Šrī Īšopanišada sešpadsmitā mantra

null

Sešpadsmitā mantra

pūšann ēkaršē jama sūrja prādžāpatja
    vjūha rašmīn samūha
tēdžo jat tē rūpam kaljānatamam
    tat tē pašjāmi jo ‘sāv asau purušah so ‘ham asmi

pūšan — ak, uzturētāj; ēkaršē — sākotnējais filozof;
jama — ierobežojošais princips; sūrja — sūri (dižo bhaktu)
galamērķis; prādžāpatja — pradžāpati (cilvēces ciltstēvu) labvēlis;
vjūha — lūdzu, noņem; rašmīn — starus; samūha — lūdzu, noņem;
tēdžah — mirdzumu; jat — tā, lai; — Tavu; rūpam — veidolu;
kaljāna-tamam — vislabvēlīgāko; tat — lai; — Tavu;
pašjāmi — es varētu redzēt; jah — to, kas; asau — līdzīgs saulei;
asau — tas; purušah — Dieva Personība; sah — es pats;
aham — es; asmi — esmu.

TULKOJUMS

Mans Kungs! Tu esi sākotnējais filozofs, Visuma uzturētājs, Tu esi ierobežojošais princips, tīro bhaktu galamērķis un cilvēces ciltstēvu labvēlis! Lūdzu, noņem savu pārpasaulīgo staru mirdzumu, lai es spētu ieraudzīt Tavu svētlaimīgo veidolu. Tu esi mūžīgā Dieva Augstākā Personība. Tu esi līdzīgs saulei, un tāds esmu arī es.

