Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.10

null

DESMĪTĀ NODAĻA

Bhāgavatama ir atbilde
uz visiem jautājumiem

1. PANTS

šrī-šuka uvāča

atra sargo visargaš ča    sthānam pošanam ūtajah
manvantarēšānukathā    nirodho muktir āšrajah

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja;
atra — Šrīmad Bhāgavatamā; sargah — runāts par Visuma radīšanu;
visargah — pakārtoto radīšanu; ča — arī; sthānam — planētu sistēmām;
pošanam — aizsardzību; ūtajah — radošo pamudinājumu; manvantara — Manu nomaiņu;
īša-anukathāh — zinātni par Dievu; nirodhah — atgriešanos mājās pie
Dieva; muktih — atbrīvi; āšrajah — visa pamatu un patvērumu.

TULKOJUMS

Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja: Šrīmad Bhāgavatamā apskatīti desmit
jautājumi: Visuma radīšana, pakārtotā radīšana, planētu sistēmas,
aizsardzība (ko veic Dievs Kungs), radīšanas rosinātāji, Manu nomaiņa,
zinātne par Dievu, atgriešanās mājās pie Dieva, atbrīve un visa pamats
un patvērums.

2. PANTS

dašamasja višuddhj-artham    navānām iha lakšanam
varnajanti mahātmānah    šrutēnārthēna čāndžasā

dašamasja — visa pamata un patvēruma; višuddhi — nošķiršanas;
artham — labad; navānām — pārējo deviņu; iha — šajā
Šrīmad Bhāgavatamā; lakšanam — pazīmes; varnajanti — viņi apraksta;
mahā-ātmānah — diženi gudrie; šrutēna — ar Vēdu pierādījumiem;
arthēna — tiešiem izskaidrojumiem; ča — un; andžasā — kopsavilkumā.

TULKOJUMS

Lai nošķirtu visa pamata un patvēruma pārpasaulīgumu, pārējo deviņu
daļu pazīmes diženie gudrie apraksta, reizēm izmantojot Vēdu
secinājumus, reizēm — tiešus skaidrojumus un reizēm — kopsavilkumus.

3. PANTS

bhūta-mātrēndrija-dhijām    džanma sarga udāhritah
brahmano guna-vaišamjād    visargah paurušah smritah

bhūta — piecu rupjo elementu (debess utt.); mātrā — jutekļu
priekšmetu; indrija — jutekļu; dhijām — prāta; džanma — radīšana;
sargah — izpausme; udāhritah — saukta par radīšanu; brahmanah — pirmā purušas
Brahmas; guna-vaišamjāt — triju dabas īpašību mijiedarbībā;
visargah — atkalradīšana; paurušah — darbības, kas rodas; smritah — sauc.

TULKOJUMS

Sešpadsmit matērijas elementu, t.i., piecu elementu [uguns, ūdens,
zemes, gaisa un debess], skaņas, apveida, garšas, smaržas, taustes, kā arī
acu, ausu, deguna, mēles, ādas un prāta, sākotnējo radīšanu sauc par
sargu, bet radīšanu, kas notiek pēc tam materiālās dabas īpašību
mijiedarbībā, sauc par visargu.

SKAIDROJUMS

Desmit Šrīmad Bhāgavatamas iedalījuma pazīmes aprakstītas septiņos pantos, kas seko viens pēc otra. Pirmajā no šiem pantiem, kuru mēs apskatām pašlaik, runāts par sešpadsmit pamatizpausmēm, kas ietver sevī zemi, ūdeni utt., un materiālo ego, ko veido materiālais saprāts un prāts. Nākamā radīšana notiek sešpadsmit minēto enerģiju mijiedarbībā, un šīs enerģijas pieder pirmajam purušam Mahā-Višnu, Govindas avatāram, kā to Brahma vēlāk apraksta savā traktātā Brahma-samhita (5.47.):
jah kāranārnava-džalē bhadžati sma joga-
nidrām ananta-džagadanda-saroma-kūpah
ādhāra-šaktim avalambja parām sva-mūrtim
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

Pirmais Govindas, Kunga Krišnas, purušas avatārs, ko sauc par Mahā-Višnu, iegrimst mistiskajā joga-nidras miegā, un katrā no Viņa pārpasaulīgā ķermeņa matu porām potenciālā veidā atrodas neskaitāmi daudzi Visumi.
Kā minēts iepriekšējā pantā, saskaņā ar šruti (jeb atsaucoties uz Vēdu secinājumiem) radīšanu iespējamu padara Dieva Augstākā Personība, tiešā veidā izpaužot noteiktas enerģijas. Ja cilvēks nezina Vēdas, viņam liekas, ka pasaule ir materiālās dabas radīta. Tāds secinājums liecina par zināšanu trūkumu. Izmantojot atsauksmes no Vēdām, ir secināts, ka visu enerģiju (iekšējās enerģijas, robeženerģijas un ārējās enerģijas) pirmavots ir Dieva Augstākā Personība. Un, kā tika paskaidrots iepriekš, maldīgais secinājums ir tāds, ka pasaule ir radusies no nedzīvās materiālās dabas. Vēdiskais secinājums ir pārpasaulīga gaisma, turpretī secinājums, kura pamatā nav Vēdas, ir materiāla tumsa. Visaugstā Kunga iekšējā spēja neatšķiras no paša Kunga, un ārējā spēja tiek iedarbināta saskarsmē ar iekšējo spēju. Iekšējās spējas neatņemamās daļiņas, kas nonāk saskarsmē ar ārējo spēju, sauc par robežspēju jeb par dzīvajām būtnēm.
Tādējādi sākotnējās radīšanas tiešais cēlonis ir Dieva Augstākā Personība jeb Parambrahmans, bet ar pakārtoto radīšanu, kurā tiek izmantotas sākotnēji radītās izejvielas, nodarbojas Brahma. Tādā veidā sākas darbība visā Visumā.

4. PANTS

sthitir vaikuntha-vidžajah    pošanam tad-anugrahah
manvantarāni sad-dharma    ūtajah karma-vāsanāh

sthitih — pareizais stāvoklis; vaikuntha-vidžajah — Vaikunthas Kunga
uzvara; pošanam — uzturēšana; tat-anugrahah — Viņa bezcēloņu
žēlastība; manvantarāni — Manu valdīšana; sat-dharmah — pilnīgs pienākums;
ūtajah — darbības rosinātājs; karma-vāsanāh — vēlmes auglīgi
darboties.

TULKOJUMS

Pareizais dzīvo būtņu stāvoklis ir sekošana Dieva Kunga likumiem un
dzīve ar mierīgu prātu Dieva Augstākās Personības aizsardzībā. Manu
un viņa noteiktie likumi domāti, lai vestu ļaudis pa pareizo ceļu.
Darbības rosinātājs ir vēlme auglīgi darboties.

SKAIDROJUMS

Materiālā pasaule pēc Kunga gribas tiek radīta, kādu laiku uzturēta un tad atkal iznīcināta. Pasaules sastāvdaļas un pakārtoto radītāju Brahmu iesākumā rada Kungs Višnu savā pirmajā un otrajā avatārā. Pirmais purušas avatārs ir Mahā-Višnu, bet otrais purušas avatārs ir Garbhodakašājī Višnu, kurš rada Brahmu. Trešais purušas avatārs ir Kšīrodakašājī Višnu, kas atrodas Visumā kā visa esošā Virsdvēsele un kas uztur Brahmas radīto pasauli. Šiva ir viens no daudzajiem Brahmas dēliem, un viņš iznīcina pasauli. Tādējādi sākotnējais Visuma radītājs ir Višnu, un Viņš ar savu bezcēloņu žēlastību arī uztur radītās būtnes. Tādējādi visu saistīto dvēseļu pienākums ir atzīt Dieva Kunga uzvaru, kļūt par tīriem bhaktām un mierīgi dzīvot šajā pasaulē, kur vienmēr pastāv ciešanas un briesmas. Tās saistītās dvēseles, kas uzskata šo materiālo pasauli par jutekļu apmierināšanas vietu un pakļaujas Višnu ārējās enerģijas maldinājumam, atkal nonāk materiālās dabas likumu varā un ir spiestas dzimt un iet bojā.
Bhagavad-gītā teikts, ka, sākot ar visaugstāko Visuma planētu un beidzot ar viszemāko planētu Pātālaloku, visas planētas ir pakļautas bojāejai, un saistītās dvēseles var ceļot telpā vai nu pateicoties labiem un sliktiem darbiem, vai ar mūsdienīgiem gaisa kuģiem, taču tās visur sagaida nāve, lai gan mūža ilgums uz dažādām planētām atšķiras. Vienīgais veids, kā iegūt mūžīgu dzīvi, ir atgriešanās mājās, atpakaļ pie Dieva, kur atšķirībā no materiālās pasaules vairs nav jāpārdzimst. Saistītās dvēseles ir aizmirsušas savas attiecības ar Vaikunthas Kungu un tāpēc, neapzinādamās šo vienkāršo patiesību, cenšas sasniegt mūžīgu dzīvi materiālajā pasaulē. Ārējās enerģijas maldinātas, viņas nodarbojas ar dažādu veidu ekonomisko un reliģisko pilnveidošanos, aizmirstot, ka īstais mērķis ir atgriešanās mājās pie Dieva. Šī aizmiršana maijas ietekmes dēļ ir tik stipra, ka saistītās dvēseles nemaz negrib atgriezties pie Dieva. Juteklisko baudu dēļ tās atkal un atkal kļūst par dzimšanas un nāves upuriem un tādējādi iznieko savu cilvēcisko dzīvi, kas tām dota, lai atgrieztos pie Višnu. Likumu krājumus, ko dažādos laikos un laikmetos sarakstījuši Manu, sauc par sad-dharmu jeb labiem norādījumiem, kas domāti cilvēkiem. Ļaudīm sevis pašu labad vajadzētu izmantot iespējas, ko dod visi atklāsmes raksti, lai padarītu savu dzīvi veiksmīgu. Pasaule nav neīsta, taču tā ir izpausta uz laiku, lai dotu saistītajām dvēselēm iespēju atgriezties pie Dieva. Vēlme atgriezties pie Dieva un darbība, kas veikta saskaņā ar šo vēlmi, ir pareizais darbības ceļš. Ja bhakta sāk iet pa šādu vadošajiem norādījumiem atbilstošu ceļu, Kungs savā bezcēloņu žēlastībā viņu pilnībā aizsargā, turpretī nebhakta ar savu darbību tikai sapinas auglīgas darbības seku ķēdē. Šajā sakarībā ļoti būtisks ir vārds «sad-dharma». Sad-dharma jeb pienākums, kas veikts, lai atgrieztos pie Dieva un kļūtu par tīru Viņa bhaktu, ir vienīgā dievbijīgā darbība. Visi citi var izlikties par dievbijīgiem, taču patiesībā viņi tādi nav. Tieši tādēļ Dievs Kungs Bhagavad-gītā iesaka atmest visas pārējās tā saucamās reliģiskās darbības un nodarboties tikai un vienīgi ar garīgo kalpošanu Kungam, kas dod iespēju atbrīvoties no visām briesmu pilnās materiālās esamības raizēm. Darbība saskaņā ar sad-dharmu ir pareizais dzīves ceļš. Cilvēkam par savu dzīves mērķi jāpadara atgriešanās mājās pie Dieva, nevis atkārtota dzimšana un nāve materiālajā pasaulē, uz laiku saņemot labus vai sliktus ķermeņus. Lūk, ko nozīmē saprātīga cilvēciska dzīve, un ikvienam būtu jāvēlas darboties šādā veidā.

5. PANTS

avatārānučaritam    harēš čāsjānuvartinām
pumsām īša-kathāh proktā    nānākhjānopabrimhitāh

avatāra — Dieva avatārs; anučaritam — darbība; harēh — Dieva
Personības; ča — arī; asja — Viņa; anuvartinām — sekotāji;
pumsām — cilvēku; īša-kathāh — zinātne par Dievu; proktāh — teikts; nānā — dažādi;
ākhjāna — stāsti; upabrimhitāh — aprakstīti.

TULKOJUMS

Zinātne par Dievu apraksta Dieva Personības avatārus, kā arī
Visaugstā Kunga un Viņa diženo bhaktu kopīgo darbību.

SKAIDROJUMS

Kosmiskās izpausmes pastāvēšanas gaitā rodas
vēsture, kurā tiek ierakstīta dzīvo būtņu darbība. Ļaudīm parasti ir
tieksme mācīties vēsturi un klausīties stāstus par dažādiem laikiem un
cilvēkiem, taču, neko nesaprotot zinātnē par Dievu, viņi netiecas apgūt
Dieva Personības avatāru atnākšanas vēsturi. Vienmēr ir jāatceras, ka
materiālā pasaule ir radīta, lai saistītās dvēseles varētu iegūt atbrīvi.
Kungs savā dziļajā bezcēloņu žēlastībā ierodas uz dažādām
materiālās pasaules planētām, lai atpestītu saistītās dvēseles. Tas padara
vēsturi un stāstus lasīšanas vērtus. Šrīmad Bhāgavatamā doti šādi
pārpasaulīgi stāsti par Dievu Kungu un Viņa diženajiem bhaktām. Tāpēc
stāstus par bhaktām un Kungu jāuzklausa ar cieņu.

6. PANTS

nirodho ‘sjānušajanam    ātmanah saha šaktibhih
muktir hitvānjathā rūpam    sva-rūpēna vjavasthitih

nirodhah — kosmiskās izpausmes iznīcināšana; asja — Viņa;
anušajanam — Mahā-Višnu purušas avatāra mistiskais miegs;
ātmanah — dzīvo būtņu; saha — kopā ar; šaktibhih — enerģijām; muktih — atbrīve;
hitvā — atmetot; anjathā — citādi; rūpam — veidolu; sva-rūpēna — savā
dabiskajā veidolā; vjavasthitih — pastāvīgu atrašanos.

TULKOJUMS

Dzīvās būtnes un viņu saistītās dzīves tieksmes saplūšanu ar
Mahā-Višnu mistisko miegu sauc par kosmiskās izpausmes iznīcināšanu.
Atbrīve ir dzīvās būtnes atbrīvošanās no mainīgajiem rupjajiem un
smalkajiem materiālajiem ķermeņiem un nonākšana pastāvīgā ķermenī.

SKAIDROJUMS

Kā mēs jau vairākas reizes runājām, pastāv divu veidu dzīvās būtnes. Lielākā daļa no tām ir mūžam atbrīvotas jeb nitja-muktas, bet daļa ir mūžam saistītas. Mūžam saistītās dvēseles tiecas valdīt pār materiālo dabu, tāpēc, lai dotu tām divu veidu iespējas, ir izpausta materiālā kosmiskā pasaule. Viena iespēja ir tāda, ka saistītā dvēsele var darboties saskaņā ar savu tieksmi valdīt pār kosmisko izpausmi, bet otra iespēja ir iespēja atgriezties pie Dieva. Tādējādi pēc kosmiskās izpausmes iznīcināšanas lielākā daļa saistīto dvēseļu saplūst ar Dieva Personību Mahā-Višnu, kas guļ savā mistiskajā miegā, lai tiktu no jauna radītas nākamajā pasaules radīšanā. Taču dažas no saistītajām dvēselēm, kas seko Vēdu rakstu pārpasaulīgajai skaņai, var atgriezties atpakaļ pie Dieva un, atstājot saistītos rupjos un smalkos materiālos ķermeņus, atgūt savus sākotnējos garīgos ķermeņus. Materiāli saistītie ķermeņi attīstās tāpēc, ka dzīvās būtnes ir aizmirsušas savas attiecības ar Dievu, un kosmiskās izpausmes pastāvēšanas laikā saistītajām dvēselēm tiek dota iespēja, izmantojot svētos rakstus, ko visžēlīgi ir sastādījis Dievs Kungs savos dažādajos avatāros, atjaunot savu sākotnējo stāvokli. Šo pārpasaulīgo darbu lasīšana un klausīšanās palīdz atbrīvoties pat tam, kas ir sasaistīts materiālajā esamībā. Visu veidu raksti ir vērsti uz garīgo kalpošanu Dieva Personībai, un tiklīdz cilvēks stingri vērš prātu uz garīgo kalpošanu, viņš tūlīt atbrīvojas no saistītās dzīves. Rupjie un smalkie materiālie veidoli pastāv tikai saistītās dvēseles neziņas dēļ, un tiklīdz dvēsele sāk ar stingrību garīgi kalpot Dievam Kungam, tā var atbrīvoties no sasaistības stāvokļa. Garīgā kalpošana ir pārpasaulīga pieķeršanās Visaugstākajam, jo Kungs ir visu patīkamo attiecību avots. Ikviens tiecas pēc prieka un attiecībām, kas sagādā baudu, taču ne katrs zina, kas ir visaugstākais visas piesaistības avots (raso vai sah rasam hj ēvājam labdhvānandī bhavati). Vēdu himnas visiem pavēstī, kas ir augstākais visa prieka avots; bezgalīgais visa prieka avots ir Dieva Personība, un tas, kuram palaimējas saņemt šīs zināšanas no tādiem pārpasaulīgiem rakstiem kā Šrīmad Bhāgavatamas, iegūst mūžīgu atbrīvi un nonāk savā vietā, Dieva valstībā.

7. PANTS

ābhāsaš ča nirodhaš ča    jato ‘stj adhjavasījatē
sa āšrajah param brahma    paramātmēti šabdjatē

ābhāsah — kosmiskā izpausme; ča — un; nirodhah — tās iznīcināšana;
ča — arī; jatah — no avota; asti — ir; adhjavasījatē — izpaudusies;
sah — Viņš; āšrajah — krātuve; param — Augstākā; brahma — Būtne;
paramātmā — Virsdvēsele; iti — tā; šabdjatē — saukta.

