Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.3

null

TREŠĀ NODAĻA

Tīra garīgā kalpošana:
pārmaiņa sirdī

1. PANTS

šrī-šuka uvāča

ēvam ētan nigaditam    prištavān jad bhavān mama
nrinām jan mrijamānānām    manušjēšu manīšinām

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja; ēvam — tā; ētat — visi
šie; nigaditam — atbildēti; prištavān — kā tu jautāji; jat — ko;
bhavān — cienījamais; mama — man; nrinām — par cilvēku; jat — kas;
mrijamānānām — uz nāves sliekšņa; manušjēšu — starp cilvēkiem;
manīšinām — saprātīgo ļaužu.

TULKOJUMS

Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja: Mahārādža Parīkšit! Tu man jautāji, kas
jādara saprātīgam cilvēkam, kurš atrodas uz nāves sliekšņa, un es tev
atbildēju.

SKAIDROJUMS

Sabiedrībā visā pasaulē ir miljoniem un miljardiem vīriešu un sieviešu, un gandrīz visi šie ļaudis ir nesaprātīgi, jo tie visai maz zina par garīgo dvēseli. Gandrīz visiem ir nepareiza dzīves izpratne, jo viņi pielīdzina sevi rupjajiem un smalkajiem materiālajiem ķermeņiem, kas patiesībā nav viņi paši. No sabiedrības viedokļa viņi var atrasties augstākā vai zemākā stāvoklī, taču cilvēkiem skaidri jāsaprot, ka tikmēr, kamēr netiek uzdoti jautājumi par patību, kas atrodas augstāk par ķermeni un prātu, visa darbība cilvēka dzīvē ir neveiksmīga no sākuma līdz galam. Tāpēc varbūt tikai viens no daudziem tūkstošiem cilvēku uzdod jautājumu par savu garīgo patību un meklē atbildi tādos svētajos rakstos kā Vēdānta-sūtrā, Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā. Taču, ja cilvēks tikai lasa un klausās šādus rakstus, bet nesatiek garīgo skolotāju, kurš ir sasniedzis sevis apzināšanos, viņš nespēj patiešām izprast īsteno patības un pārējo lietu dabu. Un no daudziem simttūkstošiem cilvēku varbūt tikai viens patiešām zina, kas ir Kungs Krišna. «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 20.122.–123.) teikts, ka Kungs Krišna savā bezcēloņu žēlastībā ir atnācis kā Vjāsadēvas avatārs un sastādījis Vēdu rakstus, lai tos varētu lasīt saprātīgākie ļaudis sabiedrībā, kas gandrīz pilnīgi aizmirsusi, kādas ir īstenās attiecības ar Krišnu. Pat saprātīgākajai sabiedrības daļai ir tieksme aizmirst savas attiecības ar Kungu. Tāpēc ir dots bhakti jogas paņēmiens, kura būtība ir šo zaudēto attiecību atjaunošana. Dzīvā būtne var atjaunot savas attiecības ar Dievu tikai cilvēka ķermenī, kas iegūstams vienīgi pēc evolūcijas cauri 8 400 000 dzīvības veidiem. Saprātīgākajiem ļaudīm nopietni jāpadomā par šo izdevību. Ne visi cilvēki ir saprātīgi, un viņi ne vienmēr apzinās, cik svarīga ir cilvēka dzīve. Tādēļ šajā pantā lietots vārds «manīšinām», kas nozīmē «dziļdomīgs». Tāpēc dziļdomīgam cilvēkam, kāds bija arī Mahārādža Parīkšits, jāpieņem Kunga Krišnas lotospēdas un pilnībā jāuzsāk garīgā kalpošana, t.i., Dieva Kunga svētā vārda un spēļu klausīšanās, apdziedāšana utt., ko sauc par hari-kathāmritu. To ieteikts darīt īpaši tiem, kas gatavojas nāvei.

2.–7. PANTS

brahma-varčasa-kāmas tu    jadžēta brahmanah patim
indram indrija-kāmas tu    pradžā-kāmah pradžāpatīn
 
dēvīm mājām tu šrī-kāmas    tēdžas-kāmo vibhāvasum
vasu-kāmo vasūn rudrān    vīrja-kāmo ‘tha vīrjavān
 
annādja-kāmas tv aditim    svarga-kāmo ‘ditēh sutān
višvān dēvān rādžja-kāmah    sādhjān samsādhako višām
 
ājuš-kāmo ‘švinau dēvau    pušti-kāma ilām jadžēt
pratišthā-kāmah purušo    rodasī loka-mātarau
 
rūpābhikāmo gandharvān    strī-kāmo ‘psara urvašīm
ādhipatja-kāmah sarvēšām    jadžēta paramēšthinam
 
jagjam jadžēd jašas-kāmah    koša-kāmah pračētasam
vidjā-kāmas tu girišam    dāmpatjārtha umām satīm

brahma — absolūta; varčasa — mirdzumu; kāmah tu — kas vēlas;
jadžēta — godina; brahmanah — Vēdu; patim — saimnieku; indram — debesu
valdnieku; indrija-kāmah tu — kas vēlas stiprus jutekļu orgānus;
pradžā-kāmah — kas vēlas daudz pēcnācēju; pradžāpatīn — pradžāpati;
dēvīm — dievieti; mājām — materiālās pasaules valdnieci; tu — bet;
šrī-kāmah — kas vēlas skaistumu; tēdžah — varu; kāmah — kas vēlas;
vibhāvasum — uguns dievu; vasu-kāmah — kas vēlas bagātību; vasūn — padievus
Vasu; rudrān — Kunga Šivas Rudru izvērsumus; vīrja-kāmah — kas vēlas
ļoti stipru augumu; atha — tāpēc; vīrjavān — visvareno;
anna-adja — graudus; kāmah — kas vēlas; tu — bet; aditim — Aditi, padievu māti;
svarga — debesis; kāmah — kas vēlas; aditēh sutān — Aditi dēlus;
višvān — Višvadēvu; dēvān — padievus; rādžja-kāmah — kas vēlas
karaļvalstis; sādhjān — Sādhjas padievus; samsādhakah — kas piepilda vēlmes;
višām — tirgotāju; ājuh-kāmah — kas vēlas garu mūžu; ašvinau — divus
padievus, kurus sauc par brāļiem Ašvinī; dēvau — divus padievus;
pušti-kāmah — kas vēlas stipru augumu; ilām — Zemi; jadžēt — jāgodina;
pratišthā-kāmah — kas vēlas slavu vai pastāvību postenī; purušah — šādiem
ļaudīm; rodasī — apvārsnis; loka-mātarau — un Zeme;
rūpa — skaistumu; abhikāmah — kas vēlas sasniegt; gandharvān — gandharvu
planētas iedzīvotājus, kuri ir ļoti skaisti un prasmīgi dziedātāji;
strī-kāmah — kas vēlas labu sievu; apsarah urvašīm — debesu valstības sabiedrības
meitenes; ādhipatja-kāmah — kas vēlas valdīt pār citiem;
sarvēšām — visiem; jadžēta — jāgodina; paramēšthinam — Brahma, Visuma vadītājs;
jagjam — Dieva Personība; jadžēt — jāgodina; jašah-kāmah — tam, kurš
vēlas būt slavens; koša-kāmah — kurš vēlas sakrāt daudz naudas;
pračētasam — debesu dārgumu glabātāju Varunu; vidjā-kāmah tu — bet
tam, kurš vēlas izglītību; girišam — Himalaju Kungu Šivu;
dāmpatja-arthah — un laulības mīlestībai; umām satīm — Kunga Šivas uzticīgo
sievu, ko sauc par Umu.

TULKOJUMS

Tam, kurš vēlas gremdēties bezpersoniskajā brahmadžoti starojumā,
jāgodina Vēdu saimnieks [Kungs Brahma vai mācītais priesteris
Brihaspati]; tam, kurš vēlas labu dzimumdzīvi, jāgodina debesu valdnieks
Indra, un tam, kurš vēlas labus pēcnācējus, jāgodina diženie pēcnācēju
radītāji, kurus sauc par pradžāpati. Tam, kurš vēlas veiksmi, jāgodina
Durgādēvī — materiālās pasaules valdniece. Tam, kurš grib būt ļoti
varens, jāgodina uguns, un tam, kurš tiecas tikai pēc naudas, jāgodina
Vasu. Tam, kurš grib būt liels varonis, jāgodina Kunga Šivas Rudras
avatāri. Tam, kurš vēlas daudz graudu, jāgodina Aditi. Tam, kurš vēlas
sasniegt debesu planētas, jāgodina Aditi dēli. Tam, kurš vēlas
karaļvalsti šajā pasaulē, jāgodina Višvadēva, un tam, kurš vēlas būt
pazīstams starp ļaudīm, jāgodina padievs Sādhja. Tam, kurš vēlas ilgu
mūžu, jāgodina padievi Ašvinī-kumāri, un tam, kurš vēlas stipru augumu,
jāgodina Zeme. Tam, kurš vēlas pastāvīgi atrasties savā postenī,
jāgodina apvārsnis un Zeme. Tam, kurš vēlas būt skaists, jāgodina skaistie
gandharvu planētas iedzīvotāji, un tam, kurš vēlas labu sievu, jāgodina
apsaras un debesu valstības sabiedrības meitenes Urvašī. Tam, kurš
vēlas valdīt pār citiem, jāgodina Visuma valdnieks Kungs Brahma. Tam,
kurš vēlas kļūt patiešām slavens, jāgodina Dieva Personība, un tam,
kurš vēlas sakrāt daudz naudas, jāgodina padievs Varuna. Tam, kurš
vēlas kļūt augsti izglītots, jāgodina Kungs Šiva, un tam, kurš vēlas
labas ģimenes attiecības, jāgodina Kunga Šivas sieva — uzticīgā
dieviete Uma.

