Šrī Īšopanišada septiņpadsmitā mantra

null

Septiņpadsmitā mantra

vājur anilam amritam
    athēdam bhasmāntam šarīram
om krato smara kritam smara
    krato smara kritam smara

vājuh — dzīvības dvaša; anilam — viss gaisa kopums;
amritam — neiznīcināms; atha — tagad; idam — šis;
bhasmāntam — pēc tam, kad sadegs pelnos; šarīram — ķermenis; om — mans
Kungs; kratah — [ak,] visu ziedojumu baudītāj; smara — lūdzu,
atceries; kritam — visu, ko esmu darījis; smara — lūdzu,
atceries; kratah — [ak,] augstākais labvēli; smara — lūdzu, atceries;
kritam — visu, ko esmu darījis Tevis dēļ; smara — lūdzu,
atceries.

TULKOJUMS

Lai šis laicīgais ķermenis sadeg pelnos un dzīvības dvaša saplūst ar visu gaisu. Tagad, mans Kungs, lūdzu, atceries visus
manus ziedojumus un, tā kā Tu esi visu ziedojumu baudītājs, lūdzu, atceries visu, ko esmu darījis Tevis dēļ!

SKAIDROJUMS

Šis materiālais ķermenis, bez šaubām, ir svešs ietērps. Bhagavad-gītā (2.20.) skaidri teikts, ka pēc materiālā ķermeņa sabrukšanas dzīvā būtne neiet bojā, tā turpina pastāvēt kā atsevišķa persona. Dzīvā būtne nekad nav bezpersoniska vai bezveidīga, gluži otrādi, tieši materiālais ietērps ir bezveidīgs, un tas iegūst veidolu saskaņā ar neiznīcināmās personas veidolu. Neviena dzīvā būtne sākotnēji nav bezveidīga, kā maldīgi uzskata cilvēki ar trūcīgām zināšanām. Šī mantra apstiprina, ka dzīvā būtne pastāv arī pēc materiālā ķermeņa bojāejas.
Materiālā daba šajā pasaulē parāda apbrīnojamu meistarību, radot dzīvajām būtnēm visdažādākos ķermeņus, kuri atbilst viņu tieksmēm pēc jutekliskām baudām. Dzīvajai būtnei, kas vēlas ēst izkārnījumus, tiek dots atbilstošs materiālais ķermenis, kas tam piemērots, — cūkas ķermenis. Līdzīgi arī tam, kas vēlas ēst gaļu un dzert asinis, tiek dots tīģera ķermenis, kas apveltīts ar atbilstošiem žokļiem un zobiem. Turpretī cilvēka ķermenis nav piemērots izkārnījumu vai gaļas ēšanai, un lietot pārtikā izkārnījumus neiedomāsies pat vismežonīgākais cilvēks. Cilvēka zobi piemēroti augļu un sakņu košļāšanai, un ir doti arī divi ilkņi, lai necivilizētie cilvēki varētu ēst gaļu.
Cilvēka un visu dzīvnieku materiālie ķermeņi ir sveši dzīvajai būtnei. Tie mainās atbilstoši dzīvās būtnes vēlmei pēc noteiktām jutekliskām baudām. Evolūcijas ciklā dzīvā būtne maina vienu ķermeni pēc otra. Kad pasauli klāja ūdens, dzīvā būtne saņēma ūdens dzīvnieka veidolu. Tad tā saņēma auga ķermeni, pēc tam nomainīja auga ķermeni pret tārpa ķermeni, tārpa ķermeni pret putna ķermeni, bet putna ķermeni pret dzīvnieka ķermeni. Dzīvnieka ķermenis tika apmainīts pret cilvēka veidolu. Visaugstāk attīstītais veidols ir cilvēka veidols, kurā mēs pilnībā spējam aptvert garīgās zināšanas. Šajā mantrā aprakstīta garīgās apziņas augstākā attīstības pakāpe: cilvēkam jāatsakās no materiālā ķermeņa, kurš sadegs pelnos, un jāļauj dzīvības dvašai saplūst ar mūžīgo visa gaisa krātuvi. Dzīvā būtne ķermenī darbojas, izmantojot dažādu dvašu kustību, kuru kopā sauc par prāna-vāju. Jogi parasti mācās vadīt ķermeņa dvašas. Dvēsele jāpaceļ no viena