TULKOJUMS

Visaugstākais, kas tiek saukts par Augstāko Būtni vai Augstāko
Dvēseli, ir kosmiskās izpausmes augstākais avots, tās krātuve un
iznīcinātājs. Tādējādi Viņš ir Augstākais Avots, Absolūtā Patiesība.

SKAIDROJUMS

Vārdi, ar kuriem apzīmē visu enerģiju augstāko avotu, kā tas paskaidrots pašā Šrīmad Bhāgavatamas sākumā, ir džanmādj asja jatah, vadanti tat tattva-vidas tattvam jadž gjānam advajam/brahmēti paramātmēti bhagavān iti šabdjatē, t.i., Parambrahma, Paramātma vai Bhagavāns. Šajā pantā izmantotais vārds «iti» nobeidz vārdu sarakstu un tādējādi norāda uz Bhagavānu. Tas tiks sīkāk izskaidrots nākamajos pantos, taču vārds «Bhagavāns» galu galā nozīmē «Kungs Krišna», jo Šrīmad Bhāgavatamā jau ir atzīts, ka Dieva Augstākā Personība ir Krišna. Krišnas tu bhagavān svajam. Visu enerģiju pirmavots jeb visa pamats un patvērums ir Absolūtā Patiesība, ko sauc par Parambrahmu utt., un Bhagavāns ir Absolūtās Patiesības virsotne. Un, pat ja Bhagavāns tiek apzīmēts ar tādiem vārdiem kā Nārājana, Višnu un Puruša, augstākais no šiem vārdiem ir Krišna, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā: aham sarvasja prabhavo mattah sarvam pravartatē utt. Turklāt Šrīmad Bhāgavatama pārstāv Kungu Krišnu kā Viņa izpausme skaņā.
krišnē sva-dhāmopagatē dharma-gjānādibhih saha
kalau našta-drišām ēšah purānārko ‘dhunoditah

(Bhāg.1.3.43.)

Tā vispārīgi var secināt, ka Kungs Krišna ir visu enerģiju pirmavots, un vārds «Krišna» to nozīmē. Lai izskaidrotu, kas ir Krišna jeb zinātni par Krišnu, ir sastādīta Šrīmad Bhāgavatama. Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā uz šo patiesību norādīts tādu diženu gudro kā Šaunakas jautājumos un Sūtas Gosvāmī atbildēs, un tas ir izskaidrots pirmajā un otrajā nodaļā. Trešajā nodaļā šis jautājums apskatīts sīkāk, bet ceturtajā nodaļā vēl daudz sīkāk. Otrajā dziedājumā vēl vairāk uzsvērts, ka Absolūtā Patiesība ir Dieva Personība, un ir norādīts uz Visaugsto Kungu Krišnu. Šrīmad Bhāgavatamas četros pantos, kā jau mēs runājām, ir kopsavilkums. To, ka Dieva Personība ir visaugstākais, apstiprina Brahma savā darbā Brahma-samhita: īšvarah paramah krišnah sač-čid-ānanda-vigrahah. Tas ir secināts arī Šrīmad Bhāgavatamas trešajā dziedājumā. Šis jautājums visos sīkumos izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamas desmitajā un vienpadsmitajā dziedājumā. Runājot par Manu nomaiņām jeb manvantarām, kā par Svājambhuva-manvantaru un Čākšuša-manvantaru, kas aprakstītas Šrīmad Bhāgavatamas trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā un septītajā dziedājumā, arī norādīts uz Kungu Krišnu. Astotajā dziedājumā, runājot par Vaivasvata-manvantaru, šis jautājums izskaidrots netieši, un arī devītā dziedājuma būtība ir tāda pati. Divpadsmitajā dziedājumā tas izskaidrots vēl sīkāk, norādot uz dažādiem Dieva Kunga avatāriem. Tādējādi, izpētot visu Šrīmad Bhāgavatamu, ir secināts, ka Kungs Šrī Krišna ir augstākais visa pamats un patvērums jeb augstākais visas enerģijas avots. Un, atkarībā no godinātāja līmeņa, Viņš var tikt apzīmēts ar dažādajiem vārdiem, kā Nārājana, Brahma, Paramātma utt.

8. PANTS

jo ‘dhjātmiko ‘jam purušah    so ‘sāv ēvādhidaivikah
jas tatrobhaja-viččhēdah    purušo hj ādhibhautikah

jah — kas; adhjātmikah — apveltīts ar jutekļu orgāniem; ajam — šī;
purušah — personība; sah — viņš; asau — tas; ēva — arī;
adhidaivikah — valdošā dievība; jah — kas; tatra — tur; ubhaja — abu;
viččhēdah — atšķirtība; purušah — personība; hi — lai; ādhibhautikah — iemiesotās
dzīvās būtnes redzamais ķermenis.

TULKOJUMS

Atsevišķo personību, kas apveltīta ar dažādiem jutekļiem, sauc par
adhjātmu. Individuālo valdošo dievību, kas gādā par jutekļu darbību,
sauc par adhidaivu. Ķermeni, kas redzams ar acīm, sauc par
adhibhautu.

SKAIDROJUMS

Augstākais valdošais visa pamats un patvērums ir Dieva Personība savā pilnīgajā Paramātmas daļā jeb Virsdvēseles izpausmē. Bhagavad-gītā (10.42.) teikts:
athavā bahunaitēna kim gjātēna tavārdžuna
vištabhjāham idam kritsnam ēkāmšēna sthito džagat

Visas valdošās dievības, kā Višnu, Brahma un Šiva, ir Dieva Augstākās Personības Šrī Krišnas Paramātmas iezīmes izpausmes. Kungs darbojas šādā veidā, ieejot katrā no Visumiem, ko ir radījis. Tas ir pavisam skaidri redzams, ka būtnes iedalās valdošajās un pārvaldītajās. Piemēram, tas, kurš atbild par ēdiena piegādi, ir personība, un arī tas, kurš ir atkarīgs no šī piegādātāja, ir personība, turklāt abas šīs personības veidotas no vienām un tām pašām sastāvdaļām. Gluži tāpat pār katru materiālās pasaules būtni valda augstākie padievi. Piemēram, mums ir jutekļi, un pār jutekļiem valda augstākās valdošās dievības. Mēs nespējam redzēt bez gaismas, un augstākais gaismas valdnieks ir Saule. Saules dievs atrodas Saules planētā, un viņš redzes ziņā valda pār mums, individuālajiem cilvēkiem, un visām pārējām šīs zemes būtnēm. Gluži tāpat arī pār citiem jutekļiem valda augstākie padievi, kuri ir tādas pašas dzīvās būtnes kā mēs, taču viņi ir apveltīti īpašām spējām, bet mēs esam vadītie. Atkarīgā dzīvā būtne tiek saukta par adhjātmu, bet valdošā — par adhidaivu. Visus šos stāvokļus materiālajā pasaulē var sasniegt ar dažādu veidu auglīgu darbību. Ar dievbijīgu darbību jebkura dzīvā būtne var kļūt par Saules dievu un pat par Brahmu vai jebkuru citu dievu, kas mīt uz augstākajām planētām, un gluži tāpat ar zemāka līmeņa auglīgu darbību būtne nonāk augstāko padievu pakļautībā. Tādējādi jebkura atsevišķā dzīvā būtne ir pakļauta Paramātmas augstākajai varai un Paramātma ir tā, kas padara būtnes vai nu par valdītājām, vai par pārvaldītajām.
Valdītāji un pārvaldītie atšķiras ar saviem materiālajiem ķermeņiem, ko sauc par adhibhautikas purušu. Ķermenis reizēm tiek saukts par purušu, kā tas apstiprināts Vēdu himnā: sa vā ēša purušo ‘nna-rasamajah. Šo ķermeni sauc par anna-rasas iemiesojumu. Ķermenis ir atkarīgs no barības. Pati iemiesotā dzīvā būtne neko neēd, jo tā pēc savas būtības ir garīga. Materiālajam ķermenim nepieciešams materiāls aizvietotājs tā nodilušajiem mehānismiem. Tādējādi atšķirība starp atsevišķajām dzīvajām būtnēm un planētu valdošajām dievībām ir anna-rasamaijas ķermenis. Saulei var būt milzīgs ķermenis, un cilvēkam var būt pavisam neliels ķermenis, taču visi šie redzamie ķermeņi ir veidoti no matērijas. Saules dievs, kas ir valdītājs, un atsevišķā personība, kas ir atkarīga, ir neatņemamas garīgas daļiņas no Augstākās Būtnes, un tieši šī Augstākā Būtne novieto dažādās neatņemamās daļiņas dažādos stāvokļos. Secinājums ir tāds, ka Augstākā Personība ir visa patvērums.

9. PANTS

ēkam ēkatarābhāvē    jadā nopalabhāmahē
tritajam tatra jo vēda    sa ātmā svāšrajāšrajah

ēkam — viens; ēkatara — cita; abhāvē — bez; jadā — jo; na — ne;
upalabhāmahē — uztverams; tritajam — trijās pakāpēs; tatra — tur;
jah — kas; vēda — zina; sah — viņš; ātmā — Virsdvēsele; sva — savs;
āšraja — patvērums; āšrajah — patvēruma.

TULKOJUMS

Trīs minētie dažādo dzīvo būtņu stāvokļi ir savstarpēji atkarīgi. Bez
viena no tiem nav izprotami pārējie. Taču Augstākā Būtne kā to visu
patvēruma patvērums ir neatkarīga no visa, un tāpēc Tā ir augstākais
patvērums.

SKAIDROJUMS

Pastāv neskaitāmi daudz dzīvo būtņu, kuras ir atkarīgas viena no otras kā valdnieki un pakļautie. Taču bez uztveres nav iespējams saprast, kurš ir pakļautais un kurš ir valdnieks. Piemēram, saule valda pār mūsu redzi; mēs varam redzēt sauli, jo tai ir savs ķermenis, un saules gaisma ir izmantojama tikai tāpēc, ka mums ir acis. Ja mums nebūtu acu, saules gaismai nebūtu nekādas jēgas, un bez saules gaismas acīm nebūtu jēgas. Tādējādi šīs lietas ir savstarpēji atkarīgas, neviena no tām nav neatkarīga. Rodas gluži dabisks jautājums: kas ir padarījis šīs lietas savstarpēji atkarīgas? Tam, kurš ir izveidojis šādas savstarpējās atkarības attiecības, galu galā jābūt pilnīgi neatkarīgam. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas sākumā: visu savstarpēji atkarīgo objektu pirmavots ir pilnīgi neatkarīgais subjekts. Šis augstākais visas savstarpējās atkarības avots ir Augstākā Patiesība jeb Paramātma, Virsdvēsele, kas nav atkarīga ne no kā cita. Tā ir svāšrajāšraja. Virsdvēsele ir atkarīga tikai no sevis, un tādējādi Tā ir visa esošā augstākais patvērums. Paramātma un Brahmans ir pakārtoti Bhagavānam, un, tā kā Bhagavāns ir Purušotama jeb Augstākā Personība, Viņš ir arī Virsdvēseles avots. Bhagavad-gītā (15.8.) Kungs Krišna norāda, ka Viņš ir Purušotama un visa avots, un tādējādi ir secināts, ka Šrī Krišna ir visu dzīvo būtņu — arī Virsdvēseles un Augstākā Brahmana — pirmavots un patvērums. Pat ja uzskatām, ka Virsdvēsele neatšķiras no atsevišķās dvēseles, izrādās, ka atsevišķā dvēsele ir atkarīga no Virsdvēseles attiecībā uz atbrīvi no materiālās enerģijas maldinājuma. Atsevišķā būtne ir pakļauta maldinošajai enerģijai, un, lai gan tā pēc savām īpašībām neatšķiras no Virsdvēseles, viņa maldīgi pielīdzina sevi matērijai. Lai atbrīvotos no šī maldīgā priekšstata par dzīvi, atsevišķajai dvēselei jāpaļaujas uz Virsdvēseli, un tikai tad tā var apzināties savu vienību ar Virsdvēseli. Arī šajā ziņā Virsdvēsele ir augstākais patvērums. Par to nav nekādu šaubu.
Atsevišķā dzīvā būtne, džīva, vienmēr ir atkarīga no Virsdvēseles, Paramātmas, jo atsevišķā dvēsele aizmirst savu garīgo būtību, turpretī Virsdvēsele jeb Paramātma nekad neaizmirst savu pārpasaulīgo stāvokli. Bhagavad-gītā īpaši norādīts uz džīvātmas un Paramātmas atšķirību. Ceturtajā nodaļā teikts, ka Ardžuna — džīvas līmeņa dvēsele — ir aizmirsis savas daudzās agrākās dzimšanas, turpretī Kungs, Virsdvēsele, neko nav aizmirsis. Kungs pat atceras, kā Viņš pirms vairākiem miljardiem gadu mācīja Bhagavad-gītu Saules dievam. Kungs var atcerēties to, kas noticis daudzu miljonu un miljardu gadu laikā, kā tas teikts Bhagavad-gītā (7.26.):
vēdāham samatītāni vartamānāni čārdžuna
bhavišjāni ča bhūtāni mām tu vēda na kaščana

Kungs savā mūžīgajā svētlaimes un zināšanu pilnajā ķermenī ļoti labi apzinās visu, kas noticis pagātnē, kas notiek pašlaik un kas notiks nākotnē. Taču par spīti tam, ka Viņš ir gan Paramātmas, gan Brahmana patvērums, ļaudis ar vājām zināšanām nesaprot, kas Viņš ir.
Plaši sludinātais uzskats par to, ka kosmiskā apziņa neatšķiras no atsevišķo dzīvo būtņu apziņas, ir ārkārtīgi maldinošs, jo pat tāda personība jeb atsevišķā dvēsele kā Ardžuna, kas vienmēr ir kopā ar Dievu Kungu, nespēja atcerēties savus agrākos darbus. Un ko gan niecīgie parastie ļaudis, kas maldīgi apgalvo, ka viņi ir vienoti ar kosmisko apziņu, zina par savu pagātni, tagadni un nākotni?

10. PANTS

purušo ‘ndam vinirbhidja    jadāsau sa vinirgatah
ātmano ‘janam anviččhann    apo ‘srākšīč čhučih šučīh

purušah — Augstākā Personība, Paramātma; andam — Visumus;
vinirbhidja — ir atdalījusi; jadā — kad; asau — tas pats; sah — Viņš (Dievs
Kungs); vinirgatah — iznāca; ātmanah — no sevis;
ajanam — apguļoties; anviččhan — vēloties; apah — ūdens; asrākšīt — radītajā;
šučih — vistīrākajā; šučīh — pārpasaulīgajā.

TULKOJUMS

Atdalījis dažādos Visumus, milzīgais Dieva Kunga Visuma veidols
[Mahā-Višnu], kas iznāca no Cēlonības okeāna, no kura rodas pirmais
puruša-avatārs, iegāja katrā atsevišķajā Visumā, vēlēdamies apgulties
uz radītā pārpasaulīgā ūdens [Garbhodakas].

SKAIDROJUMS

Sīki apskatījis dzīvās būtnes un Visaugsto Kungu, Paramātmu, kas ir visu pārējo būtņu neatkarīgais avots, Šrīla Šukadēva Gosvāmī tagad norāda, cik svarīgi nodarboties ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, jo tā ir vienīgais visu dzīvo būtņu pienākums. Visaugstais Kungs Šrī Krišna, visas Viņa pilnīgās daļas un pilnīgo daļu izvērsumi savā starpā neatšķiras, un katrs no tiem ir augstākajā mērā neatkarīgs. Lai to pierādītu, Šukadēva Gosvāmī, kā viņš bija apsolījis valdniekam Parīkšitam, šinī pantā apraksta Dieva Personības puruša-avatāra neatkarību, kas atklājas pat materiālajā radīšanā. Arī šī Dieva Kunga darbība ir pārpasaulīga, un tādējādi arī tā ir līla jeb absolūtā Kunga spēle. Šādu Dieva Kunga spēļu uzklausīšana garīgajā kalpošanā ļoti labi rosina sevis apzināšanos. Kāds var iebilst, ka var taču baudīt Dieva Kunga pārpasaulīgo līlu, kas izpaudās Mathurā un Vrindāvanā un kas ir patīkamāka par visu šajā pasaulē. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs atbild, ka Dieva Kunga spēles Vrindāvanā domātas tiem Dieva Kunga bhaktām, kas jau sasnieguši augstu līmeni. Iesācēji šo ārkārtīgi pārpasaulīgo Dieva Kunga darbību var pārprast, un tāpēc Dieva Kunga spēles, kas notiek materiālajā pasaulē un saistītas ar radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu, ir ļoti labas un patīkamas prākritam jeb pasaulīgam Dieva Kunga bhaktam. Tāpat kā joga, kas galvenokārt balstās uz ķermeniskajiem vingrinājumiem, ir domāta galvenokārt tiem, kas pārlieku pieķērušies ķermeniskajai dzīves izpratnei, Dieva Kunga spēles, kas saistītas ar materiālās pasaules radīšanu un iznīcināšanu, domātas tiem, kas pārlieku pieķērušies materiālajai pasaulei. Šrīmad Bhāgavatamā ir aprakstīta ķermeņa un kosmiskās pasaules darbība saskaņā ar fizikas likumiem, un tā parāda saikni ar Dievu Kungu, lai pasaulīgi ļaudis varētu izprast likumdevēju, Dieva Augstāko Personību. Zinātnieki skaidro materiālās pasaules darbību, aprakstot materiālos likumus ar daudziem speciāliem terminiem, taču viņi ir akli, jo neredz likumdevēju. Šrīmad Bhāgavatama norāda uz likumdevēju. Nevajag brīnīties par to, cik sarežģīta ir kāda iekārta vai mašīna, bet jāslavē inženieris, kas rada šādu brīnumainu mašīnu. Tāda ir atšķirība starp bhaktu un nebhaktu. Bhaktas vienmēr vēlas slavēt Kungu, kurš nosaka fizikas likumus. Bhagavad-gītā (9.10.) Kunga vara pār materiālo pasauli aprakstīta šādiem vārdiem:
majādhjakšēna prakritih sūjatē sačarāčaram
hētunānēna kauntēja džagad viparivartatē

