Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.1

null

PIRMĀ NODAĻA

Gudro jautājumi

1. PANTS

om namo bhagavatē vāsudēvāja

džanmādj asja jato ‘nvajād itarataš čārthēšv abhigjah svarāt
    tēnē brahma hridā ja ādi-kavajē muhjanti jat sūrajah
tēdžo-vāri-mridām jathā vinimajo jatra tri-sargo ‘mrišā
    dhāmnā svēna sadā nirasta-kuhakam satjam param dhīmahi

om — mans Kungs; namah — pazemīgi noliecos; bhagavatē — Dieva
Personības priekšā; vāsudēvāja — Vāsudēvas (Vasudēvas dēla) jeb
Kunga Šrī Krišnas, sākotnējā Kunga priekšā; džanma-ādi — radīšana,
uzturēšana un iznīcināšana; asja — izpausto Visumu; jatah — no kura;
anvajāt — tieši; itaratah — netieši; ča — un; arthēšu — nolūki;
abhigjah — ar pilnu apziņu; sva-rāt — pilnīgi neatkarīgs; tēnē — ielika;
brahma — Vēdu zināšanas; hridā — sirds apziņa; jah — kurš;
ādi-kavajē — sākotnējai radītajai būtnei; muhjanti — maldās; jat — par kuru;
sūrajah — diženi gudrie un padievi; tēdžah — uguns; vāri — ūdens; mridām — zeme;
jathā — tāpat kā; vinimajah — darbība un pretdarbība; jatra — pēc kā;
tri-sargah — trīs radīšanas veidi, radošās spējas; amrišā — gandrīz īstas;
dhāmnā — ar visiem pārpasaulīgajiem piederumiem;
svēna — pašpietiekami; sadā — vienmēr; nirasta — noliegums ar neesamību;
kuhakam — maldi; satjam — patiesība; param — absolūtā; dhīmahi — meditāciju uz.

TULKOJUMS

Mans Kungs Šrī Krišna, Vasudēvas dēls, visu caurstrāvojošā Dieva Personība, es pazemīgi noliecos Tavā priekšā. Es meditēju uz Kungu Šrī Krišnu, jo Viņš ir Absolūtā Patiesība un izpausto Visumu radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas visu cēloņu pirmcēlonis. Viņš tieši un netieši apzinās visas izpausmes un ir neatkarīgs, jo nav augstāka cēloņa par Viņu. Vienīgais Kungs pirmais ielika Vēdu zināšanas Brahmādžī, sākotnējās dzīvās būtnes, sirdī. Viņš maldina pat diženus gudros un padievus, kuri maldās gluži kā cilvēks, kurš redz ūdeni ugunī un zemi ūdenī. Vienīgi pateicoties Viņam, materiālie Visumi, kurus uz laiku izpauž triju materiālās dabas īpašību mijiedarbības, izskatās patiesi, lai gan tie ir nereāli. Tāpēc es meditēju uz Viņu, Kungu Šrī Krišnu, kurš mūžīgi atrodas pārpasaulīgajā mājvietā, kas ir vienmēr brīva no maldīgajām materiālās pasaules izpausmēm. Es meditēju uz Viņu, jo Viņš ir Absolūtā Patiesība.

