Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 1.19

null

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Šukadēvas Gosvāmī
ierašanās

1. PANTS

sūta uvāča

mahī-patis tv atha tat-karma garhjam
    vičintajann ātma-kritam sudurmanāh
aho majā nīčam anārja-vat kritam
    nirāgasi brahmani gūdha-tēdžasi

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; mahī-patih — valdnieks; tu — bet;
atha — tā (atgriežoties mājās); tat — to; karma — darbu;
garhjam — neglīto; vičintajan — pārdomājot; ātma-kritam — sevis paveikto;
su-durmanāh — ļoti nomākts; aho — ak, vai; majā — manis; nīčam — neģēlīgs;
anārja — necivilizēts; vat — kā; kritam — darīts; nirāgasi — tam, kas ir bez
vainas; brahmanibrāhmanam; gūdha — nopietns; tēdžasi — varenajam.

TULKOJUMS

Šrī Sūta Gosvāmī sacīja: Atgriežoties mājās, valdnieks [Mahārādža
Parīkšits] sāka domāt, ka viņš pret vareno brāhmanu, kurš bija bez
vainas, bija izturējies neģēlīgi un civilizētam cilvēkam tā neklājas darīt.
Tāpēc valdnieks bija ļoti nomākts.

SKAIDROJUMS

Dievbijīgais valdnieks nožēloja, ka pavisam netīšām
bija nepareizi izturējies pret vareno brāhmanu, kurš bija bez vainas.
Tādiem labiem cilvēkiem kā valdnieks nožēla ir dabiska, un tā atbrīvo
bhaktu no visiem nejauši izdarītajiem grēkiem. Bhaktas dabīgi ir bez
vainas. Ja bhakta nejauši izdara kādu grēku, viņš to patiesi nožēlo, un
ar Dieva Kunga svētību visi šie grēki sadeg nožēlas ugunī.

2. PANTS

dhruvam tato mē krita-dēva-hēlanād
    duratjajam vjasanam nāti-dīrghāt
tad astu kāmam hj agha-niškritāja mē
    jathā na kurjām punar ēvam addhā

dhruvam — droši; tatah — tāpēc; — mana;
krita-dēva-hēlanāt — nepakļaušanās Dieva Kunga gribai; duratjajam — ļoti grūta;
vjasanam — nelaime; na — ne; ati — ļoti; dīrghāt — tālu no; tat — tas; astu — lai ir;
kāmam — neierobežota vēlme; hi — noteikti; agha — grēks;
niškritāja — lai atbrīvotu; — manu; jathā — tā, ka; na — nekad; kurjām — es
darīšu; punah — atkal; ēvam — kā esmu darījis; addhā — tieši.

TULKOJUMS

[Valdnieks Parīkšits domāja:] Es neesmu klausījis Visaugstā Kunga
norādījumus, tāpēc mani vistuvākajā laikā sagaida kādas grūtības.
Tagad es patiešām vēlos, lai šī nelaime nāk tūlīt, jo tā es varēšu
atbrīvoties no grēka un neko tādu vairs nedarīt.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs norāda, ka brāhmani un govis
visādā ziņā jāaizsargā. Visaugstajam Kungam pašam ļoti patīk darīt
labu brāhmaniem un govīm (go-brāhmana-hitāja ča). Mahārādža Parīkšits
to labi zināja, un tāpēc secināja, ka par varena brāhmana apvainošanu
Dieva likumi viņu noteikti sodīs, tāpēc jau tuvākajā laikā viņu sagaida
kādas lielas grūtības. Mahārādža Parīkšits vēlējās, lai neizbēgamā
nelaime neskartu ģimenes locekļus, bet tikai viņu pašu. Ja cilvēks uzvedas
slikti, tad tas skar arī visus ģimenes locekļus. Tāpēc Mahārādža Parīkšits
gribēja, lai nelaime nāk tikai pār viņu. Ciešanas viņu atturētu no
tālākiem grēkiem un tajā pat laikā izlīdzinātu nodarīto grēku, tāpēc viņa
pēcnācējiem nebūtu jācieš. Tā domā atbildīgs bhakta. Bhaktas
ģimenes locekļi saņem arī garīgās kalpošanas augļus. Mahārādža Prahlāda ar
garīgo kalpošanu izglāba savu dēmonisko tēvu. Ja dēls ir bhakta, tad
ģimenei tā ir vislielākā Kunga svētība.

3. PANTS

adjaiva rādžjam balam riddha-košam
    prakopita-brahma-kulānalo mē
dahatv abhadrasja punar na mē ‘bhūt
    pāpījasī dhīr dvidža-dēva-gobhjah

adja — šodien; ēva — pašā; rādžjam — valsti; balam riddha — spēku un
bagātību; košam — dārgumus; prakopita — aizdedzināta;
brahma-kulabrāhmanu kopienas; analah — uguns; mē dahatu — lai mani sadedzina;
abhadrasja — nelabvēlīgā; punah — atkal; na — ne; — man;
abhūt — var notikt; pāpījasī — grēcīgs; dhīh — saprāts; dvidžabrāhmani;
dēva — Visaugstais Kungs; gobhjah — govis.

TULKOJUMS

Es esmu nevērīgi izturējies pret brahmanisko kultūru, Dieva apziņu
un govju aizsardzību, tāpēc esmu necivilizēts un grēcīgs. Es vēlos, lai
brāhmanu dusmu uguns sadedzina manu valsti, spēku un bagātību, lai
turpmāk mana attieksme vairs nebūtu tik nelabvēlīga.

SKAIDROJUMS

Progresīva civilizācija balstās uz brahmanisko
kultūru, Dieva apziņu un govju aizsardzību. Ekonomiskajai attīstībai, kas
balstās uz tirdzniecību, lauksaimniecību un rūpniecību, jānorit
saskaņā ar minētajiem principiem, jo citādi tā saucamā ekonomiskā
attīstība kļūst par pagrimuma cēloni. Govju aizsardzība baro brahmanisko
kultūru, kura savukārt ved pretī Dieva apziņai, un tādējādi civilizācija
sasniedz pilnību. Kali laikmeta mērķis ir augstāko dzīves principu
iznīcināšana, un, lai gan Mahārādža Parīkšits ar stingrību cīnījās pret
Kali personību, kura gribēja valdīt pār pasauli, Kali laikmets tomēr
atrada izdevīgu brīdi, un pat tāds spēcīgs valdnieks kā Mahārādža Parīkšits
aiz izsalkuma un slāpēm necienīgi izturējās pret brahmanisko kultūru.
Mahārādža Parīkšits šo nejaušību nožēloja un vēlējās, lai visa viņa valsts,
vara un bagātība sadegtu par to, ka tās netiek izmantotas
brahmaniskās kultūras atbalstīšanai.

Ja bagātība un vara netiek izmantota, lai attīstību brahmanisko
kultūru, Dieva apziņu un govju aizsardzību, tad valsts un mājas ir
nolemtas bojāejai. Ja vēlamies, lai pasaule dzīvotu mierā un labklājībā,
mums jāmācās no šī panta; ikvienai valstij un ģimenei jācenšas
atbalstīt brahmanisko kultūru, un tas ļaus šķīstīties, iegūt Dieva apziņu un
izprast sevi, bet govju aizsardzība dos pietiekami daudz piena un
vislabākā ēdiena pilnīgas civilizācijas turpināšanai.

4. PANTS

sa čintajann ittham athāšrinod jathā
    munēh sutokto nirritis takšakākhjah
sa sādhu mēnē na čirēna takšakā-
    nalam prasaktasja virakti-kāranam

sah — viņš, valdnieks; čintajan — domājot; ittham — tā; atha — tagad;
ašrinot — dzirdēja; jathā — kā; munēh — gudrā; suta-uktah — dēla teikts;
nirritih — nāve; takšaka-ākhjah — saistībā ar čūskasputnu; sah — viņš
(valdnieks); sādhu — labi; mēnē — pieņēma; na — ne; čirēna — ilgu
laiku; takšaka — čūskasputns; analam — uguns; prasaktasja — tam, kurš
pārlieku pieķēries; virakti — vienaldzības; kāranam — cēloni.

TULKOJUMS

Kamēr valdnieks tā nožēloja izdarīto, viņš uzzināja, ka gudrā dēls to
nolādējis un viņam jāmirst no čūskasputna kodiena. Valdnieks to
uzņēma kā labu vēsti, jo tas palīdzētu viņam kļūt vienaldzīgam pret
pasaulīgām lietām.

SKAIDROJUMS

Īstenu laimi var sasniegt ar garīgo esamību jeb pastāvīgas dzimšanas un nāves pārtraukšanu. Atkārtotu dzimšanu un miršanu var apturēt, tikai atgriežoties pie Dieva. Materiālajā pasaulē, pat sasniedzot augstāko planētu (Brahmaloku), nav iespējams izkļūt no atkārtotas dzimšanas un nāves saitēm, bet, neskatoties uz to, mēs neejam pilnības ceļu. Pilnības ceļš atbrīvo cilvēku no visām materiālajām piesaistībām, un viņš var ieiet garīgajā valstībā. Tāpēc tie, kas materiālā ziņā ir nabagāki, atrodas labākā stāvoklī nekā tie, kam materiālā ziņā klājas labi. Mahārādža Parīkšits bija dižens Dieva Kunga bhakta un tiešām varēja ieiet Dieva Kunga valstībā, taču viņš materiālajā pasaulē bija visas šīs planētas imperators, un tas viņam traucēja patiešām kļūt par vienu no Dieva Kunga pavadoņiem garīgajās debesīs. Mahārādža Parīkšits bija Dieva Kunga bhakta, un tāpēc saprata, ka nesaprātīgais brāhmanu zēna lāsts viņam patiesībā ir svētība, jo ļauj atteikties no pasaulīgajām lietām, gan politiskajām, gan sabiedriskajām. Arī Šamīka Muni, sākumā nožēlojis notikušo, pēc tam uzskatīja par savu pienākumu par to paziņot valdniekam, lai tas varētu sagatavoties atceļam pie Dieva. Šamīka Muni lika pateikt valdniekam, ka muļķa Šringi, viņa dēls, būdams apveltīts ar brāhmanu spējām, diemžēl bija tās izmantojis, lai netaisni nolādētu valdnieku. Tas, ka valdnieks bija aplicis Muni ap kaklu beigtu čūsku, nebija tik liels grēks, lai par to nolādētu uz nāvi, bet, tā kā lāstu nebija iespējams atsaukt, valdniekam tika paziņots, ka viņš pēc nedēļas mirs. Gan Šamīka Muni, gan valdnieks bija sevi apzinājušās dvēseles. Šamīka Muni bija mistiķis, bet Mahārādža Parīkšits — bhakta. Tāpēc sevis apzināšanās ziņā tie bija līdzīgi. Neviens no viņiem nebaidījās nāves. Mahārādža Parīkšits varēja aiziet pie Muni un lūgt piedošanu, taču Muni paziņoja valdniekam par neizbēgamo nāvi ar tik lielu nožēlu, ka valdnieks nevēlējās ar savu klātbūtni vēl vairāk apkaunot Muni. Mahārādža Parīkšits nolēma sagatavoties neizbēgamajai nāvei un meklēt ceļu, lai atgrieztos pie Dieva.
Cilvēka dzīve ir iespēja sagatavoties atceļam pie Dieva jeb atbrīvoties no materiālās esamības, pastāvīgās dzimšanas un nāves. Tāpēc varnāšrama-dharmas iekārtā gan vīrieši, gan sievietes tiek mācīti sasniegt šo mērķi. Citiem vārdiem sakot, varnāšrama-dharmas iekārtu vēl sauc par sanātana-dharmu jeb mūžīgo nodarbošanos. Varnāšrama-dharmas iekārta sagatavo cilvēku mājupceļam pie Dieva, un tāpēc ir norādīts, ka ģimenes cilvēkam jādodas uz mežu un jākļūst par vānaprasthu, lai iegūtu pilnīgas zināšanas, un tad pirms neizbēgamās nāves jāpieņem sanjāsa. Parīkšitam Mahārādžam bija paveicies, jo viņš zināja, ka neizbēgamā nāve atnāks pēc septiņām dienām. Parastam cilvēkam šis laiks nav zināms, lai gan no nāves nevar izvairīties neviens. Nejēgas aizmirst šo patiesību un nemaz nedomā par gatavošanos atceļam pie Dieva. Viņi iznieko mūžu, dzīvnieciski ēdot, priecājoties un baudot. Kali laikmeta cilvēki dzīvo tik bezatbildīgi tāpēc, ka viņos ir grēcīga vēlme atmest brahmanisko kultūru, Dieva apziņu un govju aizsardzību, par ko ir atbildīga valsts. Valstij savi ienākumi jāizmanto, lai attīstītu šīs trīs lietas un mācītu ļaudīm sagaidīt nāvi. Valstis, kas to nedara, patiesībā nerūpējas par labklājību. Labāk būtu, ja Indijas valsts nevis censtos atdarināt materiālistiskās valstis, kurām nav nekādas sajēgas par Dieva valstību, cilvēka dzīves augstāko mērķi, bet gan sekotu ideāla valsts vadītāja Mahārādžas Parīkšita piemēram. Indijas civilizācijas ideālu pagrimums ir radījis pagrimumu pilsoņu dzīvē ne tikai Indijā, bet arī ārpus tās robežām.

