīja par savu pienākumu turēt Dhritarāštru karaliskā godā, un Dhritarāštra dzīvoja savas atlikušās dienas laimīgos maldos, ka ir valdnieks vai valdnieka Judhišthiras karaliskais tēvocis. Vidura bija svētais un ļoti mīlēja vecāko brāli Dhritarāštru, tāpēc uzskatīja par savu pienākumu atmodināt viņu no vecuma un slimību snauda. Vidura izsmejoši uzrunāja Dhritarāštru par valdnieku, kāds viņš patiesībā nebija. Ikviens kalpo mūžīgajam laikam, un tāpēc šai materiālajā pasaulē neviens nevar būt valdnieks. Valdnieks ir tas, kurš var pavēlēt. Slavenais Anglijas valdnieks gribēja pavēlēt laikam, bet laiks viņam atteicās paklausīt. Tāpēc cilvēks materiālajā pasaulē ir viltus valdnieks, un Vidura atgādināja Dhritarāštram par šo maldīgo stāvokli, kā arī par briesmām, kas jau tuvojās. Vidura lūdza, lai Dhritarāštra iet projām nekavējoties, ja vien vēlas izglābties no briesmām, kas tuvojas ļoti ātri. Vidura nerunāja tādā veidā ar Mahārādžu Judhišthiru, jo zināja, ka tāds valdnieks kā Judhišthira apzinās šīs nepastāvīgās pasaules briesmas un vajadzīgajā brīdī parūpēsies par sevi, pat ja Viduras tur nebūs.

19. PANTS

pratikrijā na jasjēha    kutaščit karhičit prabho
sa ēša bhagavān kālah    sarvēšām nah samāgatah

pratikrijā — pretlīdzeklis; na — nav; jasja — kā; iha — šai materiālajā
pasaulē; kutaščit — jebkādiem līdzekļiem; karhičit — jebkura;
prabho — ak, mans kungs; sah — tas; ēšah — pozitīvi; bhagavān — Dieva
Personība; kālah — mūžīgais laiks; sarvēšām — visiem; nah — mums;
samāgatah — atnācis.

TULKOJUMS

Šajās briesmās nevar palīdzēt neviens materiālās pasaules cilvēks.
Mans kungs! Dieva Augstākā Personība kā mūžīgais laiks [kāla] ir
atnākusi pie mums visiem.

SKAIDROJUMS

Nav augstākas varas, kas varētu apturēt nežēlīgo nāves roku. Lai kādas arī būtu ķermeniskās ciešanas, neviens negrib mirt. Pat mūsdienās, kad tik attīstīta ir tā saucamā zinātne, nav izdomātas zāles ne pret vecumu, ne pret nāvi. Vecums ir brīdinājums, ka nežēlīgais laiks drīz atnesīs nāvi, un neviens nevar pretoties, ja laiks viņu aizsauc prom vai arī tiesā. Vidura to stāstīja Dhritarāštram tāpēc, lai viņš varētu lūgt atrast kādu līdzekli pret draudošajām briesmām, kā jau bija darījis daudzas reizes iepriekš. Kamēr Dhritarāštra vēl nebija izteicis savu gribu, Vidura viņam pavēstīja, ka materiālajā pasaulē neviens un nekas nespēj viņam palīdzēt. Tā kā materiālajā pasaulē nekā tāda nav, nāve neatšķiras no Dieva Augstākās Personības, kā to pats Kungs norāda Bhagavad-gītā (10.34.).
Nāvi materiālajā pasaulē nespēj apturēt neviens un nekas. Hiranjakašipu vēlējās kļūt nemirstīgs un uzņēmās tik smagas askēzes, ka drebēja viss Visums un ieradās pats Brahma, lai atrunātu Hiranjakašipu no šīm askēzēm. Hiranjakašipu lūdza Brahmam nemirstības svētību, bet Brahma atbildēja, ka viņš pats ir pakļauts nāvei, pat dzīvodams uz visaugstākās planētas, tāpēc nespēj piešķirt šādu svētību. Ja nāve ir pat uz visaugstākās šī Visuma planētas, tad ko lai saka par citām planētām, kas pēc savām īpašībām ir daudz daudz zemākas par Brahmaloku jeb Brahmas planētu. Visur, kur sniedzas mūžīgā laika ietekme, ir arī šīs bēdas — dzimšana, slimības, vecums un nāve — kuras nav uzvaramas.

20. PANTS

jēna čaivābhipanno ‘jam    prānaih prijatamair api
džanah sadjo vijudžjēta    kim utānjair dhanādibhih

jēna — laika vilkts; ča — un; ēva — noteikti; abhipannah — pārņemts;
ajam — šis; prānaih — ar dzīvi; prija-tamaih — kas ikvienam ir
visdārgākā; api — pat; džanah — cilvēks; sadjah — tūliņ; vijudžjēta — atmet; kim
uta anjaih
— ko lai saka par citām lietām; dhana-ādibhih — kā
bagātību, godu, bērniem, zemi un māju.

TULKOJUMS

Ikvienam, kas atrodas augstākās kālas [mūžīgā laika] varā, ir jāziedo
visdārgākais, dzīve, nemaz jau nerunājot par bagātību, godu,
bērniem, zemi un māju.

SKAIDROJUMS

Kāds dižens indiešu zinātnieks bija ļoti aizņemts ar
saviem plāniem, bet pa ceļam uz ļoti svarīgu plānu komisijas sanāksmi
viņu pēkšņi aizsauca neuzvaramais un mūžīgais laiks, un viņam bija
jāatvadās gan no dzīves, gan sievas, gan bērniem, gan mājas, gan
zemes, gan bagātības utt. Kad Indijā notika politiski nemieri un tā tika
sadalīta Pakistānā un Hindustānā, daudziem bagātiem un ietekmīgiem
indiešiem nācās pakļauties laika varai un atvadīties no dzīves,
īpašumiem un goda. Pasaulē, kā arī visā Visumā ir simtiem un tūkstošiem
tamlīdzīgu piemēru, kas parāda, kā darbojas laiks. Tāpēc varam
secināt, ka Visumā nav tik varenas dzīvās būtnes, kas varētu pretoties
laika ietekmei. Daudzi dzejnieki savos pantos ir sērojuši par laika varu.
Laika ietekmē Visumi ir daudzas reizes gājuši bojā, un neviens nav
varējis neko padarīt. Pat ikdienas dzīvē notiek daudz kas tāds, pār ko
mums nav varas, un mums tas ir jāpacieš, jo neko nevar darīt. Tā
darbojas laiks.

21. PANTS

pitri-bhrātri-suhrit-putrā    hatās tē vigatam vajam
ātmā ča džarajā grastah    para-gēham upāsasē

pitri — tēvs; bhrātri — brālis; suhrit — labvēļi; putrāh — dēli; hatāh — visi
miruši; — tavi; vigatam — izdots; vajam — vecums; ātmā — ķermenis;
ča — arī; džarajā — nespēka; grastah — pārņemts; para-gēham — cita
namā; upāsasē — dzīvo.

TULKOJUMS

Tavs tēvs, brālis, labvēļi un dēli ir miruši un aizgājuši. Lielākā tava
mūža daļa ir pagājusi, tu esi vecs, slims un dzīvo svešā mājā.

SKAIDROJUMS

Vidura atgādina, cik nedrošā stāvoklī ir valdnieks.
Dhritarāštra atradās nežēlīgā laika varā, un no agrākās pieredzes viņam
būtu jāsaprot, kas viņu gaida. Dhritarāštras tēvs Vičitravīrja nomira
sen, kad visi bērni vēl bija pavisam mazi, un, tikai pateicoties
Bhīšmadēvam, tie tika, kā nākas, uzaudzināti. Pēc tam nomira brālis Pāndu.
Tad Kurukšētras kaujas laukā krita viņa simts dēli, mazdēli, kā arī tādi
labvēļi kā Bhīšmadēva, Dronāčārja, Karna un daudzi citi valdnieki un
draugi. Dhritarāštra bija zaudējis visus cilvēkus un naudu un tajā
laikā dzīvoja no brāļadēla žēlastības, lai gan pats tam bija sagādājis
daudzas raizes. Un par spīti visām šīm neveiksmēm Dhritarāštra domāja,
ka dzīvos vēl ilgi. Vidura gribēja norādīt, ka ikvienam jāaizsargājas ar
savu darbību un Dieva Kunga žēlastību. Ir uzticīgi jāveic pienākumi un
jābūt atkarīgam no tā, ko dod augstākā autoritāte. To, kuru
neaizsargā Visaugstais Kungs, nespēj pasargāt ne draugs, ne bērni, ne tēvs, ne
brālis, ne valsts, ne arī kaut kas cits. Tāpēc jāmeklē Visaugstā Kunga
aizsardzība, jo tāds ir cilvēka dzīves mērķis. Nākamajos pantos Vidura
vēlreiz un vēlreiz atgādina Dhritarāštram par viņa nedrošo stāvokli.

22. PANTS

andhah puraiva vadhiro    manda-pragjāš ča sāmpratam
višīrna-danto mandāgnih    sarāgah kapham udvahan

andhah — akls; purā — no paša sākuma; ēva — noteikti;
vadhirah — pakurls; manda-pragjāh — ar vāju atmiņu; ča — un; sāmpratam — nesen;
višīrna — vājiem; dantah — zobiem; manda-agnih — ar sliktu aknu
darbību; sa-rāgah — ar skaņu; kapham — atklepo daudz gļotu;
udvahan — nāk ārā.

TULKOJUMS

Tu esi bijis akls no pašas dzimšanas un nesen esi sācis arī sliktāk
dzirdēt. Atmiņa kļuvusi vājāka, un saprāts ir nemierīgs. Tavi zobi ir vāji,
aknas nedarbojas, un tu atklepo gļotas.

SKAIDROJUMS

Vidura pēc kārtas norādīja uz visām Dhritarāštras
vecuma pazīmēm, brīdinot, ka nāve tuvojas ļoti ātri, bet Dhritarāštra
savā muļķībā nemaz nerūpējas par nākotni. Pazīmes, uz kurām
norādīja Vidura, liecināja par apakšaju jeb materiālā ķermeņa
izdēdēšanu, pēc kuras seko nāve. Ķermenis piedzimst, attīstās, pastāv, rada
citus ķermeņus, izdēdē un tad iet bojā. Taču nejēgas vēlas, lai nīcīgais
ķermenis pastāvētu mūžīgi, un uzskata, ka īpašums, bērni, sabiedrība,
valsts utt. viņus aizsargās. Ar tādiem muļķīgiem priekšstatiem viņi
iegrimst laicīgos darbos un pavisam aizmirst, ka laicīgo ķermeni nāksies
pamest, atkal būs jāsaņem jauns ķermenis, lai atkal dzīvotu
sabiedrībā, draudzētos un mīlētu, un galu galā atkal ietu bojā. Viņi aizmirst
savu pastāvīgo būtību un muļķīgā kārtā nodarbojas ar pārejošām lietām,
pilnīgi aizmirstot galveno pienākumu. Tādi svētie un gudrie kā Vidura
iet pie šiem nelgām, lai viņus atmodinātu un parādītu patieso stāvokli,
taču tie uzskata šos sādhu un svētos par liekēžiem, un gandrīz visi šie
nelgas atsakās viņus uzklausīt, tajā pat laikā ļoti priecājoties par
viltvāržiem sādhu un tā saucamajiem svētajiem, kuri apmierina viņu
jutekļus. Vidura nebija no tiem sādhu, kas apmierinātu muļķīgos
Dhritarāštras sentimentus. Viņš pareizi norādīja uz patiesajiem apstākļiem un
veidu, kā no tā visa var izvairīties.

23. PANTS

aho mahījasī džantor    džīvitāšā jathā bhavān
bhīmāpavardžitam pindam    ādattē griha-pālavat

aho — ak, vai; mahījasī — varens; džantoh — dzīvo būtņu;
džīvita-āšā — dzīves cerība; jathā — kā; bhavān — tu esi; bhīma — Bhīmasenas
(Judhišthiras brāļa); apavardžitam — atlikumi; pindam — ēdiena; ādattē — ēsti;
griha-pāla-vat — kā mājas suns.

TULKOJUMS

Ak vai, cik spēcīgas ir būtnes cerības turpināt dzīvi! Tu tagad dzīvo kā
mājas suns un ēd pārpalikumus, ko dod Bhīma.

SKAIDROJUMS

Sādhu nedrīkst glaimot valdniekiem vai bagātiem cilvēkiem, lai varētu ērti dzīvot uz viņu rēķina. Sādhu jāstāsta ģimenes cilvēkiem par kailo dzīves patiesību, lai tie varētu apjēgt, cik nedroša ir dzīve materiālajā esamībā. Dhritarāštra ir raksturīgs piemērs tam, kā vecs cilvēks pieķeras ģimenes dzīvei. Viņš bija kļuvis par nabagu vārda tiešā nozīmē, tomēr vēlējās ērti dzīvot Pāndavu mājā. Šajā pantā īpaši minēts Pāndavs Bhīma, kurš pats nogalināja divus izcilus Dhritarāštras dēlus: Durjodhanu un Duhšāsanu. Ar savu slikto un neģēlīgo darbību šie dēli bija kļuvuši Dhritarāštram īpaši dārgi, un tieši Bhīma abus viņa mīluļus nogalināja. Kādēļ tad Dhritarāštra dzīvoja Pāndavu mājā? Tāpēc, ka viņš gribēja ērti dzīvot, pat ja tas bija pazemojums. Vidura bija ļoti pārsteigts par to, cik stipra ir tieksme turpināt dzīvi. Tas norāda, ka dzīvā būtne dzīvo mūžīgi un nevēlas mainīt savu ķermeņa mītni. Nejēgas nezina, ka šī ķermeniskā dzīve viņiem piespriesta kā cietumsods un cilvēka ķermenis tiek dots pēc daudzām jo daudzām dzimšanām un nāvēm kā iespēja apzināties sevi un atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Taču tādi cilvēki kā Dhritarāštra meklē ērtu dzīvi, kas nestu ienākumus, jo nespēj saskatīt lietu patieso būtību. Dhritarāštra bija akls un saglabāja cerības uz ērtu dzīvi par spīti visām neveiksmēm. Vidura bija sādhu, kura pienākums ir atmodināt šādus aklos un palīdzēt tiem atgriezties pie Dieva, kur dzīve ir mūžīga. Kas tur nonācis, tas vairs negrib iet atpakaļ uz ciešanu pilno materiālo pasauli. Mēs varam tikai iztēloties, cik atbildīgs uzdevums uzticēts tādiem sādhu kā Mahātma Vidura.

