Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.11

null

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Kunga Krišnas ierašanās Dvārakā

1. PANTS

sūta uvāča

ānartān sa upavradžja    svriddhāņ džana-padān svakān
dadhmau daravaram tēšām    višādam šamajann iva

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; ānartān — valsti, ko sauc par
Ānartānu (Dvāraku); sah — Viņš; upavradžja — sasniedzot robežu;
svriddhān — visplaukstošāko; džana-padān — pilsētu; svakān — savu;
dadhmau — pūta; daravaram — svētīgo gliemežnīcu (Pānčadžanju); tēšām — to;
višādam — nospiestību; šamajan — mierinot; iva — kā.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Sasniedzis Ānartas zemi [Dvāraku] un
savas plaukstošās galvaspilsētas robežu, Kungs pūta svētīgo
gliemežnīcu, paziņojot par savu ierašanos un mierinot noskumušos valsts
iedzīvotājus.

SKAIDROJUMS

Pavalstnieku mīļotais Kungs Kurukšētras kaujas dēļ
bija prom no savas plaukstošās galvaspilsētas Dvārakas ilgu laiku,
tāpēc visi iedzīvotāji šķiršanās dēļ bija ļoti nomākti. Kad Kungs atnāk uz
zemi, ierodas arī Viņa mūžīgie pavadoņi, tāpat kā svīta pavada karali.
Dieva Kunga pavadoņi ir mūžīgi brīvas dvēseles, un tie ne uz mirkli
nespēj izturēt šķiršanos no Kunga, jo ļoti mīl Viņu. Tāpēc Dvārakas
iedzīvotāji bija ļoti noskumuši un gaidīja Kungu ierodamies kuru
katru brīdi. Svētīgā gliemežnīcas skaņa, kas vēstīja par Kunga tuvošanos,
visus ļoti uzmundrināja un acīmredzami nomierināja. Ļaudis vēl
vairāk vēlējās redzēt Kungu pie sevis un sāka rosīties, lai Viņu pienācīgi
sagaidītu. Tas norāda uz spontānu Dieva mīlestību.

2. PANTS

sa uččakāšē dhavalodaro daro
    ‘pj urukramasjādharašona-šonimā
dādhmājamānah kara-kandža-samputē
    jathābdža-khandē kala-hamsa utsvanah

sah — tā; uččakāšē — kļuva brīnišķīga; dhavala-udarah — baltā un
vēderainā; darah — gliemežnīca; api — lai gan; urukramasja — dižā
piedzīvojumu meklētāja; adharašona — ar Viņa lūpu pārpasaulīgajām īpašībām;
šonimā — sārtojās; dādhmājamānah — tika pūsta;
kara-kandža-samputē — lotosrokā satvertā; jathā — kā; abdža-khandē — ar lotosu stiebriem;
kala-hamsah — nirstošs gulbis; utsvanah — skaļi skanot.

TULKOJUMS

Kad Kungs Krišna satvēra balto un vēderaino gliemežnīcu un to pūta,
pielicis pie savām pārpasaulīgajām lūpām, likās, ka gliemežnīca kļūst
sārta, un šķita, ka balts gulbis spēlējas starp sarkanu lotosu stiebriem.

SKAIDROJUMS

Tas, ka baltā gliemežnīca sārtojās no Kunga lūpu
pieskāriena, ir simbols ar garīgu nozīmi. Dievs Kungs ir viscaur
garīgs, bet matērija ir neziņa par garīgo esamību. Garīgas apskaidrības
stāvoklī matērija nemaz nepastāv, un šī apskaidrība vienā mirklī rodas
saskarsmē ar Visaugsto Kungu Šrī Krišnu. Dievs Kungs atrodas katrā
esamības daļiņā un var izpausties ikvienā būtnē. Ar kvēlu mīlestību un
garīgo kalpošanu Kungam jeb, citiem vārdiem sakot, garīgā saskarsmē
ar Kungu viss kļūst garīgi sārts gluži kā šī gliemežnīca, ko bija satvēris
Kungs, un paramahamsa jeb augsti saprātīgs cilvēks ir kā gulbis, kas
nirst garīgās svētlaimes ūdenī, ko mūžam grezno Kunga pēdu
lotoszieds.

3. PANTS

tam upašrutja ninadam    džagad-bhaja-bhajāvaham
pratjudjajuh pradžāh sarvā    bhartri-daršana-lālasāh

tam — to; upašrutja — sadzirdējuši; ninadam — skaņu;
džagat-bhaja — materiālās esamības bailes; bhaja-āvaham — kas baida; prati — pretī;
udjajuh — steidzās; pradžāh — ļaudis; sarvāh — visi; bhartri — sargātāju;
daršana — redzēt; lālasāh — vēloties.

TULKOJUMS

Sadzirdējuši skaņu, kas iedveš šausmas pašām materiālās pasaules
bailēm, Dvārakas iedzīvotāji steidzās pretī bhaktu sargātājam Kungam,
kuru tik ilgi bija gaidījuši.

SKAIDROJUMS

Kā jau tika paskaidrots, visi Dvārakas iedzīvotāji, kas dzīvoja Kunga Krišnas laikā, bija atbrīvotas dvēseles, kuras bija atnākušas līdzi Kungam kā svīta. Visi ļoti vēlējās ieraudzīt Krišnu, lai gan garīgajā saskarsmē nekad nebija šķirti no Viņa. Vrindāvanas gopī domāja par Krišnu, kad Viņš bija aizgājis no ciema ganos, un gluži tāpat Dvārakas iedzīvotāji gremdējās domās par Kungu, kad Viņš no Dvārakas bija devies uz Kurukšētras kauju. Kāds izcils bengāļu rakstnieks ir secinājis, ka Vrindāvanas Krišna, Mathuras Krišna un Dvārakas Krišna ir dažādas personības. Taču vēsturiski tas ir aplams secinājums. Kurukšētras Krišna un Dvārakas Krišna ir viena un tā pati personība.
Dvārakas iedzīvotāji bēdājās, jo Kungs bija aizbraucis no pārpasaulīgās pilsētas, tāpat kā mēs naktī kļūstam drūmi, jo nav saules. Skaņa, kas vēstīja par Kunga Krišnas ierašanos, bija kā ziņa par saullēktu. Tāpēc visi Dvārakas iedzīvotāji atmodās, jo bija uzlēkusi saule — Krišna —, un tie steidzās Viņam pretī, lai ieraudzītu Kungu. Kungs bhaktām ir vienīgais sargātājs.
Dieva Kunga radītā skaņa neatšķiras no paša Kunga, jo mēs jau runājām, ka Viņā nav pretstatu. Materiālā esamība, kurā atrodamies pašlaik, ir baiļu pilna. No četrām materiālās esamības problēmām, t.i., pārtikas, patvēruma, baiļu un kopošanās jautājuma, visvairāk raižu mums sagādā bailes. Neziņas dēļ mēs vienmēr baidāmies no tā, kas mūs sagaida. Visa materiālā esamība ir grūtību pilna, tāpēc vienmēr valda bailes. Tas ir tāpēc, ka esam saistīti ar Dieva Kunga maldinātāju enerģiju, ko sauc par maiju jeb ārējo enerģiju, tomēr visas bailes izzūd, tiklīdz sadzirdam Dievu Kungu, ko pārstāv Viņa svētais vārds, kā to sešpadsmit vārdos daudzināja Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu:
Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē
Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē

Mēs varam izmantot iespēju, ko dod šī skaņa, un atbrīvoties no visiem materiālās esamības draudiem.

4.–5. PANTS

tatropanīta-balajo    ravēr dīpam ivādritāh
ātmārāmam pūrna-kāmam    nidža-lābhēna nitjadā
 
prītj-utphulla-mukhāh pročur    harša-gadgadajā girā
pitaram sarva-suhridam    avitāram ivārbhakāh

tatra — pēc tam; upanīta — piedāvājuši; balajah — dāvanas; ravēh — līdz
saulei; dīpam — gaismekli; iva — kā; ādritāh — salīdzinājumā;
ātma-ārāmam — sevī pilnajam; pūrna-kāmam — pilnīgi apmierinātajam;
nidža-lābhēna — ar saviem spēkiem; nitja-dā — kas pastāvīgi apgādā;
prīti — mīlestība; utphulla-mukhāh — prieka pilnas sejas; pročuh — sacīja;
harša — priecīgas; gadgadajā — ekstātiskas; girā — runas; pitaram — tēvam;
sarva — visi; suhridam — draugi; avitāram — apsargātājs; iva — kā;
arbhakāh — aizbilstamie.

TULKOJUMS

Pilsētnieki nāca pie Kunga ar savām dāvanām, dodot veltes tam, kurš
ir pilnībā apmierināts un sevī pilns un kurš ar savām spējām pastāvīgi
apgādā citus. Šīs dāvanas bija kā gaismekļa piedāvāšana saulei. Tomēr
ļaudis, sagaidot Kungu, sāka runāt līksmes pilni, gluži kā aizbilstamie
sagaida savu tēvu un sargātāju.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā Visaugstais Kungs Krišna nosaukts par ātmārāmu. Krišna ir sevī pilns, tāpēc Viņam nav jāmeklē laime ārpus sevis. Kungs ir sevī pilns tāpēc, ka pati Viņa pārpasaulīgā esamība ir pilnīga svētlaime. Krišna ir mūžīgs, visuzinošs un pilnīgi svētlaimīgs. Tāpēc Viņam nav vajadzīgas nekādas dāvanas, lai cik vērtīgas tās arī būtu. Tomēr, tā kā Dievs Kungs ir visu būtņu labvēlis, Viņš pieņem visu, kas piedāvāts, tīri garīgi kalpojot. Tas nenozīmē, ka Krišnam kaut kā trūktu, jo viss ir radīts no Viņa enerģijas. Šajā gadījumā dāvanas Kungam salīdzinātas ar gaismekļa piedāvāšanu Saules dievam. Viss, kas deg un spīd, ir radies no Saules enerģijas, tomēr, godinot Saules dievu, ir nepieciešams viņam piedāvāt gaismekli. Kad cilvēks godina sauli, viņš kaut ko par to grib, bet garīgajā kalpošanā nevar būt ne runas par kaut kā prasīšanu, vai nu no vienas, vai otras puses. Tas liecina par tīru mīlestību starp Kungu un bhaktu.
Dievs Kungs ir visu dzīvo būtņu Augstākais Tēvs, un tāpēc tie, kas apzinās šo dzīvībai svarīgo saikni ar Dievu, var kaut ko prasīt no sava Tēva, un Tēvs ar prieku izpilda paklausīgu bērnu vēlmes, netirgojoties ar viņiem. Dievs Kungs ir gluži kā vēlmju koks, un ar Viņa bezcēloņu žēlastību ikviens var iegūt pilnīgi visu. Taču, būdams Augstākais Tēvs, Dievs Kungs nedod tīram bhaktam to, kas uzskatāms par šķērsli garīgajā kalpošanā. Tie, kas garīgi kalpo Kungam, var pārpasaulīgi pieķerties Viņam un pacelties tīras garīgās kalpošanas līmenī.

6. PANTS

natāh sma tē nātha sadānghri-pankadžam
    virinča-vairinčja-surēndra-vanditam
parājanam kšēmam ihēččhatām param
    na jatra kālah prabhavēt parah prabhuh

natāh — noliekušies; sma — mēs esam darījuši; — Tev; nātha — ak,
Kungs; sadā — vienmēr; anghri-pankadžam — lotospēdām;
virinča — Brahma, pirmā dzīvā būtne; vairinčja — Brahmas dēli, piemēram,
Sanaka un Sanātana; sura-indra — debesu valdnieks;
vanditam — godināts; parājanam — augstākais; kšēmam — labums; iha — šajā dzīvē;
iččhatām — kas to vēlas; param — augstākais; na — ne; jatra — kur;
kālah — laiks, no kura nevar izvairīties; prabhavēt — var ietekmēt;
parah — pārpasaulīgais; prabhuh — Visaugstais Kungs.

TULKOJUMS

Ļaudis teica: Ak, Kungs, Tevi godina visi padievi: Brahma, četri Sanas
un pat debesu valdnieks. Tu esi augstākais balsts tiem, kas patiešām
cenšas sasniegt lielāko dzīves labumu. Tu esi augstākais pārpasaulīgais
Kungs, un laiks, no kura nevar izvairīties, Tevi neskar.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs ir Šrī Krišna, un tas apstiprināts
Bhagavad-gītā, Brahma-samhitā un citos autoritatīvos Vēdu rakstos.
Visos rakstos norādīts, ka nav neviena līdzīga Kungam vai lielāka par
Viņu. Laiks un telpa iedarbojas uz atkarīgajām dzīvajām būtnēm,
kuras ir Visaugstā Kunga neatņemamās daļiņas. Dzīvās būtnes ir
pārvaldītais Brahmans, turpretī Visaugstais Kungs ir pārvaldītājs Absolūts.
Aizmirstot šo skaidro patiesību, mēs tūlīt nonākam maldos un
saņemam triju veidu ciešanas, it kā nonākot dziļā tumsā. Zinošas dzīvās
būtnes skaidrā apziņa ir Dieva apziņa, un būtne, kurai tā piemīt,
jebkuros apstākļos noliecas Kunga priekšā.

7. PANTS

bhavāja nas tvam bhava višva-bhāvana
    tvam ēva mātātha suhrit-patih pitā
tvam sad-gurur nah paramam ča daivatam
    jasjānuvrittjā kritino babhūvima

bhavāja — labklājībai; nah — mūsu; tvam — tu, Kungs; bhava — kļūsti;
višva-bhāvana — par Visuma radītāju; tvam — tu, Kungs;
ēva — noteikti; mātā — māte; atha — kā arī; suhrit — labvēlis; patih — vīrs; pitā — tēvs;
tvam — tu, Kungs; sat-guruh — garīgais skolotājs; nah — mūsu;
paramam — augstākais; ča — un; daivatam — godājamā Dievība; jasja — kā;
anuvrittjā — ejot pa pēdām; kritinah — veiksmīgi; babhūvima — mēs
esam kļuvuši.

TULKOJUMS

Ak, Visuma radītāj, Tu esi mūsu māte, labvēlis, Kungs, tēvs, garīgais
skolotājs un godināmā Dievība. Sekojot Tev, mēs esam kļuvuši visādā
ziņā veiksmīgi. Tāpēc, lūdzu, turpini mūs svētīt ar savu žēlastību.

SKAIDROJUMS

Visādā ziņā labā Dieva Personība, kas radījusi
Visumu, rūpējas par visu dzīvo būtņu labklājību. Kungs iesaka labajām
dzīvajām būtnēm klausīt Viņa padomus, un, to darot, būtnes gūst
panākumus visās dzīves jomās. Nav vajadzības godināt nekādu citu
dievību kā vienīgi Kungu. Dievs Kungs ir visvarens, un, ja iepriecinām
Viņu, pazemīgi noliecoties pie Kunga lotospēdām, Viņš var dot mums
visu žēlastību, un mēs gūstam panākumus gan materiālajā, gan
garīgajā dzīvē. Ja gribam sasniegt garīgo esamību, tad cilvēka veidolā visiem
ir dota iespēja saprast savas mūžīgās attiecības ar Dievu. Mūsu
attiecības ar Viņu ir mūžīgas, tās nevar ne salauzt, ne iznīcināt. Tās uz laiku
var aizmirst, bet pēc tam ar Dieva Kunga žēlastību atjaunot, ja vien
sekojam Viņa norādījumiem svētajos rakstos, lai kad un kur tie būtu
doti.

