Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.12

null

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Valdnieka Parīkšita
dzimšana

1. PANTS

šaunaka uvāča

ašvatthāmnopasrištēna    brahma-šīršnoru-tēdžasā
uttarājā hato garbha    īšēnādžīvitah punah

šaunakah uvāča–gudrais Šaunaka sacīja; ašvatthāmna — Ašvathāmas
(Dronas dēla); upasrištēna — ar palaišanu; brahma-šīršnā — neuzvaramā
ieroča brahmāstras; uru-tēdžasā — ar augsto temperatūru;
uttarājāh — Utaras (Parīkšita mātes); hatah — ievainots; garbhah — klēpis;
īšēna — Visaugstā Kunga; ādžīvitah — atdzīvināts; punah — atkal.

TULKOJUMS

Gudrais Šaunaka sacīja: Mahārādža Parīkšita mātes Utaras klēpis
tika ievainots ar Ašvathāmas palaisto briesmīgo un neuzvaramo ieroci
brahmāstru. Taču Visaugstais Kungs Mahārādžu Parīkšitu izglāba.

SKAIDROJUMS

Naimišāranjas mežā sanākušie gudrie uzdeva
Sūtam Gosvāmī jautājumu par Mahārādžas Parīkšita dzimšanu, taču
stāstījuma gaitā tika runāts arī par citiem jautājumiem, piemēram, kā
Dronas dēls palaida brahmāstru un Ardžuna viņu par to sodīja, tika stāstīts
par valdnieces Kuntīdēvī lūgšanām, Pāndavu ierašanos vietā, kur
gulēja Bhīšmadēva, Bhīšmadēvas lūgšanām un Kunga aizbraukšanu uz
Dvāraku. Tika runāts arī par Krišnas ierašanos Dvārakā, Viņa dzīvi ar
sešpadsmit tūkstoš valdniecēm utt. Gudros ļoti interesēja šie apraksti,
taču tie vēlējās atgriezties pie sākotnējā jautājuma, un tāpēc Šaunaka
Riši par to pajautāja. Tātad atkal tiek runāts par to, kā Ašvathāma
palaida brahmāstru.

2. PANTS

tasja džanma mahā-buddhēh    karmāni ča mahātmanah
nidhanam ča jathaivāsīt    sa prētja gatavān jathā

tasja — viņa (Mahārādžas Parīkšita); džanma — dzimšana;
mahā-buddhēh — ar lielu saprātu; karmāni — darbība; ča — arī;
mahā-ātmanah — dižena bhaktas; nidhanam — aiziešana; ča — arī; jathā — kā bija;
ēva — protams; āsīt — notika; sah — viņš; prētja — mērķi pēc nāves;
gatavān — sasniedza; jathā — kā tas bija.

TULKOJUMS

Kā šajā klēpī piedzima diženais valdnieks Parīkšits, kas bija ļoti
saprātīgs un liels bhakta? Kā viņš mira, un ko sasniedza pēc nāves?

SKAIDROJUMS

Hastināpuras (tagad Deli) valdnieks bija arī pasaules valdnieks, vismaz līdz imperatora Parīkšita dēla laikiem. Kungs izglāba Mahārādžu Parīkšitu mātes klēpī, tāpēc Viņš, protams, varētu izglābt valdnieku arī no priekšlaicīgās nāves, ko tam uzsūtīja brāhmana dēls. Kali laikmets sāka darboties tūlīt pēc tam, kad Mahārādža Parīkšits nāca pie varas, un pirmā šī laikmeta pazīme bija lāsts pār tādu ļoti saprātīgu bhaktu un valdnieku, kāds bija Mahārādža Parīkšits. Valdnieks aizsargā bezpalīdzīgos pavalstniekus, un to labklājība, miers un uzplaukums ir atkarīgi no viņa. Diemžēl pagrimuma pilnais Kali laikmets pamudināja nelaimīgo brāhmana dēlu nolādēt nevainīgo Mahārādžu Parīkšitu, un valdniekam bija jāgatavojas pēc septiņām dienām mirt. Mahārādža Parīkšits ir īpaši slavens kā tas, kuru sargā Višnu, un, saņēmis nepelnīto brāhmana dēla lāstu, viņš varētu lūgt Dieva Kunga žēlastību, taču to nevēlējās, jo bija tīrs bhakta. Šāds bhakta nekad neprasa Kungam neko tādu, kas viņam nepienākas. Mahārādža Parīkšits zināja, ka viņam uzliktais brāhmana dēla lāsts ir netaisnīgs, un to saprata arī visi pārējie, taču Mahārādža Parīkšits nevēlējās pret to cīnīties, jo zināja arī to, ka sācies Kali laikmets līdz ar savām pirmajām pazīmēm, t.i., augstiem tikumiem apveltīto brāhmanu pagrimumu. Mahārādža nevēlējās iejaukties notikumu gaitā un gatavojās pareizi un ar prieku sagaidīt nāvi. Mahārādža Parīkšits bija laimīgs, jo viņam bija vismaz septiņas dienas, kurās gatavoties nāvei, tāpēc valdnieks pareizi pavadīja šo laiku kopā ar Šukadēvu Gosvāmī, diženu gudro un Dieva Kunga bhaktu.

3. PANTS

tad idam šrotum iččhāmo    gaditum jadi manjasē
brūhi nah šraddadhānānām    jasja gjānam adāč čhukah

tat — visu; idam — to; šrotum — klausīties; iččhāmah — vēlamies;
gaditum — stāstīt; jadi — ja; manjasē — tu domā; brūhi — lūdzu, runā;
nah — mēs; šraddadhānānām — kas esam cieņas pilni; jasja — kuram;
gjānam — pārpasaulīgās zināšanas; adāt — deva; šukah — Šrī Šukadēva
Gosvāmī.

TULKOJUMS

Mēs vēlamies godbijīgi klausīties par viņu [Mahārādžu Parīkšitu],
kuram Šukadēva Gosvāmī deva pārpasaulīgās zināšanas. Lūdzu, pastāsti
par to.

SKAIDROJUMS

Mahārādžas Parīkšita pēdējo septiņu mūža dienu laikā Šukadēva Gosvāmī mācīja viņam pārpasaulīgo gudrību, un Mahārādža Parīkšits ārkārtīgi uzmanīgi viņu klausījās. Šāda Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās un teikšana bija autoritatīva, un tās augļus vienlīdzīgi saņēma gan klausītājs, gan teicējs. Viņi abi guva svētību. Bhāgavatamā Dievs Kungs iesaka deviņus dažādus pārpasaulīgus garīgās kalpošanas veidus, un, ja tos pareizi pilda, tad vai nu visi šie paņēmieni kopā, vai daži no tiem, vai pat viens dod tādu pašu svētību. Mahārādža Parīkšits un Šukadēva Gosvāmī nopietni nodarbojās ar pirmajiem diviem kalpošanas veidiem, t.i., klausīšanos un daudzināšanu, tāpēc abi guva panākumus šai slavējamajā darbā. Pārpasaulīgu apzināšanos var iegūt ar šādu nopietnu klausīšanos un daudzināšanu un ne citādi. Kali laikmetā tiek reklamētas atšķirīgas garīgā skolotāja un mācekļu attiecības. Tiek apgalvots, ka garīgais skolotājs māceklim dod garīgo spēku ar sevis radītu elektrisko strāvu, un māceklis to sajūt kā triecienu. Viņš zaudē samaņu, bet skolotājs sēro par to, ka izlietojis savas tā saucamās garīgās spējas. Šai laikmetā ir sastopama tāda blēdīga reklāma, un nabaga ļaudis kļūst par tās upuriem. Šukadēvas Gosvāmī un viņa diženā mācekļa Mahārādžas Parīkšita attiecībās tādi pasaku brīnumi nav redzami. Gudrais ar bhakti teica Šrīmad Bhāgavatamu, un diženais valdnieks viņu uzmanīgi klausījās. Viņš nesaņēma no skolotāja nekādu strāvas triecienu un arī nezaudēja samaņu, iegūdams zināšanas. Tāpēc nevajag kļūt par šādas neautoritatīvas reklāmas upuriem un uzklausīt Vēdu zināšanu viltus pārstāvjus. Naimišāranjas gudrie klausījās stāstu par Mahārādžu Parīkšitu ar dziļu cieņu, jo viņš bija saņēmis zināšanas no Šukadēvas Gosvāmī, ļoti uzmanīgi klausoties. Īstena garīgā skolotāja ļoti uzmanīga uzklausīšana ir vienīgais veids, kā saņemt pārpasaulīgās zināšanas, un nav vajadzīgi ne medicīniski, ne okulti brīnumi. Paņēmiens ir vienkāršs, bet vēlamo var sasniegt tikai patiess cilvēks.

4. PANTS

sūta uvāča

apīpalad dharma-rādžah    pitrivad randžajan pradžāh
nihsprihah sarva-kāmēbhjah    krišna-pādānusēvajā

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; apīpalat — valdīja, radot
labklājību; dharma-rādžah — valdnieks Judhišthira; pitri-vat — gluži kā tēvs;
randžajan — priecējot; pradžāh — visus, kas piedzima;
nihsprihah — nemeklējot pašlabumu; sarva — viss; kāmēbhjah — no jutekļu
apmierināšanas; krišna-pāda — Kunga Šrī Krišnas lotospēdas;
anusēvajā — pastāvīgi kalpojot.

TULKOJUMS

Šrī Sūta Gosvāmī sacīja: Imperators Judhišthira savas valdīšanas
laikā bija augstsirdīgs pret visiem. Viņš bija gluži kā tēvs. Mahārādža
nemeklēja pašlabumu un bija brīvs no jebkādas jutekļu apmierināšanas,
jo pastāvīgi kalpoja Kunga Šrī Krišnas lotospēdām.

SKAIDROJUMS

Kā ievadā bija minēts, «visai ciešanu pilnajai pasaules cilvēcei ir vajadzīga zinātne par Krišnu. Mēs lūdzam visu nāciju vadošās personības pieņemt Krišnas zinātni par svētību sev, sabiedrībai un visiem pasaules cilvēkiem». Šajā pantā tas apstiprināts piemērā ar Mahārādžu Judhišthiru, kurš bija visa labā iemiesojums. Indijā cilvēki ilgojas pēc Rāma-rādžjas, jo Dieva Personība bija paraugvaldnieks un arī visi pārējie Indijas valdnieki jeb imperatori valdīja pār pasauli tā, lai ikviena dzīvā būtne, kas piedzimst uz zemes, dzīvotu labklājībā. Šajā pantā svarīgs ir vārds «pradžāh». Šis vārds vēsturiski nozīmē to, «kurš ir dzimis». Uz zemes ir daudz dzīvo būtņu sugu, sākot ar ūdens iemītniekiem un beidzot ar pilnīgajiem cilvēkiem, un visus tos sauc par pradžām. Šī Visuma radītāju Kungu Brahmu sauc par pradžāpatī, jo viņš ir vectēvs visiem, kas piedzimuši. Tādējādi vārds «pradža» ir izmantots daudz plašākā nozīmē, nekā to lieto tagad. Valdnieks pārstāv visas dzīvās būtnes: ūdens iemītniekus, augus, kokus, rāpuļus, putnus, dzīvniekus un cilvēkus. Katra no šīm būtnēm ir neatņemama Visaugstā Kunga daļiņa (Bg.14.4.), un valdniekam, kurš ir Visaugstā Kunga pārstāvis, ir pienākums labi aizsargāt ikvienu no tām. Pavisam citādi ir ar mūsdienu demoralizētās administrācijas sistēmas prezidentiem un diktatoriem, jo šajā gadījumā zemākie dzīvnieki vispār netiek aizsargāti, bet augstākie dzīvnieki saņem tā saucamo aizsardzību. Būt valdniekam ir liela zinātne, bet to var apgūt tikai tas, kurš apguvis zinātni par Krišnu. Kas izprot zinātni par Krišnu, tas var kļūt par pasaules vispilnīgāko cilvēku, bet, ja šīs izpratnes nav, visas zinības un akadēmiskā izglītībā iegūtie doktora diplomi ir pavisam bezjēdzīgi. Mahārādža Judhišthira lieliski izprata šo Krišnas zinātni, jo šajā pantā teikts, ka ar pastāvīgu tās apgūšanu jeb nepārtrauktu garīgo kalpošanu Kungam Krišnam viņš ieguva īpašības, kas nepieciešamas valsts vadītājam. Tēvs pret dēlu reizēm ir šķietami ļauns, bet tas nenozīmē, ka viņš vairs nav tēvs. Viņš vienmēr ir tēvs, jo sirdī dēlam allaž vēl labu. Tēvs vēlas, lai visi tā dēli kļūtu labāki nekā viņš pats. Tāpēc tādi valdnieki kā Mahārādža Judhišthira, kurš bija skaidrības iemiesojums, vēlējās, lai visi pavalstnieki, it īpaši cilvēki ar augsti attīstītu apziņu, kļūtu par Kunga Krišnas bhaktām un ikviens varētu atbrīvoties no materiālās esamības niekiem. Viņa valdības moto bija «visu labo pilsoņiem», jo, tā kā Mahārādža Judhišthira bija visa labā iemiesojums, viņš lieliski zināja, kas patiešām ir labs pavalstniekiem. Viņš vadīja valsti pēc šiem principiem, nevis pēc rākšasī, dēmoniskajiem jutekļu apmierināšanas principiem. Mahārādža Judhišthira bija paraugvaldnieks, kurš bija brīvs no savtīgām tieksmēm, un jutekļu apmierināšanai vispār nebija vietas, jo visi viņa jutekļi nepārtraukti tika nodarbināti mīlestības pilnajā kalpošanā Visaugstajam Kungam, un šāda rīcība sevī ietver arī kalpošanu dzīvajām būtnēm, kuras ir neatņemamās pilnīgā veseluma sastāvdaļas. Tie, kas ir aizņemti ar kalpošanu daļiņām un aizmirsuši veselumu, tikai izšķiež laiku un enerģiju, gluži kā cilvēks, kas laista koka lapas, aizmirstot par sakni. Ja tiek laistīta sakne, tad lapas saņem ūdeni gluži dabiski, bet, ja tiek laistītas tikai lapas, tad viss darbs zaudē jēgu. Tāpēc Mahārādža Judhišthira pastāvīgi kalpoja Dievam Kungam, un tādējādi Dieva Kunga neatņemamās daļiņas, dzīvās būtnes, viņa rūpīgajā vadībā saņēma visas ērtības šajā dzīvē un visu iespējamo attīstību nākamajā. Tādai jābūt pilnīgai valsts vadībai.

5. PANTS

sampadah kratavo lokā    mahišī bhrātaro mahī
džambūdvīpādhipatjam ča    jasaš ča tri-divam gatam

sampadah — bagātība; kratavah — ziedojumi; lokāh — mērķis nākotnē;
mahišī — valdnieces; bhrātarah — brāļi; mahī — zemi;
džambu-dvīpa — zemeslode jeb planēta, uz kuras dzīvojam; ādhipatjam — valdīšana;
ča — arī; jašah — slava; ča — un; tri-divam — dabesu planētas;
gatam — izplatījās.

TULKOJUMS

Vēstis par Mahārādžas Judhišthiras bagātībām šai pasaulē, ziedošanām,
kas deva viņam iespēju sasniegt augstāku mērķi, par viņa valdnieci,
varenajiem brāļiem, plašo valsti, valdīšanu pār planētu Zemi, viņa slavu
utt. sasniedza pat debesu planētas.

SKAIDROJUMS

Tikai bagāta un dižena cilvēka vārds un slava ir
zināmi visai pasaulei, bet Mahārādžas Judhišthiras vārds un slava
sasniedza pat augstākās planētas, pateicoties viņa labajai valdīšanai,
pasaulīgajiem īpašumiem, slavenajai sievai Draupadī, viņa stiprajiem brāļiem
Bhīmam un Ardžunam un stingrajai varai pār pasauli, ko sauc par
Jambudvīpu. Svarīgs ir vārds «lokāh». Debesīs ir daudz dažādu loku jeb
augstāko planētu, gan materiālu, gan arī garīgu. Kā teikts Bhagavad-gītā
(9.25.), cilvēks var tās sasniegt par nopelniem iepriekšējā dzīvē. Tur
nevar nonākt ar spēku. Niecīgie materiālistiskie zinātnieki un
inženieri, kas atklājuši līdzekļus, kā ceļot dažus tūkstošus jūdžu kosmiskajā
telpā, tur netiek ielaisti. Tas nav veids, kā var sasniegt augstākas
planētas. Lai nonāktu uz šīm laimīgās dzīvēs planētām, ir jāsagatavojas ar
ziedošanu un kalpošanu. Tos, kas dzīvē uz katra soļa grēko, sagaida
tikai pagrimšana dzīvnieku dzīvības veidos un aizvien lielākas ciešanas
materiālajā esamībā, kas arī apstiprināts Bhagavad-gītā (16.19.).
Mahārādža Judhišthira rīkoja tik labas ziedošanas ceremonijas, viņa
īpašības un tikumi bija tik augsti, ka pat debesu planētu iemītnieki bija jau
gatavi uzņemt Mahārādžu Judhišthiru pie sevis.

