Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.9

null

DEVĪTĀ NODAĻA

Atbildes
saskaņā ar Kunga teikto

1. PANTS

šrī-šuka uvāča

ātma-mājām ritē rādžan    parasjānubhavātmanah
na ghatētārtha-sambandhah    svapna-draštur ivāndžasā

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja; ātma — Dieva
Augstākās Personības; mājām — enerģijas; ritē — bez; rādžan — ak, valdniek;
parasja — tīrās dvēseles; anubhava-ātmanah — ar tīru apziņu; na — ne;
ghatēta — var notikt; artha — nozīme; sambandhah — sakars ar
materiālo ķermeni; svapna — sapnis; draštuh — redzētāja; iva — kā;
andžasā — pilnīgi.

TULKOJUMS

Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja: Ak, valdniek! Ja tīras dvēseles tīrā
apziņa nav Dieva Augstākās Personības enerģijas pārklāta, tai nav nekāda
sakara ar materiālo ķermeni. Tas ir tāpat, kā guļošs cilvēks sapnī redz
savu ķermeni darbojamies.

SKAIDROJUMS

Mahārādža Parīkšits uzdeva jautājumu par to, kā dzīvā būtne, kas stāv pāri materiālajam ķermenim un prātam, uzsāk savu materiālo dzīvi, un Šukadēva Gosvāmī pilnībā atbildēja uz šo jautājumu. Garīgā dvēsele atšķiras no tā, par ko viņa sevi uzskata materiālajā izpratnē, taču viņa ir iegrimusi šajā materiālajā izpratnē tāpēc, ka to ietekmē Dieva Kunga ārējā enerģija, ko sauc par ātma-maiju. Tas jau tika paskaidrots pirmajā dziedājumā, runājot par to, kā Vjāsadēva apzinājās Visaugsto Kungu un Viņa ārējo enerģiju. Ārējo enerģiju vada Dievs Kungs, bet ārējā enerģija savukārt pēc Kunga gribas vada dzīvās būtnes. Tāpēc, lai gan dzīvā būtne savā tīrajā stāvoklī ir apveltīta ar tīru apziņu, tā Dieva Kunga ārējās enerģijas ietekmē ir pakļauta Kunga gribai. Tas ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā (15.15.). Kungs atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs un ietekmē viņu apziņu un aizmiršanu.
Nākamais jautājums gluži dabiski ir šāds: kāpēc Dievs Kungs ietekmē dzīvo būtni, radot šādu apziņu un aizmiršanu? Atbilde ir tāda, ka Dievs Kungs noteikti vēlas, lai visas dzīvās būtnes atrastos tīrā apziņā, saprotot, ka tās ir neatņemamas Kunga daļiņas, un saskaņā ar savu dabisko stāvokli nodarbotos ar mīlestības pilno kalpošanu Kungam; taču, tā kā katra dzīvā būtne ir zināmā mērā neatkarīga, tā var vēlēties nevis kalpot Kungam, bet gan kļūt tikpat neatkarīga, kāds ir Kungs. Visas dzīvās būtnes, kas nav bhaktas, vēlas kļūt tikpat varenas kā Kungs, lai gan nav tam piemērotas. Būtnes pēc Kunga gribas nonāk maldu varā, jo viņas vēlas kļūt līdzīgas Kungam. Tās ir kā cilvēks, kurš vēlas kļūt par valdnieku, bet nav apveltīts ar vajadzīgajām īpašībām; kad dzīvā būtne vēlas kļūt par pašu Kungu, tai tiek dots sapnis, ka viņa ir valdnieks. Tādējādi pirmā grēcīgā dzīvās būtnes vēlēšanās ir kļūt par Dievu Kungu, un tādēļ būtne pēc Dieva Kunga gribas aizmirst savu īsteno dzīvi un nonāk sapņu zemē, kur tā var uzskatīt sevi par Kungu. Bērns raud un lūdz, lai māte viņam iedod mēnesi, un māte, lai nomierinātu bērnu, iedod viņam spoguli, kurā redzams mēness atspulgs. Gluži tāpat raudošajam Dieva Kunga bērnam tiek dots atspulgs jeb materiālā pasaule, pār kuru būtne var valdīt kā karmī, un pēc tam, kad visas cerības sabrukušas, tā var vēlēties saplūst ar Kungu. Taču abi šie stāvokļi ir tikai sapnis. Nav jēgas censties saprast, kad dzīvajai būtnei ir radusies šī vēlme. Ir skaidrs, ka tas ir bijis, un tikko dzīvā būtne to ir vēlējusies, viņa pēc Kunga gribas ir nonākusi ātma-maijas varā. Tādējādi dzīvā būtne materiālajā pasaulē sapņo, ka «tas ir mans» un «tas esmu es». Sapnis ir tas, ka saistītā dvēsele uzskata materiālo ķermeni par «es». Viņa maldīgi domā, ka kļuvusi par Kungu un ka viss, kas saistīts ar materiālo ķermeni, ir «mans». Tā šis sapnis par «es» un «mans» turpinās mūžu pēc mūža. Tas notiek tik ilgi, kamēr dzīvā būtne neiegūst tīru apziņu, ka viņa savā būtībā ir neatņemama Kunga daļiņa, kas pakļauta Kungam.
Tīrajā apziņas stāvoklī šo maldīgo sapņu nav un dzīvā būtne vienmēr atceras, ka viņa nekādā gadījumā nav Kungs, un pastāvīgi pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam.

2. PANTS

bahu-rūpa ivābhāti    mājajā bahu-rūpajā
ramamāno gunēšv asjā    mamāham iti manjatē

bahu-rūpah — daudzi veidoli; iva — kā ir; ābhāti — izpaužas;
mājajā — ārējās enerģijas ietekmē; bahu-rūpajā — daudzos veidolos;
ramamānah — baudot; gunēšu — dažādās dabas īpašībās; asjāh — ārējās
enerģijas; mama — mans; aham — es; iti — tā; manjatē — domā.

TULKOJUMS

Maldinātā būtne dzīvo daudzos Dieva Kunga ārējās enerģijas dotajos
veidolos. Baudot materiālās dabas īpašības, saistītā dzīvā būtne
atrodas maldīgo priekšstatu «es» un «mans» varā.

SKAIDROJUMS

Dažādie dzīvo būtņu veidoli ir tikai dažādas drēbes, ko devusi Dieva Kunga ārējā, maldinošā enerģija saskaņā ar dabas īpašībām, ko dzīvā būtne vēlas baudīt. Ārējā materiālā enerģija izpaužas trijos veidos, t.i., kā skaidrība, kaislības un neziņa. Tātad pat materiālajā dabā dzīvajai būtnei ir brīvās izvēles iespēja, un materiālā enerģija saskaņā ar to piedāvā būtnei visdažādākos materiālos ķermeņus. Pastāv 900 000 ūdens iemītnieku ķermeņu veidu, 2 000 000 augu veidu, 1 100 000 tārpu un rāpuļu veidu, 1 000 000 putnu veidu, 3 000 000 zvēru veidu un 400 000 cilvēcisko ķermeņu veidu. Kopumā uz dažādām Visuma planētām ir 8 400 000 ķermeņu veidu, un dzīvā būtne, dažādos veidos vēlēdamās baudīt, pārceļo no viena ķermeņa otrā. Pat šajā ķermenī dzīvā būtne maina bērna ķermeni pret pusaudža ķermeni, pusaudža ķermeni pret jaunieša ķermeni, jaunieša ķermeni pret veca cilvēka ķermeni, un pēc tam tā ar savu darbību rada jaunu ķermeni. Šis ķermenis tiek radīts saskaņā ar būtnes vēlmēm, un Dieva Kunga ārējā enerģija dod būtnei tieši tādu ķermeni, kādā būtne vispilnīgāk var apmierināt savas vēlmes. Tīģeris ir vēlējies baudīt cita dzīvnieka asinis, un tāpēc ar Kunga žēlastību materiālā enerģija ir devusi viņam šādu ķermeni, kas dod iespēju tās baudīt. Gluži tāpat dzīvā būtne, kas vēlas saņemt padieva ķermeni un nonākt uz augstākajām planētām, var piepildīt šo vēlmi ar Dieva Kunga žēlastību. Un, ja būtne ir pietiekami saprātīga, tā var vēlēties saņemt garīgu ķermeni un baudīt Dieva Kunga sabiedrību, un arī šī vēlme tiek piepildīta. Tātad dzīvā būtne var pilnībā izmantot savu brīvību, un Kungs ir tik žēlsirdīgs, ka Viņš piešķir būtnei tieši tādu ķermeni, kādu tā vēlas. Dzīvās būtnes vēlme ir kā sapnis par zelta kalnu. Cilvēks zina, kas ir kalns, un viņš zina, kas ir zelts. Un tikai savas vēlmes dēļ viņš sapņo par zelta kalnu, bet, kad sapnis ir beidzies, viņš redz pavisam kaut ko citu. Pamodies cilvēks redz, ka nav ne zelta, ne kalna, nemaz jau nerunājot par zelta kalnu.
Dažādie dzīvo būtņu stāvokļi visdažādākajās ķermeņu izpausmēs materiālajā pasaulē pastāv maldīgo priekšstatu «es» un «mans» dēļ. Karmī domā, ka šī pasaule ir «mana», gjānī uzskata, ka «es esmu» ir viss. Visa materiālā politika, socioloģija, filantropija, altruisms utt. balstās uz saistīto dvēseļu kļūdainajiem priekšstatiem par «es» un «mans», kas radušies no spēcīgās vēlmes baudīt materiālo dzīvi. Sevis pielīdzināšana ķermenim un vietai, kur ķermenis ir saņemts, dažādie sociālisma, nacionālisma, ģimenes mīlestības utt. priekšstati pastāv tikai tāpēc, ka dzīvā būtne ir aizmirsusi savu īsteno dabu, taču apjukusī dzīvā būtne var atbrīvoties no visiem saviem maldīgajiem priekšstatiem, nonākot Šukadēvas Gosvāmī un Mahārādžas Parīkšita sabiedrībā, kā tas ir paskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā.

3. PANTS

jarhi vāva mahimni svē    parasmin kāla-mājajoh
ramēta gata-sammohas    tjaktvodāstē tadobhajam

jarhi — tad; vāva — noteikti; mahimni — godībā; svē — savā;
parasmin — Augstākajā; kāla — laiks; mājajoh — materiālā enerģija;
ramēta — bauda; gata-sammohah — atbrīvota no maldiem;
tjaktvā — atmetot; udāstē — pilnībā; tadā — tad; ubhajam — abus (priekšstatus «es» un
«mans»).

TULKOJUMS

Kad dzīvā būtne atgriežas savā dabiskajā godībā un sāk baudīt
pārpasaulību, kas atrodas ārpus laika un materiālās enerģijas, tā tūlīt
atbrīvojas no diviem maldīgajiem priekšstatiem [«es» un «mans»] un
pilnībā izpaužas kā tīra patība.

SKAIDROJUMS

Divi ļaužu maldīgie dzīves priekšstati — «es» un «mans» — ļoti spilgti izpaužas divu veidu cilvēkos. Zemākajā stāvoklī ļoti spēcīgs ir priekšstats «mans», bet augstākajā stāvoklī — priekšstats «es». Dzīvnieciskajā dzīvē priekšstats «mans» ir redzams pat starp kaķiem un suņiem, kas tā dēļ cīnās viens ar otru. Šis priekšstats ir ļoti spēcīgs arī zemākajā cilvēciskās dzīves pakāpē, un tas izpaužas kā doma «Tas ir mans ķermenis», «Tā ir mana māja», «Tā ir mana ģimene», «Tā ir mana kasta», «Tā ir mana nācija», «Tā ir mana valsts» utt. Un augstākajā spekulatīvo zināšanu līmenī šis priekšstats «mans» pārveidojas par priekšstatu «es esmu» jeb «es esmu viss» utt. Ir daudz dažādu cilvēku, un tie visi dažādos veidos maldīgi domā «Tas esmu es» un «Tas ir mans». Taču īsteno «es» būtību var izprast tikai un vienīgi ar apziņu «Es esmu mūžīgs Dieva Kunga kalps». Tāda ir tīra apziņa, un šādu priekšstatu mums māca visi Vēdu raksti.
Kļūdainais priekšstats «Es esmu Kungs» vai «Es esmu Visaugstākais» ir vēl bīstamāks par kļūdaino priekšstatu «Tas ir mans». Lai gan Vēdu rakstos reizēm sastopami norādījumi, ka sevi jāuzskata vienotam ar Kungu, tas nenozīmē, ka būtne visādā ziņā kļūst tāda pati kā Kungs. Neapšaubāmi dzīvā būtne daudzējādā ziņā neatšķiras no Kunga, taču galu galā tā ir pakļauta Kungam un paredzēta, lai apmierinātu Kunga jutekļus. Tādēļ Dievs Kungs saka, lai saistītās dvēseles uztic sevi Viņam. Ja dzīvās būtnes nebūtu pakļautas augstākajai gribai, vai gan kāds tām kaut ko tādu lūgtu? Ja dzīvās būtnes visādā ziņā līdzinātos Kungam, tad kā gan tās varētu nonākt maijas varā? Mēs jau daudzas reizes runājām par to, ka pār materiālo enerģiju valda Dievs Kungs. Bhagavad-gītā (9.10.) apstiprināts, ka Kungs ir materiālās dabas valdnieks. Vai dzīvā būtne, kas sevi pielīdzina Augstākajai Būtnei, var valdīt pār materiālo dabu? Muļķa «es» šai gadījumā atbildētu, ka viņš to spēs darīt nākotnē. Pat ja mēs pieņemam, ka nākotnē šī dzīvā būtne līdzināsies materiālās dabas valdniekam — Visaugstajai Būtnei — rodas jautājums, kāpēc tā pašlaik ir pakļauta materiālajai dabai? Bhagavad-gītā teikts, ka dzīvā būtne var atbrīvoties no materiālās dabas varas, uzticot sevi Visaugstajam Kungam, bet, ja nebūs šīs sevis uzticēšanas, tā nekad nespēs valdīt pār materiālo dabu. Tādējādi ir jāatbrīvojas arī no priekšstata «es», nodarbojoties ar garīgo kalpošanu jeb stingru pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam. Nabadzīgam bezdarbniekam dzīve ir ļoti grūta, bet, ja viņam izdodas dabūt labu valsts darbu, viņš tūlīt kļūst laimīgs. Nav nekādas jēgas noliegt Dieva Kunga augstāko varu, jo Kungs valda pār visām enerģijām. Katram ir jāatgriežas pašam savā godībā, t.i., tīrā apziņā, ka «Es esmu mūžīgs Dieva Kunga kalps». Saistītajā dzīvē būtne kalpo maldinošajai maijai, turpretī brīvā stāvoklī tā ir tīrs un neatkarīgs Dieva Kunga kalps. Lai uzsāktu kalpošanu Dievam Kungam, nepieciešams atbrīvoties no materiālās dabas īpašību piesārņojuma. Kamēr vien cilvēks kalpo prāta sagudrojumiem, viņš nevar pilnībā atbrīvoties no «es» un «mans» slimības.
Augstāko Patiesību maldinošā enerģija neskar, jo Patiesība valda pār šo enerģiju. Relatīvās patiesības var nonākt maldinošās enerģijas varā, tāpēc vislabākais, ja būtne pievēršas tieši Augstākajai Patiesībai, tāpat kā cilvēks pagriežas pret sauli. Kad saule ir debesīs, visapkārt ir gaišs, bet, kad saule nav redzama, viss ir tumšs. Gluži tāpat, kad būtne ir pievērsusies Visaugstajam Kungam, tā ir brīva no visiem maldiem, pretējā gadījumā tā atrodas maldinošās maijas tumsā. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā (14.26.):
mām ča jo ‘vjabhičārēna bhakti-jogēna sēvatē
sa gunān samatītjaitān brahma-bhūjāja kalpatē

Tādējādi ikvienam jāpieņem bhakti jogas zinātne, ar dedzību jāgodina Kungs, jāslavina Dieva Augstākā Personība, jāklausās Šrīmad Bhāgavatama no pareizā avota (nevis no profesionāļa, bet no tā, kurš dzīvo saskaņā ar Bhāgavatamu) un pastāvīgi jāuzturas tīru bhaktu sabiedrībā. Nevajag ļauties maldīgajiem priekšstatiem «es» un «mans». Karmī ļoti patīk priekšstats «Tas ir mans», gjānī patīk priekšstats «Tas esmu es», un ne vieni, ne otri nevar atbrīvoties no maldinošās enerģijas varām. Šrīmad Bhāgavatama un, pirmām kārtām, Bhagavad-gīta domātas, lai atbrīvotu cilvēku no maldīgajiem «es» un «mans» priekšstatiem, un Šrīla Vjāsadēva ir pierakstījis šīs gudrības grāmatas, lai atpestītu pagrimušās dvēseles. Dzīvajai būtnei jānonāk pārpasaulīgā stāvoklī, kur to neietekmē laiks vai materiālā enerģija. Saistītajā dzīvē būtne ir pakļauta laika ietekmei, un tā sapņo par pagātni, tagadni un nākotni. Prātotāji cenšas uzvarēt laika ietekmi, uzskatot, ka nākotnē ar zināšanu izkopšanu un uzvaru pār ego viņi varēs kļūt par Vāsudēvu jeb pašu Visaugsto Kungu. Taču šis ceļš ir nepilnīgs. Pilnīgs ceļš ir atzīt Kungu Vāsudēvu par Visaugstāko it visā, un augstākā zināšanu izkopšanas pilnība ir sevis uzticēšana Viņam, jo Viņš ir visa avots. Tikai ar šādu izpratni cilvēks var atbrīvoties no maldīgajiem «es» un «mans» priekšstatiem. To apstiprina gan Bhagavad-gīta, gan Šrīmad Bhāgavatama. Ar savu diženo darbu Šrīmad Bhāgavatamu Šrīla Vjāsadēva ir īpaši palīdzējis maldinātajām dzīvajām būtnēm, dodot tām Dieva zinātni un bhakti jogas ceļu, un saistītajām dvēselēm jācenšas pilnībā izmantot to, ko dod šī diženā zinātne.

4. PANTS

ātma-tattva-višuddhj-artham    jad āha bhagavān ritam
brahmanē daršajan rūpam    avjalīka-vratādritah

ātma-tattva — zinātne par Dievu vai par dzīvo būtni;
višuddhi — šķīstīšana; artham — mērķis; jat — kas; āha — teica; bhagavān — Dieva
Personība; ritam — patiesībā; brahmanē — Kungam Brahmam;
daršajan — parādot; rūpam — mūžīgo veidolu; avjalīka — bez krāpšanas;
vrata — ar apņemšanos; ādritah — godināja.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Kungs Brahma ar savu patiesīgo bhakti jogas askēzi bija
ļoti iepriecinājis Dieva Personību, un Kungs viņam atklāja savu
mūžīgo, pārpasaulīgo veidolu. Tas ir saistītās dvēseles šķīstīšanās mērķis.

SKAIDROJUMS

Ātma-tatva ir zinātne par Dievu un dzīvo būtni. Par ātmu sauc gan Visaugsto Kungu, gan dzīvo būtni. Visaugsto Kungu sauc par Paramātmu, bet dzīvo būtni — par ātmu, brahmu vai džīvu. Tā kā gan Paramātma, gan džīvātma stāv pāri materiālajai enerģijai, tās abas sauc par ātmām. Tāpēc, lai šķīstītos, Šukadēva Gosvāmī šajā pantā atklāj patiesību par Paramātmu un džīvātmu. Ļaudīm parasti ir daudz nepareizu priekšstatu par šīm ātmām. Maldīgais priekšstats par džīvātmu ir materiālā ķermeņa pielīdzināšana tīrajai dvēselei, un maldīgais priekšstats par Paramātmu ir tās pielīdzināšana dzīvajai būtnei. Taču bhakti joga vienā mirklī var iznīcināt abus nepareizos priekšstatus, tāpat kā, parādoties saulei, ir redzama gan pati saule, gan pasaule, gan arī viss, ko tā apgaismo. Tumsā cilvēks nevar redzēt ne sauli, ne sevi, ne pasauli. Taču, kad spīd saule, viņš redz gan sauli, gan sevi, gan arī visu, kas atrodas apkārt. Tāpēc Šrīla Šukadēva Gosvāmī norāda, ka Dievs Kungs, būdams ļoti apmierināts ar to, ar kādu patiesīgumu un apņēmīgumu Brahma nodarbojas ar bhakti jogu, atklāja viņam savu mūžīgo veidolu, lai šķīstītu Brahmādžī no abu veidu nepareizajiem priekšstatiem. Izņemot bhakti jogu, visi citi ātma-tatvas jeb ātmas zinātnes izprašanas paņēmieni galu galā izrādīsies nepatiesi.
Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka Viņu iespējams pilnībā iepazīt tikai ar bhakti jogu, kas ļauj saprast Dieva zinātni. Brahmādžī, nodarbojoties ar bhakti jogu, uzņēmās lielas askēzes un galu galā varēja ieraudzīt Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu. Kunga pārpasaulīgais veidols ir viscaur garīgs, un to var skatīt tikai ar garīgu redzējumu, kas iegūts, pareizā veidā izpildot bhakti jogas tapasju jeb askēzi. Dieva Kunga veidols, kas izpaudās Brahmas priekšā, atšķiras no jebkura materiālās pasaules veidola. Brahmādžī nebija nodarbojies ar smagām askēzēm, lai ieraudzītu kaut kādu materiālu veidojumu. Tādējādi Šukadēva Gosvāmī ir atbildējis uz Mahārādžas Parīkšita jautājumu par Dieva Kunga veidolu. Kunga veidols ir sač-čid-ānanda; tas ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns. Turpretī dzīvo būtņu materiālie veidoli nav ne mūžīgi, ne zināšanu pilni, ne svētlaimīgi. Tāda ir atšķirība starp Dieva Kunga un saistītās dvēseles veidolu. Tomēr saistītā dvēsele var atgūt savu mūžīgo zināšanu un svētlaimes veidolu, ar bhakti jogu ieraugot Dievu Kungu.
Kopumā var teikt, ka tikai neziņas dēļ saistītā dvēsele nonāk daudzos un dažādos pārejošos materiālos ķermeņos. Visaugstajam Kungam atšķirībā no saistītajām dvēselēm nav šāda laicīga veidola. Kunga veidols aizvien ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns, un tāda ir atšķirība starp Kungu un dzīvo būtni. Mēs varam saprast šo atšķirību ar bhakti jogu. Pēc tam Kungs atklāja Brahmam Šrīmad Bhāgavatamas būtību četros sākotnējos pantos. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatama nav prātnieku radīta. Šrīmad Bhāgavatamas skaņa ir pārpasaulīga, un tā neatšķiras no Vēdu skaņas. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatama apskata jautājumus par Dievu Kungu un dzīvo būtni. Pastāvīga Šrīmad Bhāgavatamas lasīšana vai klausīšanās arī ir bhakti joga, un cilvēks var sasniegt augstāko pilnību vienkārši saskarsmē ar Šrīmad Bhāgavatamu. Tādā veidā pilnību sasniedza gan Šukadēva Gosvāmī, gan Mahārādža Parīkšits.

5. PANTS

sa ādi-dēvo džagatām paro guruh
    svadhišnjam āsthāja sisrikšajaikšata
tām nādhjagaččhad drišam atra sammatām
    prapanča-nirmāna-vidhir jajā bhavēt

sah — viņš; ādi-dēvah — pirmais padievs; džagatām — Visuma;
parah — augstākais; guruh — garīgais skolotājs; svadhišnjam — lotosa, kurā viņš
sēdēja; āsthāja — lai atrastu avotu; sisrikšajā — lai radītu Visumu;
aikšata — sāka domāt; tām — to; na — ne; adhjagaččhat — saprast;
drišam — virzienu; atra — tur; sammatām — pareizo veidu;
prapanča — materiālās; nirmāna — uzbūves; vidhih — veidu; jajā — kā; bhavēt — jābūt.

TULKOJUMS

Kungs Brahma, augstākais visā Visumā un sākotnējais garīgais
skolotājs, nespēja saprast, no kurienes aug lotoss, uz kura viņš sēž, un,
domājot par materiālās pasaules radīšanu, nespēja saprast, kādā virzienā
un veidā tā ir jārada.

SKAIDROJUMS

Ar šo pantu sākas Dieva Kunga pārpasaulīgā
veidola un mājvietas izskaidrojums. Šrīmad Bhāgavatamas sākumā jau
tika teikts, ka Augstākā Absolūtā Patiesība uzturas savā mājvietā, un
maldinošā enerģija Viņu neskar. Tādējādi Dieva valstība nav
izdomāta; tā ir no šīs pasaules atšķirīga un pārpasaulīga sfēra, kurā atrodas
Vaikunthas planētas. Arī tas tiks paskaidrots šajā nodaļā.

Zināšanas par garīgajām debesīm, kas atrodas ārpus šīm
materiālajām debesīm, un par visu, kas ar tām saistīts, var iegūt tikai ar
garīgo kalpošanu jeb bhakti jogu. Arī radīšanas spēju Kungs Brahma
ieguva ar bhakti jogu. Brahmādžī nezināja, kā radīt pasauli, un nespēja
pat noteikt savas rašanās cēloni. Taču viņš ieguva visas šīs zināšanas ar
bhakti jogu. Ar bhakti jogu mēs varam iepazīt Dievu Kungu, un, zinot,
ka Dievs Kungs ir Visaugstākais, mēs varam iepazīt visu pārējo. Tas,
kurš zina Visaugstāko, zina visu. Tas ir apstiprināts Vēdās. Pats pirmais
Visuma garīgais skolotājs saņēma zināšanas ar Dieva Kunga žēlastību;
kā gan kāds cits varētu cerēt uz pilnīgām zināšanām bez Kunga
žēlastības? Ja kāds vēlas iegūt pilnīgas zināšanas par visu pastāvošo, viņam
jātiecas pēc Kunga žēlastības; cita ceļa nav. Tas, kurš cenšas iegūt
zināšanas saviem spēkiem, veltīgi šķiež laiku.

6. PANTS

sa čintajan dvj-akšaram ēkadāmbhasj
    upāšrinod dvir-gaditam vačo vibhuh
sparšēšu jat šodašam ēkavimšam
    niškinčanānām nripa jad dhanam viduh

sah — viņš; čintajan — tā domājot; dvi — divas; akšaram — zilbes;
ēkadā — reiz; ambhasi — ūdenī; upāšrinot — turpat dzirdēja; dvih — divreiz;
gaditam — izrunātus; vačah — vārdus; vibhuh — diženais;
sparšēšu — sparšas burtos; jat — kas; šodašam — sešpadsmitais; ēkavimšam — un
divdesmit pirmais; niškinčanānām — atsacīšanās dzīves kārtas;
nripa — ak, valdniek; jat — kas; dhanam — bagātība; viduh — pazīstama.

TULKOJUMS

Atrazdamies ūdenī un domādams, Brahmādžī divreiz sadzirdēja divas
savienotas zilbes. Tās bija veidotas no sparšas alfabēta sešpadsmitā un
divdesmit pirmā burta, un savienotas kopā, kļuva par bagātību tiem,
kas atrodas atsacīšanās dzīves kārtā.

