Šrī Īšopanišada ievads

null

Ievads

Vēdu mācība


[Viņa Dievišķās Žēlastības A. Č. Bhaktivēdāntas Svāmī Prabhupādas lekcija, kas nolasīta 1969. gada 6. oktobrī Anglijā, Londonā, Konvejholā.]

Dāmas un kungi! Šodien mēs runāsim par Vēdu mācību. Kas ir Vēdas? Sanskrita vārda «vēda» sakni var skaidrot dažādi, tomēr būtība ir viena. «Vēda» nozīmē «zināšanas». Vēdu mācība ir sākotnējās zināšanas, tāpēc visas zināšanas, ko jūs saņemat, ir vēda. Kamēr esam saistīti, mūsu zināšanām ir daudz trūkumu. Saistītā dvēsele no atbrīvotās atšķiras ar četrām nepilnībām. Pirmkārt — mēs neizbēgami kļūdāmies. Piemēram, mūsu zemē Mahātmu Gandiju uzskatīja par izcilu personību, taču viņš daudzreiz kļūdījās. Arī mūža beigās palīgs viņu brīdināja: «Mahātma Gandij, nebrauciet uz tikšanos Deli! Draugi mani brīdināja, ka tur draud briesmas.» Bet viņš nepaklausīja. Palika pie sava, devās turp un tika nogalināts. Kļūdās pat izcili cilvēki — Mahātma Gandijs, prezidents Kenedijs un daudzi citi. Kļūdīties ir cilvēciski. Tas ir viens no saistītās dvēseles trūkumiem.
Nākamais trūkums ir pakļaušanās maldiem. Maldi nozīmē pieņemt kaut ko tādu, kā nav, — maiju. «Maija» nozīmē «tas, kā nav». Katrs ķermeni uzskata par sevi. Ja es jautāšu, kas jūs esat, jūs atbildēsiet: «Es esmu misters Džons. Esmu bagātnieks. Esmu šis vai tas.» Bet visi šie apzīmējumi attiecas tikai uz ķermeni. Bet jūs neesat šis ķermenis. Tie ir maldi.
Trešais trūkums ir tieksme krāpt. Ikvienam ir nosliece uz krāpšanu. Pat vislielākais muļķis uzdodas par ļoti gudru. Viņam jau ir pateikts, ka viņš maldās un kļūdās, un tomēr šis cilvēks prāto: «Es domāju, ka tas ir tā un tas ir šitā.» Taču viņš pat neapzinās savu stāvokli. Būdams nepilnīgs, viņš raksta grāmatas par filozofiju. Tā ir viņa slimība. Tā ir krāpšana.
Visbeidzot — mūsu jutekļi ir nepilnīgi. Mēs ļoti lepojamies ar savu redzi. Bieži vien kāds izaicinoši jautā: «Vai jūs varat man parādīt Dievu?» Bet vai jums ir tādas acis, ar kurām var redzēt Dievu? Bez īpašas redzes tas nav iespējams. Ja istabā pēkšņi kļūst tumšs, jūs nespējat saskatīt pat savas rokas. Cik gan vērta ir jūsu redze? Tāpēc ar šiem nepilnīgajiem jutekļiem mēs nevaram cerēt uz zināšanām (vēdu). Šo saistītās dzīves trūkumu dēļ mēs nevienam nespējam dot pilnīgas zināšanas. Arī mēs paši esam nepilnīgi. Tāpēc mēs pieņemam Vēdas, kādas tās ir.