SKAIDROJUMS

Noliekšanās Dieva Personības Vāsudēvas priekšā tieši norāda uz Kungu Šrī Krišnu, kurš ir Vasudēvas un Dēvakī dievišķais dēls. Sīkāk tas tiks izskaidrots šajā darbā. Šai pantā Šrī Vjāsadēva apgalvo, ka Šrī Krišna ir sākotnējā Dieva Personība, un visi pārējie ir tiešas vai netiešas Viņa pilnīgās daļas vai daļu daļas. Šrīla Džīva Gosvāmī ir pat sīkāk izskaidrojis šo jautājumu darbā «Krišna-sandarbha». Un Brahma, sākotnējā dzīvā būtne, ir dziļi izklāstījis šo tēmu par Šrī Krišnu traktātā Brahma-samhita. Arī Sāmavēdas Upanišadā teikts, ka Kungs Šrī Krišna ir dievišķais Dēvakī dēls. Tāpēc pirmais šīs lūgšanas izteikums norāda, ka Kungs Šrī Krišna ir sākotnējais Kungs, un, ja Dieva Absolūto Personību vispār sauc kādā vārdā, tad šim vārdam jābūt «Krišna», kas nozīmē «visupievilcīgais». Daudzās Bhagavad-gītas vietās Kungs norāda, ka Viņš ir sākotnējā Dieva Personība, un to apstiprina Ardžuna, kā arī tādi diženi gudrie kā Nārada, Vjāsa un daudzi citi. Arī Padma Purānā teikts, ka no neskaitāmajiem Dieva Kunga vārdiem galvenais ir «Krišna». Vārds «Vāsudēva» norāda uz Dieva Personības pilnīgo daļu, un šis pants runā par visdažādākajiem Dieva Kunga veidoliem, kas neatšķiras no Vāsudēvas. Vārds «Vāsudēva» īpaši attiecas uz Vasudēvas un Dēvakī dievišķo dēlu. Uz Šrī Krišnu vienmēr meditē paramahamsas, kuri ir vispilnīgākie no cilvēkiem atsacīšanās dzīves kārtā.
Vāsudēva jeb Kungs Šrī Krišna ir visu cēloņu cēlonis. Viss pastāvošais izplūst no Dieva Kunga. Kā tas notiek, paskaidrots tālākajās šī darba nodaļās. Mahāprabhu Šrī Čaitanja nosauca Bhāgavatamu par neaptraipīto Purānu, jo tā satur pārpasaulīgo vēstījumu par Dieva Personību Šrī Krišnu. Arī Šrīmad Bhāgavatamas vēsture ir cildena. Bhāgavatamu sastādīja Šrī Vjāsadēva, kad viņš bija sasniedzis pārpasaulīgo zināšanu briedumu. Viņš to uzrakstīja, sekojot sava garīgā skolotāja Šrī Nāradadžī norādījumiem. Vjāsadēva sastādīja visus Vēdu rakstus, kuros ietilpst četras Vēdu daļas, Vēdānta-sūtra (jeb Brahma-sūtras), Purānas, Mahābhārata un citi raksti. Tomēr viņš nebija apmierināts. Garīgais skolotājs redzēja Vjāsadēvas neapmierinātību un ieteica aprakstīt Kunga Šrī Krišnas pārpasaulīgo darbību. Īpaši tā ir izklāstīta Bhāgavatamas desmitajā dziedājumā. Bet, lai cilvēks saprastu tās būtību, viņam jāiet uz priekšu pakāpeniski, attīstot zināšanas par kategorijām.
Filozofisks prāts gluži dabiski vēlas uzzināt, no kurienes radusies pasaule. Redzot naktī pie debesīm zvaigznes, cilvēks parasti sāk prātot, kas tur varētu dzīvot. Cilvēkam šādi jautājumi ir dabiski, jo viņam ir augstāk attīstīta apziņa nekā dzīvniekam. Šrīmad Bhāgavatamas autors tieši atbild uz šādiem jautājumiem. Viņš norāda, ka Kungs Šrī Krišna ir visa radītā avots. Krišna ir ne tikai Visuma radītājs, bet arī iznīcinātājs. Izpaustā kosmiskā daba tiek radīta noteiktā laikā ar Dieva Kunga gribu. Tā kādu laiku tiek uzturēta un tad atkal iznīcināta, kad Viņš to vēlas. Tāpēc aiz visas kosmiskās darbības stāv augstākā griba. Protams, ir visdažādāko veidu ateisti, kas netic radītāja esamībai, bet tā visa cēlonis ir zināšanu trūkums. Piemēram, mūsdienu zinātnieki ir radījuši kosmiskos pavadoņus, tādā vai citādā veidā šie pavadoņi tiek nogādāti kosmiskajā telpā, kur tie kādu laiku lido, un zinātnieki no liela attāluma tos vada. Gluži tāpat Dieva Personība ar saprātu vada visus Visumus ar to neskaitāmajām zvaigznēm un planētām.
Vēdu rakstos teikts, ka Absolūtā Patiesība, Dieva Personība, ir galvenā no visām dzīvajām personībām. Visas būtnes, sākot ar pirmo radīto būtni Brahmu un beidzot ar vismazāko skudriņu, ir individuālas. Un augstāk par Brahmu ir vēl citas individuālās būtnes, arī Dieva Personība ir tāda dzīvā būtne. Viņš ir individuāls tāpat kā visas pārējās būtnes. Taču Visaugstajam Kungam jeb augstākajai dzīvajai būtnei ir visizcilākais saprāts, un Viņam pieder ļoti daudzveidīgas, ārkārtīgi augstas neaptveramas enerģijas. Ja cilvēka prāts spēj radīt kosmisko kuģi, tad viegli var iedomāties, ka augstāks prāts var radīt daudz brīnumainākas lietas. Saprātīgs cilvēks viegli pieņem šo domu, bet stūrgalvīgie ateisti tai nekad nepiekrīt. Tomēr Šrīla Vjāsadēva tūlīt atzīst augstāko saprātu par paramēšvaru. Viņš pazemīgi noliecas augstākā saprāta priekšā, ko uzrunā par paru jeb paramēšvaru — Dieva Augstāko Personību. Un šis paramēšvara ir Šrī Krišna, kā tas norādīts Bhagavad-gītā un citos Šrī Vjāsadēvas rakstos, it īpaši Šrīmad Bhāgavatamā. Bhagavad-gītā Kungs apgalvo, ka Viņš ir vienīgā para-tatva (augstākā patiesība). Tāpēc Šrī Vjāsadēva tūlīt godina para-tatvu, Šrī Krišnu, kura pārpasaulīgā darbība aprakstīta desmitajā dziedājumā.
Negodīgi cilvēki uzreiz sāk lasīt desmito dziedājumu, it īpaši tās piecas nodaļas, kurās aprakstīta Kunga rāsas deja. Tā ir visnoslēpumainākā Šrīmad Bhāgavatamas daļa. Ja cilvēks nav pilnīgi apguvis pārpasaulīgās zināšanas par Dievu Kungu, viņš noteikti pārprot Kunga godināmās pārpasaulīgās rotaļas, kuras sauc par rāsas deju jeb mīlestību uz gopī. Tie ir augsti garīgi jautājumi, un tikai atbrīvotas personības, kuras pakāpeniski pacēlušās līdz paramahamsas līmenim, var pārpasaulīgi baudīt rāsas deju. Tāpēc Šrīla Vjāsadēva dod lasītājiem iespēju pakāpeniski izkopt garīgo apzināšanos, lai tie patiešām varētu nobaudīt Dieva Kunga rotaļu būtību. Vjāsadēva ar nolūku min Gājatrī mantru, dhīmahi. Gājatrī mantra domāta garīgi attīstītiem cilvēkiem. Kad cilvēks ir guvis panākumus Gājatrī mantras skaitīšanā, viņš var sākt izprast Dieva Kunga pārpasaulīgo stāvokli. Tāpēc, lai veiksmīgi daudzinātu Gājatrī mantru un nonāktu līmenī, kurā var pārpasaulīgi apzināties Kungu, Viņa vārdu, slavu, īpašības un tā tālāk, jāiegūst brahmaniskās īpašības jeb stingri jānostājas skaidrībā.
Šrīmad Bhāgavatama ir vēstījums par Dieva Kunga svarūpu, ko Kungs izpauž ar savu iekšējo spēju, un tā atšķiras no ārējās spējas, kura izpaužas mums redzamajā kosmiskajā pasaulē. Šrīla Vjāsadēva šajā šlokā skaidri parāda atšķirību starp abām spējām. Šrī Vjāsadēva norāda, ka izpaustā iekšējā spēja ir īsta, turpretī ārējā izpaustā enerģija materiālās esamības izskatā ir nepastāvīga un maldīga kā mirāža tuksnesī. Mirāžā patiesībā nav ūdens. Tā tikai izskatās pēc ūdens. Īstais ūdens ir kaut kur citur. Izpaustā kosmiskā pasaule šķiet reāla. Bet realitāte, no kuras tā ir tikai ēna, atrodas garīgajā valstībā. Absolūtā Patiesība ir garīgajās, nevis materiālajās debesīs. Materiālajās debesīs viss ir relatīva patiesība. Tas nozīmē, ka viena patiesība ir atkarīga no kaut kā cita. Kosmiskā pasaule ir radusies no triju dabas īpašību mijiedarbībām, un laicīgās izpausmes ir radītas tā, lai šķistu reālas saistītās dvēseles apjukušajam prātam, bet saistītās dvēseles atrodas ārkārtīgi daudzos dzīvo būtņu veidos, arī augstāko padievu — Brahmas, Indras, Čandras un citu — veidolos. Patiesībā izpaustajā pasaulē nav realitātes. Tā tikai izskatās patiesa, pateicoties īstajai realitātei, kas pastāv garīgajā valstībā, kurā mūžīgi atrodas Dieva Personība ar saviem pārpasaulīgajiem piederumiem.
Sarežģītās celtnes galvenais inženieris pats nepiedalās celtniecībā, bet viņš pārzina pilnīgi visas būves detaļas, jo viss notiek viņa vadībā. Viņš zina visu par celtni gan tieši, gan netieši. Gluži tāpat Dieva Personība, kura ir šīs kosmiskās pasaules augstākais inženieris, zina pilnīgi visu, lai gan tiešo darbu izpilda padievi. Materiālajā pasaulē, sākot ar Brahmu un beidzot ar visniecīgāko skudriņu, neviens nav neatkarīgs. Visur var sajust Dieva Kunga klātbūtni. Visas materiālās pamatvielas, kā arī garīgās dzirkstis izplūst vienīgi no Viņa. Viss, kas radīts materiālajā pasaulē, ir tikai divu enerģiju (materiālās un garīgās) mijiedarbība, un šīs enerģijas izplūst no Absolūtās Patiesības, Dieva Personības Šrī Krišnas. Ķīmiķis laboratorijā var radīt ūdeni, sajaucot ūdeņradi ar skābekli. Bet patiesībā dzīvā būtne darbojas Visaugstā Kunga vadītajā laboratorijā. Un arī visus materiālus, ar kuriem tā darbojas, ir devis Dievs Kungs. Kungs zina visu gan tieši, gan netieši, apzinās visas sīkākās detaļas un ir pilnīgi neatkarīgs. Viņš ir kā zelta raktuve, un kosmiskās pasaules ar to daudzajiem veidojumiem ir kā zelta priekšmeti, piemēram, zelta gredzeni, kaklarotas un tā tālāk. Zelta gredzens un zelta kaklarota pēc īpašībām neatšķiras no zelta, kas ir raktuvēs, bet raktuvēs ir citāds zelta daudzums. Tāpēc Absolūtā Patiesība vienlaicīgi ir viena un dažāda. Nekas nav pilnīgi vienāds ar Absolūto Patiesību, bet tajā pat laikā nekas nav neatkarīgs no Tās.
Visas saistītās dvēseles, sākot ar Brahmu, kurš izveido visu Visumu, līdz pat niecīgākajai skudriņai, kaut ko rada, bet neviena nav neatkarīga no Visaugstā Kunga. Materiālists kļūdaini uzskata sevi par vienīgo radītāju. To sauc par maiju jeb maldiem. Savu trūcīgo zināšanu dēļ materiālisti nespēj redzēt neko ārpus savu nepilnīgo jutekļu uztveres lauka un tāpēc domā, ka matērija veidojas pati par sevi, to nevada nekāds augstāks saprāts. Šrīla Vjāsadēva šajā šlokā to pilnīgi atspēko: «Tā kā pilnīgais veselums jeb Absolūtā Patiesība ir visa avots, nekas nevar būt neatkarīgs no Absolūtās Patiesības ķermeņa.» Viss, kas notiek ar ķermeni, ātri kļūst zināms iemiesotajam. Līdzīgi materiālā pasaule ir absolūtā veseluma ķermenis. Tāpēc Absolūts tieši un netieši zina visu, kas notiek pasaulē.
Arī šruti-mantrā teikts, ka absolūtais veselums jeb Brahmans ir visa pirmavots. Viss izplūst no Viņa, Viņš uztur visu, un beigās viss ieplūst Viņā. Tāds ir dabas likums. Tas pats apstiprināts smriti-mantrā. Tur teikts, ka avots, no kura viss izplūst Brahmas laikmeta sākumā, un krātuve, kurā viss galu galā ieiet, ir Absolūtā Patiesība jeb Brahmans. Materiālistiskie zinātnieki uzskata kā pašu par sevi saprotamu, ka planētu sistēmas pirmavots ir Saule, bet viņi nespēj izskaidrot, no kurienes radusies pati Saule. Šai pantā ir pateikts, kas ir pirmavots. Saskaņā ar Vēdu rakstiem Brahma, kuru var salīdzināt ar Sauli, nav augstākais radītājs. Šajā šlokā teikts, ka Brahmam Vēdu zināšanas mācīja Dieva Personība. Var iebilst, ka Brahma ir sākotnējā dzīvā būtne, tāpēc viņu neviens nav varējis ietekmēt, jo tajā laikā nav bijis nevienas citas dzīvās būtnes. Taču šai pantā teikts, ka Visaugstais Kungs iedvesmoja pakārtoto radītāju Brahmu, lai Brahma varētu īstenot savu radīšanas uzdevumu. Tātad augstākais saprāts, kas stāv aiz visa radītā, ir Absolūtais Dievs Šrī Krišna. Bhagavad-gītā Kungs Šrī Krišna norāda, ka Viņš ir vienīgais, kas uzrauga radošo enerģiju prakriti, kura veido visas matērijas kopumu. Tāpēc Šrī Vjāsadēva godina nevis Brahmu, bet gan Visaugsto Kungu, kurš vada Brahmas radošo darbu. Šajā šlokā īpaši svarīgi ir vārdi «abhigjah» un «svarāt». Šie vārdi atšķir Kungu no visām pārējām dzīvajām būtnēm. Neviena cita būtne nav ne abhigjah, ne svarāt. Tas ir, neviens neapzinās pilnīgi visu un nav pilnīgi neatkarīgs. Pat Brahmam, lai radītu, nākas meditēt uz Visaugsto Kungu. Ko tad var teikt par tādiem lieliem zinātniekiem kā Einšteins? Šādu zinātnieku smadzenes noteikti nav cilvēku radītas. Zinātnieki nespēj izgatavot šādas smadzenes, nemaz jau nerunājot par muļķa ateistiem, kuri nepakļaujas Dieva Kunga autoritātei. Pat mājāvādī impersonālisti, kuri lielās, ka var saplūst ar Kungu, nav ne abhigjah, ne svarāt. Šādiem impersonālistiem jāpakļauj sevi smagām askēzēm, lai iegūtu zināšanas un saplūstu ar Kungu. Bet galu galā viņi kļūst atkarīgi no kāda bagāta mācekļa, kurš dod naudu klosteru un tempļu celtniecībai. Tādiem ateistiem kā Rāvana un Hiranjakašipu, pirms viņi varēja ņirgāties par Dieva Kunga autoritāti, nācās iziet smagas askēzes. Bet galu galā tie izrādījās bezpalīdzīgi un nevarēja neko izdarīt, kad Kungs atnāca pie viņiem kā ļaunā nāve. Tas pats notiek ar mūsdienu ateistiem, kuri uzdrīkstas ņirgāties par Dieva Kunga autoritāti. Viņus sagaida līdzīgs gals, jo vēsture atkārtojas. Ja cilvēks kādreiz noraida Dieva Kunga autoritāti, tad viņu soda daba un tās likumi. Tas apstiprināts Bhagavad-gītas slavenajā pantā jadā jadā hi dharmasja glānih: «Ja kādreiz kaut kur pagrimst dharma un pārsvaru gūst adharma, tad Es, ak, Ardžuna, ierodos pats.» (Bg.4.7.)
To, ka Visaugstais Kungs ir visādā ziņā pilnīgs, apstiprina visas šruti-mantras. Šruti-mantrās teikts, ka visupilnīgais Kungs ir paskatījies uz matēriju un tādā veidā radījis visas dzīvās būtnes. Dzīvās būtnes ir neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, un Kungs apaugļo plašo materiālo pasauli ar garīgo dzirksteļu sēklām, tādā veidā iekustinot radītājas enerģijas, kuras rada tik daudz ko brīnumainu. Ateisti varētu iebilst, ka Dievs nemaz nav prasmīgāks par pulksteņmeistaru, bet Dievs, protams, ir varenāks, Viņš var radīt mašīnas vīriešu un sieviešu izskatā. Dažādu veidu vīrišķās un sievišķās mašīnas turpina radīt neskaitāmas līdzīgas mašīnas bez tālākas Dieva līdzdalības. Ja cilvēks varētu radīt tādu mašīnu kopu, kuras bez viņa līdzdalības ražotu citas mašīnas, tad viņš saprāta ziņā tuvotos Dievam. Bet tas nav iespējams, jo ar katru mašīnu jāstrādā atsevišķi. Tāpēc neviens nevar radīt tik labi kā Dievs. Vēl viens Dieva vārds ir asamaurdhva, kas nozīmē, ka nav neviena cita līdzīga Viņam vai lielāka par Viņu. Param satjam jeb Augstākā Patiesība ir Viņš, kuram nav līdzīga un par kuru nav augstāka. Šruti-mantras to apstiprina. Ir teikts, ka pirms materiālā Visuma radīšanas pastāvēja tikai Dievs Kungs, visa saimnieks. Šis Kungs mācīja Brahmam Vēdu zināšanas. Šim Kungam visādā ziņā ir jāpakļaujas. Ikvienam, kurš vēlas atmest materiālās važas, jāuztic sevi Viņam. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā.
Ja cilvēks nav uzticējis sevi Visaugstā Kunga lotospēdām, viņš noteikti nonāk apjukumā. Tikai tad, kad saprātīgs cilvēks uztic sevi Krišnas lotospēdām un pilnīgi saprot, ka Krišna ir visu cēloņu cēlonis, kā to apstiprina Bhagavad-gīta, viņš var kļūt par mahātmu jeb diženu dvēseli. Bet šāda dvēsele ir ļoti reta. Vienīgi mahātmas spēj saprast, ka Visaugstais Kungs ir visa radītā pirmcēlonis. Viņš ir parama jeb Augstākā Patiesība, jo visas pārējās patiesības ir atkarīgas no Viņa. Kungs zina visu. Viņš nekad nemaldās.
Daži mājāvādas skolas zinātnieki apgalvo, ka Šrīmad Bhāgavatamu nav sastādījis Šrī Vjāsadēva. Un daļa no viņiem uzskata, ka šī grāmata ir sarakstīta mūsdienās un tās autors ir kāds Vopadēva. Lai apgāztu šādus bezjēdzīgus argumentus, Šrī Šrīdhara Svāmī norāda, ka daudzās no senākajām Purānām ir atsauksmes uz Bhāgavatamu. Pirmā Bhāgavatamas šloka sākas ar Gājatrī mantru. Par to ir runāts Matsja Purānā, kas ir vissenākā Purāna. Šajā Purānā, atsaucoties uz Gājatrī mantru, kas minēta Bhāgavatamā, teikts, ka Bhāgavatamā ir daudz stāstu par garīgiem norādījumiem, kuri sākas ar Gājatrī mantru. Un tur ir aprakstīts notikums par Vritrāsuru. Ikviens, kas dāvina šo grāmatu pilnmēness dienā, sasniedz augstāko dzīves pilnību — atgriežas pie Dieva. Arī citās Purānās ir atsauksmes uz Bhāgavatamu, un tur skaidri norādīts, ka šim darbam ir divpadsmit dziedājumi, kuros ir astoņpadsmit tūkstoši šloku. Arī Padma Purānā ir atsauksme uz Bhāgavatamu sarunā starp Gautamu un Mahārādžu Ambarīšu. Tur Gautama iesaka valdniekam pastāvīgi klausīties Šrīmad Bhāgavatamu, ja viņš vēlas atbrīvoties no materiālajām saitēm. Par Bhāgavatamas autoritāti nekādā gadījumā nedrīkst šaubīties. Pēdējos piecsimt gados sīkus Bhāgavatamas komentārus rakstījuši daudzi erudīti zinātnieki un āčārjas, piemēram, Džīva Gosvāmī, Sanātana Gosvāmī, Višvanātha Čakravartī, Vallabhāčārja un daudzi citi izcili zinātnieki arī pēc Kunga Čaitanjas. Nopietns māceklis centīsies tos izlasīt, lai labāk nobaudītu pārpasaulīgos vēstījumus.
Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs īpaši apskata sākotnējā un tīrā seksa psiholoģiju (ādi-rasu), kas brīva no visiem laicīgajiem sārņiem. Visa matēriālā pasaulē griēžas ap dzimumdzīves asi. Mūsdienu civilizācijā dzimumdzīve ir visas darbības mērķis. Visur, kur vien paskatāmies, redzama dzimumdzīve. Tāpēc tā nav nereāla. Tās realitāte redzama garīgajā valstībā. Materiālā dzimumdzīve ir tikai izkropļots sākotnējās būtības atspulgs. Sākotnējā būtība ir Absolūtā Patiesība, un tāpēc Absolūtā Patiesība nevar būt bezpersoniska. Absolūts nevar būt bezpersonisks un ietvert sevī tīro dzimumdzīvi. Tātad filozofi impersonālisti netiešā veidā virza cilvēkus uz pretīgo pasaulīgo dzimumdzīvi, jo pārlieku uzsver Augstākās Patiesības bezpersoniskumu. Tāpēc cilvēki, kuri neko nezina par īsteno garīgo seksu, uzskata izkropļoto materiālo dzimumdzīvi par augstāko, kas vien pastāv. Tomēr ir liela atšķirība starp dzimumdzīvi slimīgajā materiālajā stāvoklī un garīgo dzimumdzīvi.
Lasītāju, kuram nav aizspriedumu, Šrīmad Bhāgavatama pamazām paceļ augstākajā pārpasaulīgās pilnības līmenī. Bhāgavatama dod iespēju pacelties pāri trijiem materiālās darbības veidiem: auglīgai darbībai, spekulatīvai filozofijai un darbības dievību godināšanai, ko iesaka Vēdu panti.