SKAIDROJUMS

Saule un tās stari pēc savām īpašībām neatšķiras. Arī Dievs un dzīvās būtnes ir ar vienādām īpašībām. Saule ir viena, bet daļiņu tās staros ir neiedomājami daudz. Saules stari ir daļa no saules, un Saule kopā ar stariem veido visu sauli. Uz Saules mīt saules dievs, un arī uz augstākās garīgās planētas Golokas Vrindāvanas, no kuras izplūst brahmadžoti mirdzums, mīt mūžīgais Kungs un bauda savas mūžīgās rotaļas. To apstiprina Brahma-samhita (5.29.):
čintāmani-prakara-sadmasu kalpa-vrikša
lakšāvritēšu surabhīr abhipālajantam
lakšmī-sahasra-šata-sambhrama-sēvjamānam
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu Govindu, sākotnējo Kungu, pirmo ciltstēvu, kurš gana govis un piepilda visas vēlēšanās. Viņš mīt garīgiem dārgakmeņiem rotātos mājokļos, ap kuriem aug miljoniem vēlmju koku. Viņam ar lielu godbijību un mīlestību vienmēr kalpo simtiem un tūkstošiem Lakšmī jeb laimes dievietes.»
Brahma-samhitā aprakstīts arī brahmadžoti. Tur teikts, ka brahmadžoti ir starojums, kas izplūst no augstākās garīgās planētas Golokas Vrindāvanas, gluži tāpat kā saules stari izplūst no Saules. Kamēr cilvēks nav pārvarējis žilbinošo brahmadžoti, viņš nespēj iepazīt Dieva valstību. Filozofi impersonālisti apžilbst brahmadžoti mirdzumā un nespēj apzināties nedz Kunga īsteno mājvietu, nedz arī Viņa pārpasaulīgo veidolu. Savu trūcīgo zināšanu dēļ šādi domātāji un impersonālisti nespēj aptvert Kunga Krišnas svētlaimīgo pārpasaulīgo veidolu. Tāpēc Šrī Īšopanišadas lūgšana aicina Dievu noņemt brahmadžoti mirdzumu, lai tīrie bhaktas varētu redzēt Viņa svētlaimīgo pārpasaulīgo veidolu.
Apzinoties bezpersonisko brahmadžoti, cilvēks izjūt Visaugstākā labvēlību, bet, apzinoties Paramātmu — Visaugstākā visuresošo aspektu —, cilvēks izjūt vēl lielāku apskaidrību. Taču tieši sastopoties ar Dieva Augstāko Personību, bhakta visvairāk izjūt Visaugstākā svētību. Tā kā Viņu šeit uzrunā par sākotnējo filozofu, par Visuma uzturētāju un labvēli, tad Augstāko Patiesību nevar uzskatīt par bezpersonisku. Tāds ir Īšopanišadas viedoklis. Vārds «pūšan» («uzturētājs») ir īpaši nozīmīgs, jo, kaut arī Dievs Kungs uztur visas būtnes, Viņš īpaši rūpējas par saviem bhaktām. Pārvarot bezpersonisko brahmadžoti un ieraugot Kungu kā personību, kā Viņa vissvētīgāko mūžīgo veidolu, bhakta pilnībā apzinās Absolūto Patiesību.
Šrīla Džīva Gosvāmī darbā «Bhagavat-sandarbha» saka: «Apzinoties Dieva Personību, mēs pilnībā aptveram Absolūto Patiesību, jo Viņš ir visuvarens un apveltīts ar visiem pārpasaulīgajiem spēkiem. Apzinoties brahmadžoti, mēs neapzināmies visu Absolūtās Patiesības spēku, tāpēc Brahmana apzināšanās ir tikai daļēja Dieva Personības apzināšanās. Mācītie gudrie! Vārda «bhagavāns» pirmajai zilbei («bha») ir divējāda nozīme: pirmā — «tas, kurš pilnībā uztur» un otrā — «sargs». Otrā zilbe («ga») nozīmē «vadonis», «vadītājs» vai «radītājs». Zilbe «vān» norāda, ka ikviena būtne ir Viņā un arī Viņš ir ikvienā būtnē. Citiem vārdiem sakot, pārpasaulīgā skaņa «bhagavān» nozīmē bezgalīgas zināšanas, spēku, enerģiju, bagātību, varenību un ietekmi, un tas viss ir bez jebkādiem materiāliem sārņiem.»
Dievs Kungs pilnīgi uztur savus tīros bhaktas un vada tos pa garīgās kalpošanas ceļu uz pilnību. Kā savu bhaktu vadītājs Viņš galu galā piepilda visas bhaktu vēlmes, dodot sevi viņiem. Dieva bezcēloņa žēlastība ļauj Viņa bhaktām redzēt Kungu vaigu vaigā. Tā Viņš palīdz saviem bhaktām sasniegt augstāko garīgo planētu — Goloku Vrindāvanu. Kā radītājs Viņš var apveltīt bhaktu ar visām tām īpašībām, kas nepieciešamas, lai galu galā sasniegtu Kungu. Kungs ir visu cēloņu cēlonis, un nav nekā, kas būtu Viņa cēlonis, tāpēc Viņš ir pirmcēlonis. Tātad Viņš, izpaužot savu iekšējo spēku, bauda pats sevi. Ārējo spēku Viņš neizpauž tieši — Viņš izpauž sevi purušās, un tieši šajos veidolos Viņš uztur materiālo izpausmi. Ar šiem izvērsumiem Viņš rada, uztur un iznīcina kosmisko izpausmi.
Dzīvās būtnes arī ir dažādi Dieva Kunga Patības izvērsumi, un, tā kā dažas no tām vēlas valdīt un atdarināt Visaugsto Kungu, Viņš ļauj tām nonākt radītajā kosmosā, kur tām dota iespēja pilnībā izlietot savu tieksmi valdīt pār dabu. Dzīvo būtņu, Dieva neatņemamo daļiņu, klātbūtnes dēļ visā jutekļiem uztveramajā pasaulē sākas kustība — darbības un pretdarbības. Tā dzīvajām būtnēm tiek dotas visas iespējas valdīt pār materiālo dabu, taču augstākais valdnieks ir pats Dievs savā pilnīgajā aspektā — Paramātmā jeb Virsdvēselē, kas ir viena no purušām.
Tādējādi ir milzīga atšķirība starp dzīvo būtni (ātmu) un valdošo Kungu (Paramātmu), starp dvēseli un Virsdvēseli. Paramātma valda, un ātma tiek pārvaldīta, tāpēc tās nevar būt uz viena līmeņa. Tā kā Paramātma pilnībā sadarbojas ar ātmu, viņa ir dzīvās būtnes pastāvīga pavadone.
Dieva Kunga visucaurstrāvojošais aspekts ir Brahmans. Tas pastāv vienmēr — nomodā, miegā, arī neizpaustajā stāvoklī, un no tā rodas džīva-šakti (dzīvības spēks) — saistītās un brīvās dvēseles. Tā kā Dievs ir gan Paramātmas, gan Brahmana avots, Viņš ir arī visu dzīvo būtņu un visa cita pastāvošā avots. Kas to izprot, tas nekavējoties sāk garīgi kalpot Dievam Kungam. Šāds tīrs, Kungu pilnībā apzinājies bhakta mīlestībā pieķēries Viņam ar visu sirdi un dvēseli, un, satiekoties ar citiem bhaktām, viņš nedara neko citu, kā tikai daudzina Dieva Kunga pārpasaulīgos darbus. Kas nav tik pilnīgi kā tīrie bhaktas un kas apzinājušies tikai Kunga Brahmana vai Paramātmas aspektus, tie nespēj novērtēt pilnīgo bhaktu darbību. Dievs vienmēr palīdz tīrajiem bhaktām, ieliekot viņu sirdīs nepieciešamās zināšanas. Viņa īpašās labvēlības dēļ visa neziņas tumsa tiek izkliedēta. Filozofi un jogi nevar to iedomāties, jo viņi vairāk vai mazāk paļaujas uz pašu spēkiem. Kā teikts Katha Upanišadā (1.2.23.), Kungu spēj iepazīt vienīgi tie, kuriem Viņš ir labvēlīgs, un neviens cits. Šādu īpašu labvēlību Viņš izrāda tikai saviem tīrajiem bhaktām. Šrī Īšopanišada tādējādi norāda uz Dieva labvēlību, kuru nevar gūt brahmadžoti līmenī.

Tālāk: Septiņpadsmitā mantra