Šrī Īšopanišada trīspadsmitā mantra

null

Trīspadsmitā mantra

anjad ēvāhuh sambhavād
    anjad āhur asambhavāt
iti šušruma dhīrānām
    jē nas tad vičačakširē

anjat — atšķirīgs; ēva — noteikti; āhuh — ir teikts;
sambhavāt — godinot Visaugstāko Kungu, visu cēloņu cēloni;
anjat — atšķirīgs; āhuh — ir teikts; asambhavāt — godinot to, kas nav
Visaugstākais; iti — tā; šušruma — es to dzirdēju;
dhīrānām — no līdzsvarotām autoritātēm; — kas; nah — mums; tat — šo
jautājumu; vičačakširē — pilnībā izskaidroja.

TULKOJUMS

Ir teikts, ka vienu mērķi sasniedz, godinot visaugstāko visu cēloņu cēloni, bet pavisam citu, godinot to, kas nav visaugstākais. To visu stāstīja un pilnīgi izskaidroja nesatrauktie gudrie.

SKAIDROJUMS

Šī mantra ieteic uzklausīt gudros, kam ir līdzsvarots prāts. Kamēr cilvēks neuzklausa īstenu āčārju, kuru nekad nesatrauc materiālās pasaules pārmaiņas, tikmēr viņam nav īstas pārpasaulīgo zināšanu atslēgas. Īstens garīgais skolotājs, kurš pats ir dzirdējis šruti mantras jeb Vēdu zināšanas no sava līdzsvarotā āčārjas, nekad neizgudros un nestāstīs kaut ko tādu, kā nav Vēdu rakstos. Bhagavad-gītā (9.25.) skaidri teikts, ka tie, kas godina pitri jeb senčus, nonāk uz senču planētām. Tāpat arī rūdīti materiālisti, kuri kaļ plānus, lai paliktu šeit, atkal nonāk šajā pasaulē, bet Dieva Kunga bhaktas, kuri godina vienīgi Kungu Krišnu, visu cēloņu augstāko cēloni, sasniedz Viņa mājvietu garīgajās debesīs. Arī šeit, Šrī Īšopanišadā», apstiprināts, ka dažādi godināšanas veidi dod dažādus rezultātus. Godinot Visaugsto Kungu, cilvēks noteikti sasniegs Dievu Kungu Viņa mūžīgajā mājvietā, bet, ja kāds godina padievus, piemēram, saules dievu, viņš to arī sasniedz. Un, ja mēs vēlamies palikt uz šīs nožēlojamās planētas ar savām plānu komitejām un nestabilajiem politiskajiem līgumiem, arī tas ir iespējams.
Autentiskos rakstos nekur nav teikts, ka vienu un to pašu mērķi sasniedz, darot vienalga ko un godinot jebko. Šādas muļķīgas teorijas sludina tikai tie, kas paši sevi izsludinājuši par «skolotājiem», kuriem nav sakara ar paramparu, īstenu mācekļu pēctecību. Īstens garīgais skolotājs nekad neteiks, ka visi ceļi ved uz vienu mērķi un ka ikviens var sasniegt šo mērķi, ja pēc sava prāta godina padievus, Visaugstāko vai vēl ko citu. Katram skaidrs, ka noteiktu vietu var sasniegt tikai tad, ja nopērk līdz turienei biļeti. Ar biļeti līdz Kalkutai mēs nokļūsim Kalkutā, nevis Bombejā. Tomēr laicīgie tā saucamie skolotāji apgalvo, ka jebkura biļete aizvedīs līdz visaugstākajam mērķim. Šādas pasaulīgas teorijas, kas izdabā visiem, piesaista daudzus nelgas, un tie kļūst iedomīgi par pašu sagudrotajiem garīgās apzināšanās paņēmieniem. Taču Vēdu norādījumi viņus neatbalsta. Kamēr cilvēks nav saņēmis zināšanas no īstena garīgā skolotāja, kas atrodas vispāratzītā mācekļu pēctecībā, viņš nespēj redzēt lietu īsteno būtību. Krišna Ardžunam Bhagavad-gītā (4.2.) saka:
ēvam paramparā-prāptam
imam rādžaršajo viduh
sa kālēnēha mahatā
jogo naštah parantapa

