Šrī Īšopanišada astotā mantra

null

Astotā mantra

sa parjagāč čhukram akājam avranam
    asnāviram šuddham apāpa-viddham
kavir manīšī paribhūh svajambhūr
    jāthātathjato ‘rthān vjadadhāč čhāšvatībhjah samābhjah

sah — tam cilvēkam; parjagāt — patiešām jāzina;
šukram — visvareno; akājam — neiemiesoto; avranam — nevainojamo;
asnāviram — bez asinsvadiem; šuddham — attīrošo;
apāpa-viddham — aizsargājošo; kavih — viszinošo; manīšī — filozofu;
paribhūh — visdižāko; svajambhūh — neatkarīgo;
jāthātathjatah — tieši saskaņā ar; arthān — vēlēšanos;
vjadadhāt — apveltī; šāšvatībhjah — neatminami; samābhjah — laiki.

TULKOJUMS

Šāds cilvēks tik tiešām pazīst visdižāko, neiemiesoto, viszinošo, nevainojamo, bez asinsvadiem, tīro un neaptraipīto, neatkarīgo filozofu, kurš kopš neatminamiem laikiem piepilda ikviena vēlmes.

SKAIDROJUMS

Šis ir Dieva Absolūtās Personības pārpasaulīgā un mūžīgā veidola apraksts. Visaugstais Kungs nav bezveidīgs. Viņam ir pārpasaulīgs veidols, kas pilnīgi atšķiras no laicīgās pasaules veidoliem. Dzīvo būtņu veidoli šajā pasaulē ir iemiesoti materiālajā dabā, un tie darbojas kā visas materiālās ierīces. Materiālam ķermenim ir mehāniska uzbūve, asinsvadi utt., bet Visaugstā Kunga pārpasaulīgajā ķermenī nekā tāda nav. Šeit ir skaidri pateikts, ka Viņš nav iemiesots. Tas nozīmē, ka Viņa ķermenis un dvēsele neatšķiras. Turklāt dabas likumi neliek Viņam saņemt ķermeni, kā tas notiek ar mums. Materiālajā dzīvē dvēsele atšķiras no rupjā ķermeņa un smalkā prāta. Tomēr Visaugsto Kungu šāds sadalījums neskar. Viņa ķermenis neatšķiras no Viņa prāta. Viņš ir sevī pilnais veselums, un Viņa prāts, ķermenis un Viņš pats — tas viss ir viens.
Brahma-samhitā (5.1.) ir līdzīgs Visaugstā Kunga apraksts. Tur Viņš ir aprakstīts kā sač-čid-ānanda-vigraha. Tas nozīmē, ka Viņš ir mūžīgais veidols, kurā pilnībā izpaužas pārpasaulīgā esamība, zināšanas un svētlaime. Vēdu rakstos skaidri teikts, ka Viņam ir pavisam citāds ķermenis, tādēļ dažreiz Viņu sauc par bezveidīgu. Tas nozīmē, ka Viņa veidolam nav nekā kopīga ar mūsējiem un Viņam nav tāda veidola, ko mēs spētu uztvert. Tālāk Brahma-samhitā (5.32.) teikts, ka Kungs ar jebkuru ķermeņa daļu spēj veikt itin visu. Tur teikts, ka jebkura Viņa ķermeņa daļa spēj veikt citu Viņa jutekļu uzdevumu. Tas nozīmē, ka Kungs var iet ar rokām, lietas ņemt ar kājām, redzēt ar plaukstām vai pēdām, ēst ar acīm utt. Vēl šruti mantrās teikts: kaut arī Kunga rokas un kājas nelīdzinās mūsējām, tomēr ar tām Viņš var ņemt visu, ko mēs piedāvājam, un skriet ātrāk par visiem. To apstiprina arī astotā mantra ar vārdu «šukram» («visvarenais»).