24. PANTS

agnir nisrišto dattaš ča    garo dārāš ča dūšitāh
hritam kšētram dhanam jēšām    tad-dattair asubhih kijat

agnih — uguns; nisrištah — pielaista; dattah — dota; ča — un;
garah — inde; dārāh — precēta sieva; ča — un; dūšitāh — apvainota;
hritam — atņemta; kšētram — valsts; dhanam — bagātība; jēšām — to; tat — viņu;
dattaih — dotais; asubhih — pārtikšana; kijat — nav nepieciešama.

TULKOJUMS

Nav vajadzības dzīvot pagrimumā un pārtikt no to cilvēku dāvanām,
kurus esi centies nogalināt ar uguni un indi. Tu esi apvainojis vienu no
viņu sievām, piesavinājies viņu valsti un bagātības.

SKAIDROJUMS

Varnāšramas reliģijas iekārtā viena dzīves daļa tiek
īpaši veltīta pašapjēgai un atbrīvei cilvēka mūža beigās. Tas ir parastais
dzīves sadalījums, taču tādi cilvēki kā Dhritarāštra pat lielā vecumā
vēlas palikt mājās, pat ja tas nozīmē tādu pagrimumu kā žēlastības
dāvanu pieņemšanu no ienaidniekiem. Vidura gribēja to parādīt un uzsvērt,
ka labāk mirt kā Dhritarāštras dēli nekā pieņemt tik pazemojošas
dāvanas. Pirms pieciem tūkstošiem gadu bija tikai viens Dhritarāštra, bet
tagad savs Dhritarāštra ir katrā mājā. Politiķi neaiziet no sava darbības
lauka tikmēr, kamēr tos nesagrābj nežēlīgā nāves roka vai nenogalina
kāds ienaidnieks. Palikt saistītam ģimenes dzīvē līdz pašam cilvēciskā
mūža galam ir visdziļākais pagrimums, tāpēc ārkārtīgi nepieciešami
Viduras, kas izglītotu mūsdienu Dhritarāštras.

25. PANTS

tasjāpi tava dēho ‘jam    kripanasja džidžīvišoh
paraitj aniččhato džīrno    džarajā vāsasī iva

tasja — tam; api — par spīti; tava — tavs; dēhah — ķermenis; ajam — šis;
kripanasja — nožēlojamā; džidžīvišoh — tevis, kurš vēlas dzīvot;
paraiti — izdēdēs; aniččhatah — pat negribot; džīrnah — pasliktinājies;
džarajā — vecas; vāsasī — drēbes; iva — kā.

TULKOJUMS

Par spīti tam, ka nevēlies mirt un gribi dzīvot, maksājot pat ar savu
godu, tavs nožēlojamais ķermenis vienalga izdēdēs un izirs kā vecas
drēbes.

SKAIDROJUMS

Būtiski ir vārdi «kripanasja džidžīvišoh». Pastāv divu
veidu cilvēki. Vieni ir kripanas, un otri ir brāhmani. Kripanas jeb
nožēlojamie nezina materiālā ķermeņa nozīmi, turpretī brāhmani spēj
patiešām novērtēt sevi un materiālo ķermeni. Kripanas, kuriem ir nepareizs
priekšstats par materiālo ķermeni, visiem spēkiem vēlas baudīt
jutekļus, pat vecumā ar medicīniskiem un citiem līdzekļiem viņi vēlas atgūt
jaunību. Dhritarāštra šajā pantā uzrunāts par kripanu, jo vēlas dzīvot
par katru cenu, pilnīgi nesaprotot materiālā ķermeņa stāvokli. Vidura
cenšas atvērt Dhritarāštram acis, lai viņš saprastu, ka nevarēs dzīvot
ilgāk par nolikto laiku un ka jāgatavojas nāvei. Nāve ir neizbēgama,
tāpēc nav jēgas dzīvot tik pazemojošā stāvoklī. Labāk par spīti nāves
draudiem izvēlēties pareizo ceļu. Cilvēka dzīve domāta, lai izbeigtu
visas materiālās esamības ciešanas, un jādzīvo tā, lai varētu šo mērķi
sasniegt. Dhritarāštra ar savu kļūdaino dzīves izpratni jau bija
izniekojis četras piektdaļas no savas enerģijas, tāpēc vismaz pēdējās sava
nožēlojamā mūža dienas viņam vajadzēja izmantot augstākās svētības
sasniegšanai. Tādu dzīvi sauc par nožēlojamu, jo būtne nevar pareizi
izmantot cilvēka ķermeņa dotās iespējas. Ja šādiem nožēlojamiem
cilvēkiem uzsmaida veiksme, viņi var sastapt tādas sevi apzinājušās
dvēseles kā Viduru un ar to norādījumiem atbrīvoties no materiālās
esamības neziņas.

26. PANTS

gata-svārtham imam dēham    virakto mukta-bandhanah
avigjāta-gatir džahjāt    sa vai dhīra udāhritah

gata-sva-artham — kad nav pareizi izmantots; imam — šis;
dēham — materiālais ķermenis; viraktah — vienaldzīgi; mukta — brīvs;
bandhanah — no visām saistībām; avigjāta-gatih — nezināms mērķis;
džahjāt — jāpamet ķermenis; sah — tāds cilvēks; vai — noteikti; dhīrah — mierīgs;
udāhritah — ir teikts.

TULKOJUMS

Cilvēks, kas aiziet uz tālu, nezināmu vietu un brīvs no visām
saistībām atstāj materiālo ķermeni, kad tas kļuvis nederīgs, tiek saukts par
mierīgu.

SKAIDROJUMS

Narotama dāsa Thākurs, dižens Gaudīja vaišnavu
skolas bhakta un āčārja, uzrakstīja dziesmu: «Mans Kungs, es esmu
izniekojis savu mūžu. Es saņēmu cilvēka ķermeni, bet negodināju
Tavu Augstību, un tā labprātīgi dzēru indi.» Citiem vārdiem sakot,
cilvēka ķermenis īpaši domāts, lai izkoptu zināšanas par garīgo kalpošanu
Kungam, bez kuras dzīve ir raižu un ciešanu pilna. Tāpēc tam, kurš
izniekojis savu dzīvi un nav pilnveidojies, ir ieteikts, draugiem un
radiem nezinot, aiziet no mājām, tā atbrīvojoties no visām ģimenes,
sabiedrības un valsts saistībām, un kādā nezināmā vietā atstāt ķermeni,
lai citi neapjaustu, kur un kā šis cilvēks miris. Dhīra ir tas, kurš ir
mierīgs, pat ja viņu izaicina. Cilvēks nespēj pamest ērto ģimenes dzīvi, jo
ir pieķēries sievai un bērniem. Šāda pārlieka pieķeršanās ģimenei
kavē sevis apzināšanos, un, ja cilvēks vispār spēj aizmirst šīs saites, viņš
tiek saukts par mierīgo jeb dhīru. Taču šis ir atsacīšanās ceļš, kas
balstās uz cerību sabrukumu, un atsacīšanos ir iespējams stabilizēt tikai
īstenu svēto un sevi apzinājušos dvēseļu sabiedrībā, kur var iemācīties
ar mīlestību garīgi kalpot Dievam Kungam. Cilvēks spēj patiesīgi sevi
uzticēt Dieva Kunga lotospēdām, ja viņā atmodusies pārpasaulīgā
kalpošanas izpratne. Bet to ir iespējams panākt, tiekoties ar tīriem
Kunga bhaktām. Dhritarāštram bija paveicies ar brāli, kura sabiedrība ļāva
viņam atbrīvoties no dzīves cerību sabrukuma.

27. PANTS

jah svakāt parato vēha    džāta-nirvēda ātmavān
hridi kritvā harim gēhāt    pravradžēt sa narottamah

jah — ikviens, kurš; svakāt — atmostoties; paratah vā — vai dzirdot no
cita; iha — šai pasaulē; džāta — kļūst; nirvēdah — vienaldzīgs pret
materiālajām piesaistībām; ātmavān — apziņu; hridi — sirdī;
kritvā — paņemtu; harim — Dieva Personību; gēhāt — no mājas; pravradžēt — aiziet;
sah — viņš ir; nara-uttamah — augstākais no cilvēkiem.

TULKOJUMS

Tas, kurš atmostas un saprot vai arī uzzina no citiem, cik maldīga
un ciešanu pilna ir materiālā pasaule, un pilnīgā atkarībā no Dieva
Personības, kas mīt sirdī, atstāj mājas, tas noteikti ir augstākais no
cilvēkiem.

SKAIDROJUMS

Ir triju veidu pārpasaulnieki, t.i., (1) dhīra jeb tas, kuru nesatrauc atšķirtība no ģimenes, (2) cilvēks atsacīšanās dzīves kārtā, sanjāsī, kas vīlies materiālajā dzīvē, un (3) patiess Dieva Kunga bhakta, kas ar klausīšanos un daudzināšanu atmodina Dieva apziņu un atstāj mājas pilnīgā atkarībā no Dieva Personības, kura mīt viņa sirdī. Doma ir tāda, ka atsacīšanās dzīves kārta, ko cilvēks pieņēmis pēc vilšanās materiālajā pasaulē, var būt pakāpiens ceļā uz sevis apzināšanos, bet īsto atbrīves ceļa pilnību var sasniegt, kad cilvēks iemācās būt visādā ziņā atkarīgs no Dieva Augstākās Personības, kas Paramātmas izskatā mīt ikviena sirdī. Stingrs bhakta var dzīvot tālu no mājām, vistumšākajos džungļos, bet viņš labi zina, ka nekad nav viens. Kopā ar viņu ir Dieva Augstākā Personība, kas aizsargā patiesīgu bhaktu jebkurās grūtībās. Tāpēc garīgā kalpošana jāmācās mājās tīru bhaktu sabiedrībā, klausoties un daudzinot svēto vārdu, runājot par Dieva Kunga īpašībām, veidolu, rotaļām, svītu utt., un tas palīdzēs atmodināt Dieva apziņu, ja vien būsim patiesīgi. Tas, kurš ar garīgo kalpošanu vēlas iegūt materiālus labumus, nespēj kļūt atkarīgs no Dieva Augstākās Personības, lai gan Kungs atrodas ikviena sirdī. Kungs nevada arī tos, kas godina Viņu materiālu labumu dēļ. Kungs var svētīt materiālistiskus bhaktas ar materiāliem labumiem, bet šie bhaktas nespēj sasniegt augstākā līmeņa cilvēku pakāpi, kas minēta iepriekš. Pasaules vēsturē ir bijuši daudzi patiesīgi bhaktas it īpaši Indijā, un viņi ir mūsu vadītāji sevis apzināšanās ceļā. Mahātma Vidura ir viens no tādiem diženiem Dieva Kunga bhaktām, un mums visiem jācenšas iet pa viņa lotospēdu atstāto ceļu, lai sasniegtu sevis apzināšanos.

28. PANTS

athodīčīm dišam jātu    svair agjāta-gatir bhavān
ito ‘rvāk prājašah kālah    pumsām guna-vikaršanah

atha — tāpēc; udīčīm — ziemeļu; dišam — virzienā; jātu — lūdzu, ej;
svaih — saviem radiniekiem; agjāta — nezinot; gatih — kustību;
bhavān — tavu; itah — pēc tam; arvāk — atnāks; prājašah — vispār;
kālah — laiks; pumsām — cilvēku; guna — īpašības; vikaršanah — mazinot.

TULKOJUMS

Tāpēc, lūdzu, tūlīt, saviem radiniekiem nezinot, dodies uz ziemeļiem,
jo drīz pienāks laiks, kad visas labās cilvēku īpašības ies mazumā.

SKAIDROJUMS

Savu dzīves vilšanos cilvēks var izlīdzināt, kļūstot
par dhīru, t.i., bez radinieku ziņas uz visiem laikiem atstājot māju,
un Vidura vecākajam brālim ieteica nekavējoties tieši tā darīt, jo Kali
laikmets tuvojās ļoti ātri. Saistītā dvēsele materiālās vides dēļ jau
tāpat ir ļoti zemu pagrimusi, bet Kali-jugā cilvēki vēl vairāk zaudē
labās īpašības. Vidura ieteica Dhritarāštram atstāt mājas vēl pirms
Kali-jugas sākuma, jo laikmets, kas ātri tuvojās, ar savu ietekmi iznīcinātu
gaisotni, ko bija radījis Vidura ar vērtīgajiem norādījumiem par
dzīvi. Par narotamu jeb augstākā līmeņa cilvēku, kas pilnīgi paļaujas uz
Visaugsto Kungu Šrī Krišnu, nespēj kļūt jebkurš. Bhagavad-gītā (7.28.)
teikts, ka uz Dieva Personību, Visaugsto Kungu Šrī Krišnu spēj
paļauties tikai tas, kurš pilnīgi atbrīvojies no visiem grēkiem. Vidura
ieteica Dhritarāštram sākumā kļūt vismaz par dhīru, ja viņš nespēj kļūt par
sanjāsī vai narotamu. Neatlaidīga cenšanās apzināties sevi palīdz no
dhīras līmeņa pacelties narotamas līmenī. Dhīras pakāpi var sasniegt,
ilgu laiku nodarbojoties ar jogu, taču ar Viduras žēlastību tajā var
nonākt tūlīt, ja vien cilvēks vēlas pieņemt dhīras pakāpes līdzekļus, bet
dhīra savukārt ir sagatavošanās sanjāsai. Sanjāsas pakāpe ir
sagatavošanās paramahamsas līmenim, kurā cilvēks kļūst par augstākā
līmeņa Dieva Kunga bhaktu.

