Šrī Īšopanišada četrpadsmitā mantra

null

Četrpadsmitā mantra

sambhūtim ča vināšam ča
    jas tad vēdobhajam saha
vināšēna mritjum tīrtvā
    sambhūtjāmritam ašnutē

sambhūtim — Dieva mūžīgā Personība, Viņa pārpasaulīgais
vārds, veidols, rotaļas, īpašības un piederumi, Viņa mājvietas
daudzveidība utt.; ča — un; vināšam — laicīgā materiālā
padievu, cilvēku, dzīvnieku u.c. izpausme ar viņu viltus vārdiem,
slavu utt.; ča — arī; jah — tas, kas; tat — to; vēda — zina;
ubhajam — abus; saha — kopā ar; vināšēna — visu, kas pakļauts
iznīcībai; mritjum — nāvi; tīrtvā — pārsniedzot;
sambhūtjā — mūžīgajā Dieva valstībā; amritam — nemirstību; ašnutē — bauda.

TULKOJUMS

Cilvēkam pilnībā jāzina Dieva personība Šrī Krišna ar Viņa pārpasaulīgo vārdu, īpašībām un rotaļām, kā arī laicīgā materiālā izpausme ar tās laicīgajiem padieviem, cilvēkiem un dzīvniekiem. To izprotot, cilvēks pārvar nāvi un līdz ar to arī pārejošo kosmisko izpausmi un bauda mūžīgu, svētlaimīgu un zināšanu pilnu dzīvi mūžīgajā Dieva valstībā.

SKAIDROJUMS

Attīstot tā saucamās zināšanas, mūsdienu civilizācija ir radījusi daudzas materiālas lietas, arī kosmiskos kuģus un atomenerģiju. Tomēr tā nav spējusi atbrīvot no dzimšanas, vecuma, slimībām un nāves. Ja kāds saprātīgs cilvēks uzdod tā saucamajiem zinātniekiem jautājumu par šīm ciešanām, tie ļoti gudri atbild, ka materiālā zinātne attīstās, un galu galā tā spēs padarīt cilvēku nemirstīgu, brīvu no slimībām un mūžam jaunu. Šādas atbildes pierāda, ka zinātnieki nemaz neizprot materiālo dabu. Materiālajā dabā it viss ir pakļauts stingriem matērijas likumiem, kuri nosaka, ka ikvienam jāpiedzīvo sešu veidu izmaiņas: dzimšana, augšana, pastāvēšana, pārvērtības, sairšana un beigu beigās nāve. Visam, kas saskaras ar materiālo dabu, jāpiedzīvo šīs sešas pārvērtības, tāpēc neviens — ne padievs, ne cilvēks, ne dzīvnieks, ne koks — materiālajā pasaulē nevar dzīvot mūžīgi.
Mūža garums ir atkarīgs no sugas. Kungs Brahma — augstākā būtne šajā materiālajā Visumā — dzīvo miljoniem un miljardiem gadu, bet kāds niecīgs mikrobs spēj nodzīvot varbūt tikai dažas stundas. Materiālajā pasaulē neviens nevar dzīvot mūžīgi. Noteiktajos apstākļos lietas dzimst vai tiek radītas, pastāv kādu laiku un, ja ir iespēja izdzīvot, aug, rada pēcnācējus, tad pakāpeniski sabrūk un visbeidzot iet bojā. Saskaņā ar šiem likumiem pat miljoniem Brahmu, kuri mīt dažādos Visumos, agri vai vēlu ir pakļauti nāvei. Tāpēc visu materiālo Visumu sauc par Martjaloku — nāves vietu.
Materiālistiskie zinātnieki un politiķi tiecas uzvarēt nāvi šajā pasaulē, jo viņiem nav nekādu zināšanu par nemirstīgo garīgo dabu. Tas ir tāpēc, ka viņi nezina Vēdu rakstus, kuros dotas zināšanas par pilnīgo pārpasaulīgo pieredzi. Diemžēl mūsdienu cilvēks neatzīst zināšanas, ko dod Vēdas, Purānas un citi raksti.
No Višnu Purānas (6.7.61.) mēs uzzinām:
višnu-šaktih parā proktā
kšētradžnākhjā tathā parā
avidjā-karma-samdžnānja
tritītjā šaktir išjatē