8. PANTS

aho sanāthā bhavatā sma jad vajam
    traivištapānām api dūra-daršanam
prēma-smita-snigdha-nirīkšanānanam
    pašjēma rūpam tava sarva-saubhagam

aho — ak, cik veiksmīgi; sa-nāthāh — būt saimnieka aizsardzībā;
bhavatā — Tevis; sma — kā mēs esam kļuvuši; jat vajam — kā esam;
traivišta-pānām — padievu; api — arī; dūra-daršanam — ļoti reti redzēts;
prēma-smita — mīlestībā smaidot; snigdha — mīlestības pilns;
nirīkšana-ānanam — kas tā skatās; pašjēma — paskatīsimies; rūpam — skaistumu;
tava — Tavu; sarva — visu; saubhagam — svētību.

TULKOJUMS

Cik mēs esam laimīgi, ka šodien Tu atkal esi ieradies mūs aizsargāt,
jo Tu, Kungs, reti apciemo pat debesu iemītniekus! Tagad mēs varam
raudzīties Tavā smaidošajā sejā un mīlestības pilnajās acīs. Mums ir
iespēja skatīt Tavu pārpasaulīgo, svētības pilno veidolu.

SKAIDROJUMS

Tikai tīri bhaktas var skatīt Kungu Viņa mūžīgajā
personiskajā veidolā. Dievs Kungs nekad nav bezpersonisks, Viņš ir
Augstākā Absolūtā Dieva Personība, ko ar garīgo kalpošanu var
ieraudzīt vaigu vaigā. To nespēj pat augstāko planētu iemītnieki. Kad
Brahmādžī un citi padievi vēlas runāt ar Kunga Krišnas pilnīgo daļu, Kungu
Višnu, viņiem ir jāstāv piena okeāna krastā. Šajā okeānā uz Baltās
salas (Švētadvīpas) guļ Kungs Višnu. Piena okeāns un Švētadvīpas
planēta ir Vaikunthalokas atveids šajā Visumā. Ne Brahmādžī, ne arī tādi
padievi kā Indra nevar nokļūt uz Švētadvīpas salas, viņi var tikai
stāvēt piena okeāna krastā un nodot savu vēstījumu Kungam Višnu, ko
sauc arī par Kšīrodakašājī Višnu. Tātad padievi redz Kungu Višnu
ļoti reti, bet Dvārakas iedzīvotāji ar savu tīro garīgo kalpošanu, kas
brīva no auglīgas darbības un empīriski filozofiskas prātošanas
materiālajiem sārņiem, ar Kunga žēlastību var skatīt Viņu vaigu vaigā. Tas ir
dzīvo būtņu sākotnējais stāvoklis, ko var sasniegt, atjaunojot dabisko
dzīvi, kas atklājas tikai ar garīgo kalpošanu.

9. PANTS

jarhj ambudžākšāpasasāra bho bhavān
    kurūn madhūn vātha suhrid-didrikšajā
tatrābda-koti-pratimah kšano bhavēd
    ravim vinākšnor iva nas tavāčjuta

jarhi — kad; ambudža-akša — ak, lotosacainais; apasasāra — dodies prom;
bho — ak; bhavān — Tu; kurūn — valdnieka Kuru pēctečiem;
madhūn — Mathuras (Vradžabhūmi) iedzīvotājiem; — vai; atha — tāpēc;
suhrit-didrikšajā — lai viņus satiktu; tatra — tad; abda-koti — miljoniem gadu;
pratimah — kā; kšanah — brīži; bhavēt — kļūst; ravim — saule;
vinā — bez; akšnoh — acu; iva — kā; nah — mūsu; tava — Tevis; ačjuta — ak,
nemaldīgais.

TULKOJUMS

Ak, lotosacainais Kungs! Kad Tu aizbrauc uz Mathuru, Vrindāvanu vai
Hastināpuru satikties ar draugiem un radiem, katrs Tavas prombūtnes
mirklis liekas kā miljons gadu. Ak, nemaldīgais, tad mūsu acis zaudē
jēgu, it kā nebūtu saules.

SKAIDROJUMS

Mēs ļoti lepojamies ar saviem materiālajiem
jutekļiem un eksperimentējam, lai pārliecinātos par Dieva esamību. Tomēr
mēs aizmirstam, ka jutekļi paši par sevi nav absolūti. Tie var darboties
tikai noteiktos apstākļos. Piemēram, acis. Kamēr spīd saule, tikmēr tās
kaut kādā mērā ir derīgas. Bet, kad saules nav, tad acis zaudē jēgu.
Kungs Šrī Krišna, sākotnējais Dievs Kungs, Augstākā Patiesība, tiek
salīdzināts ar sauli. Bez Viņa visas zināšanas ir vai nu aplamas, vai
daļējas. Saules pretstats ir tumsa, un gluži tāpat Krišnas pretstats ir maija
jeb maldi. Kunga bhaktas spēj saredzēt visu pareizi, jo Kungs Krišna
dod gaismu. Ar Dieva Kunga žēlastību tīrs bhakta nevar nonākt
neziņas tumsībā. Tāpēc mums vienmēr ir jābūt Kunga Krišnas redzes lokā,
un tad varēsim redzēt gan sevi, gan Kungu ar Viņa dažādajām
enerģijām. Kad nav saules, mēs neko neredzam, un arī Kunga prombūtnē
mēs neko neredzam, arī paši sevi ne. Bez Viņa visas mūsu zināšanas
klāj maldi.

10. PANTS

katham vajam nātha čirošitē tvaji
    prasanna-drištjākhila-tāpa-šošanam
džīvēma tē sundara-hāsa-šobhitam
    apašjamānā vadanam manoharam

iti čodīritā vāčah    pradžānām bhakta-vatsalah
šrinvāno ‘nugraham drištjā    vitanvan prāvišat puram

katham — kā; vajam — mēs; nātha — ak, Kungs; čirošitē — gandrīz
vienmēr esot prom; tvaji — Tevis; prasanna — apmierinājums; drištjā — ar
skatienu; akhila — Visuma; tāpa — ciešanas; šošanam — uzvarot;
džīvēma — spēsim dzīvot; — Tava; sundara — brīnišķīgā; hāsa — smaida;
šobhitam — izgreznots; apašjamānāh — neredzot; vadanam — seju;
manoharam — pievilcīgo; iti — tā; ča — un; udīritāh — runājot; vāčah — vārdus;
pradžānām — iedzīvotāju; bhakta-vatsalah — labs pret bhaktām;
šrinvānah — to uzzinot; anugraham — žēlastību; drištjā — ar skatieniem;
vitanvan — izdalot; prāvišat — iebrauca; puram — Dvārakāpurī.

TULKOJUMS

Ak, saimniek! Ja Tu visu laiku esi prom, tad mēs nevaram lūkoties
Tavā brīnišķīgajā sejā un redzēt smaidus, kas iznīcina visas ciešanas. Kā
mēs varam dzīvot bez Tevis?

Noklausījies šos vārdus, Kungs, kas ir ļoti labs pret pavalstniekiem un
bhaktām, iebrauca Dvārakā un pateicās par apsveikumiem, ar savu
pārpasaulīgo skatienu paraugoties uz ļaudīm.

SKAIDROJUMS

Kungs Krišna ir tik pievilcīgs, ka cilvēks, kurš kaut
reizi izjutis Viņa pievilcību, vairs nespēj izturēt atšķirtību no Krišnas.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka mums ir mūžīgas attiecības ar Viņu, tāpat kā saules
stari vienmēr ir saistīti ar sauli. Stari ir saules starojuma sīkas daļiņas.
Tie nav šķirami no saules. Pārklājums, ko rada mākonis, ir pārejošs un
mākslīgs, un, tiklīdz mākonis aiziet, saules stari no jauna atklājas savā
dabiskajā spožumā, jo redzama ir saule. Gluži tāpat arī dzīvās būtnes,
kas ir garīgā veseluma daļiņas, ir šķirtas no Kunga ar mākslīgo maijas
jeb maldinātājas enerģijas pārklāju. Šī maldinātāja enerģija jeb maijas
priekškars ir jānoņem, un tad dzīvā būtne var ieraudzīt Kungu vaigu
vaigā un tūlīt atbrīvoties no visām ciešanām. Ikviens no mums vēlas
atbrīvoties no dzīves ciešanām, bet mēs nezinām, kā to izdarīt. Šajā
pantā ir dots atrisinājums, un no mums pašiem atkarīgs, vai mēs to
pieņemsim vai ne.

11. PANTS

madhu-bhodža-dašārhārha-    kukurāndhaka-vrišnibhih
ātma-tulja-balair guptām    nāgair bhogavatīm iva

madhu — Madhu; bhodža — Bhodža; dašārha — Dašārha; arha — Arha;
kukura — Kukura; andhaka — Andhaka; vrišnibhih — Vrišni pēcteču;
ātma-tulja — līdzvērtīgi pašam; balaih — spēkā; guptām — aizsargāti;
nāgaih — Nāgu; bhogavatīm — Nāgalokas galvaspilsēta; iva — kā.

TULKOJUMS

Kā Nāgalokas galvaspilsētu Bhogavatī aizsargā Nāgas, tā Dvāraku
aizsargā Vrišni pēcteči — Bhodža, Madhu, Dašārha, Arha, Kukura,
Andhaka u.c. — kas spēkā līdzinās Kungam Krišnam.

SKAIDROJUMS

Nāgalokas planēta atrodas zemāk par Zemi, un ir
zināms, ka tur nenonāk Saules stari. Tomēr planētas tumsu kliedē
dārgakmeņi, kas atrodas uz Nāgu (debesu čūsku) galvām, un vēl ir teikts,
ka tur ir brīnišķīgi dārzi, upes utt., ko bauda Nāgas. Šajā pantā
norādīts, ka iedzīvotāji šo vietu labi apsargā. Arī Dvāraku labi aizsargāja
Vrišni pēcteči, kas bija tikpat vareni kā Kungs vismaz attiecībā uz
spēku, ko Kungs izpauda uz Zemes.

12. PANTS

sarvartu-sarva-vibhava-    punja-vrikša-latāšramaih
udjānopavanārāmair    vrita-padmākara-šrijam

sarva — visu; ritu — gadalaiku; sarva — visas; vibhava — bagātības;
punja — dievbijīgi; vrikša — koki; latā — vīteņaugi; āšramaih — ar mītnēm;
udjāna — augļu dārzi; upavana — puķu dārzi; ārāmaih — izpriecu dārzi
un brīnišķīgi parki; vrita — apkārt; padma-ākara — vietas, kur aug
lotosi, t.i., brīnišķīgas ūdenskrātuves; šrijam — vairojot skaistumu.

TULKOJUMS

Dvārakāpurī pilsētā bija redzamas visu gadalaiku bagātības. Tur bija
mītnes, augļu un puķu dārzi, parki un lotosziedu pilnas ūdenskrātuves.

SKAIDROJUMS

Civilizācijas pilnību iespējams sasniegt, pareizi izmantojot dabas dāvanas. Šajā Dvārakas aprakstā norādīts, ka pilsētai apkārt bija puķu dārzi, augļu dārzi un ūdenskrātuves, kurās auga lotosi. Nav minētas fabrikas un rūpnīcas, kuras uztur lopkautuves, kas viss ir neatņemama mūsdienu lielpilsētas sastāvdaļa. Tieksme izmantot pašas dabas dotās dāvanas tomēr ir arī mūsdienu civilizētā cilvēka sirdī. Šodienas civilizācijas vadītāji vislabprātāk dzīvo vietās, kur ir brīnišķīgi dabiski dārzi un ūdenskrātuves, bet parastiem ļaudīm jāmitinās pārpildītos rajonos, kur nav ne parku, ne dārzu. Šajā pantā, protams, mēs lasām, ka Dvāraka bija citāda. Cik var saprast, apkārt visai dhāmai jeb dzīvojamajai daļai, bija šādi dārzi un parki ar ūdenskrātuvēm, kurās auga lotosi. Visi cilvēki izmantoja dabas dāvanas — augļus un puķes — un nebija rūpniecības uzņēmumu, kuros strādājošie dzīvotu netīrās mītnēs un nabadzīgo rajonos. Civilizācijas attīstību nosaka nevis pēc tā, cik ir fabriku un rūpnīcu, kas sagrauj cilvēka smalkākās jūtas, bet pēc tā, cik attīstītas ir cilvēku garīgās tieksmes. Vērā tiek ņemts arī tas, vai ļaudīm ir iespēja atgriezties pie Dieva. Fabriku un rūpnīcu celšanu sauc par ugra-karmu jeb asu darbību. Šāda darbība sagrauj cilvēku un sabiedrības smalkākās jūtas un rada dēmonisku cietumu.
Pantā pieminēti dievbijīgi koki, kas noteiktā laikā zied un ražo augļus. Bezdievīgi koki ir nevērtīgs mežs, kas var dot tikai malku. Mūsdienu civilizācijā šādus bezdievīgus kokus stāda gar ceļiem. Cilvēku enerģija ir jāizmanto pareizi, lai attīstītu augstāko un smalkāko garīgo izpratni, kas ir dzīves problēmu atrisinājums. Lai attīstītu cilvēka ķermeņa smalkākos audus, ir nepieciešami augļi, ziedi, brīnišķīgi dārzi, parki un ūdenskrātuves, kur starp lotosziediem spēlējas pīles un gulbji. Vajadzīgas arī govis, kas dod pietiekami daudz piena un sviesta. Pretēja iedarbība ir raktuvju apakšzemes cietumiem, rūpnīcām un darbnīcām. Tie strādniekos attīsta dēmoniskas tieksmes. Sabiedrības «vareno» intereses tiek apmierinātas uz strādnieku šķiras rēķina, un tāpēc dažādos veidos notiek šķiru cīņa. Dvārakā-dhāmas apraksts ir civilizācijas ideāls.

13. PANTS

gopura-dvāra-mārgēšu    krita-kautuka-toranām
čitra-dhvadža-patākāgrair    antah pratihatātapām

gopura — pilsētas vārti; dvāra — durvis; mārgēšu — uz dažādiem ceļiem;
krita — darīti; kautuka — par godu svētkiem; toranām — rotāta arka;
čitra — gleznoti; dhvadža — karogi; patākā-agraih — ar augstākajām
zīmēm; antah — iekšā; pratihata — aizturēja; ātapām — sauli.

TULKOJUMS

Sagaidot Kungu, pilsētas vārti, namu durvis un ziediem apvītās arkas
ceļa malās bija izpušķotas ar tādiem svētku rotājumiem kā banānkoku
meijām un mango lapām. Karogi, ziedu vītnes, kā arī dažādi uzraksti
un zīmes ar savu ēnu sargāja no saules stariem.