29. PANTS

ēvam rādžā vidurēnānudžēna
    pragjā-čakšur bodhita ādžamīdhah
čhittvā svēšu snēha-pāšān dradhimno
    niščakrāma bhrātri-sandaršitādhvā

ēvam — tā; rādžā — valdnieks Dhritarāštra; vidurēna anudžēna — ar sava
jaunākā brāļa Viduras; pragjā — zināšanām par patību; čakšuh — acis;
bodhitah — saprasts; ādžamīdhah — Dhritarāštra, Adžamīdhas ģimenes
pēctecis; čhittvā — salaužot; svēšu — attiecībā uz radiniekiem;
snēha-pāšān — stipro mīlestības tīklu; dradhimnah — ar stingrību;
niščakrāma — izkļuva; bhrātri — ar brāļa; sandaršita — norādījumiem uz;
adhvā — atbrīves ceļu.

TULKOJUMS

Tā Adžamīdhas ģimenes pēctecis Mahārādža Dhritarāštra ar stingru
patības zināšanu [pragjas] radītu pārliecību apņēmīgi pārrāva stipro
ģimenes mīlestības tīklu. Viņš tūlīt pameta mājas, lai saskaņā ar jaunākā
brāļa Viduras norādījumiem ietu atbrīves ceļu.

SKAIDROJUMS

Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu, diženais Šrīmad Bhāgavatamas principu sludinātājs, uzsvēra, cik svarīgi būt kopā ar sādhu, tīriem Dieva Kunga bhaktām. Viņš teica, ka pat vienā mirklī, kas pavadīts kopā ar tīru bhaktu, var sasniegt visas pilnības. Es varu teikt, ka pieredzēju to pats savā dzīvē. Ja mani nebūtu svētījis Viņa Dievišķā Žēlastība Šrīmad Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādža mūsu pirmajā tikšanās reizē, kas ilga tikai dažas minūtes, tad es nespētu uzņemties milzīgo darbu pasniegt Šrīmad Bhāgavatamu angļu valodā. Ja nebūtu šī laimīgā brīža un es viņu nesatiktu, es varbūt kļūtu par lielu biznesmeni, bet nekad nespētu iet pa atbrīves ceļu un, sekojot Viņa Dievišķās Žēlastības norādījumiem, patiešām kalpot Dievam Kungam. Un šajā pantā dots vēl viens piemērs no dzīves — Viduras sabiedrības ietekme uz Dhritarāštru. Mahārādža Dhritarāštra bija sapinies materiālo lietu tīklā, politikā, ekonomikā un ģimenes saitēs un darīja visu, ko spēja, lai savos nodomos sasniegtu tā saucamo veiksmi, taču pilnīgi visās materiālajās darbībās viņš piedzīvoja sakāvi. Taču par spīti neveiksmīgajai dzīvei Dhritarāštra sasniedza vislielākos panākumus pašapjēgā, jo saņēma spēcīgus norādījumus no tīra Dieva Kunga bhaktas, kurš bija paraugsādhu. Tāpēc svētie raksti iesaka biedroties tikai ar sādhu, atsakoties no jebkādas citas sabiedrības, un tādējādi cilvēkam būs plašas iespējas uzklausīt sādhu, kuri spēj sacirst gabalos maldīgo materiālās pasaules mīlestību. Patiesībā materiālā pasaule ir liels māns, jo viss izskatās pēc taustāmas realitātes, bet nākamajā mirklī pazūd kā jūras viļņu putas vai mākonis debesīs. Mākonis debesīs, bez šaubām, liekas reāls, jo no tā līst lietus, un, pateicoties lietum, uz laiku parādās daudz zaļo augu, bet galu galā pazūd viss — gan mākonis, gan lietus un pēc kāda laika arī zaļie augi. Turpretī debesis un visi dažādie debesu spīdekļi ir pastāvīgi. Gluži tāpat Absolūtā Patiesība, ko var salīdzināt ar debesīm, pastāv mūžīgi, bet laicīgie maldu mākoņi nāk un iet. Nesaprātīgās dzīvās būtnes pieķeras laicīgajam mākonim, turpretī saprātīgiem cilvēkiem vairāk rūp mūžīgās debesis un dažādība, kas ir tajās.

30. PANTS

patim prajāntam subalasja putrī
    pati-vratā čānudžagāma sādhvī
himālajam njasta-danda-praharšam
    manasvinām iva sat samprahārah

patim — viņas vīrs; prajāntam — atstājot mājas; subalasja — valdnieka
Subalas; putrī — izcilā meita; pati-vratā — uzticīga vīram; ča — arī;
anudžagāma — sekoja; sādhvī — šķīstā; himālajam — uz Himalaju kalniem;
njasta-danda — kas pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtas nūju;
praharšam — kas priecē; manasvinām — diženu karotāju; iva — kā;
sat — likumīgs; samprahārah — laba cīņa.

TULKOJUMS

Kandaharas [jeb Gāndhāras] valdnieka Subalas meita, maigā un
šķīstā Gāndhārī, redzēdama, ka vīrs dodas uz Himalaju kalniem, sekoja
viņam. Tiem, kas pieņēmuši atsacīšanās dzīves kārtas nūju, Himalaji
dod tādu pašu prieku kā karotājiem laba kauja ar ienaidnieku.

SKAIDROJUMS

Saubalinī jeb Gāndhārī, valdnieka Subalas meita un valdnieka Dhritarāštras sieva, bija ārkārtīgi uzticīga savam vīram. Vēdu civilizācijā meitenes tika īpaši audzinātas par šķīstām un uzticīgām sievām, un Gāndhārī ir viens no daudzajiem vēsturē minētajiem piemēriem. Lakšmīdžī Sītādevī arī bija dižena valdnieka meita, taču viņa sekoja savam vīram Kungam Rāmačandram uz mežu. Arī Gāndhārī kā sieviete varēja palikt mājās vai arī iet pie sava tēva, bet, būdama šķīsta un maiga sieviete, viņa bez liekas prātošanas sekoja vīram. Vidura Dhritarāštram deva norādījumus par atsacīšanās dzīves kārtu, un Gāndhārī bija blakus savam vīram. Dhritarāštra neaicināja Gāndhārī sekot, aiziešanas brīdī viņš bija pilns apņēmības gluži kā dižens karotājs, kuram kaujas laukā jāsastopas ar dažādām briesmām. Viņu vairs nepiesaistīja tā saucamā sieva vai radi, un viņš bija nolēmis doties ceļā viens, taču šķīstā Gāndhārī apņēmās sekot vīram līdz pēdējam brīdim. Mahārādža Dhritarāštra pieņēma vānaprasthas kārtu, un šajā pakāpē sieva drīkst brīvprātīgi kalpot vīram, taču sanjāsas pakāpē sievai vairs nav atļauts būt kopā ar savu agrāko vīru. Sanjāsī no pilsoniskā viedokļa tiek uzskatīts par mirušu, un tāpēc viņa sieva tiek uzskatīta par atraitni, un viņai nav nekāda sakara ar agrāko vīru. Mahārādža Dhritarāštra uzticīgajai sievai neaizliedza sev sekot, un Gāndhārī pati izvēlējās šo ceļu.
Sanjāsī pieņem nūju, kas ir īpaša atsacīšanās dzīves kārtas zīme. Sanjāsī ir divu veidu. Tie, kas seko Šrīpādas Šankarāčārjas mācītajai mājāvādī filozofijai, pieņem tikai vienu nūju (ēka-dandu), bet vaišnavu filozofijas sekotājiem ir trīs kopā sasietas nūjas (tri-danda). Mājāvādī sanjāsī ir ēkadandi-svāmī, turpretī vaišnavu sanjāsī tiek saukti par tridandi-svāmī un reizēm par tridandi-gosvāmī, lai atšķirtos no mājāvādī filozofiem. Ēkadanda-svāmī parasti tiecas uz Himalajiem, bet vaišnavu sanjāsī patīk Vrindāvana un Purī. Vaišnavu sanjāsī ir narotamas, turpretī mājāvādī sanjāsī ir dhīras. Vidura ieteica Mahārādžam Dhritarāštram sekot dhīrām, jo stāvoklī, kādā viņš atradās, bija grūti kļūt par narotamu.

31. PANTS

adžāta-šatruh krita-maitro hutāgnir
    viprān natvā tila-go-bhūmi-rukmaih
griham pravišto guru-vandanāja
    na čāpašjat pitarau saubalīm ča

adžāta — nedzimis; šatruh — ienaidnieks; krita — paveicis;
maitrah — padievu godināšana; huta-agnih — piedāvājis kurināmo ugunij;
viprānbrāhmaniem; natvā — noliecies; tila-go-bhūmi-rukmaih — kā arī
graudus, govis, zemi un zeltu; griham — pilī; pravištah — iegājis;
guru-vandanāja — lai godinātu vecākos ģimenes locekļus; na — ne; ča — arī;
apašjat — redzēja; pitarau — tēvočus; saubalīm — Gāndhārī; ča — arī.

TULKOJUMS

Mahārādža Judhišthira, kuram šai pasaulē nebija ienaidnieku, veica
rīta pienākumus, skaitīja lūgšanas, piedāvāja uguns ziedojumus Saules
dievam, noliecās brāhmanu priekšā un deva tiem graudus, govis, zemi
un zeltu. Tad viņš iegāja pilī, lai godinātu vecākos ģimenes locekļus,
bet nevarēja atrast tēvočus un tanti, valdnieka Subalas meitu.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira bija ļoti dievbijīgs valdnieks,
jo viņš pats ik dienas veica ģimenes cilvēka reliģiskos pienākumus.
Ģimenes cilvēkiem jāceļas agri no rīta, jānomazgājas un jāgodina mājas
Dievība ar lūgšanām, ziedojot kurināmo svētajā ugunī, dāvinot
brāhmaniem zemi, govis, graudus, zeltu utt. un visbeidzot parādot cieņu
vecajiem, un noliecoties viņu priekšā. Tas, kurš nav gatavs pildīt šāstru
norādījumus, nevar kļūt par labu cilvēku ar grāmatu zināšanām vien.
Mūsdienu ģimenes cilvēki pieraduši dzīvot pavisam citādi: viņi ceļas
vēlu, gultā dzer tēju, nemaz nedomājot par tīrību un iepriekš
minētajiem šķīstīšanās veidiem. Bērni dara to pašu, ko vecāki, un tāpēc visa
paaudze iet uz elli. No tādiem cilvēkiem nevar gaidīt neko labu,
vienīgais glābiņš var būt sādhu sabiedrība. Materiālistisks cilvēks var
uzklausīt sādhu, tāpat kā Dhritarāštra mācījās no Viduras, un tādā veidā
viņš var attīrīties no mūsdienu dzīves sekām.

Ieiedams pilī, Mahārādža Judhišthira nevarēja atrast abus savus
tēvočus Dhritarāštru un Viduru, kā arī Gāndhārī, valdnieka Subalas meitu.
Viņš gribēja tos satikt un tāpēc jautāja par tiem Sandžajam,
Dhritarāštras rakstvedim.

32. PANTS

tatra sandžajam āsīnam    papraččhodvigna-mānasah
gāvalganē kva nas tāto    vriddho hīnaš ča nētrajoh

tatra — tur; sandžajam — Sandžajam; āsīnam — sēdošajam;
papraččha — prasīja; udvigna-mānasah — raižu pilns; gāvalganē — Gavalganas dēls
Sandžaja; kva — kur ir; nah — mūsu; tātah — tēvocis; vriddhah — vecais;
hīnah ča — un bez; nētrajoh — acīm.

TULKOJUMS

Mahārādža Judhišthira bija raižu pilns, tāpēc jautāja sēdošajam
Sandžajam: Ak, Sandžaja, kur ir mūsu vecais un aklais tēvocis?

33. PANTS

ambā ča hata-putrārtā    pitrivjah kva gatah suhrit
api majj akrita-pragjē    hata-bandhuh sa bhārjajā
āšamsamānah šamalam    gangājām duhkhito ‘patat

ambā — tante; ča — un; hata-putrā — kas zaudējusi visus dēlus;
ārtā — bēdu pilnā; pitrivjah — tēvocis Vidura; kva — kur; gatah — aizgājis;
suhrit — labvēlis; api — vai; maji — man; akrita-pragjē — nepateicīgajam;
hata-bandhuh — kurš pazaudējis visus savus dēlus; sah — Dhritarāštra;
bhārjajā — ar sievu; āšamsamānah — šaubīdamies;
šamalam — apvainojumus; gangājām — Gangas ūdenī; duhkhitah — bēdīgs; apatat
krita.

TULKOJUMS

Kur ir mans labvēlis tēvocis Vidura un māte Gāndhārī, kas ļoti
bēdājās par savu dēlu aiziešanu? Mans tēvocis Dhritarāštra arī bija ļoti
satriekts par visu dēlu un mazdēlu nāvi. Es tik tiešām esmu ļoti
nepateicīgs. Vai viņš tāpēc būtu ņēmis manus apvainojumus pie sirds un kopā
ar sievu meties Gangā?

