Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.16

null

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Parīkšits sagaida
Kali laikmetu

1. PANTS

sūta uvāča

tatah parīkšid dvidža-varja-šikšajā
    mahīm mahā-bhāgavatah šašāsa ha
jathā hi sūtjām abhidžāta-kovidāh
    samādišan vipra mahad-gunas tathā

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; tatah — pēc tam;
parīkšit — Mahārādža Parīkšits; dvidža-varja — diženo divreiz dzimušo brāhmanu;
šikšajā — pēc norādījumiem; mahīm — zemi; mahā-bhāgavatah — lielais
bhakta; šašāsa — valdīja; ha — pagātnē; jathā — kā viņi teica;
hi — noteikti; sūtjām — dzimšanas brīdī; abhidžāta-kovidāh — prasmīgie
astrologi dzimšanas brīdī; samādišan — izteica savu viedokli; vipra — ak,
brāhmani; mahat-gunah — diženas īpašības; tathā — atbilstoši.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Ak, mācītie brāhmani! Tad diženais Dieva
Kunga bhakta Mahārādža Parīkšits sāka valdīt pār pasauli, sekojot
vislabāko divreiz dzimušo brāhmanu norādījumiem. Viņš bija apveltīts ar tām
dižena cilvēka īpašībām, kuras dzimšanas brīdī bija pareģojuši
prasmīgie astrologi.

SKAIDROJUMS

Kad Mahārādža Parīkšits piedzima, prasmīgie astrologi brāhmani pareģoja dažas no viņa īpašībām. Mahārādža Parīkšits izauga, apveltīts ar tām visām, jo bija dižens Dieva Kunga bhakta. Pats galvenais ir kļūt par Kunga bhaktu, un tad attīstās visas labās īpašības, kādas vien vērts iegūt. Mahārādža Parīkšits bija mahābhāgavata jeb augstākā līmeņa bhakta, kurš ne tikai labi pārzināja bhakti zinātni, bet ar saviem pārpasaulīgajiem norādījumiem spēja padarīt par bhaktām arī citus. Tāpēc Mahārādža Parīkšits bija augstākā līmeņa bhakta. Viņš uzklausīja diženus gudros un mācītus brāhmanus, kuri deva padomus, kā saskaņā ar šāstrām pārvaldīt valsti. Šādiem diženiem valdniekiem bija vairāk atbildības nekā mūsdienu vēlētajiem valsts galvām, jo tie klausīja augstām autoritātēm un sekoja Vēdu rakstu norādījumiem. Tad nebija vajadzīgi nepraktiski nejēgas, kas katru dienu izdod jaunus likumus un pēc sava prāta tos atkal un atkal maina kādu savu mērķu labad. Visus likumus jau bija noteikuši tādi diženi gudrie kā Manu, Jagjavalkja, Parāšara un citi atbrīvoti gudrie, un tie bija piemērojami visos laikos un vietās. Tāpēc likumi un noteikumi bija pastāvīgi un tajos nebija trūkumu. Tādiem valdniekiem kā Mahārādžam Parīkšitam bija sava padome, un visi tās locekļi bija vai nu diženi gudrie, vai augstākās kārtas brāhmani. Viņi nesaņēma nekādu algu, un tas arī nebija nepieciešams. Valsts bez kādiem izdevumiem saņēma vislabākos padomus. Padomnieki bija sama-daršī, vienādi pret visiem, gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Viņi neteica, lai valdnieks aizsargā cilvēkus un nogalina nabaga dzīvniekus. Šie padomes locekļi nebija muļķi vai muļķu pārstāvji, kas kopā veidotu muļķu paradīzi. Viņi visi bija sevi apzinājušās dvēseles un lieliski zināja, kā padarīt laimīgas visas valsts dzīvās būtnes gan šajā mūžā, gan arī nākamajā. Viņu filozofija nebija vērsta uz hedonistisku ēšanu, dzeršanu, priecāšanos un baudīšanu. Šie padomnieki bija īsteni filozofi un labi zināja cilvēka dzīves sūtību. Padomnieki, kas atbilda visiem šiem nosacījumiem, deva valdniekam pareizus norādījumus, un valdnieks jeb valsts vadītājs, kas pats bija labs Dieva Kunga bhakta, rūpīgi tiem sekoja, gādādams par valsts labklājību. Mahārādžas Judhišthiras vai Mahārādžas Parīkšita laika valstī bija īstena labklājība, jo neviens nebija nelaimīgs, vai tas būtu cilvēks vai dzīvnieks. Mahārādža Parīkšits bija lielisks valdnieks, un visa pasaules valsts dzīvoja labklājībā.

2. PANTS

sa uttarasja tanajām    upajēma irāvatīm
džanamēdžajādīmš čaturas    tasjām utpādajat sutān

sah — viņš; uttarasja — valdnieka Utaras; tanajām — meitu;
upajēmē — apprecēja; irāvatīm — Irāvati; džanamēdžaja-ādīn — Mahārādžas
Džanamēdžajas vadīti; čaturah — četri; tasjām — viņā; utpādajat — radīja;
sutān — dēlus.

TULKOJUMS

Valdnieks Parīkšits apprecēja valdnieka Utaras meitu, un tai
piedzima četri dēli, no kuriem pirmais bija Mahārādža Džanamēdžaja.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Utara bija Virātas dēls un Mahārādžas Parīkšita tēvocis no mātes puses. Mahārādžas Utaras meita Irāvatī bija Mahārādžas Parīkšita māsīca, un brālēni drīkstēja precēties ar māsīcām, ja viņi nepiederēja vienai un tai pašai gotrai jeb ģimenei. Vediskajās laulībās tika uzsvērts gotras jeb ģimenes svarīgums. Ardžuna arī apprecēja Subhadru, kas bija viņa māsīca no mātes puses.
Džanamēdžaja bija viens no rādžarši valdniekiem; viņš bija slavens Mahārādžas Parīkšita dēls. Džanamēdžajas māti sauca Irāvatī jeb, kā norāda citi Mādravatī. Mahārādžam Džanamēdžajam bija divi dēli Gjātānīka un Šankukarna. Viņš veica vairākas ziedošanas svētceļojumu vietā Kurukšētrā. Mahārādžam Džanamēdžajam bija trīs jaunākie brāļi: Šrutasēna, Ugrasena un Bhīmasena Otrais. Mahārādža Džanamēdžaja iebruka Takšalā (Ajantā) un nolēma atmaksāt par netaisnīgo lāstu, kas bija uzlikts viņa diženajam tēvam Mahārādžam Parīkšitam. Džanamēdžaja sarīkoja lielu ziedošanu Sarpa-jagju, lai iznīcinātu visas čūskas, tai skaitā arī takšaku, kura bija sakodusi viņa tēvu. Pēc daudzu ietekmīgu padievu un gudro lūguma viņam nācās šo lēmumu mainīt. Taču, neskatoties uz to, ka ziedošana tika pārtraukta, valdnieks ar labām dāvanām iepriecināja visus, kas bija ielūgti uz ziedošanu. Šajā ceremonijā piedalījās arī Mahāmuni Vjāsadēva, kurš pats atstāstīja valdniekam notikumus Kurukšētras kaujā. Vēlāk Vjāsadēvas māceklis Vaišampājana pēc sava skolotāja lūguma izstāstīja valdniekam Mahābhāratu. Mahārādža Džanamēdžaja ļoti bēdājās par sava tēva priekšlaicīgo nāvi un, alkdams redzēt tēvu vēlreiz, izteica šo vēlmi dižajam gudrajam Vjāsadēvam. Vjāsadēva to piepildīja. Tēvs parādījās, un Mahārādža Džanamēdžaja ar lielu cieņu un greznību godināja gan savu tēvu, gan Vjāsadēvu. Mahārādža Džanamēdžaja bija pilnīgi apmierināts un deva ļoti daudz dāvanu brāhmaniem, kas bija atnākuši uz ziedošanu.

3. PANTS

ādžahārāšva-mēdhāms trīn    gangājām bhūri-dakšinān
šāradvatam gurum kritvā    dēvā jatrākši-gočarāh

ādžahāra — veica; ašva-mēdhān — zirgu ziedošanas; trīn — trīs;
gangājām — Gangas krastā; bhūri — pietiekami; dakšinān — atalgojumi;
šāradvatam — Kripāčārja; gurum — garīgo skolotāju; kritvā — izvēlējies;
dēvāh — padievi; jatra — kur; akši — acis; gočarāh — redzes lokā.

TULKOJUMS

Izvēlējies par savu garīgo skolotāju Kripāčārju, Mahārādža Parīkšits
Gangas krastā veica trīs zirgu ziedošanas. Visi, kas piedalījās šajās
ziedošanās, tika labi atalgoti, un pat parastie ļaudis tajās varēja redzēt
padievus.

SKAIDROJUMS

Kā redzams no šī panta, augstāko planētu
iedzīvotāji var viegli ceļot no vienas planētas uz otru. Daudzās Bhāgavatamas
vietās mēs varam lasīt, ka debesu padievi mēdza nākt uz zemi, lai
ierastos uz ietekmīgu valdnieku un imperatoru veiktajām ziedošanām.
Arī šajā pantā teikts, ka Mahārādžas Parīkšita rīkotās zirga ziedošanas
laikā, pateicoties šai ceremonijai, citu planētu padievus varēja redzēt
pat parastie ļaudis. Padievi tāpat kā Dievs Kungs ļaudīm gandrīz
nekad nav redzami. Bet, tāpat kā Kungs savā bezcēloņu žēlastībā atnāk,
lai Viņu redzētu arī parastie ļaudis, arī padievi savā žēlastībā parādījās
cilvēkiem. Lai gan debesu būtnes šīs zemes iemītnieku acīm nav
redzamas, Mahārādžas Parīkšita ietekme bija tik liela, ka padievi bija ar
mieru parādīties. Šādu ziedošanu laikā valdnieki mēdza dāsni
apdāvināt ikvienu, gluži kā mākonis lej lietu. Mākonis nav nekas cits kā
pārveidots ūdens jeb, citiem vārdiem sakot, ūdens no zemes pāriet
mākoņos. Arī valdnieku žēlastības dāvanas šādu ziedošanu laikā bija tie
paši no valsts pilsoņiem savāktie nodokļi. Tāpat kā lietus līst pār zemi
ļoti dāsni, pat šķietami vairāk nekā vajadzīgs, arī šādu valdnieku
dotās dāvanas liekas lielākas, nekā pilsoņiem tas vajadzīgs. Apmierinātie
pilsoņi nekad nesacēlās pret valdnieku, tāpēc nebija vajadzīgs mainīt
monarhiju pret kaut ko citu.

Garīgā skolotāja vadība bija vajadzīga pat tādiem valdniekiem kā
Mahārādžam Parīkšitam. Bez šādas vadības pilnveidošanās garīgajā
dzīvē nav iespējama. Garīgajam skolotājam jābūt īstenam, un tam, kas
vēlas apzināties sevi un sasniegt patiesus panākumus, jāmeklē
patvērums pie īstena garīgā skolotāja.

4. PANTS

nidžagrāhaudžasā vīrah    kalim digvidžajē kvačit
nripa-linga-dharam šūdram    ghnantam go-mithunam padā

nidžagrāha — pietiekami sodīja; odžasā — ar drošsirdību; vīrah — varonis;
kalim — Kali, laikmeta saimnieku; digvidžajē — pasaules iekarošanas
ceļā; kvačit — reiz; nripa-linga-dharam — tas, kurš valkā valdnieka
apģērbu; šūdram — zemākā kārta; ghnantam — sitot; go-mithunam — govi un
bulli; padā — pa kāju.

TULKOJUMS

Reiz, dodoties iekarot pasauli, Mahārādža Parīkšits redzēja Kali-jugas
saimnieku, kas bija zemāks par šūdru un kurš, pārģērbies par
valdnieku, sita govs un buļļa kājas. Valdnieks tūlīt notvēra šūdru, lai viņu
pienācīgi sodītu.

