Šrī Īšopanišada pirmā mantra

null

Pirmā mantra

īšāvāsjam idam sarvam
    jat kinča džagatjām džagat
tēna tjaktēna bhundžīthā
    mā gridhah kasja svid dhanam

īša — Dievs Kungs; āvāsjam — valda pār; idam — šo;
sarvam — visu; jat kinča — kas vien; džagatjām — Visumā;
džagat — viss, kas ir dzīvs un nedzīvs; tēna — Viņš; tjaktēna — devis kā
daļu; bhundžīthāh — tev jāpieņem; — ne; gridhah — pūlēties
iegūt; kasja svit — kāda cita; dhanam — bagātību.

TULKOJUMS

Pār visu dzīvo un nedzīvo Visumā valda Dievs Kungs, un viss pieder Viņam, tādēļ ikvienam būs pieņemt tikai nepieciešamo, kas viņam dots kā viņa daļa, un nebūs pieņemt neko citu, labi zinot, kam tas pieder.

SKAIDROJUMS

Vēdu zināšanas ir nekļūdīgas, jo tās atnāk pa mācekļu pilnīgo pēctecību, kas sastāv no garīgajiem skolotājiem un aizsākas ar pašu Dievu Kungu. Pats Dievs Kungs teica Vēdu zināšanu pirmo vārdu, un mēs tās saņemam no pārpasaulīgiem avotiem. Vārdus, ko teicis Dievs Kungs, sauc par apaurušēju, kas norāda, ka tos nav teikusi laicīga persona. Dzīvajai būtnei, kas dzīvo laicīgajā pasaulē, ir četri trūkumi: (1) tā neizbēgami kļūdās; (2) tā ir pakļauta maldiem; (3) tā tiecas krāpt citus; (4) tās jutekļi ir nepilnīgi. Šo četru nepilnību saistīts, neviens nespēj sniegt pilnīgas zināšanas. Vēdas nav sacerējuši šādi nepilnīgi radījumi. Sākotnēji Vēdu zināšanas tika ieliktas pirmās radītās būtnes Brahmas sirdī, savukārt Brahma tās izplatīja dēliem un mācekļiem, kuri cauri laikiem šīs zināšanas turpināja nodot tālāk.
Tā kā Dievs ir pūrna jeb vispilnīgākais, tad materiālās dabas likumiem nav varas pār Viņu. Taču pār dzīvajām būtnēm un priekšmetiem valda dabas likumi, tātad — Dieva Kunga spēks. Īšopanišada ir daļa no Jadžurvēdas, tāpēc tā satur zināšanas par to, kam viss šajā Visumā pieder.
To apstiprina Bhagavad-gītas septītā nodaļa (7.4.–5.), kurā stāstīts par para un apara prakriti. Dabas pamatvielas — zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēters, prāts, saprāts un ego — ir Dieva Kunga zemākā jeb materiālā enerģija, bet dzīvā būtne, dzīvā enerģija, ir Dieva Kunga para prakriti (augstākā enerģija). Abas prakriti jeb enerģijas izplūst no Dieva Kunga, un Viņš valda pār visu, kas pastāv. Visumā nav nekā, kas nebūtu para vai apara prakriti, tāpēc viss ir Visaugstākās Būtnes īpašums.
Augstākā Būtne, Dieva Absolūtā Personība, ir sevī pilna persona, un Viņam ir sevī pilns un pilnīgs saprāts, kuru izmantodams, Viņš ar saviem dažādajiem spēkiem rada kārtību visā. Augstāko būtni bieži salīdzina ar uguni, bet visu dzīvo un nedzīvo — ar šīs uguns siltumu un gaismu. Kā uguns izplata enerģiju siltuma un gaismas veidā, tā arī Dievs Kungs dažādos veidos izpauž savu enerģiju. Tādējādi Kungs ir augstākais vadītājs, uzturētājs un cēlonis visam, kas pastāv. Viņš ir visa zinātājs un ikviena labvēlis. Viņam ir visas neaptveramās spējas: spēks, bagātība, slava, skaistums, zināšanas un atsacīšanās spēja.
Tāpēc ir jābūt pietiekami saprātīgam un jāapjēdz, ka, izņemot Dievu Kungu, nevienam nekas nepieder. Jāpieņem tikai tas, ko Dievs Kungs katram dod kā viņa daļu. Piemēram, govs dod pienu, taču pati šo pienu nedzer: viņa ēd zāli un graudaugus, bet tās piens domāts cilvēku pārtikai. Tāda ir Dieva kārtība, un mums ir jābūt gandarītiem par to, ko Viņš mums laipni dod. Vienmēr jāatceras, kam patiesībā pieder mūsu īpašums.
Piemēram, māju ceļ no zemes, koka, akmens, dzelzs, cementa un daudzām jo daudzām citām materiālām vielām, un, ja mēs domājam saskaņā ar Šrī Īšopanišadu, tad jāsaprot, ka mēs paši nevienu no šiem materiāliem radīt nespējam. Mēs tos varam tikai salikt kopā un ar savu darbu dažādi pārveidot. Strādnieks nedrīkst saukt sevi par lietas īpašnieku tikai tādēļ vien, ka, to izgatavojot, ir smagi strādājis.
