Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.15

null

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Pāndavu aiziešana
īstajā laikā

1. PANTS

sūta uvāča

ēvam krišna-sakhah krišno    bhrātrā rāgjā vikalpitah
nānā-šankāspadam rūpam    krišna-višlēša-karšitah

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; ēvam — tā;
krišna-sakhah — slavenais Krišnas draugs; krišnah — Ardžuna; bhrātrā — sava vecākā brāļa;
rāgjā — valdnieka Judhišthiras; vikalpitah — prātots; nānā — dažādi;
šanka-āspadam — balstīts uz daudzām šaubām; rūpam — veidoli;
krišna — Kungs Šrī Krišna; višlēša — atšķirtības jūtas; karšitah — zaudējuma
pārņemts.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Slavenais Kunga Krišnas draugs Ardžuna bija
šķīries no Krišnas, un viņa bēdas vēl palielināja Mahārādžas Judhišthiras
jautājumi.

SKAIDROJUMS

Ardžuna aiz bēdām gandrīz nespēja parunāt, tāpēc
nevarēja, kā nākas, atbildēt uz dažādajiem Mahārādžas Judhišthiras
izdomātajiem jautājumiem.

2. PANTS

šokēna šušjad-vadana-    hrit-sarodžo hata-prabhah
vibhum tam ēvānusmaran    nāšaknot pratibhāšitum

šokēna — zaudējuma dēļ; šušjat-vadana — mutes izžūšana;
hrit-sarodžah — lotosam līdzīgā sirds; hata — zaudēts; prabhah — ķermeņa spožums;
vibhum — augstāko; tam — Kungu Krišnu; ēva — noteikti;
anusmaran — domājot sevī; na — nevarēja; ašaknot — spēt; pratibhāšitum — pareizi
atbildēt.

TULKOJUMS

Ardžunas mute un lotosam līdzīgā sirds aiz bēdām bija izžuvusi. Viņa
ķermenis vairs nestaroja. Atceroties Visaugsto Kungu, viņam bija
grūti izteikt pat vārdu un atbildēt brālim.

3. PANTS

kriččhrēna samstabhja šučah    pānināmridžja nētrajoh
parokšēna samunnaddha-    pranajautkanthja-kātarah

kriččhrēna — ar lielām grūtībām; samstabhja — aizturot spēku;
šučah — zaudējuma; pāninā — ar rokām; āmridžja — slaukot; nētrajoh — acis;
parokšēna — tādēļ, ka ārpus redzesloka; samunnaddha — vēl jo vairāk;
pranaja-autkanthja — domājot stiprā mīlestībā; kātarah — nelaimīgais.

TULKOJUMS

Ardžuna ar lielām grūtībām apturēja bēdu asaras, kas tecēja no acīm.
Ardžuna bija ļoti nelaimīgs, jo vairs neredzēja Kungu Krišnu, un juta
aizvien lielāku mīlestību pret Viņu.

4. PANTS

sakhjam maitrīm sauhridam ča    sārathjādišu samsmaran
nripam agradžam itj āha    bāšpa-gadgadajā girā

sakhjam — labu vēlošo; maitrīm — svētību; sauhridam — tuvās
attiecības; ča — arī; sārathja-ādišu — kļūstot par kaujas ratu vadītāju;
samsmaran — to visu atceroties; nripam — valdnieku; agradžam — vecāko
brāli; iti — tā; āha — teica; bāšpa — smagi elpojot;
gadgadajā — nepārvarami; girā — ar runām.

TULKOJUMS

Atceroties Kungu Krišnu, Viņa laba vēlējumus, labos darbus, tuvās
attiecības ar Kungu un to, kā Viņš vadīja kaujas ratus, bēdu pārņemtais
Ardžuna, smagi elpojot, sāka runāt.

SKAIDROJUMS

Augstākā dzīvā būtne ir pilnīga visās attiecībās ar
savu tīro bhaktu. Šrī Ardžuna ir piemērs tīram bhaktam, kam ar Kungu
ir brālīgas attiecības, un Kungs tajās atklāj augstāko draudzības
pilnību. Kungs Krišna bija ne vien Ardžunas labvēlis, bet arī labdaris, un, lai
padarītu šīs attiecības vēl pilnīgākas, Viņš saistīja Ardžunu savā ģimenē,
izprecinot tam Subhadru. Un vēl jo vairāk, lai aizsargātu savu draugu
no cīņas briesmām, Kungs piekrita kļūt par Ardžunas kaujas ratu
vadītāju, kā arī bija ļoti priecīgs, kad Pāndavi sāka valdīt pār visu pasauli.
Ardžuna iegrima atmiņās par šiem notikumiem, un visu to atcerējās
atkal un atkal.

5. PANTS

ardžuna uvāča

vančito ‘ham mahā-rādža    harinā bandhu-rūpinā
jēna mē ‘pahritam tēdžo    dēva-vismāpanam mahat

ardžunah uvāča — Ardžuna sacīja; vančitah — Viņa atstāts; aham — es;
mahā-rādža — ak, valdniek; harinā — Dieva Personības;
bandhu-rūpinā — kā tuvs draugs; jēna — kura; — mans; apahritam — es esmu zaudējis;
tēdžah — spēku; dēva — padievi; vismāpanam — pārsteidzošs;
mahat — brīnišķīgs.

TULKOJUMS

Ardžuna sacīja: Ak, valdniek! Dieva Augstākā Personība Hari, kas
izturējās pret mani kā pret tuvu draugu, nu atstājusi mani vienu. Tā es
esmu zaudējis savu brīnišķīgo spēku, kas pārsteidza pat padievus.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (10.41.) Kungs norāda: «Ikviens, kas ir īpaši varens, kam piemīt bagātība, spēks, skaistums un zināšanas, un viss, kas ir materiāli vēlams, ir nācis no Mana enerģijas veseluma niecīgas daļiņas.» Tāpēc neviens nekādā ziņā nevar būt neatkarīgi varens, ja šo varu nav piešķīris Dievs Kungs. Kad Kungs kopā ar saviem mūžīgajiem un vienmēr brīvajiem pavadoņiem atnāk uz zemi, Viņš atklāj ne tikai savu dievišķo enerģiju, bet dod arī īpašus spēkus saviem pavadoņiem bhaktām, lai tie varētu īstenot Viņa avatāra misiju. Vēl Bhagavad-gītā (4.5.) teikts, ka Kungs ar saviem mūžīgajiem pavadoņiem daudzkārt atnāk uz zemi un Viņš atceras visu avatāru lomas, turpretī pavadoņi ar Kunga augstāko gribu tās aizmirst. Gluži tāpat, aizejot no zemes, Kungs ņem sev līdzi arī visus pavadoņus. Ardžunam piešķirtais spēks un enerģija bija vajadzīgi Kunga misijas piepildīšanai, un, kad tā bija paveikta, liekais spēks tika atņemts, jo pārsteidzošais spēks, par ko brīnījās pat debesu iemītnieki, vairs nebija vajadzīgs, un tas nebija jāizmanto, lai atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Ja Dievs Kungs spēj dot un atņemt spēkus pat tādiem diženiem bhaktām kā Ardžunam vai pat debesu padieviem, tad ko lai saka par parastām dzīvajām būtnēm, kas ir niecīgas salīdzinājumā ar tādām diženām dvēselēm. Mācība ir tāda, ka neviens nedrīkst lepoties ar spēkiem, ko aizņēmies no Kunga. Gluži otrādi, saprātīgs cilvēks ir pateicīgs Kungam un izmanto šos spēkus, lai kalpotu Viņam. Dievs Kungs jebkurā mirklī var atņemt mūsu spēkus, tāpēc vislabāk šo spēku un bagātības izmantot kalpošanā Kungam.

6. PANTS

jasja kšana-vijogēna    loko hj aprija-daršanah
ukthēna rahito hj ēša    mritakah pročjatē jathā

jasja — kura; kšana — mirklis; vijogēna — atšķirtībā; lokah — visi
Visumi; hi — noteikti; aprija-daršanah — viss liekas nelabvēlīgs;
ukthēna — ar dzīvi; rahitah — bez; hi — noteikti; ēšah — visi šie ķermeņi;
mritakah — miruši ķermeņi; pročjatē — apzīmēti; jathā — kā bija.

TULKOJUMS

Es nupat esmu zaudējis Kungu. Atšķirtībā no Viņa visi Visumi liekas
nelabvēlīgi un tukši kā ķermenis bez dzīvības.

SKAIDROJUMS

Patiesībā dzīvajai būtnei visdārgākais ir Dievs
Kungs. Kungs izvēršas neskaitāmās svāmšas un vibhināmšas daļiņās.
Svāmšas daļa ir Paramātma, bet vibhināmšas daļas ir dzīvās būtnes.
Dzīvā būtne materiālajā ķermenī ir ļoti svarīga, jo bez tās ķermenim
nav nekādas vērtības, un tāpat arī dzīvajai būtnei bez Paramātmas nav
sava stāvokļa. Arī Brahmanam vai Paramātmai bez Visaugstā Kunga
Krišnas nav locus standi, pastāvīga stāvokļa. Tas sīki izskaidrots
Bhagavad-gītā. Visi šie nosacījumi ir savstarpēji saistīti un atkarīgi, tātad
galu galā visa summum bonum un dzīvības princips ir Dievs Kungs.

7. PANTS

jat-samšrajād drupada-gēham upāgatānām
    rāgjām svajamvara-mukhē smara-durmadānām
tēdžo hritam khalu majābhihataš ča matsjah
    sadždžīkritēna dhanušādhigatā ča krišnā

jat — ar kura žēlsirdīgo; samšrajāt — spēku;
drupada-gēham — valdnieka Drupadas pilī; upāgatānām — visu sanākušo; rāgjām — prinču;
svajamvara-mukhē — uz līgavaiņa izvēli; smara-durmadānām — ar
iekāres pilnām domām; tēdžah — spēks; hritam — iznīcināts; khalu — kā bija;
majā — manis; abhihatah — cauršauts; ča — arī; matsjah — zivs mērķis;
sadždžī-kritēna — sagatavojot loku; dhanušā — arī ar šo loku;
adhigatā — iegūta; ča — arī; krišnā — Draupadī.

TULKOJUMS

Tikai pateicoties spēkam, ko Viņš savā žēlastībā bija devis, es spēju
uzvarēt visus iekāres pilnos prinčus, kas bija sanākuši valdnieka
Drupadas pilī uz līgavaiņa izvēli. Es ar savu loku un bultu varēju cauršaut
zivs mērķi un tā iegūt Draupadī roku.

SKAIDROJUMS

Draupadī bija valdnieka Drupadas visdaiļākā meita, un, kad viņa bija jauna, gandrīz visi prinči vēlējās iegūt tās roku. Taču Drupada Mahārādža bija nolēmis atdot savu meitu tikai Ardžunam, tāpēc izdomāja īpašus noteikumus. Pie sacensību zāles griestiem karājās zivs, un to aizsargāja ritenis. Noteikums bija tāds, ka cilvēkam no prinču kārtas jāizšauj bulta cauri ritenim un, neskatoties mērķī, jātrāpa zivs acī. Uz grīdas stāvēja trauks ar ūdeni, kurā bija redzams mērķis un ritenis, un bultu vajadzēja nomērķēt, skatoties viļņainajā trauka ūdenī. Mahārādža Drupada labi zināja, ka šo darbu var paveikt vienīgi Ardžuna vai Karna. Taču viņš gribēja atdot meitu Ardžunam. Kad prinči bija sanākuši un Draupadī brālis Drištadjumna ar tiem iepazīstināja savu pieaugušo māsu, tika stādīts priekšā arī Karna. Taču Draupadī pieklājīgi izvairījās no Karnas, kas bija Ardžunas sāncensis, caur brāli Drištadjumnu pateikdama, ka nespēj pieņemt nevienu, kas ir zemāks par kšatriju. Vaišjas un šūdras ir mazāk svarīgi nekā kšatriji. Karna bija pazīstams kā namdara dēls, šūdra. Tāpēc Draupadī ar šiem vārdiem izvairījās no Karnas. Kad Ardžuna, kas bija apģērbies nabadzīga brāhmana drēbēs, sašāva grūto mērķi, visi bija pārsteigti. Tad visi prinči, it īpaši Karna, uzsāka ar Ardžunu sīvu cīņu, bet Ardžuna, kā parasti, ar Kunga Krišnas žēlastību veiksmīgi tika ar viņiem galā un ieguva vērtīgo Krišnās jeb Draupadī roku. Kad Kungs bija aizgājis, Ardžuna ar skumjām atcerējās šo notikumu, jo viss viņa spēks nāca tikai no Krišnas.

8. PANTS

jat-sannidhāv aham u khāndavam agnajē ‘dām
    indram ča sāmara-ganam tarasā vidžitja
labdhā sabhā maja-kritādbhuta-šilpa-mājā
    digbhjo ‘haran nripatajo balim adhvarē tē

jat — kura; sannidhau — tuvumā; aham — es; u — ak;
khāndavam — mežs, ko aizsargāja Indra, debesu valdnieks; agnajē — uguns dievam;
adām — atdevu; indram — Indra; ča — arī; sa — kopā ar;
amara-ganam — padieviem; tarasā — ar visu izveicību; vidžitja — uzvarot;
labdhā — ieguvis; sabhā — sapulču namu; maja-kritā — Majas uzceltu;
adbhuta — brīnišķīgu; šilpa — mākslu un darbu; mājā — spēja; digbhjah — no
visām pusēm; aharan — savākti; nripatajah — visi prinči; balim — dāvanas;
adhvarē — nesa; — tev.

TULKOJUMS

Viņš bija man blakus, tāpēc es ar savu izveicību spēju uzvarēt vareno
debesu valdnieku Indradevu un viņa pavadoņus padievus, dodot
iespēju uguns dievam iznīcināt Khāndavas mežu. Un tikai ar Viņa
žēlastību no degošā Khāndavas meža tika izglābts dēmons Maja, un mēs
varējām uzcelt sapulču namu, brīnumaino arhitektūras mākslas darbu,
kurā Rādžasūja-jagjas laikā sapulcējās visi prinči un apliecināja Tev
cieņu.

SKAIDROJUMS

Dēmons Maja Dānava dzīvoja Khāndavas mežā, un, kad mežs tika aizdedzināts, dēmons lūdza, lai Ardžuna viņu aizsargā. Ardžuna izglāba Maju Dānavu, par ko tas bija ļoti pateicīgs un uzbūvēja Pāndaviem brīnišķīgu sapulču namu, kas piesaistīja visu valsts prinču uzmanību. Prinči redzēja Pāndavu pārdabisko spēku, tāpēc ar labu pakļāvās viņiem un maksāja imperatoram meslus. Dēmoniem ir neparastas un pārdabiskas spējas radīt materiālus brīnumus. Taču sabiedrībā viņi allaž izraisa traucējumus. Mūsdienu dēmoni, materiālie zinātnieki, kas rada dažus materiālus brīnumus, sabiedrībai tikai kaitē un sagādā uztraukumus. Piemēram, kodolieroču radīšana ir izraisījusi cilvēcē paniskas bailes. Arī Maja bija tāds pats materiālists un zināja brīnumu radīšanas mākslu. Tomēr Kungs Krišna gribēja viņu nogalināt, bet, kad dēmonu vajāja uguns un Kunga Krišnas ritenis, viņš rada patvērumu pie bhaktas Ardžunas, kurš izglāba Maju no uguns un Kunga Šrī Krišnas dusmām. Tādējādi bhaktas ir žēlsirdīgāki par Dievu Kungu, un garīgajā kalpošanā bhaktas žēlastība ir vērtīgāka par Kunga žēlastību. Redzot, ka dēmonam devis patvērumu tāds bhakta kā Ardžuna, gan uguns, gan Dievs Kungs pārtrauca viņu vajāt. Maja jutās Ardžunas parādnieks un pateicībā gribēja viņam pakalpot, taču Ardžuna no visa atteicās. Tomēr Kungs Šrī Krišna ļoti priecājās, ka Maja radis patvērumu pie bhaktas, un lūdza, lai tas pakalpo valdniekam Judhišthiram un uzbūvē brīnišķīgu sapulču namu. Tā ar bhaktas žēlastību var iegūt Dieva Kunga žēlastību, bet ar Viņa žēlastību savukārt var gūt iespēju kalpot Dieva Kunga bhaktam. Arī Bhīmasenas vāle bija Majas Dānavas dāvana.

9. PANTS

jat-tēdžasā nripa-širo- ‘nghrim ahan makhārtham
    ārjo ‘nudžas tava gadžājuta-sattva-vīrjah
tēnāhritāh pramatha-nātha-makhāja bhūpā
    jan-močitās tad-anajan balim adhvarē tē

jat — ar kura; tēdžasā — ietekmi; nripa-širah-anghrim — tas, kura pēdas
pielūdz galvenie valdnieki; ahan — nogalināts;
makha-artham — upurēšanas dēļ; ārjah — cienījams; anudžah — jaunākais brālis; tava — tavs;
gadža-ajuta — desmit tūkstoši ziloņu; sattva-vīrjah — varena esamība;
tēna — viņa; āhritāh — savākts; pramatha-nātha — spoku kungs
(Mahābhairava); makhāja — upurēšanai; bhūpāh — valdnieki;
jat-močitāh — kura atbrīvoti; tat-anajan — tie visi nesa; balim — nodokļus;
adhvarē — pasniedza; — tev.

TULKOJUMS

Tavs cienījamais jaunākais brālis, kuram ir desmittūkstoš ziloņu spēks,
pateicoties Kunga žēlastībai, nogalināja Jarāsandhu, kura pēdas
godināja daudzi valdnieki. Šiem valdniekiem bija jākļūst par upuri
Jarāsandhas Mahābhairava-džagjā, taču viņi tika atbrīvoti. Vēlāk viņi
apliecināja cieņu Tavai Augstībai.