2. PANTS

dharmah prodždžhita-kaitavo ‘tra paramo nirmatsarānām satām
    vēdjam vāstavam atra vastu šivadam tāpa-trajonmūlanam
šrīmad-bhāgavatē mahā-muni-kritē kim vā parair īšvarah
    sadjo hridj avarudhjatē ‘tra kritibhih šušrūšubhis tat-kšanāt

dharmah — reliģiozitāte; prodždžhita — pilnīgi noraidīta;
kaitavah — auglīgu mērķu pārklāta; atra — šeit; paramah — augstākais;
nirmatsarānām — tas, kurš ir pilnīgi tīrs sirdī; satām — bhaktas; vēdjam — saprotams;
vāstavam — īstens; atra — šeit; vastu — būtība; šivadam — labklājība;
tāpa-traja — triju veidu ciešanas; unmūlanam — kas izrauj ar saknēm;
šrīmat — brīnišķīgs; bhāgavatē — Bhāgavata Purāna;
mahā-muni — diženais gudrais (Vjāsadēva); kritē — sastādījis; kim — kas;
— vajadzība; paraih — citi; īšvarah — Visaugstais Kungs; sadjah — tūlīt;
hridi — sirdī; avarudhjatē — rodas iekšā; atra — šeit; kritibhih — dievbījīgu
cilvēku; šušrūšubhih — izkopjot; tat-kšanāt — nekavējoties.

TULKOJUMS

Pilnīgi noraidot jebkādu materiālu mērķu rosinātu reliģisku darbību, Bhāgavata Purāna dod pilnīgu Augstāko Patiesību, ko spēj saprast bhaktas, kuru sirdis ir tīras no visiem sārņiem. Augstākā Patiesība ir realitāte, kas šķirta no maldiem visu būtņu labad. Šī patiesība ar saknēm iznīcina triju veidu ciešanas. Ar šo brīnišķīgo Bhāgavatamu, ko sastādījis diženais gudrais Vjāsadēva [garīgajā briedumā], pietiek, lai sasniegtu Dieva apzināšanos. Kāda gan vajadzība pēc citiem rakstiem? Tiklīdz cilvēks sāk uzmanīgi un pazemīgi uzklausīt Bhāgavatamas vēstījumu un izkopj zināšanas, viņa sirdī ienāk Visaugstais Kungs.

SKAIDROJUMS

Reliģija sevī ietver četrus pamatjautājumus: auglīgu darbību, ekonomisko attīstību, jutekļu apmierināšanu un visbeidzot atbrīvi no materiālajām važām. Bezdievīga dzīve ir barbariska. Patiešām cilvēciska dzīve sākas ar reliģiju. Ēšana, gulēšana, baidīšanās un kopošanās ir četri dzīvnieku dzīves principi. Cilvēkiem un dzīvniekiem tie ir kopēji. Bet reliģija ir īpaša cilvēku darbība. Bez reliģijas cilvēki nedzīvo labāk par kustoņiem. Tāpēc jebkurā sabiedrībā pastāv kāds reliģijas veids, kura mērķis ir sevis apzināšanās un kas norāda uz mūžīgajām cilvēku attiecībām ar Dievu.
Zemākajās civilizācijas pakāpēs vienmēr notiek sacensība valdīšanā pār materiālo dabu jeb, citiem vārdiem sakot, nepārtraukta sacensība par jutekļu apmierināšanu. Šādas apziņas vadīts, cilvēks pievēršas reliģijai. Viņš veic dievbijīgus darbus vai seko reliģijas rituāliem, lai gūtu kaut ko materiālu. Bet, ja šie materiālie labumi ir iegūstami citādā veidā, tad tā saucamā reliģija tiek atmesta. Tieši tādā stāvoklī atrodas mūsdienu civilizācija. Ekonomika zeļ, tāpēc reliģija nevienu īpaši neinteresē. Baznīcas, mošejas un tempļi ir gandrīz tukši. Cilvēki vairāk domā par rūpnīcām, veikaliem un kino nekā par svētvietām, ko cēluši viņu senči. Tas praktiski pierāda, ka ļaudis ir reliģiozi ekonomisku ieguvumu dēļ. Saimnieciskie sasniegumi vajadzīgi jutekļu apmierināšanai. Kad cilvēks cieš neveiksmi jutekļu apmierināšanas meklējumos, viņš bieži vien pievēršas atbrīvei un cenšas saplūst ar Visaugsto Kungu. Tātad visi šie stāvokļi ir tikai dažādi jutekļu apmierināšanas veidi.
Vēdās četri iepriekš minētie veidi ieteikti ar ierobežojumiem, lai novērstu nevajadzīgu sacensību pēc jutekļu apmierināšanas. Bet Šrīmad Bhāgavatama stāv pāri visai šai jutekļu apmierināšanai. Tas ir pilnīgi pārpasaulīgs darbs, ko spēj saprast tikai tīri Visaugstā Kunga bhaktas, kuri pacēlušies pāri jutekļu apmierināšanas sacensībai. Materiālajā pasaulē notiek asa sacensība starp dzīvniekiem, cilvēkiem, kopienām un nācijām. Bet Dieva Kunga bhaktas stāv tam pāri. Viņi nesacenšas ar materiālistiem, jo iet atpakaļ pie Dieva, kur dzīve ir mūžīga un svētlaimes pilna. Šie pārpasaulnieki nevienu neapskauž un ir tīri savās sirdīs. Materiālajā pasaulē ikviens kādu apskauž un tāpēc cenšas pierādīt savu pārākumu. Bet pārpasaulīgie Dieva Kunga bhaktas ir ne tikai brīvi no materiālās skaudības, bet arī vēl labu ikvienam un cenšas nodibināt uz Dievu vērstu sabiedrību, kurā nebūtu sacensības. Mūsdienu sociālistu priekšstats par sabiedrību bez konkurences ir mākslīgs, jo sociālisma valstīs notiek sacensība par diktatora posteni. Raugoties no Vēdu viedokļa vai no parastas cilvēka darbības viedokļa, jutekļu apmierināšana ir materiālās dzīves pamats. Vēdās minēti trīs ceļi. Viens ceļš ir auglīga darbība ar mērķi nonākt uz augstākām planētām. Otrs ir dažādu padievu godināšana, lai nonāktu uz padievu planētām, un trešais ir Absolūtās Patiesības un tās impersonālās iezīmes apzināšanās, lai saplūstu ar Absolūto Patiesību.
Absolūtās Patiesības bezpersoniskais aspekts nav pats augstākais. Augstāka par bezpersonisko iezīmi ir Paramātmas iezīme, bet pāri tai stāv Augstākās Patiesības personiskā iezīme jeb Bhagavāns. Šrīmad Bhāgavatama dod zināšanas par Absolūtās Patiesības personisko iezīmi. Bhāgavatama ir augstāka pat par impersonālistu literatūru, kā arī par Vēdu gjāna-kāndas daļu. Tā stāv pāri karma-kāndas daļai un ir augstāka par upāsanā-kāndu, jo iesaka godināt Dieva Augstāko Personību, Kungu Šrī Krišnu. Karma-kāndā notiek sacensība par debesu planētu sasniegšanu un labāku jutekļu apmierināšanu, un līdzīga sacensība ir gjāna-kāndā, kā arī upāsanā-kāndā. Šrīmad Bhāgavatama ir augstāka par to visu, jo tās mērķis ir Augstākā Patiesība, kas ir visu kategoriju būtība jeb sakne. No Šrīmad Bhāgavatamas cilvēks var iepazīt kā būtību, tā arī kategorijas. Būtība ir Absolūtā Patiesība, Visaugstais Kungs, un viss, kas no Viņa izplūst, ir relatīvie enerģijas veidi.
Nekas nav šķirams no būtības, bet tajā pat laikā enerģijas nav tas pats, kas būtība. Šis priekšstats nav pretrunīgs. Šrīmad Bhāgavatama sludina šo Vēdānta-sūtras vienlaicīgās vienības un atšķirības filozofiju, kas sākas ar «džanmādj asja» sūtru.
Šīs zināšanas, ka Dieva Kunga enerģija vienlaicīgi neatšķiras un atšķiras no Kunga, ir atbilde uz prātotāju mēģinājumu pierādīt, ka enerģija ir Absolūts. Kad cilvēks patiešām izprot šīs zināšanas, viņš redz, ka monisma un duālisma priekšstati ir nepilnīgi. Kas attīsta pārpasaulīgu apziņu, balstoties uz vienlaicīgās vienības un dažādības izpratni, tas tūlīt var atbrīvoties no triju veidu ciešanām. Pastāv triju veidu ciešanas: 1) ciešanas, kuras rodas no prāta un ķermeņa, 2) sāpes, ko izraisa citas dzīvās būtnes, un 3) ciešanas, ko rada dabas katastrofas, pār kurām mēs nespējam valdīt. Šrīmad Bhāgavatama sākas ar to, ka bhakta uztic sevi Absolūtajai Personībai. Bhakta pilnībā apzinās savu vienotību ar Absolūtu, bet tajā pat laikā saprot, ka ir mūžīgs Absolūta kalps. Cilvēks ar materiālistisku izpratni sevi kļūdaini uzskata par visa apkārtējā kungu un tāpēc vienmēr saņem triju veidu dzīves ciešanas. Bet, tiklīdz tas uzzina savu īsteno pārpasaulīgā kalpa stāvokli, viņš pilnīgi atbrīvojas no jebkādām ciešanām. Kamēr vien dzīvā būtne cenšas valdīt pār materiālo dabu, tā nevar kļūt par Visaugstākā kalpu. Kalpot Kungam var ar tīru savas garīgās būtības apziņu; kalpojot cilvēks tūlīt atbrīvojas no materiālajiem traucēkļiem.
Turklāt Šrīmad Bhāgavatama ir paša Vjāsadēvas sarakstīts Vēdānta-sūtras komentārs. Vjāsadēva to radīja garīgās dzīves briedumā ar Nāradas žēlastību. Šrī Vjāsadēva ir autoritāšu atzīts Nārājanas, Dieva Personības, avatārs. Tāpēc viņa autoritāte ir neapstrīdama. Vjāsadēva ir sarakstījis visu pārējo Vēdu literatūru, tomēr viņš visvairāk iesaka apgūt Šrīmad Bhāgavatamu. Citās Purānās doti dažādu padievu godināšanas paņēmieni, bet Bhāgavatamā runā tikai par Visaugsto Kungu. Visaugstais Kungs ir viss ķermenis, bet padievi — dažādas ķermeņa daļas. Tādējādi, ja cilvēks godina Visaugsto Kungu, viņam nav vajadzības pielūgt padievus. Visaugstais Kungs tūlīt nostājas bhaktas sirdī. Kungs Čaitanja Mahāprabhu sauc Šrīmad Bhāgavatamu par neaptraipīto Purānu un ierāda tai īpašu vietu pārējo Purānu vidū.
Vispareizākais pārpasaulīgā vēstījuma saņemšanas paņēmiens ir pazemīga klausīšanās. Izaicinoša attieksme nevar palīdzēt šī vēstījuma izpratnē. Lai mēs to pareizi apjēgtu, šai pantā lietots īpašs vārds: «šušrūšu». Katram jāalkst uzklausīt šis pārpasaulīgais vēstījums. Vēlme patiesīgi klausīties ir pirmais nosacījums.
Neveiksmīgi ir tie ļaudis, kuri negrib klausīties Šrīmad Bhāgavatamu. Paņēmiens ir vienkāršs, bet to pielietot ir grūti. Cilvēkiem pietiek laika klausīties tukšas sabiedriskas un politiskas sarunas, bet, ja viņus ielūdz tikties ar bhaktām un klausīties Šrīmad Bhāgavatamu, šādi neveiksminieki tūlīt atsakās. Reizēm profesionālie Bhāgavatamas lasītāji sāk nekavējoties apskatīt Visaugstā Kunga rotaļu noslēpumaināko daļu, kuru viņi uzskata par seksa literatūru. Taču Šrīmad Bhāgavatama domāta, lai to klausītos no sākuma. Cilvēki, kuri var uztvert šo darbu, minēti šajā šlokā: «Īpašības, kas nepieciešamas, lai klausītos Šrīmad Bhāgavatamu, var iegūt, paveicot daudz dievbijīgu darbu.» Diženais gudrais Vjāsadēva apliecina, ka saprātīgs un apdomīgs cilvēks var tieši izprast Augstāko Personību, klausoties Šrīmad Bhāgavatamu. Nav vajadzības iet cauri dažādajām Vēdās dotajām apzināšanās pakāpēm. Paramahamsas līmenī var pacelties tūlīt, vienkārši piekrītot uzklausīt šo vēstījumu.

