Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.9

null

DEVĪTĀ NODAĻA

Bhīšmadēvas aiziešana
Kunga Krišnas klātbūtnē

1. PANTS

sūta uvāča

iti bhītahpradžā-drohāt    sarva-dharma-vivitsajā
tato vinašanam prāgād    jatra dēva-vrato ‘patat

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; iti — tā; bhītah — baidīdamies;
pradžā-drohāt — pavalstnieku nogalināšas dēļ; sarva — visu;
dharma — reliģijas darbību; vivitsajā — izprašanai; tatah — pēc tam;
vinašanam — vietu, kur notika kauja; prāgāt — gāja; jatra — kur;
dēva-vratah — Bhīšmadēva; apatat — gulēja, lai aizietu.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Baidīdamies par daudzo pavalstnieku
nogalināšanu Kurukšētras kaujas laukā, Mahārādža Judhišthira devās uz
kaujas vietu. Tur uz bultām gulēja Bhīšmadēva, gatavodamies atstāt šo
pasauli.

SKAIDROJUMS

Šajā nodaļā Bhīšmadēva valdniekam
Judhišthiram dod norādījumus par pienākumu pildīšanu, kā to vēlējās Kungs
Šrī Krišna. Aiziedams no šīs mirstīgās pasaules, Bhīšmadēva arī saka
savu pēdējo lūgšanu Kungam un tādējādi atbrīvojas no tālākas
materiālās saistības važām. Bhīšmadēva bija apveltīts ar spējām atstāt
materiālo ķermeni tad, kad pats to vēlas, un tajā laikā viņš pēc savas gribas
gulēja uz bultām. Diženā karotāja aiziešana piesaistīja visu slavenāko
laikabiedru uzmanību, un tie visi sapulcējās kaujas laukā, lai parādītu
mīlestību un cieņu pret diženo dvēseli.

2. PANTS

tadā tē bhrātarah sarvē    sadašvaih svarna-bhūšitaih
anvagaččhan rathair viprā    vjāsa-dhaumjādajas tathā

tadā — tad; — tie; bhrātarah — brāļi; sarvē — visi;
sat-ašvaih — braukdami ar lieliskiem zirgiem; svarna — zeltu; bhūšitaih — izgreznoti;
anvagaččhan — sekoja viens otram; rathaih — ar ratiem; viprāh — ak,
brāhmani; vjāsa — gudrais Vjāsa; dhaumja — Dhaumja; ādajah — un citi;
tathā — arī.

TULKOJUMS

Tad brīnišķīgos kaujas ratos, ko vilka ar zeltu greznoti lieliski zirgi,
viņam sekoja visi brāļi. Kopā ar tiem bija Vjāsa, tādi riši kā Dhaumja
[mācītais Pāndavu priesteris] un citi.

3. PANTS

bhagavān api vipraršē    rathēna sa-dhanandžajah
sa tair vjaročata nripah    kuvēra iva guhjakaih

bhagavān — Dieva Personība (Šrī Krišna); api — arī; vipra-rišē — ak,
gudrais starp brāhmaniem; rathēna — ratos; sa-dhanandžajah — ar
Dhanandžaju (Ardžunu); sah — Viņš; taih — ar tiem; vjaročata — izskatījās ļoti
aristokrātisks; nripah — valdnieks (Judhišthira); kuvēra — Kuvera,
padievu dārgumu glabātājs; iva — kā; guhjakaih — pavadoņi, kurus sauc
par guhjakiem.

TULKOJUMS

Ak, gudrais starp brāhmaniem! Kopā ar Ardžunu valdniekam
sekoja arī Kungs Šrī Krišna, Dieva Personība. Valdnieks Judhišthira
izskatījās ļoti aristokrātisks, gluži kā Kuvera ar saviem pavadoņiem
[guhjakiem].

SKAIDROJUMS

Kungs Šrī Krišna vēlējās, lai Pāndavi ierastos pie
Bhīšmadēvas ļoti aristokrātiskā izskatā un Bhīšmadēva, viņus
redzēdams, priecātos, nāves brīdī izjūtot laimi. Kuvera ir bagātākais no
visiem padieviem, un tajā laikā valdnieks Judhišthira izskatījās gluži kā
Kuvera, jo brauciens kopā ar Šrī Krišnu labi atbilda viņa karaliskajam
stāvoklim.

4. PANTS

drištvā nipatitam bhūmau    divaš čjutam ivāmaram
pranēmuh pāndavā bhīšmam    sānugāh saha čakrinā

drištvā — redzot; nipatitam — guļošu; bhūmau — uz zemes; divah — no
debesīm; čjutam — kritušu; iva — kā; amaram — padievu;
pranēmuh — noliecās; pāndavāh — Pāndu dēli; bhīšmam — Bhīšmas priekšā;
sa-anugāh — kopā ar jaunākajiem brāļiem; saha — arī ar; čakrinā — Kungu
(diska nesēju).

TULKOJUMS

Redzot, ka Bhīšma guļ uz zemes kā no debesīm kritis padievs,
Pāndavu valdnieks Judhišthira kopā ar jaunākajiem brāļiem un Kungu
Krišnu noliecās viņa priekšā.

SKAIDROJUMS

Kungs Krišna bija Mahārādžas Judhišthiras
jaunākais brālēns, kā arī tuvs Ardžunas draugs, tomēr visi Pāndavu ģimenes
locekļi zināja, ka Kungs Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Lai gan
Kungs apzinājās savu augsto stāvokli, Viņš vienmēr izturējās saskaņā
ar cilvēku paražām, tāpēc arī noliecās mirstošā Bhīšmadēvas priekšā,
it kā būtu viens no valdnieka Judhišthiras jaunākajiem brāļiem.

5. PANTS

tatra brahmaršajah sarvē    dēvaršajaš ča sattama
rādžaršajaš ča tatrāsan    draštum bharata-pungavam

tatra — tur; brahma-rišajahriši starp brāhmaniem; sarvē — visi;
dēva-rišajahriši starp padieviem; ča — un; sattama — kas atrodas skaidrībā;
rādža-rišajahriši starp valdniekiem; ča — un; tatra — tajā vietā;
āsan — bija klāt; draštum — lai redzētu; bharata — valdnieka Bharatas pēcteču;
pungavam — galveno.

TULKOJUMS

Lai redzētu galveno no valdnieka Bharatas pēctečiem [Bhīšmu], tur
bija sanākušas diženas dvēseles no visa Visuma, t.i., riši starp
padieviem, brāhmani un valdnieki, kas atradās skaidrībā.

SKAIDROJUMS

Riši ir tie, kas ar garīgu darbību sasnieguši pilnību.
Garīgos panākumus var gūt katrs — gan valdnieks, gan ubags. Arī pats
Bhīšmadēva bija viens no brahmarši, galvenais no valdnieka Bharatas
pēctečiem. Visi riši dzīvo skaidrībā. Viņi visi bija sapulcējušies, lai
noklausītos ziņas par tuvo diženā karotāja nāvi.

6.–7. PANTS

parvato nārado dhaumjo    bhagavān bādarājanah
brihadašvo bharadvādžah    sašišjo rēnukā-sutah
 
vasištha indrapramadas    trito gritsamado ‘sitah
kakšīvān gautamo ‘triš ča    kaušiko ‘tha sudaršanah

parvatah — Parvata Muni; nāradah — Nārada Muni;
dhaumjah — Dhaumja; bhagavān — Dieva avatārs; bādarājanah — Vjāsadēva;
brihadašvah — Brihadašva; bharadvādžah — Bharadvāja; sa-šišjah — kopā ar
mācekļiem; rēnukā-sutah — Parašurāma; vasišthah — Vasištha;
indrapramadah — Indrapramada; tritah — Trita; gritsamadah — Gritsamada;
asitah — Asita; kakšīvān — Kakšīvāns; gautamah — Gautama;
atrih — Atri; ča — un; kaušikah — Kaušika; atha — kā arī;
sudaršanah — Sudaršana.

TULKOJUMS

Tur bija visi gudrie: Parvata Muni, Nārada, Dhaumja, Dieva avatārs
Vjāsa, Brihadašva, Bharadvāja un Parašurāma ar mācekļiem,
Vasištha, Indrapramada, Trita, Gritsamada, Asita, Kakšīvāns, Gautama,
Atri, Kaušika un Sudaršana.

SKAIDROJUMS

Parvata Muni tiek uzskatīts par vienu no visvecākajiem gudrajiem. Viņš gandrīz vienmēr pavada Nāradu Muni. Šie muni spēj brīvi pārvietoties telpā bez jebkādiem materiāliem līdzekļiem. Tāpat kā Nārada arī Parvata Muni ir dēvarši jeb dižens gudrais starp padieviem. Viņš kopā ar Nāradu piedalījās Mahārādžas Parīkšita dēla Mahārādžas Džanamēdžajas rīkotajā ziedošanas ceremonijā. Šajā ziedošanā bija paredzēts nogalināt visas pasaules čūskas. Parvata Muni un Nārada Muni vēl tiek saukti par gandharviem, jo tie spēj ceļot gaisā, apdziedot Dieva Kunga godību. Tā kā šie gudrie māk lidot, viņi no augšas vēroja Draupadī svajamvaras ceremoniju (vīra izvēli). Tāpat kā Nārada Muni arī Parvata Muni mēdza apmeklēt debesu valdnieka Indras galmu. Kā gandharvs viņš reizēm ieradās viena no svarīgākajiem padieviem Kuveras karaliskajā galmā. Gan Nārada, gan Parvata reiz nonāca nepatikšanās Mahārādžas Srindžajas meitas dēļ. Mahārādža Srindžaja no Parvatas Muni saņēma svētību iegūt dēlu.
Nārada Muni ir cieši saistīts ar Purānu stāstiem. Viņš ir aprakstīts Bhāgavatamā. Iepriekšējā dzīvē viņš bija kalpones dēls, bet, nonācis labā tīru bhaktu sabiedrībā, iemācījās garīgo kalpošanu un nākamajā dzīvē kļuva pilnīgs, nesalīdzināms ne ar vienu citu. Viņa vārds ir minēts daudzās Mahābhāratas vietās. Nārada ir galvenais dēvarši jeb svarīgākais gudrais starp padieviem. Viņš ir arī Brahmādžī dēls un māceklis, un ar viņu aizsākas Brahmas mācekļu pēctecība. Nārada iesvētīja Prahlādu Mahārādžu, Dhruvu Mahārādžu un daudzus citus slavenus Kunga bhaktas. Viņš iesvētīja arī Vēdu rakstu autoru Vjāsadēvu. No Vjāsadēvas iesvētību saņēma Madhvāčārja, un tādējādi Madhva-sampradāja, kurā ietilpst arī Gaudīja-sampradāja, izplatījās pa visu Visumu. Arī Šrī Čaitanja Mahāprabhu piederēja pie šīs Madhva-sampradājas; tāpēc Brahmādžī, Nārada, Vjāsa, pēc tam Madhva, Čaitanja un Gosvāmī pieder pie vienas un tās pašas mācekļu pēctecības. Nāradadžī kopš neatminamiem laikiem ir devis norādījumus daudziem valdniekiem. Bhāgavatamā varam lasīt, ka Nārada mācīja Prahlādu Mahārādžu, kad tas vēl bija mātes klēpī, un deva zināšanas arī Krišnas tēvam Vasudēvam, kā arī Mahārādžam Judhišthiram.
Dhaumja ir dižens gudrais, kurš Utkocaka Tīrthā veica smagas askēzes un tika iecelts par valdnieku Pāndavu karalisko priesteri. Viņš bija priesteris daudzās Pāndavu reliģiskajās darbībās (samskārās), kā arī saderināja Draupadī ar visiem Pāndaviem. Viņš bija kopā ar Pāndaviem pat izsūtījuma laikā un mēdza dot padomus apjukuma brīžos. Dhaumja mācīja Pāndaviem, kā vienu gadu nodzīvot nepazītiem, un Pāndavi tajā laikā stingri sekoja viņa norādījumiem. Dhaumjas vārds ir minēts arī sakarā ar kopīgo bēru ceremoniju pēc Kurukšētras kaujas. Mahābhāratas Anušāsana-parvā (127.15.–16.) viņš Mahārādžam Judhišthiram deva ļoti sīkus reliģiskus norādījumus. Patiesībā viņš bija lielisks priesteris ģimenes cilvēkiem, jo spēja vadīt Pāndavus pa reliģijas ceļu. Priestera uzdevums ir vadīt ģimenes cilvēkus pa īsto ceļu āšrama-dharmā jeb noteiktās kastas pienākumu veikšanā. Starp ģimenes priesteri un garīgo skolotāju nav gandrīz nekādas atšķirības. Tāda darbība īpaši domāta gudrajiem, svētajiem un brāhmaniem.
Bādarājanu (Vjāsadēvu) sauc par Krišnu, Krišna-dvaipājanu, Dvaipājanu, Satjavatī-sutu, Pārāšarju, Parāšarātmadžu, Bādarājanu, Vēdavjāsu utt. Viņš bija Mahāmuni Parāšaras dēls, kas piedzima no Satjavatī pirms viņas salaulāšanas ar Mahārādžu Šantanu, diženā karavadoņa vectēva Bhīšmadēvas tēvu. Bādarājana ir varens Nārājanas avatārs, kurš pasaulei sludina Vēdu gudrību. Tāpēc pirms Vēdu rakstu, it īpaši Purānu, lasīšanas tiek godināts Vjāsadēva. Šukadēva Gosvāmī bija viņa dēls, un tādi riši kā Vaišampājana bija viņa mācekļi dažādās Vēdu nozarēs. Vjāsadēva ir sarakstījis plašo dzejas darbu Mahābhāratu un diženo pārpasaulīgo Bhāgavatamu. Viņš ir sastādījis arī Brahma-sūtras (Vēdānta-sūtras jeb Bādarājana-sūtras). Pateicoties stingrajām askēzēm, Bādarājana starp gudrajiem ir viscienījamākais rakstnieks. Kad Bādarājana vēlējās uzrakstīt milzīgo Mahābhāratu par svētību visiem Kali laikmeta cilvēkiem, viņš juta vajadzību pēc kāda, kurš spētu to visu pierakstīt. Pēc Brahmādžī pavēles šo darbu uzņēmās Šrī Ganēšadžī, bet ar tādu noteikumu, ka Vjāsadēva ne mirkli nepārtrauks runāt. Tādējādi ar kopīgām Vjāsas un Ganēšas pūlēm tika sastādīta Mahābhārata.
Vjāsadēvas māte Satjavatī, kas vēlāk apprecējās ar Mahārādžu Šantanu, un Bhīšmadēva, kurš bija Mahārādžas Šantanu vecākais dēls no pirmās sievas Gangas, lūdza, lai Vjāsadēva dod dēlus Satjavatī un Šantanu bojā gājušo dēlu sievām, un tā piedzima trīs brīnišķīgi bērni vārdā Dhritarāštra, Pāndu un Vidura. Vjāsadēva sarakstīja Mahābhāratu, kad Kurukšētras kauja bija beigusies un visi Mahābhāratas varoņi miruši. Tā pirmo reizi tika teikta Mahārādžas Parīkšita dēla Mahārādžas Džanamēdžajas karaliskajā galmā.
Brihadašva ir sens gudrais, kurš laiku pa laikam mēdza tikties ar Mahārādžu Judhišthiru. Pirmo reizi viņš satika Mahārādžu Judhišthiru Kāmjavanā. Viņš pastāstīja notikumu ar Mahārādžu Nalu. Ir arī cits Brihadašva, kurš nāk no Ikšvāku dinastijas (Mahābhāratas Vana-parva 209.4.–5.).
Bharadvādža ir viens no septiņiem diženajiem riši; viņš piedalījās Ardžunas dzimšanas ceremonijā. Varenais riši Gangas krastā reizēm uzņēmās smagas askēzes, un viņa āšrams pie Prajāgadhāmas ir pazīstams vēl šodien. Ir zināms, ka šis riši, mazgādamies Gangā, satika Ghritačī, vienu no daiļajām debesu sabiedrības meitenēm, un viņam izplūda sēkla. Tā tika saglabāta māla podā, un no šīs sēklas piedzima Drona. Tātad Dronāčārja ir Bharadvājas Muni dēls. Citi apgalvo, ka Dronas tēvs Bharadvāja nav tas pats Mahārši Bharadvāja. Bharadvāja bija dižens Brahmas bhakta. Reiz viņš atnāca pie Dronāčārjas un lūdza pārtraukt Kurukšētras kauju.
Parašurāma jeb Rēnukāsuta ir Maharši Jamadagni un Šrīmatī Rēnukas dēls. Tāpēc viņu arī sauc par Rēnukāsutu. Parašurāma ir viens no varenajiem Dieva avatāriem, un viņš nogalināja visus kšatrijus divdesmit vienu reizi. Ar kšatriju asinīm viņš iepriecināja savu senču dvēseles. Vēlāk Parašurāma nodarbojās ar smagām askēzēm Mahendra Parvatā. Atņēmis kšatrijiem visu zemi, viņš to dāvāja Kašjapam Muni. Parašurāma mācīja Dhanur-vēdu jeb kaujas zinātni Dronāčārjam, jo Drona bija brāhmans. Parašurāma piedalījās arī Mahārādžas Judhišthiras kronēšanā un svinēja šo notikumu kopā ar diženiem riši.
Parašurāma ir tik vecs, ka viņš dažādos laikos ir saticis gan Rāmu, gan Krišnu. Viņš cīnījās ar Rāmu, bet atzina Krišnu par Dieva Augstāko Personību. Parašurāma arī slavēja Ardžunu, kad redzēja viņu kopā ar Krišnu. Kad Bhīšma atteicās precēties ar Ambu, kura vēlējās kļūt par viņa sievu, Amba tikās ar Parašurāmu, un tikai pēc viņas lūguma Parašurāma teica, lai Bhīšmadēva pieņem Ambu par sievu. Bhīšma atteicās to darīt, lai gan Parašurāma bija viens no viņa garīgajiem skolotājiem. Tad Parašurāma uzsāka cīņu ar Bhīšmadēvu. Cīņa bija ļoti sīva, un galu galā Parašurāma bija apmierināts ar Bhīšmu un deva svētību, ka Bhīšma kļūs par dižāko pasaules karotāju.
Vasištha ir dižens un slavens gudrais starp gudrajiem, viņu sauc arī par Brahmarši Vasišthadēvu. Viņš ir izcila personība gan Rāmājanas, gan Mahābhāratas laikā. Vasištha piedalījās Dieva Personības Šrī Rāmas kronēšanā. Viņš bija klāt arī Kurukšētras kaujas laukā. Vasištha varēja ceļot gan uz augstākajām, gan uz zemākajām planētām, un viņa vārds ir minēts arī saistībā ar Hiranjakašipu. Starp Vasišthu un Višvāmitru izcēlās liels strīds, jo Višvāmitra gribēja Vasištas kāmadhēnu — govi, kas izpilda vēlmes. Vasištha Muni atteicās atdot kāmadhēnu, un par to Višvāmitra nogalināja viņa simts dēlus. Būdams nevainojams brāhmans, Vasištha pacieta visus Višvāmitras pāridarījumus. Reiz viņš vairs nespēja to izturēt un centās izdarīt pašnāvību, bet nekas neiznāca. Vasištha lēca no kalna, bet akmeņi, uz kuriem viņš nokrita, pārvērtās par vati, un Vasištha bija glābts. Vasištha ielēca okeānā, bet viļņi to izskaloja krastā. Viņš ielēca upē, bet arī tā izskaloja gudro krastā. Tādējādi visi pašnāvības mēģinājumi bija neveiksmīgi. Vasištha ir arī viens no septiņiem riši, un viņa sieva ir Arundhatī, slavenā zvaigzne.
Indrapramada arī ir slavens riši.
Trita ir viens no trijiem Prajāpati Gautamas dēliem. Viņš bija trešais dēls, un viņa brāļi bija Ekats un Dvita. Visi brāļi bija diženi gudrie un stingri sekoja reliģijas principiem. Pateicoties smagām askēzēm, viņi nonāca uz Brahmalokas (planētas, uz kuras dzīvo Brahmādžī). Reiz Trita Muni iekrita akā. Trita rīkoja daudzas ziedošanas ceremonijas, un viņš bija arī viens no lielajiem gudrajiem, kas atnāca parādīt cieņu mirstošajam Bhīšmadžī. Trita bija viens no septiņiem gudrajiem uz Varunalokas. Viņš bija nācis no pasaules rietumu valstīm, iespējams no Eiropas. Tai laikā Vēdu kultūra bija visā pasaulē.
Gritsamada ir viens no debesu valstības gudrajiem. Viņš bija tuvs debesu valdnieka Indras draugs un bija tikpat dižens kā Brihaspati. Gritasamada mēdza apciemot Mahārādžas Judhišthiras karalisko galmu un ieradās arī vietā, kur no pasaules atvadījās Bhīšmadēva. Reizēm Gritsamada Mahārādžam Judhišthiram stāstīja par Kunga Šivas godību. Viņš bija Vitahavjas dēls un pēc izskata atgādināja Indru. Vairākas reizes Indras ienaidnieki sajauca Gritsamadu ar Indru un viņu sagūstīja. Gritsamada bija dižens Rigvēdas zinātājs, un tāpēc to ļoti cienīja brāhmani. Viņš dzīvoja dzimumatturībā un bija visādā ziņā varens.
Par Asitu sauc arī kādu valdnieku, bet šajā pantā runāts par Asitu Dēvalu Riši, varenu un diženu tā laika gudro. Asita tēvam izskaidroja 1 500 000 Mahābhāratas pantus. Viņš arī piedalījās Mahārādžas Džanamēdžajas rīkotajā čūsku upurēšanā. Vēl Asita kopā ar citiem diženiem riši bija klāt Mahārādžas Judhišthiras kronēšanā. Kad Mahārādža Judhišthira bija Andžanas kalnā, Asita viņu mācīja. Asita bija arī viens no Kunga Šivas bhaktām.
Kakšīvāns ir viens no Gautamas Muni dēliem un diženā gudrā Candakausikas tēvs. Viņš bija viens no Mahārādžas Judhišthiras padomes locekļiem.
Atri jeb Atri Muni ir dižens gudrais brāhmans, un viņš ir viens no Brahmādžī prāta radītajiem dēliem. Bramājī ir tik varens, ka var radīt dēlu, vienkārši domājot par to. Šos dēlus sauc par mānasa-putrām. Atri bija viens no septiņiem Brahmādžī mānasa-putrām, viens no septiņiem diženajiem gudrajiem brāhmaniem. Viņa ģimenē piedzima arī diženie Pracetas. Atri Muni bija divi dēli kšatriji, kuri kļuva par valdniekiem. Viens no tiem ir valdnieks Arthama. Ir divdesmit viens pradžāpati, un Arthama tiek uzskatīts par vienu no tiem. Viņa sievu sauc par Anasūju, un viņš palīdzēja Mahārādžam Parīkšitam lielajās ziedošanās.
Kaušika ir viens no pastāvīgajiem riši locekļiem Mahārādžas Judhišthiras karaliskajā galmā. Viņš reizēm tikās ar Kungu Krišnu. Tāds pats vārds ir arī vairākiem citiem gudrajiem.
Sudaršana ir pašas Dieva Personības (Višnu vai Krišnas) ierocis, un šis disks ir varenāks par visiem citiem ieročiem, varenāks nekā brahmāstras un tamlīdzīgi postoši ieroči. Dažos Vēdu darbos teikts, ka šo ieroci Kungam Šrī Krišnam uzdāvinājis uguns dievs Agnideva, bet patiesībā tas ir mūžīgais Kunga ierocis. Agnideva uzdāvināja šo ieroci Krišnam, tāpat kā Mahārādža Rukma deva Kungam Rukminī. Dievs Kungs pieņem dāvanas no saviem bhaktām, pat ja tās ir mūžīgs Viņa īpašums. Sudaršana sīki aprakstīta Mahābhāratas Ādi-parvā. Kungs Šrī Krišna ar šo ieroci nogalināja Šišupālu, savu sāncensi. Kungs Krišna ar Sudaršanu nogalināja arī Šālvu un reizēm vēlējās, lai to lietotu Viņa draugs Ardžuna savu ienaidnieku nogalināšanai (Mahābhāratas Virāta-parva 56.3.).