SKAIDROJUMS

Valdnieks nedevās iekarot pasauli, lai vairotu savu varenību. Pēc uzkāpšanas tronī Mahārādža Parīkšits devās iekarot pasauli, bet viņš to nedarīja, lai uzbruktu citām valstīm. Parīkšits bija pasaules imperators, un visas mazās valstis jau viņam bija pakļautas. Viņš devās ceļā tāpēc, lai redzētu, vai viss notiek tā, kā tam jābūt dievišķā valstī. Valdnieks ir Dieva Kunga pārstāvis, tāpēc viņam vajag pienācīgi izpildīt Dieva Kunga gribu. Par savas varas vairošanu nevar būt ne runas. Tāpēc, tiklīdz Mahārādža Parīkšits ieraudzīja, ka zemas kārtas cilvēks valdnieka drēbēs sit govij un bullim pa kājām, viņš to tūlīt notvēra un sodīja. Valdnieks nevar pieļaut, ja kāds dara pāri visnozīmīgākajam dzīvniekam — govij; viņš vienmēr rūpējas arī par to, lai pienācīgi tiktu cienīts vissvarīgākais no cilvēkiem — brāhmans. Cilvēciska sabiedrība nozīmē brahmaniskas kultūras attīstību, un, lai tas notiktu, nepieciešams aizsargāt govis. Piens ir brīnumains ēdiens, jo tas satur visus nepieciešamos vitamīnus, kas ļauj cilvēkam psiholoģiskajā ziņā sasniegt kaut ko augstāku. Brahmaniskā kultūra var attīstīties tikai tad, ja cilvēki ir mācīti izkopt skaidrību, un tādēļ ārkārtīgi svarīgs ir ēdiens, kas sagatavots no piena, augļiem un graudiem. Mahārādža Parīkšits bija pārsteigts, redzot, ka melns šūdra, kas apģērbies par valdnieku, sit govi, cilvēku sabiedrībai vissvarīgāko dzīvnieku.
Kali laikmets nozīmē aplamu vadību un strīdus. Un tas viss rodas no tā, ka nekam nederīgi cilvēki ar zemākās kārtas īpašībām un bez augstiem ideāliem nāk pie varas valstī. Tādi cilvēki, nonākot valdnieka postenī, vispirms noteikti sāk iznīcināt govis un brahmanisko kultūru, tādā veidā visu sabiedrību vedot uz elli. Mahārādža Parīkšits bija labi mācīts un saprata, kas ir visas pasaules strīdu pamatcēlonis. Viņš gribēja to iznīcināt jau pašā sākumā.

5. PANTS

šaunaka uvāča

kasja hētor nidžagrāha    kalim digvidžajē nripah
nridēva-čihna-dhrik šūdra-    ko ‘sau gām jah padāhanat
tat kathjatām mahā-bhāga    jadi krišna-kathāšrajam

šaunakah uvāča — Šaunaka Riši sacīja; kasja — kāda; hētoh — iemesla;
nidžagrāha — pienācīgi sodīja; kalim — Kali laikmeta saimnieku;
digvidžajē — pasaules apceļošanas laikā; nripah — valdnieks;
nri-dēva — karalisku cilvēku; čihna-dhrik — apģērbušos kā; šūdrakah — zemāko no
šūdrām; asau — viņš; gām — govi; jah — kurš; padā ahanat — sita ar kāju;
tat — visu to; kathjatām — lūdzu, apraksti; mahā-bhāga — ak, ļoti
veiksmīgais; jadi — ja tomēr; krišna — par Krišnu; kathā-āšrajam — saistīts
ar Viņu.

TULKOJUMS

Šaunaka Riši jautāja: Kāpēc Mahārādža Parīkšits tikai sodīja Kali,
zemāko no šūdrām, kurš, pārģērbies par valdnieku, ar kāju sita govi?
Lūdzu, pastāsti to visu, ja vien tas ir saistīts ar Kungu Krišnu.

SKAIDROJUMS

Šaunaka un pārējie riši bija pārsteigti, dzirdot, ka
dievbijīgais Mahārādža Parīkšits nenogalināja noziedznieku, bet tikai
sodīja viņu. Tas nozīmē, ka tādam dievbijīgam valdniekam, kāds
bija Mahārādža Parīkšits, vajadzēja tūlīt nogalināt vainīgo, kurš ar savām
valdnieka drēbēm tikai krāpa cilvēkus un vēl uzdrīkstējās darīt pāri
vistīrākajam no dzīvniekiem — govij. Tā laika riši nemaz nespēja
iedomāties, ka, attīstoties Kali laikmetam, viszemākie no šūdrām tiks
ievēlēti valdībā un dibinās rūpnieciskas lopkautuves govju nogalināšanai.
Lai gan diženus riši īpaši nesaista jautājumi par šūdrakām, kas krāpj un
dara pāri govīm, viņi tomēr gribēja zināt, vai šis notikums nav saistīts
ar Kungu Krišnu. Riši vēlējās klausīties tikai par Kungu Krišnu, jo viss,
kam sakars ar Krišnu, ir klausīšanās vērts. Bhāgavatamā apskatīti
daudzi socioloģiski, politiski, ekonomiski, kultūras un citi jautājumi, taču
tie visi ir saistīti ar Krišnu, tāpēc ir klausīšanās vērti. Krišna šķīsta visu,
lai kas tas arī būtu. Laicīgajā pasaulē viss ir netīrs, jo viss ir radies no
trijām pasaulīgajām īpašībām. Taču Krišna visu šķīsta.

6. PANTS

athavāsja padāmbhodža-    makaranda-lihām satām
kim anjair asad-ālāpair    ājušo jad asad-vjajah

athavā — citādi; asja — Viņa (Kunga Krišnas);
pada-ambhodža — lotospēdas; makaranda-lihām — to, kuri laiza medu no šādiem lotosziediem;
satām — to, kuriem jāpastāv mūžīgi; kim anjaih — kāda jēga kaut kam
citam; asat — maldīgām; ālāpaih — runām; ājušah — dzīves laika;
jat — kas ir; asat-vjajah — bezjēdzīga dzīves izšķiešana.

TULKOJUMS

Dieva Kunga bhaktas ir pieraduši uzlaizīt Kunga lotospēdu nektāru.
Kāda gan jēga runāt par kaut ko citu un izniekot mūžu?

SKAIDROJUMS

Gan Kungs Krišna, gan Viņa bhaktas atrodas pārpasaulīgajā līmenī, tāpēc sarunas par Kungu Krišnu un Viņa tīrajiem bhaktām ir vienlīdz labas. Kurukšētras kauja ir politikas un diplomātijas pilna, taču tā ir saistīta ar Kungu Krišnu, tāpēc Bhagavad-gīta tiek godināta visā pasaulē. Nav vajadzības izskaust politiku, ekonomiku, socioloģiju utt., kas materiālistiskajiem cilvēkiem ir pasaulīgas. Tīram bhaktam, kurš patiešām ir saistīts ar Dievu Kungu, viss laicīgais ir pārpasaulīgs, ja vien tam ir kāds sakars ar Kungu vai Viņa tīrajiem bhaktām. Mēs esam klausījušies un runājuši par Pāndavu darbību, un tagad apskatām jautājumus, kas saistīti ar Mahārādžu Parīkšitu. Tomēr tam visam ir sakars ar Kungu Šrī Krišnu, tādēļ visi šie jautājumi ir pārpasaulīgi, un tīri bhaktas alkst tos klausīties. Mēs jau to pieminējām, runājot par Bhīšmadēvas lūgšanām.
Mūsu mūžs nav īpaši garš, un nav arī skaidri zināms, kad mums nāksies visu atstāt un pāriet nākamajā pakāpē. Tāpēc mūsu pienākums ir raudzīties, lai dzīvē ne mirklis netiktu izšķiests jautājumos, kas nav saistīti ar Kungu Krišnu. Lai cik patīkams arī būtu konkrētais jautājums, bez saistības ar Krišnu tas nav klausīšanās vērts.
Garīgā planēta Goloka Vrindāvana, Kunga Krišnas mūžīgā mājvieta, pēc apveida atgādina lotoszieda vainagu. Pat tad, kad Kungs atnāk uz jebkuru no laicīgajām planētām, Viņš tur izpauž savu mājvietu tādu, kāda tā ir. Tādējādi Viņa pēdas vienmēr paliek šajā lielajā lotoszieda vainagā. Arī tās ir tik skaistas kā lotoszieds. Tāpēc teikts, ka Kunga Krišnas pēdas ir lotospēdas.
Dzīvā būtne ir mūžīga pēc savas uzbūves. Dzimšanas un nāves atvarā tā ir nonākusi tāpēc, ka saskārusies ar materiālo enerģiju. Kad būtne atbrīvojas no šīs enerģijas, to nekas vairs nesaista un viņa var atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Tiem, kas vēlas dzīvot mūžīgi un nemainīt materiālos ķermeņus, nevajag izšķiest vērtīgo laiku sarunās, kas nav saistītas ar Kungu Krišnu un Viņa bhaktām.

7. PANTS

kšudrājušām nrinām anga    martjānām ritam iččhatām
ihopahūto bhagavān    mritjuh šāmitra-karmani

kšudra — ļoti mazs; ājušām — mūža; nrinām — cilvēku; anga — ak, Sūta
Gosvāmī; martjānām — to, kuriem notiekti nāksies sastapt nāvi;
ritam — mūžīgā dzīve; iččhatām — kas to vēlas; iha — šeit; upahūtah — saukts,
lai atnāk; bhagavān — pārstāvot Kungu; mritjuh — nāves valdnieks
Jamarādža; šāmitra — apstādinot; karmani — darbību.

TULKOJUMS

Ak, Sūta Gosvāmī! Šeit ir tie, kas vēlas atbrīvoties no nāves un sasniegt
mūžīgo dzīvi. Viņi izvairās no nokaušanas, saucot nāves valdnieku
Jamarādžu.

SKAIDROJUMS

Dzīvā būtne, attīstoties no dzīvnieka līmeņa līdz
cilvēka līmenim, kas ir augstāks, un pakāpeniski iegūstot aizvien vairāk
saprāta, sāk vēlēties atbrīvi no nāves ķetnām. Mūsdienu zinātnieki
cenšas izvairīties no nāves, attīstot fiziskās un ķīmiskās zināšanas, bet, ak
vai, nāves valdnieks Jamarādža ir tik ļauns, ka nesaudzē arī pašu
zinātnieku dzīvību. Zinātnieks, kurš izvirza teoriju par nāves apturēšanu ar
zinātnes palīdzību, pats kļūst par nāves upuri, kad viņu pie sevis sauc
Jamarādža. Kāda var būt runa par nāves apturēšanu, ja neviens nespēj
pagarināt īso mūžu pat par mirkli. Jamarādža nesaudzīgi nogalina visus,
un vienīgā cerība, kā to apturēt, ir aicināt viņu klausīties un daudzināt
Dieva Kunga svēto vārdu. Jamarādža ir dižens Kunga bhakta, un viņam
patīk, ja tīri bhaktas, kas pastāvīgi garīgi kalpo Kungam, aicina viņu
uz kīrtanām un ziedošanām. Tāpēc dižie gudrie, kurus vadīja Šaunaka
un citi, aicināja Jamarādžu uz ziedošanu Naimišāranjā. Tas bija svētīgi
tiem, kas nevēlējās mirt.

8. PANTS

na kaščin mrijatē tāvad    jāvad āsta ihāntakah
ētad-artham hi bhagavān    āhūtah paramaršibhih
aho nri-lokē pījēta    hari-līlāmritam vačah

na — ne; kaščit — kāds; mrijatē — mirs; tāvat — tikmēr; jāvat — kamēr;
āstē — ir; iha — šeit; antakah — kas rada mūža galu; ētat — šis;
artham — iemesls; hi — noteikti; bhagavān — Kunga pārstāvi; āhūtah — ielūdza;
parama-rišibhih — diženie gudrie; aho — ak, vai; nri-lokē — cilvēku
sabiedrībā; pījēta — lai tie dzer; hari-līlā — Dieva Kunga pārpasaulīgās
spēles; amritam — mūžīgās dzīves nektāru; vačah — stāstus.

TULKOJUMS

Kamēr vien Jamarādža, kurš visiem atnes nāvi, ir šeit, neviens nemirs.
Diženie gudrie ir uzaicinājuši nāves valdnieku Jamarādžu, kurš ir
Dieva Kunga pārstāvis. Dzīvajām būtnēm, kuras viņš satvēris, jāizmanto
iespēja uzklausīt Dieva Kunga pārpasaulīgo spēļu stāstu nemirstības
nektāru.

SKAIDROJUMS

Nevienam cilvēkam nepatīk nāve, bet neviens arī
nezina, kā no tās atbrīvoties. Visdrošākās zāles pret nāvi ir pastāvīgi
klausīties Dieva Kunga nektārsaldās spēles tādā veidā, kā tās
atstāstītas Šrīmad Bhāgavatamā. Tāpēc šajā pantā visiem cilvēkiem, kas vēlas
atbrīvoties no nāves, ieteikts dzīvot tā, kā mācīja Šaunakas vadītie riši.