3. PANTS

nigama-kalpa-taror galitam phalam
    šuka-mukhād amrita-drava-samjutam
pibata bhāgavatam rasam ālajam
    muhur aho rasikā bhuvi bhāvukāh

nigama — Vēdu raksti; kalpa-taroh — vēlmju koks; galitam — pilnīgi
nobriedis; phalam — auglis; šuka — Šrīla Šukadēva Gosvāmī, sākotnējais
Šrīmad Bhāgavatamas teicējs; mukhāt — no lūpām; amrita — nektārs;
drava — mīksts, maigs un tāpēc viegli norijams; samjutam — visādā ziņā
pilnīgs; pibata — baudiet; bhāgavatam — grāmata, kurā dota zinātne par
mūžīgajām attiecībām ar Kungu; rasam — sula (kas ir baudāma);
ālajam — līdz atbrīvei vai pat atbrīves stāvoklī; muhuh — vienmēr;
aho — ak; rasikāh — tie, kas ir pilni zināšanu par garšām; bhuvi — uz zemes;
bhāvukāh — prasmīgi un domīgi.

TULKOJUMS

Ak, prasmīgie un saprātīgie, baudiet Šrīmad Bhāgavatamu, Vēdu rakstu vēlmju koka nobriedušo augli. Tas ir nācis no Šrī Šukadēvas Gosvāmī lūpām. Tāpēc šis auglis ir vēl garšīgāks, lai gan tā nektārsaldā sula jau tāpat bija tīkama visiem, arī atbrīvotām dvēselēm.

SKAIDROJUMS

Divās iepriekšējās šlokās tika skaidri pierādīts, ka Šrīmad Bhāgavatamu ir pārpasaulīgs darbs, kas, pateicoties savām dievišķajām īpašībām, ir augstāks par visiem pārējiem Vēdu rakstiem. Tas stāv pāri jebkādai laicīgai darbībai vai zināšanām. Šajā šlokā teikts, ka Šrīmad Bhāgavatama ir ne tikai augstākā literatūra, bet arī visu Vēdu rakstu nobriedušais auglis. Citiem vārdiem sakot, tā ir visu vēdisko zināšanu būtība. Ņemot to vērā, ļoti svarīga ir pacietīga un pazemīga klausīšanās. Šrīmad Bhāgavatamas vēstījums un mācība jāuzklausa ar lielu cieņu un uzmanību.
Vēdas tiek salīdzinātas ar vēlmju koku, jo tās satur visas cilvēku zināšanas. Tās apskata gan laicīgās vajadzības, gan arī garīgo apzināšanos. Vēdas satur vadošos principus zināšanās par sabiedriskajiem, politiskajiem, reliģiskajiem, ekonomiskajiem, militārajiem, medicīniskajiem, ķīmiskajiem, fiziskajiem un metafiziskajiem jautājumiem un visu, kas var būt nepieciešams, lai saturētu kopā ķermeni un dvēseli. Turklāt tajās doti īpaši norādījumi garīgās apzināšanās ceļā. Vadošie zināšanu principi dod iespēju dzīvajai būtnei pakāpeniski pacelties garīgā līmenī un augstākā garīgā apzināšanās ir zināšanas par to, ka Dieva Personība ir visu garīgo garšu jeb rasu krātuve.
Ikviena dzīvā būtne, sākot ar Brahmu, pirmo materiālajā pasaulē dzimušo būtni, līdz pat vissīkākajai skudriņai, vēlas baudīt kādu jutekļu uztveres doto garšu. Šos jutekļu priekus apzīmē ar terminu rasas. Pastāv dažādu veidu rasas. Svētajos rakstos minēti divpadsmit rasu veidi: (1) raudra (dusmas), (2) adbhuta (izbrīns), (3) šringāra (laulības mīlestība), (4) hāsja (jokošana), (5) vīra (bruņnieciskums), (6) daja (žēlastība), (7) dāsja (kalpošana), (8) sakhja (brālība), (9) bhajānaka (šausmas), (10) bībhatsa (satricinājums), (11) šānta (neitralitāte), (12) vātsalja (vecāku attiecības).
Visu šo rasu kopumu sauc par mīlestību. Sākotnēji šīs mīlestības pazīmes izpaužas pielūgšanā, kalpošanā, draudzībā, vecāku mīlestībā un laulības mīlestībā. Kad šo piecu izpausmju nav, mīlestība parādās netieši — kā dusmas, izbrīns, jokošana, bruņnieciskums, bailes, satricinājums utt. Piemēram, kad vīrietis mīl sievieti, šo rasu sauc par laulības mīlestību. Bet, kad šī mīlestība ir traucēta, var parādīties izbrīns, dusmas, satricinājums un pat šausmas. Reizēm mīlestība starp diviem cilvēkiem beidzas ar drausmīgām slepkavībām. Rasas var būt starp cilvēkiem vai arī starp dzīvniekiem. Rasa starp cilvēku un dzīvnieku vai kādu citu dzīvo būtņu veidu šajā materiālajā pasaulē nav iespējama. Rasas pastāv starp vienas sugas pārstāvjiem. Bet, kas attiecas uz garīgajām dvēselēm, tās pēc īpašībām neatšķiras no Visaugstā Kunga. Tāpēc rasas sākotnēji pastāv starp garīgajām dzīvajām būtnēm un garīgo veselumu, Dieva Augstāko Personību. Garīgās attiecības jeb rasas pilnīgi izpaužas garīgajā esamībā starp dzīvajām būtnēm un Visaugsto Kungu.
Tāpēc šruti-mantras jeb Vēdu himnas apraksta Dieva Augstāko Personību kā visu rasu avotu. Kad būtne nonāk Visaugstā Kunga sabiedrībā un bauda ar Viņu savu dabisko rasu, tad tā kļūst patiesi laimīga.
Šīs šruti-mantras norāda, ka ikvienai dzīvajai būtnei ir dabiskais stāvoklis, kurā būtnei ar Dieva Personību ir noteikta veida rasa. Sākotnējā rasa pilnīgi izpaužas tikai atbrīvotā stāvoklī. Materiālajā esamībā rasa izpaužas izkropļotā veidā un ir laicīga. Tādējādi materiālās pasaules rasas izpaužas raudras (dusmu) veidā un citos materiālajos veidos.
Tāpēc cilvēks, kurš iegūst pilnīgas zināšanas par šīm dažādajām rasām, kuras ir darbības pamatprincipi, spēj saprast sākotnējo rasu neīstās izpausmes, kuras atstarojas materiālajā pasaulē. Izglītots zinātnieks tiecas baudīt īsteno rasu garīgajā veidolā. Sākumā viņš cenšas saplūst ar Visaugstāko. Tādējādi ne visai saprātīgi pārpasaulnieki, kas neko nezina par dažādajām rasām, nespēj aizdomāties tālāk par saplūšanu ar garīgo veselumu.
Šajā šlokā skaidri pateikts, ka garīgo rasu, kura ir patīkama pat atbrīves pakāpē, var baudīt no Šrīmad Bhāgavatamas, jo tā ir nobriedis visu Vēdu zināšanu auglis. Pazemīgi klausoties šo pārpasaulīgo darbu, ikviens var sasniegt visu, ko viņa sirds vēlas. Tomēr cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam un jāklausās vēstījums no pareizā avota. Šrīmad Bhāgavatama tiešā veidā nāk no šāda avota. To Nārada Muni ir atnesis no garīgās valstības un iedevis savam māceklim Šrī Vjāsadēvam. Vjāsadēva savukārt ir nodevis vēstījumu savam dēlam Šrīlam Šukadēvam Gosvāmī, bet Šrīla Šukadēva Gosvāmī to ir mācījis Mahārādžam Parīkšitam septiņas dienas pirms valdnieka nāves. Šrīla Šukadēva Gosvāmī jau no pašas dzimšanas bija atbrīvota dvēsele. Viņš bija atbrīvots jau mātes klēpī un pēc dzimšanas nenodarbojās ne ar kādu garīgo praksi. Tikko piedzimis, cilvēks vēl neko neprot ne pasaulīgajā, ne garīgajā ziņā, bet Šrīlam Šukadēvam Gosvāmī, kas bija pilnīgi atbrīvota dvēsele, vairs nevajadzēja iziet pakāpenisko garīgās apzināšanās ceļu. Tomēr par spīti tam, ka viņš bija pilnīgi atbrīvots un atradās pārpasaulīgā stāvoklī augstāk par trijām materiālajām īpašībām, viņu piesaistīja pārpasaulīgā rasa attiecībās ar Dieva Augstāko Personību, kuru pielūdz atbrīvotas dvēseles, dziedot Vēdu himnas. Visaugstā Kunga spēles vairāk piesaista atbrīvotas dvēseles nekā pasaulīgus cilvēkus. Visaugstais Kungs noteikti nevar būt bezpersonisks, jo pārpasaulīga rasa ir iespējama vienīgi ar personību.
Šrīmad Bhāgavatamā ir stāstīts par Dieva Kunga pārpasaulīgajām rotaļām, un šo stāstījumu sistemātiskā veidā izklāsta Šrīla Šukadēva Gosvāmī. Tādā veidā šie jautājumi piesaista visu veidu cilvēkus, ieskaitot tos, kuri meklē atbrīvi, kā arī tos, kas cenšas saplūst ar augstāko veselumu.
Vārds šuka sanskritā nozīmē «papagailis». Kad papagailis ar savu sarkano knābi pagaršo nobriedušu augli, tas kļūst vēl saldāks. Nobriedušais un gatavais Vēdu zināšanu auglis nāk no Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī lūpām, un viņš tiek salīdzināts ar papagaili nevis tāpēc, ka spēj atkārtot Bhāgavatamu tieši tā, kā dzirdējis no sava mācītā tēva, bet gan tādēļ, ka var pasniegt šo darbu tā, ka tas ir patīkams visu veidu cilvēkiem.
Šrīla Šukadēva Gosvāmī sniedz Šrīmad Bhāgavatamu tādā veidā, ka jebkurš patiesīgs un pazemīgs klausītājs tūlīt var nobaudīt pārpasaulīgas garšas, kas atšķiras no izkropļotajām garšām materiālajā pasaulē. Gatavais auglis netiek pēkšņi nomests no pašas augstākās planētas Krišnalokas. Gluži otrādi, tas tiek uzmanīgi padots uz leju pa mācekļu pēctecības ķēdi un nonāk līdz mums bez jebkādām izmaiņām vai bojājumiem. Nejēgas, kuri neatrodas pārpasaulīgajā mācekļu pēctecībā, rupji kļūdās, cenšoties izprast augstāko dievišķo rasu, ko sauc par rāsas deju, nesekojot Šukadēvam Gosvāmī, kurš pasniedz šo augli ļoti rūpīgi, pakāpeniski dodot pārpasaulīgo apzināšanos. Cilvēkam jābūt pietiekami saprātīgam un jāapjēdz Šrīmad Bhāgavatamas augstais stāvoklis, atceroties tādas personības kā Šukadēva Gosvāmī, kurš ir tik uzmanīgs. Saskaņā ar Bhāgavatas skolas mācekļu pēctecības principu arī nākotnē cilvēki saņems Šrīmad Bhāgavatamu no īstena Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī pārstāvja. Profesionāļi, kuri pelna naudu, nelikumīgi deklamējot Bhāgavatamu, noteikti nav Šukadēvas Gosvāmī pārstāvji. Viņiem rūp tikai iztika. Tāpēc šādu profesionāļu lekcijas labāk neklausīties. Šādi cilvēki parasti ķeras pie visnoslēpumainākās darba daļas un necenšas saprast šos nopietnos jautājumus pakāpeniski. Viņi parasti uzreiz sāk apskatīt rāsas deju, kuru nejēgas saprot nepareizi. Daži to uzskata par amorālu, bet citi cenšas to pārklāt ar saviem muļķīgajiem iztulkojumiem. Viņi nevēlas sekot Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī piemēram.
Tāpēc jāsecina, ka nopietnam rasas apguvējam jāsaņem Bhāgavatama vēstījums pa mācekļu pēctecības ķēdi no Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī, kurš vēsta Bhāgavatamu no paša sākuma, nevis pēc sava prāta cenšas apmierināt pasaulīgus cilvēkus, kuriem ir visai maz sajēgas pārpasaulīgajā zinātnē. Šrīmad Bhāgavatama ir pasniegta tik rūpīgi, ka patiesīgs un nopietns cilvēks var tūlīt nobaudīt gatavo Vēdu zināšanu augli, dzerot nektāram līdzīgo sulu no Šukadēvas Gosvāmī vai īstena viņa pārstāvja lūpām.

4. PANTS

naimišē ‘nimiša-kšētrē    rišajah šaunakādajah
satram svargāja lokāja    sahasra-samam āsata

naimišē — mežā, ko sauc par Naimišāranju; animiša-kšētrē — vietā, kas
īpaši patīk Višnu (kurš neaizver plakstiņus); rišajah — gudrie;
šaunaka-ādajah — gudrā Šaunakas vadībā; satram — ziedojumu;
svargāja — Kungam, kuru slavina debesīs; lokāja — un bhaktām, kuri vienmēr
saskaras ar Kungu; sahasra — tūkstoš; samam — gadus; āsata — darīja.