8. PANTS

anjē ča munajo brahman    brahmarātādajo ‘malāh
šišjair upētā ādžagmuh    kašjapāngirasādajah

anjē — daudzi citi; ča — arī; munajah — gudrie; brahman — ak,
brāhmani; brahmarāta — Šukadēva Gosvāmī; ādajah — un pārējie;
amalāh — pilnīgi šķīsti; šišjaih — mācekļu; upētāh — pavadīti; ādžagmuh — ieradās;
kašjapa — Kašjapa; āngirasa — Āngirasa; ādajah — citi.

TULKOJUMS

Tur mācekļu pavadībā ieradās arī daudzi citi, piemēram, Šukadēva
Gosvāmī un tādas tīras dvēseles kā Kašjapa un Āngirasa.

SKAIDROJUMS

Šukadēva Gosvāmī (Brahmarāta) ir slavenais Šrī Vjāsadēvas dēls un māceklis. Vjāsadēva vispirms iemācīja viņam Mahābhāratu un tad Šrīmad Bhāgavatamu. Šukadēva Gosvāmī noskaitīja 1 400 000 Mahābhāratas pantu gandharvu, jakšu un rākšasu sanāksmē un pēc tam Mahārādžas Parīkšita klātbūtnē pirmo reizi teica Šrīmad Bhāgavatamu. No sava diženā tēva viņš pilnībā apguva visu Vēdu literatūru. Šukadēvam Gosvāmī bija dziļas zināšanas reliģijas principos, un tāpēc viņš bija pilnīgi šķīsta dvēsele. No Mahābhāratas Sabhā-parvas (4.–11.) var saprast, ka viņš bija arī Mahārādžas Judhišthiras karaliskajā galmā, kā arī liecinieks Mahārādžas Parīkšita gavēšanai. Būdams īstens Šrī Vjāsadēvas māceklis, Šukadēva Gosvāmī plaši izjautāja tēvu par reliģijas principiem un garīgām vērtībām. Diženais tēvs savukārt iepriecināja viņu, iemācot jogu, ar ko var sasniegt garīgo valstību, aprakstot atšķirību starp auglīgu darbu un empīriskajām zināšanām, pastāstot par ceļiem un līdzekļiem, kā sasniegt garīgu apzināšanos, aprakstot četrus āšramus (mācekļa dzīvi, ģimenes cilvēka dzīvi, dzīvi pēc darba pārtraukšanas un atsacīšanās dzīves kārtu). Tēvs mācīja viņam par Dieva Augstākās Personības cildeno stāvokli, par to, kā iespējams skatīt Dievu Kungu vaigu vaigā, par to, kurš patiešām var saņemt zināšanas par pieciem elementiem, par to, cik īpašs ir saprāts, par to, kas ir materiālās dabas apziņa un dzīvā būtne, par to, kā pazīt sevi apzinājušos dvēseli, par materiālā ķermeņa darbības principiem, par materiālās dabas īpašību ietekmes pazīmēm, par pastāvīgo vēlmju koku un psihisko darbību. Reizēm Šukadēva Gosvāmī ar sava tēva un Nāradadžī atļauju devās uz Sauli. Šis kosmiskais ceļojums ir aprakstīts Mahābhāratas Šānti-parvā (332.). Galu galā Šukadēva Gosvāmī sasniedza garīgo valstību. Viņu vēl sauc par Aranēju, Arunisutu, Vaijāsaki un Vjāsātmadžu.
Kašjapa ir viens no pradžāpati. Viņš ir Marīci dēls un viens no Pajāpati Dakšas znotiem. Kašjapa ir tēvs milzu putnam Garudam, kurš ēd ziloņus un bruņurupučus. Kašjapa apprecējās ar trīspadsmit Prajāpati Dakšas meitām: Aditi, Diti, Danu, Kāšthu, Arištu, Surasu, Ilu, Muni, Krodhavašu, Tāmru, Surabhi, Saramu un Timi. No šīm sievām viņam piedzima daudz bērnu, gan padievi, gan dēmoni. No pirmās sievas Aditi piedzima visi divpadsmit Aditjas, no kuriem viens ir Vāmana, Dieva avatārs. Diženais gudrais Kašjapa bija klāt arī Ardžunas dzimšanas laikā. Parašurāma Kašjapam dāvāja visu pasauli, un vēlāk Kašjapa lūdza, lai Parašurāma atstāj pasauli. Kašjapu vēl sauc par Arištanēmi. Viņš dzīvo Visuma ziemeļu pusē.
Āngirasa ir Mahārši Angiras dēls. Āngirasu vēl sauc par Brihaspati, un viņš ir padievu priesteris. Teikts, ka Dronāčārja ir daļējs viņa avatārs. Šukrāčārja bija dēmonu garīgais skolotājs, un Brihaspati viņu izaicināja. Brihaspati dēls ir Kaca, un viņš pirmais Bharadvājam Muni deva uguns ieroci. No sievas Čandramāsī, kas ir viena no slavenajām zvaigznēm, viņam piedzima seši dēli (tāpat kā uguns dievam). Brihaspati spēja ceļot izplatījumā, un tāpēc viņš varēja nonākt pat uz Brahmalokas un Indralokas. Āngirasa debesu valdniekam Indram deva padomus dēmonu uzveikšanā. Reiz Brihaspati nolādēja Indru, kuram tad bija jākļūst par cūku uz zemes, un Indra vairs nevēlējās atgriezties debesīs. Lūk, cik varena ir maldinātājas enerģijas pievilcība. Pat cūka nevēlas mainīt savus šīs zemes īpašumus pret debesu valstību. Brihaspati bija dažādu planētu iedzīvotāju reliģijas skolotājs.

9. PANTS

tān samētān mahā-bhāgān    upalabhja vasūttamah
pūdžajām āsa dharma-gjo    dēša-kāla-vibhāgavit

tān — visus tos; samētān — sanākušus kopā; mahā-bhāgān — ļoti
varenos; upalabhja — uzņēmis; vasu-uttamah — labākais no Vasu
(Bhīšmadēva); pūdžajām āsa — apsveica; dharma-gjah — tas, kurš zina reliģijas
principus; dēša — vieta; kāla — laiks; vibhāga-vit — tas, kurš prot
pielietot atbilstoši vietai un laikam.

TULKOJUMS

Bhīšmadēva, labākais no astoņiem Vasu, laipni sagaidīja un apsveica
visus diženos un varenos riši, kas bija sapulcējušies, jo viņš pilnībā
pārzināja visus reliģijas principus saskaņā ar laiku un vietu.

SKAIDROJUMS

Prasmīgi reliģijas sludinātāji zina, kā pielāgot
reliģijas principus laikam un vietai. Visi pasaules diženākie āčārjas jeb
reliģijas skolotāji veica savu misiju, saskaņojot reliģijas principus ar laiku
un vietu. Dažādās pasaules daļās ir atšķirīgs klimats un apstākļi, un, ja
kādam ir pienākums sludināt Dieva Kunga vēstījumu, tad viņam jāprot
visu pielāgot laikam un vietai. Bhīšmadēva bija viens no divpadsmit
dižajām autoritātēm garīgās kalpošanas kultūras sludināšanā, un tāpēc
viņš, gulēdams nāves gultā, varēja uzņemt varenos gudros no visām
Visuma malām. Bhīšmadēva to noteikti nespēja fiziski, jo neatradās
savās mājās un nebija vesels. Taču viņa prāts bija spēcīgs un vesels, un
tāpēc Bhīšmadēva spēja labi sagaidīt gudros ar mīļiem un sirsnīgiem
vārdiem. Pienākumu var veikt ar fizisku darbu, prātu un vārdiem. Tā
kā Bhīšmadēva labi zināja, kurā gadījumā ko darīt, viņam nebija grūti
labi uzņemt viesus, lai gan fiziski Bhīšmadēva to nespēja.

10. PANTS

krišnam ča tat-prabhāva-gja    āsīnam džagad-īšvaram
hridi-stham pūdžajām āsa    mājajopātta-vigraham

krišnam — Kungam Šrī Krišnam; ča — arī; tat — Viņa;
prabhāva-gjah — slavas zinātājs (Bhīšma); āsīnam — sēžot; džagat-īšvaram — Visuma
Kungu; hridi-stham — kas atrodas sirdī; pūdžajām āsa — godināja;
mājajā — ar iekšējo spēju; upātta — izpausto; vigraham — veidolu.

TULKOJUMS

Kungs Šrī Krišna atrodas ikviena sirdī, tomēr ar iekšējo spēju izpauž
savu pārpasaulīgo veidolu. Šis pats Kungs sēdēja Bhīšmadēvas
priekšā, un Bhīšmadēva, zinādams Krišnas godību, Viņu pielūdza.

SKAIDROJUMS

Uz Kunga visvarenību norāda tas, ka Viņš
vienlaicīgi atrodas visur. Kungs vienmēr atrodas savā mūžīgajā mājvietā
Golokā Vrindāvanā, tomēr Viņš atrodas arī ikviena sirdī un pat katrā
neredzamajā atomā. Kad Kungs izpauž savu mūžīgo pārpasaulīgo
veidolu materiālajā pasaulē, tas notiek ar Viņa iekšējo spēju. Ārējai
spējai jeb materiālajai enerģijai nav nekāda sakara ar Viņa mūžīgo
veidolu. Šrī Bhīšmadēva labi zināja visas šīs patiesības un atbilstoši godināja
Krišnu.

11. PANTS

pāndu-putrān upāsīnān    prašraja-prēma-sangatān
abhjāčaštānurāgāšrair    andhībhūtēna čakšušā

pāndu — Mahārādžas Judhišthiras un viņa brāļu nelaiķa tēva;
putrān — dēli; upāsīnān — klusu sēžot blakus; prašraja — pārņemti;
prēma — mīlestības jūtām; sangatān — sanākuši; abhjāčašta — apsveica;
anurāga — pilns jūtu; ašraih — ekstāzes asarām; andhībhūtēna — pārņemts;
čakšušā — acīm.

TULKOJUMS

Mahārādžas Pāndu dēli klusi sēdēja blakus, pilni mīlestības pret
mirstošo vectēvu. To redzēdams, Bhīšmadēva viņus iejūtīgi apsveica.
Bhīšmadēvas acīs bija ekstāzes asaras, jo viņš bija mīlestības pārņemts.

SKAIDROJUMS

Kad Mahārādža Pāndu nomira, visi viņa dēli bija vēl
mazi, un, protams, tos ar lielu mīlestību audzināja karaliskās ģimenes
vecākie locekļi, it īpaši Bhīšmadēva. Vēlāk, kad Pāndavi bija
izauguši, viņus apkrāpa viltīgais Durjodhana ar saviem biedriem, bet
Bhīšmadēva, labi zinādams, ka Pāndavi cieš bez vainas, nevarēja nostāties
Pāndavu pusē politisku iemeslu dēļ. Kad īsi pirms nāves Bhīšmadēva
redzēja, ka viņa diženie mazdēli, kurus vada Mahārādža Judhišthira,
klusi sēž viņam blakus, lielais karotājs un vectēvs nespēja apvaldīt
mīlestības asaras, kas tecēja pašas no sevis. Bhīšmadēva atcerējās, kādus
pārbaudījumus izcietuši viņa ārkārtīgi dievbijīgie mazdēli.
Bhīšmadēva, protams, ļoti priecājās, ka Judhišthira kļuvis par valdnieku
Durjodhanas vietā, un sāka sveikt Pāndavus.

12. PANTS

aho kaštam aho ‘njājjam    jad jūjam dharma-nandanāh
džīvitum nārhatha klištam    vipra-dharmāčjutāšrajāh

aho — ak; kaštam — kādas briesmīgas ciešanas; aho — ak;
anjājjam — kādu šausmīgu netaisnību; jat — jo; jūjam — jūs, labās dvēseles;
dharma-nandanāh — pašas reliģijas dēli; džīvitum — lai paliktu dzīvi; na — ne;
arhatha — pelnījuši; klištam — ciešanas; viprabrāhmanu;
dharma — dievbijības; ačjuta — Dieva; āšrajāh — aizsargāti.

TULKOJUMS

Bhīšmadēva sacīja: Ak, kādas briesmīgas mokas un šausmīgu
netaisnību jums, labajām dvēselēm, nācās izciest par to, ka esat pašas
reliģijas dēli. Šajos pārbaudījumos jums bija jāiet bojā, tomēr jūs sargāja
brāhmani, Dievs un reliģija.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira bija uztraukts par daudzo
cilvēku bojāeju Kurukšētras kaujā. Bhīšmadēva to saprata un tāpēc
vispirms runāja par paša Mahārādžas Judhišthiras briesmīgajām
ciešanām. Mahārādža Judhišthira cieta nepelnīti, un Kurukšētras kauja
notika, lai novērstu šo netaisnību. Tāpēc viņam nevajadzēja par to
bēdāties. Bhīšmadēva īpaši gribēja uzsvērt, ka Pāndavus vienmēr sargāja
brāhmani, Dievs Kungs un reliģijas principi. Visi tie ir ļoti svarīgi, un,
atrodoties tādā aizsardzībā, Pāndaviem nebija par ko skumt.
Bhīšmadēva tā runāja ar Mahārādžu Judhišthiru, lai mazinātu viņa grūtsirdību.
Kamēr vien cilvēks dzīvo pilnīgā saskaņā ar Dieva Kunga vēlmēm,
seko īsteniem brāhmaniem un vaišnaviem un stingri pilda reliģijas
principus, viņam nav iemesla būt grūtsirdīgam, lai cik smaga arī būtu dzīve.
Bhīšmadēva, būdams viens no mācekļu pēctecības autoritātēm,
gribēja, lai Pāndavi to saprot.

13. PANTS

samsthitē ‘tirathē pāndau    prithā bāla-pradžā vadhūh
jušmat-kritē bahūn klēšān    prāptā tokavatī muhuh

samsthitē — pēc aiziešanas; ati-rathē — lielā karavadoņa;
pāndau — Pāndu; prithā — Kuntī; bāla-pradžā — ar maziem bērniem; vadhūh — mana
vedekla; jušmat-kritē — jūsu dēļ; bahūn — dažādas; klēšān — ciešanas;
prāptā — saņēma; toka-vatī — par spīti tam, ka bērni jau izauguši;
muhuh — pastāvīgi.

TULKOJUMS

Kas attiecas uz manu vedeklu Kuntī, tad pēc lielā karavadoņa Pāndu
nāves viņa kļuva par atraitni, kurai bija jārūpējas par daudziem
bērniem un kura tāpēc daudz cieta. Viņai bija grūti jūsu dēļ arī tad, kad
bijāt izauguši.

SKAIDROJUMS

Kuntīdēvī ciešanas izsauc līdzjūtību divu iemeslu
dēļ. Viņa daudz cieta, jo agri kļuva par atraitni, un viņai vajadzēja
karaliskajā ģimenē uzaudzināt bērnus. Un arī tad, kad bērni bija
izauguši, viņa turpināja ciest to darbības dēļ. Tādējādi viņas ciešanas
turpinājās. Tas nozīmē, ka tāds bija Kuntīdēvī liktenis, un viņai to vajadzēja
mierīgi paciest.

14. PANTS

sarvam kāla-kritam manjē    bhavatām ča jad-aprijam
sapālo jad-vašē loko    vājor iva ghanāvalih

sarvam — tas viss; kāla-kritam — neizbēgamā laika darīts;
manjē — domāju; bhavatām ča — arī jums; jat — kas; aprijam — nepatīkams;
sa-pālah — ar valdniekiem; jat-vašē — ko vada laiks; lokah — ikviens uz
jebkuras planētas; vajoh — vējš nes; iva — kā; ghana-āvalih — mākoņus.

TULKOJUMS

Pēc manām domām, to visu ir paveicis neizbēgamais laiks, kas vada
ikvienu būtni uz visām planētām, tāpat kā vējš vada mākoņus.

SKAIDROJUMS

Laiks valda pār visu Visuma telpu un pār ikvienu
no planētām. Visas milzīgās planētas, arī Sauli, vada gaisa spēks; arī
mākoņus nes gaisa spēks. Gluži tāpat kāla jeb laiks, no kura
iedarbības nevar izvairīties, vada pat gaisa un citu elementu darbību. Tāpēc
pār visu valda augstākais kāla, varenais Dieva Kunga pārstāvis
materiālajā pasaulē. Tādējādi Judhišthiram nevajadzēja bēdāties par
neaptveramo laika darbību. Kamēr vien būtni saista materiālā pasaule, tai
jāpacieš laika darbība un sekas. Judhišthiram nevajadzētu domāt, ka
viņš iepriekšējā dzīvē ir grēkojis un tāpēc cieš. Materiālajā dabā cieš
pat visdievbijīgākais cilvēks, tomēr dievbijīgs cilvēks atšķiras ar to, ka
ir uzticīgs Dievam Kungam, jo seko īsteniem brāhmaniem un
vaišnaviem, kas pilda reliģijas principus. Šie trīs principi jāpadara par dzīves
mērķi. Par mūžīgā laika darbību nevajag uztraukties. Šis laiks valda arī
pār diženo Visuma valdnieku Brahmādžī, tāpēc cilvēkam, pat ja viņš ir
īstens reliģijas principu sekotājs, nevajag dusmoties uz šo laika varu.

15. PANTS

jatra dharma-suto rādžā    gadā-pānir vrikodarah
krišno ‘strī gāndivam čāpam    suhrit krišnas tato vipat

jatra — kur ir; dharma-sutah — Dharmarājas dēls; rādžā — valdnieks;
gadā-pānih — ar vareno vāli rokā; vrikodarah — Bhīma; krišnah — Ardžuna;
astrī — ieroču nesējs; gāndivam — Gāndīva; čāpam — loks;
suhrit — labvēlis; krišnah — Kungs Krišna, Dieva Personība; tatah — tāpēc;
vipat — neveiksme.

TULKOJUMS

Cik gan brīnumaina ir laika darbība! Tas ir neatgriežams, jo kā gan
citādi reliģijas padieva dēla valdnieka Judhišthiras, diženā vāles
kaujinieka Bhīmas, varenā lokšāvēja, Gāndīvas nesēja Ardžunas un vēl jo
vairāk tiešā Pāndavu labvēļa Dieva Kunga klātbūtnē varētu notikt
neveiksmes?

SKAIDROJUMS

Kas attiecas uz materiālajām vai garīgajām lietām,
tad Pāndaviem to netrūka. Materiāli viņiem bija viss nepieciešamais,
pateicoties diviem varenajiem karotājiem Bhīmam un Ardžunam.
Garīgā ziņā valdnieks pats bija reliģijas simbols, un vēl jo vairāk ar viņiem
bija saistīta pati Dieva Personība, Kungs Šrī Krišna, kurš bija to
labvēlis. Tomēr Pāndaviem tik ļoti neveicās. Par spīti dievbijīgiem darbiem,
personību spēkam, prasmīgai vadībai, vareniem ieročiem un tiešai
saskarsmei ar Kungu Krišnu Pāndavi dzīvē tik daudz cieta, un to var
izskaidrot tikai ar kālas jeb neizbēgamā laika ietekmi. Kāla neatšķiras
no paša Kunga, un tāpēc kālas ietekme norāda uz paša Kunga
neizskaidrojamo vēlmi. Par to nav jābēdājas, jo neviens cilvēks tur neko
nevar darīt.

16. PANTS

na hj asja karhičid rādžan    pumān vēda vidhitsitam
jad vidžigjāsajā juktā    muhjanti kavajo ‘pi hi

na — ne; hi — noteikti; asja — Viņa; karhičit — vispār; rādžan — ak,
valdniek; pumān — kāds; vēda — zina; vidhitsitam — nodomus; jat — kas;
vidžigjāsajā — ar daudziem jautājumiem; juktāh — nodarbojas;
muhjanti — apjukuši; kavajah — diženi filozofi; api — pat; hi — noteikti.

