Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.10

null

DESMITĀ NODAĻA

Kungs Krišna
dodas uz Dvāraku

1. PANTS

šaunaka uvāča

hatvā svariktha-spridha ātatājino
    judhišthiro dharma-bhritām varišthah
sahānudžaih pratjavaruddha-bhodžanah
    katham pravrittah kim akārašīt tatah

šaunakah uvāča — Šaunaka jautāja; hatvā — nogalinājis;
svariktha — likumīgo mantojumu; spridhah — vēloties varmācīgi atņemt;
ātatājinah — uzbrucējs; judhišthirah — valdnieks Judhišthira;
dharma-bhritām — no tiem, kas stingri seko reliģijas principiem; varišthah — lielākais;
saha-anudžaih — kopā ar jaunākajiem brāļiem; pratjavaruddha — ierobežota;
bhodžanah — vajadzīgā pieņemšana; katham — kā; pravrittah — darbojās;
kim — ko; akārašīt — pildīja; tatah — pēc tam.

TULKOJUMS

Šaunaka Muni jautāja: Kā dižākais no dievbijīgajiem Mahārādža
Judhišthira kopā ar brāļiem valdīja pār padotajiem pēc tam, kad bija
nogalinājis ienaidniekus, kuri gribēja atņemt viņa likumīgo mantojumu?
Viņš noteikti nevarēja brīvi baudīt ar neierobežotu apziņu.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira bija diženākais no visiem
dievbijīgajiem. Tāpēc viņš nebūt negribēja karot ar brālēniem valsts
baudīšanas dēļ, viņš cīnījās par taisnību, jo Hastināpuras valsts bija
viņa likumīgais īpašums un brālēni gribēja to atņemt. Tāpēc Mahārādža
Judhišthira Kunga Šrī Krišnas vadībā cīnījās par taisnību, bet nevarēja
baudīt savas uzvaras augļus, jo visi brālēni cīņā bija krituši. Tāpēc viņš
kopā ar jaunākajiem brāļiem valdīja, pildot savu pienākumu.
Šaunakam Riši bija svarīgi zināt, kā izturējās Mahārādža Judhišthira, kad tam
bija iespēja baudīt karaļvalsti.

2. PANTS

sūta uvāča

vamšam kuror vamša-davāgni-nirhritam
    samrohajitvā bhava-bhāvano harih
nivēšajitvā nidža-rādžja īšvaro
    judhišthiram prīta-manā babhūva ha

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī atbildēja; vamšam — dinastiju;
kuroh — valdnieka Kuru; vamša-dava-agni — meža ugunsgrēks, kas izcēlies no
aizdedzinātiem bambusiem; nirhritam — novārdzināts;
samrohajitvā — dinastijas dēsts; bhava-bhāvanah — Visuma uzturētājs; harih — Dieva
Personība Šrī Krišna; nivēšajitvā — atjaunojis; nidža-rādžjē — paša valstī;
īšvarah — Visaugstais Kungs; judhišthiram — Mahārādžam
Judhišthiram; prīta-manāh — priecīgu prātu; babhūva ha — kļuva.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Kungs Šrī Krišna, Dieva Augstākā Personība,
pasaules uzturētājs, ļoti priecājās, atjaunojis Mahārādžas Judhišthiras
varu, kā arī Kuru dinastiju, kas bija novārdzināta dusmu bambusu
izraisītajā ugunsgrēkā.

SKAIDROJUMS

Šī pasaule tiek salīdzināta ar meža ugunsgrēku, kas radies no bambusa niedru berzēšanās. Šāds meža ugunsgrēks izceļas pats no sevis, jo bambusa niedres sitas viena pret otru bez jebkāda ārēja cēloņa. Gluži tāpat materiālajā pasaulē saduras tādu cilvēku dusmas, kuri grib valdīt pār materiālo dabu, un iedegas kara ugunsgrēks, iznīcinot sabiedrībai nevēlamos cilvēkus. Tādi ugunsgrēki jeb kari pastāv, un Kungam ar tiem nav nekāda sakara. Bet, tā kā Dievs Kungs vēlas uzturēt pasauli, Viņš grib, lai ļaudis ietu pareizo sevis apzināšanās ceļu, kas dzīvajām būtnēm dod iespēju nonākt Dieva valstībā. Kungs vēlas, lai cilvēki, kas mokās triju veidu materiālajās ciešanās, atgrieztos atpakaļ mājās, atpakaļ pie Viņa, un beigtu ciest trijos veidos. Tā pasaule ir iekārtota, un, kas nenāk pie prāta, tas cieš materiālajā pasaulē Kunga maldinātājas enerģijas varā. Tāpēc Kungs grib, lai pār pasauli valdītu īsteni Viņa pārstāvji. Kungs Šrī Krišna atnāca, lai atjaunotu tāda veida varu un nogalinātu nevēlamos cilvēkus, kuriem nav nekāda sakara ar Viņa iecerēm. Kurukšētras kauja notika saskaņā ar Kunga gribu. Nevēlamiem ļaudīm vajadzēja atstāt šo pasauli, lai varētu tikt nodibināta tīra bhaktas vadīta valsts. Tāpēc Kungs bija pilnīgi apmierināts, kad tronī nāca valdnieks Judhišthira un bija glābts Kuru dzimtas turpinātājs Mahārādža Parīkšits.

3. PANTS

nišamja bhīšmoktam athāčjutoktam
    pravritta-vigjāna-vidhūta-vibhramah
šašāsa gām indra ivādžitāšrajah
    paridhjupāntām anudžānuvartitah

nišamja — noklausījies; bhīšma-uktam — Bhīšmadēvas teikto;
atha — kā arī; ačjuta-uktam — nemaldīgā Kunga Krišnas teikto;
pravritta — darbojās; vigjāna — pilnīgās zināšanās; vidhūta — pilnīgi aizskalotas;
vibhramah — visas šaubas; šašāsa — valdīja pār; gām — Zemi;
indra — debesu planētas valdnieks; iva — kā; adžita-āšrajah — neuzvaramā Kunga
aizsargāts; paridhi-upāntām — jūrām ieskaitot; anudža — jaunāko brāļu;
anuvartitah — pavadīts.

TULKOJUMS

Bhīšmadēvas un nemaldīgā Kunga Šrī Krišnas vārdu apskaidrots,
Mahārādža Judhišthira darbojās ar pilnīgām zināšanām, jo bija atbrīvojies
no visām šaubām. Tā viņš kopā ar jaunākajiem brāļiem valdīja pār
zemi un jūrām.

SKAIDROJUMS

Mūsdienu angļu likums par to, ka mantojuma tiesības ir vecākajam dēlam, bija spēkā arī Mahārādžas Judhišthiras valdīšanas laikā. Tai laikā Hastināpuras valdnieks (Hastināpura tagad ir daļa no Jaunās Deli) bija imperators, kam bija pakļauta visa zeme un jūras, un tas turpinājās līdz pat Mahārādžas Judhišthiras mazdēla Mahārādžas Parīkšita laikam. Mahārādžas Judhišthiras jaunākie brāļi bija ministri un pavēlnieki, un dievbijīgie brāļi lieliski sadarbojās ar valdnieku. Mahārādža Judhišthira bija paraugvaldnieks un Kunga Šrī Krišnas pārstāvis, kas valdīja pār Zemi, un viņu varēja salīdzināt ar valdnieku Indru, debesu planētu vadītāju. Tādi padievi kā Indra, Čandra, Sūrja, Varuna un Vāju ir dažādu Visuma planētu valdnieki, kas pārstāv Kungu. Mahārādža Judhišthira arī bija viens no tiem, un viņš valdīja pār zemi. Mahārādža Judhišthira atšķirībā no mūsdienu demokrātijai raksturīgajiem politiskajiem vadītājiem bija izglītots. Mahārādžu Judhišthiru mācīja Bhīšmadēva, kā arī nemaldīgais Kungs, un tāpēc viņš lieliski zināja pilnīgi visu.
Mūsdienu ievēlētie valsts galvas ir kā lelles, jo viņiem nav valdnieku varas. Pat ja šāds valsts galva zinātu tikpat daudz kā Mahārādža Judhišthira, sava stāvokļa dēļ ar labo gribu vien viņš neko nespētu panākt. Tāpēc arī uz zemes ir tik daudz valstu, kas ķildojas ideoloģisku atšķirību vai citu savtīgu iemeslu dēļ. Bet tādam valdniekam kā Mahārādžam Judhišthiram nebija savas ideoloģijas. Viņam bija tikai jāseko nekļūdīgā Kunga norādījumiem un autoritatīvā Kunga pārstāvja Bhīšmadēvas teiktajam. Šāstrās norādīts, ka lielai autoritātei un nemaldīgajam Kungam jāseko bez jebkāda savtīguma un sadomātas ideoloģijas. Mahārādža Judhišthira varēja valdīt pār visu zemi un jūrām tāpēc, ka valdīšanas principi bija nekļūdīgi un izmantojami visos gadījumos. Domu par pasaules valsti var īstenot tikai tad, ja sekojam nekļūdīgai autoritātei. Nepilnīgs cilvēks nespēj radīt visiem pieņemamu ideoloģiju. Tikai pilnīgais un nekļūdīgais var radīt programmu, kas pielietojama visur un kurai var sekot visā pasaulē. Valsti vada nevis bezpersoniska valdība, bet personība. Ja personība ir pilnīga, tad arī valdība ir nevainojama. Ja šis cilvēks ir nejēga, tad valdība ir muļķu paradīze. Tāds ir dabas likums. Ir bijis tik ļoti daudz nepilnīgu valdnieku un valstu vadītāju, tāpēc valsts vadītājam jābūt tikpat mācītam, kāds bija Mahārādža Judhišthira, un pilnībā apveltītam ar varu valdīt pār visu zemi. Pasaules valsts koncepciju var īstenot vienīgi tāds pilnīgs valdnieks kā Mahārādža Judhišthira. Pateicoties šādiem valdniekiem, kuri valdīja pār visu pasauli, tajos laikos ikviens bija laimīgs.

4. PANTS

kāmam vavarša pardžanjah    sarva-kāma-dughā mahī
sišičuh sma vradžān gāvah    pajasodhasvatīr mudā

kāmam — visu, kas vajadzīgs; vavarša — lēja; pardžanjah — lieti;
sarva — viss; kāma — vajadzīgā; dughā — radītāja; mahī — zeme; sišičuh
sma
— laistīja; vradžān — ganības; gāvah — govs; pajasā udhasvatīh — pilniem
tesmeņiem; mudā — pateicoties priecīgam noskaņojumam.

TULKOJUMS

Mahārādžas Judhišthiras valdīšanas laikā mākoņi deva tik daudz
lietus, cik bija vajadzīgs, un zeme dāsni deva visu, kas cilvēkiem
nepieciešams. Govis bija laimīgas, un no viņu pilnajiem tesmeņiem ganībās
tecēja piens.