«Šī augstākā zinātne tika saņemta pa mācekļu pēctecības ķēdi, un tā to saprata svētie valdnieki. Bet laika gaitā pēctecība pārtrūka, tāpēc šī zinātne, kā liekas, ir nozaudēta.»
Kad Kungs Šrī Krišna bija uz zemes, bhakti-jogas pamati, kas minēti Bhagavad-gītā, bija sagrozīti, tāpēc Dievam Kungam bija jāatjauno mācekļu pēctecība, sākot ar Ardžunu, Viņa vistuvāko draugu un bhaktu. Dievs Kungs skaidri saka Ardžunam (Bg.4.3.), ka Ardžuna spēj saprast Bhagavad-gītu tāpēc, ka viņš ir Krišnas bhakta un draugs. Citiem vārdiem sakot, tikai Dieva bhakta un draugs spēj saprast Gītu. Tas arī nozīmē, ka tikai tas, kurš iet pa Ardžunas ceļu, spēj saprast Bhagavad-gītu.
Pašlaik ir daudz šīs cildenās sarunas skaidrotāju un tulkotāju, kuriem patiesībā nav nekādu zināšanu par Kungu Krišnu un Ardžunu. Viņi Bhagavad-gītas pantus izskaidro pēc sava prāta un, atsaucoties uz svētajiem rakstiem, apgalvo dažādas muļķības. Šie skaidrotāji netic ne Šrī Krišnam, ne Viņa mūžīgajai mājvietai. Tad kā gan viņi var izskaidrot Bhagavad-gītu?
Krišna skaidri saka (Bg.7.20.,23.), ka tikai nejēgas godina padievus niecīga ieguvuma dēļ. Beigās Krišna iesaka (Bg.18.66.) atteikties no visiem citiem pielūgsmes veidiem un ceļiem un pilnīgi uzticēt sevi Viņam. Vienīgi tie, kuri attīrījušies no visu grēku sekām, var nelokāmi ticēt Visaugstajam Kungam. Pārējie, turpinot savu nožēlojamo pielūgsmi, nepaceļas virs materiālā līmeņa, tāpēc mānīgais priekšstats, ka visi ceļi ved uz vienu mērķi, viņus noved no īstā ceļa.
Šajā Šrī Īšopanišadas mantrā ļoti nozīmīgs ir vārds «sambhavāt» («godinot visaugstāko cēloni»). Kungs Krišna ir sākotnējā Dieva Personība, un viss pastāvošais izplūst no Viņa. Bhagavad-gītā (10.8.) Kungs paskaidro:
aham sarvasja prabhavo
mattah sarvam pravartatē
iti matvā bhadžantē mām
budhā bhāva-samanvitāh