SKAIDROJUMS

Sanskrita līdzskaņi tiek iedalīti divās daļās, no kurām vienu sauc par sparša-varnu, bet otru — par tālavja-varnu. Burti no «ka» līdz «ma» ietilpst sparša-varnā, un sešpadsmitais no tiem ir «ta», bet divdesmit pirmais — «pa». Kad šīs zilbes savieno kopā, rodas vārds «tapa» jeb «askēze». Askēze ir brāhmanu un atsacīšanās dzīves kārtas skaistums un bagātība. Saskaņā ar Bhāgavatas filozofiju, cilvēks ir domāts tikai un vienīgi tapai jeb askēzei, jo tikai ar askēzi iespējams apzināties sevi, un tieši sevis apzināšanās, nevis jutekļu apmierināšana ir cilvēka dzīves uzdevums. Šī tapa jeb askēze sākās jau no pašas radīšanas, un pirmais, kas ar to nodarbojās, bija augstākais garīgais skolotājs Kungs Brahma. Tapasja ir vienīgais veids, kā gūt labumu no cilvēka dzīves. Tas nav iespējams ar uzspodrinātu dzīvniecisku dzīvi. Vienīgais, ko kustoņi zina, ir jutekļu apmierināšana, kas izpaužas kā ēšana, dzeršana un priecāšanās. Taču cilvēka dzīve ir domāta, lai nodarbotos ar askēzēm un atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva.
Sākumā Kungs Brahma nezināja, kā veidot materiālo Visuma izpausmi, tāpēc viņš nolaidās ūdenī, lai saprastu, kā tas darāms un no kurienes aug lotoss, uz kura viņš sēdējis. Tad Brahma dzirdēja divreiz izrunātu vārdu «tapa». Tapas ceļa uzsākšana ir topošā mācekļa otrā dzimšana. Ļoti svarīgs ir vārds «upāšrinot». Tas ir līdzīgs vārdam «upanajana», kas apzīmē mācekļa vešanu pie garīgā skolotāja, lai laistu viņu pa tapas ceļu. Tādā veidā Brahmādžī saņēma iesvētību no Kunga Krišnas, un to apstiprina pats Brahmādžī savā grāmatā Brahma-samhita. Katrā Brahma-samhitas pantā Kungs Brahma saka: govindam ādi-purusam tam aham bhadžāmi. Tādējādi pats Kungs Krišna iesvētīja Brahmu, dodot viņam Krišnas mantru, un Brahma pirms milzīgā Visuma radīšanas darba sākuma kļuva par vaišnavu jeb Dieva Kunga bhaktu. Brahma-samhitā teikts, ka Kungs Brahma iesvētīšanas laikā saņēma astoņpadsmit burtus garo Krišnas mantru, ko parasti pieņem visi Kunga Krišnas bhaktas. Mēs šim principam sekojam, jo piederam Brahmas sampradājai jeb mācekļu pēctecībai, kas aizsākas ar Brahmu un kuras locekļi ir Nārada, Vjāsa, Madhva Muni, Mādhavēndra Purī, Īšvara Purī, Kungs Čaitanja un pēc tam arī mūsu dievišķais skolotājs Viņa Dievišķā Žēlastība Bhaktisidhānta Sarasvatī.
Tas, kurš šādā veidā ir saņēmis iesvētību mācekļu pēctecībā, var sasniegt tādu pašu iznākumu un iegūt tādu pašu radīšanas spēju. Šīs svētās mantras daudzināšana ir vienīgais tīro un no vēlmēm brīvo Dieva Kunga bhaktu patvērums. Ar šādu tapasju jeb askēzi pietiek, lai bhakta iegūtu visas Kunga Brahmas pilnības.

7. PANTS

nišamja tad-vaktri-didrikšajā dišo
    vilokja tatrānjad apašjamānah
svadhišnjam āsthāja vimrišja tad-dhitam
    tapasj upādišta ivādadhē manah

nišamja — dzirdējis; tat — to; vaktri — runātāju; didrikšajā — lai redzētu,
kas runājis; dišah — uz visām pusēm; vilokja — palūkojās; tatra — tur;
anjat — citu; apašjamānah — neredzēdams; svadhišnjam — uz sava
lotosa; āsthāja — apsēdās; vimrišja — domādams; tat — to;
hitam — labumu; tapasi — askēzē; upādištah — kā pamācīts; iva — sekojot;
ādadhē — veltīja; manah — uzmanību.

TULKOJUMS

Izdzirdējis šo skaņu, Brahma skatījās uz visām pusēm, lai ieraudzītu
runātāju. Neviena neatrazdams, viņš atkal apsēdās uz sava lotosa un
saskaņā ar norādījumiem pievērsa prātu askēzēm.

SKAIDROJUMS

Tam, kurš vēlas dzīvē gūt panākumus, jāseko pirmās šīs pasaules dzīvās būtnes Kunga Brahmas piemēram. Saņēmis no Visaugstā Kunga tapasjas iesvētību, Brahma apņēmās to veikt, un, lai gan viņš apkārt nevienu neredzēja, Brahma pareizi nosprieda, ka šī skaņa ir nākusi no paša Kunga. Brahma tajā laikā bija vienīgā dzīvā būtne, jo visā pasaulē nebija neviena cita — nekas vēl nebija radīts. Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma pirmās nodaļas pirmajā pantā jau tika minēts, ka Brahma saņēma iesvētību iekšēji. Dievs Kungs Virsdvēseles izskatā atrodas katrā dzīvajā būtnē, un Viņš iesvētīja Brahmu, jo Brahma to vēlējās. Gluži tāpat Kungs var iesvētīt ikvienu, kas vēlas saņemt iesvētību.
Kā jau tika teikts, Brahma ir Visuma sākotnējais garīgais skolotājs; Viņš saņēma iesvētību no paša Kunga, un Šrīmad Bhāgavatamas vēstījums nāk pa mācekļu pēctecību. Tam, kurš vēlas saņemt īsto Šrīmad Bhāgavatamas vēstījumu, jāsameklē pašreizējais mācekļu pēctecības ķēdes posms jeb garīgais skolotājs. No īstena garīgā skolotāja, kurš atrodas šajā mācekļu pēctecībā, jāsaņem iesvētība un pēc tam jānodarbojas ar tapasju garīgajā kalpošanā. Nevajag uzskatīt, ka mēs esam tādā pašā līmenī kā Brahma un ka mums Kungs var dot iekšēju iesvētību, jo šajā laikmetā neviens nav uzskatāms par tik tīru kā Brahma. Brahmas uzdevums ir Visuma radīšana, un šis postenis tiek uzticēts vistīrākajai dzīvajai būtnei, un tāpēc tas, kurš nav līdzvērtīgs Brahmam, nevar cerēt, ka Kungs pret viņu izturēsies tāpat kā pret Brahmu. Taču to pašu ir iespējams sasniegt ar tīru Dieva Kunga bhaktu svētību, sekojot rakstu norādījumiem (it īpaši tādu rakstu kā Bhagavad-gītas un Šrīmad Bhāgavatamas norādījumiem), kā arī ar īstena, patiesīgai dvēselei pieejama garīgā skolotāja žēlastību. Kungs pats kļūst par garīgo skolotāju tam, kurš savā sirdī patiešām vēlas kalpot Kungam. Tāpēc īstens garīgais skolotājs, kurš satiek patiesīgu bhaktu, jāuzskata par vistuvāko un iemīļotāko Dieva Kunga pārstāvi. Ja cilvēks darbojas šāda īstena garīgā skolotāja vadībā, var nešaubīties, ka pār viņu ir nākusi Dieva Kunga žēlastība.

8. PANTS

divjam sahasrābdam amogha-daršano
    džitānilātmā vidžitobhajēndrijah
atapjata smākhila-loka-tāpanam
    tapas tapījāms tapatām samāhitah

divjam — augstāko planētu padievu; sahasra — tūkstoš; abdam — gadu;
amogha — tīrs, bez jebkāda piesārņojuma; daršanah — ar tādu
redzējumu; džita — savaldītu; anila — dzīvi; ātmā — prātu; vidžita — savaldījis;
ubhaja — abus; indrijah — ar tādiem jutekļiem; atapjata — veica
askēzes; sma — pagātnē; akhila — visas; loka — planētas; tāpanam — mācot;
tapah — askēzi; tapījān — ārkārtīgi grūtu askēzi; tapatām — no visiem
askēžu veicējiem; samāhitah — tādā stāvoklī.

TULKOJUMS

Kungs Brahma nodarbojās ar askēzēm tūkstots padievu gadus. Viņš
dzirdēja šo pārpasaulīgo skaņu no debesīm un atzina to par dievišķu.
Viņš savaldīja prātu un jutekļus un ar savām askēzēm mācīja visas
dzīvās būtnes. Tāpēc viņu sauc par visdiženāko no askētiem.

SKAIDROJUMS

Kungs Brahma dzirdēja noslēpumaino skaņu «tapa», taču nekur neredzēja to, kas šo vārdu bija izrunājis. Tomēr, uzskatot šo norādījumu par svētīgu, viņš sāka meditēt un nodarbojās ar meditāciju tūkstots padievu gadus. Viens padievu gads ir 6 × 30 × 12 × 1000 mūsu gadu. Brahma uzklausīja teikto tāpēc, ka viņam bija tīrs Dieva Kunga absolūtās dabas redzējums. Un, pateicoties šim pareizajam redzējumam, Brahma saprata, ka Dievs Kungs neatšķiras no saviem norādījumiem. Nav nekādas atšķirības starp Kungu un skaņu, kas nāk no Viņa, pat ja Kungs personiski nav klāt. Vislabākais izpratnes paņēmiens ir šādu dievišķu norādījumu pieņemšana, un Brahma — sākotnējais visu būtņu garīgais skolotājs — rāda piemēru, kā uzklausāmas pārpasaulīgās zināšanas. Pārpasaulīgā skaņa nezaudē savu spēku, ja tās teicējs nav redzams. Tadējādi Šrīmad Bhāgavatamu, Bhagavad-gītu vai jebkuru citu pasaules svēto grāmatu nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par pasaulīgu skaņu, kurai nav pārpasaulīga spēka.
Pārpasaulīgā skaņa ir jāsaņem no pareizā avota; tā ir jāatzīst par realitāti un norādījumam jāseko bez kavēšanās. Panākumu noslēpums ir skaņas uzklausīšana no īstena garīgā skolotāja. Pasaulīgai skaņai nav spēka, un tādēļ šķietami pārpasaulīgā skaņa, kas saņemta no neautoritatīva cilvēka, neiedarbojas. Cilvēkam jābūt apveltītam ar vajadzīgajām īpašībām, lai viņš spētu pazīt šādu pārpasaulīgu spēju, un, ja tas, vai nu ar izšķiršanas spēju vai pateicoties laimīgam gadījumam, spēj saņemt pārpasaulīgo skaņu no īstena garīgā skolotāja, tad viņam atbrīve ir nodrošināta. Māceklim no savas puses ir jābūt gatavam pildīt īstena garīgā skolotāja norādījumus, tāpat kā Kungs Brahma pildīja sava garīgā skolotāja — Dieva Kunga — norādījumus. Īstena garīgā skolotāja gribas pildīšana ir mācekļa vienīgais pienākums, un uzticīga sekošana īstena garīgā skolotāja norādījumiem ir panākumu atslēga.
Kungs Brahma savaldīja divu līmeņu jutekļus ar jutekļu uztveri un jutekļu orgāniem, jo viņam šie jutekļi bija jāizmanto Dieva Kunga gribas īstenošanā. Tādējādi savaldīt jutekļus nozīmē tos izmantot pārpasaulīgajā kalpošanā Kungam. Kunga norādījumi nāk pa mācekļu pēctecību caur īstenu garīgo skolotāju, un tādējādi īstena garīgā skolotāja norādījumu pildīšana ir patiesa vara pār jutekļiem. Šāda askēzes veikšana ar dziļu ticību un patiesīgumu padarīja Brahmādžī tik varenu, ka viņš kļuva par Visuma radītāju. Un, tā kā Brahma varēja iegūt tik lielus spēkus, viņš tiek saukts par augstāko no visiem tapasvī.

9. PANTS

tasmai sva-lokam bhagavān sabhādžitah
    sandaršajām āsa param na jat-param
vjapēta-sanklēša-vimoha-sādhvasam
    sva-drištavadbhir purušair abhištutam

tasmai — viņam; sva-lokam — savu planētu jeb mājvietu;
bhagavān — Dieva Personība; sabhādžitah — Brahmas askēžu iepriecināts;
sandaršajām āsa — atklāja; param — augstāko; na — nav; jat — par kuru;
param — augstākas; vjapēta — pilnīgi pametušas; sanklēša — piecu veidu
materiālās ciešanas; vimoha — bez maldiem; sādhvasam — materiālās
esamības bailēm; sva-drišta-vadbhih — to, kas pilnīgi apzinājušies
patību; purušaih — ļaužu; abhištutam — godināta.

TULKOJUMS

Dieva Personība bija ļoti apmierināta ar Kunga Brahmas askēzēm un
atklāja viņam savu mājvietu, Vaikunthu, kas ir augstākā no visām
planētām. Šo pārpasaulīgo Dieva Kunga mājvietu pielūdz visas sevi
apzinājušās personības, kas ir brīvas no visu veidu ciešanām un maldīgās
esamības bailēm.

SKAIDROJUMS

Askēžu grūtības, ko uzņēmās Kungs Brahma, noteikti bija saskaņā ar garīgās kalpošanas ceļu (bhakti). Citādi viņš nevarētu ieraudzīt Vaikunthu jeb svaloku, Dieva Kunga mājvietu. Dieva Kunga mājvietas, ko sauc par Vaikunthām, nav ne izdomātas, ne materiālas, kā to uzskata impersonālisti. Taču izprast Kunga pārpasaulīgo valstību var tikai ar garīgo kalpošanu, un tādā veidā bhakta nonāk šajā valstībā. Askēzes neapšaubāmi ir grūtas, taču grūtības bhakti jogā jau no paša sākuma sniedz pārpasaulīgu laimi. Turpretī askēzes citos sevis apzināšanās ceļos (gjāna jogā, dhjāna jogā utt.) nedod nekādu Vaikunthas izpratni un galu galā noved tikai pie raizēm. Nav nekādas jēgas kult tukšas pelavas. Gluži tāpat nav nekādas jēgas nodarboties ar grūtām askēzēm, lai apzinātos sevi ārpus bhakti jogas.
Nodarbošanās ar bhakti jogu ir gluži kā sēdēšana uz lotosa, kas aug no pārpasaulīgās Dieva Personības nabas, jo Kungs Brahma sēdēja šādā lotosā. Brahmādžī spēja iepriecināt Kungu, un Kungs, būdams apmierināts, parādīja Brahmādžī savu mājvietu. Šrīla Džīva Gosvāmī savā Šrīmad Bhāgavatamas skaidrojumā «Krama-sandarbhā» dod pierādījumu no Vēdām, citējot Garga Upanišadu. Ir teikts, ka Jāgjavalkja stāstīja par pārpasaulīgo mājvietu Gārgī un teica, ka Kunga mājvieta atrodas augstāk par visaugstāko šī Visuma planētu Brahmaloku. Lai gan Kunga mājvieta ir aprakstīta tādos atklāsmes rakstos kā Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā, tā nesaprātīgajiem un nezinošajiem cilvēkiem liekas pasaka. Ļoti būtisks ir pantā minētais vārds «sva-drištavadbhih». Tas, kurš patiešām ir apzinājies patību, apzinās arī savas patības pārpasaulīgo veidolu. Savas patības un Visaugstākā bezpersoniskā apzināšanās nav pilnīga, jo tā ir tikai materiālu personību noliegums. Dieva Personība un Kunga bhaktu personības ir pārpasaulīgas; tām nav materiāla ķermeņa. Materiālais ķermenis ir pakļauts piecu veidu ciešanām, t.i., neziņai, materiāliem priekšstatiem, piesaistībai, naidam un bojāejai. Kamēr vien dzīvā būtne ir atkarīga no šīm piecām materiālajām ciešanām, nevar būt ne runas par tās nonākšanu Vaikunthalokās. Bezpersoniskais priekšstats par patību ir tikai materiālās personības noliegums, un tas ir ļoti tālu no personiskā veidola esamības izpratnes. Par pārpasaulīgās mājvietas personiskajiem veidoliem tiks stāstīts nākamajos pantos. Brahmādžī ir arī aprakstījis augstāko Vaikunthas planētu Goloka Vrindāvanu, uz kuras Kungs dzīvo ganu zēna izskatā, ganot pārpasaulīgās surabhi govis, un Viņam apkārt ir simtiem un tūkstošiem laimes dieviešu.
čintāmani-prakara-sadmasu kalpavrikša-
lakšāvritēšu surabhīr abhipālajantam
lakšmī-sahasra-šata-sambhrama-sēvjamānam
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

(Brahma-samhita 5.29.)

Šajā ir apstiprināti arī Bhagavad-gītas vārdi: jad gatvā na nivartantē tad dhāma paramam mama. «Param» nozīmē «pārpasaulīgais Brahmans». Tādējādi Dieva Kunga mājvieta arī ir Brahmans, un tā neatšķiras no Dieva Augstākās Personības. Kungu sauc par Vaikunthu, un arī Viņa mājvietu sauc par Vaikunthu. Apzināties un godināt Vaikunthu var ar pārpasaulīgu veidolu un jūtām.

10. PANTS

pravartatē jatra radžas tamas tajoh
    sattvam ča mišram na ča kāla-vikramah
na jatra mājā kim utāparē harēr
    anuvratā jatra surāsurārčitāh

pravartatē — pārsvarā; jatra — kur; radžah tamah — kaislības un neziņa;
tajoh — abas; sattvam — skaidrība; ča — un; mišram — sajaukums;
na — ne; ča — un; kāla — laiks; vikramah — ietekme; na — ne; jatra — kur;
mājā — ārējā maldinošā enerģija; kim — kas; uta — ir; aparē — citi;
harēh — Dieva Personības; anuvratāh — bhaktas; jatra — kur;
sura — padievu; asura — un dēmonu; arčitāh — godināts.

TULKOJUMS

Šajā Dieva Kunga mājvietā nevalda materiālās kaislības un neziņa, un
tur nav arī skaidrības. Pār šo valstību laikam nav varas, nemaz jau
nerunājot par ārējo maldinošo enerģiju — tai tur nav vietas. Šajā
valstībā gan padievi, gan dēmoni ir bhaktas un godina Kungu.

SKAIDROJUMS

Dieva valstība jeb Vaikunthas dabas debesis, ko sauc par tripād-vibhūti, ir trīs reizes lielākas par materiālajiem Visumiem, un tās īsumā aprakstītas šajā pantā, kā arī Bhagavad-gītā. Šis Visums ar tā miljardiem zvaigžņu un planētu ir tikai viens no daudziem miljardiem Visumu, kas visi kopā atrodas mahat-tatvā. Un visi šie miljoni un miljardi Visumu kopā veido tikai vienu ceturto daļu no visa, ko radījis Dievs Kungs. Pastāv arī garīgās debesis; viņpus šīm debesīm atrodas garīgās planētas, ko sauc par Vaikunthām, un tās veido trīs ceturtdaļas no visa, ko radījis Kungs. Viss Dieva radītais ir neizmērojams. Cilvēks nespēj saskaitīt pat lapas kokā vai matus uz savas galvas. Tomēr atrodas nejēgas, kas savā uzpūtībā uzskata, ka paši var kļūt par Dieviem, lai gan viņi nespēj radīt pat matus uz sava ķermeņa. Cilvēks var izgudrot daudzus brīnumainus pārvietošanās līdzekļus, bet, pat ja tas ar saviem izdaudzinātajiem kosmosa kuģiem aizlido uz Mēnesi, viņš nevar tur palikt. Tāpēc saprātīgs cilvēks nelepojas un neuzskata sevi par Visuma Kungu, bet gan seko Vēdu rakstu norādījumiem, un tas ir visvieglākais paņēmiens, kā iegūt zināšanas par pārpasaulību. Tāpēc sekosim Šrīmad Bhāgavatamas autoritātei un tādā veidā iepazīsim pārpasaulīgo valstību, kas atrodas viņpus materiālajām debesīm. Tur nav nekādu materiālu īpašību, it īpaši neziņas un kaislību. Neziņa ietekmē dzīvo būtni tādējādi, ka būtne kļūst iekāres un ilgu pilna, un tas nozīmē, ka uz Vaikunthalokām dzīvās būtnes ir brīvas no šiem diviem trūkumiem. Kā apstiprināts Bhagavad-gītā, brahma-bhūtas līmenī cilvēks atbrīvojas no vēlmēm un nožēlas. Tādējādi var secināt, ka visi Vaikunthas iedzīvotāji atšķirībā no pasaulīgajām dzīvajām būtnēm, kas ir ilgu un nožēlas pilnas, ir brahma-bhūtas. Parasti, ja cilvēku neietekmē neziņa un kaislības, viņš atrodas materiālās pasaules skaidrībā. Materiālās pasaules skaidrība arī reizēm piesārņojas ar kaislību un neziņas īpašībām. Uz Vaikunthalokām ir sastopama tikai tīra skaidrība.
Garīgajās debesīs valda pilnīga brīvība no ārējās enerģijas maldinošajām izpausmēm. Lai gan maldinošā enerģija arī ir neatņemama Visaugstā Kunga sastāvdaļa, tā ir atdalīta no Kunga. Maldinošā enerģija nav maldīga, kā to apgalvo filozofi monisti. Aukla, kas izskatās pēc čūskas, var būt maldi kādam noteiktam cilvēkam, taču aukla ir patiesa, un arī čūska ir patiesa. Ūdens mirāža tuksneša tveicē var būt maldi kādam muļķa dzīvniekam, kas tuksnesī meklē ūdeni, taču tuksnesis un ūdens ir patiesi. Tādējādi Dieva Kunga radītā materiālā pasaule var likties maldīga nebhaktam, taču bhakta pat materiālo pasauli uzskata par patiesu, jo tā ir Dieva Kunga ārējās enerģijas izpausme. Taču šī enerģija vēl nav viss. Kungam ir arī iekšējā enerģija, no kuras veidotas Vaikunthalokas, uz kurām nav ne neziņas, ne kaislību, ne maldu, ne pagātnes, ne tagadnes. Cilvēkam, kuram visai maz zināšanu, Vaikunthas debesu esamība var būt neaptverama, taču tas nenozīmē, ka šādas debesis nepastāv. Ja uz šīm planētām nevar aizlidot ar kosmosa kuģi, tas vēl nenozīmē, ka tās nepastāv, jo šīs planētas ir aprakstītas atklāsmes rakstos.
Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, mēs no Nārada-pančarātras varam uzzināt, ka pārpasaulīgā valstība jeb Vaikunthas debesis ir bagātas pārpasaulīgām īpašībām. Šīs pārpasaulīgās īpašības, kas atklājas garīgi kalpojot Dievam Kungam, atšķiras no pasaulīgajām īpašībām — neziņas, kaislībām un skaidrības. Nebhaktām šīs īpašības ir nesasniedzamas. Padma Purānas Utara-khandā teikts, ka ārpus Dieva Kunga enerģijas vienu ceturtdaļu lielās izpausmes atrodas trīs ceturtdaļu izpausme. Robežu starp materiālo izpausmi un garīgo izpausmi veido Viradžas upe, un aiz Viradžas, kas ir pārpasaulīga Dieva Kunga ķermeņa sviedru straume, atrodas triju ceturtdaļu izpausme. Šī daļa ir mūžīga, pastāvīga, bezgalīga, tajā nekas nekļūst sliktāks, un tā ir augstākā dzīves apstākļu pilnība. «Sānkhja-kaumudī» teikts, ka tīra skaidrība jeb pārpasaulība ir tiešs materiālo īpašību pretstats. Tur dzīvās būtnes vienmēr ir kopā, un Kungs ir galvenā no visām būtnēm. Āgama Purānās pārpasaulīgā mājvieta aprakstīta šādi: dzīvās būtnes pārpasaulīgajā sabiedrībā ir brīvas, un tās var doties uz jebkuru Kunga valstības vietu. Dieva Kunga radītā valstība, it īpaši tās trīs ceturtdaļu izpausme, ir neierobežota. Tā kā šī daļa ir bezgalīga, tai nav arī sākuma un beigu.
Tā kā garīgajā valstībā nav laicīgās neziņas un kaislību, par tās radīšanu vai iznīcināšanu nevar būt ne runas. Materiālajā pasaulē viss tiek radīts un viss tiek iznīcināts, un laiks starp radīšanu un iznīcināšanu ir galīgs. Pārpasaulīgajā valstībā nav ne radīšanas, ne iznīcināšanas, un tāpēc tur dzīve ir bezgalīga. Citiem vārdiem sakot, pārpasaulīgajā valstībā viss ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns, un nekas nekļūst sliktāks. Tādēļ tur arī nav pagātnes, tagadnes un nākotnes laika nozīmē. Šajā pantā skaidri pateikts, ka pārpasaulīgā valstība ir īpaša tai ziņā, ka tur nav laika ietekmes. Visa materiālā esamība izpaužas elementu darbībā un pretdarbībā, un laiks savās pagātnes, tagadnes un nākotnes izpausmēs ir ļoti spēcīgi jūtams. Pārpasaulīgajā valstībā nav šādu cēloņu un seku, tāpēc tur nav arī sešu materiālo izmaiņu — dzimšanas, augšanas, pastāvēšanas, pārveidošanās, samazināšanās un bojāejas. Pārpasaulīgā valstība ir tīra Dieva Kunga enerģijas izpausme, un tajā nav materiālās pasaules maldu. Vaikunthas esamībā ikviens ir Dieva Kunga sekotājs. Kungs ir galvenais vadītājs, un neviens necīnās par vadītāja vietu. Visi ļaudis ir Kunga sekotāji, tāpēc Vēdās ir apstiprināts, ka Kungs ir galvenais vadītājs un visas pārējās būtnes ir Viņa padotie, jo Kungs ir vienīgais, kas dod dzīvajām būtnēm visu, kas tām vajadzīgs.

11. PANTS

šjāmāvadātāh šata-patra-ločanāh
    pišanga-vastrāh suručah supēšasah
sarvē čatur-bāhava unmišan-mani-
    pravēka-niškābharanāh suvarčasah

šjāma — debeszili; avadātāh — mirdzoši; šata-patra — lotosziedu;
ločanāh — acīm; pišanga — dzeltenām; vastrāh — drēbēm; su-ručah — ļoti
pievilcīgi; su-pēšasah — jauneklīgi; sarvē — visi tie; čatuh — četrām;
bāhavah — rokām; unmišan — mirdzoši; mani — pērlēm;
pravēka — vislabākajām; niška-ābharanāh — rotāti medaljoni; su-varčasah — mirdzoši.

TULKOJUMS

Ir teikts, ka Vaikunthas planētu iedzīvotājiem ir mirdzoši debeszili
augumi. Viņu acis atgādina lotosu ziedlapiņas, viņu drēbes ir dzeltenas,
un viņi ir ļoti skaisti. Visi Vaikunthas iedzīvotāji ir jauni, viņiem ir
četras rokas, un ir greznoti ar pērļu kaklarotām, skaistiem medaljoniem,
un viņi visi mirdz.

SKAIDROJUMS

Vaikunthas planētu iedzīvotājiem ir garīgi ķermeņi,
kādu nav materiālajā pasaulē. Viņi aprakstīti tādos atklāsmes rakstos
kā Šrīmad Bhāgavatamā. Rakstos sastopamie bezpersoniskie
pārpasaulības apraksti norāda uz to, ka visā Visumā nav nekā tāda, kas
varētu līdzināties Vaikunthas planētu iedzīvotāju augumiem. Jau uz
atsevišķas planētas dažādās vietās būtnēm ir dažādi ķermeņi. Arī dažādu
planētu iedzīvotājiem ir dažādi ķermeņi, un gluži tāpat
Vaikunthalokas iedzīvotāju ķermeņi pilnībā atšķiras no materiālās pasaules būtņu
ķermeņiem. Piemēram, šajā pasaulē cilvēkiem ir divas rokas, bet
Vaikunthā — četras rokas.

12. PANTS

pravāla-vaidūrja-mrināla-varčasah
    parisphurat-kundala-mauli-mālinah

pravāla — koraļļi; vaidūrja — īpašs dimants; mrināla — debesu lotoss;
varčasah — stari; parisphurat — ziedošs; kundala — auskari;
mauli — galvas; mālinah — ar vītnēm.

TULKOJUMS

Dažiem ķermenis pēc krāsas atgādina koraļļus un mirdzošus dimantus.
Vaikunthas iedzīvotājus grezno lotosziedu vītnes, un dažiem no viņiem
ir auskari.

SKAIDROJUMS

Daži no šo planētu iedzīvotājiem ir sasnieguši
sārūpjas atbrīvi, t.i., ieguvuši tādus pašus augumus kā Dieva Personībai.
Vaidūrjas dimants ir īpaša Dieva Personības pazīme, taču tam, kas
sasniedzis sārūpjas atbrīvi un augumā līdzinās Dievam Kungam, var arī
būt šāds dimants.