SKAIDROJUMS

Ekonomiskā attīstība savā būtībā balstās uz zemi un govīm. Sabiedrībai vajadzīgi graudi, augļi, piens, minerāli, apģērbs, koks utt. Tas viss ir nepieciešams, lai piepildītu ķermeņa materiālās vajadzības. Gaļa, zivis, dzelzs rīki un mašīnas noteikti nav vajadzīgi. Mahārādžas Judhišthiras valdīšanas laikā lietus visā pasaulē lija tik, cik tas nepieciešams. Lietus nav pakļauts cilvēkiem. Tas ir pakļauts debesu valdniekam Indradevam, kurš ir Dieva Kunga kalps. Kad valsts vadītājs un visi viņa pavalstnieki pakļaujas Kungam, tad lietus līst noteiktos laikos un daudzumā, un zeme kļūst ražīga. Šāds lietus ne tikai dod bagātīgu graudu un augļu ražu; ja tas līst, kad ir labvēlīga astronomiskā ietekme, tad papilnam ir arī dārgakmeņu un pērļu. Ar graudiem un dārzeņiem pietiek, lai pārpārēm paēdinātu cilvēkus un dzīvniekus, un labi barotas govis dod pietiekami daudz piena, lai cilvēki būtu spēcīgi un enerģiski. Ja ir pietiekami daudz piena, graudu, augļu, kokvilnas, zīda un dārgakmeņu, tad kāpēc vajadzīgi kino, atklātie nami, lopkautuves utt.? Kāda gan jēga mākslīgai dzīves greznībai — kino, mašīnām, radio, gaļai un viesnīcām? Vai šī civilizācija, izņemot individuālus un nacionālus strīdus, vēl kaut ko ir radījusi? Vai tā ir vairojusi brālību un vienlīdzību, pēc kādu atsevišķu cilvēku iegribām sūtot tūkstošiem ļaužu uz ellei līdzīgajām rūpnīcām un kara laukiem?
Šajā pantā teikts, ka no govju tesmeņiem ganībās lija piens, jo tesmeņi bija pilni un lopi bija priecīgi. Vai govis nebūtu labi jāaizsargā, lai tās varētu dzīvot laimīgi un ēst daudz zāles? Kādēļ cilvēkiem savtīgos nolūkos jānogalina govis? Vai tad nepietiek ar graudiem, augļiem un pienu, no kuriem var sagatavot simtiem un tūkstošiem garšīgu ēdienu? Kāpēc visā pasaulē ir lopkautuves nevainīgo dzīvnieku nogalināšanai? Mahārādžas Judhišthiras mazdēls Mahārādža Parīkšits, ceļodams pa savu plašo karaļvalsti, redzēja kādu melnu cilvēku, kurš centās nogalināt govi. Valdnieks tūliņ sagūstīja miesnieku un, kā nākas, sodīja viņu. Vai tad valdniekiem un valstu vadītājiem nebūtu jāaizsargā nabaga dzīvnieki, kuri paši nespēj to izdarīt? Vai tad šie valstsvīri rīkojas cilvēciski? Vai tad dzīvnieki nav valsts iedzīvotāji? Tad kāpēc ir atļauts radīt lopkautuves un tur nonāvēt dzīvniekus? Vai tas liecina par vienlīdzību, brālību un nevardarbību?
Tāpēc pretstatā mūsdienu attīstītajai valdībai Mahārādžas Judhišthiras autokrātija ir daudz daudz augstāka par tā saucamo demokrātiju, kurā dzīvnieki tiek nogalināti un ļaudis, kuri ir zemāki par dzīvniekiem, ievēl citus cilvēkus, kas ir tādi paši.
Mūs visus ir radījusi materiālā daba. Bhagavad-gītā teikts, ka pats Kungs ir sēklas devējs tēvs, un materiālā daba ir māte visu veidu dzīvajām būtnēm. Tādējādi ar visvarenā tēva Šrī Krišnas žēlastību mātei — materiālajai dabai — ir pietiekami daudz ēdiena gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Cilvēks ir visu pārējo dzīvo būtņu vecākais brālis. Viņam ir piešķirts vairāk saprāta nekā dzīvniekiem, lai izprastu dabas virzību un visvarenā tēva gribu. Cilvēkiem vajadzētu pārtikt no tā, ko dod materiālā daba un necensties mākslīgi attīstīt ekonomiku, pārvēršot pasauli mākslīgas alkatības un varas haosā, lai tikai sasniegtu mākslīgu greznību un jutekļu apmierinājumu. Tā dzīvo tikai suņi un cūkas.

5. PANTS

nadjah samudrā girajah    savanaspati-vīrudhah
phalantj ošadhajah sarvāh    kāmam anvritu tasja vai

nadjah — upes; samudrāh — okeāni; girajah — kalni;
savanaspati — dārzeņi; vīrudhah — vīteņaugi; phalanti — darbīgās; ošadhajah — zāles;
sarvāh — visu; kāmam — nepieciešamo; anvritu — gadalaika;
tasja — valdnieka; vai — noteikti.

TULKOJUMS

Upes, okeāni, kalni, meži, augi un vērtīgās zāles visos gadalaikos deva
bagātīgas nodevas valdniekam.

SKAIDROJUMS

Tā kā Mahārādžu Judhišthiru aizsargāja adžita, nemaldīgais Kungs, kā tas tika minēts iepriekš, tad visi Kunga īpašumi, t.i., upes, okeāni, kalni, meži utt., bija prieka pilni un deva noteiktu savas bagātības daļu valdniekam. Panākumu noslēpums ir rast patvērumu Visaugstā Kunga aizsardzībā. Bez Kunga atļaujas nekas nav iespējams. Lai ekonomiski attīstītos, ar pašu pūlēm, dažādiem līdzekļiem un mašīnām vien nepietiek. Ir vajadzīga Visaugstā Kunga piekrišana, jo citādi par spīti visiem līdzekļiem, ko esam sagādājuši, nekas neiznāks. Augstākais panākumu cēlonis ir daiva jeb Visaugstākais. Tādi valdnieki kā Mahārādža Judhišthira labi apzinājās, ka valsts vadītājs ir Visaugstā Kunga pārstāvis, kam jārūpējas par cilvēku labklājību. Valsts patiesībā pieder Visaugstajam Kungam. Cilvēks nav izveidojis upes, okeānus, mežus, kalnus un ārstnieciskos augus. To visu ir radījis Visaugstais Kungs, un dzīvā būtne drīkst lietot šos Kunga īpašumus, lai kalpotu Viņam. Mūsdienu lozungs ir «viss cilvēkam», un tāpēc valdība ir cilvēki, kas gādā par cilvēkiem. Taču, ja vēlamies radīt jauna veida cilvēci, kas balstītos uz Dieva apziņu un cilvēka dzīves pilnību, dievišķā komunisma ideoloģiju, tad pasaulei atkal jāseko tādu valdnieku piemēram, kādi bija Mahārādža Judhišthira vai Parīkšits. Dievs Kungs pietiekamā daudzumā ir devis visu, un mēs to varam pareizi lietot, lai labi dzīvotu bez naida starp cilvēkiem un dzīvniekiem vai cilvēkiem un dabu. Dievs Kungs valda pār visu, un, ja Viņš ir priecīgs, tad apmierināta ir arī katra dabas daļa. Upes ar saviem ūdeņiem dod auglību zemei, okeāni dod pietiekami daudz minerālu, pērļu un dārgakmeņu, netrūkst koku, ārstniecības augu un dārzeņu, gadalaiki mainās, kā nākas, radot augļu un ziedu pārpilnību. Mākslīgais dzīves veids, kas balstās uz rūpnīcām un mašīnām, var dot tā saucamo laimi ierobežotam skaitam cilvēku, bet cieš miljoni. Lielākā daļa cilvēku savus spēkus iegulda rūpnīcu ražojumos, kas traucē dabisko bagātību rašanos, un cilvēki ir nelaimīgi. Ļaudīm nav pareizas izglītības, un viņi, savtīgu ļaužu grupas virzīti, ļaunprātīgi izlieto to, ko dod daba. Tāpēc notiek sīva sacensība starp atsevišķiem cilvēkiem un veselām nācijām. Ļaudis nevada izglītots Kunga pārstāvis. Lai attīrītu cilvēkus un atbrīvotos no mūsdienu kļūdām, balstoties uz šiem salīdzinājumiem, mums jāierauga šodienas sabiedrības trūkumi un jāsāk sekot Mahārādžas Judhišthiras piemēram.

6. PANTS

nādhajo vjādhajah klēšā    daiva-bhūtātma-hētavah
adžāta-šatrāv abhavan    džantūnām rāgji karhičit

na — ne; ādhajah — raizes; vjādhajah — slimības; klēšāh — ciešanas
pārliecīga karstuma vai aukstuma dēļ; daiva-bhūta-ātma — ķermeņa,
pārdabisku spēku vai citu dzīvo būtņu dēļ; hētavah — ar cēloni;
adžāta-šatrau — tam, kuram nav ienaidnieku; abhavan — notika;
džantūnām — dzīvo būtņu; rāgji — valdniekam; karhičit — jebkad.

TULKOJUMS

Valdniekam nebija ienaidnieku, tāpēc dzīvās būtnes bija pilnīgi brīvas
no raizēm, slimībām, necieta no pārliecīga karstuma vai aukstuma.

SKAIDROJUMS

Nedarīt ļaunu cilvēkiem, bet nogalināt vai ienīst nabaga dzīvniekus ir sātana filozofija. Šajā laikmetā cilvēki naidīgi izturas pret nabaga dzīvniekiem, un tāpēc šie nabaga radījumi vienmēr ir raižu pilni. Sabiedrība ir spiesta ciest dzīvniekiem nodarītā ļaunuma dēļ, un tāpēc starp cilvēkiem, grupām vai nācijām vienmēr ir aukstie vai karstie kari. Mahārādžas Judhišthiras laikā bija daudzas pavalstis, bet nebija dažādu nāciju. Pasaule bija vienota, un tās augstākais vadītājs, tāds prasmīgs valdnieks kā Judhišthira, gādāja, lai visi dzīvotu bez raizēm, slimībām un nebūtu ne pārlieku karsts, ne auksts. Valdīja ne tikai ekonomiskā labklājība, bet visi arī bija fiziski spēcīgi, pārdabisku spēku, citu dzīvo būtņu, kā arī ķermeņa un prāta ciešanu netraucēti. Bengāļiem ir sakāmvārds, ka slikts valdnieks sabojā valsti, bet slikta saimniece — ģimeni. To pašu var teikt arī šajā gadījumā. Valdnieks bija dievbijīgs, klausīja Dievu Kungu un gudros, nenaidojās ne ar vienu un bija atzīts Dieva Kunga pārstāvis, atrodoties Viņa aizsardzībā, tāpēc visus valdnieka pavalstniekus sargāja arī pats Kungs un Viņa autoritatīvie pārstāvji. Ja cilvēks nav dievbijīgs un Dieva Kunga atzīts, tad viņš nespēj darīt laimīgus tos, par kuriem rūpējas. Starp cilvēku un Dievu, kā arī cilvēku un dabu pastāv pilnīga saskaņa, un šāda apzināta sadarbība, kā to ar savu piemēru mācīja valdnieks Judhišthira, var pasaulei atnest laimi, mieru un labklājību. Šodien tik parastā tieksme izmantot citus atnesīs tikai ciešanas.

7. PANTS

ušitvā hāstinapurē    māsān katipajān harih
suhridām ča višokāja    svasuš ča prija-kāmjajā

ušitvā — paliekot; hāstinapurē — Hastināpuras pilsētā;
māsān — mēnešus; katipajān — dažus; harih — Kungs Šrī Krišna;
suhridām — radiniekus; ča — arī; višokāja — lai mierinātu; svasuh — māsu; ča — un;
prija-kāmjajā — lai iepriecinātu.

TULKOJUMS

Šrī Hari, Kungs Šrī Krišna, palika Hastināpurā vairākus mēnešus, lai
mierinātu savus radiniekus un iepriecinātu māsu [Subhadru].

SKAIDROJUMS

Pēc Kurukšētras kaujas un Judhišthiras
kronēšanas Krišnam bija jādodas uz savu valsti Dvāraku, bet, paklausot
Mahārādžas Judhišthiras lūgumam un izrādot īpašu žēlastību Bhīšmadēvam,
Kungs Krišna iegriezās Hastināpurā, Pāndavu galvaspilsētā. Kungs
nolēma palikt, lai mierinātu bēdu pārņemto valdnieku, kā arī par
prieku savai māsai Subhadrai. Viņai bija vajadzīgs īpašs mierinājums, jo
tā bija zaudējusi vienīgo dēlu Abhimanju, kurš tikko bija apprecējies.
Viņa sieva Utara, Mahārādžas Parīkšita māte, bija kļuvusi par atraitni.
Kungam vienmēr patīk sagādāt prieku saviem bhaktām. Tikai bhaktas
var būt Viņa radinieku lomā. Kungs ir absolūts.

8. PANTS

āmantrja čābhjanugjātah    parišvadžjābhivādja tam
āruroha ratham kaiščit    parišvakto ‘bhivāditah

āmantrja — lūdzot atļauju; ča — un; abhjanugjātah — saņemot atļauju;
parišvadžja — apskaujot; abhivādja — noliecoties pie pēdām;
tam — Mahārādžam Judhišthiram; āruroha — iekāpa; ratham — savos ratos;
kaiščit — kāda; parišvaktah — apskauts; abhivāditah — saņēmis pazemīgus
sveicienus.

TULKOJUMS

Kad Kungs lūdza atļauju aizbraukt un valdnieks piekrita, Viņš
pazemīgi noliecās pie Mahārādžas Judhišthiras pēdām. Mahārādža Viņu
apskāva. Tad Krišnu apskāva un godināja citi, un Viņš iekāpa ratos.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Judhišthira bija Kunga Krišnas vecākais
brālēns, un tāpēc Kungs aizbraukdams noliecās pie valdnieka pēdām.
Judhišthira apskāva Krišnu kā jaunāko brāli, lai gan labi zināja, ka
Krišna ir Dieva Augstākā Personība. Kungam ir prieks, ja kāds no
bhaktām mīlestībā uzskata Viņu par mazāk svarīgu. Neviens nav lielāks par
Kungu, un neviens nav līdzīgs Viņam, bet Kungs priecājas, kad
bhaktas uzskata Viņu par jaunāku. Tās visas ir Dieva Kunga pārpasaulīgās
spēles. Impersonālisti nespēj aptvert šīs lomas, kurās ir Dieva Kunga
bhaktas. Pēc tam Kungu apskāva Bhīma un Ardžuna, kuri bija vienā
vecumā ar Viņu, bet Nakula un Sahadēva noliecās Kunga priekšā, jo
bija jaunāki par Viņu.