SKAIDROJUMS

Pāndavi, it īpaši Mahārādža Judhišthira un Ardžuna, paredzēja, ar ko beigsies Kurukšētras kauja, un tāpēc Ardžuna pat negribēja cīnīties. Pēc Kunga gribas kauja notika, taču, kā tas jau bija nojaušams, tā atnesa ģimenei lielas bēdas. Mahārādža Judhišthira vienmēr apzinājās, cik lielu zaudējumu pārdzīvojuši viņa tēvocis Dhritarāštra un tante Gāndhārī, un tāpēc rūpējās par saviem vecajiem un bēdu pārņemtajiem radiniekiem, cik vien labi iespējams. Kad Judhišthira pilī neatrada tēvoci un tanti, viņa sirdī radās drūmas nojausmas, ka varbūt tie ir aizgājuši uz Gangu. Mahārādža Judhišthira uzskatīja sevi par nepateicīgu, jo, kad Pāndavi bija zaudējuši tēvu, Mahārādža Dhritarāštra deva viņiem visas karaliskās dzīves iespējas, bet viņš, atmaksājot labu ar ļaunu, Kurukšētras kaujā bija nogalinājis Dhritarāštras dēlus. Būdams dievbijīgs cilvēks, Mahārādža Judhišthira domāja par visiem saviem sliktajiem darbiem, no kuriem nebija spējis izvairīties, un nemaz nepieminēja sava tēvoča un viņa sabiedroto ļaundarības. Dhritarāštra ar Dieva Kunga gribu bija saņēmis savu ļauno darbu sekas, bet Mahārādža Judhišthira domāja tikai par to, no kā veikšanas nebija varējis izvairīties pats. Tāda ir laba cilvēka un Dieva Kunga bhaktas daba. Bhakta nekad neredz vainu citos, bet cenšas atrast un, cik vien iespējams, labot savus trūkumus.

34. PANTS

pitarj uparatē pāndau    sarvān nah suhridah šišūn
arakšatām vjasanatah    pitrivjau kva gatāv itah

pitari — mana tēva; uparatē — krišanas; pāndau — Mahārādžas Pāndu;
sarvān — visi; nah — mēs; suhridah — labvēļi; šišūn — mazus bērnus;
arakšatām — aizsargāja; vjasanatah — no visām briesmām;
pitrivjau — tēvoči; kva — kur; gatau — aizgājuši; itah — no šejienes.

TULKOJUMS

Kad nomira mans tēvs Pāndu un mēs visi bijām mazi bērni, abi tēvoči
mūs sargāja no visām briesmām. Viņi vienmēr mums vēlēja labu. Ak,
kurp gan viņi aizgājuši?

35. PANTS

sūta uvāča

kripajā snēha-vaiklavjāt    sūto viraha-karšitah
ātmēšvaram ačakšāno    na pratjāhātipīditah

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; kripajā — aiz līdzjūtības;
snēha-vaiklavjāt — uztraukuma, mīlestības dēļ; sūtah — Sandžaja;
viraha-karšitah — šķiršanās apbēdināts; ātma-īšvaram — savu saimnieku;
ačakšānah — neredzējis; na — ne; pratjāha — atbildēja; ati-pīditah — būdams pārāk
sarūgtināts.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Sandžaja juta līdzi Dhritarāštram, uztraucās un
bēdājās, ka nav viņu redzējis, tāpēc nespēja Mahārādžam Judhišthiram,
kā nākas, atbildēt.

SKAIDROJUMS

Sandžaja ļoti ilgu laiku bija Mahārādžas Dhritarāštas
personīgais palīgs, tāpēc varēja labi iepazīt Dhritarāštru. Redzēdams,
ka Dhritarāštra, viņam nezinot, atstājis mājas, Sandžaja bija satriekts.
Viņš juta līdzi Dhritarāštram, jo Kurukšētras kaujas spēlē valdnieks
Dhritarāštra bija zaudējis visu — gan cilvēkus, gan naudu — un galu
galā valdniekam un valdniecei galējā izmisumā nācās atstāt mājas. Šo
gadījumu Sandžaja saprata tieši tā, jo nezināja, ka Vidura
atmodinājis Dhritarāštras iekšējo redzi, un tāpēc Dhritarāštra aizgājis no mājām
pilns prieka par labāku dzīvi, kas sekos pēc izkļūšanas no māju tumšās
akas. Ja cilvēks nav pārliecināts, ka, atsakoties no šīs dzīves, sasniegs
labāku, viņš nespēj būt stingrs atsacīšanās kārtā. Mākslīga
pārģērbšanās vai dzīvošana ārpus mājām nepalīdz.

36. PANTS

vimridžjāšrūni pānibhjām    vištabhjātmānam ātmanā
adžāta-šatrum pratjūčē    prabhoh pādāv anusmaran

vimridžja — slaukot; ašrūni — asaras no acīm; pānibhjām — ar rokām;
vištabhja — atrodoties; ātmānam — prāts; ātmanā — ar saprātu;
adžāta-šatrum — Mahārādžam Judhišthiram; pratjūčē — sāka atbildēt;
prabhoh — par sava saimnieka; pādau — pēdām; anusmaran — domājot.

TULKOJUMS

Sandžaja saņēmās, lēnām nomierinājās un, slaukot asaras no acīm un
domājot par sava saimnieka Dhritarāštras pēdām, atbildēja Mahārādžam
Judhišthiram.

37. PANTS

sandžaja uvāča

nāham vēda vjavasitam    pitror vah kula-nandana
gāndhārjā vā mahā-bāho    mušito ‘smi mahātmabhih

sandžajah uvāča — Sandžaja sacīja; na — ne; aham — es; vēda — zinu;
vjavasitam — apņēmību; pitroh — tavu tēvoču; vah — tavu;
kula-nandana — ak, Kuru dzimtas pēcteci; gāndhārjāh — Gāndhārī; — vai;
mahā-bāho — ak, varenais valdniek; mušitah — apkrāpts; asmi — esmu;
mahā-ātmabhih — šo diženo dvēseļu.

TULKOJUMS

Sandžaja sacīja: Mans dārgais Kuru dzimtas pēcteci, es nezinu, ko
nolēmuši darīt tavi tēvoči un Gāndhārī. Ak, valdniek! Šīs diženās dvēseles
mani piekrāpušas.

SKAIDROJUMS

Tas, ka diženas dvēseles mēdz krāpt, var likties pārsteidzoši, taču diženas dvēseles tiešām krāpj augstāka mērķa labad. Ir teikts, ka arī Kungs Krišna ieteica Judhišthiram melot Dronāčārjam, un tas tika darīts ar īpašu mērķi. To vēlējās Dievs Kungs, un tas arī bija augstākais mērķis. Pareizs ir tikai tas, kas dod apmierinājumu Dievam Kungam, un dzīves augstākā pilnība ir iepriecināt Kungu, veicot savu pienākumu. Tas teikts Gītā un Bhāgavatamā.1 Dhritarāštra, Vidura un Gāndhārī, kas viņiem sekoja, savus nodomus Sandžajam neatklāja, lai gan Sandžaja, būdams Dhritarāštras palīgs, pastāvīgi bija kopā ar Dhritarāštru. Sandžaja nevarēja iedomāties, ka Dhritarāštra kaut ko darīs, neparunājis ar viņu, taču Dhritarāštras aiziešana no mājām bija tik slepena, ka to nedrīkstēja atklāt pat Sandžajam. Arī Sanātana Gosvāmī piekrāpa cietuma uzraugu, kad gāja tikties ar Šrī Čaitanju Mahāprabhu, un Raghunātha dāsa Gosvāmī apmānīja savu priesteri un uz visiem laikiem atstāja mājas par prieku Dievam Kungam. Lai iepriecinātu Dievu Kungu, labs ir viss, jo tas ir saistīts ar Absolūto Patiesību. Man arī bija tāda pati iespēja piekrāpt ģimenes locekļus un atstāt mājas, lai kalpotu Šrīmad Bhāgavatamai. Tas bija nepieciešams augstāka mērķa labad, un šāda pārpasaulīga krāpšana nenes zaudējumus nevienam.

38. PANTS

athādžagāma bhagavān    nāradah saha-tumburuh
pratjutthājābhivādjāha    sānudžo ‘bhjarčajan munim

atha — pēc tam; ādžagāma — ieradās; bhagavān — dievišķa personība;
nāradah — Nārada; saha-tumburuh — ar savu tumburu (mūzikas
instrumentu); pratjutthāja — piecēlušies no saviem krēsliem;
abhivādja — noliekušies; āha — sacīja; sa-anudžah — kopā ar jaunākajiem brāļiem;
abhjarčajan — pareizi sagaidot; munim — gudro.

TULKOJUMS

Kamēr Sandžaja runāja, ieradās Šrī Nārada, varens Dieva Kunga
bhakta, ar tumburu rokās. Mahārādža Judhišthira ar brāļiem, viņu sveicinot,
piecēlās un noliecās Muni priekšā.

SKAIDROJUMS

Dēvarši Nārada šajā pantā nosaukts par
bhagavānu, jo viņš ir vistuvākais Dieva Kunga bhakta. Tie, kas patiešām ar
mīlestību kalpo Dievam Kungam, izturas pret Kungu un tuviem Viņa
bhaktām vienādi. Tādi tuvi bhaktas Kungam ir ļoti dārgi, jo, sludinot
Dieva Kunga godību, tie dažādos veidos ceļo pa visu pasauli un visiem
spēkiem cenšas padarīt nebhaktas par bhaktām un dot tiem saprātu.
Dzīvā būtne patiesībā nemaz nevar būt nebhakta, jo viņas dabiskais
stāvoklis ir kalpot Kungam, un, ja kāds tomēr kļūst par nebhaktu jeb
neticīgo, tad jāsaprot, ka viņš nav īsti pie pilna prāta. Tuvi Kunga
bhaktas ārstē šīs maldinātās dzīvās būtnes, un tāpēc Kungam par viņiem ir
vislielākais prieks. Dievs Kungs Bhagavad-gītā norāda, ka Viņam
visdārgākais ir tas bhakta, kurš patiešām sludina Dieva Kunga godību, lai
atgrieztu neticīgos un nebhaktas. Tādas personības kā Nāradu jāgodā
ne mazāk kā pašu Dievu Kungu, un Mahārādža Judhišthira ar saviem
dižciltīgajiem brāļiem rādīja paraugu tam, kā jāsagaida tāds tīrs Dieva
Kunga bhakta kā Nārada, kura vienīgais darbs ir Dieva Kunga
godības apdziedāšana un vīnas, stīgu mūzikas instrumenta, spēlēšana.

39. PANTS

judhišthira uvāča

nāham vēda gatim pitror    bhagavan kva gatāv itah
ambā vā hata-putrārtā    kva gatā ča tapasvinī

judhišthirah uvāča — Mahārādža Judhišthira sacīja; na — ne; aham — es;
vēda — zinu; gatim — aiziešana; pitroh — tēvoču; bhagavan — ak,
dievišķā personība; kva — kur; gatau — gājuši; itah — no šīs vietas;
ambā — tante; — vai; hata-putrā — palikusi bez dēliem; ārtā — bēdīgā;
kva — kur; gatā — gājusi; ča — arī; tapasvinī — askēte.

TULKOJUMS

Mahārādža Judhišthira sacīja: Ak, dievišķā personība, es nezinu, kurp
aizgājuši abi mani tēvoči. Es nevaru atrasta arī savu askētisko tanti,
kura skuma par bojā gājušajiem dēliem.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira, kas bija laba dvēsele un
Dieva Kunga bhakta, vienmēr apzinājās savas tantes milzīgo zaudējumu un
askētes ciešanas. Askētu nesatrauc tādas ciešanas, un tas ļauj viņam ar
stingru apņēmību iet garīgās pilnveidošanās ceļu. Valdniece Gāndhārī
ir lielisks askētes piemērs, jo daudzie pārbaudījumi tikai atklāja viņas
brīnišķīgo raksturu. Viņa bija paraugs gan kā māte, gan kā sieva, gan
kā askēte, un pasaules vēsturē šāda sieviete ir retums.

40. PANTS

karnadhāra ivāpārē    bhagavān pāra-daršakah
athābabhāšē bhagavān    nārado muni-sattamah

karna-dhārah — kuģa kapteinis; iva — kā; apārē — plašajos okeānos;
bhagavān — Dieva Kunga pārstāvis; pāra-daršakah — tas, kurš var
parādīt ceļu pāri; atha — tā; ābabhāšē — sāka runāt; bhagavān — dievišķā
personība; nāradah — diženais gudrais Nārada;
muni-sat-tamah — lielākais no bhaktām filozofiem.

TULKOJUMS

Tu esi kā kapteinis, kurš spēj parādīt ceļu pāri lielam okeānam. Tā
uzrunāts, Dēvarši Nārada, dievišķā personība un diženākais no bhaktām
filozofiem, atbildēja.

SKAIDROJUMS

Pastāv dažādu veidu filozofi, bet vislielākie no
viņiem ir tie, kas redzējuši Dieva Personību un pārpasaulīgā, mīlestības
pilnā kalpošanā uzticējuši sevi Viņam. No visiem šiem tīrajiem Dieva
Kunga bhaktām galvenais ir Dēvarši Nārada, un tāpēc šajā pantā viņš
nosaukts par visdiženāko no visiem bhaktām filozofiem. Tas, kurš nav
pietiekami labi apguvis filozofiju, klausoties vedāntu no īstena garīgā
skolotāja, nevar būt mācīts bhakta filozofs. Tīrs bhakta var būt tikai
tas, kurš ir ļoti uzticīgs, izglītots un atsacījies no visa materiālā. Tīrs
Dieva Kunga bhakta var parādīt mums ceļu pāri neziņas okeānam.
Dēvarši Nārada mēdza ierasties Mahārādža Judhišthiras pilī tāpēc, ka
Pāndavi bija tīri Kunga bhaktas, un Dēvarši vienmēr bija gatavs tiem
dot vajadzīgo padomu.

41. PANTS

nārada uvāča

mā kančana šučo rādžan    jad īšvara-vašam džagat
lokāh sapālā jasjēmē    vahanti balim īšituh
sa samjunakti bhūtāni    sa ēva vijunakti ča

nāradah uvāča — Nārada sacīja; — ne; kančana — jebkādiem
līdzekļiem; šučah — skumsti; rādžan — ak, valdniek; jat — jo;
īšvara-vašam — Visaugstā Kunga varā; džagat — pasaule; lokāh — visas dzīvās būtnes;
sa-pālāh — kopā ar saviem vadītājiem; jasja — kura; imē — visas šīs;
vahanti — nes; balim — godināšanas līdzekļus; īšituh — lai tiktu
aizsargātas; sah — Viņš; samjunakti — savāc; bhūtāni — visas dzīvās būtnes;
sah — Viņš; ēva — arī; vijunakti — izklīdina; ča — un.