SKAIDROJUMS

Arī rotājumi īpašiem svētkiem, piemēram,
banānkoki, mango koki, augļi un puķes, tika ņemti no dabas. Mango koki,
kokospalmas un banānkoki joprojām tiek uzskatīti par labu vēstošām
zīmēm. Uz minētajiem karogiem bija uzzīmēts vai nu Garuda, vai
Hanumāns, kas abi ir diženi Kunga kalpi. Šādus zīmējumus un rotājumus
bhaktas godina joprojām, un Dievam Kungam par prieku Viņa kalpi
tiek īpaši cienīti.

14. PANTS

sammārdžita-mahā-mārga-    rathjāpanaka-čatvarām
siktām gandha-džalair uptām    phala-pušpākšatānkuraih

sammārdžita — labi iztīrīti; mahā-mārga — lielceļi; rathja — ielas;
āpanaka — tirgus laukumi; čatvarām — sanāksmju vietas; siktām — aplaistītas
ar; gandha-džalaih — smaržīgu ūdeni; uptām — nokaisīti ar;
phala — augļiem; pušpa — puķēm; akšata — veselām; ankuraih — sēklām.

TULKOJUMS

Lielceļi, ielas, tirgus laukumi un sapulču vietas bija rūpīgi izslaucītas
un aplaistītas ar smaržīgu ūdeni. Sagaidot Kungu, visur bija izkaisīti
augļi, puķes un veselas sēklas.

SKAIDROJUMS

Dvārakādhāmas ielu un ceļu laistīšanai tika
izmantots smaržīgs ūdens, ko pagatavoja no rožu un kēoras ziedu eļļas.
Ielas, ceļi, tirgus laukumi un sanāksmju vietas bija rūpīgi izslaucītas. No
teiktā var saprast, ka Dvārakādhāma bija liela, un tajā bija daudz
lielceļu, ielu, sanāksmju vietu, parku, dārzu un ūdenskrātuvju, un viss
bija skaisti izpušķots ar ziediem un augļiem. Sagaidot Kungu, visur bija
izkaisīti ziedi, augļi un veseli graudi. Veseli graudi un nogatavojušies
augļi tika uzskatīti par svētīgiem, un hinduisti tos joprojām izmanto
svētkos.

15. PANTS

dvāri dvāri grihānām ča    dadhj-akšata-phalēkšubhih
alankritām pūrna-kumbhair    balibhir dhūpa-dīpakaih

dvāri dvāri — katras mājas durvis; grihānām — visu dzīvojamo ēku;
ča — un; dadhi — jogurts; akšata — veseli; phala — augļi;
ikšubhih — cukurniedres; alankritām — izrotātas; pūrna-kumbhaih — pilni podiem ar
ūdeni; balibhih — kopā ar godināšanas piederumiem;
dhūpa — smaržkociņi; dīpakaih — ar gaismekļiem un svecēm.

TULKOJUMS

Pie visu dzīvojamo māju durvīm bija izliktas tādas svētīgas lietas kā
jogurts, veseli augļi, cukurniedres, trauki ar ūdeni, kā arī
godināšanas piederumi: smaržkociņi un sveces.

SKAIDROJUMS

Sagaidīšana saskaņā ar Vēdu rituāliem nav sausa
procedūra. Sveicot Kungu, ļaudis ne vien izgreznoja ielas un ceļus,
kā tika minēts iepriekš, bet arī godināja Viņu ar vajadzīgajiem
piederumiem — smaržkociņiem, gaismekļiem, ziediem, saldumiem,
augļiem, kā arī garšīgiem ēdieniem — kā nu kurš spēja. Tas viss tika
piedāvāts Dievam Kungam, un piedāvātā ēdiena pārpalikumi tika izdalīti
sanākušajiem ļaudīm. Tā nebija sausa uzņemšana, kā tas ir mūsdienās.
Katras mājas iedzīvotāji bija vienlīdz gatavi uzņemt Kungu, tāpēc uz
visām ielām un ceļiem ļaudīm tika izdalīti Kungam piedāvātu ēdienu
pārpalikumi, tā padarot svētkus veiksmīgus. Saskaņā ar Vēdu kultūru,
bez ēdiena izdalīšanas neviena ceremonija nav pilnīga.

16.–17. PANTS

nišamja prēštham ājāntam    vasudēvo mahā-manāh
akrūraš čograsēnaš ča    rāmaš čādbhuta-vikramah
 
pradjumnaš čārudēšnaš ča    sāmbo džāmbavatī-sutah
praharša-vēgoččhašita-    šajanāsana-bhodžanāh

nišamja — dzirdot; prēštham — dārgākais; ājāntam — atgriežas;
vasudēvah — Vasudēva (Krišnas tēvs); mahā-manāh — augstsirdīgais;
akrūrah — Akrūra; ča — un; ugrasēnah — Ugrasena; ča — un;
rāmah — Balarāma (Krišnas vecākais brālis); ča — un; adbhuta — pārcilvēcisks;
vikramah — spēks; pradjumnah — Pradjumna; čārudēšnah — Čārudēšna;
ča — un; sāmbah — Sāmba; džāmbavatī-sutah — Džāmbavatī dēls;
praharša — ārkārtīga laime; vēga — spēks; uččhašita — ietekmēti;
šajana — gulēšana; āsana — sēdēšana; bhodžanāh — ēšana.

TULKOJUMS

Uzzinājuši, ka dārgais Krišna tuvojas Dvārakā-dhāmai, augstsirdīgais
Vasudēva, Akrūra, Ugrasēna, Balarāma (pārcilvēciski varenais),
Pradjumna, Čārudēšna un Sāmba, Džāmbavatī dēls, bija ārkārtīgi laimīgi un
aizmirsa atpūtu, sēdēšanu un ēšanu.

SKAIDROJUMS

Vasudēva bija valdnieka Šūrasēnas dēls, Dēvakī vīrs un Kunga Šrī Krišnas tēvs. Viņš bija Kuntī brālis un Subhadras tēvs. Subhadra apprecējās ar savu brālēnu Ardžunu. Tāda veida laulības joprojām ir izplatītas dažās Indijas daļās. Vasudēva bija Ugrasēnas ministrs, un vēlāk viņš apprecēja astoņas Ugrasēnas brāļa Dēvakas meitas. Dēvakī ir viena no tām. Kamsa bija viņa svainis, un Vasudēva bija ar mieru, lai Kamsa ieliek viņu cietumā, kā arī piekrita atdot astoto Dēvakī dēlu. Šos Kamsas plānus izjauca Krišnas griba. Vasudēva bija Pāndavu tēvocis no mātes puses un tāpēc piedalījās to šķīstīšanās ceremonijā. Viņš no Šatasringa Parvatas ielūdza priesteri Kašjapu un izpildīja ceremoniju. Kad Kamsas cietumā piedzima Krišna, Vasudēva Viņu pārnesa uz Nandas Mahārādžas māju. Nanda Mahārādža bija Krišnas audžutēvs Gokulā. Krišna kopā ar Baladēvu atstāja šo pasauli pirms Vasudēvas aiziešanas, un Ardžuna (Vasudēvas māsasdēls) uzņēmās izpildīt Vasudēvas bēru ceremoniju.
Akrūra bija Vrišni dinastijas karaspēka virspavēlnieks un dižens Kunga Krišnas bhakta. Akrūra sasniedza garīgās kalpošanas pilnību ar vienu pašu paņēmienu — lūgšanām. Viņa sieva bija Sūtanī, Ahūkas meita. Akrūra atbalstīja Ardžunu, kad Ardžuna ar Krišnas piekrišanu nolaupīja Subhadru. Pēc veiksmīgās nolaupīšanas Krišna un Akrūra devās pie Ardžunas un pasniedza viņam vērtīgas dāvanas. Akrūra arī bija klāt, kad Subhadras dēls Abhimanju apprecējās ar Mahārādžas Parīkšita māti Utaru. Akrūras sievastēvam Ahūkam nebija labas attiecības ar Akrūru, taču viņi abi bija Kunga bhaktas.
Ugrasēna bija viens no varenajiem Vrišni dinastijas valdniekiem un Mahārādžas Kuntibhodžas brālēns. Vēl viņu sauc par Ahūku. Vasudēva bija viņa ministrs, un varenais Kamsa bija viņa dēls. Kamsa savu tēvu iemeta cietumā un kļuva par Mathuras valdnieku. Ar Kunga Krišnas un Viņa brāļa Baladēvas žēlastību Kamsa tika nogalināts, un Ugrasēna atgriezās tronī. Kad Šālva uzbruka Dvārakas pilsētai, Ugrasēna drošsirdīgi cīnījās un padzina ienaidnieku. Ugrasēna jautāja Nāradadžī par Kunga Krišnas dievišķumu. Pirms Jadu dinastijas bojāejas Ugrasēnam tika uzticēts dzelzs gabals, kas bija radies no Sāmbas klēpja. Ugrasēna to sacirta daļās, samala un izkaisīja jūrā pie Dvārakas. Pēc tam viņš Dvārakā un visā valstī izsludināja sauso likumu. Pēc nāves Ugrasēna ieguva atbrīvi.
Baladēva ir Vasudēvas dievišķais dēls, kas piedzima Rohinī. Baladēvu sauc arī par Rohinī-nandanu, Rohinī mīļoto dēlu. Kad pēc vienošanās ar Kamsu Vasudēva nonāca cietumā, Baladēva kopā ar savu māti Rohinī tika uzticēts Nandam Mahārādžam. Tādējādi Nanda Mahārādža ir gan Baladēvas, gan Kunga Krišnas audžutēvs. Lai gan Kungs Krišna un Kungs Baladēva bija pusbrāļi, no pašas bērnības Viņi pastāvīgi bija kopā. Baladēva ir Dieva Augstākās Personības pilnīgā izpausme, un tāpēc Viņš ir tikpat augsts un varens kā Kungs Krišna. Viņš pieder višnu-tatvai (Dieva principam). Kopā ar Šrī Krišnu Baladēva bija Draupadī svajamvaras ceremonijā. Kad pēc Šrī Krišnas plāna Ardžuna nolaupīja Subhadru, Baladēva ārkārtīgi sadusmojās uz Ardžunu un gribēja viņu tūlīt nogalināt. Glābdams savu dārgo draugu, Šrī Krišna nometās pie Kunga Baladēvas pēdām un lūdza nedusmoties. Tad Šrī Baladēva nomierinājās. Gluži tāpat reiz Viņš ļoti sadusmojās uz Kauraviem un gribēja iemest visu viņu pilsētu Jamunas dzelmē. Tomēr Kauravi nomierināja Šrī Baladēvu, uzticot sevi Viņa dievišķajām lotospēdām. Patiesībā Baladēva bija septītais Dēvakī dēls, kas piedzima pirms Kunga Krišnas, bet, lai izvairītos no Kamsas dusmām, ar Kunga gribu Viņš tika pārnests uz Rohinī klēpi. Tāpēc Baladēvu vēl sauc par Sankaršanu, kas arī ir Šrī Baladēvas pilnīgā daļa. Viņš ir tikpat varens kā Kungs Krišna un var dāvāt bhaktām garīgo spēku, tāpēc Viņu sauc par Baladēvu. Vēdās arī teikts, ka bez Baladēvas svētības nav iespējams iepazīt Visaugsto Kungu. Vārds «bala» nozīmē nevis fizisko, bet gan garīgo spēku. Daži ne visai saprātīgi cilvēki skaidro «balu» kā ķermeņa spēku. Taču ar fizisko spēku nav iespējams iegūt garīgo apzināšanos. Fiziskajam spēkam pienāk gals līdz ar fiziskā ķermeņa galu, bet garīgais spēks seko dvēselei arī nākamajā ķermenī, tāpēc Baladēvas dotais spēks nekad nezūd. Tas ir mūžīgs, un tādējādi Baladēva ir visu bhaktu sākotnējais garīgais skolotājs.
Šrī Baladēva bija arī Kunga Šrī Krišnas klasesbiedrs, un viņi kopā mācījās pie Sāndīpani Muni. Bērnībā kopā ar Šrī Krišnu Baladēva nogalināja daudzus asuras, svarīgākais no kuriem bija Dhenukāsura Tālavanā. Kurukšētras kaujas laukā Viņš nenostājās nevienā pusē un darīja, ko varēja, lai kauja nenotiktu. Baladēva bija labvēlīgs Durjodhanam, tomēr nepiedalījās cīņā. Baladēva bija klāt, kad Durjodhana un Bhīmasēna kāvās ar vālēm. Viņš ļoti dusmojās uz Bhīmasēnu, kad tas iesita Durjodhanam pa aukšstilbu, tas ir, zemāk par jostas vietu, un gribēja atmaksāt par šo negodīgo paņēmienu. Kungs Šrī Krišna izglāba Bhīmu no Baladēvas dusmām. Tomēr, juzdams nepatiku pret Bhīmasēnu, Baladēva tūlīt aizgāja, un pēc tam Durjodhana nokrita zemē un guļot gaidīja nāvi. Būdams Ardžunas dēla Abhimanju tēvocis no mātes puses, Baladēva izpildīja Abhimanju bēru ceremoniju. To nespēja darīt neviens no Pāndaviem, jo visi viņi bija bēdu pārņemti. Aiziedams no pasaules, Baladēva no mutes izpauda lielu baltu čūsku, un Šēšanāga čūskas izskatā Viņu aiznesa.
Pradjumna bija Kāmadēvas avatārs jeb, pēc citu domām, Sanat-kumāra avatārs, kas piedzima kā Dieva Personības Kunga Šrī Krišnas un galvenās Dvārakas valdnieces Lakšmīdēvī Šrīmatī Rukminī dēls. Pradjumna bija viens no tiem, kas devās apsveikt Ardžunu pēc kāzām ar Subhadru. Pradjumna bija viens no diženajiem karavadoņiem, kas cīnījās ar Šālvu, un kaujas laukā viņš zaudēja samaņu. Kaujas ratu vadītājs atveda Pradjumnu atpakaļ uz nometni, un Pradjmna par to ļoti bēdājās un norāja ratu vadītāju. Tomēr viņš vēlreiz cīnījās ar Šālvu un uzvarēja. Nāradadžī izstāstīja Pradjumnam visu par dažādajiem padieviem. Pradjumna ir viens no četriem Kunga Šrī Krišnas pilnīgajiem izvērsumiem. Viņš ir trešais pēc kārtas. Pradjumna uzdeva jautājumu savam tēvam Šrī Krišnam par brāhmanu godību. Kad starp Jadu pēctečiem notika brāļu karš, Pradjumnu nogalināja Bhodža, kas arī ir Vrišni dzimtas valdnieks. Pēc nāves Pradjumna atgriezās savā sākotnējā stāvoklī.
Čārudēšna arī bija Kunga Šrī Krišnas un Rukminīdēvī dēls. Arī viņš bija klāt Draupadī svajamvaras ceremonijā. Čārudēšna tāpat kā viņa brāļi un tēvs bija dižens karotājs. Viņš cīnījās ar Vivinidhaku un kaujā to nogalināja.
Sāmba bija viens no diženajiem Jadu dinastijas varoņiem. Viņš bija Kunga Šrī Krišnas un Jāmbavatī dēls. No Ardžunas Sāmba iemācījās strēlnieka mākslu, un Mahārādžas Judhišthiras laikā viņš kļuva par parlamenta locekli. Sāmba bija klāt arī Mahārādžas Judhišthiras Rādžasūja-jagjā. Kad Prabhāsa-jagjas laikā bija sapulcējušies visi Vrišni, Sātjaki stāstīja par Sāmbas diženajiem darbiem Kungam Baladēvam. Kopā ar savu tēvu Kungu Šrī Krišnu Sāmba piedalījās arī Judhišthiras rīkotajā ašvamēdha-jagjā. Reiz, lai izjokotu kādus riši, brāļi pārģērba Sāmbu par grūtnieci, un Sāmba jautāja, kas viņam piedzims. Riši atbildēja, ka viņam piedzims dzelzs gabals, kas Jadu ģimenē izraisīs brāļu karu. Nākamās dienas rītā Sāmbam tiešām piedzima liels dzelzs gabals, kas tika uzticēts Ugrasēnam, lai tas rīkotos, kā vajadzīgs. Vēlāk pareģotais brāļu karš patiešām notika, un Sāmba tajā krita.
Tātad visi šie Kunga Krišnas dēli atstāja savas pilis un, pametot visas nodarbošanās, arī gulēšanu, sēdēšanu un ēšanu, steidzās pretī savam augstajam tēvam.