Mūsdienu sabiedrībā starp strādniekiem un kapitālistiem vienmēr ir lielas domstarpības. Šis strīds ir ieguvis starptautiskus apmērus, un pasaulei draud briesmas. Cilvēki skatās cits uz citu kā ienaidnieki un plēšas kā suņi un kaķi. Šrī Īšopanišada nevar dot padomu suņiem un kaķiem, taču ar īstenu āčārju (svēto skolotāju) starpniecību tā var dot cilvēkiem Dieva vēstījumu. Cilvēcei jāpieņem Īšopanišadas vēdiskā gudrība un jāpārstāj ķildoties materiālo īpašumu dēļ. Jāpateicas par to, ko Dievs savā žēlastībā mums dod. Ja komunisti, kapitālisti vai kāda cita partija par savām sauks dabas bagātības, kas pilnībā pieder Kungam, tad miera nebūs. Nedz kapitālisti ar politiskiem manevriem spēs iegrožot komunistus, nedz komunisti, cīnoties nozagtās maizes dēļ, spēs sakaut kapitālistus. Ja viņi neatzīst to, ka viss pieder Dieva Augstākajai Personībai, tad viss īpašums, kuru viņi sauc par savu, ir zagts. Dabas likumi viņus sodīs kā zagļus. Atombumbas ir gan komunistu, gan kapitālistu rokās, un, ja abas puses neatzīs, ka viss pieder Visaugstajam Kungam, tad beigu beigās šīs bumbas noteikti iznīcinās gan vienus, gan otrus. Tāpēc, lai glābtos un nestu pasaulei mieru, abām pusēm jāseko Šrī Īšopanišadas norādījumiem.
Cilvēki nav radīti, lai ķildotos kā suņi un kaķi. Viņiem jābūt pietiekami saprātīgiem un jāapzinās, cik svarīga ir cilvēciskā dzīve un kāds ir tās mērķis. Vēdu raksti sastādīti cilvēcei, nevis suņiem un kaķiem. Kaķi un suņi savai iztikai var negrēkojot nogalināt citus dzīvniekus, taču, ja cilvēks nogalina dzīvnieku savas neapvaldītās garšas apmierināšanai, tad viņš atbild par dabas likumu pārkāpšanu. Par to viņam jāsaņem sods.
Dzīvniekiem nevar izvirzīt tādas pašas prasības kā cilvēkiem. Tīģeris neēd rīsus, kviešus un nedzer govs pienu, jo viņam pārtikai dota dzīvnieku gaļa. Daudzi dzīvnieki un putni ir veģetārieši, daudzi ir gaļēdāji, taču neviens no tiem nepārkāpj dabas likumus, jo šos likumus noteikusi Dieva griba. Dzīvnieki, putni, rāpuļi un citas zemākās būtnes stingri ievēro dabas likumus, tāpēc te nevar runāt par grēku, un arī Vēdu norādījumi nav domāti viņiem. Vienīgi cilvēciskā dzīve uzliek atbildību.
Aplami ir uzskatīt, ka pietiek kļūt par veģetārieti, lai izvairītos no dabas likumu pārkāpšanas. Arī dārzeņi ir dzīvi. Tas, ka viena būtne ir otras barība, ir dabas likums. Tātad cilvēkam nebūt nav jālepojas ar to, ka viņš ir stingrs veģetārietis, — galvenais ir atzīt Visaugsto Kungu. Dzīvnieku apziņa nav tik attīstīta, lai viņi spētu atzīt Dievu Kungu, bet cilvēks ir pietiekami saprātīgs, lai mācītos no Vēdu rakstiem, uzzinātu, kā darbojas dabas likumi, un gūtu no šīm zināšanām labumu. Ja cilvēks neievēro Vēdu rakstu norādījumus, viņš pakļauj sevi lielām briesmām. Tāpēc viņam jāatzīst Visaugstā Kunga autoritāte. Viņam jābūt Dieva Kunga bhaktam, viss jāizmanto kalpošanai Dievam Kungam un jāēd tikai Dievam piedāvātā ēdiena pārpalikums. Tas dos cilvēkam iespēju pareizi pildīt savu pienākumu. Bhagavad-gītā (9.26.) Kungs tieši norāda, ka Viņš pieņem veģetāru barību no sava tīrā bhaktas rokām. Tāpēc cilvēkam būtu jākļūst ne tikai par stingru veģetārieti, bet arī par Dieva Kunga bhaktu un viss ēdiens jāpiedāvā Viņam. Tikai tad viņš drīkst baudīt prasādu jeb Dieva žēlastību. Bhakta, kas spēj darboties šādā apziņā, var pareizi izpildīt cilvēciskās dzīves pienākumu. Kas nepiedāvā ēdienu Dievam Kungam, tie patiesībā ēd grēku un pakļauj sevi dažādām ciešanām, kuru cēlonis ir grēcīgās darbības (Bg.3.13.).
Grēka sakne ir tīša nepakļaušanās dabas likumiem — Dieva Kunga īpašuma tiesību neatzīšana. Dabas likumu jeb Kunga norādījumu pārkāpšana cilvēku pazudina. Dievs Kungs noteikti novērtēs saprātīgo, kurš zina dabas likumus un ir brīvs no nevajadzīgas pieķeršanās vai nepatikas, un šis cilvēks noteikti iegūs tiesības atgriezties pie Dieva, atpakaļ mūžīgajās mājās.

Tālāk: Otrā mantra