Var teikt, ka Vēdas ir hinduistu literatūra, bet «hindu» ir svešvārds. Mēs neesam hinduisti. Patiesībā mūs sauc par varnāšramu. Varnāšrama apzīmē Vēdu sekotājus, kas pieņem sabiedrības dalījumu astoņās varnās un āšramos. Sabiedrība sastāv no četrām daļām, un garīgā dzīve iedalās četrās daļās. To sauc par varnāšramu. Bhagavad-gītā (4.13.) teikts: «Šis iedalījums ir visur, jo to radījis Dievs.» Sabiedrība iedalās brāhmanos, kšatrijos, vaišjās un šūdrās. Brāhmani ir vissaprātīgākā cilvēku daļa — viņi zina, kas ir Brahmans. Nākamā saprātīgā sabiedrības daļa ir kšatriji jeb pārvaldītāji. Tiem seko vaišjas jeb tirgotāji. Šis dabiskais iedalījums pastāv visur. Tas ir Vēdu princips, un mēs to pieņemam. Vēdu principi ir neapstrīdama patiesība, jo tie ir nekļūdīgi. Tāpēc tie ir jāatzīst. Piemēram, Indijā govs mēslus atzīst par tīriem, kaut arī tie ir dzīvnieku izkārnījumi. Kādā vietā Vēdās norādīts, ka pēc pieskaršanās mēsliem tūlīt jānomazgājas. Bet citur teikts, ka govs mēsli ir tīri. Ja jūs netīru vietu notriepjat ar govs mēsliem, tā attīrās. Veselais saprāts iebildīs, ka šeit ir pretruna. Taču pretruna tā ir tikai no ikdienišķā redzes viedokļa, nekādas aplamības te nav. Tā tas ir. Kalkutā kāds ievērojams zinātnieks un ārsts, izanalizējis govs mēslus, atklāja, ka tiem piemīt visas antiseptiskās īpašības.
Ja Indijā kāds cilvēks otram saka: «Tev jādara tā,» tad otrs var iebilst: «Ko tu ar to domā? Kāpēc man tevi bez ierunām jāklausa? Vai tas ir Vēdu norādījums?» Vēdu norādījumus nevar tulkot pēc sava prāta. Tomēr, ja jūs rūpīgi pārbaudīsiet, kāpēc doti šie norādījumi, tad galu galā atklāsiet, ka tie visi ir pareizi.
Vēdas nav cilvēku zināšanu apkopojums. Vēdu zināšanas nāk no garīgās valstības, no Kunga Krišnas. Vēdas sauc arī par šruti. Šruti ir zināšanas, kas apgūtas klausoties. Tās nav iegūtas eksperimentāli. Šruti ir kā māte. No mātes mēs uzzinām ļoti daudz. Piemēram, ja gribat uzzināt, kas ir jūsu tēvs, — kurš gan varēs atbildēt? Vienīgi māte. Ja māte teiks: «Viņš ir tavs tēvs,» tad jums tas ir jāatzīst. Eksperimentāli jūs nenoskaidrosiet, vai viņš ir jūsu tēvs vai nē. Tātad, ja vēlaties uzzināt par kaut ko, kas ir ārpus jūsu pieredzes, ārpus jūsu eksperimentālajām zināšanām, ārpus jutekļu darbības lauka, jāpieņem Vēdas. Par pārbaudi nevar būt ne runas. Tas jau ir pārbaudīts. Viss jau ir noskaidrots. Tā, piemēram, mātes viedoklis jāatzīst par patiesību. Citas iespējas nav.
Vēdas tiek uzskatītas par māti, un Brahma — par vectēvu jeb ciltstēvu, jo viņš pirmais saņēma Vēdu zināšanas. Pirmā dzīvā radība bija Brahma. Viņš saņēma Vēdu zināšanas un nodeva tās Nāradam, citiem mācekļiem un dēliem, un viņi tālāk — saviem mācekļiem. Tā Vēdu zināšanas ar mācekļu pēctecību atnāk līdz mums. Arī Bhagavad-gīta apstiprina, ka Vēdu zināšanas tiek saprastas šādi. Ja eksperimentēsiet, tad nonāksiet pie tiem pašiem secinājumiem, bet, lai ietaupītu laiku, pieņemiet tos. Ja vēlaties zināt, kas ir jūsu tēvs, un atzīstat mātes autoritāti, tad jūs nestrīdēdamies pieņemsiet visu, ko viņa teiks. Ir trīs veidu pierādījumi: pratjakša, anumāna un šabda. «Pratjakša» nozīmē «tiešs pierādījums». Tiešs pierādījums nav īpaši labs, jo mūsu jutekļi ir nepilnīgi. Sauli mēs redzam katru dienu, un tā mums šķiet mazs aplītis, kaut gan patiesībā tā ir nesalīdzināmi lielāka par daudzām planētām. Cik vērta ir šāda redze? Tāpēc mums jālasa grāmatas. Tad mēs varēsim izprast Sauli. Tātad tieša pieredze ir nepilnīga. Vēl ir anumāna, induktīvas zināšanas: «tas varētu būt tā», pieņēmumi. Piemēram, Darvina teorija apgalvo, ka varētu būt tā un varētu būt arī citādi. Taču tā nav zinātniska pieeja. Tas ir pieņēmums, un arī tas ir nepilnīgs. Bet, ja jūs saņemat zināšanas no autoritatīviem avotiem, tad tās ir pilnīgas. Ja jūs, piemēram, saņemat raidījumu programmu, ko sastādījusi raidstacijas vadība, tad nav ko šaubīties par tās pareizību. To nevajag pārbaudīt, jo tā ir saņemta no autoritatīva avota.