«Materiālā daba, kurā ir tik daudz fizikas likumu, ir viena no Manām dažādajām enerģijām, tāpēc tā nav neatkarīga vai akla. Es esmu pārpasaulīgi visvarens, un, paskatoties uz materiālo dabu, Es lieku tās likumiem tik brīnumaini darboties. Tā notiek fizikas likumu darbība un pretdarbība, un materiālā pasaule tiek radīta, uzturēta un iznīcināta atkal un atkal.»
Ļaudis, kuriem visai maz zināšanu, ļoti brīnās par likumiem, kuru darbība atklājas gan būtnes ķermenī, gan kosmiskajā izpausmē, un viņi savā muļķībā visādā ziņā noliedz Dieva esamību, uzskatot, ka dabas likumi ir neatkarīgi un nav nekādas pārdabiskas varas. Bhagavad-gītā (9.11.) par šiem muļķīgajiem priekšstatiem teikts:
avadžānanti mām mūdhā mānušīm tanum āšritam
param bhāvam adžānanto mama bhūta-mahēšvaram

«Nejēgas [«mūdhāh»] nezina Dieva Personību, kuras veidols ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns.» Nejēgas domā, ka Dieva Kunga pārpasaulīgais ķermenis ir līdzīgs viņu ķermeņiem, un tāpēc viņi nespēj aptvert Kunga neierobežoto varu, kas neredzami liek darboties dabas likumiem. Tomēr ļaudis var skatīt Kungu savām acīm, kad Viņš ierodas ar savu spēju. Kungs Krišna ierodas tāds, kāds Viņš ir, un brīnišķīgā veidā atklāj savu darbību. Bhagavad-gītā ir runāts par šo brīnumaino darbību un dotas zināšanas par to. Tomēr nejēgas neatzīst, ka Kungs Krišna ir Visaugstais Kungs. Viņi parasti domā par Kunga bezgalīgo lielumu un mazumu, jo viņi paši nespēj kļūt ne bezgalīgi lieli, ne bezgalīgi mazi, taču jāsaprot, ka Dieva Kunga bezgalīgi lielie un bezgalīgi mazie aspekti neatspoguļo Viņa augstāko slavu. Visbrīnumainākajā veidā Dieva Kunga spējas atklājas, kad bezgala lielais Kungs parādās mūsu priekšā un izskatās kā ikviens no mums. Tomēr Viņa darbība atšķiras no ierobežoto būtņu darbības. Kungs savu bezgalīgo spēku atklāja septiņu gadu vecumā, paceļot kalnu, un jaunībā, apprecot sešpadsmittūkstoš sievu. Tie ir tikai daži piemēri, taču mūdhas, pat to redzot un dzirdot, uzskata visu to par pasakām un pielīdzina Kungu sev. Viņi nespēj aptvert, ka Kungs Šrī Krišna, ar savu spēju ierodoties cilvēka izskatā, joprojām ir Visaugstais Kungs, kas pilnībā apveltīts ar augstākā valdnieka spēkiem.
Taču, ja šie mūdhas pazemīgi uzklausa Dieva Kunga vēstījumu, kas dots Šrīmad Bhagavad-gītā vai Šrīmad Bhāgavatamā un saņemts pa mācekļu pēctecību, arī viņi ar Kunga tīro bhaktu žēlastību var kļūt par bhaktām. Un tikai tādēļ, lai svētītu tos, kuriem visai maz zināšanu, gan Bhagavad-gītā, gan Šrīmad Bhāgavatamā ir aprakstītas Dieva Kunga spēles materiālajā pasaulē.

11. PANTS

tāsv avātsīt sva-srištāsu    sahasram parivatsarān
tēna nārājano nāma    jad āpah purušodbhavāh

tāsu — tajā; avātsīt — uzturējās; sva — savu; srištāsu — lai radītu;
sahasram — tūkstoš; parivatsarān — savus gadus; tēna — tādēļ;
nārājanah — Dieva Personība Nārājana; nāma — vārdā; jat — jo; āpah — ūdens;
puruša-udbhavāh — izplūda no Augstākās Personības.

TULKOJUMS

Šī Augstākā Personība nav bezpersoniska, un tāpēc tā tiek saukta par
naru jeb personību. Pārpasaulīgo ūdeni, ko radījis Augstākais Nara,
sauc par nāru. Un, tā kā Kungs guļ ūdenī, Viņu sauc par Nārājanu.

12. PANTS

dravjam karma ča kālaš ča    svabhāvo džīva ēva ča
jad-anugrahatah santi    na santi jad-upēkšajā

dravjam — fiziskie elementi; karma — darbība; ča — un; kālah — laiks;
ča — arī; sva-bhāvah džīvah — dzīvās būtnes; ēva — noteikti;
ča — arī;jat — kura; anugrahatah — žēlastību; santi — pastāv;
na — pastāv; jat-upēkšajā — ar nevērību.

TULKOJUMS

Ir skaidri jāsaprot, ka visas materiālās sastāvdaļas, darbība, laiks un
īpašības, kā arī dzīvās būtnes, kuras visu to bauda, pastāv tikai ar Viņa
žēlastību, un, tiklīdz Viņš novēršas, viss pārtrauc pastāvēt.

SKAIDROJUMS

Dzīvās būtnes ir materiālo sastāvdaļu — laika,
īpašību utt. — baudītājas, jo viņas vēlas valdīt pār materiālo dabu. Dievs
Kungs ir augstākais baudītājs, un dzīvās būtnes ir radītas, lai palīdzētu
Kungam baudīt un tādā veidā piedalītos kopīgajā pārpasaulīgajā
baudīšanā. Bauda gan baudītājs, gan baudītais, taču maldinošās enerģijas
pārņemtās dzīvās būtnes vēlas kļūt par tādiem baudītājiem kā Kungs,
lai gan tās nav domātas šādai baudai. Džīvas jeb dzīvās būtnes
Bhagavad-gītā nosauktas par Kunga augstāko dabu jeb parā-prakriti, un tas
pats teikts arī Višnu Purānā. Tādējādi dzīvās būtnes nekādā
gadījumā nav purušas jeb īstenie baudītāji. Tātad dzīvās būtnes vēlme baudīt
materiālo pasauli ir maldīga. Garīgajā valstībā dzīvās būtnes pēc savas
dabas ir tīras, un tās palīdz Visaugstajam Kungam baudīt. Materiālajā
pasaulē dzīvo būtņu baudīšanas gars pašu būtņu darbības (karmas) dēļ
dabas likumu ietekmē noplok, un tad maldinošā enerģija saistītajām
dvēselēm čukst, ka tām ir jāsaplūst ar Kungu. Tās ir beidzamās
maldu lamatas. Kad dzīvā būtne ar Kunga žēlastību atbrīvojas arī no šiem
maldiem, tā atkal atgriežas savā sākotnējā stāvoklī un kļūst īsteni
brīva. Lai būtnes varētu atbrīvoties no materiālajām važām, Kungs rada
materiālo pasauli, uztur to kādu laiku (tūkstots savus gadus, kā teikts
iepriekšējā pantā), un tad pēc savas gribas to iznīcina. Tādējādi dzīvās
būtnes ir pilnīgi atkarīgas no Dieva Kunga žēlastības, un visas viņu tā
saucamās baudas, ko sagādā zinātnes attīstība, pārvēršas putekļos, kad
Kungs to vēlas.

13. PANTS

ēko nānātvam anviččhan    joga-talpāt samutthitah
vīrjam hiranmajam dēvo    mājajā vjasridžat tridhā

ēkah — Viņš viens pats; nānātvam — daudzus un dažādus;
anviččhan — vēlēdamies; joga-talpāt — no mistiskā miega gultas;
samutthitah — radīja; vīrjam — sēklu; hiranmajam — zeltainu; dēvah — padievs;
mājajā — ar ārējo enerģiju; vjasridžat — pilnībā radīja; tridhā — trijās iezīmēs.

TULKOJUMS

Gulēdams mistiskā miega gultā un vēlēdamies no sevis paša izpaust
daudzās un dažādās dzīvās būtnes, Viņš ar ārējo enerģiju radīja
zeltainu sēklas simbolu.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (9.7.–8.) materiālās pasaules radīšana un iznīcināšana aprakstīta šādi:
sarva-bhūtāni kauntēja prakritim jānti māmikām
kalpa-kšajē punas tāni kalpādau visridžāmj aham

prakritim svām avaštabhja visridžāmi punah punah
bhūta-grāmam imam kritsnam avašam prakritēr vašāt

«Katra laikmeta beigās radošais spēks, t.i., materiālā daba un dzīvās būtnes, kas cīnās materiālajā dabā, ieplūst Dieva Kunga pārpasaulīgajā ķermenī, un, kad Kungs vēlas, tās no jauna tiek izpaustas.»
«Tādējādi materiālā daba darbojas Dieva Kunga vadībā. Ar Kunga gribu visas dzīvās būtnes ar materiālās dabas starpniecību un Kunga vadību atkal un atkal tiek radītas un iznīcinātas.»
Tādējādi pirms materiālās kosmiskās pasaules izpaušanas jeb radīšanas Kungs pastāv kā enerģijas kopums (mahā-samašti), un, vēlēdamies kļūt par daudziem, Viņš izvēršas daudzveidīgā enerģijas kopumā (samašti). No daudzveidīgā enerģijas kopuma Viņš tālāk izvēršas individuālās būtnēs, trijās dimensijās — adhjātmikā, adhidaivikā un adhibhautikā — kā tas paskaidrots iepriekš (vjašti). Tādējādi visa pasaule un radošās enerģijas ir vienlaicīgi atšķirīgas un neatšķirīgas. Tā kā viss ir izplūdis no Viņa (Mahā-Višnu jeb Mahā-samašti), neviena no kosmiskajām enerģijām neatšķiras no Viņa; visām šīm izvērstajām enerģijām ir īpašs nolūks, un tās atklājas saskaņā ar Kunga gribu, tāpēc tās vienlaicīgi atšķiras no Kunga. Arī dzīvās būtnes ir līdzīga veida Kunga enerģija (robežspēja), un tādējādi tās vienlaicīgi neatšķiras un atšķiras no Viņa.
Neizpaustā stāvoklī dzīvās būtnes spējas veidā atrodas Kungā, un, kad tās tiek ielaistas kosmiskajā izpausmē, viņas atbilstoši dabas īpašībām dažādos veidos izpauž savas dažādās vēlmes. Šīs dažādās dzīvības enerģijas izpausmes ir dzīvo būtņu sasaistības stāvokļi. Turpretī atbrīvotās dzīvās būtnes, kas atrodas sanātanas (mūžīgajā) izpausmē, vienmēr ir uzticējušas sevi Kungam neatkarīgi no apstākļiem, un tāpēc tās nav pakļautas radīšanai un iznīcināšanai. Radīšanu izraisa Dievs Kungs, gulēdams gultā savā mistiskajā miegā. Tādā veidā atkal un atkal tiek izpausti un iznīcināti Visumi, kā arī katra Visuma kungs Brahma.

14. PANTS

adhidaivam athādhjātmam    adhibhūtam iti prabhuh
athaikam paurušam vīrjam    tridhābhidjata tač čhrinu

adhidaivam — valdošās būtnes; atha — tagad; adhjātmam — vadītās
būtnes; adhibhūtam — materiālie ķermeņi; iti — tā; prabhuh — Kungs;
atha — šādā veidā; ēkam — viena; paurušam — Kunga; vīrjam — spēja;
tridhā — trijās; abhidjata — sadalās tat — tā; šrinu — klausies.

TULKOJUMS

Klausies, kā Kunga spēja sadalās trijās daļās, ko sauc par valdošajām
būtnēm, pārvaldītajām būtnēm un materiālajiem ķermeņiem, kā tas
minēts iepriekš.

15. PANTS

antah šarīra ākāšāt    purušasja vičēštatah
odžah saho balam džagjē    tatah prāno mahān asuh

antah šarīrē — ķermenī; ākāšāt — no debesīm;
purušasja — Mahā-Višnu; vičēštatah — cenšoties vai vēloties; odžah — jutekļu enerģija;
sahah — prāta spēks; balam — ķermeņa spēks; džagjē — rodas; tatah — pēc tam;
prānah — dzīvības spēks; mahān asuh — visu būtņu dzīvības avots.

TULKOJUMS

Kad Mahā-Višnu izpaužas, no debesīm, kas atrodas Viņa
pārpasaulīgajā ķermenī, rodas jutekļu enerģija, prāta spēks un ķermeņa spēks,
kā arī dzīvības spēka kopuma avots.

16. PANTS

anuprānanti jam prānāh    prānantam sarva-džantušu
apānantam apānanti    nara-dēvam ivānugāh

anuprānanti — seko dzīvības pazīmēm; jam — kam; prānāh — jutekļi;
prānantam — piepūle; sarva-džantušu — visās dzīvajās būtnēs;
apānantam — pārtrauc pūlēties; apānanti — visi pārējie pārtrauc;
nara-dēvam — valdnieks; iva — kā; anugāh — sekotāji.

TULKOJUMS

Kā valdnieka sekotāji seko savam Kungam, tā visas dzīvās būtnes
seko enerģijas kopuma kustībai, un, kad enerģijas kopums vairs nepūlas
darboties, apstājas arī visu pārējo dzīvo būtņu jutekliskā darbība.

SKAIDROJUMS

Atsevišķās dzīvās būtnes ir pilnībā atkarīgas no
augstākā purušas enerģijas kopuma. Neviena no viņām nepastāv
neatkarīgi, tāpat kā elektriskā spuldzīte nevar spīdēt pati no sevis. Jebkura
elektriskā iekārta ir pilnībā atkarīga no spēkstacijas, spēkstacija ir
atkarīga no ūdenskrātuves, kas dod iespēju ražot elektrību, ūdenskrātuve
ir atkarīga no mākoņiem, mākoņi ir atkarīgi no saules, saule ir atkarīga
no radīšanas, un radīšana ir atkarīga no Dieva Augstākās Personības
kustības. Tādējādi Dieva Augstākā Personība ir visu cēloņu cēlonis.

17. PANTS

prānēnākšipatā kšut trid    antarā džājatē vibhoh
pipāsato džakšataš ča    prān mukham nirabhidjata

prānēna — ar dzīvības spēku; ākšipatā — ierosināts; kšut — izsalkums;
trit — slāpes; antarā — iekšā; džājatē — rada; vibhoh — Visaugstākā;
pipāsatah — vēlēdamies apmierināt slāpes; džakšatah — vēlēdamies ēst;
ča — un; prāk — vispirms; mukham — mute; nirabhidjata — atvērās.

TULKOJUMS

Virāt-purušas ierosinātais dzīvības spēks radīja izsalkumu un slāpes,
un, kad Viņš vēlējās dzert un ēst, atvērās mute.

SKAIDROJUMS

Cik var saprast, dzīvās būtnes jutekļu orgānu un
jutekļu uztveres attīstība mātes klēpī notiek tāpat kā virāt-purušas, visu
dzīvo būtņu kopuma, attīstība. Tādējādi visa radītā augstākais cēlonis
nav bezpersonisks vai tāds, kurš neko nevēlas. Visaugstākajam ir visu
veidu jutekļu uztveres vēlmes un jutekļu orgāni, un tas pats ir arī
atsevišķām personībām. Šī vēlme ir augstākās dzīvās būtnes, Absolūtās
Patiesības, daba. Tā kā Viņš ir kopums visām mutēm, arī atsevišķajām
dzīvajām būtnēm ir mutes. Tas pats attiecas arī uz visiem pārējiem
jutekļiem un jutekļu orgāniem. Šajā gadījumā mute ir visu jutekļu
orgānu simbols, jo šis pats princips attiecas arī uz visiem pārējiem
jutekļiem.

18. PANTS

mukhatas tālu nirbhinnam    džihvā tatropadžājatē
tato nānā-raso džagjē    džihvajā jo ‘dhigamjatē

mukhatah — no mutes; tālu — aukslējas; nirbhinnam — radītas;
džihvā — mēle; tatra — pēc tam; upadžājatē — izpaužas; tatah — pēc tam;
nānā-rasah — dažādas garšas; džagjē — izpaudās; džihvajā — ar mēli; jah — tas;
adhigamjatē — baudītas.

TULKOJUMS

No mutes izpaudās aukslējas, un pēc tam radās arī mēle. Pēc tam
parādījās dažādas garšas, lai mēle varētu tās baudīt.

SKAIDROJUMS

Šis pakāpeniskās evolūcijas apraksts norāda arī uz
valdošo dievību (adhidaivas) pastāvēšanu, jo Varuna ir visu baudāmo
garšu valdošā dievība. Tādējādi mute kļūst par atrašanās vietu mēlei,
kas sajūt visas dažādās garšas, pār kurām valda dievība Varuna. Tas
nozīmē, ka līdz ar mēli tika radīts arī Varuna. Mēle un aukslējas ir
matērijas veidoti instrumenti, un tos sauc par adhibhūtu. Valdošā
dievība, kas ir dzīvā būtne, ir adhidaiva, bet tas, kurš sajūt, ir adhjātma.
Tādējādi, aprakstot virāt-purušas mutes atvēršanos, ir izskaidrota arī
šo triju kategoriju rašanās. Četri šajā pantā minētie principi domāti,
lai izskaidrotu trīs galvenos principus, t.i., adhjātmu, adhidaivu un
adhibhautu, par ko jau tika runāts iepriekš.