SKAIDROJUMS

Dažādiem cilvēkiem, kas vēlas gūt panākumus dažādās jomās, ieteikti dažādi godināšanas veidi. Saistītā dvēsele, kas dzīvo ierobežotajā materiālajā pasaulē, nespēj baudīt uzreiz visu, taču, godinot noteiktu padievu, kā tas minēts šajos pantos, tā noteiktā darbības laukā var gūt lielu ietekmi. Rāvana, godinādams Kungu Šivu, kļuva ļoti varens, un viņš mēdza upurēt Kungam Šivam nocirstas galvas, lai to iepriecinātu. Rāvana ar Kunga Šivas žēlastību kļuva tik varens, ka no viņa baidījās visi padievi, taču beigu beigās Rāvana izaicināja Dieva Personību Šrī Rāmačandru un pats gāja bojā. Citiem vārdiem sakot, visi, kas vēlas baudīt vai nu kaut nedaudz, vai visu iespējamo, t.i., rupji materiālistiskie ļaudis, kopumā nav īpaši saprātīgi, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (7.20.). Tur teikts, ka tie, kuriem nav nekādas sajēgas, t.i., tie, kuru saprātu laupījusi maldinātāja enerģija jeb maija, savā dzīvē tiecas iegūt visdažādākās materiālās baudas, iepriecinot dažādus padievus vai attīstot materiālo zinātni. Taču īstenais jautājums, kas jārisina materiālajā pasaulē, ir jautājums par dzimšanu, nāvi, vecumu un slimībām. Neviens negrib atteikties no mantotajām tiesībām, neviens negrib mirt, neviens negrib būt vecs un nespējīgs, un neviens nevēlas slimot. Taču šos jautājumus nevar atrisināt ar padievu žēlastību vai ar tā saucamo materiālās zinātnes attīstību. Bhagavad-gītā, kā arī Šrīmad Bhāgavatamā teikts, ka šādiem nesaprātīgiem cilvēkiem nav nekādas sajēgas. Šukadēva Gosvāmī norāda, ka pastāv 8 400 000 dzīvības veidu, un cilvēciskais dzīvības veids ir ļoti rets un vērtīgs. No cilvēkiem, kas ir ļoti reti, vēl retāki ir tie, kas apzinās šos materiālās dzīves jautājumus; vēl daudz retāki ir tie, kas saprot, cik vērtīga ir Šrīmad Bhāgavatama, kas satur Dieva Kunga un Viņa tīro bhaktu vēstījumus. No nāves nevar izvairīties neviens — ne saprātīgais, ne muļķis. Taču Gosvāmī uzrunāja Mahārādžu Parīkšitu par manīši jeb cilvēku ar augsti attīstītu prātu, jo pirms nāves Mahārādža Parīkšits atsacījās no visām materiālajām baudām un pilnībā uzticēja sevi Dieva Kunga lotospēdām, uzklausot Viņa vēstījumus no pareizā cilvēka — Šukadēvas Gosvāmī. Taču tieksme pēc materiālajām baudām ir nosodīta. Šī tieksme ir gluži kā pagrimušās sabiedrības reibums. Tiem, kas ir saprātīgi, jācenšas izvairīties no šādām tieksmēm un jādomā par mūžīgo dzīvi, ko var sasniegt, atgriežoties mājās, atpakaļ pie Dieva.

8. PANTS

dharmārtha uttama-šlokam    tantuh tanvan pitrīn jadžēt
rakšā-kāmah punja-džanān    odžas-kāmo marud-ganān

dharma-arthah — garīgās attīstības labad; uttama-šlokam — Visaugsto
Kungu vai tos, kas pieķērušies Visaugstajam Kungam;
tantuh — pēcnācēju labad; tanvan — un viņu aizsargāšanai; pitrīn — Pitrilokas
iedzīvotājus; jadžēt — jāgodina; rakšā-kāmah — tam, kurš vēlas aizsardzību;
punja-džanān — dievbijīgus cilvēkus; odžah-kāmah — tam, kurš vēlas
spēku, jāgodina; marut-ganān — padievi.

TULKOJUMS

Tam, kurš vēlas izkopt garīgās zināšanas, jāgodina Kungs Višnu vai
Viņa bhakta, un tam, kurš vēlas aizsargāt pēcnācējus un rūpēties par
dinastijas attīstību, jāgodina dažādi padievi.

SKAIDROJUMS

Pilnveidošanās reliģijā ietver sevī garīgu attīstību,
kas noved pie attiecību atjaunošanas ar Kungu Višnu Viņa
bezpersoniskā starojuma aspektā, Viņa vienuviet esošās Paramātmas aspektā
un visbeidzot Viņa personiskajā aspektā, izkopjot garīgās zināšanas.
Un tam, kurš vēlas izveidot labu dinastiju un būt laimīgs, veidojot
laicīgās ķermeniskās saites, jārod patvērums pie pitām un citu dievbijīgo
planētu padieviem. Šie dažādo veidu padievu godinātāji galu galā var
sasniegt šo padievu planētas, kas atrodas Visumā, taču tas, kurš
sasniedz garīgās planētas, kuras atrodas brahmadžoti, iegūst visaugstāko
pilnību.

9. PANTS

rādžja-kāmo manūn dēvān    nirritim tv abhičaran jadžēt
kāma-kāmo jadžēt somam    akāmah purušam param

rādžja-kāmah — tam, kas vēlas impēriju vai karaļvalsti; manūn — Manu,
Dieva pusavatāri; dēvān — padievi; nirritim — dēmoni; tu — bet;
abhičaran — kas vēlas uzvarēt ienaidnieku; jadžēt — jāgodina;
kāma-kāmah — tam, kas vēlas apmierināt jutekļus; jadžēt — jāgodina; somam — padievs
Čandra; akāmah — tam, kuram nav materiālu vēlmju;
purušam — Dieva Augstākā Personība; param — Augstākā.

TULKOJUMS

Tam, kurš vēlas karaļvalsti vai impēriju, jāgodina Manu. Tam, kurš
vēlas uzvarēt ienaidniekus, jāgodina dēmoni, un tam, kas vēlas
apmierināt jutekļus, jāgodina mēness. Bet tam, kurš nevēlas nekādas
materiālās baudas, jāgodina Dieva Augstākā Personība.

SKAIDROJUMS

Atbrīvots cilvēks visas minētās baudas uzskata par pilnīgi bezjēdzīgām. Dažādo veidu materiālās baudas saista tikai tos, kuri pakļauti ārējās enerģijas īpašību varai. Citiem vārdiem sakot, pārpasaulniekam nav nekādu materiālo vēlmju, turpretī materiālistam ir visdažādākās vēlmes. Dievs Kungs ir norādījis, ka materiālisti, kas tiecas pēc materiālajām baudām un vēlas dažādu padievu svētības, kā tas minēts iepriekš, nespēj savaldīt savus jutekļus un nododas muļķībām. Tāpēc cilvēkam jābūt pietiekami saprātīgam un jāgodina Dieva Augstākā Personība, netiecoties ne pēc kādām materiālajām baudām. Nesaprātīgo ļaužu vadītāji paši ir vēl lielāki nejēgas, jo viņi savā muļķībā atklāti sludina, ka cilvēks var godināt jebkuru padievu un viņš saņems vienu un to pašu. Šāda sludināšana ir ne vien pretrunā ar Bhagavad-gītas un Šrīmad Bhāgavatamas mācību, bet tā ir arī muļķīga — tikpat muļķīga kā apgalvojums, ka, nopērkot jebkuru biļeti, var aizbraukt uz vienu un to pašu vietu. No Deli nevar aizbraukt uz Bombeju, nopērkot biļeti uz Barodu. Šajā pantā skaidri norādīts, ka tiem, kam ir dažādas vēlmes, ir jānodarbojas ar dažādiem godināšanas veidiem, bet tam, kurš netiecas pēc materiālajām baudām, jāgodina Visaugstais Kungs Šrī Krišna, Dieva Personība. Un šo godināšanu sauc par garīgo kalpošanu. Tīra garīgā kalpošana ir kalpošana Kungam bez jebkāda materiālo vēlmju piejaukuma, arī bez vēlmes auglīgi darboties un nodarboties ar empīriskiem prātojumiem. Arī tas, kurš vēlas piepildīt savas materiālās vēlmes, var godināt Visaugsto Kungu, taču, kā tas tiks paskaidrots nākamajā pantā, šīs godināšanas sekas būs pavisam citādākas. Dievs Kungs parasti nepiepilda cilvēka materiālās vēlmes, kas vērstas uz jutekļu apmierināšanu, bet gan dod savam godinātājam tādas svētības, ka viņš galu galā vairs nevēlas materiālās baudas. Secinājums ir tāds, ka cilvēkam jāsamazina tieksme pēc materiālajām baudām, un tādēļ viņam jāgodina Dieva Augstākā Personība, par kuru šajā pantā teikts, ka tā ir para, t.i., atrodas ārpus visa materiālā. Arī Šrīpāda Šankarāčārja ir norādījis: nārājanah paro ‘vjaktāt. «Visaugstais Kungs atrodas ārpus materiālās vides.»