TULKOJUMS

Ak, valdniek, neviens nezina Kunga [Šrī Krišnas] nodomus. Viņu
nespēj saprast arī diženie filozofi, kas uzdod daudzus jautājumus.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira bija apjucis, domājot par
izdarītajiem grēkiem, gaidāmajām ciešanām utt., bet diženā autoritāte
Bhīšma (viena no divpadsmit autoritātēm) pilnīgi noraidīja
Judhišthiras spriedumus. Viņš gribēja, lai Mahārādža Judhišthira saprastu, ka
kopš neatminamiem laikiem neviens, arī tādi padievi kā Šiva un
Brahma, nav spējuši saprast īstenos Dieva Kunga nodomus. Tad ko gan
varam saprast mēs? Nav jēgas par to arī jautāt. Pat gudrie ar dziļiem
filozofiskiem jautājumiem nespēj izprast Kunga nodomus. Vislabākais ir
bez iebildumiem pakļauties Dieva Kunga gribai. Pāndavi necieta savas
agrākās darbības dēļ. Kungs vēlējās, lai valdītu tikumība, un tāpēc Viņa
bhaktas kādu laiku cieta, lai to izcīnītu. Bhīšmadēva noteikti priecājās
par to, ka uzvarējis tikums, un bija laimīgs, redzot valdnieku
Judhišthiru tronī, lai gan pats bija cīnījies pret viņu. Pat tāds dižens karotājs
kā Bhīšma nespēja uzvarēt Kurukšētras kaujā, jo Kungs gribēja
parādīt, ka sliktais nevar uzvarēt labo, lai kas arī nostātos netikuma pusē.
Bhīšmadēva bija dižens Dieva Kunga bhakta, bet viņš izvēlējās
cīnīties pret Pāndaviem, jo tāda bija Kunga griba. Kungs vēlējās parādīt,
ka pat tāds karotājs kā Bhīšma nespēj uzvarēt, cīnoties netaisno pusē.

17. PANTS

tasmād idam daiva-tantram    vjavasja bharataršabha
tasjānuvihito ‘nāthā    nātha pāhi pradžāh prabho

tasmāt — tāpēc; idam — šis; daiva-tantram — tikai likteņa brīnumainā
griba; vjavasja — pārliecinoties; bharata-rišabha — ak, labākais no
Bharatas pēctečiem; tasja — Viņa; anuvihitah — kā gribēts;
anāthāh — bezpalīdzīgs; nātha — ak, saimniek; pāhi — parūpējies par;
pradžāh — pavalstniekiem; prabho — ak, kungs.

TULKOJUMS

Ak, labākais no Bharatas pēctečiem [Judhišthira], tāpēc es uzskatu,
ka tas viss ietilpst Kunga nodomos. Ja tu esi pieņēmis neaptveramo
Kunga gribu, tad tev tai jāseko. Tu, mans kungs, tagad esi valdnieks,
un nu tev jārūpējas par saviem bezpalīdzīgajiem pavalstniekiem.

SKAIDROJUMS

Ir tāds teiciens, ka saimniece, mācot meitu, māca
vedeklu. Gluži tāpat Kungs, mācot bhaktu, māca pasauli. Bhaktam no
Kunga nav jāmācās nekas jauns, jo Kungs patiesīgam bhaktam
vienmēr dod norādījumus no iekšienes. Tāpēc vienmēr, kad šķiet, ka
bhakta tiek kaut kādā veidā pamācīts, piemēram, gadījumā, kas aprakstīts
Bhagavad-gītā, tas tiek darīts, lai dotu norādījumus mazāk
saprātīgajiem cilvēkiem. Tāpēc bhaktas pienākums ir pieņemt Dieva noliktos
pārbaudījumus kā svētību un bez kādas nepatikas. Bhīšmadēva
ieteica Pāndaviem bez kavēšanās uzņemties atbildību par valsts vadīšanu.
Pavalstnieki Kurukšētras kaujas dēļ bija palikuši bez aizsardzības un
gaidīja, kad pie varas nāks Mahārādža Judhišthira. Tīrs Kunga
bhakta uzskata Viņa noliktos pārbaudījumus par svētību. Dievs Kungs ir
absolūts, un tāpēc starp pārbaudījumiem un svētību nav pasaulīgas
atšķirības.

18. PANTS

ēša vai bhagavān sākšād    ādjo nārājanah pumān
mohajan mājajā lokam    gūdhaš čarati vrišnišu

ēšah — šis; vai — pozitīvi; bhagavān — Dieva Personība;
sākšāt — sākotnējā; ādjah — pirmā; nārājanah — Visaugstais Kungs (kurš guļ uz
ūdens); pumān — augstākais baudītājs; mohajan — maldinot;
mājajā — ar paša radīto enerģiju; lokam — planētas; gūdhah — kurš ir
neaptverams; čarati — pārvietojas; vrišnišu — Vrišni ģimenē.

TULKOJUMS

Šrī Krišna nav neviens cits kā sākotnējā Dieva Personība. Viņš ir
pirmais Nārājana, augstākais baudītājs. Bet Šrī Krišna dzīvo starp
valdnieka Vrišni pēctečiem gluži kā viens no mums un maldina mūs ar
paša radīto enerģiju.

SKAIDROJUMS

Vediskais zināšanu iegūšanas paņēmiens ir deduktīvs. Vēdu zināšanas tiek pilnīgā veidā saņemtas mācekļu pēctecībā no autoritātēm. Ne visai saprātīgi ļaudis iedomājas, ka šis zināšanas ir dogmatiskas, bet tas nav tiesa. Māte ir autoritāte jautājumā par to, kurš ir bērna tēvs. Viņa ir autoritāte šādās noslēpumainās zināšanās. Tādējādi autoritāte nav dogmatiska. Bhagavad-gītā šī patiesība apstiprināta ceturtajā nodaļā (Bg.4.2.), un pilnīgs mācīšanās paņēmiens ir saņemt zināšanas no autoritātes. Šis paņēmiens ir vispāratzīts, un strīdēties par to ir muļķīgi. Piemēram, mūsdienu kosmiskie kuģi lido debesīs, un, ja zinātnieki apgalvo, ka aizceļojuši uz Mēness otru pusi, tad cilvēki viņiem akli tic, jo ir atzinuši zinātniekus par autoritātēm. Šādas autoritātes kaut ko saka, un ļaudis tām tic. Bet attiecībā uz Vēdu patiesībām šie ļaudis ir mācīti neticēt. Pat ja cilvēki tās atzīst, viņi tās skaidro pa savam. Ikvienam vajag uztvert Vēdu zināšanas tiešā veidā, bet cilvēki savā muļķībā to noliedz. Tas nozīmē, ka maldinātie ļaudis tic vienai autoritātei — zinātniekiem — bet neatzīst Vēdu autoritāti. Un tas ir novedis pie pagrimuma.
Šajā pantā autoritāte runā par Šrī Krišnu kā par sākotnējo Dieva Personību un pirmo Nārājanu. Pat tāds impersonālists kā Āčārja Šankara savā Bhagavad-gītas komentāra sākumā ir teicis, ka Nārājana, Dieva Personība, stāv pāri materiālajai pasaulei.1 Visums ir materiālās pasaules daļa, bet Nārājana stāv pāri visam materiālajam.
Bhīšmadēva ir viens no divpadsmit mahādžanām, kuri zina pārpasaulīgās gudrības būtību. Viņš apstiprina, ka Kungs Šrī Krišna ir sākotnējā Dieva Personība, un tam piekrīt arī impersonālists Šankara. To ir apstiprinājuši arī visi pārējie āčārjas, un tāpēc Kungu Šrī Krišnu nevar nepieņemt par sākotnējo Dieva Personību. Bhīšmadēva norāda, ka Šrī Krišna ir pirmais Nārājana. To apstiprina arī Brahmādžī Bhāgavatamā (10.14.14.). Krišna ir pirmais Nārājana. Garīgajā valstībā (Vaikunthā) ir bezgalīgi daudz Nārājanu, kuri visi ir viena un tā pati Dieva Personība un tiek uzskatīti par sākotnējās Dieva Personības Šrī Krišnas pilnīgajiem izvērsumiem. Pirmais Kunga Šrī Krišnas veidols sākumā izvēršas par Baladēvu, bet Baladēva — par daudziem citiem veidoliem, kā par Sankaršanu, Pradjumnu, Anirudhu, Vāsudēvu, Nārājanu, Purušu, Rāmu un Nrisimhu. Visi šie izvērsumi ir viena un tā pati višnu-tatva, un Šrī Krišna ir visu pilnīgo izvērsumu pirmavots. Tāpēc Viņš ir tiešā Dieva Personība. Šrī Krišna ir materiālās pasaules radītājs, un Viņš ir Vaikunthas planētu valdošā Dievība Nārājana. Tāpēc tas, ka Viņš atrodas starp cilvēkiem, mūs maldina. Tādēļ Dievs Kungs Bhagavad-gītā norāda, ka nejēgas Viņu uzskata par vienu no cilvēkiem, nezinot Kunga ceļus.
Neziņa attiecībā uz Šrī Krišnu rodas no tā, ka divas Viņa enerģijas, iekšējā un ārējā, iedarbojas uz trešo — robeženerģiju. Dzīvās būtnes ir Viņa robeženerģijas izvērsumi, un tādējādi reizēm tās maldina iekšējā un reizēm ārējā enerģija. Iekšējās enerģijas maldinājumā Šrī Krišna izvēršas par neskaitāmiem Nārājanām un pieņem dievišķo, mīlestības pilno kalpošanu no dzīvajām būtnēm pārpasaulīgajā valstībā vai arī atbild uz to. Un ar ārējās enerģijas izvērsumiem Kungs atnāk uz materiālo pasauli cilvēku, dzīvnieku un padievu vidū, lai atjaunotu dažādu dzīvības veidu būtņu aizmirstās attiecības ar Viņu. Tomēr tādas diženas autoritātes kā Bhīšma ar Dieva Kunga žēlastību ir brīvas no šiem maldiem.

19. PANTS

asjānubhāvam bhagavān    vēda guhjatamam šivah
dēvaršir nāradah sākšād    bhagavān kapilo nripa

asja — Viņa; anubhāvam — godību; bhagavān — ļoti varenais;
vēda — zina; guhja-tamam — ļoti noslēpumaini; šivah — Kungs Šiva;
dēva-riših — diženais gudrais starp padieviem; nāradah — Nārada; sākšāt — tieši;
bhagavān — Dieva Personība; kapilah — Kapila; nripa — ak, valdniek.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Kungs Šiva, gudrais starp padieviem Nārada un Dieva
avatārs Kapila, pateicoties tiešai saskarsmei ar Dievu Kungu, zina
noslēpumaino gudrību par Viņa slavu.

SKAIDROJUMS

Visi tīrie Kunga bhaktas ir bhāvas jeb tie, kas dažādā pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošanā iepazinuši Viņa slavu. Pastāv bezgalīgi daudz Kunga pilnīgā veidola izvērsumu, un ir arī neskaitāmi daudz tīru Kunga bhaktu, kuri kalpo Viņam dažādās attiecībās. Parasti tiek runāts par divpadsmit diženiem Kunga bhaktām: Brahmu, Nāradu, Šivu, Kumāriem, Kapilu, Manu, Prahlādu, Bhīšmu, Džanaku, Šukadēvu Gosvāmī, Bali Mahārādžu un Jamarādžu. Lai gan Bhīšmadēva ir viens no tiem, viņš min tikai trīs no tām divpadsmit personībām, kuras zina Dieva Kunga godību. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs, viens no mūsu laikmeta dižajiem āčārjām, paskaidro, ka anubhāvu jeb Kunga godību vispirms novērtē bhakta, kurš ekstāzē sāk svīst, drebēt, raudāt, viņam parādās izsitumi utt., un šīs pazīmes vēl pieaug, stingri izprotot Kunga godību. Šādas dažādas izpratnes jeb bhāvas bija starp Jašodu un Kungu (kad Jašoda sasēja Kungu ar auklām), kā arī tad, kad Kungs mīlestībā vadīja Ardžunas kaujas ratus. Dieva Kunga godība parādās, kad Viņš pakļaujas bhaktām, un tā ir vēl viena Kunga slavas iezīme. Lai gan Šukadēva Gosvāmī un Kumāri atradās pārpasaulīgā stāvoklī, viņi pievērsās citai bhāvas iezīmei un kļuva par tīriem Kunga bhaktām. Pārbaudījumi, ko Dievs Kungs uzliek bhaktām, arī ir pārpasaulīga bhāva starp Kungu un bhaktām. Dievs Kungs norāda: «Es sagādāju bhaktām grūtus apstākļus, un viņi šajā pārpasaulīgajā bhāvā ar Mani šķīstās vēl vairāk.» Materiālas grūtības piespiež bhaktu atbrīvoties no maldīgajām materiālajām saitēm. Šīs saites balstās uz savstarpējām pasaulīgajām baudām, kas galvenokārt ir atkarīgas no materiālajām iespējām. Tāpēc, kad Kungs atņem visu materiālo, tad bhakta pilnīgi pievēršas pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Kungam. Tādējādi Kungs izrauj kritušo dvēseli no materiālās esamības muklāja. Pārbaudījumi, ko Kungs uzliek bhaktām, atšķiras no ciešanām, kas tiek saņemtas par grēcīgu darbību. Visu šo Dieva Kunga godību īpaši labi zina tādi diženi mahādžanas kā Brahma, Šiva, Nārada, Kapila, Kumāri un Bhīšma, kas tika pieminēti iepriekš, un cilvēks ar viņu žēlastību spēj šo godību aptvert.

20. PANTS

jam manjasē mātulējam    prijam mitram suhrittamam
akaroh sačivam dūtam    sauhridād atha sārathim

jam — kas; manjasē — tu uzskati; mātulējam — brālēnu no mātes
puses; prijam — ļoti dārgu; mitram — draugu; suhrit-tamam — kvēlu
labvēli; akaroh — darīja; sačivam — padomus; dūtam — vēstnesi;
sauhridāt — ar labo gribu; atha — pēc tam; sārathim — ratu vadītāju.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Tas, kuru tu aiz neziņas uzskatīji par brālēnu no mātes
puses, par savu dārgo draugu, labvēli, padomdevēju, vēstnesi, labdari
utt., ir tā pati Dieva Personība Šrī Krišna.

SKAIDROJUMS

Lai gan Kungs Šrī Krišna darbojās kā Pāndavu
brālēns, brālis, draugs, labvēlis, padomdevējs, vēstnesis, labdaris utt., Viņš
joprojām bija Dieva Augstākā Personība. Bezcēloņu žēlastībā un
mīlestībā pret saviem tīrajiem bhaktām Krišna dažādos veidos tiem
kalpoja, bet tas nenozīmē, ka Viņš vairs nebūtu Absolūtā Personība.
Domāt par Viņu kā par parastu cilvēku ir visdziļākā neziņa.

21. PANTS

sarvātmanah sama-drišo    hj advajasjānahankritēh
tat-kritam mati-vaišamjam    niravadjasja na kvačit

sarva-ātmanah — tā, kurš atrodas ikviena sirdī; sama-drišah — tā, kurš
ir vienādi labs pret visiem; hi — noteikti; advajasja — Absolūta;
anahankritēh — brīvs no neīstā «es», materiālās sevis pielīdzināšanas;
tat-kritam — viss, ko Viņš dara; mati — apziņa; vaišamjam — šķirošana;
niravadjasja — brīvs no jebkādas pieķeršanās; na — ne; kvačit — jebkādā
pakāpē.

TULKOJUMS

Viņš ir Dieva Augstākā Personība ikviena sirdī. Viņš ir vienādi labs
pret visiem, brīvs no neīstā «es» un Viņam nepastāv atšķirības. Tāpēc
visos savos darbos Kungs ir brīvs no materiālā piesārņojuma. Viņš ir
līdzsvarots.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs ir absolūts, tāpēc nekas
neatšķiras no Viņa. Kungs ir kaivalja — nav nekā, izņemot Viņu. Pilnīgi viss
ir Kunga enerģijas izpausme un tāpēc Viņš ar savu enerģiju ir visur,
jo ir vienāds ar to. Saule neatšķiras ne no viena savu staru gabaliņa,
ne no vienas daļiņas tajos. Gluži tāpat Dievs Kungs ar savām
dažādajām enerģijām ir visur. Kungs ir Paramātma jeb Virsdvēsele, kas
atrodas ikvienā kā augstākais vadītājs, un tāpēc Viņš jau ir visu dzīvo
būtņu kaujas ratu vadītājs un padomnieks. Tādēļ, kļūdams par Ardžunas
kaujas ratu vadītāju, Viņš neizmainīja savu augsto stāvokli. Ieraudzīt
Kungu kā kaujas ratu vadītāju vai vēstnesi var tikai ar garīgās
kalpošanas spēku. Kungu pilnīgi neskar materiālistiskā dzīves izpratne, jo
Viņš ir absolūtā garīgā būtība, Viņam neviens darbs nav ne augstāks,
ne zemāks. Kungs ir Absolūtā Dieva Personība, tāpēc Viņam nav
neīstā «es», un Viņš nepielīdzina sevi kaut kam atšķirīgam no sevis.
Materiālistiskā «es» izpratne Viņā ir līdzsvarā. Tāpēc Dievs Kungs
nejūtas zemāks, kļūstot par tīra bhaktas ratu vadītāju. Tīru bhaktu godība
ir tā, ka mīlestības pilnais Kungs kalpo vienīgi viņiem.

22. PANTS

tathāpj ēkānta-bhaktēšu    pašja bhūpānukampitam
jan mē ‘sūms tjadžatah sākšāt    krišno daršanam āgatah

tathāpi — tomēr; ēkānta — stingrs; bhaktēšu — bhaktām; pašja — redzi
šeit; bhū-pa — ak, valdniek; anukampitam — cik līdzjūtīgs; jat — kādēļ;
— manu; asūn — dzīvi; tjadžatah — beidzot; sākšāt — tieši;
krišnah — Dieva Personība; daršanam — manu acu priekšā; āgatah — žēlīgi
atnācis.

TULKOJUMS

Tomēr par spīti tam, ka Krišna ir vienādi labs pret visiem, manas
dzīves beigas Viņš ir visžēlīgi atnācis pie manis, jo esmu stingrs Viņa kalps.

SKAIDROJUMS

Lai gan Visaugstais Kungs, Dieva Absolūtā Personība Šrī Krišna, ir vienāds pret visiem, Viņš tomēr vairāk domā par saviem tīrajiem bhaktām, kas pilnīgi uzticējuši sevi Kungam un kuriem nav cita sargātāja un saimnieka. Stingra ticība Visaugstajam Kungam kā savam sargātājam, draugam un saimniekam ir dabisks mūžīgās dzīves stāvoklis. Dzīvā būtne ar Visvarenā gribu ir tā veidota, ka vislielāko laimi tai sagādā pilnīga atkarība.
Pretēja tieksme rada pagrimumu. Dzīvajai būtnei piemīt tieksme krist, kļūdaini uzskatot sevi par pilnīgi neatkarīgu materiālās pasaules kungu. Šajā neīstajā «es» apziņā slēpjas visu raižu sakne. Jebkuros apstākļos jācenšas tuvoties Kungam.
Kungs Krišna ieradās pie mirstošā Bhīšmadžī tāpēc, ka Bhīšma bija stingrs Kunga bhakta. Starp Ardžunu un Krišnu pastāvēja zināma ķermeniska radniecība, jo Kungs bija Ardžunas brālēns no mātes puses. Bet Bhīšma nebija Krišnas radinieks. Tas nozīmē, ka viņus saistīja tuva dvēseliska radniecība. Tomēr, tā kā ķermeniskā radniecība ir ļoti patīkama un dabiska, Kungs labāk vēlas, lai Viņu uzrunātu par Mahārādžas Nandas dēlu, par Jašodas dēlu, par Rādhārānī mīlētāju. Šāda ķermeniska radniecība ar Kungu ir vēl viena savstarpējas mīlestības pilnas kalpošanas iezīme. Bhīšmadēva saprot, cik saldas ir šīs pārpasaulīgās attiecības, un tāpēc labprāt uzrunā Kungu par Vidžaja-sakhi, Pārtha-sakhi utt. gluži tāpat kā par Nanda-nandanu vai Jašodā-nandanu. Labākais, kā var veidot tādas pārpasaulīgi patīkamas attiecības, ir iet pie Kunga caur atzītiem Viņa bhaktām. Nevajag mēģināt nodibināt attiecības tieši; ir jābūt starpniekam, kas ir caurspīdīgs un prot mūs vest pa pareizo ceļu.

23. PANTS

bhaktjāvēšja mano jasmin    vāčā jan-nāma kīrtajan
tjadžan kalēvaram jogī    mučjatē kāma-karmabhih

bhaktjā — ar mīlestības pilnu uzmanību; āvēšja — meditējot;
manah — prāts; jasmin — kura; vāčā — ar vārdiem; jat — Krišna; nāma — svētais
vārds; kīrtajan — daudzinot; tjadžan — atstājot; kalēvaram — šo
materiālo ķermeni; jogī — bhakta; mučjatē — atbrīvojas;
kāma-karmabhih — no auglīgas darbības.

TULKOJUMS

Kad bhakta ar mīlestību uzmanīgi meditē un daudzina svēto vārdu,
tad viņa prātā ienāk Dieva Personība un, bhaktam atstājot materiālo
ķermeni, atbrīvo viņu no auglīgas darbības važām.

SKAIDROJUMS

Joga nozīmē vērst prātu vienā virzienā, nepiesaistoties nekādām blakus lietām. Patiesībā šāda koncentrācija ir samādhi jeb pilnīga un absolūta kalpošana Kungam. Tas, kurš šādā veidā vērš savu prātu, ir jogs. Tāds jogs jeb Dieva Kunga bhakta divdesmit četras stundas dienā nodarbojas ar kalpošanu Kungam, domā vienīgi par Kungu un deviņos veidos garīgi kalpo, t.i., klausās, daudzina, atceras, godina, lūdz, brīvprātīgi kalpo, izpilda norādījumus, kļūst par Kunga draugu un izmanto visu, kas viņam pieder, lai kalpotu Kungam. Kad cilvēks tādā veidā nodarbojas ar jogu jeb pievienošanos garīgajā kalpošanā, tad viņu atzīst pats Kungs, kā tas paskaidrots Bhagavad-gītā saistībā ar augstāko pilnību samādhi. Kungs norāda, ka tāds rets bhakta ir labākais no visiem jogiem. Ar Dieva Kunga dievišķo žēlastību šāds pilnīgs jogs saņem iespēju ar pavisam skaidru apziņu vērst prātu uz Kungu, un tādējādi pirms aiziešanas no ķermeņa, daudzinot Viņa svēto vārdu, jogs ar Kunga iekšējo enerģiju tūlīt pārvietojas uz vienu no mūžīgajām planētām, kur nav materiālās dzīves un visa, kas ar to saistīts. Materiālajā esamībā dzīvajai būtnei saskaņā ar tās auglīgo darbību mūžu pēc mūža jāsaņem triju veidu ciešanas. Tādu materiālo dzīvi rada vienīgi pasaulīgās vēlmes. Garīgā kalpošana Kungam neiznīcina dzīvās būtnes dabiskās vēlmes, tās tikai tiek pievērstas īstajam mērķim — garīgajai kalpošanai. Tas ļauj piepildīties vēlmei pāriet uz garīgajām debesīm. Karavadonis Bhīšmadēva runāja par noteiktu jogas veidu, ko sauc par bhakti-jogu, un viņš bija tik veiksmīgs, ka pirms aiziešanas no materiālā ķermeņa varēja atrasties tiešā Kunga klātbūtnē. Tāpēc nākamajos pantos viņš izsaka vēlmi, lai Kungs paliek viņa acu priekšā.