19. PANTS

vivakšor mukhato bhūmno    vahnir vāg vjāhritam tajoh
džalē čaitasja sučiram    nirodhah samadžājata

vivakšoh — kad bija vajadzība runāt; mukhatah — no mutes;
bhūmnah — Visaugstākā; vahnih — uguns valdošā dievība; vāk — skaņa;
vjāhritam — runa; tajoh — abu; džalē — ūdenī; ča — taču; ētasja — visu tā;
sučiram — ļoti, ļoti ilgu laiku; nirodhah — neizpausta;
samadžājata — turpinājās.

TULKOJUMS

Kad Visaugstākais vēlējās runāt, no Viņa mutes izplūda skaņa. Tad no
mutes radās uguns valdošā dievība. Kungam guļot ūdenī, tas viss
palika neizpausts ļoti ilgu laiku.

SKAIDROJUMS

Jutekļi rodas pakāpeniski, un līdz ar katru no tiem
rodas arī attiecīgā valdošā dievība. Tādējādi jāsaprot, ka pār jutekļu
orgānu darbību valda Visaugstākais ar savu gribu. Jutekļi, ja tā
varētu teikt, dod iespējas saistītajām dvēselēm, kurām šie jutekļi jāizmanto
pareizi, Visaugstā Kunga ieceltās valdošās dievības vadībā. Ja kāds
nepakļaujas vadošajiem principiem, viņam jāsaņem sods un jānonāk
zemākā dzīves līmenī. Apskatīsim piemēru ar mēli un tās valdošo dievību
Varunu. Mēle domāta ēšanai, un cilvēkiem, dzīvniekiem un putniem
ir dažādas garšas, jo viņiem attiecībā uz ēšanu dotas dažādas atļaujas.
Tas, kā garšu izjūt cilvēks, un tas, kā garšu izjūt cūka, nav viens un tas
pats. Kad dzīvā būtne saskaņā ar dažādām dabas īpašībām izkopj
noteiktu garšu, valdošā dievība šai būtnei dod atbilstošu ķermeni. Ja
cilvēks sāk ēst visu pēc kārtas, kā to dara cūka, valdošā dievība noteikti
var piešķirt šim cilvēkam nākamajā dzīvē cūkas ķermeni. Cūkas ēd
visu, arī mēslus, un, ja cilvēks ir paradis ēst visu pēc kārtas, tad
nākamajā dzīvē viņam jābūt gatavam pagrimt. Arī šāda dzīve ir dota ar Dieva
žēlastību, jo saistītā dvēsele ir vēlējusies ķermeni, kas dod iespēju
pilnībā izbaudīt noteikta veida ēdienu garšu. Ja cilvēks saņem cūkas
ķermeni, tā ir jāuzskata par Dieva Kunga žēlastību, jo Kungs dod viņam
šo iespēju. Nākamais ķermenis, kas tiek dots pēc nāves, tiek piešķirts
nevis akli, bet pēc augstākās varas gribas. Tāpēc cilvēkam jāņem vērā
tas, kādu ķermeni viņš sev gatavo nākamajai dzīvei. Bezatbildīga
dzīve, neko nešķirojot, ir bīstama, un par to ir runāts visos svētajos
rakstos.

20. PANTS

nāsikē nirabhidjētām    dodhūjati nabhasvati
tatra vājur gandha-vaho    ghrāno nasi džighrikšatah

nāsikē — nāsīs; nirabhidjētām — attīstīta; dodhūjati — ātra;
nabhasvati — elpa; tatra — tad; vājuh — gaiss; gandha-vahah — smarža;
ghrānah — oža; nasi — degunā; džighrikšatah — vēloties sajust smaržu.

TULKOJUMS

Pēc tam, kad augstākais puruša vēlējās sajust smaržu, radās nāsis, elpa,
jutekļu orgāns smaržas sajušanai, smarža, kā arī gaisa, smaržas
pārnēsātāja, valdošā dievība.

SKAIDROJUMS

Kad Kungs vēlējās sajust smaržu, vienlaicīgi
izpaudās smaržas sajušanas jutekļu orgāns, smarža, gaisa valdošā dievība
un oža. Upanišadās dota Vēdu mantra, kas apstiprina, ka sākumā visu
vēlas Visaugstākais, un tikai pēc tam pakļautā dzīvā būtne var
attiecīgajā veidā darboties. Dzīvā būtne var redzēt tikai tad, kad redz Dievs
Kungs, tā var sajust smaržu tikai tad, kad to dara Kungs utt. Doma ir
tāda, ka dzīvā būtne neko nevar darīt neatkarīgi. Tā var tikai domāt
par neatkarīgu darbību, taču neatkarīga darbība nav iespējama. Dievs
Kungs ar savu žēlastību dod būtnei domāšanas neatkarību, taču Viņš
ar savu žēlastību var arī piešķirt domām noteiktu virzību, un tāpēc ir
paruna, ka cilvēks domā, bet Dievs dara. To var paskaidrot tā, ka
dzīvās būtnes ir absolūti atkarīgas, bet Visaugstais Kungs ir absolūti
neatkarīgs. Tiem nesaprātīgajiem ļaudīm, kuri sauc sevi par līdzīgiem
Dievam, vispirms jāpierāda, ka viņi ir absolūti un neatkarīgi, un tikai tad
viņi var pamatot, ka neatšķiras no Dieva.

21. PANTS

jadātmani nirālokam    ātmānam ča didrikšatah
nirbhinnē hj akšinī tasja    džjotiš čakšur guna-grahah

jadā — kamēr; ātmani — sevī; nirālokam — bez jebkādas gaismas;
ātmānam — savu pārpasaulīgo ķermeni; ča — un citus ķermeniskos
veidolus; didrikšatah — vēlējās redzēt; nirbhinnē — izaugušos; hi — lai;
akšinī — acu; tasja — Viņa; džjotih — saule; čakšuh — acis;
guna-grahah — redzes spēja.

TULKOJUMS

Viss bija tumsā, un Kungs vēlējās ieraudzīt sevi un visu radīto. Tad
izpaudās acis, visu apgaismojošais Saules dievs, redzes spēja un redzes
priekšmeti.

SKAIDROJUMS

Visums pēc savas dabas ir tumšs, un tāpēc visu
radīto sauc par tamu jeb tumsu. Patiesībā Visumā valda nakts, un naktī
mēs neko nevaram redzēt, arī paši sevi ne. Kungs savā bezcēloņu
žēlastībā vispirms vēlējās ieraudzīt sevi un visu radīto, un tādējādi
izpaudās Saule, visas dzīvās būtnes ieguva redzi, un parādījās redzes
priekšmeti. Tas nozīmē, ka visa jutekļiem uztveramā pasaule kļuva redzama
pēc Saules radīšanas.

22. PANTS

bodhjamānasja rišibhir    ātmanas tadž džighrikšatah
karnau ča nirabhidjētām    dišah šrotram guna-grahah

bodhjamānasja — vēloties saprast; rišibhih — autoritāšu;
ātmanah — Augstākās Būtnes; tat — to; džighrikšatah — kad Viņš vēlējās pieņemt;
karnau — ausis; ča — arī; nirabhidjētām — izpaudās; dišah — virziens vai
gaisa dievs; šrotram — dzirdes spēja; guna-grahah — un tas, kas jādzird.

TULKOJUMS

Kad diženie gudrie vēlējās iepazīt Patību, izpaudās ausis, dzirdes
spēja, valdošā dzirdes dievība un tas, ko var sadzirdēt.

SKAIDROJUMS

Kā teikts Bhagavad-gītā, izkopjot zināšanas,
jācenšas izprast Visaugstais Kungs, visa esošā pamats un patvērums.
Zināšanas nav tikai zināšanas par fiziskajiem dabas likumiem, kas
darbojas pēc Kunga gribas. Zinātnieki ļoti vēlas klausīties par fizikas
likumiem, kas darbojas materiālajā dabā. Viņi pa radio un televīziju ļoti
vēlas dzirdēt par to, kas notiek uz tālām planētām, taču tiem jāsaprot,
ka dzirdes spēju un orgānus tiem ir devis Visaugstais Kungs, lai viņi
klausītos par Patību jeb Kungu. Diemžēl dzirdes spēja tiek nepareizi
izmantota, klausoties materiālas skaņas. Viedie vēlējās klausīties tikai
un vienīgi stāstus par Kungu, kas doti Vēdās. Tāds ir zināšanu
uzklausīšanas sākums.

23. PANTS

vastuno mridu-kāthinja-    laghu-gurv-ošna-šītatām
džighrikšatas tvan nirbhinnā    tasjām roma-mahī-ruhāh
tatra čāntar bahir vātas    tvačā labdha-guno vritah

vastunah — visas matērijas; mridu — mīkstumu; kāthinja — cietību;
laghu — vieglumu; guru — smagumu; ošna — siltumu;
šītatām — aukstumu; džighrikšatah — vēlēdamies uztvert; tvak — taustes sajūtu;
nirbhinnā — radīja; tasjām — ādā; roma — ķermeņa mati; mahī-ruhāh — kā arī
koki, valdošās dievības; tatra — tur; ča — arī; antah — iekšā;
bahih — ārpusē; vātah tvačā — ādas taustes sajūta; labdha — uztverta;
gunah — jutekļu uztveres priekšmeti; vritah — radīti.

TULKOJUMS

Attīstoties vēlmei uztvert matērijas fiziskās īpašības, kā mīkstumu,
cietību, siltumu, aukstumu, vieglumu un smagumu, radās uztveres pamats,
āda, ādas poras, ķermeņa mati un to valdošās dievības (koki). Ādas
ārpusē un iekšpusē atrodas gaisa slānis, kas ļauj izpausties taustes
sajūtai.

SKAIDROJUMS

Matērijas fiziskās īpašības, kā mīkstums, ir
uztverams ar jutekļiem, un tādējādi fiziskās zināšanas ir iegūstamas ar
tausti. Matērijas temperatūru var izmērīt, pieskaroties lietai ar roku.
Priekšmeta svaru var noteikt, paceļot to un jūtot, cik tas ir smags vai viegls.
Āda, ādas poras un ķermeņa mati ir savstarpēji saistīti ar tausti. Gaiss,
kas atrodas ādas ārpusē un iekšpusē, arī ir jutekļu uztveres priekšmets.
Šī jutekļu uztvere arī ir zināšanu avots, un tādējādi šeit norādīts, ka
fiziskās un fizioloģiskās zināšanas ir atkarīgas no Patības zināšanām, kā
tas minēts iepriekš. Zināšanas par Patību var izvērsties jutekļiem
uztveramās pasaules izpratnē, turpretī fiziskās zināšanas nevar dot
Patības izpratni.

Ķermeņa mati ir ļoti cieši saistīti ar augiem uz Zemes ķermeņa. Augi
baro ādu gan kā ēdiens, gan kā zāles, un par to ir runāts trešajā
dziedājumā: tvačam asja vinirbhinnām vivišur dhišnjam ošadhīh.

24. PANTS

hastau ruruhatus tasja    nānā-karma-čikīršajā
tajos tu balavān indra    ādānam ubhajāšrajam

hastau — rokas; ruruhatuh — izpauda; tasja — Viņa; nānā — dažādus;
karma — darbus; čikīršajā — vēlēdamies; tajoh — to; tu — bet;
balavān — lai dotu spēku; indrah — debesu padievs; ādānam — rokas
darbība; ubhaja-āšrajam — atkarīga gan no padieva, gan no rokas.

TULKOJUMS

Pēc tam, kad Augstākā Personība vēlējās darboties, izpaudās divas
rokas, spēks, kas viņas vada, un debesu padievs Indra. Darbība ir
atkarīga gan no rokām, gan no padieva.

SKAIDROJUMS

Visos šajos gadījumos mēs varam redzēt, ka dzīvās
būtnes jutekļu orgāni nekad nav neatkarīgi. Kungs tiek saukts par
jutekļu Kungu (Hrišīkēšu). Tādējādi Viņš pēc savas gribas ir radījis
dzīvās būtnes jutekļu orgānus, un pār katru no šiem orgāniem valda kāds
noteikts padievs. Tādējādi neviens nevar apgalvot, ka jutekļi pieder
viņam. Jutekļi vada dzīvo būtni, padievi vada jutekļus, un Visaugstais
Kungs valda pār padieviem. Tā tas šajā pasaulē iekārtots. Pār visu galu
galā valda Visaugstais Kungs, un neatkarīgi nepastāv ne materiālā
daba, ne dzīvās būtnes. Būtnes, Dieva Kunga ārējās enerģijas maldinātas,
sauc sevi par jutekļu saimniekiem. Kamēr vien niecīgā dzīvā būtne
lepojas ar savu esamību, tā atrodas stingrajā Dieva Kunga ārējās
enerģijas varā, un par viņas atbrīvošanos no maldu (maijas) ķetnām nevar
būt ne runas, pat ja tāda būtne sauc sevi par atbrīvotu dvēseli.

25. PANTS

gatim džigīšatah pādau    ruruhātē ‘bhikāmikām
padbhjām jagjah svajam havjam    karmabhih krijatē nribhih

gatim — kustību; džigīšatah — vēloties; pādau — kājas;
ruruhātē — izpaustas; abhikāmikām — ar nolūku; padbhjām — no kājām;
jagjah — Kungs Višnu; svajam — pats; havjam — pienākumus; karmabhih — ar
savu darbību; krijatē — lika darīt; nribhih — dažādiem cilvēkiem.

TULKOJUMS

Kad Viņš vēlējās valdīt pār kustību, izpaudās kājas, un no kājām radās
valdošā dievība Višnu. Viņa uzraudzībā visdažādākie ļaudis veic savus
ziedošanas pienākumus.

SKAIDROJUMS

Ikviens pilda savu pienākumu, un to var redzēt, kad cilvēki staigā šurp turp. Tas ļoti labi vērojams lielajās pasaules pilsētās: ļaudis norūpējušie staigā, iedami no vienas vietas uz otru. Šī kustība neaprobežojas ar pilsētām vien; arī citur ļaudis iet no vienas vietas uz otru un ar dažādiem satiksmes līdzekļiem brauc no vienas pilsētas uz otru. Cilvēki brauc ar mašīnām, vilcieniem un metro, lido ar lidmašīnām, lai gūtu panākumus savos darījumos. Visas šīs kustības nolūks ir naudas pelnīšana un ērta dzīve. Lai dzīvi padarītu ērtu, darbojas zinātnieki, mākslinieki, inženieri, tehniķi un visi pārējie ļaudis dažādās nozarēs. Taču viņi nezina, kā šo darbību vērst uz cilvēka dzīves mērķa sasniegšanu. Nezinot šo noslēpumu, ļaudis visu savu darbību vērš uz savu neapvaldīto jutekļu apmierināšanu, un tādējādi ar visiem darījumiem viņi neapzināti iet pretī visdziļākajai tumsībai.
Visaugstā Kunga ārējās enerģijas savaldzināti, ļaudis ir pilnīgi aizmirsuši Visaugsto Kungu Višnu, un tāpēc tie nemaz nešaubās, ka šī dzīve, kas noris materiālās dabas likumu varā, ir domāta vislielāko jutekļu baudu sasniegšanai. Šāds maldīgs uzskats nevienam nevar dot prāta mieru, un tādējādi par spīti visām augstajām zināšanām un dabas izmantošanai šī materiālā civilizācija nevienu nav padarījusi laimīgu. Noslēpums ir tāds, ka cilvēkam uz katra soļa jāveic ziedojumi, kas vērsti uz vispasaules miera sasniegšanu. Šis pats noslēpums atklāts arī Bhagavad-gītā (18.45.–46.):
svē svē karmanj abhiratah samsiddhim labhatē narah
sva-karma-niratah siddhim jathā vindati tač čhrinu

jatah pravrittir bhūtānām jēna sarvam idam tatam
sva-karmanā tam abhjarčja siddhim vindati mānavah

Dievs Kungs Ardžunam sacīja: «Paklausies, kā cilvēks var sasniegt augstāko dzīves pilnību, vienkārši veicot savu pienākumu. Cilvēks var sasniegt dzīves augstāko pilnību, godinot Visaugsto Kungu un veicot ziedojumus, kas vērsti uz Visaugsto Kungu Višnu, kurš visu caurstrāvo un pēc kura gribas dzīvā būtne sasniedz to, ko vēlējusies.»
Tas, ka cilvēks savā dzīvē tiecas pēc dažādām lietām, nav nekas slikts, jo ikvienam ir dota neatkarība izvēlēties savu ceļu dzīvē un savu nodarbošanos, taču ir ļoti skaidri jāsaprot, ka cilvēks nav absolūti neatkarīgs. Viņš vienmēr ir pakļauts Visaugstajam Kungam, un tas izpaužas dažādos veidos. To saprotot, cilvēkam ar savu darbību un darba augļiem jākalpo Visaugstajam Kungam, kā to norāda autoritātes, kuras labi pārzina pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Visaugstajam Kungam Višnu. Lai dzīvē veiktu dažādus pienākumus, kājas ir vissvarīgākais ķermeņa instruments, jo bez tām cilvēks nevar pārvietoties, un tāpēc Kungam ir īpaša vara pār cilvēku kājām, tā kā cilvēku uzdevums ir jagju veikšana.

26. PANTS

nirabhidjata šišno vai    pradžānandāmritārthinah
upastha āsīt kāmānām    prijam tad-ubhajāšrajam

nirabhidjata — radās; šišnah — dzimumorgāni; vai — noteikti;
pradžā-ānanda — dzimumbaudu; amrita-arthinah — tiecoties nogaršot nektāru;
upasthah — vīrišķais un sievišķais dzimumorgāns; āsīt — radās;
kāmānām — iekāres pilnā; prijam — ļoti dārgs; tat — tas;
ubhaja-āšrajam — patvērums abiem.