TULKOJUMS

Reiz svētā vietā, kas atradās Naimišāranjas mežā, sapulcējās diženi
gudrie Šaunakas vadībā, lai tūkstoš gadus ziedotu par prieku Kungam
un Viņa bhaktām.

SKAIDROJUMS

Iepriekšējās trīs šlokas bija Šrīmad Bhāgavatamas ievadvārdi. Ar šo pantu sākas šī diženā darba galvenā daļa. Pēc tam, kad Šrīmad Bhāgavatamu pirmo reizi teica Šrīla Šukadēva Gosvāmī, tā tika atkārtota Naimišāranjā.
Vājavīja Tantrā teikts, ka Brahma, šī Visuma veidotājs, izdomāja lielu riteni, kas varētu ieskaut Visumu. Milzīgā riteņa rumba tika nostiprināta vietā, ko sauc par Naimišāranju. Vēl Naimišāranjas mežs ir pieminēts Varāha Purānā, kur teikts, ka, veicot ziedojumus šajā vietā, var mazināt dēmonisko cilvēku spēku. Tāpēc brāhmani vislabprātāk veic ziedojumus Naimišāranjā.
Kunga Višnu bhaktas piedāvā dažāda veida ziedojumus Višnu iepriecināšanai. Bhaktas vienmēr ir pieķērušies kalpošanai Kungam, turpretī kritušās dvēseles domā tikai par materiālās esamības priekiem. Bhagavad-gītā teikts, ka darbība materiālajā pasaulē, kuras mērķis nav saistīts ar Kunga Višnu iepriecināšanu, aizvien vairāk sasaista darītāju. Tāpēc raksti norāda, ka pilnīgi viss jāveic kā ziedojums par prieku Višnu un Viņa bhaktām. Tāda darbība ikvienam atnes mieru un labklājību.
Diženi gudrie vienmēr tiecas darīt ļaudīm labu, un tāpēc viņi Šaunakas vadībā sapulcējās svētajā vietā Naimišāranjā, lai pēc kārtas veiktu daudzas lielas ziedošanas ceremonijas. Aizmāršas nezina pareizo miera un labklājības ceļu. Turpretī gudrie to labi zina un tāpēc visu cilvēku labad vienmēr tiecas darīt darbus, kas pasaulei atnestu mieru. Gudrie ir īsteni visu dzīvo būtņu draugi, un viņi ir gatavi uzņemties lielas grūtības, lai vienmēr kalpotu Dievam Kungam visu cilvēku labad. Kungs Višnu ir kā liels koks, un visi pārējie — padievi, cilvēki, sidhas, čāranas, vidjādharas un citas dzīvās būtnes — ir kā koka zari, dzinumi un lapas. Laistot koka sakni, mēs barojam arī visas pārējās koka daļas. Apmierināt nevar tikai tos zarus un lapas, kas nav saistīti ar koku. Nolūzuši zari un kritušas lapas par spīti visai laistīšanai izkalst. Gluži tāpat sabiedrība, kas nav saistīta ar Dieva Personību, līdzinās nolūzušiem zariem un nobirušām lapām un nespēj saņemt ūdeni, tādēļ jebkuri mēģinājumi to laistīt ir bezjēdzīga spēka šķiešana.
Mūsdienu materiālistiskā sabiedrība ir sarāvusi saistību ar Visaugsto Kungu. Un visi sabiedrības ateistisko vadītāju plāni vienmēr ir lemti neveiksmei. Tomēr neviens to nesaprot.
Kopēja Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšana ir šī laikmeta atmodas ceļš. Šādas daudzināšanas paņēmienu viszinātniskāk pasniedza Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu, un saprātīgie var izmantot Viņa mācību, lai radītu īstenu mieru un labklājību. Arī Šrīmad Bhāgavatama dota ar tādu pašu nolūku, un vēlāk tas tiks aprakstīts sīkāk.

5. PANTS

ta ēkadā tu munajah    prātar huta-hutāgnajah
sat-kritam sūtam āsīnam    papraččhur idam ādarāt

— gudrie; ēkadā — kādu dienu; tu — bet; munajah — gudrie;
prātah — no rīta; huta — dedzinot; huta-agnajah — ziedošanu uguni;
sat-kritam — pienācīgu cieņu; sūtam — Šrī Sūtu Gosvāmī; āsīnam — apsēdināja;
papraččhuh — jautāja; idam — par to (šādi); ādarāt — ar pienācīgu cieņu.

TULKOJUMS

Kādu dienu, pabeiguši rīta darbus — iekūruši ziedojumu uguni un
nosēdinājuši Šrīlu Sūtu Gosvāmī goda vietā —, diženie gudrie ar lielu
cieņu sāka viņu izjautāt.

SKAIDROJUMS

Rīts ir vislabākais laiks garīgajai kalpošanai. Diženie gudrie nosēdināja Bhāgavatamas teicēju augstā goda vietā, ko sauc par vjāsāsanu jeb Šrī Vjāsadēvas vietu. Šrī Vjāsadēva ir visu cilvēku sākotnējais garīgais skolotājs. Visi pārējie skolotāji uzskatāmi par viņa pārstāvjiem. Pārstāvis ir tas, kurš var nesagrozīti pasniegt Šrī Vjāsadēvas viedokli. Šrī Vjāsadēva pasniedza Bhāgavatamas vēstījumu Šrīlam Šukadēvam Gosvāmī, un savukārt no viņa to noklausījās Šrī Sūta Gosvāmī. Visi īstenie Šrī Vjāsadēvas pārstāvji, kas atrodas mācekļu pēctecībā, uzskatāmi par gosvāmī. Šādi gosvāmī valda pār visiem jutekļiem un stingri iet pa iepriekšējo āčārju sagatavoto ceļu. Viņi nelasa Bhāgavatamas lekcijas pēc savām iegribām. Gluži otrādi, tie kalpo ļoti rūpīgi, sekojot saviem priekštečiem, no kuriem nesagrozītā veidā tika saņemts garīgais vēstījums.
Lai skaidri izprastu Bhāgavatamas jēgu, klausītāji var uzdot jautājumus teicējam, taču to nedrīkst darīt izaicinoši. Jājautā ar lielu cieņu pret runātāju un apskatāmo jautājumu. Tas pats ieteikts arī Bhagavad-gītā. Pārpasaulīgie jautājumi jāapgūst ar pazemīgu klausīšanos no pareiziem avotiem. Tāpēc gudrie uzrunāja teicēju Sūtu Gosvāmī ar lielu cieņu.

6. PANTS

rišaja ūčuh

tvajā khalu purānāni    sētihāsāni čānagha
ākhjātānj apj adhītāni    dharma-šāstrāni jānj uta

rišajah — gudrie; ūčuh — sacīja; tvajā — tevis; khalu — neapšaubāmi;
purānāni — Vēdu papildinājumi ar paskaidrojošiem stāstiem;
sa-itihāsāni — un notikumiem; ča — un; anagha — brīvi no visiem trūkumiem;
ākhjātāni — paskaidroti; api — lai gan; adhītāni — labi izglītots;
dharma-šāstrāni — rakstos, kas dod īstos norādījumus pareizai dzīvei;
jāni — visi tie; uta — sacīja.

TULKOJUMS

Gudrie sacīja: Godājamais Sūta Gosvāmī, tu esi pilnīgi brīvs no
jebkādiem trūkumiem. Tu labi pārzini visus garīgās dzīves rakstus, kā arī
Purānas un vēsturiskos darbus, jo esi tos apguvis autoritāšu vadībā, kā
arī izskaidrojis tos.

SKAIDROJUMS

Gosvāmī jeb īstenam Šrī Vjāsadēvas pārstāvim jābūt pilnīgi brīvam no trūkumiem. Četri galvenie Kali-jugas trūkumi ir: (1) nelikumīgi sakari ar sievietēm, (2) dzīvnieku nogalināšana, (3) apreibināšanās (4) dažādu veidu spekulatīvas azarta spēles. Lai gosvāmī drīkstētu sēdēt uz vjāsāsanas, viņam jābūt brīvam no visiem šiem grēkiem. Uz vjāsāsanas nav atļauts sēdēt nevienam, kam nav nevainojams raksturs un kurš nav brīvs no visiem iepriekš minētajiem grēkiem. Cilvēkam ne tikai jābūt brīvam no visiem šiem trūkumiem, bet arī labi jāpārzina visi svētie raksti jeb Vēdas. Purānas arī ir Vēdu daļa. Un Vēdās ietilpst arī tādi vēsturiski darbi kā Mahābhārata un Rāmājana. Āčārjam jeb gosvāmī labi jāpārzina visi šie darbi. Klausīties un izskaidrot tos ir daudz svarīgāk nekā lasīt. Svēto rakstu zināšanas var iegūt tikai ar klausīšanos un skaidrošanu. Klausīšanos sauc par šravanu, bet skaidrošanu — par kīrtanu. Šravanas un kīrtanas paņēmieni ir pareizas garīgās dzīves pamats. Tikai tas, kurš, pazemīgi klausoties, pareizi saņēmis pārpasaulīgās zināšanas no īstena avota, var labi izskaidrot šos jautājumus.

7. PANTS

jāni vēda-vidām šrēštho    bhagavān bādarājanah
anjē ča munajah sūta    parāvara-vido viduh

jāni — to visu; vēda-vidām — Vēdu zinātnieki; šrēšthah — vecākie;
bhagavān — Dieva avatārs; bādarājanah — Vjāsadēva; anjē — citi; ča — un;
munajah — gudrie; sūta — ak, Sūta Gosvāmī; parāvara-vidah — tas no
izglītotiem zinātniekiem, kurš apguvis fiziskās un metafiziskās
zināšanas; viduh — zinātājs.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī, tu esi vecākais izglītotais vedāntists un esi apguvis
Vjāsadēvas, Dieva avatāra, dotās zināšanas. Tu pazīsti arī daudzus citus
gudros, kuri pilnībā pārzina visu veidu fizisko un metafizisko gudrību.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatama ir dabisks Brahma-sūtras jeb Bādarājani Vēdānta-sūtras komentārs. To sauc par dabisku tāpēc, ka Vjāsadēva ir gan Vēdānta-sūtras, gan Šrīmad Bhāgavatamas autors, un šie darbi ir visu Vēdu rakstu būtība. Bez Vjāsadēvas ir arī citi gudrie, kuri izveidojuši sešas dažādas filozofijas sistēmas. Tie ir Gautama, Kanāda, Kapila, Patandžali, Džaimini un Aštāvakra. Teisms pilnībā izskaidrots Vēdānta-sūtrā, turpretī pārējās filozofisko prātojumu sistēmas gandrīz nemaz nepiemin augstāko visu cēloņu cēloni. Uz vjāsāsanas drīkst sēdēt tikai tas, kurš pārzina visas filozofiskās sistēmas un spēj pilnībā pasniegt Bhāgavatamas teistisko viedokli par izaicinājumu visiem citiem viedokļiem. Šrīla Sūta Gosvāmī bija īstens skolotājs, tāpēc Naimišāranjas gudrie apsēdināja viņu uz vjāsāsanas. Šrīla Vjāsadēva šai pantā nosaukts par Dieva Personību, jo autoritātes atzīst viņu par avatāru, kurš ir apveltīts ar īpašām spējām.

8. PANTS

vēttha tvam saumja tat sarvam    tattvatas tad-anugrahāt
brūjuh snigdhasja šišjasja    guravo guhjam apj uta

vēttha — tu labi pārzini; tvam — Tava Augstība; saumja — tas, kurš ir
tīrs un vienkāršs; tat — tie; sarvam — visi; tattvatah — patiesībā;
tat — viņu; anugrahāt — ar žēlastību; brūjuh — pastāstīs; snigdhasja — tā, kurš
ir pazemīgs; šišjasja — mācekļa; guravah — garīgie skolotāji;
guhjam — noslēpumu; api uta — apveltīts ar.

TULKOJUMS

Un, tā kā tu esi pakļāvīgs, garīgie skolotāji apveltījuši tevi ar visu, kas
tiek dots labam māceklim. Tāpēc tu vari mums pastāstīt visu, ko esi
zinātniski apguvis no viņiem.

SKAIDROJUMS

Garīgās dzīves panākumu noslēpums ir garīgā skolotāja iepriecināšana, kura ļauj cilvēkam saņemt patiesu garīgā skolotāja svētību. Vienā no astoņiem slavenajiem Šrīlas Višvanāthas Čakravartī Thākura pantiem par garīgo skolotāju teikts: «Es pazemīgi noliecos pie garīgā skolotāja lotospēdām. Tikai sniedzot prieku viņam, var iepriecināt Dieva Personību, bet, ja garīgais skolotājs ir neapmierināts, garīgās apzināšanās ceļš kļūst neizejams.» Tāpēc ļoti svarīgi, lai māceklis būtu paklausīgs un pakļautos īstenam garīgajam skolotājam. Šrīla Sūta Gosvāmī bija tāds māceklis, tāpēc viņa izglītotie un pašapjēgu sasniegušie garīgie skolotāji, kā Šrīla Vjāsadēva un citi, deva tam visu svētību. Naimišāranjas gudrie bija pārliecināti, ka Šrīla Sūta Gosvāmī ir īstens garīgais skolotājs. Tāpēc tie alka viņu klausīties.