10. PANTS

akāmah sarva-kāmo vā    mokša-kāma udāra-dhīh
tīvrēna bhakti-jogēna    jadžēta purušam param

akāmah — tam, kurš pacēlies pāri visām materiālajām vēlmēm;
sarva-kāmah — tam, kuram ir visas materiālās vēlmes; — vai;
mokša-kāmah — tam, kurš vēlas atbrīvi; udāra-dhīh — ar plašāku saprātu;
tīvrēna — ar lielu spēku; bhakti-jogēna — ar garīgo kalpošanu Dievam
Kungam; jadžēta — jāgodina; purušam — Kungs; param — augstākais
veselums.

TULKOJUMS

Cilvēkam ar plašu saprātu — vienalga, vai viņš ir materiālu vēlmju
pilns, brīvs no materiālām vēlmēm vai arī tiecas pēc
atbrīves — visiem spēkiem jāgodina augstākais veselums, Dieva Personība.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība Kungs Šrī Krišna Bhagavad-gītā nosaukts par Purušotamu jeb Augstāko Personību. Viņš ir vienīgais, kas var dot atbrīvi impersonālistiem, uzņemot viņus savā brahmadžoti jeb ķermeniskajā starojumā. Brahmadžoti nav šķirts no Dieva Kunga, tāpat kā saules stari nav neatkarīgi no pašas saules. Tāpēc arī tam, kurš tiecas saplūst ar augstāko bezpersonisko brahmadžoti, ar bhakti jogu jāgodina Dievs Kungs, kā tas ieteikts šajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā. Šeit īpaši norādīts, ka bhakti joga ir līdzeklis visu pilnību sasniegšanai. Iepriekšējās nodaļās tika teikts, ka bhakti joga ir karma jogas un gjāna jogas augstākais mērķis, un gluži tāpat šajā nodaļā ir uzsvērts, ka bhakti joga ir augstākais dažādo padievu daudzveidīgās godināšanas mērķis. Tādējādi šajā pantā ieteikta bhakti joga, kas ir augstākais sevis apzināšanās paņēmiens. Tādējādi bhakti jogas ceļu ar nopietnību jāiet ikvienam, pat ja viņš tiecas pēc materiālajām baudām vai atbrīves no materiālajām važām.
Akāma ir tas, kuram nav materiālu vēlmju. Dzīvā būtne gluži dabiski ir neatņemama daļiņa no augstākā veseluma — purušam pūrnam — un tāpēc tās dabiskais uzdevums ir kalpot Augstākajai Būtnei, gluži tāpat kā ķermeņa daļas jeb locekļi gluži dabiski domāti, lai kalpotu visam ķermenim. Tādējādi brīvība no vēlmēm nozīmē nevis to, ka cilvēks kļūst nekustīgs kā akmens, bet gan to, ka viņš apzinās savu īsteno stāvokli un vēlas gūt apmierinājumu no Visaugstā Kunga. Šrīla Džīva Gosvāmī «Sandarbhā» par brīvību no vēlmēm teicis: bhadžanīja-parama-puruša-sukha-mātra-sva-sukhatvam.. Tas nozīmē, ka cilvēkam jābūt laimīgam, vienīgi priecājoties par Visaugstā Kunga laimi. Šī dzīvās būtnes izpratne reizēm izpaužas pat materiālajā pasaulē, kur dzīvās būtnes ir saistītas, un tā cauri nesaprātīgo ļaužu neattīstītajiem prātiem atklājas kā altruisms, filantropija, sociālisms, komunisms utt. Šī tieksme darīt labu citiem — sabiedrībai, kopienai, ģimenei, valstij vai cilvēcei — ir daļēja dzīvās būtnes sākotnējo jūtu izpausme pasaulīgajā līmenī, bet sākotnēji dzīvā būtne ir laimīga, redzot Visaugstā Kunga laimi. Šīs lieliskās jūtas pauda Vradžabhūmi jaunavas. Gopī mīlēja Kungu, nedomājot par atalgojumu, un tā ir pilnīga šī akāmas gara izpausme. Kāmas gars jeb vēlme pēc sevis apmierināšanas pilnībā izpaužas materiālajā pasaulē, bet akāmas gars pilnībā izpaužas garīgajā valstībā.
Domas par savienošanos ar Dievu Kungu vai saplūšanu ar brahmadžoti arī var būt kāmas gara izpausmes, ja cilvēks vēlas apmierināt sevi un atbrīvoties no materiālajām ciešanām. Tīrs bhakta nevēlas atbrīvi, lai kļūtu brīvs no materiālajām ciešanām. Pat pirms tā saucamās atbrīves tīrs bhakta tiecas iepriecināt Dievu Kungu. Kāmas gara ietekmēts, Ardžuna gribēja atteikties no cīņas Kurukšētras kaujas laukā, jo viņš sev par prieku gribēja glābt radiniekus. Taču, būdams tīrs bhakta, viņš piekrita sekot Dieva Kunga norādījumiem un cīnīties, nākdams pie prāta un saprazdams, ka viņa galvenais pienākums ir Dieva Kunga iepriecināšana, pat ja tā notiek uz sevis apmierināšanas rēķina. Tā viņš kļuva par akāmu. Tā ir pilnības pakāpe, kurā nonāk pilnīga dzīvā būtne.
«Udāra-dhīh» nozīmē «cilvēks ar plašu redzesloku». Tie, kuri vēlas materiālās baudas, godina sīkos padievus, un šāds saprāts Bhagavad-gītā (7.20.) nosodīts. Tas nosaukts par hrita-gjānu jeb ārprātīga cilvēka saprātu. Bez Visaugstā Kunga atļaujas cilvēks no padieviem neko nevar saņemt. Tāpēc tas, kuram ir plašs skatījums, redz, ka pat materiālo labumu ziņā augstākā autoritāte ir Dievs Kungs. Tātad cilvēkam ar plašu redzesloku, pat ja viņš tiecas pēc materiālajām baudām vai atbrīves, jāuzsāk tieša Dieva Kunga godināšana. Un ikvienam, vienalga, vai viņš ir akāma, sakāma vai mokša-kāma, ar lielu apņēmību jāgodina Dievs Kungs. Tas nozīmē, ka cilvēks var pilnībā nodarboties ar bhakti jogu, kas brīva no karmas un gjānas piejaukumiem. Tīrs saules stars ir ļoti varens, un tāpēc to sauc par tīvru, un gluži tāpat tīra bhakti joga, kas sastāv no klausīšanās, daudzināšanas utt., der ikvienam neatkarīgi no tā, pēc kā viņš tiecas.

11. PANTS

ētāvān ēva jadžatām    iha nihšrējasodajah
bhagavatj ačalo bhāvo    jad bhagāvata-sangatah

ētāvān — visi šie dažādie godinātāji; ēva — noteikti; jadžatām — godinot;
iha — šajā dzīvē; nihšrējasa — augstāko svētību; udajah — attīstība;
bhagavati — uz Dieva Augstāko Personību; ačalah — stingru;
bhāvah — spontānu piesaistību; jat — kas; bhāgavata — tīra Dieva Kunga
bhaktas; sangatah — sabiedrība;

TULKOJUMS

Visi dažādie daudzo padievu godinātāji tikai un vienīgi saskarsmē ar
tīru Dieva Kunga bhaktu var iegūt augstākās pilnības svētību, kas ir
stingra un dabiska piesaistība Dieva Augstākajai Personībai.