TULKOJUMS

Pēc tam, lai baudītu dzimumdzīvi, laistu pasaulē pēcnācējus un
nogaršotu debesu nektāru, Kungs radīja dzimumorgānus, un kopš tā laika
pastāv dzimumorgāni un to valdošā dievība Pradžāpati.
Dzimumdzīves baudas mērķis un valdošā dievība ir pakļauti Kunga
dzimumorgāniem.

SKAIDROJUMS

Dzimumdzīve saistītajām dvēselēm sniedz debešķīgu baudu, un šī bauda tiek saņemta ar dzimumorgāniem. Sieviete ir dzimumbaudas mērķis, un gan pati bauda, kas uztverama ar jutekļiem, gan sieviete ir pakļauta Pradžāpati, pār kuru valda Kunga dzimumorgāni. Impersonālistiem no šī panta jāsaprot, ka Kungs nav bezpersonisks, jo Viņam ir dzimumorgāni, no kuriem ir atkarīgs viss, kas dzimumdzīvē sniedz baudu. Neviens neuzņemtos grūto bērnu uzturēšanas pienākumu, ja dzimumsakari nesniegtu debešķīgu baudu. Materiālā pasaule ir radīta, lai dotu saistītajām dvēselēm iespēju atjaunoties un atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Un tādējādi, lai īstenotu šo pasaules radīšanas mērķi, nepieciešams laist pasaulē dzīvās būtnes. Dzimumdzīves bauda ir šādas darbības rosinātāja, un tādējādi cilvēks var pat kalpot Kungam, baudot dzimumdzīvi. Kalpošana notiek tad, ja dzimumdzīvē tiek laisti pasaulē bērni, kas tiek audzināti Dieva apziņā. Materiālās radīšanas mērķis ir atjaunot dzīvajās būtnēs snaudošo Dieva apziņu. Citos dzīvības veidos dzimumdzīve tiek baudīta bez domas par kalpošanu Kungam, taču cilvēka dzīvē saistītā dvēsele var kalpot Kungam, laižot pasaulē pēcnācējus, kas var sasniegt atbrīvi. Cilvēks var laist pasaulē simtiem bērnu un baudīt debešķīgo dzimumdzīves prieku, ja vien viņš var uzaudzināt bērnus Dieva apziņā. Pretējā gadījumā viņš nav ne ar ko labāks par cūku. Gluži otrādi, cūka šajā ziņā ir pārāka par cilvēku, jo tā vienā reizē var laist pasaulē veselu duci sivēnu, turpretī cilvēkam bērni dzimst tikai pa vienam. Tādējādi cilvēkam vienmēr jāatceras, ka dzimumorgāni, dzimumdzīves bauda, sievietes un pēcnācēji jāsaista ar kalpošanu Kungam, un tas, kurš aizmirst šo saikni ar kalpošanu Visaugstajam Kungam, saskaņā dabas likumiem tiek pakļauts triju veidu materiālās esamības ciešanām. Dzimumdzīves baudu saņem pat suns, taču viņam nav Dieva apziņas. Cilvēka dzīve atšķiras no suņa dzīves ar to, ka cilvēks var apzināties Dievu.

27. PANTS

utsisrikšor dhātu-malam    nirabhidjata vai gudam
tatah pājus tato mitra    utsarga ubhajāšrajah

utsisrikšoh — vēlēdamies izvadīt; dhātu-malam — ēdiena pārpalikumus;
nirabhidjata — radīja; vai — noteikti; gudam — izvadīšanas caurumu;
tatah — pēc tam; pājuh — izvadīšanas jutekļu orgānu; tatah — pēc tam;
mitrah — valdošo padievu; utsargah — tā, kas tiek izvadīts;
ubhaja — abu; āšrajah — patvērums.

TULKOJUMS

Pēc tam, vēlēdamies izvadīt ēdiena paliekas, Viņš radīja izvadīšanas
caurumu, anālo atveri, un jutekļu orgānu kopā ar tā valdošo dievību
Mitru. Jutekļu orgāna un izvadītās vielas patvērums ir valdošā dievība.

SKAIDROJUMS

Ja pat izkārnīšanās un izkārnījumi nav neatkarīgi,
kā gan dzīvā būtne var saukt sevi par neatkarīgu?

28. PANTS

āsisripsoh purah purjā    nābhi-dvāram apānatah
tatrāpānas tato mritjuh    prithaktvam ubhajāšrajam

āsisripsoh — vēlēdamies visur iet; purah — dažādos ķermeņos;
purjāh — no viena ķermeņa; nābhi-dvāram — nabas caurumu;
apānatah — izpauda; tatra — pēc tam; apānah — apturot dzīvības spēku; tatah — kad;
mritjuh — nāve; prithaktvam — atsevišķi; ubhaja — abu;
āšrajam — patvērums.

TULKOJUMS

Pēc tam, kad Viņš vēlējās iet no viena ķermeņa uz citu, tika radīta
naba, aiziešanas dvaša un nāve. Naba ir gan nāves, gan šķīrēja spēka
patvērums.

SKAIDROJUMS

Prāna-vāju turpina dzīvi, bet apāna-vāju aptur
dzīvības spēku. Abas dvašas rodas no nabas cauruma. Naba savieno vienu
ķermeni ar otru ķermeni. Kungs Brahma kā atsevišķs ķermenis
piedzima no Garbhodakašājī Višnu nabas, un tas pats notiek, nākot pasaulē
jebkuram parastam ķermenim. Bērna ķermenis attīstās mātes miesās,
un tas tiek atdalīts no mātes ķermeņa, pārgriežot nabas saiti. Un tieši
tādā veidā Visaugstais Kungs izpaudās kā daudzas atsevišķas būtnes.
Tādējādi dzīvās būtnes ir atsevišķas daļas, un tās nav neatkarīgas.

29. PANTS

āditsor anna-pānānām    āsan kukšj-antra-nādajah
nadjah samudrāš ča tajos    tuštih puštis tad-āšrajē

āditsoh — vēlēdamies; anna-pānānām — ēdienu un dzērienu;
āsan — kļuva; kukši — vēders; antra — iekšas; nādajah — asinsvadi;
nadjah — upes; samudrāh — jūras; ča — arī; tajoh — to; tuštih — uzturēšana;
puštih — vielu maiņas; tat — to; āšrajē — avots.

TULKOJUMS

Kad Viņš vēlējās ēst un dzert, izpaudās vēders, iekšas un asinsvadi.
Upes un jūras ir to uzturēšanas un vielu maiņas avots.

SKAIDROJUMS

Iekšējo orgānu valdošās dievības ir upes, un
asinsvadu valdošās dievības ir jūras. Vēdera piepildīšana ar ēdienu un
dzērienu ir uzturēšanas cēlonis, un vielu maiņas ceļā ēdiens un dzēriens
aizvieto iztērēto ķermeņa enerģiju. Tādējādi ķermeņa veselība ir
atkarīga no veselīgas iekšējo orgānu un asinsvadu darbības. Upes un jūras,
būdamas iekšējo orgānu un artēriju valdošās dievības, uztur to
veselību.

30. PANTS

nididhjāsor ātma-mājām    hridajam nirabhidjata
tato manaš čandra iti    sankalpah kāma ēva ča

nididhjāsoh — vēlēdamies zināt; ātma-mājām — savu enerģiju;
hridajam — prāta atrašanās vieta; nirabhidjata — izpaudās; tatah — tad;
manah — prāts; čandrah — prāta valdošā dievība Mēness; iti — tā;
sankalpah — apņēmība; kāmah — vēlēšanās; ēva — kā arī; ča — un.

TULKOJUMS

Kad Viņš vēlējās domāt par savas enerģijas darbību, izpaudās sirds
(prāta atrašanās vieta), prāts, Mēness, apņēmība un vēlēšanās.

SKAIDROJUMS

Ikvienas dzīvās būtnes sirdī atrodas Virsdvēsele,
Paramātma, Dieva Augstākās Personības pilnīgais izvērsums. Bez
Virsdvēseles dzīvā būtne nevarētu saņemt darbības enerģiju, kas pienākas
saskaņā ar agrāko darbību. Dzīvās būtnes, kas saistītas materiālajā
pasaulē, radīšanas laikā izpaužas atbilstoši savām iekšējām tieksmēm, un
pēc Virsdvēseles norādījuma materiālā enerģija tām piešķir
nepieciešamo materiālo ķermeni. Tas ir izskaidrots Bhagavad-gītā (9.10.).
Tādējādi, kad Virsdvēsele atrodas saistītās dvēseles sirdī, izpaužas
saistītajai dvēselei vajadzīgais prāts, un tā sāk apzināties darāmo gluži kā
cilvēks, kas pamodies. Tādējādi dzīvās būtnes materiālais prāts
attīstās, kad sirdī ir Virsdvēsele, un tikai pēc tam prāts, tā valdošā dievība
(Mēness) un prāta darbība (domāšana, jušana un vēlēšanās) tiek
ierosinātas. Neizpaužoties sirdij, nevar sākties prāta darbība, un sirds
izpaužas tad, kad Kungs vēlas redzēt materiālās pasaules darbību.

31. PANTS

tvak-čarma-māmsa-rudhira-    mēdo-madždžāsthi-dhātavah
bhūmj-ap-tēdžomajāh sapta    prāno vjomāmbu-vājubhih

tvak — plānā kārta uz ādas; čarma — āda; māmsa — miesa;
rudhira — asins; mēdah — tauki; madždžā — smadzenes; asthi — kauli;
dhātavah — elementi; bhūmi — zeme; ap — ūdens; tēdžah — uguns; majāh — valdošie;
sapta — septiņi; prānah — dvaša; vjoma — debesis; ambu — ūdens;
vājubhih — gaisa.

TULKOJUMS

Septiņi ķermeņa elementi, t.i., plānā ādas virskārta, pati āda, miesa,
asinis, tauki, smadzenes un kauli sastāv no zemes, ūdens un uguns, bet
dzīvības dvaša ir radīta no debesīm, ūdens un gaisa.

SKAIDROJUMS

Visa materiālā pasaule ir galvenokārt veidota no
trijiem elementiem, t.i., zemes, ūdens un uguns. Turpretī dzīvības spēks
ir radīts no debesīm, gaisa un ūdens. Tātad ūdens ietilpst gan
rupjajos, gan smalkajos materiālās pasaules veidojumos, un, tā kā tas ir
nepieciešams visur un ir visizplatītākais materiālajā pasaulē, tas ir
galvenais no pieciem elementiem. Tādējādi materiālais ķermenis ir piecu
elementu veidojums, un rupjā izpausme ir uztverama, pateicoties
trijiem elementiem — zemei, ūdenim un ugunij. Tauste pastāv,
pateicoties plānai ādas kārtai, bet kauli ir gluži kā ciets akmens. Dvašu
veido debesis, gaiss un ūdens, un tādēļ veselībai ļoti palīdz svaigs gaiss,
regulāra mazgāšanās un plaša telpa, kur dzīvot. Rupjā ķermeņa
uzturēšanai ļoti labi ir svaigi zemes produkti, kā graudi un dārzeņi, kā arī
svaigs ūdens un siltums.

32. PANTS

gunātmakānīndrijāni    bhūtādi-prabhavā gunāh
manah sarva-vikārātmā    buddhir vigjāna-rūpinī

guna-ātmakāni — pieķērušies īpašībām; indrijāni — jutekļi;
bhūta-ādi — materiālais ego; prabhavāh — ietekme; gunāh — materiālās
dabas īpašības; manah — prāts; sarva — viss; vikāra — iedarbība (laime un
ciešanas); ātmā — veidols; buddhih — saprāts; vigjāna — apdoma;
rūpinī — iezīme.

TULKOJUMS

Jutekļi ir pieķērušies materiālās dabas īpašībām, un materiālās dabas
īpašības ir neīstā «es» radītas. Prāts ir pakļauts visu veidu materiālajai
ietekmei (laimei un ciešanām), un saprāts ir prāta apdomas iezīme.

SKAIDROJUMS

Materiālās dabas maldināta dzīvā būtne sevi
pielīdzina neīstajam «es». Citiem vārdiem sakot, kad dzīvā būtne nonāk
materiālā ķermeņa lamatās, tā tūlīt saista sevi ķermeniskās attiecībās,
aizmirstot savu garīgās dvēseles būtību. Šis neīstais «es» saskaras ar
dažādām materiālās dabas īpašībām, un tādējādi jutekļi pieķeras
materiālās dabas īpašībām. Prāts ir līdzeklis dažādu materiālo ietekmju
izjušanai, bet saprātam ir apdomas spēja, un tas var izmainīt visu uz
labāko. Tāpēc saprātīgs cilvēks, pareizi izmantojot savu saprātu, var
atbrīvoties no materiālās esamības maldiem. Saprātīgs cilvēks redz, cik
slikts ir stāvoklis materiālajā esamībā, un sāk uzdot jautājumus par to,
kas viņš ir, kāpēc viņš ir pakļauts dažādām ciešanām un kā var
atbrīvoties no visām ciešanām. Tādējādi, nonākot labā sabiedrībā, cilvēks ar
augstu saprātu var pievērsties labākai dzīvei, kuras mērķis ir sevis
apzināšanās. Tāpēc saprātīgiem cilvēkiem ieteikts būt kopā ar diženiem
gudrajiem un svētajiem, kas iet atbrīves ceļu. Atrodoties šādā
sabiedrībā, cilvēks var saņemt norādījumus, kas dod iespēju samazināt
saistītās dvēseles pieķeršanos matērijai, un tādējādi saprātīgs cilvēks
pamazām atbrīvojas no neīstā «es» un matērijas maldiem un paceļas līdz
īstenajai mūžības, zināšanu un svētlaimes dzīvei.

33. PANTS

ētad bhagavato rūpam    sthūlam tē vjāhritam majā
mahj-ādibhiš čāvaranair    aštabhir bahir āvritam

ētat — visi šie; bhagavatah — Dieva Personības; rūpam — veidoli;
sthūlam — rupjie; — tev; vjāhritam — izskaidroti; majā — manis;
mahī — planētas; ādibhih — un tā tālāk; ča — bezgalīgi; avaranaih — ar
pārklājumiem; aštabhih — astoņiem; bahih — ārēji; āvritam — pārklāts.

TULKOJUMS

Tādējādi visi šie rupjie veidojumi, kā planētas un citi, pārklāj Dieva
Personības ārējo iezīmi. Es tev visu to izskaidroju.

SKAIDROJUMS

Kā teikts Bhagavad-gītā (7.4.), Dieva Personības
savrupo materiālo enerģiju klāj astoņas materiālās kārtas: zeme, ūdens,
uguns, gaiss, debesis, prāts, saprāts un neīstais «es». Tas viss ir
izplūdis no Dieva Personības, un tas viss ir Viņa ārējā enerģija. Šie
pārklājumi ir gluži kā mākoņi, kas aizklāj sauli. Mākonis ir saules radīts,
tomēr tas aizklāj mūsu acis un mēs neredzam sauli. Sauli nav iespējams
pārklāt ar mākoņiem. Mākonis debesīs nevar būt lielāks par dažiem
simtiem jūdžu, bet Saule ir daudzus miljonus jūdžu liela. Simts jūdžu
liels pārklājums nespēj pārklāt miljoniem jūdžu lielu laukumu.
Tādējādi viena no daudzajām Dieva Augstākās Personības enerģijām,
protams, nevar pārklāt Kungu. Taču Viņš šos pārklājumus ir radījis, lai
aizklātu saistīto dvēseļu acis, jo saistītās dvēseles vēlas valdīt pār
materiālo dabu. Patiesībā saistītās dvēseles ir maldīgā un radošā matērijas
mākoņa pārklātas, un Kungs patur sev tiesības neatklāties viņu acīm.
Tā kā šīm dvēselēm nav pārpasaulīga redzējuma un tās nespēj saskatīt
Dieva Personību, viņas noliedz Dievu Kungu un Kunga pārpasaulīgā
veidola esamību. Tie, kuriem ir visai maz zināšanu, pieņem šo milzīgo
materiālās iezīmes pārklājumu, un nākamajā pantā ir paskaidrots, kā
tas notiek.

34. PANTS

atah param sūkšmatamam    avjaktam nirvišēšanam
anādi-madhja-nidhanam    nitjam vān-manasah param

atah — tāpēc; param — pārpasaulīgo; sūkšmatamam — pašu smalkāko;
avjaktam — neizpausto; nirvišēšanam — bez materiālām iezīmēm;
anādi — bez sākuma; madhja — bez vidus; nidhanam — bez gala;
nitjam — mūžīgo; vāk — vārdi; manasah — prāta; param — pārpasaulīgo.

TULKOJUMS

Tāpēc ārpus šīs [rupjās izpausmes] atrodas pārpasaulīgā izpausme, kas
ir smalkāka par vissmalkāko. Tai nav sākuma, vidus un gala; tā nav
izsakāma ar vārdiem, aptverama ar prātu, un tā atšķiras no visiem
materiālajiem priekšstatiem.