13. PANTS

bhrādžišnubhir jah parito virādžatē
    lasad-vimānāvalibhir mahātmanām
vidjotamānah pramadottamādjubhih
    savidjud abhrāvalibhir jathā nabhah

bhrādžišnubhih — mirdzošo; jah — Vaikunthaloku; paritah — apkārt;
virādžatē — atrodas; lasat — mirdzoši; vimāna — gaisa kuģi;
avalibhih — sabiedrība; mahā-ātmanām — diženu Dieva Kunga bhaktu;
vidjotamānah — skaistas kā zibens; pramada — sievietes; uttama — debešķīgas;
adjubhih — krāsā; sa-vidjut — ar zibeni; abhrāvalibhih — ar mākoņiem
debesīs; jathā — kā; nabhah — debesis.

TULKOJUMS

Ap Vaikunthas planētām lido dažādi mirdzoši un ļoti skaisti gaisa
kuģi. Tie pieder diženiem mahātmām jeb Dieva Kunga bhaktām.
Sievietes ir debešķīgi skaistas gluži kā zibens, un tas viss kopā izskatās kā
debesis, ko rotā mākoņi un zibens.

SKAIDROJUMS

No šī panta mēs uzzinām, ka arī uz Vaikunthas
planētām ir gaisa kuģi, kas brīnumaini mirdz. Uz Vaikunthām dzīvo
diženi bhaktas un debešķīgi skaistas sievietes, kuras izskatās tik brīnišķīgas
kā zibens. Ja tur ir gaisa kuģi, tad tur jābūt arī citiem pārvietošanās
līdzekļiem, taču šie pārvietošanās līdzekļi nav mašīnas, kādas ir šajā
pasaulē. Tā kā viss pēc savas dabas ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu
pilns, arī gaisa kuģiem un citiem pārvietošanās līdzekļiem ir šīs
Brahmana īpašības. Lai gan nepastāv nekas, izņemot Brahmanu, nevajag
domāt, ka tas ir tukšums un ka nav daudzveidības. Šādi uzskati pastāv
tikai zināšanu trūkuma dēļ. Kļūdainajam priekšstatam par to, ka
Brahmans ir tukšums, nav cita cēloņa. Ja tur ir gaisa kuģi, dāmas un
kungi, tad jābūt arī pilsētām un mājām, kā arī visam citam, kam jābūt uz
planētas. Mēs zinām, cik nepilnīga ir šī pasaule, taču šādiem
priekšstatiem mums nevajadzētu būt par pārpasaulīgo valstību, jo garīgās
debesis, kā jau iepriekš tika teikts, ir pilnīgi brīvas no laika un citu apstākļu
ietekmes.

14. PANTS

šrīr jatra rūpinj urugāja-pādajoh
    karoti mānam bahudhā vibhūtibhih
prēnkham šritā jā kusumākarānugair
    vigījamānā prija-karma gājatī

šrīh — laimes dieviete; jatra — uz Vaikunthas planētām; rūpinī — savā
pārpasaulīgajā veidolā; urugāja — Dievam Kungam, kuru apdzied
diženi bhaktas; pādajoh — pie Kunga lotospēdām; karoti — dara;
mānam — cieņas pilnu kalpošanu; bahudhā — ar dažādiem piederumiem;
vibhūtibhih — kopā ar savām pavadonēm; prēnkham — baudas kustība;
šritā — patvērusies; — kas; kusumākara — pavasara;
anugaih — melnajām bitēm; vigījamānā — sekojot dziesmām; prija-karma — sava dārgā
darbību; gājatī — apdziedot.

TULKOJUMS

Laimes dieviete savā pārpasaulīgajā veidolā ar mīlestību kalpo Kunga
lotospēdām. Ziedošā pavasara melno bišu aizkustināta, viņa kopā ar
savām pastāvīgajām pavadonēm ne tikai prieka pilna kalpo Kungam,
bet arī apdzied Kunga diženos darbus.

15. PANTS

dadarša tatrākhila-sātvatām patim
    šrijah patim jagja-patim džagat-patim
sunanda-nanda-prabalārhanādibhih
    sva-pāršadāgraih parisēvitam vibhum

dadarša — Brahma redzēja; tatra — tur (Vaikunthalokā); akhila — visu;
sātvatām — diženo bhaktu; patim — Kungu; šrijah — laimes dievietes;
patim — Kungu; jagja — ziedošanas; patim — Kungu; džagat — Visuma;
patim — Kungu; sunanda — Sunandu; nanda — Nandu;
prabala — Prabalu; arhana — Arhanu; ādibhih — ar to; sva-pāršada — savu pavadoņu;
agraih — visaugstāko; parisēvitam — pārpasaulīgās mīlestībā apkalpots;
vibhum — diženais Visvarenais.

TULKOJUMS

Kungs Brahma uz Vaikunthas planētām redzēja Dieva Personību, kas
ir visu bhaktu Kungs, laimes dievietes Kungs, visu ziedošanas
ceremoniju Kungs un Visuma Kungs un kuram kalpo Viņa visaugstākie
pavadoņi — Nanda, Sunanda, Prabala, Arhana u.c.

SKAIDROJUMS

Ja mēs runājam par valdnieku, tas gluži dabiski
nozīmē, ka kopā ar viņu ir viņa svīta — sekretārs, personīgais sekretārs,
adjutants, ministri un padomnieki. Gluži tāpat, skatoties uz Kungu,
mēs redzam Viņu kopā ar Viņa dažādajām enerģijām, pavadoņiem,
kalpiem utt. Tātad Visaugstais Kungs, visu dzīvo būtņu vadītājs, visu
veidu bhaktu Kungs, visu bagātību Kungs, ziedošanu Kungs un visa
esošā baudītājs, nav tikai Augstākā Personība — ar Viņu kopā
vienmēr ir pavadoņi, kas pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam.

16. PANTS

bhritja-prasādābhimukham drig-āsavam
    prasanna-hāsāruna-ločanānanam
kirītinam kundalinam čatur-bhudžam
    pītāmšukam vakšasi lakšitam šrijā

bhritja — kalpu; prasāda — ar mīlestību; abhimukham — labvēlīgi
skatoties; drik — kāds skats; āsavam — reibinošs; prasanna — ļoti priecīgs;
hāsa — smaids; aruna — sārtas; ločana — acis; ānanam — seja;
kirītinam — ar kroni; kundalinam — auskariem; čatuh-bhudžam — četrām
rokām; pīta — dzeltenām; amšukam — drēbēm; vakšasi — uz krūtīm;
lakšitam — zīme; šrijā — ar laimes dievieti.

TULKOJUMS

Dieva Personība ar labvēlību skatījās uz saviem mīlošajiem kalpiem,
un šis skats bija reibinošs un brīnišķīgs. Kungs izskatījās ļoti
apmierināts. Viņš smaidīja, un Viņa sejā bija sārtums. Kungam mugurā
bija dzeltenas drēbes, ausīs — auskari, bet uz galvas — kronis. Viņam
bija četras rokas, un uz krūtīm bija redzamas laimes dievietes līnijas.

SKAIDROJUMS

Padma Purānas Utara-khandā pilnībā
aprakstīta joga-pītha jeb vieta, kur Kungs tiekas ar saviem mūžīgajiem
bhaktām. Šajā joga-pīthā reliģijas, zināšanu, bagātības un atsacīšanās
iemiesojumi sēž pie Kunga lotospēdām. Kunga padomdevēji ir četras
Vēdas — Rigvēda, Sāmavēda, Jadžurvēda un Atharvavēda.
Tur atrodas arī sešpadsmit enerģijas, kuras vada Čanda. Čanda un
Kumuda ir divi pirmie durvju sargi; pie vidējām durvīm stāv sargi Bhadra
un Subhadra, un pie pēdējām durvīm stāv Džaja un Vidžaja. Tur ir arī
citi durvju sargi — Kumuda, Kumudākša, Pundarīka, Vāmana,
Šankukarna, Sarvanētra, Sumukha utt. Kunga pils ir skaisti izgreznota, un
to sargā minētie durvju sargi.

17. PANTS

adhjarhanījāsanam āsthitam param
    vritam čatuh-šodaša-panča-šaktibhih
juktam bhagaih svair itaratra čādhruvaih
    sva ēva dhāman ramamānam īšvaram

adhjarhanīja — augsti godājams; āsanam — uz troņa;
āsthitam — sēdēja; param — Visaugstākais; vritam — apkārt; čatuh — četras, t.i., prakriti,
puruša, mahats un ego; šodaša — sešpadsmit; panča — piecas;
šaktibhih — enerģijas; juktam — apveltīts; bhagaih — bagātību;
svaih — savu; itaratra — citiem, mazākiem spēkiem; ča — arī;
adhruvaih — pārejošu; svē — savu; ēva — noteikti; dhāman — mājvietu;
ramamānam — baudot; īšvaram — Visaugstais Kungs.

TULKOJUMS

Kungs sēdēja savā tronī, un Viņam apkārt bija dažādas
enerģijas — četras, sešpadsmit, piecas un sešas dabiskās bagātības, kā arī citas
laicīgās un nenozīmīgās enerģijas. Taču Viņš bija īstenais Visaugstais
Kungs, kas baudīja savu mājvietu.

SKAIDROJUMS

Kungs gluži dabiski ir apveltīts ar sešām varenībām. Viņš ir visbagātākais, visvarenākais, visslavenākais, visskaistākais, viszinošākais un visvairāk atsacījies. Kungam kalpo arī četras radošās materiālās enerģijas — prakriti, puruša, mahat-tatva un ego. Viņam kalpo arī sešpadsmit enerģijas, t.i., pieci elementi (zeme, ūdens, gaiss, uguns un debesis), pieci maņu orgāni (acis, ausis, deguns, mēle un āda) un pieci darbīgie jutekļi (rokas, kājas, vēders, izvadorgāni un dzimumorgāni), un prāts. Par piecām enerģijām sauc jutekļu priekšmetus, t.i., formu, garšu, smaržu, skaņu un taustes sajūtu. Visas šīs divdesmit piecas daļas kalpo Kungam materiālajā pasaulē, un tās kalpo Kungam arī tiešā veidā. Dievam Kungam ir pakļautas arī astoņas nenozīmīgās varenības (ašta-sidhi, ko uz laiku valdīšanai var iegūt jogi). Kungam nav īpaši jāpūlas, lai iegūtu šādas spējas; Viņš ar tām ir apveltīts dabiski un pilnībā, un tāpēc Viņš ir Visaugstais Kungs.
Dzīvā būtne ar smagām askēzēm un ķermeniskiem vingrinājumiem var uz laiku iegūt kādas brīnumainas spējas, taču tās viņu nepadara par Visaugsto Kungu. Visaugstais Kungs pats ar savām spējām ir bezgalīgi daudzas reizes varenāks par jebkuru jogu, bezgalīgi daudzas reizes gudrāks par jebkuru gjānī, bezgalīgi daudzas reizes bagātāks par jebkuru bagātnieku, bezgalīgi daudzas reizes skaistāks par visskaistāko būtni un bezgalīgi daudzas reizes devīgāks par jebkuru filantropu. Viņš stāv pāri visiem, un nav neviena, kas līdzinātos Viņam vai būtu augstāks par Viņu. Neviens ne ar kādām askēzēm un jogu nevar tuvoties Kungam nevienā no pilnībām. Jogi ir atkarīgi no Kunga žēlastības. Kungs savā bezgalīgajā devībā uz laiku var dot jogiem kaut kādas spējas, jo viņi pēc tām tiecas; taču, ja tīrie bhaktas kalpo Kungam un nevēlas no Viņa neko citu kā vienīgi pārpasaulīgu kalpošanu Viņam, tad Kungs ir tik priecīgs, ka pateicībā par šo tīro kalpošanu Viņš atdod bhaktām pats sevi.

18. PANTS

tad-daršanāhlāda-pariplutāntaro
    hrišjat-tanuh prēma-bharāšru-ločanah
nanāma pādāmbudžam asja višva-srig
    jat pāramahamsjēna pathādhigamjatē

tat — no tās; daršana — redzēšanas; āhlāda — prieka;
paripluta — pārņemts; antarah — sirdī; hrišjat — pilnīgā ekstāzē; tanuh — ķermeni;
prēma-bhara — pilnīgā pārpasaulīgā mīlestībā; ašru — asarām;
ločanah — acīs; nanāma — noliecās; pāda-ambudžam — pie lotospēdām;
asja — Dieva Kunga; višva-srik — Visuma radītāja; jat — kura;
pāramahamsjēna — diženas atbrīvotas dvēseles; pathā — ceļu; adhigamjatē — iet.

TULKOJUMS

Kungs Brahma, redzot Dieva Personību visā Viņas godībā, savā sirdī
bija prieka pārņemts, un dziļā pārpasaulīgā mīlestībā un ekstāzē viņam
acis piepildījās ar mīlestības asarām. Brahma noliecās Kunga priekšā.
Tā ir augstākā pilnība, ko var sasniegt dzīvā būtne [paramahamsa].

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatamas sākumā teikts, ka šis diženais darbs domāts paramahamsām. Paramo nirmatsarānām satām — Šrīmad Bhāgavatama domāta tiem, kas pilnīgi brīvi no ļaunuma. Saistītajā dzīvē ļaunprātība sākas ar naidu pret pašu augstāko, t.i., Dieva Augstāko Personību. Uz Dieva Personības esamību neapšaubāmi norāda visi atklāsmes raksti, un Bhagavad-gītā īpaši uzsvērts Visaugstā Kunga personiskums, turklāt šī diženā darba beigās īpaši norādīts, ka cilvēkam jāuztic sevi Dieva Personībai, un tad viņš varēs būt brīvs no dzīves ciešanām. Diemžēl cilvēki, kas nākuši no neticīgo vidus, netic Dieva Personībai un paši vēlas kļūt par Dievu Kungu, lai gan tiem nav nekādu labu īpašību. Saistītās dvēseles ļaunprātīgā daba var sasniegt pat tādu līmeni, ka cilvēks vēlas būt Dievs, un tādējādi pat vislielākie empīriskie filozofi, kas prāto par saplūšanu ar Visaugsto Kungu, nevar kļūt par paramahamsām, jo viņu prāts ir ļaunuma pilns. Tādējādi paramahamsas līmeni var sasniegt tikai tie, kas ar stingrību darbojas bhakti jogā. Bhakti joga sākas tad, kad cilvēks ir stingri pārliecināts, ka, vienkārši garīgi kalpojot Dievam Kungam ar dziļu pārpasaulīgu mīlestību, iespējams sasniegt dzīves augstāko pilnību. Brahmādžī ticēja bhakti jogas spēkam; viņš uzklausīja Kunga norādījumus, nodarbojās ar tapu jeb askēzi un tādējādi sasniedza visaugstākos panākumus — ieraudzīja Vaikunthalokas un pašu Dievu Kungu. Visaugstā Kunga mājvietu nav iespējams sasniegt ar mehāniskiem līdzekļiem — prātu vai mašīnām — taču to ir iespējams sasniegt, ejot bhakti jogas ceļu, jo Kungu var apzināties tikai un vienīgi ar bhakti jogu. Kungs Brahmādžī sēdēja lotosa ziedā, un, ļoti nopietni nodarbojies ar bhakti jogu, viņš varēja ieraudzīt Vaikunthalokas ar visu to daudzveidību, kā arī pašu Kungu un Viņa pavadoņus.
Sekojot Kunga Brahmas piemēram, ikviens arī mūsdienās var sasniegt šādu pilnību, ja viņš iet šajā pantā norādīto paramahamsu ceļu. Arī Kungs Čaitanja atzina par pareizu šo sevis apzināšanās paņēmienu, un tas ir piemērots mūsu laikmeta ļaudīm. Vispirms cilvēkam stingri jātic Dieva Personībai Šrī Krišnam un, necenšoties izprast Viņu ar spekulatīvu filozofiju, jāklausās stāsti par Kungu no Šrīmad Bhagavad-gītas un vēlāk no Šrīmad Bhāgavatamas. Stāsti par Kungu jāklausās no cilvēka, kurš savā dzīvē ir bhāgavata, nevis no profesionāļiem, karmī, gjānī vai jogiem. Tāds ir šīs zinātnes apgūšanas noslēpums. Nav nepieciešams pieņemt atsacīšanās dzīves kārtu; cilvēks var saglabāt savu pašreizējo stāvokli, taču viņam jātiecas pēc īstenu Dieva Kunga bhaktu sabiedrības un dziļā ticībā un pārliecībā jāklausās no bhaktas pārpasaulīgais vēstījums par Kungu. Tāds ir šajā pantā ieteiktais paramahamsu ceļš. Viens no daudzajiem Dieva Kunga svētajiem vārdiem ir Adžita jeb tas, kuru neviens nekad nevar uzvarēt. Tomēr Kungu var uzveikt, ejot paramahamsu ceļu, kā to savā dzīvē īstenoja un parādīja diženais garīgais skolotājs Kungs Brahma. Viņš pats ieteica šo paramahamsa-panthu šādiem vārdiem:
gjānē prajāsam udapāsja namanta ēva
džīvanti sanmukharitām bhavadīja vārtām
sthānē sthitāh šruti-gatām tanu-vān-manobhir
jē prājašo ‘džita džito ‘pj asi tais trilokjām

Kungs Brahma sacīja: «Dārgais Kungs Krišna! Bhakta, kurš pamet empīriskās filozofiskās prātošanas ceļu, kas vērsts uz saplūšanu ar Visaugstākā esamību, un klausās stāstus par Tavu godību un darbību no īstena sādhu jeb svētā, un kas dzīvo godīgu dzīvi, pildot savu pienākumu sabiedrībā, var iekarot Tavu labvēlību un žēlastību par spīti tam, ka Tu esi adžita — neuzvaramais.» (Bhāg.10.14.3.) Tāds ir paramahamsu ceļš, ko gāja pats Kungs Brahma un ko viņš vēlāk ieteica citiem, kas vēlas sasniegt dzīves augstāko pilnību.

19. PANTS

tam prījamānam samupasthitam kavim
    pradžā-visargē nidža-šāsanārhanam
babhāša īšat-smita-šočišā girā
    prijah prijam prīta-manāh karē sprišan

tam — Kungu Brahmu; prījamānam — kas var būt dārgs;
samupasthitam — stāvot priekšā; kavim — diženo zinātnieku; pradžā — dzīvās
būtnes; visargē — lai radītu; nidža — savai; šāsana — varai;
arhanam — piemērotu; babhāšē — uzrunāja; īšat — maigu; smita — smaidu;
šočišā — izglītojošiem; girā — vārdiem; prijah — mīlēto; prijam — iemīļoto;
prīta-manāh — ļoti iepriecināts; karē — roku; sprišan — paspiežot.

TULKOJUMS

Dievs Kungs, palūkojies uz Brahmu, kas stāvēja Viņa priekšā, atzina
to par cienīgu radīt dzīvās būtnes. Kungs zināja, ka Brahma Viņam
pakļausies, kā nākas, un, būdams ļoti priecīgs, paspieda Brahmam
roku un, maigi smaidot, uzrunāja viņu.

SKAIDROJUMS

Materiālās pasaules radīšana nav akla vai nejauša. Tā dod iespēju dzīvajām būtnēm, kas ir mūžam saistītas jeb nitja-badhas iegūt atbrīvi, sekojot tādam Kunga pārstāvim kā Brahmam. Kungs dod Brahmam Vēdu zināšanas, lai pēc tam šīs zināšanas saņemtu saistītās dvēseles. Saistītās dvēseles ir dvēseles, kas aizmirsušas savas attiecības ar Dievu Kungu, tāpēc Dievam Kungam nākas radīt pasauli un izplatīt Vēdu zināšanas. Kungs Brahma ir atbildīgs par saistīto dvēseļu atpestīšanu, un tāpēc viņš ir ļoti dārgs Dievam Kungam.
Brahma nevainojami izpilda savu pienākumu — viņš ne tikai rada dzīvās būtnes, bet arī gādā, lai viņa sekotāji palīdzētu tām atgriezties uz pareizā ceļa. Brahmas sekotājus sauc par Brahma-sampradāju, un tie līdz pat šai dienai gluži dabiski cenšas atgriezt pagrimušās dvēseles uz pareizā ceļa — mājupceļa pie Dieva. Kā teikts Bhagavad-gītā, Kungs ļoti vēlas, lai Viņa neatņemamās daļiņas atgrieztos pie Viņa, un Kungam visdārgākais ir tas, kurš palīdz pagrimušajām dvēselēm nonākt atpakaļ Viņa valstībā.
Ir daudz tādu cilvēku, kas ir atkrituši no Brahma-sampradājas un kuru darbība liek ļaudīm vēl vairāk aizmirst Dievu Kungu un sapīties materiālajā esamībā. Šādi ļaudis Dievam Kungam nekādā gadījumā nav dārgi, un Kungs tiem liek grimt aizvien dziļāk matērijas tumsībā, lai šie skaudīgie dēmoni nespētu iepazīt Visaugsto Kungu.
Taču ikviens, kas, sekojot Brahma-sampradājai, pilda Dieva Kunga sludināšanas misiju, Kungam aizvien ir dārgs, un Dievs Kungs, būdams ļoti priecīgs par šādu autoritatīvas bhakti mācības sludinātāju, lielā apmierinājumā paspiež viņam roku.

20. PANTS

šrī-bhagavān uvāča

tvajāham tošitah samjag    vēda-garbha sisrikšajā
čiram bhritēna tapasā    dustošah kūta-joginām

šrī-bhagavān uvāča — brīnišķīgā Dieva Personība sacīja; tvajā — tevis;
aham — Es; tošitah — iepriecināts; samjak — pilnīgi; vēda-garbha — ar
Vēdām apaugļots; sisrikšajā — lai radītu; čiram — ilgu laiku;
bhritēna — uzkrāts; tapasā — ar askēzi; dustošah — grūti iepriecināt;
kūta-joginām — pseidomistiķiem.

TULKOJUMS

Brīnišķīgā Dieva Personība uzrunāja Kungu Brahmu: Ak, Brahma, ar
Vēdām apaugļotais! Mani ir ļoti iepriecinājusi tava ilgā askēze, ar ko
tu esi nodarbojies, lai radītu pasauli. Viltus jogiem ir ļoti grūti
iepriecināt Mani.

SKAIDROJUMS

Askēzes ir divu veidu: vienas ir vērstas uz jutekļu
apmierināšanu, bet otras — uz sevis apzināšanos. Ir daudz viltus
jogu, kas nodarbojas ar smagām askēzēm, lai apmierinātu sevi, taču ir
arī tādi cilvēki, kas nodarbojas ar smagām askēzēm, lai apmierinātu
Kunga jutekļus. Piemēram, askēzes, kas veiktas, lai izgudrotu
kodolieročus, nekādā ziņā neiepriecina Dievu Kungu, jo tās nevar dot
nekādu apmierinājumu. Dabā iekārtots tā, ka ikvienam ir jāmirst, un, ja
kāds ar savu askēzi šo nāvi tikai paātrina, tad Kungam tas nesagādā
nekādu prieku. Dievs Kungs vēlas, lai visas Viņa neatņemamās daļiņas
sasniegtu mūžīgu dzīvi un svētlaimi, atgriežoties pie Dieva, un tāda ir
visa materiālās pasaules esamības jēga. Brahmas smagās askēzes bija
vērstas uz šo mērķi, t.i., viņš vēlējās Dievam Kungam par prieku radīt
pasauli. Kungs ar to bija ļoti apmierināts, un Brahma saņēma Vēdu
zināšanas. Vēdu zināšanu galamērķis ir Dieva Kunga iepazīšana, un tās
nevajag izmantot citu mērķu sasniegšanai. Tie, kas neizmanto Vēdu
zināšanas Kunga iepazīšanai, ir kūta jogi jeb viltus pārpasaulnieki, kas,
dzenoties pēc citiem mērķiem, tikai iznieko savu mūžu.

21. PANTS

varam varaja bhadram tē    varēšam mābhivānčhitam
brahmaņ čhrējah-parišrāmah    pumsām mad-daršanāvadhih

varam — svētību; varaja — tu lūdz; bhadram — svētīgu; — tev;
vara-īšam — visu svētību devēja; (mām) — Manis;
abhivānčhitam — vēloties; brahman — ak, Brahma; šrējah — augstākais labums;
parišrāmah — par visām askēzēm; pumsām — ikvienam; mat — Mana;
daršana — izprašana; avadhih — līdz pat.

TULKOJUMS

Brahma, Es vēlu tev veiksmi! Lūdz no Manis — visu svētību
devēja — to, ko tu vēlies. Zini, ka visaugstākā svētība, ko var sasniegt ar
askēzēm, ir Manis izpratne un redzēšana.

SKAIDROJUMS

Augstākā Galējās Patiesības izpratne ir zināšanas
par Dieva Personību un Kunga skatīšana vaigu vaigā. Dieva
Personības iezīmju — bezpersoniskā Brahmana un vienuviet esošās
Paramātmas — izpratne nav visaugstākā. Kad cilvēks apzinās Visaugsto
Kungu, viņš vairs necenšas nodarboties ar smagām un grūtām askēzēm.
Nākamā pakāpe ir garīgā kalpošana Kungam par prieku. Citiem
vārdiem sakot, tas, kas apzinājies un ieraudzījis Visaugsto Kungu, jau ir
sasniedzis visas pilnības, jo šajā augstākās pilnības pakāpē ietilpst viss.
Impersonālisti un viltus mistiķi nevar sasniegt šo pakāpi.

22. PANTS

manīšitānubhāvo ‘jam    mama lokāvalokanam
jad upašrutja rahasi    čakartha paramam tapah

manīšita — atjautība; anubhāvah — uztvere; ajam — šī; mama — Manas;
loka — mājvietas; avalokanam — patiesa redzēšana; jat — jo;
upašrutja — dzirdot; rahasi — lielā askēzē; čakartha — veikta;
paramam — augstākā; tapah — askēze.

TULKOJUMS

Visaugstākā pilnība ir tieša Manas mājvietas redzēšana, un tu, ar savu
pazemību un smagajām askēzēm sekojot Maniem norādījumiem, esi
to sasniedzis.

SKAIDROJUMS

Dzīves augstākā pilnība ar Kunga žēlastību ir
Dieva Kunga iepazīšana, Viņu tieši uztverot. To var sasniegt ikviens, kas ir
ar mieru garīgi kalpot Kungam saskaņā ar atklāsmes rakstiem, kurus
ir atzinuši īsteni āčārjas jeb garīgie skolotāji. Piemēram,
Bhagavad-gīta ir Vēdu darbs, ko atzinuši visi diženie āčārjas, kā Šankara,
Rāmānudža, Madhva, Čaitanja, Višvanātha, Baladēva, Sidhānta
Sarasvatī un daudzi citi. Bhagavad-gītā Dieva Personība Šrī Krišna aicina
vienmēr domāt par Viņu, būt par Viņa bhaktu, godināt vienīgi Viņu
un vienmēr noliekties Viņa priekšā. Tādā veidā cilvēks noteikti var
atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, un par to nav nekādu šaubu. Arī
citās vietās dots šis norādījums — cilvēkam jāpamet visas pārējās
nodarbošanās un tūlīt pilnībā jāuztic sevi Kungam. Kungs šādu bhaktu
pilnībā aizsargā. Tie ir augstākās pilnības sasniegšanas noslēpumi. Kungs
Brahma bez jebkādas augstprātības stingri sekoja šiem principiem un
tādējādi sasniedza augstāko pilnību, redzot gan Dieva Kunga
mājvietu, gan pašu Kungu, gan visu, kas ar Viņu saistīts. Dieva Kunga
ķermeņa starojuma bezpersoniskā apzināšanās un Paramātmas
apzināšanās nav augstākā pilnība. Ļoti svarīgs ir vārds «manīšita». Visi tik ļoti
lepojas ar savu šķietamo vai patieso izglītību, taču Kungs norāda, ka
augstākā izglītības pilnība ir iepazīt Viņu un Viņa mājvietu, kurā nav
nekādu maldu.

23. PANTS

pratjādištam majā tatra    tvaji karma-vimohitē
tapo mē hridajam sākšād    ātmāham tapaso ‘nagha

pratjādištam — pavēlēts; majā — Manis; tatra — jo; tvaji — tev;
karma — pienākums; vimohitē — maldināts; tapah — askēze; — Mana;
hridajam — sirds; sākšāt — tieši; ātmā — dvēsele; aham — Es;
tapasah — tā, kurš nodarbojas ar askēzēm; anagha — ak, bezgrēcīgais.