SKAIDROJUMS

Visas dažādo līmeņu dzīvās būtnes — sākot ar pirmo padievu Brahmu līdz pat vismazākajai skudriņai — materiālajā pasaulē ir pakļautas materiālās dabas likumiem jeb Visaugstā Kunga ārējai enerģijai. Dzīvā būtne savā tīrajā stāvoklī apzinās, ka tā ir neatņemama Dieva Kunga daļiņa, taču, kad tā vēlas valdīt pār materiālo enerģiju un nonāk materiālajā pasaulē, viņu sasaista trīs materiālās dabas īpašības, un tā cīnās par esamību, cenšoties sasniegt visaugstāko labumu. Šī materiālo baudu apburtās dzīvās būtnes cīņa par esamību ir kā skriešana pakaļ maldugunij. Visas cerības iegūt materiālās baudas, vai nu godinot dažādus padievus, kā tas aprakstīts iepriekšējos šīs nodaļas pantos, vai arī ar mūsdienu zinātnes attīstīšanu bez Dieva vai kāda padieva palīdzības, ir vieni vienīgi maldi, jo par spīti visām šīm laimes iecerēm saistītā dzīvā būtne, kas atrodas materiālajā pasaulē, nekad nevar atrisināt pamata problēmas, kā dzimšanu, nāvi, vecumu un slimības. Visuma vēsturē ir bijis daudz dažādu plānotāju. Dažādi valdnieki un imperatori nāk un iet, atstājot tikai stāstus par savām iecerēm. Taču galvenie dzīves jautājumi par spīti visām viņu pūlēm paliek neatrisināti.
Patiesībā cilvēka dzīve domāta, lai atrisinātu šos jautājumus. Šīs problēmas nav iespējams atrisināt, dažādos veidos godinot padievus vai arī bez Dieva un padievu palīdzības attīstot tā saucamo zinātni. Neskatoties uz to, ko domā rupji materiālistiskie ļaudis, kuriem visai maz rūp Dievs vai padievi, Vēdās dažādu labumu iegūšanai ieteikts godināt dažādus padievus: tātad padievi nav neīsti vai iedomāti. Viņi ir tikpat īsti kā mēs, taču tie ir daudz varenāki, jo tieši kalpo Kungam, vadot dažādas Visuma valdības nodaļas. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā. Tur minētas dažādas planētas, uz kurām dzīvo padievi, kā arī tā, uz kuras mīt augstākais padievs Kungs Brahma. Rupji materiālistiskie ļaudis netic, ka pastāv Dievs vai padievi. Viņi arī netic, ka padievi valda pār dažādām planētām. Ļaudis daudz un skaļi runā par lidošanu uz tuvāko debesu ķermeni Čandraloku jeb Mēnesi, taču pat pēc lieliem mehāniskiem pētījumiem viņi uz šī Mēness ir visai maz ko atraduši, un par spīti lielajai reklāmai, ka uz Mēness tiek pārdota zeme, uzpūtīgie zinātnieki un rupji materiālistiskie ļaudis tur nespēj dzīvot, nemaz jau nerunājot par lidošanu uz citām planētām, kuras viņi nespēj pat saskaitīt. Turpretī Vēdu sekotāji izmanto citādu zināšanu ieguves paņēmienu. Viņi pieņem Vēdu rakstu izteikumus kā pilnīgu autoritāti (mēs jau par to runājām pirmajā dziedājumā), un tāpēc tiem ir pilnīgas un sakarīgas zināšanas par Dievu un padieviem, kā arī par to, kādas viņu planētas atrodas materiālajā pasaulē un ārpus materiālajām debesīm. Visautentiskākā Vēdu grāmata, ko ir atzinuši tādi diženi Indijas āčārjas kā Šankara, Rāmānudža, Madhva, Višnusvāmī, Nimbārka un Čaitanja un ko ir studējušas visas svarīgākās pasaules personības, ir Bhagavad-gīta, kurā pieminēta padievu godināšana un planētas, uz kurām viņi dzīvo. Bhagavad-gītā (9.25.) teikts:
jānti dēva-vratā dēvān pitrīn jānti pitri-vratāh
bhūtāni jānti bhūtēdžjā jānti mad-jādžino ‘pi mām

«Padievu godinātāji nonāk uz padievu planētām, senču godinātāji nonāk uz senču planētām. Rupji materiālistiskie ļaudis paliek uz dažādām materiālajām planētām, bet Dieva Kunga bhaktas nonāk Dieva valstībā.»
Vēl no Bhagavad-gītas mēs uzzinām, ka visas materiālās pasaules planētas, arī Brahmaloka, pastāv tikai noteiktu laiku un pēc tam tiek iznīcinātas. Tādējādi gan padievi, gan visi viņu sekotāji iznīcināšanas laikā iet bojā, bet tas, kurš sasniedz Dieva valstību, var dzīvot mūžīgi. Tā teikts Vēdu rakstos. Tomēr padievu godinātāji atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā neticīgie, jo viņi pieņem Vēdas, no kurām, atrodoties Dieva Kunga bhaktu sabiedrībā, var uzzināt par svētību, ko dod Visaugstā Kunga godināšana. Turpretī rupji materiālistiskie ļaudis, kas netic Vēdu vārdiem, mūžīgi paliek tumsā, jo viņu nepareizā pārliecība balstās uz nepilnīgajām eksperimentālajām zināšanām jeb tā saucamo materiālo zinātni, kas vispār nespēj sasniegt pārpasaulīgo zināšanu līmeni.
Tādējādi, kamēr vien rupji materiālistiskie ļaudis un laicīgo padievu godinātāji nav saskārušies ar tādiem pārpasaulniekiem kā tīriem Dieva Kunga bhaktām, visi viņu pūliņi ir bezjēdzīgi. Tikai ar dievišķu personību — tīru Dieva Kunga bhaktu — žēlastību ir iespējams iegūt tīru bhakti, kas ir cilvēka dzīves augstākā pilnība. Vienīgi tīrs Dieva Kunga bhakta var parādīt citiem pareizo attīstības ceļu. Citādi gan materiālistiskais dzīves veids, kurā cilvēks neko nezina ne par Dievu, ne par padieviem, gan dzīve, godinot padievus un tiecoties pēc laicīgām materiālām baudām, ir tikai dažādu veidu māņi. Tas ir labi izskaidrots Bhagavad-gītā, taču Bhagavad-gītu iespējams izprast vienīgi tīru bhaktu sabiedrībā. Politiķu vai sausu filozofisku prātnieku skaidrojumi šai ziņā nevar palīdzēt.

12. PANTS

gjānam jad āpratinivritta-gunormi-čakram
    ātma-prasāda uta jatra gunēšv asangah
kaivalja-sammata-pathas tv atha bhakti-jogah
    ko nirvrito hari-kathāsu ratim na kurjāt

gjānam — zināšanas; jat — kas; ā — līdz pat; pratinivritta — pilnīgi
izbeigti; guna-ūrmi — materiālo īpašību viļņi; čakram — atvars;
ātma-prasādah — apmierinātība sevī; uta — vēl jo vairāk; jatra — kur ir;
gunēšu — dabas īpašībās; asangah — nav pieķeršanās;
kaivalja — pārpasaulīgs; sammata — atzīts; pathah — ceļš; tu — bet; atha — tāpēc;
bhakti-jogah — garīgā kalpošana; kah — kas; nirvritah — iegrimis;
hari-kathāsu — pārpasaulīgajās sarunās par Dievu Kungu;
ratim — piesaistība; na — ne; kurjāt — dara.

TULKOJUMS

Pārpasaulīgās zināšanas, kas saistītas ar Visaugsto Kungu Hari, ir
zināšanas, kas liek pilnīgi norimt materiālo īpašību viļņiem un atvariem.
Šīs zināšanas rada apmierinātību sevī, jo tās ir brīvas no materiālajām
piesaistībām, pārpasaulīgas un tāpēc autoritāšu atzītas. Kurš gan
varētu tām nepieķerties?