SKAIDROJUMS

Jarāsandha valdīja Magadhā un bija ļoti varens. Ļoti interesanta ir viņa dzimšana un darbība. Jarāsandhas tēvs, Magadhas valdnieks Brihadratha, arī bija ļoti varens un bagāts. Viņš apprecēja divas Kāšī valdnieka meitas, bet ne viena, ne otra nedzemdēja dēlu. Par to bēdādamies, valdnieks kopā ar sievām pameta mājas, lai dotos uz mežu un veiktu askēzes, bet mežā kāds dižens riši viņu svētīja, apsolot dēlu, un iedeva mango, kas valdniecēm bija jāapēd. Valdnieces tā arī izdarīja un drīz kļuva grūtas. Valdnieks par to ļoti priecājās, taču pēc laika katra no valdniecēm dzemdēja tikai pusi dēla. Šīs puses tika izmestas mežā, kur dzīvoja liela dēmoniete, kas ļoti nopriecājās, ka varēs paēst maigo jaundzimušā bērna miesu un padzert asinis. Aiz ziņkārības viņa abas puses savienoja, un bērns, kas tagad bija viens vesels, atdzīvojās. Dēmonietes vārds bija Jara. Viņa apžēlojās par valdnieku, kuram nebija dēla, aizgāja pie viņa un pasniedza bērniņu. Valdnieks par to ļoti priecājās un gribēja dēmonieti atalgot. Dēmoniete vēlējās, lai bērns tiktu nosaukts viņas vārdā, un tā bērns kļuva par Jarāsandhu, t.i., to, kuru savienojusi dēmoniete Jara. Patiesībā Jarāsandha piedzima kā viena no dēmona Vipracitti daļiņām. Svētais, ar kura žēlastību valdnieces varēja dzemdēt bērnu, bija Čandra Kaušika, un viņš bērna tēvam Brihadratham pateica, kas būs šis bērns.
Jarāsandham jau no dzimšanas bija dēmoniskas īpašības, tāpēc viņš gluži dabiski kļuva par lielu Kunga Šivas bhaktu, bet Kungs Šiva ir visu spocīgo un dēmonisko cilvēku kungs. Rāvana bija liels Šivas bhakta, un tāds bija arī Jarāsandha. Visus sagūstītos valdniekus viņš mēdza upurēt Kungam Mahābhairavam (Šivam), un ar savu militāro spēku Jarāsandha uzveica un sagūstīja daudzus mazākus valdniekus, lai tos nokautu Mahābhairavas priekšā. Biharas apgabalā, ko agrāk sauca par Magadhu, ir daudz Kunga Mahābhairavas jeb Kālabhairavas bhaktu. Jarāsandha bija radinieks Kamsam, Krišnas tēvocim no mātes puses, tādēļ pēc Kamsas nāves valdnieks Jarāsandha kļuva par lielu Krišnas ienaidnieku, un starp viņiem notika daudz kauju. Kungs Krišna gribēja nogalināt Jarāsandhu, bet saglabāt viņa karavīrus, tāpēc izdomāja īpašu plānu. Krišna, Bhīma un Ardžuna pārģērbās par nabadzīgiem brāhmaniem un kopīgi devās pie Jarāsandhas. Tur viņi prasīja valdniekam žēlastības dāvanas. Jarāsandha nekad neliedza brāhmaniem dāvanas, kā arī veica daudzas ziedošanas, taču nenodarbojās ar garīgo kalpošanu. Kungs Krišna, Bhīma un Ardžuna lūdza iespēju mēroties spēkiem ar Jarāsandhu, un tika nolemts, ka Jarāsandha cīnīsies tikai ar Bhīmu. Tātad viņi bija reizē Jarāsandhas viesi un pretinieki. Bhīma cīnījās ar Jarāsandhu vairākas dienas pēc kārtas. Viņš jau zaudēja cerību, bet Krišna lika saprast, ka Jarāsandha bērnībā ir ticis savienots no divām daļām. Tā Bhīma viņu nogalināja, atkal pārplēšot divās daļās. Bhīma atbrīvoja visus sagūstītos valdniekus, kas bija paredzēti upurēšanai Mahābhairavas priekšā. Būdami ļoti pateicīgi Pāndaviem, viņi apliecināja cieņu valdniekam Judhišthiram.

10. PANTS

patnjās tavādhimakha-kˇpta-mahābhišēka-
    šlāghištha-čāru-kabaram kitavaih sabhājām
sprištam vikīrja padajoh patitāšru-mukhjā
    jas tat-strijo ‘krita-hatēša-vimukta-kēšāh

patnjāh — sievas; tava — tavas; adhimakha — lielās ziedošanas
ceremonijas laikā; kˇpta — apģērbta; mahā-abhišēka — augsti svētīts;
šlāghištha — tā slavināts; čāru — skaists; kabaram — sasietie mati;
kitavaih — neliešu; sabhājām — lielajā sapulcē; sprištam — saķerts; vikīrja — atlaists;
padajoh — pie pēdām; patita-ašru-mukhjāh — tā, kurš nokrīt ar asarām
acīs; jah — Viņš; tat — viņu; strijah — sievas; akrita — kļuva;
hata-īša — bez vīriem; vimukta-kēšāh — izlaistiem matiem.

TULKOJUMS

Tieši Viņš izlaida matus to neliešu sievām, kuri uzdrīkstējās atraisīt
tavas valdnieces sasietos matus, kas uz lielo Rādžasūjas ziedošanas
ceremoniju bija tik jauki izgreznoti un svētīti. Toreiz viņa ar asarām acīs
nometās pie Kunga Krišnas pēdām.

SKAIDROJUMS

Valdniecei Draupadī bija brīnišķīgi mati, kas tika
svētīti Rādžasūja-jagjas ceremonijā. Taču, kad Draupadī tika zaudēta
derībās, Duhšāsana pieskārās valdnieces izslavētajiem matiem, lai viņu
apvainotu. Tad Draupadī nometās pie Kunga Krišnas lotospēdām, un
Kungs Krišna nolēma, ka pēc Kurukšētras kaujas Duhšāsanas un viņa
sabiedroto sievām arī nāksies izlaist matus. Visi Dhritarāštras dēli un
mazdēli kaujā krita, un ģimenes locekļu sievām, kas nu bija atraitnes,
vajadzēja izlaist matus. Citiem vārdiem sakot, visas Kuru ģimenes
sievas kļuva par atraitnēm tāpēc, ka Duhšāsana apvainoja diženu Dieva
Kunga bhaktu. Kungs var paciest, ja kāds nelietis apvaino Viņu, jo tēvs
pacieš apvainojumus no dēla puses. Bet Kungs nekad nepiedod savu
bhaktu apvainošanu. Tas, kas apvaino diženu dvēseli, zaudē visu
dievbijīgo darbu un svētību augļus.

11. PANTS

jo no džugopa vana ētja duranta-kriččhrād
    durvāsaso ‘ri-račitād ajutāgra-bhug jah
šākānna-šištam upajudžja jatas tri-lokīm
    triptām amamsta salilē vinimagna-sanghah

jah — kas; nah — mūs; džugopa — aizsargāja; vanē — mežā;
ētja — iekļūstot; duranta — briesmīgā; kriččhrāt — nelaimē; durvāsasah — Durvāsas
Muni; ari — ienaidnieks; račitāt — iekārtots; ajuta — desmit tūkstoši;
agra-bhuk — kas ēd pirms; jah — tas; šāka-anna-šištam — ēdiena
pārpalikumus; upajudžja — pieņēmis; jatah — jo; tri-lokīm — visas trīs
pasaules; triptām — apmierinātas; amamsta — domāja prātā; salilē — ūdenī;
vinimagna-sanghah — atrodoties ūdenī.

TULKOJUMS

Kad bijām izsūtījumā, ienaidnieki noskaņoja pret mums Durvāsu
Muni, kurš ēd kopā ar saviem desmitiem tūkstošu mācekļu, un mēs bijām
briesmās. Toreiz Viņš [Kungs Krišna] mūs izglāba, apēdot ēdiena
pārpalikumus. Pateicoties tam, visi muni, kas mazgājās upē, jutās sātīgi
paēduši. Apmierinātas bija arī visas trīs pasaules.

SKAIDROJUMS

Durvāsa Muni ir varens mistiķis brāhmans, kas ar apņēmību sekoja reliģijas principiem, pildīja zvērestus un uzņēmās stingras askēzes. Viņa vārds ir saistīts ar daudziem vēsturiskiem notikumiem, un var saprast, ka lielo mistiķi varēja viegli iepriecināt un sadusmot tāpat kā Kungu Šivu. Kad Durvāsa Muni bija apmierināts, viņš varēja dāvāt vislielākos labumus, bet neapmierināts viņš varēja izraisīt vislielāko nelaimi. Kumārī Kuntī, dzīvodama tēva mājās, mēdza dažādos veidos pakalpot visiem lielajiem brāmaniem, un Durvāsa Muni, apmierināts ar viņas labo kalpošanu, svētīja meiteni un dāvāja viņai spēju izsaukt jebkuru padievu. Ir zināms, ka Durvāsa Muni bija Kunga Šivas pilnais avatārs, un tāpēc viņu varēja viegli iepriecināt vai sadusmot. Durvāsa bija liels Kunga Šivas bhakta, un pēc Kunga Šivas norādījuma viņš kļuva par valdnieka Švētakētu priesteri, jo valdnieks rīkoja ziedošanu simts gadu garumā. Reizēm Durvāsa Muni ieradās Indradevas debesu valstības padomē. Ar saviem lielajiem mistiskajiem spēkiem Durvāsa Muni spēja ceļot izplatījumā, un ir zināms, ka viņš ceļoja ļoti tālu, līdz pat Vaikunthas planētām, kas atrodas ārpus materiālā izplatījuma. Visu šo milzīgo attālumu viņš paveica vienā gadā pēc strīda ar valdnieku Ambarīšu, diženu bhaktu un pasaules valdnieku.
Durvāsam Muni bija apmēram desmit tūkstoš mācekļu, un, ciemojoties pie lieliem kšatriju valdniekiem, viņš mēdza ņemt līdzi daudzus sekotājus. Reiz viņš ieradās pie Durjodhanas, Mahārādžas Judhišthiras brālēna un ienaidnieka. Durjodhana bija ļoti gudrs un visiem spēkiem centās iepriecināt brāhmanu, tāpēc dižais riši gribēja dot viņam kādu svētību. Durjodhana zināja par Durvāsas mistiskajām spējām un zināja arī to, ka mistiķis, būdams neapmierināts, var radīt lielu postu, tāpēc nolēma izmantot brāhmanu un panākt, lai viņš izgāztu dusmas uz Durjodhanas nīstajiem brālēniem Pāndaviem. Kad riši vēlējās dot Durjodhanam kādu svētību, Durjodhana lūdza, lai Durvāsa apciemo Mahārādžu Judhišthiru, kurš bija vecākais un galvenais no visiem brālēniem. Vēl viņš lūdza, lai Muni ierodas, kad Mahārādža Judhišthira ar savu valdnieci Draupadī jau ir paēdis. Durjodhana zināja, ka pēc tam, kad Draupadī būs paēdusi, Mahārādža Judhišthira nespēs uzņemt tik daudz brāhmanu, tāpēc riši sadusmosies un uzsūtīs Mahārādžam Judhišthiram kādu nelaimi. Tā domāja Durjodhana. Durvāsa Muni piekrita un saskaņā ar Durjodhanas plāniem ieradās pie izsūtītā Judhišthiras, kad valdnieks un Draupadī bija paēduši.
Kad Durvāsa Muni atnāca, Mahārādža Judhišthira viņu laipni uzņēma un lūdza upmalā pabeigt dienas vidus reliģiskos pienākumus, kamēr tiek sagatavots ēdiens. Durvāsa Muni kopā ar saviem daudzajiem mācekļiem devās uz upi mazgāties, bet Mahārādža Judhišthira uztraucās, kā lai pabaro viesus. Ja Draupadī vēl nebija ēdusi, tad pusdienas varēja pasniegt jebkuram viesu daudzumam, taču riši pēc Durjodhanas ieceres ieradās tad, kad Draupadī jau bija beigusi ēst.
Kad bhaktas nonāk grūtībās, viņiem ir iespēja ar visu uzmanību atcerēties Dievu Kungu. Tā Draupadī šajā briesmu brīdī domāja par Kungu Krišnu, un visu caurstrāvojošais Kungs tūlīt saprata, kādas briesmas draud Viņa bhaktām. Šrī Krišna ieradās un lūdza, lai Draupadī iedod Viņam vienalga kādu ēdienu, kas ir palicis pāri. Draupadī ļoti bēdājās, jo Visaugstais Kungs prasīja viņai ēdienu, bet viņa tai brīdī nespēja neko sagādāt. Draupadī Kungam teica, ka burvju trauks, ko valdniece bija saņēmusi no Saules dieva, var dot jebkuru ēdiena daudzumu tad, ja viņa nav ēdusi. Bet tajā dienā Draupadī jau bija paēdusi, tāpēc viņiem draudēja briesmas. Visu izstāstījusi Kungam, viņa sāka raudāt, kā jau sieviete. Taču Kungs lūdza, lai Draupadī atnes gatavojamos katlus un apskatās, vai tur nav vēl palicis kāds mazums. Kad Draupadī to izdarīja, Kungs atrada mazliet dārzeņu, kas bija pielipuši pie katla. Viņš tos tūliņ paņēma un apēda. Pēc tam Kungs teica, lai Draupadī sauc viesus — Durvāsu un viņa pavadoņus.
Bhīma aizgāja uz upmalu un sauca: «Kungi, ko jūs kavējaties? Nāciet, ēdiens ir gatavs!» Bet, tā kā Kungs Krišna bija nobaudījis mazo ēdiena drusciņu, brāhmani, kas mazgājās upē, jutās labi paēduši. Viņi domāja, ka Mahārādža Judhišthira droši vien ir sagatavojis daudz labu ēdienu un bēdāsies, ja viņi to nenobaudīs, un, tā kā viņi nebija izsalkuši, labāk bija uz pusdienām vispār neiet. Tāpēc tie nolēma doties prom.
Šis gadījums parāda, ka Dievs Kungs ir vislielākais mistiķis. Tāpēc Viņu sauc par Jogēšvaru. Vēl viena mācība ir tā, ka ikvienam ģimenes cilvēkam jāpiedāvā ēdiens Dievam Kungam, un tad visi, pat ja tie būtu desmit tūkstoš ciemiņu, būs iepriecināti, jo apmierināts ir Kungs. Tāds ir garīgās kalpošanas ceļš.

12. PANTS

jat-tēdžasādha bhagavān judhi šūla-pānir
    vismāpitah sagiridžo ‘stram adān nidžam mē
anjē ‘pi čāham amunaiva kalēvarēna
    prāpto mahēndra-bhavanē mahad-āsanārdham

jat — ar kura; tēdžasā — ietekmi; atha — reiz; bhagavān — dieva
personība (Kungs Šiva); judhi — kaujā; šūla-pānih — tas, kuram rokā ir
trijžuburis; vismāpitah — izbrīnīts; sa-giridžah — kopā ar Himalaju kalnu
meitu; astram — ieroci; adāt — dāvāja; nidžam — savu; — man; anjē
api
— arī citi; ča — un; aham — es; amunā — ar to; ēva — noteikti;
kalēvarēna — ar ķermeni; prāptah — ieguvu; mahā-indra-bhavan — Indradevas
mājā; mahat — lielu; āsana-ardham — pusaugstu sēdekli.

TULKOJUMS

Tikai pateicoties Viņam, es ar savu cīņu varēju pārsteigt dieva
personību Kungu Šivu un viņa sievu, Himalaju kalnu meitu. Tā es
iepriecināju Kungu Šivu, un viņš man dāvāja ieroci. Savus ieročus man
pasniedza arī citi padievi, turklāt es šai pašā ķermenī varēju aiziet uz debesu
planētām, kur mani nosēdināja pusaugstā krēslā.

SKAIDROJUMS

Ar Dieva Augstākās Personības Šrī Krišnas žēlastību Ardžuna iepriecināja visus padievus, arī Kungu Šivu. Ja cilvēku ir svētījis Kungs Šiva vai jebkurš cits padievs, tad tas vēl nenozīmē, ka pret viņu labvēlīgs ir Visaugstais Kungs Šrī Krišna. Rāvana neapšaubāmi bija dižens Kunga Šivas bhakta, taču tas viņu nepaglāba no Dieva Augstākās Personības Kunga Rāmačandras dusmām. Purānās minēti vēl daudzi citi tamlīdzīgi piemēri. Taču šajā pantā minēts gadījums, kurā Ardžuna ar cīņu iepriecināja pat Kungu Šivu. Visaugstā Kunga bhaktas zina, kā jāgodā padievi, bet padievu pielūdzēji reizēm muļķīgā kārtā iedomājas, ka Dieva Augstākā Personība nav augstāka par padieviem. Kam ir šāda izpratne, tas kļūst par apvainotāju, un viņu sagaida tāds pats gals kā Rāvanu un citus. Gadījumi, ko aprakstīja Ardžuna, būdams Kunga Šrī Krišnas draugs, ir pamācoši visiem, kuri gūst pārliecību no piemēriem par to, ka cilvēks var iegūt visu svētību, iepriecinot Visaugsto Kungu Šrī Krišnu. Savukārt padievu pielūdzēji jeb bhaktas var iegūt tikai daļējus labumus, kas pakļauti iznīcībai tāpat kā paši padievi.
Svarīgs ir arī šajā pantā minētais gadījums, kad Ardžuna ar Kunga Šrī Krišnas svētību varēja sasniegt debesu planētu, nenomainot ķermeņus, un viņu godāja debesu padievs Indradeva, nosēdinot pusaugstā krēslā. Debesu planētas var sasniegt ar dievbijīgiem darbiem, kas ieteikti auglīgās darbības šāstrās. Un kā teikts Bhagavad-gītā (9.21.), kad šo dievbijīgo darbu sekas ir izsmeltas, baudītājam atkal jānolaižas uz zemi. Arī Mēness atrodas debesu planētu līmenī, un uz šīm planētām atļauts pacelties vienīgi tiem, kas darījuši tikai labus darbus — veikuši ziedošanas, devuši dāvanas un pildījuši smagas askēzes — pēc tam, kad šim ķermenim pienāk gals. Ardžuna drīkstēja aiziet uz debesu planētām tai pašā ķermenī tikai ar Dieva Kunga žēlastību, jo citādi tas nav iespējams. Mūsdienu zinātnieku mēģinājumi nonākt uz debesu planētām noteikti izrādīsies veltīgi, jo viņi nav tādā līmenī kā Ardžuna. Tie ir parasti ļaudis, kas nav veikuši ziedošanas, devuši dāvanas vai nodarbojušies ar askēzēm. Materiālo ķermeni ietekmē trīs materiālās dabas īpašības, t.i., skaidrība, kaislības un neziņa. Mūsdienu ļaudis pārsvarā atrodas kaislību un neziņas ietekmē, un šī ietekme izpaužas kā iekāre un alkatība. Tik pagrimuši cilvēki diez vai var tuvoties augstākajām planētu sistēmām. Virs debesu planētām ir vēl daudz citu planētu, kuras var sasniegt vienīgi tie, kas atrodas skaidrības ietekmē. Debesu planētu un citu šī Visuma planētu iedzīvotāji ir ļoti saprātīgi, daudzas reizes saprātīgāki par cilvēkiem, tie ir dievbijīgi un atrodas augstākajā un visaugstākajā skaidrībā. Visi augstāko planētu iemītnieki ir Dieva Kunga bhaktas, un, lai gan viņu skaidrība nav pilnīgi tīra, tos sauc par padieviem, kuriem ir lielākais labo īpašību daudzums, kāds vien iespējams materiālajā pasaulē.

13. PANTS

tatraiva mē viharato bhudža-danda-jugmam
    gāndīva-lakšanam arāti-vadhāja dēvāh
sēndrāh šritā jad-anubhāvitam ādžamīdha
    tēnāham adja mušitah purušēna bhūmnā

tatra — uz tās debesu planētas; ēva — noteikti; — es;
viharatah — viesojoties; bhudža-danda-jugmam — abas savas rokas; gāndīva — loks, ko
sauc par Gāndīvu; lakšanam — zīme; arāti — dēmons vārdā
Nivātakavaca; vadhāja — lai nogalinātu; dēvāh — visi padievi; sa — ar;
indrāh — debesu valdnieks Indra; šritāh — raduši patvērumu; jat — ar kura;
anubhāvitam — deva iespēju būt spēcīgam; ādžamīdha — ak, valdnieka
Adžamīdhas pēcteci; tēna — Viņa; aham — es; adja — tagad; mušitah — bez;
purušēna — personības; bhūmnā — augstākās.