TULKOJUMS

Ak, bezgrēcīgais Brahma! Zini, ka Es biju tas, kurš lika tev
nodarboties ar askēzēm, kad tu nezināji, kāds ir tavs pienākums. Šādas askēzes
ir Mana sirds un dvēsele, un tāpēc Es neatšķiros no askēzēm.

SKAIDROJUMS

Vienīgais askēzes veids, kas dod iespēju vaigu vaigā skatīt Dieva Personību, ir garīgā kalpošana, jo tikai kalpojot Kungam pārpasaulīgā mīlestībā, cilvēks var tuvoties Viņam. Šāda askēze ir daļa no Dieva Kunga iekšējās spējas, tāpēc tā neatšķiras no Viņa. Iekšējās spējas darbība izpaužas kā nepieķeršanās materiālajām baudām. Dzīvās būtnes ir sasaistītas materiālajā pasaulē tāpēc, ka viņas vēlas valdīt pār to. Taču, nodarbojoties ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, cilvēks atbrīvojas no šī baudīšanas gara. Bhaktu gluži dabiski vairs nesaista pasaulīgas baudas, un šāda nepieķeršanās rodas, pateicoties pilnīgām zināšanām. Tadējādi garīgās kalpošanas askēzē ietilpst zināšanas un nepieķeršanās, un tā ir pārpasaulīgās spējas izpausme.
Ja cilvēks vēlas atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, viņš nedrīkst nodarboties ar maldīgo materiālo īpašumu baudīšanu. Tas, kuram nav zināšanu par pārpasaulīgo svētlaimi, ko var gūt Dieva Kunga sabiedrībā, savā muļķībā vēlas baudīt šo laicīgo materiālo laimi. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka tas, kurš patiešām vēlas ieraudzīt Dievu Kungu un tajā pat laikā grib baudīt šo materiālo pasauli, uzskatāms par nejēgu. Tam, kurš vēlas palikt materiālajā pasaulē un nodoties materiālajām baudām, mūžīgajā Dieva valstībā nav ko darīt. Dievs Kungs dod šādam nejēgam savu svētību, atņemot viņam visus tā materiālos īpašumus. Ja muļķa bhakta joprojām cenšas atgriezties savā stāvoklī, žēlsirdīgais Kungs atkal paņem visus viņa īpašumus. Kad bhaktam materiālajā ziņā atkal un atkal nekas neizdodas, ģimenes locekļi un draugi viņu pamet. Materiālajā pasaulē ģimenes locekļi un draugi godā tos, kas labi māk jebkuriem līdzekļiem sagādāt naudu. Dievs Kungs ar savu žēlastību piespiež bhaktu nonākt askētiskos apstākļos, un galu galā bhakta, nodarbojoties ar kalpošanu Dievam Kungam, kļūst pilnībā laimīgs. Tādējādi askēze garīgajā kalpošanā Dievam Kungam, vai nu pakļaujoties Viņa gribai labprātīgi vai ne, ir nepieciešama, lai sasniegtu pilnību, un tādējādi šī askēze ir Dieva Kunga iekšējās enerģijas izpausme.
Tas, kurš nav pilnībā atbrīvojies no visiem grēkiem, nevar nodarboties ar garīgās kalpošanas askēzi. Kā teikts Bhagavad-gītā, tikai tas, kas pilnībā atbrīvojies no visu grēku sekām, var nodarboties ar Kunga godināšanu. Brahmādžī bija bezgrēcīgs, un tāpēc viņš uzticīgi sekoja Dieva Kunga padomam — tapa, tapa — un Kungs, būdams ar Brahmu apmierināts, piešķīra viņam askēzes augļus. Lai iepriecinātu Kungu, vajadzīga gan mīlestība, gan askēze, un tādā veidā cilvēks var iegūt pilnīgu Kunga žēlastību. Kungs vada bezgrēcīga cilvēka dzīvi, un bezgrēcīgs bhakta sasniedz augstāko dzīves pilnību.

24. PANTS

sridžāmi tapasaivēdam    grasāmi tapasā punah
bibharmi tapasā višvam    vīrjam mē duščaram tapah

sridžāmi — Es radu; tapasā — ar šo askēzes enerģiju; ēva — noteikti;
idam — šo; grasāmi tapasā — arī iznīcinu ar šo pašu enerģiju;
punah — atkal; bibharmi — uzturu; tapasā — ar askēzi; višvam — Visumu;
vīrjam — spēju; — savu; duščaram — stingro; tapah — askēzi.

TULKOJUMS

Ar askēzi Es radu šo Visumu, ar askēzi Es to uzturu, un ar askēzi Es
to iznīcinu. Tādējādi Mans spēks ir tikai un vienīgi askēze.

SKAIDROJUMS

Nodarbojoties ar askēzi, cilvēkam jābūt pilnam
apņēmības atgriezties mājās pie Dieva un jābūt ar mieru pārvarēt visus
šķēršļus, lai sasniegtu šo mērķi. Pat tam, kurš vēlas kļūt bagāts un
slavens, jānodarbojas ar smagām askēzēm, jo kā gan citādi cilvēks šajā
materiālajā pasaulē var kļūt ievērojams. Bet kādēļ gan garīgās
kalpošanas pilnības sasniegšanai vajadzīgas smagas askēzes? Viegla dzīve
un pilnība pārpasaulīgajā izpratnē nav savienojamas. Dievs Kungs ir
daudz gudrāks par visām dzīvajām būtnēm, un tāpēc Viņš grib redzēt,
cik labi garīgajā kalpošanā bhakta spēj panest grūtības. Dievs Kungs
vai nu tieši, vai caur īstenu garīgo skolotāju dod norādījumus, un šo
norādījumu izpilde, kas var būt saistīta ar lielām grūtībām, ir smaga
askēze. Tas, kurš stingri ievēro askēzes principus, noteikti gūst
panākumus Kunga žēlastības sasniegšanā.

25. PANTS

brahmovāča

bhagavan sarva-bhūtānām    adhjakšo ‘vasthito guhām
vēda hj apratiruddhēna    pragjānēna čikīršitam

brahmā uvāča — Kungs Brahma sacīja; bhagavan — ak, mans Kungs;
sarva bhūtānām — visu dzīvo būtņu; adhjakšah — vadītājs;
avasthitah — atrodies; guhām — sirdī; vēda — zini; hi — noteikti;
apratiruddhēna — bez kavēkļiem; pragjānēna — ar augstāko saprātu; čikīršitam — pūles.

TULKOJUMS

Kungs Brahma sacīja: Ak, Dieva Personība! Tu esi augstākais vadītājs
visu dzīvo būtņu sirdīs, un tāpēc Tu ar savu augstāko saprātu bez
jebkādiem kavēkļiem apzinies visu būtņu pūliņus.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā ir apstiprināts, ka Kungs kā liecinieks atrodas visu būtņu sirdīs, un Viņš ir arī augstākais noteicējs un atļāvējs. Vadītājs nav darbības augļu baudītājs, jo bez Kunga atļaujas neviens nevar baudīt. Piemēram, ja kādā vietā ir aizliegta alkoholisko dzērienu lietošana, bet hronisks alkoholiķis uzraksta atbildīgajam vadītājam iesniegumu, vadītājs, ņemot vērā gadījumu, var atļaut alkoholiķim saņemt noteiktu dzēriena daudzumu. Gluži tāpat visa materiālā pasaule ir dzērāju pilna tajā nozīmē, ka katra dzīvā būtne savā prātā vēlas kaut ko baudīt, un ikviens ļoti stipri vēlas piepildīt savas vēlmes. Visvarenais Kungs ir ļoti žēlsirdīgs pret dzīvajām būtnēm un gluži kā tēvs atļauj dzīvajai būtnei piepildīt savas bērnišķīgās vēlmes. Dzīvā būtne, kuras prātā ir šādas vēlmes, patiesībā nebauda un gluži nevajadzīgi, bez kādas jēgas kalpo ķermeņa iegribām. Alkoholiķim dzeršana nenes nekādu labumu, taču viņš ir kļuvis par dzeršanas paraduma vergu un nevēlas no tā atbrīvoties; tāpēc visžēlīgais Kungs dod visas iespējas šīs vēlmes piepildīt.
Impersonālisti iesaka pilnībā atbrīvoties no vēlmēm, citi iesaka aizdzīt vēlmes. Taču tas ir neiespējami — vēlmes nav iespējams padzīt, jo tās ir dzīvības pazīme. Ja būtnei nebūtu vēlmju, tā būtu nedzīva, taču viņa nav nedzīva. Tādējādi dzīvība un vēlmes ir saistītas. Vispilnīgāko vēlmju piepildījumu var gūt, vēloties kalpot Kungam. Arī Kungs vēlas, lai ikviena dzīvā būtne pilnībā atbrīvotos no visām savtīgajām vēlmēm un sadarbotos ar Viņu. Tas ir Bhagavad-gītas pēdējais norādījums. Brahmādžī bija ar mieru tā rīkoties, un tāpēc viņam tika dots atbildīgais Visuma vadītāja postenis un uzdevums piepildīt tukšo Visumu ar dzīvo būtņu paaudzēm. Tādējādi savienošanās ar Dievu Kungu nozīmē savu vēlmju saistīšanu ar Visaugstā Kunga vēlmēm. Tā ir visu mūsu vēlmju pilnība.
Dievs Kungs ir Virsdvēsele visu dzīvo būtņu sirdīs, un Viņš zina, kas notiek katras būtnes prātā. Neviens neko nevar izdarīt bez Kunga ziņas. Kungs ar savu augstāko saprātu dod visām būtnēm iespēju pilnībā īstenot savas vēlmes, un gluži tāpat Viņš dod arī darbības sekas.

26. PANTS

tathāpi nāthamānasja    nātha nāthaja nāthitam
parāvarē jathā rūpē    džānījām tē tv arūpinah

tathā api — lai gan; nāthamānasja — tā, kurš lūdz; nātha — ak, Kungs;
nāthaja — lūdzu, dod; nāthitam — kā ir gribēts; para-avarē — jautājumā
par pasaulīgo un pārpasaulīgo; jathā — kā; rūpē — veidolā;
džānījām — var zināt; — Tevi; tu — bet; arūpinah — kuram nav veidola.

TULKOJUMS

Mans Kungs, esi tik labs un piepildi manu vēlmi! Lūdzu, pastāsti, kā
Tu par spīti tam, ka Tev ir pārpasaulīgs veidols, pieņem laicīgu
veidolu, lai gan tāda Tev nemaz nav.

27. PANTS

jathātma-mājā-jogēna    nānā-šaktj-upabrimhitam
vilumpan visridžan grihnan    bibhrad ātmānam ātmanā

jathā — kā; ātma — savu; mājā — spēju; jogēna — ar sakopojumu;
nānā — dažādu; šakti — enerģiju; upabrimhitam — ar sakopojumu un
izmaiņām; vilumpan — lai iznīcinātu; visridžan — lai radītu; grihnan — lai
pieņemtu; bibhrat — lai uzturētu; ātmānam — sevi; ātmanā — ar sevi.

TULKOJUMS

Un [lūdzu, pastāsti man] kā Tu pats ar sakopojumiem un izmaiņām
izpaud dažādas enerģijas, lai iznīcinātu, radītu, pieņemtu un uzturētu.

SKAIDROJUMS

Viss, kas ir izpausts, ir tikai pats Kungs savu
dažādo enerģiju, t.i., iekšējās, ārējās un robeženerģijas, veidā, tāpat kā
saules gaisma ir saules enerģijas izpausme. Šī enerģija vienlaicīgi atšķiras
un neatšķiras no Kunga, tāpat kā saules gaisma vienlaicīgi atšķiras un
neatšķiras no saules. Enerģijas darbojas savienojoties un mainoties
saskaņā ar Kunga gribu, un arī darbības veicēji — Brahma, Višnu un
Šiva — ir dažādi Dieva Kunga avatāri. Citiem vārdiem sakot, pastāv
tikai un vienīgi Kungs, taču Viņš pats atšķiras no visas šīs darbības, kas
saistītas ar materiālo izpausmi. Vēlāk tiks paskaidrots, kā tas notiek.

28. PANTS

krīdasj amogha-sankalpa    ūrnanābhir jathornutē
tathā tad-višajām dhēhi    manīšām maji mādhava

krīdasi — kā Tu spēlējies; amogha — nemaldīga; sankalpa — apņēmība;
ūrnanābhih — zirneklis; jathā — kā; ūrnutē — pārklāj; tathā — tāpat;
tat-višajām — visus šos jautājumus; dhēhi — ļauj man uzzināt;
manīšām — filozofiski; maji — man; mādhava — ak, visu enerģiju saimniek.

TULKOJUMS

Ak, visu enerģiju saimniek! Lūdzu, filozofiski pastāsti man par šīm
enerģijām. Tu spēlējies kā zirneklis, kas pats ar savu enerģiju pārklāj
sevi, un Tu savā apņēmībā esi nekļūdīgs.

SKAIDROJUMS

Pateicoties Dieva Kunga neaptveramajai enerģijai,
katram radošajam elementam ir savas spējas, ko sauc par elementa
spējām, zināšanu spējām un dažādu darbību un pretdarbību spējām.
Savienojoties šīm dažādajām Dieva Kunga enerģijām, izpaužas radīšana,
uzturēšana un iznīcināšana, un to noteiktā laikā veic dažādi izpildītāji,
kā Brahma, Višnu un Mahēšvara. Brahma rada, Višnu uztur, un Kungs
Šiva iznīcina. Taču visi šie izpildītāji un radošās enerģijas ir izplūdušas
no Dieva Kunga, un tādējādi nepastāv nekas, izņemot Kungu, kas ir
visas daudzveidības augstākais avots. Ļoti labs piemērs ir zirneklis un
zirnekļa tīkls. Zirneklis ir radījis tīklu, viņš to uztur un, kad
vēlas, — iznīcina. Tīkls klāj zirnekli. Ja pat maziņš zirneklītis ir tik varens un
var darboties pēc sava prāta, tad kādēļ lai Visaugstākā Būtne pēc
savas augstākās gribas nevarētu radīt, uzturēt un iznīcināt kosmiskās
izpausmes? Ar Dieva Kunga žēlastību tāds bhakta kā Brahma vai tas,
kurš atrodas mācekļu pēctecībā, var izprast visvareno Dieva
Personību un Viņa mūžīgās pārpasaulīgās rotaļas ar dažādajām enerģijām.

29. PANTS

bhagavač-čhikšitam aham    karavāni hj atandritah
nēhamānah pradžā-sargam    badhjējam jad-anugrahāt

bhagavat — Dieva Personības; šikšitam — esmu mācīts; aham — es;
karavāni — darbojoties; hi — noteikti; atandritah — kā līdzeklis;
na — nekad; ihamānah — lai gan darbojoties; pradžā-sargam — radot dzīvās
būtnes; badhjējam — sasaistīts; jat — kā; anugrahāt — ar žēlastību.

TULKOJUMS

Lūdzu, māci man šos jautājumus tā, lai es, saņēmis Dieva Personības
norādījumus, varētu tikai izpildīt Kunga gribu un radīt dzīvās būtnes,
taču pats paliktu šīs darbības nesaistīts.

SKAIDROJUMS

Brahmādžī nevēlas kļūt par prātnieku, kas ir
atkarīgs tikai no savām zināšanām un ir sasaistīts materiālajā pasaulē.
Ikvienam skaidri jāapzinās, ka viņš jebkurā darbībā ir tikai līdzeklis.
Saistītā dvēsele ir līdzeklis ārējās enerģijas — gunamajī maijas jeb Dieva
Kunga maldinošās enerģijas — rokās, un atbrīves līmenī tā ir
līdzeklis pašas Dieva Personības rokās. Būt par Dieva Kunga gribas tiešu
izpildītāju ir dzīvās būtnes dabiskais stāvoklis, un būt par līdzekli Dieva
Kunga maldinošās enerģijas rokās dzīvajai būtnei ir verdzības
stāvoklis materiālajā pasaulē. Sasaistītā stāvoklī dzīvā būtne prāto par
Absolūto Patiesību un Viņas daudzveidīgo darbību. Turpretī nesaistītā
stāvoklī dzīvā būtne saņem zināšanas tieši no Kunga, un šāda atbrīvota
dvēsele darbojas bez jebkādiem trūkumiem un neprāto.
Bhagavad-gītā (10.10.–11.) uzsvērts, ka tīrie bhaktas, kas pārpasaulīgā
mīlestībā pastāvīgi kalpo Dievam Kungam, saņem padomus tieši no Kunga,
un, paši to neapzinoties, iet atpakaļ mājās, atpakaļ pie Dieva. Tāpēc
tīrie bhaktas nelepojas par savu neapšaubāmo pilnveidošanos,
turpretī prātnieki nebhaktas atrodas maldinošās enerģijas tumsībā un ir
ļoti lepni par savām kļūdainajām zināšanām, kas balstās uz prātošanu,
neejot nekādu noteiktu ceļu. Kungs Brahma negribēja krist par upuri
lepnumam, lai gan viņš bija iecelts visaugstākajā Visuma postenī.

30. PANTS

jāvat sakhā sakhjur ivēša tē kritah
    pradžā-visargē vibhadžāmi bho džanam
aviklavas tē parikarmani sthito
    mā mē samunnaddha-mado ‘dža māninah

jāvat — kā; sakhā — draugs; sakhjuh — draugam; iva — kā; īša — ak,
Kungs; — Tu; kritah — pieņēmis; pradžā — dzīvās būtnes; visargē — lai
radītu; vibhadžāmi — es darīšu citādi; bhoh — ak, mans Kungs;
džanam — tie, kas dzimuši; aviklavah — bez raizēm; — Tev; parikarmani — lai
kalpotu; sthitah — tādā stāvoklī; — nekad; — man;
samunnaddha — rodas; madah — neprāts; adža — ak, nedzimušais; māninah — tā
domājot.

TULKOJUMS

Ak, Kungs, ak, nedzimušais! Tu man esi draudzīgi paspiedis roku [it
kā mēs būtu līdzīgi]. Es radīšu dažādas dzīvās būtnes un kalpošu Tev.
Es būšu mierīgs, un es lūdzu, Kungs, neļauj man kļūt lepnam un
uzskatīt sevi par Visaugstāko.

SKAIDROJUMS

Kungam Brahmam ar Dievu Kungu nepārprotami ir draudzības attiecības. Ikvienai dzīvajai būtnei ar Dieva Personību ir kādas attiecības, un tās var būt piecu veidu — šānta, dāsja, sakhja, vātsalja un mādhurja. Mēs jau esam runājuši par šīm piecu veidu attiecībām ar Dieva Personību. No šī panta kļūst skaidrs, ka Kungam Brahmam ar Dieva Personību ir pārpasaulīgās draudzības attiecības. Tīram bhaktam ar Dievu Kungu var būt jebkuras no šīm pārpasaulīgajām attiecībām, pat vecāku attiecības, tomēr bhakta Kungam vienmēr ir pārpasaulīgs kalps. Nav neviena, kas līdzinātos Kungam vai būtu augstāks par Viņu. Tas ir norādīts Bhagavad-gītā. Lai gan Brahmādžī ir mūžīgi saistīts ar Dievu Kungu pārpasaulīgajās draudzības attiecībās un lai gan viņam ir uzticēts visaugstākais darbs — dažādu dzīvo būtņu radīšana — Brahmādžī tomēr zina, ka viņš nav Visaugstais Kungs un ka viņa rokās neatrodas augstākā vara. Tas ir iespējams, ka reizēm kāda ārkārtīgi varena personība Visuma iekšienē vai ārpus Visuma atklāj lielāku spēku nekā pats Kungs, tomēr tīrs bhakta zina, ka šis spēks ir vibhūti, ko devis Kungs, un šāda īpašiem spēkiem apveltīta dzīvā būtne nekādā gadījumā nav neatkarīga. Šrī Hanumāndžī šķērsoja Indijas okeānu, pārlecot tam pāri, bet Kungs Šrī Rāmačandra gāja pa tiltu, taču tas nenozīmē, ka Hanumāndžī būtu varenāks par Kungu. Reizēm Kungs dod savam bhaktam kādas īpašas spējas, taču bhakta vienmēr apzinās, ka šis spēks nāk no Dieva Personības un ka viņš ir tikai līdzeklis Kunga rokās. Tīrs bhakta atšķirībā no nebhaktām, kuri maldīgi uzskata sevi par Dievu, nekad nelepojas. Vispārsteidzošākais ir tas, ka cilvēks, kuru uz katra soļa spārda Dieva Kunga maldinošā enerģija ar saviem likumiem, domā, ka viņš var saplūst ar Kungu. Šāds uzskats ir maldinošās enerģijas beidzamās lamatas saistītajai dvēselei. Sākumā dvēsele maldās, vēloties kļūt par materiālās pasaules Kungu, un cenšas to panākt, krājot bagātības un varu, taču, kad tas neizdodas, viņa vēlas saplūst ar Kungu. Tātad gan vēlēšanās kļūt par visvarenāko materiālās pasaules cilvēku, gan vēlme saplūst ar Kungu, ir dažādas maldu lamatas. Tīri Dieva Kunga bhaktas ir sevi uzticējušas dvēseles, tāpēc viņi nevar nonākt maijas lamatās. Arī Kungs Brahma ir tīrs bhakta, un, lai gan viņš ir pirmā valdošā dievība materiālajā pasaulē un tādējādi spēj paveikt daudzus brīnumus, viņš atšķirībā no nebhaktām, kuru zināšanas ir ļoti vājas, neuzdrīkstas pat domāt par saplūšanu ar Kungu. Tiem, kuriem ir visai maz zināšanu, būtu jāmācās no Brahmas un jāsaprot, ka nevajag uzpūtīgi uzskatīt sevi par Dievu.
Patiesībā Kungs Brahma nerada dzīvās būtnes. Brahmam ir dotas īpašas spējas radīšanas sākumā izveidot dažādus dzīvo būtņu veidolus saskaņā ar būtņu darbību iepriekšējā laikmetā. Brahmādžī pienākums ir atmodināt dzīvās būtnes no miega un likt tām pareizi darboties. Brahmādžī nerada dažādos dzīvo būtņu veidolus pēc savām iegribām. Viņa uzdevums ir radīt būtņu ķermeņus tā, lai būtnes varētu atbilstoši darboties. Brahma pats apzinās, ka viņš ir tikai līdzeklis Kunga rokās, un nekad neuzskata sevi par Augstākās Varas Kungu.
Bhaktas pilda noteiktus pienākumus, ko tiem devis Kungs, un, tā kā darbība notiek saskaņā ar Kunga gribu, tai nav šķēršļu un tā ir veiksmīga. Nopelnus saņem nevis darītājs, bet Kungs. Taču tie, kam ir visai maz zināšanu, uzskata, ka panākumi ir viņu pašu radīti un par tiem nav jāpateicas Kungam. Tā ir nebhaktu pazīme.

31. PANTS

šrī-bhagavān uvāča

gjānam parama-guhjam mē    jad vigjāna-samanvitam
sarahasjam tad-angam ča    grihāna gaditam majā

šrī-bhagavān uvāča — Dieva Personība sacīja; gjānam — iegūtās
zināšanas; parama — ārkārtīgi; guhjam — noslēpumainas; — par Mani;
jat — kas; vigjāna — apzināšanās; samanvitam — saistībā ar;
sa-rahasjam — garīgo kalpošanu; tat — tās; angam ča — nepieciešamie
piederumi; grihāna — centies pieņemt; gaditam — izskaidroti; majā — Manis.

TULKOJUMS

Dieva Personība sacīja: Zināšanas par Mani, kas dotas svētajos
rakstos, ir ļoti noslēpumainas, un tās ir apgūstamas ar garīgo kalpošanu.
Es tev pastāstīšu, kas nepieciešams šajā ceļā. Uzklausi Mani uzmanīgi!

SKAIDROJUMS

Kungs Brahma ir augstākais Dieva Kunga bhakta šajā Visumā, un tāpēc Dieva Personība atbild uz četriem viņa galvenajiem jautājumiem ar četriem svarīgiem izteikumiem, ko sauc par sākotnējās Bhāgavatamas četriem pantiem. Brahmas jautājumi bija šādi: (1) kādi ir Dieva Kunga veidoli gan matērijā, gan pārpasaulībā; (2) kā darbojas dažādās Dieva Kunga enerģijas; (3) kā Kungs rotaļājas ar savām dažādajām enerģijām; (4) kā Brahma var saņemt norādījumus, lai veiktu viņam uzticētos pienākumus. Ievads atbildēm uz jautājumiem ir šis pants, kurā Kungs pavēstīja Brahmam, ka tās zināšanās par Viņu, Augstāko Absolūto Patiesību, kas dotas atklāsmes rakstos, ir ļoti smalkas un tās nevar izprast tas, kurš nav saņēmis Kunga žēlastību un apzinājies sevi. Kungs saka, lai Brahma uzklausa Viņa dotās atbildes. Tas nozīmē, ka pārpasaulīgās zināšanas par Absolūto Augstāko Būtni var iegūt tikai tad, ja tās atklāj pats Kungs. Absolūto Patiesību saviem spēkiem nespēj saprast pat vislielākie pasaulīgie prātnieki. Viņi var sasniegt bezpersoniskā Brahmana apzināšanās līmeni, taču pilnīgās zināšanas par pārpasaulību ir augstākas par bezpersoniskā Brahmana izpratni. Tāpēc tās tiek sauktas par augstāko noslēpumaino gudrību. No daudzām atbrīvotām dvēselēm tikai retais var iegūt zināšanas par Dieva Personību. Arī Bhagavad-gītā Kungs norāda, ka no daudziem simtiem un tūkstošiem cilvēku varbūt tikai viens sasniedz cilvēka dzīves pilnību, un no daudzām atbrīvotām dvēselēm varbūt tikai viena patiešām iepazīst Kungu. Tādējādi zināšanas par Dieva Personību ir iegūstamas vienīgi ar garīgo kalpošanu. «Rahasjam» nozīmē «garīgā kalpošana». Kungs Krišna mācīja Ardžunam Bhagavad-gītu, jo Ardžuna bija Viņa bhakta un draugs. Tas, kuram nav šādu īpašību, nevar izprast Bhagavad-gītas noslēpumu. Tādējādi Dieva Personību nav iespējams izprast, nekļūstot par bhaktu un nenodarbojoties ar garīgo kalpošanu. Tāds ir Dieva mīlēstības noslēpums. Garīgā kalpošana ir galvenais, kas vajadzīgs, lai izprastu Dieva Personības noslēpumu. Lai sasniegtu pārpasaulīgas Dieva mīlestības pakāpi, ir jāseko garīgās kalpošanas vadošajiem principiem. Vadošos principus sauc par vidhi-bhakti jeb par garīgo kalpošanu Kungam, un tiem iesācējs var sekot, izmantojot pašreizējos jutekļus. Vadošie principi pamatā balstās uz Dieva Kunga godības klausīšanos un daudzināšanu. Šāda godības klausīšanās un daudzināšana iespējama tikai un vienīgi bhaktu sabiedrībā. Tāpēc Kungs Čaitanja ir devis piecus galvenos garīgās kalpošanas pilnības sasniegšanas principus. Pirmais ir uzturēšanās bhaktu sabiedrībā (klausīšanās); otrais ir Dieva Kunga godības apdziedāšana; trešais ir Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās no tīra bhaktas; ceturtais ir dzīve svētā vietā, kas saistīta ar Kungu; un piektais ir Kunga Dievības godināšana ar bhakti. Šie likumi un ierobežojumi ir garīgās kalpošanas daļas. Atbildot uz Kunga Brahmas jautājumiem, Dieva Personība izskaidros četras lietas, par kurām jautāja Brahma, kā arī visu pārējo, kas ar to saistīts.