SKAIDROJUMS

Kā norādīts Bhagavad-gītā (10.9.), tīriem bhaktām ir brīnumainas īpašības. Tīrs bhakta vienmēr pilnībā kalpo Dievam Kungam, un tādējādi tīrie bhaktas dalās savā ekstāzē un bauda pārpasaulīgu svētlaimi. Šo pārpasaulīgo svētlaimi var izjust pat bhakti prakses līmenī (sādhana-avasthā), ja vien šī prakse notiek pareizi un īstena garīgā skolotāja vadībā. Un bhakti brieduma līmenī šīs attīstītās pārpasaulīgās jūtas sasniedz savu augstāko pakāpi, un dzīvā būtne apzinās savas īpašās attiecības ar Dievu Kungu, t.i., savas sākotnējās attiecības (līdz pat laulības mīlestības attiecībām, par kurām teikts, ka tās sniedz visaugstāko pārpasaulīgo svētlaimi). Tāpēc bhakti joga, kas ir vienīgais Dieva apzināšanās paņēmiens, tiek saukta par kaivalju. Šajā sakarībā Šrīla Džīva Gosvāmī citē Vēdu vārdus (ēko nārājano dēvah, parāvarānām parama āstē kaivalja-samgjitah) un parāda, ka Nārājana, Dieva Personība, tiek saukts par kaivalju; tādējādi ceļu, kas dod iespēju cilvēkam nonākt pie Kunga, sauc par kaivalja-panthu jeb vienīgo Dieva sasniegšanas ceļu. Šī kaivalja-pantha sākas ar šravanu jeb klausīšanos par Dieva Personību, un šīs hari-kathas klausīšanās gluži dabiski dod cilvēkam pārpasaulīgas zināšanas, kas rada atsacīšanos no visiem laicīgajiem jautājumiem, kuri bhaktam liekas pavisam bezgaršīgi. Bhaktam visa laicīgā darbība — gan sociālā, gan politiskā — kļūst nepievilcīga, un bhakti briedumā cilvēkam kļūst vienaldzīgs paša ķermenis, nemaz jau nerunājot par ķermeniskajiem radiniekiem. Šajā stāvoklī bhaktu vairs nesatrauc materiālo īpašību viļņi. Pastāv dažādas materiālās dabas īpašības, un visi laicīgie pasākumi, kas ļoti piesaista parastos ļaudis un kuros šie ļaudis piedalās, bhaktam liekas nepievilcīgi. Šis stāvoklis ir nosaukts par pratinivrita-gunormi, un to iespējams sasniegt ar ātma-prasādu jeb pilnīgu apmierinātību sevī bez jebkādas materiālas saistības. Dieva Kunga augstākā līmeņa bhakta sasniedz šo pakāpi ar garīgo kalpošanu, taču par spīti savam augstajam stāvoklim viņš par prieku Kungam var labprātīgi kļūt par Kunga godības sludinātāju un visu — pat laicīgās piesaistības — izmantot garīgajā kalpošanā, lai dotu iespēju iesācējiem pārveidot laicīgās piesaistības par pārpasaulīgu svētlaimi. Šrīla Rūpa Gosvāmī šādu tīru bhaktu darbību aprakstījis ar vārdiem: nirbandhah krišna-sambandhē juktam vairāgjam učjatē. Arī laicīga darbība, kas saistīta ar kalpošanu Dievam Kungam, tiek uzskatīta par pārpasaulīgu jeb kaivaljas atzītu.

13. PANTS

šaunaka uvāča

itj abhivjāhritam rādžā    nišamja bharataršabhah
kim anjat prištavān bhūjo    vaijāsakim rišim kavim

šaunakah uvāča — Šaunaka sacīja; iti — tā; abhivjāhritam — viss, kas tika
teikts; rādžā — valdnieks; nišamja — klausoties;
bharata-rišabhah — Mahārādža Parīkšits; kim — ko; anjat — vēl; prištavān — viņš tam jautāja;
bhūjah — atkal; vaijāsakim — Vjāsadēvas dēlam; rišim — kurš labi
pārzina; kavim — dzejisks.

TULKOJUMS

Šaunaka sacīja: Vjāsadēvas dēls Šrīla Šukadēva Gosvāmī bija augsti
izglītots gudrais un prata visu dzejiski aprakstīt. Ko Mahārādža
Parīkšits jautāja viņam pēc tam, kad bija noklausījies visu, ko tas stāstīja?

SKAIDROJUMS

Tīrs Dieva Kunga bhakta gluži dabiski izkopj sevī
visas dievišķās īpašības, un galvenās šo īpašību pazīmes ir šādas: viņš
ir laipns, mierīgs, patiesīgs, nosvērts, nevainojams, augstsirdīgs, maigs,
tīrs, viņam nekas nepieder, viņš ir visu labvēlis, viņš ir apmierināts,
uzticējis sevi Krišnam, neilgojas ne pēc kā, ir vienkāršs, stingrs, valda
pār sevi, neēd ne par daudz, ne par maz, ir saprātīgs, ar labu uzvedību,
nelepojas, ir nopietns, līdzjūtīgs, draudzīgs, dzejisks, prasmīgs un kluss.
No šīm divdesmit sešām īpašībām, kas bhaktā izpaužas ļoti spēcīgi un
kuras aprakstījis Krišnadāsa Kavirādža savā «Čaitanja-čaritāmritā»,
šajā pantā, runājot par Šukadēvu Gosvāmī, īpaši pieminēts dzejiskums.
Šukadēvas Gosvāmī teiktā Šrīmad Bhāgavatama ir pasniegta
visbrīnišķīgākajā dzejā. Šukadēva Gosvāmī bija izglītots un sevi apzinājies
gudrais. Citiem vārdiem sakot, viņš bija dzejnieks starp gudrajiem.

14. PANTS

ētač čhušrūšatām vidvan    sūta no ‘rhasi bhāšitum
kathā hari-kathodarkāh    satām sjuh sadasi dhruvam

ētat — šis; šušrūšatām — to, kas alkst klausīties; vidvan — ak, mācītais;
sūta — Sūta Gosvāmī; nah — mums; arhasi — lūdzu, dari;
bhāšitum — tikai lai paskaidrotu; kathāh — jautājums; hari-kathā-udarkāh — stāstus
par Dievu Kungu; satām — bhaktu; sjuh — lai ir; sadasi — sanāksmē;
dhruvam — noteikti.

TULKOJUMS

Ak, mācītais Sūta Gosvāmī! Lūdzu, turpini skaidrot šos jautājumus, jo
mēs visi ļoti alkstam tos klausīties. Turklāt jautājumi, kas noved pie
sarunām par Kungu Hari, noteikti jāapspriež bhaktu sabiedrībā.

SKAIDROJUMS

Kā mēs jau minējām, saskaņā ar Rūpas Gosvāmī «Bhakti-rasāmrita-sindhu» pat pasaulīgas lietas, kas izmantotas kalpošanā Kungam Šrī Krišnam, tiek atzītas par pārpasaulīgām. Piemēram, tādas episkas poēmas un vēsturiski darbi kā Rāmājana un Mahābhārata, kas īpaši ieteikti nesaprātīgākajām kārtām (sievietēm, šūdrām un augstāko kārtu pēcnācējiem, kuriem nav vajadzīgo īpašību), arī tiek uzskatīti par Vēdu rakstiem, jo tajos stāstīts par Dieva Kunga darbību. Mahābhārata tiek uzskatīta par piekto Vēdu daļu (pirmās četras daļas ir Sāmavēda, «Jadžurvēda, Rigvēda un Atharvavēda). Tie, kas nav īpaši saprātīgi, neatzīst Mahābhāratu par Vēdu daļu, taču diženi gudrie un autoritātes to uzskata par piekto Vēdu daļu. Arī Bhagavad-gīta ir daļa no Mahābhāratas, un tajā ir ļoti daudz Dieva Kunga norādījumu nesaprātīgo ļaužu kārtai. Daži no tiem, kas nav īpaši saprātīgi, apgalvo, ka Bhagavad-gīta nav domāta ģimenes cilvēkiem, taču šie nejēgas aizmirst, ka Bhagavad-gīta tika mācīta Ardžunam — grihastham (ģimenes cilvēkam) — un to teica Kungs, darbodamies grihasthas lomā. Tātad Bhagavad-gīta, kas satur ļoti augstu Vēdu gudrības filozofiju, tomēr domāta iesācējiem pārpasaulīgās zinātnes apguvē, bet Šrīmad Bhāgavatama paredzēta pārpasaulīgās zinātnes aspirantiem. Tāpēc tādi darbi kā Mahābhārata, Purānas un cita līdzīga literatūra, kurā ļoti daudz aprakstītas Dieva Kunga spēles, ir pilnībā pārpasaulīga, un šādus darbus droši var apspriest diženu bhaktu sabiedrībā.
Grūtības rada tas, ka šī literatūra, kad pie tās ķeras profesionāli teicēji, liekas laicīga un līdzīga vēsturiskiem darbiem vai episkām poēmām, jo tajā minēti daudzi vēsturiski notikumi un tēli. Tāpēc šajā pantā teikts, ka tādi darbi apspriežami bhaktu sabiedrībā. Ja par šo literatūru nerunā bhaktas, tad augstākajai ļaužu kārtai tā kļūst nebaudāma. Secinājums ir tāds, ka Dievs Kungs galu galā nav bezpersonisks. Viņš ir Augstākā Personība, un Viņš darbojas dažādos veidos. Dievs Kungs ir visu dzīvo būtņu vadītājs, un Viņš atnāk uz šo pasauli pēc savas gribas ar savu enerģiju, lai atpestītu kritušās dvēseles. Tādējādi Viņš izturas gluži kā sabiedrisks, politisks vai reliģisks vadītājs. Tā kā šīs lomas galu galā ir saistītas ar sarunām par Dievu Kungu, arī visi šie sākotnējie jautājumi ir pārpasaulīgi. Tādā veidā cilvēka darbību sabiedrībā iespējams garīgot. Ļaudīm ir tieksme apgūt vēsturi un lasīt pasaulīgu literatūru — stāstus, romānus, lugas — kā arī žurnālus, avīzes utt., tāpēc lai viņi to dara saistībā ar pārpasaulīgo kalpošanu Dievam Kungam, un tad viņi pievērsīsies jautājumiem, kas tīkami visiem bhaktām. Sludināšana, ka Dievs Kungs ir bezpersonisks, bezdarbīgs vai arī ka Viņš ir mēms, nejūtīgs, bez kāda vārda vai veidola, ir padarījusi ļaudis par bezdievīgiem, neticīgiem dēmoniem, un, jo vairāk tie novēršas no Dieva Kunga pārpasaulīgās darbības, jo vairāk viņi piesaistās laicīgai darbībai, kas ved nevis mājās, atpakaļ pie Dieva, bet gan tieši uz elli.1 Šrīmad Bhāgavatama sākas ar stāstu par Pāndaviem, kurā apspriesta politiska un sabiedriska darbība, tomēr ir teikts, ka Šrīmad Bhāgavatama ir Pāramahamsa-samhita jeb Vēdu darbs, kas domāts visaugstākajiem pārpasaulniekiem, un tajā aprakstīta paragjāna jeb augstākās pārpasaulīgās zināšanas. Visi tīrie Dieva Kunga bhaktas ir paramahamsas. Viņi ir kā gulbji, kuri no piena un ūdens maisījuma prot izdzert pienu, atstājot ūdeni.