9.–10. PANTS

subhadrā draupadī kuntī    virāta-tanajā tathā
gāndhārī dhritarāštraš ča    jujutsur gautamo jamau

vrikodaraš ča dhaumjaš ča    strijo matsja-sutādajah
na sēhirē vimuhjanto    viraham šārnga-dhanvanah

subhadrā — Krišnas māsa; draupadī — Pāndavu sieva; kuntī — Pāndavu
māte; virāta-tanajā — Virātas meita (Utara); tathā — arī;
gāndhārī — Durjodhanas māte; dhritarāštrah — Durjodhanas tēvs; ča — un;
jujutsuh — Dhritarāštras dēls no viņa vaišjas sievas;
gautamah — Kripāčārja; jamau — dvīņi Nakula un Sahadēva; vrikodarah — Bhīma; ča — un;
dhaumjah — Dhaumja; ča — un; strijah — arī citas pils sievietes;
matsja-sutā-ādajah — zvejnieka meita (Satjavatī, Bhīšmas pamāte);
na — nevarēja; sēhirē — izturēt; vimuhjantah — gandrīz zaudējot samaņu;
viraham — šķiršanos; šārnga-dhanvanah — no Šrī Krišnas, kura rokā ir
gliemežnīca.

TULKOJUMS

Tai brīdī Subhadra, Draupadī, Kuntī, Utara, Gāndhārī, Dhritarāštra,
Jujutsu, Kripāčārja, Nakula, Sahadēva, Bhīmasena, Dhaumja un
Satjavatī gandrīz zaudēja samaņu, nespēdami izturēt šķiršanos no Kunga
Krišnas.

SKAIDROJUMS

Kungs Šrī Krišna dzīvajām būtnēm, it īpaši
bhaktām, ir tik pievilcīgs, ka tie nespēj izturēt šķiršanos no Viņa.
Saistītā dvēsele spēj aizmirst Kungu, vienīgi maldinātājas enerģijas
apburta. Šādas šķiršanās jūtas nav iespējams aprakstīt, tās spēj iedomāties
vienīgi bhaktas. Kad Šrī Krišna aizbrauca no Vrindāvanas, pametot
nevainīgos lauku ganiņus, meitenes, sievietes un citus, viņi jutās satriekti
visu mūžu, bet Krišnas vismīļākās ganu meitenes Rādhārānī atšķirtības
jūtas nav iespējams izsacīt. Krišna un Rādhārānī vienreiz satikās
Kurukšētrā Saules aptumsuma laikā, un viņu jūtas šīs tikšanās laikā bija
sirdi plosošas. Dieva Kunga pārpasaulīgo bhaktu īpašības, protams, ir
dažādas, bet neviens, kas tieši vai netieši saskāries ar Kungu, nevar
atstāt Viņu ne uz mirkli. Lūk, kāda ir tīra bhaktas attieksme.

11.–12. PANTS

sat-sangān mukta-duhsango    hātum notsahatē budhah
kīrtjamānam jašo jasja    sakrid ākarnja ročanam

tasmin njasta-dhijah pārthāh    sahēran viraham katham
daršana-sparša-samlāpa-    šajanāsana-bhodžanaih

sat-sangāt — ar tīru bhaktu sabiedrību; mukta-duhsangah — atbrīvoti no
sliktas materiālistiskas sabiedrības; hātum — atmest; na
utsahatē
— nemēģina; budhah — kas sapratis Kungu; kīrtjamānam — slavinot;
jašah — godību; jasja — kura; sakrit — tikai vienreiz; ākarnja — tikai dzirdēt;
ročanam — patīkami; tasmin — Viņam; njasta-dhijah — kas veltījis
prātu Viņam; pārthāh — Prithas dēli; sahēran — var paciest;
viraham — atšķirtību; katham — kā; daršana — redzot vaigu vaigā;
sparša — pieskaroties; samlāpa — runājot; šajana — guļot; āsana — sēžot;
bhodžanaih — kopā ēdot.

TULKOJUMS

Saprātīgajiem, kas, būdami kopā ar tīriem bhaktām, ir izpratuši
Visaugsto Kungu un atbrīvojušies no sliktas materiālistiskas sabiedrības,
pietiek vienreiz izdzirdēt par Dieva Kunga slavu, lai viņi vairs nespētu
pārstāt klausīties par Viņu. Tad kā gan Pāndavi, kas bija atradušies tik
tuvu Kungam, skatījuši Viņu vaigu vaigā, pieskārušies Dievam
Kungam un runājuši, gulējuši, sēdējuši, kā arī ēduši kopā ar Viņu, spēja
izturēt atšķirtību no Kunga?

SKAIDROJUMS

Dzīvajai būtnei tās dabiskajā stāvoklī ir jākalpo kādam augstākam. Būtni dažādās jutekļu apmierināšanas pakāpēs spiež kalpot materiālā maldinātāja enerģija. Būtne nekad nepiekūst kalpot jutekļiem. Un, pat ja tā piekūst, maldinātāja enerģija atkal un atkal spiež būtni to darīt un neapmierināties. Tādai jutekļu apmierināšanai nav gala, un saistītā dvēsele bezcerīgi iepinas kalpošanā jutekļiem. Atbrīvoties ir iespējams, vienīgi tiekoties ar tīriem bhaktām. Bhaktu sabiedrībā cilvēks pamazām nonāk pārpasaulīgā apziņā. Tādējādi cilvēks var uzzināt, ka viņa mūžīgais stāvoklis ir kalpot Kungam, nevis izkropļotajiem jutekļiem ar iekāri, dusmām, vēlmi valdīt utt. Materiālā sabiedrība, draudzība un mīlestība ir dažādas iekāres pakāpes. Māja, valsts, ģimene, sabiedrība, bagātība un viss, kas no tām seko, rada verdzību materiālajā pasaulē, ko neizbēgami pavada triju veidu ciešanas. Tiekoties ar tīriem bhaktām un pazemīgi uzklausot viņus, pieķeršanās materiālajām baudām atslābst un par galveno kļūst vēlme klausīties par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību. Ja šāda pieķeršanās ir radusies, tad tā attīstās bez apstājas kā uguns šaujampulverī. Ir teikts, ka Dieva Personībai Hari piemīt tāda pārpasaulīga pievilcība, ka pat tie, kuri ir apmierināti sevī ar sevis apzināšanos un patiešām brīvi no materiālajām saitēm, kļūst par Kunga bhaktām. Ņemot to vērā, var viegli saprast, ko juta Pāndavi, kas pastāvīgi pavadīja Kungu. Viņi pat nespēja domāt par šķiršanos no Šrī Krišnas, jo pastāvīgā saskarsme ar Krišnu viņu mīlestību bija daudzkārt palielinājusi. Tīram bhaktam Krišnas veidola, īpašību, vārda, slavas, spēļu, utt. atcerēšanās ir tik pievilcīga, ka viņš aizmirst visus laicīgās pasaules veidolus, īpašības, vārdus, slavu un darbību, un, nobriedis tīru bhaktu sabiedrībā, šāds bhakta nezaudē saskarsmi ar Kungu ne uz mirkli.

13. PANTS

sarvē tē ‘nimišair akšais    tam anu druta-čētasah
vīkšantah snēha-sambaddhā    vičēlus tatra tatra ha

sarvē — visi; — tie; animišaih — nemirkšķinot; akšaih — acis; tam
anu
— pēc Viņa; druta-čētasah — kūstošām sirdīm; vīkšantah — skatījās uz
Viņu; snēha-sambaddhāh — tīras mīlestības saistīti; vičēluh — sāka
kustēties; tatra tatra — šurp turp; ha — tā darīja.

TULKOJUMS

Visu sirdis vai kusa, jo viņi juta lielu pieķeršanos Kungam. Tie skatījās
uz Krišnu, nemirkšķinot acis, un apjukumā staigāja šurpu turpu.

SKAIDROJUMS

Krišna dabiski piesaista visas dzīvās būtnes, jo no
visiem mūžīgajiem Viņš ir galvenais mūžīgais. Viņš viens uztur daudzus
mūžīgos. Tas ir teikts Katha Upanišadā, un cilvēks var iegūt pastāvīgu
mieru un labklājību, atjaunojot ar Viņu savas mūžīgās attiecības, kas
tagad ir aizmirstas maijas, Dieva Kunga maldinātājas enerģijas, dēļ. Ja
šīs attiecības kaut nedaudz atjaunojas, tad saistītā dvēsele tūlīt
atbrīvojas no materiālās enerģijas maldiem un kā neprātīga vēlas būt
kopā ar Kungu. Tas ir iespējams ne vien personiskā saskarsmē ar Dievu
Kungu, bet arī saskarsmē ar Viņa vārdu, slavu, veidolu un īpašībām.
Šrīmad Bhāgavatama māca saistītās dvēseles sasniegt šo pilnību ar
pazemīgu klausīšanos no tīra bhaktas.

14. PANTS

njarundhann udgalad bāšpam    autkanthjād dēvakī-sutē
nirjātj agārān no ‘bhadram    iti sjād bāndhava-strijah

njarundhan — ar lielām grūtībām aizturot; udgalat — plūstošās;
bāšpam — asaras; autkanthjāt — no lielajām raizēm; dēvakī-sutē — par Dēvakī
dēlu; nirjāti — iznākušas; agārāt — no pils; nah — ne;
abhadram — nelabvēlību; iti — tā; sjāt — var notikt; bāndhava — radinieces;
strijah — sievietes.

TULKOJUMS

Radinieces, kuru acis raizēs par Krišnu bija asaru pilnas, iznāca no pils.
Ar lielām grūtībām viņas savaldījās, jo baidījās, ka asaras
aizbraukšanas brīdī atnesīs nelaimi.

SKAIDROJUMS

Hastināpuras pilī bija simtiem sieviešu. Viņas visas
ļoti mīlēja Krišnu un bija Viņa radinieces. Redzot, ka Krišna dodas prom
no pils, lai brauktu uz mājām, viņas ļoti uztraucās, un kā parasti pār
to vaigiem sāka ritēt asaras. Tajā pat laikā viņas iedomājās, ka asaras
šādā brīdī varētu atnest Krišnam nelaimi, tāpēc gribēja savaldīties. Tas
bija ļoti grūti, jo asaras nevar apturēt. Tāpēc sievietes slaucīja asaras,
bet viņu sirdis sitās. Tās sievietes, kuras bija kaujas laukā kritušo
sievas un vedeklas, nekad nenonāca tiešā saskarsmē ar Krišnu. Bet viņas
visas bija dzirdējušas par Kungu un Viņa diženajiem darbiem, tāpēc
domāja un runāja par Kungu, Viņa vārdu, slavu utt. Tā sievietes
iemīlēja Viņu gluži tāpat kā tie, kas bija tiešā saskarsmē ar Krišnu. Tāpēc
ikviens, kas tieši vai netieši domā, runā par Kungu vai godina Krišnu,
Viņam pieķeras. Krišna ir absolūts, tāpēc Viņa vārds, veidols, īpašības
utt. savā starpā neatšķiras. Mūsu tuvās attiecības ar Krišnu var tikt
atjaunotas, runājot, klausoties vai atceroties Viņu. Tas notiek ar garīgo
spēju.

15. PANTS

mridanga-šankha-bhērjaš ča    vīnā-panava-gomukhāh
dhundhurj-ānaka-ghantādjā    nēdur dundubhajas tathā

mridanga — jauki skanošas bungas; šankha — gliemežnīca;
bhērjah — misiņa taure; ča — un; vīnā — stīgu instruments; panava — noteikta
veida flauta; gomukhāh — cita veida flauta; dhundhurī — cita veida
bungas; ānaka — timpāns; ghantā — zvans; ādjāh — citi; nēduh — skanēja;
dundubhajah — citas dažādu veidu bungas; tathā — tad.

TULKOJUMS

Kad Kungs brauca projām no Hastināpuras pils, Viņu godinot, tika
skandinātas dažādu veidu bungas, kā mridangas, dholas, nagras,
dhundhurī un dundubhi, dažādu veidu flautas, vīnas, gomukhas un bherī.

SKAIDROJUMS

16. PANTS

prāsāda-šikharārūdhāh    kuru-nārjo didrikšajā
vavrišuh kusumaih krišnam    prēma-vrīdā-smitēkšanāh

prāsāda — uz pils; šikhara — jumta; ārūdhāh — uzkāpjot;
kuru-nārjah — karaliskās Kuru sievietes; didrikšajā — redzot; vavrišuh — apbēra;
kusumaih — ar puķēm; krišnam — Kungu Krišnu; prēma — ar mīlestību;
vrīdā-smita-īkšanāh — skatoties un kautrīgi smaidot.

TULKOJUMS

Vēlēdamās redzēt Kungu, Kuru dzimtas karaliskās sievietes uzkāpa uz
pils jumta, un, mīlestībā kautrīgi smaidot, apbēra Viņu ar ziediem.