32. PANTS

jāvān aham jathā-bhāvo    jad-rūpa-guna-karmakah
tathaiva tattva-vigjānam    astu tē mad-anugrahāt

jāvān — kāds Es esmu mūžīgā veidolā; aham — Es; jathā — kā;
bhāvah — pārpasaulīgā esamība; jat — tie; rūpa — dažādie veidoli un
krāsas; guna — īpašības; karmakah — darbība; tathā — tā; ēva — noteikti;
tattva-vigjānam — patiesa apzināšanās; astu — lai ir; — tev;
mat — Manu; anugrahāt — bezcēloņu žēlastību.

TULKOJUMS

Lai ar Manu bezcēloņu žēlastību tev atklājas visas zināšanas par
Mani — Manu īsteno mūžīgo veidolu, Manu pārpasaulīgo esamību,
krāsu, īpašībām un darbību. Tu to visu patiešām izpratīsi.

SKAIDROJUMS

Zināšanas par Absolūto Patiesību, Dieva Personību, ir ļoti sarežģītas, un, lai tās saprastu, nepieciešama Dieva Kunga bezcēloņu žēlastība. Tās ir izpratnes panākumu noslēpums. Pat materiālajā pasaulē, ja tēvam ir daudz dēlu, viņš atklāj savu panākumu noslēpumu mīļākajiem dēliem. Noslēpumu var uzzināt tikai tas dēls, kurš ir tā cienīgs. Cilvēku, kurš ir ievērojams sabiedrībā, var iepazīt tikai ar viņa žēlastību. Gluži tāpat, lai iepazītu Dievu Kungu, mums jābūt ļoti dārgiem Viņam. Kungs ir bezgalīgs, un neviens nevar pilnībā izprast Viņu; taču cilvēka pilnveidošanās pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Kungam var dot viņam iespēju iepazīt Kungu. No šī panta mēs uzzinām, ka Kungs ir pietiekami apmierināts ar Brahmādžī un tāpēc dod savu bezcēloņu žēlastību, lai Brahmādžī tādā veidā varētu iegūt patiesu Dieva Kunga izpratni.
Arī Vēdās ir teikts, ka Absolūto Patiesību, Dieva Personību, nav iespējams iepazīt ar pasaulīgo izglītību vai veiklu prātošanu. Augstāko Patiesību var iepazīt tas, kurš stingri tic īstenam garīgajam skolotājam un Dievam Kungam. Pat ja šis ticīgais no laicīgā viedokļa ir neizglītots, viņš ar Kunga žēlastību gluži dabīgi var iepazīt Kungu. Arī Bhagavad-gītā teikts, ka Kungs patur sev tiesības neatklāties kuram katram. Ar savu joga-maijas spēju Viņš noslēpjas no neticīgajiem.
Tiem, kas ir ticīgi, Kungs atklāj savu veidolu, īpašības un spēles. Impersonālisti kļūdaini uzskata, ka Kungs ir bezveidīgs. Taču tas nav tiesa. Kunga veidols atšķiras no tiem veidoliem, kādus pazīstam mēs. Kungs atklāj savu veidolu un pat tā izmērus saviem tīrajiem bhaktām, un tāda ir vārda «jāvān» nozīme, kā to paskaidro diženākais Šrīmad Bhāgavatamas zinātājs Šrīla Džīva Gosvāmī.
Kungs atklāj savas esamības pārpasaulīgo dabu. Pasaulīgie ķildnieki rada laicīgus priekšstatus par Dieva Kunga veidolu. Atklāsmes rakstos teikts, ka Kungam nav laicīga veidola; tāpēc tie, kuriem ir visai maz zināšanu, secina, ka Kungam jābūt bezveidīgam. Viņi nespēj atšķirt laicīgu veidolu no garīga veidola. Pēc viņu domām tam, kam nav laicīga veidola, jābūt bezveidīgam. Šis secinājums arī ir pasaulīgs, jo bezveidība ir pretstats veidam. Noliedzot kaut ko pasaulīgu, nevar iegūt pārpasaulīgu patiesību. Brahma-samhitā teikts, ka Kungam ir pārpasaulīgs veidols un ka Viņš jebkuru no saviem jutekļiem var izmantot jebkuram mērķim. Piemēram, Viņš var ēst ar acīm un skatīties ar kājām. Laicīgajā veidola izpratnē cilvēks nevar ēst ar acīm vai skatīties ar kājām. Tāda ir atšķirība starp laicīgu ķermeni un garīgu, sač-čid-ānandas, ķermeni. Garīgais ķermenis nav bezveidīgs; taču tas ir citāds, un mēs to nespējam uztvert ar pašreizējiem materiālajiem jutekļiem. Tādējādi bezveidība nozīmē brīvību no pasaulīga veidola jeb garīgu ķermeni, ko nebhaktas ar prātošanu nespēj izprast.
Dievs Kungs atklāj bhaktam savus bezgalīgi daudzos pārpasaulīgos ķermeņus, un šie daudzveidīgie ķermeņi savā starpā neatšķiras. Daži no Kunga pārpasaulīgajiem ķermeņiem ir tumši, daži ir gaiši, daži ir sarkanīgi un daži — dzeltenīgi. Dažiem no tiem ir četras rokas, un dažiem — divas rokas. Dažiem ir zivs veidols, un dažiem — lauvas veidols. Dievs Kungs ar savu žēlastību atklāj bhaktam visus šos pārpasaulīgos Kunga ķermeņus, tos nešķirojot, un tāpēc impersonālistu viltus apgalvojumi par to, ka Augstākā Patiesība ir bezveidīga, bhaktu neskar, pat ja viņš nav īpaši pilnveidojies garīgajā kalpošanā.
Dievam Kungam ir bezgalīgi daudz pārpasaulīgu īpašību, un viena no tām ir mīlestība pret tīriem bhaktām. Kunga pārpasaulīgās īpašības atklājas arī šīs pasaules vēsturē. Kungs ierodas, lai aizsargātu bhaktas un iznīcinātu neticīgos. Viņa darbība ir saistīta ar bhaktām. Šrīmad Bhāgavatamā ir ļoti daudz šādu Dieva Kunga un bhaktu darbības aprakstu, un nebhaktas neko nezina par šīm spēlēm. Kad Kungam bija tikai septiņi gadi, Viņš pacēla Govardhanas kalnu, lai aizsargātu savus tīros Vrindāvanas bhaktas no dusmīgā Indras, kurš bija uzsūtījis Vrindāvanai lietu un gribēja to appludināt. Neticīgie var apšaubīt to, ka septiņgadīgs zēns būtu varējis pacelt Govardhanas kalnu, taču bhaktas tam tic. Bhaktas nešaubās par Kunga augstākajām spējām, turpretī neticīgie gan saka, ka Kungs ir visvarens, taču paši tam netic. Šie ļaudis savu vājo zināšanu dēļ nesaprot, ka Kungs vienmēr ir Kungs un ka par Kungu nav iespējams kļūt, pat meditējot miljoniem gadu un prātojot miljardiem gadu.
Šis pants pilnībā apgāž pasaulīgo ķildnieku bezpersoniskos iztulkojumus, jo tajā skaidri teikts, ka Visaugstajam Kungam ir īpašības, veidols, spēles un viss pārējais, kas ir jebkurai personībai. Visu to, kas teikts par Dieva Personības pārpasaulīgo dabu, Dieva Kunga bhaktas ir patiešām apzinājušies. Ar Kunga žēlastību tas viss atklājas Viņa tīrajiem bhaktām, bet ne citiem.

33. PANTS

aham ēvāsam ēvāgrē    nānjad jat sad-asat param
paščād aham jad ētač ča    jo ‘vašišjēta so ‘smj aham

aham — Es, Dieva Personība; ēva — noteikti; āsam — pastāvēju;
ēva — tikai; agrē — agrāk par radīšanu; na — ne; anjat — kaut kas cits;
jat — visas tās; sat — sekas; asat — cēloņi; param — pāri; paščāt — beigās;
aham — Es, Dieva Personība; jat — viss tas; ētat — radīšana; ča — arī;
jah — viss; avašišjēta — paliek; sah — tas; asmi — esmu; aham — Es,
Dieva Personība.

TULKOJUMS

Brahma, pirms pasaules radīšanas pastāvēju tikai un vienīgi Es, Dieva
Personība. Tad nebija pat materiālās dabas, kas ir radīšanas cēlonis.
Tas, ko tu redzi tagad, arī esmu Es, Dieva Personība, un tas, kas
paliks pāri pēc iznīcināšanas, arī būšu Es, Dieva Personība.

SKAIDROJUMS

Ļoti svarīgi ir ievērot, ka Dieva Personība, uzrunājot Kungu Brahmu, īpaši norāda uz sevi, uzsverot, ka Viņš ir Dieva Personība, kas pastāvējusi pirms radīšanas, ka Viņš ir vienīgais pasaules uzturētājs un ka tikai Viņš paliek pēc pasaules iznīcināšanas. Visaugstais Kungs ir radījis arī Brahmu. Impersonālisti izvirza vienības teoriju, uzskatot, ka Brahma arī pieder pie šī paša «Es» principa, jo viņš ir izplūdis no «Es» — Absolūtās Patiesības — un neatšķiras no Dieva Kunga «Es» principa. Un tādējādi šis pants runā tikai par «Es» principu. Ja mēs pieņemtu impersonālistu argumentus, tad būtu jāsecina, ka Kungs ir radītājs «Es», un Brahma ir radītais «es». Tādējādi starp šiem diviem «es» — valdošo «Es» un pakļauto «es» — ir atšķirība. Tātad, pat pieņemot impersonālistu argumentu, pastāv divi «es». Ļoti svarīgi ievērot, ka arī Vēdu raksti (Katha Upanišada) īpašību ziņā atzīst šos divus «es». Katha Upanišadā teikts:
nitjo nitjānām čētanaš čētanānām
ēko bahūnām jo vidadhāti kāmān

Vēdas atzīst, ka radītājs «Es» un radītais «es» pēc savām īpašībām neatšķiras, jo abi ir nitjas un čētanas. Taču «Es», kas minēts vienskaitlī, ir radītājs «Es», turpretī radītie «es» minēti daudzskaitlī, jo ir daudz tādu «es» kā Brahma un tie, ko Brahma vēlāk radījis. Tā ir pavisam vienkārša patiesība. Tēvs laiž pasaulē dēlu, un dēls laiž pasaulē daudzus citus dēlus, un visi tie ir viens tai ziņā, ka viņi ir cilvēki; taču tajā pat laikā dēli un mazdēli atšķiras no tēva. Dēls nevar ieņemt tēva vietu, un arī mazdēli nevar ieņemt tēva vietu. Tādējādi tēvs, dēls un mazdēls vienlaicīgi atšķiras un neatšķiras. Kā cilvēki viņi ir tādi paši, taču kā radinieki viņi atšķiras. Tādējādi Vēdās norādīts uz atšķirībām starp radītāju un radīto jeb valdnieku un pakļauto, sakot, ka valdnieks «es» ir pakļauto «es» barotājs, un tādējādi starp šiem diviem «es» principiem ir milzīga atšķirība.
Vēl šajā pantā svarīgi ir tas, ka neviens nevar noliegt, ka Kungs un Brahma ir personības. Tādējādi galu galā gan valdnieks, gan pakļautais ir personības. Šis secinājums apgāž impersonālistu secinājumu par to, ka viss galu galā ir bezpersonisks. Šis nesaprātīgo impersonālistu uzsvērtais uzskats par bezpersoniskumu tiek apgāzts, norādot, ka valdošais «Es» ir Absolūtā Patiesība un ka Viņš ir personība. Pakļautais «es», Brahma, arī ir personība, taču viņš nav Absolūts. Lai izprastu sevi garīgā ziņā, psiholoģiski var būt ērti pieņemt, ka patība pieder Absolūtās Patiesības principam, taču vienmēr pastāv atšķirība starp valdošo un pakļauto, kā tas nepārprotami norādīts šajā pantā, ko ārkārtīgi nepareizi izmanto impersonālisti. Brahma patiešām vaigu vaigā skatīja savu valdnieku — Kungu — kuram ir pārpasaulīgs un mūžīgs veidols — pat pēc materiālās pasaules iznīcināšanas. Dieva Kunga veidols, ko redzēja Brahma, bija pastāvējis vēl pirms Brahmas radīšanas. Materiālā izpausme ar visām tās sastāvdaļām un materiālās radīšanas veicējiem arī ir Dieva Kunga enerģijas izvērsums. Kad Kunga enerģijas izpausme beidzas, paliek šī pati Dieva Personība. Tādējādi Dieva Kunga veidols pastāv visos apstākļos — gan radīšanā, gan uzturēšanā, gan iznīcināšanā. Tas apstiprināts Vēdu himnās ar vārdiem vāsudēvo vā idam agra āsīn na brahmā na ča šankara ēko nārājana āsīn na brahmā nēšāna utt. Pirms radīšanas pastāvējis tikai un vienīgi Vāsudēva. Nebija ne Brahmas, ne Šankaras. Pastāvēja tikai un vienīgi Nārājana, un nebija ne Brahmas, ne Īšānas. Arī Šrīpāda Šankarāčārja savos Bhagavad-gītas komentāros apstiprina, ka Nārājana jeb Dieva Personība stāv pāri visam radītajam un ka visa pasaule ir radusies no avjaktas. Tādējādi starp radīto un radītāju vienmēr pastāv atšķirība, lai gan radītājs un radītais pēc īpašībām var neatšķirties.
Vēl šajā izteikumā svarīgi ir tas, ka augstākā patiesība ir Bhagavāns jeb Dieva Personība. Par Dieva Personību un Kunga valstību jau tika stāstīts. Pretēji impersonālistu uzskatiem Dieva valstība nav tukšums. Uz Vaikunthas planētām ir ārkārtīgi liela pārpasaulīga daudzveidība. Tur dzīvo būtnes ar četrām rokām, ir liela bagātība un labklājība, un tur ir pat gaisa kuģi un citas aristokrātiskas ērtības. Tādējādi Dieva Personība pastāv pirms radīšanas; Viņš dzīvo uz Vaikunthalokām, kur valda pārpasaulīga daudzveidība. Arī Bhagavad-gītā teikts, ka Vaikunthalokas pēc savas dabas ir sanātana; tās netiek iznīcinātas pat pēc izpausto Visumu iznīcināšanas. Šīs pārpasaulīgās planētas pēc savas dabas ir pilnīgi citādas, un šī daba nav pakļauta materiālās radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas likumiem un ierobežojumiem. Dieva Personības esamība norāda arī uz Vaikunthaloku esamību, tāpat kā valdnieka esamība norāda uz valsts esamību.
Dažādās Šrīmad Bhāgavatamas un citu atklāsmes rakstu vietās arī minēta Dieva Personības esamība. Piemēram, Šrīmad Bhāgavatamā (2.8.10.) Mahārādža Parīkšits jautā:
sa čāpi jatra purušo višva-sthitj-udbhavāpjajah
muktvātma-mājām mājēšah šētē sarva-guhāšajah

«Kā Dieva Personība — radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas cēlonis — kas aizvien ir brīvs no maldinošās enerģijas ietekmes un valda pār to, atrodas visu būtņu sirdīs?» Līdzīgu jautājumu uzdod Vidura:
tattvānām bhagavams tēšām katidhā pratisankramah
tatrēmam ka upāsīran ka u svid anušēratē

(Bhāg.3.7.37.)

Šrīdhara Svāmī savās piezīmēs raksta: «Kas pasaules iznīcināšanas laikā kalpo Kungam, kurš guļ uz Šēšas utt.» Tas nozīmē, ka pārpasaulīgais Kungs ar savu vārdu, slavu, īpašībām un visu, kas ar Viņu saistīts, pastāv mūžīgi. Tas apstiprināts arī Skanda Purānas Kāšī-khandā, kur runāts par dhruva-čaritu. Tur teikts:
na čjavantē ‘pi jad-bhaktā mahatjām pralajāpadi
ato ‘čjuto ‘khilē lokē sa ēkah sarvago ‘vjajah

Kad pilnībā tiek iznīcināta materiālā pasaule, bojā neiet pat Dieva Personības bhaktas, par pašu Kungu nemaz nerunājot. Kungs pastāv vienmēr visos trijos materiālo izmaiņu stāvokļos.
Impersonālisti uzskata, ka Visaugstākais ir bezdarbīgs, taču sarunā starp Brahmu un Dieva Augstāko Personību ir pieminēta arī Kunga darbība, kā arī veidols un īpašības. Brahmas un citu padievu darbība pasaules uzturēšanas laikā uzskatāma par Dieva Kunga darbību. Valdnieks vai valsts vadītājs varbūt nesēž valdības namā, bet gan bauda karaliskas ērtības. Tomēr jāsaprot, ka viss tiek darīts saskaņā ar viņa gribu un viss ir pakļauts viņam. Dieva Personība nekādā gadījumā nav bezveidīga. Materiālajā pasaulē Kungs varbūt neatklāj savu personisko veidolu tiem, kas nav īpaši saprātīgi, un tāpēc reizēm saka, ka Viņš ir bezveidīgs. Taču patiesībā Kungs savā mūžīgajā veidolā vienmēr atrodas uz Vaikunthalokas planētām, kā arī dažādos avatāros uz dažādām Visumu planētām. Šajā sakarībā var pieminēt ļoti labu piemēru par sauli. Nakts tumsā cilvēks varbūt neredz sauli, taču, kad saule uzlec, tā ir redzama. Tas, ka saule nav redzama kādas vienas Zemes daļas iedzīvotājiem, vēl nenozīmē, ka saule būtu bezveidīga.
Brihad-āranjaka Upanišadā (1.4.1.) minēta himna ātmaivēdam agra āsīt puruša-vidhah. Šajā mantrā runāts par Dieva Augstāko Personību (Krišnu) vēl pirms Viņa ierašanās purušas avatārā. Bhagavad-gītā (15.18.) teikts, ka Kungs Krišna ir Purušotama, jo Viņš ir augstākais puruša, kas stāv pāri pat puruša-akšaram un puruša-kšaram. Akšara-puruša jeb Mahā-Višnu paraugās uz prakriti jeb materiālo dabu, taču Purušotama pastāv vēl pirms tam. Tādējādi Brihad-āranjaka Upanišada apstiprina Bhagavad-gītas izteikumu, ka Kungs Krišna ir Augstākā Personība (Purušotama).
Dažās no Vēdām vēl teikts, ka sākumā ir pastāvējis tikai bezpersoniskais Brahmans. Taču saskaņā ar šo pantu bezpersonisko Brahmanu, kas ir Visaugstā Kunga ķermeņa mirdzums, var nosaukt par tiešo cēloni. Taču visu cēloņu cēlonis jeb pastarpinātais cēlonis ir Dieva Augstākā Personība. Dieva Kunga bezpersoniskā iezīme pastāv materiālajā pasaulē, jo Kungs nav redzams un uztverams ar mūsu materiālajām acīm un materiālajiem jutekļiem. Tam, kurš vēlas ieraudzīt vai uztvert Visaugsto Kungu, nepieciešams garīgot savus jutekļus. Kungs savā veidolā vienmēr darbojas uz Vaikunthalokas planētām, un Viņu vaigu vaigā var skatīt šo planētu iedzīvotāji. Tādējādi Kungs ir materiāli bezpersonisks, tāpat kā valsts galva var būt bezpersoniska valdības iestādēs, lai gan tā nav bezpersoniska valdības namā. Gluži tāpat Dievs Kungs nav bezpersonisks savā mājvietā, kas aizvien ir nirasta-kuhaka, kā teikts pašā Bhāgavatamas sākumā. Tādējādi gan Dieva Kunga bezpersoniskā, gan personiskā iezīme ir pieņemamas, kā tas minēts atklāsmes rakstos. Dieva Personība ļoti uzsvērta Bhagavad-gītas pantā brahmano hi pratišthāham (Bg.14.27.). Tādējādi visādā ziņā visnoslēpumainākās garīgās zināšanas ir Dieva Personības izpratne, nevis Viņa bezpersoniskā Brahmana iezīmes izpratne. Tāpēc ikvienam par savas apzināšanās augstāko mērķi jāpadara nevis Absolūtās Patiesības bezpersoniskā iezīme, bet gan tās personiskā iezīme. Piemērs par debesīm traukā un ārpus trauka var būt ļoti labs, lai palīdzētu apzināties Absolūtās Patiesības kosmiskās apziņas visucaurstrāvojošo aspektu. Taču tas nenozīmē, ka atsevišķa Dieva Kunga daļiņa pēc sava prāta var kļūt par Visaugstāko. Šis nepareizais priekšstats nozīmē tikai to, ka saistītā dvēsele ir iekļuvusi beidzamajās maldinošās enerģijas lamatās. Saukt sevi par vienotu ar Dieva Kunga kosmisko apziņu nozīmē atrasties beidzamajās maldinošās enerģijas jeb daivī maijas lamatās. Pat bezpersoniskajā Dieva Kunga esamības apziņā, kas ir materiāla, cilvēkam jātiecas pēc personiskās Kunga izpratnes, un tieši to arī nozīmē vārdi
paščād aham jad ētač ča jo ‘vašišjēta so ‘smj aham.
Brahmādžī to atzina, mācīdams Nāradu. Viņš teica:
so ‘jam tē ‘bhihitas tāta bhagavān višva-bhāvanah

(Bhāg.2.7.50.)

Visu cēloņu vienīgais cēlonis ir Dieva Augstākā Personība Hari. Tāpēc vārdi «aham ēva» šajā pantā norāda tikai un vienīgi uz Visaugsto Kungu, un tāpēc cilvēkam ir jāseko Brahma-sampradājai jeb zināšanām, ko Brahmādžī nodeva Nāradam, Nārada — Vjāsadēvam utt., un jāpadara par savas dzīves mērķi Dieva Augstākās Personības Hari jeb Kunga Krišnas izpratne. Šis ārkārtīgi noslēpumainais un tīriem bhaktām domātais norādījums tika dots arī Ardžunam un Brahmam pasaules radīšanas laikā. Tādi padievi kā Brahma, Višnu, Mahēšvara, Indra, Čandra un Varuna neapšaubāmi ir dažādi Dieva Kunga veidoli, kas radīti dažādiem uzdevumiem. Arī dažādās materiālās pasaules sastāvdaļas un daudzveidīgās enerģijas var būt nākušas no tās pašas Dieva Personības, un visa sakne ir Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna. Mums jāpieķeras visa esošā saknei, un nevajag ļauties zaru un lapu maldinājumam. Tāds ir šajā pantā dotais norādījums.

34. PANTS

ritē ‘rtham jat pratījēta    na pratījēta čātmani
tad vidjād ātmano mājām    jathābhāso jathā tamah

ritē — bez; artham — vērtības; jat — kas; pratījēta — liekas; na — ne;
pratījēta — liekas; ča — un; ātmani — saistībā ar Mani; tat — tas;
vidjāt — zini; ātmanah — Mana; mājām — maldinošā enerģija; jathā — kā;
ābhāsah — atspulgs; jathā — kā; tamah — tumsa.

TULKOJUMS

Ak, Brahma! Ja kaut kas liekas vērtīgs, bet nav saistīts ar Mani, tad
tas ir nereāls. Zini, ka tā ir Mana maldinošā enerģija, kas ir kā atspulgs
tumsā.

SKAIDROJUMS

Jau no iepriekšējā panta mēs varam secināt, ka kosmiskā izpausme visos tās stāvokļos — radīšanas, uzturēšanas, augšanas, dažādu enerģiju mijiedarbības, sarukšanas un bojāejas stāvoklī — ir būtiski saistīta ar Dieva Personības esamību. Tādēļ vienmēr, kad dzīvā būtne aizmirst savas pamatattiecības ar Dievu Kungu un pieņem kaut ko par reālu, nesaistot to ar Kungu, šāds priekšstats ir Dieva Kunga maldinošās enerģijas radīts. Nekas nevar pastāvēt bez Dieva Kunga, tāpēc jāzina, ka arī maldinošā enerģija ir Dieva Kunga enerģija. Pareizo secinājumu par visa saistīšanu ar Dievu Kungu sauc par joga-maiju, kas ir apvienošanās enerģija, bet nepareizo priekšstatu par to, ka lietas nav saistītas ar Dieva Kunga, sauc par Kunga daivī-maiju jeb mahā-maiju. Abas maijas pašas par sevi arī ir saistītas ar Kungu, jo nav nekā tāda, kas nebūtu ar Viņu saistīts. Tādējādi nepareizais priekšstats par nesaistību ir nevis neīsts, bet maldīgs.
Kļūdainu vienas lietas uzskatīšanu par citu lietu sauc par maldiem. Piemēram, ja cilvēks uzskata auklu par čūsku, tad tie ir maldi, taču aukla pati par sevi nav neīsta. Aukla, kas atrodas maldinātā cilvēka priekšā, nebūt nav neīsta; maldīgs ir tikai cilvēka pieņēmums. Tādējādi maldīgais priekšstats par to, ka materiālā izpausme ir šķirta no Dieva Kunga enerģijas, ir maldīgs, taču tas nav neīsts. Un šo maldīgo priekšstatu sauc par realitātes atspulgu neziņas tumsā. Viss, kas izskatās «Manas enerģijas neradīts», tiek saukts par maiju. Priekšstats par to, ka dzīvā būtne ir bezveidīga vai ka Visaugstais Kungs ir bezveidīgs, arī ir maldi. Bhagavad-gītā (2.12.) Kungs, atrazdamies kaujas lauka vidū, teica, ka karavīri, kas stāv Ardžunas priekšā, pats Ardžuna un pats Kungs ir pastāvējuši iepriekš, tie pastāv Kurukšētras kaujas laukā un tie kā individuālas personības turpinās pastāvēt arī nākotnē, pat pēc šī ķermeņa bojāejas un pat pēc atbrīves no materiālās esamības saitēm. Dievs Kungs un dzīvās būtnes jebkurā gadījumā ir individuālas personības, un ne Kungs, ne dzīvās būtnes nekad nezaudē savas personiskās iezīmes. Vienīgais, kas var notikt, ir tas, ka būtne ar Dieva Kunga žēlastību var atbrīvoties no maldinošās enerģijas ietekmes, kas ir kā gaismas atspulgs tumsā. Materiālajā pasaulē ne saules gaisma, ne mēness gaisma nav neatkarīgas. Īstenais gaismas avots ir brahmadžoti, kas ir Dieva Kunga pārpasaulīgā ķermeņa mirdzums. Šī gaisma atstarojoties kļūst par saules, mēness, uguns vai elektrības gaismu. Tātad arī uzskats, ka patība nav saistīta ar Augstāko Patību, Dievu Kungu, arī ir maldi, un viltus apgalvojums «Es esmu Visaugstākais» ir šīs maijas jeb Dieva Kunga ārējās enerģijas beidzamās lamatas.
Vēdānta-sūtrā jau no paša sākuma ir apstiprināts, ka viss ir radies no Visaugstākā, un, kā paskaidrots iepriekšējā pantā, visas atsevišķās dzīvās būtnes ir radušās no augstākās dzīvās būtnes Dieva Personības enerģijas. Brahma pats bija radies no Kunga enerģijas, un arī visas pārējās dzīvās būtnes tika radītas no Kunga enerģijas ar Brahmas starpniecību. Nepastāv nekas tāds, kas nebūtu saistīts ar Visaugsto Kungu.
Atsevišķo dzīvo būtņu neatkarību nevar nosaukt par īstu neatkarību. Tā ir tikai Augstākās Būtnes, Dieva Kunga, īstās neatkarības atspulgs. Saistītās dvēseles viltus apgalvojums, ka tai pieder pilnīga neatkarība, ir maldīgs, un šāds secinājums saskan ar šo pantu.
Tie, kuriem ir visai maz zināšanu, nonāk maldu varā, un tāpēc tā saucamos zinātniekus, psihologus, empīriskos filozofus u.c. apžilbina saules, mēness, elektrības un citu gaismas atstarotāju spožums, un viņi noliedz Visaugstā Kunga esamību, izvirzot dažādas teorijas un prātojumus par materiālās pasaules radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu. Ārsts var noliegt to, ka atsevišķās personības fizioloģiskajā ķermenī atrodas dvēsele, taču viņš nespēj atdzīvināt mirušu ķermeni, lai gan visi ķermeņa mehānismi pastāv arī pēc nāves. Psihologi ļoti nopietni pēta smadzeņu fizioloģiju, it kā smadzenes būtu mašīna, kas veiktu prāta funkcijas, taču psihologs nevar atjaunot miruša ķermeņa prāta darbību. Zinātniskā kosmiskās izpausmes pētīšana vai ķermeņa uzbūves pētīšana, nesaistot to ar Visaugsto Kungu, ir tikai dažāda veida darbošanās atspulgā un prāta vingrināšana, taču galu galā tas viss ir vieni vienīgi maldi. Visa šī zinātnes un zināšanu attīstība, kādā veidā tā pašlaik izpaužas materiālajā civilizācijā, ir tikai un vienīgi maldinošās enerģijas pārklājošās ietekmes izpausme. Maldinošajai enerģijai ir divi ietekmes veidi — pārklājošais un gremdējošais. Maldinošā enerģija liek dzīvajām būtnēm iegrimt neziņas tumsā, un tā pārklāj nejēgu acis, neļaujot tiem ieraudzīt, ka pastāv Augstākā Personība, kas ir devusi zināšanas augstākajai atsevišķajai dzīvajai būtnei Brahmam. Nekur nav teikts, ka Brahma neatšķirtos no Visaugstā Kunga, un tāpēc, ja nejēgas to apgalvo, tas tikai liecina par Dieva Kunga maldinošās enerģijas izpausmi. Kungs Bhagavad-gītā (16.18.–20.) norāda, ka dēmoniskas personības, kas noliedz Dieva Kunga esamību, nonāk aizvien dziļākā un dziļākā neziņas tumsā un tādējādi pārceļo no viena ķermeņa otrā, neko nezinot par Dieva Augstāko Personību.
Turpretī saprātīgs cilvēks saņem zināšanas no mācekļu pēctecības, kas aizsākas ar Brahmādžī, kuru mācīja pats Kungs, vai arī no mācekļu pēctecības, kas aizsākas ar Ardžunu, kurš saņēma Kunga norādījumus Bhagavad-gītā. Tāds cilvēks pieņem Kunga teikto:
aham sarvasja prabhavo mattah sarvam pravartatē
iti matvā bhadžantē mām budhā bhāva-samanvitāh

(Bg.10.8.)