TULKOJUMS

Šrī Nārada sacīja: Ak, dievbijīgais valdniek! Neskumsti ne par vienu,
jo visi ir pakļauti Visaugstā Kunga varai. Tāpēc visas dzīvās būtnes un
viņu vadītāji godina Kungu, lai Viņš tos aizsargātu. Tieši Kungs visus
savāc kopā un tad izklīdina.

SKAIDROJUMS

Ikviena dzīvā būtne gan materiālajā pasaulē, gan arī garīgajā valstībā, ir pakļauta Visaugstajam Kungam, Dieva Personībai. Visaugstā Kunga gribai pakļaujas visi, sākot ar Brahmādžī, Visuma vadītāju, un beidzot ar vissīkāko skudriņu. Dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis ir pakļaušanās Dieva Kunga gribai. Taču muļķa būtnes, it īpaši cilvēki, mākslīgi saceļas pret Visaugstā Kunga likumu un tiek sodītas kā asuras jeb likuma pārkāpēji. Visaugstais Kungs pēc savas gribas liek dzīvajai būtnei atrasties kādā noteiktā stāvoklī, bet pēc tam vai nu pats, vai ar savu autoritatīvo pārstāvju palīdzību pārvieto būtni citā stāvoklī. Brahma, Šiva, Indra, Čandra, Mahārādža Judhišthira un mūsdienās Napoleons, Akbars, Aleksandrs, Gandijs, Šubhašs un Neru ir Dieva Kunga kalpi, kuri tiek iecelti un atlaisti pēc Dieva Kunga augstākās gribas. Neviens no viņiem nav neatkarīgs. Ja šādi cilvēki un vadītāji saceļas un neatzīst Dieva Kunga varu, tad viņi vēl vairāk nonāk stingro materiālās pasaules likumu varā un saņem dažādas ciešanas. Tāpēc vienīgi nejēgas apgalvo, ka Dieva nav. Mahārādža Judhišthira bija pārliecinājies par šo kailo patiesību, jo ļoti pārdzīvoja savu veco tēvoču un tantes pēkšņo aiziešanu. Mahārādža Dhritarāštra savu stāvokli bija saņēmis saskaņā ar agrākajiem darbiem; viņš jau bija izcietis un izbaudījis darbu sekas. Tomēr Dhritarāštram bija paveicies ar jaunāko brāli, un, sekojot Viduras norādījumiem, viņš atstāja mājas, lai noslēgtu visus rēķinus ar materiālo pasauli un sasniegtu atbrīvi.
Būtne ar saviem plāniem parasti nespēj izmainīt prieku un ciešanu gaitu. Ikvienam jāpieņem viss, ko saskaņā ar smalkajiem likumiem atnes Kāla, neuzvaramais laiks. Nav jēgas censties kaut ko mainīt. Tāpēc vislabākais ir tiekties pēc atbrīves, un šī iespēja ir dota tikai cilvēkam, jo viņam ir attīstīts prāts un saprāts. Dažādie Vēdu norādījumi, kā savas dzīves laikā sasniegt atbrīvi, domāti vienīgi cilvēkiem. Tas, kurš savu attīstīto saprātu izmanto nepareizi un palaiž garām šo izdevību, noteikti tiek sodīts un saņem dažādas ciešanas vai nu šajā mūžā, vai nākotnē. Tādā veidā Visaugstais Kungs valda pār visiem.

42. PANTS

jathā gāvo nasi protās    tantjām baddhāš ča dāmabhih
vāk-tantjām nāmabhir baddhā    vahanti balim īšituh

jathā — kā; gāvah — govs; nasi — nāsīs; protāh — piesieta; tantjām — ar
auklu; baddhāh — sasiets; ča — arī; dāmabhih — ar auklām;
vāk-tantjām — Vēdu himnu tīklā; nāmabhih — ar nosaukumiem; baddhāh
saistīts;
vahanti — pilda; balim — norādījumus; īšituh — Visaugstā Kunga varā.

TULKOJUMS

Govs, kurai ir riņķis nāsīs un kas piesieta garā auklā, ir saistīta; gluži
tāpat cilvēkus saista Vēdu norādījumi, un viņi spiesti pakļauties
Visaugstākā gribai.

SKAIDROJUMS

Ikviena dzīvā būtne vai tas būtu cilvēks, vai zvērs, vai putns, uzskata sevi par brīvu, taču patiesībā neviens nav brīvs no Dieva Kunga stingrajiem likumiem. Kunga likumi ir stingri tādā ziņā, ka tiem nekādā gadījumā nevar nepakļauties. Viltīgs likumu pārkāpējs var izlocīties no cilvēku radīto likumu ievērošanas, bet nepildīt visaugstākā likumdevēja teikto nav ne mazākās iespējas. Pat mazākais Dieva likumu pārkāpums var atnest pārkāpējam vislielākās briesmas. Visaugstākā dotos likumus parasti sauc par reliģijas likumiem, kas var izpausties dažādi, taču reliģijas būtība visur ir viena un tā pati, t.i., pakļaušanās Visaugstā Dieva gribai, reliģijas likumiem. Tādi ir materiālās esamības nosacījumi. Visas dzīvās būtnes materiālajā pasaulē pašas uz savu atbildību ir izvēlējušās saistīto dzīvi un tādējādi nonākušas materiālās dabas likumu lamatās. Vienīgais veids, kā izkļūt no tām, ir labprātīga pakļaušanās Visaugstākajam. Taču muļķa cilvēki nevis cenšas atbrīvoties no maijas jeb maldinājuma važām, bet gan sapinas dažādos apzīmējumos, uzskatot sevi par brāhmaniem, kšatrijiem, vaišjām, šūdrām, hinduistiem, muhamedāņiem, indiešiem, eiropiešiem, amerikāņiem, ķīniešiem utt., un tā pilda Visaugstā Kunga gribu saskaņā ar attiecīgo svēto rakstu vai valsts likumu norādījumiem. Valsts likumi ir nepilnīgs reliģisko likumu atdarinājums. Ateistiska jeb bezdievīga valsts ļauj pilsoņiem pārkāpt Dieva likumus, bet ierobežo valsts likumu pārkāpšanu, un galu galā ļaudis vairāk cieš, pārkāpjot Dieva gribu, nekā gūst labumu, sekojot nepilnīgajiem cilvēku likumiem. Ikviens materiālās sasaistības dēļ pēc savas būtības ir nepilnīgs, un nav ne mazākās iespējas, ka pat materiāli visattīstītākais cilvēks varētu būt pilnīgs likumdevējs. No otras puses, Dieva likumos nav šādas nepilnības. Ja valstu vadītāji būtu apguvuši Dieva likumus, tad bezmērķīgu cilvēku likumdošanas padomēm nebūtu nekādas jēgas. Cilvēku izgudrotos likumus nākas mainīt, bet Dieva likumi ir pastāvīgi, jo visupilnīgā Dieva Personība tos radījusi pilnīgus. Reliģijas likumus un svēto rakstu norādījumus ir radījuši atbrīvoti Dieva Kunga pārstāvji, ņemot vērā dažādus dzīves apstākļus un saistītās dzīvās būtnes. Izpildot Dieva Kunga gribu, var pamazām atbrīvoties no materiālās esamības važām. Patiesībā dzīvās būtnes ir mūžīgi Visaugstā Kunga kalpi. Atbrīvotas dvēseles pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam un tādējādi bauda pilnīgu brīvību, reizēm tādu pašu kā Dievs Kungs un reizēm pat lielāku. Turpretī saistītajā materiālajā pasaulē ikviens grib kļūt par visu pārējo būtņu Kungu, un tādējādi maijas radīto maldu dēļ šī valdīšanas apziņa vēl vairāk paildzina saistīto dzīvi. Tāpēc dzīvā būtne materiālajā pasaulē sapinas aizvien vairāk un vairāk līdz tam brīdim, kamēr uztic sevi Dievam Kungam un atgriežas savā sākotnējā mūžīgas kalpošanas stāvoklī. Tas ir augstākais Bhagavad-gītas un visu pārējo atzīto pasaules svēto rakstu norādījums.

43. PANTS

jathā krīdopaskarānām    samjoga-vigamāv iha
iččhajā krīdituh sjātām    tathaivēšēččhajā nrinām

jathā — kā; krīda-upaskarānām — rotaļlietas; samjoga — kopā;
vigamau — atsevišķi; iha — šajā pasaulē; iččhajā — ar gribu; krīdituh — lai
spēlētu; sjātām — notiek; tathā — tāpat; ēva — noteikti;
īša — Visaugstais Kungs; iččhajā — ar gribu; nrinām — cilvēku.

TULKOJUMS

Spēlējoties cilvēks pēc savas gribas sakārto un izjauc rotaļlietas, un arī
Kungs pēc savas augstākās gribas savieno un izšķir cilvēkus.

SKAIDROJUMS

Mums skaidri jāsaprot, ka savā pašreizējā stāvoklī esam nonākuši pēc augstākā gribas atbilstoši saviem agrākajiem darbiem. Visaugstais Kungs lokalizētās Paramātmas izskatā atrodas ikvienas dzīvās būtnes sirdī, kā tas teikts Bhagavad-gītā (13.23.), un tāpēc zina visu, ko esam darījuši katrā savas dzīves mirklī. Kungs piešķir darbības sekas, novietojot mūs kādā noteiktā vietā. Bagāta cilvēka dēls jau no dzimšanas saņem visus labumus, un tas nozīmē, ka cilvēks to ir nopelnījis un Dievs Kungs pēc savas gribas viņu novietojis šādā stāvoklī. Un, ja bērnam reiz nākas šo stāvokli atstāt, tad arī tas notiek pēc Visaugstā Kunga gribas, pat ja ne bērns, ne tēvs nevēlas šķirties un pārtraukt savas laimīgās attiecības. Gluži tāpat ir arī ar nabadzīgiem cilvēkiem. Ne bagātam, ne nabagam nav varas pār dzīvo būtņu tikšanos un šķiršanos. Minētais piemērs ar rotaļlietām jāsaprot pareizi. Var iebilst, ka Dievs Kungs ir spiests piešķirt darbības sekas, un tāpēc piemērs nav derīgs. Bet tas nav tiesa. Mums vienmēr jāatceras, ka Dievs Kungs ir augstākā griba, un Viņu nesaista nekādi likumi. Parasti karmas likums darbojas tā, ka būtne saņem savas darbības sekas, taču īpašos gadījumos Kungs ar savu gribu šīs sekas var arī mainīt, taču tas notiek vienīgi ar Dieva Kunga vēlēšanos un ne citādi. Tāpēc pantā minētais piemērs par rotaļāšanos ir ļoti atbilstošs, jo Augstākā Griba brīvi var darīt visu, ko vēlas, un, tā kā Kungs ir visupilnīgs, Viņš savās darbībās un pretdarbībās nekļūdās. Dievs Kungs mēdz mainīt sekas īpaši tad, kad tās skar tīru bhaktu. Bhagavad-gītā (9.30.–31.) teikts, ka tīru bhaktu, kurš pilnīgi uzticējis sevi Dievam Kungam, Kungs atbrīvo no pilnīgi visām grēku sekām, un par to nav jāšaubās. Pasaules vēsturē ir simtiem piemēru, kā Dievs Kungs ir mainījis darbības sekas. Ja Kungs spēj mainīt citu būtņu agrākās darbības sekas, tad Viņu noteikti nesaista paša darbība un tās sekas. Viņš ir pilnīgs un stāv pāri visiem likumiem.

44. PANTS

jan manjasē dhruvam lokam    adhruvam vā na čobhajam
sarvathā na hi šočjās tē    snēhād anjatra mohadžāt

jat — pat ja; manjasē — tu domā; dhruvam — Absolūtā Patiesība;
lokam — cilvēki; adhruvam — neesība; — vai; na — ne; ča — arī;
ubhajam — vai abējādi; sarvathā — jebkurā gadījumā; na — ne;
hi — noteikti; šočjāh — bēdu vērti; — tie; snēhāt — mīlestības dēļ; anjatra — vai
citādi; moha-džāt — maldu dēļ.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Vienalga, vai tu uzskati dvēseli par mūžīgu, vai
materiālo ķermeni par pakļautu bojāejai, vai domā, ka viss pastāv
bezpersoniskajā Absolūtajā Patiesībā, vai arī, ka viss ir neizskaidrojams
matērijas un gara savienojums, šķiršanās jūtas jebkurā gadījumā pastāv
tikai un vienīgi maldīgas mīlestības dēļ.

SKAIDROJUMS

Patiesībā ikviena dzīvā būtne ir individuāla
Augstākās Būtnes daļiņa, un tās dabiskais stāvoklis ir pakļaušanās, sadarbība
un kalpošana. Neatkarīgi no tā, vai dzīvā būtne atrodas saistītajā
materiālajā esamībā vai arī ir brīva, mūžīga un zināšanu pilna, tā vienmēr
ir pakļauta Visaugstajam Kungam. Tie, kam nav īsteno zināšanu,
izdomā daudzas teorijas par dzīvās būtnes patieso stāvokli. Tomēr visas
filozofijas skolas atzīst, ka dzīvā būtne ir mūžīga, bet tās
pārklājums — ķermenis, kas veidots no pieciem materiālajiem elementiem, — ir
laicīgs un pakļauts bojāejai. Mūžīgā dzīvā būtne saskaņā ar karmas
likumu ceļo no viena materiālā ķermeņa uz otru, un šie ķermeņi pēc savas
uzbūves ir pakļauti bojāejai. Tāpēc nav ko bēdāties, ja dvēsele pāriet
citā ķermenī vai arī materiālais ķermenis, pienākot noteiktam laikam,
iet bojā. Ir arī tādi filozofi, kas uzskata, ka garīgā dvēsele pēc
atbrīvošanās no materiālā ieslodzījuma saplūst ar Augstāko Garu, un ir tādi
filozofi, kas netic dvēseles esamībai, bet tic taustāmai matērijai. Katru
dienu mēs redzam tik daudzas matērijas pārtapšanas no viena veida
citā un par to nebēdājamies. Jebkurā gadījumā dievišķā enerģija
darbojas neapturami, neviens nespēj to vadīt, un tāpēc nav par ko skumt.