Vēdu zināšanas sauc par šabda-pramānu. Arī par šruti. Šruti nozīmē, ka šīs zināšanas jāsaņem klausoties. Vēdas norāda, ka pārpasaulīgās zināšanas var saprast, klausoties autoritāti. Pārpasaulīgās zināšanas nāk no avota, kas ir ārpus šī Visuma. Visumā ir materiālās zināšanas, bet pāri tam — pārpasaulīgās. Mēs nespējam nokļūt pat tur, kur Visums beidzas, — kā tad lai mēs sasniedzam garīgo valstību? Tādā veidā iegūt pilnas zināšanas nav iespējams.
Pastāv garīgās debesis. Pastāv cita daba, kas ir pāri izpaustajam un neizpaustajam. Bet kā jūs uzzināsiet, ka pastāv debesis, kuru planētas un iedzīvotāji ir mūžīgi? Šādas zināšanas ir, bet kā, ar kādu eksperimentu tās var pārbaudīt? Tas nav iespējams. Tāpēc jāņem talkā Vēdas. Šīs ir Vēdu zināšanas. Krišnas apziņas kustībā mēs pieņemam zināšanas no visaugstākās autoritātes — Krišnas. Krišnu par augstāko autoritāti atzīst visas cilvēku kārtas. Vispirms tie ir divu veidu pārpasaulnieki. Vienus sauc par impersonālistiem — mājāvādī. Viņus parasti sauc par vēdāntistiem, Šankarāčārjas sekotājiem. Un ir arī citi pārpasaulnieki, kurus sauc par vaišnaviem, tie ir Rāmānudžāčārja, Madhvāčārja, Višnusvāmī. Gan Šankaras sampradāja, gan vaišnavu sampradāja atzīst Krišnu par Dieva Augstāko Personību. Šankarāčārju uzskata par impersonālistu, kurš sludināja impersonālismu, bezpersonisko Brahmanu, bet patiesībā viņš ir slēpts personālists. Savos Bhagavad-gītas komentāros viņš rakstīja: «Nārājana, Dieva Augstākā Personība, stāv pāri kosmiskajai izpausmei.» Pēc tam viņš to vēlreiz apstiprināja: «Šī Dieva Augstākā Personība, Nārājana, ir Krišna. Viņš atnāca kā Dēvakī un Vasudēvas dēls.» Šankarāčārja konkrēti minēja Krišnas tēva un mātes vārdus. Tātad Krišnu par Dieva Augstāko Personību atzīst visi pārpasaulnieki. Par to nav šaubu. Krišnas apziņas zināšanu avotu — Bhagavad-gītu — ir devis pats Krišna. Mēs esam izdevuši «Bhagavad-gītu, kāda tā ir», jo pieņemam Krišnu tā, kā Viņš to teicis, bez jebkādiem iztulkojumiem. Tās ir Vēdu zināšanas. Mēs pieņemam Vēdu zināšanas, jo tās ir tīras. Lai arī ko Krišna neteiktu, mēs to pieņemam. Lūk, kas ir Krišnas apziņa. Tā ietaupās daudz laika. Ja jūs atzīstat pareizo autoritāti vai zināšanu avotu, tad jūs ietaupāt daudz laika. Piemēram, materiālajā pasaulē zināšanas var apgūt divējādi — induktīvi un deduktīvi. Deduktīvi jūs pieņemat, ka cilvēks ir mirstīgs. Jūsu tēvs apgalvo, ka cilvēks ir mirstīgs, jūsu māsa apgalvo, ka cilvēks ir mirstīgs, visi to apgalvo, un jūs neeksperimentējat. To, ka cilvēks ir mirstīgs, jūs pieņemat par patiesību. Ja gribat izpētīt, vai cilvēks ir mirstīgs, jums ir jāizpēta pilnīgi visi cilvēki, jo jūs varat iedomāties, ka ir arī kāds nemirstīgais, tikai jūs viņu vēl neesat redzējis. Šāda izpēte nekad nebeigtos. Sanskritā to sauc par ārohu, augšupejošo ceļu. Ja vēlaties zināšanas iegūt pats saviem spēkiem, ar saviem nepilnīgajiem jutekļiem, tad jūs nekad nenonāksiet pie pareiziem secinājumiem. Tas ir neiespējami.