Kungam Višnu, Dieva Personībai, ir dažādas enerģijas — para (augstākā) un apara jeb avidja (zemākā). Dzīvās būtnes pieder augstākajai enerģijai. Materiālā enerģija, kurā mēs pašlaik esam saistīti, ir zemākā enerģija. Šī enerģija, kas pārklāj dzīvās būtnes ar neziņu (avidju) un ierosina tās veikt auglīgu darbību, ir materiālās pasaules radīšanas avots. Taču pastāv cita Kunga augstākā enerģija, kas atšķiras no zemākās, materiālās enerģijas un dzīvajām būtnēm. Šī augstākā enerģija veido mūžīgo jeb nemirstīgo Dieva Kunga valstību. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā (8.20.):
paras tasmāt tu bhāvo ‘njo
‘vjakto ‘vjaktāt sanātanah
jah sa sarvēšu bhūtēšu
našjatsu na vinašjati

Visas materiālās planētas — augstākās, zemākās un vidējās, ieskaitot Sauli, Mēnesi un Venēru — ir izkliedētas Visumā. Planētas pastāv tikai tik ilgi, kamēr dzīvo Brahma. Tomēr dažas zemākās planētas iet bojā Brahmas dienas beigās un tiek radītas no jauna nākamajā Brahmas dienā. Uz augstākajām planētām laika mērogs ir citāds. Uz daudzām augstākajām planētām viens mūsu gads atbilst tikai divdesmit četrām stundām jeb vienai diennaktij. Četri Zemes laikmeti (Satja, Trēta, Dvāpara un Kali), ja tos pārrēķina augstāko planētu laikā, ilgst tikai divpadsmit tūkstoš gadu. Ja šo laika posmu reizina ar tūkstoti, iegūst vienu Brahmas dienu, un tikpat ilga ir arī Brahmas nakts. Šādas dienas un naktis veido mēnešus un gadus, un Brahma dzīvo simt šādu gadu. Brahmas mūža beigās visa materiālā izpausme tiek iznīcināta.
Visi Saules, Mēness, Martjalokas, Zemes, kā arī zemāko planētu iedzīvotāji Brahmas naktī nogrimst iznīcības ūdeņos. Šajā laika posmā neviena dzīvā būtne vai suga nav izpausta, kaut arī turpina pastāvēt kā gars. Šo neizpausto stāvokli sauc par avjaktu. Kad Brahmas dzīves beigās Visums iet bojā, iestājas cita avjakta. Tomēr pāri šiem diviem neizpaustajiem stāvokļiem pastāv garīgais izplatījums jeb garīgā daba. Šajā izplatījumā ir neskaitāmas garīgās planētas, kas pastāv mūžīgi, arī tad, kad visas materiālā Visuma planētas tiek iznīcinātas. Kosmiskā izpausme, ko pārvalda daudzie Brahmas, ir tikai ceturtā daļa no visas Dieva Kunga enerģijas (ēkapād-vibhūti). Tā ir zemākā enerģija. Brahma nevalda pār garīgo dabu, kuru sauc par tripād-vibhūti, trīs ceturdaļas no Dieva Kunga enerģijas. Tā ir augstākā enerģija jeb parā-prakriti.
Augstākā valdošā Personība šajā garīgajā dabā ir Kungs Šrī Krišna. Kā teikts Bhagavad-gītā (8.22.), Viņam var tuvoties tikai ar tīru garīgo kalpošanu, bet ne ar gjānu (filozofiju), jogu (mistiku) vai karmu (auglīgu darbību). Karmī jeb tie, kas strādā augļu dēļ, spēj pacelties līdz Svargalokas planētām, starp kurām ir arī Saule un Mēness. Gjānī un jogi spēj sasniegt vēl augstākas planētas, piemēram, Maharloku, Tapoloku un Brahmaloku, un, ja viņi, garīgi kalpojot, attīstās tālāk, tie atbilstoši savai sagatavotībai var ieiet garīgajā dabā — vai nu mirdzošajā kosmiskajā izplatījumā (Brahmanā), vai arī nonākt uz Vaikunthas planētām. Tomēr skaidrs, ka Vaikunthas garīgās planētas spēj sasniegt vienīgi tas, kurš iet garīgās kalpošanas ceļu.