5. PANTS

atho vihājēmam amum ča lokam
    vimaršitau hējatajā purastāt
krišnānghri-sēvām adhimanjamāna
    upāvišat prājam amartja-nadjām

atho — tā; vihāja — atmetot; imam — šo; amum — un nākošo; ča — arī;
lokam — planētas; vimaršitau — nolemts; hējatajā — tādēļ, ka zemāks;
purastāt — iepriekš; krišna-anghri — Kunga Šrī Krišnas lotospēdas;
sēvām — pārpasaulīgā kalpošana ar mīlestību; adhimanjamānah — tas,
kurš domā par lielāko no visiem sasniegumiem; upāvišat — stingri
apsēdās; prājam — lai gavētu; amartja-nadjām — pārpasaulīgās upes
(Gangas vai Jamunas) krastā.

TULKOJUMS

Mahāraja Parīkšits apsēdās Gangas krastā, lai vērstu prātu Krišnas
apziņā, atmetot visus pārējos sevis apzināšanās paņēmienus, jo
pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Krišnam ir vislielākais sasniegums, kas
stāv pāri visiem citiem paņēmieniem.

SKAIDROJUMS

Tādu bhaktu kā Mahārādžu Parīkšitu nesaista neviena no materiālajām planētām, pat visaugstākā, Brahmaloka, un viņš vēlas nokļūt tikai uz Goloka Vrindāvanu, kur mājo Kungs Šrī Krišna, sākotnējais Kungs un Dieva Personība. Zeme ir tikai viena no neskaitāmajām Visuma materiālajām planētām, un mahat-tatvā ir neskaitāmi daudz Visumu. Dievs Kungs un Viņa pārstāvji — garīgie skolotāji jeb āčārjas — norāda, ka bhaktām nav piemērota neviena no daudzajām Visuma planētām. Bhakta vienmēr vēlas atgriezties mājās pie Dieva, lai kļūtu par vienu no Dieva Kunga pavadoņiem un varētu būt Kunga kalps, draugs, tēvs, māte vai mīlētājs, vai nu uz kādas no neskaitāmajām Vaikunthas planētām vai uz Goloka Vrindāvanas, Kunga Šrī Krišnas planētas. Visas šīs planētas mūžīgi atrodas garīgajās debesīs paravjomā, Cēloniskā okeāna otrā krastā mahat-tatvā. Mahārādža Parīkšits to jau zināja, pateicoties savai dievbijībai un dzimšanai augstā vaišnavu bhaktu ģimenē, tāpēc materiālās planētas viņu nesaistīja. Mūsdienu zinātnieki ar materiāliem līdzekļiem ļoti vēlas sasniegt Mēnesi, bet viņi nespēj aptvert, kāda ir Visuma augstākā planēta. Taču tādam bhaktam kā Mahārādžam Parīkšitam Mēness vai pat jebkāda materiālā planēta nav plika graša vērta, tāpēc, uzzinot savas nāves dienu, viņš vēl stingrāk apņēmās pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Krišnam un pilnīgi gavēt, sēžot pārpasaulīgās upes Jamunas krastā, kas tek garām Hastināpuras galvaspilsētai (Deli štatā). Ganga un Jamuna ir amartjas (pārpasaulīgas) upes, taču Jamuna ir svētāka par Gangu, un tas tiks paskaidrots nākamajā pantā.

6. PANTS

jā vai lasač-čhrī-tulasī-vimišra-
    krišnānghri-rēnv-abhjadhikāmbu-nētrī
punāti lokān ubhajatra sēšān
    kas tām na sēvēta marišjamānah

— upe, kas; vai — vienmēr; lasat — tek ar; šrī-tulasītulasī lapām;
vimišra — sajaukta; krišna-anghri — Kunga Šrī Krišnas lotospēdu;
rēnu — putekļi; abhjadhika — svētīgu; ambu — ūdeni; nētrī — kas nes;
punāti — šķīsta; lokān — planētas; ubhajatra — gan augšējās, gan apakšējās
iekšpusē un ārpusē; sa-īšān — kopā ar Kungu Šivu; kah — kas cits;
tām — to upi; na — ne; sēvēta — godina; marišjamānah — kam jebkuru brīdi
jāmirst.

TULKOJUMS

Šajā upē [Gangā, pie kuras valdnieks apsēdās gavēt] tek vissvētīgākais
ūdens, kas sajaukts ar Kunga lotospēdu putekļiem un tulasī lapām.
Tāpēc šis ūdens šķīsta visas trīs pasaules gan iekšēji, gan ārēji, kā arī
attīra Kungu Šivu un citus padievus. Tādēļ ikvienam, kam priekšā stāv
nāve, jārod patvērums pie šīs upes.

SKAIDROJUMS

Uzzinājis par nāvi, kas bija gaidāma pēc septiņām
dienām, Mahārādža Parīkšits tūlīt pameta ģimenes dzīvi un aizgāja uz
svēto Jamunas krastu. Parasti tiek uzskatīts, ka valdnieks meklēja
patvērumu Gangas krastā, bet Šrīla Džīva Gosvāmī norādīja, ka tas notika
pie Jamunas. Šrīlas Džīvas Gosvāmī izteikums liekas pareizāks no
ģeogrāfiskā viedokļa. Mahārādža Parīkšits dzīvoja savā galvaspilsētā
Hastināpurā, kas atradās netālu no mūsdienu Deli, un garām pilsētai tek
Jamuna. Valdnieks gluži dabiski būtu meklējis patvērumu pie Jamunas,
jo tā tecēja gar pašu pili. Kas attiecas uz svētumu, Jamuna ar Kungu
Krišnu ir saistīta tiešāk nekā Ganga. Dievs Kungs svētīja Jamunu jau
tad, kad uzsāka savas pārpasaulīgās spēles šajā pasaulē. Kad Kunga
Krišnas tēvs Vasudēva brida pāri Jamunai, lai aiznestu dēlu no
Mathuras uz kādu drošu vietu Gokulā, kas atradās upes otrā krastā, Kungs
iekrita upē, šķīstot to ar savu lotospēdu putekļiem. Šajā pantā īpaši
norādīts, ka Mahārādža Parīkšits meklēja patvērumu pie tās upes, kas,
brīnišķīgi tecēdama, nesa Kunga Krišnas lotospēdu putekļus un tulasī
lapas. Kunga Krišnas lotospēdas vienmēr ir ieziestas ar tulasī lapām,
un, tiklīdz tās saskārās ar Gangas un Jamunas ūdeņiem, upes kļuva
svētas. Taču Kungs vairāk bija pie Jamunas, nevis pie Gangas.
Saskaņā ar Varāha Purānu, kā to citē Šrīla Džīva Gosvāmī, starp Gangas un
Jamunas ūdeni nav nekādas atšķirības, bet, ja Gangas ūdens tiek
svētīts simts reizes, tad to sauc par Jamunu.
Gluži tāpat rakstos teikts, ka
tūkstoš Višnu vārdi līdzvērtīgi vienam Rāmas vārdam, bet trīs Kunga
Rāmas vārdi — vienam Kunga Krišnas vārdam.

7. PANTS

iti vjavaččhidja sa pāndavējah
    prājopavēšam prati višnu-padjām
dadhau mukundānghrim ananja-bhāvo
    muni-vrato mukta-samasta-sangah

iti — tā; vjavaččhidja — nolēmis; sah — valdnieks;
pāndavējah — cienīgais Pāndavu pēctecis; prāja-upavēšam — lai gavētu līdz nāvei;
prati — pretī; višnu-padjām — Gangas (kas izplūst no Kunga Višnu
lotospēdām) krastā; dadhau — uzticēja sevi; mukunda-anghrim — Kunga
Krišnas lotospēdām; ananja — nenovirzoties; bhāvah — gars;
muni-vratah — ar gudrā apņēmību; mukta — atbrīvots no; samasta — visu veidu;
sangah — sabiedrības.

TULKOJUMS

Tā valdnieks, cienīgais Pāndavu pēctecis, pilnīgi un galīgi nolēma
apsēsties Gangas krastā, gavēt līdz nāvei un uzticēt sevi Kunga Krišnas,
vienīgā atbrīves devēja, lotospēdām. Atbrīvojies no visu veidu
sabiedrības un pieķeršanās, viņš uzņēmās gudrā zvērestus.

SKAIDROJUMS

Gangas ūdeņi svētī visas trīs pasaules, arī dievus
un padievus, jo Ganga izplūst no Dieva Personības Višnu lotospēdām.
Kungs Krišna ir višnu-tatvas avots, tādēļ Viņa lotospēdu patvērums var
atbrīvot no visiem grēkiem, arī no apvainojuma, ko valdnieks bija
izdarījis pret brāhmanu. Tāpēc Mahārādža Parīkšits nolēma meditēt uz
Kunga Šrī Krišnas lotospēdām, jo Šrī Krišna ir Mukunda, visu veidu atbrīves
devējs. Ja cilvēks atrodas Gangas vai Jamunas krastā, viņam ir
iespēja pastāvīgi atcerēties Dievu Kungu. Mahārādža Parīkšits atbrīvojās no
visu veidu materiālās sabiedrības un meditēja uz Kunga Krišnas
lotospēdām. Tāds ir ceļš uz atbrīvi. Pilnīgi atbrīvoties no materiālās
sabiedrības nozīmē izbeigt jebkādu grēkošanu, bet meditēt uz Dieva Kunga
lotospēdām nozīmē atbrīvoties no visu agrāko grēku sekām.
Materiālā pasaule ir izveidota tā, ka cilvēkam gribot negribot nākas grēkot,
un vislabākais piemērs ir pats Mahārādža Parīkšits, kuru visi atzina par
bezgrēcīgu un dievbijīgu valdnieku. Tomēr arī viņš izdarīja
apvainojumu, lai gan nemaz to nevēlējās. Mahārādža Parīkšits tika nolādēts,
taču, tā kā viņš bija dižens Dieva Kunga bhakta, arī šī neveiksme kļuva
par svētību. Svarīgi ir neizdarīt dzīvē tīšus grēkus un pastāvīgi bez
novirzīšanās atcerēties Dieva Kunga lotospēdas. Bhaktam jādzīvo ar
šādu attieksmi, un tikai tad Dievs Kungs palīdzēs viņam pastāvīgi iet uz
priekšu pa atbrīves ceļu un sasniegt Kunga lotospēdas. Pat ja bhakta,
kas uzticējis sevi Kungam, nejauši grēko, Kungs viņu vienmēr izglābj,
un tas apstiprināts visos rakstos.

sva-pāda-mūlam bhadžatah prijasja
    tjaktānj abhāvasja harih parēšah
vikarma jač čotpatitam kathančid
    dhunoti sarvam hridi sannivištah

(Bhāg.11.5.42.)

8. PANTS

tatropadžagmur bhuvanam punānā
    mahānubhāvā munajah sa-šišjāh
prājēna tīrthābhigamāpadēšaih
    svajam hi tīrthāni punanti santah

tatra — tur; upadžagmuh — ieradās; bhuvanam — Visuma; punānāh — tie,
kas var svētīt; mahā-anubhāvāh — diženie prāti; munajah — domātāji;
sa-šišjāh — kopā ar mācekļiem; prājēna — gandrīz;
tīrtha — svētceļojumu vieta; abhigama — ceļojuma; apadēšaih — it kā; svajam — paši;
hi — noteikti; tīrthāni — visas svētceļojumu vietas; punanti — svētī;
santah — svētie.

TULKOJUMS

Aizbildinoties ar svētceļojumu, tur ieradās visi diženākie prāti,
domātāji kopā ar mācekļiem un gudrie, kuri ar savu klātbūtni varēja svētīt
svētceļojumu vietas.

SKAIDROJUMS

Vēsts par to, ka Mahārādža Parīkšits apsēdies Gangas
krastā, izplatījās pa visu Visumu un diženie gudrie, saprotot šī
gadījuma svarīgumu, devās uz turieni, aizbildinoties ar svētceļojumu.
Patiesībā viņi nāca satikt Mahārādžu Parīkšitu, nevis nomazgāties
svētceļojumu vietā, jo paši spēja svētīt svētceļojumu vietas. Parastie ļaudis dodas
uz svētceļojumu vietām, lai šķīstītos no grēkiem. Tādā veidā
svētceļojumu vietas piepildās ar ļaužu grēkiem. Bet, kad uz šīm grēku
pilnajām vietām atnāk svētie, viņi ar savu klātbūtni tās attīra. Tāpēc gudrie,
kas atnāca satikt Mahārādžu Parīkšitu, īpaši nedomāja par šķīstīšanos,
kā to dara parastie ļaudis, bet, aizbildinoties ar to, ka vēlas
nomazgāties svētajās vietās, ieradās tikties ar Mahārādžu Parīkšitu. Gudrie
paredzēja, ka Šukadēva Gosvāmī teiks Šrīmad Bhāgavatamu, un viņi
gribēja izmantot iespēju piedalīties šajā diženajā notikumā.