18. PANTS

vāranēndram puraskritja    brāhmanaih sasumangalaih
šankha-tūrja-ninādēna    brahma-ghošēna čādritāh
pratjudždžagmū rathair hrištāh    pranajāgata-sādhvasāh

vārana-indram — ziloņi svētīgā uzdevumā; puraskritja — pa priekšu;
brāhmanaihbrāhmanu; sasumangalaih — ar visusvētīgām zīmēm;
šankha — gliemežnīcu; tūrja — radziņu; ninādēna — skaņas;
brahma-ghošēna — daudzinot Vēdu himnas; ča — un; ādritāh — cildināts;
prati — uz; udždžagmuh — steidzās; rathaih — ratos; hrištāh — priecīgi;
pranajāgata — mīlestības pilni; sādhvasāh — ar visu cieņu.

TULKOJUMS

Viņi steidzās pretī Kungam ratos, kuros sēdēja brāhmani ziediem
rokās. Priekšā bija ziloņi — labas veiksmes zīme. Skanēja gliemežnīcas
un ragi, tika daudzinātas Vēdu himnas. Tā viņi mīlestības pilni
godināja Šrī Krišnu.

SKAIDROJUMS

Ja dižena personība tiek sagaidīta saskaņā ar Vēdu
ceremonijām, tas rada gaisotni, kas ir pilna cieņas, mīlestības un
godbijības pret sagaidāmo. Lai sagaidīšanā radītu svētīgu gaisotni, ir
vajadzīgs viss pantā minētais: gliemežnīcas, ziedi, smaržkociņi, izrotāti
ziloņi un īsteni brāhmani, kas skaita pantus no Vēdu rakstiem. Šādu
sagaidīšanu caurstrāvo patiesīgums gan no sagaidāmā, gan no
sagaidītāja puses.

19. PANTS

vāramukhjāš ča šatašo    jānais tad-daršanotsukāh
lasat-kundala-nirbhāta-    kapola-vadana-šrijah

vāramukhjāh — pazīstamas prostitūtas; ča — un; šatašah — simtiem;
jānaih — braucot dažādā veidā; tat-daršana — lai satiktu Viņu (Kungu Šrī
Krišnu); utsukāh — ļoti vēlējās; lasat — karājās; kundala — auskari;
nirbhāta — žilbinoši; kapola — piere; vadana — seja; šrijah — skaistums.

TULKOJUMS

Tajā pat laikā sagaidīt Kungu brauca daudzi simti pazīstamu
prostitūtu. Tās ļoti alka ieraudzīt Kungu, un viņu daiļās sejas rotāja žilbinoši
auskari, izceļot pieres skaistumu.

SKAIDROJUMS

Nedrīkst ienīst pat prostitūtas, ja tās ir Dieva Kunga bhaktas. Pat šodien lielajās Indijas pilsētās ir daudz prostitūtu, kas ir patiesīgas bhaktas. Dzīve var piespiest cilvēku darīt tādu darbu, kas sabiedrībā nav īpaši cienījams, bet tas netraucē garīgi kalpot Kungam. Garīgo kalpošanu nevar traucēt nekādi apstākļi. No teiktā var saprast, ka pat tajā laikā (apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu) tādā pilsētā kā Dvārakā, kur dzīvoja Kungs Krišna, bija prostitūtas. Tas nozīmē, ka kārtības uzturēšanai sabiedrībā nepieciešamas arī tās. Valdība atver dzērienu veikalus, bet tas nenozīmē, ka tiek atbalstīta vīna dzeršana. Doma ir tāda, ka pastāv cilvēki, kas dzer par spīti visam, un ir zināms, ka dzeršanas aizliegums lielās pilsētās izraisa dzērienu kontrabandu. Gluži tāpat cilvēkiem, kas nav apmierināti mājās, ir vajadzīgas šādas piekāpšanās, un, ja nav prostitūtu, tad šādi zemi cilvēki iesaista prostitūcijā citas sievietes. Labāk, ja prostitūtas ir pieejamas tirgus laukumos, jo tad sabiedrībā var uzturēt šķīstību. Labāk uzturēt prostitūtu šķiru nekā veicināt prostitūciju sabiedrībā. Cilvēkus var patiešām labot, mācot tiem kļūt par Dieva Kunga bhaktām, un tad izzudīs jebkāda veida izvirtība.
Šrī Bilvamangala Thākurs, dižens Višnusvāmī vaišnavu skolas āčārja, savā ģimenes dzīvē bija pārlieku pieķēries kādai prostitūtai, kura izrādījās Dieva Kunga bhakta. Reiz, kad Thākurs naktī pērkona lietū ieradās pie Čintāmani, viņa bija ļoti pārsteigta, redzot, ka Thākurs tādā briesmīgā naktī braucis pa putojošas upes viļņiem, lai viņu apciemotu. Čintāmani teica Thākuram Bilvamangalam, ka viņa pieķeršanos nenozīmīgas sievietes kauliem un miesai varētu izmantot pareizi, ja šo piesaistību varētu pievērst garīgajai kalpošanai Kungam un iemīlēt Dieva Kunga pārpasaulīgo skaistumu. Tas bija būtisks mirklis Thākura mūžā, un viņš pēc šiem prostitūtas vārdiem pievērsās garīgajai apziņai. Vēlāk Thākurs pieņēma prostitūtu par savu garīgo skolotāju un vairākās savu literāro darbu vietās slavināja Čintāmani, kas parādīja viņam pareizo ceļu.
Bhagavad-gītā (9.32.) Kungs saka: «Ak, Prithas dēls, kas rod patvērumu tīrā garīgā kalpošanā Man, pat ja tie ir zemu dzimuši čandāli, neticīgo ģimenēs dzimušie un pat prostitūtas, sasniedz augstāko dzīves pilnību, jo garīgās kalpošanas ceļā zemas kārtas dzimšana un nodarbošanās nav kavēklis. Šis ceļš ir atvērts visiem, kas vēlas pa to iet.»
Cik var saprast, Dvārakas prostitūtas, kas tā alka satikt Kungu, bija tīras Viņa bhaktas, un tāpēc saskaņā ar minēto Bhagavad-gītas pantu gāja atbrīves ceļu. Tāpēc, lai labotu sabiedrību, nepieciešams tikai organizēti darboties, lai padarītu tās pilsoņus par Dieva Kunga bhaktām, un tad visas labās debesu iemītnieku īpašības radīsies viņos pašas par sevi. No otras puses nebhaktām vispār nav labu īpašību, lai cik materiāli attīstīti viņi būtu. Atšķirība ir tā, ka Dieva Kunga bhaktas iet atbrīves ceļu, turpretī nebhaktas aizvien dziļāk grimst materiālajā verdzībā. Civilizācijas attīstību var noteikt pēc tā, vai cilvēki ir izglītoti un pilnveidojušies ceļā uz atbrīvi.

20. PANTS

nata-nartaka-gandharvāh    sūta-māgadha-vandinah
gājanti čottamašloka-    čaritānj adbhutāni ča

nata — dramaturgi; nartaka — dejotāji; gandharvāh — debesu
dziedātāji; sūta — profesionāli vēsturnieki; māgadha — profesionāli ģeneologi;
vandinah — profesionāli izglītoti oratori; gājanti — apdziedot;
ča — attiecīgi; uttamašloka — Visaugstā Kunga; čaritāni — darbību;
adbhutāni — pārcilvēcisko; ča — un.

TULKOJUMS

Prasmīgi dramaturgi, mākslinieki, dejotāji, dziedātāji, vēsturnieki,
ģeneologi un mācīti oratori, Dieva Kunga pārcilvēcisko spēļu
iedvesmoti, nepārtraukti apdziedāja Visaugstā Kunga slavu un deva savu
ieguldījumu Viņa sagaidīšanā.

SKAIDROJUMS

Šis pants liecina par to, ka arī pirms pieciem tūkstošiem gadu sabiedrībai bija vajadzīgi dramaturgi, mākslinieki, dejotāji, dziedātāji, vēsturnieki, ģeneologi, oratori utt. Dejotāji, dziedātāji un aktieri pārsvarā nāca no šūdru kārtas, turpretī mācītie vēsturnieki, ģeneologi un oratori bija brāhmani. Viņi visi piederēja noteiktai kastai un mācījās savās ģimenēs. Šie dramaturgi, dejotāji, dziedātāji, vēsturnieki, ģeneologi un oratori apskatīja nevis parastus notikumus, bet gan aprakstīja un rādīja Dieva Kunga pārcilvēcisko darbību dažādos laikmetos. Kunga rotaļas nav pasniegtas hronoloģiskā secībā. Visas Purānas satur vēsturiskas ziņas par notikumiem, kas saistīti ar Visaugsto Kungu un risinājušies dažādos laikos un laikmetos, kā arī uz dažādām planētām. Tāpēc arī tajos nav nekādas hronoloģiskas secības. Mūsdienu vēsturnieki nespēj saprast sakarības starp šiem notikumiem un tāpēc neautoritatīvi secina, ka visi Purānu stāsti ir izdomāti.
Pat pirms simts gadiem Indijā visās lugās tika atainotas Visaugstā Kunga pārcilvēciskās darbības. Ļaudīm ļoti patika lugas, un jātru grupas brīnišķīgi atklāja Dieva Kunga pārcilvēciskās darbības. Tādējādi pat neizglītots lauksaimnieks par spīti jebkādu akadēmisku īpašību trūkumam varēja iegūt Vēdu rakstu zināšanas. Lai dotu ļaudīm garīgu izglītību, ir vajadzīgi arī pieredzējuši aktieri, dejotāji, dziedātāji, oratori utt. Ģeneologi pilnīgi aprakstīja kādas noteiktas ģimenes pēctečus. Pat mūsdienās Indijas svētceļojumu vietu gidi atnācējiem sīki izstāsta visus radu rakstus. Tas reizēm piesaista ļoti daudzus cilvēkus, kas vēlas uzklausīt šīs svarīgās vēstis.

21. PANTS

bhagavāms tatra bandhūnām    paurānām anuvartinām
jathā-vidhj upasangamja    sarvēšām mānam ādadhē

bhagavān — Šrī Krišna, Dieva Personība; tatra — tajā vietā;
bandhūnām — draugu; paurānām — pilsētnieku; anuvartinām — tie, kas nāca
sagaidīt Viņu; jathā-vidhi — kā pieklājas; upasangamja — pieejot tuvāk;
sarvēšām — ikvienam; mānam — cieņu un godu; ādadhē — piedāvāja.

TULKOJUMS

Kungs Krišna, Dieva Personība, pienāca klāt ikvienam no draugiem,
radiem, pilsētniekiem un visiem pārējiem, kas bija atnākuši Viņu
sagaidīt, un parādīja pienācīgu godu un cieņu.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs, Dieva Personība, nav ne
bezpersonisks, ne arī inerts priekšmets, kas nespēj atbildēt uz savu bhaktu
jūtām. Šajā pantā svarīgs ir vārds «jathā-vidhi» jeb «kā pienākas». Saviem
dažādajiem cienītājiem un bhaktām Viņš atbild tieši tā, «kā pienākas».
Protams, tīri bhaktas ir tikai viena veida, jo tie nekalpo nevienam
citam kā vienīgi Kungam, un tāpēc Kungs viņiem atbilstoši atbild, tas ir,
Viņš vienmēr uzmanīgi uzklausa tīros bhaktas. Ir arī citi, kas uzskata
Kungu par bezpersonisku, un arī Kungam par viņiem nav personiskas
intereses. Visaugstais Kungs ikvienu apmierina atbilstoši garīgās
apziņas attīstības pakāpei, un tas parādās Viņa attiecībās ar dažādajiem
sagaidītājiem.

22. PANTS

prahvābhivādanāšlēša-    kara-sparša-smitēkšanaih
āšvāsja čāšvapākēbhjo    varaiš čābhimatair vibhuh

prahvā — noliecot galvu; abhivādana — apsveicot ar vārdiem;
āšlēša — apskaujot; kara-sparša — spiežot roku; smita-īkšanaih — skatoties un
smaidot; āšvāsja — uzmundrinot; ča — un; āšvapākēbhjah — līdz pat
zemākajiem suņu ēdājiem; varaih — ar svētībām; ča — arī;
abhimataih — kā gribēts; vibhuh — Visvarenais.

TULKOJUMS

Visvarenais Kungs sveica visus klātesošos, līdz pat pašam zemākajam,
noliecot galvu, apsveicot ar vārdiem, apskaujot, spiežot roku, skatoties
un smaidot, uzmundrinot un dodot svētību.

SKAIDROJUMS

Sagaidīt Kungu Šrī Krišnu bija atnākuši
visdažādāko kārtu cilvēki, sākot ar Vasudēvu, Ugrasēnu un Gargamuni — tēvu,
vectēvu un skolotāju — līdz pat prostitūtām un čandāliem, kuri ēda
suņus. Un Kungs sveica ikvienu atbilstoši kārtai un stāvoklim. Kā tīra
dzīvā būtne ikviens ir savrupa un neatņemama Kunga daļiņa, kas
mūžīgi saistīta ar Viņu, un neviens nav svešs. Tīrās dzīvās būtnes atrodas
dažādās pakāpēs atkarībā no materiālās dabas īpašību piesārņojuma,
taču Kungs par spīti materiālam iedalījumam vienlīdz stipri mīl visas
savas daļiņas. Viņš atnāk tikai tāpēc, lai sauktu šīs materiālistiskās
dzīvās būtnes atpakaļ uz savu valstību, un tie, kas ir saprātīgi, šo iespēju
izmanto. Kungs nevienu neatstumj no Dieva valstības, un dzīvā būtne
pati var izšķirties, vai tā grib tur nonākt vai ne.

23. PANTS

svajam ča gurubhir vipraih    sadāraih sthavirair api
āšīrbhir judžjamāno ‘njair    vandibhiš čāvišat puram

svajam — pats; ča — arī; gurubhih — vecāko radinieku;
vipraihbrāhmanu; sadāraih — ar sievām; sthaviraih — nespēcīgu; api — arī;
āšīrbhih — ar svētību; judžjamānah — slavēts; anjaih — citu;
vandibhih — apbrīnotāju; ča — un; avišat — iegāja; puram — pilsētā.