45. PANTS

tasmādž džahj anga vaiklavjam    agjāna-kritam ātmanah
katham tv anāthāh kripanā    vartērams tē ča mām vinā

tasmāt — tāpēc; džahi — atmet; anga — ak, valdniek; vaiklavjam — prāta
nemieru; agjāna — neziņas; kritam — dēļ; ātmanah — par sevi;
katham — kā; tu — bet; anāthāh — bezpalīdzīgās; kripanāh — nabaga būtnes;
vartēran — spēs izdzīvot; — tās; ča — arī; mām — manis; vinā — bez.

TULKOJUMS

Tāpēc atmet raizes, ko radījusi neziņa par patību. Pašlaik tu domā, kā
šīs bezpalīdzīgās nabaga būtnes dzīvos bez tevis.

SKAIDROJUMS

Ja mēs domājam, ka mūsu radi un paziņas ir
bezpalīdzīgi un atkarīgi no mums, tad tas viss ir neziņa. Visaugstais Kungs
gādā par visu dzīvo būtņu aizsardzību atbilstoši stāvoklim, ko tās
ieguvušas. Dievu Kungu sauc par bhūta-bhritu jeb visu dzīvo būtņu
sargātāju. Cilvēkam pietiek ar sava pienākuma pildīšanu, jo citus var
aizsargāt tikai un vienīgi Visaugstais Kungs. Tas sīkāk paskaidrots nākamajā
pantā.

46. PANTS

kāla-karma-gunādhīno    dēho ‘jam pānča-bhautikah
katham anjāms tu gopājēt    sarpa-grasto jathā param

kāla — mūžīgais laiks; karma — darbība; guna — dabas īpašības;
adhīnah — varā; dēhah — materiālais ķermenis un prāts; ajam — šis;
pānča-bhautikah — veidots no pieciem elementiem; katham — kā;
anjān — citus; tu — bet; gopājēt — aizsargāt; sarpa-grastah — čūskas sakostais;
jathā — kā; param — pārējos.

TULKOJUMS

Rupjais, no pieciem elementiem veidotais materiālais ķermenis jau ir
pakļauts mūžīgajam laikam [kālai], darbībai [karmai] un materiālās
dabas īpašībām [gunai]. Tad kā gan tas, pats atrazdamies čūskas
zobos, var aizsargāt citus?

SKAIDROJUMS

Dažādās kustības, kas ar politiskiem,
ekonomiskiem, sociāliem un kultūras līdzekļiem cenšas sasniegt pasaulē mieru,
nevienam nevar dot nekādu labumu, jo pār tām valda augstāka vara.
Saistītā dzīvā būtne atrodas pilnīgā materiālās dabas varā, ko pārstāv
mūžīgais laiks un dažādo dabas īpašību noteiktā darbība. Pastāv trīs
materiālās dabas īpašības, t.i., skaidrība, kaislības un neziņa. Kas
neatrodas skaidrībā, tas nespēj redzēt lietas patiesajā gaismā. Būtnes, kas
pakļautas kaislībām un neziņai, nespēj pat pareizi redzēt. Tāpēc
cilvēks, kas pakļauts šīm īpašībām, nespēj pareizi darboties. Kaut kādā
mērā spēj palīdzēt tikai tas, kurš atrodas skaidrībā. Lielākā daļa
cilvēku ir kaislīgi un neziņas pilni, un tāpēc viņu plāni un projekti diez
vai var atnest citiem kādu labumu. Pāri dabas īpašībām stāv mūžīgais
laiks, ko sauc par kālu, jo tas materiālajā pasaulē maina visu lietu
izskatu. Pat ja mēs spējam izdarīt kaut ko, kas uz brīdi dod kādam
labumu, laiks parūpēsies, lai tas reiz tiktu sagrauts. Vienīgā iespēja ir
atbrīvoties no mūžīgā laika kālas, ko sauc arī par kāla-sarpu jeb
kobru, kuras kodiens vienmēr atnes nāvi. Ja kobra ir iekodusi, tad cilvēks
vairs nav glābjams. Vislabākais līdzeklis, kā izkļūt no kobrai līdzīgās
kālas važām vai arī no dabas īpašībām, kas ar to saistītas, ir
bhakti-joga, kas ieteikta Bhagavad-gītā (14.26.). Visaugstākā labdarības
pilnība ir iesaistīt ikvienu bhakti-jogas sludināšanā pa visu pasauli, jo tikai
tas var glābt cilvēkus no pakļautības maijai jeb materiālajai dabai, ko
pārstāv iepriekš minētās karma, kāla un guna. Bhagavad-gītā (14.26.)
tas nepārprotami apstiprināts.

47. PANTS

ahastāni sahastānām    apadāni čatuš-padām
phalgūni tatra mahatām    džīvo džīvasja džīvanam

ahastāni — tie, kuriem nav roku; sa-hastānām — to, kuriem ir rokas;
apadāni — tie, kuriem nav kāju; čatuh-padām — to, kuriem ir četras
kājas; phalgūni — tie, kas ir vāji; tatra — tur; mahatām — vareno;
džīvah — dzīvā būtne; džīvasja — dzīvās būtnes; džīvanam — pārtika.

TULKOJUMS

Tie, kuriem nav roku, ir laupījums tiem, kuriem tās ir, tie, kuriem nav
kāju, ir laupījums četrkājainajiem. Stiprie pārtiek no vājajiem, un tas,
ka viena dzīvā būtne ir barība citai, ir vispārīgs likums.

SKAIDROJUMS

Augstākā griba ir radījusi likumu, saskaņā ar kuru būtnēm jāiegūst iztika cīņā par esamību, un no tā nevar izvairīties neviens ne ar kādu plānošanu. Dzīvās būtnes, kas pretrunā ar Augstākās Būtnes gribu ir atnākušas uz materiālo pasauli, ir pakļautas augstākai varai mājā-šakti, kas ir Dieva Kunga pārstāve, un šīs daivī maijas uzdevums ir knaibīt saistītās dvēseles ar triju veidu ciešanām, no kurām vienas aprakstītas šajā pantā: vājie ir pārtika stiprajiem. Neviens nav tik stiprs, lai spētu aizsargāties no stiprākas būtnes uzbrukuma, un pēc Kunga gribas būtnes ir sadalītas vājās, stiprākās un ļoti stiprās. Nav ko skumt, ja tīģeris apēd vājāku dzīvnieku vai pat cilvēku, jo tāds ir Visaugstā Kunga likums. Lai gan saskaņā ar šo likumu cilvēkiem ir jāpārtiek no citām dzīvām būtnēm, pastāv arī saprāta likums, jo cilvēkiem ir jāpakļaujas svēto rakstu norādījumiem. Dzīvnieki to nespēj. Cilvēks ir domāts pašapjēgai, un tādēļ viņš nedrīkst ēst neko, kas vispirms nav piedāvāts Kungam. Dievs Kungs no bhaktas pieņem visdažādākos ēdienus, kas pagatavoti no dārzeņiem, augļiem, lapām un graudiem. Dievam Kungam var piedāvāt visdažādākos augļus, lapas un pienu, un, kad Kungs ir ēdienu pieņēmis, bhakta var baudīt prasādu, kas pakāpeniski mazina visas esamības cīņas ciešanas. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā (9.26.). Pat tie, kas pieraduši ēst dzīvniekus, var savu ēdienu piedāvāt, tiesa gan ne tieši Dievam Kungam, bet gan Viņa pārstāvim saskaņā ar reliģisko rituālu noteikumiem. Rakstu norādījumi domāti, nevis lai pamudinātu uz dzīvnieku ēšanu, bet, lai to ierobežotu ar noteiktiem principiem.
Viena dzīvā būtne ir iztikas avots citām stiprākām būtnēm. Par savu iztiku nekādos apstākļos nevajag īpaši raizēties, jo dzīvās būtnes ir visur, un neviena no tām nedzīvo badā. Nārada ieteica Mahārādžam Judhišthiram neraizēties par to, ka tēvoči cietīs izsalkumu, jo viņi varēs pārtikt no džungļu augļiem, pieņemot tos kā Visaugstā Kunga prasādu, un tādā veidā ejot pa atbrīves ceļu.
Tas, ka stiprāka dzīvā būtne izmanto vājāku būtni, ir dabisks esamības likums; dažādās dzīvo būtņu valstībās stiprie vienmēr cenšas aprīt vājos. Materiālajos apstākļos šo tieksmi nav iespējams apturēt ne ar kādiem mākslīgiem līdzekļiem, to var izbeigt vienīgi ar pārpasaulīgajiem ierobežojumiem, atmodinot cilvēka garīgo saprātu. Tomēr garīgie vadošie principi neatļauj cilvēkam kaut vājākos dzīvniekus un tajā pat laikā mācīt citiem mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ja cilvēks dzīvniekiem neļauj mierīgi dzīvot, tad kā viņš pats var cerēt uz mieru cilvēku sabiedrībā? Tāpēc aklajiem vadītājiem vispirms jāsaprot Augstākā Būtne un tad jācenšas izveidot Dieva valstība. Dieva valstība jeb Rāma-rādžja nav iespējama bez Dieva apziņas atmodināšanas pasaules ļaužu prātos.

48. PANTS

tad idam bhagavān rādžann    ēka ātmātmanām sva-drik
antaro ‘nantaro bhāti    pašja tam mājajorudhā

tat — tāpēc; idam — šī izpausme; bhagavān — Dieva Personība;
rādžan — ak, valdniek; ēkah — viens vienīgs; ātmā — Virsdvēsele; ātmanām — ar
savām enerģijām; sva-drik — pēc īpašībām tāds pats kā Viņš;
antarah — ārpusē; anantarah — iekšpusē un no sevis; bhāti — izpauž;
pašja — skaties; tam — tikai uz Viņu; mājajā — ar dažādu enerģiju izpausmēm;
urudhā — izskatās par daudziem.

TULKOJUMS

Tāpēc, ak, valdniek, tev jāraugās tikai uz Visaugsto Kungu, kurš ir
viens vienīgs, bet izpaužas ar dažādām enerģijām un atrodas gan
iekšpusē, gan ārpusē.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs, Dieva Personība, ir viens vienīgs, bet Viņš izpaužas ar dažādām enerģijām, jo pēc dabas ir svētlaimīgs. Arī dzīvās būtnes ir Viņa robeženerģijas izpausmes, kas pēc īpašībām neatšķiras no Kunga, un viņu ir neskaitāmi daudz gan Dieva Kunga iekšējā un ārējā enerģijā, gan ārpus tās. Garīgā valstība ir Dieva Kunga iekšējās enerģijas izpausme, tāpēc dzīvās būtnes, kas atrodas iekšējā spējā, pēc īpašībām neatšķiras no Dieva Kunga, un ārējā spēja viņas neskar. Lai gan dzīvā būtne pēc īpašībām neatšķiras no Dieva Kunga, materiālās pasaules piesārņojuma dēļ tā izpaužas izkropļoti, un tāpēc materiālajā pasaulē būtne piedzīvo gan tā saucamo laimi, gan ciešanas. Šīs izjūtas ir ātri gaistošas un garīgo dvēseli neskar. Šādu gaistošu laimi un ciešanas būtne izjūt tikai tāpēc, ka aizmirsusi savas īpašības, kas neatšķiras no Kunga īpašībām. Taču arī pats Kungs pastāvīgi rūpējas par kritušās dzīvās būtnes glābšanu gan iekšēji, gan ārēji. No iekšienes Viņš palīdz vēlmju pilnajām dzīvajām būtnēm kā lokalizētā Paramātma, un no ārpuses Viņš darbojas ar savām izpausmēm caur garīgo skolotāju un svētajiem rakstiem. Mums jāraugās uz Dievu Kungu un nevajag uztraukties par tā saucamajām laimes un ciešanu izpausmēm; tā vietā mums jācenšas sadarboties ar Dievu Kungu, kad Viņš no ārpuses cenšas palīdzēt kritušajām dvēselēm. Tikai pēc Viņa gribas drīkst kļūt par garīgo skolotāju un sadarboties ar Kungu. Par garīgo skolotāju nedrīkst kļūt pašlabuma vai materiāla ieguvuma dēļ, un tas nedrīkst būt amats iztikas pelnīšanai. Īsteni garīgie skolotāji, kas tiecas sadarboties ar Visaugsto Kungu, pēc īpašībām patiesībā neatšķiras no Viņa, bet tie, kas aizmirsuši Kungu, ir tikai izkropļoti atspulgi. Tāpēc Nārada iesaka Judhišthiram Mahārādžam neuztraukties par tā saucamo laimi un ciešanām, bet gan raudzīties uz Kungu, lai pildītu misiju, kuras dēļ Viņš atnācis. Tāds ir galvenais pienākums.

49. PANTS

so ‘jam adja mahārādža    bhagavān bhūta-bhāvanah
kāla-rūpo ‘vatīrno ‘sjām    abhāvāja sura-dvišām

sah — šis Visaugstais Kungs; ajam — Kungs Šrī Krišna; adja — pašlaik;
mahārādža — ak, valdniek; bhagavān — Dieva Personība;
bhūta-bhāvanah — radītājs un visa radītā tēvs; kāla-rūpah — visu aprijošā laika
maskā; avatīrnah — atnācis; asjām — uz šo pasauli; abhāvāja — lai
iznīcinātu; sura-dvišām — tos, kas ir pret Dieva Kunga gribu.

TULKOJUMS

Šī Dieva Augstākā Personība, Kungs Šrī Krišna, tagad ir atnākusi uz
zemi visu aprijošā laika [kāla-rūpas] izskatā, lai iznīcinātu visus
ļaundarus.