15. PANTS

sa vai bhāgavato rādžā    pāndavējo mahā-rathah
bāla-krīdanakaih krīdan    krišna-krīdām ja ādadē

sah — viņš; vai — noteikti; bhāgavatah — dižens Dieva Kunga bhakta;
rādžā — Mahārādža Parīkšits; pāndavējah — Pāndavu mazdēls;
mahā-rathah — dižens karotājs; bāla — būdams bērns; krīdanakaih — ar
lellēm; krīdan — spēlēdamies; krišna — Kunga Krišnas; krīdām — darbību;
jah — tas; ādadē — pieņēma.

TULKOJUMS

Pāndavu mazdēls Mahārādža Parīkšits jau no pašas bērnības bija
dižens Dieva Kunga bhakta. Pat spēlēdamies ar lellēm, viņš godināja
Kungu Krišnu, atdarinot ģimenes Dievības godināšanu.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (6.41.) teikts, ka pat tādam cilvēkam, kurš nav spējis, kā nākas, noiet jogas ceļu līdz galam, tiek dota iespēja piedzimt brāhmana bhaktas mājās vai arī tādu bagātu cilvēku kā kšatriju valdnieku, vai bagātu tirgotāju mājās. Taču Mahārādža Parīkšits atradās vēl augstākā līmenī, jo viņš jau kopš iepriekšējās dzīves bija dižens Dieva Kunga bhakta un tāpēc piedzima Kuru imperatoru ģimenē — vēl jo vairāk — Pāndavu ģimenē. Tātad jau no pašas bērnības viņam ģimenē bija iespēja labi iepazīt garīgo kalpošanu Kungam Krišnam. Pāndavi, būdami Dieva Kunga bhaktas, savā karaliskajā pilī, neapšaubāmi, godināja ģimenes Dievības. Bērni, kas nāk pasaulē šādās ģimenēs, parasti spēlējoties atdarina Dievību godināšanu, un tas ir ļoti labi. Ar Kunga Šrī Krišnas žēlastību arī man bija iespēja piedzimt vaišnavu ģimenē, un bērnībā, atdarinot tēvu, es godināju Kungu Krišnu. Tēvs mūs visādā ziņā atbalstīja un aicināja rīkot tādus svētkus kā Ratha-jātru un Dola-jātru. Viņš arī netaupīja naudu, izdalot prasādu mums un mūsu draugiem. Mans garīgais skolotājs, kas arī bija dzimis vaišnavu ģimenē, guva iedvesmu no sava diženā tēva vaišnava, Thākura Bhaktivinodas. Piedzimšana vaišnavu ģimenē ir liela laime. Slavenā Mīra Bāī bija nelokāma Kunga Krišnas, Govardhanas kalna cēlāja, bhakta.
Daudzu bhaktu dzīvesstāsti ir gandrīz tādi paši, un visu diženo Dieva Kunga bhaktu mūža sākumam ir kopīgas iezīmes. Kā norāda Džīva Gosvāmī, Mahārādža Parīkšits noteikti bija dzirdējis par Kunga Krišnas bērnības spēlēm Vrindāvanā, jo viņš kopā ar saviem rotaļu biedriem tās atdarināja. Šrīdhara Svāmī raksta ka, Mahārādža Parīkšits mēdza atdarināt vecākos ģimenes locekļus, kuri godināja ģimenes Dievību. Šrīla Višvanātha Čakravartī apstiprina Džīvas Gosvāmī teikto. Tātad saskaņā gan ar vienu, gan ar otru viedokli Mahārādža Parīkšits jau kopš bērnības gluži dabiski tiecās godināt Kungu Krišnu. Viņš varēja rīkoties jebkurā no iepriekš minētajiem veidiem, un tas gan vienā, gan otrā gadījumā parāda Mahārādžas Parīkšita lielo bhakti jau no bērnības, kas ir mahā-bhāgavatas pazīme. Šādas mahā-bhāgavatas sauc par nitja-sidhām jeb dvēselēm, kas atbrīvotas jau kopš dzimšanas. Taču ir arī citi, kas varbūt nav atbrīvoti no dzimšanas, bet kas izkopj garīgās kalpošanas tieksmi, atrodoties bhaktu sabiedrībā, un viņus sauc par sādhana-sidhām. Galu galā starp šiem diviem veidiem nav nekādas atšķirības. Tātad varam secināt, ka ikviens var kļūt par sādhana-sidhu jeb Dieva Kunga bhaktu, vienkārši nonākot tīru bhaktu sabiedrībā. Ļoti labs piemērs ir mūsu diženais garīgais skolotājs Šrī Nārada Muni. Savā iepriekšējā dzīvē viņš bija tikai kalpones dēls, taču, uzturoties diženu bhaktu sabiedrībā, viņš pats kļuva par Dieva Kunga bhaktu, kuram garīgās kalpošanas vēsturē nav neviena līdzīga.

16. PANTS

vaijāsakiš ča bhagavān    vāsudēva-parājanah
urugāja-gunodārāh    satām sjur hi samāgamē

vaijāsakih — Vjāsadēvas dēls; ča — arī; bhagavān — pilnīgi apveltīts ar
pārpasaulīgajām zināšanām; vāsudēva — Kungam Krišnam;
parājanah — pieķēries; urugāja — Dieva Personībai Šrī Krišnam, kuru
cildina diženi filozofi; guna-udārāh — diženas īpašības; satām — bhaktu;
sjuh — jābūt; hi — noteikti; samāgamē — ar klātbūtni.

TULKOJUMS

Vjāsadēvas dēls Šukadēva Gosvāmī bija arī pilnībā apveltīts ar
pārpasaulīgām zināšanām, un viņš bija dižens Vasudēvas dēla Kunga
Krišnas bhakta. Tas nozīmē, ka tur ir notikušas sarunas par Kungu Krišnu,
kuru savā pulkā cildina ievērojami filozofi un diženi bhaktas.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā ļoti svarīgs vārds ir «satām». Satas ir
tīri bhaktas, kuru vienīgā vēlme ir kalpot Dievam Kungam. Sarunas
par Kunga Krišnas pārpasaulīgo godību pa īstam var notikt tikai šādu
bhaktu sabiedrībā. Dievs Kungs norāda, ka sarunas par Viņu ir garīga
nozīmīguma pilnas, un tas, kurš kaut reizi, kā nākas, klausās stāstus
par Viņu satu sabiedrībā, noteikti sajūt šo lielo spēku un gluži
dabiski sasniedz bhakti līmenī. Kā jau tika teikts, Mahārādža Parīkšits kopš
dzimšanas bija dižens Dieva Kunga bhakta, un tāds bija arī Šukadēva
Gosvāmī. Viņi abi atradās vienā līmenī, lai gan var likties, ka
Mahārādža Parīkšits bija varens valdnieks, kas pieradis pie karaliskas
greznības, turpretī Šukadēva Gosvāmī — cilvēks, kas pilnībā atsacījies no
šīs pasaules, tik lielā mērā, ka viņam pat nav nekādu drēbju. Pavirši
raugoties, var likties, ka Mahārādža Parīkšits un Šukadēva Gosvāmī ir
pretstati, taču būtībā viņi abi bija pilnīgi tīri Dieva Kunga bhaktas. Kad
šādi bhaktas sanāk kopā, viņi nevar runāt ne par ko citu, kā vienīgi par
Dieva Kunga godību jeb bhakti jogu. Arī Bhagavad-gītā, kad Kungs
sarunājās ar savu bhaktu Ardžunu, vienīgais sarunas temats varēja būt
bhakti joga, lai gan pasaulīgie zinātnieki varbūt domā citādi. Kā
norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, vārds «ča» pēc «vaijāsakih» nozīmē, ka
Šukadēva Gosvāmī un Mahārādža Parīkšits bija vienā līmenī, un tas bija
zināms jau sen, lai gan viens darbojās skolotāja, bet otrs — skolnieka
lomā. Tā kā Kungs Krišna ir sarunas mērķis, ar vārdu
«vāsudēva-parājanah» jeb «Vāsudēvas bhakta» apzīmēts Kunga Krišnas bhakta, un
viss ir vērsts uz Kungu. Lai gan vietā, kur Mahārādža Parīkšits gavēja,
bija sapulcējušies arī daudzi citi, gluži dabisks rodas secinājums, ka
visas sarunas bija vērstas uz Kunga Krišnas godināšanu, jo galvenais
runātājs bija Šukadēva Gosvāmī un galvenais klausītājs — Mahārādža
Parīkšits. Tātad Šrīmad Bhāgavatama, ko teica viens no galvenajiem
Dieva Kunga bhaktām un ko klausījās viens no šādiem bhaktām, ir
vērsta vienīgi uz Visaugstā Kunga, Dieva Personības Šrī Krišnas,
slavināšanu.

