Šrī Īšopanišada astoņpadsmitā mantra

null

Astoņpadsmitā mantra

agnē naja supathā rājē asmān
    višvāni dēva vajunāni vidvān
jujodhj asmadž džuhurānam ēno
    bhūjišthām tē nama-uktim vidhēma

agnē — mans Kungs, varens kā uguns; naja — lūdzu, vadi;
supathā — pa pareizo ceļu; rājē — lai nonāktu pie Tevis;
asmān — mūs; višvāni — visus; dēva — mans Kungs;
vajunāni — darbības; vidvān — zinātājs; jujodhi — lūdzu, noņem;
asmat — mums; džuhurānam — visus šķēršļus no ceļa; ēnah — visu ļauno;
bhūjišthām — vislielākā skaitā; — Tev; namah
uktim
— godbijības pilnus vārdus; vidhēma — es saku.

TULKOJUMS

Visuvarenais Kungs! Tu esi tik varens kā uguns. Tagad es pazemīgi noliecos Tavu lotospēdu priekšā. Mans Dievs! Lūdzu, vadi mani pa pareizo ceļu, lai es varu sasniegt Tevi. Tu zini visu, ko es esmu darījis pagātnē, tāpēc, lūdzu, atbrīvo mani no grēku pretdarbībām, lai es bez kādiem šķēršļiem varu pilnveidoties.

SKAIDROJUMS

Uzticot sevi Dievam Kungam un lūdzot Viņa bezcēloņu žēlastību, bhakta spēj virzīties pa pilnīgas sevis apzināšanās ceļu. Šeit pie Kunga vēršas kā pie uguns, jo Viņš spēj visu pārvērst pelnos, arī tās dvēseles grēkus, kas sevi uzticējusi Viņam. Kā jau bija minēts iepriekšējās mantrās, Absolūta īstenais jeb galējais aspekts ir Dieva Personība. Bezpersoniskais brahmadžoti aspekts ir žilbinošs Viņa sejas pārklājs. Darbības augļu dēļ jeb sevis apzināšanās karma-kāndas ceļš ir zemākā pakāpe šajā virzībā. Tiklīdz šīs darbības kaut nedaudz novirzās no Vēdu ierobežojošajiem principiem, tās kļūst par vikarmu jeb darbībām, kas vērstas pret pašu darītāju. Darbības vikarmā maldinātā dzīvā būtne veic juteklisko baudu dēļ, un tāpēc šīs darbības kļūst par šķēršļiem sevis apzināšanās ceļā.
Sevis apzināšanās iespējama tikai un vienīgi cilvēciskajā dzīvības veidā. Ir 8 400 000 sugu jeb dzīvības veidu. No visiem šiem veidiem iespēja apgūt zināšanas par pārpasaulīgo dota vienīgi cilvēkam, kuru pacēlusi brāhmaniskā kultūra. Brāhmaniskā kultūra ietver sevī patiesīgumu, jutekļu pārvaldīšanu, iecietību, vienkāršību, pilnīgas zināšanas un dziļu ticību Dievam. Lepnums par savu augsto izcelšanos vēl neko nedod. Protams, brāhmana dēlam ir visas iespējas kļūt par brāhmanu, tāpat kā bagātnieka dēlam ir visas iespējas kļūt bagātam. Tomēr ar šādām mantotām priekšrocībām vien nepietiek, jo cilvēkam pašam jāiegūst brāhmana īpašības. Tiklīdz cilvēks sāk lepoties ar savu brāhmanisko izcelšanos un nerūpējas par īsta brāhmana īpašību attīstīšanu sevī, viņš pagrimst un novirzās no sevis apzināšanās ceļa. Tā viņš pilnībā iznieko viņam doto cilvēka dzīvi.
Bhagavad-gītā (6.41.–42.) Dievs Kungs apgalvo, ka joga-bhraštām jeb dvēselēm, kas atkritušas no sevis apzināšanās ceļa, tiek dota iespēja laboties un piedzimt attīstītu brāhmanu vai bagātu tirgotāju ģimenē. Šāda dzimšana dod lielākas iespējas apzināties sevi. Ja tās iznieko maldos, tad cilvēks zaudē cilvēciskās dzīves priekšrocības, ko viņam dāvājis visvarenais Dievs.
Ierobežojošo principu ievērošana paceļ no augļu dēļ veiktu darbību līmeņa pārpasaulīgo zināšanu līmenī. Pēc daudzām jo daudzām dzīvēm, sasniedzot pārpasaulīgo zināšanu līmeni, cilvēks, veltot sevi Dievam Kungam, kļūst pilnīgs. Tāds ir parastais ceļš. Taču tas, kurš sevi uztic Dievam jau pašā sākumā, kā ieteikts šajā mantrā, tūdaļ sasniedz visaugstāko līmeni, jo viņš pieņēmis bhakti attieksmi. Kā teikts Bhagavad-gītā (18.66.), Dievs Kungs uzreiz uzņemas rūpes par sevi uzticējušu dvēseli un atbrīvo viņu no grēcīgo darbību sekām. Karma-kāndas darbības ietver sevī daudz grēcīgu seku, bet gjāna-kānda jeb filozofiskais attīstības ceļš neliek tik daudz grēkot. Taču, garīgi kalpojot Dievam Kungam, ejot pa bhakti ceļu, ir gandrīz neiespējami uzkrāt grēku sekas. Kunga bhaktā attīstās visas paša Kunga labās īpašības, nerunājot jau par brāhmana īpašībām. Bhakta, pat ja viņš nav piedzimis brāhmanu ģimenē, dabiski sasniedz pieredzējuša brāhmana līmeni, kas drīkst veikt ziedošanas. Tāda ir Dieva Kunga visvarenība. Viņš var panākt to, ka cilvēks, kas dzimis brāhmanu ģimenē, pagrimst līdz zemas kārtas suņēdājam un otrādi — Viņš var pacelt zemas kārtas suņēdāju augstāk par attīstītu brāhmanu vien tāpēc, ka tas iet pa garīgās kalpošanas ceļu.
Tā kā visuvarenais Kungs atrodas katra sirdī, saviem īstajiem bhaktām Viņš var dot norādījumus, kurus ievērojot, tie nonāks uz pareizā ceļa. Bhaktam šādi norādījumi tiek piedāvāti pat tad, ja viņš vēlas kaut ko citu. Kas attiecas uz pārējiem, viņiem Dievs atļauj darboties pēc viņu pašu ieskatiem. Taču bhaktu Kungs vada tā, ka viņš nekad nerīkojas aplami. Šrīmad Bhāgavatamā (11.5.42.) teikts:
sva-pāda-mūlam bhadžatah prijasja
tjaktānja-bhāvasja harih parēšah
vikarma džač čotpatitam kathančid
dhunoti sarvam hridi sannivištah