«Es esmu garīgo un materiālo pasauļu avots. Viss izplūst no Manis. Gudrie, kas to labi apzinās, garīgi kalpo Man un godina Mani no visas sirds.»
Šis ir paša Kunga Krišnas dotais precīzs Visaugstā Kunga apraksts. Vārdi «sarvasja prabhavah» norāda, ka Krišna ir visa, arī Brahmas, Višnu un Šivas, radītājs. Tā kā Dievs Kungs ir radījis šīs trīs materiālās pasaules galvenās dievības, tad Viņš ir radījis visu, kas ir gan materiālajā, gan garīgajā pasaulē. Arī Atharva Vēdā (Gopāla-tāpanī Upanišada 1.24.) teikts, ka «Kungs Šrī Krišna ir tas, kurš pastāvēja pirms Brahmas radīšanas un kurš atklāja Brahmam Vēdu zināšanas». Līdzīgi vārdi ir teikti Nārājana Upanišadā (1.): «Tad Augstākā Personība Nārājana vēlējās radīt visas dzīvās būtnes. No Nārājanas ir dzimis Brahma. Nārājana radīja visus pradžāpati. Nārājana radīja Indru. Nārājana radīja astoņus Vasu. Nārājana radīja vienpadsmit Rudras. Nārājana radīja divpadsmit Āditjas.» Tā kā Nārājana ir Kunga Krišnas pilnīgā izpausme, tad Nārājana un Krišna ir viens un tas pats. Tālāk Nārājana Upanišadā (4.) teikts: «Dēvakī dēls [Krišna] ir Visaugstais Kungs.» To, ka Nārājana ir augstākais cēlonis, atzina un apstiprināja pats Šrīpāda Šankarāčārja, kaut arī viņš nebija vaišnavs jeb personālists. Arī Atharva Vēdā (Mahā Upanišada 1.) teikts: «Sākumā bija tikai Nārājana, nebija ne Brahmas, ne Šivas, ne uguns, ne ūdens, ne zvaigžņu, ne Saules, ne Mēness. Dievs Kungs nepaliek viens, bet rada pēc savas gribas.» Pats Krišna Mokša-dharmā saka: «Es radīju pradžāpati un Rudras. Viņiem nav pilnīgu zināšanu par Mani, jo viņus pārklāj Mana maldinātāja enerģija.» Tas teikts arī Varāha Purānā: «Nārājana ir Dieva Augstākā Personība, un no Viņa izpaudās gan četrgalvainais Brahma, gan Rudra, kurš vēlāk kļuva viszinošs.»
Tādējādi visi Vēdu raksti apstiprina, ka Nārājana jeb Krišna ir visu cēloņu cēlonis. Arī Brahma-samhitā (5.1.) teikts, ka Visaugstais Kungs ir Šrī Krišna, Govinda, katras dzīvās būtnes prieks un visu cēloņu pirmcēlonis. Īsteni mācīts cilvēks par to pārliecinās, uzklausot lielos gudros un Vēdas. Tāpēc mācīts cilvēks par visu augstāk stāda Kunga Krišnas godināšanu. Šādu cilvēku sauc par budhu jeb īsteni mācītu, jo viņš vienmēr godā vienīgi Krišnu.
Šāda pārliecība rodas, ja ar ticību un mīlestību uzklausa nesatraukta āčārjas garīgo vēstījumu. Tos, kuri netic Kungam Krišnam un nemīl Viņu, nevar pārliecināt par šo vienkāršo patiesību. Neticīgie Bhagavad-gītā (9.11.) nosaukti par mūdhām — nelgām jeb ēzeļiem. Teikts, ka mūdhas izsmej Dieva Personību, jo viņiem nav līdzsvarota āčārjas dotu pilnīgu zināšanu. Tas, kuru satrauc materiālās enerģijas virpulis, nevar kļūt par āčārju.
Pirms Bhagavad-gītas uzklausīšanas Ardžunu satrauca materiālās dzīves virpulis, jo viņš bija pieķēries ģimenei, sabiedrībai un draugiem. Tāpēc Ardžuna vēlējās būt filantrops, nevardarbīgs cilvēks. Bet, uzklausot Bhagavad-gītu — Vēdu zināšanas, kuras viņam atklāja Visaugstā Personība, Ardžuna kļuva budha. Viņš mainīja savu lēmumu un kļuva Kunga Šrī Krišnas godinātājs. Šrī Krišna bija izlēmis, ka Kurukšētras kaujai ir jānotiek. Ardžuna godināja Viņu, cīnoties pret saviem tā saucamajiem radiniekiem. Tā viņš kļuva par tīru Dieva bhaktu. Šāds sasniegums iespējams, godinot vienīgi īsto Krišnu, nevis kādu sagudrotu «Krišnu». «Krišnu» izdomā nejēgas, kuriem svešs Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā izklāstītās Krišnas zinātnes dziļums.
Saskaņā ar Vēdānta-sūtru sambhūta ir dzimšanas un uzturēšanas avots, kā arī krātuve tam, kas paliek pēc iznīcināšanas (džanmādj asja jatah). Šrīmad Bhāgavatama, kas ir dabisks paša autora skaidrojums Vēdānta-sūtrai, apgalvo, ka visu izpausmju avots nav nedzīvs akmens; tas ir abhigja — ar pilnu apziņu. Sākotnējais Kungs Šrī Krišna Bhagavad-gītā (7.26.) norāda, ka Viņš pilnībā apzinās pagātni, tagadni un nākotni un ka neviens, arī tādi padievi kā Šiva un Brahma, nepazīst Viņu pilnībā. Tie, kurus satrauc materiālās esamības viļņojums, noteikti nespēj pilnīgi iepazīt Dievu. Maz izglītotie garīgie skolotāji pūlas radīt vidusceļu, sludinot, ka pielūgsme jāvērš uz visiem cilvēkiem, taču viņi neapjēdz, ka šāda pielūgsme nav iespējama un ka arī cilvēki ir nepilnīgi. Šādu tā saucamo garīgo skolotāju centieni ir līdzīgi koka lapu, nevis sakņu laistīšanai. Dabiski ir liet ūdeni uz saknēm, taču mūsdienu vienmēr satrauktie vadītāji ir vairāk pieķērušies lapām. Kaut arī viņi tās pastāvīgi laista, viss, par ko šie nejēgas rūpējas, nokalst.
