Šrī Īšopanišada sestā mantra

null

Sestā mantra

jas tu sarvāni bhūtānj
    ātmanj ēvānupašjati
sarva-bhūtēšu čātmānam
    tato na vidžugupsatē

jah — tas, kas; tu — bet; sarvāni — visas; bhūtāni — dzīvās
būtnes; ātmani — saistībā ar Visaugsto Kungu;
ēva — vienīgi; anupašjati — pastāvīgi vēro; sarva-bhūtēšu — katrā
dzīvajā būtnē; ča — un; ātmānam — Virsdvēsele; tatah — tādējādi;
na — ne; vidžugupsatē — nevienu neienīst.

TULKOJUMS

Kas visu redz saistībā ar Visaugsto Kungu, kas redz, ka visas būtnes ir Viņa neatņemamās daļiņas, kas redz visā Visaugsto Kungu, tas nekad neienīst nevienu un neko.

SKAIDROJUMS

Te aprakstīts mahābhāgavata — diženais, kas visu redz saistībā ar Dieva Augstāko Personību. Pastāv trīs Visaugstā Kunga klātbūtnes apzināšanās pakāpes. Kaništha-adhikārī ir uz zemākās apzināšanās pakāpes. Atbilstoši savai ticībai viņš dodas uz kādu noteiktu svētnīcu, piemēram, templi, baznīcu vai mošeju, un tur pielūdz Dievu, kā to māca raksti. Šāds bhakta uzskata, ka Dievs Kungs ir vienīgi svētnīcā un nekur citur. Viņš nespēj novērtēt, uz kādas garīgās kalpošanas pakāpes atrodas citi, nedz arī pateikt, kurš ir apzinājies Visaugsto Kungu. Šādi bhaktas ievēro rituālus un reizēm strīdas, uzskatīdami vienu garīgās kalpošanas veidu labāku par otru. Šie kaništha-adhikārī patiesībā ir materiālistiski bhaktas, kas vēl tikai pūlas pārsniegt materiālā robežas un sasniegt garīgu līmeni.
Tos, kas sasnieguši otro apzināšanās pakāpi, sauc par madhjama-adhikārī. Šie bhaktas saskata četrus principus un atšķirības starp tiem: (1) Visaugsto Kungu, (2) Dieva Kunga bhaktas, (3) nevainīgos, kuriem nav zināšanu par Dievu Kungu, un (4) ateistus, kuri netic Dievam Kungam un kuri ienīst tos, kas garīgi kalpo Viņam. Madhjama-adhikārī pret minētajām personām izturas dažādi. Viņš godā Dievu Kungu un uzskata, ka Viņš ir tas, kas jāmīl. Šāds bhakta ir draugs tiem, kuri garīgi kalpo Dievam Kungam. Viņš cenšas atmodināt nevainīgo sirdīs snaudošo Dieva mīlestību un izvairās no ateistiem, kuri izsmej Dieva Kunga vārdu.
Augstāks par madhjama-adhikārī sevis apzināšanās pakāpē ir utama-adhikārī, kurš visu redz saistībā ar Visaugsto Kungu. Šāds bhakta nešķiro cilvēkus ateistos un ticīgos, bet redz visus kā neatņemamas Dieva daļiņas. Viņš zina, ka augsti mācīts brāhmans un ielas suns neatšķiras, jo abi nāk no Dieva Kunga, kaut arī saskaņā ar materiālās dabas īpašībām tie ir iemiesoti atšķirīgos ķermeņos. Viņš saprot, ka Visaugstā Kunga daļiņa brāhmans ir pareizi izmantojusi Dieva Kunga doto neatkarību, bet daļiņa suns šo neatkarību izlietojusi nepareizi, tāpēc dabas likumi to sodījuši, ieslogot suņa veidolā. Lai kā arī rīkotos brāhmans vai suns, utama-adhikārī cenšas darīt labu abiem. Šādu mācītu bhaktu nemaldina materiālie ķermeņi, jo viņu piesaista katrā būtnē esošā garīgā dzirksts.