9.–10. PANTS

atrir vasišthaš čjavanah šaradvān
    arištanēmir bhrigur angirāš ča
parāšaro gādhi-suto ‘tha rāma
    utathja indrapramadēdhmavāhau
 
mēdhātithir dēvala ārštišēno
    bhāradvādžo gautamah pippalādah
maitrēja aurvah kavašah kumbhajonir
    dvaipājano bhagavān nāradaš ča

no atri līdz nārada — dažādu svētu personību vārdi. Šīs personības
ieradās no dažādām Visuma daļām.

TULKOJUMS

Tur no dažādām Visuma daļām ieradās tādi diženi gudrie kā Atri,
Čjavana, Šaradvāns, Arištanēmi, Bhrigu, Vasištha, Parāšara, Višvāmitra,
Angira, Parašurāma, Utathja, Indrapramada, Idhmavāhu, Medhātithi,
Dēvala, Ārštišēna, Bhāradvāja, Gautama, Pippalāda, Maitrēja,
Aurva, Kavaša, Kumbhajoni, Dvaipājana un dižā personība Nārada.

SKAIDROJUMS

Čjavana ir dižens gudrais un viens no Bhrigu Muni dēliem. Čjavana piedzima pirms laika, kad viņa māte tika nolaupīta. Čjavanam bija pieci brāļi.
Bhrigu piedzima, kad Brahmādžī Varunas labad rīkoja lielu ziedošanu. Tā Maharši Bhrigu radās no ziedošanas uguns. Viņš bija dižens gudrais, un Bhrigu dārgo sievu sauca par Pulomu. Bhrigu tāpat kā Durvāsa, Nārada un citi spēja ceļot izplatījumā, un viņš mēdza apceļot visas Visuma planētas. Pirms Kurukšētras kaujas Bhrigu centās novērst karu. Bhrigu tika mācījis Bhāradvājam Muni astronomisko ķermeņu kustību, kā arī uzrakstījis diženo Bhrigu-samhitu, astroloģisko aprēķinu grāmatu. Bhrigu izskaidroja, kā no ētera rodas gaiss, uguns, ūdens un zeme. Vēl viņš izskaidroja, kā gaiss darbojas vēderā un kā tas vada iekšējo orgānu darbību. Bhrigu ir dižens filozofs, un viņš loģiski pierādīja to, ka dzīvā būtne ir mūžīga (Mahābhārata). Bhrigu ir arī dižens antropologs, un viņš jau ļoti sen ir izskaidrojis evolūcijas teoriju. Vēl šis gudrais lika zinātniskus pamatus sabiedrības sadalījumam četrās daļās un kārtās, varnāšramas iekārtai. Bhrigu padarīja kšatriju valdnieku Vītahavju par brāhmanu.
Vasištha: Skat. Šrīmad Bhāgavatamu 1.9.6.
Parāšara ir Vasišthas Muni mazdēls un Vjāsadēvas tēvs. Viņa tēvu sauca par Maharši Šakti, bet māti — par Adrišjatī. Viņš nonāca mātes klēpī tad, kad tai bija tikai divpadsmit gadu. Būdams mātes klēpī, viņš iemācījās Vēdas. Parāšaras tēvu nogalināja dēmons Kalmāšapāda, un Parāšara, par to atmaksājot, gribēja iznīcināt visu pasauli. Taču vectēvs Vasištha viņu no tā atturēja. Tad Parāšara sarīkoja rākšasu nogalināšanas jagju, bet viņu atturēja Maharši Pulastja. Parāšaram iepatikās Satjavatī, un viņš laida pasaulē Vjāsadēvu. Vēlāk Satjavatī kļuva par Mahārādžas Šāntanu sievu. Ar Parāšaras svētību Satjavatī ieguva brīnišķīgu smaržu, ko varēja sajust jūdzēm tālu. Parāšara bija klāt arī Bhīšmas aiziešanas laikā. Parāšara bija Mahārādžas Džanakas garīgais skolotājs un dižens Kunga Šivas bhakta. Viņš ir sarakstījis daudzas Vēdu grāmatas un socioloģiskos norādījumus.
Gādhi-suta jeb Višvāmitra ir dižens un ļoti askētisks gudrais, apveltīts ar mistiskajiem spēkiem. Višvāmitru sauc par Gādhi-sutu tāpēc, ka viņa tēvs bija Gādhi, varens Kanjākubdžas provinces valdnieks (šī province ir daļa no Utara Pradēšas). Lai gan Višvāmitra pēc izcelšanās bija kšatrijs, viņš ar augstiem garīgiem sasniegumiem tajā pašā ķermenī kļuva par brāhmanu. Būdams kšatriju valdnieks, Višvāmitra sastrīdējās ar Vasišthu Muni un kopā ar Magangu Muni sarīkoja lielu ziedošanu. Tādā veidā viņš varēja uzvarēt simts Vasišthas dēlus. Višvāmitra kļuva par diženu jogu, tomēr viņam neizdevās savaldīt jutekļus un gudrais bija spiests kļūt par Šakuntalas tēvu. Višvāmitras meita bija visskaistākā valdniece pasaules vēsturē. Reiz, kad Višvāmitra vēl bija kšatrijs un valdnieks, viņš apciemoja Vasišthas Muni vientuļnieka mītni, kur Vasištha viņu karaliski uzņēma. Višvāmitra gribēja, lai Vasištha atdod viņam savu govi Nandinī, bet Muni atteicās to darīt. Višvāmitra govi nozaga un tādā veidā saķildojās ar gudro. Vasištha ar savu garīgo spēku sakāva Višvāmitru, un tādēļ valdnieks nolēma kļūt par brāhmanu. Lai to panāktu, viņš Kaušikas krastā uzņēmās smagas askēzes. Viņš arī bija viens no tiem, kas centās apturēt Kurukšētras karu.
Angira ir viens no Brahmas prāta dēliem, un viņš ir Brihaspati tēvs. Brihaspati savukārt ir diženais un izglītotais padievu priesteris uz debesu planētām. Angira piedzima no Brahmādžī sēklas, kas tika ielikta pelnos. Utathja un Samvarta ir Angiras dēli. Ir teikts, ka Angira joprojām nodarbojas ar askēzēm un daudzina Dieva Kunga svēto vārdu vietā, ko sauc par Alokānandu.
Parašurāma: Skat. Šrīmad Bhāgavatamu 1.9.6.
Utathja ir viens no trijiem Maharši Angiras dēliem. Viņš bija Mahārādžas Mandhātas garīgais skolotājs. Utathja apprecējās ar Bhadru — Somas (Mēness) meitu. Varuna Bhadru nolaupīja, un Utathja, atmaksājot ūdens dievam, izdzēra visus pasaules ūdeņus.
Mēdhātithi ir ļoti vecs senatnes gudrais. Medhātithi ir debesu valdnieka Indradevas galma loceklis. Viņa dēls bija Kanva Muni, kurš mežā uzaudzināja Šakuntalu. Madhātithi nonāca uz debesu planētām, stingri sekojot vānaprasthas dzīves principiem (vānaprastha ir aiziešana no darba dzīves).
Dēvala ir liela autoritāte tāpat kā Nārada Muni un Vjāsadēva. Ardžuna piemin viņu Bhagavad-gītā kopā ar citām autoritātēm, atzīstot Kungu Krišnu par Dieva Augstāko Personību. Dēvala tikās ar Mahārādžu Judhišthiru pēc Kurukšētras kaujas. Viņš bija Pāndavu ģimenes priestera Dhaumjas vecākais brālis. Dēvala tāpat kā kšatriji atļāva savai meitai izvēlēties vīru svajamvaras ceremonijā, uz kuru bija uzaicināti visi neprecētie riši dēli. Dažas autoritātes norāda, ka šis Dēvala nav Asita Dēvala.
Bhāradvādža: Skat. Šrīmad Bhāgavatamu 1.9.6.
Gautama ir viens no septiņiem diženajiem Visuma gudrajiem. Šaradvāns Gautama bija viens no viņa dēliem. Cilvēki, kas mūsdienās pieder Gautama-gotrai (dinastijai) ir vai nu viņa ģimenes pēcteči vai mācekļu pēctecības locekļi. Brāhmani, kas sauc sevi par piederīgiem Gautama-gotrai, parasti ir ģimenes pēcteči, bet kšatriji un vaišjas ir viņa mācekļu pēctecības locekļi. Gautama bija slavenās Ahaljas vīrs. Ahalja pārvērtās par akmeni, kad viņai uzmācās debesu valdnieks Indradeva. Kungs Rāmačandra Ahalju atpestīja. Gautamas mazdēls bija Kripāčārja, viens no Kurukšētras kaujas varoņiem.
Maitrēja ir dižens senatnes riši. Viņš bija Viduras garīgais skolotājs un liela autoritāte reliģijā. Maitrēja ieteica Dhritarāštram uzturēt labas attiecības ar Pāndaviem. Durjodhana tam nepiekrita, un Maitrēja viņu nolādēja. Maitrēja tikās ar Vjāsadēvu un runāja ar viņu par reliģiskiem jautājumiem.

11. PANTS

anjē ča dēvarši-brahmarši-varjā
    rādžarši-varjā arunādajaš ča
nānāršēja-pravarān samētān
    abhjarčja rādžā širasā vavandē

anjē — daudzi citi; ča — arī; dēvarši — svēti; brahmarši — svēti
brāhmani; varjāh — augstākie; rādžarši-varjāh — augstākie svētie valdnieki;
aruna-ādajah — īpašas kārtas rādžarši; ča — un; nānā — daudzi citi;
āršēja-pravarān — galvenie no gudro dinastijām; samētān — sanākuši kopā;
abhjarčja — godinot; rādžā — valdnieks; širasā — nolieca galvu pie
zemes; vavandē — sveica.

TULKOJUMS

Tur bija arī daudzi citi svētie padievi un valdnieki, kā arī īpaša
karaliska kārta arunādāji [īpaša rādžarši kārta] no dažādām gudro dinastijām.
Viņi visi sapulcējās, lai tiktos ar imperatoru [Parīkšitu], un valdnieks,
viņus sveicinot, nolieca galvu pie zemes.

SKAIDROJUMS

Galvas noliekšana pie zemes, parādot cieņu
augstākajiem, ir ļoti laba uzvedība, kas liek cienījamajam viesim būt līdz sirds
dziļumam pateicīgam. Ar šo paņēmienu var saņemt piedošanu pat
vislielākais apvainotājs, un, lai gan Mahārādžu Parīkšitu godāja visi riši un
valdnieki, viņš tos sveica šajā pazemīgajā veidā, lai atbrīvotos no
jebkādiem apvainojumiem. Šo pazemīgo paņēmienu mūža beigās
izmanto jebkurš saprātīgs cilvēks, lai pirms nāves saņemtu piedošanu. Tādā
veidā Mahārādža Parīkšits lūdza, lai mājupceļā pie Dieva visi viņam
vēlētu labu.

12. PANTS

sukhopavištēšv atha tēšu bhūjah
    krita-pranāmah sva-čikīršitam jat
vigjāpajām āsa vivikta-čētā
    upasthito ‘grē ‘bhigrihīta-pānih

sukha — priecīgi; upavištēšu — apsēdušies; atha — tad; tēšu — tiem
(viesiem); bhūjah — atkal; krita-pranāmah — paklanījies; sva — savu;
čikīršitam — lēmumu gavēt; jat — kas; vigjāpajām āsa — pavēstīja;
vivikta-čētāh — kura prāts nav pieķēries pasaulīgām lietām;
upasthitah — atrodoties; agrē — viņu priekšā; abhigrihīta-pānih — pazemīgi saliktām
rokām.

TULKOJUMS

Tad visi riši un pārējie ērti apsēdās, un valdnieks, pazemīgi stāvot viņu
priekšā saliktām rokām, pateica, ka nolēmis gavēt līdz nāvei.

SKAIDROJUMS

Lai gan valdnieks jau bija nolēmis gavēt līdz nāvei,
Gangas krastā viņš šo lēmumu pazemīgi pavēstīja diženajām
autoritātēm, lai uzzinātu viņu viedokli. Jebkuru lēmumu, lai cik tas būtu
svarīgs, jāapstiprina autoritātei. Tad viss norit nevainojami. Jāatzīmē, ka
monarhi, kas tajā laikā valdīja pār zemi, nebija bezatbildīgi
diktatori. Viņi saskaņā ar Vēdu norādījumiem rūpīgi pildīja svēto un gudro
autoritatīvos lēmumus. Mahārādža Parīkšits bija nevainojams valdnieks
un sekoja šim principam, apspriežoties ar autoritātēm līdz pašām
mūža beigām.

