Šrī Īšopanišada trešā mantra

null

Trešā mantra

asurjā nāma tē lokā
    andhēna tamasāvritāh
tāms tē prētjābhigaččhanti
    jē kē čātma-hano džanāh

asurjāh — paredzēts asurām; nāma — pazīstams ar vārdu;
— tās; lokāh — planētas; andhēna — ar neziņu;
tamasā — tumsu; āvritāh — pārklātas; tān — tās planētas; — viņi;
prētja — pēc nāves; abhigaččhanti — ieiet; — ikviens; — katrs;
ča — un; ātma-hanah — dvēseles slepkavas; džanāh — personas.

TULKOJUMS

Lai arī kas dvēseles slepkava nebūtu, viņam pēc nāves lemts nonākt uz tumsības un neziņas planētām, neticīgo pasaulēm.

SKAIDROJUMS

Cilvēka dzīve, atšķirībā no dzīvnieka dzīves, ir ļoti atbildīga. Kas šo atbildību apzinās un atbilstoši rīkojas, tas ir sura (dievišķa persona), bet, kas pret šo atbildību izturas nevērīgi vai arī neko par to nezina, ir asura (dēmons). Šie divu veidu cilvēki ir sastopami visā Visumā. Rigvēdā teikts, ka suras vienmēr tiecas pēc Visaugstā Kunga Višnu lotospēdām un atbilstoši rīkojas. Viņu ceļi ir saules pilni.
Saprātīgiem cilvēkiem vienmēr jāatceras, ka šādu ķermeņa veidolu viņi ieguvuši pēc daudzu miljonu gadu attīstības un ilgas pārceļošanas. Materiālo pasauli reizēm salīdzina ar okeānu, bet cilvēka ķermeni — ar stipru laivu, kas īpaši radīta okeāna šķērsošanai. Vēdu raksti un āčārjas (svētie skolotāji) ir pieredzējuši laivinieki, un cilvēka ķermeņa iespējas ir ceļavējš, kas palīdz laivai mierīgi aizpeldēt līdz izraudzītajam mērķim. Ja, pastāvot visām šīm iespējām, cilvēks pilnībā neizmanto dzīvi, lai apzinātos sevi, tad viņš ir ātma-ha — dvēseles slepkava. Šrī Īšopanišada nepārprotami brīdina, ka dvēseles slepkava nonāk tumšākajos neziņas apvidos, kur to sagaida mūžīgas ciešanas.
Cūku, suņu, kamieļu, ēzeļu u.c. ekonomiskās vajadzības ir tikpat svarīgas kā mūsējās, taču atrisināt šo dzīvnieku ekonomiskās problēmas var tikai ļoti pretīgos un nepatīkamos apstākļos. Dabas likumi cilvēkam dod visas iespējas dzīvot ērti, jo cilvēka dzīvības veids ir daudz svarīgāks un vērtīgāks par dzīvniecisko. Kāpēc cilvēks dzīvo labākos apstākļos nekā cūka un citi dzīvnieki? Kāpēc augsti stāvošam valdības kalpotājam nodrošinātas labākas iespējas nekā parastam ierēdnim? Lūk, kāda ir atbilde — augsti stāvošam kalpotājam jāpilda augstāki pienākumi. Tāpat arī cilvēkam ir svarīgāki pienākumi nekā dzīvniekiem, kuri vienmēr aizņemti tikai ar izsalkušo vēderu piepildīšanu. Taču mūsdienu dvēseles slepkavu civilizācija ir tikai saasinājusi izsalkušo vēderu problēmas. Ja mēs vērsīsimies pie izsmalcinātā dzīvnieka mūsdienu civilizētā cilvēka izskatā un jautāsim, ar ko viņš nodarbojas, tad viņš atbildēs, ka vēlas tikai strādāt, lai apmierinātu savu vēderu, un ka sevi apzināties nav nepieciešams. Taču dabas likumi ir tik nežēlīgi, ka par spīti tam, ka viņš noliedz nepieciešamību apzināties sevi un dedzīgi vēlas smagi strādāt vēdera dēļ, viņam pastāvīgi draud bezdarbs.
Cilvēciskais dzīvības veids mums dots nevis tādēļ, lai mēs smagi strādātu kā ēzeļi vai cūkas, bet gan tādēļ, lai sasniegtu augstāko dzīves pilnību. Ja sevis apzināšanās mums nerūp, tad dabas likumi mūs spiež smagi strādāt, pat ja to nevēlamies. Šī laikmeta cilvēki spiesti smagi strādāt kā ēzeļi un pajūga vērši. Šajā Šrī Īšopanišadas pantā aprakstīti apvidi, uz kuriem tiek nosūtīti darbā asuras. Ja cilvēks nav veicis pienākumus, kā tas pienākas cilvēciskai būtnei, tad viņš ir spiests pārceļot uz asuru planētām un piedzimt pagrimušās dzīvības formās, lai neziņā un tumsībā smagi strādātu.
Bhagavad-gītā (6.41.–43.) teikts, ka cilvēks, kurš nostājas uz sevis apzināšanās ceļa, bet par spīti patiesiem centieniem nenoiet to līdz galam, saņem iespēju piedzimt šuči vai šrīmata ģimenē. Vārds «šuči» norāda uz garīgi attīstītu brāhmanu, bet «šrīmat» norāda uz vaišju, tirgotāju slāņa pārstāvi. Te parādīts, ka cilvēkam, kuram neizdodas apzināties savas attiecības ar Dievu, tiek dota lielāka iespēja turpināt sevis apzināšanos, jo viņš ir patiesi pūlējies to darīt jau iepriekšējās dzīvēs. Ja pat neveiksminiekam tiek dota iespēja piedzimt cienījamā un dižciltīgā ģimenē, tad grūti iedomāties, ko sasniedz tas, kas guvis panākumus. Pat tikai mēģinājums apzināties Dievu nodrošina piedzimšanu bagātā vai dižciltīgā ģimenē. Tomēr tam, kurš pat nemēģina apzināties sevi un vēlas, lai viņu sedz maldi, kurš ir pārāk materiālistisks un pieķēries materiālajām baudām, tam jānonāk vistumšākajos elles nostūros. To apstiprina visi Vēdu raksti. Šādi materiālistiski asuras reizēm ārēji ir reliģiozi, taču viņu galamērķis ir materiālā labklājība. Bhagavad-gīta (16.17.–18.) asi nosoda šādus cilvēkus, nosaucot tos par ātma-sambhāvitām, jo par dižiem viņus uzskata tikai tāpēc, ka viņi ir spējīgi krāpnieki, un varu tiem dod tumsonīgu ļaužu balsošana un pašu materiālā bagātība. Šādi asuras nemaz neapzinās sevi, un viņiem nav zināšanu par īšāvāsju, Dievu Kungu, tāpēc tie noteikti nokļūst vistumšākajos apgabalos.
Var secināt, ka mūsu, cilvēku, uzdevums nav tikai nedroša ekonomisku jautājumu risināšana, bet gan visu materiālās dzīves, kurā mūs ielikuši materiālās dabas likumi, jautājumu risināšana.

Tālāk: Ceturtā mantra