6. PANTS

kim tē kāmāh sura-spārhā    mukunda-manaso dvidžāh
adhidžahrur mudam rāgjah    kšudhitasja jathētarē

kim — kādēļ; — visi šie; kāmāh — jutekļu apmierināšanas priekšmeti;
sura — debesu iemītnieku; spārhāh — tiekšanās;
mukunda-manasah — tā, kurš jau apzinās Dievu; dvidžāh — ak, brāhmani; adhidžahruh — varēja
apmierināt; mudam — prieku; rāgjah — valdnieka;
kšudhitasja — izsalkušā; jathā — kā; itarē — kaut kas cits.

TULKOJUMS

Ak, brāhmani, valdnieka varenība bija tik lieliska, ka pēc tās tiecās
pat debesu iemītnieki. Bet, tā kā Mahārādža Judhišthira bija
gremdējies kalpošanā Kungam, nekas cits nespēja viņu apmierināt.

SKAIDROJUMS

Dzīvās būtnes pasaulē gūst apmierinājumu divējādi. Materiālistisku cilvēku apmierina tikai jutekļu baudas, bet tam, kurš ir atbrīvojies no materiālo īpašību saitēm, prieku dod tikai mīlestības pilna kalpošana, lai iepriecinātu Kungu. Tas nozīmē, ka dzīvā būtne pēc savas dabas ir kalps, nevis tas, kuram kalpo. Ārējās enerģijas saistītā un maldinātā būtne uzskata sevi par kalpošanas saņēmēju, bet patiesībā ir otrādi; tā pati kalpo tādām jūtām kā iekārei, vēlmēm, dusmām, skopumam, lepnumam, neprātam un neiecietībai. Kad cilvēks iegūst garīgās zināšanas un nāk pie prāta, viņš izprot, ka nav materiālās pasaules saimnieks, bet gan tikai jutekļu kalps. Tad šāds cilvēks lūdz Dievam Kungam kalpošanu un kļūst laimīgs bez tā saucamās materiālās laimes maldiem. Mahārādža Judhišthira bija viens no atbrīvotajām dvēselēm, un tāpēc viņam nesagādāja prieku plašā karaļvalsts, labā sieva, paklausīgie brāļi, laimīgie pavalstnieki un plaukstošā zeme. Šīs svētības tīram bhaktam seko pašas, pat ja viņš pēc tām netiecas. Pantā dotais piemērs ir ļoti atbilstošs. Tajā teikts, ka izsalkušu cilvēku var apmierināt vienīgi ēdiens.
Visa materiālā pasaule ir izsalkušu dzīvo būtņu pilna. Tās nav izsalkušas pēc laba ēdiena, patvēruma vai jutekļu apmierināšanas. Tās ir izsalkušas pēc garīgas gaisotnes. Tikai neziņas dēļ cilvēks domā, ka pasaule ir neapmierināta ēdiena, patvēruma, aizsardzības un jutekļu apmierināšanas trūkuma dēļ. Tie ir maldi. Kad dzīvā būtne ir izsalkusi pēc garīga apmierinājuma, tā savos maldos jūt materiālu izsalkumu. Taču muļķa vadītāji neredz, ka pat materiāli vispārtikušākie cilvēki joprojām ir izsalkuši. Pēc kā viņi ir izsalkuši, un kādēļ tie ir nabagi? Patiesībā viņiem trūkst garīgas barības, garīga patvēruma, garīgas aizsardzības un garīgas jutekļu apmierināšanas. To visu var iegūt saskarsmē ar Augstāko Garu, Kungu Šrī Krišnu, un, kas to sasniedzis, tas vairs nepiesaistās tā saucamajam materiālās pasaules ēdienam, patvērumam, aizsardzībai un jutekļu apmierināšanai, pat ja šīs lietas sagādā baudu debesu planētu iedzīvotājiem. Tāpēc Bhagavad-gītā (8.16.) Kungs norāda, ka izsalkumu nav iespējams apmierināt pat uz visaugstākās planētas Brahmalokas, kur mūžs pēc zemes mērogiem ilgst miljoniem un miljoniem gadu. Dzīvā būtne var apmierināt šo izsalkumu tikai nemirstībā, kas iegūstama garīgajās debesīs daudz, daudz augstāk par Brahmaloku, saskarsmē ar Kungu Mukundu, kurš saviem bhaktām dod pārpasaulīgo atbrīves prieku.

7. PANTS

mātur garbha-gato vīrah    sa tadā bhrigu-nandana
dadarša purušam kančid    dahjamāno ‘stra-tēdžasā

mātuh — mātes; garbha — klēpis; gatah — atrodoties; vīrah — diženais
karotājs; sah — mazais Parīkšits; tadā — tad; bhrigu-nandana — Ak,
Bhrigu dēls; dadarša — varēja redzēt; purušam — Visaugsto Kungu;
kančit — kā kādu citu; dahjamānah — ciešot no dedzināšanas;
astrabrahmāstras; tēdžasā — karstuma.

TULKOJUMS

Ak, Bhrigu dēls [Šaunaka], kad diženais karotājs Parīkšits atradās
mātes Utaras klēpī un viņu dedzināja [Ašvathāmas palaistās]
brahmāstras karstums, tas redzēja, ka pie viņa nāk Visaugstais Kungs.

SKAIDROJUMS

Nāve parasti nozīmē septiņus mēnešus ilgu
nesamaņas stāvokli. Dzīvā būtne saskaņā ar darbību var ieiet mātes klēpī ar
tēva sēklu, kur tā attīsta gribēto ķermeni. Tāds ir likums, kas nosaka
dzimšanu noteikta veida ķermenī saskaņā ar agrāko darbību.
Atguvusi samaņu, būtne jūtas ļoti neērti, jo ir ieslēgta mātes klēpī; tā vēlas
izkļūt ārā un reizēm, ja laimējas, lūdz Dievu Kungu atbrīvot viņu. Kad
Mahārādža Parīkšits atradās mātes klēpī, viņam trāpīja Ašvathāmas
palaistā brahmāstra, un viņš juta dedzinošu karstumu. Mahārādža Parīkšits
bija Dieva Kunga bhakta, un tāpēc Kungs ar savu visvareno enerģiju
tūlīt ieradās Utaras klēpī, un bērns ieraudzīja, ka kāds atnācis viņu
glābt. Mazais Parīkšits pat šajā bezpalīdzīgajā stāvoklī izcieta
nepanesamo karstumu, jo pēc dabas bija dižens karotājs. Tādēļ šajā pantā
lietots vārds «vīrah».

8. PANTS

anguštha-mātram amalam    sphurat-purata-maulinam
apīvja-daršanam šjāmam    tadid vāsasam ačjutam

anguštha — īkšķa lielumā; mātram — tikai; amalam — pārpasaulīgs;
sphurat — mirdzošs; purata — zelts; maulinam — kroni; apīvja — ļoti
skaists; daršanam — skatam; šjāmam — tumšs; tadit — zibens;
vāsasam — drēbes; ačjutam — Nemaldīgais (Kungs).

TULKOJUMS

Viņš [Dievs Kungs] bija tikai īkšķa lielumā, tomēr pilnīgi pārpasaulīgs.
Viņa ķermenis bija ārkārtīgi skaists un melnīgsnējs, drēbes dzeltenas
kā zibens, un kronis no mirdzoša zelta. Tādu bērns Viņu redzēja.

SKAIDROJUMS

9. PANTS

šrīmad-dīrgha-čatur-bāhum    tapta-kānčana-kundalam
kšatadžākšam gadā-pānim    ātmanah sarvato dišam
paribhramantam ulkābhām    bhrāmajantam gadām muhuh

šrīmat — greznots; dīrgha — garām; čatuh-bāhum — ar četrām rokām;
tapta-kānčana — kausēts zelts; kundalam — auskari;
kšatadža-akšam — acis ar asins sārtumu; gadā-pānim — rokā vāli; ātmanah — savu;
sarvatah — viss; dišam — apkārt; paribhramantam — staigājot;
ulkābhām — kā krītošas zvaigznes; bhrāmajantam — grieza apkārt; gadām — vāli;
muhuh — pastāvīgi.

TULKOJUMS

Dievs Kungs bija ārkārtīgi skaists, Viņam bija četras rokas, kausēta
zelta auskari, un Viņa acis bija sarkanas no dusmām. Kad Kungs gāja,
Viņš sev apkārt grieza vāli, kas izskatījās kā krītoša zvaigzne.

SKAIDROJUMS

Brahma-samhitā (5. nodaļā.) teikts, ka Visaugstais Kungs Govinda ar vienu savu pilnīgo daļu ieiet Visuma mirdzumā un izvēršas par Paramātmu jeb Virsdvēseli ne vien ikvienas dzīvās būtnes sirdī, bet arī katrā materiālo elementu atomā. Tādējādi Kungs ar savu neaptveramo spēju visu caurstrāvo, un Viņš iegāja arī Utaras klēpī, lai glābtu savu mīļoto bhaktu Mahārādžu Parīkšitu. Bhagavad-gītā (9.31.) Kungs nepārprotami norāda, ka Viņa bhaktas nekad necieš sakāvi. Dieva Kunga bhaktu neviens nevar nogalināt, jo Kungs viņu sargā, un neviens nevar izglābt to, kuru Kungs vēlas nogalināt. Dievs Kungs ir visvarens, tāpēc Viņš var glābt vai nogalināt, kā pats vēlas. Kungs atklājās bhaktam Mahārādžam Parīkšitam pat tad, kad tas bija ļoti neērtā stāvoklī (mātes klēpī), izskatā, kas bija piemērots, lai Viņu varētu ieraudzīt. Dievs Kungs var kļūt lielāks par tūkstošiem Visumu un tajā pat laikā mazāks par atomu. Savā žēlastībā Kungs pielāgojas ierobežotās dzīvās būtnes redzei. Dievs Kungs ir bezgalīgs. Viņu neierobežo nekādi mūsu mēri. Viņš var kļūt lielāks par visu, ko mēs varam iedomāties, un mazāks par visu, ko spējam aptvert. Bet jebkurā gadījumā Viņš ir tas pats visvarenais Kungs. Višnu, kas bija īkšķa lielumā un atradās Utaras klēpī, neatšķiras no pilnīgā Nārājanas Vaikuntha-dhāmā, Dieva valstībā. Kungs pieņem arčā-vigrahas (godināmās Dievības) izskatu, lai dažādu veidu nespējīgie bhaktas varētu Viņam kalpot. Ar arčā-vigrahas jeb Dieva Kunga materiālo elementu veidola žēlastību materiālās pasaules bhaktas var viegli tuvoties Kungam, lai gan Viņš nav uztverams ar materiāliem jutekļiem. Arčā-vigraha ir pilnīgi garīgs Dieva Kunga veidols, kas uztverams materiālās pasaules bhaktām; Dieva Kunga arčā-vigrahu nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par materiālu. Dievam Kungam nav atšķirības starp matēriju un garu, lai gan saistītajām dzīvajām būtnēm šī atšķirība ir milzīga. Dievam Kungam visa esamība ir pilnīgi garīga, un arī tīriem Dieva Kunga bhaktām, kas cieši saistīti ar Viņu, nepastāv nekas cits kā tikai garīgā esamība.

10. PANTS

astra-tēdžah sva-gadajā    nīhāram iva gopatih
vidhamantam sannikaršē    parjaikšata ka itj asau

astra-tēdžahbrahmāstras starojums; sva-gadajā — ar savu vāli;
nīhāram — rasas lāses; iva — kā; gopatih — saule; vidhamantam — uzvar;
sannikaršē — tuvu; parjaikšata — redzot; kah — kas; iti asau — šis
ķermenis.

TULKOJUMS

Dievs Kungs iznīcināja brahmāstras starojumu, gluži kā saule iztvaicē
rasas pilienu. Bērns redzēja Kungu un domāja, kas Viņš ir.

11. PANTS

vidhūja tad amējātmā    bhagavān dharma-gub vibhuh
mišato dašamāsasja    tatraivāntardadhē harih

vidhūja — pilnīgi aizskalots; tat — tas; amējātmā — visu
caurstrāvojošā Virsdvēsele; bhagavān — Dieva Personība; dharma-gup — taisnības
sargātājs; vibhuh — Augstākais; mišatah — novērojot;
dašamāsasja — tā, kuru ietērpj visi virzieni; tatra ēva — tad un tur; antah — ārpus
redzes loka; dadhē — kļuva; harih — Kungs.

TULKOJUMS

Kamēr bērns tā skatījās, Dieva Augstākā Personība, ikviena
Virsdvēsele, taisnīgo sargātājs, kurš, laika un telpas neierobežots, izplešas
visos virzienos, pazuda.

SKAIDROJUMS

Mazais Parīkšits neskatījās uz būtni, ko ierobežo laiks un telpa. Starp Dievu Kungu un individuālo dzīvo būtni ir milzīga atšķirība. Šajā pantā Dievs Kungs nosaukts par augstāko dzīvo būtni, ko neierobežo ne laiks, ne telpa. Visas dzīvās būtnes pakļautas laikam un telpai. Lai gan būtnes pēc īpašībām neatšķiras no Dieva Kunga, starp parastu atsevišķo dvēseli un Augstāko Dvēseli ir milzīga atšķirība izmēros. Bhagavad-gītā gan par dzīvajām būtnēm, gan par Augstāko Būtni teikts, ka tās ir visu caurstrāvojošas (jēna sarvam idam tatam), tomēr starp šiem caurstrāvošanas veidiem ir atšķirība. Parasta dzīvā būtne jeb dvēsele var caurstrāvot visu savu ierobežoto ķermeni, bet Augstākā Dzīvā Būtne ir klāt visur laikā un telpā. Parastā būtne ar savu caurstrāvošanas spēju nespēj ietekmēt citu tai līdzīgu būtni, turpretī Augstākā Virsdvēsele, Dieva Personība, spēj bez jeb kādiem ierobežojumiem ietekmēt visas vietas, laikus un visas dzīvās būtnes. Un, tā kā Kungs caurstrāvo visu un Viņu neierobežo ne laiks, ne telpa, Viņš var atnākt pat mazā Parīkšita mātes klēpī. Kungs šajā pantā nosaukts par taisnīgo sargātāju. Ikviens, kas uzticējis sevi Visaugstākajam, ir godīgs jeb taisnīgs, un Kungs viņu īpaši aizsargā jebkuros apstākļos. Dievs Kungs netiešā veidā aizsargā arī negodīgos, jo ar savu ārējo spēju šķīsta viņus no grēkiem. Vēl pantā par Kungu teikts, ka Viņš ir apģērbts desmit virzienos. Tas nozīmē, ka Viņš bija apģērbts no desmit pusēm, augšas un apakšas. Kungs atrodas visur, Viņš var parādīties un pazust, kur grib. Tas, ka Dievs Kungs pazuda no mazā Parīkšita acīm, nenozīmē, ka Viņš tūlīt parādījās kaut kur citur. Kungs bija tur un arī pēc pazušanas palika turpat, lai gan bērns Viņu vairs neredzēja. Materiālais mirdzošo debesu pārklājums savā ziņā ir kā mātes dabas klēpis, kurā mūs visus ielicis Dievs Kungs, dzīvo būtņu tēvs. Viņš atrodas visur, pat mātes Durgas materiālajā klēpī, un tie, kas to pelnījuši, var Viņu redzēt.

12. PANTS

tatah sarva-gunodarkē    sānukūla-grahodajē
džagjē vamša-dharah pāndor    bhūjah pāndur ivaudžasā

tatah — pēc tam; sarva — visas; guna — labās zīmes;
udarkē — pamazām parādījās; sa-anukūla — visi labvēlīgie; grahodajē — zvaigžņu
ietekmes stāvokļi; džagjē — piedzima; vamša-dharah — mantinieks;
pāndoh — Pāndu; bhūjah — būdams; pānduh iva — gluži kā Pāndu;
odžasā — drošsirdībā.

TULKOJUMS

Pēc tam debesīs pamazām parādījās visas labās zvaigžņu zīmes, un
piedzima Pāndu mantinieks, kas bija tikpat drošsirdīgs kā pats Pāndu.

