Šrī Īšopanišada divpadsmitā mantra

null

Divpadsmitā mantra

andham tamah pravišanti
    jē ‘sambhūtim upāsatē
tato bhūja iva tē tamo
    ja u sambhūtjām ratāh

andham — neziņā; tamah — tumsībā; pravišanti — viņi
nokļūst; — tie, kas; asambhūtim — padievus; upāsatē — godina;
tatah — kā tie; bhūjah — vēl vairāk; iva — kā; — tie;
tamah — tumsībā; — kas; u — arī; sambhūtjām — Absolūtā;
ratāh — nodarbināti.

TULKOJUMS

Tie, kas pielūdz padievus, nonāk tumšākajos neziņas apvidos, bet vēl sliktāk klājas tiem, kas godina bezpersonisko Absolūtu.

SKAIDROJUMS

Sanskrita vārds «asambhūti» norāda uz tiem, kas nav neatkarīgi. Sambhūti ir Dieva Absolūtā Personība, kas ir absolūti neatkarīga no visa. Bhagavad-gītā (10.2.) Dieva Absolūtā Personība Šrī Krišna saka:
na mē viduh sura-ganāh
prabhavam na maharšajah
aham ādir hi dēvānām
maharšīnām ča sarvašah

«Manu sākumu nezina ne padievu pulki, ne lielie gudrie, jo Es visādā ziņā esmu padievu un gudro avots.» Krišna ir padieviem, lielajiem gudrajiem un mistiķiem dotās varenības avots. Viņi ir apveltīti ar lielu varenību, tomēr tiem ir ļoti grūti saprast, kā Krišna ar savu iekšējo spēku pats atnāk cilvēka izskatā.
Visi filozofi un lielie riši jeb mistiķi, izmantojot savas niecīgās prāta spējas, cenšas atšķirt Absolūto no pārejošā. Tā viņi var nonākt pie pārejošā nolieguma, nemaz neizprotot Absolūtu. Absolūtā apzīmējums ar noliegumu ir nepilnīgs. Šādi apzīmējumi caur noliegumu pamudina cilvēku radīt pašam savu priekšstatu: viņš iedomājas, ka Absolūtam ir jābūt bez veida un īpašībām. Īpašību noliegums ir tikai pretstats šo īpašību apstiprinājumam, un tāpēc arī tas ir relatīvs. Šādi iedomājoties Absolūtu, mēs labākajā gadījumā varam sasniegt Dieva bezpersonisko starojumu, ko sauc par Brahmanu, bet nevaram attīstīties tālāk un sasniegt Bhagavānu — Dieva Personību.
Šādi prātotāji nezina, ka Krišna ir Dieva Absolūtā Personība, ka bezpersoniskais Brahmans ir Viņa pārpasaulīgā ķermeņa žilbinošais starojums un ka Paramātma — Virsdvēsele ir Viņa visucaurstrāvojošā pārstāve. Viņi nezina arī to, ka Krišnam ir mūžīgs veidols, pilns pārpasaulīgas mūžīgas svētlaimes un zināšanu. No Viņa atkarīgie padievi un lielie gudrie maldīgi uzskata Viņu par varenu padievu, bet Brahmana starojumu — par Absolūto Patiesību. Taču Krišnas bhaktas, kas uztic sevi Viņam tīrā bhakti, saprot, ka Krišna ir Absolūtā Personība un ka viss izplūst no Viņa. Šādi bhaktas vienmēr ar mīlestību kalpo Krišnam, visa pirmavotam.
Vēl Bhagavad-gītā (7.20.,23.) teikts, ka padievus pielūdz vienīgi tie, kas nonākuši maldos un kurus vada stipra tieksme nodoties jutekļu baudām, — tādā veidā viņi grib atrisināt laicīgās grūtības. Dzīvā būtne ir materiāli saistīta, tāpēc viņai pilnīgi jāatbrīvojas no materiālās verdzības, lai sasniegtu mūžīgu atbrīvi garīgajā, kur valda mūžīgā dzīve, zināšanas un svētlaime.
Tāpēc Šrī Īšopanišadā» norādīts, ka, vēloties uz laiku atbrīvoties no dzīves grūtībām, nevajag godināt padievus, kuri paši ir saistīti un var dot tikai laicīgus labumus. Tā vietā ir jāgodina Dieva Absolūtā Personība Krišna, kas ir visupievilcīgs un var uz visiem laikiem atbrīvot no materiālās sasaistības, aizvedot mūs mājās, atpakaļ pie Dieva.
Bhagavad-gītā (7.23.) arī teikts, ka padievu pielūdzēji spēj nonākt uz padievu planētām. Mēness pielūdzēji var nonākt uz Mēness, saules pielūdzēji — uz Saules utt. Mūsdienu zinātnieki cenšas nokļūt uz Mēness ar raķetēm, bet būtībā tas nav nekas jauns. Cilvēks ar savu attīstīto apziņu, protams, tiecas ceļot kosmosā un sasniegt citas planētas vai nu ar kosmisko kuģi, vai ar mistiskajām spējām, vai godinot padievus. Vēdu rakstos teikts, ka cilvēks var sasniegt citas planētas ar jebkuru no šiem trim veidiem, un visvienkāršāk to izdarīt, godinot attiecīgās planētas valdošo padievu. Tā var sasniegt Mēness planētu, Saules planētu un pat Visuma augstāko planētu Brahmaloku. Taču visas materiālā Visuma planētas ir laicīgas mājvietas — mūžīgas ir vienīgi Vaikunthalokas. Tās atrodas garīgajās debesīs, un pār tām valda pati Dieva Personība. Kā Kungs Krišna Bhagavad-gītā (8.16.) saka:
ā-brahma-bhuvanāl lokāh
punar āvartino ‘rdžuna
mām upētja tu kauntēja
punar džanma na vidjatē