TULKOJUMS

Kad es vairākas dienas viesojos uz debesu planētām, visi debesu
padievi, valdnieku Indradevu ieskaitot, lūdza, lai es viņus aizsargāju ar
savām rokām, uz kurām bija zīmes no Gāndīvas loka, un nogalinu
dēmonu Nivātakavacu. Ak, valdniek, Adžamīdhas pēcteci, tagad es esmu
zaudējis Dieva Augstāko Personību, pateicoties kuram biju tik varens.

SKAIDROJUMS

Debesu padievi, protams, ir daudz saprātīgāki,
varenāki un skaistāki par cilvēkiem, tomēr viņiem nācās lūgt palīdzību
Ardžunam, jo viņam bija Gāndīvas loks, kam Kungs Šrī Krišna ar savu
žēlastību bija devis īpašu spēku. Dievs Kungs ir visvarens, un ar Viņa
žēlastību tīrs bhakta var kļūt tik spēcīgs, cik vien Kungs to vēlas, un
tam nav nekādu robežu. Un, ja Kungs kādam atņem savu varu, tad
tas pēc Viņa gribas kļūst bezspēcīgs.

14. PANTS

jad-bāndhavah kuru-balābdhim ananta-pāram
    ēko rathēna tatarē ‘ham atīrja-sattvam
pratjāhritam bahu dhanam ča majā parēšām
    tēdžās-padam manimajam ča hritam širobhjah

jat-bāndhavah — tikai ar kura draudzību; kuru-bala-abdhim — Kuru
karaspēka okeānu; ananta-pāram — kas bija nepārvarams;
ēkah — viens; rathēna — sēžot kaujas ratos; tatarē — spēju pārbraukt;
aham — es; atīrja — neuzvarama; sattvam — esamība; pratjāhritam — atvedu;
bahu — milzīgu daudzumu; dhanam — bagātības; ča — arī;
majā — manis; parēšām — ienaidnieka; tēdžāh-padam — spožuma avots;
mani-majam — izgreznots dārgakmeņiem; ča — arī; hritam — atņemts ar spēku;
širobhjah — no viņu galvām.

TULKOJUMS

Kauravu karaspēks bija kā okeāns, kurā mājo daudz nepārspējamu
būtņu, tādēļ tas bija neuzvarams, bet, pateicoties Dieva Kunga
draudzībai, es ar saviem kaujas ratiem spēju tam pārbraukt pāri. Un tikai
ar Viņa žēlastību es varēju atgūt govis un ar varu savākt daudzus
dārgakmeņiem greznotus un mirdzošus valdnieku kroņus.

SKAIDROJUMS

Kauravu pusē bija daudz spēcīgu karavadoņu, kā
Bhīšma, Drona, Kripa un Karna, kuru militārais spēks bija tikpat
nepārvarams kā liels okeāns. Tomēr, pateicoties Kunga Krišnas žēlastībai,
Ardžuna viens pats, braucot kaujas ratos, bez grūtībām vienu pēc otra
visus tos sakāva. Pretējā pusē karavadoņi mainījās daudzkārt, bet
Pāndavu pusē Ardžuna viens pats Kunga Krišnas vadītos kaujas ratos iznesa
visu lielā kara smagumu. Arī kad Pāndavi, neviena nepazīti, dzīvoja
Virātas pilī, Kauravi uzsāka strīdu ar valdnieku Virātu un nolēma viņam
atņemt daudzas govis. Ardžuna, neviena nepazīts, cīnījās ar viņiem, lai
atgūtu govis, un tas viņam izdevās. Viņš ieguva arī kara
laupījumu — dārgakmeņus no valdnieku kroņiem. Ardžuna atcerējās, ka tas viss bija
iespējams, pateicoties Dieva Kunga žēlastībai.

15. PANTS

jo bhīšma-karna-guru-šalja-čamūšv adabhra-
    rādžanja-varja-ratha-mandala-manditāsu
agrēčaro mama vibho ratha-jūthapānām
    ājur manāmsi ča drišā saha odža ārččhat

jah — tikai Viņš; bhīšma — Bhīšma; karna — Karna;
guru — Dronāčārja; šalja — Šalja; čamūšu — karapulku vidū; adabhra — neaptverama;
rādžanja-varja — diženi aristokrātiski prinči; ratha-mandala — ratu
rinda; manditāsu — izgreznota ar; agrēčarah — ejot uz priekšu;
mama — mana; vibho — ak, diženais valdniek; ratha-jūtha-pānām — visu
kaujas ratu vadītāju; ājuh — mūžu jeb auglīgās darbības; manāmsi — prāta
uzplūdus; ča — arī; drišā — ar skatienu; sahah — varu; odžah — spēku;
ārččhat — atņēma.

TULKOJUMS

Tas bija Viņš, kas saīsināja visu kaujinieku mūžu, atņēma prāta spējas
un aizrautības spēku lielajiem Kauravu karapulkiem, ko vadīja
Bhīšma, Karna, Drona, Šalja un citi. Kauravi visu bija izdarījuši prasmīgi,
un tiem visa bija pat vairāk nekā nepieciešams, taču Viņš [Kungs Šrī
Krišna], ejot uz priekšu, to visu paveica.

SKAIDROJUMS

Dieva Absolūtā Personība Kungs Šrī Krišna
izvēršas kā sava pilnīgā daļa Paramātma ikviena sirdī un tādējādi nosaka
visu būtņu atmiņu, aizmiršanu un zināšanas, saprāta trūkumu un visas
psiholoģiskās darbības (Bg.15.15.). Viņš, būdams Visaugstais Kungs,
var pagarināt un saīsināt dzīvo būtņu mūžu. Tādējādi Dievs Kungs
vadīja Kurukšētras kauju saskaņā ar savām iecerēm. Viņš vēlējās, lai pēc
kaujas Judhišthira kļūtu par visas šīs planētas imperatoru, un,
atvieglodams šo pārpasaulīgo uzdevumu, ar savu visvareno gribu
nogalināja visus pretiniekus. Pretējā puse militāri bija ārkārtīgi spēcīga, tur
bija tādi lieli karavadoņi kā Bhīšma, Drona un Šalja, un Ardžuna fiziski
nebūtu spējis uzvarēt, ja viņam taktikā ik uz soļa nepalīdzētu Kungs.
Taktiku parasti izmanto visi valstsvīri pat mūsdienu karadarbībā, bet
tas viss notiek materiāli — ar spēcīgu spiegošanu, militāriem
paņēmieniem un diplomātiskiem manevriem. Bet Ardžuna bija mīlošs Dieva
Kunga bhakta, tāpēc Kungs to visu paveica pats, un Ardžunam nebija
jāuztraucas. Tāda ir garīgā kalpošana Dievam Kungam.

16. PANTS

jad-dohšu mā pranihitam guru-bhīšma-karna-
    naptri-trigarta-šalja-saindhava-bāhlikādjaih
astrānj amogha-mahimāni nirūpitāni
    nopasprišur nrihari-dāsam ivāsurāni

jat — kura; dohšu — roku aizsardzībā; mā pranihitam — atrados;
guru — Dronāčārja; bhīšma — Bhīšma; karna — Karna; naptri — Bhūrišrava;
trigarta — valdnieks Sušarma; šalja — Šalja; saindhava — valdnieks
Džajadratha; bāhlika — Mahārādžas Šāntanu (Bhīšmas tēva) brālis;
ādjaih — un citi; astrāni — ieroči; amogha — neuzvarami; mahimāni — ļoti
vareni; nirūpitāni — pielietoti; na — ne; upasprišuh — pieskārās;
nrihari-dāsam — Nrisimhadēvas kalpam (Prahlādam); iva — kā;
asurāni — dēmonu izmantotie ieroči.

TULKOJUMS

Pret mani savus neuzvaramos ieročus vērsa tādi diženi karavadoņi
kā Bhīšma, Drona, Karna, Bhūrišrava, Sušarma, Šalja, Džajadratha un
Bāhlika. Bet ar Viņa [Kunga Krišnas] žēlastību tie nespēja skart ne
matu uz manas galvas. Arī Prahlādu Mahārādžu, Kunga Nrisimhadēvas
augstāko bhaktu, nespēja ievainot ieroči, ko pret viņu lietoja dēmoni.

SKAIDROJUMS

Prahlādas Mahārādžas, dižena Nrisimhadēvas bhaktas, dzīve aprakstīta Šrīmad Bhāgavatamas septītajā dziedājumā. Prahlāda Mahārādža, mazs piecgadīgs zēns, kļuva par tīru Dieva Kunga bhaktu, tādā veidā izraisot ārkārtīgas sava lielā tēva Hiranjakašipu dusmas. Dēmoniskais tēvs izmantoja visus iespējamos ieročus, lai nogalinātu savu dēlu bhaktu Prahlādu, bet ar Dieva Kunga žēlastību Prahlāda izglābās no visām tēva radītajām briesmām. Prahlāda tika mests ugunī, verdošā eļļā, zemē no kalna, zem ziloņu kājām, kā arī indēts. Beigu beigās tēvs pats paķēra dunci, lai nogalinātu dēlu, bet tajā brīdi parādījās Nrisimhadēva un dēla klātbūtnē neģēlīgo tēvu nogalināja. Tādējādi neviens nevar nogalināt Dieva Kunga bhaktu. Līdzīgā veidā Dievs Kungs izglāba Ardžunu, lai gan pret viņu savus varenos ieročus vērsa tādi diženi pretinieki kā Bhīšma.
Karna piedzima Kuntī no Saules dieva vēl pirms viņas kāzām ar Mahārādžu Pāndu. Karna nāca pasaulē ar aprocēm un auskariem, un šīs neparastās zīmes liecināja, ka piedzimis bezbailīgs varonis. Sākumā viņu sauca par Vasusenu. Vēlāk, kad Karna izauga un uzdāvināja savas aproces un auskarus Indradevam, viņš ieguva Vaikartanas vārdu. Kad Karna piedzima, jaunā Kuntī viņu ielika grozā un palaida pa Gangu. Karnu no upes izvilka Adhiratha, un kopā ar sievu Rādhu uzaudzināja kā savu bērnu. Karna bija ļoti devīgs, it īpaši pret brāhmaniem. Brāhmanu labad viņš nežēloja neko. Tādā veidā viņš uzdāvināja Indradevam savas aproces un auskarus, bet Indra, būdams ļoti apmierināts, atalgoja viņu ar vareno ieroci Šakti. Karna kļuva par vienu no Dronāčārjas mācekļiem. Ardžuna jau no paša sākuma bija viņa sāncensis. To redzēdams, Durjodhana izvēlējās Karnu par savu sabiedroto, un pamazām viņi kļuva par tuviem draugiem. Karna kopā ar daudziem prinčiem ieradās uz Draupadī svajamvaru, un, kad viņš gribēja parādīt savu mākslu, Draupadī brālis paziņoja, ka Karna nevar piedalīties sacensībās, jo ir namdara šūdras dēls. Neskatoties uz to, ka Ardžuna veiksmīgi sašāva zivs mērķi, kas karājās pie griestiem, un ka Draupadī uzlika Ardžunam ziedu vītni, Karna kopā ar citiem neapmierinātajiem prinčiem stājās pretī Ardžunam, kad viņš kopā ar Draupadī devās prom. Karna cīnījās īpaši varonīgi, taču Ardžuna visus uzbrucējus sakāva. Durjodhanam ļoti patika Karna, jo viņš pastāvīgi bija Ardžunas sāncensis, un, būdams pie varas, Durjodhana iecēla Karnu par Angas valdnieku. Kad Karnam neizdevās iegūt Draupadī, viņš ieteica Durjodhanam uzbrukt valdniekam Drupadam, jo tā varētu sagūstīt gan Ardžunu, gan Draupadī. Taču Dronāčārja norāja Durjodhanu un Karnu par šo sazvērestību, un viņi no tās atteicās. Karna tika sakauts daudzkārt, viņu pieveica ne tikai Ardžuna, bet arī Bhīmasena. Karna vadīja valsti, kurā ietilpa Bengālija, Orisa un Madrasa. Vēlāk Karna daudz ko darīja Mahārādžas Judhišthiras Radžasūjas ziedošanā, un, kad pēc Šakuni plāna starp sāncenšiem brāļiem notika kauliņu spēle, Karna tajā piedalījās un ļoti priecājās, kad par likmi kļuva Draupadī. Viņa senajam naidam tas bija kā medus. Kad Draupadī tika paspēlēta, viņš ar lielu sajūsmu visiem to paziņoja un pavēlēja Duhšāsanam atņemt Pāndavu un Draupadī drēbes. Viņš teica, lai Draupadī izvēlas citu vīru, jo, Pāndavu paspēlēta, viņa nu ir kļuvusi par Kuru verdzeni. Karna vienmēr ienīda Pāndavus un centās viņus iegrožot, kad vien radās tāda iespēja. Kurukšētras kaujas laikā viņš paredzēja, ar ko viss beigsies un izteica viedokli, ka Ardžuna uzvarēs, jo viņa kaujas ratu vadītājs ir Kungs Krišna. Karna pastāvīgi strīdējās ar Bhīšmu un reizēm lepni paziņoja, ka spētu sakaut Pāndavus piecās dienās, ja vien Bhīšma viņam netraucētu, tomēr, kad Bhīšma krita, Karna ļoti bēdājās. Ar Indras doto Šakti ieroci Karna nogalināja Ghatotkaču. Ardžuna savukārt nogalināja Karnas dēlu Vrišasēnu. Karna nonāvēja visvairāk Pāndavu karavīru. Beigās notika sīva cīņa starp Karnu un Ardžunu, un viņš bija vienīgais, kas spēja notriekt Ardžunas kroni. Taču gadījās tā, ka Karnas ratu ritenis iestiga kaujas lauka dubļos, un, kad viņš izlēca no ratiem, lai izvilktu riteni, Ardžuna izmantoja izdevību un nogalināja Karnu, kaut gan Karna lūdza, lai Ardžuna to nedara.
Napta jeb Bhūrišrava bija Somadattas dēls un Kuru ģimenes loceklis. Šalja bija viņa brālis. Somadatta ar abiem dēliem bija ieradušies Draupadī svajamvaras ceremonijā. Viņi atzinīgi novērtēja Ardžunas brīnumaino spēku un priecājās, ka Ardžuna ir Dieva Kunga bhakta un draugs. Bhūrišrava ieteica Dhritarāštras dēliem nestrīdēties un necīnīties ar Pāndaviem. Somadatta, Bhūrišrava un Šalja bija ieradušies arī uz Mahārādžas Judhišthiras Rādžasūjas jagju. Bhūrišravam bija viena akšauhinī armijas, kavalērijas, ziloņu un kaujas ratu, kas tika izmantota Kurukšētras kaujā Durjodhanas pusē. Bhīma nosauca Bhūrišravu par vienu no jūtha-pati. Kurukšētras kaujā Bhūrišrava īpaši sīvi cīnījās ar Sātjaki un nogalināja desmit Sātjaki dēlus. Vēlāk Ardžuna nocirta Bhūrišravam rokas, un Sātjaki beidzot varēja viņu nogalināt. Bhūrišrava pēc nāves saplūda ar Višvadēvas esamību.
Trigarta jeb Sušrama bija Mahārādžas Vriddhakšētras dēls un Trigartadēšas valdnieks. Trigarta arī piedalījās Draupadī svajamvaras ceremonijā. Trigarta bija viens no Durjodhanas sabiedrotajiem un ieteica viņam uzbrukt Matsjadēšai (Darbhangai). Kad Kauravi Virāta-nagarā zaga govis, Trigarta sagūstīja Mahārādžu Virātu, taču Bhīma vēlāk viņu atbrīvoja. Kurukšētras kaujā Trigarta ļoti varonīgi cīnījās, bet Ardžuna viņu beigās nogalināja.
Džajadratha arī bija Mahārādžas Vriddhakšētras dēls. Viņš valdīja pār Sindhudēšu (mūsdienu Sindu Pakistānu). Viņa sievu sauca par Duhšalu. Arī Džajadratha piedalījās Draupadī svajamvaras ceremonijā un ļoti vēlējās iegūt viņas roku, bet sacensībā zaudēja. Taču kopš tā laika viņš vienmēr meklēja iespēju satikties ar Draupadī. Kad Džajadratha brauca uz Šaljadēšu precēties, pa ceļam uz Kāmjavanu viņš atkal ieraudzīja Draupadī un bija pārlieku pieķēries tai. Tajā laikā Pāndavi kopā ar Draupadī atradās izsūtījumā, jo kauliņu spēlē bija pazaudējuši valsti, un Džajadratha izdomāja, ka būtu labi ar savu pavadoni Kotišašju nosūtīt viņai slepenu vēstuli. Draupadī tūlīt stingri atraidīja Džajadrathas priekšlikumu, bet viņš, Draupadī skaistuma valdzināts, tiecās pie tās atkal un atkal. Draupadī ik reizi viņu atraidīja. Džajadratha centās aizvest Draupadī ar varu, bet valdniece pirmajā reizē viņu tā sasita, ka Džajadratha nokrita kā nocirsts koks. Bet tas viņu neatturēja, un galu galā Džajadratha ar varu iesēdināja Draupadī savos kaujas ratos. Dhaumja Muni to redzēja un stingri iebilda pret tādu rīcību. Dhaumja Muni arī dzinās pakaļ Džajadratham un lika, lai Dhātrējika pastāsta par notikumu Mahārādžam Judhišthiram. Tad Pāndavi uzbruka Džajadrathas karavīriem un visus nogalināja, un beigās Bhīma noķēra Džajadrathu un piekāva viņu gandrīz līdz nāvei. Tad Džajadratham noskuva galvu un atstāja tikai piecus matus. Viņu vadāja pie visiem valdniekiem un sauca par Mahārādžas Judhišthiras vergu. Džajadratha visu prinču priekšā bija spiests atzīt, ka ir Mahārādžas Judhišthiras vergs, un tādā pašā veidā viņš tika atvests arī pie Mahārādžas Judhišthiras. Mahārādža Judhišthira bija žēlsirdīgs un lika atbrīvot Džajadrathu. Kad Džajadratha bija ar mieru maksāt Mahārādžam Judhišthiram nodevas, arī valdniece Draupadī vēlējās, lai viņš tiek atbrīvots. Pēc tam Džajadratha drīkstēja atgriezties savā valstī. Ļoti apvainots, viņš devās uz Gangātri Himalajos un uzņēmās smagas askēzes, lai iepriecinātu Kungu Šivu. Viņš lūdza svētību sakaut visus Pāndavus vismaz pa vienam. Sākoties Kurukšētras kaujai, Džajadratha nostājās Durjodhanas pusē. Pirmajā dienā viņš cīnījās ar Mahārādžu Drupadu, pēc tam ar Virātu un tad ar Abhimanju. Kad septiņi lieli karavadoņi no visām pusēm bez kādas žēlastības uzbruka Abhimanju un viņu nogalināja, Pāndavi nāca palīgā, taču Džajadratha ar Kunga Šivas žēlastību tos ar lielu spēku padzina. Ardžuna zvērēja, ka nogalinās Džajadrathu, un, to dzirdot, Džajadratha gribēja atstāt kaujas lauku un lūdza Kauraviem šo gļēvulību atļaut. Viņa lūgums tika noraidīts. Vēl jo vairāk, Kauravi lika Džajadratham cīnīties ar Ardžunu, un šīs cīņas laikā Kungs Krišna Ardžunam atgādināja, ka Šiva ir devis Džajadratham tādu svētību, ka ikviens, kas liks viņa galvai nokrist zemē, tūlīt mirs. Tāpēc Krišna ieteica Ardžunam iemest Džajadrathas galvu tieši klēpī Džajadrathas tēvam, kurš nodarbojās ar askēzēm Samanta-pančakas svētceļojumu vietā. Ardžuna tā arī izdarīja. Džajadrathas tēvs bija pārsteigts, ieraugot savā klēpī nocirstu galvu, un nosvieda to zemē. Tēva piere tūlīt sašķīda septiņās daļās, un viņš nomira.