9. PANTS

tatra tatrāndžasājušman    bhavatā jad viniščitam
pumsām ēkāntatah šrējas    tan nah šamsitum arhasi

tatra — tāpēc; tatra — tāpēc; andžasā — padarīts viegls;
ājušman — apveltīts ar ilgu mūžu; bhavatā — tevis paša; jat — kas;
viniščitam — noskaidrots; pumsām — ļaudīm; ēkāntatah — pilnīgi; šrējah — augstākais
labums; tat — tas; nah — mums; šamsitum — izskaidrot; arhasi — nākas.

TULKOJUMS

Tāpēc, lūdzu, tu, kas esi apveltīts ar ilgu mūžu, izskaidro mums viegli
saprotamā veidā, kas tavuprāt ļaudīm ir vislabākais.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā ieteikts godināt āčārju. Āčārjas un
gosvāmī pastāvīgi domā par visu cilvēku labklājību, it īpaši garīgajā
ziņā. Ja tā ir sasniegta, tad rodas arī materiālā pārticība. Tāpēc āčārjas
dod norādījumus, kā visi ļaudis var sasniegt garīgo labklājību.
Paredzēdami Kali jeb dzelzs un strīdu laikmeta cilvēku trūkumus, gudrie
lūdza Sūtu Gosvāmī dot visu svēto rakstu kopsavilkumu, jo šī
laikmeta cilvēki ir visādā ziņā neveiksmīgi. Tādēļ gudrie jautāja, kas ir pats
labākais un kas var dot ļaudīm visaugstāko labumu. Nākamajā pantā
aprakstīts šī laikmeta cilvēku ārkārtīgi sliktais stāvoklis.

10. PANTS

prājēnālpājušah sabhja    kalāv asmin jugē džanāh
mandāh sumanda-matajo    manda-bhāgjā hj upadrutāh

prājēna — gandrīz vienmēr; alpa — mazs; ājušah — mūža garums;
sabhja — izglītotas sabiedrības loceklis; kalau — šajā Kali laikmetā (strīdu
laikmetā); asmin — šeit; jugē — laikmetā; džanāh — cilvēki;
mandāh — slinki; sumanda-matajah — nepareizi vadīti;
manda-bhāgjāh — nelaimīgi; hi — un vēl jo vairāk; upadrutāh — uztraukti.

TULKOJUMS

Ak, mācītais! Šajā Kali jeb dzelzs laikmetā cilvēku mūžs ir īss. Viņi ir
ķildīgi, slinki, maldināti, nelaimīgi un turklāt vienmēr uztraukti.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga bhaktam vienmēr rūp visu ļaužu garīgā pilnveidošanās. Domājot par Kali laikmeta cilvēku stāvokli, Naimišāranjas gudrie paredzēja, ka cilvēku mūžs būs īss. Mūža saīsināšanos Kali laikmetā izraisa ne tik daudz pārtikas trūkums, cik nepareizi paradumi. Ja cilvēkam ir labi paradumi un viņš ēd vienkāršu ēdienu, tad viņš var uzturēt labu veselību. Pārēšanās, pārlieka jutekļu apmierināšana, pārāk liela atkarība no citu žēlastības, kā arī mākslīgais dzīves veids atņem dzīvības enerģiju, tādēļ mūžs saīsinās.
Vēl šī laikmeta ļaudis ir ļoti slinki ne tikai materiālajā, bet arī sevis apzināšanās ziņā. Cilvēka dzīves īpašais nolūks ir sevis apzināšanās. Tas nozīmē, ka katram būtu jāsaprot, kas ir viņš, kas ir pasaule un kāda ir augstākā patiesība. Cilvēka dzīve ir līdzeklis, ar kuru dzīvā būtne var izbeigt visas materiālās esamības ciešanas, kas rodas grūtajā cīņā par dzīvību. Tā ļauj būtnei atgriezties pie Dieva, mūžīgajās mājās. Bet sliktas izglītības sistēmas dēļ cilvēkiem nav vēlmes apzināties sevi. Pat ja kāds grib apzināties sevi, viņš kļūst par maldinātu skolotāju upuri.
Šajā laikmetā cilvēki kļūst par upuriem ne tikai daudzām politiskajām pārliecībām un partijām, bet arī dažādu veidu jutekļu apmierināšanai, piemēram, kino, sportam, azarta spēlēm, klubiem, laicīgām bibliotēkām, sliktai sabiedrībai, smēķēšanai, dzeršanai, krāpšanai, zagšanai, ķildām utt. Visu šo nodarbību dēļ ļaužu prāti vienmēr ir uztraukti un raižu pilni. Šai laikmetā daudzi negodīgi cilvēki rada paši savas reliģiskās ticības, kas nebalstās uz svētajiem rakstiem, un tie, kuri pieķērušies jutekļu apmierināšanai, ļoti bieži piesaistās šādām reliģijām. Tāpēc reliģijas vārdā tiek izdarīti daudzi grēki, un cilvēkiem nav ne prāta miera, ne ķermeniskas veselības. Netiek vairs uzturētas skolnieku (brahmačārī) kopienas, un ģimenes cilvēki neievēro grihastha-āšrama likumus un norādījumus. Tādēļ tā saucamie vānaprasthas un sanjāsī, kas nāk no šādiem grihastha-āšramiem, viegli noiet no pareizā ceļa. Visa Kali-jugas gaisotne ir neticības piesātināta. Cilvēkiem vairs nerūp garīgās vērtības. Materiālā jutekļu apmierināšana ir kļuvusi par civilizācijas standartu. Šādu materiālistisku civilizāciju uzturēšanai ir izveidotas sarežģītas nācijas un kopienas, un starp šīm grupām pastāvīgi notiek karstie un aukstie kari. Vērtību sistēma sabiedrībā ir pilnīgi sagrozīta, tāpēc ļoti grūti pacelt tās garīgo līmeni. Naimišāranjas gudrie, ļoti vēlēdamies atbrīvot visas pagrimušās dvēseles, jautāja Šrīlam Sūtam Gosvāmī, kā to izdarīt.

11. PANTS

bhūrīni bhūri-karmāni    šrotavjāni vibhāgašah
atah sādho ‘tra jat sāram    samuddhritja manīšajā
brūhi bhadrāja bhūtānām    jēnātmā suprasīdati

bhūrīni — daudzveidīgi; bhūri — daudzi; karmāni — pienākumi;
šrotavjāni — jāapgūst; vibhāgašah — atkarībā no jautājuma; atah — tāpēc;
sādho — ak, gudrais; atra — šeit; jat — kas; sāram — būtība;
samuddhritja — izvēloties; manīšajā — cik vien labi tu zini; brūhi — lūdzu,
stāsti mums; bhadrāja — labumam; bhūtānām — visām dzīvajām būtnēm;
jēna — ar ko; ātmā — patība; suprasīdati — kļūst pilnīgi apmierināta.

TULKOJUMS

Ir daudz dažādu svēto rakstu un tajos doti visdažādākie pienākumi,
kurus var apgūt, tikai daudzus gadus mācoties to dažādās nozares.
Tāpēc, ak, gudrais, lūdzu, atrodi visu šo rakstu būtību un izskaidro to
visu dzīvo būtņu labad, lai ar šiem norādījumiem viņu sirdis gūtu pilnīgu
apmierinājumu.

SKAIDROJUMS

Ātma jeb patība atšķiras no matērijas un
materiālajiem elementiem. Pēc uzbūves tā ir garīga, un tāpēc viņu
neiepriecina pat vislielākie materiālie plāni. Visi raksti un garīgie norādījumi
domāti šīs patības jeb ātmas apmierināšanai. Pastāv dažādas pieejas, kas
ieteiktas atšķirīgām dzīvajām būtnēm dažādos laikos un vietās. Tāpēc
svēto rakstu ir neskaitāmi daudz. Dažādos rakstos ieteikti dažādi
paņēmieni un pienākumi. Ņemot vērā, cik ļoti pagrimuši ir Kali laikmeta
ļaudis, Naimišāranjas gudrie lūdza Šrīlam Sūtam Gosvāmī atklāt visu
šo rakstu būtību, jo mūsu laika pagrimušās dvēseles nespēj saprast un
apgūt visu šo dažādo rakstu mācības varnu un āšramu iekārtā.

Varnu un āšramu sabiedrība tika uzskatīta par vislabāko iekārtu, lai
paceltu cilvēkus garīgā līmenī, tomēr Kali-jugā nav iespējams izpildīt
šīs iekārtas likumus un norādījumus. Ļaudis nespēj arī pilnīgi saraut
attiecības ar ģimeni, kā to iesaka varnāšramas iekārta. Visa gaisotne
ir pretestības pilna. Ņemot to vērā, var redzēt, ka šajā laikmetā
parastiem cilvēkiem garīgi pilnveidoties ir ļoti grūti. Nākamajos pantos tiks
pastāstīts, kādēļ gudrie Šrī Sūtam Gosvāmī uzdeva šo jautājumu.

12. PANTS

sūta džānāsi bhadram tē    bhagavān sātvatām patih
dēvakjām vasudēvasja    džāto jasja čikīršajā

sūta — ak, Sūta Gosvāmī; džānāsi — zini; bhadram tē — esi svētīts;
bhagavān — Dieva Personība; sātvatām — tīru bhaktu; patih — aizstāvis;
dēvakjām — Dēvakī klēpī; vasudēvasja — Vasudēvas; džātah — dzimis no;
jasja — ar nolūku; čikīršajā — izpildot.

TULKOJUMS

Esi svētīts, ak, Sūta Gosvāmī! Tu zini, kādēļ Vasudēvas dēls, Dieva
Personība, atnāca Dēvakī klēpī.

SKAIDROJUMS

Vārds «Bhagavāns» nozīmē Visvarenais Dievs, kurš valda
pār visām bagātībām, spēku, slavu, skaistumu, zināšanām un
atsacīšanās spēju. Viņš aizsargā savus tīros bhaktas. Lai gan Dievs ir vienāds
pret visiem, Viņš ir īpaši labs pret saviem bhaktām. «Sat» nozīmē
«Absolūtā Patiesība». Un cilvēkus, kuri kalpo Absolūtajai Patiesībai, sauc
par sātvatām. Dieva Personību, kurš aizsargā šādus tīrus bhaktas, sauc
par sātvatu aizstāvi. «Badram tē» jeb «esi svētīts» norāda, ka gudrie ļoti
vēlējās no teicēja uzzināt Absolūto Patiesību. Kungs Šrī Krišna, Dieva
Augstākā Personība, atnāca Vasudēvas sievas Dēvakī klēpī. Vasudēva
simbolizē pārpasaulīgo stāvokli, kādā atnāk Visaugstais Kungs.

13. PANTS

tan nah šušrūšamānānām    arhasj angānuvarnitum
jasjāvatāro bhūtānām    kšēmāja ča bhavāja ča

tat — tie; nah — mums; šušrūšamānānām — tie, kas tiecas pēc;
arhasi — jādara; anga — ak, Sūta Gosvāmī; anuvarnitum — izskaidrot, sekojot
iepriekšējo āčārju piemēram; jasja — kā; avatārah — iemiesojums;
bhūtānām — dzīvo būtņu; kšēmāja — labumam; ča — un;
bhavāja — augšupejai; ča — un.

TULKOJUMS

Ak, Sūta Gosvāmī! Mēs alkstam uzzināt par Dieva Personību un Viņa
avatāriem. Lūdzu, izskaidro mums agrāko skolotāju [āčārju] mācību,
jo cilvēks gūst svētību gan stāstot, gan klausoties to.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā parādīts, kā jāuzklausa pārpasaulīgais
Absolūtās Patiesības vēstījums. Pirmais nosacījums ir tāds, ka
klausītājiem jābūt ļoti patiesīgiem un jāvēlas dzirdēt. Savukārt teicējam
jāatrodas atzīta āčārjas mācekļu pēctecībā. Absolūta pārpasaulīgo vēstījumu
nespēj saprast tie, kuri iegrimuši materiālajā. Īstena garīgā skolotāja
vadībā cilvēks pamazām šķīstās. Tāpēc nepieciešams atrasties
mācekļu pēctecībā un apgūt pazemīgas klausīšanās garīgo mākslu. Sūta
Gosvāmī un Naimišāranjas gudrie atbilda visiem šiem nosacījumiem, jo
Šrīla Sūta Gosvāmī atradās mācekļu pēctecībā no Šrīlas Vjāsadēvas,
un Naimišāranjas gudrie bija pilnīgi patiesīgas dvēseles, kas alka
mācīties patiesību. Tādējādi Kunga Šrī Krišnas pārcilvēcīgās darbības, kā
arī avatāru, dzimšanas, atnākšanas, aiziešanas, veidolu, vārdu u.c.
pārpasaulīgie jautājumi ir pavisam viegli saprotami, jo izpildīti visi
nosacījumi. Šādas sarunas palīdz visiem, kas iet garīgās apzināšanās ceļu.