24. PANTS

sa dēva-dēvo bhagavān pratīkšatām
    kalēvaram jāvad idam hinomj aham
prasanna-hāsāruna-ločanollasan-
    mukhāmbudžo dhjāna-pathaš čatur-bhudžah

sah — viņš; dēva-dēvah — visu kungu Visaugstais Kungs;
bhagavān — Dieva Personība; pratīkšatām — ir tik labs un pagaida;
kalēvaram — ķermeni; jāvat — kamēr; idam — šo (materiālo ķermeni);
hinomi — atstāju; aham — es; prasanna — priecīgi; hāsa — smaidot;
aruna-ločana — ar acīm, kuras mirdz kā rīta saule; ullasat — skaisti izgreznots;
mukha-ambudžah — Viņa sejas lotoszieds; dhjāna-pathah — manā meditācijas
ceļā; čatur-bhudžah — četrroku Nārājanas veidols (Bhīšmadēvas
godinātā Dievība).

TULKOJUMS

Lai mans Kungs, kuram ir četras rokas, kam acis ir kā rīta saule un
kura brīnišķīgi izgreznotajā lotossejā staro smaids, visžēlīgi pagaida,
kamēr es atstāju šo materiālo ķermeni.

SKAIDROJUMS

Bhīšmadēva labi zināja, ka Kungs Krišna ir sākotnējais Nārājana. Bhīšmadēva godināja četrroku Nārājanas Dievību, taču zināja, ka četrroku Nārājana ir Kunga Krišnas pilnīgais izvērsums. Netieši viņš vēlējās, lai Kungs Šrī Krišna izpaustos par četrroku Nārājanu. Vaišnavs vienmēr ir pazemīgs. Lai gan bija pilnīgi skaidrs, ka Bhīšmadēva pēc aiziešanas no materiālā ķermeņa nonāks Vaikuntha-dhāmā, viņš, būdams pazemīgs vaišnavs, tomēr vēlējās redzēt Kunga daiļo seju, jo domāja, ka pēc aiziešanas no šī ķermeņa varbūt vairs negūs iespēju redzēt Kungu. Lai gan Kungs tīrajiem bhaktām nodrošina iespēju nonākt savā mājvietā, vaišnavs ar to nelepojas. Šajā pantā Bhīšmadēva saka: «Kamēr es neatstāju šo ķermeni». Tas nozīmē, ka diženajam karavadonim bija iespēja aiziet no ķermeņa pēc savas gribas, nevis dabas likumu spiestam. Bhīšmadēva bija tik varens, ka varēja palikt ķermenī, cik ilgi vien pats vēlējās. Šo svētību viņš saņēma no tēva. Bhīšmadēva vēlējās, lai Kungs viņam parādītos četrroku Nārājanas veidolā, lai viņš varētu vērst prātu uz Kungu un nonākt meditācijas transā. Tad Bhīšmadēvas prāts ar domām par Kungu šķīstītos. Bhīšmam bija vienalga, kur viņš nonāks. Tīrs bhakta nekad pārāk nealkst atgriezties Dieva valstībā. Viņš ir pilnīgi atkarīgs no Kunga labās gribas. Bhakta ir tikpat apmierināts arī tad, ja Kungs vēlas, lai viņš dotos uz elli. Vienīgā vēlme, ko lolo tīrs bhakta, ir iespēja vienmēr ar ciešu uzmanību domāt par Kunga lotospēdām, lai kas arī notiktu. Bhīšmadēva gribēja tikai to, lai viņa prāts būtu iegrimis domās par Kungu un tādā veidā viņš varētu aiziet no šī ķermeņa. Tas ir augstākais, ko vēlas tīrs bhakta.

25. PANTS

 sūta uvāča

judhišthiras tad ākarnja    šajānam šara-pandžarē
apriččhad vividhān dharmān    rišīnām čānušrinvatām

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; judhišthirah — valdnieks
Judhišthira; tat — to; ākarnja — noklausījies; šajānam — guļot;
šara-pandžarē — bultu gultā; apriččhat — lūdza; vividhān — dažādus;
dharmān — pienākumus; rišīnāmriši; ča — un; anušrinvatām — noklausījies.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Noklausījies Bhīšmadēvas sirsnīgos vārdus,
Mahārādža Judhišthira visu diženo riši klātbūtnē lūdza viņu pastāstīt par
dažādo reliģisko pienākumu būtību.

SKAIDROJUMS

Runājot sirsnīgus vārdus, Bhīšmadēva pārliecināja Mahārādžu Judhišthiru, ka drīz aizies no šīs pasaules. Savukārt Kungs Šrī Krišna bija iedvesmojis Mahārādžu Judhišthiru uzdot Bhīšmam jautājumus par reliģijas principiem. Tas notika daudzu diženu gudro klātbūtnē, un tādā veidā Kungs norādīja, ka Bhīšmadēva, kas ārēji varbūt radīja pasaulīga cilvēka iespaidu, ir Viņa bhakta un stāv pāri daudziem diženiem gudrajiem, pat Vjāsadēvam. Vēl svarīgi ir tas, ka Bhīšmadēva tajā laikā ne tikai gulēja nāves gultā, bet arī atrodas ļoti apgrūtinošā stāvoklī. Tādā brīdī viņam neklājās uzdot nekādus jautājumus, bet Kungs Šrī Krišna vēlējās pierādīt, ka Viņa tīrie bhaktas, pateicoties garīgajai apskaidrībai, ir vienmēr veseli gan ķermeniski, gan prāta līmenī, un tāpēc jebkuros apstākļos ir pilnībā gatavi runāt par pareizo dzīves veidu. Arī Judhišthira labāk gribēja uzdot sev neskaidros jautājumus Bhīšmadēvam nekā kādam citam no klātesošajiem, kuri likās daudz izglītotāki par Bhīšmadēvu. Visu to bija izkārtojis diženais diska nesējs Kungs Šrī Krišna, kurš parāda sava bhaktas godību. Tēvam ir patīkami redzēt, ka dēls kļūst slavenāks par viņu pašu. Kungs ļoti uzsver, ka godināt Viņa bhaktu ir daudz vērtīgāk nekā godināt pašu Kungu.

26. PANTS

puruša-sva-bhāva-vihitān    jathā-varnam jathāšramam
vairāgja-rāgopādhibhjām    āmnātobhaja-lakšanān

puruša — cilvēks; sva-bhāva — ar savām iegūtajām īpašībām;
vihitān — priekšrakstīts; jathā — saskaņā ar; varnam — iedalījumu kastās;
jathā — saskaņā ar; āšramam — dzīves kārtām; vairāgja — atsacīšanos;
rāga — pieķeršanos; upādhibhjām — šādu apzīmējumu dēļ;
āmnāta — sistemātiski; ubhaja — abas; lakšanān — pazīmes.

TULKOJUMS

Atbildot uz Mahārādžas Judhišthiras jautājumu, Bhīšmadēva vispirms
aprakstīja iedalījumu kastās un dzīves kārtās saskaņā ar cilvēka
īpašībām. Tad viņš sistemātiski divās daļās aprakstīja pretdarbību ar
atsacīšanos un mijiedarbību ar pieķeršanos.

SKAIDROJUMS

Iedalījums četrās kastās un četrās dzīves kārtās, ko radījis pats Kungs (Bg.4.13.), pastāv, lai katrā cilvēkā veidotu pārpasaulīgas īpašības, kas ļautu viņam pakāpeniski apzināties savu garīgo būtību, darboties saskaņā ar to un atbrīvoties no materiālās verdzības jeb saistītās dzīves. Šis pats jautājums līdzīgi aprakstīts gandrīz visās Purānās, kā arī Mahābhāratā, kur Bhīšmadēva to sīkāk apskata Šānti-parvā, sākot ar sešdesmito nodaļu.
Varnāšrama-dharma ir priekšraksts civilizētiem cilvēkiem, lai sagatavotu viņus veiksmīgam dzīves nobeigumam. Sevis apzināšanās atšķiras no zemāko dzīvnieku dzīves, kuri aizņemti tikai ar ēšanu, gulēšanu, baidīšanos un kopošanos. Bhīšmadēva teica, ka visiem cilvēkiem jāiegūst deviņas īpašības: (1) nedrīkst dusmoties, (2) nedrīkst melot, (3) vienlīdzīgi jāizdala bagātība, (4) jāmāk piedot, (5) bērnus radīt atļauts tikai ar savu likumīgo sievu, (6) jābūt tīram prātā un ķermenī, (7) ne uz vienu nedrīkst turēt naidu, (8) jābūt vienkāršam un (9) jāapgādā kalpi un padotie. Kam nav šo sākuma īpašību, to nevar saukt par civilizētu cilvēku. Bez šīm īpašībām brāhmaniem (saprātīgajiem cilvēkiem), sabiedrības vadītājiem, tirgotājiem un strādniekiem jāiegūst noteiktas īpašības saskaņā ar nodarbošanās veidu, kas aprakstīts visos Vēdu rakstos. Lai cilvēks būtu saprātīgs, vissvarīgāk ir savaldīt jutekļus. Tas ir morāles pamats. Jāierobežo dzimumdzīve pat ar likumīgo sievu, tad ģimenes kontrole notiks dabiski. Ja saprātīgs cilvēks neseko vēdiskajam dzīves veidam, viņš savas labās īpašības izmanto nepareizi. Tas nozīmē, ka viņam nopietni jāapgūst Vēdu raksti, it īpaši Šrīmad Bhāgavatama un Bhagavad-gīta. Lai apgūtu Vēdu zināšanas, jāiet pie cilvēka, kurš pilnībā nodarbojas ar garīgo kalpošanu. Viņš nedrīkst darīt to, kas aizliegts šāstrās. Cilvēks nevar būt skolotājs, ja viņš dzer vai smēķē. Mūsdienu izglītības sistēmā tiek ņemtas vērā tikai skolotāju akadēmiskās zināšanas, nemaz nedomājot par viņu morālo dzīvi. Tas noved pie augsta saprāta izmantošanas daudzos nepareizos veidos.
Kšatrijiem jeb pārvaldītāju kārtas locekļiem īpaši ieteikts dot žēlastības dāvanas un nekādā gadījumā nepieņemt dāvanas. Mūsdienu administratori vāc naudu dažādu politisku mērķu labad, bet nevienā valsts rīkotajā pasākumā nedod žēlastības dāvanas. Tas ir tiešā pretstatā ar šāstru norādījumiem. Pārvaldītājiem labi jāzina šāstras, bet viņi nedrīkst kļūt par skolotājiem. Administratori nekad nedrīkst pretendēt uz nevardarbību, jo ar šādu rīcību viņi nonāk ellē. Kad Ardžuna Kurukšētras kaujas laukā gribēja kļūt par nevardarbīgu gļēvuli, tad Kungs Krišna viņu stingri nosodīja. Par šādu atklātu nevardarbības pieņemšanu Kungs salīdzināja Ardžunu ar necivilizētu cilvēku. Ikvienam administratoram jābūt ar militāru izglītību. Gļēvuļi, kas savākuši daudz vēlētāju balsu, nedrīkst nonākt prezidenta krēslā. Visi monarhi bija bruņnieciskas personības, un tāpēc monarhija ir jāuztur ar noteikumu, ka monarhs ir labi apguvis valdnieka pienākumus. Valdnieks vai prezidents nedrīkst atgriezties no kaujas, ja vien viņu nav ievainojis ienaidnieks. Tā saucamie mūsdienu valdnieki vispār neierodas kaujas laukā. Balstoties uz nacionālo prestižu, viņi mākslīgiem līdzekļiem labi prot palielināt vēlmi cīnīties. Līdzko pārvaldītāji pārvēršas par tirgotāju un strādnieku bandu, visa valdības mašīna tiek pilnīgi piesārņota.
Vaišjām jeb tirgotāju kopienu pārstāvjiem īpaši ieteikts aizsargāt govis. Govju aizsardzība nozīmē, ka vairāk ir piena produktu, t.i., biezpiena un sviesta. Lauksaimniecība un ēdiena izdalīšana ir tirgotāju kopienas galvenie pienākumi; pie tam tirgotājiem jābūt izglītotiem arī Vēdu zināšanās un mācītiem dot dāvanas. Ja kšatriji bija atbildīgi par cilvēku aizsardzību, tad vaišjas atbildēja par dzīvnieku drošību. Dzīvnieki nekādā gadījumā nav domāti nogalināšanai. Dzīvnieku nokaušana ir barbariskas sabiedrības pazīme. Cilvēkiem pietiek ar lauksaimniecības ražojumiem, augļiem un pienu, un tā ir viņiem atbilstoša barība. Sabiedrībai vairāk uzmanības jāpievērš dzīvnieku aizsardzībai. Strādnieka radošā enerģija tiek nepareizi izmantota, ja viņš nodarbināts rūpniecības uzņēmumos. Dažādu veidu rūpniecība nespēj apmierināt cilvēku būtiskās vajadzības, t.i., tā nevar dot rīsus, kviešus, graudus, pienu, augļus un dārzeņus. Mašīnu un dažādu instrumentu ražošana dod iespēju kādai cilvēku grupai uzturēt mākslīgi augstu dzīves līmeni, bet daudziem tūkstošiem jādzīvo badā un nemierā. Civilizācijai noteikti nav jābūt tādai.
Šūdru kārta nav īpaši saprātīga, un viņiem nedrīkst dot neatkarību. Tie ir domāti, lai kalpotu trijām augstākajām sabiedrības daļām. Šūdru kārta var iegūt visas ērtības, vienkārši kalpojot augstākajām kārtām. Ir īpaši norādīts, ka šūdra nedrīkst uzkrāt naudu. Līdzko šūdras kļūst bagāti, viņi izmanto naudu grēcīgai darbībai: vīnam, sievietēm un azarta spēlēm. Vīns, sievietes un azarta spēles norāda, ka ļaudis ir pagrimuši zemāk par šūdrām. Augstākajām kārtām vienmēr jārūpējas par šūdru uzturēšanu un jāapgādā viņus ar vecām un lietotām drēbēm. Šūdra nedrīkst pamest saimnieku, ja tas ir vecs un slims, un saimniekam vienmēr jāgādā, lai kalpi visādā ziņā būtu apmierināti. Pirms jebkuras ziedošanas veikšanas vispirms ar bagātīgu ēdienu un drēbēm jāapmierina šūdras. Šajā laikmetā tik daudziem pasākumiem tiek tērēti miljoni, bet nabaga strādnieks pat nedabū kārtīgi paēst, tam netiek dotas dāvanas, drēbes utt. Tādēļ strādnieki ir neapmierināti un dumpojas.
Var teikt, ka varnas ir iedalījums pēc nodarbošanās, bet āšrama-dharma ir pakāpeniska attīstība sevis apzināšanās ceļā. Varnas un āšrami ir savstarpēji saistīti un atkarīgi viens no otra. Āšrama-dharmas galvenais mērķis ir atmodināt zināšanas un atsacīšanos. Brahmačārī āšrams domāts, lai sagatavotu cilvēkus garīgajam ceļam. Šajā āšramā tiek mācīts, ka materiālā pasaule nav dzīvās būtnes īstās mājas. Saistītās dvēseles materiālajā verdzībā ir matērijas cietumnieces, un tāpēc sevis apzināšanās ir dzīves augstākais mērķis. Visa āšrama-dharma domāta, lai audzinātu atsacīšanos. Tas, kuram neizdodas iegūt šo atsacīšanās garu, drīkst uzsākt ģimenes dzīvi tādā pašā atsacīšanās noskaņā. Turpretī tas, kurš sasniedzis atsacīšanos, var tūlīt pieņemt ceturto kārtu, t.i., atsacīšanās dzīves kārtu, un dzīvot tikai no žēlastības dāvanām, nekrāt bagātības un rūpēties tikai par to, lai saturētu kopā ķermeni un dvēseli, rodot iespēju sasniegt augstāko apzināšanos. Ģimenes dzīve domāta tiem, kas ir pieķērušies, bet vānaprasthas un sanjāsas kārtas domātas tiem, kas ir atsacījušies no materiālās dzīves. Brahmačārī āšrams īpaši domāts, lai mācītu gan tos, kas pieķērušies, gan tos, kas atsacījušies.

27. PANTS

dāna-dharmān rādža-dharmān    mokša-dharmān vibhāgašah
strī-dharmān bhagavad-dharmān    samāsa-vjāsa-jogatah

dāna-dharmān — labdarību; rādža-dharmān — valdnieku praktisko
darbību; mokša-dharmān — darbību atbrīves iegūšanai; vibhāgašah — ar
iedalījumiem; strī-dharmān — sieviešu pienākumus;
bhagavat-dharmān — bhaktu darbību; samāsa — vispārīgi; vjāsa — skaidri; jogatah — ar
līdzekļiem.

TULKOJUMS

Tad viņš noteiktā kārtībā aprakstīja labdarību, valdnieku praktisko
darbību un darbību atbrīves iegūšanai. Pēc tam Bhīšmadēva gan īsi, gan
plaši aprakstīja sieviešu un bhaktu pienākumus.