13. PANTS

rādžovāča

aho vajam dhanjatamā nripānām
    mahattamānugrahanīja-šīlāh
rāgjām kulam brāhmana-pāda-šaučād
    dūrād visrištam bata garhja-karma

rādžā uvāča — laimīgais valdnieks sacīja; aho — ak; vajam — mēs;
dhanja-tamāh — vispateicīgākais; nripānām — no visiem valdniekiem;
mahat-tama — no diženām dvēselēm; anugrahanīja-šīlāh — mācīts saņemt
svētību; rāgjām — karaliskās; kulam — kārtas;
brāhmana-pādabrāhmanu pēdas; šaučāt — atkritumi pēc tīrīšanas; dūrāt — tālu;
visrištam — vienmēr atstāti; bata — dēļ; garhja — nosodāmas; karma — darbības.

TULKOJUMS

Laimīgais valdnieks sacīja: Es patiešām esmu ļoti pateicīgs, jo no
visiem valdniekiem, kas mācījušies saņemt svētību no diženām
dvēselēm, man ir paveicies visvairāk. Parasti jūs [gudrie] uzskatāt
valdnieku kārtu par atkritumiem, kas jāaizmet labi tālu.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar reliģijas principiem izkārnījumi, urīns, notekūdeņi utt. jāatstāj pēc iespējas tālu no dzīves vietas. Vannas istabas un tualetes dzīvokļos mūsdienās varbūt ir ļoti pierastas ērtības, taču ir norādījums, ka tām jāatrodas zināmā attālumā no dzīvojamajām telpām. Pantā šis piemērs lietots attiecībā uz valdnieku kārtu un tiem, kas iet mājup pie Dieva. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu norādīja, ka tiem, kas vēlas atgriezties pie Dieva, tuva saskarsme ar naudas cilvēkiem vai karaliskās kārtas cilvēkiem ir ļaunāka par pašnāvību. Citiem vārdiem sakot, pārpasaulnieki parasti nebiedrojas ar tiem, kurus apbūris Dieva pasaules ārējais skaistums. Pārpasaulnieki ar augstām zināšanām un garīgu apjēgu saprot, ka šī skaistā materiālā pasaule ir tikai realitātes, Dieva valstības, ēna. Tāpēc viņus īpaši nesaista karaliskas bagātības vai kaut kas tamlīdzīgs. Taču gadījumā ar Mahārādžu Parīkšitu bija citādi. Ārēji likās, ka valdnieku ir nolādējis uz nāvi nepieredzējis brāhmanu zēns, bet patiesībā viņu pie sevis aicināja Kungs. Citi pārpasaulnieki, diženie gudrie un mistiķi, kas bija sapulcējušies tāpēc, ka Mahārādža Parīkšits gavēja līdz nāvei, ļoti vēlējās tikties ar Mahārādžu, jo viņš gatavojās atgriezties pie Dieva. Mahārādža Parīkšits arī saprata, ka šie diženie gudrie bija ļoti labi pret viņa senčiem Pāndaviem, kuri garīgi kalpoja Kungam. Tāpēc Mahārādža Parīkšits bija ļoti pateicīgs gudrajiem, jo tie mūža beigās bija kopā ar viņu, un valdnieks saprata, ka patiesībā tas ir viņa diženo priekšteču vectēvu nopelns. Tāpēc Mahārādža Parīkšits lepojās, ka cēlies no tik diženu bhaktu ģimenes. Šāds Dieva Kunga bhaktas lepnums nekādā ziņā nav salīdzināms ar tukšu iedomību par materiālajām bagātībām. Bhaktas lepnums balstās uz realitāti, turpretī materiālā labklājība ir tukšs māns.

14. PANTS

tasjaiva mē ‘ghasja parāvarēšo
    vjāsakta-čittasja grihēšv abhīkšnam
nirvēda-mūlo dvidža-šāpa-rūpo
    jatra prasakto bhajam āšu dhattē

tasja — viņa; ēva — noteikti; — mans; aghasja — grēcīgā;
parā — pārpasaulīgā; avara — pasaulīgā; īšah — valdnieks, Visaugstais Kungs;
vjāsakta — pārāk pieķēries; čittasja — prāta; grihēšu — ģimenes;
abhīkšnam — vienmēr; nirvēda-mūlah — atsacīšanās avots; dvidža-šāpabrāhmana
lāsts; rūpah — veidā; jatra — uz ko; prasaktah — kas ir pieķēries;
bhajam — bailes; āšu — ļoti drīz; dhattē — notiek.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība, pārpasaulīgās un laicīgās pasaules
valdnieks, visžēlīgi ir panācis mani brāhmana lāsta veidā. Es biju pārlieku
pieķēries ģimenes dzīvei, un Kungs šādā izskatā atnāca pie manis
tāpēc, lai es aiz bailēm atsacītos no pasaulīgā.

SKAIDROJUMS

Lai gan Mahārādža Parīkšits bija dzimis diženu
bhaktu Pāndavu ģimenē un mācīts pārpasaulīgi pieķerties Dieva Kunga
sabiedrībai, viņš redzēja, ka laicīgās ģimenes dzīves vilinājums ir tik
stiprs, ka tā pārvarēšanai vajadzīga Kunga palīdzība. Kungs šādā tiešā
veidā palīdz tikai īpašiem bhaktām. Mahārādžu Parīkšitu par to
pārliecināja Visuma lielāko pārpasaulnieku ierašanās. Dievs Kungs ir kopā
ar saviem bhaktām, tāpēc diženu svēto klātbūtne norāda, ka atnācis ir
arī Kungs. Diženo riši ierašanos valdnieks uzņēma kā Visaugstā Kunga
labvēlības zīmi.

15. PANTS

tam mopajātam pratijantu viprā
    gangā ča dēvī dhrita-čittam īšē
dvidžopasrištah kuhakas takšako vā
    dašatv alam gājata višnu-gāthāh

tam — tādēļ; — mani; upajātam — pieņēmušu patvērumu;
pratijantu — pieņemiet mani; viprāh — ak, brāhmani; gangā — ak, māte Ganga;
ča — arī; dēvī — tieša Dieva Kunga pārstāve; dhrita — iekšā;
čittam — sirdī; īšē — Kunga; dvidža-upasrištahbrāhmana radīts; kuhakah — kaut
kas maģisks; takšakah — čūskasputns; — vai; dašatu — lai iekož;
alam — nekavējoties; gājata — lūdzu, turpiniet dziedāt;
višnu-gāthāh — stāstījumu par Višnu darbiem.

TULKOJUMS

Ak, brāhmani! Es pilnīgi uzticu sevi Kungam, tāpēc pieņemiet mani!
Lai mani pieņem arī māte Ganga, kas pārstāv Dievu Kungu, jo es sirdī
glabāju Kunga lotospēdas! Lai čūskasputns vai jebkāda cita
brāhmana radītā burvība mani tūlīt sakož! Es vēlos tikai to, lai jūs turpinātu
apdziedāt Kunga Višnu darbus.

SKAIDROJUMS

Tas, kurš pilnīgi uzticējis sevi Visaugstā Kunga
lotospēdām, vairs nebaidās no nāves. Diženie Dieva Kunga bhaktas
Gangas krastā bija radījuši garīgu gaisotni, un Mahārādža Parīkšits bija
pilnīgi pieņēmis Kunga lotospēdas. Ar to pilnīgi pietika, lai valdnieks
varētu atgriezties pie Dieva. Tāpēc viņš nemaz vairs nebaidījās no
nāves.

16. PANTS

punaš ča bhūjād bhagavatj anantē
    ratih prasangaš ča tad-āšrajēšu
mahatsu jām jām upajāmi srištim
    maitrj astu sarvatra namo dvidžēbhjah

punah — atkal; ča — un; bhūjāt — lai ir; bhagavati — Kungam Šrī
Krišnam; anantē — kuram ir bezgalīgas spējas; ratih — piesaistošs;
prasangah — sabiedrība; ča — arī; tat — Viņa; āšrajēšu — ar tiem, kas ir
Viņa bhaktas; mahatsu — materiālajā pasaulē; jām jām — visur kur;
upajāmi — es varu; srištim — piedzimt; maitrī — draudzīgas attiecības;
astu — lai ir; sarvatra — visur; namah — es noliecos; dvidžēbhjahbrāhmanu
priekšā.

TULKOJUMS

Es vēlreiz noliecos visu klātesošo brāhmanu priekšā. Ja man vēlreiz
nāksies piedzimt materiālajā pasaulē, tad, lūdzu, dot man pilnīgu
pieķeršanos bezgalīgajam Kungam Krišnam, iespēju būt kopā ar Viņa
bhaktām un draudzīgas attiecības ar visām dzīvajām būtnēm.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā Mahārādža Parīkšits paskaidro, ka Dieva
Kunga bhakta ir vienīgā pilnīgā dzīvā būtne. Kunga bhakta nevienu
neuzskata par savu ienaidnieku, lai gan daudzi varbūt izturas pret
viņu naidīgi. Kunga bhaktam nepatīk nebhaktu sabiedrība, lai gan viņš
uz tiem netur ļaunu prātu. Bhakta vēlas būt kopā ar citiem Kunga
bhaktām. Tas ir dabiski, jo līdzīgs saietas ar līdzīgu. Bet vissvarīgākais
bhaktam ir pieķeršanās Kungam Šrī Krišnam, visu dzīvo būtņu tēvam.
Kā labs tēva dēls draudzīgi izturas pret visiem saviem brāļiem, tā arī
Dieva Kunga bhakta, būdams labs dēls visaugstajam tēvam Kungam
Krišnam, redz visu pārējo dzīvo būtņu saistību ar augstāko tēvu.
Bezkaunīgos tēva dēlus viņš cenšas padarīt saprātīgākus, lai tie atzītu
Dievu par savu augstāko tēvu. Mahārādža Parīkšits noteikti devās atpakaļ
pie Dieva, taču, ja viņš to arī nedarītu, valdnieks vēlētos dzīvot
vispilnīgākajā veidā, kāds vien iespējams materiālajā pasaulē. Tīrs
bhakta nevēlas būt kopā ar tik diženām personībām kā Brahma, viņam
labāk patīk atrasties kādas niecīgas būtnes sabiedrībā, ja vien šī būtne ir
Kunga bhakta.

17. PANTS

iti sma rādžādhjavasāja-juktah
    prāčīna-mūlēšu kušēšu dhīrah
udan-mukho dakšina-kūla āstē
    samudra-patnjāh sva-suta-njasta-bhārah

iti — tā; sma — kā pagātnē; rādžā — valdnieks;
adhjavasāja — neatlaidība; juktah — nodarbināts; prāčīna — austrumu; mūlēšu — ar saknēm;
kušēšu — uz kušas zāles sēdekļa; dhīrah — savaldījis sevi;
udan-mukhah — ar seju uz ziemeļiem; dakšina — dienvidu; kūlē — krastā;
āstē — atrodoties; samudra — jūra; patnjāh — sievas (Gangas); sva — savam;
suta — dēlam; njasta — nodevis; bhārah — atbildību par valsts vadīšanu.

TULKOJUMS

Ar pilnīgu pašsavaldīšanos Mahārādža Parīkšits apsēdās uz salmu
sēdekļa. Zāles saknes bija uz austrumiem, viņš pats sēdēja Gangas dienvidu
krastā un skatījās uz ziemeļiem. Rūpes par valsti viņš bija uzticējis
savam dēlam.

SKAIDROJUMS

Ganga ir izdaudzināta par okeāna sievu. Sēdeklis
no kušas zāles tiek uzskatīts par svētu, ja šī zāle no zemes ir izrauta ar
visām saknēm. Tiek uzskatīts, ka zāli ir svētīgi novietot ar saknēm uz
austrumiem. Lai sasniegtu garīgus panākumus, svētīgi ir arī skatīties uz
ziemeļiem. Atstādams mājas, Mahārādža Parīkšits rūpes par valsts
vadību uzticēja dēlam. Tā viņš bija radījis vislabākos iespējamos apstākļus.

18. PANTS

ēvam ča tasmin nara-dēva-dēvē
    prājopavištē divi dēva-sanghāh
prašasja bhūmau vjakiran prasūnair
    mudā muhur dundubhajaš ča nēduh

ēvam — tā; ča — un; tasmin — tajā; nara-dēva-dēvē — uz valdnieka;
prāja-upavištē — kas gavēja līdz nāvei; divi — debesīs; dēva — padievi;
sanghāh — visi; prašasja — slavinot darbību; bhūmau — pār zemi;
vjakiran — kaisīja; prasūnaih — ziedus; mudā — priekā; muhuh — nepārtraukti;
dundubhajah — debešķīgas bungas; ča — arī; nēduh — sistas.