9. PANTS

mandasja manda-pragjasja    vajo mandājušaš ča vai
nidrajā hrijatē naktam    divā ča vjartha-karmabhih

mandasja — slinku; manda — vāja; pragjasja — saprāta; vajah — laiks;
manda — īss; ājušah — mūža; ča — un; vai — tieši; nidrajā — guļot;
hrijatē — aiziet; naktam — nakts; divā — diena; ča — arī;
vjartha — bezjēdzīgu; karmabhih — darbību.

TULKOJUMS

Slinki cilvēki ar vāju saprātu un īsu mūžu pavada nakti guļot, bet
dienu, bezjēdzīgi darbojoties.

SKAIDROJUMS

Tie, kas nav visai saprātīgi, nezina cilvēka mūža
īsto vērtību. Daba dzīvajai būtnei pastāvīgi uzspiež stingrus likumus, kas
rada ciešanas, taču cilvēka veidols ir īpaša materiālās dabas dāvana. Tā
ir iespēja sasniegt dzīvē visaugstāko, t. i., izkļūt no atkārtotas
dzimšanas un nāves pinekļiem. Saprātīgie izmanto šo svarīgo dāvanu un
visiem spēkiem cenšas izrauties no pinekļiem. Turpretī nesaprātīgie ir
slinki un nespēj novērtēt cilvēciskā ķermeņa dāvanu, kas dod iespēju
atbrīvoties no materiālajām važām. Viņi vairāk domā par tā saucamo
ekonomisko attīstību un visu dzīvi smagi strādā, lai sagādātu baudu
laicīgā ķermeņa jutekļiem. Jutekļu baudas pēc dabas likumiem ir
pieejamas arī zemākajiem dzīvniekiem, un tāpēc arī cilvēkam saskaņā ar
pagājušo un tagadējo dzīvi ir dots noteikts jutekļu baudas daudzums.
Bet mums ir jācenšas saprast, ka jutekļu bauda nav cilvēka dzīves
augstākais mērķis. Šajā pantā teikts, ka dienas laikā ļaudis bezjēdzīgi
strādā, jo viņu vienīgais mērķis ir jutekļu baudas. Šādu darbību vislabāk
var redzēt lielajās pilsētās un industriālajos centros. Cilvēks ar saviem
spēkiem rada tik daudz ko, taču tas viss domāts jutekļu baudām, nevis
izkļūšanai no materiālajām važām. Pa dienu smagi strādājis,
nogurušais cilvēks naktī vai nu guļ, vai nodarbojas ar dzimumdzīvi. Tāds ir ne
visai saprātīgo cilvēku dzīves veids materiālistiskajā civilizācijā. Tāpēc
viņi pantā nosaukti par slinkiem un nelaimīgiem ļaudīm, kuru mūžs
ir īss.

10. PANTS

sūta uvāča

jadā parīkšit kuru-džāngalē ‘vasat
    kalim pravištam nidža-čakravartitē
nišamja vārtām anatiprijām tatah
    šarāsanam samjuga-šaundir ādadē

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; jadā — kad; parīkšit — Mahārādža
Parīkšits; kuru-džāngalē — Kuru impērijas galvaspilsētā; avasat — bija;
kalim — Kali laikmeta pazīmes; pravištam — iegāja;
nidža-čakravartitē — viņa pārziņā; nišamja — tā dzirdot; vārtām — jaunumus;
anati-prijām — ne īpaši patīkamos; tatah — pēc tam; šarāsanam — bultas un loku;
samjuga — izmantojot iespēju; šaundih — karadarbību; ādadē — uzsāka.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Kad Mahārādža Parīkšits dzīvoja Kuru impērijas
galvaspilsētā, viņa valstī sāka parādīties Kali laikmeta pazīmes.
Uzzinājis par to, Mahārādža Parīkšits nodomāja, ka tas nav visai patīkami.
Tomēr tā bija izdevība cīnīties. Viņš paņēma loku, bultas, un
sagatavojās kaujai.

SKAIDROJUMS

Mahārādžas Parīkšita valsts pārvalde bija tik laba, ka viņš varēja mierīgi uzturēties savā galvaspilsētā. Taču Mahārādža saņēma vēstis, ka Kali laikmeta pazīmes jau parādījušās viņa valstī, un viņam tas nepatika. Kādas tās ir? Šīs pazīmes ir: (1) neatļauti sakari ar sievietēm, (2) gaļas ēšana, (3) apreibināšanās, (4) aizraušanās ar azarta spēlēm. Kali laikmets burtiski nozīmē «strīdu laikmets», un iepriekš minētās pazīmes sabiedrībā ir visu strīdu pamatcēlonis. Mahārādža Parīkšits uzzināja, ka dažos valsts cilvēkos tās jau parādījušās, un tūlīt gribēja cīnīties pret šiem nemiera cēloņiem. Tas nozīmē, ka vismaz līdz Mahārādžas Parīkšita valdīšanas laikam sabiedrība Kali laikmeta pazīmes gandrīz nepazina, un, līdzko tās nedaudz parādījās, Mahārādža gribēja šīs pazīmes iznīcināt. No vienas puses, šīs vēstis nebija patīkamas, bet, no otras puses, tā bija iespēja cīnīties. Karot ar mazākām valstīm nebija vajadzības, jo visi mierīgi dzīvoja viņa pakļautībā, bet Kali-jugas nelieši deva iespēju izpausties Mahārādžas Parīkšita kaujas garam. Labs valdnieks kšatrijs vienmēr priecājas par iespēju cīnīties, tāpat kā sportists priecājas par izdevību piedalīties sacensībās. Nav pareizi teikt, ka Kali laikmetā šīs pazīmes ir neizbēgamas. Pretējā gadījumā nebūtu jēgas pret tām cīnīties. Tādus uzskatus pauž slinki un nelaimīgi cilvēki. Lietainajā gadalaikā noteikti līst, tomēr cilvēki rūpējas, lai aizsargātos no lietus. Arī Kali laikmetā iepriekšminētās pazīmes noteikti parādās sabiedriskajā dzīvē, taču valsts pienākums ir aizsargāt pilsoņus no strīdu laikmeta pārstāvju ietekmes. Mahārādža Parīkšits gribēja sodīt neliešus, kas sevī nesa Kali pazīmes, un tādējādi glābt nevainīgos pilsoņus, kuri sekoja reliģijai un bija tīri. Šāda pilsoņu aizsargāšana ir valdnieka pienākums, un Mahārādža Parīkšits, gatavodamies cīņai, rīkojās pareizi.

11. PANTS

svalankritam šjāma-turanga-jodžitam
    ratham mrigēndra-dhvadžam āšritah purāt
vrito rathāšva-dvipapatti-juktajā
    sva-sēnajā digvidžajāja nirgatah

su-alankritam — ļoti labi izgreznoti; šjāma — melni; turanga — zirgi;
jodžitam — jūgti; ratham — rati; mriga-indra — lauva; dhvadžam — karogā;
āšritah — aizsardzībā; purāt — no galvaspilsētas; vritah — apkārt;
ratha — kaujas ratu vadītāji; ašva — kavalērija; dvipapatti — ziloņi;
juktajā — tā apgādāts; sva-sēnajā — kopā ar kājniekiem; digvidžajāja — lai
uzvarētu; nirgatah — izgāja.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits sēdēja kaujas ratos, kurus vilka melni zirgi. Viņa
karogā bija attēlots lauva. Tā greznots, viņš kopā ar citiem kaujas
ratu vadītājiem, jātniekiem, ziloņiem un kājniekiem atstāja
galvaspilsētu, lai gūtu uzvaru visās debesu pusēs.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Parīkšits atšķiras no sava vectēva
Ardžunas ar to, ka viņa zirgi bija nevis balti, bet melni. Parīkšita karogā bija
attēlots lauva, bet vectēva karogā — Hanumānjī. Mahārādžu Parīkšitu
pavadīja izgreznoti kaujas rati, kavalērija, ziloņi un kājnieki, un šāds
karalisks gājiens bija ne vien skaists, bet arī liecināja par civilizāciju,
uz kuru bija patīkami skatīties pat karā.

12. PANTS

bhadrāšvam kētumālam ča    bhāratam čottarān kurūn
kimpurušādīni varšāni    vidžitja džagrihē balim

bhadrāšvam — Bhadrāšva; kētumālam — Ketumāla; ča — arī;
bhāratam — Bhārata; ča — un; uttarān — ziemeļu valstis; kurūn — Kuru dinastijas
valsts; kimpuruša-ādīni — valsts, kas atrodas uz ziemeļiem no
Himalajiem; varšāni — zemes daļas; vidžitja — uzvarot; džagrihē — ievāca;
balim — spēku.

TULKOJUMS

Tad Mahārādža Parīkšits uzvarēja visas zemes daļas — Bhadrāšvu,
Ketumālu, Bhāratu, ziemeļu Kuru, Kimpurušu u.c. — un ievāca meslus
no to valdniekiem.

SKAIDROJUMS

Bhadrāšva ir zemes daļa Meru Parvatas tuvumā, un tā plešas no Gandha-mādanas Parvatas līdz sālsūdens okeānam. Šī varša aprakstīta Mahābhāratā (Bhīšma-parva 7.14.–18.). Sandžaja par to stāstīja Dhritarāštram.
Mahārādža Judhišthira bija iekarojis arī šo varšu, un tā tika iekļauta impērijā. Vectēvs jau bija padarījis Mahārādžu Parīkšitu par visu savu pārvaldīto zemju imperatoru, tomēr šī brauciena laikā Parīkšitam vajadzēja pierādīt savu pārākumu pār citiem, lai varētu ievākt nodokļus.
Kētumāla: Septiņi okeāni sadala zemi septiņās dvīpās, un vidējā dvīpa, Džambūdvīpa, sastāv no deviņām varšām jeb daļām, ko vienu no otras atdala augsti kalni. Bhārata-varša ir viena no minētajām deviņām varšām, un Ketumāla ir vēl viena no šīm varšām. Ir teikts, ka Ketumālas sievietes ir ārkārtīgi skaistas. Šo daļu iekaroja arī Ardžuna. Ketumāla ir aprakstīta Mahābhāratā (Sabhā-parva 28.6.).
Ir teikts, ka šī pasaules daļa atrodas Meru Parvatas rietumu pusē un ka tās iedzīvotāji ir dzīvojuši ļoti ilgu mūžu, līdz pat desmit tūkstoš gadiem (Bhīšma-parva 6.31.). Šīs zemes daļas ļaudis ir ar zeltainu ādas krāsu, un sievietes atgādina debesu eņģeļus. Ketumālas iedzīvotājus neskar nekādas slimības un bēdas.
Bhārata-varša: Šī pasaules daļa arī ir viena no deviņām Džambūdvīpas varšām. Bhārata-varša aprakstīta Mahābhāratā (Bhīšma-parvas 9. un 10. nodaļa).
Džambūdvīpas vidū atrodas Ilāvrita-varša, un uz dienvidiem no Ilāvrita-varšas ir Hari-varša. Šīs varšas aprakstītas Mahābhāratā (Sabhā-parva 28.7.–8.). Tur teikts:
nagarāmš ča vanāmš čaiva nadīš ča vimalodakāh
purušān dēva-kalpāmš ča nārīš ča prija-daršanāh

adrišta-pūrvān subhagān sa dadarša dhanandžajah
sadanāni ča šubhrāni nārīš čāpsarasām nibhāh

Šajos pantos norādīts, ka abu šo varšu sievietes ir ļoti skaistas, un dažas pat līdzinās apsarām, debesu sievietēm.
Utarakuru: Saskaņā ar vēdisko ģeogrāfiju pašus Džambūdvīpas ziemeļus sauc par Utarakuru-varšu. Tai apkārt no trijām pusēm ir sālsūdens okeāns, un no Hiranmaja-varšas Utarakuru atdala Šringavānas kalns.
Kimpuruša-varša: Ir teikts, ka tā atrodas uz ziemeļiem no lielā Himalaju kalna, kas ir astoņdesmit tūkstošus jūdžu garš un tikpat augsts, un sešpadsmit tūkstoš jūdzes plats. Arī šīs pasaules daļas savā laikā iekaroja Ardžuna (Sabhā-parva 28.1.–2.). Kimpurušas ir Dakšas meitas pēcnācēji. Kad Mahārādža Judhišthira rīkoja zirga ziedošanas jagju, tajā piedalījās arī šo valstu iedzīvotāji un maksāja nodevas imperatoram. Šo pasaules daļu sauc par Kimpuruša-varšu jeb reizēm par Himalaju apgabalu (Himavati). Ir teikts, ka Šukadēva Gosvāmī piedzima šajos Himalaju apgabalos un pēc tam, šķērsojis Himalaju valstis, nonāca Bhārata-varšā.
Citiem vārdiem sakot, Mahārādža Parīkšits iekaroja visu pasauli. Viņam pakļāvās visi kontinenti, kas atrodas gar jūrām un okeāniem visos virzienos, t.i., zemes austrumu, rietumu, ziemeļu un dienvidu daļas.