SKAIDROJUMS

Žēlastības dāvanu došana ir viens no galvenajiem ģimenes cilvēka uzdevumiem, un viņam ir jābūt gatavam atdot vismaz pusi no savas grūti nopelnītās naudas. Brahmačārī jeb skolniekam jāveic ziedošanas ceremonijas, ģimenes cilvēkam jādod dāvanas, un tam, kas aizgājis no darba dzīves, kā arī cilvēkam atsacīšanās dzīves kārtā jānodarbojas ar askēzi. Šie ir galvenie visu āšramu jeb dzīves kārtu uzdevumi sevis apzināšanās ceļā. Brahmačārī tiek daudz mācīts, lai viņš saprastu, ka pasaule pieder Visaugstajam Kungam, Dieva Personībai. Tāpēc neviens nevar teikt, ka viņam pasaulē kaut kas pieder. Tādējādi ģimenes dzīvē, kas savā ziņā ir atļauja baudīt dzimumdzīvi, cilvēkam jādod līdzekļi kalpošanai Kungam. Ikvienas būtnes enerģija ir radīta jeb ņemta no Dieva Kunga, tāpēc tās darbības augļi jādod Kungam pārpasaulīgas, mīlestības pilnas kalpošanas veidā. Upes caur mākoņiem smeļ no jūras ūdeni un atkal tek uz jūru. Gluži tāpat mūsu enerģija ir ņemta no augstākā avota, no Kunga enerģijas, un tā jāatdod Kungam. Tā ir mūsu enerģijas pilnība. Tāpēc Kungs Bhagavad-gītā (9.27.) norāda, ka viss, ko mēs darām, visas askēzes, ko veicam, katrs ziedojums, viss, ko mēs ēdam vai dāvājam, ir jāpiedāvā Viņam (Kungam). Tā ir jāizmanto enerģija, ko esam aizņēmušies. Kad enerģija tiek izmantota šādā veidā, tad tā šķīstās no materiālajiem sārņiem, un mēs kļūstam piemēroti savai sākotnējai dabiskajai dzīvei kalpošanā Kungam.
Rādža-dharma atšķirībā no mūsdienu diplomātijas, kas vērsta tikai uz politiska pārākuma sasniegšanu, ir liela zinātne. Valdnieki tika pastāvīgi mācīti tādā veidā, lai viņi kļūtu devīgi un nebūtu tikai nodokļu ievācēji. Valdnieki zināja, kā veikt dažādus ziedojumus vienīgi pavalstnieku labklājības labad. Vadīt pradžas pretī atbrīvei bija galvenais valdnieka pienākums. Tēvs, garīgais skolotājs un valdnieks nedrīkst kļūt bezatbildīgi, un viņiem ir jāved no sevis atkarīgie cilvēki pretī atbrīvei no dzimšanas, nāves, slimībām un vecuma. Ja šie pamatpienākumi tiek pareizi veikti, tad nav vajadzības pēc tautas valdības. Mūsdienās cilvēki administratīvajos posteņos parasti nonāk, prasmīgi manipulējot ar vēlētājiem, bet viņi nav mācījušies valdnieku pamatpienākumus, kurus nebūt nespēj veikt katrs. Šie neapmācītie administratori cenšas padarīt pavalstniekus visādā ziņā laimīgus un ar to rada haosu. Tajā pat laikā viņi pārvēršas zagļos un laupītājos un palielina nodokļus, lai uzturētu milzīgu un bezjēdzīgu administrācijas sistēmu. Patiesībā īstiem brāhmaniem ir jādod valdniekiem norādījumi, lai tie varētu pareizi vadīt valsti saskaņā ar tādiem rakstiem kā Manu-samhitu un Parāšaras Dharma-šāstrām. Valdnieks parasti ir ļaužu ideāls, un, ja šis valdnieks ir dievbijīgs, reliģiozs, bruņniecisks un devīgs, tad pavalstnieki viņam gandrīz viemnēr seko. Šāds valdnieks nav juteklisks slaists, kas dzīvo uz pavalstnieku rēķina, viņš vienmēr ir modrs, gatavs nogalināt zagļus un laupītājus. Dievbijīgie valdnieki nebalstījās uz muļķīgo ahimsu (nevardarbību) un nežēloja laupītājus un zagļus, kuri tika sodīti tā, lai nākotnē neviens vairs neuzdrīkstētos rīkot bandas, kas traucē kārtību. Zagļi un laupītāji nekad nenāca pie varas, kā tas notiek mūsdienās.
Nodokļu ievākšanas likums bija vienkāršs. Nebija piespiešanas un svešu tiesību aizskaršanas. Valdniekam bija tiesības ņemt ceturto daļu no pavalstnieku saražotā. Viņam piederēja ceturtā daļa no pavalstnieku bagātības. Pavalstnieki par to nekad neturēja ļaunu prātu uz valdnieku, jo, pateicoties dievbijīgam valdniekam un reliģiskai harmonijai, bija pietiekami daudz dabas bagātību — graudu, augļu, puķu, zīda, kokvilnas, piena, dārgakmeņu, minerālu utt. — un tāpēc neviens nebija materiālā ziņā nelaimīgs. Pavalstniekiem bagātības deva lauksaimniecība un lopkopība, tādēļ viņiem bija pietiekami daudz graudu, augļu un piena un nevajadzēja tādas mākslīgas lietas kā ziepes, tualetes, kino un bārus.
Valdniekam bija jāraugās, lai cilvēkiem dotā enerģija tiktu pareizi izmantota. Cilvēka enerģija domāta nevis dzīvniecisko tieksmju piepildīšanai, bet lai apzinātos sevi. Visa valdība bija veidota tā, lai sasniegtu šo mērķi. Tādēļ piemērotus kabineta ministrus izvēlējās valdnieks, tos neievēlēja. Ministri, karavadoņi un pat parastie karavīri tika atlasīti pēc personiskajām īpašībām, un valdniekam bija jāraugās, lai viņi atbilstu saviem posteņiem. Valdniekam bija īpaši jāuzmana, lai cilvēki nekad neizturētos nevērīgi pret tapasvī jeb tiem, kas visu ziedojuši garīgo zināšanu izplatīšanai. Valdnieks labi zināja, ka Dieva Augstākā Personība nekad nepacieš savu tīro bhaktu apvainošanu. Šādiem tapasvī pakļāvās pat zagļi un laupītāji, kuri nekad neuzdrīkstējās nepaklausīt tapasvī norādījumiem. Valdnieks īpaši aizsargāja savas valsts analfabētus, bezpalīdzīgos un atraitnes. Aizsardzības pasākumi tika veikti vēl pirms ienaidnieku uzbrukuma. Nodokļu ievākšana bija viegla, un līdzekļi bija domāti nevis izšķiešanai, bet gan rezervju uzkrāšanai. Karavīri tika iesaukti no visām pasaules malām un īpaši apmācīti.
Kas attiecas uz atbrīvi, tad cilvēkam ir jāuzvar iekāre, dusmas, neatļautas vēlmes, mantrausība un apjukums. Lai atbrīvotos no dusmām, jāiemācās piedot. Ja gribam būt brīvi no neatļautām vēlmēm, tad nevajag plānot. Ar garīgo kultūru var uzvarēt miegu. Vēlmes un skopumu var uzvarēt tikai ar pacietību. Izvairīties no traucējumiem, ko rada dažādas slimības, var ar noteiktām diētām. Ar pašsavaldīšanos var atbrīvoties no viltus cerībām, un naudu var ietaupīt, izvairoties no nevēlamas sabiedrības. Ar jogas praksi var savaldīt izsalkumu, un no pasaulīguma var izvairīties, izkopjot zināšanas par laicīgumu. Reibšanu var uzvarēt, agri ceļoties, un no viltus strīdiem var atbrīvoties ar lietiskiem apstiprinājumiem. No pļāpības var izvairīties ar nosvērtību un klusēšanu, un drošsirdība palīdz tikt vaļā no bailēm. Pilnīgas zināšanas var iegūt ar sevis pilnveidošanu. Lai patiešām sasniegtu atbrīvi, ir jābūt brīvam no iekāres, skopuma, dusmām, sapņošanas utt.
Kas attiecas uz sievietēm, tad viņas tiek uzskatītas par iedvesmas devējām vīriešiem. Šajā ziņā sievietes ir varenākas par vīriešiem. Pār vareno Jūliju Cēzaru valdīja Kleopatra. Tādas sievietes apvalda kautrība. Tāpēc kautrība sievietēm ir svarīga. Ja šie groži reiz tiek palaisti vaļīgāk, tad sievietes kļūst netiklas un rada jucekli sabiedrībā. Netiklība nozīmē negribētu bērnu jeb varna-sankaras rašanos, un tie pasaulē rada nemieru.
Visbeidzot Bhīšmadēva pastāstīja par Dieva Kunga iepriecināšanu. Mēs visi esam mūžīgi Dieva Kunga kalpi, un, aizmirstot šo būtisko savas dabas daļu, mēs nonākam dzīves materiālo apstākļu varā. Vienkāršs Dieva Kunga iepriecināšanas paņēmiens (it īpaši ģimenes cilvēkiem) ir uzstādīt mājās Kunga Dievību. Vēršot prātu uz Dievību, cilvēks var darīt ikdienas darbus un pilnveidoties. Dievības godināšana mājās, kalpošana bhaktam, Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās, dzīvošana svētā vietā un Dieva Kunga svētā vārda daudzināšana gandrīz neko nemaksā, un tādā veidā var iepriecināt Kungu. Tā vectēvs saviem mazbērniem izskaidroja šo jautājumu.

28. PANTS

dharmārtha-kāma-mokšāmš ča    sahopājān jathā munē
nānākhjānētihāsēšu    varnajām āsa tattvavit

dharma — noliktos pienākumus; artha — ekonomisko attīstību;
kāma — vēlmju piepildīšanu; mokšān — galu galā atbrīvi; ča — un; saha — ar;
upājān — līdzekļiem; jathā — kā tas ir; munē — ak, gudrais;
nānā — dažādus; ākhjāna — ar vēsturiskiem stāstījumiem; itihāsēšu — vēsturē;
varnajām āsa — aprakstīja; tattva-vit — kurš zina patiesību.

TULKOJUMS

Tad viņš, atstāstot vēsturiskus notikumus, aprakstīja dažādu kastu un
dzīves kārtu pienākumus, jo pats labi zināja patiesību.

SKAIDROJUMS

Gadījumi, kas minēti tādos Vēdu rakstos kā
Purānās, Mahābhāratā un Rāmājanā, ir patiesi vēsturiski notikumi. Tie
vēsta par pagātni, lai gan nav doti hronoloģiskā secībā. Šādi vēsturiski
gadījumi, kas parastiem ļaudīm ir ļoti pamācoši, tika atlasīti bez laika
norādes. Turklāt tie ir notikuši uz dažādām planētām un, vēl jo vairāk,
dažādos Visumos, tāpēc šie stāstījumi reizēm mērojami trijās
dimensijās. Mums jādomā tikai par šo notikumu mācību, pat ja mēs ar savu
ierobežoto izpratni tos nespējam aptvert. Bhīšmadēva, atbildot uz
dažādiem Mahārādžas Judhišthiras jautājumiem, pastāstīja daudzus šādus
notikumus.

29. PANTS

dharmam pravadatas tasja    sa kālah pratjupasthitah
jo joginaš čhanda-mritjor    vānčhitas tūttarājanah

dharmam — pienākumus; pravadatah — aprakstot; tasja — viņa;
sah — tas; kālah — laiks; pratjupasthitah — tieši atnāca; jah — kas ir;
joginah — mistiķiem; čhanda-mritjoh — tie, kuri mirst pašu izvēlētā laikā;
vānčhitah — ko vēlas; tu — bet; uttarājanah — laiks, kad saule iet pa
ziemeļu pusi.

TULKOJUMS

Kamēr Bhīšmadēva aprakstīja pienākumus, saule iegāja ziemeļu
puslodē. Šo laiku gaida mistiķi, kuri nomirst pēc savas gribas.

SKAIDROJUMS

Pilnīgi jogi jeb mistiķi var atstāt materiālo
ķermeni paši pēc savas gribas piemērotā laikā un aiziet uz kādu no planētām
pēc savas izvēles. Bhagavad-gītā (8.24.) teikts, ka sevi apzinājušās
dvēseles, kuras tieši pieskaņojušās Visaugstā Kunga gribai, parasti var
atstāt materiālo ķermeni uguns dieva mirdzuma laikā un tad, kad saule
ir ziemeļu pusē, tādējādi sasniedzot pārpasaulīgās debesis. Vēdās šos
laikus uzskata par labvēlīgiem ķermeņa atstāšanai, un prasmīgi
mistiķi, kuri šai ziņā sasnieguši pilnību, to izmanto. Sasniegt jogas pilnību
nozīmē pacelties pāri prātam tā, lai spētu atstāt materiālo ķermeni pēc
paša gribas. Vēl jogi vienā mirklī spēj sasniegt jebkuru planētu bez
kādiem materiāliem līdzekļiem. Jogi īsā laikā var sasniegt augstāko
planētu sistēmu, bet materiālisti to nespēj. Lai sasniegtu augstāko
planētu, tad ar ātrumu vairāki miljoni jūdžu stundā būtu jālido miljoniem
gadu. Bet ar jogu tas ir pavisam citādi, un Bhīšmadēva labi zināja, kā
to izmantot. Viņš tikai gaidīja piemērotu laiku materiālā ķermeņa
atstāšanai, un šis brīdis pienāca, kad viņš mācīja savus dižciltīgos
mazdēlus Pāndavus. Tādējādi Bhīšmadēva sagatavojās atstāt ķermeni
cildenā Kunga Šrī Krišnas priekšā, dievbijīgo Pāndavu, Bhagavāna Vjāsas
vadīto diženo gudro un citu diženu dvēseļu klātbūtnē.

30. PANTS

tadopasamhritja girah sahasranīr
    vimukta-sangam mana ādi-pūrušē
krišnē lasat-pīta-patē čatur-bhudžē
    purah sthitē ‘mīlita-drig vjadhārajat

tadā — tad; upasamhritja — beidzot; girah — runu;
sahasranīh — Bhīšmadēva (kurš bija meistars tūkstošiem zinātnēs un mākslās);
vimukta-sangam — pilnīgi brīvs no visa cita; manah — prāts; ādi-pūrušē — uz
sākotnējo Dieva Personību; krišnē — Krišnu; lasat-pīta-patē — tērptu
dzeltenās drēbēs; čatur-bhudžē — sākotnējo četrroku Nārājanu;
purah — priekšā; sthitē — stāvot; amīlita — plašu; drik — skatu;
vjadhārajat — stingri vērsa.

TULKOJUMS

Pēc tam vīrs, kurš par dažādiem jautājumiem runāja ar tūkstoš
nozīmēm, kurš karoja tūkstoš kaujas laukos un aizsargāja tūkstošiem
cilvēku, beidza runāt, būdams pilnīgi brīvs no visām saitēm. Viņš
novērsa prātu no visa pārējā un plaši ieplestām acīm skatījās uz sākotnējo
Dieva Personību Šrī Krišnu, kurš stāvēja tā priekšā četrroku veidolā
mirdzošās dzeltenās drēbēs.

SKAIDROJUMS

Šai svarīgajā materiālā ķermeņa atstāšanas brīdī Bhīšmadēva parādīja lielisku piemēru tam, ko svarīgi paveikt ikvienam cilvēkam. Tas, kam mirējs piesaistās šīs dzīves beigās, kļūst par viņa nākamās dzīves sākumu. Tāpēc nav šaubu par to, ka cilvēks, kurš iegrimis domās par Visaugsto Kungu Šrī Krišnu, noteikti atgriežas pie Dieva. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā (8.5.–15.):
5. Un, kas nāves brīdī, atstājot ķermeni, atceras vienīgi Mani, tas tūlīt sasniedz Manu dabu. Par to nav nekādu šaubu.
6. Kādu esamības stāvokli cilvēks atceras aiziešanas brīdī, to viņš noteikti arī sasniedz.
7. Tāpēc, Ardžuna, vienmēr domā par Mani, Krišnu, un tajā pašā laikā pildi nolikto pienākumu un cīnies. Ar darbību, kas veltīta Man, ar prātu un saprātu, kas vērsts uz Mani, tu noteikti sasniegsi Mani.
8. Ak, Pārtha [Ardžuna]! Kas meditē uz Mani kā uz Dieva Augstāko Personību, prātā vienmēr atceras Mani un nenovirzās no ceļa, tas noteikti sasniedz Mani.
9. Uz Augstāko Personību noteikti jāmeditē kā uz visa zinātāju, visvecāko, visa valdnieku, mazāko par vismazāko, visa uzturētāju, tādu, kas stāv pāri materiālajiem priekšstatiem, kas ir neaptverams un vienmēr ir personība. Kungs spīd kā saule un, būdams pārpasaulīgs, ir ārpus materiālās dabas.
10. Kas nāves brīdī tur dzīvības dvašu starp uzacīm un pilnīgā bhakti atceras Visaugsto Kungu, tas noteikti sasniedz Dieva Augstāko Personību.
11. Tie, kas zina Vēdas, izrunā omkāru un kuri ir diženi gudrie atsacīšanās dzīves kārtā, ieiet Brahmanā. Kas vēlas šādu pilnību, tas ievēro dzimumatturību. Tagad es īsi aprakstīšu ceļu, kuru ejot var sasniegt pestīšanu.
12. Jogs ir pilnīgi brīvs no jutekliskas darbošanās. Aizverot jutekļu durvis, vēršot prātu uz sirdi un dzīvības dvašu uz galvas virsu, viņš nonāk jogā.
13. Kas nodarbojas ar jogu un, izrunājis svēto zilbi «om», visaugstāko burtu savienojumu, aiziet no ķermeņa, domājot par Dieva Augstāko Personību, tas noteikti sasniedz garīgās planētas.
14. Prithas dēls! Kas nekad neaizmirst Mani, tas viegli sasniedz Mani, jo vienmēr garīgi kalpo Man.
15. Diženas dvēseles, garīgās kalpošanas jogi, kas sasnieguši Mani, nekad vairs neatgriežas šajā laicīgajā, ciešanu pilnajā pasaulē, jo viņi ir sasnieguši augstāko pilnību.
Šrī Bhīšmadēva sasniedza pilnību, kas ļāva tam atstāt ķermeņi pēc savas gribas, un viņš bija tik veiksmīgs, ka nāves brīdī varēja skatīties uz pašu Kungu Krišnu, kurš bija viņa mērķis. Tāpēc Bhīšmadēva, nenovēršot skatu, raudzījās uz Krišnu. Bhīšmadēva bija pilns mīlestības pret Šrī Krišnu un tāpēc gribēja redzēt Viņu pēc iespējas ilgāk. Tā kā Bhīšmadēva bija tīrs bhakta, viņam bija visai maz sakara ar precīzu jogas principu izpildi. Ar vienkāršo bhakti-jogu pietiek, lai sasniegtu pilnību. Tāpēc Bhīšmadēva kvēli vēlējās redzēt personību Kungu Krišnu, vismīļāko, kas viņam bija, un ar Kunga žēlastību viņš īsi pirms nāves šo iespēju saņēma.

31. PANTS

višuddhajā dhāranajā hatāšubhas
    tad-īkšajaivāšu gatā-judha-šramah
nivritta-sarvēndrija-vritti-vibhramas
    tuštāva džanjam visridžaņ džanārdanam

višuddhajā — ar tīru; dhāranajā — meditāciju; hata-ašubhah — kas
samazinājis materiālās esamības nelabvēlīgās īpašības; tat — Viņu;
īkšajā — skatoties; ēva — vienkārši; āšu — nekavējoties; gatā — aizgājis;
judha — no bultām; šramah — nogurums; nivritta — apturētas;
sarva — visas; indrija — jutekļu; vritti — darbības; vibhramah — nodarbojoties ar;
tuštāva — viņš lūdza; džanjam — materiālo uzturēšanās vietu;
visridžan — atstājot; džanārdanam — dzīvo būtņu valdnieku.

TULKOJUMS

Tīrā meditācijā skatoties uz Kungu Šrī Krišnu, viņš tūlīt atbrīvojās
no visām nelabvēlīgajām materiālajām īpašībām un bultu
ievainojumu radītajām sāpēm. Visa jutekļu ārējā darbība apstājās, un
Bhīšmadēva, atstājot materiālo ķermeni, pārpasaulīgi lūdza visu dzīvo būtņu
valdnieku.

SKAIDROJUMS

Materiālo ķermeni mums dāvājusi materiālā enerģija, ko apzīmē ar terminu «maldi». Mēs uzskatām sevi par ķermeni tāpēc, ka esam aizmirsuši mūžīgās attiecības ar Dievu Kungu. Tikko ieradās Kungs, tīrais bhakta Bhīšmadēva atbrīvojās no šiem maldiem. Kungs Krišna ir kā saule, un maldīgā materiālā enerģija ir kā tumsa. Kur ir saule, tur nevar būt tumsas. Tāpēc, tiklīdz Kungs Krišna ieradās, visi materiālie sārņi pilnīgi pazuda, un Bhīšmadēva spēja nonākt pārpasaulīgā stāvoklī, apstādinot visus netīros jutekļus, kas saistīti ar matēriju. Dvēsele un arī jutekļi sākotnēji ir tīri. Materiālajā piesārņojumā jutekļi sāk darboties nepilnīgā un netīrā veidā. Atjaunojot saskarsmi ar Augstāko Tīro, Kungu Krišnu, jutekļi atkal atbrīvojas no materiālajiem sārņiem. Pateicoties Kunga klātbūtnei, Bhīšmadēva pilnībā sasniedza šo pārpasaulīgo stāvokli pirms materiālā ķermeņa atstāšanas. Kungs ir visu dzīvo būtņu valdnieks un labvēlis. Tas apgalvots visās Vēdās. Viņš ir augstākā mūžība un dzīvība starp visām mūžīgajām dzīvajām būtnēm.2 Viņš viens pats apgādā ar visu nepieciešamo visu veidu dzīvās būtnes. Tādējādi Kungs deva visu vajadzīgo, lai piepildītu sava diženā bhaktas Bhīšmadēvas pārpasaulīgās vēlmes. Bhīšmadēva savas vēlmes izteica lūgšanā, kas aprakstīta nākamajos pantos.

32. PANTS

šrī-bhīšmauvāča

iti matir upakalpitā vitrišnā
    bhagavati sātvata-pungavē vibhūmni
sva-sukham upagatē kvačid vihartum
    prakritim upējuši jad-bhava-pravāhah

šrī-bhīšmah uvāča — Šrī Bhīšmadēva sacīja; iti — tā; matih — domāšana,
jušana un vēlēšanās; upakalpitā — izmantots; vitrišnā — brīvs no visām
jutekļu vēlmēm; bhagavati — uz Dieva Personību;
sātvata-pungavē — uz bhaktu vadoni; vibhūmni — uz diženo;
sva-sukham — apmierinājumu sevī; upagatē — kas sasniedzis; kvačit — reizēm;
vihartum — pārpasaulīgā priekā; prakritim — materiālajā pasaulē; upējuši — pieņem;
jat-bhava — no kura pasaule; pravāhah — ir radīta un iznīcināta.

TULKOJUMS

Bhīšmadēva sacīja: Es vēlos, lai manas domas, jūtas un griba, kas tik
ilgi bija aizņemtas ar dažādiem jautājumiem un pienākumiem,
pievēršas visvarenajam Kungam Šrī Krišnam. Viņš vienmēr ir apmierināts
sevī, bet reizēm, būdams bhaktu vadonis, Kungs bauda pārpasaulīgu
prieku, nonākdams materiālajā pasaulē, lai gan Viņš ir vienīgais šīs
pasaules radītājs.

SKAIDROJUMS

Bhīšmadēva bija valstsvīrs, Kuru dinastijas galva, dižens karavadonis un kšatriju vadītājs, tāpēc viņa prāts bija pievērsts visdažādākajiem jautājumiem un domas, jūtas un vēlmes aizņemtas ar daudzām lietām. Taču īsi pirms nāves, lai sasniegtu tīru garīgo kalpošanu, viņš gribēja vērst visus domu, jūtu un vēlmju spēkus uz Augstāko Būtni Kungu Krišnu. Šajā pantā teikts, ka Krišna ir bhaktu vadonis un ka Viņš ir visvarens. Lai gan Kungs Krišna ir sākotnējā Dieva Personība, Viņš atnāk uz zemi pats, lai dāvātu saviem tīrajiem bhaktām garīgās kalpošanas svētību. Reizēm Viņš ierodas tāds, kāds Viņš ir, kā Kungs Krišna, un reizēm kā Kungs Čaitanja. Viņi abi ir tīro bhaktu vadoņi. Tīrajiem Kunga bhaktām nav citas vēlmes kā vienīgi vēlme kalpot Kungam, un tāpēc viņus sauc par sātvatām. Kungs starp šiem sātvatām ir galvenais. Tāpēc Bhīšmadēva neko citu nevēlējās. Kamēr cilvēks nav atbrīvojies no visu veidu materiālajām vēlmēm, Kungs nekļūst par viņa vadoni. Vēlmes nevar iznīcināt, tās var tikai šķīstīt. Bhagavad-gītā Kungs pats apstiprina, ka Viņš sirdī dod norādījumus tādiem tīriem bhaktām, kuri pastāvīgi kalpo Viņam. Šie norādījumi netiek doti kaut kādu materiālu mērķu sasniegšanai, bet vienīgi aiziešanai mājās pie Dieva (Bg.10.10.). Parastam cilvēkam, kurš vēlas valdīt pār materiālo dabu, Kungs ir atļāvējs un darbības liecinieks, taču nebhaktam Viņš nekad nedod norādījumus, kā atgriezties pie Dieva. Tāda ir atšķirība starp Kunga attiecībām ar dažādām dzīvajām būtnēm — bhaktām un nebhaktām. Kungs vada visas dzīvās būtnes, tāpat kā valsts galva vada gan cietumniekus, gan brīvos pilsoņus. Bet Kunga izturēšanās pret bhaktām un nebhaktām ir dažāda. Nebhaktām nekad nerūp Kunga norādījumi, tāpēc Kungs tiem neko nesaka, lai gan novēro visu viņu darbību un piešķir vajadzīgos augļus, labos vai sliktos. Bhaktas stāv pāri šim materiālajam labumam un sliktumam. Viņi iet pārpasaulības ceļu un tāpēc nevēlas neko materiālu. Bhaktas arī zina, ka Šrī Krišna ir sākotnējais Nārājana, jo Kungs Šrī Krišna ar savu pilnīgo daļu atnāk Kāranodakašājī Višnu izskatā, un šis Višnu ir visas materiālās pasaules pirmavots. Vēl Kungs vēlas būt kopā ar saviem tīrajiem bhaktām un tikai viņu labad atnāk uz zemi, lai tos iepriecinātu. Kungs ierodas pats pēc savas gribas. Viņu uz to nespiež materiālā daba. Tāpēc Dievs Kungs šajā pantā nosaukts par vibhu jeb visvareno, jo Viņu nekad nesaista materiālās dabas likumi.