Dievs Kungs ir visa radītā pirmavots, un viss, kas tiek radīts, uzturēts un iznīcināts, pastāv, pateicoties Kunga enerģijai. Saprātīgs cilvēks, kas to zina, ir patiešām izglītots, un viņš, pārpasaulīgā mīlestībā kalpojot Kungam, kļūst par tīru Kunga bhaktu.
Lai gan Dieva Kunga atstarojošā enerģija nezinoša cilvēka acīm atklāj daudzas maldu ainas, gudrs cilvēks skaidri apzinās, ka Dievs Kungs ar savām dažādajām enerģijām var darboties pat no tālienes, kur nesniedzas mūsu skats, tāpat kā uguns ļoti tālu var izplatīt savu gaismu un siltumu. Seno laiku viedo medicīnas zinātnē, ko sauc par Ājurvēdu, Kunga augstākā vara nepārprotami atzīta šādiem vārdiem:
džagad-jonēr aniččhasja čid-ānandaika-rūpinah
pumso ‘sti prakritir nitjā pratiččhājēva bhāsvatah

ačētanāpi čaitanja- jogēna paramātmanah
akarod višvam akhilam anitjam nātakākritim

Pastāv viena Augstākā Personība, kas ir šīs kosmiskās izpausmes radītāja un kuras enerģija darbojas kā prakriti jeb materiālā daba, kura ir kā mirdzošs atspulgs. Prakriti maldinošā darbība liek kustēties pat nedzīvai matērijai, kad tā saskaras ar Dieva Kunga dzīvības enerģiju, un tam, kurš neko nezina, materiālā pasaule ir kā milzu teātris. Tādējādi nezinošs cilvēks prakriti teātrī var būt zinātnieks vai fiziologs, taču saprātīgs cilvēks zina, ka prakriti ir Dieva Kunga maldinošā enerģija. Nonākot pie šāda secinājuma, kas apstiprināts arī Bhagavad-gītā, kļūst skaidrs, ka dzīvās būtnes arī ir Dieva Kunga augstākās enerģijas (parā prakriti) izpausme, tāpat kā materiālā pasaule ir Dieva Kunga zemākās enerģijas (aparā prakriti) izpausme. Dieva Kunga augstākā enerģija nevar līdzināties pašam Kungam, lai gan atšķirība starp enerģijas avotu un enerģiju ir visai maza, tāpat kā atšķirība starp uguni un siltumu. Siltums ir uguns sastāvdaļa, taču siltums vēl nav uguns. Tas, kuram ir visai maz zināšanu un kurš apgalvo, ka uguns un siltums ir viens un tas pats, nesaprot šo vienkāršo jautājumu. Uguns enerģija (siltums) šajā pantā nosaukta par atspulgu. Tā nav pati uguns. Gluži tāpat dzīvības enerģija, kas izpaužas kā dzīvās būtnes, ir Dieva Kunga atspulgs, bet ne pats Kungs. Un, tā kā dzīvā būtne ir Kunga atspulgs, tās esamība ir atkarīga no Visaugstā Kunga esamības, jo Viņš ir sākotnējā gaisma. Šo materiālo enerģiju var salīdzināt ar tumsu, jo patiesībā tā arī ir tumsa; un dzīvo būtņu darbība tumsā ir sākotnējās gaismas atspulgs. Dievs Kungs ir jāsaprot tā, kā ieteikts šajā pantā. Abu enerģiju neatkarība no Kunga ir nosaukta par maiju jeb maldiem. No neziņas tumsas nav iespējams atbrīvoties, izmantojot gaismas atspulgu. Gluži tāpat nav iespējams izkļūt no materiālās esamības, izmantojot parasto ļaužu atstaroto gaismu. Gaisma ir jāsaņem no sākotnējā gaismas avota. Saules gaismas atspulgs tumsā nespēj izkliedēt tumsu, taču saules gaisma, kas nav atspulgs, tūlīt liek tumsai pazust. Kad ir tumšs, cilvēks neredz lietas, kas atrodas istabā. Tādēļ cilvēks tumsā baidās no čūskām un skorpioniem, kaut arī to varbūt nemaz nav. Taču gaismā viss ir ļoti skaidri redzams, un līdz ar gaismas parādīšanos, tūlīt pazūd bailes no čūskām un skorpioniem. Tāpēc cilvēkam ir jārod patvērums Dieva Kunga gaismā, t.i., Bhagavad-gītā vai Šrīmad Bhāgavatamā, nevis pie personībām, kas tikai atstaro gaismu un kam nav saskarsmes ar Dievu Kungu. Bhagavad-gītu vai Šrīmad Bhāgavatamu nedrīkst klausīties no tā, kurš netic Dieva Kunga esamībai. Šāda cilvēka liktenis jau ir izlemts, un, ja kāds ar viņu biedrojas, tad to sagaida gluži tāds pats liktenis.
Kā tas norādīts Padma Purānā, materiālajā pasaulē ir neskaitāmi daudz materiālo Visumu, un visi tie ir tumsas pilni. Jebkura dzīvā būtne, sākot ar Brahmu (neskaitāmi daudzajos Visumos ir neskaitāmi Brahmas) un beidzot ar vissīkāko skudriņu, ir dzimusi tumsā, un šīm būtnēm ir vajadzīga īstenā gaisma, ko dod Dievs Kungs, lai skatītu Kungu vaigu vaigā, tāpat kā sauli var redzēt pašas saules gaismā. Lai cik varenu gaismekli arī būtu radījis cilvēks, tas nedod iespēju ieraudzīt sauli. Saule atklāj pati sevi. Tāpēc arī Dieva Kunga, pašas Dieva Personības, dažādo enerģiju darbību var izprast tikai gaismā, ko dod Kungs ar savu bezcēloņu žēlastību. Impersonālisti apgalvo, ka Dievu nav iespējams ieraudzīt. Taču Dievu var ieraudzīt ar Dieva gaismu, nevis ar cilvēku prātojumiem. Šajā pantā gaisma īpaši apzīmēta ar vārdu «vidjāt», kas ir Dieva Kunga norādījums Brahmam. Šis tiešais Kunga norādījums ir Viņa iekšējās enerģijas izpausme, un tieši šī enerģija dod iespēju skatīt Kungu vaigu vaigā. Pateicoties Dieva Kunga tiešajai, žēlastības pilnajai iekšējai enerģijai, ne tikai Brahma, bet arī jebkurš cits, var ieraudzīt un izprast Dieva Personību bez jebkādiem prātojumiem.

35. PANTS

jathā mahānti bhūtāni    bhūtēšūččāvačēšv anu
pravištānj apravištāni    tathā tēšu na tēšv aham

jathā — kā; mahānti — Visuma; bhūtāni — elementi; bhūtēšu
učča-avačēšu
— mazajā un lielajā; anu — pēc; pravištāni — iegāja;
apravištāni — neiegāja; tathā — tāpat; tēšu — tajos; na — ne; tēšu — tajos; aham — Es.

TULKOJUMS

Ak, Brahma! Zini, ka kosmiskie elementi ieiet un tajā pat laikā arī
neieiet Visumā; gluži tāpat Es atrodos visā radītajā un tajā pat laikā
esmu ārpus visa.

SKAIDROJUMS

Materiālās pasaules rupjie elementi, t.i., zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters, ietilpst visās izpaustajās lietās — jūrās, kalnos, ūdens iemītniekos, augos, rāpuļos, putnos, zvēros, cilvēkos, padievos un visā, kas ir materiāli izpausts, — un tajā pat laikā šie elementi atrodas arī ārpus tā visa. Attīstītas apziņas stāvoklī cilvēks var nodarboties gan ar fizioloģiju, gan ar fiziku, taču šo zinātņu pamatā ir tikai un vienīgi materiālie elementi. Cilvēku ķermeņi, kalni, kā arī padievu ķermeņi, Brahmas ķermeni ieskaitot, sastāv no vienām un tām pašām vielām — zemes, ūdens utt., — un tajā pat laikā šie elementi atrodas ārpus ķermeņa. Elementi tika radīti vispirms, un pēc tam, jau vēlāk, tie nonāca ķermenī, taču jebkurā gadījumā elementi gan ieiet Visumā, gan neieiet tajā. Gluži tāpat arī Visaugstais Kungs ar savām dažādajām enerģijām, t.i., iekšējo enerģiju un ārējo enerģiju, atrodas jebkurā izpaustā Visuma daļā, un tajā pat laikā Viņš ir arī ārpus visa un atrodas Dieva valstībā (Vaikunthalokā), kā tas tika aprakstīts iepriekš. Tas ļoti labi pateikts Brahma-samhitā (5.37.):
ānanda-činmaja-rasa-pratibhāvitābhis
tābhir ja ēva nidža-rūpatajā kalābhih
goloka ēva nivasatj akhilātma-bhūto
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu Dieva Personību Govindu, kurš, izvēršot savu iekšējo pārpasaulīgās esamības, zināšanu un svētlaimes spēju, bauda pats savus un izvērstos veidolus. Tajā pašā laikā Viņš ieiet arī katrā pasaules atomā.»
Tas, kā Kungs izvērš savas pilnīgās daļas, sīkāk aprakstīts Brahma-samhitā (5.35.) šādiem vārdiem:
ēko ‘pj asau račajitum džagad-anda-kotim
jač-čhaktir asti džagad-anda-čajā jad-antah
andāntara-stha-paramānu-čajāntara-stham
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu Dieva Personību Govindu, kas ar vienu no savām pilnīgajām daļām ieiet katrā Visumā un katrā vissīkākajā atomā un tādējādi izpauž savu bezgalīgo varu pār materiālo pasauli.»
Impersonālisti var iedomāties vai pat uztvert to, ka Augstākais Brahmans ir visucaurstrāvojošs, un tāpēc viņi secina, ka tam nevar būt personisks veidols. Te slēpjas pārpasaulīgo zināšanu mīkla. Mīklas atminējums ir pārpasaulīga mīlestība uz Dievu, un tas, kurš ir pilns šādas pārpasaulīgas mīlestības uz Dievu, bez grūtībām var ieraudzīt Dieva Personību katrā atomā un katrā kustīgajā un nekustīgajā priekšmetā. Tajā pat laikā viņš redz, ka Dieva Personība atrodas savā mājvietā Golokā, kur Tā bauda savas mūžīgās spēles ar saviem mūžīgajiem pavadoņiem, kuri arī ir Tās pārpasaulīgās esamības izvērsumi. Šis redzējums ir īstenais garīgo zināšanu noslēpums, par ko Kungs runāja sākumā (sarahasjam tad-angam ča). Tās ir visnoslēpumainākās zināšanas par Visaugstāko, un prātnieki tās nespēj apjēgt ar saviem intelektuālajiem trikiem. Šo noslēpumu var izprast, sekojot Brahmādžī ieteikumam, kas dots Brahma-samhitā (5.38.):
prēmāndžana-ččhurita-bhakti-viločanēna
santah sadaiva hridajēšu vilokajanti
jam šjāmasundaram ačintja-guna-svarūpam
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Es godinu sākotnējo Dieva Personību Govindu, kuru tīrie bhaktas vienmēr redz savās sirdīs, jo viņu acis ir ieziestas ar Dieva mīlestību. Šis Govinda, sākotnējā Dieva Personība, ir Šjāmasundara, kam ir visas pārpasaulīgās īpašības.»
Tāpēc, lai gan Dieva Augstākā Personība atrodas katrā atomā, sausie prātotāji to neredz; turpretī tīriem bhaktām atklājas Dieva noslēpums, jo viņu acis ir ieziestas ar Dieva mīlestību. Un šo Dieva mīlestību var iegūt tikai un vienīgi ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam. Bhaktu redzējums nav parasts; tas ir garīgās kalpošanas šķīstīts. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā Visuma elementi atrodas Visuma ārpusē un iekšpusē, Kunga vārds, veidols, īpašības, spēles, svīta utt., kā tas viss aprakstīts atklāsmes rakstos vai kā tas notiek uz Vaikunthalokām, tālu ārpus materiālās kosmiskās izpausmes, patiesībā tiek attēloti bhaktas sirdī. Cilvēks ar vājām zināšanās to nespēj saprast, lai gan pa televīziju, ko izgudrojusi materiālā zinātne, iespējams attēlot to, kas notiek ļoti tālu. Īstenībā cilvēks, kurš ir garīgi pilnveidojies, spēj savā sirdī pastāvīgi redzēt Dieva valstības attēlu. Tas ir Dieva Personības izprašanas noslēpums.
Atbrīvi jeb mukti no materiālās esamības Kungs var dot jebkuram, bet Viņš reti kad dod Dieva mīlestību, kā to apstiprina Nārada (muktim dadhāti karhičit sma na bhakti-jogam). Pārpasaulīgā garīgā kalpošana Dievam Kungam ir tik brīnumaina, ka bhaktas prāts vienmēr ir aizņemts un darbojas, nenovirzoties no absolūta. Tādējādi Dieva mīlestība, kas attīstās bhaktas sirdī, ir liels noslēpums. Brahmādžī jau agrāk stāstīja Nāradam, ka Brahmādžī vēlmes nekad nepaliek nepiepildītas, jo viņš pastāvīgi gremdējas pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam; un vienīgā vēlme viņa sirdī ir pārpasaulīgā kalpošana Kungam. Tas ir bhakti jogas ceļa skaistums un noslēpums. Kunga vēlmes ir nemaldīgas, jo Viņš ir ačjuta, un gluži tāpat arī bhaktas vēlmes pārpasaulīgajā kalpošanā Kungam ir ačjuta jeb nemaldīgas. Parastajam cilvēkam, kurš nezina garīgās kalpošanas noslēpumu, to ir ļoti grūti saprast, tāpat kā ļoti grūti ir saprast, kādā veidā darbojas filozofu akmens. Filozofu akmens ir ļoti rets, un arī tīrs Dieva Kunga bhakta ir ļoti rets pat starp miljoniem atbrīvotu dvēseļu (kotišv api mahāmunē). No visām pilnībām, kas sasniedzamas ar zināšanām, garīgās kalpošanas jogas pilnība ir visaugstākā un visnoslēpumainākā. Tā ir vēl noslēpumaināka nekā astoņas mistiskās pilnības, kas sasniedzamas ar jogas praksi. Tāpēc Bhagavad-gītā (18.64.) Dievs Kungs Ardžunam par bhakti jogu saka:
sarva-guhjatamam bhūjah šrinu mē paramam vačah
«Klausies! Es tev atkal pavēstīšu visnoslēpumaināko Bhagavad-gītas norādījumu daļu.» To pašu Brahmādžī teica Nāradam šādiem vārdiem:
idam bhāgavatam nāma jan mē bhagavatoditam
sangraho ‘jam vibhūtīnām tvam ētad vipulīkuru

Brahmādžī Nāradam teica: «Visas Bhāgavatamas zināšanas, ko es tev pavēstīju, man atklāja Dieva Augstākā Personība, tāpēc, lūdzu, plašāk izskaidro šos jautājumus, lai ļaudis ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam varētu viegli saprast bhakti jogas noslēpumu.» Svarīgi ir ņemt vērā, ka bhakti jogas noslēpumu Brahmam atklāja pats Kungs. Brahmādžī šo noslēpumu atklāja Nāradam, Nārada to atklāja Vjāsam, Vjāsa — Šukadēvam Gosvāmī, un tā šīs zināšanas tika nodotas pa tīro mācekļu pēctecību. Ja cilvēkam paveicas saņemt šīs zināšanas no pārpasaulīgās mācekļu pēctecības, viņš neapšaubāmi saņem iespēju izprast Dieva Kunga noslēpumu un Kunga skaņas avatāra Šrīmad Bhāgavatamas noslēpumu.

36. PANTS

ētāvad ēva džigjāsjam    tattva-džigjāsunātmanah
anvaja-vjatirēkābhjām    jat sjāt sarvatra sarvadā

ētāvat — par to; ēva — noteikti; džigjāsjam — jājautā; tattva — Absolūto
Patiesību; džigjāsunā — māceklim; ātmanah — Patības; anvaja — tieši;
vjatirēkābhjām — netieši; jat — kas; sjāt — tas var būt; sarvatra — visur
un vienmēr; sarvadā — visos apstākļos.

TULKOJUMS

Tam, kas meklē Augstāko Absolūto Patiesību, Dieva Personību, Tā
noteikti jāmeklē visos apstākļos, visur un vienmēr, gan tieši, gan
netieši.

SKAIDROJUMS

Iepriekšējā pantā aprakstītā bhakti jogas noslēpuma atklāšana ir augstākā atbilde uz visiem jautājumiem jeb jautātāja augstākais mērķis. Ikviens cenšas apzināties sevi dažādos veidos — ar karma jogu, gjāna jogu, dhjāna jogu, rādža jogu, bhakti jogu utt. Ar sevis apzināšanos jānodarbojas visiem, kam ir attīstīta apziņa. Tas, kuram ir attīstīta apziņa, noteikti uzdod jautājumus un cenšas izprast patības, Visuma un dzīves noslēpumus visās jomās — sabiedriskajā, politiskajā, ekonomiskajā, kultūras, reliģijas, morāles utt. jomās — un to dažādajos atzarojumos. Taču šajā pantā ir izskaidrots visu šo jautājumu mērķis.
Vēdānta-sūtras filozofija sākas ar šo jautājumu par dzīvi, un Bhāgavatama sniedz atbildes uz visiem šiem jautājumiem, līdz pat visnoslēpumainākajam no tiem. Kungs Brahma vēlējās no Dieva Personības saņemt pilnīgu izglītību, un Kungs to dod šajos četros pantos, kas veido Bhāgavatamas kodolu — no «aham ēva» līdz šim pantam, «ētāvad ēva». Ar to beidzas visi sevis apzināšanās ceļi. Cilvēki nezina, ka augstākais dzīves mērķis ir Višnu jeb Dieva Augstākā Personība, jo viņus maldina spožais atspulgs tumsā, un, nesavaldītu jutekļu vadīti, visi grimst aizvien dziļāk un dziļāk materiālās esamības tumsībā. Visa materiālā esamība ir radusies jutekļu apmierināšanas dēļ; tās galvenais pamats ir dzimumtieksme, un tādējādi būtnes nevis pilnveidojas zināšanās, bet gan padara jutekļu apmierināšanu par visas savas darbības augstāko mērķi. Taču šajā pantā ir pasniegts īstenais dzīves mērķis, un tas jāiepazīst ikvienam, uzdodot jautājumus īstenam garīgajam skolotājam, kas labi pārvalda bhakti jogas zinātni, vai arī personībai, kas ir bhāgavatama dzīvē. Ikviens meklē rakstos atbildes uz dažādiem jautājumiem, taču Šrīmad Bhāgavatama dod atbildes visiem, kas cenšas sevi apzināties: dzīves mērķi nevar atrast bez grūta darba un neatlaidības. Ja cilvēks patiešām vēlas atrast atbildes uz šādiem jautājumiem, viņam jāuzdod jautājumi īstenam garīgajam skolotājam, kas atrodas Brahmādžī mācekļu pēctecībā — tāds norādījums ir dots šajā pantā. Tā kā Dieva Augstākā Personība bija atklājusi Brahmādžī šo noslēpumu, visi jautājumi, kas saistīti ar sevis apzināšanos, jāuzdod šādam garīgajam skolotājam, kas tieši pārstāv Dievu Kungu un ir atzīts mācekļu pēctecības loceklis. Šāds īstens garīgais skolotājs spēj visu izskaidrot, dodot pierādījumus no atklāsmes rakstiem gan tieši, gan netieši. Lai gan ikviens tāpat var brīvi meklēt atbildes svētajos rakstos, īstens garīgais skolotājs tomēr ir vajadzīgs, un tas norādīts šajā pantā. Īstens garīgais skolotājs ir ārkārtīgi tuvs Dieva Kunga pārstāvis, un īstena garīgā skolotāja norādījumi jāuzklausa tāpat, kā Brahmādžī uzklausīja Dieva Personības Kunga Krišnas norādījumus. Īstens garīgais skolotājs, kas atrodas īstenā garīgo skolotāju pēctecībā, nekad nesauc sevi par pašu Kungu, lai gan viņš ir augstāks par Kungu tajā ziņā, ka ar savu izpratni un pieredzi var dot Kungu citiem. Dievu Kungu nevar atrast ar izglītību vai labām prāta spējām, taču Viņu noteikti var atrast tas, kurš izmanto īstena garīgā skolotāja caurspīdīgo starpniecību.
Atklāsmes raksti dod norādījumus, kas ved uz šo mērķi, taču, tā kā apjukušās dzīvās būtnes ir kļuvušas aklas, skatoties uz mirdzošo atspulgu tumsā, tās atklāsmes rakstos nespēj atrast patiesību. Piemēram, visa Bhagavad-gīta ir vērsta uz Dieva Personību Kungu Šrī Krišnu, taču, tā kā ļaudīm trūkst īstena garīgā skolotāja, kas atrastos Brahmādžī mācekļu pēctecībā, un tā kā nav tādu klausītāju kā Ardžuna, atrodas daudz neautoritatīvu cilvēku, kas dažādos veidos izkropļo atklātās zināšanas, cenšoties apmierināt savas iegribas. Bhagavad-gīta neapšaubāmi tiek atzīta par vienu no visspožākajām zvaigznēm garīgajās debesīs, tomēr šī diženā gudrības grāmata tiek skaidrota tik izkropļotā veidā, ka visi Bhagavad-gītas apguvēji joprojām ir palikuši tajā pašā mirdzošo materiālo atspulgu tumsā. Šādi mācekļi no Bhagavad-gītas nesaņem gandrīz nekādu gaismu. Var teikt, ka Gītā doti tie paši norādījumi, kas četros sākotnējos Bhāgavatamas pantos, taču neautoritatīvo ļaužu nepareizo un modei iztopošo skaidrojumu dēļ cilvēks nespēj nonākt pie augstākā secinājuma. Bhagavad-gītā (18.61.) skaidri teikts:
īšvarah sarva-bhūtānām hrid-dēšē ‘rdžuna tišthati
bhrāmajan sarva-bhūtāni jantrārūdhāni mājajā

Dievs Kungs (Paramātmas izskatā) atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs, un Viņš ar savu ārējo enerģiju vada tās materiālajā pasaulē. Ir skaidri teikts, ka Kungs ir augstākais valdnieks un ka dzīvās būtnes ir pakļautas Kungam. Vēl Bhagavad-gītā (18.65.) Kungs dod šādu norādījumu:
man-manā bhava mad-bhakto mad-jādžī mām namaskuru
mām ēvaišjasi satjam tē pratidžānē prijo ‘si mē

Šajā Bhagavad-gītas pantā ļoti skaidri pateikts, ka Kungs vēlas, lai cilvēki vērstu savu prātu uz Dievu, kļūtu par Kunga bhaktām, Kunga godinātājiem un pazemīgi noliektos Kunga Krišnas priekšā. Bhakta, kas tā dara, noteikti atgriežas mājās, atpakaļ pie Dieva.
Netieši ir teikts, ka visa vēdiskā sabiedrības iekārta ir izveidota tā, lai ikviens darbotos kā Dieva Kunga ķermeņa neatņemama daļiņa. Sabiedrības inteliģence jeb brāhmani pārstāv Kunga seju; administratīvā kārta jeb kšatriji pārstāv Kunga rokas; ražotāju kārta jeb vaišjas pārstāv Kunga vidukli; un strādnieku kārta jeb šūdras pārstāv Kunga kājas. Tādējādi sabiedriskā iekārta kopumā ir Dieva Kunga ķermenis, un ķermeņa daļas, t.i., brāhmani, kšatriji, vaišjas un šūdras, ir domāti, lai kopīgi kalpotu Kunga ķermenim; pretējā gadījumā atsevišķās daļas nevar būt saistītas ar augstāko vienības apziņu. Kosmiskā apziņa tiek patiesi sasniegta, kad visi kopīgi kalpo Dieva Augstākajai Personībai, un tikai tādā veidā var sasniegt galējo pilnību. Tāpēc pat diženi zinātnieki, filozofi, prātnieki, politiķi, rūpnieki, reformatori utt. nespēj palīdzēt nemierīgajai materiālās pasaules sabiedrībai — viņiem nav šajā Bhāgavatamas pantā minētās panākumu atslēgas, t.i., bhakti jogas noslēpumu zināšanu. Arī Bhagavad-gītā (7.15.) teikts:
na mām duškritino mūdhāh prapadjantē narādhamāh
mājajā ‘pahrita-gjānā āsuram bhāvam āšritāh

Tā kā tā dēvētajiem diženajiem sabiedrības vadītājiem nav šo augsto bhakti jogas zināšanu un tā kā viņi pastāvīgi nodarbojas ar zemisku jutekļu apmierināšanu un ir pakļauti Dieva Kunga ārējai enerģijai, tie stūrgalvīgi saceļas pret Dieva Augstākās Personības varu un nekad nav ar mieru uzticēt sevi Viņam, jo šie cilvēki ir nejēgas, nelieši un viszemākie starp ļaudīm. Šie neticīgie var būt augsti izglītoti materiālā ziņā, taču patiesībā tie ir pasaulē lielākie nejēgas, jo ārējās materiālās dabas ietekmē visas viņu tā saucamās zināšanas ir pilnībā iznīcinātas. Tāpēc zināšanu attīstību mūsdienās nelietīgi izmanto kaķi un suņi, kas savā starpā cīnās par jutekļu apmierināšanu, un visas zināšanas — gan zinātnē, gan filozofijā, gan mākslā, gan nacionālismā, gan saimnieciskajā attīstībā, gan reliģijā — kā arī visa plašā darbība ir pilnīgi bezjēdzīga, jo tas viss ir kā miroņa apģērbs. Zārku var apklāt ar skaistu audumu, taču vienīgais labums no tā būs nejēgu aplausi. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatama atkal un atkal atkārto, ka, nesasniedzot bhakti jogas līmeni, visa sabiedrības darbība ir viena vienīga izgāšanās. Ir teikts:
parābhavas tāvad abodha-džāto
jāvan na džigjāsata ātma-tattvam
jāvat krijās tāvad idam mano vai
karmātmakam jēna šarīra-bandhah

(Bhāg.5.5.5.)