gaisa loka uz otru, līdz brahma-randhrai, visaugstākajam lokam. No šejienes pilnību sasniegušais jogs var pārvietoties uz jebkuru izvēlēto planētu. Šajā norisē mēs atstājam vienu materiālo ķermeni un ieejam citā. Bet šādas maiņas augstākā pilnība sasniedzama vienīgi tad, kad dzīvā būtne spēj pilnīgi atsacīties no jebkura materiālā ķermeņa, kā to aicina šī mantra. Tad dzīvā būtne var ieiet garīgajā valstībā, kur tā spēj attīstīt pavisam citādu ķermeni — garīgu ķermeni, kam nekad nav jāmirst vai jāmainās.
Šajā pasaulē materiālā daba piespiež mūs mainīt ķermeni atkarībā no tā, kādas jutekliskās baudas mēs vēlamies saņemt. Šīs vēlmes izpaužas dažādos dzīvības veidos, sākot no mikrobiem līdz vispilnīgākajiem materiālajiem ķermeņiem — Brahmas un citu padievu ķermeņiem. Būtņu materiālie ķermeņi ir dažādi. Saprātīgais redz vienību nevis ķermeņu dažādībā, bet gan garīgajā vienlīdzībā. Garīgā dzirksts ir Visaugstā Kunga neatņemama daļiņa neatkarīgi no tā, vai tā atrodas cūkas vai padieva ķermenī. Dzīvās būtnes saņem dažādus ķermeņus atbilstoši dievbijīgiem vai netikumīgiem darbiem. Cilvēka ķermenis ir augsti attīstīts, un tam piemīt pilna apziņa. Kā teikts Bhagavad-gītā (7.19.), daudzus jo daudzus mūžus izkopis zināšanas, vispilnīgākais cilvēks sevi veltī Dievam. Zināšanu izkopšana sasniedz pilnību tikai tad, kad zinātājs veltī sevi Visaugstajam Kungam Vāsudēvam. Taču, ja to, ka dzīvās būtnes ir tikai Veseluma mūžīgās neatņemamās daļiņas, kas nekad nevar kļūt par Veselumu, cilvēks neaptver pat tad, kad viņš ieguvis zināšanas par savu garīgo «es», viņam jākrīt atpakaļ materiālajā esamībā. Patiesībā cilvēks krīt pat tad, kad ir saplūdis ar brahmadžoti.
No iepriekšējām mantrām mēs uzzinājām, ka brahmadžoti starojumā, kas nāk no Dieva pārpasaulīgā ķermeņa, ir ļoti daudz garīgo dzirksteļu, kas ir atsevišķas būtnes ar pilnu esamības apziņu. Dažreiz šīs dzīvās būtnes vēlas jutekliski baudīt, un tāpēc tām jānonāk materiālajā pasaulē, kur tās spēj kļūt tikai par viltus valdniekiem, kurus vada jutekļi. Vēlme valdīt ir dzīvās būtnes materiālā slimība, jo juteklisko baudu apmātībā būtne pārceļo no viena materiālajā pasaulē izpaustā ķermeņa uz otru. Saplūšana ar brahmadžoti vēl nenozīmē nobriedušas zināšanas. Augstāko pilnības pakāpi var sasniegt tikai tad, ja sevi visu veltī Dievam un attīsta garīgās kalpošanas apziņu.
Šajā mantrā dzīvā būtne lūdz atļauju ieiet Dieva garīgajā valstībā pēc tam, kad tā atsacījusies no materiālā ķermeņa un materiālās dvašas. Bhakta lūdz Dievu atcerēties visas viņa darbības un ziedojumus, ko viņš paveicis, pirms viņa materiālais ķermenis ir pārvērties pīšļos. Lūgšana ir izteikta nāves brīdī ar pilnu apziņu par saviem pagātnes darbiem un galamērķi. Kas pilnīgi atrodas materiālās dabas varā, tas atcerēsies savus briesmīgos darbus, ko viņš veicis materiālā ķermeņa pastāvēšanas laikā, un saņems citu materiālu ķermeni. Bhagavad-gīta (8.6.) apstiprina šo patiesību:
jam jam vāpi smaran bhāvam
tjadžatj antē kalēvaram
tam tam ēvaiti kauntēja
sadā tad-bhāva-bhāvitah