SKAIDROJUMS

Kautrība īpaši raksturīga daiļajam dzimumam, un tā izraisa pretējā dzimuma cieņu. Tā tas bija arī Mahābhāratas laikā, t.i., vairāk kā pirms pieciem tūkstošiem gadu. Tikai ne visai saprātīgi cilvēki, kas nezina pasaules vēsturi, apgalvo, ka Indijā sievietes sāka dzīvot šķirti no vīriešiem, sākot ar muhamedāņu periodu. Šis gadījums no Mahābhāratas skaidri parāda, ka pils sievietes ievēroja stingru pardu (ierobežotu saskarsmi ar vīriešiem) un viņas nevis iznāca ārā, kur bija Kungs Krišna un pārējie, bet gan uzkāpa uz pils jumta un no turienes godināja Kungu, berot ziedus. Šajā pantā skaidri pateikts, ka sievietes uz pils jumta kautrīgi smaidīja. Kautrība daiļajam dzimumam ir dabas dāvana, un tā vairo skaistumu un cieņu, pat ja sieviete nāk no nenozīmīgas ģimenes un nav īpaši pievilcīga. Mēs to esam paši pieredzējuši. Kādu sētnieci cienīja daudzi godājami kungi, jo viņa bija sievišķīgi kautra. Puskailās sievietes uz ielas neizraisa nekādu cieņu, bet kautrīgu sētnieka sievu cienī visi.
Saskaņā ar Indijas gudro domām civilizācija pastāv, lai palīdzētu ikvienam izrauties no maldu ķetnām. Sievietes materiālais skaistums ir maldīgs, jo patiesībā ķermenis ir veidots no zemes, ūdens, uguns, gaisa utt. Tas izskatās skaists tāpēc, ka šajā matērijā ir dzīvā dzirksts. Neviens neiemīlas māla lellē, pat ja tā ir izveidota īpaši pievilcīga. Miris ķermenis nav skaists, un neviens nepieņems mirušu tā saucamās skaistās sievietes ķermeni. Tādēļ var secināt, ka skaistums ir garīgajā dzirkstelē, un, tieši pateicoties dvēseles skaistumam, ārējais ķermenis liekas tik pievilcīgs. Tāpēc Vēdu gudrība mums aizliedz piesaistīties neīstajam skaistumam. Bet, tā kā mēs pašlaik atrodamies neziņas tumsībā, Vēdu civilizācija atļauj ierobežotu vīriešu un sieviešu saskarsmi. Vēdas norāda, ka sieviete ir kā uguns, bet vīrietis — kā sviests. Sviests uguns tuvumā izkūst, un tāpēc tiem jābūt kopā tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Kautrība aizsargā no neierobežotām attiecībām. Kautrība ir dabas dāvana, un tā ir jāizmanto.

17. PANTS

sitātapatram džagrāha    muktādāma-vibhūšitam
ratna-dandam gudākēšah    prijah prijatamasja ha

sita-ātapatram — saulessargu; džagrāha — paņēma;
muktā-dāma — izrotātu ar mežģīnēm un pērlēm; vibhūšitam — izšūtu; ratna-dandam — ar
dārgakmeņu rokturi; gudākēšah — Ardžuna, prasmīgais karotājs,
miega uzvarētājs; prijah — vismīļākais; prijatamasja — no vismīļākajiem;
ha — darīja.

TULKOJUMS

Tad diženais karotājs un miega uzvarētājs Ardžuna, mīļotā Visaugstā
Kunga tuvākais draugs, paņēma mežģīnēm un pērlēm izšūtu
saulessargu, kura rokturis bija no dārgakmeņiem.

SKAIDROJUMS

Zelts, dārgakmeņi un pērles tika izmantoti greznās
karaliskās ceremonijās. Tās ir dabas dāvanas, ko pēc Kunga gribas
rada kalni, okeāni utt., kad cilvēki neiznieko vērtīgo laiku tā saucamo
nepieciešamo, bet patiesībā nevajadzīgo lietu ražošanā. Tā dēvētās
industrializācijas dēļ cilvēki traukus gatavo nevis no zelta, sudraba,
misiņa un vara, bet gan no plastmasas. Attīrīta sviesta vietā tiek izmantots
margarīns, un ceturtā daļa no pilsētu iedzīvotājiem ir bezpajumtnieki.

18. PANTS

uddhavah sātjakiš čaiva    vjadžanē paramādbhutē
vikīrjamānah kusumai    rēdžē madhu-patih pathi

uddhavah — Krišnas brālēns; sātjakih — Viņa ratu vadītājs; ča — un;
ēva — noteikti; vjadžanē — vēdināja; parama-adbhutē — izrotātiem;
vikīrjamānah — sēžot uz izkaisītām; kusumaih — puķēm visapkārt;
rēdžē — vadīja; madhu-patih — Madhu saimnieks (Krišna); pathi — uz ceļa.

TULKOJUMS

Udhava un Sātjaki vēdināja Kungu ar izrotātiem vēdekļiem, un
Kungs, Madhu saimnieks, sēdēdams uz izkaisītiem ziediem, lika tiem
braukt pa ceļu.

SKAIDROJUMS

19. PANTS

ašrūjantāšišah satjās    tatra tatra dvidžēritāh
nānurūpānurūpāš ča    nirgunasja gunātmanah

ašrūjanta — dzirdams; āšišah — svētība; satjāh — visas patiesības;
tatra — šeit; tatra — tur; dvidža-īritāh — skandēja mācīti brāhmani; na — ne;
anurūpa — piemēroti; anurūpāh — atbilstoši; ča — arī;
nirgunasja — Absolūta; guna-ātmanah — kas bija cilvēka lomā.

TULKOJUMS

Vairākās vietās tika teikts, ka Krišnam veltītās svētības nav ne
atbilstošas, ne arī neatbilstošas, jo tās visas tika dotas Absolūtam, kurš nu
bija cilvēka lomā.

SKAIDROJUMS

Daudzās vietās skanēja vēdiskās svētības, veltītas
Dieva Personībai Šrī Krišnam. Šīs svētības bija atbilstošas tādā ziņā, ka
Kungs spēlēja cilvēka lomu un rīkojās kā Mahārādžas Judhišthiras
brālēns, bet tās bija arī neatbilstošas, jo Kungs ir absolūts un Viņam nav
nekāda sakara ar jebkādām materiālām relativitātēm. Kungs ir nirguna,
Viņā nav nekādu materiālu īpašību, taču Kungs ir pārpasaulīgu īpašību
pilns. Pārpasaulīgajā valstībā nav nekādu pretstatu, turpretī relatīvajā
pasaulē it visam ir savs pretstats. Relatīvajā pasaulē balts ir pretstats
melnam, bet pārpasaulīgajā valstībā starp baltu un melnu nav
atšķirības. Tāpēc svētības, ko dažādās vietās izteica izglītotie brāhmani, liekas
pretrunīgas attiecībā uz Absolūto Personību, taču, vērstas uz
Absolūto Personību, tās zaudē jebkādu pretrunīgumu un kļūst pārpasaulīgas.
To var paskaidrot ar piemēru. Kungs Šrī Krišna reizēm tiek saukts par
zagli. Tīrie bhaktas Viņu cildina kā Mākhana-coru. Kad Krišna bija
mazs, Viņš Vrindāvanā no kaimiņu mājām mēdza zagt sviestu. Kopš tā
laika Viņš ieguva zagļa slavu. Bet tam par spīti kā zagli Viņu pielūdz,
turpretī laicīgajā pasaulē zagļus soda un nekad necildina. Tā kā Krišna
ir Dieva Absolūtā Personība, uz Viņu var attiecināt visu, un par spīti
visām pretrunām Viņš joprojām ir Dieva Augstākā Personība.

20. PANTS

anjonjam āsīt sandžalpa    uttama-šloka-čētasām
kauravēndra-pura-strīnām    sarva-šruti-mano-harah

anjonjam — savā starpā; āsīt — bija; sandžalpah — runāšana;
uttama-šloka — Visaugstākais, kuru slavina izmeklētā dzejā; čētasām — to, kuru
sirdis ir pievērstas; kaurava-indra — Kuru valdnieks;
pura — galvaspilsēta; strīnām — visas sievietes; sarva — visas;
šruti — Vēdas;
manah-harah — pievilcīgas prātam.

TULKOJUMS

Iegrimušas domās par izmeklētā dzejā apdziedātā Dieva Kunga
pārpasaulīgajām īpašībām, sievietes uz Hastināpuras namu jumtiem sāka
runāt par Viņu. Šīs sarunas bija jaukākas par Vēdu himnām.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā teikts, ka visu Vēdu rakstu mērķis ir
Dieva Personība Šrī Krišna. Patiesībā Dieva Kunga slavu ataino tādi
darbi kā Vēdas, Rāmājana un Mahābhārata. Bhāgavatamā par to ir
stāstīts īpaši, dziļā cieņā pret Visaugsto Kungu. Tāpēc, kad sievietes uz
Kuru dinastijas valdnieku galvaspilsētas namu jumtiem runāja par Kungu,
viņu vārdi bija patīkamāki par Vēdu himnām. Viss, kas tiek dziedāts,
slavinot Dievu Kungu, ir šruti-mantra. Viens no
Gaudīja-sampradājas āčārjām Thākurs Narotama dāsa ir sacerējis dziesmas vienkāršā
bengāļu valodā. Bet kāds cits ārkārtīgi izglītots šīs pašas sampradājas
āčārja Thākurs Višvanātha Čakravartī norāda, ka Thākura
Narotamas dāsas dziesmas ir vienā līmenī ar Vēdu mantrām. Tas ir tāpēc, ka
temats ir viens un tas pats. Svarīga ir nevis valoda, bet būtība.
Sievietes, kuras bija iegrimušas domās par Kungu un visu darīja Viņa labad,
ar Kunga žēlastību saņēma Vēdu gudrības izpratni. Un tāpēc, lai gan
šīs sievietes varbūt nebija izglītotas sanskritā un citās jomās, viss, ko
viņas runāja, bija pievilcīgāks par Vēdu himnām. Vēdu himnas
Upanišadās reizēm vērstas uz Visaugsto Kungu netieši. Bet sievietes runāja
par Kungu tieši, tāpēc viņu sarunas priecēja sirdi vairāk. Šo sieviešu
sarunas izrādījās vērtīgākas par mācīto brāhmanu svētībām.

21. PANTS

sa vai kilājam purušah purātano
    ja ēka āsīd avišēša ātmani
agrē gunēbhjo džagad-ātmanīšvarē
    nimīlitātman niši supta-šaktišu

sah — Viņš (Krišna); vai — kā es atceros; kila — noteikti; ajam — šis;
purušah — Dieva Personība; purātanah — sākotnējais; jah — kurš;
ēkah — viens vienīgs; āsīt — pastāvēja; avišēšah — materiāli neizpausts;
ātmani — pats; agrē — pirms radīšanas; gunēbhjah — dabas īpašību;
džagat-ātmani — Virsdvēselei; īšvarē — Visaugstajam Kungam;
nimīlita — saplūda; ātman — dzīvā būtne; niši supta — bezdarbīga naktī;
šaktišu — enerģiju.

TULKOJUMS

Sievietes sacīja: Šeit ir Viņš, sākotnējā Dieva Personība, tāds, kā mēs
Viņu skaidri atceramies. Vienīgi Kungs ir pastāvējis pirms dabas
īpašību izpaustās radīšanas, un, tā kā Viņš ir Visaugstais Kungs, vienīgi
Viņā ieplūst visas dzīvās būtnes, it kā nakts laikā guļot, kad būtņu
enerģija ir pilnīgi bezdarbīga.