17. PANTS

ājur harati vai pumsām    udjann astam ča jann asau
tasjartē jat-kšano nīta    uttama-šloka-vārtajā

ājuh — mūžu; harati — saīsina; vai — noteikti; pumsām — ļaužu;
udjan — uzlecot; astam — norietot; ča — arī; jan — pārvietojoties;
asau — saule; tasja — tā, kurš godina Dievu Kungu; ritē — izņemot; jat — kura;
kšanah — laiks; nītah — izmantots; uttama-šloka — par visādā ziņā labo
Dieva Personību; vārtajā — sarunās.

TULKOJUMS

Saule uzlecot un norietot saīsina visu ļaužu mūžu, taču tas, kurš
izmanto savu laiku, runājot par visādā ziņā labo Dieva Personību, paliek
neskarts.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā netieši apstiprināts, ka vissvarīgākais ir izmantot cilvēka mūžu, lai izprastu mūsu zaudētās attiecības ar Visaugsto Kungu, uzlabojot garīgo kalpošanu. Laiks nevienu negaida. Tātad, ja laiks, uz kura gaitu norāda saules lēkti un rieti, netiek izmantots pareizi, t.i., garīgo vērtību izpratnei, tas ir izšķiests veltīgi. Vienu mūža mirkli nevar atpirkt ne ar kādu daudzumu zelta. Dzīvajai būtnei (džīvai) cilvēka mūžs ir dots tikai tāpēc, lai tā varētu apzināties savu garīgo būtību un saprast, kas ir mūžīgais laimes avots. Dzīvā būtne, it īpaši cilvēks, meklē laimi, jo tā dzīvajai būtnei ir dabiska. Taču nav jēgas meklēt laimi materiālajā gaisotnē. Dzīvā būtne patiesībā ir garīga dzirkstele, kas nākusi no pilnīgā veseluma, un tā var gūt pilnīgu laimi garīgā darbībā. Dievs Kungs ir pilnīgais garīgais veselums, un Viņa vārds, veidols, īpašības, spēles, svīta un personība neatšķiras no Viņa paša. Ja cilvēks ar pareizu garīgo kalpošanu kaut reizi saskaras ar kādu no minētajām Dieva Kunga enerģijām, viņam tūlīt paveras ceļš uz pilnību. Bhagavad-gītā (2.40.) Dievs Kungs ir izskaidrojis šo saskarsmi: «Garīgā kalpošana nekad nav veltīga. Tajā nav neizdošanās. Pat ja cilvēks ir tikai sācis nodarboties ar garīgo kalpošanu, ar to pietiek, lai viņu izglābtu no lielā materiālo baiļu okeāna.» Kā spēcīgas zāles, kas ielaistas vēnā, tūlīt iedarbojas uz visu ķermeni, tā pārpasaulīgie stāsti par Dievu Kungu, kurus uzklausījis tīrs Kunga bhakta, ir ļoti iedarbīgi. Ja cilvēks ir izpratis pārpasaulīgos vēstījumus ar dzirdi, tad tas nozīmē, ka viņš ir ieguvis pilnīgu izpratni, tāpat kā, ja viens koka zars nes augļus, tad tas nozīmē, ka viss koks nes augļus. Šāda izpratne, ko var gūt, vienu mirkli atrodoties tāda tīra bhaktas kā Šukadēvas Gosvāmī sabiedrībā, sagatavo cilvēku mūžībai. Tādējādi saule vairs nevar atņemt bhaktam viņa mūžu, jo viņš, šķīstot savu esamību, pastāvīgi nodarbojas ar garīgo kalpošanu Kungam. Nāve ir pazīme, ka mūžīgā dzīvā būtne ir materiāli slima; un tikai šīs materiālās slimības dēļ mūžīgā būtne ir pakļauta dzimšanai, nāvei, vecumam un slimībām.
Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs ar citātu norāda, ka smriti-šāstrās ieteikta materiālistiski dievbijīga darbība, piemēram, dāvanu došana. Ja nauda tiek dota piemērotam cilvēkam, tad nākamajā dzīvē tā noteikti tiek saņemta atpakaļ. Dāvanas ir ieteikts dot brāhmaniem. Ja nauda tiek dota kādam citam, kuram nav brāhmanisku īpašību, tad nākamajā dzīvē tā tiek atdota tādā pašā daudzumā. Ja nauda tiek dota pusizglītotam brāhmanam, tad cilvēks pēc tam saņem atpakaļ divreiz vairāk naudas. Ja nauda tiek dota izglītotam un ar visām vajadzīgajām īpašībām apveltītam brāhmanam, tad cilvēks to saņem atpakaļ simtkārtīgi un tūkstoškārtīgi, bet, ja nauda tiek dota vēda-pāragam (tam, kurš patiešām izpratis Vēdu ceļu), tad šī dāvana atmaksājas bezgalīgi daudzas reizes. Augstākais, ko var sasniegt ar Vēdu zināšanām, kā teikts Bhagavad-gītā (vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjah), ir Dieva Personības Kunga Krišnas izpratne. Ja cilvēks ir devis kādam naudu, viņš to noteikti saņem atpakaļ, turklāt varbūt pat daudz vairāk. Gluži tāpat, ja cilvēks kaut mirkli ir pavadījis tīra bhaktas sabiedrībā, klausoties un daudzinot Dieva Kunga pārpasaulīgos vēstījumus, viņam ir nodrošināta mūžīga dzīve un atgriešanās mājās, atpakaļ pie Dieva. Mad-dhāma gatvā punar džanma na vidjatē. Citiem vārdiem sakot, Dieva Kunga bhaktam mūžīga dzīve ir nodrošināta. Bhaktas vecums vai slimības šajā dzīvē tikai rosina viņu sasniegt šo mūžīgo dzīvi, kas viņu noteikti sagaida.

18. PANTS

taravah kim na džīvanti    bhastrāh kim na švasantj uta
na khādanti na mēhanti    kim grāmē pašavo ‘parē

taravah — koki; kim — vai; na — ne; džīvanti — dzīvo; bhastrāh — plēšas;
kim — vai; na — ne; švasanti — elpo; uta — arī; na — ne; khādanti — ēd;
na — ne; mēhanti — izlaiž sēklu; kim — vai; grāmē — apkārt;
pašavah — zvēri; aparē — citi.

TULKOJUMS

Vai koki nedzīvo? Vai kalēja plēšas neelpo? Vai zvēri, kas dzīvo mums
apkārt, neēd un nekopojas?