TULKOJUMS

Tad Kungs pats iebrauca pilsētā, un Viņu pavadīja vecākie radinieki
un nespēcīgie brāhmani ar sievām. Visi svētīja Kungu un apdziedāja
Viņa slavu. Arī pārējie daudzināja Kunga godību.

SKAIDROJUMS

Brāhmani sabiedrībā nekad nedomāja par naudas
krāšanu vecumdienām. Kad brāhmani bija veci un nespēcīgi, viņi
kopā ar sievām gāja uz valdnieku galmiem un, slavinot valdnieka diženos
darbus, saņēma visu, kas dzīvei nepieciešams. Viņi nebija lišķi, jo
valdnieki patiešām veica slavējamus darbus, un brāhmani ar saviem
vārdiem tos vēl vairāk pamudināja uz dievbijīgu rīcību. Kungs Šrī Krišna
ir visas slavas cienīgs, tāpēc brāhmani un pārējie, kas daudzināja
Kunga godību, paši kļuva slavējami.

24. PANTS

rādža-mārgam gatē krišnē    dvārakājāh kula-strijah
harmjānj āruruhur vipra    tad-īkšana-mahotsavāh

rādža-mārgam — lielceļiem; gatē — braucot; krišnē — Kunga Krišnas;
dvārakājāh — Dvārakas pilsētas; kula-strijah — cienījamo ģimeņu
sievietes; harmjāni — uz pilīm; āruruhuh — uzkāpa; vipra — ak, brāhmani;
tat-īkšana — lai paskatītos uz Viņu (Krišnu); mahā-utsavāh — uzskatīja
par vislielākajiem svētkiem.

TULKOJUMS

Kad Kungs Krišna brauca pa galvenajām ielām, visas Dvārakas
cienījamo ģimeņu sievietes uzkāpa uz piļu jumtiem, lai paraudzītos uz
Kungu. Viņām tie bija vislielākie svētki.

SKAIDROJUMS

Redzēt Kungu, bez šaubām, ir vislielākie svētki, un tāpat uzskatīja arī Dvārakas sievietes. Šo paražu Indijas ticīgās sievietes ievēro joprojām. Daudzas Indijas sievietes it īpaši Džhulanas un Džanmāštamī svētkos vēl aizvien dodas uz Kunga templi, kur tiek godināts Viņa pārpasaulīgais, mūžīgais veidols. Dieva Kunga pārpasaulīgais veidols templī neatšķiras no paša Kunga. Šādu veidolu sauc par arča-vigrahu jeb arčas iemiesojumu, un Kungs ar savu iekšējo spēju tajā izvēršas, lai dotu iespēju garīgi kalpot neskaitāmajiem bhaktām materiālajā pasaulē. Ar materiālajiem jutekļiem nav iespējams uztvert Dieva Kunga garīgo dabu, tāpēc Kungs pieņem arča-vigrahas veidolu, kas liekas veidots no tādiem materiāliem elementiem kā zemes, koka un akmens, taču patiesībā tas nav materiāli piesārņots. Kungs ir kaivalja (viens vienīgs), un Viņā nav nekā materiāla. Visvarenais Kungs ir viens vienīgs, un tāpēc Viņš var parādīties jebkurā veidolā, materiālās izpratnes neaptraipīts. Tāpēc svētki, kas parasti notiek Dieva Kunga templī, ir līdzīgi svētkiem, kas notika pirms pieciem tūkstošiem gadu Dvārakā, kad Kungs bija izpaudies šajā pasaulē. Autoritatīvi āčārjas, kas lieliski izprot šo zinātni, sekojot vadošajiem principiem, ceļ šādus Dieva Kunga tempļus, lai dotu ļaudīm iespēju kalpot, taču nesaprātīgi cilvēki, kas no šīs zinātnes neko nesaprot, kļūdaini uzskata šo diženo darbību par elku pielūgšanu un cenšas izprast jautājumus, kas viņiem nav aptverami. Tāpēc sievietes un vīrieši, kas svētkos iet uz Dieva Kunga tempļiem, lai paraudzītos uz Viņa pārpasaulīgo veidolu, ir tūkstošiem reižu augstāki par tiem, kas netic Kunga pārpasaulīgajam veidolam.
No panta mēs uzzinām, ka Dvārakas iedzīvotājiem piederēja lielas pilis. Tas norāda uz pilsētas labklājību. Sievietes uzkāpa uz jumtiem, lai paskatītos uz gājienu un uz Kungu. Viņas nenāca uz ielas pie pārējiem, tādējādi saglabādamas savu cieņu. Tai laikā nebija mākslīgas sieviešu vienlīdzības ar vīriešiem. Sievietes gods parādās daudz labāk, kad tā turas atsevišķi no vīriešiem. Dažādu dzimumu cilvēki nedrīkst būt kopā bez ierobežojumiem.

25. PANTS

nitjam nirīkšamānānām    jad api dvārakaukasām
na vitripjanti hi drišah    šrijo dhāmāngam ačjutam

nitjam — pastāvīgi, vienmēr; nirīkšamānānām — to, kuri skatās uz
Viņu; jat — lai gan; api — par spīti; dvārakā-okasām — Dvārakas
iedzīvotāji; na — nekad; vitripjanti — apmierināti; hi — tieši; drišah — skats;
šrijah — skaistums; dhāma-angam — ķermeniskā krātuve;
ačjutam — nemaldīgais.

TULKOJUMS

Dvārakas iedzīvotāji pastāvīgi varēja skatīties uz nemaldīgo Kungu,
visa skaistuma krātuvi, tomēr viņi nekad nejuta sāta.

SKAIDROJUMS

Kad Dvārakas pilsētas sievietes kāpa uz piļu
jumtiem, viņas nemaz neiedomājās, ka agrāk jau daudzas reizes ir
redzējušas brīnišķīgo Kunga veidolu. Tas norāda, ka viņu vēlmēm redzēt
Kungu nebija gala. Ja mēs daudzas reizes redzam kaut ko materiālu,
tad piesātināmies un tas mūs vairs nepiesaista. Piesātinājums pastāv
materiālajā pasaulē, bet garīgajā valstībā tam nav vietas. Vārds
«nemaldīgais» šajā pantā ir būtisks, jo, lai gan Kungs savā žēlastībā ir
atnācis uz zemi, Viņš vienalga ir nekļūdīgs. Dzīvās būtnes maldās, jo,
saskaroties ar materiālo pasauli, aizmirst savu garīgo būtību, un
materiāli iegūtais ķermenis spiests dzimt, augt, pārveidoties, pastāvēt,
samazināties un iet bojā saskaņā ar dabas likumiem. Dieva Kunga
ķermenis nav tāds. Kungs atnāk uz šejieni, bet nekad nenonāk materiālo
īpašību pakļautībā. Kunga ķermenis ir visa esošā avots, un Viņā ir tāds
skaistums, kādu nekad neesam redzējuši. Tāpēc uz Dieva Kunga
pārpasaulīgo ķermeni var raudzīties, nejūtot piesātinājumu, un redzēt
aizvien jaunu un jaunu skaistumu. Pārpasaulīgais vārds, veidols, īpašības,
svīta utt. ir pilnīgi garīgas izpausmes, un nevar piesātināties, daudzinot
Dieva Kunga svēto vārdu, runājot par Viņa īpašībām; Kunga svītai nav
robežu. Krišna ir visa avots, un Viņš ir bezgalīgs.

26. PANTS

šrijo nivāso jasjorah    pāna-pātram mukham drišām
bāhavo loka-pālānām    sārangānām padāmbudžam

šrijah — laimes dievietes; nivāsah — uzturēšanās vieta; jasja — kura;
urah — krūtis; pāna-pātram — dzeramais trauks; mukham — seja;
drišām — acu; bāhavah — roku; loka-pālānām — valdošo padievu;
sārangānām — bhaktu, kuri dzied par būtību; pada-ambudžam — lotospēdas.

TULKOJUMS

Kunga krūtis ir laimes dievietes mājvieta. Viņa mēnesim līdzīgā seja
ir trauks, no kura var dzert acis, kas tiecas pēc visa skaistā. Kunga
rokas ir balsts visiem valdošajiem padieviem, un Viņa lotospēdas ir
patvērums tīriem bhaktām, kuri runā un dzied vienīgi par Kungu.

SKAIDROJUMS

Pastāv atšķirīgi cilvēki, kas dažādos veidos tiecas pēc baudas. Vieni gaida laimes dievietes žēlastību, un viņiem Vēdu raksti pavēsta, ka Dievam Kungam vienmēr dziļā godbijībā kalpo tūkstošiem laimes dieviešu. Viņas kalpo čintāmani-dhāmā,1 Dieva Kunga pārpasaulīgajā mājvietā, kur visi koki ir vēlmju piepildītāji, bet ēkas ir celtas no filozofu akmens. Kungs Govinda tur gana surabhi govis. Ja mūs piesaista Dieva Kunga ķermeņa iezīmes, tad laimes dievietes parādās pašas. Impersonālisti nespēj tās redzēt, jo nodarbojas ar sausiem prātojumiem. Un māksliniekiem, kuru prātus pārņēmis pasaules skaistums, vajadzētu palūkoties uz Dieva Kunga brīnišķīgo seju, lai gūtu pilnīgu apmierinājumu. Dieva Kunga seja ir visa skaistuma iemiesojums. Tas, ko sauc par brīnišķīgo dabu, ir tikai Viņa smaids, un tas, ko sauc par putnu saldajām dziesmām, ir tikai Kunga čuksti. Par dažādām Visuma vadības lietām atbild padievi, un viņi ir tikai sīki valsts darba darītāji. Padievi pastāvīgi baidās no sāncenšiem, bet, ja tie pieņem Kunga roku patvērumu, tad Dievs Kungs viņus vienmēr aizsargā no ienaidnieku uzbrukumiem. Uzticīgs Kunga kalps, kas nodarbojas ar pārvaldi, ir vislabākais vadītājs un var lieliski aizsargāt visu cilvēku intereses. Citi tā saucamie vadītāji sevī iemieso tikai vēsturiskās kļūdas un sagādā ļaudīm vienas vienīgas ciešanas. Vadītāji var justies droši Dieva Kunga roku aizsardzībā. Visa būtība ir Visaugstais Kungs: Viņu sauc par sāram. Tos, kuri dzied un runā par Viņu, sauc par sārangām jeb tīriem bhaktām. Tīri bhaktas vienmēr ilgojas pēc Dieva Kunga lotospēdām. Lotosam ir īpašs medus, ko bhaktas pārpasaulīgi bauda. Viņi ir kā bites, kas pastāvīgi meklē medu. Šrīla Rūpa Gosvāmī, dižens bhakta un Gaudīja-vaišnava-sampradājas āčārja, ir uzrakstījis par šo lotosziedu medu dziesmu un sevi salīdzinājis ar biti: «Mans Kungs Krišna, es gribu veltīt Tev savas lūgšanas. Mans prāts ir kā bite, kas meklē medu. Tāpēc esi tik labs un dod mana prāta bitei vietu uz savām lotospēdām, kas ir visa pārpasaulīgā medus avots. Es zinu, ka pat tādi lieli padievi kā Brahma neredz Tavu lotospēdu nagu starojumu, lai gan dziļi meditē daudzus gadus. Tomēr, ak, nemaldīgais, es to vēlos, jo Tu esi ļoti žēlsirdīgs pret bhaktām, kas uzticējuši sevi Tev. Ak, Mādhava, es zinu arī to, ka manī nav īstas bhakti, lai kalpotu Tavām lotospēdām, taču Tu, Kungs, esi neaptverami varens un spēj paveikt to, kas nav iespējams. Pret Tavām lotospēdām pat debesu valstības nektārs nav nekas, un tāpēc esmu tik ļoti tām pieķēries. Ak, Augstākais Mūžīgais, lūdzu, ļauj manam prātam būt pastāvīgi vērstam uz Tavām lotospēdām, lai es vienmēr varētu baudīt pārpasaulīgās kalpošanas garšu.» Bhaktas ir apmierināti ar vietu pie Kunga lotospēdām un necenšas ieraudzīt Viņa brīnišķīgo seju, kā arī netiecas pēc Kunga stipro roku aizsardzības. Viņi pēc dabas ir pazemīgi, un Kungs tādiem bhaktām vienmēr palīdz.

27. PANTS

sitātapatra-vjadžanair upaskritah
    prasūna-varšair abhivaršitah pathi
pišanga-vāsā vana-mālajā babhau
    ghano jathārkodupa-čāpa-vaidjutaih

sita-ātapatra — balta lietussarga; vjadžanaih — ar čāmaras vēdekli;
upaskritah — kalpots; prasūna — ziedi; varšaih — kā lietus; abhivaršitah — tā
pārklāts; pathi — uz ceļa; pišanga-vāsāh — ar dzeltenām drēbēm;
vana-mālajā — ar ziedu vītnēm; babhau — tā kļuva; ghanah — mākonis;
jathā — kā; arka — saule; udupa — mēness; čāpa — varavīksne;
vaidjutaih — ar zibeni.

TULKOJUMS

Kad Kungs brauca pa Dvārakas ielām, Viņam virs galvas bija balts
lietussargs. Baltie spalvu vēdekļi kustējās puslokiem, un pār ceļu lija
ziedu lietus. Kungs savās dzeltenajās drēbēs un ar ziedu vītnēm ap kaklu
izskatījās kā tumšs mākonis, kuram apkārt vienlaicīgi ir saule, mēness,
zibens un varavīksnes.

SKAIDROJUMS

Saule, mēness, varavīksne un zibens debesīs nav
redzami vienlaicīgi. Kad spīd saule, tad mēness gaisma kļūst
nenozīmīga, un, kad ir mākoņi un varavīksne, nav redzams zibens. Kunga
ķermenis pēc krāsas atgādina jaunu lietus mākoni. Šajā pantā Krišna ir
salīdzināts ar mākoni. Baltais lietussargs virs Viņa ir kā saule.
Čāmaras vēdekļa kustība salīdzināta ar mēnesi, ziedu lietus — ar zvaigznēm,
bet Krišnas dzeltenās drēbes — ar varavīksni. Visas šīs debesu
parādības nevar notikt vienlaicīgi, un reizē tās var atklāties tikai ar Dieva
Kunga neaptveramo spēju. Dievs Kungs ir visvarens, un Viņa
klātbūtnē ar Viņa enerģiju viss neiespējamais kļūst iespējams. Skats, kas bija
redzams, kad Krišna brauca pa Dvārakas ielām, bija tik brīnišķīgs, ka
to varēja salīdzināt vienīgi ar dabas parādību skaistumu.

28. PANTS

pravištas tu griham pitroh    parišvaktah sva-mātribhih
vavandē širasā sapta    dēvakī-pramukhā mudā

pravištah — pēc ieiešanas; tu — bet; griham — mājās; pitroh — tēva;
parišvaktah — apskāva; sva-mātribhih — savu māšu; vavandē — nolieca;
širasā — galvu; sapta — septiņi; dēvakī — Dēvakī; pramukhā — vadītas;
mudā — priecīgi.