«Kādu esamības stāvokli cilvēks atceras aiziešanas brīdī, tādu stāvokli viņš noteikti arī sasniedz.» Tā prāts pārnes mirstošās dzīvās būtnes tieksmes nākamajā dzīvē.
Pretēji dzīvniekiem, kuru prāts nav attīstīts, cilvēks savus aizejošās dzīves darbus var atcerēties gluži kā sapnī, tāpēc viņa prāts paliek materiālo vēlmju pilns, un viņš nespēj ar garīgu ķermeni ieiet garīgajā valstībā. Tomēr bhaktas, garīgi kalpojot Dievam Kungam, attīsta sevī mīlestību uz Kungu. Pat ja nāves brīdī bhakta neatceras savu dievišķo kalpošanu, Dievs viņu neaizmirst. Šī lūgšana dota, lai atgādinātu Dievam neaizmirst bhaktas kalpošanu, bet, pat ja bhakta neko nelūdz, Dievs neaizmirst sava tīrā bhaktas garīgo kalpošanu.
Bhagavad-gītā (9.30.–34.) Dievs skaidri apraksta savas tuvās attiecības ar bhaktām: «Cilvēks var izdarīt pat vissliktāko darbu, bet, ja viņš garīgi kalpo Man, tad viņš uzskatāms par svēto, jo iet pareizo ceļu. Viņš ātri kļūst taisnais un sasniedz mūžīgo mieru. Kuntī dēls! Paziņo droši, ka Mans bhakta nekad neiet bojā. Prithas dēls! Kas rod patvērumu Manī, tie sasniedz augstāko mērķi, lai arī tie būtu zema dzimuma: sievietes, vaišjas [tirgotāji] un šūdras [strādnieki]. Un ko tad lai saka par taisnajiem brāhmaniem, bhaktām un svētajiem valdniekiem? Tāpēc, atnācis uz šo laicīgo, ciešanu pilno pasauli, ar mīlestību kalpo Man. Vienmēr domā par Mani, kļūsti Mans bhakta, noliecies Manā priekšā un godini Mani. Pilnīgi gremdējies Manī, tu noteikti atnāksi pie Manis.»
Šrīla Bhaktivinoda Thākurs šos pantus skaidro šādi: «Cilvēkam ir jāatzīst bhakta, kas ir uz pareizā svēto ceļa, pat tad, ja šāds bhakta šķiet sudurāčāra — «cilvēks ar vāju raksturu». Ir jāsaprot vārda «su-durāčārah» īstā nozīme. Saistītajai dvēselei jāveic divējādas darbības: jāuztur ķermenis un jāapzinās sevi. Sabiedriskais stāvoklis, prāta attīstība, tīrība, askēze, barības uzņemšana un cīņa par pastāvēšanu ir darbības, kas uztur ķermeni. Tas, ko cilvēks dara kā Dieva bhakta, un viss, kas saistās ar šādu darbību, tiek darīts, lai apzinātos sevi. Abas šīs dažādās darbības noris vienlaicīgi, jo saistītā dvēsele nevar neuzturēt ķermeni. Tomēr, pieaugot bhaktas kalpošanai, attiecīgi samazinās darbības ķermeņa uzturēšanai. Kamēr cilvēks neveltī pietiekami daudz spēka garīgajai kalpošanai, laiku pa laikam iespējamas pasaulīguma izpausmes, taču jāievēro, ka šāds pasaulīgums neturpinās ilgi, jo ar Dieva Kunga žēlastību nepilnības ļoti ātri izzudīs. Tāpēc garīgās kalpošanas ceļš ir vienīgi pareizais. Ja cilvēks ir uz īstā ceļa, tad pat nejaušs pasaulīgums nebūs šķērslis viņa virzībai uz sevis apzināšanos.»
Impersonālisti noliedz garīgās kalpošanas iespējas, jo viņus piesaista Dieva brahmadžoti aspekts. Iepriekšējās mantras liek mums saprast, ka impersonālisti nevar pārsniegt brahmadžoti, jo viņi netic Dieva Personībai. Viņi nodarbojas galvenokārt ar semantiku, ar vārdu spēli un prātniecību. Tātad, kā to apstiprina Bhagavad-gītas divpadsmitā nodaļa (12.5.), impersonālistu pūles ir veltīgas.
To, ko apraksta šī mantra, var viegli sasniegt, ja pastāvīgi saskaras ar Absolūto Patiesību kā personību. Pamats kalpošanai Dievam ir deviņas pārpasaulīgās darbības, ko veic bhakta: (1) klausīšanās par Dievu Kungu, (2) Dieva cildināšana, (3) Dieva atcerēšanās, (4) kalpošana Dieva Kunga lotospēdām, (5) Dieva Kunga godināšana, (6) lūgšanu veltīšana Dievam, (7) kalpošana Dievam Kungam, (8) draudzība ar Dievu Kungu un (9) pilnīga sevis ziedošana Dievam. Šie deviņi garīgās kalpošanas veidi kopā vai arī katrs atsevišķi spēj palīdzēt bhaktam pastāvīgi saskarties ar Dievu. Tādējādi bhakta mūža beigās var pavisam viegli atcerēties Dievu. Pieņemot tikai vienu no šīm darbībām, tālāk minētie izcilie Dieva bhaktas sasniedza augstāko pilnību: (1) Mahārādža Parīkšits, Šrīmad Bhāgavatamas varonis, sasniedza vēlamo, klausoties par Dievu Kungu; (2) Šrīmad Bhāgavatamas vēstītājs Šukadēva Gosvāmī sasniedza pilnību, slavinot Dievu Kungu; (3) Akrūra sasniedza vēlamo ar lūgšanām; (4) Prahlāda Mahārādža sasniedza vēlamo, atceroties Dievu Kungu; (5) Prithu Mahārādža sasniedza pilnību, godinot Dievu Kungu; (6) laimes dieviete Lakšmī sasniedza pilnību, kalpojot Dieva lotospēdām; (7) Hanumāns sasniedza vēlamo, pats kalpojot Dievam Kungam; (8) Ardžuna sasniedza vēlamo, draudzējoties ar Dievu Kungu; (9) Mahārādža Bali sasniedza vēlamo, veltot Dievam visu, kas viņam piederēja.
Būtībā šīs mantras un praktiski arī visu Vēdu himnu mantru skaidrojuma kopsavilkums ir dots Vēdānta-sūtrā, un sīkāk tas ir izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā. Šrīmad Bhāgavatama ir nobriedis Vēdu gudrības koka auglis. Tieši šī mantra ir izskaidrota Šrīmad Bhāgavatamas sarunā jautājumos un atbildēs starp Mahārādžu Parīkšitu un Šukadēvu Gosvāmī jau viņu sastapšanās pašā sākumā. Bhakti dzīves pamats ir Dieva zinātnes klausīšanās, tās daudzināšana. Mahārādža Parīkšits klausījās visu Šrīmad Bhāgavatamu no Šukadēvas Gosvāmī. Mahārādža Parīkšits izvaicāja Šukadēvu, jo Šukadēva bija sava laikmeta lielākais garīgais skolotājs, viņš pārspēja visus citus lielos jogus jeb pārpasaulniekus.
Galvenais Mahārādžas Parīkšita jautājums bija: «Kāds ir cilvēka pienākums, it īpaši nāves brīdī?» Šukadēva Gosvāmī atbildēja:
tasmād bhārata sarvātmā
bhagavān īšvaro harih
šrotavjah kīrtitavjaš ča
smartavjaš čēččhatābhajam

