Šrī Īšopanišada otrā mantra

null

Otrā mantra

kurvann ēvēha karmāni
    džidžīvišēč čhatam samāh
ēvam tvaji nānjathēto ‘sti
    na karma lipjatē narē

kurvan — nepārtraukti darot; ēva — tā; iha — šīs dzīves
laikā; karmāni — darbs; džidžīvišēt — lai vēlas dzīvot; šatam — simts;
samāh — gadu; ēvam — tā dzīvojot; tvaji — tev; na — ne;
anjathā — cita ceļa; itah — kā šis ceļš; asti — ir; na — ne;
karma — darbs; lipjatē — var saistīt; narē — cilvēku.

TULKOJUMS

Kas šādi darbojas atkal un atkal, tas var tiekties nodzīvot simtiem gadu, jo šāds darbs viņu nesaista ar karmas likumu. Citas iespējas cilvēkam nav.

SKAIDROJUMS

Mirt negrib neviens, un ikviens grib dzīvot tik ilgi, cik vien spēj izvilkt savu dzīvību. Šī tieksme ir ne vien individuāla, bet arī vispārēja, un tā pastāv jebkurā ļaužu grupā, sabiedrībā un nācijā. Visas dzīvās būtnes sūri, grūti cīnās par izdzīvošanu, un Vēdās teikts, ka tas ir gluži dabīgi. Pēc dabas dzīvā būtne ir mūžīga, bet tā atrodas materiālā verdzībā, tādēļ tai atkal un atkal jāmaina ķermenis. To sauc par dvēseles pārceļošanu, un tā notiek karma-bandhanas dēļ jeb tādēļ, ka būtne piesaistās savai darbībai. Lai sevi uzturētu, dzīvajai būtnei ir jāstrādā, jo tāds ir materiālās dabas likums. Nepildot savus noliktos pienākumus, tā pārkāpj dabas likumus un aizvien vairāk sapinas dzimšanas un nāves ritenī.
Arī citi dzīvības veidi ir pakļauti atkārtotai dzimšanai un nāvei, bet, kad dzīvā būtne iegūst cilvēka dzīvi, tai tiek dota iespēja atbrīvoties no karmas likuma. Karma, akarma un vikarma ļoti skaidri aprakstītas Bhagavad-gītā. Darbības, kuras cilvēks veic saskaņā ar savu nolikto pienākumu, kā tas norādīts svētajos rakstos, sauc par karmu. Darbības, kas atbrīvo cilvēku no dzimšanas un nāves riteņa, sauc par akarmu. Un darbības, kurās cilvēks nepareizi izmanto savu brīvību un kuras aizved uz zemākajiem dzīvības veidiem, sauc par vikarmu. Saprātīgs cilvēks no visām trim darbībām izvēlēsies to, kas atbrīvo viņu no karmas saitēm. Parasts cilvēks vēlas darīt labus darbus, lai viņu atzītu un lai viņš sasniegtu augstāku dzīves līmeni šajā pasaulē vai debesīs, taču tie, kas pavirzījušies tālāk, vēlas pilnībā atbrīvoties no darbības un tās sekām. Saprātīgi cilvēki labi zina, ka gan labi, gan slikti darbi vienādi piesaista pie materiālajām ciešanām. Tāpēc viņi meklē tādu darbu, kas atbrīvo gan no labo, gan no slikto darbu sekām. Šis darbs, kas ved uz atbrīvi, aprakstīts šīs Šrī Īšopanišadas pantos.
Šrī Īšopanišadas norādījumi sīkāk paskaidroti Bhagavad-gītā, kuru reizēm sauc par Gītopanišadu, visu Upanišadu krējumu. Bhagavad-gītā (3.9.–16.) Dieva Personība norāda, ka cilvēks nevar sasniegt naiškarmu jeb akarmu, nepildot Vēdu rakstos minētos noliktos pienākumus. Vēdas spēj vadīt cilvēka darbīgo enerģiju tā, ka viņš pakāpeniski sāk apzināties Augstākās Būtnes autoritāti. Ja cilvēks apzinās, ka Dieva Personība ir autoritāte, tas nozīmē, ka viņš sasniedzis zināšanas, par kurām vairs nav jāšaubās. Šajā apskaidrotības pakāpē dabas īpašības, proti, skaidrība, kaislības un tumsība, nespēj viņu ietekmēt, un cilvēks saņem iespēju darboties naiškarmā. Šāds darbs nesasaista viņu dzimšanas un nāves ritenī.