Šrī Īšopanišada ieteic liet ūdeni uz saknēm, kuras ir visas augšanas avots. Salīdzinājumā ar kalpošanu dvēselei cilvēku pielūgsme, kalpojot viņu ķermeņa vajadzībām, kuras tik un tā nekad nevar pilnībā apmierināt, ir mazāksvarīga. Dvēsele ir sakne, kas saskaņā ar karmas jeb materiālo seku likumu rada dažāda veida ķermeņus. Ja mēs sniedzam cilvēkiem medicīnisko palīdzību, izglītības iespējas vai arī kā citādi darbojamies sabiedrības labā un tajā pašā laikā lopkautuvēs mierīgi pārgriežam nabaga dzīvniekiem rīkles, tad to gan nevarētu nosaukt par kalpošanu citām dzīvajām būtnēm.
Būtnēm dažādos ķermeņos nākas mūžīgi ciest no dzimšanas, vecuma, slimībām un nāves. Cilvēciskais dzīvības veids ļauj izrauties no šī tīkla, atjaunot zaudētās attiecības starp būtni un Visaugstāko Kungu. Kungs pats nonāk uz zemes, lai mācītu filozofiju, kā veltīt sevi Visaugstākajam, sambhūtam. Vienīgi mācot ļaudīm veltīt sevi Dievam un godināt Visaugsto Kungu ar visiem spēkiem un visu mīlestību, mēs varam īsteni kalpot cilvēcei. Tāds ir Šrī Īšopanišadas norādījums šajā mantrā.
Vienkāršs veids, kā godināt Visaugsto Kungu šajā nemiera laikmetā, ir klausīties par Viņa dievišķajiem darbiem un daudzināt tos. Taču prātnieki uzskata, ka Dieva darbi ir tikai iztēles auglis, tāpēc viņi par tiem neko neklausās un ar veiklu, bet bezjēdzīgu vārdu spēli cenšas novērst vientiesīgo cilvēku uzmanību. Viņi nevis klausās par Kunga Krišnas darbiem, bet gan reklamē paši sevi un aicina savus sekotājus daudzināt viltus garīgos skolotājus. Mūsdienās šādu liekuļu kļuvis ievērojami vairāk, un tīrajiem Dieva bhaktām ir grūti pasargāt ļaudis no šo liekuļu un viltus avatāru bezdievīgās sludināšanas.
Upanišadas netieši pievērš mūsu uzmanību sākotnējam Kungam Šrī Krišnam, bet Bhagavad-gīta, kas ir visu Upanišadu kopsavilkums, tieši norāda uz Šrī Krišnu. Cilvēka prāts pakāpeniski attīrās no visiem sārņiem tad, ja viņš klausās par Krišnu, kāds Viņš ir, no Bhagavad-gītas vai Šrīmad Bhāgavatamas. Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.17.) teikts: «Klausoties par Dieva Kunga darbiem, bhakta piesaista sev Viņa uzmanību. Tādējādi Dievs Kungs, kas atrodas katras būtnes sirdī, palīdz bhaktam, dodot viņam pareizus norādījumus.» Arī Bhagavad-gīta (10.10.) to apstiprina: dadāmi buddhi-jogam tam jēna mām upajānti tē.
Norādījumi, ko Dievs Kungs dod no iekšienes, attīra bhaktas sirdi no visiem sārņiem, kurus rada materiālās dabas īpašības — kaislības un tumsība. Kas nav bhaktas, tie ir pilnīgā kaislību un tumsības varā. Pār kuru valda kaislības, tas nespēj atbrīvoties no materiālām tieksmēm, bet tumsībā esošais nespēj izprast ne sevi, ne Dievu Kungu. Tādējādi cilvēkam, kas atrodas vai nu kaislībās, vai tumsībā, nav izredžu apzināties sevi, lai arī kā viņš tēlotu ticīgo. Taču bhaktam Dieva Kunga žēlastība ļauj pārvarēt kaislības un tumsību. Tādējādi bhakta pilnībā ieiet skaidrībā, kas ir pilnīga brāhmana pazīme. Ikkatrs, kas īstena garīgā skolotāja vadībā iet pa bhakti ceļu, var kļūt par brāhmanu. Šrīmad Bhāgavatamā (2.4.18.) arī teikts:
kirāta-hunāndhra-pulinda-pulkašā
ābhīra-šumbhā javanāh khasādajah
jē ‘njē ča pāpā jad-apāšrajāšrajāh
šudhjanti tasmai prabhavišnavē namah

«Jebkura, pat zemākās kārtas būtne var attīrīties, sekojot tīra Dieva Kunga bhaktas norādījumiem, jo Kungs ir visspēcīgs.»
Kad cilvēkā attīstās brāhmana īpašības, tad viņš kļūst laimīgs un ar sirdi un dvēseli kalpo Dievam. To darot, viņam atklājas zinātne par Dievu. Izprotot zinātni par Dievu, cilvēks pakāpeniski atbrīvojas no materiālās pieķeršanās, un ar Kunga žēlastību viņa šaubu pilnais prāts kļūst kristālskaidrs. Sasniedzot šo pakāpi, cilvēks spēj kļūt par atbrīvotu dvēseli un saskatīt Dievu Kungu visur. Tā šī mantra apraksta sambhavas pilnību.

Tālāk: Četrpadsmitā mantra