17. PANTS

sautjē vritah kumatinātmada īšvaro mē
    jat-pāda-padmam abhavāja bhadžanti bhavjāh
mām šrānta-vāham arajo rathino bhuvi-štham
    na prāharan jad-anubhāva-nirasta-čittāh

sautjē — par kaujas ratu vadītāju; vritah — nodarbināts; kumatinā — ar
sliktu apziņu; ātma-dah — tas, kurš dod; īšvarah — Visaugstais Kungs;
— mans; jat — kura; pāda-padmam — lotospēdas; abhavāja — lai
saņemtu atbrīvi; bhadžanti — kalpo; bhavjāh — saprātīgie cilvēki;
mām — man; šrānta — izslāpušus; vāham — zirgus; arajah — ienaidnieki;
rathinah — dižens karavadonis; bhuvištham — stāvot uz zemes; na — ne;
prāharan — uzbrūk; jat — kura; anubhāva — žēlastība; nirasta — bez;
čittāh — prāta.

TULKOJUMS

Tikai ar Viņa žēlastību ienaidnieki mani nenogalināja, kad es izkāpu
no kaujas ratiem, lai padzirdītu izslāpušos zirgus. Un tikai aiz savas
necieņas pret Kungu es uzdrīkstējos Viņu padarīt par kaujas ratu
vadītāju, jo Kungu godina un Viņam kalpo vislabākie cilvēki, lai
sasniegtu atbrīvi.

SKAIDROJUMS

Visaugsto Kungu, Dieva Personību Šrī Krišnu, godina gan impersonālisti, gan Dieva Kunga bhaktas. Impersonālisti pielūdz mirdzošo starojumu, kas izplūst no Viņa pārpasaulīgā, mūžīgā, svētlaimes un zināšanu pilnā ķermeņa, bet bhaktas godina Viņu kā Dieva Augstāko Personību. Tie, kas ir zemāki pat par impersonālistiem, uzskata Viņu par vienu no diženām vēsturiskām personībām. Taču Kungs atnāk, lai piesaistītu cilvēkus ar savām īpašajām pārpasaulīgajām spēlēm, un kļūst par vispilnīgāko saimnieku, draugu, dēlu un mīlētāju. Šrī Krišnas pārpasaulīgās attiecības ar Ardžunu bija draudzība, un tāpēc Kungs pildīja šo lomu tikpat pilnīgi kā savas lomas attiecībās ar vecākiem, mīlētājām un sievām. Šādās pilnīgās un pārpasaulīgās attiecībās bhakta Dieva Kunga iekšējās spējas ietekmē aizmirst, ka viņa draugs vai dēls ir Dieva Augstākā Personība, lai gan reizēm brīnās par Kunga darbību. Pēc Kunga aiziešanas Ardžuna saprata, kas bijis viņa diženais draugs. Tomēr Ardžuna no savas puses nebija izdarījis nekādas kļūdas vai arī nepareizi novērtējis Kungu. Saprātīgus cilvēkus piesaista Dieva Kunga pārpasaulīgās attiecības ar tādiem tīriem bhaktām, kāds bija Ardžuna.
Kaujas laukā bieži vien trūkst ūdens. Tas sastopams ļoti reti, un cilvēkiem un dzīvniekiem, kas smagi cīnās, pastāvīgi vajag ūdeni, lai remdētu slāpes. Ievainoti karavīri un karavadoņi nāves brīdī jūt īpašas slāpes. Un reizēm gadās, ka cilvēks aiziet bojā tieši ūdens trūkuma dēļ. Tomēr Kurukšētras kaujā šis jautājums tika atrisināts ar zemes urbšanu. Ar Dieva žēlastību ūdens ir pieejams jebkurā vietā, ja vien ir iespēja izurbt zemi. Arī mūsdienās ūdens tiek iegūts tādā pašā veidā, taču mūsdienu inženieri nespēj to izdarīt, urbjot jebkurā vietā. Toties no Pāndavu laika vēstures var saprast, ka tādi lieli karavadoņi kā Ardžuna un citi varēja sagādāt ūdeni vienā mirklī ne tikai cilvēkiem, bet pat zirgiem, cauršaujot cieto zemi ar asu bultu. Šādu paņēmienu mūsdienu zinātnieki vēl nepazīst.

18. PANTS

narmānj udāra-ručira-smita-šobhitāni
    hē pārtha hē ‘rdžuna sakhē kuru-nandanēti
sandžalpitāni nara-dēva hridi-sprišāni
    smartur luthanti hridajam mama mādhavasja

narmāni — sarunas ar jokiem; udāra — ļoti atklātas; ručira — patīkamas;
smita-šobhitāni — smaidu greznotas; — uzruna; pārtha — ak, Prithas
dēls; — uzruna; ardžuna — Ardžuna; sakhē — draugs;
kuru-nandana — Kuru dinastijas dēls; iti — un tā; sandžalpitāni — tādas sarunas;
nara-dēva — ak, valdniek; hridi — sirdi; sprišāni — skar; smartuh — atcerēšanās;
luthanti — pārņem; hridajam — sirdi un dvēseli; mama — manu;
mādhavasja — Mādhavas (Krišnas).

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Šrī Krišnas joki un vaļsirdīgās sarunas bija tik patīkamas,
un Viņš tik jauki smaidīja! Krišna mani uzrunāja: «Ak, Prithas dēls, ak,
draugs, ak, Kuru dinastijas dēls!» — un tagad šīs atmiņas pārņem
manu sirdi un dvēseli.

19. PANTS

šajjāsanātana-vikatthana-bhodžanādišv
    aikjād vajasja ritavān iti vipralabdhah
sakhjuh sakhēva pitrivat tanajasja sarvam
    sēhē mahān mahitajā kumatēr agham mē

šajja — guļot vienā gultā; āsana — sēžot vienā krēslā; atana — kopā
staigājot; vikatthana — sevis slavēšana; bhodžana — kopā ēdot;
ādišu — visās šādās attiecībās; aikjāt — vienības dēļ; vajasja — ak, mans draugs;
ritavān — patiesīgs; iti — tā; vipralabdhah — slikti izturas; sakhjuh — pret
draugu; sakhā iva — kā draugs; pitrivat — gluži kā tēvs;
tanajasja — bērnu; sarvam — visu; sēhē — paciests; mahān — liels; mahitajā — ar slavu;
kumatēh — tā, kuram ir zema domāšama; agham — apvainojums;
— mans.

TULKOJUMS

Mēs mēdzām kopā dzīvot, gulēt, sēdēt un staigāt. Mēs stāstījām par
saviem varoņdarbiem un reizēm, ja kaut kas bija nepareizi, es Viņam
pārmetu un teicu: «Mans draugs, Tu gan esi ļoti patiesīgs!» Pat tajos
brīžos, kad es necienīgi izturējos pret Kungu, Viņš, Augstākā Dvēsele,
pacieta manus vārdus un piedeva man kā labs draugs piedod draugam
un tēvs — dēlam.

SKAIDROJUMS

Tā kā Visaugstais Kungs Šrī Krišna ir visādā
ziņā pilnīgs, Viņa pārpasaulīgajās spēlēs ar tīrajiem bhaktām nekā
netrūkst, vienalga, vai Viņš ir draugs, dēls vai mīlētājs. Dievam Kungam
pārmetumi no draugiem, vecākiem un līgavām ir patīkamāki par
Vēdu himnām, ko oficiālā veidā dzied lieli mācīti zinātnieki un reliģijas
darbinieki.

20. PANTS

so ‘ham nripēndra rahitah purušottamēna
    sakhjā prijēna suhridā hridajēna šūnjah
adhvanj urukrama-parigraham anga rakšan
    gopair asadbhir abalēva vinirdžito ‘smi

sah — tas; aham — es; nripa-indra — ak, valdniek; rahitah — bez;
puruša-uttamēna — Visaugstā Kunga; sakhjā — mana drauga;
prijēna — visdārgākā; suhridā — labvēļa; hridajēna — ar sirdi un dvēseli; šūnjah — tukšs;
adhvani — nesen; urukrama-parigraham — visvarenā sievu;
anga — ķermeņus; rakšan — sargājot; gopaih — ganu; asadbhih — neticīgo; abalā
iva
— kā vāja sieviete; vinirdžitah asmi — tiku sakauts.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Tagad es esmu šķirts no drauga un visdārgākā labvēļa,
Dieva Augstākās Personības, un tāpēc mana sirds liekas tukša. Bez
Viņa mani uzveica neticīgi gani, kad es sargāju Krišnas sievas.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā parādās ļoti svarīgs jautājums par to, kā
gan Ardžunu varēja sakaut negodīgu ganu bars un kā šie pasaulīgie
gani varēja pieskarties Kunga Krišnas sievām, kuras sargāja Ardžuna.
Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs atrisināja šo pretrunu, izpētot
Višnu Purānā un Brahma Purānā teikto. Šajās Purānās pastāstīts, ka reiz
skaistās debesu iemītnieces ar savu kalpošanu iepriecināja Aštāvakru
Muni, un Muni deva tiem svētību kļūt par Visaugstā Kunga sievām.
Aštāvakra Muni bija līks astoņās ķermeņa vietās un tāpēc staigāja
dīvaini saliecies. Redzēdamas Muni, padievu meitas nespēja novaldīt
smieklus, un Muni sadusmots viņas nolādēja. Viņš teica, ka tās
aizvedīs laupītāji, pat ja viņas kļūs par Kunga sievām. Vēlāk meitenes ar
savām lūgšanām atkal iepriecināja Muni, un viņš deva tām svētību, ka
meitenes pēc nolaupīšanas varēs atgriezties pie vīra. Lai diženā Muni
vārdi izrādītos taisnība, Kungs pats nolaupīja savas sievas Ardžunam, jo
pretējā gadījumā tām būtu jāpazūd, tiklīdz laupītāji viņām pieskārās.
Turklāt dažas no gopī, kas bija lūgušas iespēju kļūt par Kunga sievām,
pēc šīs vēlmes piepildīšanas atgriezās savā stāvoklī. Kungs Krišna
aiziedams vēlējās ņemt līdzi visu savu svītu, kas dažādos veidos atgriezās
pie Dieva.

21. PANTS

tad vai dhanus ta išavah sa ratho hajās tē
    so ‘ham rathī nripatajo jata ānamanti
sarvam kšanēna tad abhūd asad īša-riktam
    bhasman hutam kuhaka-rāddham ivoptam ūšjām

tat — tas pats; vai — noteikti; dhanuh tē — tas pats loks;
išavah — bultas; sah — tie paši; rathah — kaujas rati; hajāh tē — tie paši zirgi; sah
aham
— es esmu tas pats Ardžuna; rathī — kaujas ratu karotājs;
nripatajah — visi valdnieki; jatah — kam; ānamanti — apliecināja cieņu;
sarvam — viss; kšanēna — vienā mirklī; tat — tas viss; abhūt — kļuva;
asat — bezjēdzīgs; īša — jo Kungs; riktam — bez; bhasman — pelni;
hutam — sviesta piedāvāšana; kuhaka-rāddham — burvju nauda; iva — kā;
uptam — stādīts; ūšjām — neauglīgā zemē.

TULKOJUMS

Man ir tas pats Gāndīvas loks un bultas, tie paši kaujas rati un zirgi,
esmu tas pats Ardžuna, kuru tik ļoti cienīja visi valdnieki. Bet tagad,
kad aizgājis Kungs Krišna, tas viss vienā mirklī ir zaudējis savu
vērtību. Tas ir kā kausēta sviesta piedāvāšana pelnos, naudas krāšana ar
burvestībām vai sēklu stādīšana neauglīgā zemē.

SKAIDROJUMS

Kā mēs jau ne vienreiz vien esam runājuši, nevajag
dižoties ar svešām «spalvām». Visas enerģijas un spēki nāk no
augstākā avota, Kunga Krišnas; tie darbojas tik ilgi, kamēr Viņš to vēlas, un
pazūd, tiklīdz Viņš tos atņem. Visa elektrība nāk no elektrostacijas, un,
tiklīdz elektrostacija pārtrauc dot enerģiju, spuldzītes kļūst nederīgas.
Dievs Kungs ar savu augstāko gribu šādas enerģijas var dot un atņemt
vienā mirklī. Materiālā civilizācija bez Kunga svētības ir tikai bērnu
spēle. Kamēr vecāki atļauj bērnam spēlēties, viss ir labi. Bet, kad
vecāki to aizliedz, spēle tūlīt jāpārtrauc. Tāpēc civilizācijai visa sava
darbība jāsaista ar Dieva Kunga augstāko svētību, un bez šīs svētības
visa civilizācijas attīstība ir kā rotaslietas uz miruša ķermeņa. Šajā pantā
teikts, ka mirusi civilizācija un tās darbība ir kā kausēta sviesta
liešana pelnos, naudas krāšana ar burvestībām vai sēklas sēšana neauglīgā
zemē.

22.–23. PANTS

rādžams tvajānuprištānām    suhridām nah suhrit-purē
vipra-šāpa-vimūdhānām    nighnatām muštibhir mithah
 
vārunīm madirām pītvā    madonmathita-čētasām
adžānatām ivānjonjam    čatuh-pančāvašēšitāh

rādžan — ak, valdniek; tvajā — tevis; anuprištānām — kā tu jautāji;
suhridām — draugu un radu; nah — mūsu; suhrit-purē — Dvārakā;
viprabrāhmani; šāpa — ar lāstu; vimūdhānām — apstulbušo;
nighnatām — nogalināto; muštibhih — ar nūjām; mithah — savā starpā;
vārunīm — raudzētu rīsu; madirām — vīnu; pītvā — dzēruši;
mada-unmathita — apreibuši; čētasām — prāta; adžānatām — nepazinuši; iva — kā;
anjonjam — viens otru; čatuh — četri; panča — pieci; avašēšitāh — tagad palikuši.

TULKOJUMS

Ak, valdniek, tā kā tu man jautāji par mūsu draugiem un radiem
Dvārakā, es tev pastāstīšu, ka viņus visus nolādēja brāhmani. Tādēļ viņi
apreiba no raudzēta rīsu vīna un, nepazīdami viens otru, kāvās savā
starpā ar nūjām. Tagad tie visi, izņemot kādus četrus vai piecus, ir
miruši.

SKAIDROJUMS

24. PANTS

prājēnaitad bhagavata    īšvarasja vičēštitam
mitho nighnanti bhūtāni    bhāvajanti ča jan mithah

prājēna ētat — gandrīz ar; bhagavatah — Dieva Personības;
īšvarasja — Dieva Kunga; vičēštitam — gribu; mithah — viens otru;
nighnanti — nogalina; bhūtāni — dzīvās būtnes; bhāvajanti — arī aizsargā; ča — arī;
jat — ar kura; mithah — viens otru.

TULKOJUMS

Patiesībā tas viss notiek pēc Dieva Kunga, Dieva Personības,
augstākās gribas. Reizēm cilvēki viens otru nogalina, un reizēm viņi viens
otru aizsargā.

SKAIDROJUMS

Kā uzskata antropologi, dabā notiek cīņa par
esamību, un izdzīvo tas, kas visvairāk piemērojies. Bet viņi nezina, ka
dabas likumus ar saviem norādījumiem vada Dieva Augstākā Personība.
Bhagavad-gītā apstiprināts, ka dabas likumi darbojas saskaņā ar
Dieva Kunga norādījumiem. Tāpēc, ja pasaulē ir miers, mums jāzina, ka
tas ir, pateicoties Dieva Kunga labajai gribai. Arī jebkuri nemieri
notiek Kunga augstākās gribas dēļ. Bez tās nekustas pat zāles stiebriņš.
Tāpēc vienmēr, kad cilvēki nepakļaujas Dieva Kunga dotajiem
likumiem, notiek kari starp ļaudīm un nācijām. Tādēļ visdrošākais ceļš uz
mieru ir visa izmantošana saskaņā ar Dieva Kunga noteiktajiem
likumiem. Likums ir tāds, ka viss, ko darām, viss, ko ēdam, viss, ko
ziedojam vai dāvinām, ir jāveic pilnīgai Dieva Kunga iepriecināšanai.
Neko nedrīkst darīt, ēst, ziedot vai dāvināt pret Kunga gribu. Gudrība ir
dzīves pamats, tāpēc jāmācās atšķirt, kāda darbība Kungu iepriecinās
un kāda ne. Par darbību ir jāspriež pēc tā, vai Dievam Kungam tā
patīk vai nepatīk. Savām iegribām tur nav vietas. Mūsu mērķim vienmēr
jābūt Dieva Kunga iepriecināšanai. Tādu darbību sauc par jogah
karmasu kaušalam
jeb darbību, kas saistīta ar Visaugsto Kungu. Tāda ir
pilnīgas darbības māksla.

25.–26. PANTS

džalaukasām džalē jadvan    mahānto ‘dantj anījasah
durbalān balino rādžan    mahānto balino mithah

ēvam bališthair jadubhir    mahadbhir itarān vibhuh
jadūn jadubhir anjonjam    bhū-bhārān sandžahāra ha

džalaukasām — no ūdens iemītniekiem; džalē — ūdenī; jadvat — kā tas ir;
mahāntah — lielākais; adanti — aprij; anījasah — mazākos;
durbalān — vājākos; balinah — stiprākais; rādžan — ak, valdniek;
mahāntah — stiprākais; balinah — mazāk stipro; mithah — divkaujā; ēvam — tā;
bališthaih — ar stiprākajiem; jadubhih — Jadu pēctečiem; mahadbhih — kam
lielāks spēks; itarān — parastos; vibhuh — Dieva Augstākā Personība;
jadūn — visus Jadu; jadubhih — ar Jadu; anjonjam — savā starpā;
bhūbhārān — pasaules slogu; sandžahāra — atbrīvojis; ha — pagātnē.

TULKOJUMS

Ak, valdniek, kā lielākie un stiprākie okeāna iemītnieki aprij
mazākos un vājākos, tā arī Dieva Augstākā Personība, lai atvieglotu
pasaules slogu, lika stiprākajam Jadu nogalināt vājāko un
lielākajam — mazāko.