TULKOJUMS

Kad Krišna iegāja tēva mājā, Viņu apskāva visas mātes, un Kungs
nolieca galvu pie to pēdām. Mātes vadīja Dēvakī [īstā māte].

SKAIDROJUMS

Cik var saprast Vasudēvam, Kunga Krišnas tēvam,
bija atsevišķas mājas, kurās viņš dzīvoja ar savām astoņpadsmit sievām,
no kurām Šrīmatī Dēvakī bija īstā Kunga Krišnas māte. Tomēr
arī visas pamātes vienlīdz mīlēja Krišnu, kā tas kļūst skaidrs
no nākamā panta. Arī Kungs Krišna vienādi izturējās kā pret īsto
māti, tā arī pret pamātēm un noliecās visu Vasudēvas sievu priekšā. Arī
raksti norāda, ka ir septiņas mātes: (1) īstā māte, (2) garīgā skolotāja
sieva, (3) brāhmana sieva, (4) valdnieka sieva, (5) govs, (6) aukle un
(7) zeme. Visas tās ir mātes. Šāstras norāda, ka pat pamāte, kas ir tēva
sieva, ir tikpat augsti vērtējama kā māte, jo tēvs arī ir viens no
garīgajiem skolotājiem. Visuma valdnieks Kungs Krišna spēlē paraugdēla
lomu, lai mācītu citiem, kā izturēties pret pamātēm.

29. PANTS

tāh putram ankam āropja    snēha-snuta-pajodharāh
harša-vihvalitātmānah    sišičur nētradžair džalaih

tāh — tās; putram — dēlu; ankam — klēpī; āropja — paņemot;
snēha-snuta — mitrs no mīlestības; pajodharāh — piepildījās krūtis;
harša — prieka; vihvalita-ātmānah — pārņemtas; sišičuh — slapjš; nētradžaih — no
acīm; džalaih — ūdens.

TULKOJUMS

Mātes, apskāvušas dēlu, nosēdināja Viņu sev klēpī. Tīrā mīlestībā tām
no krūtīm tecēja piens. Mātes bija līksmes pārņemtas, un no viņu acīm
pār Kungu ritēja asaras.

SKAIDROJUMS

Kad Kungs Krišna bija Vrindāvanā, tad pat govīm
aiz mīlestības pret Viņu tecēja piens, un tā tas notika ar katru
mīlestības pilnu dzīvo būtni. Cik gan veiksmīgas ir Viņa pamātes, kuras jau bija
vienā līmenī ar Viņa īsto māti?

30. PANTS

athāvišat sva-bhavanam    sarva-kāmam anuttamam
prāsādā jatra patnīnām    sahasrāni ča šodaša

atha — pēc tam; avišat — iegāja; sva-bhavanam — savās pilīs;
sarva — visas; kāmam — vēlmes; anuttamam — augstākajā pilnībā;
prāsādāh — pilis; jatra — kur; patnīnām — sievu, kuras bija; sahasrāni — tūkstošiem;
ča — un vēl; šodaša — sešpadsmit.

TULKOJUMS

Pēc tam Kungs iegāja savās pilīs, kas bija augstākajā mērā pilnīgas.
Tur dzīvoja Viņa sievas, kuru bija vairāk nekā sešpadsmit tūkstoši.

SKAIDROJUMS

Kungam Krišnam bija 16 108 sievas, un katrai no
tām bija lieliska pils ar nepieciešamajām ēkām un dārziem. Šīs pilis
pilnībā aprakstītas desmitajā dziedājumā. Tās visas bija celtas no
vislabākā marmora. Tās apgaismoja dārgakmeņi un greznoja aizkari, samta
paklāji un zīds, brīnišķīgi izgreznots un izšūts ar zelta mežģīnēm.
Dieva Personība ir tas, kuram pilnībā pieder visa vara, enerģija, bagātības,
viss skaistums, zināšanas un visa atsacīšanās spēja. Tāpēc Kunga pilīs
Viņa vēlmju piepildīšanai netrūka nekā. Dievs Kungs ir neierobežots,
un tāpēc arī Viņa vēlmēm nav gala, un nekad netrūkst tā, kas
nepieciešams vēlmju piepildīšanai. Tā kā viss ir neierobežots, šajā pantā
lietots vārds «sarva-kāmam» jeb apgādāts ar visu, ko var vēlēties.

31. PANTS

patnjah patim prošja grihānupāgatam
    vilokja sandžāta-mano-mahotsavāh
uttasthur ārāt sahasāsanāšajāt
    sākam vratair vrīdita-ločanānanāh

patnjah — sievietes (Kunga Šrī Krišnas sievas); patim — vīru;
prošja — kurš bija projām no mājām; griha-anupāgatam — un tagad atgriezās
mājās; vilokja — redzot; sandžāta — radās;
manah-mahā-utsavāh — prātā priecīgu svētku sajūta; uttasthuh — piecēlās; ārāt — pa gabalu;
sahasā — tūlīt; āsanā — no sēdekļiem; āšajāt — no apceres; sākam — kopā
ar; vrataih — apņemšanos; vrīdita — kautrīgi skatoties; ločana — acīm;
ānanāh — tādām sejām.

TULKOJUMS

Kunga Šrī Krišnas valdnieces prātā līksmoja, redzot vīru atgriežamies
mājās pēc tik ilga laika. Viņas tūliņ piecēlās un aizmirsa savas domas.
Kā parasti, tās aizklāja sejas un kautrīgi skatījās.

SKAIDROJUMS

Kā iepriekš minēts, Kungs iegāja savās pilīs, kurās dzīvoja 16 108 valdnieces. Tas nozīmē, ka Kungs vienlaicīgi izvērsās tik daudzās pilnīgajās daļās, cik bija valdnieču un piļu, un vienlaicīgi iegāja visās pilīs. Šajā gadījumā vēlreiz redzams, kāda ir Viņa iekšējā spēja. Krišna var izvērsties pēc patikas daudzos garīgos veidolos, lai gan Viņš ir viens vienīgs. Šruti-mantra apstiprina, ka Absolūts ir viens vienīgs, tomēr Tas var kļūt par daudziem pēc savas vēlēšanās. Šie daudzie Visaugstā Kunga izvērsumi izpaužas kā pilnīgās un kā savrupās daļas. Savrupās daļas pārstāv Viņa enerģiju, bet pilnīgās daļas ir Viņa Personības izpausmes. Tātad Dieva Personība izpaudās 16 108 pilnīgos izvērsumos un vienlaicīgi iegāja visās valdnieču pilīs. To sauc par vaibhavu jeb Dieva Kunga pārpasaulīgo spēju. Un, tā kā Krišna var to izdarīt, Viņu sauc arī par Jogēšvaru. Parasti jogi jeb dzīvās būtnes, kurām piemīt mistiskās spējas, var izvērst savu ķermeni ne vairāk nekā desmit veidolos, bet Dievs Kungs var izvērsties daudzos tūkstošos vai pat bezgalīgi daudzos veidolos, ja vien vēlas. Neticīgie brīnās, uzzinot, ka Kungs Krišna apprecēja vairāk nekā 16 000 valdnieces, jo uzskata Kungu Krišnu par līdzīgu sev un mēro Dieva Kunga spējas pēc savām ierobežotajām spējām. Tāpēc jāzina, ka Dievs Kungs nekad neatrodas tādā pašā līmenī kā dzīvās būtnes, kas ir tikai Viņa robežspēka izvērsumi, un nedrīkst pielīdzināt spējas avotu pašai spējai, lai gan pēc īpašībām atšķirība ir ļoti maza. Arī valdnieces bija Krišnas iekšējās spējas izvērsumi, un tādējādi spēju avots un spējas pastāvīgi dod viens otram pārpasaulīgu prieku, un to sauc par Dieva Kunga rotaļām. Tāpēc nevajag brīnīties, uzzinot, ka Kungs apprecēja tik daudzas sievas. Gluži otrādi, var apgalvot, ka, pat ja Kungs apprecētu sešpadsmit miljardus sievu, Viņš tikai nepilnīgi izpaustu savu bezgalīgo un neizsmeļamo spēju. Viņš apprecēja tikai 16 000 sievu un iegāja dažādās pilīs pie katras no tām, lai cilvēki zemes virsū uz visiem laikiem atcerētos, ka pat visvarenākais cilvēks nekad nespēj līdzināties Kungam vai pārspēt Viņu. Tādējādi neviens nav līdzīgs Kungam, un nav tāda, kas būtu lielāks par Viņu. Kungs vienmēr ir visādā ziņā dižens. Apgalvojums «Dievs ir liels» ir mūžīga patiesība.
Tāpēc, tiklīdz valdnieces pa gabalu ieraudzīja savu vīru, kas Kurukšētras kaujas dēļ bija prom no mājām tik ilgu laiku, tās atmodās no apceres snauda un gatavojās sagaidīt savu dārgo Kungu. Saskaņā ar Jāgjavalkjas reliģiskajiem norādījumiem, ja sievietes vīrs ir prom no mājām, tad viņa nedrīkst piedalīties nekādos sabiedriskos pasākumos, nedrīkst rotāties, smieties un nekādā gadījumā nedrīkst iet pie jebkādiem radiniekiem. Šādu zvērestu uzņemas sievietes, kuru vīri nav mājās. Tajā pat laikā ir arī teikts, ka sieva nekad nedrīkst nākt pie vīra netīra. Viņai jāizgreznojas, labi jāapģērbjas un vīra klātbūtnē vienmēr jābūt priecīgai un labā garastāvoklī. Visas Kunga Krišnas valdnieces bija iegrimušas apcerē, domājot par Kunga prombūtni un vienmēr vēršot prātu uz Viņu. Dieva Kunga bhaktas nevar ne mirkli nodzīvot bez meditācijas uz Kungu, nemaz jau nerunājot par valdniecēm, kuras bija laimes dievietes, iemiesojušās par valdniecēm Dieva Kunga Dvārakas rotaļās. Viņas nespēja šķirties no Kunga un bija kopā ar Viņu vienmēr, vai nu tieši, vai domās. Vrindāvanas gopī nespēja aizmirst Kungu, kad Viņš mežā ganīja govis. Kad mazais Kungs Krišna nebija ciematā, gopī mājās raizējās, ka Viņš ar savām maigajām lotospēdām staigā pa cietu zemi. Tādu domu pārņemtām, viņām reizēm pamira sirds. Lūk, kādi ir tīrie Dieva Kunga pavadoņi. Tie vienmēr ir iegrimuši apcerē, un arī valdnieces domāja par Kungu, kad Viņš bija projām. Šajā pantā aprakstītajā brīdī tās, ieraudzījušas tālumā nākam Kungu, tūlīt pameta visus darbus un aizmirsa par sieviešu zvērestiem, kas tika minēti iepriekš. Saskaņā ar Šrī Višvanāthu Čakravartī Thākuru šāda izturēšanās bija gluži dabiska. Vispirms viņas piecēlās un ļoti vēlējās satikt vīru, taču tās kavēja sievišķīgā kautrība. Toties stiprajā ekstāzē valdnieces pārvarēja šo vājumu un ārkārtīgi vēlējās apskaut Kungu. Šī doma lika tām aizmirst visu, kas bija apkārt. Šajā sākotnējā ekstāzē valdnieces vairs nedomāja par to, kas būtu jādara un kas sabiedrībā pieņemts, un tā atbrīvojās no visa, kas kavēja tikties ar Kungu. Lūk, kā pilnīgi tiek sagaidīts Šrī Krišna, dvēseles Kungs.

32. PANTS

tam ātmadžair drištibhir antarātmanā
    duranta-bhāvāh parirēbhirē patim
niruddham apj āsravad ambu nētrajor
    viladždžatīnām bhrigu-varja vaiklavāt

tam — Viņu (Kungu); ātma-džaih — ar dēliem; drištibhih — ar skatu;
antara-ātmanā — sirds dziļumos; duranta-bhāvāh — nepārspējama
ekstāze; parirēbhirē — apskāva; patim — vīru; niruddham — nespēja paelpot;
api — par spīti; āsravat — asaras; ambu — kā ūdens lāses; nētrajoh — no
acīm; viladždžatīnām — to, kuras ir kautrīgas; bhrigu-varja — ak, galvenais
no Bhrigu; vaiklavāt — negribot.

TULKOJUMS

Nepārspējamā ekstāze bija tik spēcīga, ka kautrīgās valdnieces
vispirms apskāva Kungu sirds dziļumos. Tad viņas cieši apņēma Kungu
ar savām acīm un pēc tam sūtīja dēlus apskaut Šrī Krišnu [tas bija tas
pats, kas apskaut Viņu pašām]. Tomēr, ak, galvenais no Bhrigu,
valdnieces nespēja savaldīties, un viņām no acīm ritēja asaras.

SKAIDROJUMS

Lai gan sievišķīgā kautrība neļāva valdniecēm
apskaut savu dārgo vīru Kungu Šrī Krišnu, tās cieši apņēma Viņu ar
skatu, ar sirdi un sūtīja savus dēlus apskaut Krišnu. Tomēr viņas vēl
nebija apmīļojušas vīru pašas, un par spīti visām pūlēm savaldīties pār
valdnieču vaigiem ritēja asaras. Vīru var netiešā veidā apskaut,
aizsūtot pie viņa dēlu, lai tas apmīļo tēti, jo dēls ir daļa no mātes miesas.
No dzimumu viedokļa pastāv atšķirība starp dēla un sievas
apskāvieniem, tomēr mīlestībā tie rada prieku jebkurā gadījumā. Apskaušanai
ar skatu visvairāk nozīmes ir mīlētāju attiecībās, un tādējādi saskaņā
ar Šrīlu Džīvu Gosvāmī šāda veida jūtu apmaiņā starp vīru un sievu nav
nekā neparasta.

33. PANTS

jadjapj asau pāršva-gato raho-gatas
    tathāpi tasjānghri-jugam navam navam
padē padē kā viramēta tat-padāč
    čalāpi jač čhrīr na džahāti karhičit

jadi — lai gan; api — noteikti; asau — Viņš (Kungs Šrī Krišna);
pāršva-gatah — Viņam blakus; rahah-gatah — pavisam viens; tathāpi — tomēr;
tasja — Viņa; anghri-jugam — Dieva Kunga pēdas; navam
navam
— jaunākas un jaunākas; padē padē — uz katra soļa; — kurš;
viramēta — var nepieķerties; tat-padāt — Viņa pēdām;
čalāpi — kustoties; jat — kam; šrīh — laimes dieviete; na — nekad; džahāti — atstāj;
karhičit — jebkad.

TULKOJUMS

Lai gan Kungs Šrī Krišna pastāvīgi bija blakus valdniecēm, turklāt
pilnīgi viens, Viņa pēdas tām likās jaunākas un jaunākas. Laimes dieviete,
kas pēc dabas ir ļoti nemierīga un kustīga, nespēj atstāt Kunga pēdas.
Kura sieviete gan varētu nepieķerties šīm pēdām, reiz radusi
patvērumu pie tām?

