Šrī Īšopanišada desmitā mantra

null

Desmitā mantra

anjad ēvāhur vidjajā-
    anjad āhur avidjajā
iti šušruma dhīrānām
    jē nas tad vičačakširē

anjat — citāds; ēva — noteikti; āhuh — ir teikts;
vidjajā — attīstot zināšanas; anjat — citāds; āhuh — ir teikts;
avidjajā — attīstot neziņu; iti — tā; šušruma — es dzirdēju; dhīrānām — no
saprātīgajiem; — kas; nah — mums; tat — to;
vičačakširē — izskaidroju.

TULKOJUMS

Gudrie izskaidroja, ka vienu mērķi sasniedz, izkopjot zināšanas, bet pavisam citu — izkopjot neziņu.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītas trīspadsmitajā nodaļā (13.8.–12.) teikts, kā jāattīsta zināšanas:
(1) Pašam pilnībā jākļūst par krietnu cilvēku un jāiemācās pienācīgi cienīt citus.
(2) Nevajag vārda vai slavas dēļ izrādīt lielu ticību.
(3) Nesatraukt citus ne ar ķermenisku darbošanos, ne ar savām domām, ne ar vārdiem.
(4) Jāmācās būt lēnprātīgam pat tad, kad citi izturas izaicinoši.
(5) Saskarsmē ar citiem nedrīkst būt divkosīgs.
(6) Jāatrod īstens garīgais skolotājs, kurš palīdz pakāpeniski sasniegt garīgo sevis apzināšanos, un jāpakļaujas garīgajam skolotājam, jākalpo viņam un jāuzdod viņam būtiski jautājumi.
(7) Lai varētu sevi apzināties, jāievēro atklāsmes rakstos minētie ierobežojošie principi.
(8) Pastāvīgi un stingri jāievēro svēto rakstu norādījumi.
(9) Pilnīgi jāatturas no rīcības, kas traucē apzināties sevi.
(10) Nav jāņem vairāk, kā nepieciešams ķermeņa uzturēšanai.
(11) Nedrīkst sevi pielīdzināt rupjajam materiālajam ķermenim, jāsaprot, ka radniecība attiecas tikai uz ķermeni.
(12) Vienmēr jāatceras: kamēr pastāv materiālais ķermenis, tikmēr jāsastopas ar ciešanām, ko rada atkārtota dzimšana, vecums, slimības un nāve. Nav jēgas kalt plānus par to, kā atbrīvoties no ciešanām materiālajā ķermenī. Vislabākais ir atrast līdzekļus sava garīgā «es» atgūšanai.
(13) Dzīvē drīkst pieķerties tikai tam, kas nepieciešams garīgajai attīstībai.
(14) Nepieķerties sievai, bērniem un mājām vairāk nekā tas norādīts svētajos rakstos.
(15) Nejusties laimīgam vai nelaimīgam par to, kas prātam šķiet vēlams vai nevēlams.
(16) Jākļūst par tīru Dieva Personības Šrī Krišnas bhaktu un aizrautīgi jākalpo Viņam.
(17) Jāattīsta vēlme dzīvot vientuļā, klusā vietā, kas ir labvēlīga garīgajai attīstībai, un jāizvairās no sabiedriskām vietām, kur pulcējas neticīgie.
(18) Jākļūst par zinātnieku vai filozofu, kurš pēta garīgo zinātni, un jāatzīst, ka garīgās zināšanas ir mūžīgas, bet materiālās zināšanas beidzas ar ķermeņa nāvi.
Kopā šie astoņpadsmit norādījumi ļauj pakāpeniski attīstīt īstas zināšanas. Visi citi ceļi, kuros tie netiek ievēroti, ir neziņa. Diženais āčārja Šrīla Bhaktivinoda Thākurs apgalvoja, ka visas iespējamās materiālās zināšanas ir tikai ārējās maldinātājas enerģijas iezīmes. Tās attīstot, cilvēks kļūst līdzīgs ēzelim. To saka arī Šrī Īšopanišada. Mūsdienu cilvēks, attīstot materiālās zināšanas, pārvēršas par ēzeli. Daži materiālistiskie politiķi, izlikdamies par garīgiem, sauc mūsdienu civilizāciju par sātanisku, bet viņiem diemžēl nerūp Bhagavad-gītā aprakstīto īsteno zināšanu izkopšana. Tāpēc viņi nespēj grozīt pastāvošo sātanisko stāvokli.
Mūsdienās pat bērns uzskata sevi par neatkarīgu un neciena vecākus cilvēkus. Augstskolu sniegtās nepareizās izglītības dēļ jaunieši visā pasaulē sagādā vecākiem cilvēkiem galvassāpes. Tāpēc Šrī Īšopanišada ļoti stingri brīdina, ka neziņas izkopšana atšķiras no zināšanu izkopšanas. Augstskolas var nosaukt par īstiem neziņas centriem tāpēc, ka zinātnieki steidzas izgudrot jaunus nāvējošus ieročus, lai pilnīgi noslaucītu no zemes virsas citas valstis. Mūsdienu augstskolas nedod zināšanas studentiem nedz par brahmačarjas (dzimumatturības) ierobežojošiem principiem, nedz arī par garīgo dzīvi; viņi netic nekādiem rakstu norādījumiem. Reliģiju māca vienīgi vārda un slavas dēļ, bet ne praktiskai pielietošanai. Tāpēc naidīgums ir ne tikai sabiedrībā un politikā, bet arī reliģijā.