SKAIDROJUMS

Materiālajā pasaulē cīņa par esamību un
piemērotākā izdzīvošana ir likums, jo saistītās dvēseles nav vienlīdzīgas, un
visi vēlas valdīt pār dabas bagātībām. Pati doma par valdīšanu pār
materiālo dabu ir saistītās dzīves pamatcēlonis. Lai tāda viltus kundzība
varētu pastāvēt, Dieva Kunga maldinātāja enerģija saistītās dzīvās
būtnes izveidojusi nevienlīdzīgas, katrā sugā radot stiprākos un vājākos.
Doma par valdīšanu pār materiālo dabu un pasauli gluži dabiski ir
radījusi nevienlīdzību un cīņu par esamību. Garīgajā valstībā nav šādas
nevienlīdzības un cīņas par eksistenci. Tur nav cīņas par pastāvēšanu
tāpēc, ka visi dzīvo mūžīgi, nav nevienlīdzības, jo ikviens vēlas kalpot
Visaugstajam Kungam, un neviens nevēlas Viņu atdarināt, kļūstot par
labumu saņēmēju. Dievs Kungs ir radījis visu, arī dzīvās būtnes, tāpēc
Viņš ir visa esošā īstenais īpašnieks un baudītājs, bet materiālajā
pasaulē maijas jeb maldu burvības dēļ šīs mūžīgās attiecības ar Dieva
Augstāko Personību ir aizmirstas, tāpēc dzīvās būtnes saista dabas likumi,
saskaņā ar kuriem notiek cīņa par esamību, un izdzīvo piemērotākais.

27. PANTS

dēša-kālārtha-juktāni    hrit-tāpopašamāni ča
haranti smarataš čittam    govindābhihitāni mē

dēša — telpa; kāla — laiks; artha — svarīgums; juktāni — piesātināta ar;
hrit — sirds; tāpa — degošo; upašamāni — dzēš; ča — un;
haranti — piesaista; smaratah — ar atcerēšanos; čittam — prātu; govinda — prieka
Augstākā Personība; abhihitāni — stāstīts; — man.

TULKOJUMS

Nu es atceros mācību, ko saņēmu no Dieva Personības [Govindas], jo
tā ir pilna norādījumu, kā atvieglot degošo sirdi visos apstākļos, laikos
un vietās.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā Ardžuna runā par Bhagavad-gītas mācību, ko viņš saņēma no Kunga Kurukšētras kaujas laukā. Kungs atstāja Bhagavad-gītas norādījumus ne tikai Ardžunas labad, bet arī rūpējās par visiem laikiem un visām zemēm. Bhagavad-gīta, ko teica Dieva Augstākā Personība, ir visas Vēdu gudrības būtība. To lieliskā veidā pasniedzis pats Kungs visiem, kam nepietiek laika apgūt plašos Vēdu rakstus, kā Upanišadas, Purānas un Vēdānta-sūtras. Bhagavad-gīta ir iekļauta dižajā vēsturiskajā eposā Mahābhāratā, kas ir īpaši piemērota mazāk saprātīgiem cilvēkiem, t.i., sievietēm, strādniekiem un tiem brāhmanu, kšatriju un augstāko vaišju pēcnācējiem, kurus nevar pieskaitīt šīm kārtām. Jautājums, kas radās Ardžunas sirdī Kurukšētras kaujas laukā, tika atrisināts ar Bhagavad-gītas mācību. Kad Dievs Kungs atstāja šīs pasaules cilvēku redzes loku un Ardžuna redzēja, kā pienāk gals viņa spēkam un izcilībai, viņš atkal vēlējās atcerēties diženo Bhagavad-gītas mācību, lai visiem pavēstītu, ka Bhagavad-gītas gudrību var smelties jebkurā grūtā brīdī, un tā ne tikai dod mierinājumu prātam, bet arī palīdz nokratīt pinekļus, kuros cilvēks tajā brīdī var būt nonācis.
Visžēlīgais Kungs atstāja diženo Bhagavad-gītas mācību, lai cilvēki varētu saņemt Viņa norādījumus pat tad, kad Kungs materiālām acīm nav redzams. Visaugsto Kungu nav iespējams novērtēt ar materiālajiem jutekļiem, taču Viņš ar savu neaptveramo spēku var atbilstošā veidā izmantot matēriju, kas arī ir viens no Kunga izpaustās enerģijas veidiem, un iemiesoties saistīto dvēseļu jutekļiem uztveramā veidā. Tādējādi Bhagavad-gīta un jebkuri citi autentiski svētie raksti, kas skaņas veidā pārstāv Dievu Kungu, arī ir Viņa iemiesojums. Nav nekādas atšķirības starp Dieva Kunga pārstāvi skaņā un pašu Kungu. Mēs no Bhagavad-gītas varam gūt tādu pašu labumu, kādu Ardžuna guva paša Dieva Kunga klātbūtnē.
Ticīgais, kas vēlas atbrīvoties no materiālās esamības ķetnām, var viegli gūt labumu no Bhagavad-gītas, un tieši ar tādu domu Dievs Kungs deva šo mācību Ardžunam, radot iespaidu, ka Ardžunam tā nepieciešama. Bhagavad-gītā runāts par piecām svarīgām zināšanu daļām, kas attiecas uz (1) Visaugsto Kungu, (2) dzīvajām būtnēm, (3) dabu, (4) laiku un telpu un (5) darbības norisi. No minētajām daļām divas, t.i., Visaugstais Kungs un dzīvā būtne, pēc īpašībām ir vienādas. Atšķirība starp šīm daļām parādās kā atšķirība starp veselumu un neatņemamu daļiņu. Daba ir nekustīga matērija, kurā izpaužas trīs dažādu īpašību mijiedarbība. Mūžīgais laiks un bezgalīgā telpa uzskatāmi par pastāvošiem ārpus materiālās dabas esamības. Dzīvo būtņu darbības var būt atšķirīgas, un tās parāda dažādās tieksmes, kas var sasaistīt dzīvo būtni vai to atbrīvot materiālajā dabā vai ārpus tās. Visi šie jautājumi Bhagavad-gītā apskatīti īsumā, un sīkāk tie aprakstīti Šrīmad Bhāgavatamu, kas dod tālāku izglītību. No šīm piecām lietām Visaugstais Kungs, dzīvā būtne, daba, kā arī telpa un laiks ir mūžīgi, taču dzīvo būtni, dabu un laiku vada Visaugstais Kungs, kurš ir absolūts un pilnīgi neatkarīgs no jebkādas citas vadības. Visaugstais Kungs ir augstākais vadītājs. Dzīvās būtnes materiālajai darbībai nav sākuma, bet no tās var iziet, pārejot garīgā līmenī. Tādējādi materiālo īpašību izraisītās darbības sekas var pārtraukt. Gan Dievam Kungam, gan dzīvajai būtnei ir apziņa, abiem ir patības izjūta un dzīvības spēka apzināšanās. Taču dzīvā būtne ir saistīta materiālajā dabā, ko sauc par mahat-tatvu, un tā kļūdaini domā, ka ir atšķirīga no Dieva Kunga. Visas Vēdu gudrības mērķis ir šīs kļūdainās izpratnes iznīcināšana, tādējādi atbrīvojot dzīvo būtni no materiālās sevis pielīdzināšanas maldiem. Kad ar zināšanām un atsacīšanos šie maldi tiek izklīdināti, dzīvā būtne kļūst par atbildīgu darītāju un baudītāju. Jutekļu bauda Dievā Kungā ir īsta, bet dzīvajā būtnē tā var būt tikai vēlmes līmenī. Tieši šī starpība apziņā ir atšķirība starp divām būtnēm, t.i., Dievu Kungu un dzīvo būtni. Citādā ziņā Dievs Kungs un dzīvā būtne neatšķiras. Tāpēc dzīvā būtne ir mūžīgi vienota ar Kungu un tajā pat laikā atšķirīga. Uz šī principa balstās visa Bhagavad-gītas mācība.
Bhagavad-gītā gan Dievs Kungs, gan dzīvā būtne nosaukti par sanātanām jeb mūžīgiem, un arī Dieva Kunga mājvieta, kas atrodas tālu aiz materiālajām debesīm, ir aprakstīta kā sanātana. Dzīvā būtne tiek aicināta dzīvot Dieva Kunga sanātanas esamībā, un paņēmienu, ar kuru dzīvā būtne var tuvoties Kunga mājvietai, kurā izpaužas dvēseles brīvā darbība, sauc par sanātana-dharmu. Tomēr Dieva Kunga mājvietu nav iespējams sasniegt, neatbrīvojoties no kļūdainās materiālās sevis pielīdzināšanas, un Bhagavad-gīta norāda, kā sasniegt šo pilnību. Paņēmienu, ar kuru var atbrīvoties no kļūdainās materiālās sevis pielīdzināšanas atkarībā no pakāpes, kuru esam sasnieguši, sauc par auglīgu darbību, empīrisku filozofiju un garīgo kalpošanu, un augstākais līmenis ir pārpasaulīgā apjēga. Šī pārpasaulīgā apzināšanās kļūst iespējama, ja visas iepriekš minētās daļas saistām ar Dievu Kungu. Vēdās noliktie cilvēka pienākumi var pakāpeniski šķīstīt grēcīgo saistītās dvēseles prātu un pacelt būtni zināšanu līmenī. Tīrais zināšanu ieguves stāvoklis kļūst par pamatu garīgajai kalpošanai Kungam. Kamēr vien cilvēks cenšas atrisināt dzīves jautājumus, viņa zināšanas sauc par gjānu jeb šķīstītām zināšanām, bet, atrodot īsteno atrisinājumu, cilvēks paceļas līdz garīgai kalpošanai Dievam Kungam. Bhagavad-gīta sākas ar dzīves problēmu aprakstu un parāda atšķirību starp dvēseli un matērijas elementiem. Pēc tam Bhagavad-gīta, vēršoties pie mūsu saprāta, ar argumentiem pierāda, ka dvēsele nav iznīcināma nekādos apstākļos, un ārējais materiālais apvalks, t.i., ķermenis un prāts, mainās un rada vēl vienu materiālās esamības posmu, kas ir pilns ciešanu. Tādējādi Bhagavad-gīta domāta, lai izbeigtu visas dažādās ciešanas, un Ardžuna rada patvērumu šajās diženajās zināšanās, kas viņam tika dotas Kurukšētras kaujas laikā.

28. PANTS

sūta uvāča

ēvam čintajato džišnoh    krišna-pāda-saroruham
sauhārdēnātigādhēna    šāntāsīd vimalā matih

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; ēvam — tā; čintajatah — domājot
par norādījumiem; džišnoh — Dieva Augstākās Personības;
krišna-pāda — Krišnas pēdas; saroruham — kas atgādina lotosus; sauhārdēna — ar
dziļu draudzību; ati-gādhēna — tuvībā; šāntā — nomierinājās;
āsīt — kļuva; vimalā — bez jebkādiem materiāliem sārņiem; matih — prāts.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Tā iegrimis dziļās domās par Dieva Kunga
norādījumiem, kas tika doti tuvā draudzībā un atceroties Viņa lotospēdas,
Ardžuna nomierinājās un atbrīvojās no visiem materiālajiem sārņiem.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs ir absolūts, tāpēc dziļa meditācija uz
Viņu ir tādā pašā līmenī kā jogas transs. Dievs Kungs neatšķiras no
sava vārda, veidola, īpašībām, spēlēm, svītas un savas īpašās
darbības. Ardžuna sāka domāt par Kunga norādījumiem Kurukšētras kaujas
laukā. Tikai pateicoties šiem norādījumiem, Ardžunas prāts sāka
atbrīvoties no materiālā piesārņojuma. Dievs Kungs ir kā saule — tiklīdz
tā uzlēc, tūlīt izklīst tumsa jeb neziņa, un Kunga parādīšanās bhaktas
prātā var tūlīt izklīdināt visas ciešanu pilnās materiālās darbības sekas.
Tādēļ Kungs Čaitanja ieteica pastāvīgi daudzināt Dieva Kunga vārdu,
kas aizsargā no visiem materiālās pasaules sārņiem. Protams,
atšķirtība no Kunga bhaktam ir ļoti sāpīga, bet arī tā ir saistīta ar Kungu,
tāpēc īpašā pārpasaulīgā veidā tā nomierina sirdi. Vēl atšķirtības jūtas
rada pārpasaulīgu svētlaimi, un tās nekādā gadījumā nav salīdzināmas
ar piesārņotajām materiālās atšķirtības jūtām.

29. PANTS

vāsudēvānghrj-anudhjāna-    paribrimhita-ramhasā
bhaktjā nirmathitāšēša-    kašāja-dhišano ‘rdžunah

vāsudēva-anghri — Dieva Kunga lotospēdas; anudhjāna — pastāvīgi
atceroties; paribrimhita — paplašinājās; ramhasā — ļoti ātri; bhaktjā — ar
bhakti; nirmathita — norima; ašēša — neierobežots; kašāja — iespaids;
dhišanah — izpratne; ardžunah — Ardžuna.

TULKOJUMS

Ardžuna pastāvīgi atcerējās Kunga Šrī Krišnas lotospēdas, un viņa
bhakti ātri pieauga, bet domu sārņi norima.

SKAIDROJUMS

Prāta materiālās vēlmes ir materiālā piesārņojuma
sārņi. Dzīva būtne, kas tādā veidā piesārņota, nonāk dažādos
saskanīgos un nesaskanīgos apstākļos, kas to atgrūž no domas par garīgās
būtības esamību. Saistītā dvēsele dzimšanu pēc dzimšanas atrodas tik
daudzu patīkamu un nepatīkamu lietu lamatās, bet visas šīs lietas ir
neīstas un pārejošas. Materiālo vēlmju seku dēļ tās uzkrājas, bet, kad
mēs ar garīgo kalpošanu nonākam saskarsmē ar pārpasaulīgo Kungu
un Viņa daudzveidīgajām enerģijām, tad ieraugām materiālās vēlmes
visā to kailumā. To redzot, mūsu saprāts nomierinās un atgriežas savā
īstajā stāvoklī. Tikko Ardžuna pievērsās Krišnas dotajai Bhagavad-gītas
mācībai, viņa mūžīgā saistība ar Kungu atklājās patiesajā gaismā, un
Ardžuna jutās brīvs no visiem materiālajiem sārņiem.

30. PANTS

gītam bhagavatā gjānam    jat tat sangrāma-mūrdhani
kāla-karma-tamo-ruddham    punar adhjagamat prabhuh

gītam — mācītas; bhagavatā — Dieva Personības;
gjānam — pārpasaulīgās zināšanas; jat — kas; tat — tās; sangrāma-mūrdhani — kaujas vidū;
kāla-karma — laiks un darbība; tamah-ruddham — šajā tumsā tītas;
punah adhjagamat — atkal tās atguva; prabhuh — jutekļu kungs.

TULKOJUMS

Dieva Kunga spēļu, darbības un aiziešanas dēļ likās, ka Ardžuna ir
aizmirsis Dieva Personības mācību. Bet patiesībā tas tā nebija, un
Ardžuna atkal kļuva par savu jutekļu valdnieku.

SKAIDROJUMS

Mūžīgais laiks ietin saistīto dvēseli auglīgā darbībā. Bet Visaugstais Kungs, atnākdams uz zemi, ir brīvs no kālas ietekmes vai materiāla priekšstata par pagātni, tagadni un nākotni. Kunga darbība ir mūžīga, un tā ir Viņa ātma-maijas jeb iekšējās spējas izpausme. Visas Kunga spēles jeb darbības pēc savas dabas ir garīgas, bet pasaulīgie cilvēki domā, ka tās neatšķiras no materiālām darbībām. Var likties, ka Ardžuna un Kungs cīnījās Kurukšētras kaujā tāpat kā viņu pretinieki, bet patiesībā Krišna pildīja savas atnākšanas misiju, un kopā ar Viņu bija Kunga mūžīgais draugs Ardžuna. Tāpēc Ardžunu no pārpasaulīgā stāvokļa nenovirzīja viņa šķietami materiālā darbība, gluži otrādi, tā atkal lika viņam apzināties Dieva Kunga dziesmas tādas, kā Kungs pats tās dziedāja. Dievs Kungs Bhagavad-gītā (18.65.) norāda, ka cilvēks šo apziņu noteikti atgūst:
man-manā bhava mad-bhakto mad-jādžī mām namaskuru
mām ēvaišjasi satjam tē pratidžānē prijo ‘si mē
Mums vienmēr jādomā par Kungu un prātā nekad nedrīkstam aizmirst Viņu. Mums jākļūst par Dieva Kunga bhaktām un jānoliecas Viņa priekšā. Kas tādā veidā dzīvo, tas noteikti saņem Dieva Kunga svētību un sasniedz Viņa lotospēdu patvērumu. Par šo mūžīgo patiesību nav jāšaubās. Ardžuna bija tuvs Dieva Kunga draugs, tāpēc viņam šis noslēpums tika atklāts.
Ardžuna nevēlējās cīnīties ar radiniekiem, bet piedalījās kaujā, pildot Dieva Kunga misiju. Ardžuna vienmēr pildīja tikai Kunga gribu, tāpēc arī pēc Kunga aiziešanas saglabāja savu pārpasaulīgo stāvokli, lai gan likās, ka viņš aizmirsis Bhagavad-gītas mācību. Tāpēc mums savas dzīves darbība ir jāsaskaņo ar Dieva Kunga misiju, un tādā veidā mēs noteikti varēsim atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Tāda ir augstākā dzīves pilnība.

31. PANTS

višoko brahma-sampattjā    sančhinna-dvaita-samšajah
līna-prakriti-nairgunjād    alingatvād asambhavah

višokah — brīvs no zaudējuma; brahma-sampattjā — ar garīgām
vērtībām; sančhinna — pilnīgi nocirsts; dvaita-samšajah — no relativitātes
šaubām; līna — ieplūdis; prakriti — materiālā daba; nairgunjāt — tādēļ,
ka pārpasaulībā; alingatvāt — tāpēc, ka bez materiālā ķermeņa;
asambhavah — brīvs no dzimšanas un nāves.

TULKOJUMS

Pateicoties garīgām vērtībām, Ardžuna pilnīgi atbrīvojās no pretstatu
šaubām. Viņš pacēlās pāri trijām materiālās dabas īpašībām un
sasniedza pārpasaulību. Ardžuna vairs nevarēja sapīties dzimšanas un nāves
valgos, jo bija brīvs no materiālā veidola.