Kas, dižodamies ar vienotības un brālības jūtām, atdarina utama-adhikārī, bet darbojas ķermeniskā līmenī, tie patiesībā ir viltus labdari. Priekšstats par vispārējo brālību jāgūst no utama-adhikārī, nevis no nejēgas, kurš nepareizi izprot atsevišķo dvēseli un Visaugstā Kunga visuresošo izvērsumu — Virsdvēseli.
Šajā, sestajā, mantrā skaidri pateikts, ka cilvēkam jāvēro jeb jāredz. Tas nozīmē, ka jāseko iepriekšējam āčārjam, pilnību sasniegušajam skolotājam. Šeit lietots atbilstošs sanskrita vārds — «anupašjati». «Anu» nozīmē «sekot», bet «pašjati» nozīmē «vērot». Tādējādi vārds «anupašjati» nozīmē, ka lietas nav jācenšas saskatīt ar neapbruņotu aci, bet jāseko āčārju pēdās. Materiālo nepilnību dēļ neapbruņota acs neko nespēj saskatīt pareizi. Kamēr nav uzklausīts augstāks avots, nav iespējams redzēt pareizi, un šis augstākais avots ir Vēdu gudrība, kuru vēstījis pats Kungs. Vēdu patiesības nāk pa mācekļu pēctecību: Kungs tās deva Brahmam, Brahma — Nāradam, Nārada — Vjāsam, bet Vjāsa — daudziem citiem mācekļiem. Agrākajos laikos Vēdu vēstījumus nevajadzēja pierakstīt, jo toreiz cilvēkiem bija vairāk saprāta un asāka atmiņa. Tikai vienreiz uzklausījuši, viņi spēja pildīt īstena garīgā skolotāja norādījumus.
Pašlaik ir daudz svēto rakstu skaidrojumu, bet tie lielākoties nenāk no mācekļu pēctecības, kas sākas ar Šrīlu Vjāsadēvu — sākotnējo Vēdu gudrības skolotāju. Šrīlas Vjāsadēvas pēdējais, vispilnīgākais un cildenākais darbs ir Šrīmad Bhāgavatama, kas ir autoritatīvs Vēdānta-sūtras skaidrojums. Ir arī Bhagavad-gīta, kuru vēstījis pats Kungs un kuru pierakstījis Vjāsadēva. Šie ir paši svarīgākie svētie raksti, un jebkurš skaidrojums, kas ir pretrunā ar Bhagavad-gītas vai Šrīmad Bhāgavatamas principiem, nav autoritatīvs. Pastāv pilnīga saskaņa starp Upanišadām, Vēdānta-sūtru, Vēdām, Bhagavad-gītu un Šrīmad Bhāgavatamu, un, nesaņemot norādījumus no Vjāsadēvas skolnieku pēctecības pārstāvjiem, kas tic Dieva Personībai un Viņa dažādajām enerģijām, kā tās ir izskaidrotas Šrī Īšopanišadā», nevajadzētu spriest par Vēdām.
Kā teikts Bhagavad-gītā (18.54.), vienīgi tas, kurš jau ir sasniedzis atbrīves līmeni (brahma-bhūta), var kļūt par utama-adhikārī bhaktu un saskatīt katrā dzīvajā būtnē savu brāli. Politiķi, kas vienmēr tiecas pēc kāda materiāla ieguvuma, to nespēj. Ja kāds atdarina utama-adhikārī pazīmes, tad viņš varbūt arī kalpo savam ārējam ķermenim slavas vai materiālās atlīdzības dēļ, taču dvēselei — ne. Šāds atdarinātājs neko nezina par garīgo valstību. Utama-adhikārī redz dzīvās būtnes garīgo dvēseli un arī kalpo tai kā garam. Tādējādi pats par sevi tiek apmierināts arī materiālais aspekts.

Tālāk: Septītā mantra