TULKOJUMS

Tā valdnieks, Mahārādža Parīkšits, apsēdās, lai gavētu līdz nāvei.
Slavinot viņa rīcību, visi augstāko planētu padievi atkal un atkal kaisīja no
debesīm ziedus un sita debešķīgas bungas.

SKAIDROJUMS

Starpplanētu sakari pastāvēja pat Mahārādžas
Parīkšita laikos, un vēstis par to, ka valdnieks gavē līdz nāvei, lai sasniegtu
atbrīvi, nonāca līdz augstākajām debesu planētām, kur mīt saprātīgie
padievi. Padievi dzīvo daudz greznāk nekā cilvēki, bet viņi visi
pakļaujas Visaugstā Kunga gribai. Uz debesu planētām nav neviena ateista
vai neticīgā. Tāpēc padievi vienmēr slavina jebkuru bhaktu, kas ir uz
zemes, un Mahārādža Parīkšits viņus tik ļoti iepriecināja, ka tie
godināja valdnieku, kaisot pār zemi ziedus un sitot debešķīgas bungas.
Padievi priecājas, ja kāds atgriežas pie Dieva. Prieks par bhaktām ir tik
liels, ka tie ar saviem adhidaivas spēkiem visādā ziņā palīdz bhaktam.
Un Kungs savukārt priecājas par šādu padievu darbību. Tā starp
Dievu Kungu, padieviem un bhaktām, kuri atrodas uz zemes, pastāv
neredzama, bet pilnīga sadarbība.

19. PANTS

maharšajo vai samupāgatā jē
    prašasja sādhv itj anumodamānāh
ūčuh pradžānugraha-šīla-sārā
    jad uttama-šloka-gunābhirūpam

maharšajah — diženie gudrie; vai — protams;
samupāgatāh — sapulcējušies tur; — kas; prašasja — slavējot; sādhu — labi; iti — tā;
anumodamānāh — apstiprinot; ūčuh — sacīja; pradžā-anugraha — darot labu
dzīvajai būtnei; šīla-sārāh — pēc īpašībām vareni; jat — jo;
uttama-šloka — tas, kuru slavē izmeklētā dzejā; guna-abhirūpam — tikpat skaistas kā
dievišķās īpašības.

TULKOJUMS

Arī visi sanākušie diženie gudrie slavēja Mahārādžas Parīkšita lēmumu
un apstiprinoši teica: «Ļoti labi!» Gudrie gluži dabiski tiecas darīt labu
parastajiem ļaudīm, jo ir apveltīti ar Visaugstā Kunga īpašību dotajām
spējām. Tāpēc viņi ļoti priecājās par Mahārādžu Parīkšitu, Dieva
Kunga bhaktu, un uzrunāja to.

SKAIDROJUMS

Dzīvās būtnes dabiskais skaistums pieaug, kad tā
paceļas garīgās kalpošanas līmenī. Mahārādža Parīkšits bija ārkārtīgi
pieķēries Kungam Krišnam. To redzot, visi sanākušie gudrie ļoti priecājas
un atzinīgi teica: «Ļoti labi!» Šie gudrie pēc dabas tiecas darīt labu
parastajiem ļaudīm un, redzot tādu personību kā Mahārādža Parīkšits,
kurš pilnveidojas garīgajā kalpošanā, viņu priekam nav robežu, un tie
dod visas iespējamās svētības. Garīgā kalpošana Dievam Kungam ir
tik labvēlīga, ka visi padievi un gudrie, arī pats Kungs, ir priecīgi par
bhaktu, un tam viss ir labvēlīgs. Ja bhakta pilnveidojas, tad no viņa
ceļa tiek noslaucīts viss nelabvēlīgais. Satikt pirms nāves visus diženos
gudros Mahārādžam Parīkšitam notiekti bija liela svētība, un tādējādi tā
saucamais brāhmanu zēna lāsts nāca viņam tikai par labu.

20. PANTS

na vā idam rādžarši-varja čitram
    bhavatsu krišnam samanuvratēšu
jē ‘dhjāsanam rādža-kirīta-džuštam
    sadjo džahur bhagavat-pāršva-kāmāh

na — ne; — tā; idam — šis; rādžarši — svētais valdnieks;
varja — galvenais; čitram — pārsteidzoši; bhavatsu — jums; krišnam — Kungu Krišnu;
samanuvratēšu — kas ir stingrā pēctecībā; — kas;
adhjāsanam — sēžot tronī; rādža-kirīta — valdnieku kroņi; džuštam — izrotāts;
sadjah — tūlīt; džahuh — atstāji; bhagavat — Dieva Personības;
pāršva-kāmāh — vēloties iegūt sabiedrību.

TULKOJUMS

[Gudrie sacīja:] Ak, galvenais no visiem Pāndu dzimtas svētajiem
valdniekiem, kas ir stingri sekojuši Kungam Šrī Krišnam! Nav nekāds
brīnums, ka tu atstāji savu troni, ko greznoja daudzu valdnieku kroņi, lai
nonāktu mūžīgajā Dieva Personības sabiedrībā.

SKAIDROJUMS

Muļķa politiķi, kas darbojas vadošos posteņos, savus laicīgos posteņus uzskata par dzīves augstāko sasniegumu, tāpēc turas savos krēslos līdz pašām mūža beigām, nemaz nezinot, ka dzīves augstākais sasniegums ir nonākt Dieva Kunga sabiedrībā Viņa mūžīgajā mājvietā. Cilvēka dzīve domāta šī mērķa sasniegšanai. Dievs Kungs Bhagavad-gītā daudzas reizes ir norādījis, ka atgriešanās pie Dieva Viņa mūžīgajā mājvietā ir visaugstākais sasniegums. Prahlāda Mahārādža lūgšanā Kungam Nrisimham teica: «Ak, mans Kungs! Es ļoti baidos no materiālistiskā dzīves veida, bet mani nemaz nebiedē Tavs briesmīgais Nrisimhadēvas veidols. Materiālistisks dzīves veids ir kā dzirnakmens, kas mūs samaļ. Mēs esam iekrituši šajā briesmīgajā atvarā, un mūs svaida dzīves viļņi, tāpēc, mans Kungs, es lūdzu pie Tavām lotospēdām, lai tu vestu mani atpakaļ uz mūžīgo mājvietu un padarītu par vienu no saviem kalpiem. Tā ir visaugstākā atbrīve no šī materiālistiskā dzīves veida. Par materiālistisko dzīves veidu man ir ļoti rūgtas atmiņas. Lai kādā dzīvības veidā, savas darbības spiests, es arī biju piedzimis, mani ļoti sāpināja divas lietas: šķiršanās no mana iemīļotā un sastapšanās ar nevēlamo. Tomēr zāles, kuras es lietoju, bija bīstamākas par pašu slimību. Tā es mūžu pēc mūža klejoju šurp un turp, un tāpēc es lūdzu patvērumu pie Tavām lotospēdām.»
Valdnieki Pāndavi, kas bija augstāki par daudziem pasaules svētajiem, zināja, cik rūgtus augļus nes materiālistisks dzīves veids. Pāndavus nekad nevaldzināja impērijas troņa mirdzums, un viņi vienmēr ilgojās, lai Kungs tos aicinātu pie sevis savā mūžīgajā sabiedrībā. Mahārādža Parīkšits bija sava vectēva Mahārādžas Judhišthiras cienīgs mazdēls. Mahārādža Judhišthira atdeva impērijas troni savam mazdēlam Mahārādžam Parīkšitam, un valdnieks Parīkšits nodeva troni tālāk savam dēlam Džanamēdžajam. Tā rīkojās visi dinastijas valdnieki, jo viņi stingri sekoja Kungam Krišnam. Dieva Kunga bhaktas nekad nesaista materiālistiskās dzīves spožums, un viņi vienādi raugās uz visu, nepieķeroties neīstā un maldīgā materiālistikā dzīves veida priekšmetiem.

21. PANTS

sarvē vajam tāvad ihāsmahē ‘tha
    kalēvaram jāvad asau vihāja
lokam param viradžaskam višokam
    jāsjatj ajam bhāgavata-pradhānah

sarvē — visi; vajam — mēs; tāvat — tikmēr; iha — šajā vietā;
āsmahē — uzturēsimies; atha — turpmāk; kalēvaram — ķermeni; jāvat — tikmēr;
asau — valdnieks; vihāja — atmetot; lokam — planētu;
param — augstāko; viradžaskam — pilnīgi brīvs no laicīgajiem sārņiem;
višokam — pilnīgi brīvs no visām bēdām; jāsjati — atgriežas; ajam — šis;
bhāgavata — bhakta; pradhānah — augstākais.

TULKOJUMS

Mēs visi paliksim šeit, kamēr diženākais no Dieva Kunga bhaktām
Mahārādža Parīkšits atgriezīsies uz augstāko planētu, kur nav nekādu
pasaulīgo sārņu un nožēlas.

SKAIDROJUMS

Ārpus ierobežotās materiālās pasaules, kas tiek
salīdzināta ar mākoni debesīs, atrodas paravjoma jeb garīgās debesis, kas
ir pilnas ar Vaikunthas planētām. Arī šīm Vaikunthas planētām ir
dažādi nosaukumi: Purušotamaloka, Ačjutaloka, Trivikramaloka,
Hrišīkēšaloka, Kēšavaloka, Anirudhaloka, Mādhavaloka, Pradjumnaloka,
Sankaršanaloka, Šrīdharaloka, Vāsudēvaloka, Ajodhjāloka,
Dvārakaloka un miljoniem citu garīgo loku, pār kurām valda Dieva
Personība; tur visas dzīvās būtnes ir atbrīvotas personības ar garīgiem
ķermeņiem gluži kā Dievam Kungam. Tur nav materiālu sārņu, viss ir garīgs,
un tāpēc ne par ko nav jābēdājas. Šīs planētas ir pārpasaulīgas
svētlaimes pilnas, tur nav ne dzimšanas, ne nāves, ne vecuma, ne slimību.
Un starp visām minētajām Vaikunthalokām ir viena augstākā loka, ko
sauc par Goloka Vrindāvanu, uz kuras mājo Kungs Šrī Krišna un Viņa
īpašie pavadoņi. Mahārādžam Parīkšitam bija nolemts sasniegt tieši šo
loku, un sanākušie diženie riši spēja to paredzēt. Viņi savā starpā
runāja par augstā valdnieka diženo aiziešanu un vēlējās viņu redzēt līdz
pat pēdējam mirklim, jo zināja, ka vairs nebūs iespējas skatīt tik
diženu Dieva Kunga bhaktu. Kad dižens Dieva Kunga bhakta aiziet no šīs
pasaules, tad nav par ko bēdāties, jo viņš nonāk Dieva valstībā. Taču
ļoti bēdīgi ir tas, ka tik diženi bhaktas atstāj mūs un par to tiešām ir
jāskumst. Skatīt Dievu Kungu ar šīm acīm ir ļoti grūti, un tas pats
attiecas arī uz diženiem bhaktām. Tāpēc izcilie riši pilnīgi pareizi nolēma,
ka viņi paliks kopā ar Mahārādžu Parīkšitu līdz pašām beigām.

22. PANTS

āšrutja tad riši-gana-vačah parīkšit
    samam madhu-čjud guru čāvjalīkam
ābhāšatainān abhinandja juktān
    šušrūšamānaš čaritāni višnoh

āšrutja — dzirdējis; tat — to; riši-gana — sanākušos gudros;
vačah — runājot; parīkšit — Mahārādža Parīkšits; samam — vienādi;
madhu-čjut — patīkami klausīties; guru — nopietni; ča — arī; avjalīkam — pilnīgi
patiesi; ābhāšata — teica; ēnān — tie visi; abhinandja — sveica;
juktān — pareizi pasniegts; šušrūšamānah — vēloties dzirdēt; čaritāni — darbības;
višnoh — Dieva Personības.

TULKOJUMS

Visi diženo gudro teiktie vārdi bija ļoti patīkami, dziļas jēgas pilni,
pareizi pasniegti un nevainojami patiesi. Tos uzklausījis, Mahārādža
Parīkšits vēlējās dzirdēt stāstus par gudro slavinātā Kunga Šrī Krišnas,
Dieva Personības, darbiem.

23. PANTS

samāgatāh sarvata ēva sarvē
    vēdā jathā mūrti-dharās tri-prišthē
nēhātha nāmutra ča kaščanārtha
    ritē parānugraham ātma-šīlam

samāgatāh — sanākuši; sarvatah — no visām debesu pusēm;
ēva — noteikti; sarvē — jūs visi; vēdāh — augstākās zināšanas; jathā — kā;
mūrti-dharāh — personificētas; tri-prišthē — uz Brahmas planētas (kas atrodas
augstāk par trijām planētu sistēmām, tas ir, augstāko, vidējo un
zemāko pasauli); na — ne; iha — šai pasaulē; atha — pēc tam; na — ne;
amutra — citā pasaulē; ča — arī; kaščana — kaut ko citu; arthah — kas
saista; ritē — izņemot; para — citiem; anugraham — darīt labu;
ātma-šīlam — sava daba.