SKAIDROJUMS

Visaugstākā rupjais ārējais ķermenis ir izpausts
tikai noteiktā laikā, un tādējādi Dieva Augstākās Personības ārējā
iezīme jeb veidols atšķiras no Kunga mūžīgā veidola, kuram nav sākuma,
vidus un gala. Viss, kam ir sākums, vidus un gals, ir materiāls. Materiālā
pasaule ir aizsākusies no Kunga, un tādējādi Kunga veidols, kas ir
pastāvējis pirms materiālās pasaules sākuma, neapšaubāmi stāv pāri
vissmalkākajam vai vissmalkākajiem materiālajiem priekšstatiem. Ēters
materiālajā pasaulē tiek uzskatīts par vissmalkāko. Smalkāks par ēteru
ir prāts, saprāts un neīstais «es». Taču visi šie astoņi ārējie
pārklājumi ir nosaukti par Absolūtās Patiesības ārējiem pārklājumiem.
Tādējādi Absolūtā Patiesība stāv pāri materiālajiem priekšstatiem, kas
izsakāmi ar vārdiem vai kas pastāv prātojumos. Kungs neapšaubāmi stāv
pāri visiem materiālajiem priekšstatiem. Šo īpašību sauc par
nirvišēšanu. Nevajag kļūdaini uzskatīt, ka «nirvišēšanam» nozīmē pārpasaulīgo
īpašību noliegumu. Vārds «višēšanam» nozīmē «īpašības». Pievienojot
tam priedēkli «nir», iegūstam materiālo īpašību jeb daudzveidības
noliegumu. Šis noliegums ir aprakstīts kā četras pārpasaulīgas īpašības,
t.i., neizpaustība, pārpasaulība, mūžīgums un atrašanās ārpus tā, kas
aprakstāms ar vārdiem vai aptverams ar prātu. Izteikums «ar vārdiem
neaprakstāms» nozīmē materiālo priekšstatu noliegumu. Kamēr
cilvēks neatrodas pārpasaulīgā stāvoklī, viņš nespēj iepazīt Dieva Kunga
pārpasaulīgo veidolu.

35. PANTS

amunī bhagavad-rūpē    majā tē hj anuvarnitē
ubhē api na grihnanti    mājā-srištē vipaščitah

amunī — visos šajos; bhagavat — Dieva Augstākās Personības;
rūpē — veidolos; majā — manis; — tev; hi — noteikti; anuvarnitē — attiecīgi
aprakstīts; ubhē — abus; api — arī; na — ne; grihnanti — pieņem;
mājā — ārēji; srištē — izpaustos; vipah-čitah — izglītotie, kuri zina.

TULKOJUMS

Tīrie Kunga bhaktas, kas labi pazīst Kungu, neatzīst nevienu no
Kunga veidoliem, kurus es aprakstīju no materiālā viedokļa.

SKAIDROJUMS

Impersonālisti domā par Absolūto Dieva Personību divos iepriekš minētajos veidos. No vienas puses viņi godina Dievu Kungu kā višva-rūpu jeb visucaurstrāvojošo Visuma veidolu, un no otras puses viņi domā par Kunga neizpausto, neaprakstāmo un smalko veidolu. Šos divus priekšstatus par Visaugstāko — panteismu un monismu — var nosaukt par rupjajiem un smalkajiem priekšstatiem, taču izglītotie un tīrie Dieva Kunga bhaktas noraida šos priekšstatus, jo apzinās Kunga īsteno stāvokli. Tas ļoti skaidri norādīts Bhagavad-gītas vienpadsmitajā nodaļā, kur aprakstīts, kā Ardžuna ieraudzīja Visaugstā Kunga Šrī Krišnas višva-rūpu.
adrišta-pūrvam hrišito ‘smi drištvā
bhajēna ča pravjathitam mano mē
tad ēva mē daršaja dēva rūpam
prasīda dēvēša džagan-nivāsa

(Bg.11.45.)

Ardžuna, būdams tīrs Dieva Kunga bhakta, nekad agrāk nebija redzējis Dieva Kunga Visuma veidolu (višva-rūpu), uz kuru tiek vērsts prāts, taču, to redzot, viņš apmierināja savu zinātkāri. Skatīšanās uz šo Dieva Kunga veidolu nesagādāja Ardžunam nekādu prieku, jo viņš bija pieķēries Kungam kā tīrs bhakta. Ardžuna baidījās no Dieva Kunga milzīgā veidola, tāpēc viņš lūdza, lai Kungs pieņem savu četrroku Nārājanas vai Krišnas veidolu, jo tikai šie veidoli varēja iepriecināt Ardžunu. Dievam Kungam neapšaubāmi piemīt augstākā spēja izpausties visdažādākajos veidolos, taču tīros Dieva Kunga bhaktas saista tie Kunga veidoli, kas mūžam redzami Kunga mājvietā, ko sauc par tripād-vibhūti jeb Dieva valstību. Kungs tripād-vibhūti mājvietā atklājas divos veidolos — vai nu četrroku veidolā vai divroku veidolā. Višva-rūpai, kas atklājas materiālajā izpausmē, ir bezgalīgi daudz roku, bezgalīgi izmēri un viss pārējais arī ir bezgalīgs. Tīrie Dieva Kunga bhaktas godina Kungu Vaikunthas veidolos — kā Nārājanu vai Krišnu. Reizēm daži no Vaikunthas veidoliem redzami arī materiālajā pasaulē, kad Kungs visžēlīgi atnāk Šrī Rāmas, Šrī Krišnas, Šrī Narasimhadēvas un citos veidolos, un tīrie bhaktas godina arī tos. Parasti tas, kas redzams materiālajā pasaulē, nepastāv uz Vaikunthas planētām, un tādējādi tīrie bhaktas to nepieņem. Viņi jau no paša sākuma godina mūžīgos Kunga veidolus, kas pastāv uz Vaikunthas planētām. Nebhaktas impersonālisti izdomā materiālus Kunga veidolus un galu galā saplūst ar Kunga bezpersonisko brahmadžoti, turpretī Kunga bhaktas godina Kungu gan pašā sākumā, gan arī atbrīves pilnības līmenī — mūžīgi. Šī godināšana nekad nebeidzas, turpretī impersonālisti, iegūstot atbrīvi un saplūstot ar Dieva Kunga bezpersonisko veidolu, ko sauc par brahmadžoti, pārtrauc godināt Kungu. Tāpēc tīrie Kunga bhaktas šeit nosaukti par vipaščitām jeb izglītotajiem, kam ir pilnīgas zināšanas par Kungu.

36. PANTS

sa vāčja-vāčakatajā    bhagavān brahma-rūpa-dhrik
nāma-rūpa-krijā dhattē    sakarmākarmakah parah

sah — Viņš; vāčja — ar saviem veidoliem un darbību; vāčakatajā — ar
savām pārpasaulīgajām īpašībām un svītu; bhagavān — Dieva
Personība; brahma — absolūts; rūpa-dhrik — pieņemot redzamus veidolus;
nāma — vārdu; rūpa — veidolu; krijā — spēles; dhattē — pieņem;
sa-karma — darbojas; akarmakah — neskarts; parah — pārpasaulība.

TULKOJUMS

Viņš, Dieva Personība, izpaužas pārpasaulīgā veidolā, un Viņam ir
pārpasaulīgs vārds, īpašības, spēles, svīta un pārpasaulīga daudzveidība.
Visa šī darbība Viņu neskar, lai gan tas tā var likties.

SKAIDROJUMS

Vienmēr, kad vajag radīt materiālo pasauli, pārpasaulīgā Dieva Personība pieņem veidolus materiālajā pasaulē, lai to radītu, uzturētu un iznīcinātu. Cilvēkam jābūt saprātīgam un jāzina, kāda patiesībā ir Kunga darbība. Nevajag aizspriedumaini secināt, ka Kungs ierodas uz materiālo pasauli, pieņemot materiālās dabas radītu veidolu. Jebkurš veidols, kas tiek pieņemts materiālajā dabā, mijiedarbojas ar materiālo pasauli. Saistītā dvēsele, kas uz noteiktu laiku pieņem materiālo ķermeni, lai materiāli darbotos, ir pakļauta matērijas likumiem. Taču šajā pantā skaidri norādīts, ka Dieva Kunga veidoli un darbība, kas liekas līdzīga saistītās dvēseles darbībai, patiesībā ir pārdabiska un saistītajai dvēselei nepaveicama. Šī darbība nekad neskar Dieva Augstāko Personību. Bhagavad-gītā (4.14.) Kungs saka:
na mām karmāni limpanti na mē karma-phalē sprihā
iti mām jo ‘bhidžānāti karmabhir na sa badhjatē

Dievs Kungs ierodas dažādos avatāros un izskatos un atklāj daudzveidīgu darbību, taču tā Viņu neskar, un Viņš arī netiecas pēc darbības augļiem. Dievs Kungs ir pilnīgs savā bagātībā, spēkā, slavā, skaistumā, zināšanās un atsacīšanās spējā, un tāpēc Viņam atšķirībā no saistītajām dvēselēm nav fiziski jāpūlas. Tāpēc saprātīgs cilvēks, kurš var atšķirt Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību no saistīto dvēseļu darbības, arī kļūst brīvs no darbības sekām. Dievs Kungs kā Višnu, Brahma un Šiva vada trīs materiālās dabas īpašības. Brahma rodas no Višnu, Šiva rodas no Brahmas. Reizēm Brahma ir Višnu savrupā daļa, un reizēm viņš ir pats Višnu. Tādējādi Brahma rada dažādus dzīvības veidus un piepilda ar tiem Visumu, un tas nozīmē, ka Kungs rada visu kosmisko izpausmi vai nu pats, vai arī ar savu iecelto pārstāvju starpniecību.

37.–40. PANTS

pradžā-patīn manūn dēvān    rišīn pitri-ganān prithak
siddha-čārana-gandharvān    vidjādhrāsura-guhjakān
 
kinnarāpsaraso nāgān    sarpān kimpurušān narān
mātrī rakšah-pišāčāmš ča    prēta-bhūta-vinājakān
 
kūšmāndonmāda-vētālān    jātudhānān grahān api
khagān mrigān pašūn vrikšān    girīn nripa sarīsripān
 
dvi-vidhāš čatur-vidhā jē ‘njē    džala-sthala-nabhaukasah
kušalākušalā mišrāh    karmanām gatajas tv imāh

pradžā-patīn — Brahmu un tādus viņa dēlus kā Dakšu un citus;
manūn — tādus laikmetu vadītājus kā Vaivasvata Manu; dēvān — kā
Indru, Čandru un Varunu; rišīn — kā Bhrigu un Vasišthu;
pitri-ganān — Pitas planētu iedzīvotājus; prithak — atsevišķi; siddha — Sidhas
planētas iedzīvotājus; čārana — Čāranas planētas iedzīvotājus;
gandharvān — Gandharvas planētu iedzīvotājus; vidjādhra — Vidjādharas planētas
iedzīvotājus; asura — ateistus; guhjakān — Jakšas planētas iedzīvotājus;
kinnara — Kinnaras planētas iedzīvotājus; apsarasah — brīnišķīgos
Apsaras planētas enģeļus; nāgān — Nāgalokas čūskas;
sarpān — Sarpalokas iedzīvotājus (čūskas); kimpurušān — pērtiķveidīgos Kimpurušas
planētas iedzīvotājus; narān — Zemes iedzīvotājus; mātrī — Mātrilokas
iedzīvotājus; rakšah — dēmoniskās planētas iedzīvotājus;
pišāčān — Pišāčalokas iedzīvotājus; ča — arī; prēta — Prētalokas iedzīvotājus;
bhūta — ļaunos garus; vinājakān — jodus; kūšmānda — spīganas;
unmāda — mēnessērdzīgos; vētālān — džinus; jātudhānān — īpašus ļaunos
garus; grahān — labās un ļaunās zvaigznes; api — arī; khagān — putnus;
mrigān — meža dzīvniekus; pašūn — mājas dzīvniekus; vrikšān — spokus;
girīn — kalnus; nripa — ak, valdniek; sarīsripān — rāpuļus;
dvi-vidhāh — kustīgās un nekustīgās dzīvās būtnes; čatuh-vidhāh — būtnes, kas
dzimušas no embrijiem, olām, sviedriem un sēklām; — citas;
anjē — visas; džala — ūdens; sthala — zemes; nabha-okasah — putnus;
kušala — laimē; akušalāh — ciešanās; mišrāh — gan laimē, gan ciešanās;
karmanām — saskaņā ar agrāko darbību; gatajah — novests; tu — bet;
imāh — tās visas.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Zini, ka visas dzīvās būtnes ir radījis Visaugstais Kungs
saskaņā ar šo būtņu agrāko darbību. Viņš ir radījis Brahmu,
Brahmas dēlus, piemēram, Dakšu, laikmetu vadītājus, kā Vaivasvata
Manu, padievus, kā Indru, Čandru un Varunu, gudros, kā Bhrigu, Vjāsu
un Vasišthu, Pitrilokas un Sidhalokas iedzīvotājus, čāranas,
gandharvas, vidjādharas, asuras, jakšas, kinnaras un enģeļus, čūskas,
pērtiķveidīgos kimpurušas, cilvēkus, Mātrilokas iedzīvotājus, dēmonus, pišāčas,
spokus, garus, mēnessērdzīgos un ļaunos garus, labās un ļaunās
zvaigznes, jodus, meža zvērus, putnus, mājlopus, rāpuļus, kalnus, kustīgās
un nekustīgās būtnes, būtnes, kas radušās no embrija, olām, sviedriem
un sēklas, un visus pārējos, vienalga, vai tie dzīvo ūdenī, uz zemes vai
gaisā, vai tie priecājas vai cieš, tos visus saskaņā ar viņu agrāko
darbību radījis Visaugstais Kungs.

SKAIDROJUMS

Šeit uzskaitītas visdažādākās dzīvās būtnes, un tās visas bez izņēmuma — no Visuma augstākās planētas līdz zemākajai visos dzīvības veidos — ir radījis Visvarenais Tēvs Višnu. Tādējādi neviens nav neatkarīgs no Dieva Augstākās Personības. Un tāpēc Bhagavad-gītā (14.4.) Kungs norāda, ka visas dzīvās būtnes ir bērni:
sarva-jonišu kauntēja mūrtajah sambhavanti jāh
tāsām brahma mahad jonir aham bīdža-pradah pitā

Materiālā daba tiek salīdzināta ar māti. Lai gan visas dzīvās būtnes nāk pasaulē no mātes miesām, māte tomēr nav dzimšanas pirmcēlonis. Pirmcēlonis ir tēvs. Bez tēva sēklas neviena māte nevar laist pasaulē bērnu. Tādējādi visas dzīvās būtnes visdažādākajos veidos un stāvokļos un visos neskaitāmajos Visumos ir radušās no Visvarenā Tēva, Dieva Personības, sēklas, un tikai tam, kurš ir visai aprobežots, var likties, ka tās ir radušās no materiālās dabas. Visas dzīvās būtnes, sākot ar Brahmu un beidzot ar vissīkāko skudriņu, ir pakļautas Visaugstā Kunga materiālajai enerģijai un izpaužas dažādos ķermeņos saskaņā ar savu agrāko darbību.
Materiālā daba ir viena no Dieva Kunga enerģijām (Bg.7.4.). Tā ir zemāka salīdzinājumā ar dzīvajām būtnēm, kas pieder augstākai dabai. Dieva Kunga augstākā daba un zemākā daba savienojas, lai radītu Visuma darbību.
Dažas no dzīvajām būtnēm savā ziņā ir laimīgas un atrodas labākos apstākļos, turpretī citas cieš. Taču patiesībā materiālajā pasaulē neviens nav patiesi laimīgs. Cietumā nav laimīgs neviens — ne pirmās šķiras cietumnieks, ne trešās šķiras cietumnieks. Saprātīgam cilvēkam nevajag censties kļūt no trešās šķiras cietumnieka par pirmās šķiras cietumnieku. Viņam jācenšas uz visiem laikiem izkļūt no cietuma. Cilvēks var kļūt par pirmās šķiras cietumnieku, bet nākamajā reizē viņš atkal būs trešās šķiras cietumnieks. Tāpēc jācenšas izkļūt no cietuma un atgriezties mājās pie Dieva. Tas ir īstenais visu dzīvo būtņu mērķis.

41. PANTS

sattvam radžas tama iti    tisrah sura-nri-nārakāh
tatrāpj ēkaikašo rādžan    bhidjantē gatajas tridhā
jadaikaikataro ‘njābhjām    sva-bhāva upahanjatē

sattvam — skaidrība; radžah — kaislības; tamah — tumsība; iti — tā;
tisrah — trīs; sura — padievs; nri — cilvēks; nārakāh — tas, kurš cieš ellē;
tatra api — pat tur; ēkaikašah — cits; rādžan — ak, valdniek;
bhidjantē — iedalās; gatajah — gaita; tridhā — trijās; jadā — kad;
ēkaikatarah — viena saskarsmē ar otru; anjābhjām — no otra; sva-bhāvah — paradums;
upahanjatē — attīstās.

TULKOJUMS

Saskaņā ar dažādām materiālās dabas īpašībām — skaidrībām,
kaislībām un neziņu — pastāv dažādas dzīvās būtnes: padievi, cilvēki un
velnišķīgās būtnes. Ak, valdniek! Pat katra atsevišķā dabas īpašība,
sajaucoties ar divām pārējām īpašībām, sadalās trijās daļās, un tādējādi
katra veida dzīvā būtne nonāk šo pārējo īpašību ietekmē un saskaņā
ar tām iegūst noteiktus paradumus.