13.–15. PANTS

tatra tatropašrinvānah    sva-pūrvēšām mahātmanām
pragījamānam ča jašah    krišna-māhātmja-sūčakam
 
ātmānam ča paritrātam    ašvatthāmno ‘stra-tēdžasah
snēham ča vrišni-pārthānām    tēšām bhaktim ča kēšavē
 
tēbhjah parama-santuštah    prītj-udždžrimbhita-ločanah
mahā-dhanāni vāsāmsi    dadau hārān mahā-manāh

tatra tatra — visur, kur valdnieks devās; upašrinvānah — viņš pastāvīgi
dzirdēja; sva-pūrvēšām — par saviem priekštečiem;
mahā-ātmanām — kuri visi bija diženi Dieva Kunga bhaktas; pragījamānam — tiem, kas
tā uzrunāja; ča — arī; jašah — slava; krišna — Kunga Krišnas;
māhātmja — slavenie darbi; sūčakam — norādot; ātmānam — viņa paša; ča — arī;
paritrātam — glābts; ašvatthāmnah — no Ašvathāmas; astra — ieroča;
tēdžasah — varenajiem stariem; snēham — mīlestība; ča — arī;
vrišni-pārthānām — starp Vrišni un Prithas pēcnācējiem; tēšām — tiem visiem;
bhaktimbhakti; ča — arī; kēšavē — pret Kungu Krišnu;
tēbhjah — tiem; parama — ļoti; santuštah — priecīgs; prīti — patika;
udždžrimbhita — priekā atvērtas; ločanah — tam, kuram ir tādas acis;
mahā-dhanāni — vērtīgas bagātības; vāsāmsi — drēbes; dadau — deva;
hārān — kaklarotu; mahā-manāh — kam ir plašs skatījums.

TULKOJUMS

Visur, kur vien valdnieks devās, viņš dzirdēja, kā ļaudis apdzied
viņa diženos priekštečus, kas bija Dieva Kunga bhaktas, kā arī Kunga
Krišnas varenos darbus. Valdnieks klausījās arī par to, kā Kungs viņu
pašu aizsargāja no varenā Ašvathāmas ieroča karstuma. Ļaudis
runāja par lielo mīlestību starp Vrišni pēctečiem un Prithas pēcnācējiem,
lielajiem Kunga Kēšavas bhaktām. Valdniekam slavas apdziedāšana
ļoti patika, un viņš apmierinājumā iepleta acis. Mahārādža Parīkšits bija
augstsirdīgs un ar prieku dāvināja dziedātājiem vērtīgas kaklarotas un
drēbes.

SKAIDROJUMS

Valdniekus un augstas valsts personības parasti sagaida ar apsveikuma runām. Tas tiek darīts kopš neatminamiem laikiem, un, tā kā Mahārādža Parīkšits arī bija viens no pazīstamajiem pasaules imperatoriem, viņš, apmeklējot dažādas pasaules daļas, tika sagaidīts ar laipnām uzrunām. Šajos gadījumos tika runāts par Krišnu, kas nozīmē runāt par Kungu un par Viņa mūžīgajiem bhaktām, tāpat kā pieminēt valdnieku nozīmē runāt par viņu un tā tuvajiem pavadoņiem.
Krišna nav šķirams no Viņa tuvajiem bhaktām, tāpēc cildināt bhaktu nozīmē slavināt arī Kungu, un otrādi. Mahārādžam Parīkšitam nebūtu paticis klausīties savu priekšteču Mahārādžas Judhišthiras un Ardžunas slavināšanu, ja viņu rīcība nebūtu saistīta ar Kunga Krišnas darbību. Dievs Kungs atnāk galvenokārt tāpēc, lai atpestītu savus bhaktas (paritrānāja sādhūnām). Bhaktas slavenus dara Dieva Kunga klātbūtne, jo viņi ne mirkli nevar nodzīvot bez Kunga un Viņa dažādajām enerģijām. Dievs Kungs ir kopā ar bhaktu savā darbībā un slavā, tāpēc Mahārādža Parīkšits juta Kunga klātbūtni, kad Kungs tika godināts par Viņa darbību, īpaši par to, ka bija izglābis Mahārādžu Parīkšitu jau mātes klēpī. Kunga bhaktas nekad nenonāk briesmās, bet materiālajā pasaulē, kur briesmas draud uz katra soļa, viņi šķietami nokļūst bīstamā stāvoklī, no kura Kungs tos izglābj, par ko Viņš tiek godināts. Kungu Krišnu neviens necildinātu par Bhagavad-gītas teikšanu, ja tādi Viņa bhaktas kā Pāndavi nebūtu spiesti iesaistīties Kurukšētras kaujā. Visi šie Dieva Kunga darbi tika pieminēti svinīgajā uzrunā, un Mahārādža Parīkšits ļoti apmierināts apdāvināja teicējus. Atšķirība starp apsveikuma runām mūsdienās un tajos laikos ir tā, ka toreiz šīs uzrunas tika veltītas tādām personībām kā Mahārādža Parīkšits. Agrāk šajās uzrunās tika minēti daudzi cilvēki un notikumi un teicēji tika labi atalgoti, turpretī mūsdienu svinīgajās runās ne vienmēr tiek teikta patiesība. Tās ir domātas, lai izpatiktu cilvēkam, kas atrodas augstā postenī, un bieži vien tās satur lišķīgus melus. Un nabaga sagaidāmais reti kad atalgo šo runu teicējus.

16. PANTS

sārathja-pārašada-sēvana-sakhja-dautja-
    vīrāsanānugamana-stavana-pranāmān
snigdhēšu pāndušu džagat-pranatim ča višnor
    bhaktim karoti nri-patiš čaranāravindē

sārathja — kļūšana par kaujas ratu vadītāju; pārašada — kļūšana par
Rādžasūjas ziedošanas sapulces vadītāju; sēvana — pastāvīgi nodarbinot
prātu kalpošanā Kungam; sakhja — domāt par Kungu kā par
draugu; dautja — kļūšana par vēstnesi; vīra-āsana — kļūšana par
naktssargu ar izvilktu zobenu; anugamana — sekošana pēdās;
stavana — lūgšana; pranāmān — noliekšanās; snigdhēšu — to priekšā, kuri pakļaujas
Dieva Kunga gribai; pāndušu — Pāndu dēliem; džagat — Visuma;
pranatim — kam pakļaujas; ča — un; višnoh — Višnu; bhaktimbhakti;
karoti — dara; nri-patih — valdnieks; čarana-aravindē — Viņa lotospēdām.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits dzirdēja, ka Kungs Krišna [Višnu], kuram
pakļaujas visi, savā bezcēloņu žēlastībā dažādos veidos kalpoja pakļāvīgajiem
Pāndu dēliem, kļūstot gan par kaujas ratu vadītāju, gan par vadoni,
vēstnesi, draugu, naktssargu utt., kā Pāndavi to gribēja, klausīdams
viņiem gluži kā kalps un noliekdamies viņu priekšā kā tas, kurš ir gados
jaunāks. Kad Mahārādža Parīkšits to dzirdēja, viņu pildīja bhakti pret
Kunga lotospēdām.

SKAIDROJUMS

Tādiem tīriem bhaktām kā Pāndavi Kungs Krišna ir
viss. Kungs viņiem bija gan Visaugstais Kungs, gan garīgais skolotājs,
gan pielūdzamā Dievība, vadītājs, kaujas ratu braucējs, draugs, kalps,
vēstnesis un viss, ko vien var iedomāties. Tādā veidā Kungs atbildēja
uz Pāndavu jūtām. Mahārādža Parīkšits bija tīrs Kunga bhakta un
spēja novērtēt Kunga pārpasaulīgo jūtu apmaiņu ar saviem bhaktām, un
viņu pašu pilnīgi pārņēma domas par Dieva Kunga darbību. Tas, kurš
spēj saprast, cik svarīgas ir Dieva Kunga attiecības ar tīrajiem
bhaktām, var sasniegt atbrīvi. Šīs attiecības var likties līdzīgas parastām
cilvēku attiecībām, bet tas, kurš tās patiesībā iepazīst, tūlīt var atgriezties
mājās, atpakaļ pie Dieva. Pāndavi tik ļoti pakļāvās Kunga gribai, ka
varēja ziedot visus spēkus, lai kalpotu Viņam, un ar šādu tīru
apņēmību viņi no Kunga varēja saņemt jebkāda veida žēlastību.

17. PANTS

tasjaivam vartamānasja    pūrvēšām vrittim anvaham
nātidūrē kilāščarjam    jad āsīt tan nibodha mē

tasja — Mahārādžas Parīkšita; ēvam — tā; vartamānasja — gremdējoties
tādās domās; pūrvēšām — par priekštečiem; vrittim — labu
nodarbošanos; anvaham — dienu pēc dienas; na — ne; ati-dūrē — tālu no;
kila — patiešām; āščarjam — pārsteidzoši; jat — tas; āsīt — bija; tat — kas;
nibodha — zināt; — no manis.

TULKOJUMS

Tagad paklausieties, kas notika, kamēr Mahārādža Parīkšits pavadīja
laiku, klausoties par savu priekšteču labajiem darbiem un
gremdējoties domās par tiem.

18. PANTS

dharmah padaikēna čaran    viččhājām upalabhja gām
priččhati smāšru-vadanām    vivatsām iva mātaram

dharmah — reliģisko principu personība; padā — kāja; ēkēna — tikai uz
vienas; čaran — klejojot; viččhājām — bēdu pārņemts;
upalabhja — saticis; gām — govi; priččhati sma — jautāja; ašru-vadanām — asarām acīs;
vivatsām — kas zaudējusi savus pēcnācējus; iva — kā; mātaram — māte.

TULKOJUMS

Reliģisko principu personība Dharma buļļa izskatā klejoja pa pasauli.
Viņš satika zemes personību, kas bija pieņēmusi govs izskatu. Govs
likās bēdīga kā māte, kas zaudējusi bērnu. No acīm viņai ritēja asaras,
un viss tās skaistums bija zudis. Dharma sāka izjautāt zemi.

SKAIDROJUMS

Bullis simbolizē morāles principus, bet govs pārstāv
zemi. Kad bullis un govs ir priecīgi, tad priecīgi ir arī pasaules ļaudis.
Tas ir tādēļ, ka bullis palīdz paveikt lauku darbus un izaudzēt
graudus, bet govs dod pienu, kas barības vērtības ziņā ir īsts brīnums.
Tāpēc cilvēku sabiedrība ļoti rūpējas par šiem nozīmīgajiem dzīvniekiem
un gādā, lai tie būtu priecīgi. Tagad, Kali laikmetā, buļļi un govis tiek
nokauti un kļūst par barību cilvēkiem, kas neko nezina par
brahmanisko kultūru. Buļļus un govis var aizsargāt par svētību visai sabiedrībai,
vienkārši izplatot brahmanisko kultūru, kas ir augstākā un pilnīgākā
no visām kultūrām. Tai attīstoties, sabiedrībā tiek uzturēta vajadzīgā
morāle un bez īpašām pūlēm tiek sasniegts miers un labklājība. Šai
kultūrai pagrimstot, cilvēki sāk slikti izturēties pret govīm un buļļiem,
un tas noved pie darbības, kuras pazīmes minētas nākamajos pantos.

19. PANTS

dharma uvāča

kaččid bhadrē ‘nāmajam ātmanas tē
    viččhājāsi mlājatēšan mukhēna
ālakšajē bhavatīm antarādhim
    dūrē bandhum šočasi kančanāmba

dharmah uvāča — Dharma jautāja; kaččit — vai; bhadrē — kundze;
anāmajam — sveika un vesela; ātmanah — pati; — tev; viččhājā
asi
— izskaties bēdu ēnas klāta; mlājatā — kas aptumšo; īšat — mazliet;
mukhēna — ar seju; ālakšajē — tu izskaties; bhavatīm — pati;
antarādhim — kāda iekšēja slimība; dūrē — tālu; bandhum — draugu; šočasi — domā
par; kančana — kādu; amba — ak, māte.