SKAIDROJUMS

Izpaustajā kosmosā notiek divu veidu iznīcināšanas. Pirmā veida iznīcināšana norisinās ik pēc 4 320 000 000 Saules gadu, kad Visuma kungs Brahma aiziet gulēt. Bet Visuma otrā iznīcināšana, kad tas iet bojā pilnīgi, notiek Kunga Brahmas mūža beigās (pēc simts Brahmas gadiem jeb mūsu mērogos pēc 8 640 000 000 × 30 × 12 × 100 Saules gadiem), un abos gadījumos materiālā enerģija, ko sauc par mahat-tatvu, un robeženerģija, ko sauc par džīva-tatvu, ieplūst Visaugstā Kunga personībā. Dzīvās būtnes guļ Kunga ķermenī līdz nākamajai materiālās pasaules radīšanai, un tādā veidā notiek materiālās izpausmes radīšana, uzturēšana un iznīcināšana.
Materiālo radīšanu savā mijiedarbībā veic trīs materiālās dabas īpašības, un tās iekustina Kungs. Tāpēc šajā pantā teikts, ka Kungs pastāvēja vēl pirms materiālās dabas īpašību iekustināšanas. Šruti-mantrā norādīts, ka pirms radīšanas pastāvēja vienīgi Višnu, Visaugstais Kungs, un nebija ne Brahmas, ne Šivas, ne citu padievu. Višnu nozīmē Mahā-Višnu, kurš guļ Cēlonības okeānā. No Viņa elpas rodas Visumi, kuri ir kā sēklas, kas pamazām attīstās milzīgos veidojumos, un katrā no tiem ir neskaitāmi daudz planētu. Visuma sēklas attīstās gigantiskos veidojumos, tāpat kā banjankoka sēklas izaug par neskaitāmiem banjankokiem.
Šis Mahā-Višnu ir pilnīgā daļa no Kunga Šrī Krišnas, kurš aprakstīts Brahma-samhitā:
«Es pazemīgi noliecos sākotnējās Dieva Personības Govindas priekšā. Viņa pilnīgā daļa ir Mahā-Višnu. Visi Brahmas jeb Visuma galvas dzīvo tikai vienu Viņa elpas vilcienu, kad no Kunga pārpasaulīgā ķermeņa porām rodas Visumi.» (Brahma-samhita 5.58.)
Tādējādi Govinda jeb Kungs Krišna ir arī Mahā-Višnu cēlonis. Sievietes, kas runāja par šo vēdisko patiesību, droši vien bija dzirdējušas to no autoritatīviem avotiem. Šādi avoti ir vienīgais veids, kā skaidri izprast pārpasaulīgos jautājumus. Cita ceļa nav.
Kad paiet simts Brahmas gadi, dzīvās būtnes pašas par sevi ieplūst Mahā-Višnu ķermenī. Bet tas nenozīmē, ka dzīvās būtnes zaudētu savu individualitāti. Individualitāte saglabājas, un, kad pēc Kunga augstākās gribas notiek jauna radīšana, visas guļošās un bezdarbīgās dzīvās būtnes tiek atkal atbrīvotas, lai varētu sākt darboties, turpinot to, ko bija iesākušas. Šo norisi sauc par suptothita-njāju jeb pamošanos no miega un savu pienākumu turpināšanu. Naktī guļot, cilvēks aizmirst sevi, pienākumu un visu par savu nomoda stāvokli. Bet pamostoties viņš tūlīt atceras visu, kas jādara, un no jauna sāk darboties. Arī iznīcināšanas laikā dzīvās būtnes atrodas Mahā-Višnu ķermenī, bet, līdzko pasaule tiek radīta no jauna, tās atmostas un turpina nepabeigtos darbus. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā (8.18.–20.).
Dievs Kungs pastāvēja vēl pirms radošās enerģijas iedarbināšanas. Kungs nav radies no materiālās enerģijas. Viņa ķermenis ir pilnīgi garīgs, un tāpēc Kungs neatšķiras no sava ķermeņa. Pirms radīšanas Kungs atrodas savā mājvietā, kas ir absolūta un viena vienīga.

22. PANTS

sa ēva bhūjo nidža-vīrja-čoditām
    sva-džīva-mājām prakritim sisrikšatīm
anāma-rūpātmani rūpa-nāmanī
    vidhitsamāno ‘nusasāra šāstra-krit

sah — Viņš; ēva — tā; bhūjah — atkal; nidža — paša; vīrja — spēju;
čoditām — veikšanu; sva — savu; džīva — dzīvā būtne; mājām — ārējā
enerģija; prakritim — materiālajai dabai; sisrikšatīm — radot atkal;
anāma — bez pasaulīgiem apzīmējumiem; rūpa-ātmani — dvēseles veidolus;
rūpa-nāmanī — veidolus un vārdus; vidhitsamānah — vēlēdamies piešķirt;
anusasāra — uzticēja; šāstra-krit — svēto rakstu sastādītājs.

TULKOJUMS

Dieva Personība, atkal vēlēdamies dot vārdus un veidolus savām
neatņemamajām daļām, dzīvajām būtnēm, uzticēja tās materiālajai
dabai. Ar Viņa spēku materiālā daba saņem iespēju radīt no jauna.

SKAIDROJUMS

Dzīvās būtnes ir neatņemamas Dieva Kunga daļiņas. Tās ir divu veidu, t.i., nitja-mukta un nitja-badha. Nitja-muktas ir mūžīgi brīvas dvēseles, un tās vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam Viņa mūžīgajā mājvietā, kas stāv pāri izpaustajām pasaulēm. Bet nitja-badhas jeb mūžīgi saistītās dvēseles ir uzticētas Kunga ārējai enerģijai maijai, lai varētu laboties un atmest dumpīgo attieksmi pret Visaugstāko Tēvu. Nitja-badhas ir uz visiem laikiem aizmirsušas, ka ir neatņemamas Kunga daļiņas. Materiālās enerģijas maldinātas, tās uzskata sevi par matērijas radītām un tāpēc pastāvīgi plāno, kā iegūt laimi materiālajā pasaulē. Viņas var plānot, cik tām pašām patīk, bet pēc Kunga gribas, pienākot noteiktam laikam, gan plānotājas, gan paši plāni tiek iznīcināti, kā jau tika stāstīts iepriekš. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā: «Kuntī dēls, laikmeta beigās visas materiālās izpausmes ieiet Manā dabā, un nākamā laikmeta sākumā Es ar savu spēku tās radu no jauna.» (Bg.9.7.)
Vārds «bhūjah» nozīmē «atkal un atkal». Tātad radīšana, uzturēšana un iznīcināšana, ko veic Dieva Kunga ārējā enerģija, notiek pastāvīgi. Dievs Kungs ir visa cēlonis. Bet dzīvās būtnes, kas sākotnēji ir neatņemamas Dieva daļiņas un ir aizmirsušas šīs attiecības, saņem iespēju atbrīvoties no ārējās enerģijas ķetnām. Lai atjaunotu šo dzīvās būtnes apziņu, Kungs ir radījis arī svētos rakstus. Vēdu raksti ir norādījumi saistītajām dvēselēm, kā izrauties no atkārtotās materiālās pasaules un materiālā ķermeņa radīšanas un iznīcināšanas.
Dievs Kungs Bhagavad-gītā saka: «Šī radītā pasaule un materiālā enerģija darbojas Manā vadībā. Prakriti ietekmē tās tiek radītas atkal un atkal, un Es to daru ar savu ārējo enerģiju.»
Patiesībā dzīvajām būtnēm, garīgajām dzirkstelēm, nav materiālu vārdu un veidolu. Bet, lai piepildītu vēlmi valdīt pār materiālo enerģiju, kas ir materiālu veidolu un vārdu pilna, tās saņem iespēju maldīgi baudīt, un tajā pat laikā tās no svētajiem rakstiem var izprast savu īsteno stāvokli. Muļķa dzīvās būtnes, kas aizmirsušas Dievu, pievēršas tikai neīstiem veidoliem un viltus vārdiem. Mūsdienu nacionālisms ir šādu viltus vārdu un veidolu kalngals. Cilvēki kā traki dzenas pēc viltus vārdiem un veidoliem. Ķermeņu veidols, kas iegūts noteiktos apstākļos, tiek uzskatīts par patiesu, un šīs pasaules vārdu maldinātās saistītās dvēseles nepareizi izmanto savu enerģiju, kalpojot tik daudziem «ismiem». Rakstos ir dota atslēga cilvēka īstenā stāvokļa izprašanai, taču ļaudis ne visai grib mācīties no rakstiem, ko dažādās vietās un laikos radījis Kungs. Piemēram, Bhagavad-gītā ir vadoši norādījumi visiem cilvēkiem, taču, materiālās enerģijas apburti, viņi nevēlas iekārtot dzīvi saskaņā ar Bhagavad-gītu. Šrīmad Bhāgavatama ir augstākās zināšanas tiem, kas pilnīgi izpratuši Bhagavad-gītas principus. Diemžēl cilvēki nevēlas tos pieņemt, un tāpēc viņi atrodas maijas nagos un ir pakļauti atkārtotai dzimšanai un nāvei.

23. PANTS

sa vā ajam jat padam atra sūrajo
    džitēndrijā nirdžita-mātarišvanah
pašjanti bhaktj-utkalitāmalātmanā
    nanv ēša sattvam parimārštum arhati

sah — Viņš; vai — pateicoties liktenim; ajam — šis; jat — kas; padam
atra
— šeit ir tā pati Dieva Personība Šrī Krišna; sūrajah — diženi
bhaktas; džita-indrijāh — kas uzvarējuši jutekļus; nirdžita — pilnīgi savaldītu;
mātarišvanah — dzīvi; pašjanti — var redzēt; bhakti — ar garīgo
kalpošanu; utkalita — attīstītu; amala-ātmanā — kuru prāti ir pilnīgi tīri; nanu
ēšah
— noteikti tikai ar šo; sattvam — esamību; parimārštum — lai
pilnīgi šķīstītu prātu; arhati — pelna.

TULKOJUMS

Šeit ir tā pati Dieva Augstākā Personība, kuras pārpasaulīgo veidolu
redz diženi bhaktas, kas, ar stingru garīgo kalpošanu un vienmēr
valdot pār dzīvi un jutekļiem, ir pilnīgi attīrījušies no materiālās apziņas.
Tas ir vienīgais veids, kā šķīstīt esamību.

SKAIDROJUMS

Kā teikts Bhagavad-gītā, Dieva Kunga patieso dabu var iepazīt tikai ar īstenu garīgo kalpošanu. Tāpēc šajā pantā teikts, ka tikai diženi Dieva Kunga bhaktas, kas ar stingru garīgo kalpošanu ir spējuši attīrīt prātu no visiem materiālajiem putekļiem, var redzēt Kungu tādu, kāds Viņš ir. Džitēndrija ir tas, kurš pilnīgi valda pār jutekļiem. Jutekļi ir ķermeņa darbīgā daļa, un tos nevar apstādināt. Mākslīgie jogas līdzekļi jutekļu darbības apturēšanai ir izrādījušies pilnīgi nederīgi, un tā tas ir noticis pat ar tādiem diženiem jogiem kā Višvāmitra Muni. Šis gudrais valdīja pār jutekļiem ar jogas transu, bet, ieraudzījis Menaku (debesu sabiedrības sievieti), viņš kļuva par dzimumtieksmes upuri, un visa mākslīgā jutekļu savaldīšana izgāzās. Turpretī tīri bhaktas nevis mākslīgi attur jutekļus no darbības, bet dod tiem citādu, labu darbību. Ja jutekļi ir aizņemti ar pievilcīgāku darbību, tad nepastāv iespēja, ka tos piesaistīs zemāka veida darbība. Bhagavad-gītā teikts, ka jutekļus var savaldīt tikai ar augstāku darbību. Garīgā kalpošana liek šķīstīt jutekļus jeb nodarbināt tos garīgajā kalpošanā. Šāda kalpošana nav bezdarbīga. Viss, kas tiek darīts, kalpojot Kungam, tūlīt zaudē savu materiālo dabu. Materiālā izpratne pastāv tikai neziņas dēļ. Ārpus Vāsudēvas nav nekā. Kad mācīts cilvēks, ilgu laiku pilnveidojies, ir izkopis savu uztveri, tad viņa sirdī pamazām attīstās Vāsudēvas izpratne. Šis ceļš beidzas ar zināšanām par to, ka Vāsudēva ir pilnīgi viss. Garīgajā kalpošanā šāds paņēmiens tiek pieņemts no paša sākuma, un ar Dieva Kunga žēlastību visas īstenās zināšanas atklājas bhaktas sirdī, kur tās dod Kungs. Tāpēc jutekļu savaldīšana ar garīgo kalpošanu ir vienīgais līdzeklis, un tas ir ļoti viegls.

24. PANTS

sa vā ajam sakhj anugīta-sat-katho
    vēdēšu guhjēšu ča guhja-vādibhih
ja ēka īšo džagad-ātma-līlajā
    sridžatj avatj atti na tatra sadždžatē

sah — Viņš; vai — arī; ajam — šis; sakhi — ak, draugi;
anugīta — aprakstītas; sat-kathah — brīnišķīgās spēles; vēdēšu — Vēdu
rakstos;
guhjēšu — noslēpumaini; ča — arī; guhja-vādibhih — tuvu bhaktu; jah — kas;
ēkah — viens vienīgs; īšah — augstākais vadītājs; džagat — visa radītā;
ātma — Virsdvēsele; līlajā — ar spēļu izpausmi; sridžati — rada; avati
atti
— arī uztur un iznīcina; na — ne; tatra — tur; sadždžatē — pieķeras.

TULKOJUMS

Ak, dārgās draudzenes, te ir tā pati Dieva Personība, kuras pievilcīgās
un noslēpumainās spēles diženi bhaktas ir atainojuši noslēpumainajā
Vēdu rakstu daļā. Kungs ir vienīgais, kas rada, uztur un iznīcina
materiālo pasauli, tomēr tas Viņu neskar.