SKAIDROJUMS

Astronomiskie aprēķini par zvaigžņu ietekmi uz dzīvajām būtnēm nav pieņēmumi; saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu šī ietekme ir patiesa. Pār katru dzīvo būtni ik mirkli valda dabas likumi, tāpat kā valsts ietekmē pilsoņus. Valsts likumi parādās atklāti, bet materiālās dabas likumi ir pārāk smalki mūsu rupjajai izpratnei, tāpēc tos nevar uztvert tieši. Kā teikts Bhagavad-gītā (3.9.), katra darbība dzīvē rada sekas, kas mūs saista, un tikai tie, kas darbojas Jagjas (Višnu) labad, ir brīvi no sekām. Par mūsu darbību spriež augstāka vara, Dieva Kunga pārstāvji, un saskaņā ar savu darbību mēs saņemam ķermeņus. Dabas likums ir tik smalks, ka katru mūsu ķermeņa daļu ietekmē noteiktas zvaigznes, un dzīvā būtne atbilstoši pelnītajiem ieslodzījuma apstākļiem saņem darbīgu ķermeni, kuru nosaka visu šo astronomisko ietekmju kopums. Tāpēc cilvēka likteni nosaka zvaigžņu stāvoklis dzimšanas brīdī, un mācīts astrologs var sastādīt īsto horoskopu. Tā ir liela zinātne, un, ja kāds arī to izmanto nepareizi, tas vēl nenozīmē, ka šī zinātne būtu sagudrojums. Mahārādža Parīkšits vai pat Dieva Personība atnāk, kad pie debesīm ir noteikts labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis, kas ietekmē tajā brīdī dzimušo ķermeni. Vissvētīgākais zvaigžņu stāvoklis ir tad, kad Dievs Kungs atnāk uz šo materiālo pasauli, un to apzīmē ar īpašu vārdu «džajantī», ko nedrīkst nepareizi lietot citiem nolūkiem. Mahārādža Parīkšits bija ne vien dižens kšatriju valdnieks, bet arī liels Dieva Kunga bhakta. Tādējādi viņš nevarēja piedzimt nelabvēlīgā brīdī. Kad sagaida cienījamu cilvēku, tad izvēlas atbilstošu laiku un vietu, tāpēc arī sagaidot tādu personību kā Mahārādža Parīkšits, par kuru īpaši gādāja Visaugstais Kungs, tika izvēlēts piemērots brīdis, kad visas zvaigznes pie debesīm varēja labvēlīgi ietekmēt valdnieku. Tā Mahārādža Parīkšits piedzima, lai kļūtu par diženu Šrīmad Bhāgavatamas varoni. Piemērotu zvaigžņu stāvokli cilvēks nevar radīt ar savu gribu, to nosaka augstākā vara, kas pakļaujas Visaugstajam Kungam. Protams, viss notiek saskaņā ar dzīvās būtnes labajiem un sliktajiem darbiem. Šajā gadījumā parādās dzīvās būtnes paveikto dievbijīgo darbu svarīgums. Tikai ar dievbijīgiem darbiem cilvēks var iegūt bagātību, labu izglītību un skaistumu. Sanātana-dharmas (cilvēka mūžīgās darbošanās) mācības samskāras ir ļoti piemērotas, lai radītu labvēlīgu gaisotni un būtu iespēja izmantot svētīgos zvaigžņu stāvokļus. Tāpēc augstākajām kastām ir noteikta garbhādhāna-samskāra, pirmā šķīstīšanās ceremonija sēklas došanai, ar ko sākas visi dievbijīgie darbi, kuru mērķis ir dot sabiedrībai dievbijīgus un saprātīgus cilvēkus. Mieru un labklājību pasaulei var dot tikai labi un saprātīgi cilvēki, un sabiedrība ir raižu pilna elle tikai tāpēc, ka cilvēki nāk pasaulē negribēti, ir neprātīgi un pieķērušies dzimumsakariem.

13. PANTS

tasja prīta-manā rādžā    viprair dhaumja-kripādibhih
džātakam kārajām āsa    vāčajitvā ča mangalam

tasja — viņa; prīta-manāh — apmierināts; rādžā — valdnieks Judhišthira;
vipraih — mācīto brāhmanu; dhaumja — Dhaumja; kripa — Kripa;
ādibhih — un arī pārējie; džātakam — viena no šķīstīšanās ceremonijām, ko
izpilda tūlīt pēc bērna dzimšanas; kārajām āsa — izpildīja;
vāčajitvā — ar skaitīšanu; ča — arī; mangalam — svētīgu.

TULKOJUMS

Valdnieks Judhišthira, kas bija ļoti apmierināts ar Mahārādžas Parīkšita
dzimšanu, sarīkoja dzimšanas šķīstīšanās ceremoniju. Mācīti brāhmani
Dhaumjas un Kripas vadībā skaitīja svētīgas himnas.

SKAIDROJUMS

Sabiedrībā ir nepieciešami labi un saprātīgi brāhmani, kas prot veikt varnāšrama-dharmā noteiktās šķīstīšanās ceremonijas. Ja šādas attīrīšanās nenotiek, tad cilvēki nevar būt ar labām īpašībām, un Kali laikmetā visas pasaules iedzīvotāji ir šūdru līmenī vai pat zemāk, jo trūkst šīs šķīstīšanās. Tomēr šai laikmetā nav iespējams atjaunot vēdiskos šķīstīšanās paņēmienus, jo nav atbilstošu iespēju un labu brāhmanu, taču šim laikmetam arī ir sava Pānčarātrika. Šī Pānčarātrika attiecas uz šūdru kārtu, kas atbilst Kali-jugas cilvēku līmenim, un tā ir noliktā šķīstīšanās, kas piemērota mūsu laikmetam un laikam. Tā ir atļauta vienīgi garīgās pilnveidošanās labad un nekam citam. Garīgo pilnveidošanos neierobežo augstāka vai zemāka izcelšanās.
Pēc garbhādhānas ceremonijas ir arī vairākas citas samskāras, piemēram, sīmāntonnajana, sadha-bhakšanam utt. Tās tiek veiktas grūtniecības laikā, un pēc bērna piedzimšanas pirmā samskāra ir džāta-karma. To pareizā veidā paveica Mahārādža Judhišthira, un viņam palīdzēja tādi labi un mācīti brāhmani kā karaliskais priesteris Dhaumja un Kripāčārja, kurš bija ne vien priesteris, bet arī dižens karavadonis. Attīrīšanās ceremoniju Mahārādžam Judhišthiram veica abi šie mācītie un pilnīgie priesteri, un tiem palīdzēja arī citi labi brāhmani. Tādējādi visas samskāras jeb šķīstīšanās nav tikai formalitātes vai sabiedriskas paražas. Šiem rituāliem ir praktisks nolūks, un tos var veiksmīgi izpildīt tādi prasmīgi brāhmani kā Dhaumja un Kripa. Šādi brāhmani ir liels retums, un mūsu laikmetā viņi vispār nav pieejami, tāpēc garīgajai attīstībai šajā pagrimuma laikmetā Gosvāmī iesaka nevis Vēdu rituālus, bet gan šķīstīšanos saskaņā ar Pānčarātriku.
Kripāčārja ir diženā Riši Sardbana dēls, un viņš ir dzimis Gautamas ģimenē. Ir teikts, ka šī dzimšana bija nejauša. Gadījās, ka diženais Riši Sardbans satika slaveno debesu sabiedrības meiteni Janapadī, un viņam divas reizes izplūda sēkla. No vienas daļas tūlīt piedzima zēns, bet no otras — meitene. Viņi bija kā dvīņi. Zēnu vēlāk nosauca par Kripu, bet meiteni par Kripī. Mahārādža Šantanu, medīdams džungļos, atrada bērnus un ar pareizām šķīstīšanās ceremonijām izaudzināja viņus par brāhmaniem. Kripāčārja vēlāk kļuva par tikpat diženu karavadoni kā Dronāčārja, bet viņa māsa apprecējās ar Dronāčārju. Vēlāk Kripāčārja piedalījās Kurukšētras kaujā un nostājās Durjodhanas pusē. Viņš palīdzēja nogalināt Mahārādžas Parīkšita tēvu Abhimanju, taču neskatoties uz to, Pāndavu ģimene godāja Kripāčārju, jo viņš bija tikpat dižens brāhmans kā Dronāčārja. Kad Pāndavi pēc sakāves kauliņu spēlē ar Durjodhanu tika izsūtīti uz mežu, Dhritarāštra uzticēja Kripāčārjam vadīt Pāndavus. Pēc kaujas Kripāčārja atkal kļuva par karaliskā galma locekli un tika uzaicināts Mahārādžas Parīkšita dzimšanas laikā skaitīt svētīgās Vēdu himnas, lai šķīstīšanās ceremonija būtu veiksmīga. Kad Mahārādža Judhišthira aizgāja no pils, lai dotos uz Himalajiem, viņš uzticēja Kripāčārjam mācīt Mahārādžu Parīkšitu un bija ļoti apmierināts par to, ka Kripāčārja uzņēmās gādību par valdnieku Parīkšitu. Diženus vadītājus, valdniekus un imperatorus vienmēr vadīja tādi mācīti brāhmani kā Kripāčārja, tāpēc valdnieki spēja pareizi veikt savus politiskos pienākumus.

14. PANTS

hiranjam gām mahīm grāmān    hastj-ašvān nripatir varān
prādāt svannam ča viprēbhjah    pradžā-tīrthē sa tīrthavit

hiranjam — zeltu; gām — govis; mahīm — zemi; grāmān — ciemus;
hasti — ziloņus; ašvān — zirgus; nripatih — valdnieks; varān — atalgojumus;
prādāt — deva kā dāvanas; su-annam — labus graudus; ča — un;
viprēbhjahbrāhmaniem; pradžā-tīrthē — dāvanu došanā dēla dzimšanas
dienā; sah — viņš; tīrtha-vit — kurš zina, kā kad un kur jādod dāvanas.

TULKOJUMS

Kad bija piedzimis dēls, valdnieks izdalīja brāhmaniem zeltu, zemi,
ciemus, ziloņus, zirgus un labus graudus, zinādams, kā, kur un kad
dodamas žēlastības dāvanas.

SKAIDROJUMS

Tikai brāhmaniem un sanjāsī ir tiesības pieņemt žēlastības dāvanas no ģimenes cilvēkiem. Visās dažādajās samskārās, it īpaši tajās, kas saistītas ar dzimšanu, laulību un nāvi, brāhmaniem tiek izdalītas bagātības, jo viņi dod augstāko un galveno, kas sabiedrībai nepieciešams. Žēlastības dāvanas bija lielas: zelts, zeme, ciemi, zirgi, ziloņi, graudi, kā arī viss, kas nepieciešams ēdiena pagatavošanai. Tādēļ brāhmani patiesībā nemaz nebija nabadzīgi, gluži otrādi, viņiem piederēja zelts, zeme, ciemi, zirgi, ziloņi un pietiekami daudz graudu un nekas nebija jāpelna pašiem. Brāhmaniem tikai bija jādarbojas visas sabiedrības labā.
Būtisks ir vārds «tīrthavit», jo valdnieks labi zināja, kur un kad jādod dāvanas. Žēlastības dāvanas nekad netiek pasniegtas bezmērķīgi vai akli. Šāstrās minēts, ka žēlastības dāvanas tika dotas tiem, kas tās bija nopelnījuši ar garīgo apskaidrību. Tā saucamais daridra-nārājana, kas ir neautoritatīvu personību kļūdains priekšstats par Visaugsto Kungu, šāstrās nav atrodams un nevar būt par dāvanu saņēmēju. Arī nožēlojami nabagi nedrīkst saņemt daudz augstsirdīgi dotu dāvanu, kā zirgus, ziloņus, zemi un ciemus. Secinājums ir tāds, ka saprātīgie cilvēki, brāhmani, kas kalpoja Dievam Kungam, tika labi uzturēti, un viņiem nebija jāraizējas par iztiku. Valdnieks, kā arī citi ģimenes cilvēki ar prieku gādāja par viņu labklājību.
Šāstras norāda, ka tikmēr, kamēr bērnu ar māti saista nabas saite, bērns tiek uzskatīts par mātes ķermeņa daļu, bet tiklīdz nabas saite tiek pārgriezta un bērns ir atdalīts no mātes, ir jāveic džāta-karmas šķīstīšanās ceremonija. Jaundzimušo bērnu nāca apraudzīt valdošie padievi un ģimenes senči, un šis gadījums tika uzskatīts par īpaši piemērotu, lai izdalītu bagātības cienīgiem cilvēkiem un veicinātu sabiedrības garīgo pilnveidošanos.

15. PANTS

tam ūčur brāhmanās tuštā    rādžānam prašrajānvitam
ēša hj asmin pradžā-tantau    purūnām pauravaršabha

tam — viņu; ūčuh — uzrunāja; brāhmanāh — mācītie brāhmani;
tuštāh — ļoti apmierināti; rādžānam — valdnieku; prašraja-anvitam — ļoti
pateicoties; ēšah — šis; hi — noteikti; asmin — secībā; pradžā-tantau — kas nāk
no; purūnām — no Pūru; paurava-rišabha — galvenais no Pūru.

TULKOJUMS

Mācītie brāhmani, kas bija ļoti apmierināti ar valdnieka dāvanām,
uzrunāja viņu par galveno no Pūru un teica, ka viņa dēls noteikti ir Pūru
pēctecībā.

SKAIDROJUMS

16. PANTS

daivēnāpratighātēna    šuklē samsthām upējuši
rāto vo ‘nugrahārthāja    višnunā prabhavišnunā

daivēna — ar pārdabisku spēku; apratighātēna — ar to, kas ir
neatturams; šuklē — tīrajam; samsthām — iznīcināšanu; upējuši — uzspiesto;
rātah — atjaunots; vah — tev; anugraha-arthāja — lai pateiktos;
višnunā — visu caurstrāvojošā Kunga; prabhavišnunā — visvarenā.

TULKOJUMS

Brāhmani sacīja: Dieva Personība, visvarenais un visu caurstrāvojošais
Kungs Višnu savā žēlastībā izglāba tavu tīro dēlu, kad viņam bija jāiet
bojā no neapturama un pārdabiska ieroča.

SKAIDROJUMS

Visvarenais un visu caurstrāvojošais Višnu (Kungs Krišna) izglāba mazo Parīkšitu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bērns mātes klēpī bija tīrs tāpēc, ka bija Dieva Kunga bhakta. Otrkārt, bērns bija vienīgais palikušais Puru vīriešu kārtas pēctecis, bet Puru bija tikumīgā valdnieka Judhišthiras dievbijīgais priekštecis. Dievs Kungs vēlējās, lai dievbijīgi valdnieki turpinātu valdīt pār zemi, pārstāvētu Viņu, vairotu mieru un veicinātu uzplaukumu. Pēc Kurukšētras kaujas bija iznīcināta pat nākamā paaudze pēc Mahārādža Judhišthiras, un diženajā karaliskajā ģimenē nebija neviena, kas varētu radīt dēlu. Abhimanju dēls Mahārādža Parīkšits bija vienīgais palikušais ģimenes mantinieks, bet viņam bija jāiet bojā no Ašvathāmas palaistā neapturamā un pārdabiskā brahmāstras ieroča. Šajā pantā Kungs Krišna ir nosaukts par Višnu, un tas ir būtiski. Kungs Krišna, sākotnējā Dieva Personība, darbodamies kā Višnu, gādā par aizsardzību un iznīcināšanu. Kungs Višnu ir Kunga Krišnas pilnīgais izvērsums. Dievs Kungs visu caurstrāvo savā Višnu izpausmē. Mazais Parīkšits šajā pantā nosaukts par tīru un baltu, jo viņš ir tīrs Dieva Kunga bhakta. Šādi bhaktas atnāk uz zemi tikai tāpēc, lai izpildītu Kunga misiju. Kungs vēlas, lai saistītās dvēseles, kas klejo materiālajā pasaulē, atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva, un palīdz ar tādiem pārpasaulīgiem rakstiem kā Vēdas, kā arī sūta misionārus, svētos, gudros un savu pārstāvi — garīgo skolotāju. Šie pārpasaulīgie raksti, misionāri un Dieva Kunga pārstāvji ir tīri un balti, jo materiālo īpašību sārņi viņus nespēj skart. Kad viņiem draud bojāeja, tos vienmēr aizsargā Kungs. Tādi muļķīgi draudi parasti nāk no rupjajiem materiālistiem. Brahmāstra, ko Ašvathāma izšāva uz mazo Parīkšitu, neapšaubāmi bija pārdabiski spēcīga, un materiālajā pasaulē nekas nespētu to apturēt. Taču visvarenais Kungs, kas atrodas visur, gan iekšpusē, gan ārpusē, ar savu visvareno spēju varēja stāties tai pretī un glābt īstenu Dieva Kunga kalpu, kurš savukārt bija cita bhaktas — Mahārādžas Judhišthiras — pēctecis, un Kungs ar savu bezcēloņu žēlastību vienmēr bija Mahārādžas Judhišthiras pusē.

17. PANTS

tasmān nāmnā višnu-rāta    iti lokē bhavišjati
na sandēho mahā-bhāga    mahā-bhāgavato mahān

tasmāt — tāpēc; nāmnā — vārdā; višnu-rātah — ko aizsargā Dieva
Personība Višnu; iti — tā; lokē — visās planētās; bhavišjati — būs labi
pazīstams; na — ne; sandēhah — šaubas; mahā-bhāga — visveiksmīgākais;
mahā-bhāgavatah — Dieva Kunga augstākā līmeņa bhakta;
mahān — apveltīts ar visām labajām īpašībām.