Patiesībā nevienam nav jādara nekas vairāk, kā vien garīgi jākalpo Dievam Kungam. Tomēr zemākajās dzīves pakāpēs cilvēks nespēj tūdaļ uzsākt garīgi kalpot, viņš nespēj arī pilnīgi pārtraukt auglīgu darbošanos. Saistītā dvēsele savās tuvākajās un tālākajās savtīgajās interesēs ir pieradusi darboties, lai apmierinātu jutekļus. Parasts cilvēks darbojas, lai pats jutekliski baudītu, un, kad šīs jutekliskās baudas princips paplašinās un aptver sabiedrību, nāciju vai visu cilvēci, tas iegūst tādus pievilcīgus nosaukumus kā altruisms, sociālisms, komunisms, nacionālisms, humānisms utt. Šie «ismi», protams, ir ļoti pievilcīgi karma-bandhanas (darba, kas sasaista) veidi, taču Īšopanišadas vēdiskais norādījums māca: ja kāds tik tiešām grib savu dzīvi veltīt kādam no minētajiem «ismiem», tad viņam tie jāvērš uz Dievu. Nav nekā slikta, ja cilvēks nodibina ģimeni, kļūst par altruistu, sociālistu, komunistu, nacionālistu vai humānistu, ja vien tas tiek darīts saskaņā ar īšāvāsju, uz Dievu vērstu pārliecību.
Bhagavad-gīta (2.40.) norāda, ka darbības, kas vērstas uz Dievu, ir tik vērtīgas, ka pat dažas no tām var glābt cilvēku no vislielākajām briesmām. Dzīves vislielākās briesmas ir atkārtota ieslīdēšana dzimšanas un nāves evolucionārajā ciklā, kādā no 8 400 000 dzīvības veidiem. Visnelaimīgākais ir tas, kurš tā vai citādi palaiž garām cilvēciskā dzīvības veida dotās garīgās iespējas un atkal krīt evolūcijas ciklā. Savu nepilnīgo jutekļu dēļ šāds nelga nespēj redzēt, ka tas tā notiek. Tāpēc Šrī Īšopanišada mums ieteic savus spēkus lietot īšāvāsjas garā. Šādi darbojoties, ir jēga vēlēties nodzīvot daudzus, daudzus gadus; citādi ilgam mūžam pašam par sevi nav nekādas vērtības. Koks dzīvo simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu, taču nav jēgas dzīvot tik ilgi kā kokam, elpot kā plēšām, radīt bērnus, kā to dara cūkas un suņi, vai arī ēst kā kamieļiem. Pazemīgs, uz Dievu vērsts mūžs ir daudz vērtīgāks par milzu mānu — dzīvi, kas veltīta bezdievīgam altruismam vai sociālismam.
Ja altruistiskas darbības veic saskaņā ar Šrī Īšopanišadu, tad tās kļūst par karma-jogas veidu. Šādi darboties iesaka Bhagavad-gīta (18.5.–9.), jo tas droši pasargā darītāju no briesmām noslīdēt evolucionārajā dzimšanas un nāves ritenī. Pat ja šādas, uz Dievu vērstas, darbības ir pabeigtas tikai daļēji, tās tomēr nes labumu darītājam, jo nodrošina viņam cilvēka veidolu nākamajā piedzimšanā. Tā cilvēks gūs vēl vienu iespēju pavirzīties uz priekšu pa atbrīves ceļu.
Kā visu savu darbību vērst uz Dievu, sīki izskaidrots Šrīlas Rūpas Gosvāmī grāmatā «Bhakti-rasāmrita-sindhu». Šis darbs ir izdots arī latviešu valodā ar nosaukumu «Bhakti nektārs». Šo vērtīgo grāmatu mēs iesakām visiem, kas vēlas darboties Šrī Īšopanišadas garā.

Tālāk: Trešā mantra