«Kuntī dēls! Visas materiālās pasaules planētas — no zemākās līdz pat augstākajai — ir ciešanu un atkārtotas pārdzimšanas vietas. Bet, kas sasniedz Manu mājvietu, tas nekad vairs nepiedzimst.»
Šrī Īšopanišada uzsver, ka tie, kas godina padievus un sasniedz to planētas, joprojām paliek Visuma tumšākajā nostūrī. Kā kokosriekstu klāj čaula, tā visu Visumu klāj rupjās materiālās pamatvielas. Šis pārklājs nelaiž cauri gaismu, tāpēc Visumā valda dziļa tumsa, un tā apgaismošanai nepieciešama saule un mēness. Ārpus Visuma ir bezgalīgi plašais brahmadžoti, kurā atrodas Vaikunthalokas. Augstākā brahmadžoti planēta ir Krišnaloka jeb Goloka Vrindāvana, uz kuras mīt pati Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna. Kungs Šrī Krišna nekad neatstāj Krišnaloku. Kaut arī Viņš kopā ar saviem mūžīgajiem pavadoņiem uzturas tur, Viņš ir klāt pilnīgi visās sevī pilnajās materiālajās un garīgajās kosmiskajās izpausmēs. Šī patiesība jau tika izskaidrota ceturtajā mantrā. Dievs Kungs gluži kā saule ir visur, tomēr Viņš atrodas vienā vietā — kā saule, kas nekad nenovirzās no sava ceļa.
Ar lidojumiem uz Mēnesi vai kādu citu planētu vien nevar atrisināt mūsu dzīves problēmas. Tāpēc Šrī Īšopanišada iesaka mums necensties sasniegt nevienu tumšā materiālā Visuma vietu. Ir daudz viltus ticīgo, kuri izrāda savu ticību tikai vārda un slavas pēc. Viņi nevēlas atstāt šo Visumu un sasniegt garīgās debesis. Zem dievlūdzēju maskas viņi vēlas tikai saglabāt savu pašreizējo stāvokli materiālajā pasaulē. Sludinot ateismu, ateisti un impersonālisti noved šādus nesaprātīgos viltus ticīgos vistumšākajos neziņas apvidos. Ateisti tieši noliedz Dieva Augstākās Personības esamību, un impersonālisti, uzsverot Visaugstā Kunga bezpersonisko aspektu, viņus atbalsta. Līdz šim mēs neesam lasījuši nevienu Šrī Īšopanišadas mantru, kurā būtu noliegta Dieva Augstākā Personība. Ir teikts, ka Viņš spēj skriet ātrāk par jebkuru. Tie, kas tiecas aizskriet uz citām planētām, bez šaubām, ir personības, un, ja Kungs spēj skriet ātrāk par visiem, kā gan Viņu var uzskatīt par bezpersonisku? Visaugstā Kunga bezpersoniska uztvere ir vēl viena veida neziņa, kas rodas, tikai daļēji izprotot Absolūto Patiesību.