SKAIDROJUMS

Pastāv divu veidu cilvēki: ļaunie un paklausīgie.
Visaugstais Kungs ir viens, un Viņš ir visu dzīvo būtņu tēvs, tāpēc arī
ļaunās būtnes ir Viņa dēli, un tos sauc par asurām. Turpretī tās dzīvās
būtnes, kas pakļaujas augstākajam tēvam, sauc par dēvatām jeb
padieviem, jo viņas nepiesārņo materiālistiskā dzīves izpratne. Asuras ne
tikai neieredz Dievu Kungu, pat noliedzot Viņa esamību, bet arī ienīst
visas pārējās dzīvās būtnes. Kad pār pasauli sāk valdīt asuras, Dievs
Kungs pēc kāda laika tos iznīcina, un pie varas nāk tādi dēvatas kā
Pāndavi. Ļoti būtiski ir tas, ka Kungs atnāk kālas maskā. Kungs nebūt
nav briesmīgs, Viņš ir pārpasaulīgs mūžības, zināšanu un svētlaimes
veidols. Bhaktas redz Kunga patieso veidolu, bet nebhaktām Dievs
Kungs parādās kā kāla-rūpa, kas ir cēloniskais veidols. Šis cēloniskais
Dieva Kunga veidols asurām nebūt nav patīkams, un tāpēc viņi
uzskata Dievu Kungu par bezveidīgu, lai justos droši, ka Kungs viņus
neiznīcinās.

50. PANTS

nišpāditam dēva-kritjam    avašēšam pratīkšatē
tāvad jūjam avēkšadhvam    bhavēd jāvad ihēšvarah

nišpāditam — veikts; dēva-kritjam — kas bija jādara padievu labad;
avašēšam — pārējais; pratīkšatē — gaidīts; tāvat — līdz tam laikam;
jūjam — jums, Pāndaviem; avēkšadhvam — jāskatās un jāgaida; bhavēt — lai;
jāvat — tikpat ilgi; iha — šai pasaulē; īšvarah — Visaugstais Kungs.

TULKOJUMS

Dievs Kungs jau ir paveicis savus pienākumus un palīdzējis padieviem,
un tagad gaida tālāko. Jūs, Pāndavi, varat gaidīt tik ilgi, kamēr Kungs
atrodas uz zemes.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs nolaižas no augstākās garīgo debesu
planētas, savas mājvietas (Krišnalokas), lai palīdzētu šīs materiālās
pasaules valdītājiem padieviem, kad tos pārlieku sadusmojuši asuras,
kuri ienīst ne tikai Dievu Kungu, bet arī Viņa bhaktas. Kā iepriekš tika
teikts, saistītās dzīvās būtnes saskaras ar materiālo pasauli pašas pēc
savas izvēles, ko nosaka stipra vēlme valdīt pār materiālās pasaules
bagātībām un kļūt par šķietamiem visa apkārtējā kungiem. Ikviens
cenšas atdarināt Dievu, un starp šiem viltus dieviem notiek asa sacensība.
Tādas būtnes parasti sauc par asurām. Ja pasaulē ir pārāk daudz
asuru, tad tā kļūst par elli Dieva Kunga bhaktām. Kad asuru kļūst daudz,
ļaudis, kas parasti pēc savas dabas ir Dieva Kunga bhaktas, kā arī tīrie
Dieva Kunga bhaktas, tai skaitā arī augstāko planētu padievi, lūdz, lai
Kungs palīdz. Tad Kungs vai nu ierodas pats no savas mājvietas, vai
arī sūta kādu no bhaktām glābt cilvēku vai pat dzīvnieku sabiedrību
no pagrimuma. Asuras grauj ne tikai cilvēku sabiedrību, bet arī
dzīvnieku, putnu un citu dzīvo būtņu sabiedrību, traucējot pat augstāko
planētu padieviem. Kungs Šrī Krišna atnāca pats, lai iznīcinātu tādus
asuras kā Kamsu, Jarāsandhu un Šišupālu, un Mahārādžas
Judhišthiras valdīšanas laikā Viņš nogalināja gandrīz visus asuras. Tajā laikā Šrī
Krišna gaidīja, kad tiks iznīcināta Viņa paša dinastija Jadu-vamša, kas
šai pasaulē ieradās pēc Kunga gribas. Viņš vēlējās, lai tā aiziet pirms
Viņa paša atgriešanās mūžīgajā mājvietā. Nārada tāpat kā Vidura
nestāstīja par draudošo Jadu dinastijas iznīcināšanu, bet netieši
norādīja, lai valdnieks ar saviem brāļiem gaida, kamēr tas notiks un Kungs
atstās pasauli.

51. PANTS

dhritarāštrah saha bhrātrā    gāndhārjā ča sva-bhārjajā
dakšinēna himavata    rišīnām āšramam gatah

dhritarāštrah — Dhritarāštra; saha — ar; bhrātrā — savu brāli Viduru;
gāndhārjā — arī Gāndhārī; ča — un; sva-bhārjajā — savu sievu;
dakšinēna — uz dienvidu pusi; himavatah — Himalaju kalnu; rišīnāmriši;
āšramam — patvērumā; gatah — gājis.

TULKOJUMS

Ak, valdniek, tavs tēvocis Dhritarāštra, viņa brālis Vidura un sieva
Gāndhārī ir aizgājuši uz Himalaju kalnu dienvidu pusi, kur mīt diženi
gudrie.

SKAIDROJUMS

Lai mierinātu noskumušo Mahārādžu Judhišthiru,
Nārada vispirms apskatīja gadījumu no filozofiskā viedokļa un tikai
tad sāka stāstīt, ko dara un darīs tēvocis. Nārada spēja paredzēt
nākotni, un nu viņš sāk aprakstīt notiekošo.

52. PANTS

srotobhih saptabhir jā vai    svardhunī saptadhā vjadhāt
saptānām prītajē nānā    sapta-srotah pračakšatē

srotobhih — straumju; saptabhih — septiņu (daļu); — upe;
vai — noteikti; svardhunī — svētā Ganga; saptadhā — septiņas daļas;
vjadhāt — radītas; saptānām — septiņiem; prītajē — par prieku; nānā — dažādi;
sapta-srotah — septiņi avoti; pračakšatē — pazīstami ar vārdu.

TULKOJUMS

Šo vietu sauc par Saptasrotu [septiņdaļīgo], jo svētās Gangas ūdeņi tur
tika sadalīti septiņās straumēs. Tas tika darīts par prieku septiņiem
diženiem riši.

53. PANTS

snātvānusavanam tasmin    hutvā čāgnīn jathā-vidhi
ab-bhakša upašāntātmā    sa āstē vigataišanah

snātvā — mazgājoties; anusavanam — pastāvīgi trīs reizes (no rīta,
pusdienā un vakarā); tasmin — vietā, kur Ganga sadalīta septiņās daļās;
hutvā — veicot Agni-hotras ziedošanas; ča — arī; agnīn — ugunī;
jathā-vidhi — saskaņā ar rakstu likumiem; apbhakšah — gavējot un dzerot
tikai ūdeni; upašānta — pilnīgi pārvaldot; ātmā — rupjos jutekļus un
smalko prātu; sah — Dhritarāštra; āstē — atradīsies; vigata — brīvs no;
ēšanah — domām par ģimenes labklājību.

TULKOJUMS

Tagad Dhritarāštra Saptasrotas krastos nodarbojas ar aštānga-jogu;
viņš mazgājas trīs reizes dienā — rītā, pusdienās un vakarā — veic
Agni-hotras ziedošanas ugunī un dzer vienīgi ūdeni. Tas palīdz savaldīt
prātu un jutekļus un pilnīgi atbrīvo no domām par ģimeni.

SKAIDROJUMS

Joga ir mehānisks paņēmiens, kā savaldīt jutekļus un prātu un novirzīt tos no matērijas uz garu. Joga sākas ar sēdēšanas vingrinājumiem, meditāciju, garīgām domām, ķermeņa iekšējās dvašas vadīšanu, pakāpenisku nonākšanu transā un Absolūtās Personības, Paramātmas, skatīšanu vaigu vaigā. Lai tādā mehāniskā veidā paceltos garīgā līmenī, jāievēro noteikti principi, t.i., trīs reizes dienā jāmazgājas, cik vien iespējams jāgavē, jāsēž, vēršot prātu uz garīgiem jautājumiem, un tā pakāpeniski jāatbrīvojas no višajas jeb materiāliem mērķiem. Materiālā esamība nozīmē gremdēšanos domās par materiāliem mērķiem, kas ir maldīgi. Māja, valsts, ģimene, sabiedrība, bērni, īpašums un darbs ir daži no ātmas jeb gara materiālajiem pārklājumiem, un joga palīdz atbrīvoties no visām šīm maldīgajām domām un pakāpeniski pievērsties Absolūtajai Personībai, Paramātmai. Materiālā sabiedrība un izglītība mums māca vērst prātu uz gaistošām lietām, turpretī joga ļauj tās pilnīgi aizmirst. Mūsdienu jogas mācības un tā saucamie jogi rāda maģiskus brīnumus, un cilvēki, kas neko nezina, piesaistās šim mānam vai arī uzskata jogu par lētu līdzekli, kā ārstēt rupjā ķermeņa slimības. Taču patiesībā joga domāta, lai iemācītos aizmirst to, ko esam ieguvuši cīņā par esamību. Dhritarāštra visu laiku bija nodarbojies ar ģimenes lietām, cenzdamies uzlabot savu dēlu dzīvi vai arī dēlu dēļ piesavinoties Pāndavu īpašumu. Tā parasti rīkojas ļoti materiālistiski cilvēki, kas neko nezina par garīgo spēku. Viņi neredz, ka tādā veidā no debesīm var nonākt ellē. Ar jaunākā brāļa Viduras žēlastību Dhritarāštra saņēma garīgo gaismu, varēja ieraudzīt, ka dziļi iegrimis maldīgā darbībā, un ar šīm zināšanām spēja atstāt mājas, lai garīgi apzinātos patību. Šrī Nāradadeva pareģoja, ka Dhritarāštra dzīvos vietā, ko svētī dievišķais Gangas tecējums, un garīgi pilnveidosies. Ja cilvēks dzer tikai ūdeni un neko neēd, tad tā arī tiek uzskatīta par gavēšanu. Tas nepieciešams, lai pilnveidotos garīgajās zināšanās. Nejēga vēlas kļūt par jogu ļoti lēti, nesekojot vadošajiem principiem. Tam, kurš jau no sākuma nevalda pār mēli, ir ļoti grūti kļūt par jogu. Jogs un bhogī ir pretstati. Bhogī, kurš ēd, dzer un priecājas, nevar būt jogs, tāpēc, ka jogs nedrīkst ēst un dzert bez ierobežojumiem. Ļoti svētīgi, ja atcerēsimies, ka Dhritarāštra sāka nodarboties ar jogu, dzerot tikai ūdeni un mierīgi sēžot vietā ar garīgu gaisotni, iegrimis dziļās domās par Kungu Hari, Dieva Personību.

54. PANTS

džitāsano džita-švāsah    pratjāhrita-šad-indrijah
hari-bhāvanajā dhvasta-    radžah-sattva-tamo-malah

džita-āsanah — tas, kurš spēj sēdēt noteiktā stāvoklī; džita-švāsah — tas,
kurš savaldījis elpu; pratjāhrita — pagriežot pretī; šat — sešus;
indrijah — jutekļus; hari — Dieva Absolūtā Personība; bhāvanajā — iegrimis;
dhvasta — uzvarējis; radžah — kaislības; sattva — skaidrību;
tamah — tumsību; malah — sārņus.

TULKOJUMS

Kas apguvis sēdēšanas vingrinājumus [jogas āsanas] un savaldījis elpu,
tas var pievērst jutekļus Dieva Absolūtajai Personībai un tādā veidā
atbrīvoties no materiālās dabas īpašību — pasaulīgās skaidrības,
kaislību un neziņas — piesārņojuma ietekmes.

SKAIDROJUMS

Darbība jogā sākas ar āsanu, prānājāmu,
pratjāhāru, dhjānu, dhāranu utt. Mahārādžam Dhritarāštram šajos darbības
veidos bija jāgūst panākumi, jo viņš atradās svētītā vietā un vērsa prātu
uz vienu mērķi, t.i., Dieva Augstāko Personību (Hari). Tādējādi visi
viņa jutekļi bija iesaistīti kalpošanā Dievam Kungam. Šis paņēmiens
tiešā veidā palīdz bhaktam atbrīvoties no triju materiālās dabas
īpašību piesārņojuma. Materiālo verdzību rada pat augstākā no īpašībām,
materiālā skaidrība, nemaz jau nerunājot par citām īpašībām, t.i.,
kaislībām un neziņu. Kaislības un neziņa palielina materiālo tieksmi
baudīt, un stipra iekāre liek cilvēkam uzkrāt bagātības un varu. Tas, kurš
uzvarējis šos divus zemākos domāšanas veidus un pacēlies skaidrības
līmenī, kam raksturīgas zināšanas un morāle, arī nespēj savaldīt
jutekļus, t.i., acis, mēli, degunu, ausis un tausti. Bet tas, kurš uzticējis sevi
Kunga Hari lotospēdām, kā tas tika minēts iepriekš, var pacelties
pāri visu materiālās dabas īpašību ietekmei un stingri kalpot Kungam.
Tāpēc bhakti-jogā jutekļi tiek tiešā veidā izmantoti mīlestības pilnajā
kalpošanā Kungam. Tas neļauj darītājam iesaistīties materiālajā
darbībā. Jutekļu novēršanu no materiālajām piesaistībām uz mīlestības
pilno pārpasaulīgo kalpošanu Dievam Kungam sauc par pratjāhāru, un
pašu paņēmienu sauc par prānājāmu, kuras galamērķis ir samādhi jeb
Visaugstā Kunga Hari iepriecināšana visiem spēkiem.