Dieva Kunga godināmo veidolu (arčā-vigrahu) svētījot uzstāda tempļos autoritatīvi āčārjas, kuri apzinās Dievu tā, kā tas aprakstīts septītajā mantrā. Tas neatšķiras no Kunga sākotnējā veidola. Kunga sākotnējais veidols ir Šrī Krišnas veidols, un Šrī Krišna izvērš sevi neskaitāmos veidolos kā, piemēram, Baladēva, Rāma, Nrisimha, Varāha u.c. Visi šie veidoli ir viena un tā pati Dieva Personība. Tāpat arčā-vigraha, kuru godina tempļos, arī ir Kunga veidola izvērsums. Godinot arčā-vigrahu, cilvēks tūdaļ spēj vērsties pie Kunga, kurš ar savu visvareno enerģiju pieņem bhaktas kalpošanu. Dieva Kunga arčā-vigraha nonāk pēc āčārju — svēto skolotāju — lūguma un, pateicoties Kunga visvarenajai enerģijai, darbojas tieši tā, kā to sākotnēji dara pats Kungs. Nejēgas, kam nav nekādu zināšanu nedz par Šrī Īšopanišadu, nedz arī par kādu citu šruti mantru, uzskata, ka arčā-vigraha, kuru godā tīrie bhaktas, veidota no materiālām vielām. Nejēgu vai kaništha-adhikārī nepilnīgajām acīm šis veidols var izlikties materiāls, taču šādi cilvēki nezina, ka Kungs, būdams visvarens un viszinošs, spēj pārvērst matēriju garā un garu matērijā, kā vien pats vēlas.
Bhagavad-gītā (9.11.–12.) Dievs Kungs izsaka nožēlu par maz zinošo cilvēku pagrimumu, kuri uzskata Kunga ķermeni par materiālu tikai tāpēc vien, ka Viņš pasaulē atnāk cilvēka izskatā. Šādi cilvēki, kuriem ir trūcīgas zināšanas, nepazīst Dieva Kunga visvarenību. Tādējādi Kungs šiem prātniekiem neizpauž sevi pilnībā. Cilvēks Dievu Kungu var apzināties tikai atbilstoši tam, cik lielā mērā viņš sevi uzticējis Viņam. Dzīvo būtņu pagrimuma cēlonis ir tikai un vienīgi tas, ka viņas aizmirst savas attiecības ar Dievu.
Šajā mantrā, tāpat kā daudzās citās Vēdu mantrās, skaidri pateikts, ka Dievs Kungs kopš neatminamiem laikiem apgādā dzīvās būtnes ar visu nepieciešamo. Dzīvās būtnes kaut ko vēlas, un Kungs dod to atbilstoši viņu sagatavotībai. Ja cilvēks vēlas būt tiesnesis Augstākajā tiesā, tad viņam ne tikai jāapgūst nepieciešamā prasme, bet jāsaņem arī atļauja no autoritātes, kura ir tiesīga piešķirt Augstākās tiesas tiesneša nosaukumu. Lai ieņemtu attiecīgo amatu, ar prasmi vien nepietiek. To piešķir kāda augstāka autoritāte. Arī Dievs Kungs piešķir dzīvajām būtnēm baudu atbilstoši viņu sagatavotībai. Lai kaut ko saņemtu, ar sagatavotību vien nepietiek. Nepieciešama arī Visaugstā Kunga žēlastība.
Dzīvā būtne parasti nezina, ko lūgt no Dieva Kunga vai arī pēc kāda stāvokļa tiekties. Bet, kad tā sāk apzināties savu dabisko stāvokli, viņa lūdz pēc pārpasaulīgās saskarsmes ar Kungu, lai ar mīlestību Viņam pārpasaulīgi kalpotu. Diemžēl materiālās dabas ietekmē dzīvās būtnes lūdz daudzas citas lietas, un Bhagavad-gītā (2.41.) norādīts, ka viņu domāšana ir sazarota jeb izkliedēta. Garīgais saprāts ir vienots, bet pasaulīgais saprāts — izkliedēts. Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka tie, kurus saista ārējās enerģijas pārejošais krāšņums, aizmirst dzīves īsto mērķi — atgriešanos pie Dieva. To aizmirsis, cilvēks cenšas izlīdzēties, gudrodams dažādus plānus un projektus, taču tā ir tā paša vecā atgremošana. Tomēr Dievs Kungs ir tik neuzbāzīgs, ka neiejaucas un atļauj aizmāršīgajai dzīvajai būtnei tā arī turpināt. Šajā Šrī Īšopanišadas mantrā lietots atbilstošs vārds «jāthātathjatah», kas norāda, ka Dievs Kungs atalgo dzīvās būtnes atbilstoši to vēlmēm. Ja dzīvā būtne vēlas nonākt ellē, Visaugstais Kungs neiejaucas un ļauj viņai to darīt, bet, ja tā vēlas atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, tad Dievs Kungs viņai palīdz.
Šeit Dievs aprakstīts kā paribhū — visdižākais. Neviens nevar Viņu pārspēt vai līdzināties Viņam. Citas dzīvās būtnes šeit aprakstītas kā lūdzēji, kas lūdz dāvanas no Dieva Kunga. Kungs apgādā dzīvās būtnes ar to, ko tās vēlas. Ja būtnes būtu tikpat varenas kā Dievs Kungs — ja tās būtu visvarenas un viszinošas —, tad nebūtu runas par to, lai kaut ko lūgtu no Kunga, pat tā saukto atbrīvi ne. Īstā atbrīve ir atgriešanās pie Dieva. Atbrīve, kādu to iedomājas impersonālisti, ir mīts, un lūgšanās pēc jutekļu apmierinājuma turpinās mūžīgi, ja vien lūdzējs nenonāk līdz garīgai izpratnei un neapzinās savu dabisko stāvokli.
Vienīgi Visaugstais Kungs ir sevī neatkarīgs. Kad pirms piectūkstoš gadiem Kungs Krišna parādījās uz zemes, Viņš savās dažādajās darbībās atklāja savu pilno izpausmi, Dieva Personību. Bērnībā Viņš nogalināja daudzus varenus dēmonus, piemēram, Aghāsuru, Bakāsuru un Šakatāsuru, un šādu spēku Viņš noteikti nebija guvis no ārienes. Pat nevingrinoties svarcelšanā, Viņš pacēla Govardhanas kalnu. Viņš dejoja ar gopī, neņemot vērā sabiedrībā pieņemtos ierobežojumus, un neviens Viņam to nepārmeta. Kaut gan gopī nāca pie Viņa ar jaunu meiteņu mīlestību, Kunga Krišnas un gopī attiecības godināja pat Kungs Čaitanja, kas bija nelokāms sanjāsī un stingri ievēroja visus ierobežojumus. Šrī Īšopanišada apraksta, ka Kungs ir šudha (attīrošs) un apāpa-vidha (aizsargājošs) jeb tīrs un neaptraipīts. Viņš šķīsta tādā nozīmē, ka pat netīrais saskarsmē ar Viņu attīrās. Vārds «aizsargājošs» attiecas uz Viņa klātbūtnes spēku. Bhagavad-gītā (9.30.–31.) teikts, ka bhakta sākumā var likties sudurāčāra — ar sliktu uzvedību, bet viņš jāuzskata par tīru, jo viņš atrodas uz pareizā ceļa. Tas notiek tāpēc, ka saskarsme ar Dievu Kungu aizsargā. Kungs ir arī apāpa-vidha, jo grēks Viņu neskar. Pat tad, ja šķiet, ka Viņš grēko, visas Viņa darbības ir nevainojamas, jo ir pilnīgi neiespējami, ka Viņu varētu skart grēks. Tā kā Viņš jebkurā gadījumā ir šudha, vistīrākais, Viņu bieži salīdzina ar sauli. Saule iztvaicē mitrumu no daudzām netīrām zemes vietām, tomēr tā paliek tīra. Patiesībā tā attīra netīro, pateicoties savai šķīstītspējai. Ja pat saule — materiāls objekts — ir tik spēcīga, tad mums grūti pat iedomāties visspēcīgā Dieva Kunga tīrību un spēku.

Tālāk: Devītā mantra