Šrī Īšopanišada vienpadsmitā mantra

null

Vienpadsmitā mantra

vidjām čāvidjām ča jas
    tad vēdobhajam saha
avidjajā mritjum tīrtvā
    vidjajāmritam ašnutē

vidjām — īstās zināšanas; ča — kā arī; avidjām — neziņa;
ča — un; jah — tas, kas; tat — to; vēda — zina; ubhajam — abas;
saha — vienlaicīgi; avidjajā — izkopjot neziņu;
mritjum — atkārtotu nāvi; tīrtvā — paceļas; vidjajā — izkopjot zināšanas;
amritam — nemirstību; ašnutē — bauda.

TULKOJUMS

Tikai tas, kas spēj vienlaicīgi saprast gan neziņas ceļu, gan pārpasaulīgo zināšanu ceļu, var pacelties pāri atkārtotās dzimšanas un nāves ietekmei un baudīt pilnīgu nemirstības svētību.

SKAIDROJUMS

Kopš materiālās pasaules radīšanas ikviens tiecas pēc mūžīgas dzīves, taču materiālās dabas likumi ir tik nežēlīgi, ka neviens nav spējis izvairīties no nāves skavām. Jā, neviens negrib mirt. Neviens negrib arī novecot un slimot. Tomēr dabas likumi nevienam neļauj palikt nāves, vecuma un slimību neskartam. Arī materiālo zināšanu izkopšana šos jautājumus neatrisinās. Materiālā zinātne var atklāt atombumbu, lai tuvinātu nāvi, bet tā nevar izgudrot neko, kas pasargātu cilvēku no slimību, vecuma un nāves nežēlīgā tvēriena.
No Purānām mēs uzzinām par Hiranjakašipu — valdnieku, kurš materiāli bija sasniedzis ļoti daudz. Vēlēdamies uzvarēt nāvi ar savu materiālo bagātību un neziņas spēku, viņš pakļāva sevi tik nežēlīgai meditācijai un ieguva tik milzīgu mistisko spēku, ka satrauca visu planētu sistēmu iedzīvotājus. Viņš piespieda Visuma radītāju, padievu Brahmu, nonākt pie viņa. Hiranjakašipu lūdza Brahmam amaras svētību, kas dod nemirstību. Brahma atbildēja, ka viņš nespēj piešķirt šādu svētību, jo pat viņš, materiālā Visuma radītājs un visu planētu valdnieks, nav amara. Bhagavad-gīta (8.17.) apstiprina, ka Brahma dzīvo ļoti ilgi, bet tomēr arī viņam ir jāmirst.
«Hiranja» nozīmē «zelts», bet «kašipu» — «mīksta gulta». Šis vīrs domāja tikai par divām lietām — par naudu un sievietēm — un gribēja kļūt nemirstīgs, lai tās baudītu. Viņš netieši uzdeva Brahmam daudzus jautājumus, cerēdams piepildīt savu vēlmi — kļūt par amaru. Bet, tā kā Brahma atbildēja, ka nespēj dot viņam nemirstību, Hiranjakašipu pieprasīja, lai viņu nevarētu nogalināt ne cilvēks, ne dzīvnieks, ne dievs, nedz arī kāda cita no 8 400 000 veidu dzīvajām būtnēm. Hiranjakašipu prasīja arī, lai viņš nemirtu ne uz zemes, ne gaisā, ne ūdenī, nedz arī no kāda ieroča. Hiranjakašipu muļķīgi cerēja, ka tas paglābs viņu no nāves. Kaut arī Brahma visas šīs vēlmes svētīja, tomēr galu galā Dieva Personības izpausme Nrisimha — puscilvēks-puslauva viņu nogalināja bez ieroča — ar saviem dievišķajiem nagiem. Viņu nenogalināja ne uz zemes, ne gaisā, ne ūdenī, bet gan uz šīs apbrīnojamās būtnes ceļiem, būtnes, kuru Hiranjakašipu nespēja iedomāties.
Tas viss nozīmē, ka pat varenākais materiālists Hiranjakašipu par spīti visiem saviem plāniem nespēja kļūt nemirstīgs. Ko gan var paveikt mūsdienu niecīgie hiranjakašipu, kuru plāni brūk ik mirkli?
Šrī Īšopanišada māca, ka ar šādiem vienpusīgiem līdzekļiem nevar uzvarēt cīņā par pastāvēšanu. Ikviens smagi cīnās par pastāvēšanu, taču materiālās dabas likumi ir tik ļoti stingri, ka neviens nespēj tos pārvarēt. Lai sasniegtu mūžīgo dzīvi, cilvēkam jābūt gatavam atgriezties pie Dieva.