SKAIDROJUMS

Pretstatu šaubas sākas ar materiālo ķermeni, kuru nesaprātīgi cilvēki kļūdaini uzskata par sevi. Vismuļķīgākā mūsu neziņas daļa ir materiālā ķermeņa pielīdzināšana sev. Viss, kas saistīts ar ķermeni, neziņas dēļ tiek uzskatīts par savējo. Šaubas, kas rodas no nepareizā priekšstata «es» un «mans», citiem vārdiem sakot, «mans ķermenis», «mani radinieki», «mans īpašums», «mana sieva», «mani bērni», «mana bagātība», «mana valsts», «mana kopiena», kā arī simtiem un tūkstošiem tamlīdzīgu maldīgu domu, rada saistītās dvēseles apjukumu. Pieņemot Bhagavad-gītas norādījumus, cilvēks noteikti atbrīvojas no šī apjukuma, jo īstās zināšanas ir zināšanas par to, ka Dieva Augstākā Personība Vāsudēva, Kungs Krišna, ir viss, arī atsevišķā patība. Pilnīgi viss ir Viņa spējas izpausme, Viņa neatņemamā daļiņa. Spēja neatšķiras no spējas avota, tāpēc pilnīgās zināšanas tūlīt mazina uzskatu, ka viss ir pretstati. Ardžuna bija ļoti saprātīgs, tāpēc, uzklausījis Bhagavad-gītas mācību, varēja tūlīt atbrīvoties no materiālistiska priekšstata par Kungu Krišnu, savu mūžīgo draugu. Ardžuna saprata, ka Kungs ar saviem norādījumiem, veidolu, spēlēm, īpašībām un visu, kas ar Viņu saistīts, joprojām atrodas Ardžunas priekšā. Ardžuna apzinājās, ka viņa draugs Kungs Krišna vēl aizvien pārpasaulīgā veidā ir kopā ar viņu dažādu neatdalītu enerģiju veidā un nevar būt ne runas par Dieva Kunga sasniegšanu vēlreiz, laika un telpas ietekmē mainot ķermeni. Sasniedzot absolūtās zināšanas, mēs pat šajā dzīvē, vienkārši klausoties, daudzinot, domājot par Visaugsto Kungu un godinot Viņu, varam būt Viņa sabiedrībā. Dievu Kungu var redzēt un sajust pat šajā dzīvē, vienkārši izprotot advaja-gjānas Kungu jeb Absolūto Kungu, un to var izdarīt ar garīgo kalpošanu, kas sākas ar klausīšanos par Viņu. Kungs Čaitanja norāda, ka, vienkārši daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, mēs varam vienā mirklī nomazgāt putekļus no tīrās apziņas spoguļa, un, tikko tas būs izdarīts, mēs būsim brīvi no visām materiālajām saitēm. Iegūt brīvību no materiālajām saitēm nozīmē atbrīvot dvēseli. Tāpēc, līdzko mēs nonākam absolūtajās zināšanās, materiālais priekšstats par dzīvi pazūd, t.i., mēs atbrīvojamies no neīstās dzīves izpratnes. Tādējādi pēc garīgās apzināšanās dvēsele atkal darbojas tīrā veidā. Šāda dzīvās būtnes praktiskā apzināšanās iespējama, kad viņu vairs neietekmē trīs materiālās dabas īpašības: skaidrība, kaislības un neziņa. Ar Dieva Kunga žēlastību tīrs bhakta tūlīt paceļas līdz Absolūta vietai, un nepastāv iespēja, ka bhakta atkal materiāli sapīsies saistītajā dzīvē. Mēs nespējam sajust, ka Dievs Kungs ir ar mums jebkuros apstākļos, kamēr neiegūstam nepieciešamo pārpasaulīgo redzi, ko var dot garīgā kalpošana saskaņā ar svētajiem rakstiem. Ardžuna šo pakāpi bija sasniedzis jau ilgi pirms Kurukšētras kaujas, un, kad Ardžuna šķietami zaudēja Dieva Kunga klātbūtnes izjūtu, viņš tūlīt meklēja patvērumu Bhagavad-gītas mācībā, tādējādi atkal nonākot savā sākotnējā stāvoklī. Tāds ir višokas stāvoklis, kurā cilvēks ir pilnīgi brīvs no bēdām un raizēm.

32. PANTS

nišamja bhagavan-mārgam    samsthām jadu-kulasja ča
svah-pathāja matim čakrē    nibhritātmā judhišthirah

nišamja — pārdomājot; bhagavat — par Dievu Kungu; mārgam — kā
Viņš atnāk un aiziet; samsthām — beigām; jadu-kulasja — valdnieka
Jadu dinastijas; ča — arī; svah — Kunga mājvieta; pathāja — pa ceļam;
matim — vēlme; čakrē — pievērsa uzmanību; nibhrita-ātmā — vientuļš
un viens; judhišthirah — valdnieks Judhišthira.

TULKOJUMS

Uzzinājis par Kunga Krišnas atgriešanos savā mājvietā un sapratis, ka
Jadu dinastijas izpausme uz zemes ir beigusies, Mahārādža Judhišthira
nolēma doties mājās, atpakaļ pie Dieva.

SKAIDROJUMS

Uzzinājis par Kunga aiziešanu no zemes cilvēku redzes loka, arī Mahārādža Judhišthira sāka domāt par Bhagavad-gītas norādījumiem. Viņš pārdomāja, kā Kungs atnāk un aiziet. Dieva Kunga ierašanās un aiziešanas misija šajā laicīgajā pasaulē ir pilnīgi atkarīga no Viņa augstākās gribas. Atšķirībā no dzīvajām būtnēm, kas, dabas likumu spiestas, ierodas un tad pazūd, Viņam atnākt vai aiziet neliek nekāda augstāka enerģija. Dievs Kungs var ierasties no jebkuras vietas, kad vien pats vēlas, un tas netraucē Viņa atnākšanu vai aiziešanu kādā citā vietā. Kungs ir kā saule. Saule pati parādās un pazūd jebkurā vietā, un tas netraucē viņas klātbūtnei citās vietās. Saule no rīta uzlec Indijā un tai pašā laikā vēl ir redzama rietumu puslodē. Saule ir redzama jebkurā Saules sistēmas daļā, bet šķiet, ka kādā noteiktā vietā tā no rīta uzlec un vakarā noteiktā laikā noriet. Laiks neierobežo pat Sauli, nemaz jau nerunājot par Visaugsto Kungu, Saules radītāju un vadītāju. Tāpēc Bhagavad-gītā teikts, ka ikviens, kas patiešām izprot, kā Dievs Kungs ar savām neaptveramajām enerģijām pārpasaulīgi atnāk un aiziet, tiek atbrīvots no dzimšanas un nāves likumiem un nonāk mūžīgajās garīgajās debesīs, kur atrodas Vaikunthas planētas. Tur šīs atbrīvotās būtnes var dzīvot mūžīgi, neciešot no dzimšanas, nāves, vecuma un slimībām. Garīgajās debesīs Dievs Kungs un tie, kas pastāvīgi pārpasaulīgā mīlestībā Viņam kalpo, ir mūžam jauni, jo tur nav vecuma, slimību un nāves. Un, ja nav nāves, nav arī dzimšanas. Tāpēc var secināt, ka, patiesi izprotot Dieva Kunga atnākšanu un aiziešanu, mēs varam sasniegt dzīves pilnību. Tāpēc arī Mahārādža Judhišthira sāka domāt par atgriešanos pie Dieva. Dievs Kungs atnāk uz zemi vai jebkuru citu laicīgo planētu kopā ar saviem mūžīgajiem pavadoņiem, un Jadu ģimenes locekļi, kas ar savu darbību papildināja Dieva Kunga spēles, arī ir Viņa mūžīgie pavadoņi tāpat kā Mahārādža Judhišthira, viņa brāļi, māte un citi. Tā kā Dieva Kunga un Viņa mūžīgo pavadoņu atnākšana un aiziešana ir pārpasaulīgas, tās nevajag vērtēt pēc ārējām iezīmēm.

33. PANTS

prithāpj anušrutja dhanandžajoditam
    nāšam jadūnām bhagavad-gatim ča tām
ēkānta-bhaktjā bhagavatj adhokšadžē
    nivēšitātmopararāma samsritēh

prithā — Kuntī; api — arī; anušrutja — dzirdot; dhanandžaja — Ardžunas;
uditam — teikto; nāšam — par galu; jadūnām — Jadu dinastijas;
bhagavat — Dieva Personības; gatim — aiziešanu; ča — arī; tām — visu to;
ēka-anta — tīru; bhaktjābhakti; bhagavati — uz Visaugsto Kungu Šrī
Krišnu; adhokšadžē — pārpasaulību; nivēšita-ātmā — ar pilnīgu uzmanību;
upararāma — atbrīvojās no; samsritēh — materiālās esamības.

TULKOJUMS

Noklausījusies Ardžunas stāstījumu par Jadu dinastijas galu un
Kunga Krišnas aiziešanu, Kuntī, uzmanības pilna, sāka garīgi kalpot
pārpasaulīgajai Dieva Personībai un tādā veidā atbrīvojās no materiālās
esamības.

SKAIDROJUMS

Saulriets vēl neliecina par saules bojāeju. Tas
nozīmē, ka saule atstājusi mūsu redzes loku. Arī Dieva Kunga misijas
beigas uz kādas noteiktas Visuma planētas parāda tikai to, ka Kungs ir
atstājis mūsu skatu. Jadu dinastijas gals nenozīmē, ka šī dinastija būtu
iznīcināta. Patiesībā tā kopā ar Dievu Kungu ir pazudusi mūsu skatam.
Mahārādža Judhišthira bija nolēmis sagatavoties atceļam pie Dieva, un
to pašu izlēma arī Kuntī. Viņa visiem spēkiem sāka pārpasaulīgi garīgi
kalpot Dievam Kungam, un tas nozīmē, ka, atstājusi materiālo
ķermeni, viņa noteikti varēja ieiet Dieva valstībā. Kad sākam garīgi kalpot
Kungam, mūsu pašreizējais ķermenis pamazām kļūst garīgs, un tādā
veidā tīrs Dieva Kunga bhakta jau šajā ķermenī pilnīgi atbrīvojas no
saskarsmes ar matēriju. Dieva Kunga mājvieta nav izdoma, kā to
uzskata neticīgie un nejēgas, taču to nevar sasniegt ne ar kādiem
materiāliem līdzekļiem, piemēram, kosmiskajiem kuģiem. Bet tur noteikti
var nonākt pēc šī ķermeņa atstāšanas, un atceļam pie Dieva ir
jāsagatavojas ar garīgo kalpošanu. Tas nodrošina iespēju atgriezties pie
Dieva, un Kuntī šo paņēmienu pieņēma.

34. PANTS

jajāharad bhuvo bhāram    tām tanum vidžahāv adžah
kantakam kantakēnēva    dvajam čāpīšituh samam

jajā — tas, ar ko; aharat — paņēma prom; bhuvah — no pasaules;
bhāram — slogu; tām — to; tanum — ķermeni; vidžahau — pameta;
adžah — nedzimušais; kantakam — ērkšķi; kantakēna — ar ērkšķi; iva — kā;
dvajam — abi; ča — arī; api — lai gan; īšituh — vadīšana; samam — vienāda.

TULKOJUMS

Augstākais nedzimušais, Kungs Šrī Krišna, lika Jadu dinastijas
locekļiem pamest ķermeņus un tā atviegloja pasaules slogu. Tas bija kā
viena ērkšķa izvilkšana ar otru ērkšķi, lai gan darītājam abi ērkšķi ir
vienādi.

SKAIDROJUMS

Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs norāda, ka Šaunaka un pārējie riši, kas klausījās Šrīmad Bhāgavatamu no Sūtas Gosvāmī Naimišāranjā, nebūt nebija priecīgi dzirdot par Jadu bojāeju reibuma neprātā. Lai atbrīvotu klausītājus no šī pārdzīvojuma, Sūta Gosvāmī teica, ka Jadu dinastijas locekļiem pamest ķermeņus lika pats Kungs, tādā veidā atvieglojot pasaules slogu. Dievs Kungs ar saviem mūžīgajiem pavadoņiem atnāca uz zemi, lai palīdzētu vadošajiem padieviem atbrīvot pasauli no sloga. Tāpēc Kungs uzaicināja vairākus uzticamus padievus atnākt Jadu ģimenē un pakalpot šajā lielajā misijā. Kad misija bija izpildīta, padievi pēc Kunga gribas pameta savus miesīgos ķermeņus, reibuma neprātā cīnoties savā starpā. Padievi ir pieraduši dzert soma-rasu, tāpēc vīna dzeršana un apreibināšanās viņiem nav sveša. Ar šādu apreibināšanos viņi reizēm nonāk nepatikšanās. Reiz uz Kuvēras dēliem, kuri bija piedzērušies, sadusmojās Nārada, bet vēlāk ar Kunga Šrī Krišnas žēlastību tie atguva savus sākotnējos veidolus. Šo stāstu var izlasīt šī darba desmitajā dziedājumā. Visaugstais Kungs vienādi izturas gan pret asurām, gan pret padieviem, taču padievi klausa Kungu, bet asuras ne. Tāpēc piemērs par ērkšķa izraušanu ar ērkšķi ir ļoti atbilstošs. Ērkšķis, kas iedūries Kungam kājā, noteikti Viņu traucē, bet ērkšķis, kas atbrīvo no šīm sāpēm, noteikti Viņam pakalpo. Lai gan visas dzīvās būtnes ir neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, tās, kuras kļūst Kungam par «skabargām», ir asuras, bet tās, kuras brīvprātīgi kalpo Kungam, ir dēvatas jeb padievi. Materiālajā pasaulē dēvatas un asuras pastāvīgi cīnās, un Dievs Kungs vienmēr glābj dēvatas no asurām. Kungs valda gan pār vieniem, gan pār otriem. Pasaule ir pilna šo divu veidu būtņu, un Dieva Kunga misija ir allaž aizsargāt dēvatas un iznīcināt asurus, kad rodas šāda vajadzība, kā arī darīt labu gan vieniem, gan otriem.

35. PANTS

jathā matsjādi-rūpāni    dhattē džahjād jathā natah
bhū-bhārah kšapito jēna    džahau tač ča kalēvaram

jathā — kā; matsja-ādi — zivs un citus avatārus; rūpāni — veidolus;
dhattē — mūžīgi pieņem; džahjāt — šķietami atmet; jathā — tāpat;
natah — burvju mākslinieks; bhū-bhārah — pasaules slogu;
kšapitah — atviegloja; jēna — ar ko; džahau — ietu; tat — tas; ča — arī;
kalēvaram — ķermenis.

TULKOJUMS

Visaugstais Kungs atstāja ķermeni, ko bija izpaudis, lai mazinātu
zemes slogu. Viņš gluži kā burvju mākslinieks pamet vienu ķermeni, lai
pieņemtu citus, kā zivs avatāru utt.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs, Dieva Personība, nav ne bezpersonisks, ne bezveidīgs, un Viņa ķermenis neatšķiras no Viņa paša, tāpēc Kungu sauc par mūžības, zināšanu un svētlaimes iemiesojumu. Brihad-vaišnava Tantrā skaidri pateikts, ka ikviens, kas uzskata Kunga Krišnas veidolu par materiālās enerģijas veidojumu, noteikti jāizstumj no sabiedrības. Tam, kas nejauši redz šāda neticīgā seju, jāšķīstās, ielecot upē ar visām drēbēm. Dievs Kungs ir nosaukts par amritu jeb nemirstīgu tāpēc, ka Viņam nav materiāla ķermeņa. Kunga nāve vai ķermeņa atstāšana ir kā burvju mākslinieka triki. Burvju mākslinieks var parādīt, ka viņu sacērt gabalos, sadedzina pelnos vai nohipnotizē, bet tas viss ir tikai izrāde. Patiesībā uzveduma laikā viņš ne reizi nav sadedzināts pelnos, sacirsts gabalos, miris vai bezsamaņā. Gluži tāpat Dievam Kungam ir bezgalīgi daudz dažādu mūžīgu veidolu, no kuriem viens ir zivs avatārs, kas tika atklāts šajā Visumā. Visumu ir bezgalīgi daudz, tāpēc zivs avatārs vienmēr kaut kur izpauž savas spēles. Šajā pantā zīmīgs vārds ir «dhatē» («mūžīgi pieņemts», nevis «dhitva», «pieņemts sakarā ar gadījumu»). Būtība ir tāda, ka Dievs Kungs nerada savu zivs avatāru, Viņam šis veidols ir mūžīgi, un tā atnākšanai un aiziešanai ir īpašs nolūks. Bhagavad-gītā (7.24.–25.) Kungs norāda: «Impersonālisti uzskata, ka Man nav veidola, ka Es esmu bezveidīgs un ka tagad esmu pieņēmis veidolu kādam īpašam nolūkam, tāpēc esmu izpausts. Taču šādu spekulatīvu domātāju saprāts nav īpaši ass. Viņi var būt labi Vēdu rakstu zinātnieki, taču pilnīgi nemaz neizprot Manas neaptveramās enerģijas un Manus mūžīgos personības veidolus. Tas notiek tāpēc, ka Es varu arī neizpausties nebhaktām, un viņu acīm Mani slēpj Mans mistiskais pārklājs. Tāpēc nesaprātīgie muļķi nezina Manu mūžīgo veidolu, kas ir nedzimis un neiznīcināms.» Padma Purānā teikts, ka tie, kas apskauž un neieredz Dievu Kungu, nemaz nevar iepazīt Viņa īsteno un mūžīgo veidolu. Vēl Bhāgavatamā norādīts, ka cīkstoņiem Dievs Kungs likās kā zibens. Kad Kungs nogalināja Šišupālu, tad tas, brahmadžoti mirdzuma apžilbināts, nespēja pat saskatīt Viņā Krišnu. Kamsas izraudzītajiem cīkstoņiem Kungs uz laiku parādījās kā zibens, bet Šišupālam kā mirdzošais starojums, un Viņš šīs izpausmes vēlāk atstāja, taču pats Kungs kā burvju mākslinieks pastāv mūžīgi un neiet bojā nekādos apstākļos. Minētie veidoli tiek uz laiku parādīti tikai asurām, un, kad tie pazūd, asuras domā, ka Kungs vairs nepastāv, gluži tāpat kā muļķa skatītāji domā, ka burvju mākslinieks ir sadedzināts pelnos vai sacirsts gabalos. Secinājums ir tāds, ka Dievam Kungam nav materiāla ķermeņa, un tāpēc Viņu nav iespējams nogalināt un Viņš nemaina savu pārpasaulīgo ķermeni.

36. PANTS

jadā mukundo bhagavān imām mahīm
    džahau sva-tanvā šravanīja-sat-kathah
tadāhar ēvāpratibuddha-čētasām
    abhadra-hētuh kalir anvavartata

jadā — kad; mukundah — Kungs Krišna; bhagavān — Dieva Personība;
imām — šo; mahīm — zemi; džahau — atstāja; sva-tanvā — ar savu
ķermeni; šravanīja-sat-kathah — klausīties par Viņu ir vērtīgi; tadā — tad;
ahah ēva — no tās dienas; aprati-buddha-čētasām — to, kuru prāti nav
pietiekami attīstīti; abhadra-hētuh — visu nelaimju cēlonis; kalih
anvavartata
— Kali pilnīgi izpaudās.

TULKOJUMS

Kad Dieva Personība Kungs Krišna pats savā veidolā atstāja šo zemi,
Kali, kurš jau bija daļēji atnācis, tai pašā dienā izpaudās pilnīgi, lai
radītu nelabvēlīgus apstākļus tiem, kuriem ir maz zināšanu.

SKAIDROJUMS

Kali var ietekmēt tikai tos, kuros Dieva apziņa nav
pilnībā attīstīta. No Kali iedarbības var izvairīties, pilnīgi uzticot
sevi Dieva Personības augstākajai gādībai. Kali laikmets sākās tūlīt pēc
Kurukšētras kaujas, bet Kunga klātbūtnes dēļ tas nevarēja izvērst
savu ietekmi. Kungs savā pārpasaulīgajā ķermenī atstāja zemi, un,
tiklīdz tas bija noticis, sāka izpausties Kali-jugas pazīmes, kuras
Mahārādža Judhišthira redzēja pirms Ardžunas atbraukšanas no Dvārakas. Tajā
laikā Mahārādža Judhišthira pareizi secināja, ka Dievs Kungs ir atstājis
zemi. Kā jau tika paskaidrots, Dievs Kungs pazūd mūsu skatam gluži
kā saule, kas norietējusi.