TULKOJUMS

Tādēļ šis bērns visā pasaulē kļūs pazīstams kā tas, kuru aizsargā Dieva
Personība. Ak, visveiksmīgākais, šis bērns noteikti kļūs par augstākā
līmeņa bhaktu un būs apveltīts ar visām labajām īpašībām.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs aizsargā visas dzīvās būtnes, jo Viņš ir to augstākais vadītājs. Vēdu himnas apstiprina, ka Kungs ir Augstākā Personība no visām personībām. Atšķirība starp Viņu un dzīvajām būtnēm ir tāda, ka šī viena būtne, Dieva Personība, apgādā visas pārējās būtnes, un, Viņu iepazīstot, var iegūt mūžīgu mieru (Katha Upanišada). Dažādu veidu dzīvās būtnes Dievs Kungs sargā ar atšķirīgām spējām. Bet, kas attiecas uz tīriem bhaktām, tad tos Kungs aizsargā pats. Tāpēc Mahārādža Parīkšits tiek aizsargāts jau no paša sākuma vēl mātes klēpī. Un, tā kā Kungs viņu īpaši aizsargā, jāsecina, ka bērns kļūs par augstākā līmeņa bhaktu, kas apveltīts ar visām labajām īpašībām. Ir trīs veidu bhaktas: mahābhāgavatas, madhjama-adhikārī un kaništha-adhikārī. Tie, kas iet uz Dieva Kunga tempļiem un godina Dievību bez pietiekami augstām teoloģiskajām zināšanām un tātad arī bez jebkādas cieņas pret Dieva Kunga bhaktām, ir materiālistiski bhaktas jeb kaništha-adhikārī, trešās kārtas bhaktas. Tie, kam ir patiesa kalpošanas attieksme pret Kungu un kuri tāpēc draudzējas tikai ar tāda paša līmeņa bhaktām, ir žēlsirdīgi pret iesācējiem un izvairās no ateistiem, ir otrās kārtas bhaktas. Bet tie, kas visu redz Kungā un saprot, ka viss pieder Kungam, kā arī to, ka viss ir mūžīgi saistīts ar Kungu, un tātad neredz neko citu kā vienīgi Dievu Kungu, ir mahābhāgavatas jeb Dieva Kunga pirmās kārtas bhaktas. Šādi augstākie bhaktas ir visādā ziņā pilnīgi. Neatkarīgi no šīm kārtām bhakta ir dabiski apveltīts ar visām labajām īpašībām, un tāpēc tāds mahābhāgavata kā Mahārādža Parīkšits noteikti ir visādā ziņā pilnīgs. Un, tā kā Mahārādža Parīkšits piedzima Mahārādžas Judhišthiras ģimenē, viņš ir uzrunāts par mahābhāgavatu jeb par diženāko no veiksmīgajiem. Ģimene, kurā piedzimst mahābhāgavata, ir ļoti veiksmīga, jo, piedzimstot pirmās kārtas bhaktam, ģimenes locekļi simts paaudzes uz priekšu un atpakaļ iegūst atbrīvi. Tas notiek ar Dieva Kunga žēlastību aiz cieņas pret Viņa mīļoto bhaktu. Tāpēc, ja cilvēks grib sagādāt augstāko svētību savai ģimenei, viņam tikai jākļūst par tīru Dieva Kunga bhaktu.

18. PANTS

šrī-rādžovāča

apj ēša vamšjān rādžaršīn    punja-šlokān mahātmanah
anuvartitā svid jašasā    sādhu-vādēna sattamāh

šrī-rādžā — visulabais valdnieks (Mahārādža Judhišthira); uvāča — sacīja;
api — vai; ēšah — šis; vamšjān — ģimenes; rādža-rišīn — svēto valdnieku;
punja-šlokān — dievbijīgs jau no vārda; mahā-ātmanah — visas
diženās dvēseles; anuvartitā — sekotājs; svit — vai būs; jašasā — ar
sasniegumiem; sādhu-vādēna — ar slavināšanu; sat-tamāh — ak, diženās
dvēseles.

TULKOJUMS

Labais valdnieks [Judhišthira] jautāja: Ak, diženās dvēseles, vai viņš
kļūs par tikpat svētu valdnieku, tikpat dievbijīgu, slavenu un cildinātu
par sasniegumiem kā citi šīs diženās karaliskās ģimenes locekļi?

SKAIDROJUMS

Visi valdnieka Judhišthiras priekšteči bija diženi svēti valdnieki, tie bija dievbijīgi un slaveni ar saviem dižajiem sasniegumiem. Viņi bija svētie valdnieku tronī. Un tāpēc arī visi valsts pilsoņi bija laimīgi, dievbijīgi, kārtīgi, dzīvoja labklājībā un bija garīgi izglītoti. Šādi izcili svēti valdnieki mācījās, stingri sekojot diženām dvēselēm un garīgajiem norādījumiem, tādējādi valstī bija ļoti daudz svētu cilvēku un dzīve bija garīga un laimes pilna. Mahārādža Judhišthira bija tāds kā viņa priekšteči un tāpēc vēlējās, lai arī nākamais valdnieks līdzinātos diženajiem senčiem. Mahārādža Judhišthira bija priecīgs, uzzinot no mācītajiem brāhmaniem, ka saskaņā ar astroloģiskiem aprēķiniem jaundzimušais bērns būs Dieva Kunga augstākā līmeņa bhakta. Vēl Mahārādža Judhišthira savā sirdī domāja, vai bērns sekos savu diženo priekšteču pēdās. Tāda ir monarhijas valsts. Valdniekam jābūt dievbijīgam un bruņnieciskam Dieva Kunga bhaktam un jāiedveš lielas bailes ikvienam nekauņam. Viņam arī jāatstāj mantinieks, kurš tikpat labi prastu valdīt pār nevainīgajiem pilsoņiem. Mūsdienu demokrātiskajās valstīs paši cilvēki ir pagrimuši šūdru līmenī vai pat zemāk, un valdība sastāv no viņu pārstāvjiem, kuri neko nezina par rakstos doto valdnieku izglītību. Visa gaisotne ir piesātināta ar šūdru īpašībām, kas izpaužas kā iekāre un skopums. Šādi vadītāji ik dienas strīdas savā starpā. Partiju un grupu savtīguma dēļ bieži mainās ministru kabinets. Visi līdz pat nāvei vēlas izmantot valsts labumus. Neviens neaiziet no politiskās dzīves, kamēr nav spiests to darīt. Kā gan šādi zema līmeņa cilvēki var darīt ļaudīm labu? Tas viss noved pie kukuļņemšanas, intrigām un liekulības. Pirms vadītāji uzņemas atbildību par saviem dažādajiem posteņiem, tiem no Šrīmad Bhāgavatamas jāmācās, kādiem jābūt ideāliem vadītājiem.

19. PANTS

brāhmanā ūčuh

pārtha pradžāvitā sākšād    ikšvākur iva mānavah
brahmanjah satja-sandhaš ča    rāmo dāšarathir jathā

brāhmanāh — labie brāhmani; ūčuh — sacīja; pārtha — ak, Prithas
(Kuntī) dēls; pradžā — dzimušo; avitā — uzturētājs; sākšāt — tieši; ikšvākuh
iva
— gluži kā valdnieks Ikšvāku; mānavah — Manu dēls;
brahmanjah — sekotājs, kas ciena brāhmanus; satja-sandhah — patiess solījumos;
ča — arī; rāmah — Dieva Personība Rāma; dāšarathih — Mahārādžas
Dašarathas dēls; jathā — kā Viņš.

TULKOJUMS

Mācītie brāhmani sacīja: Ak Prithas dēls, šis bērns uzturēs visus
dzimušos gluži kā Manu dēls valdnieks Ikšvāku. Viņš sekos brahmaniskajiem
principiem un it īpaši būs patiess solījumos gluži kā Dieva Personība
Rāma, Mahārādžas Dašarathas dēls.

SKAIDROJUMS

Pradža ir dzīvā būtne, kas piedzimusi materiālajā pasaulē. Patiesībā dzīvā būtne nedzimst un nemirst, bet, tā kā viņa ir šķīrusies no kalpošanas Kungam un vēlas valdīt pār materiālo dabu, tai tiek piedāvāts materiālo vēlmju apmierināšanai piemērots ķermenis. Tādā veidā būtne nonāk materiālās dabas likumu saitēs un saskaņā ar savu darbu maina materiālo ķermeni. Dzīvā būtne ceļo no ķermeņa uz ķermeni cauri 8 400 000 dzīvības veidiem. Bet, tā kā būtne ir neatņemama Dieva Kunga daļiņa, Kungs to ne tikai apgādā ar visu nepieciešamo, bet arī aizsargā vai nu pats, vai caur saviem pārstāvjiem, svētajiem valdniekiem. Šie valdnieki rūpējas par pradžām jeb dzīvajām būtnēm, lai tās varētu dzīvot un izciest noteikto ieslodzījumu. Mahārādža Parīkšits patiešām bija ideāls svētais valdnieks, jo, ceļodams pa savu valsti un redzēdams, ka Kali laikmeta personifikācija grib nogalināt govi, viņš tūlīt bija gatavs slepkavu sodīt. Tas nozīmē, ka svētie vadītāji aizsargāja pat dzīvniekus un darīja to nevis aiz sentimenta, bet gan tāpēc, ka visiem, kas dzimuši materiālajā pasaulē, ir tiesības dzīvot. Visi svētie valdnieki, sākot ar Saules valdnieku un līdz pat zemes valdniekam, vadās no Vēdu rakstiem un tiecas darboties saskaņā ar tiem. Vēdu raksti tiek mācīti arī uz augstākajām planētām. Bhagavad-gītā (4.1.) teikts, ka Dievs Kungs mācīja Saules dievu (Vivasvānu), un šī mācība tika nodota tālāk pa mācekļu pēctecību; Saules dievs to nodeva savam dēlam Manu, un Manu — Mahārādžam Ikšvāku. Vienā Brahmas dienā ir četrpadsmit Manu, un šajā pantā minētais Manu ir septītais pēc kārtas. Viņš ir viens no pradžāpati (pēcnācēju radītājiem), un viņa tēvs ir Saules dievs. Šo Manu sauc par Vaivasvatu Manu. Viņam ir desmit dēli, un viens no tiem ir Mahārādža Ikšvāku. Mahārādža Ikšvāku mācījās Bhagavad-gītā izklāstīto bhakti-jogu no sava tēva Manu, kurš to arī apguva no tēva, Saules dieva. Vēlāk Bhagavad-gītas mācība tika nodota no Mahārādžas Ikšvāku tālāk pa mācekļu pēctecību, taču laika gaitā negodīgi cilvēki pēctecību pārrāva, tāpēc šī mācība atkal bija jāpasniedz Ardžunam Kurukšētras kaujas laukā. Tātad visi Vēdu raksti pastāv jau no pašas materiālās pasaules radīšanas, un tāpēc tos sauc par apaurušēju, «tādiem, ko nav radījis cilvēks». Vēdu zināšanas teica Dievs Kungs, un vispirms tās klausījās Brahma, pirmā radītā dzīvā būtne šajā Visumā.
Mahārādža Ikšvāku bija viens no Vaivasvatas Manu dēliem. Viņam bija simts dēlu. Mahārādža Ikšvāku aizliedza ēst gaļu. Pēc Mahārādžas Ikšvāku nāves par nākamo valdnieku kļuva viņa dēls Šašāda.
Manu, kurš minēts šajā pantā, ir Ikšvāku tēvs. Viņš ir septītais Manu vārdā Vaivasvata Manu. Viņa tēvs ir Saules dievs Vivasvāns, kuram Kungs Krišna mācīja Bhagavad-gītu pirms tam, kad tā tika pasniegta Ardžunam. Visa cilvēce ir Manu pēcteči. Vaivasvatam Manu bija desmit dēli: Ikšvāku, Nabhaga, Dhrišta, Šarjāti, Narišjanta, Nābhāga, Dišta, Karūša, Prišadhra un Vasumāns. Dieva Kunga avatārs Matsja (milzu zivs) atnāca pirms Vaivasvatas Manu valdīšanas. Vaivasvata Manu apguva Bhagavad-gītas būtību no sava tēva Saules dieva Vivasvāna un tālāk to pašu mācīja dēlam Mahārādžam Ikšvāku. Trēta-jugas sākumā Saules dievs mācīja garīgo kalpošanu Manu, un Manu savukārt to nodeva Ikšvāku par svētību visai cilvēcei.
Kungs Rāma ir Dieva Augstākā Personība. Dievs Kungs atnāca Šrī Rāmas izskatā, kļūstot par tīrā bhaktas Ajodhjas valdnieka Mahārādžas Dašarathas dēlu. Kungs Rāma ieradās kopā ar savām pilnīgajām daļām, kuras kļuva par Viņa jaunākajiem brāļiem. Kungs atnāca Trēta-jugā, Caitras mēnesī, devītajā augoša mēness dienā, lai kā parasti atjaunotu reliģijas principus un iznīcinātu visus traucētājus. Būdams jauneklis, Viņš palīdzēja dižajam gudrajam Višvāmitram, nogalinot Subāhu un sakaujot dēmonieti Mārīcu, kas traucēja gudrajiem pildīt ikdienas pienākumus. Brāhmaniem un kšatrijiem ir jārūpējas par ļaužu labklājību un jāsadarbojas. Brāhmanu gudrie cenšas dot ļaudīm pilnīgo zināšanu gaismu, bet kšatriji viņus aizsargā. Kungs Rāmačandra bija paraugvaldnieks, kas rādīja, kā jāuztur un jāaizsargā cilvēces augstākā kultūra brahmanja-dharma. Dievs Kungs īpaši aizsargā govis un brāhmanus, un tādējādi vairo pasaules labklājību. Ar Višvāmitras palīdzību Viņš uzdāvināja vadošajiem padieviem īpašus ieročus dēmonu uzvarēšanai. Viņš piedalījās valdnieka Džanakas rīkotajā loka ziedošanā un, salauzis neuzvaramo Šivas loku, apprecēja Mahārādžas Džanakas meitu Sītādevī.
Pēc kāzām Viņš, paklausot sava tēva Mahārādžas Dašarathas pavēlei, devās četrpadsmit gadus ilgā izsūtījumā uz mežu. Šrī Rāma, palīdzēdams padievu valdībai, nogalināja četrpadsmit tūkstošus dēmonu, taču ar dēmonu viltībām Rāvana nolaupīja Rāmas sievu Sītādevī. Šrī Rāma sadraudzējās ar Sugrīvu un palīdzēja tam nogalināt viņa brāli Vali. Pateicoties Kungam Rāmam, Sugrīva kļuva par Vānaru (gorillu rases) valdnieku. Kungs no akmeņiem uzbūvēja peldošu tiltu pāri Indijas okeānam un sasniedza Lanku, Sītas nolaupītāja Rāvanas karaļvalsti. Vēlāk Šrī Rāma nogalināja Rāvanu, un par Lankas valdnieku kļuva Rāvanas brālis Vibhīšana. Viņš bija viens no dēmona Rāvanas brāļiem, bet Kungs Rāma ar savu svētību padarīja viņu nemirstīgu. Kad bija pagājuši četrpadsmit gadi, un Lankā viss nokārtots, Kungs ar ziedu gaisa kuģi atgriezās savā karaļvalstī Ajodhjā. Šrī Rāma aizsūtīja savu brāli Šatrughnu cīnīties pret Lavanāsuru, kurš valdīja Mathurā, un dēmons tika nogalināts. Kungs Rāma paveica desmit ašvamēdhas ziedošanas un vēlāk aizgāja no šīs pasaules, mazgājoties Šaraju upē. Diženā poēma Rāmājana ir vēsturisks darbs par Kunga Rāmas uzturēšanos šajā pasaulē. Autoritatīvo Rāmājanu ir sarakstījis lielais dzejnieks Vālmīki.

20. PANTS

ēša dātā šaranjaš ča    jathā hj aušīnarah šibih
jašo vitanitā svānām    daušjantir iva jadžvanām

ēšah — šis bērns; dātā — žēlastības dāvanu devējs; šaranjah — sevi
uzticējušu dvēseļu sargātājs; ča — un; jathā — kā; hi — noteikti;
aušīnarah — valsts Ušīnara; šibih — Šibi; jašah — slava; vitanitā — izplatītājs;
svānām — radinieku; daušjantih iva — kā Bharata, Dušjantas dēls;
jadžvanām — to, kuri veikuši daudzus ziedojumus.

TULKOJUMS

Šis bērns būs liels žēlastības dāvanu devējs un padevīgo aizstāvis gluži
kā slavenais Ušīnaras valdnieks Šibi. Un viņš vairos ģimenes godu un
slavu gluži kā Bharata, Mahārādžas Dušjantas dēls.