SKAIDROJUMS

Saistītās dzīvās būtnes vienmēr tiecas pēc laimes dievietes svētības, lai gan viņa pēc dabas nespēj ilgi būt vienā vietā. Materiālajā pasaulē cilvēkam nevar pastāvīgi veikties, lai cik gudrs viņš arī būtu. Dažādās pasaules vietās ir bijušas tik daudzas lielas impērijas un tik daudzi vareni valdnieki, tik daudz laimīgu cilvēku, bet tas viss ar laiku ir pazudis. Tāds ir materiālās dabas likums. Bet garīgi viss ir citādi. Kā teikts Brahma-samhitā, Dievam Kungam dziļā godbijībā kalpo simtiem un tūkstošiem laimes dieviešu. Tās vienmēr ir vienas kopā ar Kungu. Tomēr Dieva Kunga sabiedrība dod tik daudz jaunas un jaunas iedvesmas, ka viņas nespēj atstāt Kungu ne uz mirkli par spīti savai nemierīgajai un kustīgajai dabai. Garīgās attiecības ar Kungu dod tik daudz jauna un svaiga, ka neviens, kas reiz radis pie Viņa patvērumu, nespēj to atstāt.
Dzīvās būtnes pēc dabas ir sievišķas. Vīrišķais jeb baudītājs ir Dievs Kungs, bet visas Viņa dažādo spēju izpausmes ir sievišķas. Bhagavad-gītā dzīvās būtnes nosauktas par parā prakriti jeb augstāko spēju. Materiālie elementi ir aparā prakriti jeb zemākā spēja. Šīs spējas vienmēr tiek izmantotas baudītāja apmierināšanai. Kā teikts Bhagavad-gītā (5.29.), augstākais baudītājs ir pats Kungs. Tāpēc spējas, kas tieši kalpo Viņam, atjauno sev raksturīgo dabisko stāvokli, un tādējādi spēju avota un pašu spēju attiecībās nav nevienlīdzības.
Cilvēki, kas strādā, parasti meklē kādu posteni valsts darbā, lai kalpotu valdībai jeb valsts augstākajam baudītājam. Tā kā Dievs Kungs ir augstākais baudītājs visam gan Visumā, gan ārpus tā, kalpot Viņam ir liela laime. Dzīvā būtne, kas reiz sākusi kalpot Dieva Kunga augstākajā valdībā, nekad vairs nevēlas atstāt šo darbu. Cilvēka dzīves augstākā pilnība ir sameklēt kādu kalpošanu Kungam. Tas dod neaprakstāmu laimi. Bez saistības ar Dievu Kungu nevajag meklēt nepastāvīgo laimes dievieti.

34. PANTS

ēvam nripānām kšiti-bhāra-džanmanām
    akšauhinībhih parivritta-tēdžasām
vidhāja vairam švasano jathānalam
    mitho vadhēnoparato nirājudhah

ēvam — tā; nripānām — valdnieku vai pārvaldnieku; kšiti-bhāra — zemes
slogu; džanmanām — tā dzimušu; akšauhinībhih — ar zirgu, ziloņu, kaujas
ratu un kājnieku militāro spēku; parivritta — lepnu tādos apstākļos;
tēdžasām — drošsirdību; vidhāja — radot; vairam — naidu; švasanah — vēja
un niedru mijiedarbība; jathā — kā; analam — uguns; mithah — viens ar
otru; vadhēna — nogalinot tos; uparatah — atbrīvoja; nirājudhah — pats
nepiedaloties cīņā.

TULKOJUMS

Nogalinājis valdniekus, kas bija zemei par slogu, Kungs bija mierīgs.
Šie valdnieki ļoti lepojās ar savu militāro spēku, zirgiem, ziloņiem,
kaujas ratiem, kājniekiem utt. Kungs pats cīņā nepiedalījās. Viņš tikai
radīja starp varenajiem valdniekiem naidu, un tie cīnījās savā starpā.
Viņš bija kā vējš, kas liek bambusniedrēm berzēties un uzliesmot.

SKAIDROJUMS

Kā iepriekš tika teikts, dzīvās būtnes nav Dieva radītās pasaules īstās baudītājas. Dievs Kungs ir patiesais visa izpaustā īpašnieks un baudītājs. Diemžēl maldinošās enerģijas ietekmē dzīvā būtne kļūst par viltus baudītāju, kuru vada dabas īpašības. Dzīvā būtne sāk maldīgi lepoties un uzskatīt sevi par Dievu, tāpēc dažādos veidos palielina savu materiālo spēku. Galu galā šādi ļaudis kļūst zemei par slogu tādā mērā, ka uz tās vairs nespēj dzīvot saprātīgi cilvēki. Šādu stāvokli sauc par dharmasja glānih jeb cilvēka enerģijas nepareizu izmantošanu. Kad savu enerģiju nepareizā veidā sāk izmantot ļoti daudzi cilvēki un netikumīgi vadītāji, kuri zemei ir viens vienīgs slogs, padarot saprātīgāko būtņu dzīvi neciešamu, Kungs ar iekšējo spēju atnāk, lai glābtu saprātīgāko cilvēces daļu un atbrīvotu zemi no dažādu valdnieku sloga. Viņš nepiebiedrojas kādiem no šiem nevēlamajiem valdniekiem, bet ar savām varenajām spējām rada starp tiem naidu, tāpat kā vējš izraisa meža ugunsgrēku, liekot trīties bambusniedrēm. Mežs aizdegas vēja ietekmē pats no sevis, un gluži tāpat naids starp dažādām politiķu grupām rodas saskaņā ar neredzamajiem Kunga nodomiem. Nevēlamie valdnieki, lepodamies ar savu viltus varu un militāro spēku, sāk savā starpā karot ideoloģisku nesaskaņu dēļ un iznīcina viens otra spēkus. Pasaules vēsture atspoguļo šo īsteno Kunga gribu, un dzīvās būtnes ir tai pakļautas tikmēr, kamēr nepieķeras kalpošanai Kungam. Bhagavad-gītā tas ļoti uzskatāmi aprakstīts (Bg.7.14.): «Maldinātāja enerģija ir Mans spēks, un tāpēc atkarīgās dzīvās būtnes nevar pārspēt materiālās īpašības. Bet tie, kas rod patvērumu pie Manis [Dieva Personības Šrī Krišnas], spēj pārcelties pāri milzīgajam materiālās enerģijas okeānam.» Tas nozīmē, ka mieru un labklājību pasaulē nav iespējams nodibināt ar auglīgu darbību vai spekulatīvu filozofiju un ideoloģiju. Vienīgais veids ir sevis uzticēšana Visaugstajam Kungam un atbrīvošanās no maldinātājas enerģijas ietekmes.
Diemžēl tie, kas ar savu darbību visu grauj, nespēj sevi uzticēt Dieva Personībai. Viņi ir vislielākie nejēgas, zemākie no cilvēkiem, kas pilnīgi zaudējuši zināšanas, lai gan ārēji liekas akadēmiski izglītoti. Viņu domāšana ir dēmoniska, un tie vienmēr izaicina Dieva Kunga augstāko varu. Tie, kas ir ļoti materiālistiski un pastāvīgi dzenas pēc materiālas varas un spēka, noteikti ir vislielākie nejēgas, jo neko nezina par dzīvo enerģiju. Neapjaušot augstākās garīgās zinātnes esamību, tie domā tikai par pasaulīgo zinātni, kurai pienāk gals līdz ar materiālā ķermeņa nāvi. Tie ir zemākie no cilvēkiem, jo cilvēka mūža īpašais mērķis ir atjaunot zaudētās attiecības ar Dievu Kungu, un ar savu materiālo darbību tie šo iespēju palaiž garām. Šiem cilvēkiem ir laupītas zināšanas, jo pat ilgos prātojumos tie nespēj iepazīt Dieva Personību, kas ir visa summum bonum. Viņi visi seko dēmoniskiem principiem un saņem to pašu, ko saņēma tādi materiālistiskie varoņi kā Rāvana, Hiranjakašipu, Kamsa un citi.

35. PANTS

sa ēša nara-lokē ‘sminn    avatīrnah sva-mājajā
rēmē strī-ratna-kūtastho    bhagavān prākrito jathā

sah — Viņš (Dieva Augstākā Personība); ēšah — visu to; nara-lokē — uz
šīs cilvēku planētas; asmin — šīs; avatīrnah — atnākot; sva — savs
iekšējais; mājajā — bezcēloņu žēlastība; rēmē — baudīja;
strī-ratna — sieviete, kas var kļūt par Kunga sievu; kūtasthah — starp; bhagavān — Dieva
Personība; prākritah — pasaulīgs; jathā — it kā.

TULKOJUMS

Šī Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna savā bezcēloņu žēlastībā ar
iekšējo spēju atnāca uz Zemi un baudīja dzīvi ar vislabākajām
sievietēm, it kā darbotos pasaulīgi.

SKAIDROJUMS

Kungs apprecējās un dzīvoja kā ģimenes cilvēks. Tas, protams, liekas pasaulīgi, bet, ja uzzinām, ka Viņš apprecējās ar 16 108 sievām un dzīvoja atsevišķi ar katru no tām dažādās pilīs, tad tas noteikti vairs nav pasaulīgi. Tādējādi Kunga ģimenes dzīve ar prasmīgām sievām nebūt nav pasaulīga, un arī Viņa attiecības ar tām nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par šīs pasaules dzimumattiecībām. Sievietes, kas kļūst par Dieva Kunga sievām, noteikti nav parastas, jo dabūt Kungu par vīru var tikai pēc daudziem jo daudziem miljoniem dzīvju tapasjā (askēzē). Kad Kungs atnāk uz dažādām lokām jeb planētām vai arī uz šo cilvēku planētu, Viņš atklāj pārpasaulīgas rotaļas, lai piesaistītu materiālās dabas sagūstītās dvēseles un tās kļūtu par mūžīgiem Viņa kalpiem, draugiem, vecākiem un mīlētājiem pārpasaulīgajā valstībā, kur Kungs pastāvīgi saņem šādu kalpošanu un atbild uz to. Materiālajā pasaulē kalpošana ir izkropļota, tā pārtrūkst pirms laika un rada tikai bēdīgu pieredzi. Materiālās dabas saistītās un maldinātās dzīvās būtnes savā neziņā nespēj saprast, ka pasaulīgās attiecības ir laicīgas un sārņu pilnas. Šādas attiecības mums nepalīdz iegūt mūžīgu laimi, bet, veidojot tādas pašas attiecības ar Dievu Kungu, pēc materiālā ķermeņa atstāšanas mēs nonākam pārpasaulīgajā valstībā un iegūstam tādas mūžīgas attiecības ar Viņu, kādas vēlamies. Tāpēc sievietes, kuru vīrs bija Krišna, nebija no šīs pasaules, tās bija Viņa mūžīgās pārpasaulīgās sievas, kas šo stāvokli sasniedza ar garīgās kalpošanas pilnību. Tas bija viņu lieliskums un prasme. Dievs Kungs ir param brahma jeb Dieva Augstākā Personība. Saistītās dvēseles meklē pastāvīgu laimi visur — ne tikai uz zemes, bet arī uz citām Visuma planētām — jo garīgā dzirkstele pēc savas būtības ir tāda, ka spēj ceļot pa visu Dieva pasauli. Bet, materiālo īpašību saistītas, būtnes cenšas ceļot izplatījumā ar kosmiskajiem kuģiem un nespēj sasniegt savu mērķi. Gravitācijas likums viņas ierobežo tāpat, kā cietumnieku saista važas. Ir citi paņēmieni, ar kuriem var nonākt jebkurā vietā, taču pat uz augstākās planētas nevar iegūt pastāvīgu laimi, ko būtne meklē mūžu pēc mūža. Taču, kad būtne nāk pie prāta, viņa meklē Brahmana laimi, jo tā ir ilgi gaidītā bezgalīgā laime, kas nav sasniedzama materiālajā pasaulē. Tādējādi Augstākā Būtne, Parabrahmans, noteikti nemeklē laimi kaut kur materiālajā pasaulē. Pie tam šajā pasaulē nav nekā tāda, kas varētu Viņu padarīt laimīgu. Augstākā Būtne nav bezpersoniska. Tā ir neskaitāmu dzīvo būtņu vadītāja un augstākā starp viņām, tāpēc nevar būt bezpersoniska. Parabrahmans ir tieši tāds kā mēs, un Viņam pilnībā ir visas individuālo dzīvo būtņu tieksmes. Viņš precas tāpat kā mēs, taču viņa laulības nav pasaulīgas vai ierobežotas, kādas tās ir saistīto būtņu starpā. Kunga sievas šķiet līdzīgas pasaulīgajām sievietēm, bet patiesībā viņas ir pārpasaulīgas atbrīvotas dvēseles, iekšējās enerģijas pilnīgas izpausmes.

36. PANTS

uddāma-bhāva-pišunāmala-valgu-hāsa-
    vrīdāvaloka-nihato madano ‘pi jāsām
sammuhja čāpam adžahāt pramadottamās tā
    jasjēndrijam vimathitum kuhakair na šēkuh

uddāma — ļoti nopietna; bhāva — izteiksme; pišuna — satraucošs;
amala — tīrs; valgu-hāsa — brīnišķīgs smaids; vrīda — ar acs kaktiņu;
avaloka — skatoties; nihatah — uzvarēts; madanah — mīlas dievs (jeb
amadana — ļoti pacietīgais Šiva); api — arī; jāsām — kuru;
sammuhja — pārvarēti; čāpam — lokus; adžahāt — nometa; pramada — sieviete, kura
padara neprātīgu; uttamāh — augstākā; — visas; jasja — kura;
indrijam — jutekļus; vimathitum — satraukt; kuhakaih — ar brīnumdarbiem;
na — ne; šēkuh — spēja.

TULKOJUMS

Lai gan valdnieču brīnišķīgie smaidi un slepenie skatieni bija tīri un
satraucoši un lai gan tās varēja uzvarēt pašu mīlas dievu, liekot viņam
izmisumā nomest loku, un lai gan pat ļoti pacietīgais Šiva varēja krist
par upuri šīm valdniecēm, tās ar visiem saviem maģiskajiem darbiem
un pievilcību nespēja satraukt Kunga jutekļus.