37. PANTS

judhišthiras tat parisarpanam budhah
    purē ča rāštrē ča grihē tathātmani
vibhāvja lobhānrita-džihma-himsanādj-
    adharma-čakram gamanāja parjadhāt

judhišthirah — Mahārādža Judhišthira; tat — to;
parisarpanam — izvēršanos; budhah — pilnīgi pieredzēja; purē — galvaspilsētā; ča — arī;
rāštrē — valstī; ča — un; grihē — mājās; tathā — arī; ātmani — cilvēkos;
vibhāvja — redzot; lobha — alkatību; anrita — nepatiesību;
džihma — krāpšanu; himsana-ādi — vardarbību un ļaunumu; adharma — bezdievību;
čakram — ļaunajā ritenī; gamanāja — aiziešanai; parjadhāt — atbilstoši
apģērbās.

TULKOJUMS

Mahārādža Judhišthira bija pietiekami saprātīgs un redzēja, ka Kali
laikmeta ietekme, ko raksturo aizvien lielāka alkatība, meli, krāpšana
un vardarbība, izplatās pa galvaspilsētu, valsti, mājām un starp
cilvēkiem. Tāpēc viņš gudri sagatavojās atstāt mājas un atbilstoši apģērbās.

SKAIDROJUMS

Kali raksturīgās īpašības ietekmē pašreizējo
laikmetu. Kali laikmeta ietekme sāka izpausties kopš Kurukšētras kaujas, kas
notika apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu. No autentiskiem
rakstiem mēs varam uzzināt, ka šis laikmets vēl turpināsies 427 000 gadu.
Minētās Kali laikmeta pazīmes, t.i., alkatība, meli, diplomātija,
krāpšana, radu būšana, vardarbība utt., jau tagad ir ārkārtīgi izplatītas, un
nemaz nevar iedomāties, kas notiks tālāk, Kali laikmeta ietekmei
pakāpeniski pieaugot līdz pat iznīcināšanas dienai. Mēs jau uzzinājām, ka
tā ietekme domāta bezdievīgajiem tā saucamajiem civilizētajiem
cilvēkiem; tiem, kas atrodas Dieva Kunga aizsardzībā, no šī briesmīgā
laikmeta nav ko baidīties. Mahārādža Judhišthira bija dižens Dieva Kunga
bhakta, un viņam nevajadzēja baidīties no Kali laikmeta, tomēr viņš
labāk gribēja pārtraukt darbīgu ģimenes dzīvi un sagatavoties ceļam uz
mājām, atpakaļ pie Dieva. Pāndavi ir mūžīgi Dieva Kunga pavadoņi,
un tāpēc viņi visvairāk domā par Kunga sabiedrību. Mahārādža
Judhišthira turklāt bija paraugvaldnieks, un ar aiziešanu viņš gribēja parādīt
piemēru citiem. Tikko ir kāds jaunāks cilvēks, kas var gādāt par
ģimenes lietām, mums tūlīt jāaiziet no ģimenes dzīves, lai pilnveidotos ar
garīgu apzināšanos. Nevajag pūt tumšajā ģimenes dzīves akā, kamēr
tiekam no turienes izvilkti pēc Jamarādžas gribas. Mūsdienu politiķiem
vajadzētu mācīties no Mahārādžas Judhišthiras, kā brīvprātīgi aiziet no
darbīgās dzīves un dot vietu jaunajai paaudzei. No Mahārādžas
Judhišthiras vajadzētu mācīties arī veciem cilvēkiem un atstāt mājas, lai
iegūtu garīgu apzināšanos, pirms viņus no turienes izrauj nāve.

38. PANTS

sva-rāt pautram vinajinam    ātmanah susamam gunaih
toja-nīvjāh patim bhūmēr    abhjašinčad gadžāhvajē

sva-rāt — imperators; pautram — mazdēlam; vinajinam — kā nākas
apmācītam; ātmanah — sev; su-samam — līdzīgam visādā ziņā;
gunaih — pēc īpašībām; toja-nīvjāh — jūru ierobežotās; patim — saimnieks;
bhūmēh — zemes; abhjašinčat — sēdināja tronī; gadžāhvajē — Hastināpuras
galvaspilsētā.

TULKOJUMS

Pēc tam viņš Hastināpuras galvaspilsētas tronī sēdināja savu mazdēlu,
kurš bija apveltīts ar tādām pašām labām īpašībām un bija tikpat
mācīts kā pats Mahārādža Judhišthira. Šis mazdēls nu kļuva par visas jūru
ieskautās zemes valdnieku.

SKAIDROJUMS

Visa zeme, ko ieskāva jūras, bija pakļauta
Hastināpuras valdniekam. Mahārādžas Judhišthiras mazdēls Mahārādža Parīkšits
bija apveltīts ar tādām pašām īpašībām kā pats Judhišthira un bija
apmācīts pārvaldīt valsti saskaņā ar valdnieka pienākumiem pret valsts
pilsoņiem. Un tā Mahārādža Judhišthira pirms došanās atceļā pie Dieva
savā tronī nosēdināja Parīkšitu. Svarīgi, ka, runājot par Mahārādžu
Parīkšitu, lietots vārds «vinajinam». Kāpēc Hastināpuras valdnieks, vismaz
līdz Mahārādžas Parīkšita laikam, tika atzīts par pasaules imperatoru?
Vienīgais iemesls bija tas, ka imperators labi vadīja valsti un cilvēki
bija laimīgi. Bija papilnam tādu dabas dāvanu kā graudu, augļu,
piena, zāļu, dārgakmeņu, minerālu un visa, kas ļaudīm vajadzīgs, un viņi
bija laimīgi. Nebija pat ķermenisku ciešanu, prāta radīto raižu, kā arī
dabas un citu dzīvo būtņu izraisīto traucējumu. Ikviens bija visādā
ziņā laimīgs, tāpēc nebija aizvainojuma, lai gan reizēm starp valstu
valdniekiem notika kaujas par varu un cīņa politisku iemeslu dēļ. Ikviens
bija mācīts sasniegt dzīves augstāko mērķi, tāpēc ļaudis bija
pietiekami izglītoti, lai nestrīdētos par sīkumiem. Kali laikmets pamazām sāka
ietekmēt gan valdniekus, gan valstu pilsoņus, sagraujot labās īpašības,
tāpēc vadītāju un pārvaldīto attiecībās radās spriegums, taču pat šajā
pretrunu laikmetā iespējams garīgi pilnveidoties un iegūt Dieva
apziņu. Tā ir īpaša priekšrocība.

39. PANTS

mathurājām tathā vadžram    šūrasēna-patim tatah
prādžāpatjām nirūpjēštim    agnīn apibad īšvarah

mathurājām — Mathuru; tathā — arī; vadžram — Vajru;
šūrasēna-patim — Šūrasēnu valdnieks; tatah — pēc tam; prādžāpatjām — Prādžāpatjas
ziedošanu; nirūpja — paveicis; ištim — mērķi; agnīn — uguni;
apibat — novietoja sevī; īšvarah — spējīgs.

TULKOJUMS

Tad viņš uz Mathuru nosūtīja Anirudhas [Kunga Krišnas mazdēla]
dēlu Vajru, lai tas kļūtu par Šūrasēnas valdnieku. Paveicis Prādžāpatjas
ziedošanu, Mahārādža Judhišthira iededza sevī apņēmības uguni, lai
atstātu ģimenes dzīvi.

SKAIDROJUMS

Nosēdinājis Mahārādžu Parīkšitu Hastināpuras
imperatora tronī un nosūtījis Kunga Krišnas mazmazdēlu Vajru uz Mathuru
par valdnieku, Mahārādža Judhišthira pieņēma atsacīšanās dzīves
kārtu. Sabiedrības iedalījums četrās dzīves kārtās un četrās kastās
saskaņā ar īpašībām un darbību, ko sauc par varnāšrama-dharmu, ir īstenas
cilvēciskas dzīves sākums, un Mahārādža Judhišthira, būdams šīs
cilvēku darbības iekārtas aizsargātājs, laicīgi aizgāja no darba dzīves,
kļuva par sanjāsī un nodeva atbildību par valdīšanu mācītajam princim
Mahārādžam Parīkšitam. Saskaņā ar zinātnisko varnāšrama-dharmas
iekārtu, sabiedrība tiek iedalīta četrās daļās pēc darbības veida, un
cilvēka mūžs tiek sadalīts četrās dzīves kārtās. Ikvienam neatkarīgi no
nodarbošanās jākļūst par brahmačārī, grihasthu, vānaprasthu un sanjāsī.
Mūsdienu politiķi nevēlas aiziet no darba dzīves pat tad, kad
kļuvuši veci, bet paraugvaldnieks Judhišthira Mahārādža brīvprātīgi atteicās
no valsts, lai sagatavotos nākamajai dzīvei. Ikvienam dzīve jāiekārto
tā, lai mūža nogali, teiksim, pēdējos piecpadsmit vai divdesmit gadus,
varētu pilnīgi ziedot garīgajai kalpošanai Dievam Kungam un sasniegt
augstāko dzīves pilnību. Patiešām ir muļķīgi, ja mēs visu mūžu veltām
baudām un auglīgai darbībai, jo, kamēr vien prāts gremdējas auglīgā
darbā un vēlas materiālas baudas, nav iespējams izrauties no saistītās
dzīves jeb materiālās verdzības. Nedomāt par dzīves augstākās pilnības
sasniegšanas uzdevumu, t.i., atgriešanos mājās pie Dieva, ir tīrā
pašnāvība.

40. PANTS

visridžja tatra tat sarvam    dukūla-valajādikam
nirmamo nirahankārah    sančhinnāšēša-bandhanah

visridžja — atmetot; tatra — visus tos; tat — tas; sarvam — visu;
dukūla — jostu; valaja-ādikam — un aproces; nirmamah — nedomājot;
nirahankārah — nepieķēries; sančhinna — pilnīgi nocērtot;
ašēša-bandhanah — bezgalīgās pieķeršanās.

TULKOJUMS

Mahārādža Judhišthira tūlīt atteicās no visām savām drēbēm, jostas un
karaliskajiem rotājumiem un zaudēja pieķeršanos un patiku pilnīgi
pret visu.

SKAIDROJUMS

Lai kļūtu par vienu no Dieva Kunga pavadoņiem,
nepieciešams šķīstīties no materiālajiem sārņiem. Bez šādas attīrīšanās
neviens nevar kļūt par Kunga pavadoni vai atgriezties pie Dieva. Lai
garīgi šķīstītos, Mahārādža Judhišthira vienā mirklī pameta savas
karaliskās bagātības un atteicās no aristokrāta drēbēm. Kašāja jeb
sanjāsī safrānkrāsas gurnu apsējs norāda uz brīvību no visām skaistajām
materiālajām drēbēm, un arī Mahārādža Judhišthira atbilstoši mainīja
savu apģērbu. Viņš kļuva vienaldzīgs pret valsti un ģimeni un
tādējādi atbrīvojās no visiem materiālajiem sārņiem jeb materiālajiem
apzīmējumiem. Cilvēki parasti ir pieķērušies visdažādākajiem
apzīmējumiem: ģimenei, sabiedrībai, valstij, profesijai, bagātībai, stāvoklim, kā
arī daudz kam citam. Kamēr vien cilvēks ir pieķēries šādiem
apzīmējumiem, viņš uzskatāms par materiāli netīru. Tā dēvētie mūsdienu
sabiedrības vadītāji ir pieķērušies nacionālajai apziņai un nesaprot, ka
šāda maldīga apziņa arī ir materiāli saistītas dvēseles apzīmējums; lai
varētu atgriezties pie Dieva, tādi apzīmējumi ir jāatmet. Nejēgas
pielūdz tos, kas mirst nacionālajā apziņā, bet šajā pantā mēs lasām par
Mahārādžu Judhišthiru, valdnieku, kas gatavojās atstāt šo pasauli bez
tādas nacionālas apziņas. Tomēr viņu ļaudis atceras vēl šodien, jo
Mahārādža Judhišthira ir dižens dievbijīgs valdnieks, gandrīz vienā
līmenī ar Dieva Personību Šrī Rāmu. Pār ļaudīm visā pasaulē valdīja šādi
dievbijīgi valdnieki, tāpēc viņi visādā ziņā bija laimīgi, un tādi lieli
imperatori varēja valdīt pār zemi.

41. PANTS

vāčam džuhāva manasi    tat prāna itarē ča tam
mritjāv apānam sotsargam    tam pančatvē hj adžohavīt

vāčam — runas; džuhāva — atmeta; manasi — prātā; tat prānē — prātu
elpā; itarē ča — pārējos jutekļus arī; tam — tajā; mritjau — nāvē;
apānam — elpu; sa-utsargam — kopā ar apņemšanos; tam — to;
pančatvē — ķermenī, kas veidots no pieciem elementiem; hi — noteikti;
adžohavīt — iepludināja.

TULKOJUMS

Tad viņš iegremdēja visus jutekļu orgānus prātā, prātu dzīvībā,
dzīvību elpā, visu savu esamību piecu elementu iemiesojumā un savu
ķermeni nāvē. Tad viņš kā tīra patība atbrīvojās no materiālistiskas dzīves
izpratnes.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira tāpat kā viņa brālis Ardžuna
sāka vērst prātu uz vienu mērķi un soli pa solim atbrīvojās no visām
materiālajām saitēm. Vispirms viņš koncentrēja visas jutekļu darbības un
iegremdēja tās prātā, citiem vārdiem sakot, viņš pievērsa prātu
pārpasaulīgajai kalpošanai Dievam Kungam. Tā kā visas materiālās darbības
saskaņā ar materiālo jutekļu darbībām un pretdarbībām veic prāts un
tā kā Mahārādža Judhišthira gatavojās atgriezties pie Dieva, viņš lūdza,
lai prāts pārtrauktu savu materiālo darbību un pievērstos
pārpasaulīgajai kalpošanai Kungam. Materiālās darbības vairs nebija vajadzīgas.
Patiesībā prāta darbību nav iespējams apturēt, jo tā ir mūžīgās
dvēseles atspulgs, taču var mainīt darbības būtību no materiālas uz
pārpasaulīgu kalpošanu Dievam Kungam. Prāta materiālais izskats mainās,
kad cilvēks no tā nomazgā dzīves elpas sārņus, tādējādi atbrīvojoties
no atkārtotas dzimšanas un nāves netīrības un uzsākot tīru garīgu
dzīvi. Viss izpaužas caur laicīgo materiālā ķermeņa iemiesojumu, ko
nāves brīdī radījis prāts, un, ja prāts ir šķīstīts ar pārpasaulīgu, mīlestības
pilnu kalpošanu Kungam un pastāvīgi nodarbināts ar kalpošanu
Kunga lotospēdām, tad tas pēc nāves nekādā gadījumā vairs nevar radīt
jaunu materiālo ķermeni. Tas atbrīvojas no gremdēšanās materiālajos
sārņos. Tad tīrā dvēsele var atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva.

42. PANTS

tritvē hutvā ča pančatvam    tač čaikatvē ‘džuhon munih
sarvam ātmanj adžuhavīd    brahmanj ātmānam avjajē

tritvē — trijās īpašībās; hutvā — piedāvājis; ča — arī; pančatvam — piecus
elementus; tat — tas; ča — arī; ēkatvē — vienā neziņā;
adžuhot — iegremdējis; munih — domīgais; sarvam — visu kopumu; ātmani — dvēselē;
adžuhavīt — stingrs; brahmani — uz garu; ātmānam — dvēseli;
avjajē — neizsmeļamajā.

TULKOJUMS

Ziedojis rupjo, no pieciem elementiem veidoto ķermeni trijās
materiālās dabas īpašībās, viņš sapludināja tās vienā neziņā un tad uzsūca
neziņu patībā, Brahmanā, kas nav iznīcināms nekādos apstākļos.

SKAIDROJUMS

Viss, kas izpausts materiālajā pasaulē, ir radies no
mahat-tatva-avjaktas, un tas, ko mēs redzam ar savu materiālo
skatienu, nav nekas vairāk kā šo dažādo materiālo lietu savienojumi un
pārkārtojumi. Taču dzīvā būtne atšķiras no šīm materiālajām lietām. Tā ir
aizmirsusi savu mūžīgo dabu, mūžīgo kalpošanu Dievam Kungam, un
maldīgais priekšstats par sevi kā par tā saucamo materiālās dabas
kungu liek būtnei uzsākt neīstas jutekļu baudas pilnu esamību. Tādējādi
materiālās enerģijas, kas to visu pavada, ir galvenais prāta materiālās
ietekmēšanās cēlonis. Tā rodas rupjais piecu elementu ķermenis.
Mahārādža Judhišthira izdarīja pretējo un iepludināja piecus ķermeņa
elementus trijās materiālās dabas īpašībās. Tā pazūd priekšstats par
ķermeni kā par labu, sliktu vai viduvēju un īpašību izpausmes saplūst ar
materiālo enerģiju, ko ir radījusi tīrās dzīvās būtnes neīstā apziņa. Tam,
kas tādā veidā vēlas kļūt par Visaugstā Kunga, Dieva Personības,
pavadoni kādā no neskaitāmajām garīgo debesu planētām, it īpaši
Golokā Vrindāvanā, vienmēr jādomā, ka viņš atšķiras no materiālās
enerģijas un ka viņam ar to nav nekāda sakara. Šādai personībai jāapzinās
sevi kā tīru garu, Brahmanu, kas pēc īpašībām neatšķiras no
Augstākā Brahmana (Paramēšvaras). Kad Mahārādža Judhišthira atdeva
valsti Parīkšitam un Vajram, viņš vairs neuzskatīja sevi par pasaules
imperatoru un Kuru dinastijas galvu. Šī brīvība no materiālajām saitēm,
kā arī no rupjās un smalkās vides materiālā ieslodzījuma ļauj cilvēkam
brīvi kalpot Dievam Kungam, pat ja viņš atrodas materiālajā
pasaulē. Šo pakāpi sauc par džīvan-mukti jeb atbrīvi pat materiālajā pasaulē.
Tādā veidā var izbeigt materiālo esamību. Mums ne tikai jādomā, ka
esam Brahmans, bet arī jādarbojas kā Brahmanam. Tas, kurš tikai
uzskata sevi par Brahmanu, ir impersonālists. Bet tas, kurš darbojas kā
Brahmans, ir tīrs bhakta.

43. PANTS

čīra-vāsā nirāhāro    baddha-vān mukta-mūrdhadžah
daršajann ātmano rūpam    džadonmatta-pišāčavat
anavēkšamāno niragād    ašrinvan badhiro jathā

čīra-vāsāh — pieņēma saplēstas drēbes; nirāhārah — atteicās no cietas
barības; baddha-vāk — pārtrauca runāt; mukta-mūrdhadžah — izlaida
matus; daršajan — sāka izpaust; ātmanah — savas; rūpam — ķermeņa
iezīmes; džada — vienaldzīgs; unmatta — neprātīgs; pišāča-vat — kā
bezpajumtnieks; anavēkšamānah — negaidot; niragāt — atradās;
ašrinvan — nedzirdot; badhirah — gluži kā kurlais; jathā — kā.