SKAIDROJUMS

Valdnieks iegūst slavu ar labdarību, jagjām, aizstāvot tos, kas uzticējuši sevi viņam, utt. Valdnieks kšatrijs ar lepnumu sargā sevi uzticējušas dvēseles. Šo valdnieka attieksmi sauc par īšvara-bhāvu jeb patiesu spēju stāvēt par taisnību un aizsargāt citus. Bhagavad-gītā Dievs Kungs iesaka dzīvajām būtnēm uzticēt sevi Viņam un apsola pilnīgu aizsardzību. Dievs Kungs ir visvarens un tur savu vārdu, tāpēc neviens Viņa bhakta nepaliek bez aizsardzības. Valdnieks ir Dieva Kunga pārstāvis, un tāpēc arī viņam jābūt šai tieksmei par spīti visam aizsargāt padevīgos. Ušīnaras valdnieks Mahārādža Šibi bija tuvs draugs Mahārādžam Jajāti, kas kopā ar Mahārādžu Šibi spēja sasniegt debesu planētas. Mahārādža Šibi zināja, uz kuras debesu planētas viņš nonāks pēc nāves, un šī debesu planēta aprakstīta Mahābhāratā (Ādi-parva 96.6.–9.). Mahārādža Šibi bija tik devīgs, ka gribēja atdot savu stāvokli debesu valstībā Jajāti, bet Jajāti to nepieņēma. Jajāti kopā ar tādiem diženiem riši kā Aštaku un citiem devās uz debesu planētu. Atbildot uz riši jautājumu, Jajāti pa ceļam uz debesīm pastāstīja par Šibi dievbijīgajiem darbiem. Šibi ir kļuvis par Jamarādžas galma locekli, jo viņš godināja Jamarādžu. Kā teikts Bhagavad-gītā, padievu godinātājs nonāk uz padievu planētām (jānti dēva-vratā dēvān), tādējādi Mahārādža Šibi ir nonācis uz Jamarādžas planētas un kļuvis par šīs diženās vaišnavu autoritātes biedru. Vēl dzīvodams uz zemes, Mahārādža Šibi bija ļoti slavens padevīgo dvēseļu aizstāvis un žēlastības dāvanu devējs. Reiz debesu valdnieks pieņēma baložu mednieka ērgļa izskatu, bet uguns dievs Agni pārvērtās par balodi. Ērgļa vajātais balodis meklēja patvērumu uz Mahārādžas Šibi ceļiem, bet ērglis gribēja, lai valdnieks atdod balodi. Valdnieks piedāvāja ērglim gaļu un lūdza nenogalināt balodi. Ērglis atteicās no valdnieka piedāvājuma, taču vēlāk bija ar mieru pieņemt gabalu no valdnieka miesas, kas svērtu tikpat, cik balodis. Valdnieks sāka no sava ķermeņa griezt miesu un likt to uz svariem, bet mistiskais balodis kļuva aizvien smagāks un smagāks. Pēc tam valdnieks apsēdās uz svariem pats, un tad padievi bija ar viņu apmierināti. Debesu valdnieks un uguns dievs atklāja, kas viņi ir un deva valdniekam Šibi savu svētību. Mahārādžu Šibi par viņa lielajiem sasniegumiem, it īpaši devīgumā un aizsargāšanā, cildināja arī Dēvarši Nārada. Lai apmierinātu savas valsts cilvēkus, Mahārādža Šibi upurēja savu dēlu, un tā mazajam Parīkšitam dienās bija jākļūst par tikpat lielu dāvanu devēju un sargātāju, kāds bija Šibi.
Kas attiecas uz Daušjanti Bharatu, vēsturē minēti daudzi Bharatas, no kuriem slavenākie ir Kunga Rāmas brālis, valdnieka Rišabhas dēls un Mahārādžas Dušjantas dēls. Visi šie Bharatas vēsturiski ir pazīstami visā Visumā. Šo planētu sauc par Bhāratu jeb Bhārata-varšu Rišabhas dēla valdnieka Bharatas vārdā, bet daži uzskata, ka zemi sauc par Bhāratu tāpēc, ka pār to valdījis Dušjantas dēls. Mūsuprāt Bhārata-varšas nosaukums radies valdnieka Rišabhas dēla Bharatas valdīšanas laikā. Pirms tam šo zemi sauca par Ilāvrita-varšu, taču tūlīt pēc Rišabhas dēla Bharatas kronēšanas to sāka dēvēt par Bhārata-varšu.
Taču par spīti visam Mahārādžas Dušjantas dēls Bharata nav mazāk svarīgs. Viņš bija slavenās skaistules Šakuntalas dēls. Kad Mahārādža Dušjanta bija mežā, viņš iemīlējās Šakuntalā, un no šīs mīlestības piedzima Bharata. Pēc tam, Kanvas Muni nolādēts, Mahārādža aizmirsa par savu sievu Šakuntalu, un māte mazo Bharatu uzaudzināja mežā. Jau bērnībā Bharata bija tik spēcīgs, ka izaicināja uz cīņu meža lauvas un ziloņus un cīnījās ar tiem, gluži kā bērns spēlējas ar kaķiem un suņiem. Bharata auga ļoti spēcīgs, daudz stiprāks par tā saucamo mūsdienu Tarzānu, un meža riši iesauca viņu par Sarvadamanu jeb to, kurš spēj savaldīt jebkuru. Mahārādžas Bharatas gaitas pilnībā aprakstītas Mahābhāratas Ādi-parvā. Pāndavi vai Kuru reizēm tiek uzrunāti par Bhāratām, jo dzimuši slavenā Mahārādžas Bharatas valdnieka Dušjantas dēla dinastijā.

21. PANTS

dhanvinām agranīr ēša    tuljaš čārdžunajor dvajoh
hutāša iva durdharšah    samudra iva dustarah

dhanvinām — no diženajiem strēlniekiem; agranīh — augstākais;
ēšah — šis bērns; tuljah — tikpat augsts; ča — un; ardžunajoh — no Ardžunām;
dvajoh — diviem; hutāšah — uguns; iva — kā;
durdharšah — neapturamā; samudrah — okeāns; iva — kā; dustarah — nepārvaramais.

TULKOJUMS

Šis bērns būs tikpat labs strēlnieks kā Ardžuna. Viņš būs neapturams kā
uguns un nepārspējams kā okeāns.

SKAIDROJUMS

Vēsturē minēti divi Ardžunas. Viens ir Haihajas valdnieks Kārtavīrja Ardžuna, un otrs ir bērna vectēvs. Abi Ardžunas bija slaveni ar savu strēlnieka prasmi, un brāhmani pareģoja, ka mazais Parīkšits līdzināsies tiem, īpaši cīņas laikā. Šajā skaidrojumā īsumā aprakstīta Pāndava Ardžunas dzīve.
Pāndavs Ardžuna bija diženais Bhagavad-gītas varonis. Viņš bija Mahārādžas Pāndu dēls kšatrijs. Valdniece Kuntīdēvī varēja izsaukt jebkuru no padieviem, tāpēc viņa uzaicināja Indru, un tā piedzima Ardžuna. Tādējādi Ardžuna ir debesu valdnieka Indras pilnīgā daļa. Viņš piedzima Phālgunas mēnesī (februāris-marts) un tāpēc tiek saukts arī par Phālguni. Kad Ardžuna piedzima, no debesīm atskanēja vēsts par viņa diženumu, un uz dzimšanas ceremoniju ieradās visas svarīgās personības no dažādām Visuma daļām: padievi, gandharvi, āditjas (no Saules), rudras, vasu, nāgas, dažādi svarīgi riši (gudrie) un apsaras (debesu sabiedrības meitenes). Apsaras visus priecēja ar debesu valstības dejām un dziesmām. Vasudēva, kas bija Kunga Krišnas tēvs un Ardžunas tēvocis no mātes puses, nosūtīja savu pārstāvi priesteri Kašjapu šķīstīt Ardžunu ar visām noteiktajām samskārām un attīrīšanās rituāliem. Vārda došanas samskāra notika Šatašringā mītošo riši klātbūtnē. Ardžunam bija četras sievas — Draupadī, Subhadra, Čitrangada un Ulūpi — no kurām piedzima četri dēli: Šrutakīrti, Abhimanju, Babhruvāhana un Irāvāns.
Ardžuna kopā ar pārējiem Pāndaviem un Kuru mācījās pie diženā skolotāja Dronāčārjas. Ardžuna apguva mācīto ātrāk par visiem, tāpēc skolotājs uzcītīgo mācekli mīlēja īpaši. Dronāčārja atzina Ardžunu par augstākā līmeņa zinātnieku un dziļā mīlestībā deva visas kara zinātnes svētības. Ardžuna mācījās tik cītīgi, ka vingrinājās šaušanā pat naktī, un visu šo iemeslu dēļ skolotājs Dronāčārja apņēmās viņu izaudzināt par pasaules diženāko strēlnieku. Ardžuna brīnišķīgi izturēja mērķī šaušanas pārbaudījumu, un Dronāčārja bija ļoti priecīgs. Manipuras un Tripuras karaliskās ģimenes ir Ardžunas dēla Babhruvāhanas pēcteči. Ardžuna izglāba Dronāčārju no krokodila zobiem, un priecīgais Āčārja atalgoja viņu ar brahmaširas ieroci. Mahārādža Drupada bija Dronāčārjas ienaidnieks, un, kad viņš uzbruka Āčārjam, Ardžuna to sagūstīja un atveda pie Dronāčārjas. Ardžuna ielenca Mahārādžam Drupadam piederošo Ahicchatras pilsētu un pēc uzvaras dāvāja to Dronāčārjam. Dronāčārja izskaidroja Ardžunam ieroča brahmaširas noslēpumaino vadīšanas mākslu, un Ardžuna apsolīja lietot šo ieroci tikai nepieciešamības gadījumā, kad pats Dronāčārja kļūtu par Ardžunas ienaidnieku. Tādējādi Āčārja paredzēja Kurukšētras kauju, kurā viņam bija jācīnās pret Ardžunu. Lai gan Ardžuna, cīnīdamies par labu Dronāčārjam, bija sakāvis Mahārādžu Drupadu, valdnieks nolēma jaunajam pretiniekam par sievu atdot savu meitu Draupadī. Tomēr Draupada jutās vīlies, kad dzirdēja viltus vēstis par Ardžunas nāvi sveķu mājas ugunsgrēkā, ko bija sarīkojis Durjodhana. Tāpēc valdnieks sarīkoja ceremoniju, kurā Draupadī pati varēja izvēlēties līgavaini, bet līgavainim bija ar bultu jātrāpa acī zivij, kas karājās pie griestiem. Tas bija darīts ar nolūku, jo to varēja paveikt vienīgi Ardžuna, un Draupadas vēlme atdot savu dārgo meitu par sievu Ardžunam piepildījās. Tai laikā pēc vienošanās ar Durjodhanu, Ardžuna ar saviem brāļiem dzīvoja neviena nepazīti, tāpēc ieradās Draupadī līgavaiņa izvēles ceremonijā brāhmanu drēbēs. Kad visi sanākušie kšatriju valdnieki redzēja, ka Draupadī par savu kungu izvēlas nabaga brāhmanu un apliek viņam ap kaklu ziedu vītni, Šrī Krišna Balarāmam pateica, ka brāhmans patiesībā ir Ardžuna.
Haridvārā (Hardvarā) Ardžuna satika Ulūpī. Viņš iemīlējās Nāgalokas meitenē, un tā piedzima Iravāns. Līdzīgā kārtā viņš satika valdnieka Manipuras meitu Čitrāngadu, un viņai piedzima Babhruvāhana. Kungs Šrī Krišna izdomāja, kādā veidā Ardžuna varētu nolaupīt Viņa māsu Subhadru, jo Baladēva vēlējās apprecināt Subhadru ar Durjodhanu. Šrī Krišnam piekrita arī Judhišthira, un tā Ardžuna, ar varu aizvedis Subhadru, ar viņu apprecējās. Subhadras dēls bija Abhimanju, Parīkšita Mahārādžas tēvs. Parīkšits Mahārādža piedzima jau pēc Abhimanju nāves. Vēl Ardžuna apmierināja uguns dieva izsalkumu, aizdedzinot Khāndavas mežu, un par to uguns dievs viņam iedeva ieroci. Indra ļoti sadusmojās par Khāndavas meža aizdedzināšanu un kopā ar pārējiem padieviem par šo izaicinājumu sāka cīnīties ar Ardžunu. Ardžuna viņus sakāva, un Indradeva atgriezās savā debesu valstībā. Vēl Ardžuna apsolīja aizsargāt Majāsuru, kurš uzdāvināja viņam vērtīgu gliemežnīcu, ko sauc par Devadattu. Ardžuna saņēma arī daudz vērtīgu ieroču no Indradevas, kurš bija priecīgs par Ardžunas bruņnieciskumu.
Kad Mahārādžam Judhišthiram neizdevās sakaut Magadhas valdnieku Jarāsandhu, tieši Ardžuna apsolīja valdniekam Judhišthiram paveikt šo darbu, un tā Ardžuna, Bhīma un Kungs Krišna devās uz Magadhu, lai nogalinātu Jarāsandhu. Kad Ardžuna devās pakļaut Pāndaviem visus pārējos pasaules valdniekus, kā tas parasti notika pēc imperatora kronēšanas, viņš iekaroja Kelindas valsti un pakļāva valdnieku Bhagadattu. Pēc tam viņš devās uz tādām valstīm kā Antagiri, Ulūkapura un Modāpura, un pakļāva to vadītājus.
Reizēm Ardžuna uzņēmās smagas askēzes, un vēlāk Indradeva viņu atalgoja. Pārbaudīt Ardžunas spēku vēlējās arī Kungs Šiva, un, pieņēmis mežoņa izskatu, viņš tikās ar Ardžunu. Sākās sīva cīņa, un beigās Kungs Šiva bija apmierināts un atklāja, kas viņš ir. Ardžuna visā pazemībā lūdza kungu, un Šiva, priecīgs par Ardžunu, pasniedza viņam pāšupatas ieroci. No dažādiem padieviem Ardžuna ieguva vēl daudzus citus svarīgus ieročus. No Jamarādžas viņš saņēma dandāstru, no Varunas — pāšāstru, un no debesu valstības bagātību glabātāja Kuvēras — antardhānāstru. Indra vēlējās, lai Ardžuna apciemo debesu karaļvalsti, Indralokas planētu, kas atrodas aiz Mēness. Šīs planētas iedzīvotāji uzņēma Ardžunu ļoti sirsnīgi, un viņš tika sagaidīts Indradevas debesu parlamentā. Tad Ardžuna tikās ar Indradevu, kurš ne tikai pasniedza viņam savu vadžras ieroci, bet arī mācīja tam debesu planētu kara zinātni un mūzikas mākslu. Indra savā ziņā ir īstais Ardžunas tēvs, un tāpēc viņš netieši vēlējās izklaidēt Ardžunu ar slaveno skaistuli, debesu sabiedrības meiteni Urvašī. Šīs meitenes ir ļoti kārtīgas, un Urvašī alka mīlestības ar Ardžunu, stiprāko no cilvēkiem. Tiekoties ar Ardžunu viņa istabā, Urvašī tam atklāja savas vēlmes, taču Ardžuna saglabāja savu nevainojamo raksturu. Redzot Urvašī, viņš aizvēra acis un uzrunāja to par Kuru dzimtas māti, salīdzinot viņu ar mātēm Kuntī, Mādrī un Šačīdēvī, Indradevas sievu. Urvašī vīlusies nolādēja Ardžunu un aizgāja. Vēl uz debesu planētas Ardžuna satika lielo, slaveno askētu Lomašu un lūdza to aizsargāt Mahārādžu Judhišthiru.
Kad naidīgais brālēns Durjodhana nonāca gandharvu gūstā, Ardžuna gribēja viņu glābt un lūdza gandharvus atbrīvot Durjodhanu, taču tie atteicās. Tad Ardžuna cīnījās un atbrīvoja Durjodhanu. Kad Pāndavi dzīvoja neviena nepazīti, Ardžuna ieradās valdnieka Virātas galmā, uzdodamies par einuhu. Viņš kļuva par savas nākamās vedeklas Utaras mūzikas skolotāju, un Virātas galmā viņu sauca par Brihannalu. Ardžuna Brihannalas izskatā palīdzēja cīnīties valdnieka Virātas dēlam Utaram, un šajā kaujā, neviena nepazīts, viņš uzveica Kuru. Ardžunas slepenie ieroči bija labi paslēpti somi kokā, un viņš lika Utaram tos paņemt. Ardžuna vēlāk atklāja Utaram, kas viņš ir un kas ir viņa brāļi. Dronāčārja uzzināja, ka Ardžuna ir piedalījies Kuru un Virātu kaujā. Vēlāk Kurukšētras kaujas laukā Ardžuna nogalināja daudzus lielus karavadoņus, kā Karnu un citus. Pēc Kurukšētras kara Ardžuna sodīja Ašvathāmu, kurš bija nogalinājis visus piecus Draupadī dēlus. Pēc tam brāļi devās pie Bhīšmadēvas.
Pateicoties Ardžunam, Dievs Kungs Kurukšētras kaujas laukā atkal teica diženo Bhagavad-gītas filozofiju. Ardžunas brīnišķīgā darbība Kurukšētras kaujas laukā sīki aprakstīta Mahābhāratā. Tomēr Manipurā Ardžunu sakāva paša dēls Babhruvāhana. Ardžuna gulēja bez samaņas, un Ulūpī viņu izglāba. Kad Kungs Krišna atstāja pasauli, Ardžuna šo vēsti atnesa Mahārādžam Judhišthiram. Ardžuna vēlreiz ieradās Dvārakā, kur sēroja Kunga Krišnas atraitnes. Ardžuna aizveda tās pie Vasudēvas un nomierināja. Vēlāk, kad Vasudēva aizgāja no šīs pasaules un nebija arī Krišnas, Ardžuna izpildīja bēru rituālu. Kad Ardžuna veda visas Krišnas sievas uz Indraprasthu, viņam uzbruka laupītāji, un Ardžuna nebija spējīgs sievietes aizsargāt. Beigās, paklausot Vjāsadēvas padomam, visi brāļi Pāndavi devās uz Mahāprasthānu. Pa ceļam pēc brāļa lūguma Ardžuna atteicās no visiem svarīgajiem ieročiem kā nederīgiem un iemeta tos ūdenī.

22. PANTS

mrigēndra iva vikrānto    nišēvjo himavān iva
titikšur vasudhēvāsau    sahišnuh pitarāv iva

mrigēndrah — lauva; iva — kā; vikrāntah — varens;
nišēvjah — patveršanās vērts; himavān — Himalaju kalni; iva — kā; titikšuh — paciešana;
vasudhā iva — kā zeme; asau — bērns; sahišnuh — iecietīgs;
pitarau — vecāki; iva — kā.

TULKOJUMS

Šis bērns būs stiprs kā lauva un tikpat labs patvērums kā Himalaju
kalni. Viņš būs pacietīgs kā zeme un iecietīgs kā viņa vecāki.