Pie Dieva mums ļauj atgriezties pavisam citas zināšanas, un tās jāmācās no svētajiem Vēdu rakstiem: Upanišadām, Vēdānta-sūtras, Bhagavad-gītas, Šrīmad Bhāgavatamas u.c. Ja cilvēks grib būt laimīgs šajā dzīvē un sasniegt mūžīgu svētlaimīgu dzīvi pēc aiziešanas no materiālā ķermeņa, tad viņam jāpieņem šī svētā mācība un jāapgūst pārpasaulīgās zināšanas. Saistītā dzīvā būtne ir aizmirsusi savas mūžīgās attiecības ar Dievu un maldīgi uzskata savu laicīgo dzimšanas vietu par vissvarīgāko, kas vien var būt. Lai atgādinātu aizmāršīgajiem cilvēkiem, ka viņu mājas nav šeit, materiālajā pasaulē, Dievs Kungs žēlsirdīgi ir devis minētos rakstus Indijā un svētos rakstus citās zemēs. Dzīvā būtne ir garīga, un viņa var būt laimīga, tikai atgriežoties savās garīgajās mājās.
Dieva Personība sūta no savas valstības savus īstenos kalpus, lai viņi sludina vēstījumu, kas dod cilvēkam iespēju atgriezties pie Dieva. Reizēm tādēļ atnāk arī pats Kungs. Visas dzīvās būtnes ir Dieva iemīļotie dēli, Viņa neatņemamās daļiņas, tāpēc Viņš, redzot pastāvīgās ciešanas, kurām mēs tiekam pakļauti materiālajos apstākļos, ir norūpējies vairāk nekā mēs paši. Ciešanas materiālajā pasaulē mums netieši atgādina, ka mēs neiederamies nedzīvajā matērijā. Saprātīgas dzīvās būtnes parasti ievēro šos atgādinājumus un attīsta vidju — pārpasaulīgās zināšanas. Cilvēka dzīve ir vislabākā iespēja izkopt garīgās zināšanas, bet tādu cilvēku, kurš neizmanto šo iespēju, sauc par narādhamu — zemāko no cilvēkiem.
Avidjas ceļš jeb materiālo zināšanu izkopšana jutekļu baudai ir atkārtotas dzimšanas un nāves ceļš. Tā kā dzīvā būtne ir garīga, tai nav nedz dzimšanas, nedz nāves. Dzimšana un nāve attiecas tikai uz dvēseles ārējo apvalku — ķermeni. Nāve ir kā veca apģērba nomešana, bet dzimšana — kā jauna apģērba uzvilkšana. Nesaprātīgi cilvēki, kas dziļi iestiguši neziņas — avidjas — attīstīšanā, neraizējas par šo nežēlīgo norisi. Maldinātājas enerģijas skaistuma apburti, viņi atkārtoti dzimst un mirst, pilnīgi neko neiemācoties no dabas likumiem.
Ļoti svarīgi, lai cilvēks izkoptu vidju — pārpasaulīgās zināšanas. Jutekļu baudas šajos neveselīgajos materiālajos apstākļos, cik vien iespējams, jāierobežo. Neierobežota jutekļu bauda šajā ķermenī ir tumsības un nāves ceļš. Dzīvajai būtnei ir visi jutekļi: sākotnējā garīgajā veidolā katrai dzīvajai būtnei ir visi jutekļi, kuri tagad ir kļuvuši materiāli, jo tos pārklāj materiālais ķermenis un prāts. Materiālo jutekļu darbības ir garīgo rotaļu greizs atspulgs. Dvēsele ir slima, un, matērijas pārklāta, tā darbojas pasaulīgi. Īsta jutekļu bauda iespējama vienīgi tad, kad novērsta materiālisma slimība. Mūsu īstajā garīgajā veidolā, kas ir brīvs no visiem materiālajiem sārņiem, ir iespējama tīra jutekļu bauda. Cilvēka dzīves mērķis nedrīkst būt izkropļotas jutekļu baudas: materiālo slimību jācenšas izārstēt. Materiālās slimības pastiprināšanās nav vis zināšanu, bet gan avidjas, tumsības, pazīme. Lai ķermenis būtu vesels, tā temperatūrai nevis jāceļas no 40 līdz 41 grādam, bet gan jāpazeminās līdz 36,6 grādiem — līdz normai. Tam jākļūst par cilvēka dzīves mērķi. Mūsdienu materiālā civilizācija tiecas paaugstināt drudžainās materiālās pastāvēšanas temperatūru, kura atomenerģijas veidā jau sasniegusi 41 grādu. Tikmēr nejēgas politiķi tikai klaigā, ka pasaule kuru katru brīdi var uziet gaisā. Tādas ir sekas materiālo zināšanu attīstīšanai un nevērībai pret vissvarīgāko mūsu dzīvē — garīgo zināšanu attīstīšanu. Šrī Īšopanišada brīdina: nevajag iet pa šo bīstamo ceļu, kurš tuvina nāvei. Gluži otrādi — lai varētu pilnīgi atbrīvoties no nežēlīgajām nāves skavām, mums arvien vairāk un vairāk jāattīsta garīgās zināšanas.