Brahma-samhitā teikts: «Lidojiet ar prāta ātrumu!» Mūsu materiālās lidmašīnas stundā var nolidot divtūkstoš jūdžu, bet cik ātri lido prāts? Sēžot mājās, jūs pēkšņi iedomājaties Indiju, kas atrodas, teiksim, desmit tūkstošu jūdžu attālumā, un tā tūlīt ienāk jūsu mājā. Prāts ir nonācis tur. Tik liels ir prāta ātrums. Tāpēc ir teikts: «Ja jūs miljoniem gadu ceļosiet ar prāta ātrumu, tad sapratīsiet, ka garīgās debesis ir neierobežotas.» Tām nav iespējams pat tuvoties. Tāpēc Vēdās teikts, ka cilvēkam jāpieņem — tur teikts «noteikti» — īstens garīgais skolotājs, guru. Ar ko ir apveltīts garīgais skolotājs? Ar Vēdu zināšanām, kuras pareizi uzklausītas no pareizā avota, un viņam patiešām ir stingri jābūt Brahmanā. Šīs ir divas nepieciešamās īpašības. Citādi viņš nav īstens skolotājs.
Krišnas apziņas kustību pilnīgi autoritatīvu padara Vēdu principi. Bhagavad-gītā Krišna saka: «Vēdisko meklējumu īstenais mērķis ir atrast Krišnu.» Arī Brahma-samhitā teikts: «Krišnam, Govindam, ir neskaitāmi veidoli, taču visi tie ir viens.» Tie nav tādi, kā mūsu kļūdu pilnie veidoli. Viņa veidols ir nekļūdīgs. Manam veidolam ir sākums, Viņa veidolam sākuma nav. Tas ir ananta. Un Viņa veidoliem, kas ir tik daudzveidīgi, nav gala. Mans veidols sēž šeit, nevis manā dzīvoklī. Arī jūs sēžat te, ne savās mājās. Bet Krišna vienlaicīgi var būt visur. Viņš var sēdēt Golokā Vrindāvanā, un tajā pašā laikā Viņš ir visur un caurstrāvo visu. Viņš ir sākotnējais, visvecākais, bet, ja jūs palūkosieties uz Krišnas attēlu, tad vienmēr redzēsiet piecpadsmit — divdesmitgadīgu jaunekli. Jūs nekad neredzēsiet vecu vīru. Bhagavad-gītā jūs esat redzējuši attēlus, kuros Krišna ir kaujas ratu vadītājs. Tad Viņam bija vismaz simt gadu. Krišnam bija mazmazbērni, taču Viņš izskatījās pēc jaunekļa. Krišna, Dievs, nekad nenoveco. Tāda ir Viņa augstākā vara. Un, ja vēlēsieties atrast Krišnu, apgūstot Vēdu rakstus, nonāksiet strupceļā. Neiespējami tas nav, taču ļoti grūti. Bet pavisam viegli jūs varat uzzināt par Krišnu no Viņa bhaktas. Bhaktas spēj dot jums Krišnu: «Šeit Viņš ir, pieņemiet!» Lūk, ko spēj Krišnas bhaktas.