TULKOJUMS

Valdnieks sacīja: Ak, diženie gudrie! Jūs visžēlīgi esat atnākuši uz
šejieni no visām Visuma pusēm. Jūs esat gluži kā augstāko zināšanu
personifikācija, kas mīt augstāk par trijām pasaulēm [Satjalokā]. Tāpēc
jūs gluži dabiski vēlaties darīt labu citiem, tomēr jūs nesaista ne šī, ne
nākamā dzīve.

SKAIDROJUMS

Sešu veidu varenībām — bagātība, spēks, slava,
skaistums, zināšanas un atsacīšanās spēja — ir dažādas pazīmes, kas
sākotnēji attiecas uz Dieva Absolūto Personību. Dzīvajām būtnēm,
kuras ir neatņemamas Augstākās Būtnes daļiņas, šīs pazīmes nepiemīt
visā pilnībā. Tām šo īpašību nevar būt vairāk par septiņdesmit
astoņiem procentiem. Materiālajā pasaulē tās (līdz pat septiņdesmit
astoņiem procentiem no Kunga pazīmēm) ir materiālās enerģijas pārklātas,
tāpat kā sauli klāj mākoņi. Tāda saule ir daudz blāvāka nekā parasti,
un tāpat arī dzīvās būtnes sākotnējās pazīmes gandrīz pilnīgi izdziest.
Pastāv trīs planētu sistēmas, tas ir, zemākās, vidējās un augstākās.
Zemes cilvēki atrodas vidējo pasauļu sākumā, bet tādas būtnes kā
Brahma un viņa biedri dzīvo augstākajās pasaulēs, no kurām visaugstākā
ir Satjaloka. Šīs planētas iedzīvotāji ir pilnīgi izpratuši Vēdu gudrību,
tādēļ materiālās enerģijas mistiskais mākonis viņiem ir izklīdis. Tāpēc
šīs būtnes sauc par Vēdu personifikācijām. Šīs personības, kas pilnībā
apzinās gan pasaulīgo, gan pārpasaulīgo, netiecas ne pēc laicīgās
pasaules, ne pēc pārpasaulīgās valstības. Viņi ir bhaktas, kuriem nav
gandrīz nekādu vēlmju. Laicīgajā pasaulē viņiem nav pēc kā tiekties, bet
pārpasaulīgajā valstībā tie ir sevī pilni. Tad kāpēc viņi nonāk uz laicīgo
pasauli? Viņi atnāk uz dažādām planētām pēc Dieva gribas kā mesijas,
lai atpestītu kritušās dvēseles. Nonākuši uz zemi, tie dažādos apstākļos
un atšķirīgās klimatiskās joslās dara labu pasaules ļaudīm. Šādu
bhaktu vienīgais uzdevums šai pasaulē ir atgriezt pie Dieva kritušās
dvēseles, kas, materiālās enerģijas maldinātas, pūst materiālajā esamībā.

24. PANTS

tataš ča vah priččhjam imam vipriččhē
    višrabhja viprā iti kritjatājām
sarvātmanā mrijamānaiš ča kritjam
    šuddham ča tatrāmrišatābhijuktāh

tatah — tātad; ča — un; vah — jums; priččhjam — kas jājautā; imam — šis;
vipriččhē — jums lūdzu; višrabhja — uzticamie; viprāhbrāhmani;
iti — tā; kritjatājām — no visiem dažādajiem pienākumiem;
sarva-ātmanā — visu; mrijamānaih — īpaši tā, kurš drīz mirs; ča — un;
kritjam — apzinīgs; šuddham — pilnīgi pareizs; ča — un; tatra — tajā ziņā;
āmrišata — pilnīgi apdomājot; abhijuktāh — piemērotais.

TULKOJUMS

Ak, uzticamie brāhmani! Tagad es gribētu zināt, kāds ir mans tiešais
pienākums. Lūdzu, labi apdomājiet un pasakiet man, kāds ir katra
cilvēka tīrais pienākums jebkuros apstākļos, it īpaši, kas jādara tam, kas
stāv uz nāves sliekšņa.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā valdnieks gudrajiem uzdod divus
jautājumus. Pirmkārt, viņš jautā par katra cilvēka pienākumu jebkuros
apstākļos un, otrkārt, par to, kas jādara cilvēkam, kurš stāv uz nāves
sliekšņa. No abiem jautājumiem tas, kurš attiecas uz mirstošu cilvēku,
ir daudz svarīgāks, jo ikvienu sagaida nāve, vai nu ļoti drīz, vai arī pēc
simts gadiem. Mūža garums nav būtisks, bet ļoti svarīgs ir mirstoša
cilvēka pienākums. Kad ieradās Šukadēva Gosvāmī, Mahārādža Parīkšits
arī viņam uzdeva šos jautājumus, un visa Šrīmad Bhāgavatama, sākot
ar otro dziedājumu un beidzot ar pēdējo, divpadsmito, ir saistīta ar
šiem diviem jautājumiem. Galīgais secinājums ir tāds, ka ikviena
cilvēka dzīves pienākuma augstākā pakāpe ir garīgā kalpošana Kungam Šrī
Krišnam, kā to apstiprina pats Kungs Bhagavad-gītas beigās. Mahārādža
Parīkšits to jau zināja, bet vēlējās, lai diženie gudrie, kas bija sanākuši,
vienprātīgi apstiprinātu viņa pārliecību, lai valdnieks varētu šo
pienākumu pildīt un par to nebūtu strīdu. Mahārādža Parīkšits ar nolūku
lietoja vārdu «šudha» jeb «pilnīgi pareizs». Dažādi filozofi
pārpasaulīgajai apziņai jeb pašapjēgai iesaka atšķirīgus paņēmienus. Daži no tiem
ir pirmās šķiras paņēmieni, bet citi — otrās un trešās šķiras
paņēmieni. Augstākais no tiem prasa atmest visus citus paņēmienus un uzticēt
sevi Dieva Kunga lotospēdām, tādā veidā atbrīvojoties no visiem
grēkiem un to sekām.

25. PANTS

tatrābhavad bhagavān vjāsa-putro
    jadriččhajā gām atamāno ‘napēkšah
alakšja-lingo nidža-lābha-tušto
    vritaš ča bālair avadhūta-vēšah

tatra — tur; abhavat — parādījās; bhagavān — varenais;
vjāsa-putrah — Vjāsadēvas dēls; jadriččhajā — kā vēlas; gām — zeme;
atamānah — ceļojot; anapēkšah — ne pie kā nepiesaistījies; alakšja — neizpaustas;
lingah — pazīmes; nidža-lābha — sevi apzinājies; tuštah — apmierināts;
vritah — ieskauts; ča — un; bālaih — bērnu; avadhūta — citu pamests;
vēšah — apģērbts.

TULKOJUMS

Šai brīdī parādījās varenais Vjāsadēvas dēls, kurš staigāja pa zemi ne
pie kā nepiesaistījies un apmierināts sevī. Nebija redzams, ka viņš
piederētu kādai sabiedrības vai dzīves kārtai. Vjāsadēvas dēlam apkārt
bija sievietes un bērni, un viņš bija ģērbies tā, it kā būtu pamests.

SKAIDROJUMS

Vārdu «bhagavān» reizēm attiecina uz atsevišķiem
diženiem Kunga bhaktām, kā Šukadēva Gosvāmī. Šīs atbrīvotās
dvēseles vairs nesaista nekādas materiālās pasaules lietas, jo viņi ar lieliem
sasniegumiem garīgajā kalpošanā ir ieguvuši apmierinājumu sevī. Kā
jau tika paskaidrots, Šukadēva Gosvāmī nekad netika oficiāli pieņēmis
garīgo skolotāju un izgājis vispārpieņemtās šķīstīšanās ceremonijas.
Viņa tēvs Vjāsadēva gluži dabiski bija arī Šukadēvas Gosvāmī garīgais
skolotājs, jo Šukadēva Gosvāmī dzirdēja Šrīmad Bhāgavatamu no viņa.
Pēc tam Šrī Šukadēva ieguva pilnīgu apmierinājumu sevī. Tādējādi viņš
nebija atkarīgs no kāda ārēja paņēmiena. Šie paņēmieni nepieciešami
tiem, kas vēlas sasniegt pilnīgas atbrīves pakāpi, bet Šrī Šukadēva
Gosvāmī ar sava tēva žēlastību to jau bija ieguvis. Viņam kā jau
jauneklim pienāktos kārtīgi apģērbties, bet viņš staigāja apkārt kails un bija
pilnīgi vienaldzīgs pret sabiedriskajām paražām. Ļaudis Šrī Šukadēvam
nepievērsa uzmanību, un tikai ziņkārīgi bērni un sievietes gāja viņam
līdzi un skatījās uz gudro kā uz ārprātīgu. Un tā Šukadēva Gosvāmī,
pēc sava prāta ceļodams pa zemi, ieradās Gangas krastā. No
Mahārādžas Parīkšita jautājuma var saprast, ka starp dižajiem gudrajiem
nebija vienprātības attiecībā uz to, kas būtu darāms. Dažādiem cilvēkiem
atkarībā no viņu īpašībām ieteikti atšķirīgi garīgās atbrīves ceļi. Taču
dzīves galamērķis ir sasniegt augstāko pilnību garīgajā kalpošanā
Dievam Kungam. Dažādiem ārstiem ir atšķirīgas zāles, un arī gudrajiem ir
dažādi ieteikumi. Kamēr risinājās visi šie notikumi, parādījās diženais
un varenais Vjāsadēvas dēls.

26. PANTS

tam dvjašta-varšam su-kumāra-pāda-
    karoru-bāhv-amsa-kapola-gātram
čārv-ājatākšonnasa-tulja-karna-
    subhrv-ānanam kambu-sudžāta-kantham

tam — viņam; dvi-ašta — sešpadsmit; varšam — gadu; su-kumāra — ar
maigām; pāda — kājām; kara — rokām; ūru — stilbiem; bāhu — rokām;
amsa — pleciem; kapola — pieri; gātram — ķermeni; čāru — skaistām;
ājata — platām; akša — acīm; unnasa — augstu degunu;
tulja — līdzīgām; karna — ausīm; subhru — skaistām uzacīm; ānanam — seju;
kambu — gliemežnīcu; sudžāta — skaisti veidotu; kantham — kaklu.

TULKOJUMS

Vjāsadēvas dēlam bija tikai sešpadsmit gadu. Viņa kājas, rokas,
stilbi, pleci, piere un viss pārējais ķermenis bija maigs un skaisti veidots.
Vjāsadēvas dēlam bija brīnišķīgas platas acis, augsts deguns un ausis.
Viņa seja bija ļoti pievilcīga, un kakls labi veidots un skaists kā
gliemežnīca.

SKAIDROJUMS

Cienījamu personību apraksta, sākot no kājām, un
šī godpilnā pieeja ievērota arī attiecībā uz Šukadēvu Gosvāmī. Šrī
Šukadēvam bija tikai sešpadsmit gadu. Cilvēks tiek godāts pēc
sasniegumiem, nevis pēc vecuma. Personība var būt veca savā pieredzē, bet
jauna gados. Šajā pantā aprakstītais Vjāsadēvas dēls Šukadēva Gosvāmī
savās zināšanās bija vairāk pieredzējis nekā visi sanākušie gudrie, lai
gan viņam bija tikai sešpadsmit gadu.

27. PANTS

nigūdha-džatrum prithu-tunga-vakšasam
    āvarta-nābhim vali-valgūdaram ča
dig-ambaram vaktra-vikīrna-kēšam
    pralamba-bāhum svamarottamābham

nigūdha — pārklātas; džatrum — lāpstiņas; prithu — platas; tunga — lielas;
vakšasam — krūtis; āvarta — savērpta; nābhim — naba;
vali-valgu — svītrains; udaram — vēders; ča — arī; dik-ambaram — apģērbts visos
virzienos (kails); vaktra — cirtaini; vikīrna — vaļēji; kēšam — mati;
pralamba — garas; bāhum — rokas; su-amara-uttama — labākā no dieviem
(Krišnas); ābham — krāsa.

TULKOJUMS

Viņam bija spēcīgas lāpstiņas, lielas un platas krūtis, dziļa naba un
skaisti svītrots vēders. Viņa rokas bija garas, un matu cirtas krita pār
skaisto seju. Vjāsadēvas dēls gāja kails, un viņa āda bija tādā pašā
krāsā kā Kungam Krišnam.