TULKOJUMS

Pēc tam Mahārādža Judhišthira uzvilka saplēstas drēbes, atteicās no
cietas barības, vairs nerunāja un izlaida matus. Viņš sāka izskatīties kā
bezpajumtnieks vai kā jukušais, kuram nav nekāda darba. Judhišthira
nekādā ziņā vairs nebija atkarīgs no brāļiem un gluži kā kurlais vairs
neko nedzirdēja.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira bija atbrīvojies no jebkādas
ārējas darbības, vairs nedomāja par valdnieka dzīvi vai ģimenes godu,
visādā ziņā izskatījās gluži kā nejūtīgs, prātā jucis bezpajumtnieks un
nerunāja par materiālām lietām. Mahārādža Judhišthira vairs nebija
atkarīgs no saviem brāļiem, kuri visu laiku bija viņam palīdzējuši. Šo
pakāpi, kurā cilvēks ir pilnīgi neatkarīgs no visa, sauc arī par tīras
bezbailības stāvokli.

44. PANTS

udīčīm pravivēšāšām    gata-pūrvām mahātmabhih
hridi brahma param dhjājan    nāvartēta jato gatah

udīčīm — uz ziemeļiem; pravivēša-āšām — to, kas vēlējās tur aiziet;
gata-pūrvām — senču ceļš; mahā-ātmabhih — ar plašu prātu;
hridi — sirdī; brahma — Visaugsto; param — Dievu; dhjājan — pastāvigi domājot
par; na āvartēta — pavadīja dienas; jatah — kur; gatah — gāja.

TULKOJUMS

Tad viņš devās uz ziemeļiem, ejot pa savu senču un diženo cilvēku
ceļu, lai pilnīgi uzticētu sevi domām par Dieva Augstāko Personību. Un
tā viņš dzīvoja visur, kur vien gāja.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā teikts, ka Mahārādža Judhišthira sekoja
savu senču un diženu Dieva Kunga bhaktu piemēram. Mēs jau iepriekš
daudzkārt esam runājuši, ka varnāšrama-dharmas iekārtā, kurai stingri
sekoja pasaules iedzīvotāji, it īpaši tie, kas dzīvoja Ārjāvartā, uzsvērts,
cik svarīgi ir noteiktā dzīves posmā saraut ģimenes saites. Tādā veidā
tika mācīti visi, un tāpēc arī tik cienījamam cilvēkam kā Mahārādžam
Judhišthiram bija jāatstāj ģimene, lai apzinātos sevi un atgrieztos pie
Dieva. Neviens valdnieks un cienījams cilvēks neturpināja ģimenes
dzīvi līdz pašam galam, jo tāda rīcība tika uzskatīta par līdzīgu pašnāvībai
un tādu, kas neļauj sasniegt cilvēka dzīves pilnību. Šis ceļš ir ieteicams
ikvienam, jo tas ir autoritatīvs, un tādā veidā cilvēks var atbrīvoties no
visiem ģimenes radītajiem kavēkļiem un pilnīgi uzticēt sevi garīgajai
kalpošanai Kungam Krišnam. Bhagavad-gītā (18.62.) Dievs Kungs
norāda, ka mums vismaz pēdējā dzīves posmā jākļūst par Viņa bhaktām.
Tādām patiesīgām dvēselēm kā Mahārādžam Judhišthiram jāpilda šis
Kunga norādījums sevis paša labad.

Vārdi «brahma param» norāda uz Kungu Šrī Krišnu. To Bhagavad-gītā
(10.13.) apstiprina Ardžuna, atsaucoties uz tādām diženām autoritātēm
kā Asitu, Dēvalu, Nāradu un Vjāsu. Un tā Mahārādža Judhišthira,
aizejot no mājām ziemeļu virzienā, pastāvīgi atcerējās Kungu Šrī Krišnu,
ejot savu senču, kā arī visu laiku diženo bhaktu pēdās.

45. PANTS

sarvē tam anunirdžagmur    bhrātarah krita-niščajāh
kalinādharma-mitrēna    drištvā sprištāh pradžā bhuvi

sarvē — visi jaunākie brāļi; tam — viņam; anunirdžagmuh — atstāja
mājas, sekojot vecākajam; bhrātarah — brāļi; krita-niščajāh — apņēmīgi;
kalinā — ar Kali laikmetu; adharma — bezdievība; mitrēna — ar
draugu; drištvā — redzot; sprištāh — pārņemti; pradžāh — visi cilvēki;
bhuvi — uz zemes.

TULKOJUMS

Mahārādžas Judhišthiras jaunākie brāļi redzēja, ka Kali laikmets jau
iestājies visā pasaulē, un valsts iedzīvotāji kļuvuši bezdievīgi. Tāpēc viņi
nolēma sekot vecākajam brālim.

SKAIDROJUMS

Mahārādžas Judhišthiras jaunākie brāļi jau bija
paklausīgi diženā imperatora sekotāji un bija pietiekami daudz
mācījušies, lai zinātu augstāko dzīves mērķi. Tāpēc viņi ar noteiktību sekoja
vecākajam brālim garīgajā kalpošanā Kungam Šrī Krišnam. Saskaņā ar
sanātana-dharmas principiem cilvēkam pusmūžā jāaiziet no ģimenes
dzīves un jāsāk nodarboties ar sevis apzināšanos. Taču jautājums par
to, ko tad darīt, ne vienmēr ir skaidrs. Veci cilvēki reizēm nezina, ar
ko nodarboties mūža nogalē. Šajā pantā teikts, ko izlēma tādas
autoritātes kā Pāndavi. Viņi visi sāka labvēlīgi izkopt sevī garīgo kalpošanu
Kungam Šrī Krišnam, Dieva Augstākajai Personībai. Kā norāda Svāmī
Šrīdhara, dharma, artha, kāma un mokša jeb auglīga darbība,
filozofiski prātojumi un atbrīve, pretēji atsevišķu cilvēku uzskatiem, nav
augstākais dzīves mērķis. Ar šīm lietām vairāk vai mazāk nodarbojas tie,
kas neko nezina par augstāko dzīves mērķi. Šo mērķi jau norādīja pats
Kungs Bhagavad-gītā (18.64.), un Pāndavi bija pietiekami saprātīgi, lai
bez kavēšanās ietu uz to.

46. PANTS

tē sādhu-krita-sarvārthā    gjātvātjantikam ātmanah
manasā dhārajām āsur    vaikuntha-čaranāmbudžam

— visi tie; sādhu-krita — veikuši visus svētā cienīgos darbus;
sarva-arthāh — kurā ietilpst viss vērtīgais; gjātvā — labi zinot;
ātjantikam — augstāko; ātmanah — dzīvās būtnes; manasā — prātā; dhārajām
āsuh
— uzturēja; vaikuntha — garīgo debesu Kunga;
čarana-ambudžam — lotospēdas.

TULKOJUMS

Viņi bija pildījuši visus reliģijas principus un tāpēc pareizi secinājuši,
ka Kunga Šrī Krišnas lotospēdas ir visaugstākais mērķis. Tāpēc viņi
nekad nepārstāja meditēt uz Šrī Krišnas pēdām.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (7.28.) Kungs norāda, ka tikai tie, kas
agrākajās dzīvēs darbojušies dievbijīgi un atbrīvojušies no visām
bezdievīgo darbu sekām, var vērst prātu uz Visaugstā Kunga Šrī Krišnas
lotospēdām. Pāndavi ne tikai šajā mūžā, bet arī agrākajās dzīvēs
vienmēr bija darbojušies augstākajā mērā dievbijīgi, tāpēc vienmēr bija
brīvi no visām bezdievīgo darbu sekām. Tāpēc gluži dabīgi, ka viņi vērsa
prātu uz Visaugstā Kunga Šrī Krišnas lotospēdām. Kā norāda Šrī
Višvanātha Čakravartī, dharmas, arthas, kāmas un mokšas principus
pieņem tie, kas nav atbrīvojušies no bezdievīgas darbības sekām. Šādus
cilvēkus ietekmē četru minēto principu piesārņojums, tāpēc viņi nespēj
uzreiz pieņemt Dieva Kunga lotospēdas garīgajās debesīs. Vaikunthas
valstība atrodas ļoti tālu no materiālajām debesīm. Pār materiālajām
debesīm valda Durga Dēvī jeb Kunga materiālā enerģija, turpretī
Vaikunthas valstību vada paša Kunga enerģija.

47.–48. PANTS

tad-dhjānodriktajā bhaktjā    višuddha-dhišanāh parē
tasmin nārājana-padē    ēkānta-matajo gatim

avāpur duravāpām tē    asadbhir višajātmabhih
vidhūta-kalmašā sthānam    viradžēnātmanaiva hi

tat — tā; dhjāna — pozitīva meditācija; utriktajā — atbrīvoti no;
bhaktjā — ar bhakti attieksmi; višuddha — šķīstīti; dhišanāh — ar saprātu;
parē — uz Pārpasaulību; tasmin — tajā; nārājana — Dieva Personība Šrī
Krišna; padē — uz lotospēdām; ēkānta-matajah — to, kuri vērsti uz
Visaugstāko, kurš ir viens; gatim — mērķi; avāpuh — sasniedza;
duravāpām — ļoti grūti sasniedzams; — to; asadbhih — materiālistu;
višaja-ātmabhih — iegrimušu materiālās vajadzībās; vidhūta — nomazgāti;
kalmašāh — materiālie sārņi; sthānam — mājvieta; viradžēna — bez
materiālajām kaislībām; ātmanā ēva — ar to pašu ķermeni; hi — noteikti.

TULKOJUMS

Tā ar pastāvīgas bhakti apceres radītu tīru apziņu viņi sasniedza
garīgās debesis, pār kurām valda Augstākais Nārājana, Kungs Krišna. Tur
var nonākt vienīgi tie, kas meditē uz Visaugsto Kungu,
nepievēršoties nekam citam. Šo Kunga Šrī Krišnas mājvietu, ko sauc par
Goloka Vrindāvanu, nevar sasniegt cilvēki ar materiālistisku dzīves izpratni.
Bet Pāndavi, kas bija pilnīgi šķīstījušies no visiem materiālajiem
sārņiem, nonāca šajā mājvietā, nemainot ķermeni.

SKAIDROJUMS

Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, cilvēks, kas
atbrīvojies no triju veidu materiālajām īpašībām, t.i., skaidrības, kaislībām un
neziņas, un atrodas pārpasaulībā, var sasniegt augstāko dzīves pilnību,
nemainot ķermeni. Šrīla Sanātana Gosvāmī savā «Hari-bhakti-vilāsā»
norāda, ka jebkurš cilvēks var sasniegt divkārt dzimuša brāhmana
pilnību, sekojot garīgai disciplīnai īstena garīgā skolotāja vadībā, tāpat kā
ķīmiķis ar ķīmiskiem paņēmieniem var pārvērst šauteņu metālu zeltā.
Tāpēc tieši vadība ir svarīga, ja gribam kļūt par brāhmaniem vai
atgriezties pie Dieva, pat nemainot ķermeni. Šrīla Džīva Gosvāmī
norāda, ka šajā sakarībā lietotais vārds «hi» stingri apliecina šo patiesību, un
tāpēc par to nevar būt nekādu šaubu. Šrīlas Džīvas Gosvāmī izteikums
apstiprināts arī Bhagavad-gītā (14.26.), kur Kungs norāda, ka ikviens,
kas pastāvīgi un bez novirzīšanās garīgi kalpo, var sasniegt Brahmana
pilnību, izraujoties no triju materiālās dabas īpašību sārņiem. Kas ar
to pašu garīgo kalpošanu no Brahmana pilnības līmeņa iet vēl tālāk
uz priekšu, tas noteikti, nemainot ķermeni, var sasniegt augstāko
garīgo planētu Goloka Vrindāvanu, kā jau mēs par to runājām sakarā ar
Kunga atgriešanos savā mājvietā tajā pašā ķermenī.

49. PANTS

viduro ‘pi paritjadžja    prabhāsē dēham ātmanah
krišnāvēšēna tač-čittah    pitribhih sva-kšajam jajau

vidurah — Vidura (Mahārādžas Judhišthiras tēvocis); api — arī;
paritjadžja — atstājis ķermeni; prabhāsē — svētceļojumu vietā Prabhāsā; dēham
ātmanah
— savu ķermeni; krišna — Dieva Personība;
āvēšēna — gremdējies šajās domās; tat — viņa; čittah — domas un darbi;
pitribhih — kopā ar Pitrilokas iemītniekiem; sva-kšajam — uz savu mājvietu;
jajau — devās.

TULKOJUMS

Vidura atstāja ķermeni svētceļojuma laikā Prabhāsā. Viņš bija
gremdējies domās par Krišnu, un Viduru sagaidīja iedzīvotāji no Pitrilokas
planētas, kur viņš atkal atgriezās savā sākotnējā postenī.

SKAIDROJUMS

Atšķirība starp Pāndaviem un Viduru ir tāda, ka
Pāndavi ir mūžīgi Kunga, Dieva Personības, pavadoņi, turpretī Vidura
ir padievs Jamarādža, kas valda pār Pitrilokas planētu. Cilvēki baidās no
Jamarādžas, jo tieši viņš soda materiālās pasaules neliešus, taču Dieva
Kunga bhaktām nav ko baidīties no viņa. Bhaktām Jamarādža ir sirsnīgs
draugs, bet nebhaktām viņš ir baiļu iemiesojums. Kā mēs jau runājām,
Mandūka Muni nolādēja Jamarādžu, lai tas kļūtu par šūdru, un tāpēc
Vidura bija Jamarādžas iemiesojums. Jamarādža ir mūžīgs Dieva Kunga
kalps, un Viduras veidolā viņš darbojās ar kvēlu bhakti, kā arī dzīvoja
tik dievbijīgi, ka pēc tā norādījumiem atbrīvi guva pat materiālistiskais
Dhritarāštra. Un tā ar dievbijīgu darbību un garīgo kalpošanu Dievam
Kungam viņš spēja vienmēr atcerēties Kunga lotospēdas un tādā veidā
šķīstīties no visiem šūdras sārņiem. Galu galā viņu sagaidīja Pitrilokas
iemītnieki un iecēla agrākajā postenī. Arī padievi ir Dieva Kunga
pavadoņi, taču tie personiski nesaskaras ar Kungu, turpretī tiešie Dieva
Kunga pavadoņi ir pastāvīgi kopā ar Viņu. Kungs ar saviem
personiskajiem pavadoņiem nepārtraukti ierodas daudzos Visumos. Kungs to
visu atceras, turpretī pavadoņi, kas ir maziņas Dieva Kunga daļiņas, to
aizmirst; šī tieksme aizmirst rodas no tā, ka viņi ir bezgalīgi mazi. Tas
ir apstiprināts Bhagavad-gītā (4.5.).

50. PANTS

draupadī ča tadāgjāja    patīnām anapēkšatām
vāsudēvē bhagavati    hj ēkānta-matir āpa tam

draupadī — Draupadī (Pāndavu sieva); ča — un; tadā — tad;
āgjāja — labi zinot Kungu Krišnu; patīnām — vīru; anapēkšatām — kuriem viņa
nerūpēja; vāsudēvē — uz Kungu Vāsudēvu (Krišnu);
bhagavati — Dieva Personību; hi — noteikti; ēka-anta — absolūti; matih — vērsa prātu;
āpa — saņēma; tam — Viņu (Kungu).

TULKOJUMS

Draupadī redzēja, ka vīri, nebēdājot par viņu, atstāj mājas. Viņa labi
pazina Kungu Vāsudēvu, Krišnu, Dieva Personību. Draupadī kopā ar
Subhadru gremdējās domās par Krišnu un sasniedza to pašu mērķi, ko
viņu vīri.

SKAIDROJUMS

Lidojot lidmašīnā, mēs nevaram rūpēties par citām
lidmašīnām. Katram jāgādā par savu lidmašīnu, un, ja gadās kaut kas
slikts, neviens cits šajā stāvoklī nepalīdz. Gluži tāpat, kad mūža beigās
cilvēkam jāatgriežas pie Dieva, viņam jārūpējas pašam par sevi bez
citu palīdzības. Palīdzību mēs saņemam uz zemes, pirms pacelšanās
gaisā. Gluži tāpat garīgais skolotājs, tēvs, māte, radi, vīrs un citi var
palīdzēt mūža laikā, bet, braucot pāri jūrai, jārūpējas pašam par sevi un
jāņem vērā iepriekš saņemtie norādījumi. Draupadī bija pieci vīri, un
neviens no tiem neaicināja viņu līdzi; Draupadī nācās parūpēties par
sevi pašai, negaidot diženo vīru palīdzību. Draupadī bija mācījusies,
kas jādara, tāpēc tūlīt vērsa prātu uz Kunga Vāsudēvas, Krišnas, Dieva
Personības, lotospēdām. Sievas saņēma to pašu, ko vīri, t.i., nemainot
ķermeņus, sasniedza Dievu. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs
norāda, ka gan Draupadī, gan Subhadra, lai gan viņas vārds šajā pantā
nemaz nav pieminēts, sasniedza to pašu. Nevienai no viņām
nevajadzēja atstāt ķermeni.

51. PANTS

jah šraddhajaitad bhagavat-prijānām
    pāndoh sutānām iti samprajānam
šrinotj alam svastjajanam pavitram
    labdhvā harau bhaktim upaiti siddhim

jah — ikviens, kas; šraddhajā — ar bhakti; ētat — šis;
bhagavat-prijānām — to, kuri ļoti dārgi Dieva Personībai; pāndoh — Pāndu;
sutānām — dēlu; iti — tā; samprajānam — aiziešanu uz augstāko mērķi; šrinoti — dzird;
alam — tikai; svastjajanam — labu veiksmi; pavitram — pilnīgi tīru;
labdhvā — iegūstot; harau — Dieva Personībai; bhaktim — garīgo
kalpošanu; upaiti — iegūst; siddhim — pilnību.

TULKOJUMS

Stāsts par to, kā Pāndu dēli aizgāja no šīs pasaules, lai sasniegtu
augstāko dzīves mērķi, atgrieztos pie Dieva, ir pilnīgi svētīgs un tīrs.
Tāpēc ikviens, kas ar bhakti un ticību to noklausās, noteikti saņem
garīgo kalpošanu Kungam, augstāko dzīves pilnību.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatama ir stāstījums par Dieva
Personību un tādiem Viņa bhaktām kā Pāndavi. Šāda veida stāstījums ir
absolūts pats par sevi, tāpēc klausīties to ar bhakti nozīmē būt
kopā ar Kungu un Viņa pastāvīgajiem pavadoņiem. Klausoties
Šrīmad Bhāgavatamu, mēs varam sasniegt augstāko dzīves pilnību, t.i., noteikti
atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma piecpadsmitajai nodaļai «Pāndavu aiziešana īstajā laikā».


Tālāk:

Sešpadsmitā nodaļa Parīkšits sagaida Kali laikmetu