«Tam, kurš vēlas atbrīvoties no visām ciešanām, jāklausās, jāslavina un jāatceras Dieva Personība, kas ir visu dzīvo būtņu Virsdvēsele, visa valdnieks un kas var atbrīvot dzīvo būtni no visām ciešanām.» (Bhāg.2.1.5.)
Tā saucamajā cilvēku sabiedrībā ļaudis naktī parasti guļ vai kopojas, bet dienā pelna pēc iespējas vairāk naudas vai iepērkas, lai uzturētu ģimeni. Cilvēkiem atliek ļoti maz laika runāt par Dieva Personību vai jautāt par Viņu. Viņi ir noraidījuši Dieva esamību tik daudzos un dažādos veidos, vispirms jau apgalvojot, ka Viņš ir bezpersonisks, t.i., bez jutekļiem. Taču Vēdu raksti — Upanišadas, Vēdānta-sūtra, Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama — apgalvo, ka Dievam Kungam ir visi jutekļi un Viņš ir augstāks par visām citām dzīvajām būtnēm. Viņa diženie darbi ir Viņš pats. Tāpēc cilvēkam nevajag aizrauties ar pasaulīgo politiķu vai tā saucamo sabiedrības izcilo cilvēku bezvērtīgo dzīvesstāstu klausīšanos un pārstāstīšanu, bet gan jāveido sava dzīve tā, lai vienmēr darītu to, kas tīkams Dievam, nezaudējot veltīgi ne mirkli. Šrī Īšopanišada rāda mums ceļu uz šādām dievišķām darbībām.
Ja cilvēks nav pieradis garīgi kalpot, tad ko gan viņš spēs atcerēties nāves brīdī, ķermenim sabrūkot, un kā gan viņš spēs lūgt visvareno Kungu atcerēties viņa ziedojumus? Ziedot nozīmē atteikties no tā, uz ko aicina jutekļi. Savas dzīves laikā, iesaistot jutekļus kalpošanā Kungam, mums jāapgūst šī māksla. Šādas darbības nes augļus nāves stundā.

Tālāk: Astoņpadsmitā mantra