SKAIDROJUMS

Kā teikts Bhagavad-gītā, visi Vēdu raksti slavina
Kunga Šrī Krišnas diženumu. Tas apstiprināts arī šajā Bhāgavatamas
vietā. Tādi diženi Kunga bhaktas un īpašiem spēkiem apveltīti avatāri
kā Vjāsa, Nārada, Šukadēva Gosvāmī, Kumāri, Kapila, Prahlāda,
Džanaka, Bali un Jamarādža ir izvērsuši Vēdas daudzos zaros un zariņos,
bet Šrīmad Bhāgavatamā tuvs Kunga bhakta Šukadēva Gosvāmī ir
īpaši aprakstījis darbības noslēpumaino daļu. Vēdānta-sūtrā vai
Upanišadās ir tikai norādes uz Kunga spēļu noslēpumaināko daļu. Tādos Vēdu
rakstos kā Upanišadās īpaši atzīmēts, ka Kungs atšķiras no pasaulīgā
priekšstata par Viņa esamību. Dieva Kunga viscaur garīgā būtība,
Viņa veidols, vārds, īpašības un viss, kas saistīts ar Viņu, ir rūpīgi šķirts
no matērijas, un tāpēc ne visai saprātīgi cilvēki reizēm kļūdaini
uzskata Dievu Kungu par bezpersonisku. Taču patiesībā Kungs ir Augstākā
Personība, Bhagavāns, kuru daļēji pārstāv Paramātma un
bezpersoniskais Brahmans.

25. PANTS

jadā hj adharmēna tamo-dhijo nripā
    džīvanti tatraiša hi sattvatah kila
dhattē bhagam satjam ritam dajām jašo
    bhavāja rūpāni dadhad jugē jugē

jadā — kad; hi — noteikti; adharmēna — pret Dieva gribu;
tamah-dhijah — zemāko materiālo īpašību cilvēki; nripāh — valdnieki un
vadītāji; džīvanti — dzīvo kā dzīvnieki; tatra — tad; ēšah — Viņš; hi — vienīgi;
sattvatah — pārpasaulīgs; kila — noteikti; dhattē — izpaužas;
bhagam — augstāko spēku; satjam — patiesību; ritam — kārtību;
dajām — žēlastību; jašah — brīnišķīgu darbību; bhavāja — lai uzturētu;
rūpāni — dažādos veidos; dadhat — izpausts; jugē — dažādos laikos; jugē — un
laikmetos.

TULKOJUMS

Kad valdnieki un vadītāji nonāk zemākajos esamības veidos un dzīvo
gluži kā dzīvnieki, tad Kungs savā pārpasaulīgajā veidolā izpauž
augstāko varu, Pozitīvo Patiesību, īpašā žēlastībā pret ticīgajiem veic
brīnumainus darbus un izpaužas dažādos pārpasaulīgos veidolos
atbilstoši dažādiem laikiem un laikmetiem.

SKAIDROJUMS

Kā iepriekš tika minēts, pasaule ir Visaugstā Kunga īpašums. Tā ir Īšopanišadas pamatfilozofija: Viss ir Augstākās Būtnes īpašums. Neviens nedrīkst aizskart Visaugstā Kunga īpašumu. Var ņemt tikai to, ko Viņš savā žēlastībā piešķir. Tādējādi Zeme un jebkura cita Visuma planēta ir absolūts Kunga īpašums. Dzīvās būtnes noteikti ir neatņemamas Viņa daļas jeb dēli, un tāpēc ikvienai no tām ir tiesības ar Kunga žēlastību dzīvot un pildīt savu pienākumu. Tādēļ neviens bez Dieva Kunga atļaujas nedrīkst aizskart cita cilvēka vai dzīvnieka tiesības. Valdnieks vai vadītājs ir Dieva Kunga pārstāvis, kam jārūpējas par Kunga gribas izpildi. Tāpēc viņam jābūt atzītai personībai, kādi bija Mahārādža Judhišthira vai Parīkšits. Šādi valdnieki jūtas atbildīgi par visu, un viņiem ir no autoritātēm saņemtas zināšanas par pasaules pārvaldi. Bet reizēm zemākās materiālās dabas īpašības neziņas (tamo-gunas) ietekmē pie varas nāk tādi valdnieki un vadītāji, kuriem nav zināšanu un atbildības sajūtas, un tādi nejēgas vadītāji darbojas kā dzīvnieki, domājot tikai par savu labumu. Galu galā visu gaisotni piesātina anarhija un netikumi. Sabiedrībā sāk valdīt radu būšana, kukuļošana, krāpšana, agresivitāte, kas savukārt rada badu, epidēmijas, karus un citas nelaimes. Dieva Kunga bhaktas un ticīgie tiek vajāti visos iespējamajos veidos. Visas šīs pazīmes norāda, ka atnāks Dievs Kungs, lai atjaunotu reliģijas principus un iznīcinātu ļaunprātīgos vadītājus. Tas ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā.
Tad Kungs atnāk savā pārpasaulīgajā veidolā, ko nepiesārņo nekādas materiālās īpašības. Viņš ierodas tikai tāpēc, lai uzturētu kārtībā savu radīto pasauli. Kārtība ir tāda, ka Kungs katras planētas dzīvajām būtnēm ir devis visu, kas vajadzīgs. Būtnes var laimīgi dzīvot, pildīt savus noliktos pienākumus un, sekojot rakstos minētajiem likumiem un noteikumiem, galu galā iegūt atbrīvi. Materiālā pasaule ir radīta, lai apmierinātu nitja-badhu jeb mūžīgi saistīto dvēseļu iegribas. Tā ir gluži kā rotaļlieta nerātniem bērniem. Ja tādu iegribu nebūtu, tad arī materiālā pasaule nebūtu vajadzīga. Taču, kad būtnes apreibina materiālās zinātnes vara un viņas sāk nelikumīgi bez Dieva Kunga atļaujas izmantot materiālo dabu, pie tam darot to tikai jutekļu apmierināšanai, Kungam ir jāatnāk, lai sodītu dumpīgos un aizsargātu ticīgos.
Atnākot Kungs veic pārcilvēciskus darbus, lai parādītu savas augstākās tiesības, un, kā nākas, soda tādus materiālistus kā Rāvanu, Hiranjakašipu un Kamsu. Viņš darbojas tādā veidā, ko neviens nespēj atdarināt. Piemēram, atnākdams Rāmas izskatā, Kungs uzceļ tiltu pāri Indijas okeānam. Atnākdams kā Krišna, Viņš jau no pašas bērnības veic pārcilvēciskus darbus, nogalinot Pūtanu, Aghāsuru, Šakatāsuru, Kāliju u.c., bet pēc tam arī savu tēvoci no mātes puses Kamsu. Dzīvodams Dvārakā, Krišna apprecēja 16 108 valdnieces un svētīja tās visas ar daudziem bērniem. Kopumā Viņam bija apmēram 100 000 ģimenes locekļu, kurus sauca par Jadu-vamšu. Un vēl savā mūžā Viņš tos visus iznīcināja. Kungs ir slavens arī kā Govardhana-dhārī Hari, jo septiņu gadu vecumā Viņš pacēla Govardhanas kalnu. Kungs nogalināja daudzus nevēlamus sava laika valdniekus, un, būdams kšatrijs, cīnījās ļoti bruņnieciski. Vēl Viņu sauc par asamaurdhvu jeb To, kuram citi nespēj līdzināties. Neviens nav lielāks par Kungu vai Viņam līdzīgs.

26. PANTS

aho alam šlāghjatamam jadoh kulam
    aho alam punjatamam madhor vanam
jad ēša pumsām rišabhah šrijah patih
    sva-džanmanā čankramanēna čānčati

aho — ak; alam — patiešām; šlāghja-tamam — augsti godināts;
jadoh — valdnieka Jadu; kulam — dinastija; aho — ak; alam — patiešām;
punja-tamam — augsti tikumīgi; madhoh vanam — Mathuras zeme; jat — jo;
ēšah — šis; pumsām — visu dzīvo būtņu; rišabhah — augstākais vadītājs;
šrijah — laimes dievietes; patih — vīrs; sva-džanmanā — ar savu
atnākšanu; čankramanēna — rāpojot; ča ančati — slava.

TULKOJUMS

Ak, cik augsti godināma ir valdnieka Jadu dinastija, un cik šķīsta ir
Mathuras zeme, kur augstākais visu dzīvo būtņu vadītājs un laimes
dievietes vīrs ir piedzimis un bērnībā staigājis.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā Dieva Personība Šrī Krišna ir izteiksmīgi aprakstījis savu pārpasaulīgo atnākšanu, aiziešanu un darbību. Kungs ar savu neaptveramo spēju atnāk noteiktā ģimenē un noteiktā vietā. Viņš nepiedzimst kā saistītā dvēsele, neatstāj ķermeni un nepieņem jaunu ķermeni. Kunga atnākšana ir kā saules lēkts un riets. Saule lec austrumos, bet tas nenozīmē, ka saule austrumos piedzimst. Saule ir redzama it visur Saules sistēmā, taču tā noteiktā laikā parādās un pazūd mūsu skatam. Kungs šai Visumā atnāk kā saule un pēc tam atkal atstāj mūsu redzes loku. Viņš pastāv vienmēr un visur, bet, kad Kungs savā bezcēloņu žēlastībā atnāk pie mums, mēs uzskatām, ka Kungs ir piedzimis. Ikviens, kas spēj saprast šo patiesību saskaņā ar svēto rakstu izteikumiem, aizejot no šī ķermeņa, noteikti iegūst atbrīvi. Atbrīvi var gūt pēc daudzām dzimšanām, darbojoties ar lielu centību, pacietību, neatlaidību, zināšanām un atsacīšanos. Tomēr pietiek zināt patiesību par Dieva Kunga pārpasaulīgo dzimšanu un darbību, lai iegūtu atbrīvi tūlīt. Tas ir teikts Bhagavad-gītā. Bet tie, kas dzīvo neziņas tumsībā, uzskata, ka Kunga dzimšana un darbība materiālajā pasaulē līdzinās parastu dzīvo būtņu dzimšanai un darbībai. Šādi nepilnīgi secinājumi nevar dot atbrīvi nevienam. Tāpēc Kunga dzimšana valdnieka Jadu dinastijā un valdnieka Vasudēvas ģimenē, kā arī Viņa aiziešana uz Nandas Mahārādžas ģimeni Mathurā ir pārpasaulīga Dieva Kunga iekšējās enerģijas darbība. Jadu dzimtas un Mathuras zemes iedzīvotāju veiksmi materiāli nemaz nevar novērtēt. Ja, tikai zinot Dieva Kunga dzimšanas un darbības pārpasaulīgumu, var viegli iegūt atbrīvi, tad varam tikai iedomāties, kas sagaida tos, kuri patiešām baudījuši Dieva Kunga sabiedrību kā Viņa ģimenes locekļi vai kaimiņi. Visi tie, kam bijusi laime būt kopā ar Kungu, laimes dievietes vīru, noteikti sasniedza kaut ko augstāku par atbrīvi. Tāpēc ar Dieva Kunga žēlastību gan šī dinastija, gan zeme patiešām ir mūžam slavena.

27. PANTS

aho bata svar-jašasas tiraskarī
    kušasthalī punja-jašaskarī bhuvah
pašjanti nitjam jad anugrahēšitam
    smitāvalokam sva-patim sma jat-pradžāh

aho bata — cik brīnumaini; svah-jašasah — debesu planētu slavu;
tiraskarī — kas pārspēj; kušasthalī — Dvāraka; punja — tikums;
jašaskarī — slavena; bhuvah — Zeme, šī planēta; pašjanti — redz;
nitjam — pastāvīgi; jat — kas; anugraha-išitam — lai svētītu; smita-avalokam — skatoties
ar mīļu smaidu; sva-patim — uz dzīvās būtnes dvēseli (Krišnu);
sma — mēdza; jat-pradžāh — šīs vietas iedzīvotāji.

TULKOJUMS

Patiešām tas ir brīnumaini, ka Dvāraka godībā ir pārspējusi debesu
planētas un padarījusi slavenu Zemi. Dvārakas iedzīvotāji vienmēr redz
brīnišķīgo visu dzīvo būtņu dvēseli [Krišnu]. Kungs skatās uz tiem un
svētī viņus ar mīļu smaidu.