TULKOJUMS

Dharma [buļļa izskatā] jautāja: Kundze, vai tu neesi sveika un
vesela? Kādēļ tevi klāj bēdu ēna? Kaut kas aptumšo tavu vaigu. Vai tevi
moka kāda iekšēja slimība, vai arī tu domā par kādu radinieku, kurš
ir tālu projām?

SKAIDROJUMS

Ļaudis Kali laikmetā vienmēr par kaut ko raizējas.
Visi ar kaut ko slimo. No šī laikmeta cilvēku sejām var nolasīt viņu
garastāvokli. Visi skumst par radiniekiem, kas ir tālu projām. Īpaša Kali
laikmeta pazīme ir tā, ka neviena ģimene nevar dzīvot kopā. Lai
nopelnītu maizi, tēvs dzīvo tālu no dēla, sieva dzīvo tālu no vīra utt.
Ļaudis cieš no iekšējām slimībām, ir šķirti no tuviem un dārgiem cilvēkiem
un raizējas par sava stāvokļa saglabāšanu. Tie ir tikai daži iemesli, kas
šī laikmeta cilvēkus aizvien padara nelaimīgus.

20. PANTS

pādair njūnam šočasi maika-pādam
    ātmānam vā vrišalair bhokšjamānam
āho surādīn hrita-jagja-bhāgān
    pradžā uta svin maghavatj avaršati

pādaih — ar trijām kājām; njūnam — samazinājies; šočasi — ja tu
bēdājies par to; — man; ēka-pādam — tikai viena kāja;
ātmānam — paša ķermenim; — vai; vrišalaih — nelikumīgo gaļas ēdāju;
bhokšjamānam — izmantots; āhoh — ziedošanā; sura-ādīn — autoritatīviem
padieviem; hrita-jagja — bez ziedojumu; bhāgān — daļas; pradžāh — dzīvās
būtnes; uta — pieaugot; svit — vai; maghavati — badā un trūkumā;
avaršati — tāpēc, ka nav lietus.

TULKOJUMS

Es esmu zaudējis trīs kājas un tagad stāvu uz vienas. Vai tu bēdājies
tādēļ? Vai tu raizējies par to, ka tagad tevi izmantos nelikumīgie gaļas
ēdāji? Vai arī tu sēro par to, ka padievi palikuši bez savas ziedojumu
daļas, jo ziedošanas vairs netiek rīkotas? Vai arī tu skumsti par
dzīvajām būtnēm, kas cieš no bada un sausuma?

SKAIDROJUMS

Attīstoties Kali laikmetam, īpaši samazinās četri tikumi, t.i., mūža garums, žēlastība, atmiņas spēja un morāle jeb reliģijas principi. Tā kā trīs ceturtdaļas no Dharmas jeb reliģijas principiem bija zaudētas, simboliskais bullis stāvēja uz vienas kājas. Kad trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju kļūst bezdievīgi, dzīvnieki nonāk briesmīgā stāvoklī. Kali laikmeta bezdievīgās civilizācijas radīs daudz tā saucamo reliģijas biedrību, kuras tieši vai netieši izaicinās Dieva Personību. Un šīs bezdievīgās biedrības neļaus dzīvot saprātīgākajiem cilvēkiem. Sabiedrību var iedalīt atbilstoši tam, kā cilvēki tic Dieva Augstākajai Personībai. Augstākā līmeņa ticīgie ir vaišnavi un brāhmani, tad seko kšatriji, vaišjas, šūdras, tad mlēčhas un javanas, un visbeidzot čandāli. Cilvēcīguma pagrimums sākas ar mlēčhām, bet čandāli jau ir visdziļākajā pagrimumā. Visi šie Vēdu rakstu termini nekādā gadījumā nav domāti kādas kopienas vai dzimtas apzīmēšanai. Tās ir dažādas vispārīgas cilvēku īpašības. Nevar būt ne runas par kaut kādām tiesībām, ko dod dzimšana vai kopiena. Attiecīgās īpašības cilvēks var iegūt ar savām pūlēm, un tā vaišnava dēls var kļūt par mlēčhu, un čandāla dēls var pacelties augstāk par brāhmanu, un viss ir atkarīgs no tā, cik tuvas ir cilvēka attiecības ar Visaugsto Kungu.
Gaļas ēdājus parasti sauc par mlēčhām. Taču ne visi gaļas ēdāji ir mlēčhas. Tie, kas izmanto gaļu saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, nav mlēčhas, bet tie, kas ēd gaļu bez jebkādiem ierobežojumiem, ir mlēčhas. Raksti aizliedz lietot liellopu gaļu, un Vēdu sekotāji īpaši aizsargā buļļus un govis. Taču Kali laikmetā cilvēki izmanto buļļus un govis, kā viņiem patīk, tādējādi radot visdažādākās ciešanas.
Šī laikmeta cilvēki neveiks nekādas ziedošanas. Mlēčhām ziedošanas rūp visai maz, lai gan tās ir būtiskas tiem, kas vēlas materiālās jutekļu baudas. Bhagavad-gītā norādīts, ka noteikti jāveic ziedošanas (Bg.3.14.–16.).
Dzīvās būtnes pasaulē laidis radītājs Brahma, un, lai tās varētu iet uz priekšu pa ceļu pretī Dievam, viņš ir izveidojis arī ziedošanas. Dzīvās būtnes pārtiek no graudiem un dārzeņiem, kas dod ķermeņa dzīvības spēku asins un sēklas izskatā, bet no asinīm un sēklas viena dzīvā būtne spēj radīt nākamo dzīvo būtni. Graudi, zāle utt. var augt, ja līst lietus, bet lietus līst, kā nākas, ja tiek veiktas svētajos rakstos ieteiktās ziedošanas. Šos ziedošanas rituālus iesaka veikt Vēdas: Sāmavēda, Jadžurvēda, Rigvēda un Atharvavēda. Manu-smriti teikts, ka ar ziedojumiem uz uguns altāra tiek iepriecināts Saules dievs. Viņš no jūras savāc nepieciešamo ūdens daudzumu, no kā rodas mākoņi, un tā līst lietus. Ja nolijis vajadzīgais ūdens daudzums, izaug pietiekami daudz graudu gan cilvēkiem, gan visiem dzīvniekiem, un dzīvajām būtnēm atkal ir spēks pilnveidoties. Taču mlēčhas plāno būvēt lopkautuves, lai nogalinātu buļļus, govis un citus dzīvniekus, un domā, ka labklājību viņiem sagādās rūpnīcu skaita palielināšana un dzīvnieku gaļas pārtika. Viņi nedomā par ziedošanām un graudiem. Tomēr pat dzīvniekiem nepieciešama zāle un dārzeņi, jo bez tiem dzīvnieki nespēj iztikt. Lai šī zāle izaugtu, vajadzīgs noteikts lietus daudzums. Tāpēc arī mlēčhas galu galā ir atkarīgi no Saules dieva, Indras, Čandras un tamlīdzīgu padievu žēlastības, un šie padievi jāiepriecina ar ziedošanām.
Kā jau vairākas reizes esam teikuši, materiālā pasaule ir sava veida cietums. Padievi ir Dieva Kunga kalpi, kas gādā par cietuma uzturēšanu. Padievi vēlas, lai dumpīgās dzīvās būtnes, kas vēlas dzīvot bez ticības, pakāpeniski pievērstos Dievam Kungam un Viņa augstākajai varai. Tādēļ raksti iesaka ziedošanas.
Materiālisti vēlas smagi strādāt un saņemt augļus, lai varētu jutekliski baudīt. Tāpēc viņi dzīvē ik uz soļa pastrādā daudzus grēkus. Turpretī tie, kas apzināti nodarbojas ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, stāv pāri visiem grēkiem un tikumiem. Viņu darbību neskar triju materiālās dabas īpašību sārņi. Bhaktām nav nepieciešams veikt rakstos noteiktās ziedošanas, jo visa viņu dzīve ir ziedošana. Taču tiem, kas auglīgi darbojas, lai gūtu jutekliskas baudas, ir jāveic noteiktās ziedošanas, jo tas ir vienīgais veids, kā atbrīvoties no izdarīto grēku sekām. Ziedošana ir paņēmiens, kas ļauj atbrīvoties no uzkrātajiem grēkiem. Padievi priecājas par ziedošanām tāpat, kā cietumsargi priecājas, ja cietumnieki kļūst paklausīgi. Taču Kungs Čaitanja ieteica tikai vienu jagju jeb ziedošanu — sankīrtana-jagju jeb Harē Krišna daudzināšanu, kurā var piedalīties ikviens. Tādējādi no sankīrtana-jagjas vienādu svētību var gūt gan bhaktas, gan auglīgā darba darītāji.

21. PANTS

arakšjamānāh strija urvi bālān
    šočasj atho purušādair ivārtān
vāčam dēvīm brahma-kulē kukarmanj
    abrahmanjē rādža-kulē kulāgrjān

arakšjamānāh — neaizsargāti; strijah — sievietes; urvi — uz zemes;
bālān — bērni; šočasi — tu jūti līdzi; atho — tāpēc; puruša-ādaih — vīriešu;
iva — tā; ārtān — to, kuri ir nelaimīgi; vāčam — vārdi;
dēvīm — dieviete; brahma-kulēbrāhmanu ģimenē; kukarmani — darbība pretrunā ar
reliģijas principiem; abrahmanjē — tie, kas ir pret brahmanisko
kultūru; rādža-kulē — sabiedrības vadītāju ģimenē; kula-agrjān — lielāko daļu
no ģimenēm (brāhmanus).

TULKOJUMS

Vai tev žēl to nelaimīgo sieviešu un bērnu, kurus pametuši negodīgi
cilvēki? Vai arī tu esi nelaimīga par to, ka zināšanu dievieti izmanto
brāhmani, kas darbojas pretrunā ar reliģijas principiem? Vai tu
skumsti par to, ka brāhmani raduši patvērumu pie valdnieku ģimenēm,
kuras negodā brahmanisko kultūru?

SKAIDROJUMS

Kali laikmetā neviens nerūpēsies par sievietēm un
bērniem, kā arī par brāhmaniem un govīm, un tie būs neaizsargāti. Šai
laikmetā ārpuslaulības sakari ar sievietēm novedīs pie tā, ka par
daudzām sievietēm un bērniem neviens nerūpēsies. Šajos apstākļos
sievietes centīsies kļūt neatkarīgas no vīriešu aizsardzības, un laulība būs
tikai oficiāla vienošanās starp vīrieti un sievieti. Lielākajā daļā gadījumu
arī par bērniem neviens pienācīgi negādās. Brāhmani pēc dabas ir
gudri, un viņi spēs apgūt visaugstāko mūsdienu izglītību, taču attiecībā uz
morāles un reliģijas principiem viņi būs vispagrimušākie. Izglītība un
slikts raksturs nesader kopā, taču Kali laikmetā tie ies roku rokā. Visa
valdošā kārta noliegs Vēdu gudrību un dos priekšroku tā saucamajai
bezdievīgajai valstij, bet tā dēvētos izglītotos brāhmanus šie negodīgie
vadītāji uzpirks. Pat filozofi un tie, kas raksta daudzas grāmatas par
reliģijas principiem, ieņems augstus valdības posteņus, kas nesaskan
ar šāstru morāles likumiem. Ir īpaši norādīts, ka brāhmaniem aizliegts
pieņemt šādu kalpošanu, taču šajā laikmetā viņi to darīs, pat ja
vajadzēs veikt viszemiskākos darbus. Tās ir dažas no Kali-jugas pazīmēm,
kas ļoti kaitē cilvēku sabiedrības labklājībai.

22. PANTS

kim kšatra-bandhūn kalinopasrištān
    rāštrāni vā tair avaropitāni
itas tato vāšana-pāna-vāsah-
    snāna-vjavājonmukha-džīva-lokam

kim — vai; kšatra-bandhūn — nevērtīgo vadītāju; kalinā — Kali
laikmeta ietekmē; upasrištān — apjukuši; rāštrāni — valsts lietas; — vai;
taih — to; avaropitāni — nekārtībā; itah — šeit; tatah — tur; — vai;
ašana — pieņem ēdienu; pāna — dzērienu; vāsah — pajumti; snāna — peldi;
vjavāja — kopošanos; unmukha — tiecas; džīva-lokam — cilvēku sabiedrība.