14. PANTS

āpannah samsritim ghorām    jan-nāma vivašo grinan
tatah sadjo vimučjēta    jad bibhēti svajam bhajam

āpannah — sapinušās; samsritim — dzimšanas un nāves šķēršļos;
ghorām — pārāk sarežģīti; jat — kas; nāma — absolūtais vārds;
vivašah — neapzināti; grinan — daudzinot; tatah — no tā; sadjah — tūlīt;
vimučjēta — atbrīvojas; jat — kas; bibhēti — baidās; svajam — pašas;
bhajam — bailes.

TULKOJUMS

Dzīvās būtnes, kas sapinušās sarežģītajos dzimšanas un nāves tīklos,
var tūlīt atbrīvoties, pat neapzināti izrunājot Krišnas svēto vārdu, no
kura bīstas pašas bailes.

SKAIDROJUMS

Vāsudēva jeb Kungs Krišna, Dieva Absolūtā
Personība, ir visa augstākais valdnieks. Visā pasaulē nav neviena, kas
nebaidītos no Visvarenā dusmām. Dieva Personība nogalināja tādus lielus
asuras kā Rāvanu, Hiranjakašipu, Kamsu un citus, kuri bija ārkārtīgi
spēcīgi. Un visvarenais Vāsudēva ir ielicis savu spēku savā vārdā. Viss
ir saistīts ar Kungu, un visa būtība ir Viņā. Šajā pantā teikts, ka no
Krišnas vārda bīstas pat bailes. Tas norāda, ka Krišnas vārds neatšķiras
no Kunga. Tāpēc Krišnas vārds ir tikpat varens kā pats Kungs Krišna.
Starp tiem nav pilnīgi nekādas atšķirības. Tādēļ ikviens pat
vislielākajās briesmās var patverties pie Kunga Šrī Krišnas svētajiem vārdiem. Ja
cilvēks izrunā Krišnas pārpasaulīgo vārdu, pat neapzināti vai apstākļu
spiests, viņš var atbrīvoties no dzimšanas un nāves pinekļiem.

15. PANTS

jat-pāda-samšrajāh sūta    munajah prašamājanāh
sadjah punantj upasprištāh    svardhunj-āpo ‘nusēvajā

jat — kā; pāda — lotospēdas; samšrajāh — tie, kas raduši patvērumu;
sūta — Sūta Gosvāmī; munajah — diženi gudrie;
prašamājanāh — gremdējušies mīlestībā uz Visaugstāko; sadjah — tūlīt; punanti — šķīsta;
upasprištāh — vienkārši saskaroties; svardhunī — svētās Gangas;
āpah — ūdeni; anusēvajā — lietojot.

TULKOJUMS

Ak, Sūta! Diženi gudrie, kuri pilnīgi raduši patvērumu pie Dieva
Kunga lotospēdām, var vienā mirklī šķīstīt tos, kas saskaras ar viņiem,
turpretī Gangas ūdens attīra tikai pēc ilgāka laika.

SKAIDROJUMS

Tīri Dieva Kunga bhaktas ir varenāki par svētās
Gangas ūdeni. Pastāvīgi mazgājoties Gangas ūdenī, cilvēks var gūt
garīgu labumu. Bet ar Dieva Kunga žēlastību viņš var šķīstīties vienā
mirklī. Bhagavad-gītā teikts, ka jebkurš — vai tas būtu šūdra, sieviete
vai tirgotājs — var pieņemt Dieva Kunga lotospēdu patvērumu un
tādā veidā atgriezties pie Dieva. Patverties pie Dieva Kunga lotospēdām
nozīmē rast patvērumu pie tīriem bhaktām. Tīrus bhaktas, kuriem rūp
vienīgi kalpošana, godina ar vārdiem «Prabhupāda» un «Višnupāda»,
kas norāda, ka šie bhaktas ir Dieva Kunga lotospēdu pārstāvji. Tāpēc
ikviens, kas pieņem tīra bhaktas lotospēdu patvērumu, pieņemot
šādu bhaktu par garīgo skolotāju, var tūlīt šķīstīties. Šādus Dieva Kunga
bhaktas godina tāpat kā pašu Kungu tāpēc, ka viņi ir vistuvākie Kunga
kalpi, jo atpesta materiālās pasaules pagrimušās dvēseles, kuras Kungs
gaida atnākam mājās pie Dieva. Šādus tīrus bhaktas saskaņā ar
svētajiem rakstiem vēl sauc par Kunga vietniekiem. Patiesīgs tīra bhaktas
māceklis uzskata, ka garīgais skolotājs neatšķiras no Kunga, bet pats
vienmēr ir pazemīgs Dieva Kunga kalpa kalps. Tāds ir tīrs bhakti ceļš.

16. PANTS

ko vā bhagavatas tasja    punja-šlokēdja-karmanah
šuddhi-kāmo na šrinujād    jašah kali-malāpaham

kah — kurš; — drīzāk; bhagavatah — Kunga; tasja — Viņa;
punja — svētīgo; šloka-īdja — godināms lūgšanās; karmanah — darbi;
šuddhi-kāmah — vēloties atpestīšanu no visiem grēkiem; na — ne;
šrinujāt — klausās; jašah — par slavu; kali — strīdu laikmeta; mala-apaham — tas, kurš
šķīsta.

TULKOJUMS

Kurš gan, vēloties tikt vaļā no ķildu laikmeta trūkumiem, negribēs
klausīties par Dieva Kunga svētīgo godību?

SKAIDROJUMS

Kali laikmets ir vissliktākais, jo tas ir pilns ķildu.
Kali-juga ir tik ļoti piesātināta grēcīgiem paradumiem, ka pat mazākā
nesaprašanās izraisa lielu cīņu. Tie, kas tīri garīgi kalpo Dievam
Kungam un ir pilnīgi brīvi no vēlmes izrādīt sevi, brīvi no auglīgas
darbības un sausas filozofiskas prātošanas sekām, spēj izrauties no šī
sarežģītā laikmeta atsvešinātības. Valstu vadītāji ļoti alkst dzīvot mierā un
draudzībā, bet neko nezina par vienkāršo Dieva Kunga slavas
klausīšanās ceļu. Viņi pat nostājas pret Dieva Kunga godības sludināšanu.
Citiem vārdiem sakot, muļķa vadītāji grib pilnīgi noliegt Dieva Kunga
esamību. Bezdievīgas valsts vārdā šie vadītāji katru gadu kaļ jaunus un
jaunus plānus. Bet Dieva Kunga materiālā daba ir tik nepārvarami
sarežģīta, ka visi šie attīstības plāni pastāvīgi izjūk. Tomēr vadītāji
nesaprot, kāpēc neizdodas viņu mēģinājumi sasniegt mieru un draudzību.
Taču šajā pantā ir parādīta izeja. Ja vēlamies īstenu mieru, tad mums
jāatver durvis uz Visaugstā Kunga Krišnas saprašanu un jāgodina Viņu
par svētīgajiem darbiem, kas atainoti Šrīmad Bhāgavatamas lappusēs.

17. PANTS

tasja karmānj udārāni    parigītāni sūribhih
brūhi nah šraddadhānānām    līlajā dadhatah kalāh

tasja — Viņa; karmāni — pārpasaulīgie darbi; udārāni — augstsirdīgi;
parigītāni — vēstīti; sūribhih — diženu dvēseļu; brūhi — lūdzu, stāsti;
nah — mums; šraddadhānānām — gatavi uzklausīt ar cieņu;
līlajā — rotaļas; dadhatah — ieradušies; kalāhavatāri.

TULKOJUMS

Viņa pārpasaulīgie darbi ir lieliski un žēlastības pilni, un tos apdzied
tādi mācīti gudrie kā Nārada. Mēs ļoti alkstam dzirdēt par Kunga
piedzīvojumiem Viņa dažādajos avatāros, tāpēc, lūdzu, stāsti par tiem!

SKAIDROJUMS

Dieva Personība nekad nav bezdarbīga, kā to
iedomājas daži ne visai saprātīgi cilvēki. Kunga darbi ir lieliski un
augstsirdības pilni. Viss garīgais un materiālais, ko Viņš radījis, ir
brīnumains un daudzveidīgs. To ir ļoti labi aprakstījuši Šrīla Nārada, Vjāsa,
Vālmīki, Devala, Asita, Madhva, Šrī Čaitanja, Rāmānudža, Višnusvāmī,
Nimbārka, Šrīdhara, Višvanātha, Baladēva, Bhaktivinoda, Sidhānta
Sarasvatī un daudzas citas izglītotas un sevi apzinājušās dvēseles. Viss,
kas radīts materiālajā pasaulē, kā arī garīgajā valstībā, ir varenības,
skaistuma un zināšanu pilns, bet garīgā valstība ir krāšņāka, jo tā ir
zināšanu, svētlaimes un mūžības pilna. Materiālās pasaules izpaužas uz
laiku, un tās ir kā izkropļotas garīgās valstības ēnas, ko var salīdzināt
ar kino. Tās piesaista ne visai saprātīgus cilvēkus, kurus vilina viss
maldīgais. Šie nejēgas neko nezina par realitāti un uzskata kā pašu par
sevi saprotamu, ka neīstā materiālā izpausme ir viss esošais. Bet
saprātīgāki cilvēki, kas uzklausa tādus gudros kā Vjāsu un Nāradu, zina, ka
Dieva mūžīgā valstība ir patīkamāka, lielāka un mūžīgas svētlaimes un
zināšanu pilna. Bet tiem, kuriem nav sajēgas par Dieva Kunga
darbību un Viņa pārpasaulīgo mājvietu, Kungs reizēm palīdz savās avatāru
spēlēs, kurās Viņš atklāj mūžīgo svētlaimi, ko dod atrašanās Viņa
sabiedrībā pārpasaulīgajā valstībā. Ar šo darbību Kungs valdzina
materiālās pasaules saistītās dvēseles. Dažas no tām maldīgi bauda
materiālos jutekļus, bet citas vienkārši noliedz savu īsto dzīvi garīgajā valstībā.
Šos ne visai saprātīgos ļaudis sauc par karmī jeb auglīga darba
darītājiem un gjānī jeb sausiem prātotājiem. Bet augstāki par šo divu veidu
cilvēkiem ir pārpasaulnieki, kurus sauc par sātvatām jeb bhaktām, kas
neaizraujas ne ar materiālu darbību, ne prātošanu. Viņi pozitīvā veidā
kalpo Kungam un tādējādi saņem augstāko garīgo labumu, ko
nepazīst karmī un gjānī.

Dievs Kungs ir materiālo un garīgo pasauļu augstākais valdnieks,
tādēļ Viņam ir daudz dažādu veidu avatāru. Piemēram, Brahma, Rudra,
Manu, Prithu un Vjāsa ir Viņa materiālo īpašību avatāri, bet Rāma,
Narasimha, Varāha un Vāmana ir Viņa pārpasaulīgie avatāri. Kungs
Šrī Krišna ir to avots, un tāpēc Viņš ir visu cēloņu cēlonis.

18. PANTS

athākhjāhi harēr dhīmann    avatāra-kathāh šubhāh
līlā vidadhatah svairam    īšvarasjātma-mājajā

atha — tāpēc; ākhjāhi — apraksti; harēh — Dieva Kunga; dhīman — ak,
gudrais; avatāra — iemiesojumi; kathāh — stāsti; šubhāh — svētīgi;
līlā — piedzīvojumi; vidadhatah — veikti; svairam — rotaļas;
īšvarasja — augstākā valdnieka; ātma — paša; mājajā — enerģijas.

TULKOJUMS

Ak, gudrais Sūta! Lūdzu, pastāsti mums par daudzo Visaugstā Dieva
avatāru pārpasaulīgajām rotaļām. Šos svētīgos Dieva Kunga, augstākā
valdnieka, piedzīvojumus un rotaļas veic Viņa iekšējie spēki.

SKAIDROJUMS

Lai radītu, uzturētu un iznīcinātu materiālās
pasaules, pats Visaugstais Kungs, Dieva Personība, atnāk daudzos
tūkstošos avatāru veidolu, un visu šo pārpasaulīgo veidolu piedzīvojumi ir
svētīgi. Gan tie, kas ir šo darbību liecinieki, gan tie, kas klausās
pārpasaulīgos stāstus par šīm darbībām, gūst labumu.

19. PANTS

vajam tu na vitripjāma    uttama-šloka-vikramē
jač-čhrinvatām rasa-gjānām    svādu svādu padē padē

vajam — mēs; tu — bet; na — ne; vitripjāmah — jāatpūšas;
uttama-šloka — Dieva Personība, ko godina pārpasaulīgās lūgšanās;
vikramē — piedzīvojumi; jat — kas; šrinvatām — ar pastāvīgu klausīšanos;
rasa — garša; gjānām — tie, kuri zina; svādu — baudot; svādu — garšīgo; padē
padē
— uz katra soļa.