«Dievs pret savu bhaktu ir tik ļoti žēlsirdīgs — pat tad, ja bhakta dažreiz iekrīt vikarmas pinekļos, darbojas pretēji Vēdu norādījumiem, Viņš nekavējoties izlabo kļūdas bhaktas sirdī. Tas notiek tāpēc, ka bhaktas Dievam Kungam ir ļoti dārgi.»
Šajā mantrā bhakta lūdz, lai Dievs Kungs labo viņu sirdī. Kļūdīties ir cilvēciski. Saistītā dvēsele bieži kļūdās. Un vienīgais līdzeklis pret šādiem neapzinātiem grēkiem ir uzticēt sevi Dieva lotospēdām, lai Viņš varētu vadīt bhaktu. Kungs uzņemas visas rūpes par dvēseli, kas sevi veltījusi Viņam. Tādējādi, vienkārši uzticot sevi Dievam Kungam un darbojoties pēc Viņa norādījumiem, tiek atrisinātas visas problēmas. Īsts bhakta saņem šādus norādījumus divējādi: pirmkārt, no svētajiem, no rakstiem un garīgā skolotāja; otrkārt, no paša Dieva, kas atrodas ikviena sirdī. Tā bhakta ir visādā ziņā aizsargāts.
Vēdu zināšanas ir pārpasaulīgas, un tās nevar saprast ar pasaulīgo izglītību. Cilvēks spēj saprast Vēdu mantras tikai ar Dieva Kunga un garīgā skolotāja žēlastību (jasja dēvē parā bhaktir jathā dēvē tathā gurau). Ja cilvēks atrod patvērumu pie īstena garīgā skolotāja, tas nozīmē, ka viņš ir iemantojis Kunga žēlastību. Bhaktām Kungs atklājas kā garīgais skolotājs. Tādējādi garīgais skolotājs, Vēdu norādījumi un pats Kungs no iekšienes vienmēr un visā vada bhaktu. Tāpēc bhaktam nedraud atkārtota krišana materiālo maldu valdzinājumā. Tā bhakta pilnībā ir aizsargāts un neapšaubāmi sasniegs attīstības galamērķi — pilnību. Mantra īsumā norāda uz šo ceļu, un Šrīmad Bhāgavatama (1.2.17.–20.) visu šo norisi paskaidro sīkāk.
Klausīšanās par Dievu Kungu un Viņa slavas daudzināšana — tās jau pašas par sevi ir dievbijīgas darbības. Kungs vēlas, lai ikviens klausītos par Viņu un daudzinātu Viņu, jo Viņš ir visu dzīvo būtņu labvēlis. Klausoties par Kungu un daudzinot Viņa slavu, cilvēks attīrās no visa nevēlamā, un viņa bhakti kļūst pastāvīga. Šajā pakāpē bhakta iegūst brāhmaniskas īpašības un pilnīgi izzūd zemāko gunu (kaislību un neziņas) sekas. Garīgi kalpojot Dievam, bhakta gūst pilnīgu apskaidrotību un sāk apzināties Kungu un ceļu, kas ved pie Viņa. Kad izzūd visas šaubas, šāds bhakta kļūst pilnīgi tīrs.
Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrī Īšopanišadai — zināšanām, kas tuvina cilvēku Dieva Augstākajai Personībai — Krišnam.

Tālāk: Skaidrojošā vārdnīca