TULKOJUMS

Tā dēvētie vadītāji Kali laikmeta ietekmē ir apjukuši, un visās valsts
lietās valda nekārtība. Vai tu bēdājies par to? Ļaudis vairs neseko
likumiem un ierobežojumiem, kas nosaka ēšanu, gulēšanu,
dzeršanu, kopošanos utt., un vēlas to darīt jebkurā vietā. Vai tādēļ tu esi
nelaimīga?

SKAIDROJUMS

Ir vajadzības, kas ir kopējas gan cilvēkiem, gan zemākajiem dzīvniekiem t.i., viņiem ir jāēd, jāguļ, jābaidās un jākopojas. To prasa gan cilvēku, gan dzīvnieku ķermeņi. Taču cilvēkiem šīs vēlmes jāpiepilda nevis dzīvnieciski, bet cilvēciski. Suns var kopoties, nedomājot par to, ka uz viņu kāds skatās, bet, ja tā rīkojas cilvēks, tad tas ir sabiedriskās kārtības traucējums, un vainīgais tiek sodīts. Tāpēc cilvēkiem pat ikdienišķās lietās ir noteikti likumi un ierobežojumi. Ja Kali laikmeta ietekmē sabiedrība ir apjukusi, šie likumi un ierobežojumi vairs netiek ievēroti. Šī laikmeta cilvēki darbojas, neievērojot likumus un ierobežojumus, un uzvedas kā lopi. Tas rada ļaunas sekas, tāpēc par šo sabiedrības un morāles likumu pagrimumu tik tiešām ir jābēdājas. Šai laikmetā tēvi un aizsargātāji nav apmierināti ar savu aizbilstamo uzvedību. Viņiem jāzina, ka tik daudz nevainīgu bērnu krīt par upuri Kali laikmeta ietekmes radītajai sliktajai sabiedrībai. Šrīmad Bhāgavatamā stāstīts, ka Adžāmila, nevainīgs brāhmana dēls, iedams pa ceļu, ieraudzīja divus šūdras, vīrieti un sievieti, kas iekārē viens otru bija apskāvuši. Zēnu tas piesaistīja, un vēlāk viņš kļuva par izlaidības upuri. No tīra brāhmana viņš kļuva par nožēlojamu klaidoni, un tas viss notika sliktas sabiedrības dēļ. Tajā laikā bija tikai viens tāds upuris kā Adžāmila, bet šajā Kali laikmetā nabaga nevainīgie skolnieki ik dienas kļūst par upuriem kinoteātriem, kas piesaista cilvēkus tikai ar seksu. Tā saucamie sabiedrības vadītāji nav mācīti būt par kšatrijiem. Kšatriju pienākums ir pārvaldīt, tāpat kā brāhmanu pienākums ir būt zinošiem un vadīt citus. Ar vārdiem kšatra-bandhu tiek apzīmēti tā saucamie pārvaldītāji vai cilvēki, kas nonākuši vadošajos posteņos bez pienācīgas izglītības, ko dod kultūra un tradīcijas. Mūsdienās viņi šādos augstos posteņos tiek ievēlēti, un par viņiem balso cilvēki, kas paši ir krituši un neseko likumiem un ierobežojumiem. Kā gan šādi ļaudis var ievēlēt pareizo cilvēku, ja viņi paši ir pagrimuši? Tādējādi Kali laikmeta ietekmē viss gan politikā, gan sabiedrībā, gan reliģijā ir apgriezts kājām gaisā, un saprātīgā cilvēkā tas rada nožēlu.

23. PANTS

jadvāmba tē bhūri-bharāvatāra-
    kritāvatārasja harēr dharitri
antarhitasja smaratī visrištā
    karmāni nirvāna-vilambitāni

jadvā — tas var būt; amba — ak, māte; — tavs; bhūri — smagais;
bhara — slogs; avatāra — sloga samazināšana; krita — darīta;
avatārasja — Tā, kurš iemiesojies; harēh — Kunga Šrī Krišnas; dharitri — ak, zeme;
antarhitasja — Tā, kurš tagad nav redzams; smaratī — domājot par;
visrištā — visi veiktie; karmāni — darbi; nirvāna — glābšanu;
vilambitāni — tas, kas izraisa.

TULKOJUMS

Ak, māte zeme! Dieva Augstākā Personība Hari atnāca Kunga Šrī
Krišnas izskatā, lai atbrīvotu tevi no smagā sloga. Viss, ko viņš šeit
dara, ir pārpasaulīgs un paver ceļu uz atbrīvi. Tagad Viņa šeit vairs
nav. Tu droši vien domā par Kunga darbību un skumsti, ka tā vairs
nenotiek.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga darbība nodrošina arī atbrīvi, taču
prieks, ko tā dod, ir daudz augstāks par prieku, ko var saņemt no
nirvānas jeb atbrīves. Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī un Višvanātha
Čakravartī Thākurs, šajā pantā izmantots vārds nirvāna-vilambitāni, «tas,
kas samazina atbrīves vērtību». Lai sasniegtu nirvānu jeb atbrīvi,
cilvēkam jāuzņemas smagas tapasjas jeb askēzes, taču Kungs ir tik
žēlsirdīgs, ka atnāk, lai mazinātu zemes slogu. Pietiek atcerēties šo darbību,
lai cilvēkam vairs nerūpētu nirvānas sniegtais prieks un viņš varētu
nonākt Dieva Kunga pārpasaulīgajā mājvietā un būt kopā ar Viņu,
svētlaimīgā mīlestībā mūžīgi kalpojot Kungam.

24. PANTS

idam mamāčakšva tavādhi-mūlam
    vasundharē jēna vikaršitāsi
kālēna vā tē balinām balījasā
    surārčitam kim hritam amba saubhagam

idam — to; mama — man; āčakšva — lūdzu, pasaki; tava — tavs;
ādhimūlam — nelaimju pamatcēlonis; vasundharē — ak, visu bagātību krātuve;
jēna — ar ko; vikaršitā asi — kļuvusi tik vāja; kālēna — laika ietekmē;
— vai; — tavs; balinām — ļoti varens; balījasā — vēl varenāks;
sura-arčitam — padievu pielūgts; kim — vai; hritam — atņemta; amba — māte;
saubhagam — laime.

TULKOJUMS

Ak, māte, tu esi visu bagātību krātuve. Lūdzu, pastāsti, kāpēc tu esi
tik nelaimīga un kas dara tevi tik vāju. Manuprāt varenais laiks, kas
uzvar pašus varenākos, ar varu ir atņēmis tavu laimi, ko pielūdza pat
padievi.

SKAIDROJUMS

Ar Dieva Kunga žēlastību visas planētas ir
apveltītas ar visu nepieciešamo. Zemei ir visas bagātības, kas vajadzīgas tās
iedzīvotāju uzturēšanai, bet, kad atnāk Dievs Kungs, zeme kļūst tik
bagāta un krāšņa, ka to dziļā mīlestībā godina pat debesu iemītnieki.
Taču Dievs Kungs ar savu gribu vienā mirklī var izmainīt zemi. Pēc
savas gribas Viņš var kaut ko dot un atņemt. Tāpēc mums nevajag
uzskatīt, ka paši varam apgādāt sevi ar visu nepieciešamo un esam
neatkarīgi no Kunga.

25. PANTS

dharanj uvāča

bhavān hi vēda tat sarvam    jan mām dharmānupriččhasi
čaturbhir vartasē jēna    pādair loka-sukhāvahaih

dharanī uvāča — māte zeme atbildēja; bhavān — tu, cienījamais;
hi — noteikti; vēda — zini; tat sarvam — visu to, par ko man jautāji; jat — to;
mām — no manis; dharma — ak, reliģijas principu personība;
anupriččhasi — tu jautāji vienu pēc otra; čaturbhih — ar četrām;
vartasē — pastāvi; jēna — ar ko; pādaih — kājām; loka — katrā planētā;
sukha-āvahaih — vairojot laimi.

TULKOJUMS

Zemes dievība [govs izskatā] atbildēja reliģisko principu personībai
[kas bija pieņēmis buļļa izskatu]: Ak, Dharma! Tu uzzināsi visu, ko
jautāji. Es centīšos uz visu to atbildēt. Reiz tev arī bija četras kājas,
un tu ar Dieva Kunga žēlastību vairoji laimi visā Visumā.

SKAIDROJUMS

Reliģijas principus ir noteicis pats Kungs, un tos
īsteno Dharmarādža jeb Jamarādža. Šie principi pilnībā darbojas
Satja-jugā, Trēta-jugā tie mazinās par vienu ceturtdaļu, Dvāpara-jugā — par
pusi, bet Kali-jugā no tiem ir palikusi vairs tikai ceturtā daļa.
Pamazām tie izzūd vispār, un tad notiek iznīcināšana. Laime pasaulē ir
atkarīga no reliģijas principu uzturēšanas, gan katram atsevišķi, gan
visiem kopā. Pats galvenais ir par spīti visiem traucējumiem uzturēt šos
principus. Tad mēs varēsim būt laimīgi mūža laikā un beigās
atgriezīsimies pie Dieva.

26.–30. PANTS

satjam šaučam dajā kšāntis    tjāgah santoša ārdžavam
šamo damas tapah sāmjam    titikšoparatih šrutam
 
gjānam viraktir aišvarjam    šaurjam tēdžo balam smritih
svātantrjam kaušalam kāntir    dhairjam mārdavam ēva ča
 
prāgalbhjam prašrajah šīlam    saha odžo balam bhagah
gāmbhīrjam sthairjam āstikjam    kīrtir māno ‘nahankritih
 
ētē čānjē ča bhagavan    nitjā jatra mahā-gunāh
prārthjā mahattvam iččhadbhir    na vijanti sma karhičit
 
tēnāham guna-pātrēna    šrī-nivāsēna sāmpratam
šočāmi rahitam lokam    pāpmanā kalinēkšitam

satjam — patiesīgums; šaučam — tīrība; dajā — līdzcietība;
kšāntih — pašsavaldīšanās pat tad, ja ir iemesls dusmām; tjāgah — augstsirdība;
santošah — iekšēja apmierinātība; ārdžavam — tiešums; šamah — prāta
vēršana uz vienu mērķi; damah — vara pār jutekļiem;
tapah — atbildības sajūta; sāmjam — vienāda attieksme pret draugiem un
ienaidniekiem; titikšā — spēja paciest citu apvainojumus; uparatih — vienaldzība
pret ieguvumiem un zaudējumiem; šrutam — sekošana rakstu
norādījumiem; gjānam — zināšanas (sevis apzināšanās);
viraktih — nepieķeršanās jutekļu baudām; aišvarjam — vadība; šaurjam — bruņnieciskums;
tēdžah — ietekme; balam — spēja paveikt neiespējamo; smritih — spēja
atrast savu īsto pienākumu; svātantrjam — neatkarība no citiem;
kaušalam — izveicība jebkurā darbā; kāntih — skaistums; dhairjam — brīvība
no raizēm; mārdavam — labsirdība; ēva — tā; ča — arī;
prāgalbhjam — sirsnība; prašrajah — pieklājība; šīlam — laba izturēšanās;
sahah — apņēmība; odžah — pilnīgas zināšanas; balam — pareiza izpilde;
bhagah — baudāmais; gāmbhīrjam — prieks; sthairjam — nesatricināmība;
āstikjam — uzticība; kīrtih — slava; mānah — godināšanas vērts;
anahankritih — nelepošanās; ētē — tās visas; ča anjē — un daudzas citas;
ča — un; bhagavan — Dieva Personība; nitjāh — mūžīgi; jatra — kur;
mahā-gunāh — augstas īpašības; prārthjāh — kuras ir vērtīgas;
mahattvam — lielums; iččhadbhih — kas to vēlas; na — ne; vijanti — pagrimst;
sma — vispār; karhičit — jebkad; tēna — Viņa; aham — es;
guna-pātrēna — visu īpašību krātuve; šrī — laimes dieviete; nivāsēna — atrašanās vietu;
sāmpratam — pavisam nesen; šočāmi — domāju par; rahitam — bez;
lokam — planētas; pāpmanā — visu grēku krātuves; kalinā — Kali;
īkšitam — redzēts.