33. PANTS

tri-bhuvana-kamanam tamāla-varnam
    ravi-kara-gaura-vara-ambaram dadhānē
vapur alaka-kulāvritānanābdžam
    vidžaja-sakhē ratir astu mē ‘navadjā

tri-bhuvana — triju veidu planētu sistēmas; kamanam — visvairāk
gribētais; tamāla-varnam — zilgans kā tamālas koks; ravi-kara — saules
staru; gaura — zelta krāsā; varāmbaram — spīdošas drēbes; dadhānē — kas
valkā; vapuh — ķermenis; alaka-kula-āvrita — pārklāts sandalkoka
pastas zīmējumiem; anana-abdžam — seja kā lotoss; vidžaja-sakhē — Ardžunas
draugam; ratih astu — lai uzmanība ir vērsta uz Viņu; — mana;
anavadjā — bez auglīgām vēlmēm.

TULKOJUMS

Šrī Krišna ir tuvs Ardžunas draugs. Viņš ir atnācis uz zemi savā
pārpasaulīgajā ķermenī, kas pēc krāsas atgādina zilgano tamālas koku.
Kunga ķermenis piesaista ikvienu visās trijās planētu sistēmās [augstākajā,
vidējā un zemākajā]. Lai Viņa mirdzoši dzeltenās drēbes un lotosseja,
ko klāj sandalkoka pastas zīmējumi, ir manas uzmanības mērķis, un
lai manī nav auglīgu vēlmju!

SKAIDROJUMS

Kad Šrī Krišna pats ar savu iekšējo prieku atnāk uz zemi, Viņš to dara caur savu iekšējo spēju. Kunga pievilcīgo pārpasaulīgo veidolu vēlas ieraudzīt būtnes visās trijās pasaulēs: augstākajā, vidējā un zemākajā. Nevienam visā Visumā nav tik brīnišķīgu ķermenisko iezīmju kā Kungam Krišnam. Tāpēc Viņa pārpasaulīgajam ķermenim nav nekāda sakara ar kaut ko, kas ir materiāli radīts. Ardžuna šajā pantā nosaukts par uzvarētāju, bet Krišna — par tuvu viņa draugu. Bhīšmadēva pēc Kurukšētras kaujas, guļot uz bultām, atceras tās Kunga Krišnas drēbes, kuras Viņam bija mugurā, vadot Ardžunas kaujas ratus. Kad Ardžuna cīnījās ar Bhīšmu, Bhīšmas uzmanību piesaistīja Krišnas mirdzošās drēbes un viņš netieši izteica apbrīnu par to, ka viņa tā saucamajam ienaidniekam Ardžunam draugs ir pats Kungs. Ardžuna vienmēr uzvarēja, jo Kungs bija viņa draugs. Bhīšmadēva izmanto gadījumu, lai uzrunātu Kungu par vidžaja-sakhē (Ardžunas draugu), jo Kungam patīk, ka Viņu uzrunā saistībā ar bhaktām, kuriem ir dažādas pārpasaulīgas attiecības ar Viņu. Krišna bija Ardžunas kaujas ratu vadītājs, un Viņa drēbes apspīdēja saules stari. Bhīšmadēva nespēja aizmirst nokrāsu, ko bija radījuši atstarotie saules stari. Viņš bija dižens karotājs un baudīja bruņnieciskas attiecības ar Krišnu. Pārpasaulīgās attiecības ar Kungu jebkurā no dažādajām rasām (garšām) visaugstākajā ekstāzē bauda atbilstošā veida bhaktas. Ne visai saprātīgi pasaulīgi cilvēki, vēlēdamies izrādīt pārpasaulīgas attiecības ar Kungu, uzreiz mākslīgi sāk ar mīlētāju attiecībām un atdarina Vradžadhāmas jaunavas. Šādas lētas attiecības ar Kungu var izrādīt tikai ļaudis ar pasaulīgu domāšanu, jo to, kurš patiešām nobaudījis mīlestības attiecības ar Kungu, nevar piesaistīt pasaulīgās mīlestības rasa, ko nosoda pat laicīgie morālisti. Dvēseles mūžīgās attiecības ar Kungu atklājas pakāpeniski. Dzīvās būtnes īstās attiecības ar Visaugsto Kungu var būt jebkurā no piecām galvenajām rasām, un īstens bhakta neskatās uz attiecību pārpasaulīgo pakāpi. Bhīšmadēva tam ir konkrēts piemērs, un mums labi jāsaprot, kādas bija diženā karavadoņa pārpasaulīgās attiecības ar Kungu.

34. PANTS

judhi turaga-radžo-vidhūmra-višvak-
    kača-lulita-šramavārj-alankritāsjē
mama nišita-šarair vibhidjamāna-
    tvači vilasat-kavačē ‘stu krišna ātmā

judhi — kaujas laukā; turaga — zirgu; radžah — putekļi;
vidhūmra — pārvērta pelnu krāsā; višvak — viļņojošos; kača — matus; lulita — sajauktos;
šramavāri — sviedri; alankrita — greznots ar; āsjē — uz sejas;
mama — manu; nišita — aso; šaraih — bultu; vibhidjamāna — sadurtu;
tvači — ādā; vilasat — priecājās; kavačē — bruņas; astu — lai ir; krišnē — uz Šrī
Krišnu; ātmā — prāts.

TULKOJUMS

Kaujas laukā [kur Šrī Krišna aiz draudzības pavadīja Ardžunu] Kunga
Krišnas viļņainie mati no zirgu saceltajiem putekļiem kļuva pelēki.
Vadot kaujas ratus, Viņam uz sejas parādījās sviedru pērles. Kungs
priecājās par šiem rotājumiem, kurus vēl skaistākus padarīja manu aso
bultu radītie ievainojumi. Lai mans prāts pievēršas Šrī Krišnam!

SKAIDROJUMS

Kungs ir absolūtais mūžības, svētlaimes un zināšanu veidols. Tādējādi, kad bhakta patiesā mīlestībā pārpasaulīgi kalpo Kungam vienā no piecām galvenajām attiecībām — šāntā, dāsjā, sakhjā, vātsaljā un mādhurjā, t.i., neitralitātē, kalpošanā, draugu attiecībās, vecāku mīlestībā un mīlētāja attiecībās — Kungs to visžēlīgi pieņem. Šrī Bhīšmadēva ir dižens Dieva Kunga bhakta kalpošanas attiecībās. Tādēļ viņam šaut asas bultas uz Kunga pārpasaulīgo ķermeni bija tas pats, kas citam godināt Dievu Kungu ar maigām rozēm.
Rodas iespaids, ka Bhīšmadēva nožēlo to, ko nodarījis Kungam. Bet patiesībā Kunga ķermenis ir pārpasaulīgs un Viņam nemaz nesāpēja. Kunga ķermenis nav veidots no matērijas. Gan Krišna pats, gan Viņa ķermenis ir pilnīga garīgā būtība. Garu nav iespējams sadurt, sadedzināt, izžāvēt, samērcēt utt. Tas ir skaidri aprakstīts Bhagavad-gītā. Tā teikts arī Skanda Purānā. Tur norādīts, ka gars vienmēr ir neaptraipīts un nesagraujams. To nevar sāpināt, un to nevar izžāvēt. Kad Kungs Višnu savos avatāros atnāk pie mums, Viņš liekas līdzīgs saistītajām dvēselēm, kas atrodas materiālajā ieslodzījumā. Šrī Višnu tādā veidā maldina asuras jeb neticīgos, kuri vienmēr, jau kopš pašas Viņa atnākšanas, tiecas nogalināt Kungu. Kamsa gribēja nonāvēt Krišnu, un Rāvana vēlējās nogalināt Rāmu, jo savā muļķībā neapzinājās, ka Kungu nav iespējams nonāvēt, tāpēc ka gars ir neiznīcināms.
Tādējādi nebhaktas ateisti nekādi nespēj aptvert, kā Bhīšmadēva varēja ievainot Kunga Krišnas ķermeni, bet bhaktas jeb atbrīvotās dvēseles to saprot ļoti labi.
Bhīšmadēva augsti novērtēja Kunga žēlastību, jo Kungs, pat Bhīšmadēvas aso bultu ievainots, neatstāja Ardžunu vienu, kā arī nekavējās atnākt pie Bhīšmas nāves gultas, lai gan Bhīšmadēva kaujas laukā bija izturējies pret Viņu ļoti slikti. Neatkārtojama ir Bhīšmas nožēla un Kunga žēlastības pilnā attieksme.
Šrī Višvanātha Čakravartī Thākurs, dižens āčārja un bhakta mīlētāja attiecībās ar Kungu, šajā sakarībā ir teicis izcilus vārdus. Viņš norāda, ka Bhīšmadēvas aso bultu ievainojumi Kungam bija tikpat patīkami kā līgavu kodieni mīlestības iekārē. Tādi kodieni nekad netiek uzskatīti par naida pazīmi, pat ja tie ievaino ķermeni. Tāpēc arī cīņa, kas bija pārpasaulīga prieka apmaiņa starp Kungu un Viņa tīro bhaktu Šrī Bhīšmadēvu, nebūt nebija pasaulīga. Turklāt, tā kā Kungs neatšķiras no sava ķermeņa, Viņa absolūto ķermeni nav iespējams ievainot. Likās, ka asās bultas ir ievainojušas Kungu, un tas maldināja parastus ļaudis, tomēr tas, kuram ir mazliet absolūto zināšanu, spēj saprast pārpasaulīgās bruņnieciskās attiecības. Bhīšmadēvas aso bultu ievainojumi padarīja Kungu pilnīgi laimīgu. Būtisks ir vārds «vibhidjamāna», jo Kunga āda neatšķiras no paša Kunga. Mūsu āda atšķiras no dvēseles, tāpēc, runājot par mums, vārds «vibhidjamāna» jeb «tikt savainotiem» būtu ļoti piemērots. Pārpasaulīgā svētlaime ir daudzveidīga, un dažādās darbības laicīgajā pasaulē ir tikai izkropļots pārpasaulīgās svētlaimes atspulgs. Laicīgajā pasaulē viss pēc īpašībām ir laicīgs un tāpēc sārņu pilns, turpretī absolūtajā valstībā viss pēc dabas ir vienāds un absolūts, tāpēc visas dažādās baudas ir nepiesārņotas. Kungs baudīja sava diženā bhaktas Bhīšmadēvas radītos ievainojumus, un, tā kā Bhīšmadēva ir bhakta bruņnieciskās attiecībās, viņš vērsa prātu uz ievainoto Krišnu.

35. PANTS

sapadi sakhi-vačo nišamja madhjē
    nidža-parajor balajo ratham nivēšja
sthitavati para-sainikājur akšnā
    hritavati pārtha-sakhē ratir mamāstu

sapadi — kaujas laukā; sakhi-vačah — drauga teikto;
nišamja — noklausījies; madhjē — vidū; nidža — savu; parajoh — pretinieku;
balajoh — spēks; ratham — kaujas ratus; nivēšja — iebraucis; sthitavati — stāvot;
parasainika — otrās puses karavīru; ājuh — mūžu; akšnā — paraugoties;
hritavati — samazināja; pārtha — Ardžunas, Prithas (Kuntī) dēla;
sakhē — draugam; ratih — tuvas attiecības; mama — man; astu — lai ir.

TULKOJUMS

Paklausot drauga pavēlei, Šrī Krišna izbrauca ar kaujas ratiem
Kurukšētras laukā starp Ardžunas un Durjodhanas karaspēkiem, un, tur
stāvēdams, ar savu žēlastības pilno skatienu saīsināja ienaidnieku mūžu.
Lai to izdarītu, Viņam pietika paskatīties uz tiem. Es vēršu savu prātu
uz Krišnu.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (1.21.–25.) Ardžuna pavēlēja nekļūdīgajam Kungam Šrī Krišnam novietot kaujas ratus starp karavīru pulkiem. Ardžuna gribēja no šīs vietas apskatīt ienaidniekus, ar kuriem būs jāsastopas cīņā. Kungs tūlīt izpildīja šo pavēli gluži kā kalps. Viņš norādīja uz visiem svarīgākajiem pretiniekiem, teikdams: «Te ir Bhīšma, te ir Drona» — utt. Kungs ir visaugstākā dzīvā būtne, un Viņš nekad neizpilda neviena pavēles, lai kas arī šis pavēlētājs būtu. Bet reizēm savā bezcēloņu žēlastībā un mīlestībā pret tīrajiem bhaktām, Viņš gluži kā kalps izpilda bhaktas gribu. To darot, Kungs priecājas gluži kā tēvs, kas pilda sava mazā bērna pavēli. Tas ir iespējams vienīgi tīrā un pārpasaulīgā mīlestībā starp Kungu un bhaktām, un Bhīšmadēva to labi apzinājās. Tāpēc viņš uzrunāja Kungu par Ardžunas draugu.
Kungs ar savu žēlastības pilno skatienu saīsināja pretinieku mūžu. Ir teikts, ka visi Kurukšētras kaujas laukā sanākušie karotāji, nāves brīdī redzot Kungu, sasniedza atbrīvi. Tāpēc tas, ka Krišna saīsināja Ardžunas ienaidnieku mūžu, nenozīmē, ka Viņš būtu labvēlīgāks pret Ardžunu. Patiesībā Kungs bija žēlsirdīgs pat pretiniekiem, jo, nomirstot parastā nāvē, viņi nesasniegtu atbrīvi. Šajā gadījumā tiem bija iespēja nāves brīdī redzēt Kungu, un tādējādi atbrīvoties no materiālās dzīves. Tāpēc Kungs ir visādā ziņā labs, un tas, ko Viņš dara, nes svētību visiem. Pavirši raugoties, Kungs palīdzēja uzvarēt Ardžunam, savam tuvajam draugam, bet patiesībā tā bija svētība Ardžunas ienaidniekiem. Lūk, kāda ir Kunga pārpasaulīgā darbība, un tas, kas to saprot, pēc aiziešanas no materiālā ķermeņa iegūst atbrīvi. Kungs nekādos apstākļos nedara ļaunu, jo Viņš ir absolūts, vienmēr labs.

36. PANTS

vjavahita-pritanā-mukham nirīkšja
    sva-džana-vadhād vimukhasja doša-buddhjā
kumatim aharad ātma-vidjajā jaš
    čarana-ratih paramasja tasja mē ‘stu

vjavahita — stāvot pa gabalu; pritanā — karavīru; mukham — sejām;
nirīkšja — skatoties uz; sva-džana — radiniekus; vadhāt — nogalināt;
vimukhasja — negribot; doša-buddhjā — ar piesārņotu saprātu;
kumatim — vājām zināšanām; aharat — iznīcināja; ātma-vidjajā — ar
pārpasaulīgām zināšanām; jah — Viņš, kurš; čarana — pēdām; ratih — uzmanība;
paramasja — Augstākā; tasja — Viņam; — mana; astu — lai ir.

TULKOJUMS

Kad Ardžuna, šķietamas neziņas pārņemts, kaujas laukā raudzījās uz
karavīriem un virsniekiem, Kungs ar pārpasaulīgajām zināšanām
atbrīvoja viņu no neziņas. Lai mana uzmanība vienmēr ir vērsta uz Krišnas
lotospēdām.

SKAIDROJUMS

Valdniekiem un virsniekiem kaujā bija jāiet pa priekšu karavīriem. Tāda ir īsta cīņa. Valdnieki un virsnieki nebija tādi kā mūsdienu tā saucamie prezidenti vai aizsardzības ministri. Viņi nesēdēja mājās, kamēr nabaga karavīri vai algotņi kāvās aci pret aci. Tā varbūt ir mūsdienu demokrātijā, bet, kad valdīja īsta monarhija, tad valdnieki nebija gļēvuļi, kas ievēlēti, neņemot vērā īpašības. Kā redzams no notikumiem Kurukšētras kaujas laukā, visi abu pušu vadoņi, piemēram, Drona, Bhīšma, Ardžuna un Durjodhana, negulēja, viņi patiešām piedalījās kaujā, kura notika tālu no mierīgo iedzīvotāju dzīves vietām. Tas nozīmē, ka cīņa par troni neskāra nevainīgus pilsoņus. Pilsoņiem nebija nekādas jēgas skatīties, kas notiks šīs cīņas laikā. Viņiem bija jāmaksā ceturtā daļa ienākumu valdniekam, vai tas būtu Ardžuna vai Durjodhana. Abu pušu karavadoņi Kurukšētras kaujas laukā stāvēja aci pret aci, un Ardžuna skatījās uz tiem ar dziļu līdzjūtību un nožēloja, ka valsts dēļ viņam kaujas laukā nāksies nogalināt savus radiniekus. Viņš nebūt nebaidījās no milzīgajiem Durjodhanas pulkiem. Ardžuna bija žēlsirdīgs Kunga bhakta, tāpēc atsacīšanās no pasaulīgā tam bija dabiska, un viņš nolēma nekarot pasaulīgu ieguvumu labad. Taču tā Ardžuna rīkojās zināšanu trūkuma dēļ, un tāpēc šajā pantā teikts, ka viņa saprāts bija piesārņots. Saskaņā ar Bhagavad-gītas ceturto nodaļu Ardžunas saprāts vispār nevarēja tikt piesārņots, jo viņš bija bhakta un pastāvīgs Kunga pavadonis. Acīmredzot Ardžunas saprāts bija piesārņots tāpēc, ka tā bija vienīgā iespēja dot Bhagavad-gītas mācību par svētību visām piesārņotajām saistītajām dvēselēm, kas dzīvo nepareizo materiālo priekšstatu važās. Bhagavad-gīta tika dota pasaules saistītajām dvēselēm, lai atbrīvotu viņas no nepareizā priekšstata, ka ķermenis ir tas pats, kas dvēsele, un lai atjaunotu dvēseles mūžīgās attiecības ar Visaugsto Kungu. Ātma-vidju jeb pārpasaulīgās zināšanas par sevi visās Visuma daļās vispirms mācīja pats Kungs par svētību tiem, kam tās vajadzīgas.

37. PANTS

sva-nigamam apahāja mat-pratigjām
    ritam adhikartum avapluto rathasthah
dhrita-ratha-čarano ‘bhjajāč čaladgur
    harir iva hantum ibham gatottarījah

sva-nigamam — savu patiesīgumu; apahāja — iznīcinot;
mat-pratigjām — manu solījumu; ritam — patiesu; adhi — vairāk; kartum — lai darītu;
avaplutah — izkāpjot; ratha-sthah — no ratiem; dhrita — paņemot;
ratha — ratu; čaranah — riteni; abhjajāt — steidzās; čaladguh — mīdot
zemi; harih — lauva; iva — kā; hantum — lai nogalinātu; ibham — ziloni;
gata — atstājot; uttarījah — virsdrēbes.

TULKOJUMS

Piepildot manu vēlmi un ziedojot pat savu solījumu, Viņš izlēca no
ratiem, paņēma riteni un skrēja man virsū gluži kā lauva, kurš grib
nogalināt ziloni. Pa ceļam Viņam pat nokrita virsdrēbes.

SKAIDROJUMS

Kurukšētras kauja notika saskaņā ar militārajiem principiem, bet tajā pat laikā arī aizrautīgi — kā draugs cīnās ar draugu. Durjodhana kritizēja Bhīšmadēvu, apgalvojot, ka tas negrib nogalināt Ardžunu savas tēvišķīgās mīlestības dēļ. Kšatrijs nespēj paciest apvainojumus, kas attiecas uz cīņu. Tāpēc Bhīšmadēva apsolīja, ka nākamajā dienā ar īpaši sagatavotiem ieročiem viņš nogalinās visus piecus Pāndavus. Durjodhana bija apmierināts un glabāja bultas pie sevis, lai nākamajā dienā kaujas laikā tās atdotu Bhīšmam. Ardžuna ar viltību paņēma bultas no Durjodhanas, un Bhīšmadēva saprata, ka to izdomājis Kungs Krišna. Tāpēc viņš apzvērēja, ka nākamajā dienā pašam Krišnam nāksies ņemt rokās ieročus, citādi Viņa draugs Ardžuna mirs. Šajā dienā Bhīšmadēva cīnījās tik nikni, ka briesmas draudēja gan Ardžunam, gan Krišnam. Ardžuna bija gandrīz sakauts. Stāvoklis bija tik smags, ka Bhīšmadēva teju teju grasījās viņu nogalināt. Šai brīdī Kungs Krišna gribēja iepriecināt savu bhaktu Bhīšmu, piepildot viņa solījumu, kas bija svarīgāks nekā paša Krišnas solījums. Krišna šķietami lauza savu solījumu. Pirms Kurukšētras kaujas sākuma Viņš teica, ka būs bez ieročiem un nelietos savu spēku, lai palīdzētu kādai no pusēm. Bet, lai aizsargātu Ardžunu, Viņš izlēca no ratiem, paķēra riteni un dusmās metās virsū Bhīšmadēvam gluži kā lauva, kas skrien nogalināt ziloni. Pa ceļam Viņš pazaudēja drēbes un lielajās dusmās to pat nepamanīja. Bhīšmadēva tūlīt nometa ieročus un gaidīja, kad mīļotais Kungs Krišna viņu nogalinās. Tai brīdī dienas kauja beidzās, un Ardžuna bija glābts. Protams, Ardžuna nevarēja krist kaujā, jo viņa ratos bija pats Kungs, bet, tā kā Bhīšmadēva gribēja, lai Kungs Krišna, glābjot draugu, paņemtu kādu ieroci, tad Kungs izraisīja šo notikumu, padarot Ardžunas nāvi neizbēgamu. Krišna stāvēja Bhīšmadēvas priekšā, parādot, ka Bhīšmas solījums ir piepildīts un Viņš ir paņēmis riteni.