SKAIDROJUMS

Cilvēks tiek salīdzināts ar lauvu, ja viņš ar lielu
niknumu vajā ienaidnieku. Mājās jābūt kā jēram, bet medībās kā lauvam.
Lauva nekad nepalaiž garām savu medījumu, un arī valsts galvai
vienmēr veiksmīgi jātiek galā ar ienaidnieku. Himalaju kalni ir slaveni ar
savām bagātībām. Tur ir neskaitāmi daudz alu, kurās var dzīvot,
koku ar ēdamiem augļiem, labi dzeramā ūdens avoti, daudz zāļu un
minerālu, ar ko ārstēt slimības. Ikviens, kuram nav materiālo bagātību,
var rast patvērumu šajos dižajos kalnos un saņemt visu, kas
nepieciešams. Diženo Himalaju patvērumu var izmantot gan materiālisti, gan
arī garīgā ceļa gājēji. Zemes iedzīvotāji sagādā šai planētai daudz
nemiera. Mūsdienās cilvēki sākuši spridzināt atombumbas, tomēr zeme
visu pacieš gluži kā māte, kas piedod mazam bērnam. Vecāki vienmēr
ir iecietīgi pret bērnu nedarbiem. Paraugvaldniekam jābūt apveltītam
ar visām iepriekš minētajām labajām īpašībām, un šajā pantā pareģots,
ka mazajā Parīkšitā tās atklāsies visā pilnībā.

23. PANTS

pitāmaha-samah sāmjē    prasādē girišopamah
āšrajah sarva-bhūtānām    jathā dēvo ramāšrajah

pitāmaha — vectēvs vai Brahma; samah — līdzīgs; sāmjē — jautājumā;
prasādē — devībā; giriša — Kungs Šiva; upamah — līdzsvarā;
āšrajah — patvērums; sarva — visām; bhūtānām — dzīvajām būtnēm; jathā — kā;
dēvah — Visaugstais Kungs; ramā-āšrajah — Dieva Personība.

TULKOJUMS

Prāta līdzsvara ziņā šis bērns līdzināsies vectēvam Judhišthiram vai
Brahmam. Viņš būs tikpat devīgs kā Šiva, Kailāsas kalna kungs, un
būs patvērums ikvienam gluži kā Dieva Augstākā Personība
Nārājana, pie kura rod patvērumu pat laimes dieviete.

SKAIDROJUMS

Prāta miers attiecas gan uz Mahārādžu Judhišthiru, gan uz Brahmu, visu dzīvo būtņu vectēvu. Šrīdhara Svāmī uzskata, ka ar vectēvu šajā gadījumā domāts Brahma, bet Višvanātha Čakravartī domā, ka vectēvs ir pats Mahārādža Judhišthira. Abos gadījumos salīdzinājums ir vienlīdz labs, jo abas šīs personības ir atzīti Visaugstā Kunga pārstāvji, tāpēc abiem bija jāuztur prāta miers, gādājot par dzīvajām būtnēm. Ikvienam atbildīgam vadītājam nākas izciest dažāda veida uzbrukumus no tiem cilvēkiem, kuru dēļ viņš strādā. Kungu Brahmu rāja pat gopī, Dieva Kunga vispilnīgākās bhaktas. Viņas bija neapmierinātas ar Brahmādžī darbu, jo šī Visuma radītājs bija izveidojis plakstiņus, kas traucēja gopī redzēt Krišnu. Viņas nevarēja paciest acu mirkšķināšanu, kas neļāva tām skatīties uz mīļoto Kungu Krišnu. Un ko tad lai saka par citiem, kas pēc savas dabas kritizē jebkuru atbildīga cilvēka darbību? Arī Mahārādžam Judhišthiram bija jāpārvar daudzas grūtības, ko radīja ienaidnieki, taču pat vissmagākajos apstākļos viņš vislabākajā veidā saglabāja prāta līdzsvaru. Abi vectēvi nekad nezaudēja prāta mieru, tāpēc labs ir salīdzinājums ar jebkuru no viņiem.
Kungs Šiva ir slavens ar to, ka apdāvina lūdzējus. Tāpēc viņu vēl sauc par Āšutošu jeb to, kuru viegli iepriecināt. Kungu Šivu sauc arī par Būtanāthu jeb parasto ļaužu kungu, jo tie pārsvarā ir pieķērušies viņam dāsno dāvanu dēļ, nedomājot par sekām. Rāvana bija ļoti pieķēries Kungam Šivam un, viegli iepriecinot Viņu, ieguva tik lielu varu, ka gribēja izaicināt Kunga Rāmas autoritāti. Protams, Šiva nepalīdzēja, kad Rāvana cīnījās ar Rāmu, Dieva Augstāko Personību, kura kalps ir pats Kungs Šiva. Vrikāsuram Šiva deva svētību, kas bija ne vien nevēlama, bet arī bīstama. Ar Kunga Šivas žēlastību Vrikāsura ieguva spēju sašķaidīt jebkuras būtnes galvu, tai pieskaroties. Lai gan svētību bija devis pats Kungs Šiva, viltīgais Vrikāsura gribēja izmēģināt savas spējas, pieskaroties Kunga Šivas galvai. Lai glābtos no briesmām, kungam nācās meklēt patvērumu pie Višnu, un Šrī Višnu, kuram piemīt spēja maldināt, teica, lai Vrikāsura vispirms izdara mēģinājumu ar savu galvu. Vrikāsura paklausīja un bija pagalam, un tā pasaule bija glābta no briesmām, ko bija radījis šis viltīgais padieva pielūdzējs. Visbrīnišķīgākais ir tas, ka Kungs Šiva nekad neatsakās dot dāvanu. Tādējādi viņš ir visaugstsirdīgākais, lai gan reizēm gadās arī kļūdas.
Rama ir laimes dieviete. Viņas patvērums ir Kungs Višnu. Kungs Višnu uztur visas dzīvās būtnes. Būtņu ir neskaitāmi daudz, un tās atrodas ne tikai uz šīs planētas, bet arī uz tūkstošiem citu planētu. Visas būtnes ir apgādātas ar dzīvei nepieciešamo, lai varētu iet pa sevis apzināšanās ceļu, turpretī uz jutekļu apmierināšanas ceļa maija jeb maldinātāja enerģija tām sagādā grūtības, tāpēc būtnes ir aizņemtas ar ekonomiskās attīstības viltus plāniem. Šī attīstība nekad nenes panākumus, jo tā ir maldīga. Ļaudis vienmēr meklē nenotveramās laimes dievietes žēlastību, bet nezina, ka viņa var dzīvot tikai Višnu aizsardzībā. Bez Višnu laimes dieviete ir maldi. Tāpēc mums nav tieši jācenšas atrast laimes dievietes aizsardzību, tā vietā jāmeklē patvērums pie Višnu. Vienīgi Višnu un Viņa bhaktas var dot pilnīgu aizsardzību, un, tā kā Mahārādžu Parīkšitu aizsargāja Višnu, nav nekāds brīnums, ka viņš varēja pilnībā aizsargāt visus, kas gribēja dzīvot viņa valstī.

24. PANTS

sarva-sad-guna-māhātmjē    ēša krišnam anuvratah
rantidēva ivodāro    jajātir iva dhārmikah

sarva-sat-guna-māhātmjē — slavināts par visām dievišķajām pazīmēm;
ēšah — šis bērns; krišnam — kā Kungs Krišna; anuvratah — Viņa sekotājs;
rantidēvah — Rantidēva; iva — kā; udārah — augstsirdībā;
jajātih — Jajāti; iva — kā; dhārmikah — reliģijā.

TULKOJUMS

Šis bērns būs gandrīz kā pats Kungs Šrī Krišna un sekos Viņa pēdās.
Bērns augstsirdībā līdzināsies valdniekam Rantidēvam un būs tikpat
reliģiozs kā Mahārādža Jajāti.

SKAIDROJUMS

Kunga Šrī Krišnas pēdējais norādījums Bhagavad-gītā ir tāds, ka cilvēkam jāatstāj viss un jāseko vienīgi Kungam. Ne visai saprātīgie nepiekrīt šim diženajam Dieva Kunga norādījumam un tādēļ cieš, turpretī patiešām saprātīgie to uztver un gūst ārkārtīgi lielu svētību. Nejēgas nesaprot, ka atrašanās noteiktā vidē rada atbilstošas īpašības. Ja kāds priekšmets atrodas ugunī, tas kļūst karsts, šis salīdzinājums ir spēkā pat materiālā ziņā. Tādējādi Dieva Augstākās Personības sabiedrība rada cilvēkā tādas pašas īpašības, kādas ir Kungam. Kā jau iepriekš runājām, tuvā Dieva Kunga sabiedrībā cilvēks var iegūt septiņdesmit astoņus procentus no Kunga dievišķajām īpašībām. Sekot Kunga norādījumiem nozīmē būt kopā ar Viņu. Kungs nav materiāls, un mēs varam būt Viņa sabiedrībā, arī nejūtot Viņa klātbūtni. Dievs Kungs pastāvīgi atrodas visur. Būt kopā ar Kungu var, vienkārši sekojot Viņa norādījumiem, jo Dievs Kungs ir absolūtās zināšanas, un Viņš neatšķiras no saviem norādījumiem, vārda, slavas, pazīmēm un visa, kas ar Viņu saistīts. Mahārādža Parīkšits bija kopā ar Kungu, vēl atrazdamies mātes klēpī, un turpināja būt kopā ar Viņu līdz pat pēdējai savas vērtīgās dzīves dienai, tādā veidā visā pilnībā iegūstot visas būtiskās Dieva Kunga labās īpašības.
Rantidēva bija sens valdnieks, kas dzīvoja vēl pirms Mahābhāratas laikiem. Par viņu runāja Nārada Muni, mācot Sandžaju, kā tas minēts Mahābhāratā (Drona-parva 67.). Rantidēva bija dižens valdnieks, viņš bija ļoti viesmīlīgs un dalīja ļaudīm daudz ēdiena. Valdnieka dāsnumu un viesmīlību slavēja pat Kungs Šrī Krišna. Rantidēva sagādāja Vasištham Muni aukstu ūdeni un ar Muni svētību sasniedza debesu planētu. Rantidēva mēdza apgādāt riši ar augļiem, saknēm un lapām un saņēma svētību, ka varēs piepildīt savas vēlmes. Lai gan Rantidēva bija dzimis kšatrijs, savā mūžā viņš ne reizi neēda gaļu. Rantidēva bija īpaši viesmīlīgs pret Vasišthu Muni un ar viņa svētību sasniedza augstākās planētas. Rantidēva ir viens no tiem dievbijīgajiem valdniekiem, kuru vārdus atceras rītā un vakarā.
Jajāti bija dižens pasaules imperators un priekštecis visām lielajām pasaules nācijām, kuras pieder āriešu un indoeiropiešu grupai. Jajāti bija Mahārādžas Nahušas dēls, un viņš kļuva par pasaules valdnieku tāpēc, ka tā vecākais brālis kļuva par diženu un atbrīvotu svēto mistiķi. Mahārādža Jajāti valdīja pār pasauli vairākus tūkstošus gadu, izdarīja daudzas ziedošanas un dievbijīgus darbus, par kuriem rakstīts vēsturē, neskatoties uz to, ka jaunībā viņš bija iekāres pilns un par to ir daudz romantisku stāstu. Jajāti iemīlējās Šukrāčārjas visdārgākajā meitā Dēvajānī. Dēvajānī gribēja ar viņu precēties, bet Jajāti sākumā no viņas atteicās, jo Dēvajānī bija brāhmana meita. Saskaņā ar šāstrām, brāhmana meitu drīkst precēt tikai brāhmans. Tai laikā cilvēki ļoti uzmanījās, lai pasaulē nerastos varna-sankaras pēcnācēji. Šukrāčārja mainīja likumu, kas aizliedza šādas laulības, un pamudināja imperatoru Jajāti pieņemt Dēvajānī. Dēvajānī bija draudzene vārdā Šarmištha, kas arī iemīlējās valdniekā un devās līdzi Dēvajānī. Šukrāčārja aizliedza imperatoram Jajāti vest Šarmišthu savā guļamistabā, taču Jajāti nespēja stingri pildīt šo norādījumu. Viņš slepeni apprecējās ar Šarmišthu, kura kļuva par vairāku dēlu māti. Kad Dēvajānī to uzzināja, viņa gāja pie tēva žēloties. Jajāti ļoti mīlēja Dēvajānī, un, kad viņš devās pie sievastēva tai pakaļ, Šukrāčārja ļoti sadusmojās un nolādēja Jajāti, padarot viņu par vecu un nespējīgu. Jajāti lūdza, lai sievastēvs atbrīvo viņu no lāsta, bet gudrais teica, lai Jajāti lūdz jaunību saviem dēliem, un tie apmaina jaunību pret tēva vecumu. Jajāti bija pieci dēli: divi no Dēvajānī un trīs no Šarmišthas. No šiem pieciem dēliem — (1) Jadu, (2) Turvasu, (3) Druhju, (4) Anu un (5) Pūru pasaulē radās piecas slavenas dzimtas, (1) Jadu dzimta, (2) Javanu (Turku) dzimta, (3) Bhojas dzimta, (4) Mlecchas (grieķu) dzimta un (5) Pauravu dzimta. Par saviem dievbijīgajiem darbiem Jajāti nonāca uz debesu planētām, taču sāka lielīties un paļāt citas diženas dvēseles, tāpēc krita. Pēc šī kritiena Jajāti meita un mazdēls dāvāja viņam savu labo darbu sekas, un ar mazdēla un drauga Šibi palīdzību Jajāti atkal nonāca debesu valstībā, kļūdams par vienu no Jamarādžas galma locekļiem, jo bija Jamarādžas bhakta. Jajāti paveica vairāk kā tūkstoš dažādu ziedošanu, deva daudz žēlastības dāvanu un bija ļoti ietekmīgs valdnieks. Jajāti varenība bija jūtama visā pasaulē. Kad Jajāti savas iekāres dēļ nonāca nelaimē, jaunākais dēls piekrita uz veseliem tūkstoš gadiem dot viņam savu jaunību. Beigu beigās Jajāti zaudēja pieķeršanos pasaulīgai dzīvei un atdeva jaunību atpakaļ savam dēlam Pūru. Jajāti gribēja atdot savu valsti Pūru, taču dižciltīgie un viņa pavalstnieki tam nepiekrita. Tomēr, kad Jajāti pavalstniekiem pastāstīja par šī prinča diženumu, tie bija ar mieru atzīt Pūru par valdnieku. Tad imperators Jajāti atsacījās no ģimenes dzīves, pameta mājas un devās uz mežu.

25. PANTS

dhritjā bali-samah krišnē    prahrāda iva sad-grahah
āhartaišo ‘švamēdhānām    vriddhānām parjupāsakah

dhritjā — pacietībā; bali-samah — kā Bali Mahārādža; krišnē — Kungam
Šrī Krišnam; prahrāda — Prahlāda Mahārādža; iva — kā;
sat-grahah — bhakta; āhartā — darītājs; ēšah — šis bērns;
ašvamēdhānām — Ašvamēdhas upurēšana; vriddhānām — vecu un pieredzējušu cilvēku;
parjupāsakah — sekotājs.

TULKOJUMS

Šis bērns būs tikpat pacietīgs kā Bali Mahārādža, tikpat stingrs Kunga
Krišnas bhakta kā Prahlāda Mahārādža, viņš veiks daudzas ašvamēdhas
[zirgu] ziedošanas un sekos vecajiem un pieredzējušajiem.

SKAIDROJUMS

Bali Mahārādža ir viena no divpadsmit garīgās
kalpošanas autoritātēm. Bali Mahārādža ir dižena garīgās kalpošanas
autoritāte tāpēc, ka viņš Kungam par prieku ziedoja pilnīgi visu un
sarāva saites ar savu tā dēvēto garīgo skolotāju, kurš kavēja viņam veltīt
visu kalpošanā Kungam. Visaugstākā reliģiskās dzīves pilnība ir tīra
un neierobežota garīgā kalpošana Dievam Kungam, kurai nav nekādu
cēloņu un ko nekavē nekādas pasaulīgas saistības. Bali Mahārādža bija
apņēmies atdot visu, lai iepriecinātu Kungu, un neņēma vērā nekādus
šķēršļus. Bali Mahārādža ir mazdēls Prahlādam Mahārādžam, kurš arī ir
garīgās kalpošanas autoritāte. Bali Mahārādžas dzīve un attiecības ar
Višnu Vāmanadēvu ir aprakstītas Šrīmad Bhāgavatamas astotajā
dziedājumā (11.–24. nod.).

Prahlāda Mahārādža ir pilnīgs Kunga Krišnas (Višnu) bhakta. Kad
puisēnam bija tikai pieci gadi, tēvs Hiranjakašipu viņu stingri sodīja
par tīro kalpošanu Dievam Kungam. Prahlāda Mahārādža bija pirmais
Hiranjakašipu dēls, un viņa māti sauca par Kajādhu. Prahlāda
Mahārādža bija garīgās kalpošanas autoritāte tāpēc, ka viņa tēvu nogalināja
Kungs Nrisimhadēva, un tas parāda, ka pat tēvs nedrīkst būt par
šķērsli garīgās kalpošanas ceļā. Prahlādam bija četri dēli, un vecākais no
tiem Virocana bija minētā Bali Mahārādžas tēvs. Prahlādas Mahārādžas
darbība aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamas septītajā dziedājumā.