SKAIDROJUMS

Ķermeniskās pazīmes norāda, ka Šukadēva
Gosvāmī atšķīrās no parastajiem ļaudīm. Visas aprakstītās Šukadēvas
Gosvāmī ķermeņa iezīmes ir neparastas un saskaņā ar fizionomijas zinātni
raksturīgas diženām personībām. Viņa ķermenis pēc krāsas līdzinājās
Kunga Krišnas ķermenim, bet Kungs Krišna ir augstākais starp dieviem,
padieviem un dzīvajām būtnēm.

28. PANTS

šjāmam sadāpīvja-vajo-‘nga-lakšmjā
    strīnām mano-gjam ručira-smitēna
pratjutthitās tē munajah svāsanēbhjas
    tal-lakšana-gjā api gūdha-varčasam

šjāmam — tumšs; sadā — vienmēr; apīvja — ārkārtīgi; vajah — vecuma;
anga — pazīmes; lakšmjā — ar varenību; strīnām — daiļā dzimuma;
manah-gjam — pievilcīgs; ručira — brīnišķīgi; smitēna — smaidot;
pratjutthitāh — piecēlās; — tie visi; munajah — diženie gudrie; sva — saviem;
āsanēbhjah — sēdekļiem; tat — tie; lakšana-gjāh — fizionomijas mākslas
pratēji; api — pat; gūdha-varčasam — apslēpto godību.

TULKOJUMS

Viņš bija tumšs, jauns un ļoti skaists. Ar savu apburošo ķermeni un
pievilcīgo smaidu Vjāsadēvas dēls ļoti patika sievietēm. Viņš gan
centās slēpt savu dabisko godību, taču gudrie labi pārzināja fizionomijas
mākslu un tāpēc pieceļoties viņu sveicināja.

29. PANTS

sa višnu-rāto ‘tithaja āgatāja
    tasmai saparjām širasādžahāra
tato nivrittā hj abudhāh strijo ‘rbhakā
    mahāsanē sopavivēša pūdžitah

sah — viņš; višnu-rātah — Mahārādža Parīkšits (kuru vienmēr aizsargā
Kungs Višnu); atithajē — lai kļūtu par viesi; āgatāja — atnākušais;
tasmai — viņam; saparjām — ar visu ķermeni; širasā — ar noliektu galvu;
ādžahāra — noliecās; tatah — pēc tam; nivrittāh — pārtrauca;
hi — noteikti; abudhāh — nesaprātīgie; strijah — sievietes; arbhakāh — bērni;
mahā-āsanē — augstā krēslā; sa — viņš; upavivēša — apsēdās;
pūdžitah — cienīts.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits, kuru sauc arī par Višnurātu [to, kuru vienmēr
sargā Višnu], sagaidot galveno viesi Šukadēvu Gosvāmī, nolieca galvu.
Tad muļķa sievietes un bērni pārtrauca sekot Šrīlam Šukadēvam. Visu
pagodināts, Šukadēva Gosvāmī apsēdās augstā krēslā.

SKAIDROJUMS

Kad sapulcē ieradās Šukadēva Gosvāmī, visi,
izņemot Šrīlu Vjāsadēvu, Nāradu un dažus citus, piecēlās, bet Mahārādža
Parīkšits, ar lielu prieku sagaidot diženo Dieva Kunga bhaktu,
nometās viņa priekšā ar visu ķermeni. Šukadēva Gosvāmī atbildēja uz
sagaidīšanu un sveicieniem, apskaujot gudros, spiežot viņiem roku un
noliecoties viņu priekšā, it īpaši sava tēva un Nāradas Muni priekšā. Tad
viņam tika piedāvāts sapulces vadītāja krēsls. Redzot to, kādā veidā
Šukadēvu Gosvāmī sagaidīja valdnieks un gudrie, nesaprātīgās
sievietes un ielas bērni, kas gāja viņam līdzi, bija ļoti pārsteigti un nobijušies.
Viņi pārtrauca savu vieglprātīgo uzvedību un gaisotne kļuva nopietna
un mierīga.

30. PANTS

sa samvritas tatra mahān mahījasām
    brahmarši-rādžarši-dēvarši-sanghaih
vjaročatālam bhagavān jathēndur
    graharkša-tārā-nikaraih parītah

sah — Šrī Šukadēva Gosvāmī; samvritah — lokā; tatra — tur;
mahān — diženu; mahījasām — no diženākajiem; brahmarši — svētie starp
brāhmaniem; rādžarši — svētie starp valdniekiem; dēvarši — svētie starp
padieviem; sanghaih — sabiedrībā; vjaročata — cienīgs; alam — spējīgs;
bhagavān — varens; jathā — kā; induh — mēness; graha — planētas;
rikša — debesu ķermeņi; tārā — zvaigznes; nikaraih — sabiedrība;
parītah — apkārt.

TULKOJUMS

Šukadēvam Gosvāmī apkārt bija svētie, gudrie un padievi, gluži kā
mēnesim apkārt ir zvaigznes, planētas un citi debesu spīdekļi. Tas viss
bija ļoti krāšņi, un visi viņu godāja.

SKAIDROJUMS

Diženajā svēto personību sanāksmē piedalījās
brahmarši Vjāsadēva, dēvarši Nārada, diženais kšatriju valdnieku vadītājs
Parašurāma un citi. Daži no viņiem bija vareni Dieva Kunga avatāri.
Šukadēva Gosvāmī nebija ne brahmarši, ne rādžarši, ne dēvarši, un viņš
nebija arī avarārs, kā Nārada, Vjāsa vai Parašurāma. Tomēr viņu
godāja visvairāk. Tas nozīmē, ka Dieva Kunga bhakta pasaulē tiek
cienīgs vairāk kā pats Kungs. Tādēļ nekādā gadījumā nedrīkst nenovērtēt
tādus bhaktas kā Šukadēva Gosvāmī.

31. PANTS

prašāntam āsīnam akuntha-mēdhasam
    munim nripo bhāgavato ‘bhjupētja
pranamja mūrdhnāvahitah kritāndžalir
    natvā girā sūnritajānvapriččhat

prašāntam — pilnīgi mierīgs; āsīnam — sēžot; akuntha — nevilcinoties;
mēdhasam — pietiekami saprātīgs; munim — dižajam gudrajam;
nripah — valdnieks (Parīkšits); bhāgavatah — diženais bhakta;
abhjupētja — tuvojoties viņam; pranamja — noliecot; mūrdhnā — galvu;
avahitah — pareizi; krita-andžalih — saliktām rokām; natvā — pieklājīgi;
girā — vārdiem; sūnritajā — patīkamā balsī; anvapriččhat — jautāja.

TULKOJUMS

Gudrais Šrī Šukadēva Gosvāmī sēdēja mierīgs, saprātīgs un gatavs
tūlīt atbildēt uz visiem jautājumiem. Diženais bhakta Mahārādža
Parīkšits piegāja pie viņa, noliecās gudrā priekšā un, salicis rokas, maigiem
vārdiem pieklājīgi sāka izjautāt Šukadēvu Gosvāmī.

SKAIDROJUMS

Veids, kā Mahārādža Parīkšits uzdeva jautājumu
skolotājam, pilnīgi atbilst svēto rakstu norādījumiem. Rakstos teikts, ka
cilvēkam, kas vēlas izprast pārpasaulīgo zinātni, pie garīgā
skolotāja jāiet pazemīgi. Mahārādža Parīkšits jau bija gatavs sagaidīt nāvi, un
pavisam neilgā laikā — septiņās dienās — viņam bija jāuzzina, kā ieiet
Dieva valstībā. Šādos svarīgos gadījumos nepieciešams iet pie garīgā
skolotāja. Ja cilvēks nevēlas risināt dzīves jautājumus, tad iet pie
garīgā skolotāja nav nekādas vajadzības. Tam, kurš neprot uzdot garīgajam
skolotājam jautājumus, nav jēgas tikties ar viņu. Garīgā skolotāja
īpašības pilnīgā veidā izpaužas Šukadēvā Gosvāmī. Šrīmad Bhāgavatama
ļāva sasniegt pilnību gan garīgajam skolotājam Šrī Šukadēvam
Gosvāmī, gan māceklim Mahārādžam Parīkšitam. Šukadēva Gosvāmī
iemācījās Šrīmad Bhāgavatamu no sava tēva Vjāsadēvas, bet viņam nebija
iespējas to kādam stāstīt. Viņš teica Šrīmad Bhāgavatamu Mahārādžam
Parīkšitam un bez vilcināšanās atbildēja uz valdnieka jautājumiem.
Tādējādi gan skolotājs, gan skolnieks ieguva atbrīvi.

32. PANTS

parīkšid uvāča

aho adja vajam brahman    sat-sēvjāh kšatra-bandhavah
kripajātithi-rūpēna    bhavadbhis tīrthakāh kritāh

parīkšit uvāča — laimīgais Mahārādža Parīkšits sacīja; aho — ak;
adja — šodien; vajam — mēs; brahman — ak, brāhmani; sat-sēvjāh — varam
kalpot bhaktam; kšatra — valdošā kārta; bandhavah — draugi;
kripajā — ar tavu žēlastību; atithi-rūpēna — kā viesis; bhavadbhih — sevis;
tīrthakāh — var būt svētceļojumu vietas; kritāh — tevis darīts.

TULKOJUMS

Laimīgais valdnieks Parīkšits sacīja: Ak, brāhman, tu esi kļuvis par
manu viesi un ar savu žēlastību esi mūs svētījis, padarot līdzīgus
svētceļojumu vietām. Ar tavu žēlastību mēs, niecīgais valdnieku dzimums,
tagad varam kalpot bhaktam.

SKAIDROJUMS

Tādi svēti bhaktas kā Šukadēva Gosvāmī parasti
neiet pie pasaulīgiem baudītājiem, īpaši pie karaliskās kārtas
pārstāvjiem. Mahārādža Pratāparudra bija Kunga Čaitanjas sekotājs un ļoti
vēlējās satikt Kungu, taču Kungs atteicās tikties ar viņu, jo
Pratāparudra bija valdnieks. Bhaktam, kas vēlas atgriezties pie Dieva,
stingri aizliegtas divas lietas: pasaulīgu baudītāju un sieviešu sabiedrība.
Tāpēc Šukadēvas Gosvāmī līmeņa bhaktas nevēlas tikties ar
valdniekiem. Taču ar Mahārādžu Parīkšitu, protams, bija citādi. Lai gan
Parīkšits bija valdnieks, viņš bija arī dižens bhakta, tāpēc dzīves beigās pie
viņa atnāca Šukadēva Gosvāmī. Mahārādža Parīkšits bhaktas pazemībā
uzskatīja sevi par niecīgu diženo kšatriju pēcnācēju, lai gan pats bija
tikpat izcils kā viņa priekšteči. Nederīgos karaliskās kārtas pēctečus
sauc par kšatra-bandhaviem, tāpat kā nevērtīgos brāhmanu dēlus sauc
par dvidža-bandhu vai brahma-bandhu. Šukadēvas Gosvāmī klātbūtne
ļoti iedvesmoja Mahārādžu Parīkšitu. Tāds dižens svētais jebkuru vietu
pārvērš par svētceļojumu vietu, tāpēc Mahārādža Parīkšits jutās svētīts.

33. PANTS

jēšām samsmaranāt pumsām    sadjah šuddhjanti vai grihāh
kim punar daršana-sparša-    pāda-šaučāsanādibhih

jēšām — kuru; samsmaranāt — atceroties; pumsām — cilvēka;
sadjah — tūlīt; šuddhjanti — attīrās; vai — noteikti; grihāh — visas mājas;
kim — ko; punah — tad; daršana — satikšana; sparša — pieskaršanās;
pāda — pēdu; šauča — mazgāšana; āsana-ādibhih — piedāvājot, kur apsēsties.

TULKOJUMS

Jau atceroties tevi, mūsu mājas tūlīt saņem svētību. Tad cik gan liela
ir svētība, ja tevi redzam, tev pieskaramies, apmazgājam tavas svētās
pēdas un apsēdinām tevi savā mājā?

SKAIDROJUMS

Svētceļojumu vietas ir svarīgas tāpēc, ka tur uzturas
diženi gudrie un svētie. Ir teikts, ka grēcinieki iet uz svētajām vietām,
lai tur atstātu savus grēkus. Bet svētie cilvēki ar savu klātbūtni grēkus
iznīcina, un tādējādi šīs vietas ar bhaktu un svēto žēlastību turpina
būt svētas. Ja šie svētie ierodas pasaulīgu cilvēku mājās, tad
pasaulīgo baudītāju uzkrātie grēki noteikti tiek iznīcināti. Tādējādi svētajiem
pašiem pie ģimenes cilvēkiem nav ko meklēt. Viņu vienīgais mērķis ir
svētīt ģimenes cilvēku mājas, tāpēc tiem jābūt pateicīgiem, ja pie viņu
durvīm klauvē tādi svētie. Ģimenes cilvēks, kas pret svētajiem izturas
necienīgi, ir vislielākais apvainotājs. Tāpēc rakstos teikts, ka ģimenes
cilvēkam, kas, ieraudzījis svēto, nenoliecas viņa priekšā, visu dienu
jāgavē, lai lielo apvainojumu izpirktu.