Dažādās pasaules daļās izplatījies nacionālisms un šovinisms, jo vairums cilvēku izkopj neziņu. Neviens neiedomājas, ka šī niecīgā zeme ir tikai matērijas gabals, kas peld neizmērojamā izplatījumā kopā ar daudziem citiem matērijas gabaliem. Pret milzīgo izplatījumu šie matērijas gabali ir kā puteklīši gaisā. Dievs žēlsirdīgi izveidojis šos matērijas gabalus sevī pilnus, tāpēc tajos ir viss, lai tie peldētu izplatījumā. Kosmisko kuģu vadītāji var ļoti lepoties ar saviem sasniegumiem, taču viņi aizmirst planētu — šo daudz daudz lielāko kosmosa kuģu — augstāko vadītāju.
Pastāv arī neskaitāmas saules un neskaitāmas planētu sistēmas. Kā Visaugstā Kunga niecīgās neatņemamās daļiņas mēs, niecīgi mazie radījumi, tiecamies valdīt pār šīm neskaitāmajām planētām. Tāpēc mēs atkārtoti dzimstam un mirstam, un parasti vecums un slimības iznīcina visas mūsu cerības. Cilvēkam vajadzētu dzīvot gadus simts, taču mūžs pakāpeniski saīsinās līdz divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Izkopjot neziņu, apmuļķotie cilvēki uz šīm planētām ir radījuši savas nācijas, lai šajos nedaudzajos gados gūtu pēc iespējas vairāk juteklisku baudu. Šādi nejēgas kaļ dažādus plānus, kā vairāk un vairāk norobežoties no citām nācijām. Tas ir vienkārši smieklīgi. Tāpēc ikkatra nācija rada raizes citām. Aizsardzības pasākumiem nācija veltī vairāk nekā pusi no sava spēka un tādējādi iznieko to. Nevienam nerūp zināšanu attīstīšana, tomēr cilvēki ir pilni viltus lepnuma par sasniegumiem materiālajās un garīgajās zināšanās.
Šrī Īšopanišada mūs brīdina no šādas viltus izglītības, un Bhagavad-gīta māca, kā izkopt īstās zināšanas. Šī mantra norāda, ka vidja (zināšanas) jāsaņem no dhīras. Dhīra ir tas, kuru nesatrauc materiālie maldi. Neviens nevar būt mierīgs, kamēr viņš nav pilnīgi sevi apzinājies; tad viņš vairs ne pēc kā neilgojas un ne par ko nežēlojas. Dhīra apzinās, ka materiālais ķermenis un prāts, kurus viņš nejauši iemantojis saskarsmē ar matēriju, ir viņam sveši elementi, tāpēc dhīra cenšas tikai pēc iespējas labāk izmantot šo ne visai labo guvumu.
Garīgajai būtnei materiālais ķermenis un prāts ir slikts ieguvums. Dzīvās būtnes īstā darbības vieta ir dzīvā garīgā valstība, taču šī, materiālā, pasaule ir nedzīva. Kamēr dzīvās garīgās dzirkstis pārvieto nedzīvās matērijas gabalus, nedzīvā pasaule mums šķiet dzīva. Bet īstenībā pasaulei liek kustēties dzīvās dvēseles, Augstākās Dzīvās Būtnes neatņemamās daļiņas. Dhīras ir tie, kas, uzklausot ierobežojošos principus, apgūst šīs zināšanas.
Lai ievērotu ierobežojošos principus, jāatrod patvērums pie īstena garīgā skolotāja. Garīgais skolotājs sniedz savam māceklim pārpasaulīgo vēstījumu, kā arī ierobežojošos principus. Šādas zināšanas netiek nodotas neziņas pilnās izglītības nedrošajā ceļā. Tikai pazemīgi uzklausot Dieva Personības vēstījumu, cilvēks var kļūt par dhīru. Piemēram, Ardžuna kļuva par dhīru, pazemīgi klausoties no pašas Dieva Personības Kunga Krišnas. Pilnīgam māceklim jābūt kā Ardžunam, bet garīgajam skolotājam gandrīz kā pašam Kungam Krišnam. Šādi iegūst vidju (zināšanas) no dhīras — nesatrauktā.
Adhīra (kas nav mācīts kā dhīra) nekad nevar būt skolotājs. Mūsdienu politiķi, kas sevi sauc par dhīrām, patiesībā ir adhīras, un no viņiem nevar iegūt pilnīgas zināšanas. Viņi domā tikai par atalgojumu — par naudu, ko saņem. Kā gan viņi var vadīt ļaudis pa pareizo sevis apzināšanās ceļu? Tātad, lai iegūtu īstenu izglītību, ir pazemīgi jāuzklausa dhīra.

Tālāk: Vienpadsmitā mantra