Sākumā bija tikai viena Vēda, un to nevajadzēja lasīt. Cilvēki bija tik gudri, ar tik labu atmiņu, ka, vienreiz noklausījušies garīgā skolotāja teikto, viņi to saprata. Viņi visu saprata uzreiz. Bet pirms piectūkstoš gadiem, domādams par šī laikmeta — Kali-jugas — cilvēkiem, Vjāsadēva Vēdas pierakstīja. Viņš zināja, ka tad cilvēku mūžs būs īss, atmiņa būs ļoti vāja un saprāts zaudēs asumu. «Tāpēc es Vēdu zināšanas mācīšu rakstiski.» Viņš sadalīja Vēdas četrās daļās: Rigvēdā, Sāmavēdā, Atharva un Jadžurvēdā. Tad viņš uzticēja Vēdas dažādiem mācekļiem. Viņš parūpējās arī par mazāk saprātīgajām sabiedrības daļām — strī, šūdrām un dvidža-bandhu. Viņš neaizmirsa arī sievietes, šūdras (strādnieku kārtu) un dvidža-bandhu. Dvidža-bandhu ir augstdzimis cilvēks, kura īpašības neatbilst viņa augstajai kārtai. Cilvēku, kurš dzimis brāhmanu ģimenē, bet kuram nav brāhmana īpašības, sauc par dvidža-bandhu. Šiem cilvēkiem viņš sastādīja Mahābhāratu, ko sauc arī par Indijas vēsturi, un astoņpadsmit Purānas. Vēdu raksti sastāv no Purānām, Mahābhāratas, četrām Vēdām un Upanišadām. Upanišadas ir Vēdu daļa. Tad Vjāsadēva apkopoja visas Vēdu zināšanas zinātniekiem un filozofiem domātajā Vēdānta-sūtrā. Tā ir pati Vēdu pilnība.
Vjāsadēva Vēdānta-sūtru uzrakstīja Nāradas, sava Guru Mahārādžas (garīgā skolotāja), vadībā, un tomēr viņš nebija apmierināts. Tas ir garš stāsts, kas aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamā. Vēdavjāsa (Vjāsadēva) nebija gluži apmierināts arī tad, kad bija sastādījis daudzās Purānas, Upanišadas un pat Vēdānta-sūtru. Tad viņa garīgais skolotājs Nārada mācīja: «Izskaidro Vēdānta-sūtru.» «Vēdānta» nozīmē «augstākās zināšanas», un visaugstākās zināšanas ir Krišna. Krišna norāda, ka, apgūstot visas Vēdas, jānonāk pie Krišnas izpratnes: vēdānta-krid vēda-vid ēva čāham. Krišna saka: «Es esmu Vēdānta-sūtras sastādītājs, un Es esmu Vēdu zinātājs.» Tāpēc galamērķis ir Krišna. Tas ir teikts visos vaišnavu rakstītajos Vēdāntas filozofijas skaidrojumos. Mums, Gaudīja vaišnaviem, ir savs Vēdāntas filozofijas skaidrojums «Govinda-bhāšja», ko devis Baladēva Vidjābhūšana. Arī Rāmānudžāčārjam un Madhvāčārjam ir savi skaidrojumi. Šankarāčārjas skaidrojums nav vienīgais. Ir daudz Vēdāntas skaidrojumu, bet, tā kā vaišnavu skaidrojums nebija pirmais, cilvēki maldīgi domā, ka Šankarāčārjas skaidrojums ir vienīgais. Turklāt Vjāsadēva pats uzrakstīja pilnīgo Vēdāntas skaidrojumu — Šrīmad Bhāgavatamu. Arī Šrīmad Bhāgavatama sākas ar Vēdānta-sūtras pirmajiem vārdiem: «džanmādj asja jatah». Šis «džanmādj asja jatah» ir pilnībā izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā. Vēdānta-sūtra dod tikai mājienu par to, kas ir Brahmans, Absolūtā Patiesība: «Absolūtā Patiesība ir tas, no kā viss izplūst.» Tas ir kopsavilkums, taču Šrīmad Bhāgavatamā tas izskaidrots sīkāk. Ja viss izplūst no Absolūtās Patiesības, tad kāda ir Absolūtās Patiesības daba? Tas ir izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā. Absolūtajai Patiesībai jābūt ar apziņu. Tā pati mirdz («sva-rāt»). Mēs attīstām apziņu un zināšanas, saņemot tās no citiem, bet par Viņu ir teikts, ka tā pati mirdz. Vēdu zināšanu kopsavilkums ir Vēdānta-sūtra, un Vēdānta-sūtru pats tās autors ir izskaidrojis Šrīmad Bhāgavatamā. Noslēgumā mēs lūdzam tos, kas patiesi tiecas apgūt Vēdu zinības, mēģināt saprast visu Vēdu zināšanu izskaidrojumu no Šrīmad Bhāgavatamas un Bhagavad-gītas.

Tālāk: Ievadmantra