SKAIDROJUMS

Uz debesu planētām dzīvo tādi padievi kā Indra, Čandra, Varuna un Vāju, un tur nonāk dievbijīgas dvēseles, kas uz Zemes veikušas daudzus labus darbus. Mūsdienu zinātnieki atzīst, ka laiks augstākajās planētu sistēmās rit citādi nekā uz Zemes. No svētajiem rakstiem varam uzzināt, ka tur mūža ilgums ir desmit tūkstoši gadu (pēc mūsu mērogiem). Seši mēneši uz Zemes ir viena diena uz debesu planētām. Daudz lielākas ir arī baudu iespējas, un debesu iedzīvotāji ir teiksmaini skaisti. Zemes ļaudis ļoti vēlas nonākt uz debesu planētām, jo ir dzirdējuši, ka dzīve tur ir daudz ērtāka un patīkamāka nekā uz šīs planētas. Tagad viņi ar kosmosa kuģiem cenšas sasniegt Mēnesi. Ņemot to visu vērā, var teikt, ka debesu planētas ir daudz slavenākas par Zemi. Taču, kad Kungs Šrī Krišna bija Dvārakas valdnieks, tad Zeme savā godībā pārspēja debesis. Trīs vietas, t.i., Vrindāvana, Mathura un Dvāraka, ir svarīgākas par visām slavenajām debesu planētām. Šīs vietas tiek pastāvīgi svētītas, jo vienmēr, kad Kungs atnāk uz Zemi un atklāj savu pārpasaulīgo darbību, Viņš atnāk īpaši uz šīm trijām vietām. Tās mūžam ir un paliek Dieva Kunga svētās zemes, un to iedzīvotāji joprojām gūst no tām svētību, lai gan Kungs pašlaik ir ārpus viņu redzes loka. Dievs Kungs ir visu dzīvo būtņu dvēsele, un Viņš vienmēr vēlas, lai visas būtnes būtu savā svarūpā, dabiskajā stāvoklī, un Viņa sabiedrībā dzīvotu pārpasaulīgu dzīvi. Dieva Kunga skaistums un mīļais smaids ir ļoti dārgs ikvienas dzīvās būtnes sirdij, un, kas to reiz sajutis, tas var ieiet Dieva valstībā, no kuras nevienam nav jāatgriežas. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā.
Debesu planētas var būt ļoti slavenas ar labākām iespējām materiāli baudīt, bet, kā mēs uzzinām no Bhagavad-gītas (9.20.–21.), būtnei ir jāatgriežas atpakaļ uz Zemi, tiklīdz beidzas nopelni par viņas labajiem darbiem. Dvāraka noteikti ir daudz svarīgāka par debesu planētām, jo ikviens, kas saņēmis Dieva Kunga skatiena un smaida svētību, nekad vairs neatgriezīsies uz šo pūstošo Zemi, ko Kungs pats nosauc par ciešanu vietu. Ciešanas pastāv ne vien uz Zemes, bet arī uz visām citām Visuma planētām, jo Visumā nekur nav mūžīgas dzīves, nebeidzamas svētlaimes un mūžīgu zināšanu. Ikvienam, kas garīgi kalpo Kungam, ieteicams dzīvot kādā no trijām minētajām vietām: Dvārakā, Mathurā vai Vrindāvanā. Garīgā kalpošana šajās trijās vietās daudzkārt pieaug, tāpēc tie, kas dodas uz turieni, lai dzīvotu saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, noteikti sasniedz to pašu, ko varēja sasniegt tiešā Kunga Šrī Krišnas klātbūtnē. Krišnas mājvieta neatšķiras no paša Krišnas, un tīrs bhakta, kas seko citam pieredzējušam bhaktam, var sasniegt augstāko mērķi pat mūsdienās.

28. PANTS

nūnam vrata-snāna-hutādinēšvarah
    samarčito hj asja grihīta-pānibhih
pibanti jāh sakhj adharāmritam muhur
    vradža-strijah sammumuhur jad-āšajāh

nūnam — noteikti iepriekšējā dzimšanā; vrata — zvērests;
snāna — pelde; huta — ziedošana ugunī; ādinā — ar to visu; īšvarah — Dieva
Personība; samarčitah — pilnīgi godināta; hi — noteikti; asja — Viņa;
grihīta-pānibhih — precētās sievas; pibanti — bauda; jāh — kas; sakhi — ak,
draugs; adhara-amritam — Viņa lūpu nektāru; muhuh — atkal un atkal;
vradža-strijah — Vradžabhūmi jaunavas; sammumuhuh — bieži zaudēja
samaņu; jat-āšajāh — cerot tādā veidā saņemt svētību.

TULKOJUMS

Ak, draudzenes, tikai padomājiet par sievām, kuras Viņš apprecēja.
Iepriekšējās dzīvēs viņas noteikti ir uzņēmušās grūtus zvērestus,
mazgājušās svētajās vietās, veikušas uguns ziedojumus un pilnīgā veidā
godinājušas Visuma Kungu, un tagad tās var vienmēr [skūpstot] baudīt
Viņa lūpu nektāru. Jaunavas zaudētu samaņu, pat iedomājoties, ka
varētu saņemt šādu svētību.

SKAIDROJUMS

Rakstos noteiktie reliģiskie rituāli domāti, lai šķīstītu saistītās dvēseles no pasaulīgām īpašībām un dotu tām iespēju pakāpeniski pacelties līdz pārpasaulīgai kalpošanai Visaugstajam Kungam. Šī tīras garīgās dzīves stāvokļa sasniegšana ir augstākā pilnība, un to sauc par svarūpu jeb dzīvās būtnes īsteno būtību. Atbrīve nozīmē šīs svarūpas pakāpes atjaunošanu. Pilnīgajā svarūpas pakāpē dzīvā būtne var kalpot piecos mīlestības veidos, no kuriem viens ir mādhurja-rasa jeb laulāto mīlestības attiecības. Dievs Kungs vienmēr ir pilnīgs sevī un tāpēc nevēlas sev neko. Tomēr Viņš kļūst par saimnieku, draugu, dēlu vai vīru, lai atbildētu uz bhaktas dziļo mīlestību. Šajā pantā minēti divu veidu bhaktas mīlētāju attiecībās ar Kungu. Vieni ir svakīja, bet otri — parakīja. Gan vieniem, gan otriem ar Dieva Personību Krišnu ir mīlētāju attiecības. Dvārakas valdnieces bija svakījas jeb precētas sievas, bet Vradžas jaunavas bija Kunga draudzenes, kad Viņš vēl nebija precējies. Krišna dzīvoja Vrindāvanā līdz sešpadsmit gadu vecumam, un Viņa draudzība ar šīm meitenēm bija parakījas noskaņā. Vradžas jaunavas tāpat kā valdnieces uzņēmās stingras askēzes, mazgājās un veica uguns ziedojumus, kā tas mācīts rakstos. Šie rituāli tāpat kā auglīga darbība, zinību izkopšana vai mistisko spēku pilnība nav pašmērķis. Tie visi ir līdzekļi, lai sasniegtu augstāko svarūpas pakāpi, t.i., lai atbilstoši savai būtībai pārpasaulīgi kalpotu Dievam Kungam. Ikvienai dzīvajai būtnei ir savs noteikts stāvoklis vienās no piecām iepriekš minētajām attiecībām ar Kungu, un tīri garīgajā svarūpas veidolā šīs attiecības izpaužas bez jebkāda pasaulīguma. Ja Kungu skūpsta vai nu Viņa sievas, vai jaunās draudzenes, kuras gribēja, lai Krišna būtu viņu līgavainis, tad tā nav izkropļotā laicīgās īpašības izpausme. Ja tas viss būtu pasaulīgs, tad tāda atbrīvota dvēsele kā Šukadēva nemaz necenstos to baudīt un arī Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu netiektos domāt par šiem jautājumiem pēc atsacīšanās no pasaulīgās dzīves. Šo pakāpi var sasniegt pēc daudziem askētiski nodzīvotiem mūžiem.

29. PANTS

jā vīrja-šulkēna hritāh svajamvarē
    pramathja čaidja-pramukhān hi šušminah
pradjumna-sāmbāmba-sutādajo ‘parā
    jāš čāhritā bhauma-vadhē sahasrašah

— sieviete; vīrja — varonība; šulkēna — ar prinča maksājumu;
hritāh — aizvesta ar varu; svajamvarē — atklātā līgavaiņa izvēlē;
pramathja — neliekot mierā; čaidja — valdnieka Šišupālas; pramukhān — vadīti;
hi — noteikti; šušminah — visi ļoti vareni; pradjumna — Pradjumna
(Krišnas dēls); sāmba — Sāmba; amba — Amba; suta-ādajah — bērni;
aparāh — citas sievietes; jāh — tās; ča — arī; āhritāh — līdzīgi atveda;
bhauma-vadhē — nogalinot valdniekus; sahasrašah — tūkstošiem.

TULKOJUMS

Šo sieviešu bērni ir Pradjmna, Sāmba, Amba u.c. Tādas princeses kā
Rukminī, Satjabhāmu un Jāmbavatī Viņš ar varu aizveda no
svajamvaras ceremonijas, sakāvis daudzus varenus valdniekus, kurus vadīja
Šišupāla. Un citas sievietes Viņš atveda pie sevis, nogalinājis
Bhaumāsuru un tūkstošiem viņa palīgu. Lai slavētas visas šīs sievietes!

SKAIDROJUMS

Varenu valdnieku meitas, kuras bija ārkārtīgi skaistas un tikumīgas, drīkstēja rīkot līgavaiņu sacensības un tajās izvēlēties savu nākamo vīru. Šādas ceremonijas sauca par svajamvarām jeb līgavaiņu izvēles ceremonijām. Svajamvaras bija atklātas sacensības starp drosmīgiem prinčiem, kurus ielūdza princeses tēvs, un tajās prinči parasti cīnījās sacensību garā. Bet reizēm gadījās, ka tādās kāzu cīņās karojošie prinči tika nogalināti, un uzvarētājs saņēma princesi, kuras dēļ bija krituši tik daudzi citi. Kunga Krišnas galvenā valdniece Rukminī bija valdnieka Vidarbhas meita, un Vidarbha vēlējās savu tikumīgo un daiļo meitu atdot Kungam Krišnam. Bet Rukminī vecākais brālis gribēja, lai viņa apprecas ar valdnieku Šišupālu, kurš bija Krišnas brālēns. Notika atklātas sacensības, un Kungam Krišnam kā parasti veicās. Ar savu nesalīdzināmo varonību Viņš uzveica Šišupālu un pārējos prinčus. Rukminī bija desmit dēli, un viens no tiem bija Pradjumna. Līdzīgā kārtā Kungs Krišna apprecēja arī citas valdnieces. Brīnišķīgā laupīšana, ko veica Kungs Krišna, pilnībā aprakstīta šī darba desmitajā dziedājumā. Bhaumāsura bija nolaupījis un turēja gūstā savu jutekļu apmierināšanai 16 100 daiļu meiteņu, kuras bija daudzu valdnieku meitas. Meitenes izmisīgi lūdza Kungu Krišnu atbrīvot viņas, un žēlastības pilnais Kungs, uzklausot to lūgšanas, cīnījās ar Bhaumāsuru, nogalināja viņu un atbrīvoja visas princeses. Pēc tam Kungs visas no gūsta atbrīvotās princeses apprecēja, lai gan sabiedrības acīs tās vairs nebija tiklas. Visvarenais Kungs Krišna uzklausīja šo meiteņu pazemīgās lūgšanas un apprecēja viņas tā, kā tas pieklājas valdniecēm. Tātad kopā Kungam Krišnam Dvārakā bija 16 108 valdnieces, un katrai no tām piedzima desmit bērni. Tie visi izauga, un katram bija tikpat daudz bērnu cik, tēvam. Tā Kunga ģimenes locekļu skaits sniedzās miljonos.

30. PANTS

ētāh param strītvam apāstapēšalam
    nirasta-šaučam bata sādhu kurvatē
jāsām grihāt puškara-ločanah patir
    na džātv apaitj āhritibhir hridi sprišan

ētāh — visas šīs sievietes; param — augstākās; strītvam — no sievietēm;
apāstapēšalam — bez individualitātes; nirasta — bez; šaučam — tīrības;
bata sādhu — padarīja svētīgu un slavenu; kurvatē — dara; jāsām — no
kuru; grihāt — mājām; puškara-ločanah — ar lotosacīm; patih — vīrs;
na džātu — nekad; apaiti — aiziet; āhritibhih — pasniedzot; hridi — sirdī;
sprišan — padarīja mīļu.