Tas nenozīmē, ka pilnīgi jāpārtrauc visas darbības ķermeņa uzturēšanai. Nevar būt runas par darbības pārtraukšanu, tāpat kā, cenšoties izveseļoties, mēs nerunājam par pilnīgu temperatūras likvidēšanu. Te iederas izteiciens «pēc iespējas labāk izmantot sliktu darījumu». Attīstot garīgās zināšanas, mēs nevaram iztikt bez ķermeņa un prāta, tāpēc, ja vēlamies sasniegt mūsu mērķi, ķermenis un prāts jāuztur kārtībā. Ķermeņa normālā temperatūra jāuztur ap 36,6 grādiem, un Indijas diženie gudrie un svētie to ir darījuši, līdzsvarojot garīgās un materiālās zināšanas. Viņi nekad neļauj ļaunprātīgi izmantot cilvēka saprātu slimīgai jutekļu apmierināšanai.
Cilvēku darbības slimība ir tieksme apmierināt jutekļus, taču šo tieksmi ierobežo Vēdās dotie atbrīves principi. Šī kārtība ietver reliģiju, ekonomisko attīstību, jutekļu apmierināšanu un atbrīvi, taču pašreiz cilvēkiem nerūp nedz reliģija, nedz atbrīve. Vienīgais viņu dzīves mērķis ir jutekliskās baudas, un to dēļ viņi plāno ekonomisko attīstību. Maldinātie cilvēki domā, ka reliģija ir nepieciešama ekonomiskai attīstībai, kura savukārt nepieciešama jutekliskai baudīšanai. Lai pēc nāves nodrošinātu sev tālāku jutekļu baudu debesīs, viņi ievēro noteiktus reliģiskos rituālus. Taču atbrīves jēga ir pavisam cita. Reliģijas ceļš būtībā ir sevis apzināšanās ceļš, un ekonomiskā attīstība nepieciešama vienīgi ķermeņa uzturēšanai, veselībai. Cilvēkam jādzīvo veselīgi un jāuztur skaidrs prāts tikai tāpēc, lai izprastu vidju — īstās zināšanas. Tāds ir cilvēka dzīves mērķis. Dzīve nav paredzēta, lai cilvēks strādātu kā ēzelis vai attīstītu avidju jutekļu baudai.
Vidjas ceļš vispilnīgāk aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamā, kura aicina cilvēku izmantot dzīvi Absolūtās Patiesības izzināšanai. Cilvēks soli pa solim apzinās Absolūto Patiesību kā Brahmanu, kā Paramātmu un, visbeidzot, kā Bhagavānu — Dieva Personību. Absolūto Patiesību apzinās cilvēks ar plašu redzesloku, kurš ir ieguvis zināšanas un atsacīšanos, ievērojot astoņpadsmit Bhagavad-gītas principus, kas aprakstīti desmitās mantras izskaidrojumā. Šo astoņpadsmit principu galvenais mērķis ir sasniegt pārpasaulīgo kalpošanu Dieva Personībai. Tādēļ visas cilvēku kārtas tiek mudinātas apgūt garīgās kalpošanas mākslu. Drošu ceļu vidjas mērķa sasniegšanai aprakstīja Šrīla Rūpa Gosvāmī darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu», kas ir izdota latviešu valodā ar nosaukumu «Bhakti nektārs». Vidjas attīstīšanu Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.14.) apraksta šādi:
tasmād ēkēna manasā
bhagavān sātvatām patih
šrotavjah kīrtitavjaš ča
dhjējah pūdžjaš ča nitjadā

«Tāpēc vienmēr jāklausās par Dieva Personību Bhagavānu — bhaktu aizstāvi. Viņš jācildina, jāatceras un jāgodina.»
Kamēr reliģija, ekonomiskā attīstība un jutekļu apmierināšana netiek izmantotas, lai sasniegtu garīgo kalpošanu Kungam, tās ir tikai dažādi neziņas veidi. To Šrī Īšopanišada norāda nākamajās mantrās.

Tālāk: Divpadsmitā mantra