Tumsonīgajiem viltus ticīgajiem un tā saucamo avatāru ražotājiem, kuri tieši pārkāpj Vēdu norādījumus, lemts nonākt Visuma visdrūmākajos apvidos, jo viņi maldina savus sekotājus. Muļķiem, kuriem nav sajēgas par Vēdu gudrību, šie impersonālisti sevi parasti izsludina par Dieva avatāriem. Ja šiem nejēgām ir kaut nedaudz zināšanu, tad tas ir vēl ļaunāk nekā vienkārša tumsonība. Šādi impersonālisti pat negodina padievus, kā to māca raksti. Rakstos ir ieteikts noteiktos apstākļos godināt padievus, taču tajā pašā laikā ir arī teikts, ka parasti tas nav nepieciešams. Bhagavad-gīta (7.23.) skaidri norāda, ka augļi, ko gūst, godinot padievus, ir pārejoši. Tā kā visā materiālajā Visumā nav nekā pastāvīga, tad arī viss, kas iegūts materiālās esamības tumsā, ir pārejošs. Jautājums ir tāds — kā sasniegt īstu mūžīgo dzīvi?
Dievs Kungs apstiprina, ka, tiklīdz cilvēks sasniedz Viņu ar garīgu kalpošanu, kas ir vienīgais ceļš, kā tuvoties Dieva Personībai, viņš pilnīgi atbrīvojas no dzimšanas un nāves verdzības. Citiem vārdiem sakot, atbrīve no materiālajām važām ir pilnīgi atkarīga no zināšanām un nepieķeršanās, un to var sasniegt, kalpojot Kungam. Viltus ticīgajiem nav ne zināšanu, ne nepieķeršanās materiālajām lietām, jo viņi lielākoties vēlas dzīvot materiālās verdzības zelta važās altruistisko un filantropisko darbību aizsegā, slēpjoties aiz reliģijas principiem. Tēlojot ticību, viņi pārvērš garīgo kalpošanu teātrī un tajā pašā laikā pārkāpj morāles principus. Tā viņi tiek atzīti par garīgajiem skolotājiem un Dieva bhaktām. Šie reliģijas principu pārkāpēji neciena autoritatīvus āčārjas, svētos skolotājus, kas pārstāv stingru mācekļu pēctecību. Viņi neievēro Vēdu norādījumu āčārjopāsana — «jāgodina āčārja» — un Krišnas norādījumu Bhagavad-gītā (4.2.): ēvam paramparā prāptam — «šī augstā zinātne par Dievu ir saņemta pa mācekļu pēctecību». Tā vietā viņi, lai maldinātu cilvēci, paši kļūst par tā saucamajiem āčārjām, bet neievēro pat āčārju darbības noteikumus.
Sabiedrībai šie nelieši ir visbīstamākie. Tā kā valdības nav reliģiozas, viņi nav pakļauti valsts likumu sodam. Tomēr no Dieva soda viņi nespēj izbēgt. Pats Kungs Bhagavad-gītā (16.19.–20.) skaidri norāda, ka skaudīgie dēmoni, kas izliekas par ticības sludinātājiem, nonāks vistumšākajos elles apvidos. Šrī Īšopanišada apstiprina, ka pēc tam, kad šie viltus ticīgie būs beiguši spēlēt savas garīgo skolotāju lomas, kuras viņi ir uzņēmušies, lai apmierinātu jutekļus, viņi nonāks vispretīgākajos Visuma apgabalos.

Tālāk: Trīspadsmitā mantra