Kamēr vien cilvēks ir akls pret sevis apzināšanos, visa materiālā darbība, lai cik izcila tā arī būtu, galu galā ir viena vienīga sakāve, jo šāda nevajadzīga un nelietderīga darbība neļauj sasniegt cilvēka dzīves mērķi. Cilvēka ķermenis būtnei dots, lai tā atbrīvotos no materiālajām važām, taču, kamēr vien cilvēks gremdējas materiālā darbībā, viņa prāts griežas matērijas atvarā, un tādējādi būtne atkal un atkal tiek ieslēgta materiālos ķermeņos.
ēvam manah karma-vašam prajunktē
avidjajātmanj upadhījamānē
prītir na jāvan maji vāsudēvē
na mučjatē dēha-jogēna tāvat

(Bhāg.5.5.6.)

Tieši dzīvās būtnes prāts ir tas, kas rada dažādu veidu ķermeņus, kuros būtne dažādos veidos cieš. Tāpēc, kamēr vien prāts ir pievērsts auglīgai darbībai, tas atrodas neziņā, un dzīvā būtne noteikti nonāk materiālajā verdzībā un ir spiesta pieņemt dažādus ķermeņus tikmēr, kamēr tā izkopj pārpasaulīgu mīlestību pret Dievu, Vāsudēvu, Augstāko Personību. Vērst prātu uz Augstākās Personības Vāsudēvas pārpasaulīgo vārdu, īpašībām, veidolu un darbību nozīmē atraut prātu no matērijas un pievērst to absolūtajām zināšanām, kas ved cilvēku pa absolūtās apzināšanās ceļu, tādējādi atbrīvojot viņu no materiālās saskarsmes verdzības un sasaistības dažādos materiālos ķermeņos.
Tāpēc Šrīla Džīva Gosvāmī Prabhupāda savos komentāros raksta, ka vārdi «sarvatra sarvadā» nozīmē, ka bhakti jogas principi jeb garīgā kalpošana Dievam Kungam ir labvēlīgi visos apstākļos, t.i., bhakti joga ir ieteikta visos svētajos rakstos, ar to nodarbojas visas autoritātes, tā ir svarīga visās vietās, izmantojama visos cēloņos un sekās utt. Ja runa ir par visiem svētajiem rakstiem, Šrīla Džīva Gosvāmī citē pantu no Brahmas un Nāradas sarunas «Skanda Purānā»:
samsārē ‘smin mahā-ghorē džanma-mritju-samākulē
pūdžanam vāsudēvasja tārakam vādibhih smritam

Vienīgais veids, kā izkļūt no sasaistības materiālajā pasaulē, kas ir tumsas un briesmu pilna un kur valda dzimšana, nāve un visdažādākās raizes, ir pieņemt mīlestības pilno, pārpasaulīgo garīgo kalpošanu Kungam Vāsudēvam. To ir atzinuši visu veidu filozofi.
Vēl Šrīla Džīva Gosvāmī citē pantu, kas minēts veselās trijās Purānās — Padma Purānā, Skanda Purānā un Linga Purānā. Tas ir šāds:
ālodja sarva-šāstrāni vičārja ča punah punah
idam ēkam sunišpannam dhjējo nārājanah sadā

«Sīki izpētot visus svētos rakstus un novērtējot tos atkal un atkal, ir secināts, ka Kungs Nārājana ir Augstākā Absolūtā Patiesība un ka jāgodina tikai un vienīgi Viņš.»
Šī pati patiesība netiešā veidā atklāta arī Garuda Purānā:
pāram gato ‘pi vēdānām sarva-šāstrārtha-vēdj api
jo na sarvēšvarē bhaktas tam vidjāt purušādhamam

«Ja cilvēks ir izgājis cauri visām Vēdām un labi apguvis visus atklāsmes rakstus, bet nav kļuvis par Visaugstā Kunga bhaktu, viņš jāuzskata par viszemāko no ļaudīm.» Tas pats netiešā veidā pateikts arī Šrīmad Bhāgavatamā (5.18.12.):
jasjāsti bhaktir bhagavatj akinčanā
sarvair gunais tatra samāsatē surāh
harāv abhaktasja kuto mahad-gunā
mano-rathēnāsati dhāvato bahih

Ja cilvēks ir stingrs Dieva Augstākās Personības bhakta, tad viņam noteikti ir visas labās padievu īpašības, bet, ja cilvēks nav Kunga bhakta, viņš noteikti lidinās prātojumu tumsā un ir sasaistīts nepastāvīgajā materiālajā pasaulē. Šrīmad Bhāgavatamā (11.11.18.) teikts:
šabda-brahmani nišnāto na nišnājāt parē jadi
šramas tasja šrama-phalo hj adhēnum iva rakšatah

«Ja cilvēks ir labi apguvis visus pārpasaulīgos Vēdu rakstus, bet nav iepazinis Visaugstāko, tad jāsecina, ka visa viņa izglītība ir kā nasta vai kā govs, kas nedod pienu.»
Vēl ir jāsaka, ka ar mīlestības pilno, pārpasaulīgo kalpošanu Dievam Kungam var nodarboties ikviens, pat sievietes, šūdras, mežoņi un visi pārējie, kas nākuši pasaulē grēcīgos apstākļos.
tē vai vidantj atitaranti ča dēva-mājām
strī-šūdra-hūna-šabarā api pāpa-džīvāh
jadj adbhuta-krama-parājana-šīlašikšās
tirjag-džanā api kimu šruta-dhāranā jē

(Bhāg.2.7.46.)

Pat viszemākie no ļaudīm var pacelties visaugstākajā bhakti dzīves līmenī, ja viņus māca īstens garīgais skolotājs, kas labi pārzina pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam. Ja pat viszemākie var pacelties tik augstu, tad ko lai saka par visaugstākajiem, kas paši labi apguvuši Vēdu zināšanas? Secinājums ir tāds, ka garīgā kalpošana Dievam Kungam ir ceļš, pa kuru var iet visi, lai kas viņi arī būtu. Tas ir apstiprinājums, ka garīgā kalpošana ir svētīga visiem, kas ar to nodarbojas.
Tādējādi garīgā kalpošana Dievam Kungam ar pilnīgām zināšanām, kas iegūtas no īstena garīgā skolotāja, ir ieteicama ikvienam, pat ja viņš nav cilvēks. Tas ir apstiprināts Garuda Purānā:
kīta-pakši-mrigānām ča harau sannjasta-čētasām
ūrdhvām ēva gatim manjē kim punar gjāninām nrinām

«Pat tārpiem, putniem un zvēriem ir nodrošināta visaugstākā dzīves pilnība, ja viņi ir veltījuši sevi pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Kungam, un ko lai saka par tiem, kas ir filozofi starp cilvēkiem?»
Tāpēc nav pat vajadzības meklēt tos, kas ir pietiekami sagatavoti, lai nodarbotos ar garīgo kalpošanu Kungam. Tie var būt ar labu uzvedību un ar sliktām manierēm, tie var būt mācīti ļaudis un muļķi, tie var būt ārkārtīgi pieķērušies materiālajai dzīvei vai arī piederēt atsacīšanās dzīves kārtai, tās var būt atbrīvotas dvēseles vai tie, kas tiecas pēc atbrīves, tie var būt garīgās kalpošanas iesācēji vai prasmīgi tās veicēji — īstena skolotāja vadībā, nodarbojoties ar garīgo kalpošanu, viņi visi var pacelties augstākajā stāvoklī. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā (9.30., 32.):
api čēt sudurāčāro bhadžatē mām ananja-bhāk
sādhur ēva sa mantavjah samjag vjavasito hi sah

mām hi pārtha vjapāšritja jē ‘pi sjuh pāpa-jonajah
strijo vaišjās tathā šūdrās tē ‘pi jānti parām gatim

Pat ja cilvēks ir ārkārtīgi pieķēries visdažādākajiem grēkiem, tomēr nodarbojas ar mīlestības pilno, pārpasaulīgo kalpošanu Dievam Kungam īstena skolotāja vadībā, šis cilvēks jāuzskata par visīstāko svēto, un par to nav nekādu šaubu. Tātad jebkurš, lai kas viņš vai viņa arī būtu — pat pagrimusi sieviete, nesaprātīgs strādnieks, neaptēsts tirgotājs vai pat viszemākais no ļaudīm — var sasniegt augstāko pilnību un atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, ja viņš vai viņa ar visu dedzību rod patvērumu pie Dieva Kunga lotospēdām. Šī patiesīgā dedzība ir vienīgais, kas var aizvest cilvēku līdz augstākajai dzīves pilnībai, un, kamēr šādas īstenas dedzības vēl nav, pastāv atšķirība starp tīrību un netīrību, izglītību un nezināšanu no materiālā viedokļa. Uguns vienmēr ir uguns, un, ja kāds tai pieskaras apzināti vai neapzināti, tā darbojas nešķirojot uz visiem vienādi. Princips ir: harir harati pāpāni dušta-čittair api smritah. Visvarenais Kungs var šķīstīt bhaktu no visiem grēkiem, tāpat kā saule ar saviem varenajiem stariem var sterilizēt pilnīgi visu. «Pieķeršanās materiālajām baudām uz tīru Dieva Kunga bhaktu neiedarbojas.» Atklāsmes rakstos ir simtiem un tūkstošiem šādu aforismu. Ātmārāmāš ča munajah — «Pat sevi apzinājušās dvēseles piesaistās pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam.» Kēčit kēvalajā bhaktjā vāsudēva-parājanāh — «Vienkārši ar klausīšanos un daudzināšanu cilvēks kļūst par diženu Kunga Vāsudēvas bhaktu.» Na čalati bhagavat-padāravindāl lavanimišārdham api sa vaišnavāgrjah — «Tas, kurš ne uz mirkli neatiet no Dieva Kunga lotospēdām, uzskatāms par visaugstāko no visiem vaišnaviem.» Bhagavat-pāršadatām prāptē mat-sēvajā pratitam tē — «Tīrie bhaktas ir pārliecināti, ka viņi nonāks Dieva Personības sabiedrībā, un tāpēc tie vienmēr pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam.» Tādējādi garīgā kalpošana Kungam jeb bhakti joga darbojas visos kontinentos, uz visām planētām un visos Visumos, un uz to norāda gan Šrīmad Bhāgavatama, gan citi līdzīgi raksti. «Visur» nozīmē «visās Dieva Kunga radītās pasaules daļās». Kungam var kalpot ar visiem jutekļiem vai pat vienkārši ar prātu. Kāds Dienvidindijas brāhmans kalpoja Kungam tikai prātā, un viņš arī sasniedza Kunga apzināšanos. Ja bhakta kaut vienu no saviem jutekļiem pilnībā izmanto garīgajā kalpošanā, tad panākumi ir nodrošināti. Kungam var kalpot ar jebkuru lietu, pat ar to, kas pieejams katram, — ziedu, lapu, augli vai ūdens lāsi, kas atrodama jebkurā Visuma vietā un neko nemaksā, — un tādējādi Kungs tiek godināts visā Visumā. Viņam var kalpot vienkārši ar klausīšanos, Viņam var kalpot vienkārši ar daudzināšanu vai Viņa darbības aprakstu lasīšanu, Viņam var kalpot, vienkārši pielūdzot Viņu un pieņemot Viņu.
Bhagavad-gītā teikts, ka cilvēks var kalpot Kungam, piedāvājot Viņam savas darbības augļus; un nav svarīgi, ko cilvēks dara. Ļaudis varētu teikt, ka jebkurš viņu darbs ir Dieva iedvesmots, bet tas vēl nav viss. Cilvēkam ir jādarbojas par labu Dievam kā Dieva kalpam. Kungs Bhagavad-gītā (9.27.) saka:
jat karoši jad ašnāsi jadž džuhoši dadāsi jat
jat tapasjasi kauntēja tat kurušva mad-arpanam

Dari to, kas tev patīk, vai to, kas tev ir vieglāk, ēd, ko tu ēd, ziedo, ko tu ziedo, dāvini, ko tu dāvini, un veic tādas askēzes, kādas vari uzņemties, taču visu veltī tikai un vienīgi Kungam. Ja tev ir kādi darījumi vai kāds darbs, dari to Kunga labad. Ja tu kaut ko ēd, piedāvā to Kungam, un vari būt drošs, ka, Viņš paēdis, atdos to tev atpakaļ. Kungs ir pilnīgais veselums, un tāpēc, ja bhakta Viņam kaut ko ar mīlestību piedāvā, tad tas tiek pieņemts, bet pēc tam atdots atpakaļ kā prasāda, lai bhakta, to baudot, varētu būt laimīgs. Citiem vārdiem sakot, esi Dieva kalps un mierīgi dzīvo ar šādu apziņu, un galu galā tu atgriezīsies mājās, atpakaļ pie Dieva.
Skanda Purānā teikts:
jasja smritjā ča nāmoktjā tapo-jagja-krijādišu
nūnam sampūrnatām ēti sadjo vandē tam ačjutam
«Es pazemīgi noliecos Viņa, nemaldīgā, priekšā, jo, vienkārši atceroties Viņu vai izrunājot Viņa svēto vārdu, cilvēks var sasniegt visu, kas sasniedzams ar askēzēm, ziedojumiem un auglīgu darbību, un šis ceļš ir atvērts visiem.» Ir arī teikts (Bhāg.2.3.10.):
akāmah sarva-kāmo vā mokša-kāma udāra-dhīh
tīvrēna bhakti-jogēna jadžēta purušam param
«Vienalga, vai cilvēks ir vēlmju pilns vai brīvs no vēlmēm, viņš var iet šo nekļūdīgo bhakti jogas ceļu un sasniegt augstāko pilnību.» Nav jācenšas pielabināties katram padievam un dievietei, jo visu dievu sakne ir Dieva Personība. Laistot koka sakni, cilvēks dod valgmi visiem tā zariem un lapām, un gluži tāpat, kalpojot Visaugstajam Kungam, cilvēks kalpo visiem dieviem un dievietēm — tas nav jādara atsevišķi. Dievs Kungs caurstrāvo visu, un tāpēc arī kalpošana Viņam ir visucaurstrāvojoša. Tas apstiprināts Skanda Purānā šādiem vārdiem:
arčitē dēva-dēvēšē šankha-čakra-gadā-dharē
arčitāh sarva-dēvāh sjur jatah sarva-gato harih

Kad tiek godināts Visaugstais Kungs, Dieva Personība, kas savās rokās tur gliemežnīcu, riteni, vāli un lotosu, tad paši par sevi tiek godināti arī visi pārējie padievi, jo Hari, Dieva Personība, ir visucaurstrāvojoša. Tāpēc pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošanā Dievam Kungam gūst labumu visi, kas šajā kalpošanā saistīti ar jautājumiem «kas», «ko», «ar ko», «kam», «no kā», «kā» un «kur». Svētību gūst visi — gan tas, kurš godina Kungu, gan pats Kungs, kurš tiek godināts, gan mērķis, kā dēļ Kungs tiek godināts, gan tas, kas ir kaut ko devis Kunga godināšanai, gan vieta, kur notiek godināšana utt.
Bhakti joga var palīdzēt pat materiālās pasaules iznīcināšanas laikā. Kālēna naštā pralajē vānījam. Dievs Kungs tiek godināts iznīcināšanas laikā, jo Viņš glābj Vēdas no bojāejas. Kungs tiek godināts katrā laikmetā jeb jugā. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (12.3.52.):
kritē jad dhjājato višnum trētājām jadžato makhaih
dvāparē paričarjājām kalau tad dhari-kīrtanāt
Višnu Purānā teikts:
sa hānis tan mahač čhidram sa mohah sa ča vibhramah
jan-muhūrtam kšanam vāpi vāsudēvam na čintajēt

«Ja cilvēks kaut uz mirkli neatceras Vāsudēvu, Dieva Augstāko Personību, tad tas ir vislielākais zaudējums, vislielākais māns un visrupjākā novirze.» Dievu Kungu var godināt jebkurā dzīves posmā. Piemēram, Mahārādža Prahlāda un Mahārādža Parīkšits godināja Kungu pat mātes klēpī; Dhruva Mahārādža godināja Kungu pat bērnībā, piecu gadu vecumā; Mahārādža Ambarīša godināja Kungu pat ziedošā jaunībā; un Mahārādža Dhritarāštra godināja Kungu pat vislielākajā izmisumā, būdams pavisam vecs. Adžāmila godināja Kungu pat nāves brīdī, un Čitrakētu godināja Kungu pat debesīs un ellē. Narasimha Purānā teikts, ka elles iedzīvotāji, kas sāka daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu, tūlīt nonāca debesīs. To apstiprina arī Durvāsa Muni: mučjēta jan-nāmnj uditē nārako ‘pi. «Vienkārši daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, elles iedzīvotāji kļuva brīvi no soda.» Tādējādi Šrīmad Bhāgavatamas secinājums, ko Šukadēva Gosvāmī pavēsta Mahārādžam Parīkšitam, ir:
ētan nirvidjamānānām iččhatām akuto-bhajam
joginām nripa nirnītam harēr nāmānukīrtanam
«Ak, valdniek! Ir galīgi izlemts, ka ikvienam — gan tiem, kas pieder atsacīšanās dzīves kārtai, gan mistiķiem, gan auglīgā darba baudītājiem — bez bailēm jādaudzina Dieva Kunga svētais vārds, un tad viņi varēs sasniegt savu mērķi.» (Bhāg.2.1.11.)
Gluži tāpat dažādās atklāsmes rakstu vietās netieši norādīts:
1. Ja cilvēks nav Visaugstā Kunga, Dieva Personības, bhakta, tad par spīti lieliskām visu Vēdu un citu rakstu zināšanām viņš uzskatāms par viszemāko no ļaudīm.
2. Garuda Purānā, Brihan-nāradīja Purānā un Padma Purānā teikts tas pats: Kāda jēga Vēdu zināšanām un askēzēm, ja cilvēks nenodarbojas ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam?
3. Vai var salīdzināt tūkstošus pradžāpati ar vienu Dieva Kunga bhaktu?
4. Šukadēva Gosvāmī sacīja (Bhāg.2.4.17.), ka bez garīgās kalpošanas Dievam Kungam savu mērķi nevar sasniegt ne askēts, ne dāvanu devējs, ne tas, kurš ir slavens, ne tas, kurš ir dižens filozofs, ne tas, kurš ir dižens okultists, ne arī kāds cits.
5. Ja kāda vieta ir vēl augstāka par debesīm, bet tajā netiek godināts Vaikunthas Kungs vai Viņa tīrais bhakta, tad tā tūlīt ir jāatstāj.
6. Tīrs bhakta, vēloties kalpot Kungam, atsakās no piecu veidu atbrīvēm.
Galējais secinājums ir tāds, ka Dieva Kunga godība jāsludina vienmēr un visur. Cilvēkam ir jāklausās stāsti par Kunga godību, jāapdzied Viņa godība un vienmēr jāatceras Viņa godība, jo tā ir visaugstākā dzīves pilnība. Augstākais, ko var sasniegt ar auglīgu darbību, ir baudīšanai piemērots ķermenis; augstākais, ko var sasniegt ar jogu, ir mistiskās spējas; augstākais, ko var sasniegt ar empīrisko filozofiju, ir pārpasaulīgās zināšanas; un augstākais, ko var sasniegt ar pārpasaulīgajām zināšanām, ir atbrīve. Pat ja cilvēks iet pa kādu no šiem ceļiem, viņam kaut kas var neizdoties. Taču pārpasaulīgajai garīgajai kalpošanai nav robežu un, ejot pa šo ceļu, nav jābaidās no krišanas. Ar Dieva Kunga žēlastību cilvēks gluži dabiski sasniedz augstāko līmeni. Garīgās kalpošanas sākuma posmā ir nepieciešamas zināšanas, taču augstākajā līmenī tās vairs nav vajadzīgas. Tādējādi vislabākais ceļš, kas nodrošina panākumus, ir bhakti joga jeb tīra garīgā kalpošana.
Šīs četras Šrīmad Bhāgavatamas šlokas ir grāmatas «krējums», taču reizēm impersonālisti tās iztulko pēc sava prāta. Ļoti svarīgi ir ņemt vērā, ka šīs četras šlokas vispirms pavēstīja Dieva Augstākā Personība, un tādējādi impersonālisti nemaz nevar runāt par tām, jo viņiem nav nekāda priekšstata par Dieva Personību. Tādējādi impersonālisti var sacerēt jebkurus iztulkojumus, kādi vien viņiem patīk, taču tie, kas saņēmuši zināšanas no Brahmas mācekļu pēctecības, šādus iztulkojumus nekad nepieņems, kā tas kļūs skaidrs no nākamajiem pantiem. Turklāt šruti apstiprina, ka Augstākā Patiesība, Absolūtā Dieva Personība, nekad neatklājas tam, kurš maldīgi lepojas ar savām akadēmiskajām zināšanām. Šruti mantrā skaidri teikts (Katha Upanišada 1.2.23.):
nājam ātmā pravačanēna labhjo
na mēdhajā na bahudhā šrutēna
jam ēvaiša vrinutē tēna labhjas
tasjaiša ātmā vivrinutē tanum svām

Visus šos jautājumus ir pavēstījis pats Kungs, un, ja cilvēks nespēj tuvoties Kunga personiskajam aspektam, viņam ļoti grūti saprast Šrīmad Bhāgavatamas jēgu, nemācoties to no bhāgavatām, kas pieder mācekļu pēctecībai.

37. PANTS

ētan matam samātištha    paramēna samādhinā
bhavān kalpa-vikalpēšu    na vimuhjati karhičit

ētat — šajā; matam — secinājumā; samātištha — stingrs; paramēna — ar
augstāko; samādhinā — prāta vēršana; bhavān — tu; kalpa — daļējā
iznīcināšanā; vikalpēšu — pilnīgā iznīcināšanā; na vimuhjati — neliks
apjukt; karhičit — nekas tāds kā pašapmierinātība.

TULKOJUMS

Ak, Brahma! Ar stingru prātu seko šim secinājumam, un tad lepnums
tevi nemaldinās ne daļējā, ne pilnīgā iznīcināšanā.

SKAIDROJUMS

Dieva Personība Kungs Krišna ir apkopojis visu Bhagavad-gītas jēgu grāmatas desmitās nodaļas četros pantos, kas sākas ar aham sarvasja prabhavah utt., un arī Šrīmad Bhāgavatamas saturs ir apkopots četros pantos, kas sākas ar aham ēvāsam ēvāgrē. Tātad Dieva Personība Kungs Šrī Krišna, sākotnējais Šrīmad Bhāgavatamas, kā arī Bhagavad-gītas teicējs, ir izskaidrojis vissvarīgākā Bhāgavatamas secinājuma slepeno jēgu. Ir daudz nebhaktu gramatiķu un materiālo ķildnieku, kas ir centušies skaidrot šos četrus sākotnējos Šrīmad Bhāgavatamas pantus nepareizā veidā, taču pats Kungs saka, lai Brahmādžī nenovirzās no stingrā secinājuma, kas viņam mācīts. Kungs mācīja Brahmam Šrīmad Bhāgavatamas kodolu četru pantu veidā, un Brahma šīs zināšanas saņēma. Nepareizajiem vārda «aham» iztulkojumiem, kādus, žonglējot ar vārdiem, sacer impersonālisti, nevajadzētu satraukt stingra Šrīmad Bhāgavatamas sekotāja prātu. Šrīmad Bhāgavatamā runāts par Dieva Personību un Viņa tīrajiem bhaktām, kurus arī sauc par bhāgavatām, un šī noslēpumainā garīgās kalpošanas grāmata nav domāta cilvēkiem no malas. Taču impersonālisti, kuriem nav nekāda sakara ar Dieva Augstāko Personību, reizēm cenšas iztulkot Šrīmad Bhāgavatamu, izmantojot savas vājās zināšanas gramatikā un sauso prātošanu. Tāpēc Kungs brīdina Brahmu (un caur Brahmu arī visus nākamos bhaktas Brahmas mācekļu pēctecībā), ka nevajag ļauties, lai mūs maldina tā saucamo gramatiķu vai citu nejēgu secinājumi. Prāts vienmēr ir jāvērš pareizi, sekojot paramparai. Nevajag censties ar pasaulīgām zināšanām radīt jaunus izskaidrojumu. Tāpēc pirmais solis, sekojot Brahmas saņemtajām zināšanām, ir vēršanās pie īstena guru, kurš pārstāv Dievu Kungu un atrodas paramparā. Nevajag censties atrast savas nozīmes, izmantojot nepilnīgās laicīgās zināšanas. Guru jeb īstens garīgais skolotājs prot parādīt māceklim pareizo ceļu, atsaucoties uz visiem autentiskajiem Vēdu rakstiem. Viņš necenšas žonglēt ar vārdiem, lai pārsteigtu mācekli. Īstens garīgais skolotājs ar savu darbību māca skolniekam garīgās kalpošanas principus. Ja cilvēks pats nenodarbojas ar kalpošanu, viņš var spriedelēt, kā to dara impersonālisti un sausie prātnieki, daudzus mūžus un, vienalga, nesasniegt galīgo secinājumu. Taču sekojot īstena garīgā skolotāja norādījumiem un darbojoties saskaņā ar svēto rakstu principiem, māceklis var pacelties pilnīgo zināšanu līmenī, kas izpaužas kā atsacīšanās no jutekļu apmierināšanas šajā pasaulē. Pasaulīgie ķildnieki ļoti brīnās par to, ka cilvēks var atbrīvoties no jutekļu apmierināšanas, un tādējādi jebkuri centieni atrasties stingrā Dieva apziņā tiem liekas mistiski. Nepieķeršanos jutekliskajai pasaulei sauc par brahma-bhūtas apzināšanās pakāpi, pēc kuras nākamā pakāpe ir pārpasaulīgā bhakti dzīve (parā bhakti). Brahma-bhūtas pakāpi vēl sauc par ātmārāmas pakāpi, kurā cilvēks ir pilnīgi apmierināts sevī un vairs neilgojas nokļūt jutekļu apmierinājuma pasaulē. Kad cilvēks ir pilnībā apmierināts, viņš tik tiešām var izprast pārpasaulīgās zināšanas par Dieva Personību. Tas apstiprināts Šrīmad Bhāgavatamā (1.2.20.):
ēvam prasanna-manaso bhagavad-bhakti-jogatah
bhagavat-tattva-vigjānam mukta-sangasja džājatē

Kad cilvēks ir pilnīgi apmierināts un, nodarbojoties ar garīgo kalpošanu, pilnībā atteicies no pasaulīgās jutekļu apmierināšanas, viņš ir sasniedzis atbrīvi un var saprast Dieva zinātni.
Šajā līmenī, kurā cilvēks ir pilnīgi apmierināts un atsacījies no jutekliskās pasaules, viņš var iepazīt Dieva zinātnes noslēpumu visos sīkumos, un tas nav jādara ar gramatiku vai akadēmisku prātošanu. Brahma bija gatavs šādā veidā saņemt zināšanas, un Kungs ar prieku viņam atklāja Šrīmad Bhāgavatamas jēgu. Dievs Kungs var dot tiešus norādījumus jebkuram bhaktam, kas nav pieķēries jutekļu apmierināšanas pasaulei, kā tas teikts Bhagavad-gītā (10.10.):
tēšām satata-juktānām bhadžatām prīti-pūrvakam
dadāmi buddhi-jogam tam jēna mām upajānti tē

Ja bhaktas pastāvīgi nodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam (prīti-pūrvakam), Kungs savā bezcēloņu žēlastībā dod tiem tiešus norādījumus, lai bhaktas varētu labi aiziet mājās, atpakaļ pie Dieva. Tāpēc nevajag censties saprast šos četrus Šrīmad Bhāgavatamas pantus ar prātošanu. Bet, ja cilvēks patiešām ierauga Dieva Augstāko Personību, viņš var uzzināt visu par Kunga mājvietu Vaikunthu tāpat kā Brahmādžī. Šādu Vaikunthas apzināšanos var sasniegt jebkurš bhakta, kas ar garīgo kalpošanu pacēlies pārpasaulīgā līmenī.
Gopāla-tāpanī Upanišadā (šruti) teikts: gopa-vēšo mē purušah purastād āvirbabhuva — Dievs Kungs parādījās Brahmam ganu zēna izskatā, t.i., kā sākotnējā Dieva Personība Kungs Šrī Krišna, Govinda, ko Brahmādžī vēlāk aprakstīja Brahma-samhitā (5.29.):
čintāmani-prakara-sadmasu kalpa-vrikša-
lakšāvritēšu surabhīr abhipālajantam
lakšmī-sahasra-šata-sambhrama-sēvjamānam
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

Brahmādžī vēlas godināt sākotnējo Dieva Personību Kungu Šrī Krišnu, kurš dzīvo uz visaugstākās Vaikunthas planētas Goloka Vrindāvanas un gana surabhi govis. Viņam ar mīlestību un cieņu kalpo simtiem un tūkstošiem laimes dieviešu (gopī).
Tādējādi Kungs Šrī Krišna ir sākotnējais Visaugstā Kunga veidols (krišnas tu bhagavān svajam). Tas arī kļūst skaidrs no šī norādījuma. Dieva Augstākā Personība ir tieši Kungs Krišna, nevis Nārājana vai kāds no purušas avatāriem, kas ir izpaudušies vēlāk. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatama nozīmē Dieva Augstākās Personības Kunga Šrī Krišnas apzināšanos. Šrīmad Bhāgavatama tāpat kā Bhagavad-gīta ir Dieva Kunga izpausme skaņā. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatamas secinājums ir zinātne par Dievu Kungu, kas ļauj pilnībā apzināties gan Kungu, gan Viņa mājvietu.