SKAIDROJUMS

Atbrīves ceļā jeb ceļā atpakaļ pie Dieva ir aizliegta sieviešu sabiedrība, un arī pilnīgā sanātana-dharmas jeb varnāšrama-dharmas iekārta aizliedz vai ierobežo atrašanos kopā ar sievietēm. Tad kā gan būtni var atzīt par Dieva Augstāko Personību, ja tā ir pieķērusies vairāk nekā 16 000 sievām? Šis jautājums var likties būtisks tiem, kas patiešām vēlas saprast Visaugstā Kunga pārpasaulīgo dabu. Lai atbildētu uz tādiem jautājumiem, šajā un nākamajos pantos Naimišāranjas gudrie runā par Dieva Kunga pārpasaulīgo raksturu. Šajā pantā skaidri pateikts, ka sievišķīgā pievilcība, ar ko varēja uzveikt mīlas dievu vai pat ārkārtīgi pacietīgo Kungu Šivu, nevarēja satraukt Dieva Kunga jutekļus. Mīlas dievs nodarbojas ar pasaulīgās iekāres radīšanu. Amora bultas liek kustēties visam Visumam. Dzinējspēks visai pasaules darbībai ir sievišķā un vīrišķā piesaistība. Tēviņš meklē tādu mātīti, kas viņam patiktu, un mātīte vēlas atrast piemērotu tēviņu. Tas ierosina materiālo darbību. Un, tiklīdz vīrišķais savienojas ar sievišķo, dzīvā būtne tiek ieslēgta dzimumdzīves važās, kas rada gan vīriešu, gan sieviešu pieķeršanos mīļajai mājai, tēvzemei, ķermeņa bērniem, sabiedrībai un draudzībai. Bagātību uzkrāšana kļūst par maldīgu darbības lauku, un tā izpaužas neīstā, taču neizsmeļamā piesaistība laicīgajai materiālajai esamībai, kas ir ciešanu pilna. Tāpēc tiem, kas pa atbrīves ceļu iet mājās, atpakaļ pie Dieva, svētie raksti īpaši iesaka atbrīvoties no tā, kas materiāli saista. Un to ir iespējams izdarīt tikai kopā Dieva Kunga bhaktām, kurus sauc par mahātmām. Amors šauj savas bultas, lai dzīvās būtnes kā neprātīgas tiektos pēc pretējā dzimuma, vienalga, vai mīlamais ir skaists vai ne. Amors darbojas pat dzīvnieciskās sabiedrībās, kuru pārstāvji no civilizēto nāciju viedokļa ir neglīti. Ja tas notiek pat pie visneglītākajām būtnēm, tad cik gan lielā mērā tas attiecas uz visskaistākajām? Amora bulta trāpīja arī Kungam Šivam, kurš tiek uzskatīts par vispacietīgāko, un arī viņš neprātīgi iemīlējās Dieva Kunga Mohinī avatārā un atzina sevi par sakautu. Taču arī pašu Amoru savaldzināja laimes dieviešu nosvērtā un priecīga satraukuma pilnā izturēšanās, un viņš izmisumā nometa loku un bultas. Lūk, cik skaistas un pievilcīgas bija Kunga Krišnas valdnieces. Tomēr pat tās nespēja satraukt Kunga pārpasaulīgos jutekļus. Tas ir tāpēc, ka Kungs ir visupilnīgais ātmārāma, tas ir, Viņš ir pilnīgs sevī. Lai iegūtu apmierinājumu, Viņam nav vajadzīga nekāda ārēja palīdzība. Tāpēc valdnieces nespēja apmierināt Kungu ar savu sievišķīgo pievilcību, taču apmierināja Viņu ar savu patieso mīlestību un kalpošanu. Tās spēja sniegt prieku Kungam tikai ar tīru, pārpasaulīgas mīlestības pilnu kalpošanu, un Kungs, atbildot uz to, ar prieku pieņēma viņas par savām sievām. Tikai pateicībā par tīro kalpošanu, Kungs uzņēmās uzticīga vīra lomu. Citādi Viņam nebūtu nekādas vajadzības kļūt par tik daudzu sievu vīru. Kungs ir vīrs ikvienam, bet, ja būtne Viņu par tādu atzīst, tad Kungs uz to atbild. Šo tīro mīlestību uz Dievu Kungu nekādā gadījumā nedrīkst salīdzināt ar pasaulīgo iekāri. Tā ir tīri pārpasaulīga. Un nosvērtā izturēšanās, ko valdnieces atklāja dabiskā sievišķībā, arī bija dievišķa, jo šīs jūtas izraisīja pārpasaulīga ekstāze. Iepriekšējā pantā jau tika paskaidrots, ka Kungs šķita līdzīgs pasaulīgam vīram, taču patiesībā Viņa attiecības ar sievām bija pārpasaulīgas, tīras un materiālās dabas īpašību nesaistītas.

37. PANTS

tam ajam manjatē loko    hj asangam api sanginam
ātmaupamjēna manudžam    vjāprinvānam jato ‘budhah

tam — par Kungu Krišnu; ajam — visi šie (ļaudis); manjatē — prāto;
lokah — saistītās dvēseles; hi — noteikti; asangam — nepieķēries;
api — par spīti; sanginam — saistīts; ātma — patība; aupamjēna — salīdzinot
ar sevi; manudžam — parasts cilvēks; vjāprinvānam — kas darbojas;
jatah — jo; abudhah — nejēga aiz neziņas.

TULKOJUMS

Parastās materiālistiskās un saistītās dvēseles prāto, ka Kungs ir viens
no viņām. Neziņā tās domā, ka Kungu saista matērija, lai gan Viņš nav
pieķēries.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā svarīgs ir vārds «abudhah». Tikai aiz neziņas muļķa pasaulīgie strīdnieki pārprot Visaugsto Kungu un sludina savus muļķīgos izdomājumus nevainīgiem cilvēkiem. Visaugstais Kungs Šrī Krišna ir sākotnējā Dieva Personība, un, atrazdamies visu acu priekšā, Viņš ikvienā darbības laukā parādīja pilnīgas dievišķas spējas. Kā jau tika paskaidrots Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā pantā, Kungs ir pilnībā neatkarīgs un var darboties, kā pats vēlas, un visa Viņa darbība ir svētlaimes, zināšanu un mūžības pilna. Kungu nepareizi saprot tikai pasaulīgie nejēgas, neapjaušot, ka Viņam ir mūžīgs veidols, kas ir zināšanu un svētlaimes pilns. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā un Upanišadās. Dieva Kunga dažādās spējas darbojas dabiskā secībā saskaņā ar pilnīgu plānu, un, darbojoties ar savām dažādajām spējām, Viņš mūžam ir un paliek augstākais neatkarīgais. Kad Kungs bezcēloņu žēlastībā pret dažādām dzīvajām būtnēm atnāk uz materiālo pasauli, Viņš to dara ar savu spēju. Kungs nav nekādā veidā pakļauts materiālās dabas īpašībām un atnāk tāds, kāds Viņš ir sākotnēji. Prātotāji neapjēdz, ka Viņš ir Augstākā Personība, un uzskata Viņa bezpersonisko iezīmi jeb neizskaidrojamo Brahmanu par visu, kas pastāv. Arī šis priekšstats ir saistītā stāvokļa radīts, jo tādi cilvēki nespēj pacelties augstāk par savām spējām. Tāpēc tas, kurš domā par Kungu saskaņā ar savām ierobežotajām spējām, ir tikai parasts cilvēks. Tādu cilvēku nav iespējams pārliecināt, ka materiālās dabas īpašības nekad neskar Dieva Personību. Viņš nespēj saprast, ka slimības nekad neskar sauli. Prātotāji visu vērtē, balstoties uz savām eksperimentālajām zināšanām. Tādēļ, ja Kungs darbojas kā parasts cilvēks laulības saitēs, šie prātnieki uzskata Viņu par līdzīgu sev, neņemot vērā, ka Kungs reizē apprecēja sešpadsmit tūkstošus sievu vai pat vairāk. Ar savām trūcīgajām zināšanām tie pieņem vienu pusi, bet netic otrai. Tas nozīmē, ka aiz neziņas tie vienmēr domā par Kungu Krišnu kā par līdzīgu sev, un izdara savus secinājumus, kas saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu ir bezjēdzīgi un nebūt nav autentiski.

38. PANTS

ētad īšanam īšasja    prakriti-stho ‘pi tad-gunaih
na judžjatē sadātma-sthair    jathā buddhis tad-āšrajā

ētat — šī; īšanam — dievišķība; īšasja — Dieva Personības;
prakriti-sthah — saskarsmē ar materiālo dabu; api — par spīti; tat-gunaih — ar
īpašībām; na — ne; judžjatē — saistīts; sadā ātma-sthaih — ar tiem, kas
atrodas mūžībā; jathā — kā; buddhih — saprāts; tat — Kungs; āšrajā — to,
kas raduši patvērumu.

TULKOJUMS

Lūk, cik dievišķa ir Dieva Personība. Materiālās dabas īpašības Kungu
nesaista, pat ja Viņš ar tām saskaras. Arī bhaktas, kas raduši
patvērumu pie Kunga, nenonāk materiālo īpašību ietekmē.

SKAIDROJUMS

Vēdas un Vēdu raksti (Šruti un Smriti) apstiprina, ka Dievišķajā nav nekā materiāla. Kungs ir pilnīgi pārpasaulīgs (nirguna), un Viņam ir augstākā apziņa. Hari jeb Dieva Personība ir augstākā pārpasaulīgā personība, kas stāv pāri materiālajai piesaistībai. To apstiprina pat Āčārja Šankara. Var teikt, ka Kunga attiecības ar laimes dievietēm bija pārpasaulīgas, un cik gan lielā mērā to var attiecināt uz Viņa attiecībām ar Jadu dinastiju, par piedzimšanu šajā dzimtā vai par to, ka Viņš nogalināja neticīgo Džarāsandhu un citus asuras, kuri bija tiešā saskarsmē ar materiālās dabas īpašībām? Atbilde ir tāda, ka Dieva Personības dievišķība nekad un nekādos apstākļos nenonāk saskarsmē ar materiālās dabas īpašībām. Patiesībā Kungs saskaras ar šīm īpašībām, jo Viņš ir visa pirmavots, tomēr Kungs stāv pāri šo īpašību darbībai. Tāpēc Kungu sauc par Jogēšvaru jeb mistisko spēku saimnieku vai, citiem vārdiem sakot, par visvareno. Materiālo īpašību ietekme neskar arī Viņa mācītos bhaktas. Visi seši Vrindāvanas Gosvāmī nāca no ļoti bagātām un aristokrātiskām ģimenēm, un, kad tie kļuva par ubagiem Vrindāvanā, ārēji varēja likties, ka viņi dzīvo ļoti nožēlojamos apstākļos, bet patiesībā garīgo vērtību ziņā Gosvāmī bija visbagātākie no visiem. Lai gan šādi mahābhāgavatas jeb augstākā līmeņa bhaktas atrodas starp cilvēkiem, tos neskar gods vai negods, izsalkums vai apmierinājums, miegs vai nomods, kas viss ir triju materiālās dabas īpašību darbības sekas. Līdzīgi, daži no tiem dara pasaulīgus darbus, tomēr paliek materiālā ziņā neskarti. Ja cilvēks nav vienaldzīgs pret šīm dzīves lietām, tad nevar teikt, ka viņš atrodas pārpasaulībā. Dievišķais un Viņa pavadoņi ir vienlīdz pārpasaulīgi, un to godību vienmēr svēta joga-maija, Dieva Kunga iekšējā spēja. Dieva Kunga bhaktas ir mūžam pārpasaulīgi, pat ja tie reizēm izturas kā pagrimuši. Dievs Kungs Bhagavad-gītā (9.30.) uzsver, ka pat tādā gadījumā, ja tīrs bhakta agrākās materiālās piesārņotības dēļ krīt, viņš tomēr tiek uzskatīts par pilnībā pārpasaulīgu, jo visus spēkus velta, lai garīgi kalpotu Dievam Kungam. Bhakta kalpo, tāpēc Kungs viņu vienmēr aizsargā, un, ja bhakta krīt, tad šis stāvoklis uzskatāms par nejaušu un pārejošu. Tas beigsies ļoti ātri.

39. PANTS

tam mēnirē ‘balā mūdhāh    strainam čānuvratam rahah
apramāna-vido bhartur    īšvaram matajo jathā

tam — Kungu Šrī Krišnu; mēnirē — patiešām uzskatīja; abalāh — maigās;
mūdhāh — vienkāršībā; strainam — tas, pār kuru valda sieva; ča — arī;
anuvratam — sekotājs; rahah — vientuļa vieta;
apramāna-vidah — neapzinoties godību; bhartuh — sava vīra; īšvaram — augstākais valdnieks;
matajah — uzskats; jathā — kā tas ir.

TULKOJUMS

Šīs vienkāršās un maigās sievietes patiešām domāja, ka viņu mīļotais
vīrs Kungs Šrī Krišna tām seko un paklausa. Viņas neaptvēra sava
vīra godību, tāpat kā ateisti neapzinās, ka Dievs Kungs ir augstākais
valdnieks.

SKAIDROJUMS

Pat Kunga Šrī Krišnas pārpasaulīgās sievas pilnībā neapzinājās Kunga neizmērojamo godību. Šī neziņa nav pasaulīga, jo Kunga attiecībās ar mūžīgajiem pavadoņiem darbojas iekšējā spēja. Dievs Kungs uz pārpasaulīgajām attiecībām atbild piecos veidos — kā īpašnieks, saimnieks, draugs, dēls un mīlētājs — un katrā no šīm rotaļām pilnībā darbojas joga-maija jeb iekšējā spēja. Kungs Šrī Krišna pret ganu zēniem un pat pret Ardžunu izturas kā draugs. Jašodāmātas klātbūtnē Viņš rīkojas kā dēls, ganu jaunavām Šrī Krišna ir mīļākais, un pret Dvārakas valdniecēm Viņš izturas kā vīrs. Tādi Dieva Kunga bhaktas nekad neuzskata Viņu par visaugstāko, bet gan par ikdienišķu draugu, mīļu dēlu vai ļoti dārgu mīlētāju un vīru. Lūk, kādas attiecības ir starp Dievu Kungu un Viņa pārpasaulīgajiem bhaktām, kas ir Viņa pavadoņi garīgajās debesīs, kur atrodas neskaitāmi daudzas Vaikunthas planētas. Kad Kungs atnāk, Viņu pavada svīta, lai pilnīgi atainotu pārpasaulīgo valstību, kurā valda tīra mīlestība uz Kungu un ko nepiesārņo pasaulīga vēlme valdīt pār Kunga radīto. Visi šie Dieva Kunga bhaktas ir atbrīvotas dvēseles, kas pilnībā pārstāv robežspēju vai iekšējo spēju un kurus neskar ārējās spējas ietekme. Iekšējā spēja lika Kunga Krišnas sievām aizmirst Krišnas neizmērojamo godību, lai jūtu apmaiņa varētu notikt netraucēti, un viņas bija pārliecinātas, ka Kungs ir paklausīgs vīrs, kas vientuļās vietās tām vienmēr seko. Citiem vārdiem sakot, Dievu Kungu pilnībā nepazīst pat Viņa pavadoņi. Tad ko par Kunga pārpasaulīgo godību var zināt tēžu rakstītāji vai prātotāji? Prātotāji izvirza dažādas domas par to, kā Kungs kļūst par cēloni radīšanai un Visuma sastāvdaļām, par to, kā Viņš var būt materiālais un darbīgais cēlonis utt., bet tās visas ir tikai daļējas zināšanas par Dievu Kungu. Patiesībā šie prātnieki zina tikpat maz, cik parastie ļaudis. Dievu Kungu var iepazīt tikai ar Viņa žēlastību un ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Bet, tā kā Dieva Kunga un Viņa sievu attiecības balstās uz tīru pārpasaulīgu mīlestību un bhakti, tad visas šīs sievas atrodas pārpasaulīgā līmenī, un materiālie sārņi viņas neskar.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma vienpadsmitajai nodaļai «Kunga Krišnas ierašanās
Dvārakā».


Tālāk:

Divpadsmitā nodaļa Valdnieka Parīkšita dzimšana