TULKOJUMS

Mēs nekad nepiekūstam, klausoties par himnās un lūgšanās slavinātās
Dieva Personības pārpasaulīgajām rotaļām. Tie, kas sajutuši Kunga
pārpasaulīgo attiecību garšu, bauda Viņa rotaļu klausīšanos ik mirkli.

SKAIDROJUMS

Laicīgie stāsti, daiļliteratūra un vēsturiskie darbi
ļoti atšķiras no pārpasaulīgajām Dieva Kunga rotaļām. Visuma
vēstures apraksti satur norādes uz Dieva Kunga avatāru spēlēm. Rāmājana,
Mahābhārata un Purānas apraksta agrāko laikmetu vēsturi. Šie darbi
uzrakstīti saistībā ar Dieva Kunga avatāru rotaļām, un tāpēc tos ar
interesi var lasīt atkal un atkal. Piemēram, cilvēks var lasīt
Bhagavad-gītu vai Šrīmad Bhāgavatamu visu mūžu un katru reizi atklāt tur kaut ko
jaunu. Pasaulīgie jaunumi ir statiski, turpretī
pārpasaulīgie — dinamiski, tāpat kā gars ir dinamisks, bet matērija — statiska. Tie, kas
izkopuši pārpasaulīgo jautājumu izpratnes garšu, nekad nepiekūst, klausoties
šādus stāstus. Laicīga darbība cilvēku piesātina ļoti ātri, bet
pārpasaulīga jeb bhakti darbība nekad neapnīk. Utama-šloka norāda uz
literatūru, kas nav domāta neziņai. Laicīgā literatūra atrodas tumsības jeb
neziņas gunā bet pārpasaulīgā literatūra ir pilnīgi citāda. Tā stāv pāri
tumsībai, un, jo vairāk kāds lasa par pārpasaulīgajiem jautājumiem un
tos apzinās, jo vairāk gaismas tā dod. Tā saucamie atbrīvotie cilvēki
nekad negūst apmierinājumu, atkārtojot vārdus «aham brahmāsmi».
Šāda mākslīga Brahmana apzināšanās kļūst par banalitāti, un, lai
baudītu īstenu prieku, viņi lasa Šrīmad Bhāgavatamas stāstījumus. Mazāk
veiksmīgi ļaudis pievēršas altruismam un pasaulīgajai filantropijai. Tas
nozīmē, ka mājāvāda ir pasaulīga, turpretī Bhagavad-gītas un
Šrīmad Bhāgavatamas filozofija stāv pāri laicīgajam.

20. PANTS

kritavān kila karmāni    saha rāmēna kēšavah
atimartjāni bhagavān    gūdhah kapata-mānušah

kritavān — izdarīti; kila — kādi; karmāni — darbi; saha — ar;
rāmēna — Balarāma; kēšavah — Šrī Krišna; atimartjāni — pārcilvēciski;
bhagavān — Dieva Personība; gūdhah — noslēpies kā; kapata — šķietami;
mānušah — cilvēks.

TULKOJUMS

Ieradies cilvēka izskatā, Dieva Personība Kungs Šrī Krišna kopā ar
Balarāmu paveica daudzus pārcilvēciskus darbus.

SKAIDROJUMS

Antropomorfisma un zoomorfisma mācību nekādā gadījumā nevar attiecināt uz Šrī Krišnu, Dieva Personību. Teorija par to, ka cilvēks ar askēzēm var kļūt par Dievu, mūsdienās ir ļoti izplatīta, īpaši Indijā. Tā kā gudrie un svētie ir pazinuši Kungā Rāmā, Kungā Krišnā un Kungā Čaitanjā Mahāprabhu Dieva Personību, kā tas norādīts svētajos rakstos, daudzi negodīgi cilvēki ir radījuši paši savus avatārus. Tāda Dieva avatāru izdomāšana ir kļuvusi visai parasta, it īpaši Bengālijā. Jebkura populāra personība, kurai ir mazliet mistisko spēku, rāda kaut kādus brīnumus un cilvēku acīs viegli kļūst par Dieva avatāru. Kungs Šrī Krišna nebija tāds avatārs. Viņš patiešām bija Dieva Personība jau no savas ierašanās brīža. Kungs Krišna parādījās savai, ja tā varētu teikt, mātei kā četrroku Višnu. Tad pēc mātes lūguma Viņš izpauda sevi parasta bērna izskatā, tūlīt atstāja māti un devās uz Gokulu pie cita bhaktas, kur Nanda Mahārādža un Jašoda Māta pieņēma Viņu par savu dēlu. Gluži tāpat arī Šrī Baladēva, Kunga Šrī Krišnas līdzinieks, tika uzskatīts par bērnu, kurš piedzima citai Šrī Vasudēvas sievai. Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka Viņa dzimšana un darbība ir pārpasaulīga un ikviens, kam laimējies to iepazīt, tūlīt iegūst atbrīvi un var atgriezties Dieva valstībā. Tātad ar zināšanām par Kunga Šrī Krišnas dzimšanas un darbības pārpasaulīgumu pietiek, lai gūtu atbrīvi. Bhāgavatamas deviņos dziedājumos aprakstīta Dieva Kunga pārpasaulīgā daba, un desmitajā dziedājumā aprakstītas dažādas Viņa rotaļas. Lasīšanas gaitā cilvēks to visu uzzina. Šajā sakarā svarīgi pieminēt, ka Kungs atklāja savu dievišķumu jau no pašas dzimšanas un parādīja, ka visi Viņa darbi ir pārcilvēciski (septiņu gadu vecumā Kungs pacēla Govardhanas kalnu); visi šie darbi noteikti pierāda, ka Viņš patiešām ir Dieva Augstākā Personība. Tomēr Kunga tā saucamais tēvs, māte un citi radinieki, pateicoties Viņa mistiskajam pārklājumam, vienmēr uzskatīja Krišnu par parastu bērnu. Aizvien, kad Viņš paveica kādu brīnumu, tēvs un māte raudzījās uz to citādi. Vecāki vienmēr bija pilnīgi apmierināti, mīlot Krišnu kā savu dēlu. Tādēļ Naimišāranjas gudrie norāda, ka Kungs ārēji izskatās pēc cilvēka, lai gan patiesībā Viņš ir Augstākā Visvarenā Dieva Personība.

21. PANTS

kalim āgatam āgjāja    kšētrē ‘smin vaišnavē vajam
āsīnā dīrgha-satrēna    kathājām sakšanā harēh

kalim — Kali laikmets (dzelzs un strīdu laikmets); āgatam — atnācis;
āgjāja — to zinot; kšētrē — šai vietā; asmin — šajā; vaišnavē — īpaši
domāts Dieva Kunga bhaktam; vajam — mēs; āsīnāh — apsēdušies;
dīrgha — garai; satrēna — ziedojumu veikšanai; kathājām — vārdos;
sa-kšanāh — laikā, kas mums dots; harēh — Dieva Personības.

TULKOJUMS

Labi zinot, ka Kali laikmets jau sācies, mēs esam sapulcējušies šajā
svētajā vietā, lai ilgi klausītos Dieva pārpasaulīgo vēstījumu un tā veiktu
ziedošanu.

SKAIDROJUMS

Kali laikmets atšķirībā no Satja-jugas, zelta laikmeta, vai Trēta-jugas un Dvāpara-jugas, sudraba un vara laikmetiem, nebūt nav piemērots sevis izprašanai. Satja-jugas cilvēki dzīvoja simttūkstoš gadu, un, lai sevi apzinātos, viņi ļoti ilgi meditēja. Un Trēta-jugā, kad mūža ilgums bija desmit tūkstoš gadu, sevi apzināties varēja, veicot lielus ziedojumus. Dvāpara-jugā, kad mūža garums bija tūkstoš gadu, lai apzinātos sevi, vajadzēja godināt Dievu Kungu. Bet Kali-jugā, kad mūžs nav garāks par simts gadiem un pastāv arī dažādas citas grūtības, sevis apzināšanās ceļš ir Dieva Kunga svētā vārda, slavas un rotaļu klausīšanās un daudzināšana. Naimišāranjas gudrie sāka darīt to vietā, kas īpaši domāta Dieva Kunga bhaktām. Viņi gatavojās klausīties par Dieva Kunga spēlēm tūkstoš gadus pēc kārtas. No šī piemēra var mācīties, ka Bhāgavatamas klausīšanās un lasīšana ir vienīgais sevis apzināšanās ceļš. Viss cits ir laika šķiešana, jo tas nedod nekādus taustāmus panākumus. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu sludināja šo Bhāgavata-dharmu un ieteica visiem, kas dzimuši Indijā, uzņemties atbildību par Kunga Šrī Krišnas mācības, pirmkārt, jau Bhagavad-gītas vēstījuma, izplatīšanu pa visu pasauli. Kad cilvēks ir labi izpratis Bhagavad-gītas mācību, viņš var uzsākt Šrīmad Bhāgavatamas apgūšanu, lai vēl vairāk uzzinātu par sevis apzināšanos.

22. PANTS

tvam nah sandaršito dhātrā    dustaram nistitīršatām
kalim sattva-haram pumsām    karna-dhāra ivārnavam

tvam — Tava Augstība; nah — mums; sandaršitah — tikšanās;
dhātrā — likteņa; dustaram — nepārvarams; nistitīršatām — tie, kas vēlas šķērsot;
kalim — Kali laikmeta; sattva-haram — tas, kas sagrauj visas labās
īpašības; pumsām — cilvēka; karna-dhārah — kapteinis; iva — kā;
arnavam — okeāns.

TULKOJUMS

Mēs domājam, ka esam satikuši Tavu Augstību ar likteņa gribu, lai
pieņemtu Tevi par kapteini uz kuģa, kurā brauks tie, kas vēlas šķērsot
nepārvaramo Kali laikmeta okeānu, jo šis laikmets iznīcina cilvēkā
visu labo.

SKAIDROJUMS

Kali laikmets cilvēkiem ir ļoti bīstams. Cilvēka dzīve domāta tikai sevis saprašanai, bet šajā bīstamajā laikmetā ļaudis ir pilnīgi aizmirsuši dzīves mērķi. Šai laikmetā mūžs pamazām kļūs īsāks. Cilvēki pakāpeniski zaudēs atmiņu, smalkākās jūtas, spēku un labākās īpašības. Šī laikmeta anomālijas aprakstītas divpadsmitajā dziedājumā. Tātad Kali laikmets ir ļoti grūts tiem, kas vēlas izmantot mūžu sevis izprašanai. Cilvēki ir tik ļoti aizņemti ar jutekļu apmierināšanu, ka pilnīgi aizmirst sevis apzināšanos. Savā neprātā viņi atklāti apgalvo, ka sevis apzināšanās nav vajadzīga, jo neapjēdz, ka šis īsais mūžs ir tikai mirklis lielajā ceļojumā uz sevis apzināšanos. Visa izglītības sistēma ir vērsta uz jutekļu apmierināšanu, un, ja gudrs cilvēks par to padomā, viņš redz, ka bērni šajā laikmetā tiek tīšām sūtīti uz tā dēvētās izglītības kautuvēm. Tāpēc mācītiem cilvēkiem šajā laikmetā jāuzmanās, un, ja viņi vispār vēlas šķērsot bīstamo Kali okeānu, jāseko Naimišāranjas gudro piemēram un jāpieņem Šrī Sūtu Gosvāmī vai īstens viņa pārstāvis par kuģa kapteini. Kuģis ir Kunga Šrī Krišnas vēstījums Bhagavad-gītas vai Šrīmad Bhāgavatamas izskatā.

23. PANTS

brūhi jogēšvarē krišnē    brahmanjē dharma-varmani
svām kāšthām adhunopētē    dharmah kam šaranam gatah

brūhi — lūdzu, saki; joga-īšvarē — visu mistisko spēku Kungs;
krišnē — Kungs Krišna; brahmanjē — Absolūtā Patiesība; dharma — reliģija;
varmani — aizsargātājs; svām — savu; kāšthām — mājvietu;
adhunā — mūsdienās; upētē — aizgājis; dharmah — reliģija; kam — kam;
šaranam — patvērumu; gatah — gājusi.

TULKOJUMS

Tā kā Šrī Krišna, Absolūtā Patiesība, visu mistisko spēku pavēlnieks, ir
aizgājis uz savu mājvietu, lūdzu, saki, kur raduši patvērumu reliģijas
principi.

SKAIDROJUMS

Reliģija būtībā ir likumi, ko devusi pati Dieva
Personība. Ja kādreiz reliģijas principi tiek rupji pārkāpti vai aizmirsti, tad
Visaugstais Kungs pats atnāk tos atjaunot. Tas ir teikts Bhagavad-gītā.
Šajā pantā Naimišāranjas gudrie jautā par šiem principiem. Atbilde uz
jautājumu tiks dota vēlāk. Šrīmad Bhāgavatama ir pārpasaulīga Dieva
Personības pārstāve skaņā, un tādējādi tā pilnībā pārstāv
pārpasaulīgās zināšanas un reliģijas principus.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma pirmajai nodaļai «Gudro jautājumi».


Tālāk:

Otrā nodaļa Dievišķums un dievišķā kalpošana