26. PANTS

rādžaršīnām džanajitā    šāstā čotpatha-gāminām
nigrahītā kalēr ēša    bhuvo dharmasja kāranāt

rādža-rišīnām — valdnieku, kas līdzinās gudrajiem; džanajitā — radītājs;
šāstā — sodītājs; ča — un; utpatha-gāminām — nekauņu;
nigrahītā — apgrūtinātājs; kalēh — strīdnieku; ēšah — šis; bhuvah — pasaules;
dharmasja — reliģijas; kāranāt — dēļ.

TULKOJUMS

Šis bērns būs tēvs gudrajiem valdniekiem. Gādājot par reliģiju un
mieru pasaulē, viņš sodīs nekauņas un strīdniekus.

SKAIDROJUMS

Gudrākais cilvēks pasaulē ir Dieva Kunga bhakta.
Ir dažādu veidu gudrie dažādās zināšanu nozarēs. Tāpēc, ja valdnieks
vai valsts galva nav visgudrākais, viņš savā valstī nevar valdīt pār visu
veidu gudrajiem. Mahārādžas Judhišthiras ģimenes karaliskajā
pēctecībā visi valdnieki bez izņēmuma bija savu laiku gudrākie cilvēki, un tas
pats tika pareģots arī par Mahārādžu Parīkšitu un viņa dēlu Mahārādžu
Džanamēdžaju, kuram vēl bija jāpiedzimst. Tādi gudri valdnieki varēja
sodīt Kali laikmeta nekauņas un strīdniekus. Kā būs redzams
nākamajās nodaļās, Mahārādža Parīkšits gribēja nogalināt Kali personifikāciju,
kas centās nokaut govi — miera un reliģijas simbolu. Kali laikmeta
pazīmes ir: (1) vīns, (2) sievietes, (3) azarta spēles un (4) lopkautuves.
Visu valstu gudrajiem vadītājiem no Mahārādža Parīkšita jāmācās, kā
uzturēt mieru un morāli, iegrožojot nekauņas un strīdniekus, un tos,
kuri lieto vīnu, pārkāpj laulību, nodarbojas ar azarta spēlēm un ēd
gaļu, kas nāk no rūpnieciskajām lopkautuvēm. Kali laikmetā cilvēkiem
ir atļauts pastāvīgi uzturēt visus šos dažādos strīdu avotus. Tad kā gan
valstī var būt miers un morāle? Tāpēc valstu tēviem ar bhakti jācenšas
kļūt gudrākiem, jāsoda disciplīnas pārkāpēji un jāiznīdē iepriekš
minētās ķildu pazīmes. Ja gribam, lai uguns labi degtu, tā jākurina ar sausu
malku. Slapja malka ir slikts kurināmais. Miers un morāle var plaukt
tikai tad, ja rīkojamies kā Mahārādža Parīkšits un viņa sekotāji.

27. PANTS

takšakād ātmano mritjum    dvidža-putropasardžitāt
prapatsjata upašrutja    mukta-sangah padam harēh

takšakāt — čūskasputna; ātmanah — paša; mritjum — nāve;
dvidža-putrabrāhmana dēls; upasardžitāt — sūtīta; prapatsjatē — radis patvērumu;
upašrutja — noklausījies; mukta-sangah — brīvs no jebkādas
pieķeršanās; padam — stāvokli; harēh — Dieva Kunga.

TULKOJUMS

Uzzinājis par gaidāmo nāvi, ko uzsūtīs brāhmana dēls čūskasputna
izskatā, Parīkšits atbrīvosies no visām materiālajām saitēm un uzticēs
sevi Dieva Personībai, rodot Viņā patvērumu.

SKAIDROJUMS

Materiāla pieķeršanās un patvērums pie Dieva
Kunga lotospēdām nesader kopā. Materiāla pieķeršanās nozīmē
neziņu par pārpasaulīgo laimi, ko dod patveršanās pie Dieva Kunga.
Garīgā kalpošana Kungam materiālajā pasaulē ir veids, kā mācīties
pārpasaulīgās attiecības ar Kungu, un, kad cilvēks iegūst briedumu, viņš
pilnīgi atbrīvojas no visām materiālajām saitēm un var atgriezties
mājās, atpakaļ pie Dieva. Mahārādža Parīkšits, kas vēl mātes klēpī bija
ļoti pieķēries Kungam, pastāvīgi atradās Kunga aizsardzībā, un tā
saucamais brīdinājums par nāvi, kurai vajadzēja iestāties septiņas dienas
pēc brāhmana dēla lāsta, patiesībā bija svētība, kas viņam deva
iespēju sagatavoties, lai atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Tā kā
Mahārādžu Parīkšitu pastāvīgi aizsargāja Dievs Kungs, viņš ar Kunga žēlastību
varētu izvairīties no lāsta sekām, taču neizmantoja šo nepelnīto
iespēju. Gluži otrādi, viņš izmantoja slikto gadījumu vislabākajā veidā.
Pateicoties šai iespējai, viņš septiņas dienas pēc kārtas no pareiza avota
klausījās Šrīmad Bhāgavatamu un tādējādi rada patvērumu pie Dieva
Kunga lotospēdām.

28. PANTS

džigjāsitātma-jāthārthjo    munēr vjāsa-sutād asau
hitvēdam nripa gangājām    jāsjatj addhākutobhajam

džigjāsita — jautājis; ātma-jāthārthjah — īstās zināšanas par patību;
munēh — no mācītā filozofa; vjāsa-sutāt — Vjāsas dēla; asau — viņš;
hitvā — atstājot; idam — šīs materiālās saites; nripa — ak, valdniek;
gangājām — Gangas krastā; jāsjati — aizies; addhā — tieši;
akutah-bhajam — dzīve bezbailībā.

TULKOJUMS

Uzdodot dižajam filozofam Vjāsadēvas dēlam jautājumus par īstajām
patības zināšanām, viņš atteiksies no visām materiālajām saitēm un
sasniegs dzīvi bezbailībā.

SKAIDROJUMS

Materiālās zināšanas nozīmē neziņu jautājumā par patību. Filozofija ir īsteno patības zināšanu jeb sevis apzināšanās meklējumi. Bez sevis apzināšanās filozofija ir sausi prātojumi vai laika un enerģijas izšķiešana. Šrīmad Bhāgavatama dod pareizās zināšanas par patību, un, klausoties Šrīmad Bhāgavatamu, cilvēks var atbrīvoties no materiālajām piesaistībām un ieiet bezbailības valstībā. Materiālā pasaule ir baiļu pilna. Tās iemītnieki ir ieslodzītie, kas vienmēr baidās. Cietumā neviens nedrīkst pārkāpt likumus un noteikumus, un, ja kāds tos neievēro, ieslodzījuma termiņš tiek pagarināts. Arī materiālā esamība pastāvīgi ir baiļu pilna. Šīs bailes vēl sauc par raizēm. Materiālajā dzīvē ikviena būtne jebkurā no dzīvības veidiem ir raižu pilna neatkarīgi no tā, vai pārkāpj dabas likumus vai ne. Atbrīve jeb mukti nozīmē atbrīvošanos no šīm pastāvīgajām raizēm. Tā ir iespējama tikai tad, kad raizes tiek pārveidotas par garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Šrīmad Bhāgavatama dod mums iespēju pārveidot raižu būtību no matērijas garā. To var izdarīt tādu mācītu filozofu sabiedrībā, kāds bija sevi izpratušais Šukadēva Gosvāmī, Šrī Vjāsadēvas diženais dēls. Saņēmis ziņu par gaidāmo nāvi, Mahārādža Parīkšits izmantoja iespēju un Šukadēvas Gosvāmī sabiedrībā sasniedza vēlamo mērķi.
Ir profesionāļi, kas atdarina šo Šrīmad Bhāgavatamas teikšanu un klausīšanos, un nejēgas, kas nāk uz šiem pasākumiem, domājot, ka atbrīvosies no materiālās pieķeršanās važām un sasniegs dzīvi bezbailībā. Tāda veida Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās ir tīrais izsmiekls, tāpēc neļausimies, lai mūs maldina tāda bhāgavatam saptāha, ko vada nožēlojami un alkatīgi ļaudis, kuri vēlas gūt materiālas baudas.

29. PANTS

iti rāgja upādišja    viprā džātaka-kovidāh
labdhāpačitajah sarvē    pratidžagmuh svakān grihān

iti — tā; rāgjē — valdniekam; upādišja — devuši padomu; viprāh — tie,
kas labi pārzina Vēdas; džātaka-kovidāh — kas zina astroloģiju un prot
veikt dzimšanas rituālus; labdha-apačitajah — tie, kas saņēmuši labu
atalgojumu; sarvē — visi; pratidžagmuh — atgriezās; svakān — savās;
grihān — mājās.

TULKOJUMS

Tā astroloģijas zinātāji un dzimšanas rituālu pratēji pastāstīja
valdniekam Judhišthiram par viņa dēla nākotni. Pēc tam, labi atalgoti, viņi
atgriezās savās mājās.

SKAIDROJUMS

Vēdas ir gan materiālo, gan garīgo zināšanu krātuve. Taču šo zināšanu mērķis ir pilnīga sevis apzināšanās. Citiem vārdiem sakot, Vēdas visādā ziņā vada civilizētu cilvēku. Cilvēka dzīve ir iespēja atbrīvoties no visām materiālajām ciešanām, tāpēc gan pasaulīgos jautājumos, gan garīgās atbrīves jautājumos ir jāseko Vēdu gudrībai. Agrāk pastāvēja īpaša saprātīgo cilvēku šķira, kas īpaši nodarbojās ar Vēdu zināšanām, un viņus sauca par viprām jeb tiem, kas apguvuši Vēdas. Vēdu zināšanām ir dažādas nozares, no kurām astroloģija un patoloģija ir ļoti svarīgas un ļaudīm nepieciešamas. Un tā saprātīgie cilvēki, kurus parasti sauc par brāhmaniem, apguva visas dažādās Vēdu zinību nozares, lai vadītu sabiedrību. Šie saprātīgie cilvēki nodarbojās pat ar militāro izglītību (Dhanur-vēdu); vipras bija arī šīs zināšanu daļas skolotāji, piemēram, Dronāčārja, Kripāčārja un citi.
Šajā pantā minētais vārds «vipra» ir ļoti būtisks. Starp viprām un brāhmaniem ir zināma atšķirība. Vipras ir karma-kāndas jeb auglīgās darbības zinātāji, kas sabiedrībā gādā par materiālo vajadzību piepildīšanu, turpretī brāhmaniem ir garīgās zināšanas par pārpasaulību. Šo zināšanu daļu sauc par gjāna-kāndu, un augstāk par to ir upāsanā-kānda. Upāsanā-kāndas augstākā virsotne ir garīgā kalpošana Kungam Višnu, un, kad brāhmani sasniedz pilnību, viņus sauc par vaišnaviem. Višnu godināšana ir visaugstākais godināšanas veids. Augstākā līmeņa brāhmani ir vaišnavi, kas pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam, un tāpēc Šrīmad Bhāgavatama, kas ir garīgās kalpošanas zinātne, vaišnaviem ir ļoti dārga. Un, kā paskaidrots Šrīmad Bhāgavatamas sākumā, šis darbs ir nobriedis Vēdu zināšanu auglis, un tajā apskatīti visaugstākie jautājumi, kas stāv pāri trijām kāndām: karma, gjāna un upāsana kāndai.
Starp karma-kāndas zinātājiem džātakas pratēji vipras bija labi astrologi, kas ar zvaigžņu laika aprēķiniem (lagnu) varēja paredzēt jaundzimušā bērna nākotni. Šādi prasmīgi džātaka-vipras piedalījās Mahārādžas Parīkšita dzimšanas ceremonijā, un bērna vectēvs Mahārādža Judhišthira viņus atalgoja, dodams daudz zelta, zemes, ciemu, graudu un citu vērtīgu un nepieciešamu lietu, arī govis. Sabiedrībai ir vajadzīgi šādi vipras, un valsts pienākums ir gādāt par viņu ērtībām, kā tas norādīts Vēdās. Prasmīgi vipras, saņemot no valsts labu atalgojumu, varēja kalpot cilvēkiem par brīvu, tādējādi šī Vēdu zināšanu daļa bija pieejama visiem.

30. PANTS

sa ēša lokē vikhjātah    parīkšid iti jat prabhuh
pūrvam drištam anudhjājan    parīkšēta narēšv iha

sah — viņš; ēšah — šajā; lokē — pasaulē; vikhjātah — slavens;
parīkšit — pārbaudītājs; iti — tā; jat — kas; prabhuh — ak, valdniek;
pūrvam — pirms; drištam — redzēts; anudhjājan — pastāvīgi apcerot;
parīkšēta — pārbaudīs; narēšu — katram cilvēkam; iha — šeit.

TULKOJUMS

Viņa dēls pasaulē kļūs slavens kā Parīkšits [pārbaudītājs], jo, meklējot
personību, ko redzējis pirms dzimšanas, viņš ieskatīsies visos cilvēkos.
Tā Parīkšits pastāvīgi domās par Dievu Kungu.

SKAIDROJUMS

Mahārādžam Parīkšitam ļoti paveicās, jo viņš ieraudzīja Dievu Kungu jau mātes klēpī, un tāpēc valdnieka apcerē Kungs pastāvīgi bija kopā ar viņu. Ja Dieva Kunga pārpasaulīgais veidols reiz ir iespiedies atmiņā, to nav iespējams aizmirst nekādos apstākļos. Kad mazais Parīkšits bija piedzimis, viņš pastāvīgi visus aplūkoja, lai redzētu, vai tā nav tā pati personība, ko viņš skatījis mātes klēpī. Bet neviens nespēja līdzināties Kungam vai būt pievilcīgāks par Viņu, tāpēc Parīkšits nevienu neatzina par Dievu Kungu. Bet, kad Mahārādža Parīkšits meklēja Dievu Kungu, Viņš bija pastāvīgi kopā ar to, un tādā veidā Mahārādža Parīkšits vienmēr garīgi kalpoja Kungam ar atcerēšanos.
Šrīla Džīva Gosvāmī šajā sakarībā norāda, ka ikviens bērns, kas no pašas bērnības gūst iespaidu par Dievu Kungu, noteikti kļūst par diženu bhaktu, kāds bija Mahārādža Parīkšits. Ne visi būs tik veiksmīgi kā Mahārādža Parīkšits, kuram bija iespēja redzēt Kungu jau mātes klēpī, bet, ja bērnam arī neuzsmaida tāda laime, viņš var kļūt laimīgs, ja to vēlas vecāki. Mans mūžs ir piemērs. Mans tēvs bija tīrs Dieva Kunga bhakta, un, kad man bija tikai pieci gadi, viņš man uzdāvināja mazas Rādhas un Krišnas Dievības. Spēlēdamies kopā ar māsu, es tās godināju un atdarināju ceremonijas, kas turpat blakus notika Rādhā-Govindas templī. Es pastāvīgi gāju uz netālo templi un visu redzēto atkārtoju ar savām rotaļu Dievībām, un tādā veidā Kungs man kļuva ļoti tuvs. Tēvs to visu vēroja. Vēlāk es šīs rotaļas pārtraucu un visu aizmirsu, jo bija jāiet skolā un augstskolā. Bet jaunībā, kad satiku savu garīgo skolotāju Šrī Šrīmad Bhaktisidhāntu Sarasvatī Gosvāmī Mahārādžu, es atjaunoju savu agrāko paradumu, un rotaļu Dievības tad kļuva par Dievībām, kuras pienācīgi godināju. Es to darīju līdz pat brīdim, kad sarāvu ģimenes saites, un esmu ļoti priecīgs, ka augstsirdīgais tēvs deva man pirmos iespaidus, kas vēlāk, pateicoties Viņa Dievišķajai Žēlastībai, pārauga pastāvīgā garīgajā kalpošanā. Arī Mahārādža Prahlāda norādīja, ka dievišķu attiecību iespaidi bērnam jāsaņem jau no pašas mazotnes, jo citādi var palaist garām iespēju, ko dod vērtīgais cilvēka mūžs, lai gan tas ir laicīgs tāpat kā visi pārējie.

31. PANTS

sa rādža-putro vavridhē    āšu šukla ivodupah
āpūrjamānah pitribhih    kāšthābhir iva so ‘nvaham

sah — tas; rādža-putrah — karaliskais princis; vavridhē — izauga;
āšu — ātri; šuklē — augošs mēness; iva — kā; udupah — mēness;
āpūrjamānah — bagātīgi; pitribhih — vecāku, kas sargāja; kāšthābhih — pilnīga attīstība;
iva — kā; sah — viņš; anvaham — dienu no dienas.

TULKOJUMS

Kā augošs mēness dienu no dienas kļūst lielāks, tā arī karaliskais
princis [Parīkšits], vecvecāku aprūpēts un aizsargāts, ātri izauga par staltu
jaunekli.

32. PANTS

jakšjamāno ‘švamēdhēna    gjāti-droha-džihāsajā
rādžā labdha-dhano dadhjau    nānjatra kara-dandajoh

jakšjamānah — gribēdams veikt; ašvamēdhēna — ar zirgu ziedošanas
ceremoniju; gjāti-droha — cīņa ar radiniekiem; džihāsajā — lai
atbrīvotos; rādžā — valdnieks Judhišthira; labdha-dhanah — lai iegūtu
bagātības; dadhjau — domāja; na anjatra — ne citādi;
kara-dandajoh — nodokļi un naudas sodi.