Uz materiālajām planētām ikviens, sākot ar Brahmu un beidzot ar skudru, tiecas valdīt pār materiālo dabu, un tā ir materiālā slimība. Kamēr turpinās šī materiālā slimība, dzīvajai būtnei jāmaina ķermeņi. Vai nu tai ir padieva, cilvēka, vai dzīvnieka ķermenis, galu galā tai tik un tā būs jāizcieš neizpaustais stāvoklis divu iznīcību laikā — Brahmas nakts un Brahmas dzīves beigās. Ja mēs vēlamies pārtraukt šo atkārtoto dzimšanu un nāvi, kā arī ar to saistīto vecumu un slimības, mums jātiecas nokļūt uz garīgajām planētām, kur mēs varam dzīvot mūžīgi Kunga Krišnas vai Nārājanas jeb Krišnas pilnīgo izvērsumu sabiedrībā. Kungs Krišna savās pilnīgajās izpausmēs valda pār ikkatru no tām. Tas ir apstiprināts šruti mantrās: ēko vašī sarva-gāh krišna īdjah ēko ‘pi san bahudhā jo ‘vabhāti. (Gopāla-tāpanī Upanišada 1.3.21.)
Neviens nespēj valdīt pār Krišnu. Saistītā dvēsele tiecas valdīt pār materiālo dabu, taču patiesībā tā ir pakļauta materiālās dabas likumiem un atkārtotas dzimšanas un nāves ciešanām. Dievs Kungs atnāk, lai atjaunotu reliģijas principus, starp kuriem galvenais ir attīstīt tieksmi veltīt sevi Viņam. Tāds ir pēdējais Dieva Kunga norādījums Bhagavad-gītā (18.66.): sarva-dharmān paritjadžja mām ēkam šaranam vradža — «atmet visu veidu reliģijas un uztici sevi vienīgi Man». Bet nelgas, veikli sagrozot šo galveno norādījumu, ir noveduši ļaudis dažādos maldu ceļos. Cilvēkus aicina celt slimnīcas, nevis apgūt zināšanas, lai, garīgi kalpojot, tie nonāktu garīgajā valstībā. Viņus aicina veikt darbības, kas tikai uz laiku atvieglo citu ciešanas, taču nespēj sniegt īstu laimi nevienai dzīvajai būtnei. Lai savaldītu dabas postošo spēku, tiek dibinātas valsts un sabiedriskās organizācijas, taču tās nezina, kā nomierināt nepakļāvīgo dabu. Daudzus cilvēkus sauc par lieliem Bhagavad-gītas zinātājiem, taču viņi nespēj saskatīt Gītā vēstījumu, kurš rāda, kā apvaldīt materiālo dabu. Vareno dabu var apvaldīt, tikai atmodinot Dieva apziņu, kā tas skaidri teikts Bhagavad-gītā (7.14.).
Šajā mantrā Šrī Īšopanišada māca, ka cilvēkam vienlaicīgi pilnībā jāzina gan sambhūti (Dieva Personība), gan vināša (laicīgā materiālā izpausme). Zinot vien laicīgo materiālo izpausmi, cilvēks neko nespēj glābt, jo dabā ik brīdi kaut kas iet bojā (ahanj ahanj bhūtāni gaččhantīha jamālajam). Ceļot slimnīcas, mēs nevienu nespējam glābt no bojā ejas. Cilvēku var glābt tikai pilnīgas zināšanas par mūžīgo svētlaimīgo dzīvi, kas pilna apziņas. Visas Vēdu mācības būtība ir parādīt cilvēkam ceļu uz mūžīgo dzīvi. Cilvēkus bieži maldina pievilcīgas laicīgas lietas, kas sola juteklisku baudu, taču, kalpojot jutekļu priekšmetiem, mēs reizē nonākam maldos un pagrimstam.
Tāpēc mums jāzina, kā patiešām glābt savus līdzcilvēkus. Nav jēgas runāt par to, vai mums patīk pati esība vai ne. Tā pastāv. Ja mēs gribam izglābties no atkārtotas dzimšanas un nāves, mums jāpievēršas garīgajai kalpošanai Dievam Kungam. Vidusceļa te nav, jo tā ir nepieciešamība.

Tālāk: Piecpadsmitā mantra