SKAIDROJUMS

Katru no dzīvajām būtnēm vada kāda noteikta
dabas īpašība, taču tajā pat laikā būtne var nonākt arī pārējo divu īpašību
varā. Parasti visas saistītās dvēseles, kas ieslēgtas materiālajā pasaulē,
atrodas kaislību ietekmē, jo katra no tām cenšas valdīt pār materiālo
dabu, lai piepildītu savas vēlmes. Taču, neskatoties uz kaislībām,
atrodoties noteiktā sabiedrībā, būtne var nonākt arī pārējo divu īpašību
varā. Labā sabiedrībā tā var izkopt skaidrību, bet sliktā
sabiedrībā — tumsību jeb neziņu. Katrs gadījums ir citādāks. Cilvēks var mainīt
savus paradumus, atrodoties labā vai sliktā sabiedrībā, un viņam jākļūst
pietiekami saprātīgam, lai atšķirtu labu no slikta. Vislabākā sabiedrība
ir bhaktu sabiedrība un kalpošana viņiem, un tādā veidā ar tīro Kunga
bhaktu žēlastību cilvēks var iegūt visaugstākās īpašības. Kā mēs zinām,
Šrīla Nārada Muni savā dzīvē kļuva par augstākā līmeņa bhaktu, jo
bija nonācis tīru bhaktu sabiedrībā. Nārada bija kalpones dēls; viņš pat
nezināja, kas ir viņa tēvs. Nāradam nebija akadēmiskās izglītības, un
viņš piederēja viszemākajai kārtai. Taču, atrodoties bhaktu sabiedrībā
un baudot viņu ēdiena pārpalikumus, Nārada pamazām ieguva bhaktu
pārpasaulīgās īpašības. Ar laiku viņš sajuta Dieva Kunga pārpasaulīgās
godības daudzināšanas un klausīšanās garšu, un, tā kā Kunga godība
neatšķiras no paša Kunga, Nārada nonāca tiešā saskarsmē ar Kungu,
kurš izpaudās kā skaņa. Varam minēt vēl vienu
piemēru — Adžāmilas dzīvi (tā aprakstīta sestajā dziedājumā). Adžāmila bija brāhmana
dēls. Viņš bija izglītots un labi apguvis brāhmana pienākumus, taču
par spīti tam visam, nonācis sliktajā prostitūtas sabiedrībā, Adžāmila
pagrima līdz pat čandāla līmenim, t.i., kļuva par zemāko no cilvēkiem.
Tāpēc Bhāgavatama vienmēr iesaka atrasties mahātmu jeb diženu
dvēseļu sabiedrībā, jo tā paver ceļu uz atbrīvi. Biedrošanās ar
cilvēkiem, kas cenšas valdīt pār materiālo pasauli, ir vistaisnākais ceļš uz
pašiem tumšākajiem elles nostūriem. Ir jācenšas pacelties, atrodoties
diženas dvēseles sabiedrībā. Lūk, kāds ir ceļš uz dzīves pilnību.

42. PANTS

sa ēvēdam džagad-dhātā    bhagavān dharma-rūpa-dhrik
pušnāti sthāpajan višvam    tirjan-nara-surādibhih

sah — Viņš; ēva — noteikti; idam — šī; džagat-dhātā — Visuma uzturētājs;
bhagavān — Dieva Personība; dharma-rūpa-dhrik — pieņemot reliģijas
principu veidolu; pušnāti — uztur; sthāpajan — izveidojis;
višvam — Visumus; tirjak — būtnes, kas zemākas par cilvēkiem; nara — cilvēki;
sura-ādibhih — ar padievu avatāriem.

TULKOJUMS

Viņš, Dieva Personība, ir Visuma uzturētājs, un, izveidojis materiālo
pasauli, Viņš ierodas dažādos avatāros, lai atpestītu visu veidu
saistītās dvēseles — gan cilvēkus, gan tos, kas zemāki par cilvēkiem, gan
padievus.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība Višnu ierodas dažādos dzīvo būtņu veidos, lai atbrīvotu šīs būtnes no maldu ķetnām, un Kungs neaprobežojas ar cilvēku sabiedrību vien. Viņš ierodas pat kā zivs, kuilis, koks un daudzos citos būtņu veidos, taču tie, kuri nav īpaši apveltīti ar saprātu un zināšanām par Kungu, izsmej Viņu pat tad, kad Kungs ierodas cilvēku sabiedrībā cilvēka izskatā. Tāpēc Dievs Kungs Bhagavad-gītā (9.11.) norāda:
avadžānanti mām mūdhā mānušīm tanum āšritam
param bhāvam adžānanto mama bhūta-mahēšvaram

Kā mēs jau runājām iepriekšējos pantos, ir secināts, ka Dievs Kungs nekādā gadījumā nav materiālās dabas radīts. Viņš aizvien ir pārpasaulīgs. Viņa veidols ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns, un Kungs izpilda savu visvareno gribu ar savām dažādajām enerģijām. Tādējādi Viņš nekad nav pakļauts savas darbības sekām. Viņš stāv pāri visiem darbības un seku priekšstatiem. Pat ja Kungs ir redzams materiālajā pasaulē, tā ir tikai un vienīgi Viņa iekšējās enerģijas izpausme, jo Viņš stāv pāri materiālās pasaules laba un ļauna priekšstatiem. Materiālajā pasaulē var pastāvēt uzskats, ka zivs vai kuilis ir zemāki par cilvēku, taču, kad Kungs ierodas kā zivs vai kuilis, Viņš neiekļaujas šajos materiālajos priekšstatos. Kungs ierodas visos dzīvības veidos jeb visās sabiedrībās tikai ar savu bezcēloņu žēlastību, un nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt, ka Viņš pieder šiem dzīvības veidiem. Tādi materiālās pasaules priekšstati kā labs un ļauns, augsts un zems, svarīgs un nesvarīgs ir materiālās enerģijas novērtējumi, un Visaugstais Kungs stāv pāri visiem šiem priekšstatiem. Para bhāvu jeb pārpasaulīgo dabu nedrīkst salīdzināt ar kaut ko materiālu. Nevajag aizmirst, ka Visaugstā Kunga spējas vienmēr ir vienādas, un tās nemazinās, kad Kungs pieņem kāda zemāka dzīvnieka izskatu. Starp Kungu Šrī Rāmu, Kungu Šrī Krišnu un tādiem Viņa avatāriem kā zivi un kuili nav nekādas atšķirības. Kungs caurstrāvo visu, un tajā pat laikā atrodas jebkurā vietā, taču nejēgas, kuriem ir nepilnīgas zināšanas, neizprotot Dieva Kunga para bhāvu, nespēj aptvert, kā Visaugstais Kungs var pieņemt cilvēka vai zivs izskatu. Cilvēks visu vērtē, balstoties uz savām zināšanām, tāpat kā varde, kas dzīvo akā, salīdzina jūru ar savu aku. Varde, kas dzīvo akā, nevar pat iedomāties jūru, un, kad tai kāds pastāsta par jūras plašumu, varde domā, ka jūra ir tikai mazliet lielāka par viņas aku. Tādējādi tam, kurš ir nejēga pārpasaulīgajā zinātnē, ir ļoti grūti saprast, kā Kungs Višnu var vienādi izpausties visos dzīvo būtņu veidos.

43. PANTS

tatah kālāgni-rudrātmā    jat srištam idam ātmanah
sannijaččhati tat kālē    ghanānīkam ivānilah

tatah — pēc tam, beigās; kāla — iznīcināšanas; agni — uguns;
rudra-ātmā — Rudras izskatā; jat — visu, kas; srištam — radīts; idam — visu to;
ātmanah — savu; sam — pilnīgi; nijaččhati — iznīcina; tat
kālē
— laikmeta beigās; ghana-anīkam — mākoņu grēdas; iva — kā; anilah — gaiss.

TULKOJUMS

Pēc tam, laikmeta beigās, Dievs Kungs kā Rudra, sagrāvējs, iznīcinās
visu pasauli, gluži tāpat kā vējš izdzenā mākoņus.

SKAIDROJUMS

Šī pasaule ļoti veiksmīgi ir salīdzināta ar mākoņiem. Mākoņi rodas debesīs un tur arī atrodas, un, kad vējš mākoņus izdzenā, tie paliek debesīs neizpaustā veidā. Gluži tāpat Dieva Augstākā Personība Brahmas izskatā ir radījusi šo pasauli. Višnu veidolā Kungs to uztur, un Rudras jeb Šivas veidolā pasaule noteiktā laikā tiek iznīcināta. Šī radīšana, uzturēšana un iznīcināšana ļoti labi aprakstīta Bhagavad-gītā (8.19.–20.):
bhūta-grāmah sa ēvājam bhūtvā bhūtvā pralījatē
rātrj-āgamē ‘vašah pārtha prabhavatj ahar-āgamē

paras tasmāt tu bhāvo ‘njo ‘vjakto ‘vjaktāt sanātanah
jah sa sarvēšu bhūtēšu našjatsu na vinašjati

Materiālās pasaules daba ir tāda, ka vispirms šī pasaule tiek ļoti labi radīta, tad tā labi attīstās un pastāv ļoti, ļoti ilgi (tik ilgi, ka to nespēj aptvert pat vislielākie matemātiķi), un pēc tam, pienākot Brahmas naktij, pasaule bez jebkādas pretestības tiek iznīcināta, un tad, Brahmas naktij beidzoties, tā atkal tiek izpausta, lai šī radīšana, uzturēšana un iznīcināšana varētu turpināties. Muļķa saistītajām dvēselēm, kuras uzskata šo laicīgo pasauli par pastāvīgu vietu, jācenšas saprast, kādēļ šī radīšana un iznīcināšana notiek. Materiālās pasaules auglīgā darba darītāji ar lielu aizrautību rada lielus uzņēmumus, milzīgas ēkas, impērijas, rūpnīcas un daudzas jo daudzas citas lielas lietas, taču viņi izmanto enerģiju un sastāvdaļas, ko ir devusi Visaugstā Kunga materiālā pārstāve. Ar šīm izejvielām un vērtīgo enerģiju saistītā dvēsele rada un apmierina savas iegribas, taču galu galā tā ir spiesta atstāt visu, ko radījusi, un ieiet citā dzīves pakāpē, lai radītu atkal un atkal. Lai šīm muļķa saistītajām dvēselēm, kuras izšķiež savus spēkus laicīgajā materiālajā pasaulē, dotu kaut kādas cerības, Kungs pavēstī, ka pastāv cita daba, kas ir mūžīga un netiek laiku pa laikam radīta un iznīcināta, un tādā veidā saistītā dvēsele var saprast, ko darīt un kā izmantot savus vērtīgos spēkus. Saistītajai dvēselei nevajag izniekot savus spēkus matērijā, kas pēc augstākās gribas galu galā noteikti tiek iznīcināta. Spēki ir jāizmanto garīgajā kalpošanā Dievam Kungam, un tas dod iespēju nonākt citā, mūžīgā dabā, kurā nav dzimšanas, nāves, radīšanas un iznīcināšanas un kur dzīve ir mūžīga, zināšanu un bezgalīgas svētlaimes pilna. Tādējādi laicīgā pasaule tiek radīta un iznīcināta, lai mācītu saistītās dvēseles, kas ir pieķērušās laicīgām lietām. Tā arī domāta, lai dotu saistītajām dvēselēm iespēju apzināties sevi, nevis nodarboties ar jutekļu apmierināšanu, kas ir galvenais visu auglīgā darba veicēju mērķis.

44. PANTS

ittham-bhāvēna kathito    bhagavān bhagavattamah
nēttham-bhāvēna hi param    draštum arhanti sūrajah

ittham — šajās iezīmēs; bhāvēna — lai radītu un iznīcinātu;
kathitah — aprakstīta; bhagavān — Dieva Personība; bhagavat-tamah — diženu
pārpasaulnieku; na — ne; ittham — šajās; bhāvēna — iezīmēs; hi — tikai;
param — viscildenāko; draštum — redzēt; arhanti — pelnījuši;
sūrajah — diženi bhaktas.

TULKOJUMS

Tādā veidā Dieva Augstākās Personības darbību apraksta
pārpasaulnieki, taču tīri bhaktas ir pelnījuši redzēt pārpasaulībā kaut ko
augstāku un cildenāku.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs nav tikai savu dažādo enerģiju
materiālo izpausmju radītājs un iznīcinātājs. Viņš ir kaut kas vairāk kā
vienkārši cēlējs un sagrāvējs, jo Kungam ir ānandas jeb prieka iezīme. Šo
Dieva Kunga prieka iezīmi izprot tikai un vienīgi Viņa tīrie bhaktas.
Impersonālisti ir apmierināti, izprotot Kunga visucaurstrāvojošo
ietekmi. Šo izpratni sauc par Brahmana apziņu. Augstāk par
impersonālistiem ir mistiķi, kas redz Kungu savā sirdī kā Paramātmu jeb Dieva
Kunga daļējo izpausmi. Taču pastāv arī tīrie bhaktas, kas tieši saskaras
ar Dieva Kunga prieka (ānandas) spēju, kalpojot Kungam
savstarpējā mīlestībā. Dievs Kungs atrodas savā mājvietā, ko sauc par
Vaikunthas planētām. Šīs planētas ir mūžīgas, un Kungs tur vienmēr ir kopā
ar saviem pavadoņiem un dažādās pārpasaulīgās attiecībās bauda tīro
bhaktu pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu. Tādējādi tīrie Dieva
Kunga bhaktas materiālās izpausmes pastāvēšanas laikā mācās garīgi
kalpot Kungam un pilnībā izmanto iespējas, ko dod šī izpausme, lai
iegūtu īpašības, kas ļauj viņiem ieiet Dieva valstībā. Tas apstiprināts
Bhagavad-gītā (18.55.):

bhaktjā mām abhidžānāti    jāvān jaš čāsmi tattvatah
tato mām tattvato gjātvā    višatē tad anantaram

Izkopjot tīru garīgo kalpošanu, cilvēks var patiešām iepazīt Dievu
Kungu, patiešām iemācīties kalpot Viņam un gūt iespēju nonākt
tiešā Dieva Kunga sabiedrībā kādā no attiecību veidiem. Visaugstākās
un cildenākās attiecības ar Kungu iespējamas uz Goloka Vrindāvanas
planētas, kur Kungs Krišna bauda dzīvi kopā ar gopī un saviem
iemīļotajiem dzīvniekiem — surabhi govīm. Šī pārpasaulīgā Krišnas zeme
aprakstīta Brahma-samhitā, ko Kungs Šrī Čaitanja uzskatīja par
visautoritatīvāko darbu šajā ziņā.

45. PANTS

nāsja karmani džanmādau    parasjānuvidhījatē
kartritva-pratišēdhārtham    mājajāropitam hi tat

na — ne; asja — radīšanas; karmani — jautājumā;
džanma-ādau — radīšanas un iznīcināšanas; parasja — Visaugstākā; anuvidhījatē — ir
aprakstīta; kartritva — izveidošana; pratišēdha-artham — lai būtu pret;
mājajā — ārējās enerģijas; āropitam — izpausta; hi — lai; tat — radītājs.

TULKOJUMS

Dievs Kungs tiešā veidā nenodarbojas ar materiālās pasaules radīšanu
un iznīcināšanu. Vēdās runāts par Viņa tiešo ietekmi tikai tādēļ, lai
nerastos doma, ka materiālā daba ir radītāja.

SKAIDROJUMS

Vēdās par materiālās pasaules radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu teikts: jato vā imāni bhūtāni džājantē. jēna džātāni džīvanti. jat prajantj abhisamvišanti, t.i., visu ir radījis Brahmans, pēc radīšanas visu uztur Brahmans, un pēc iznīcināšanas viss saglabājas Brahmanā. Rupji materiālistiskie ļaudis, neko nezinot par Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu, secina, ka materiālā daba ir materiālās izpausmes pirmcēlonis, un arī mūsdienu zinātnieki uzskata, ka materiālā daba ir visu materiālās pasaules izpausmju pirmcēlonis. Šis viedoklis ir atspēkots visos Vēdu rakstos. Vēdāntas filozofija norāda, ka Brahmans ir visu veidu radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas avots, un Šrīmad Bhāgavatamā, kas ir Vēdāntas filozofijas dabiskais komentārs, teikts: džanmādj asja jato ‘nvajād itarataš čārthēšv abhigjah svarāt utt.
Nedzīvā matērija neapšaubāmi ir enerģija ar mijiedarbības spēju, taču pati par sevi tā nevar būt darbības ierosinātāja. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatamā aforisms «džanmādi asja» komentēts ar vārdiem «abhigjah» un «svarāt», t.i., Augstākais Brahmans nav nedzīva matērija; Viņš ir augstākā apziņa, un Viņš ir neatkarīgs. Tādējādi nedzīvā matērija nevar būt materiālās pasaules radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas pirmcēlonis. Pavirši raugoties, var likties, ka materiālā daba ir radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas cēlonis, taču materiālo dabu uz radīšanu ierosina būtne ar augstāko apziņu — Dieva Personība. Dievs Kungs ir jebkādas radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas pamats, un tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā (9.10.):
majādhjakšēna prakritih sūjatē sa-čarāčaram
hētunānēna kauntēja džagad viparivartatē

Materiālā daba ir viena no Dieva Kunga enerģijām, un tā var darboties Kunga vadībā (adhjakšēna). Materiālā daba var darboties tikai tad, kad Kungs tai pievērš savu pārpasaulīgo skatienu, tāpat kā māte var ieņemt bērnu tikai saskarsmē ar tēvu. Lai gan nejēgam var likties, ka bērnu laiž pasaulē māte, pieredzējis cilvēks zina, ka bērna cēlonis ir tēvs. Tāpēc materiālā daba rada materiālās pasaules kustīgās un nekustīgās izpausmes tikai pēc saskarsmes ar augstāko tēvu, bet ne neatkarīgi. Uzskats par to, ka materiālā daba ir radīšanas, uzturēšanas utt. cēlonis, ir «kazas kakla pupu» loģika. Šrīlas Krišnadāsas Kavirādžas Gosvāmī «Čaitanja-čaritāmritā» šī adžā-gala-stana-njājas loģika (kā to skaidro Viņa Dievišķā Žēlastība Šrī Šrīmad Bhaktisidhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādža) aprakstīta šādi: «Materiālā daba kā materiālais cēlonis tiek saukta par pradhānu, un kā darbīgais cēlonis tā tiek saukta par maiju. Bet, tā kā matērija ir nedzīva, tā nav netiešais radīšanas cēlonis.» Kavirādža Gosvāmī raksta:
ataēva krišna mūla-džagat-kārana
prakriti — kārana jaičhē adžā-gala-stana

(Čč.Ādi 5.61.)