TULKOJUMS

Tad valdnieks Judhišthira sāka domāt, ka vajadzētu veikt zirga
ziedošanu, lai atbrīvotos no grēkiem par cīņu ar radiniekiem. Viņš bija
norūpējies par to, kur ņemt bagātības, jo nebija citu ienākumu, kā
naudas sodi un nodokļi.

SKAIDROJUMS

Kā brāhmaniem un viprām bija tiesības saņemt
pabalstu no valsts, tā valsts vadītājam bija tiesības ievākt nodokļus un
naudas sodus no pavalstniekiem. Pēc Kurukšētras kaujas valsts kase
bija tukša, un tāpēc nebija citas naudas, kā tā, ko ienesa nodokļi un
naudas sodi. Ar to pietika tikai valsts vajadzībām, un vairāk nekā
nebija, tāpēc valdnieks sāka domāt, kā dabūt naudu kaut kādā citādā
veidā, lai varētu veikt zirga ziedošanu. Mahārādža Judhišthira gribēja
izpildīt šo ceremoniju, sekojot Bhīšmadēvas norādījumam.

33. PANTS

tad abhiprētam ālakšja    bhrātaro ‘čjuta-čoditāh
dhanam prahīnam ādžahrur    udīčjām diši bhūrišah

tat — viņa; abhiprētam — prāta vēlmes; ālakšja — redzot;
bhrātarah — brāļi; ačjuta — nemaldīgais (Kungs Šrī Krišna); čoditāh — saņēmuši
padomu; dhanam — bagātības; prahīnam — savākt; ādžahruh — veica;
udīčjām — ziemeļu; diši — virzienā; bhūrišah — pietiekami.

TULKOJUMS

Saprazdami, ko savā sirdī vēlas valdnieks, viņa brāļi, sekodami
nemaldīgā Kunga Krišnas padomam, devās uz ziemeļiem un sagādāja
nepieciešamās bagātības [ko bija atstājis valdnieks Marutta].

SKAIDROJUMS

Mahārādža Marutta bija viens no diženajiem pasaules valdniekiem. Viņš valdīja ilgu laiku pirms Mahārādžas Judhišthiras. Marutta bija Mahārādžas Avikšita dēls un dižens Saules dieva dēla Jamarādžas godinātājs. Mahārādžas Maruttas brālis Samvarta bija lielā Brihaspati, mācītā padievu priestera, sāncensis. Marutta paveica Sankara-jagjas ziedošanu, un Dievs Kungs bija tik ļoti apmierināts, ka ar prieku uzticēja viņam zelta kalnu. Šī virsotne atrodas kaut kur Himalaju kalnos, un mūsdienu piedzīvojumu meklētāji var mēģināt to atrast. Mahārādža Marutta bija tik varens valdnieks, ka ziedošanas dienas beigās viņa pilī ieradās citu planētu padievi, kā Indra, Čandra un Brihaspati. Un, tā kā Mahārādžam piederēja zelta kalns, viņam šīs bagātības nekad netrūka. Ziedojuma altāra baldahīns bija no tīra zelta. Mahārādža katru dienu veica jagjas, un tika aicināti vairāki Vājulokas (gaisa planētu) iedzīvotāji pārbaudīt ceremonijām sagatavoto ēdienu labumu. Padievus ceremonijā vadīja Višvadēva.
Ar pastāvīgu dievbijīgu darbību Mahārādža Marutta pilnīgi atbrīvoja savu valsti no slimībām. Par viņa lielajām ziedošanām priecājās Dēvalokas un Pitrilokas, kā arī visu citu augstāko planētu iedzīvotāji. Marutta ik dienas mācītajiem brāhmaniem izdalīja gultas piederumus, greznus sēdekļus, palankīnus un daudz zelta. Debesu valdnieks Indradeva bija ļoti apmierināts ar Mahārādžas Maruttas dāsnumu un neskaitāmajām ziedošanām, tāpēc vienmēr vēlēja viņam labu. Pateicoties saviem dievbijīgajiem darbiem, Mahārādža Marutta visu mūžu bija jauns un valdīja pār pasauli tūkstoš gadu. Kopā ar viņu bija apmierinātie pavalstnieki, ministri, laulātā draudzene, dēli un brāļi. Viņa dievbijīgās darbības garu cildināja pat Kungs Šrī Krišna. Savu vienīgo meitu Mahārādža Marutta atdeva par sievu Maharši Angiram un ar tā svētību valdnieks nonāca debesu valstībā. Vispirms Mahārādža vēlējās, lai par viņa ziedošanu virspriesteri kļūtu mācītais Brihaspati, taču padievs no tā atteicās, jo valdnieks bija tikai cilvēks, zemes iemītnieks. Marutta par to ļoti bēdājās, bet, uzklausot Nāradas Muni padomu, viņš iecēla Samvartu par virspriesteri, un viss izdevās ļoti labi.
Panākumi noteikta veida ziedošanā ir pilnīgi atkarīgi no virspriestera. Šai laikmetā visas ziedošanas ir aizliegtas, jo starp tā saucamajiem brāhmaniem, kas ir tikai brāhmanu dēli, kuriem nepiemīt brahmaniskās īpašības, nav mācītu priesteru. Tāpēc vienīgā ziedošana, kas ieteikta Kali laikmetā, ir Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu uzsāktā sankīrtana-jagja.

34. PANTS

tēna sambhrita-sambhāro    dharma-putro judhišthirah
vādžimēdhais tribhir bhīto    jagjaih samajadžad dharim

tēna — ar šo bagātību; sambhrita — savāca; sambhārah — sastāvdaļas;
dharma-putrah — dievbijīgais valdnieks; judhišthirah — Judhišthira;
vādžimēdhaih — zirga ziedošanām; tribhih — trīs reizes;
bhītah — baidīdamies pēc Kurukšētras kaujas; jagjaih — ziedošanas;
samajadžat — pilnīgi godāta; harim — Dieva Personība.

TULKOJUMS

Izmantojot šīs bagātības, valdnieks sagādāja visu vajadzīgo trijām
zirgu ziedošanām. Tā dievbijīgais valdnieks Judhišthira, kuru pēc
Kurukšētras kaujas bija pārņēmušas bailes, iepriecināja Kungu Hari, Dieva
Personību.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira, slavenais, dievbijīgais un lieliskais pasaules valdnieks, pēc Kurukšētras kaujas bija baiļu pārņemts, jo bija nogalināti ļoti daudzi cilvēki, un tas viss notika tikai tādēļ, lai viņš iegūtu troni. Tāpēc Mahārādža Judhišthira uzņēmās atbildību par karā nodarītajiem grēkiem un, lai no tiem atbrīvotos, gribēja veikt trīs ziedošanas, kurās uz altāra tiek upurēti zirgi. Šādi ziedojumi ir ļoti dārgi. Lai savāktu nepieciešamo milzīgo zelta daudzumu, pat Mahārādžam Judhišthiram bija vajadzīgs Mahārādžas Maruttas un viņa apdāvināto brāhmanu atstātais zelts. Mācītie brāhmani nespēja aiznest visu zeltu, ko bija dāvājis Mahārādža Marutta, un tāpēc lielāko dāvanas daļu viņi atstāja. Arī Mahārādža Marutta neņēma atpakaļ dāvināto zeltu. Atkritumos tika izmesti arī visi ziedošanā lietotie zelta trauki un rīki, un tā visi šie zelta kalni stāvēja bez īpašnieka, līdz Mahārādža Judhišthira paņēma zeltu savām vajadzībām. Kungs Šrī Krišna ieteica Mahārādžas Judhišthiras brāļiem paņemt šos dārgumus, jo tie piederēja valdniekam. Visbrīnumainākais ir tas, ka neviens valsts pilsonis neņēma zeltu, kurš bija palicis bez īpašnieka, rūpnieciskām vajadzībām vai kaut kam tamlīdzīgam. Tas nozīmē, ka valsts pilsoņiem bija viss dzīvei nepieciešamais, viņi bija pilnīgi apmierināti un tāpēc nevēlējās nodarboties ar nevajadzīgu ražošanu jutekļu apmierinājumam. Arī Mahārādža Judhišthira izmantoja zelta kalnus tikai tāpēc, lai veiktu ziedošanas un iepriecinātu Dieva Augstāko Personību Hari. Viņš nevēlējās to visu glabāt dārgumu krātuvē.
Mums ir jāmācās no Mahārādžas Judhišthiras. Viņš baidījās par kaujas laukā nodarītajiem grēkiem, tāpēc gribēja iepriecināt augstāko autoritāti. Tas norāda, ka mēs, veikdami savus ikdienas pienākumus, negribot vai nezinot grēkojam, un, lai atbrīvotos no šādu netīšu noziegumu sekām, mums jāpilda svētajos rakstos ieteiktās ziedošanas. Bhagavad-gītā Kungs norāda (jagjārthāt karmano ‘njatra loko ‘jam karma-bandhanah), ka cilvēkam jāpilda rakstos ieteiktās ziedošanas, lai atbrīvotos no visas nelikumīgās darbības vai pat iespējamo nejaušo noziegumu sekām. Tādā veidā cilvēks var būt brīvs no visiem grēkiem. Kas tā nedara, bet strādā pašlabumam vai jutekļu apmierināšanai, tam jācieš par visiem nodarītajiem grēkiem. Tāpēc galvenais ziedošanas mērķis ir iepriecināt Dieva Personību Hari. Ziedošanas veidi var būt dažādi atkarībā no laika, vietas un cilvēka, taču visos laikos un apstākļos mērķis ir viens, t.i., Visaugstā Kunga Hari iepriecināšana. Lūk, ko nozīmē dievbijīga dzīve, un tāda dzīve visai pasaulei var atnest mieru un labklājību. Mahārādža Judhišthira, būdams nevainojams un dievbijīgs pasaules valdnieks, sekoja šiem norādījumiem.
Mahārādža Judhišthira vadīja valsti, un valdniekam ir atļauts nogalināt cilvēkus un dzīvniekus. Ja, pildot savus pienākumus, grēkoja arī viņš, tad mēs varam iedomāties, cik daudz apzināti vai neapzināti grēko nemācītie Kali-jugas cilvēki, kuriem nav nekādas iespējas veikt ziedošanas Visaugstā Kunga iepriecināšanai. Tāpēc Bhāgavatama norāda, ka cilvēka galvenais pienākums ir iepriecināt Visaugsto Kungu ar savu darbu (Bhāg.1.2.13).
Lai kur arī cilvēks atrastos, no kādas kopienas vai kastas nāktu, lai kāda būtu viņa pārliecība un kāda veida pienākumu viņš pildītu, viņam jābūt ar mieru veikt ziedošanas atbilstoši vietai, laikam un cilvēkiem, kā tas norādīts rakstos. Vēdu raksti Kali-jugas cilvēkiem iesaka slavināt Kungu, daudzinot Krišnas svēto vārdu (kīrtanād ēva krišnasja mukta-sangah param vradžēt) bez apvainojumiem. Tādā veidā cilvēks var atbrīvoties no visiem grēkiem un sasniegt augstāko dzīves pilnību, atgriežoties mājās, atpakaļ pie Dieva. Mēs par to jau esam runājuši ne vienreiz vien dažādās šī diženā darba vietās, it īpaši ievadā, kur apskatīta Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu dzīve, tomēr atkārtojam to vēlreiz, lai virzītu sabiedrību uz mieru un labklājību.
Dievs Kungs Bhagavad-gītā ir atklāti norādījis, kas Viņu visvairāk iepriecina, un šo paņēmienu savā dzīvē un sludināšanā praktiski ir parādījis Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu. Vislabākais veids, kā šajā tumšajā strīdu un domstarpību laikmetā veikt jagjas jeb ziedošanas, lai iepriecinātu Visaugsto Kungu Hari (Dieva Personību, kas atbrīvo mūs no visām esamības ciešanām), ir sekot Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu paraugam.
Lai sagādātu visu vajadzīgo zirgu ziedošanas jagjām laikā, kad nekā netrūka, Mahārādžam Judhišthiram bija vajadzīgi zelta kalni, tāpēc mums grūti pat iedomāties par šādām jagjām tagad, kad trūkst vai pilnīgi nav zelta. Pašlaik mums ir tikai papīra kaudzes un solījumi, ka mūsdienu civilizācijas ekonomiskā attīstība to pārvērtīs zeltā, un mēs nevaram tērēt bagātības tā, kā to darīja Mahārādža Judhišthira ne individuāli, ne kolektīvi, ne ar valsts atbalstu. Tāpēc šim laikmetam vispiemērotākais ir paņēmiens, ko saskaņā ar šāstrām ieteica Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu. Tas neprasa nekādus izdevumus un var dot daudz vairāk labuma nekā visas dārgās jagjas.
Zirgu vai govju ziedošanas jagju, kas tiek veikta saskaņā ar Vēdām, nedrīkst kļūdaini uzskatīt par dzīvnieku nogalināšanu. Gluži otrādi, jagjā piedāvātajiem dzīvniekiem ar pārpasaulīgo Vēdu himnu daudzināšanas spēku tika dota jauna dzīvība. Ja Vēdu himnas skaita pareizi, tad tām ir pavisam cita iedarbība, nekā spēj iedomāties parastie ļaudis. Visas Vēda-mantras ir praktiskas, un piemērs tam ir dzīvības spēku atgriešana ziedotajam dzīvniekam.
Mūsu laikmeta tā saucamie brāhmani vai priesteri nespēj tik pareizi daudzināt Vēdu himnas. Neapmācītie divkārt dzimušo ģimeņu pēcteči ļoti atšķiras no saviem senčiem un tāpēc tiek uzskatīti par šūdrām jeb vienreiz dzimušajiem. Vienreiz dzimušie nespēj pareizi daudzināt Vēdu himnas, tādēļ sākotnējo himnu daudzināšanai vairs nav praktiskas nozīmes.
Lai visus šos cilvēkus glābtu, Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu ieteica sankīrtanas kustību jeb jagju, kas der visiem praktiskajiem nolūkiem. Tādējādi šī laikmeta cilvēkiem ļoti svarīgi iet pa šo drošo un autoritāšu atzīto ceļu.

35. PANTS

āhūto bhagavān rāgjā    jādžajitvā dvidžair nripam
uvāsa katičin māsān    suhridām prija-kāmjajā

āhūtah — saukts; bhagavān — Kunga Krišnas, Dieva Personības;
rāgjā — valdnieka; jādžajitvā — lai veiktu; dvidžaih — mācīto brāhmanu;
nripam — valdnieka labad; uvāsa — dzīvoja; katičit — dažus; māsān — mēnešus;
suhridām — radinieku dēļ; prija-kāmjajā — par prieku.

TULKOJUMS

Dieva Personība, Kungs Šrī Krišna, kas bija ielūgts uz Mahārādža
Judhišthiras ziedošanām, raudzījās, lai tās veiktu īsteni [divreiz dzimuši]
brāhmani. Pēc tam radiniekiem par prieku, Kungs tur uzkavējās vēl
vairākus mēnešus.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira uzaicināja Kungu Šrī Krišnu
pārraudzīt jagjas, un Kungs, pildīdams sava vecākā brālēna
norādījumus, rūpējās, lai jagjas veiktu mācīti divreiz dzimuši brāhmani.
Piedzimšana brāhmanu ģimenē vēl nepadara cilvēku par labu jagju
veicēju. Ar atbilstošu apmācību un īstena āčārjas iesvētību jāsaņem otrā
dzimšana. Vienreiz dzimušie brāhmanu pēcteči ir tādā pašā līmenī kā
vienreiz dzimušie šūdras, un šādi brahma-bandhu jeb nepieciešamās
īpašības neieguvušie vienreiz dzimušie pēcteči neder nekādu reliģisko
rituālu vai Vēdu ceremoniju veikšanai. Kungam Šrī Krišnam bija
uzticēts gādāt par kārtību šajā ziņā, un Viņš, būdams pilnīgs, rūpējās, lai
jagjas veiktu īsteni divreiz dzimuši brāhmani un tās būtu veiksmīgas.

36. PANTS

tato rāgjābhjanugjātah    krišnajā saha-bandhubhih
jajau dvāravatīm brahman    sārdžuno jadubhir vritah

tatah — pēc tam; rāgjā — valdnieka; abhjanugjātah — saņēmis atļauju;
krišnajā — kā arī Draupadī; saha — kopā ar; bandhubhih — citiem
radiem; jajau — devās; dvāravatīm — Dvārakā-dhāmu; brahman — ak,
brāhmani; sa-ardžunah — kopā ar Ardžunu; jadubhih — Jadu dzimtas
locekļu; vritah — lokā.

TULKOJUMS

Ak, Šaunaka, pēc tam Kungs, atvadījies no valdnieka Judhišthiras,
Draupadī un citiem radiniekiem, devās uz Dvārakas pilsētu. Viņu
pavadīja Ardžuna un Jadu dzimtas locekļi.

SKAIDROJUMS

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma divpadsmitajai nodaļai «Valdnieka Parīkšita dzimšana».



Tālāk:

Trīspadsmitā nodaļa Dhritarāštra atstāj mājas