34. PANTS

sānnidhjāt tē mahā-jogin    pātakāni mahāntj api
sadjo našjanti vai pumsām    višnor iva surētarāh

sānnidhjāt — no klātbūtnes; — tavas; mahā-jogin — ak, diženais
mistiķi; pātakāni — grēki; mahānti — neievainojami; api — par spīti;
sadjah — tūlīt; našjanti — iet bojā; vai — noteikti; pumsām — cilvēka;
višnoh — kā Dieva Personības klātbūtne; iva — kā;
sura-itarāh — atšķirīgu no padieviem.

TULKOJUMS

Ateists nespēj uzturēties Dieva Personības klātbūtnē, un tāpat cilvēka
neuzvaramie grēki tūlīt iet bojā tavā klātbūtnē, ak, svētais! Ak,
diženais mistiķi!

SKAIDROJUMS

Pastāv divu veidu cilvēki — ateisti un Dieva
Kunga bhaktas. Dieva Kunga bhaktām ir dievišķas īpašības, tāpēc viņus
sauc par padieviem, turpretī ateistus sauc par dēmoniem. Dēmoni
nespēj uzturēties Dieva Personības Višnu klātbūtnē. Viņi pastāvīgi cenšas
uzvarēt Dieva Personību, bet patiesībā, tiklīdz Dieva Personība
parādās vai nu ar savu pārpasaulīgo vārdu, vai veidolu, pazīmēm, spēlēm,
piederumiem vai daudzveidību, dēmoni paši iet bojā. Ir teikts, ka,
tiklīdz tiek izrunāts Dieva Kunga svētais vārds, spokiem jāpazūd.
Diženie svētie un Dieva Kunga bhaktas ir saistīti ar Dievu Kungu, un,
tiklīdz parādās svēts bhakta, spocīgie grēki tūlīt tiek iznīcināti. Tas teikts
visos Vēdu rakstos. Cilvēkam ieteicams būt kopā ar svētiem bhaktām,
un tad pasaulīgie dēmoni un spoki nevarēs viņu ļauni ietekmēt.

35. PANTS

api mē bhagavān prītah    krišnah pāndu-suta-prijah
paitri-švasēja-prītj-artham    tad-gotrasjātta-bāndhavah

api — noteikti; — man; bhagavān — Dieva Personība;
prītah — priecīga; krišnah — Kungs; pāndu-suta — valdnieka Pāndu dēli;
prijah — dārgi; paitri — saistībā ar tēvu; svasēja — māsasdēli;
prīti — apmierinājums; artham — saistībā ar; tat — viņu; gotrasja — pēcteča;
ātta — pieņemts; bāndhavah — kā draugs.

TULKOJUMS

Kungs Krišna, Dieva Personība, kurš ir ļoti dārgs valdnieka Pāndu
dēliem, ir pieņēmis mani par vienu no radiniekiem, lai iepriecinātu
manus diženos brālēnus un brāļus.

SKAIDROJUMS

Tīrs bhakta, kas kalpo vienīgi Dievam Kungam,
palīdz savai ģimenei daudz labāk nekā tie, kas pieķērušies maldīgajām
ģimenes lietām. Ļaudis parasti ļoti piesaistās savām ģimenēm, un
visa sabiedrības ekonomika darbojas tikai ģimenes mīlestības dēļ.
Ļaudis dzīvo tādos maldos un nezina, ka ģimenei var kalpot daudz labāk,
kļūstot par Dieva Kunga bhaktām. Dievs Kungs īpaši aizsargā bhaktas
ģimenes locekļus un pēcnācējus, pat tad, ja tie ir nebhaktas! Mahārādža
Prahlāda bija dižens Dieva Kunga bhakta, bet viņa tēvs
Hiranjakašipu bija liels ateists un atklāts Dieva Kunga ienaidnieks. Bet par spīti
tam Hiranjakašipu saņēma atbrīvi, jo bija Mahārādžas Prahlādas tēvs.
Dievs Kungs savā žēlastībā pilnīgi aizsargā bhaktas ģimenes locekļus,
tāpēc bhaktam par tiem nevajag uztraukties, pat tad, ja garīgās
kalpošanas dēļ viņus nākas atstāt. Mahārādža Judhišthira ar saviem brāļiem
bija Kuntī dēli, bet Kuntī bija Kunga Krišnas tante no tēva puses.
Mahārādža Parīkšits atzīst, ka viņu aizsargā Kungs Krišna, jo Mahārādža bija
vienīgais diženo Pāndavu mazdēls.

36. PANTS

anjathā tē ‘vjakta-gatēr    daršanam nah katham nrinām
nitarām mrijamānānām    samsiddhasja vanījasah

anjathā — citādi; — tava; avjakta-gatēh — kura gaita ir neredzama;
daršanam — satikšanās; nah — mums; katham — kā; nrinām — cilvēku;
nitarām — īpaši; mrijamānānām — to, kuri drīz mirs;
samsiddhasja — tā, kurš ir visādā ziņā pilnīgs; vanījasah — brīvprātīga parādīšanās.

TULKOJUMS

Kā gan citādi [bez Kunga Krišnas iedvesmas] tu pats būtu atnācis uz
šejieni? Parastie ļaudis tevi nepazīst, un tu nemēdz parādīties mums,
kas stāv uz nāves sliekšņa.

SKAIDROJUMS

Diženais gudrais Šukadēva Gosvāmī pats atnāca pie
Mahārādžas Parīkšita, dižena Dieva Kunga bhaktas, lai pasniegtu viņam
Šrīmad Bhāgavatamas mācību, un tas, bez šaubām, notika, pateicoties
Kunga Krišnas iedvesmai. Līdz garīgās kalpošanas būtībai iespējams
nonākt ar garīgā skolotāja un Dieva Personības žēlastību. Garīgais
skolotājs ir izpaustais Dieva Kunga pārstāvis, kas palīdz sasniegt augstākos
panākumus. Bez Dieva Kunga atļaujas kļūt par garīgo skolotāju nav
iespējams. Šrīla Šukadēva Gosvāmī ir autoritatīvs garīgais skototājs,
tāpēc Dievs Kungs viņu iedvesmoja doties pie Mahārādžas Parīkšita un
pasniegt viņam Šrīmad Bhāgavatamas mācību. Sasniegt augstākos
panākumus, t.i., atgriezties pie Dieva, iespējams tad, ja Dievs Kungs dod
savu svētību un atsūta savu īsteno pārstāvi. Kad bhakta ir sastapis
īstenu Dieva Kunga pārstāvi, viņš pēc aiziešanas no ķermeņa var droši
atgriezties pie Dieva. Tomēr tas ir atkarīgs no paša bhaktas
patiesīguma. Dievs Kungs atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs un tāpēc ļoti labi zina
ikviena gaitas. Tiklīdz Kungs redz kādu dvēseli, kas alkst atgriezties
pie Dieva, Viņš tūlīt pie tās sūta savu īsteno pārstāvi. Tādējādi Kungs
nodrošina patiesīga bhaktas atgriešanos pie Dieva. Secinājums ir tāds,
ka saņemt palīdzību no īstena garīgā skolotāja nozīmē saņemt
palīdzību tieši no Dieva Kunga.

37. PANTS

atah priččhāmi samsiddhim    joginām paramam gurum
purušasjēha jat kārjam    mrijamānasja sarvathā

atah — tāpēc; priččhāmi — jautāju; samsiddhim — pilnības ceļu;
joginām — svēto; paramam — augstāko; gurum — garīgo skolotāju;
purušasja — cilvēka; iha — šajā dzīvē; jat — kāds; kārjam — pienākums;
mrijamānasja — tā, kurš gatavojas mirt; sarvathā — visādā ziņā.

TULKOJUMS

Tu esi diženu svēto un bhaktu garīgais skolotājs. Tāpēc, lūdzu, parādi,
kāds ir pilnības ceļš visiem, īpaši tiem, kam drīz jāmirst.

SKAIDROJUMS

Kamēr cilvēkam nav dziļas vēlmes uzzināt, kāds ir
pilnības ceļš, viņam nav jēgas iet pie garīgā skolotāja. Šāds skolotājs
nav nekāda ģimenes greznumlieta. Materiālisti modes dēļ mēdz algot
tā saucamos garīgos skolotājus, bet no tā nav nekāda labuma. Tāds
garīgais skolotājs tikai glaimo savam tā dēvētajam māceklim, un tā viņi
abi pilnīgi noteikti aiziet uz elli. Mahārādža Parīkšits ir īsts māceklis, jo
uzdod jautājumus, kas ir būtiski visiem cilvēkiem, it īpaši tiem, kam
drīz jāmirst. Mahārādžas Parīkšita jautājums ir visa Šrīmad Bhāgavatamas
satura pamats. Tagad paskatīsimies, cik saprātīgi diženais skolotājs
viņam atbild.

38. PANTS

jač čhrotavjam atho džapjam    jat kartavjam nribhih prabho
smartavjam bhadžanījam vā    brūhi jad vā viparjajam

jat — kas; šrotavjam — klausīšanās vērts; atho — tāpēc;
džapjam — skaitīts; jat — kas arī; kartavjam — darīts; nribhih — ļaužu; prabho — ak,
saimniek; smartavjam — ko atceras; bhadžanījam — godināms; — vai;
brūhi — lūdzu, izskaidro; jad vā — kas tas var būt; viparjajam — pret
principu.

TULKOJUMS

Lūdzu, pastāsti man, kas jāklausās, jādaudzina, jāatceras un jāgodina,
un kas nav jādara. Lūdzu, visu to izskaidro.

39. PANTS

nūnam bhagavato brahman    grihēšu griha-mēdhinām
na lakšjatē hj avasthānam    api go-dohanam kvačit

nūnam — jo; bhagavatah — tevis, kas esi varens; brahman — ak,
brāhman; grihēšu — mājās; griha-mēdhinām — ģimenes cilvēku; na — ne;
lakšjatē — redzams; hi — tieši; avasthānam — atrodoties; api — pat;
go-dohanam — slaucot govi; kvačit — reti.

TULKOJUMS

Ak, varenais brāhman! Ir teikts, ka tu uzturies ļaužu mājās tik ilgi,
kamēr tiek izslaukta govs.

SKAIDROJUMS

Svētie un gudrie atsacīšanās dzīves kārtā iet uz
ģimenes cilvēku mājām agri no rīta, kad tiek slauktas govis, un lūdz
mazliet piena iztikai. Ar puslitru svaiga govs piena pietiek, lai cilvēks
saņemtu visu dzīvībai nepieciešamo, tāpēc svētie un gudrie pārtiek tikai
no piena. Pat visnabadzīgākā ģimenes cilvēka mājā ir vismaz desmit
govju, no kurām katra dod divpadsmit līdz divdesmit litrus piena, un
tāpēc nevienam nav žēl iedot kādu mazumu dāvanu lūdzējam.
Ģimenes cilvēku pienākums ir uzturēt svētos un gudros, tāpat kā viņi uztur
bērnus. Tātad tādi svētie kā Šukadēva Gosvāmī uzturējās ģimenes
cilvēku mājā ne vairāk kā dažas minūtes no rīta. Citiem vārdiem sakot,
šādi svētie ģimenes cilvēkus apmeklē ļoti reti, tāpēc Mahārādža
Parīkšits lūdza, lai Šukadēva Gosvāmī māca viņu, cik vien drīz iespējams.
Ģimenes cilvēkiem jābūt pietiekami saprātīgiem un jālūdz gudrajiem,
kas viņus apmeklē, pārpasaulīgās zināšanas. Nevajag būt muļķiem un
lūgt svētajiem to, kas ir nopērkams. Tādām jābūt attiecībām starp
svētajiem un ģimenes cilvēkiem.

40. PANTS

sūta uvāča

ēvam ābhāšitah prištah    sa rāgjā šlakšnajā girā
pratjabhāšata dharma-gjo    bhagavān bādarājanih

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī sacīja; ēvam — tā; ābhāšitah — teikts;
prištah — un prasīts; sah — viņš; rāgjā — un valdnieka;
šlakšnajā — saldu; girā — valodu; pratjabhāšata — sāka atbildēt; dharma-gjah — kas
zina reliģijas principus; bhagavān — varenā personība;
bādarājanih — Vjāsadēvas dēls.

TULKOJUMS

Šrī Sūta Gosvāmī sacīja: Tā valdnieks runāja patīkamus vārdus un
uzdeva gudrajam jautājumus. Pēc tam diženā un varenā personība,
Vjāsadēvas dēls, reliģijas principu zinātājs, sāka atbildēt.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma deviņpadsmitajai nodaļai «Šukadēvas Gosvāmī ierašanās».