38. PANTS

šrī-šuka uvāča

sampradišjaivam adžano    džanānām paramēšthinam
pašjatas tasja tad rūpam    ātmano njarunad dharih

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja; sampradišja — devis
pilnīgus norādījumus Brahmādžī; ēvam — tā; adžanah — Visaugstais
Kungs; džanānām — dzīvo būtņu; paramēšthinam — augstākajam
vadītājam Brahmam; pašjatah — kamēr tas redzēja; tasja — Viņa; tat
rūpam
— pārpasaulīgo veidolu; ātmanah — Absolūta; njarunat — izzuda;
harih — Kungs, Dieva Personība.

TULKOJUMS

Šukadēva Gosvāmī Mahārādžam Parīkšitam sacīja: Kad Brahmādžī,
visu dzīvo būtņu vadītājs, bija redzējis Dieva Augstākās Personības
Hari pārpasaulīgo veidolu un saņēmis Kunga norādījumus, Augstākā
Personība pazuda Brahmas skatam.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā skaidri norādīts, ka Kungs ir adžana,
Augstākā Personība, un ka Viņš, dodot Brahmādžī norādījumus
Šrīmad Bhāgavatamas kopsavilkuma, t.i., četru pantu, veidā, atklāja
viņam savu pārpasaulīgo veidolu (ātmana rūpu). Kungs ir adžana jeb
Augstākā Personība starp džanām — visām personībām. Visas dzīvās
būtnes ir atsevišķas personības, un Kungs Hari no tām ir visaugstākais,
kā tas apstiprināts šruti mantrā nitjo nitjānām čētanaš čētanānām.
Tātad pārpasaulīgajā valstībā atšķirībā no materiālās pasaules nav
vietas bezpersoniskām iezīmēm. Visur, kur ir čētana jeb zināšanas, ir arī
personiskās iezīmes. Garīgajā valstībā viss ir zināšanu pilns, un tāpēc
pārpasaulīgajā valstībā it viss — gan zeme, gan ūdens, gan koki, gan
kalni, gan upes, gan cilvēki, gan dzīvnieki, gan putni — pēc īpašībām
ir čētanas, un tāpēc tur viss ir individuāls un personisks.
Šrīmad Bhāgavatama ir visaugstākā no Vēdu rakstiem, un tā mums dod šīs
zināšanas, kuras Dieva Augstākā Personība pavēstīja Brahmādžī, lai visu
dzīvo būtņu vadītājs varētu sludināt šo vēstījumu pa visu Visumu un
mācīt būtnēm augstākās zināšanas — bhakti jogu. Kad Brahmādžī
bija saņēmis Šrīmad Bhāgavatamas vēstījumu, viņš to nodeva savam
mīļotajam dēlam Nāradam; Nārada mācīja to Vjāsadēvam, kurš to
savukārt mācīja Šukadēvam Gosvāmī. Ar Šukadēvas Gosvāmī un
Mahārādžas Parīkšita žēlastību mēs uz visiem laikiem esam saņēmuši
Šrīmad Bhāgavatamu, kas dod mums iespēju apgūt zinātni par Absolūto
Dieva Personību Kungu Krišnu.

39. PANTS

antarhitēndrijārthāja    harajē vihitāndžalih
sarva-bhūtamajo višvam    sasardžēdam sa pūrvavat

antarhita — pazūdot; indrija-arthāja — Dieva Personībai, kas ir visu
jutekļu mērķis; harajē — Kungam; vihita-andžalih — saliktām rokām;
sarva-bhūta — visu dzīvo būtņu; majah — pilnu; višvam — Visumu;
sasardža — radīja; idam — šo; sah — viņš (Brahmādžī); pūrva-vat — gluži kā
agrāk.

TULKOJUMS

Kad Dieva Augstākā Personība Hari, kas ir bhaktu jutekļu
pārpasaulīgās baudas mērķis, vairs nebija redzams, Brahma lūgšanā salika
rokas un tad sāka no jauna radīt Visumu, pilnu dzīvajām būtnēm, gluži
kā iepriekš.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība Hari ir visu dzīvo būtņu jutekļu vēlmju piepildītājs. Ārējās enerģijas mirdzošā atspulga maldinātas dzīvās būtnes pielūdz jutekļus, nevis izmanto tos, kā nākas, lai piepildītu Visaugstākā vēlmes.
«Hari-bhakti-sudhodajā» (13.2.) ir šāds pants:
akšnoh phalam tvādriša-daršanam hi
tanoh phalam tvādriša-gātra-sangah
džihvā-phalam tvādriša-kīrtanam hi
sudurlabhā bhāgavatā hi lokē

«Ak, Kunga bhakta! Redzes sūtība ir īstenota, vienkārši skatoties uz tevi; taustes sūtība ir īstenota, pieskaroties tavam augumam; mēles sūtība ir tavu labo īpašību cildināšana, jo tīrs Dieva Kunga bhakta šajā pasaulē ir ļoti grūti atrodams.»
Dzīvajai būtnei jutekļi sākotnēji tika doti tieši šim nolūkam — pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam vai Viņa bhaktām, taču saistītās dvēseles, materiālās enerģijas maldinātas, sāka vēlēties jutekļu baudas. Tāpēc viss Dieva apzināšanās ceļš ir domāts, lai padarītu saistīto jutekļu darbību atkal pareizu un izmantotu tos tiešā kalpošanā Dievam Kungam. Kungs Brahma izmantoja savus jutekļus kalpošanā Kungam, no jauna radot saistītās dzīvās būtnes un Visumu, kurā tām darboties. Tā pēc Kunga gribas šis materiālais Visums tiek radīts un iznīcināts. Tas tiek radīts, lai dotu saistītajām dvēselēm iespēju atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, un tādi Kunga kalpi kā Brahmādžī, Nāradadžī, Vjāsadžī un viņu sekotāji, cenšas darīt to, ko vēlas Kungs — novērst saistītās dvēseles no jutekļu apmierināšanas un pievērst tās kalpošanai Kungam, kas ir īstenā jutekļu darbība. Taču impersonālisti uzskata, ka jutekļu darbība ir nevis jāmaina, bet gan jāpadara saistītās dvēseles nejūtīgas, un arī Kungs jāpadara nejūtīgs. Taču tā nav pareiza saistīto dvēseļu ārstēšana. Slimos jutekļus var izārstēt, atbrīvojot tos no trūkumiem, nevis pilnībā tos iznīcinot. Ja acis ir slimas, tās var izārstēt, un cilvēks atkal redz, kā nākas. Acu izraušana nav nekāda ārstēšana. Gluži tāpat visas materiālās slimības pamats ir jutekļu apmierināšana, un atbrīvoties no šīs slimības var, izmantojot jutekļus, lai raudzītos uz Kunga skaistumu, klausītos par Viņa slavu un darbotos saskaņā ar Viņa gribu. Tādējādi Brahmādžī atkal radīja Visumu un atjaunoja tā darbību.

40. PANTS

pradžāpatir dharma-patir    ēkadā nijamān jamān
bhadram pradžānām anviččhann    ātišthat svārtha-kāmjajā

pradžā-patih — visu dzīvo būtņu tēvs; dharma-patih — reliģijas
tēvs;ēkadā — reiz; nijamān — likumus un ierobežojumus;
jamān — vadošos principus; bhadram — labu; pradžānām — visu dzīvo būtņu;
anviččhan — vēlēdams; ātišthat — nostājās; sva-artha — sevis dēļ;
kāmjajā — vēloties.

TULKOJUMS

Reiz Kungs Brahma, visu dzīvo būtņu tēvs un reliģijas tēvs, apņēmās
stingri sekot vadošajiem principiem, vēlēdams labu visām dzīvajām
būtnēm.

SKAIDROJUMS

Augstā stāvoklī nevar atrasties tas, kas neseko
likumiem un ierobežojumiem. Dzīve bez ierobežojumiem, kas vērsta
tikai uz jutekļu apmierināšanu, ir dzīvnieciska, un Kungs Brahma,
vēlēdamies mācīt nākamās paaudzes, rādīja piemēru, kā jāsavalda jutekļi,
veicot augstākos pienākumus. Brahma vēlējās, lai visi kalpotu Dievam
un lai visiem klātos labi, un gluži tāpat ikvienam, kas vēl labu savai
ģimenei un nākamajām paaudzēm, jādzīvo dievbijīgi, saskaņā ar
morāles likumiem. Tas, kurš kļūst par Dieva Kunga bhaktu, vislabāk seko
morāles principiem, jo tīram Kunga bhaktam ir visas labās Kunga
īpašības. Turpretī tam, kurš nav Kunga bhakta, par spīti materiālai
apdāvinātībai, nevar būt nekādu labu īpašību, kuras vērts minēt. Tādi tīri
Dieva Kunga bhaktas kā Brahma un viņa mācekļu pēctecības locekļi
nemāca saviem sekotājiem neko tādu, ko tie neievēro paši.

41. PANTS

tam nāradah prijatamo    rikthādānām anuvratah
šušrūšamānah šīlēna    prašrajēna damēna ča

tam — viņam; nāradah — diženais gudrais Nārada; prijatamah — ļoti
dārgs; riktha-ādānām — no mantiniekiem dēliem; anuvratah — ļoti
paklausīgs; šušrūšamānah — vienmēr gatavs pakalpot; šīlēna — ar labu
izturēšanos; prašrajēna — ar lēnprātību; damēna — ar jutekļu
savaldīšanu; ča — arī.

TULKOJUMS

No dēliem, kas bija Brahmas mantinieki, Nārada tēvam bija
visdārgākais. Viņš vienmēr kalpoja Brahmam, stingri sekoja viņa
norādījumiem, bija pieklājīgs, lēnprātīgs un valdīja pār jutekļiem.

42. PANTS

mājām vividišan višnor    mājēšasja mahā-munih
mahā-bhāgavato rādžan    pitaram parjatošajat

mājām — enerģijas; vividišan — vēlēdamies iepazīt; višnoh — Dieva
Personības; mājā-īšasja — visu enerģiju valdnieka;
mahā-munih — diženais gudrais; mahā-bhāgavatah — augstākā līmeņa bhakta;
rādžan — ak, valdniek; pitaram — savam tēvam; parjatošajat — ļoti mīļš.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Nārada savam tēvam bija ļoti mīļš. Viņš vēlējās pilnībā
izprast visu enerģiju saimnieka Višnu spēkus un bija diženākais no
visiem gudrajiem un bhaktām.

SKAIDROJUMS

Kungs Brahma ir visu Visuma dzīvo būtņu radītājs,
un viņam ir vairāki labi pazīstami dēli, kā Dakša, čatuh-sani un
Nārada. Vēdas cilvēkiem dod trīs veidu zināšanas — zināšanas par
auglīgu darbību (karma-kāndu), pārpasaulīgas zināšanas (gjāna-kāndu) un
zināšanas par garīgo kalpošanu (upāsana-kāndu). Dēvarši Nārada no
sava tēva Brahmas ir mantojis zināšanas par garīgo kalpošanu,
Dakša ir mantojis zināšanas par auglīgo darbību, bet Sanaka, Sanātana
un pārējie — gjāna-kāndas zināšanas jeb pārpasaulīgās zināšanas.
Šajā pantā ir teikts, ka Nārada Brahmam bijis vismīļākais dēls, jo viņš
bijis pieklājīgs, paklausīgs, lēnprātīgs un vienmēr gatavs pakalpot
tēvam. Vēl Nārada tiek saukts par visdiženāko no gudrajiem, jo viņš ir
visaugstākais no bhaktām. Nārada ir daudzu slavenu Kunga bhaktu
garīgais skolotājs. Viņa mācekļi ir Prahlāda, Dhruva un Vjāsa, un pat
meža mednieks Kirāta. Nāradas vienīgais uzdevums ir pievērst visus
pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam. Tieši
tādēļ Nārada savam tēvam ir visdārgākais dēls, un tas viss ir tāpēc, ka
Nārada ir augstākā līmeņa bhakta. Bhaktas aizvien vēlas pēc iespējas
vairāk un vairāk uzzināt par Visaugsto Kungu, visu enerģiju
saimnieku. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā (10.9.):

mač-čittā mad-gata-prānā    bodhajantah parasparam
kathajantaš ča mām nitjam    tušjanti ča ramanti ča

Visaugstais Kungs ir bezgalīgs, un Viņa enerģijas arī ir bezgalīgas.
Neviens nespēj pilnībā iepazīt Kungu. Brahmādžī ir visaugstākā dzīvā
būtne Visumā, un viņš ir saņēmis norādījumus no paša Kunga, tāpēc viņš
zina vairāk nekā jebkurš cits šajā Visumā, lai gan arī šīs zināšanas var
nebūt pilnīgas. Tādējādi ikviena cilvēka pienākums ir uzdot jautājumus
par Dieva Kunga neierobežoto veidolu garīgajam skolotājam, kurš
atrodas mācekļu pēctecībā, kas aizsākas ar Brahmu un kuras locekļi ir
Nārada, Vjāsa, Šukadēva Gosvāmī utt.

43. PANTS

tuštam nišāmja pitaram    lokānām prapitāmaham
dēvarših paripapraččha    bhavān jan mānupriččhati

tuštam — apmierināti; nišāmja — redzot; pitaram — tēvu;
lokānām — visa Visuma; prapitāmaham — vecvectēvu; dēvarših — diženais gudrais
Nārada; paripapraččha — jautāja; bhavān — tu; jat — kā ir; — no
manis; anupriččhati — jautā.

TULKOJUMS

Redzēdams, ka tēvs Brahma, Visuma vecvectēvs, ir apmierināts,
diženais gudrais Nārada viņu sīki izjautāja.

SKAIDROJUMS

Garīgo jeb pārpasaulīgo zināšanu saņemšana no personības, kura apzinājusies sevi, atšķiras no parasta skolotāja izjautāšanas. Mūsdienu skolotāji par savu darbu saņem algu, turpretī garīgais skolotājs nestrādā naudas dēļ. Viņš arī nevar dot norādījumus, nebūdams autoritāšu atzīts. Bhagavad-gītā (4.34.) teikts, kā jāsaņem pārpasaulīgās zināšanas:
tad viddhi pranipātēna pariprašnēna sēvajā
upadēkšjanti tē gjānam gjāninas tattva-daršinah

Kungs Krišna ieteica Ardžunam saņemt pārpasaulīgās zināšanas no sevi izpratušas personības, uzticot sevi šādai personībai, uzdodot jautājumus un kalpojot. Pārpasaulīgo zināšanu saņemšana nav kā naudas mainīšana; zināšanas ir jāsaņem, kalpojot garīgajam skolotājam. Brahmādžī saņēma zināšanas no paša Kunga, kad bija Viņu iepriecinājis; un gluži tāpat cilvēkam jāsaņem pārpasaulīgās zināšanas no garīgā skolotāja, iepriecinot viņu. Garīgā skolotāja apmierinātība ir pārpasaulīgo zināšanu ieguves līdzeklis. Pārpasaulīgās zināšanas nav iespējams izprast, kļūstot par labu gramatikas zinātāju. Vēdās teikts (Švētāšvatara Upanišada 6.23.):
jasja dēvē parā bhaktir jathā dēvē tathā gurau
tasjaitē kathitā hj arthāh prakāšantē mahātmanah

«Pārpasaulīgās zināšanas atklājas tikai tam, kas ir stingrs Kunga bhakta un kas kalpo garīgajam skolotājam.» Šīs attiecības starp mācekli un garīgo skolotāju ir mūžīgas. Tagadējais māceklis ir nākamais garīgais skolotājs. Par īstenu un autoritatīvu garīgo skolotāju nevar kļūt tas, kurš nav bijis paklausīgs savam garīgajam skolotājam. Brahmādžī saņēma īstenās zināšanas, būdams Visaugstā Kunga māceklis, un viņš šīs zināšanas deva savam iemīļotajam māceklim Nāradam. Gluži tāpat Nārada, būdams garīgais skolotājs, nodeva šīs zināšanas Vjāsam utt. Tādējādi ārišķīgie garīgie skolotāji un mācekļi nav Brahmas un Nāradas vai Nāradas un Vjāsas sekotāji. Attiecības starp Brahmu un Nāradu ir realitāte, turpretī ārišķīgās attiecības ir attiecības starp krāpnieku un apkrāpto. Šajā pantā skaidri norādīts, ka Nārada bija ne tikai pieklājīgs, lēnprātīgs un paklausīgs, bet arī valdīja pār sevi. Tas, kurš nevalda pār sevi it īpaši dzimumsakaru ziņā, nevar būt ne māceklis, ne garīgais skolotājs. Cilvēkam jāiemācās valdīt pār runu, dusmām, mēli, prātu, vēderu un dzimumorgāniem. Tas, kurš ir savaldījis šos jutekļus, ir gosvāmī. Tas, kurš nekļūst par gosvāmī, nevar būt ne māceklis, ne garīgais skolotājs. Tā saucamais garīgais skolotājs, kurš nevalda pār jutekļiem, noteikti ir krāpnieks, bet šī, tā dēvētā garīgā skolotāja mācekļi — apkrāptie.
Nevajag balstīties uz tiem priekšstatiem, kādus esam ieguvuši uz šīs planētas, un uzskatīt Brahmādžī par mirušu vecvectētiņu. Viņš ir visvecākais vecvectētiņš, bet viņš dzīvo joprojām, un arī Nārada ir dzīvs, Bhagavad-gītā runāts par to, cik ilgs ir Brahmalokas iedzīvotāju mūžs. Sīkās un nenozīmīgās Zemes iedzīvotājiem grūti izrēķināt pat vienas Brahmas dienas garumu.

44. PANTS

tasmā idam bhāgavatam    purānam daša-lakšanam
proktam bhagavatā prāha    prītah putrāja bhūta-krit

tasmai — pēc tam; idam — šo; bhāgavatam — Dieva Kunga godību jeb
zinātni par Kungu; purānam — Vēdu papildliteratūru;
daša-lakšanam — ar desmit raksturīgajām pazīmēm; proktam — aprakstīja;
bhagavatā — Dieva Personības; prāha — teikto; prītah — apmierināts;
putrāja — dēlam; bhūta-krit — Visuma radītājs.

TULKOJUMS

Pēc tam apmierinātais tēvs Brahma mācīja savam dēlam Nāradam šo
Vēdu papilddarbu Šrīmad Bhāgavatamu, kurai ir desmit raksturīgas
pazīmes un ko sākotnēji bija teikusi Dieva Personība.

SKAIDROJUMS

Lai gan Šrīmad Bhāgavatama tika pateikta četros
pantos, tai bija desmit raksturīgas pazīmes, par kurām tiks runāts
nākamajā nodaļā. Šajos četros pantos vispirms ir teikts, ka Kungs ir
pastāvējis pirms radīšanas, un tādējādi Šrīmad Bhāgavatamas sākums
sevī ietver Vēdāntas aforismu džanmādj asja. Džanmādjasja ir sākums,
tomēr četri panti, kuros teikts, ka Kungs ir visa esošā
pirmsākums — sākot ar radīšanu un beidzot ar Kunga augstāko mājvietu — gluži
dabiski atklāj desmit raksturīgās iezīmes. Nevajag klausīties kļūdainus
izskaidrojumus un uzskatīt, ka Kungs ir teicis tikai četrus pantus, tāpēc
visi pārējie 17 994 panti ir lieki. Lai atklātu desmit raksturīgās īpašības,
kas tiks aprakstītas nākamajā nodaļā, vajag ļoti daudz pantu.
Brahmādžī jau iepriekš teica Nāradam, lai viņš izvērš to, ko no tā bija
dzirdējis. Arī Šrī Čaitanja Mahāprabhu deva Šrīlam Rūpam Gosvāmī ļoti
īsus norādījumus, bet māceklis Rūpa Gosvāmī tos ļoti sīki izskaidroja.
Vēl sīkāk šo jautājumu izvērsa Džīva Gosvāmī, un vēl plašāku to
padarīja Šrī Višvanātha Čakravartī Thākurs. Mēs tikai cenšamies sekot
šo autoritāšu piemēram. Tādējādi Šrīmad Bhāgavatama atšķiras no
parasta daiļdarba vai pasaulīgas literatūras. Tā savā spēkā ir
neierobežota, un, lai cik daudz cilvēks atbilstoši saviem spēkiem to izvērstu, to
nekad nevarētu beigt. Tā kā Šrīmad Bhāgavatama ir Dieva Kunga
izpausme skaņā, to var vienlaicīgi pateikt četros pantos un četros
miljonos pantu, jo Kungs ir mazāks par atomu un lielāks par bezgala
plašo debess telpu. Tāds ir Šrīmad Bhāgavatamas spēks.

45. PANTS

nāradah prāha munajē    sarasvatjās tatē nripa
dhjājatē brahma paramam    vjāsājāmita-tēdžasē

nāradah — diženais gudrais Nārada; prāha — deva norādījumus;
munajē — diženajam gudrajam; sarasvatjāh — upes Sarasvatī; tatē — krastā;
nripa — ak, valdniek; dhjājatē — kurš meditēja; brahma — uz Absolūto
Patiesību; paramam — Augstāko; vjāsāja — Šrīlam Vjāsadēvam;
amita — bezgalīgi; tēdžasē — varenajam.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Pēc tam Nārada Sarasvatī upes krastā pavēstīja
Šrīmad Bhāgavatamu bezgalīgi varenajam Vjāsadēvam, kurš ar garīgo
kalpošanu meditēja uz Dieva Augstāko Personību, Absolūto Patiesību.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatamas pirmā dziedājuma piektajā nodaļā Nārada viedajam Vjāsadēvam teica:
atho mahā-bhāga bhavān amogha-drik
šuči-šravāh satja-rato dhrita-vratah
urukramasjākhila-bandha-muktajē
samādhinānusmara tad vičēštitam

«Ak, laimīgais, ak, dievbijīgais filozof! Tavu vārdu un slavu zina visi, tavs raksturs ir nevainojams un redzējums nekļūdīgs, tavs prāts ir vērsts uz Absolūto Patiesību! Lūdzu, meditē uz Dieva Personības darbību, jo tā ne ar ko nav salīdzināma.»
Tātad Brahma-sampradājas mācekļu pēctecībā nav pamesta novārtā arī jogas meditācijas prakse. Taču, tā kā bhaktas ir bhakti jogi, viņi nenodarbojas ar grūto meditāciju uz bezpersonisko Brahmanu; kā šeit minēts, viņi meditē uz brahma paramu jeb Augstāko Brahmanu. Brahmana apzināšanās sākas ar bezpersoniskā starojuma izpratni. Pēc tam ar meditāciju jogs paceļas līdz Augstākās Dvēseles, Paramātmas, izpratnei. Pēc tam viņš nonāk līdz prāta vēršanai uz Dieva Augstāko Personību. Šrī Nārada Muni, būdams Vjāsadēvas garīgais skolotājs, labi zināja Vjāsadēvas stāvokli, un viņš pieminēja Šrīlas Vjāsadēvas īpašības, teikdams, ka Vjāsadēva ar lielu apņēmību vērsa savu prātu uz Absolūto Patiesību utt. Nārada ieteica meditāciju uz Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību. Bezpersoniskais Brahmans ir bezdarbīgs, turpretī Dieva Personības darbība ir ļoti plaša un pārpasaulīga; materiālās īpašības to neskar. Ja Augstākā Brahmana darbība būtu materiāla, Nārada nebūtu ieteicis Vjāsadēvam meditēt uz to. Un para brahma ir Kungs Šrī Krišna, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā. Bhagavad-gītas desmitajā nodaļā Ardžuna, apzinājies Kunga Krišnas patieso stāvokli, uzrunāja Viņu šādiem vārdiem:
param brahma param dhāma pavitram paramam bhavān
purušam šāšvatam divjam ādi-dēvam adžam vibhum

āhus tvām rišajah sarvē dēvaršir nāradas tathā
asito dēvalo vjāsah svajam čaiva bravīši mē

Apzinājies Kungu Šrī Krišnu, Ardžuna dažos vārdos izteica Bhagavad-gītas būtību: «Mana dārgā Dieva Personība! Tu esi Augstākā Absolūtā Patiesība, Sākotnējā Personība. Tavs veidols ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu pilns; to ir apstiprinājis Nārada, Asita, Dēvala un Vjāsadēva, un, vēl jo vairāk, Tu pats.» (Bg.10.12.–13.)
Kad Vjāsadēva vērsa savu prātu meditācijā, viņš to darīja bhakti jogas transā un patiešām ieraudzīja Augstāko Personību kopā ar maiju, maldinošo enerģiju, kā Augstākās Personības pretstatu. Kā mēs jau runājām, Kunga maija jeb maldinošais spēks arī ir Viņa izpausme, jo maija bez Kunga nevar pastāvēt. Tumsa nav neatkarīga no gaismas. Ja nav gaismas, nav iespējams ieraudzīt arī tās pretstatu — tumsu. Taču šī maija jeb maldinošā enerģija nevar pārklāt Dieva Augstāko Personību; tā ir savrupa (apāšraja).
Tādējādi meditācijas pilnība ir Dieva Personības un Viņa pārpasaulīgās darbības apzināšanās. Meditācija uz bezpersonisko Brahmanu meditētājam sagādā tikai raizes, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (12.5.): klēšo ‘dhikataras tēšām avjaktāsakta-čētasām.

46. PANTS

jad utāham tvajā prišto    vairādžāt purušād idam
jathāsīt tad upākhjāstē    prašnān anjāmš ča kritsnašah

jat — kas; uta — ir, bet; aham — es; tvajā — tevis; prištah — jautāts;
vairādžāt — no Visuma veidola; purušāt — Dieva Personības; idam — šī
pasaule; jathā — kā; āsīt — bija; tat — to; upākhjāstē — izskaidrošu;
prašnān — visus jautājumus; anjān — citus; ča — kā arī; kritsnašah — ļoti
sīki.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Tu jautāji, kā no milzīgā Dieva Personības veidola ir
izpaudies Visums. Es sīki atbildēšu uz šo un citiem jautājumiem,
izskaidrojot četrus minētos pantus.

SKAIDROJUMS

Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas sākumā, šis
diženais pārpasaulīgais darbs ir nobriedis vēdisko zināšanu koka auglis,
un tādējādi Šrīmad Bhāgavatamā atrodamas atbildes uz visiem
jautājumiem, ko vien cilvēks var uzdot attiecībā uz Visuma norisēm, sākot
ar radīšanu. Atbildes ir atkarīgas tikai no skaidrotāja prasmes. Desmit
Šrīmad Bhāgavatamas daļas, par kurām runāja diženais teicējs Šrīla
Šukadēva Gosvāmī, ietver sevī visus jautājumus, un saprātīgs cilvēks,
pareizi izmantojot šo darbu, gūst visus intelektuālos labumus.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma devītajai nodaļai Atbildes saskaņā ar Kunga teikto.


Tālāk: Desmitā nodaļa Bhāgavatama ir atbilde uz visiem jautājumiem