55. PANTS

vigjānātmani samjodžja    kšētragjē pravilāpja tam
brahmanj ātmānam ādhārē    ghatāmbaram ivāmbarē

vigjāna — šķīstītu būtību; ātmani — saprātā; samjodžja — pilnīgi vēršot;
kšētra-gjē — attiecībā uz dzīvo būtni; pravilāpja — sapludinot; tam — to;
brahmani — ar Augstāko; ātmānam — tīrā dzīvā būtne;
ādhārē — krātuvē; ghata-ambaram — ierobežotās debesis; iva — kā;
ambarē — augstākajās debesīs.

TULKOJUMS

Dhritarāštram būs jāsapludina savu tīro esamību ar saprātu un tad
jāsaplūst ar Augstāko Būtni, zinot, ka dzīvā būtne pēc īpašībām
neatšķiras no Augstākā Brahmana. Atbrīvojies no ierobežotajām debesīm,
viņš pacelsies garīgajās debesīs.

SKAIDROJUMS

Dzīvā būtne, kas vēlas valdīt pār materiālo pasauli un izvairās no sadarbības ar Visaugsto Kungu, nonāk saskarsmē ar materiālās pasaules kopumu mahat-tatvu, bet no mahat-tatvas izveidojas būtnes maldīgais priekšstats, ka viņa neatšķiras no matērijas, kā arī saprāts, prāts un jutekļi. Tas viss pārklāj tīro garīgo būtību. Kad cilvēks ar jogu apzinās savu tīro būtību, viņam jāatgriežas sākotnējā stāvoklī, savienojot piecus rupjos elementus, smalkos elementus, prātu un saprātu ar mahat-tatvu. Tad pēc atbrīvošanās no mahat-tatvas važām būtnei jāsavieno sava esamība ar Virsdvēseli. Citiem vārdiem sakot, ir jāapzinās, ka pēc īpašībām mēs neatšķiramies no Virsdvēseles, un tad ar tīro neatšķirīgo saprātu var pacelties pāri materiālajām debesīm un uzsākt mīlestības pilnu, pārpasaulīgu kalpošanu Dievam Kungam. Tā ir augstākā pilnība, līdz kurai var attīstīties garīgā būtība, un Dhritarāštra šo pilnību sasniedza ar Viduras un Dieva Kunga žēlastību. Dhritarāštra saņēma Dieva Kunga svētību, nonākot saskarsmē ar Viduru, un, kad Dhritarāštra patiešām sāka pildīt Viduras norādījumus, Dievs Kungs viņam palīdzēja sasniegt augstāko pilnību.
Tīrs Dieva Kunga bhakta nedzīvo ne uz vienas no materiālo debesu planētām, kā arī nejūt nekādu saskarsmi ar materiālajiem elementiem. Viņa tā saucamais materiālais ķermenis nemaz nepastāv, jo bhaktas vēlmes neatšķiras no Dieva Kunga vēlmēm, un viņa ķermenis ir Kunga vēlmju garīgās strāvas piesātināts, tāpēc bhakta vienmēr ir brīvs no mahat-tatvas kopuma piesārņojuma. Tīrs bhakta vienmēr atrodas garīgajās debesīs, kuras sasniedz, ar garīgo kalpošanu paceļoties pāri septiņām materiālo pārklājumu kārtām. Saistītās dvēseles atrodas zem šī pārklājuma, turpretī atbrīvotās dvēseles stāv tam augstu pāri.

56. PANTS

dhvasta-mājā-gunodarko    niruddha-karanāšajah
nivartitākhilāhāra    āstē sthānur ivāčalah
tasjāntarājo maivābhūh    sannjastākhila-karmanah

dhvasta — sagrautas; mājā-guna — materiālās dabas īpašības;
udarkah — sekas; niruddha — apturēti; karana-āšajah — jutekļi un prāts;
nivartita — pārtraukts; akhila — viss; āhārah — barība jutekļiem; āstē — sēž;
sthānuh — nekustīgi; iva — kā; ačalah — stingrs; tasja — viņa;
antarājah — šķēršļi; mā ēva — nekad tādā veidā; abhūh — ir; sannjasta — atmetis;
akhila — visu veidu; karmanah — materiālos pienākumus.

TULKOJUMS

Viņam būs jāpakļauj visa jutekļu darbība, pat ārējā, un jāaiztur visas
jutekļu mijiedarbības, ko rada materiālās dabas īpašības. Atsakoties
no visiem materiālajiem pienākumiem, viņam jākļūst stingram, lai
ceļā nekas nevarētu radīt šķēršļus.

SKAIDROJUMS

Dhritarāštra ar jogu bija sasniedzis visu materiālo
seku nolieguma pakāpi. Materiālās dabas īpašības savam upurim rada
neapremdināmas vēlmes baudīt matēriju, bet no šīm viltus baudām var
izvairīties ar jogu. Visi jutekļi pastāvīgi meklē sev barību, tāpēc
saistītā dvēsele saņem triecienus no visām pusēm un nevar stingri iet ne uz
vienu mērķi. Nārada ieteica Mahārādžam Judhišthiram netraucēt tēvoci
un necensties atvest viņu mājās. Tajā laikā Dhritarāštru vairs nesaistīja
nekas materiāls. Materiālās dabas īpašībām (gunām) ir dažādi
darbības veidi, bet pāri materiālajām īpašībām stāv garīgais veids, kas ir
absolūts. Vārds «nirguna» nozīmē «bez sekām». Garīgais darbības veids
neatšķiras no savām sekām. Tāpēc garīgās īpašības atšķiras no materiālajām,
un tādēļ tās tiek sauktas par nirgunu. Kad materiālās dabas īpašības ir
pilnīgi apturētas, būtne var nonākt garīgajā laukā, un darbību, ko
nosaka garīgās īpašības, sauc par garīgo kalpošanu jeb bhakti. Tādējādi
bhakti ir nirguna, ko var sasniegt tiešā saskarsmē ar Absolūtu.

57. PANTS

sa vā adjatanād rādžan    paratah pančamē ‘hani
kalēvaram hāsjati svam    tač ča bhasmī-bhavišjati

sah — viņš; — visiespējamākais; adja — šodien; tanāt — no;
rādžan — ak, valdniek; paratah — uz priekšu; pančamē — piektajā; ahani — dienā;
kalēvaram — ķermeni; hāsjati — atstās; svam — savu; tat — tas; ča — arī;
bhasmī — pelnos; bhavišjati — pārvērtīsies.

TULKOJUMS

Ak, valdniek, Dhritarāštra atstās savu ķermeni, visiespējamākais,
piektajā dienā, skaitot no šodienas. Tad viņa ķermenis pārvērtīsies pelnos.

SKAIDROJUMS

Nārada Muni ar savu pareģojumu atturēja
Judhišthiru Mahārādžu no iešanas pie tēvoča, jo, kad Dhritarāštra ar savām
mistiskajām spējām būs aizgājis no ķermeņa, viņam nevajadzēs
nekādu bēru ceremoniju. Nārada Muni norādīja, ka Dhritarāštras ķermenis
pats pārvērtīsies pelnos. Ar šādām mistiskajām spējām tiek sasniegta
jogas pilnība. Jogs spēj atstāt ķermeni, izvēloties laiku pēc sava
prāta, un var sasniegt jebkuru planētu, kā arī pats radīt uguni, sadedzinot
veco ķermeni pelnos.

58. PANTS

dahjamānē ‘gnibhir dēhē    patjuh patnī sahotadžē
bahih sthitā patim sādhvī    tam agnim anu vēkšjati

dahjamānē — kamēr tas deg; agnibhih — ar uguni; dēhē — ķermenis;
patjuh — vīra; patnī — sieva; saha-utadžē — kopā ar salmu būdu;
bahih — ārpusē; sthitā — atrodoties; patim — vīru; sādhvī — šķīstā sieviete;
tam — to; agnim — uguni; anu vēkšjati — uzmanīgi raugoties ieies ugunī.

TULKOJUMS

Raudzīdamās uz savu vīru, kurš sadegs mistisko spēku ugunī līdz ar
visu salmiem apjumto būdu, šķīstā sieva, pilna uzmanības, ieies ugunī.

SKAIDROJUMS

Gāndhārī bija ārkārtīgi tikumīga sieviete, kura
visu dzīvi bija kopā ar vīru, un tāpēc, redzot, ka vīrs kopā ar visu lapu
būdu sadeg mistiskās jogas ugunīs, viņu pārņēma izmisums. Gāndhārī
bija pazaudējusi savus simts dēlus un atstājusi mājas, un mežā redzēja,
ka sadeg arī mīļais vīrs. Nu viņa patiešām jutās viena un tāpēc iegāja
sava vīra ugunī, sekojot viņam nāvē. To, ka šķīsta sieviete ieiet ugunī,
kurā sadeg viņas mirušais vīrs, sauc par satī rituālu, un šāda darbība
sievietei uzskatāma par pilnību. Vēlākos laikos šis satī rituāls pārvērtās
par pretīgu noziegumu, jo ceremonija tika uzspiesta pat tādām
sievietēm, kas to negribēja. Šajā pagrimuma laikmetā neviena sieviete vairs
nespēj izpildīt satī rituālu tik šķīsti, kā to darīja Gāndhārī un citas
agrāko laikmetu sievietes. Tik šķīstai sievai kā Gāndhārī šķiršanās no
vīra bija dedzinošāka par uguni. Tāda sieviete varēja izpildīt satī rituālu
brīvprātīgi, un neviens viņu noziedzīgā kārtā nespieda. Kad šis rituāls
kļuva par formalitāti un sievietes tika spiestas to izpildīt, tas pārvērtās
noziegumā, un tāpēc valsts ar likumu aizliedza šo ceremoniju. Ar šo
pareģojumu Nārada Muni atturēja Mahārādžu Judhišthiru no iešanas
pie atraitnēs palikušās tantes.

59. PANTS

viduras tu tad āščarjam    nišāmja kuru-nandana
harša-šoka-jutas tasmād    gantā tīrtha-nišēvakah

vidurah — arī Vidura; tu — bet; tat — šo notikumu;
āščarjam — brīnumaino; nišāmja — redzot; kuru-nandana — ak, Kuru dinastijas dēls;
harša — prieka; šoka — bēdu; jutah — pārņemts; tasmāt — no turienes;
gantā — aizies; tīrtha — svētceļojumu vieta; nišēvakah — uzmundrināts.

TULKOJUMS

Tad Vidura, gan prieka, gan bēdu pārņemts, aizies no šīs svētceļojumu
vietas.

SKAIDROJUMS

Vidura bija pārsteigts, redzot, ka brālis Dhritarāštra
tik brīnumaini aiziet kā atbrīvots jogs, jo Dhritarāštra visu mūžu bija
ļoti pieķēries materiālām lietām. Protams, Dhritarāštra sasniedza
vēlamo dzīves mērķi, tikai pateicoties Viduram. Tāpēc Vidura, to uzzinot,
ļoti priecājās. Taču viņš arī skuma par to, ka nebija spējis savu brāli
padarīt par tīru bhaktu. Vidura to nebija izdarījis tāpēc, ka
Dhritarāštra bija naidīgs pret Pāndaviem, Dieva Kunga bhaktām. Vaišnava
pēdu apvainojums ir vēl bīstamāks par Kunga pēdu apvainojumu. Vidura
bija ļoti augstsirdīgs, jo apžēlojās par savu materiālistisko brāli
Dhritarāštru, bet žēlastības galarezultāts, protams, bija atkarīgs no Visaugstā
Kunga gribas šajā dzīvē, tāpēc Dhritarāštra sasniedza tikai atbrīvi, un
pēc daudzām tādām atbrīvēm cilvēks var nonākt garīgās kalpošanas
pakāpē. Vidura, protams, ļoti bēdājās par sava brāļa un viņa sievas
nāvi, un šīs bēdas varēja atvieglot tikai svētceļojums. Tāpēc Mahārādžam
Judhišthiram nebija iespējas ataicināt atpakaļ tēvoci Viduru, kurš bija
palicis dzīvs.

60. PANTS

itj uktvāthāruhat svargam    nāradah saha-tumburuh
judhišthiro vačas tasja    hridi kritvādžahāč čhučah

iti — tā; uktvā — uzrunājis; atha — pēc tam; āruhat — uzkāpa;
svargam — izplatījumā; nāradah — diženais gudrais Nārada; saha — kopā ar;
tumburuh — savu stīgu instrumentu; judhišthirah — Mahārādža Judhišthira;
vačah — norādījumi; tasja — viņa; hridi kritvā — turot sirdī;
adžahāt — atmeta; šučah — visas žēlabas.

TULKOJUMS

To pateicis, diženais gudrais Nārada paņēma savu vīnu un pacēlās
izplatījumā. Judhišthira glabāja viņa norādījumus sirdī un tā atbrīvojās
no visām skumjām.

SKAIDROJUMS

Šrī Nāradadžī mūžīgi ceļo izplatījumā Dieva Kunga
piešķirtā garīgajā ķermenī. Viņš bez ierobežojumiem var ceļot gan pa
garīgo, gan pa materiālo pasauļu izplatījumiem un ierasties uz jebkuras
bezgalīgā kosmosa planētas vienā mirklī. Mēs jau runājām, ka
iepriekšējā dzīvē Nārada bija kalpones dēls. Pateicoties tīru bhaktu
sabiedrībai, viņš spēja kļūt par mūžīgu kosmosa ceļotāju, kas var doties, kur
vien vēlas. Tāpēc jācenšas sekot Nāradas Muni paraugam un nevajag
veltīgi pūlēties sasniegt citas planētas ar mehāniskiem līdzekļiem.
Mahārādža Judhišthira bija dievbijīgs valdnieks, tāpēc reizēm varēja tikties
ar Nāradu Muni; ikvienam, kas vēlas sastapt Nāradu Muni, vispirms
jākļūst dievbijīgam un jāseko Nāradas Muni paraugam.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma trīspadsmitajai nodaļai «Dhritarāštra atstāj mājas».


Tālāk:

Četrpadsmitā nodaļa Kunga Krišnas aiziešana