38. PANTS

šita-višikha-hato višīrna-damšah
    kšatadža-paripluta ātatājino mē
prasabham abhisasāra mad-vadhārtham
    sa bhavatu mē bhagavān gatir mukundah

šita — asu; višikha — bultu; hatah — ievainots;
višīrna-damšah — sašķaidītu vairogu; kšatadža — ievainojumiem; pariplutah — nosmērēts asinīm;
ātatājinah — diženais uzbrucējs; — man; prasabham — dusmīgs;
abhisasāra — sāka tuvoties; mat-vadha-artham — lai mani nogalinātu;
sah — Viņš; bhavatu — lai kļūst; — mans; bhagavān — Dieva Personība;
gatih — mērķis; mukundah — kas dod atbrīvi.

TULKOJUMS

Lai Viņš, Kungs Šrī Krišna, Dieva Personība, atbrīves devējs, kļūst par
manu galamērķi. Kaujas laukā Viņš man uzbruka, it kā dusmotos par
manu aso bultu radītajiem ievainojumiem. Šrī Krišnas vairogs bija
sašķaidīts, un Viņa ķermenis notraipīts asinīm.

SKAIDROJUMS

Kunga Krišnas un Bhīšmadēvas rīcība Kurukšētras kaujas laukā ir ļoti interesanta, un rodas iespaids, ka Kungs Šrī Krišna stāv Ardžunas pusē un ir Bhīšmadēvas ienaidnieks. Patiesībā viss notika, lai parādītu īpašu žēlastību Bhīšmadēvam, diženajam Kunga bhaktam. Visapbrīnojamākais šajās attiecības ir tas, ka bhakta var iepriecināt Kungu, esot ienaidnieka lomā. Kungs ir absolūts, tāpēc var pieņemt kalpošanu no sava tīrā bhaktas, pat ja tas ārēji ir kā ienaidnieks. Visaugstajam Kungam nevar būt ienaidnieku, un arī tā saucamie ienaidnieki nevar nodarīt Viņam neko ļaunu, jo Kungs ir adžita jeb neuzvaramais. Tomēr Kungs priecājas, ja tīrs bhakta uzbrūk Viņam kā ienaidniekam vai norāj To, būdams augstāks, lai gan neviens nevar būt pārāks par Kungu. Šīs ir dažas no pārpasaulīgajām Kunga un bhaktu attiecībām. Tie, kuri neko nezina par tīru garīgo kalpošanu, nespēj izprast šo attiecību noslēpumus. Bhīšmadēva bija varonīga cīnītāja lomā un ar nolūku sašāva Kunga ķermeni, lai parastiem ļaudīm liktos, ka Kungs ir ievainots, bet patiesībā tas viss tika darīts, lai maldinātu nebhaktas. Viscaur garīgu ķermeni nevar ievainot, un bhakta nevar kļūt par Kunga ienaidnieku. Pretējā gadījumā Bhīšmadēva nevēlētos, lai tas pats Kungs būtu viņa dzīves galamērķis. Ja Bhīšmadēva būtu Kunga ienaidnieks, tad Kungs Krišna varētu viņu iznīcināt bez jebkādas piepūles. Kungam nebija vajadzības ievainotam un asiņojošam uzbrukt Bhīšmadēvam. Bet Viņš to darīja, jo karavīrs bhakta gribēja redzēt Kunga pārpasaulīgo skaistumu, ko vairoja tīra bhaktas radītie ievainojumi. Lūk, kāda ir pārpasaulīgā rasa jeb attiecības starp Kungu un kalpu. Tādā veidā gan Kungs, gan bhakta savā stāvoklī kļūst slavināmi. Kungs bija ļoti dusmīgs par to, ka Ardžuna neļāva Viņam uzbrukt Bhīšmadēvam, bet par spīti tam Krišna skrēja pretī Bhīšmadēvam kā mīlētājs skrien pie mīļotās, nedomājot ne par kādiem šķēršļiem. Ārēji likās, ka Kungs ir nolēmis nogalināt Bhīšmadēvu, bet patiesībā Viņš gribēja iepriecināt diženo bhaktu. Kungs, bez šaubām, ir visu saistīto dvēseļu atpestītājs. Impersonālisti no Dieva Kunga vēlas saņemt atbrīvi, un Viņš to piešķir saskaņā ar viņu vēlmēm, bet šajā gadījumā Bhīšmadēva gribēja ieraudzīt Kungu Viņa personiskajā izskatā. Pēc tā tiecas visi tīrie bhaktas.

39. PANTS

vidžaja-ratha-kutumbha ātta-totrē
    dhrita-haja-rašmini tač-čhrijēkšanījē
bhagavati ratir astu mē mumūršor
    jam iha nirīkšja hatā gatāh sva-rūpam

vidžaja — Ardžuna; ratha — rati; kutumbē — kas jāaizsargā, neskatoties ne
uz ko; ātta-totrē — ar pātagu labajā rokā; dhrita-haja — vadot zirgus;
rašmini — auklas; tat-šrijā — brīnišķīgi stāvot; īkšanījē — skatīties uz;
bhagavati — uz Dieva Personību; ratih astu — lai mana uzmanība ir;
mumūršoh — kas drīz mirs; jam — kuram; iha — šai pasaulē;
nirīkšja — skatoties; hatāh — kas nomira; gatāh — sasniedza;
sva-rūpam — sākotnējo veidolu.

TULKOJUMS

Lai mana uzmanība nāves brīdī ir vērsta uz Šrī Krišnu, Dieva
Personību. Es vēršu prātu uz Ardžunas kaujas ratu vadītāju, kurš stāvēja ar
pātagu labajā rokā un grožiem kreisajā un kurš visiem spēkiem
rūpējās par Ardžunas kaujas ratu aizsargāšanu. Tie, kas redzēja Viņu
Kurukšētras kaujas laukā, pēc nāves ieguva savus sākotnējos veidolus.

SKAIDROJUMS

Tīrs bhakta vienmēr redz, ka Kungs ir viņā, jo bhakta ir pārpasaulīgi saistīts ar Kungu mīlestības pilnā kalpošanā. Šāds tīrs bhakta nespēj aizmirst Kungu ne uz mirkli. To sauc par transu. Mistiķis (jogs) cenšas vērst prātu uz Virsdvēseli, atturot jutekļus no jebkādas citas darbības, un galu galā nonāk samādhi. Bhakta sasniedz samādhi jeb transu pavisam viegli, pastāvīgi atceroties Kunga personisko iezīmi, kā arī Viņa svēto vārdu, slavu, spēles utt. Tādējādi mistiskā joga un bhaktas koncentrēšanās atrodas dažādos līmeņos. Mistiķis koncentrējas mehāniski, turpretī tīrs bhakta to vienmēr dara tīrā mīlestībā, un tas notiek pats par sevi. Bhīšmadēva bija tīrs bhakta, un, būdams karavadonis, viņš pastāvīgi atcerējās Kunga kaujas lauka veidolu Pārtha-sārathi, Ardžunas kaujas ratu vadītāja veidolu. Tādējādi arī Kunga Pārtha-sārathi spēle ir mūžīga. Kunga spēles, sākot ar Viņa dzimšanu Kamsas cietumā līdz pat maušala-līlas beigām, viena pēc otras notiek dažādos Visumos, to var salīdzināt ar pulksteņa rādītāja pārvietošanos. Un šajās spēlēs Viņu mūžam pavada Pāndavi un Bhīšma. Tādējādi Bhīšmadēva nekad neaizmirsa brīnišķīgo Kunga Pārtha-sārathi veidolu, ko neredzēja pat Ardžuna. Ardžuna atradās aiz brīnišķīgā Pārtha-sārathi, turpretī Bhīšmadēva bija Kunga priekšā. Kas attiecas uz Kunga kaujas lauka veidolu, tad Bhīšmadēva uz to skatījās ar lielāku baudu nekā Ardžuna.
Visi karavīri un Kurukšētras kaujas laukā sanākušie pēc nāves ieguva savu sākotnējo garīgo veidolu tādu pašu kā Kungam, jo ar Dieva Kunga bezcēloņu žēlastību tie varēja skatīt Viņu vaigu vaigā. Visas saistītās dvēseles, kas griežas evolūcijas ritenī, sākot ar ūdens iemītniekiem un beidzot ar Brahmu, atrodas maijas veidolos jeb veidolos, kas saņemti par pašu būtņu darbību un ko piešķīrusi materiālā daba. Saistīto dvēseļu materiālie veidoli ir kā svešas drēbes, un, kad saistītā dvēsele atbrīvojas no materiālās enerģijas ķetnām, tā iegūst savu sākotnējo veidolu. Impersonālisti vēlas sasniegt Kunga bezpersoniskā Brahmana starojumu, kas dzīvajām dzirkstelēm, neatņemamajām Kunga daļiņām, nebūt nav piemērots. Tāpēc impersonālisti atkal krīt un saņem materiālus veidolus, kas ir maldīgs garīgās dvēseles ietērps. Dieva Kunga veidolam līdzīgu garīgu veidolu (divroku vai arī četrroku) saņem Kunga bhaktas vai nu uz Vaikunthām, vai Golokas planētas saskaņā ar dvēseles sākotnējo dabu. Šis viscaur garīgais veidols ir dzīvās būtnes svarūpa, un visas būtnes, kas piedalījās kaujā Kurukšētras laukā gan vienā, gan otrā pusē, sasniedza savu svarūpu, kā to šajā pantā apstiprina Bhīšmadēva. Tātad Kungs Šrī Krišna bija žēlsirdīgs ne tikai pret Pāndaviem, bet arī pret visiem pārējiem, jo ikviens sasniedza to pašu. To vēlējās arī Bhīšmadēva, un šī vēlme izteikta viņa lūgšanā Kungam, lai gan nebija jāšaubās, ka viņš vienmēr varēs būt Kunga pavadonis. Secinājums ir tāds, ka jebkurš, kas nomirst, skatoties uz Dieva Personību iekšpusē vai ārpusē, sasniedz savu svarūpu, kas ir dzīves augstākā pilnība.

40. PANTS

lalita-gati-vilāsa-valguhāsa-
    pranaja-nirīkšana-kalpitorumānāh
krita-manu-krita-vatja unmadāndhāh
    prakritim agan kila jasja gopa-vadhvah

lalita — pievilcīgas; gati — kustības; vilāsa — valdzinoša darbība;
valguhāsa — salds smaids; pranaja — mīļš; nirīkšana — skats;
kalpita — domāšana; urumānāh — augsti slavēts; krita-manu-krita-vatjah — atdarinot
kustības; unmada-andhāh — ekstāzes neprātā; prakritim — īpašības;
agan — izgāja; kila — noteikti; jasja — kā; gopa-vadhvah — ganes.

TULKOJUMS

Lai mans prāts ir vērsts uz Kungu Šrī Krišnu, kura kustības un
mīlestības pilnie smaidi apbūra Vradžadhāmas jaunavas [gopī]. Ganes
atdarināja Kunga raksturīgās kustības [kad Viņš aizgāja no rāsas dejas].

SKAIDROJUMS

Dziļā mīlestības pilnās kalpošanas ekstāzē
Vradžabhūmi jaunavas sasniedza vienību ar Kungu īpašību ziņā, dejojot ar
Viņu kā līdzīgas ar līdzīgu, mīlestībā apskaujot Kungu, smaidot un
jokojot ar Viņu, kā arī mīlā raugoties uz Krišnu. Tādiem bhaktām kā
Bhīšmadēva Kunga attiecības ar Ardžunu noteikti likās ļoti augstas un
slavējamas, bet Kunga attiecības ar gopī ir vēl augstākas, jo tā ir vēl
tīrāka mīlestības pilnā kalpošana. Ar Kunga žēlastību Ardžuna bija tik
veiksmīgs, ka Kungs kļuva par viņa draugu un kaujas ratu vadītāju,
taču Kungs nedāvāja Ardžunam tādu spēku, kāds bija Viņam. Turpretī
gopī kļuva gandrīz vai līdzvērtīgas Kungam, nonākot vienādā stāvoklī
ar Viņu. Bhīšmas cenšanās atcerēties gopī ir lūgšana pēc viņu
žēlastības arī pēdējā mūža brīdī. Kungam ir lielāks prieks, kad tiek slavēti
Viņa tīrie bhaktas, un tāpēc Bhīšmadēva ne tikai slavināja savu mīluli
Ardžunu, bet atcerējās arī gopī, kurām bija nesalīdzināma izdevība ar
mīlestību kalpot Kungam. Gopī līdzvērtību Kungam nedrīkst sajaukt
ar impersonālistu sājudžjas atbrīvi. Šī vienādība ir līdzvērtība
augstākajā ekstāzē, kad pilnīgi pazūd personību dažādie uzskati, jo mīlētāja un
iemīļotā vēlmes neatšķiras.

41. PANTS

muni-gana-nripa-varja-sankulē ‘ntah-
    sadasi judhišthira-rādžasūja ēšām
arhanam upapēda īkšanījo
    mama driši-gočara ēša āvir ātmā

muni-gana — diženi gudrie; nripa-varja — lieli valdnieki;
sankulē — sapulcē; antah-sadasi — sanāksmē; judhišthira — imperatora
Judhišthiras; rādža-sūjē — karaliskajā ziedošanā; ēšām — visu šo augsto
personību; arhanam — pazemīga godināšana; upapēda — saņemta;
īkšanījah — uzmanības mērķis; mama — mans; driši — skats; gočarah — redzes lokā;
ēšah āvih — paša klātbūtne; ātmā — dvēsele.

TULKOJUMS

Uz Mahārādžas Judhišthiras Rādžasūja-jagju [ziedošanu] bija sanākuši
visas pasaules diženākie cilvēki, gan valdnieki, gan gudrie, un šajā
milzīgajā sapulcē ikviens godināja Kungu Šrī Krišnu kā visaugstāko Dieva
Personību. Tas notika manā klātbūtnē, un es atcerējos šo gadījumu,
lai vērstu prātu uz Kungu.

SKAIDROJUMS

Pēc uzvaras Kurukšētras kaujā pasaules imperators Mahārādža Judhišthira izdarīja Rādžasūjas ziedošanas ceremoniju. Tai laikā imperators, kāpjot tronī, mēdza pa visu pasauli sūtīt izaicinājuma zirgu, parādot savu varu, un jebkurš no valdošajiem prinčiem vai karaļiem brīvi varēja pieņemt izaicinājumu, izsakot savu pakļaušanos vai nepakļaušanos imperatoram. Tam, kurš izaicinājumu pieņēma, bija jācīnās ar imperatoru un ar uzvaru jāparāda savs pārākums. Ja izaicinātājs zaudēja, tad viņam bija jāšķiras no dzīvības un jādod vieta citam valdniekam. Arī Mahārādža Judhišthira sūtīja šādus izaicinājuma zirgus pa visu pasauli, un visiem pasaules prinčiem un valdniekiem nācās atzīt Mahārādžu Judhišthiru par pasaules imperatoru. Pēc tam Mahārādžam Judhišthiram pakļautie valdnieki no visas pasaules tika uzaicināti uz milzīgo Rādžasūjas ziedošanas ceremoniju. Šādas ceremonijas izmaksāja simtiem miljoniem naudas gabalu, un tās spēja paveikt tikai dižākie valdnieki. Šāda ziedošanas ceremonija pašreizējos apstākļos ir pārāk dārga un grūta, tāpēc Kali laikmetā to nav iespējams veikt. Nevar atrast arī prasmīgus priesterus, kas uzņemtos šīs ceremonijas vadīšanu.
Tā ielūgtie valdnieki un gudrie no visas pasaules sanāca Mahārādžas Judhišthiras galvaspilsētā. Bija uzaicināti izglītoti cilvēki, diženi filozofi, reliģijas darbinieki, ārsti, zinātnieki un visi dižie gudrie. Bija ielūgti arī brāhmani un kšatriji, kas ir sabiedrības augstākie vadītāji, un viņi visi piedalījās šai ceremonijā. Vaišjas un šūdras sabiedrībā nebija nozīmīgi, un tāpēc viņi šajā gadījumā nav pieminēti. Mūsdienās cilvēku sabiedriskā darbība ir izmainījusies, un ir atšķirīgs arī svarīgums saskaņā ar viņu nodarbošanos.
Kungs Šrī Krišna bija šīs milzīgās sapulces zvaigzne. Visi vēlējās redzēt Kungu un pazemīgi noliekties Viņa priekšā. Bhīšmadēva atcerējās to visu un priecājās, ka viņa godināmais Kungs, Dieva Personība, ir atnācis un viņš var redzēt Kunga veidolu. Tātad meditēt uz Visaugsto Kungu nozīmē meditēt uz Viņa darbību, veidolu, spēlēm, vārdu un slavu. Tas ir vieglāk nekā nodarboties ar tā saucamo meditāciju uz Visaugstākā bezpersonisko iezīmi. Bhagavad-gītā (12.5.) skaidri teikts, ka meditēt uz Visaugstākā bezpersonisko iezīmi ir ļoti grūti. Pārsvarā tā ir nevis meditācija, bet vienkārši laika izšķiešana, jo vēlamais mērķis tiek sasniegts ļoti reti. Turpretī bhaktas meditē uz Kunga īsteno veidolu un spēlēm un tāpēc viegli var tuvoties Kungam. Tas teikts arī Bhagavad-gītā (12.9.). Kungs neatšķiras no savas pārpasaulīgās darbības. Arī šajā šlokā norādīts, ka Kungs Šrī Krišna, kas patiešām atradās cilvēku sabiedrībā, it īpaši sakarā ar Kurukšētras kauju tika atzīts par sava laika dižāko personību, lai gan Viņu varbūt arī neatzina par Dieva Augstāko Personību. Uzskats, ka diženu cilvēku pēc nāves godina kā Dievu, ir maldīgs, jo cilvēku pēc nāves nevar padarīt par Dievu. Arī Dieva Personība, pat atrodoties šajā pasaulē, nevar būt cilvēks. Abi priekšstati ir kļūdaini. Priekšstats par antropomorfismu nav attiecināms uz Kungu Krišnu.

42. PANTS

tam imam aham adžam šarīra-bhādžām
    hridi hridi dhišthitam ātma-kalpitānām
pratidrišam iva naikadhārkam ēkam
    samadhi-gato ‘smi vidhūta-bhēda-mohah

tam — to Dieva Personību; imam — kas tagad ir manā priekšā;
aham — es; adžam — nedzimušais; šarīra-bhādžām — saistītās dvēseles; hridi — sirdī;
hridi — sirdī; dhišthitam — atrodas; ātma — Virsdvēsele;
kalpitānām — prātotāju; pratidrišam — visos virzienos; iva — kā; na ēkadhā — ne
viena; arkam — saule; ēkam — tikai viena; samadhi-gatah asmi — esmu
bijis meditācijas transā; vidhūta — brīvs no; bhēda-mohah — pretstatu
maldiem.

TULKOJUMS

Tagad es ar pilnīgu koncentrāciju varu meditēt uz Kungu Šrī Krišnu,
kas atrodas manā priekšā, jo esmu pacēlies pāri pretstatu maldiem un
zinu, ka Viņš atrodas ikviena sirdī, pat prātotāju sirdīs. Sauli var
uztvert dažādi, bet tā ir viena.

SKAIDROJUMS

Kungs Šrī Krišna ir vienīgā absolūtā Dieva Augstākā Personība, bet ar savu neaptveramo enerģiju Viņš ir izvērsies daudzās pilnīgajās daļās. Doma par pretstatiem rodas, ja nezinām Viņa neaptveramo enerģiju. Bhagavad-gītā (9.11.) Kungs norāda, ka tikai nejēgas uzskata Viņu par parastu cilvēku. Tādi nejēgas neapjauš Kunga neaptveramās enerģijas. Šrī Krišna ar savu neaptveramo enerģiju atrodas ikviena sirdī, tāpat kā saule spīd visiem visā pasaulē. Kunga Paramātmas iezīme ir Viņa pilnīgo daļu izvērsums. Dievs Kungs ar savu neaptveramo enerģiju izvēršas par Paramātmu ikvienas būtnes sirdī, un ar savu mirdzumu Viņš izvēršas par brahmadžoti starojumu. Brahma-samhitā teikts, ka brahmadžoti ir paša Krišnas mirdzums. Tāpēc nav nekādas atšķirības starp pašu Kungu, Viņa mirdzumu jeb brahmadžoti un Dieva Kunga pilnīgo daļu Paramātmu. Ne visai saprātīgi cilvēki to neapzinās un uzskata brahmadžoti un Paramātmu par atšķirīgiem no Šrī Krišnas. Bhīšmadēva savā prātā ir pilnīgi atbrīvojies no šiem pretstatu maldiem un ir apmierināts, ka Kungs Šrī Krišna ir vienīgais, kas ir viss un atrodas visā. Šādu apgaismību sasniedz diženi mahātmas jeb bhaktas, un, kā teikts Bhagavad-gītā (7.19.), Vāsudēva ir viss un atrodas visā, un bez Vāsudēvas nepastāv nekas. Vāsudēva jeb Kungs Šrī Krišna ir sākotnējā Augstākā Personība, kā to šajā pantā apstiprina mahādžana, un tāpēc tā pēdās jācenšas iet gan iesācējiem, gan tīriem bhaktām. Tāds ir bhakti ceļš.
Bhīšmadēvas godināšanas mērķis ir Kungs Šrī Krišna Pārtha-sārathi izskatā, un arī gopī godina to pašu Krišnu Vrindāvanā kā visupievilcīgo Šjāmasundaru. Ne visai saprātīgie zinātnieki reizēm kļūdās un uzskata, ka Krišna Vrindāvanā un Krišna Kurukšētras kaujā ir dažādas personības. Bhīšmadēva no šiem maldiem bija pilnīgi atbrīvojies. Pat impersonālistu galamērķis ir Krišna kā bezpersoniskais džjoti, un arī jogu galamērķis Paramātma ir Krišna. Krišna ir gan brahmadžoti, gan lokalizētā Paramātma, taču brahmadžoti vai Paramātmā nav Krišnas un mīļu attiecību ar Viņu. Savā personiskajā iezīmē Krišna ir gan Pārtha-sārathi, gan Šjāmasundara Vrindāvanā, bet bezpersoniskajā iezīmē Viņš neatrodas ne brahmadžoti, ne Paramātmā. Tādi diženi mahātmas kā Bhīšmadēva apzinās visas šīs Kunga Šrī Krišnas dažādās iezīmes un tāpēc godina Kungu Krišnu, zinot, ka Viņš ir visu iezīmju pirmsākums.