TULKOJUMS

Viņam piemīt (1) patiesīgums, (2) tīrība, (3) līdzcietība, (4) spēja
savaldīt dusmas, (5) iekšēja apmierinātība, (6) tiešums, (7) prāta miers,
(8) spēja savaldīt jutekļus, (9) atbildības sajūta, (10) vienāda attieksme
pret visiem, (11) pacietība, (12) līdzsvars, (13) uzticība, (14) zināšanas,
(15) atsacīšanās no jutekļu baudām, (16) vadība, (17) bruņnieciskums,
(18) ietekme, (19) spēja padarīt visu par iespējamu, (20) pareizā
pienākuma veikšana, (21) pilnīga neatkarība, (22) izveicība, (23) pilnīgs
skaistums, (24) miers, (25) labsirdība, (26) sirsnība, (27) pieklājība, (28)
augstsirdība, (29) apņēmība, (30) pilnība visās zināšanās, (31) pareiza
izpilde, (32) visa baudāmā īpašums, (33) prieks, (34) nesatricināmība,
(35) uzticība, (36) slava, (37) godināšana, (38) nelepošanās, (39)
esamība (par Dieva Personību), (40) mūžība, kā arī daudzas citas
pārpasaulīgas īpašības, kas Kungā ir mūžīgi un nav no Viņa šķiramas. Tagad
Dieva Personība, visa labā un skaistā avots, Kungs Šrī Krišna, ir beidzis
savas pārpasaulīgās spēles zemes virsū. Viņa prombūtnē Kali laikmets
ir sācis iedarboties uz pilnīgi visu, un par to es bēdājos.

SKAIDROJUMS

Pat ja būtu iespējams Zemi saberzt putekļos un saskaitīt atomus, no kuriem tā sastāv, vienalga nebūtu iespējams novērtēt neizmērojamās Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības. Ir teikts, ka Kungs Anantadeva ar savām neskaitāmajām mēlēm ir centies izskaidrot Visaugstā Kunga pārpasaulīgās īpašības neskaitāmus gadus, bet pa visu šo laiku viņam tas nav izdevies. Šajos pantos Dieva Kunga īpašības ir minētas atbilstoši cilvēka spējām tās saskatīt. Un, ja pat tas tā ir, minētās īpašības var iedalīt vēl sīkāk. Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, trešo īpašību, t.i., līdzcietību var tālāk iedalīt (1) uzticīgu dvēseļu aizsardzībā un (2) laba vēlēšanā bhaktām. Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka Viņš vēlas, lai ikviena dvēsele uzticētu sevi vienīgi Viņam, un, kas tā darīs, tas noteikti tiks aizsargāts no visu grēku sekām. Dvēseles, kas nav sevi uzticējušas Kungam, nav Viņa bhaktas, tāpēc nevar teikt, ka Kungs aizsargātu visus. Bhaktām Krišna vēl visu to labāko, un tiem, kas patiešām ar mīlestību kalpo, Viņš pievērš īpašu uzmanību. Šādiem tīriem bhaktām Kungs dod norādījumus, lai viņi varētu vieglāk veikt savus pienākumus ceļā pie Dieva. Vienlīdzība (10) nozīmē, ka Kungs ir vienādi labs pret katru, tāpat kā saule visiem vienādi dāvā savus starus. Tomēr daudzi šos starus nespēj izmantot. Gluži tāpat Kungs norāda, ka Viņš pilnīgi aizsargās ikvienu, kas uztic sevi, taču diemžēl ir tādi cilvēki, kas nespēj pieņemt šo priekšlikumu un tāpēc cieš materiālajā pasaulē. Lai gan Dievs Kungs vēl labu visiem, neveiksmīgas, sliktas sabiedrības ietekmētas būtnes nespēj pilnībā pieņemt Viņa norādījumus, taču Kungs par to nav vainojams. Viņš tiek saukts tikai par bhaktu labvēli. Var likties, ka Kungs pret bhaktām ir labāks nekā pret citiem, bet patiesībā viss ir atkarīgs no tā, vai dzīvā būtne pieņem vai nepieņem Kunga palīdzību, kas vienlīdzīgi tiek piedāvāta visiem.
Kungs nekad nelauž savu goda vārdu. Ja Viņš apsola aizsargāt, tad šis solījums tiek izpildīts jebkuros apstākļos. Tīra bhaktas pienākums ir stingri pildīt pienākumu, ko uzticējis Kungs vai Viņa īstenais pārstāvis, garīgais skolotājs. Visu pārējo noteikti izdara pats Kungs.
Neatkārtojama ir arī Dieva Kunga atbildības sajūta. Kungam nav jāatbild ne par ko, jo visu Viņa darbu veic dažādas Viņa enerģijas, kas paredzētas šim nolūkam. Tomēr Kungs brīvprātīgi uzņemas atbildību, spēlējot dažādas lomas savās pārpasaulīgajās rotaļās. Būdams mazs, Viņš rīkojās kā govju ganiņš. Krišna bija Nandas Mahārādžas dēls un savu pienākumu veica teicami. Gluži tāpat, būdams Mahārādžas Vasudēvas dēls un spēlēdams kšatrija lomu, Viņš atklāja visas kareivīga kšatrija prasmes. Valdniekam kšatrijam gandrīz vienmēr jāiegūst sieva, cīnoties vai nolaupot viņu. Kšatrijiem tāda izturēšanās ir slavējama tai ziņā, ka viņiem jāparāda bruņnieciskums savai nākamajai sievai, lai šī kšatrija meita varētu redzēt sava nākamā vīra drošsirdību. Pat Dieva Personība Šrī Rāma savās kāzās parādīja šādu bruņnieciskumu. Kungs Rāma salauza visstiprāko loku Haradhanuru un ieguva visu bagātību mātes Sītādevī roku. Kšatriju gars tiek parādīts laulību svētkos, un tāda veida cīņās nav nekā slikta. Kungs Šrī Krišna šo pienākumu paveica pilnībā, lai gan Viņam bija vairāk kā sešpadsmit tūkstoš sievu, un visos gadījumos Viņš cīnījās kā bruņniecisks kšatrijs, tādā veidā iegūdams sievu. Cīnīties sešpadsmit tūkstoš reižu, lai iegūtu sešpadsmit tūkstoš sievu, noteikti spēj tikai Dieva Augstākā Personība. Un tikpat pilnīgu atbildības sajūtu Viņš atklāja jebkurā savu dažādo pārpasaulīgo spēļu darbībā.
Četrpadsmito īpašību — zināšanas — var sīkāk aprakstīt kā (1) saprātu, (2) pateicību, (3) spēju saprast apstākļus saskaņā ar vietu, mērķi un laiku, (4) pilnīgas zināšanas par visu un (5) zināšanas par sevi. saviem labdariem nepateicas vienīgi muļķi. Taču Kungam ne no viena nekas nav vajadzīgs. Dievam Kungam pietiek ar sevi, jo Viņš ir sevī pilns, tomēr Viņš ir pateicīgs par savu bhaktu tīro kalpošanu. Kungs saviem bhaktām ir pateicīgs par šo vienkāršo un nesavtīgo kalpošanu un cenšas savukārt pakalpot viņiem, lai gan bhaktas savā sirdī šādu vēlmi nemaz nelolo. Pārpasaulīgā kalpošana Dievam Kungam pati par sevi bhaktam ir pārpasaulīga svētība, tāpēc bhaktam nav nekā tāda, ko viņš varētu vēlēties no Kunga. Balstoties uz apgalvojumu, kas izteikts Vēdu aforismā sarvam khalv idam brahma, mēs varam saprast, ka Kungs ar sava mirdzuma visur esošajiem stariem brahmadžoti caurstrāvo visu gan iekšēji, gan ārēji gluži kā visur esošās materiālās debesis, un tāpēc Viņš arī visu zina.
Runājot par Kunga skaistumu, Dievam Kungam ir vairākas īpašas iezīmes, kas atšķir Viņu no visām pārējām dzīvajām būtnēm, un, vēl jo vairāk, Viņam piemīt īpašs skaistums, kas piesaista pat Rādhārānī, kura ir visdaiļākā no tā, ko Kungs jebkad radījis. Tāpēc Kungu sauc par Madana-mohanu jeb To, kurš piesaista pat mīlas dieva prātu. Šrīla Džīva Gosvāmī Prabhu ir sīki izpētījis arī citas pārpasaulīgās Dieva Kunga īpašības un apliecinājis, ka Kungs Šrī Krišna ir Absolūtā Dieva Augstākā Personība (Parabrahmans). Šrī Krišnam ir neaptveramas enerģijas, kas padara Viņu visvarenu, un tāpēc Šrī Krišnu sauc par Jogēšvaru jeb visu mistisko spēku augstāko pavēlnieku. Dievs Kungs ir Jogēšvara, tāpēc Viņa mūžīgais veidols ir garīgs, veidots no mūžības, svētlaimes un zināšanām. Nebhaktas nespēj izprast Kunga zināšanu darbīgo dabu, jo ir apmierināti, sasniedzot Viņa mūžīgo zināšanu veidolu. Visas diženās dvēseles tiecas būt vienlīdzīgas zināšanās ar Viņu. Tas nozīmē, ka visas pārējās zināšanas ir mūžam nepietiekamas, mainīgas un galīgas, turpretī Dieva Kunga zināšanas vienmēr ir pastāvīgas un bezgalīgi dziļas. Šrīla Sūta Gosvāmī Bhāgavatamā apliecina, ka, lai gan Dvārakas iedzīvotāji redzēja Kungu katru dienu, tie aizvien vairāk alka skatīt Viņu atkal un atkal. Dzīvās būtnes var raudzīties uz Dieva Kunga īpašībām kā uz augstāko mērķi, taču nekad nespēj kļūt līdzīgas Viņam. Materiālā pasaule ir radusies no mahat-tatvas, kas ir Kunga joga-nidras mistiskais snauds Cēlonības okeānā, tomēr visa pasaule liekas patiesa Viņa radīšanas izpausme. Tas nozīmē, ka Kunga miegs arī ir patiesa izpausme. Tāpēc Kungs visu var pakļaut savai pārpasaulīgajai varai, un Viņš to dara pilnībā, lai kur un kad arī atnāktu.
Viss iepriekš teiktais attiecas uz Dievu Kungu, tādēļ Viņš uztur pasaules darbību. Kungs dod atbrīvi pat ienaidniekiem, kurus nogalina. Viņš piesaista pat visaugstākās atbrīvotās dvēseles, un tāpēc Kungu godina pat Brahma un Šiva, visdiženākie no padieviem. Pat savā puruša-avatārā Viņš ir radītājas enerģijas Kungs. Materiālā radošā enerģija darbojas Viņa vadībā; tas apstiprināts Bhagavad-gītā (9.10.). Kungs ir materiālās enerģijas iedarbinātājs un vada šo enerģiju neskaitāmajos Visumos, būdams par cēloni neskaitāmiem avatāriem, kuri tajos atnāk. Pat vienā Visumā ir vairāk nekā piecsimt tūkstoš Manu avatāru, un dažādos Visumos ir vēl daudz citu avatāru. Turpretī garīgajā valstībā, kas atrodas ārpus mahat-tatvas, par avatāriem nevar runāt, taču tur dažādās Vaikunthās atrodas pilnīgie Dieva Kunga izvērsumi. Garīgajās debesīs planētu ir vismaz trīs reizes vairāk nekā neskaitāmajos mahat-tatvas Visumos. Un visi Dieva Kunga Nārājanas veidoli ir tikai Viņa Vāsudēvas iezīmes izvērsumi, tātad Viņš vienlaicīgi ir Vāsudēva, Nārājana un Krišna. Dievs Kungs reizē ir šrī-krišna govinda hari murārē, hē nātha nārājana vāsudēva, viss, kas pastāv. Tādējādi Viņa īpašības nespēj saskaitīt neviens, lai cik dižens šis rēķinātājs arī būtu.

31. PANTS

ātmānam čānušočāmi    bhavantam čāmarottamam
dēvān pitrīn rišīn sādhūn    sarvān varnāms tathāšramān

ātmānam — es; ča — arī; anušočāmi — bēdājos; bhavantam — tu; ča — kā
arī; amara-uttamam — labākais no padieviem; dēvān — par padieviem;
pitrīn — par Pitrilokas planētas iedzīvotājiem; rišīn — par gudrajiem;
sādhūn — par bhaktām; sarvān — tiem visiem; varnān — daļām;
tathā — arī; āšramān — sabiedrības kārtām.

TULKOJUMS

Ak, labākais no padieviem! Es domāju par sevi, par tevi, kā arī par
visiem padieviem, gudrajiem, Pitrilokas iemītniekiem, Kunga bhaktām
un cilvēkiem, kas darbojas saskaņā ar varnu un āšramu iekārtu.