TULKOJUMS

Visas šīs sievietes padarīja savu dzīvi svētīgu un slavenu, lai gan viņām
nebija ne individualitātes, ne šķīstības. Viņu vīrs, Dieva Personība ar
lotosacīm, nekad nepameta tās mājās vienas. Kungs vienmēr
iepriecināja sievas ar vērtīgām dāvanām.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga bhaktas ir tīras dvēseles. Tiklīdz bhakta patiesīgi uztic sevi Dieva Kunga lotospēdām, Kungs viņu pieņem, un tā bhakta tūliņ atbrīvojas no visiem materiālajiem sārņiem. Tādi bhaktas stāv pāri trijām materiālās dabas īpašībām. Bhaktam netraucē ķermeniski trūkumi, tāpat kā nav atšķirības starp Gangas ūdeni un netīriem notekūdeņiem, kad tie saplūst kopā. Sievietes, tirgotāji un strādnieki nav īpaši saprātīgi, un tāpēc tiem ir ļoti grūti saprast Dieva zinātni vai garīgi kalpot Kungam. Viņi ir ļoti materiālistiski un vēl zemāki par tiem ir kirātas, hūnas, āndhras, pulindas, pulkašas, ābhīras, kankas, javanas, khasas utt., bet visi šie cilvēki var iegūt atbrīvi, pareizā veidā garīgi kalpojot Kungam. Kalpošanā Kungam visi ārējo apzīmējumu radītie trūkumi pazūd, un attīrījušās dvēseles var ieiet Dieva valstībā.
Bhaumāsuras sagūstītās un sabiedrības acīs pagrimušās meitenes patiesi lūdza Kungu Šrī Krišnu atbrīvot viņas, un šis patiesīgums un bhakti viņas tūlīt šķīstīja. Tāpēc Kungs pieņēma valdnieces par savām sievām, padarot viņas slavenas. Šī svētīgā slava pieauga vēl vairāk, kad Kungs bija uzticīga vīra lomā.
Kungs pastāvīgi dzīvoja kopā ar savām 16 108 sievām. Viņš izvērsās 16 108 pilnīgajās daļās, un katra no Tām bija pats Kungs, kas neatšķīrās no sākotnējās personības. Šruti-mantrā apstiprināts, ka Kungs var izvērsties daudzos. Būdams tik daudzu sievu vīrs, Viņš visas sievas iepriecināja ar dāvanām, pat ja to sagādāšana prasīja lielas pūles. Šrī Krišna no debesīm atnesa pāridžātas augu un iestādīja to pilī, kur dzīvoja viena no galvenajām valdniecēm Satjabhāma. Tāpēc, ja kāda būtne vēlas, lai Kungs kļūtu par viņas vīru, tad Kungs pilnībā izpilda šādas vēlmes.

31. PANTS

ēvamvidhā gadantīnām    sa girah pura-jošitām
nirīkšanēnābhinandan    sasmitēna jajau harih

ēvamvidhāh — tādā veidā; gadantīnām — tā lūdzot un runājot par
viņu; sah — Viņš (Kungs); girah — vārdiem; pura-jošitām — galvaspilsētas
sieviešu; nirīkšanēna — savā žēlastībā paskatīdamies uz viņām;
abhinandan — un sveikdams viņas; sa-smitēna — smaidot;
jajau — aizbrauca; harih — Dieva Personība.

TULKOJUMS

Kamēr galvaspilsētas Hastināpuras sievietes tā runāja un sveica
Kungu, Viņš smaidot pieņēma šos sveicienus un, savā žēlastībā paskatījies
uz sievietēm, aizbrauca no pilsētas.

SKAIDROJUMS

32. PANTS

adžāta-šatruh pritanām    gopīthāja madhu-dvišah
parēbhjah šankitah snēhāt    prājunkta čatur-anginīm

adžāta-šatruh — Mahārādža Judhišthira, kuram nebija ienaidnieku;
pritanām — aizsardzības spēkus; gopīthāja — lai sargātu;
madhu-dvišah — Madhu ienaidnieku (Šrī Krišnu); parēbhjah — no citiem
(ienaidniekiem); šankitah — baidīdamies; snēhāt — mīlestībā;
prājunkta — norīkoja; čatuh-anginīm — četru veidu aizsardzību.

TULKOJUMS

Lai gan Mahārādžam Judhišthiram nebija ienaidnieku, viņš norīkoja
četru veidu aizsardzību [zirgus, ziloņus, kaujas ratus un kājniekus]
pavadīt asuru [dēmonu] ienaidnieku Kungu Krišnu. Mahārādža tā darīja,
baidīdamies no ienaidniekiem, kā arī dziļā mīlestībā pret Kungu.

SKAIDROJUMS

Dabisks karaspēks sastāv no zirgiem, ziloņiem, kā
arī kaujas ratiem un cilvēkiem. Zirgi un ziloņi ir mācīti pārvietoties pa
kalniem, mežiem un līdzenumiem. Kaujas ratu strēlnieki var cīnīties
pret daudziem zirgiem un ziloņiem ar varenām bultām, pat ar
brahmāstru (kas ir līdzīga mūsdienu kodolieročiem). Mahārādža Judhišthira labi
zināja, ka Krišna ir visu draugs un labvēlis, tomēr bija arī asuras, kuri
pēc dabas ienīda Kungu. Tāpēc, baidīdamies no uzbrukuma, kā arī aiz
mīlestības, Mahārādža Judhišthira Kunga Krišnas apsargāšanai
norīkoja dažāda veida aizsardzības spēkus. Ja vajadzētu, Kungs Krišna pats
spētu aizsargāties no jebkura, kas uzskatīja Kungu par savu
ienaidnieku, tomēr Viņš pieņēma Mahārādžas Judhišthiras palīdzību, jo
nevarēja neklausīt valdnieku, kas bija Kunga vecākais brālēns. Dievs Kungs
savās pārpasaulīgajās spēlēs pakļaujas bhaktām un tāpēc reizēm uztic
sevi Jašodāmātas gādībai, lai viņa aizsargātu tā saucamo bezpalīdzīgo
bērnu. Tā ir pārpasaulīga līla jeb Dieva Kunga spēle. Visu Dieva
Kunga pārpasaulīgo attiecību ar bhaktām pamatā ir dievišķās svētlaimes
baudīšana, un tā ir nesalīdzināmi augstāka pat par brahmānandu.

33. PANTS

atha dūrāgatān šaurih    kauravān virahāturān
sannivartja dridham snigdhān    prājāt sva-nagarīm prijaih

atha — tā; dūrāgatān — pavadījuši Viņu lielu gabalu; šaurih — Kungu
Krišnu; kauravān — Pāndavi; virahāturān — šķiršanās jūtu pārņemti;
sannivartja — pieklājīgi pārliecināja; dridham — ar apņēmību;
snigdhān — mīlestības pilni; prājāt — devās; sva-nagarīm — uz savu pilsētu
(Dvāraku); prijaih — ar dārgajiem pavadoņiem.

TULKOJUMS

Dziļā mīlestībā pret Kungu Krišnu Pāndavi, kas piederēja Kuru
dzimtai, pavadīja Viņu ceļā krietnu gabalu. Pāndavi ļoti pārdzīvoja
gaidāmo šķiršanos. Bet Kungs pierunāja viņus atgriezties mājās un pats
kopā ar saviem dārgajiem pavadoņiem turpināja ceļu uz Dvāraku.

SKAIDROJUMS

34.–35. PANTS

kuru-džāngala-pānčālān    šūrasēnān sajāmunān
brahmāvartam kurukšētram    matsjān sārasvatān atha
 
maru-dhanvam atikramja    sauvīrābhīrajoh parān
ānartān bhārgavopāgāč    čhrāntavāho manāg vibhuh

kuru-džāngala — Deli apgabals; pānčālān — daļa no Pendžabas
apgabala; šūrasēnān — daļa no Utara Pradēšas apgabala; sa — ar;
jāmunān — vietām Jamunas krastā; brahmāvartam — daļa no ziemeļu Utara
Pradēšas; kurukšētram — vieta, kur notika kauja; matsjān — Matsjas
apgabals; sārasvatān — Pendžabas daļa; atha — un tā tālāk;
maru — Radžastāna, tuksnešu zeme; dhanvam — Madhja Pradēša, kur ļoti trūkst
ūdens; ati-kramja — izejot cauri; sauvīra — Saurastra;
ābhīrajoh — Gudžaratas daļa; parān — rietumu puse; ānartān — Dvārakas apgabals;
bhārgava — ak, Šaunaka; upāgāt — pārņemti; šrānta — noguruma;
vāhah — zirgi; manāk vibhuh — viegli ilgā ceļojuma dēļ.

TULKOJUMS

Ak, Šaunaka, tad Kungs devās uz Kurudžāngalu, Pānčālu, Šūrasēnu,
Jamunas krastiem, Brahmāvartu, Kurukšētru, Matsju un Sārasvatu,
tuksnešu un ūdens trūkuma zemi. Šķērsojis šos apgabalus, Viņš
sasniedza Sauvīru un Ābhīru un tad, braukdams uz dienvidiem, nonāca
Dvārakā.

SKAIDROJUMS

Apgabaliem, cauri kuriem brauca Kungs, tajā laikā
bija citi nosaukumi, bet no tā, kas teikts, var saprast, ka Viņš brauca
caur Deli, Pendžabu, Radžastānu, Madhja Pradēšu, Saurastru un
Gudžaratu, līdz galu galā sasniedza savas mājas Dvārakas apgabalā. Ja
mēs tikai noskaidrojam, kādām tā laika vietām atbilst mūsdienu
apgabali, tad neko neiegūstam, bet, cik var saprast, Radžastānas tuksnesis
un Madhja Pradēša, kurā trūkst ūdens, pastāvēja pat pirms pieciem
tūkstošiem gadu. Augsnes pētnieki uzskata, ka tuksnesis izveidojies
nesen, taču tas nesaskan ar Bhāgavatamā teikto. Šo jautājumu lai
risina ģeologi, jo mainīgajā Visumā ir dažādas ģeoloģiskās attīstības
fāzes. Mums pietiek, ja zinām, ka Kungs tajā laikā no Kuru apgabala
atbrauca uz savu valsti Dvārakādhāmu. Kurukšētra pastāv jau no
Vēdu laikiem, un, ja rakstu skaidrotāji neievēro vai noliedz Kurukšētras
esamību, tā ir pilnīga muļķība.

36. PANTS

tatra tatra ha tatratjair    harih pratjudjatārhanah
sājam bhēdžē dišam paščād    gavištho gām gatas tadā

tatra tatra — dažādās vietās; ha — tā notika; tatratjaih — vietējo
iedzīvotāju; harih — Dieva Personība; pratjudjata-arhanah — dotas dāvanas
un godināts; sājam — vakars; bhēdžē — pārņemts; dišam — virzienu;
paščāt — rietumu; gavišthah — saule debesīs; gām — uz okeānu;
gatah — aizgājusi; tadā — tad.

TULKOJUMS

Kad Kungs ceļoja cauri šiem apgabaliem, vietējie iedzīvotāji Viņu
laipni sagaidīja, godināja un deva dažādas dāvanas. Vakaros Kungs
apstājās, lai veiktu vakara rituālus. Tā Viņš darīja ikreiz pēc saules rieta.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā teikts, ka Kungs ceļojuma laikā
pastāvīgi pildīja reliģijas principus. Pastāv filozofisks uzskats, ka pat Kungs
ir atkarīgs no auglīgas darbības. Taču tas nav tiesa. Viņš nav atkarīgs
ne no labas, ne no sliktas darbības sekām. Dievs Kungs ir absolūts,
tāpēc viss, ko Viņš dara, ir svētīgs ikvienam.
Atnākot uz zemi, Kungs
darbojas, lai aizsargātu bhaktas un iznīcinātu bezdievīgos nebhaktas.
Kungam nav pienākumu, taču Viņš darbojas tā, lai citi varētu sekot.
Tāds ir īstenais mācīšanas veids: jādarbojas pareizi pašam, un tas pats
jāmāca citiem, jo pretējā gadījumā neviens akli nepieņems šo mācību.
Kungs pats ir tas, kurš piešķir darbības augļus. Viņš ir sevī pilns, tomēr
darbojas saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem, lai mācītu to mums.
Ja Viņš tā nedarītu, tad ļaudis sāktu darboties nepareizi. Taču, kad
cilvēks ir pilnveidojies un saprot Dieva Kunga pārpasaulīgumu, viņš
nemēģina atdarināt Kungu, jo tas nav iespējams.

Atrazdamies starp cilvēkiem, Kungs dara to, kas ir ikviena
pienākums, taču reizēm Viņš paveic kaut ko neparastu, ko dzīvā būtne
nespēj atdarināt. Šajā pantā minēts, ka Kungs skaitīja vakara lūgšanas un
dzīvajām būtnēm jāseko šim piemēram, bet tās nespēj pacelt kalnu vai
dejot ar gopī, kā to darīja Kungs. Cilvēks nespēj atdarināt sauli, kas
var iztvaicēt ūdeni pat no netīras vietas; visvarenais var paveikt kaut
ko tādu, kas ir labs visiem, bet, ja mēs to atdarināsim, tad nonāksim
tikai nepārvaramās grūtībās. Tāpēc, darot jebkuru darbu, ir
jāapspriežas ar prasmīgu vadītāju, garīgo skolotāju, kurš ir Dieva Kunga
žēlastības izpausme, un tad pilnveidošanās būs nodrošināta.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma desmitajai nodaļai «Kungs Krišna dodas uz Dvāraku».


Tālāk:

Vienpadsmitā nodaļa Kunga Krišnas ierašanās Dvārakā