43. PANTS

sūta uvāča

krišna ēvam bhagavati    mano-vāg-drišti-vrittibhih
ātmanj ātmānam āvēšja    so ‘ntahšvāsa upāramat

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; krišnē — Kungs Krišna, Dieva
Augstākā Personība; ēvam — vienīgi; bhagavati — Viņam; manah — ar
prātu; vāk — runu; drišti — skatu; vrittibhih — darbību; ātmani — uz
Virsdvēseli; ātmānam — dzīvā būtne; āvēšja — gremdējusies; sah — viņš;
antah-švāsah — ieelpojot; upāramat — apklusa.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Tā Bhīšmadēva, ar prātu, runu, skatu un darbību
gremdējies Virsdvēselē, Kungā Šrī Krišnā, Dieva Augstākajā
Personībā, apklusa, un viņa elpa apstājās.

SKAIDROJUMS

Stāvokli, ko sasniedza Bhīšmadēva, atstājot materiālo ķermeni, sauc par nirvikalpa-samādhi, jo viņš gremdēja patību domāšanā par Kungu un prātā atcerējas Viņa dažādo darbību. Bhīšmadēva daudzināja Dieva Kunga godību, ar acīm raudzījās uz Kungu, kas pats stāvēja viņa priekšā. Tādējādi Bhīšmadēva stingri vērsa visu savu darbību uz Kungu. Tā ir augstākā pilnības pakāpe, un ar garīgās kalpošanas praksi to var sasniegt ikviens. Garīgā kalpošana Kungam sastāv no deviņām pamatdarbībām, un tās ir: (1) klausīšanās, (2) daudzināšana, (3) atcerēšanās, (4) kalpošana lotospēdām, (5) godināšana, (6) lūgšanas, (7) norādījumu izpildīšana, (8) draudzīgas attiecības un (9) pilnīga sevis uzticēšana. Jebkura no šīm darbībām vai visas tās kopā var vienlīdz labi novest pie vēlamā mērķa, taču cilvēkam neatlaidīgi jākalpo prasmīga Dieva Kunga bhaktas vadībā. Pirmais kalpošanas veids — klausīšanās — ir svarīgākais no visiem, un tāpēc nopietnam cilvēkam, kas galu galā vēlas sasniegt Bhīšmadēvas līmeni, ir svarīgi klausīties Bhagavad-gītu un vēlāk Šrīmad Bhāgavatamu. Īpašo Bhīšmadēvas stāvokli nāves brīdī var sasniegt arī tad, ja Kungs Krišna pats nav klāt. Kunga vārdi Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatama neatšķiras no paša Kunga. Tie ir Kunga avatāri skaņā, un cilvēks var tos pilnībā izmantot, lai varētu nonākt tādā pašā līmenī kā Šrī Bhīšmadēva, kurš bija viens no astoņiem Vasu. Katra cilvēka un dzīvnieka mūžam pienāk gals, bet, ja cilvēks nomirst kā Bhīšmadēva, viņš sasniedz pilnību. Turpretī tas, kas atstāj ķermeni dabas likumu spiests, nomirst kā dzīvnieks. Tāda ir atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku. Būtnei cilvēka dzīvības veids dots tieši tāpēc, lai tā varētu atstāt ķermeni kā Bhīšmadēva.

44. PANTS

sampadjamānam āgjāja    bhīšmam brahmani niškalē
sarvē babhūvus tē tūšnīm    vajāmsīva dinātjajē

sampadjamānam — ieplūdis; āgjāja — to uzzinot; bhīšmam — par Šrī
Bhīšmadēvu; brahmani — Augstākajā Absolūtā; niškalē — bezgalīgajā;
sarvē — visi klātesošie; babhūvuh tē — tie kļuva; tūšnīm — klusi;
vajāmsi iva — kā putni; dina-atjajē — dienas beigās.

TULKOJUMS

Zinot, ka Bhīšmadēva ir saplūdis ar bezgalīgo Augstākā Absolūta
mūžību, visi klātesošie noklusa kā putni dienas beigās.

SKAIDROJUMS

Saplūst ar Augstākā Absolūta bezgalīgo mūžību jeb ieiet tajā nozīmē ienākt dzīvās būtnes sākotnējās mājās. Visas dzīvās būtnes ir Dieva Absolūtās Personības sastāvdaļas, un tāpēc tās ir mūžīgi saistītas ar Viņu kā kalpi ar saimnieku. Visas Kunga neatņemamās daļiņas kalpo Viņam, tāpat kā mašīnas daļas kalpo visai mašīnai. Detaļai, kas izņemta no mašīnas, vairs nav jēgas. Gluži tāpat Absolūta daļiņa, kas vairs nekalpo Kungam, ir bezjēdzīga. Materiālās pasaules dzīvās būtnes ir daļiņas, kas atvienojušās no augstākā veseluma, un tās vairs nav tik svarīgas kā sākotnējās daļiņas. Tomēr pastāv arī tādas dzīvās būtnes, kas vairāk saistītas ar Absolūtu, un tās ir mūžīgi brīvas. Dieva Kunga materiālā enerģija, ko sauc par Durgā-šakti jeb cietuma uzraudzi, atbild par savrupajām daļiņām, un tāpēc tās tiek saistītas materiālās dabas likumos. Kad dzīva būtne sāk to apzināties, viņa cenšas atgriezties mājās pie Dieva, un tā sākas dzīvās būtnes garīgā tieksme. Šo garīgo tieksmi sauc par brahma-džigjāsu jeb jautājumiem par Brahmanu. Pamatā šo brahma-džigjāsu apmierina zināšanas, atsacīšanās un garīgā kalpošana Kungam. Gjāna jeb zināšanas nozīmē izpratni, ka viss ir Brahmans, Augstākais. Atsacīšanās ir nepieķeršanās materiālajam, un garīgā kalpošana ir praktiska dzīvās būtnes sākotnējā stāvokļa atjaunošana. Veiksmīgas dzīvās būtnes, kuras piemērotas ieiešanai Absolūta valstībā, sauc par gjānī, jogiem un bhaktām. Gjānī un jogi ieiet Visaugstākā bezpersoniskajos staros, turpretī bhaktas nonāk uz garīgajām planētām Vaikunthām. Uz šīm garīgajām planētām valda Visaugstais Kungs Nārājanas izskatā, un veselās, nesaistītās dzīvās būtnes tur dzīvo, ar mīlestību kalpojot Kungam kā kalpi, draugi, vecāki un mīļotās. Nesaistītās būtnes bauda dzīvi ar Kungu pilnīgā brīvībā, turpretī impersonālisti, gjānī un jogi ieiet Vaikunthas planētu bezpersoniskajā mirdzošajā starojumā. Vaikunthas planētas spīd pašas gluži kā saule, un to starus sauc par brahmadžoti. Brahmadžoti izplatās bezgalīgi tālu, un materiālā pasaule ir tikai šī brahmadžoti maza, pārklāta daļiņa. Šis pārklājums ir laicīgs, tāpēc zināmā mērā maldīgs.
Bhīšmadēva, būdams tīrs Dieva Kunga bhakta, nonāca garīgajā valstībā uz vienas no Vaikunthas planētām, kur Kungs savā mūžīgajā Pārtha-sārathi veidolā valda pār nesaistītajām dzīvajām būtnēm, kas pastāvīgi Viņam kalpo. Bhīšmadēva atklāja to mīlestību, kas sasaista Kungu ar bhaktu. Bhīšmadēva nekad neaizmirsa Kungu Viņa pārpasaulīgajā Pārtha-sārathi izskatā, un Kungs pats stāvēja Bhīšmadēvas priekšā, kad tas devās uz pārpasaulīgo valstību. Tāda ir augstākā dzīves pilnība.

45. PANTS

tatra dundubhajo nēdur    dēva-mānava-vāditāh
šašamsuh sādhavo rāgjām    khāt pētuh pušpa-vrištajah

tatra — pēc tam; dundubhajah — bungas; nēduh — skanēja;
dēva — padievi no citām planētām; mānava — cilvēki no visām valstīm;
vāditāh — sistas; šašamsuh — slavināja; sādhavah — godīgā;
rāgjām — aristokrātija; khāt — no debesīm; pētuh — sāka krist; pušpa-vrištajah — puķu
lietus.

TULKOJUMS

Pēc tam gan cilvēki, gan padievi Bhīšmadēvam par godu sita bungas,
un godīgā karaliskā kārta izrādīja viņam cieņu. No debesīm lija puķu
lietus.

SKAIDROJUMS

Bhīšmadēvu godāja gan cilvēki, gan padievi.
Cilvēki dzīvo uz Zemes un citām līdzīgām Bhūras un Bhuvaras grupas
planētām, bet padievi mīt uz Svaras jeb debesu planētām. Viņi visi
pazina Bhīšmadēvu kā diženu karotāju un Kunga bhaktu. Kā mahādžana
(jeb autoritāte) viņš bija vienā līmenī ar Brahmu, Nāradu un Šivu, lai
gan pats bija cilvēks. Būt vienā līmenī ar padieviem var tikai tas, kurš
sasniedzis garīgu pilnību. Tādējādi Bhīšmadēva bija pazīstams visos
Visumos, un viņa laikā būtnes no planētas uz planētu ceļoja ar
smalkākiem paņēmieniem nekā mūsdienu bezjēdzīgie mehāniskie kosmosa
kuģi. Kad tālāko planētu iedzīvotāji uzzināja par Bhīšmadēvas
aiziešanu, tad visi augstāko planētu, kā arī Zemes iemītnieki cieņā pret
aizgājušo diženo personību apbēra viņu ar puķēm. Ziedu lietus no debesīm
ir vareno padievu atzinības zīme, un to nekādā gadījumā nedrīkst
salīdzināt ar miruša ķermeņa izrotāšanu. Bhīšmadēvas ķermenis zaudēja
materiālās īpašības, jo bija piesātināts ar garīgu apzināšanos. Tādējādi
viņa ķermenis bija garīgs, tāpat kā dzelzs, saskaroties ar uguni, nokaist
līdz sarkankvēlei. Ja dvēsele ir pilnīgi apzinājusies sevi, tad viņas
ķermeni vairs neuzskata par materiālu. Šādiem garīgiem ķermeņiem tiek
veiktas īpašas ceremonijas. Atzinību un cieņu pret Bhīšmadēvu
nedrīkst atdarināt mākslīgi, kā mūsdienās ir iesākts katram parastam
cilvēkam veikt tā saucamo džajantī ceremoniju. Saskaņā ar autoritatīvām
šāstrām šāda džajantī ceremonija parastam cilvēkam, lai cik materiāli
nozīmīgs viņš arī būtu, ir apvainojums pret Kungu, jo džajantī drīkst
rīkot tikai tai dienā, kad Kungs atnāk uz zemi. Bhīšmadēvas darbība
bija neatkārtojama, un tāda bija arī viņa aiziešana uz Dieva valstību.

46. PANTS

tasja nirharanādīni    samparētasja bhārgava
judhišthirah kārajitvā    muhūrtam duhkhito ‘bhavat

tasja — viņa; nirharana-ādīni — bēru ceremonija;
samparētasja — mirušā ķermeņa; bhārgava — ak, Bhrigu pēcteci; judhišthirah — Mahārādža
Judhišthira; kārajitvā — paveicis; muhūrtam — uz brīdi;
duhkhitah — bēdīgs; abhavat — kļuva.

TULKOJUMS

Ak, Bhrigu pēcteci [Šaunaka], kad Mahārādža Judhišthira paveica
Bhīšmadēvas mirušā ķermeņa bēru rituālus, viņu uz brīdi pārņēma bēdas.

SKAIDROJUMS

Bhīšmadēva bija ne vien Mahārādžas Judhišthiras
diženās ģimenes galva, bet arī liels filozofs un Judhišthiras, viņa brāļu un
mātes draugs. Tā kā Mahārādža Pāndu, Mahārādžas Judhišthiras vadīto
piecu brāļu tēvs, bija miris, tad par atraitni, savu vedeklu Kuntīdēvī, un
brāļiem Pāndaviem rūpējās mīlošais vectēvs Bhīšmadēva. Lai gan par
viņiem bija jāgādā Mahārādžam Dhritarāštram, Mahārādžas Judhišthiras
vecākajam tēvocim, viņš vairāk mīlēja savus simts dēlus, kurus
vadīja Durjodhana. Tas viss noveda pie milzīgas sazvērestības, lai pieciem
bāreņiem brāļiem atņemtu Hastināpuras valsti, kas tiem pēc taisnības
pienācās. Tā sākās liela intriga, kādas parasti risinās imperatoru pilīs,
un pieci brāļi tika izraidīti uz mežonīgiem apvidiem. Bet Bhīšmadēva
līdz pat pēdējam mūža brīdim Mahārādžam Judhišthiram bija un
palika labvēlis, vectēvs, draugs un filozofs. Mirstot Bhīšmadēva bija
priecīgs, redzēdams, ka Mahārādža Judhišthira ir tronī, jo pretējā gadījumā
viņš jau sen būtu aizgājis no materiālā ķermeņa, nebēdājot par
nepelnītajām Pāndavu ciešanām. Bhīšmadēva tikai gaidīja izdevīgu brīdi, jo
bija pārliecināts, ka Pāndu dēli Kurukšētras kaujas laukā uzvarēs, tā
kā viņus aizsargāja Kungs Šrī Krišna. Bhīšmadēva bija Kunga bhakta,
tāpēc zināja, ka bhaktas nav iespējams uzvarēt. Mahārādža
Judhišthira labi apzinājās, ka Bhīšmadēva vēl viņiem labu, un tāpēc droši vien
ļoti pārdzīvoja šķiršanos. Mahārādžam Judhišthiram bija smagi šķirties
no diženās dvēseles, nevis no materiālā ķermeņa, ko atstāja
Bhīšmadēva. Lai gan Bhīšmadēva bija atbrīvota dvēsele, bēru ceremonija bija
nepieciešama. Bhīšmadēvam nebija bērnu, tāpēc ceremoniju
vajadzēja izdarīt vecākajam mazdēlam, t.i., Mahārādžam Judhišthiram. Tas, ka
Bhīšmadēvas bēru rituālus izpildīja tikpat dižens ģimenes loceklis, bija
ļoti svētīgi Bhīšmadēvam.

47. PANTS

tuštuvur munajo hrištāh    krišnam tad-guhja-nāmabhih
tatas tē krišna-hridajāh    svāšramān prajajuh punah

tuštuvuh — apmierināti; munajah — diženie gudrie, kurus vadīja
Vjāsadēva un citi; hrištāh — visi priecīgā noskaņojumā; krišnam — Kungam
Krišnam, Dieva Personībai; tat — Viņa; guhja — noslēpumainos;
nāmabhih — ar Viņa svētajiem vārdiem utt.; tatah — pēc tam; — tie;
krišna-hridajāh — tie, kas vienmēr nes Kungu Krišnu sirdīs; sva-āšramān — uz
savām mītnēm; prajajuh — atgriezās; punah — atkal.

TULKOJUMS

Tad visi diženie gudrie ar noslēpumainām Vēdu himnām slavināja
Kungu Šrī Krišnu. Pēc tam viņi devās uz savām mītnēm, sirdīs vienmēr
nesot Kungu Krišnu.

SKAIDROJUMS

Kunga bhaktas ir vienmēr Viņa sirdī, un Kungs
vienmēr ir bhaktu sirdīs. Tādas ir mīlestības pilnās Kunga un bhaktu
attiecības. Bhaktas tīrā mīlestībā un uzticībā vienmēr redz Kungu
sevī, un arī Dievs Kungs, lai gan Viņam nekas nav jādara un nav pēc kā
tiekties, vienmēr gādā par bhaktu labklājību. Parastām dzīvajām
būtnēm visas darbības un sekas nosaka dabas likumi, bet Dievs Kungs
vienmēr pats rūpējas, lai bhaktas ietu pareizo ceļu. Tādējādi bhaktas
atrodas tiešā Kunga gādībā. Un arī Kungs brīvprātīgi uztic sevi
vienīgi bhaktu gādībai. Visi diženie Vjāsadēvas vadītie gudrie bija Kunga
bhaktas, un tādēļ pēc bēru ceremonijas viņi par prieku klātesošajam
Kungam skandēja Vēdu himnas. Visas Vēdu himnas tiek dziedātas, lai
iepriecinātu Kungu Krišnu. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā (15.15.).
Visās Vēdās, Upanišadās, Vēdāntā utt. meklēts vienīgi Kungs, un visas
himnas domātas vienīgi Viņa slavināšanai. Tāpēc gudrie darbojās tiešā
saskaņā ar šo mērķi, un pēc tam priecīgi devās uz savām mājām.

48. PANTS

tato judhišthiro gatvā    saha-krišno gadžāhvajam
pitaram sāntvajām āsa    gāndhārīm ča tapasvinīm

tatah — pēc tam; judhišthirah — Mahārādža Judhišthira; gatvā — ejot;
saha — ar; krišnah — Kungu; gadžāhvajam — galvaspilsētā, ko sauc par
Gadžāhvaja Hastināpuru; pitaram — pie sava tēvoča (Dhritarāštras);
sāntvajām āsa — mierināja; gāndhārīm — Dhritarāštras sievu; ča — un;
tapasvinīm — askētisko sievieti.

TULKOJUMS

Pēc tam Mahārādža Judhišthira, Kunga Šrī Krišnas pavadīts, tūlīt
devās uz savu galvaspilsētu Hastināpuru, kur nomierināja tēvoci, kā arī
krustmāti Gāndhārī, kura bija ļoti askētiska.

SKAIDROJUMS

Dhritarāštra, Mahārādžas Judhišthiras tēvocis, bija
Durjodhanas un viņa brāļu tēvs, un Gāndhārī, Mahārādžas
Judhišthiras krustmāte, bija Dhritarāštras sieva. Pēc Kurukšētras kaujas šis
slavenais pāris, pazaudējis visus bērnus un mazbērnus, nonāca
Mahārādžas Judhišthiras gādībā. Dhritarāštra un Gāndhārī ārkārtīgi pārdzīvoja
lielos zaudējumus un dzīvoja gandrīz kā askēti. Ziņas par
Dhritarāštras tēvoča Bhīšmadēvas nāvi valdniekam un valdniecei bija vēl viens
trieciens, un tāpēc tiem bija vajadzīgs Mahārādžas Judhišthiras
mierinājums. Mahārādža Judhišthira apzinājās savu pienākumu, un tūlīt
kopā ar Kungu Krišnu steidzās pie lielā zaudējuma nomāktā Dhritarāštras
un mīļiem vārdiem mierināja viņu.

Gāndhārī, kas bija uzticīga sieva un mīļa māte, bija arī varena
askēte. Ir teikts, ka Gāndhārī aizvēra acis un ne uz ko neskatījās, jo viņas
vīrs bija akls. Sievas pienākums ir pilnīgi sekot vīram. Un Gāndhārī
bija tik ļoti uzticīga vīram, ka sekoja viņam pat aklumā. Tādējādi savā
darbībā viņa bija dižena askēte. Turklāt pārdzīvojums par visu simts
dēlu, kā arī mazdēlu nogalināšanu sievietei noteikti bija pārāk smags
trieciens. Taču viņa to uzņēma gluži kā askēte. Lai arī Gāndhārī bija
sieviete, pēc rakstura viņa nemaz neatpalika no Bhīšmadēvas. Viņi abi
Mahābhāratā ir ievērības cienīgas personības.

49. PANTS

pitrā čānumato rādžā    vāsudēvānumoditah
čakāra rādžjam dharmēna    pitri-paitāmaham vibhuh

pitrā — ar tēvoča Dhritarāštras; ča — un; anumatah — piekrišanu;
rādžā — valdnieks Judhišthira; vāsudēva-anumoditah — saskaņā ar Kungu Šrī
Krišnu; čakāra — pildīja; rādžjam — valsts; dharmēna — atbilstoši
karaliskajiem principiem; pitri — tēvs; paitāmaham — sencis; vibhuh — tikpat
dižens.

TULKOJUMS

Pēc tam dižais un dievbijīgais valdnieks Mahārādža Judhišthira vadīja
valsti stingrā saskaņā ar karaliskajiem principiem atbilstoši sava
tēvoča, kā arī Kunga Šrī Krišnas gribai.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira nebija tikai nodokļu ievācējs.
Viņš vienmēr apzinājās savus valdnieka pienākumus, kas nebūt nav
mazsvarīgāki par tēva vai garīgā skolotāja pienākumiem. Valdniekam
jārūpējas par pilsoņu labklājību gan no sabiedriskā, gan politiskā, gan
ekonomiskā, kā arī garīgās attīstības viedokļa. Valdniekam jāzina, ka
cilvēka dzīve ir domāta, lai atbrīvotu ķermenī ieslodzīto dvēseli no
materiālajām važām, un tāpēc viņa pienākums ir raudzīties, lai
pavalstniekiem klātos labi un viņi varētu sasniegt šo augstāko pilnības
pakāpi.

Mahārādža Judhišthira stingri pildīja šos principus, kā tas būs redzams
nākamajā nodaļā. Viņš ne tikai sekoja šiem principiem, bet arī
saņēma sava vecā tēvoča, pieredzējušā politiķa, atzinību un Kunga Krišnas,
Bhagavad-gītas filozofijas teicēja, atbalstu.

Mahārādža Judhišthira ir paraugvaldnieks, un tāda mācīta valdnieka
monarhija ir vislabākais valdības veids, augstāks un labāks par
mūsdienu republikām vai tautas valdībām. Ļaudis it īpaši šajā Kali laikmetā
visi kopš dzimšanas ir šūdras, tie ir zemas kārtas, slikti mācīti,
nelaimīgi un atrodas sliktā sabiedrībā. Viņi paši nezina pilnību, dzīves
augstāko mērķi. Tādēļ šādu ļaužu balsīm patiesībā nav nekādas vērtības, un
cilvēki, kas ievēlēti šādā bezatbildīgā balsošanā, nevar būt tik atbildīgi
pārstāvji, kāds bija Mahārādža Judhišthira.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma devītajai nodaļai «Bhīšmadēvas aiziešana Kunga Krišnas
klātbūtnē».


Tālāk:

Desmitā nodaļa Kungs Krišna dodas uz Dvāraku