SKAIDROJUMS

Lai cilvēki savā dzīvē varētu sasniegt pilnību,
viņiem jāsadarbojas ar padieviem, gudrajiem, Pitrilokas iedzīvotājiem,
Kunga bhaktām un jāievēro zinātniskā varnu un āšramu iekārta.
Cilvēciskā dzīve sāk atšķirties no dzīvnieciskās dzīves līdz ar zinātnisko
varnu un āšramu iekārtu, ko ar savu pieredzi vada gudrie saistībā ar
padieviem un kurā ļaudis pakāpeniski var atjaunot savas mūžīgās
attiecības ar Augstāko Absolūto Patiesību, Dieva Personību, Kungu Šrī
Krišnu, un tas ir visaugstākais sasniegums. Dievs ir radījis
varnāšrama-dharmu tieši tāpēc, lai dzīvniecisku apziņu padarītu cilvēcisku un
cilvēcisku apziņu — dievišķu. Pieaugot muļķībai, šī iekārta tiek sagrauta
un ļaudis vairs nevar mierīgi dzīvot un pilnveidoties. Indīgā Kali
laikmeta čūska vispirms uzbrūk Dieva radītajai varnāšrama-dharmai, un
cilvēks, kam ir visas brāhmana īpašības, tiek nosaukts par šūdru, bet
tas, kuram ir šūdras īpašības, sauc sevi par brāhmanu tikai tāpēc, ka
dzimis šādā ģimenē. Par brāhmanu nevar kļūt no dzimšanas, lai gan
tas var būt viens no nosacījumiem. Īstam brāhmanam jāspēj savaldīt
prāts un jutekļi, jāizkopj iecietība, vienkāršība, tīrība, zināšanas,
patiesīgums, bhakti un ticība Vēdu gudrībai. Šajā laikmetā nepieciešamās
īpašības vairs netiek ņemtas vērā, un nepareizo kārtas noteikšanu pēc
dzimšanas atbalsta pat tādi cilvēki kā pazīstamais dzejnieks,
«Rāma-čarita-mānasas» zinošais autors.

Tas viss notiek Kali laikmeta ietekmes dēļ. Tādēļ arī māte zeme, kas
bija atnākusi govs izskatā, bēdājās par šo stāvokli.

32.–33. PANTS

brahmādajo bahu-titham jad-apānga-mokša-
    kāmās tapah samačaran bhagavat-prapannāh
sā šrīh sva-vāsam aravinda-vanam vihāja
    jat-pāda-saubhagam alam bhadžatē ‘nuraktā
 
tasjāham abdža-kulišānkuša-kētu-kētaih
    šrīmat-padair bhagavatah samalankritāngī
trīn atjaroča upalabhja tato vibhūtim
    lokān sa mām vjasridžad utsmajatīm tad-antē

brahma-ādajah — tādi padievi kā Brahma; bahu-titham — daudzas
dienas; jat — Lakšmī, laimes dievietes; apānga-mokša — žēlsirdīgo
skatienu; kāmāh — vēloties; tapah — askēzes; samačaran — veicot;
bhagavat — Dieva Personībai; prapannāh — uzticēja sevi; — viņa (laimes
dieviete); šrīh — Lakšmīdžī; sva-vāsam — savu mājvietu;
aravinda-vanam — lotosziedu mežu; vihāja — atstājot; jat — kura; pāda — pēdas;
saubhagam — visusvētlaimīgas; alam — nekavējoties; bhadžatē — godina;
anuraktā — pieķērusies; tasja — Viņa; aham — es; abdža — lotoszieds;
kuliša — zibens; ankuša — ziloņu vadāmā nūja; kētu — karogs;
kētaih — nospiedumi; šrīmat — visas bagātības īpašnieka; padaih — pēdu;
bhagavatah — Dieva Personības; samalankrita-angī — tas, kura ķermenis ir tā
greznots; trīn — trīs; ati — atceļot; aročē — skaisti izgreznots;
upalabhja — ieguvis; tatah — pēc tam; vibhūtim — īpašas spējas; lokān — planētu
sistēmas; sah — Viņš; mām — mani; vjasridžat — pameta;
utsmajatīm — kamēr jutos lepna; tat-antē — beigās.

TULKOJUMS

Laimes dieviete Lakšmīdžī, pēc kuras skatiena ilgojās pat tādi padievi
kā Brahma, kas ilgu laiku bija uzticējuši sevi Dieva Personībai,
pameta savu mājvietu lotosziedu mežā un sāka kalpot Dieva Kunga
lotospēdām. Man bija dota īpaša vara gādāt par visu triju planētu sistēmu
laimi, jo Dieva Kunga lotospēdas bija greznojušas mani ar karoga,
zibens, ziloņu vadāmās nūjas un lotoszieda nospiedumiem. Taču beigās,
kad es jutos tik laimīga, Kungs mani pameta.

SKAIDROJUMS

Pasaules skaistumu un bagātību ar savu žēlastību var vairot Dievs Kungs; cilvēki ar savu plānošanu to nespēj. Kad Kungs Šrī Krišna staigāja pa zemes virsu, Viņa lotospēdas smiltīs atstāja nospiedumus ar īpašām zīmēm, un no šīs žēlastības visa zeme kļuva tik pilnīga, cik vien tas iespējams. Citiem vārdiem sakot, upes, jūras, meži, kalni un raktuves, kas dod cilvēkiem un dzīvniekiem visu nepieciešamo, visā pilnībā veica savus pienākumus. Tāpēc Zemes bagātības pārspēja visu citu planētu bagātības trijās Visuma planētu sistēmās. Tāpēc mums jālūdz, lai Dievs Kungs vienmēr dāvātu zemei savu žēlastību un mēs ar Viņa bezcēloņu svētību būtu laimīgi un apgādāti ar visu nepieciešamo. Var jautāt, kā gan mēs varam aizkavēt Visaugsto Kungu uz šīs zemes, ja Viņš savu misiju ir piepildījis un atgriezies savā mājvietā. Atbilde ir tāda, ka nav vajadzības aizkavēt Kungu. Dievs Kungs atrodas visur, tāpēc Viņš var būt kopā ar mums, ja vien mēs to vēlamies. Viņš atrodas visur, tāpēc vienmēr var būt kopā ar mums, ja vien esam pieķērušies garīgajai kalpošanai klausoties, daudzinot, atceroties utt.
Šajā pasaulē nav nekā tāda, kas nebūtu saistīts ar Dievu Kungu. Mums tikai jāiemācās atrast šī saite un caur to jāpievienojas Viņam, kalpojot bez apvainojumiem. Mēs varam saistīties ar Kungu caur Viņa pārpasaulīgo izpausmi skaņā. Dievs Kungs neatšķiras no sava svētā vārda, un tas, kurš bez apvainojumiem daudzina Kunga svēto vārdu, tūlīt spēj saprast, ka Kungs ir viņa priekšā. Pat klausoties radio, mēs varam daļēji saprast, ar ko šī skaņa saistīta, un, daudzinot pārpasaulības skaņu, varam patiešām sajust Kunga klātbūtni. Šajā laikmetā Kali piesārņojums ir visur, bet rakstos teikts un Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu sludināja, ka, daudzinot Kunga svētos vārdus, mēs vienā mirklī varam atbrīvoties no sārņiem, pakāpeniski pacelties pārpasaulības līmenī un atgriezties pie Dieva. Cilvēks, kurš bez apvainojumiem skaita Dieva Kunga svēto vārdu, nes tādu pašu svētību kā Kungs, un tīru bhaktu kustība, izplatoties pa visu pasauli, var atbrīvot ļaudis no visām raizēm. Tikai sludinot Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanu, mēs varam aizsargāties no Kali laikmeta ietekmes.

34. PANTS

jo vai mamātibharam āsura-vamša-rāgjām
    akšauhinī-šatam apānudad ātma-tantrah
tvām duhstham ūna-padam ātmani paurušēna
    sampādajan jadušu ramjam abibhrad angam

jah — Viņš, kurš; vai — noteikti; mama — manu; ati-bharam — pārāk
lielo slogu; āsura-vamša — neticīgo; rāgjām — valdnieku;
akšauhinī — karapulks1 ; šatam — simtiem šādu pulku; apānudat — iznīcināja;
ātma-tantrah — sevī pilnīgs; tvām — tev; duhstham — grūtībās;
ūna-padam — bez spēka nostāvēt; ātmani — iekšējo; paurušēna — ar spēku;
sampādajan — lai izpildītu; jadušu — Jadu dinastijā; ramjam — pārpasaulīgi
skaistu; abibhrat — pieņēma; angam — ķermeni.

TULKOJUMS

Ak, reliģijas personība! Ateistisko valdnieku karapulku slogs bija
pārāk liels, un Dieva Personība visžēlīgi mani no tā atbrīvoja. Arī tu cieti
un aiz vājuma nevarēji nostāvēt, tāpēc Viņš ar savu iekšējo enerģiju
atnāca Jadu ģimenē, lai atvieglotu tavas ciešanas.

SKAIDROJUMS

Asuras vēlas dzīvot jutekļu baudās, pat ja tas
notiek uz citu laimes rēķina. Lai to varētu īstenot, asuras, it īpaši
ateistiskie valdnieki vai valstu vadītāji, cenšas nodrošināt sevi ar dažādiem
nāvīgiem ieročiem un mierīgajā sabiedrībā izraisīt karu. Viņu vienīgā
vēlme ir savas varas palielināšana, un tāds nevajadzīgs karaspēka
pieaugums mātei zemei ir milzīgs slogs. Jo vairāk ir asuru, jo nelaimīgāki
kļūst tie, kas seko reliģijas principiem, it īpaši bhaktas jeb dēvas.

Šādos apstākļos Dieva Personība atnāk, lai iznīcinātu nevajadzīgos
asuras un atjaunotu īstenos reliģijas principus. Tāda bija Kunga Šrī
Krišnas misija, un Viņš to īstenoja.

35. PANTS

kā vā sahēta viraham purušottamasja
    prēmāvaloka-ručira-smita-valgu-džalpaih
sthairjam samānam aharan madhu-māninīnām
    romotsavo mama jad-anghri-vitankitājāh

— kurš; — vai; sahēta — var paciest; viraham — atšķirtību;
puruša-uttamasja — no Dieva Augstākās Personības; prēma — mīlošu;
avaloka — skatu; ručira-smita — patīkamu smaidu; valgu-džalpaih — sirsnīgiem
vārdiem; sthairjam — nopietnību; sa-mānam — kopā ar kaislīgām
dusmām; aharat — uzvarēja; madhu — mīļāko; māninīnām — tādu sieviešu
kā Satjabhāmas; roma-utsavah — mati ceļas stāvus aiz prieka;
mama — mani; jat — kura; anghri — pēdas; vitankitājāh — ar nospiedumiem.

TULKOJUMS

Kurš gan var paciest atšķirtību no Dieva Augstākās Personības? Viņš
ar saviem mīlestības pilnajiem smaidiem, patīkamo skatienu un
sirsnīgajiem vārdiem spēja uzvarēt Satjabhāmas un citu mīļoto sieviešu
nopietnību un kaislību pilnās dusmas. Kad Viņš staigāja pa mani
[zemi], es grimu Viņa lotospēdu putekļos, un mana leknā zāle izskatījās
kā mati, kas aiz prieka sacēlušies stāvus.

SKAIDROJUMS

Reizēm Kungs šķīrās no savām daudzajām
valdniecēm, aizbraukdams projām no mājām, bet, kas attiecas uz zemi, Viņš
pa to staigāja ar savām lotospēdām, tāpēc par šķiršanos nevarēja būt
ne runas. Tāpēc, kad Kungs pameta zemi un atgriezās savā garīgajā
mājvietā, zeme šo šķiršanos izjuta daudz sāpīgāk.

36. PANTS

tajor ēvam kathajatoh    prithivī-dharmajos tadā
parīkšin nāma rādžarših    prāptah prāčīm sarasvatīm

tajoh — to; ēvam — tā; kathajatoh — sarunā; prithivī — zeme;
dharmajoh — un reliģijas personība; tadā — tad; parīkšit — valdnieks Parīkšits;
nāma — vārdā; rādža-riših — svētais starp valdniekiem; prāptah — ieradās;
prāčīm — tekot uz austrumiem; sarasvatīm — upe Sarasvatī.

TULKOJUMS

Kamēr zeme un reliģijas personība tā sarunājās, svētais valdnieks
Parīkšits sasniedza Sarasvatī upi, kas tecēja uz austrumiem.

SKAIDROJUMS

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā
dziedājuma sešpadsmitajai nodaļai «Parīkšits sagaida Kali laikmetu».


Tālāk:

Septiņpadsmitā nodaļa Kali saņem sodu un atalgojumu