Tā kā Kāranārnavašājī Višnu ir Krišnas pilnīgais izvērsums, tieši Viņš ierosina matērijas kustību jeb elektrizē matēriju. Piemērs ar elektrizēšanu ir ļoti labs. Dzelzs gabals noteikti nav uguns, taču, kad to nokaitē līdz sarkankvēlei, tas iegūst uguns īpašības — spēju dedzināt. Matērija tiek salīdzināta ar dzelzs gabalu, un to elektrizē vai nokaitē Višnu augstākās apziņas skatiens jeb iedarbība. Tikai pēc šādas elektrizēšanas matērijas enerģija izpauž dažādas darbības un pretdarbības. Tādējādi nedzīvā matērija nav ne darbīgais, ne materiālais cēlonis kosmiskajai izpausmei. Šrī Kapiladēva ir teicis:
jatholmukād visphulingād dhūmād vāpi sva-sambhavāt
apj ātmatvēnābhimatād jathāgnih prithag ulmukāt

(Bhāg.3.28.40.)

Sākotnējā uguns, tās liesmas, dzirksteles un dūmi ir vienots veselums, tomēr pati uguns atšķiras no liesmām, liesmas atšķiras no dzirkstelēm, un dzirksteles atšķiras no dūmiem. Katrā no šīm daļām — gan liesmās, gan dzirkstelēs, gan dūmos — izpaužas kaut kas no uguns veseluma, tomēr šīm daļām ir dažādi stāvokļi. Kosmiskā izpausme tiek salīdzināta ar dūmiem, jo, kad tie paceļas debesīs, rodas daudzas un dažādas formas, kas atgādina daudzas pazīstamas un nepazīstamas izpausmes. Dzirksteles tiek salīdzinātas ar dzīvajām būtnēm, un liesmas tiek salīdzinātas ar materiālo dabu (pradhānu). Ir jāsaprot, ka katra no šīm daļām spēj darboties, tikai pateicoties sākotnējās uguns dotajām īpašībām. Tādējādi visas šīs daļas, t.i., materiālā daba, kosmiskā izpausme un dzīvās būtnes ir tikai dažādas Dieva Kunga uguns enerģijas. Tāpēc tie, kas uzskata materiālo dabu par sākotnējo kosmiskās izpausmes cēloni (saskaņā ar sānkhjas filozofiju prakriti tiek uzskatīta par radīšanas cēloni), kļūdās. Materiālā daba nevar pastāvēt atsevišķi no Dieva Kunga. Tādējādi, ja cilvēks uzskata Visaugsto Kungu, visu cēloņu cēloni, par kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar materiālo pasauli, viņa pieeja ir adžā-gala-stana-njāja, t.i., viņš cenšas slaukt pupus, kas atrodas uz kazas kakla. Pupi uz kazas kakla var ļoti atgādināt īstos pupus, taču būtu ļoti muļķīgi tos slaukt.

46. PANTS

ajam tu brahmanah kalpah    savikalpa udāhritah
vidhih sādhārano jatra    sargāh prākrita-vaikritāh

ajam — šī radīšana un iznīcināšana; tu — bet; brahmanah — Brahmas;
kalpah — viena diena; sa-vikalpah — kopā ar Visumu pastāvēšanas
laiku; udāhritah — piemērs; vidhih — likums; sādhāranah — kopumā;
jatra — kur; sargāh — radīšana; prākrita — materiālās dabas matērijā;
vaikritāh — izmaiņas.

TULKOJUMS

Nupat īsumā aprakstītā radīšana un iznīcināšana ir likums, saskaņā ar
kuru notiek darbība vienas Brahmas dienas laikā. Tas ir arī likums
mahata radīšanā, kurā materiālā daba tiek izkliedēta.

SKAIDROJUMS

Pastāv dažādi radīšanas veidi, ko sauc par mahā-kalpu, vikalpu un kalpu. Mahā-kalpā Kungs kļūst par pirmo purušas avatāru Kāranodakašājī Višnu, kas apveltīts ar visiem mahat-tatvas spēkiem, radošās matērijas sešpadsmit principiem un līdzekļiem. Radošie līdzekļi ir vienpadsmit, sastāvdaļas ir piecas, un tas viss ir radies no mahata jeb materiālistiskā ego. Radīšanu, ko Kungs veic Kāranodakašājī Višnu veidolā, sauc par mahā-kalpu. Brahmas veikto radīšanu un materiālo sastāvdaļu iznīcināšanu sauc par vikalpu, un radīšanu, ko Brahma veic katrā sava mūža dienā, sauc par kalpu. Tādējādi katru Brahmas dienu sauc par kalpu, un dažādām Brahmas dienām atbilst trīsdesmit dažādas kalpas. Tas apstiprināts arī Bhagavad-gītā (8.17.):
sahasra-juga-parjantam ahar jad brahmano viduh
rātim juga-sahasrāntām tē ‘ho-rātra-vido džanāh

Uz augstākajām planētām viena diennakts ir tikpat gara kā vesels gads uz Zemes. To atzīst pat mūsdienu zinātnieki un apliecina astronauti. Uz planētām, kas ir vēl augstākas, diennakts ir vēl garāka nekā uz debesu planētām. Četru jugu garums tiek rēķināts saskaņā ar debesu planētu kalendāru, un saskaņā ar to vienā laika posmā ietilpst divpadsmit tūkstoši gadu. Šo laika posmu sauc par divja-jugu, un tūkstoš divja-jugas veido vienu Brahmas dienu. Radīšanu vienas Brahmas dienas laikā sauc par kalpu, un Brahmas veikto radīšanu sauc par vikalpu. Kad Mahā-Višnu ar savu elpu dod iespēju rasties vikalpām, to sauc par mahā-kalpu. Mahā-kalpas, vikalpas un kalpas pastāvīgi noteiktā veidā atkārtojas. Mahārādža Parīkšits gribēja uzzināt, kādas tās ir, un Šukadēva Gosvāmī uz viņa jautājumu atbildēja Skanda Purānas Prabhāsa-khandā šādā veidā:
prathamah švēta-kalpaš ča dvitījo nīla-lohitah
vāmadēvas tritījas tu tato gāthāntaro ‘parah

rauravah pančamah proktah šašthah prāna iti smritah
saptamo ‘tha brihat-kalpah kandarpo ‘štama učjatē

sadjotha navamah kalpa īšāno dašamah smritah
dhjāna ēkādašah proktas tathā sārasvato ‘parah

trajodaša udānas tu garudo ‘tha čaturdašah
kaurmah pančadašo gjējah paurnamāsī pradžāpatēh

šodašo nārasimhas tu samādhis tu tato ‘parah
āgnējo višnudžah saurah soma-kalpas tato ‘parah

dvāvimšo bhāvanah proktah supumān iti čāparah
vaikunthaš čārštišas tadvad valī-kalpas tato ‘parah

saptavimšo ‘tha vairādžo gaurī-kalpas tathāparah
māhēšvaras tathā proktas tripuro jatra ghātitah
pitri-kalpas tathā čāntē jah kuhūr brahmanah smritā

Tādējādi trīsdesmit Brahmas kalpas ir: (1) Švēta-kalpa, (2) Nīlalohita, (3) Vāmadēva, (4) Gāthāntara, (5) Raurava, (6) Prāna, (7) Brihat-kalpa, (8) Kandarpa, (9) Sadjotha, (10) Īšāna, (11) Dhjāna, (12) Sārasvata, (13) Udāna, (14) Garuda, (15) Kaurma, (16) Nārasimha, (17) Samādhi, (18) Āgnēja, (19) Višnudža, (20) Saura, (21) Soma-kalpa, (22) Bhāvana, (23) Supuma, (24) Vaikuntha, (25) Arčiša, (26) Valī-kalpa, (27) Vairādža, (28) Gaurī-kalpa, (29) Māhēšvara, (30) Paitri-kalpa.
Tās ir tikai Brahmas dienas, un viņam jādzīvo mēneši un gadi, kuri pēc skaita ir simts, un mēs varam tikai iedomāties, cik daudzas reizes notiek radīšana kalpās vien. Vēl pastāv vikalpas, kas rodas, elpojot Mahā-Višnu, kā tas teikts Brahma-samhitā (jasjaika-nišvasita-kālam athāvalambja džīvanti loma-viladžā džagad-anda-nāthāh). Brahmas dzīvo tikai vienu Mahā-Višnu elpas vilciena laiku. Tādējādi Višnu ieelpa un izelpa ir mahā-kalpas, un tas viss pastāv, pateicoties Dieva Augstākajai Personībai, jo Viņš ir vienīgais visa radītā saimnieks.

47. PANTS

parimānam ča kālasja    kalpa-lakšana-vigraham
jathā purastād vjākhjāsjē    pādmam kalpam atho šrinu

parimānam — mērogu; ča — arī; kālasja — laika; kalpa — Brahmas
diena; lakšana — pazīmes; vigraham — veidu; jathā — kā arī;
purastāt — pēc tam; vjākhjāsjē — paskaidrošu; pādmam — ko sauc par Pādmu;
kalpam — dienu; atho — tā; šrinu — klausies.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Par laika mērogu tā rupjajās un smalkajās iezīmēs ar
visām pazīmēm es tev pastāstīšu vēlāk, bet tagad klausies par
Pādma-kalpu.

SKAIDROJUMS

Pašreizējo Brahmas kalpu sauc par Varāha-kalpu
jeb Švētavarāha-kalpu, jo, kad Brahma, kas bija piedzimis Višnu
nabā augošajā lotosā, radīja pasauli, ieradās Varāhas avatārs. Tāpēc šo
Varāha-kalpu sauc arī par Pādma-kalpu, un to apliecina tādi āčārjas
kā Džīva Gosvāmī un Višvanātha Čakravartī Thākura, sekojot
pirmajam Šrīmad Bhāgavatamas komentētājam Svāmī Šrīdharam.
Tādējādi tas, ka šo kalpu sauc par Varāha-kalpu, nav pretrunā ar to, ka šo
kalpu sauc arī par Brahmas Pādma-kalpu.

48. PANTS

šaunaka uvāča

jad āha no bhavān sūta    kšattā bhāgavatottamah
čačāra tīrthāni bhuvas    tjaktvā bandhūn sudustjadžān

šaunakah uvāča — Šrī Šaunaka Muni sacīja; jat — kā; āha — tu teici;
nah — mums; bhavān — ak, cienījamais; sūta — ak, Sūta;
kšattā — Vidura; bhāgavata-uttamah — viens no augstākajiem Dieva Kunga bhaktām;
čačāra — apceļoja; tīrthāni — svētceļojuma vietas; bhuvah — uz zemes;
tjaktvā — atstājot; bandhūn — radiniekus; su-dustjadžān — kurus ir ļoti
grūti pamest.

TULKOJUMS

Noklausījies visu par radīšanu, Šaunaka Riši uzdeva Sūtam Gosvāmī
jautājumu par Viduru, jo Sūta Gosvāmī bija stāstījis, ka Vidura
aizgāja no mājām, atstājot visus savus radiniekus, no kuriem šķirties ir ļoti
grūti.

SKAIDROJUMS

Šaunakas vadītie riši ļoti gribēja kaut ko uzzināt
par Viduru, kurš, apceļojot šīs zemes svētās vietas, satikās ar Maitrēju
Riši.

49.–50. PANTS

kšattuh kaušāravēs tasja    samvādo ‘dhjātma-samšritah
jad vā sa bhagavāms tasmai    prištas tattvam uvāča ha
 
brūhi nas tad idam saumja    vidurasja vičēštitam
bandhu-tjāga-nimittam ča    jathaivāgatavān punah

kšattuh — Viduras; kaušāravēh — kā arī Maitrējas; tasja — viņu;
samvādah — vēstis; adhjātma — jautājumā par pārpasaulīgajām
zināšanām; samšritah — pilns; jat — kas; — kaut kas cits; sah — viņš;
bhagavān — Viņa Žēlastība; tasmai — viņam; prištah — jautāts;
tattvam — patiesību; uvāča — atbildēja; ha — pagātnē; brūhi — lūdzu, saki;
nah — mums; tat — to; idam — šeit; saumja — ak, laipnais;
vidurasja — Viduras; vičēštitam — darbību; bandhu-tjāga — atsacīšanos no draugiem;
nimittam — cēloni; ča — arī; jathā — kā; ēva — arī;
āgatavān — atgriešanos; punah — atkal (mājās).

TULKOJUMS

Šaunaka Riši sacīja: Lūdzu, pastāsti mums, par ko runāja Vidura un
Maitrēja, kuri apsprieda pārpasaulīgos jautājumus, — ko Vidura
jautāja, un ko Maitrēja atbildēja? Lūdzu, pastāsti, kādēļ Vidura sarāva
saites ar saviem ģimenes locekļiem un kādēļ viņš atkal atgriezās
mājās. Lūdzu, pastāsti, ko darīja Vidura, apceļodams svētās vietas.

SKAIDROJUMS

Šrīla Sūta Gosvāmī stāstīja par materiālās pasaules radīšanu un iznīcināšanu, taču, cik var saprast, Šaunakas vadītie riši vairāk vēlējās dzirdēt pārpasaulīgos jautājumus, kas atrodas augstāk par fizisko līmeni. Pastāv divu veidu cilvēki: tie, kas pārlieku pieķērušies rupjajam ķermenim un materiālajai pasaulei, un tie, kas atrodas augstākā līmenī un vairāk tiecas pēc pārpasaulīgajām zināšanām. Šrīmad Bhāgavatama dod iespējas visiem — gan materiālistiem, gan pārpasaulniekiem. Klausoties Šrīmad Bhāgavatamas stāstus par Dieva Kunga cildeno darbību gan materiālajā pasaulē, gan pārpasaulīgajā valstībā, ļaudis var gūt vienlīdz lielu labumu. Materiālistus vairāk saista fiziskās pasaules likumi un to darbība; tā viņiem liekas brīnumaina un apburoša. Reizēm, fiziskās pasaules savaldzināti, viņi aizmirst Dieva Kunga slavu. Šiem cilvēkiem skaidri jāsaprot, ka fiziskā līmeņa darbību un visus brīnumus ir radījis Dievs Kungs. Roze dārzā pamazām iegūst savu apveidu un krāsu un kļūst brīnišķīgi skaista nevis pēc akliem fizikas likumiem, lai gan tas tā varētu likties, bet gan pateicoties Visaugstā Kunga pilnīgajai apziņai, kas valda pār šiem fizikas likumiem, jo citādi nevarētu pastāvēt tāda kārtība. Mākslinieks zīmē rozi, veltot darbam visu savu uzmanību un mākslinieciskās spējas, tomēr uzzīmētā roze nav tikpat pilnīga kā īstā roze. Ja tas tā ir, tad kā gan mēs varam teikt, ka īstās rozes skaistuma un rašanās pamatā nav saprāts? Šādi secinājumi rodas vāju zināšanu dēļ. No šajā grāmatā dotā radīšanas un iznīcināšanas apraksta ir jāsaprot, ka augstākā apziņa atrodas visur, un tā var gādāt par visu ar nevainojamu uzmanību. Visaugstais Kungs atrodas visur, taču ļaudis, kas ir vēl lielāki nejēgas par rupji materiālistiskiem cilvēkiem, sauc sevi par pārpasaulniekiem un apgalvo, ka viņiem piemīt augstākā visucaurstrāvojošā apziņa, taču nekādā veidā nepamato šo izteikumu. Šie nejēgas nespēj pateikt, kas notiek turpat blakus aiz sienas, tomēr savā muļķībā lepojas ar to, ka viņiem ir kosmiskā un visucaurstrāvojošā Augstākās Personības apziņa. Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanās šādiem cilvēkiem var ļoti palīdzēt. Tā atver viņiem acis, un šie ļaudis ierauga, ka, saucot sevi par augstākās apziņas īpašību, neviens vēl nenonāk augstākā apziņā. Cilvēkam fiziskajā pasaulē jāspēj pierādīt, ka viņam ir šī augstākā apziņa. Taču Naimišāranjas riši atradās augstākā līmenī nekā rupji materiālistiskie ļaudis un viltus pārpasaulnieki, un viņi aizvien vēlējās iepazīt īsteno patiesību, izprotot pārpasaulīgos jautājumus, par kuriem runājušas autoritātes.

51. PANTS

sūta uvāča

rāgjā parīkšitā prišto    jad avočan mahā-munih
tad vo ‘bhidhāsjē šrinuta    rāgjah prašnānusāratah

sūtah uvāča — Šrī Sūta Gosvāmī atbildēja; rāgjā — valdnieka;
parīkšitā — Parīkšita; prištah — prasīts; jat — kā; avočat — runāja;
mahā-munih — diženais gudrais; tat — to pašu; vah — tev;
abhidhāsjē — paskaidrošu; šrinuta — lūdzu, klausies; rāgjah — valdnieka; prašna — jautājumu;
anusāratah — saskaņā ar.

TULKOJUMS

Šrī Sūta Gosvāmī sacīja: Es tev pastāstīšu to pašu, ko stāstīja diženais
gudrais, atbildot uz valdnieka Parīkšita jautājumiem. Lūdzu, klausies
uzmanīgi!

SKAIDROJUMS

Uz jebkuru jautājumu var atbildēt, citējot
autoritātes, un šāda atbilde saprātīgus cilvēkus apmierina. Tāda kārtība pastāv
pat tiesā. Vislabākais jurists min lēmumus, kas šādos gadījumos
pieņemti agrāk, un pats nemaz īpaši necenšas kaut ko pierādīt. To sauc
par paramparas kārtību, un izglītotas autoritātes tai seko, neizgudrojot
nevienam nederīgus skaidrojumus.

īšvarah paramah krišnah    sač-čid-ānanda-vigrahah
anādir ādir govindah    sarva-kārana-kāranam

(Brahma-samhita 5.1.)

Pakļausimies Visaugstajam Kungam, kura rokās ir viss bez
izņēmuma!

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma desmitajai nodaļai «Bhāgavatama ir atbilde uz visiem
jautājumiem».

OTRĀ DZIEDĀJUMA BEIGAS


Tālāk: Skaidrojošā vārdnīca