SKAIDROJUMS

Mūsdienu materiālistiskie ļaudis iebildīs, ka dzīve jeb kāda noteikta tās daļa nekādā gadījumā nav domāta sarunām par teosofiskiem un teoloģiskiem jautājumiem. Cilvēkam, cik vien ilgi iespējams, jācenšas ēst, dzert, kopoties, priecāties un baudīt dzīvi. Mūsdienu cilvēki, pateicoties materiālās zinātnes attīstībai, vēlas dzīvot mūžīgi, un ir daudz muļķīgu teoriju, kas sludina dzīves paildzināšanu. Taču Šrīmad Bhāgavatama norāda, ka dzīve nav domāta tā saucamajai ekonomiskajai attīstībai vai materiālās zinātnes attīstībai, lai hedonistiski ēstu, kopotos, dzertu un priecātos. Dzīve domāta tikai un vienīgi tapasjai, lai cilvēks varētu šķīstīt savu esamību un pēc šī mūža beigām uzsākt mūžīgo dzīvi.
Materiālisti vēlas cik vien iespējams paildzināt šo dzīvi, jo viņi neko nezina par nākamo dzīvi. Viņi vēlas pēc iespējas lielākas ērtības šajā mūžā, jo ir pārliecināti, ka pēc nāves nav dzīves. Šī neziņa par dzīvās būtnes mūžīgumu un to, kā būtne materiālajā pasaulē maina savu apvalku, ir radījusi haosu mūsdienu sabiedrībā. Tādēļ ir tik daudz grūtību, kuras vēl lielākas padara dažādās mūsdienu cilvēka ieceres. Visi mēģinājumi atrisināt grūtības sabiedrībā ir tikai pasliktinājuši stāvokli. Pat ja cilvēki varētu dzīvot vairāk kā simts gadu, tas vēl nenozīmē, ka civilizācija attīstīsies. Bhāgavatamā teikts, ka ir koki, kas dzīvo simtiem un tūkstošiem gadu. Vrindāvanā (vietā, ko sauc par Imlitalu) ir kāds tamarinda koks, kas esot audzis jau Kunga Krišnas laikos. Kalkutas Botāniskajā dārzā ir kāds banjankoks, kuram esot vairāk kā piecsimt gadu, un pasaulē ir daudz šādu koku. Turpretī Svāmī Šankarāčārja ir dzīvojis tikai trīsdesmit divus gadus, bet Kungs Čaitanja — četrdesmit astoņus. Vai tas nozīmē, ka minētie koki ar savu ilgo mūžu ir svarīgāki par Šankaru vai Čaitanju? Garam mūžam, kas nav vērsts uz garīgo vērtību izkopšanu, nav īpašas nozīmes. Kāds var šaubīties, vai koki dzīvo, jo viņi neelpo. Taču tādi mūsdienu zinātnieki kā Bose ir pierādījuši, ka augi ir dzīvi, tātad elpošana patiesībā nav dzīvības pazīme. Bhāgavatamā teikts, ka kalēja plēšas elpo ļoti labi, taču tas nenozīmē, ka tās būtu dzīvas. Materiālists varētu iebilst, ka koka dzīvi nevar salīdzināt ar cilvēka dzīvi, jo koks nevar baudīt garšīgus ēdienus vai kopoties. Bhāgavatama atbild uz to ar pretjautājumu: «Vai tādi dzīvnieki kā suņi un cūkas, kas dzīvo turpat blakus cilvēkiem, vienā un tajā pašā ciemā, neēd un nebauda dzimumdzīvi?» Šrīmad Bhāgavatamā ar nolūku izmantoti vārdi «citi dzīvnieki», un tas nozīmē, ka cilvēki, kas tikai domā, kā uzlabot savu dzīvniecisko ēšanu, elpošanu un kopošanos, arī ir tikai lopi, kuriem ir cilvēku izskats. Šāda uzspodrināta dzīvnieku sabiedrība nevar dot nekādu labumu ciešanu pilnajai cilvēcei, jo viens dzīvnieks ļoti viegli var nodarīt ļaunumu otram, bet labi darbi ir ļoti reti.

19. PANTS

šva-vid-varāhoštra-kharaih    samstutah purušah pašuh
na jat-karna-pathopēto    džātu nāma gadāgradžah

šva — suņi; vit-varāha — ciema cūkas, kas ēd mēslus; uštra — kamieļi;
kharaih — un ar ēzeļiem; samstutah — pilnīgi slavēts; purušah — cilvēks;
pašuh — dzīvnieks; na — ne; jat — viņa; karna — auss; patha — ceļu;
upētah — sasniedzis; džātu — jebkad; nāma — svētais vārds;
gadāgradžah — Kunga Krišnas, kurš atpesta no visa ļaunā.

TULKOJUMS

Ļaudis, kas ir līdzīgi suņiem, cūkām, kamieļiem un ēzeļiem, slavē tos,
kuri nekad neklausās stāstus par pārpasaulīgajām spēlēm, ko paveicis
Kungs Krišna — būtņu atbrīvotājs no visa ļaunā.

SKAIDROJUMS

Ja ļaudis netiek pastāvīgi radināti pie augstākas dzīves, kas balstās uz garīgām vērtībām, viņi ne ar ko nav labāki par dzīvniekiem, un šajā pantā viņi tīšām salīdzināti ar suņiem, cūkām, kamieļiem un ēzeļiem. Mūsdienu augstskolās cilvēkiem tiek mācīta suņu domāšana, saskaņā ar kuru viņam jākalpo kādam varenākam saimniekam. Saņēmuši tā dēvēto izglītību, tā saucamie mācītie ļaudis gluži kā suņi iet no vienām durvīm pie otrām ar lūgumiem pieņemt viņus darbā, taču lielākajā daļā vietu viņus vienkārši padzen, pasakot, ka vietu nav. Suņi neprasa īpašu kopšanu, un tie uzticīgi kalpo saimniekam par vēdera tiesu, un gluži tāpat cilvēks uzticīgi kalpo savam saimniekam, nesaņemot pienācīgu atalgojumu.
Cilvēki, kas neprot atšķirt labu ēdienu no slikta un ēd dažādus atkritumus, ir salīdzināti ar cūkām. Cūkām ļoti patīk ēst izkārnījumus. Tātad izkārnījumi noteiktam dzīvnieku veidam ir barība. Pat akmeņi ir barība noteiktiem dzīvniekiem un putniem, taču cilvēks nav domāts tam, lai ēstu visu pēc kārtas. Viņam jāēd graudi, dārzeņi, augļi, piens, cukurs utt. Gaļa nav cilvēku barība. Lai sakostu cietu barību, cilvēkam ir zobi, kas domāti augļu un dārzeņu košļāšanai. Viņam ir arī divi ilkņi, kas domāti tiem ļaudīm, kas tomēr par visu varu grib ēst gaļu. Visi zina, ka tas, kas vienam ir barība, citam ir inde. Ļaudīm būtu jāēd Kungam Šrī Krišnam piedāvātā ēdiena pārpalikumi, un Kungs pieņem ēdienu, kas sagatavots no lapām, ziediem, augļiem utt. (Bg.9.26.). Saskaņā ar vēdiskajiem priekšrakstiem, Dievam Kungam netiek piedāvāta gaļa. Tādējādi cilvēkam jāēd noteikta veida barība. Viņam nevajag atdarināt dzīvniekus, lai iegūtu tā saucamos vitamīnus. Tātad cilvēks, kurš neprot atšķirt labu ēdienu no slikta, tiek salīdzināts ar cūku.
Kamielis ir tāds dzīvnieks, kuram ļoti patīk ēst ērkšķus. Cilvēks, kurš vēlas baudīt ģimenes dzīvi vai gūt tā saucamās pasaulīgās dzīves baudas, tiek salīdzināts ar kamieli. Materiālistiskā dzīve ir ērkšķu pilna, un tāpēc cilvēkam savā dzīvē stingri jāseko Vēdu priekšrakstiem, lai vislabākajā veidā izmantotu sliktos apstākļus, kuros esam nokļuvuši. Būtne dzīvo materiālajā pasaulē, dzerot pati savas asinis. Galvenais, kas piesaista būtni materiālajai dzīvei, ir dzimumsakari. Baudīt dzimumdzīvi nozīmē dzert savas asinis, un jebkādi paskaidrojumi te ir lieki. Arī kamielis dzer savas asinis, gremojot ērkšķainus zarus. Ērkšķi sadur kamielim mēli, un viņam mutē sāk tecēt asinis. Ērkšķi kopā ar svaigajām asinīm muļķa kamielim liekas ļoti garšīgi, un tā viņš gūst viltus baudu. Gluži tāpat lieli biznesa magnāti un industriālisti, kas dažādos veidos sūri un grūti pūlas, lai nopelnītu naudu, un izmanto apšaubāmus līdzekļus, patiesībā bauda savas darbības augļu ērkšķus, kas sajaukti ar pašu asinīm. Tāpēc Bhāgavatama salīdzina šos neveselos ļaudis ar kamieļiem.
Ēzelis ir lops, kas pat starp citiem lopiem tiek uzskatīts par vislielāko muļķi. Tas sūri un grūti strādā, nesdams ārkārtīgi lielus smagumus un neko sev nenopelnīdams.2 Ēzeli parasti nodarbina veļas mazgātājs, kurš sabiedrībā nav īpaši cienījams. Vēl ēzelis izceļas ar to, ka viņš ir pieradis pie ēzelienes spērieniem. Kad ēzelis grib kopoties, ēzeliene viņu spārda, tomēr ēzelis joprojām iet viņai pakaļ, lai gūtu baudu. Tāpēc vīrs, kas ir «zem sievas tupeles», tiek salīdzināts ar ēzeli. Ļaudis sūri un grūti strādā it īpaši Kali laikmetā. Šajā laikmetā cilvēki patiesībā veic ēzeļa darbu, nesot smagumus, velkot thēlas un rikšas. Tā saucamā civilizācijas attīstība ir likusi cilvēkam uzņemties ēzeļu darbu. Arī rūpnīcu un darbnīcu strādnieki grūti pūlas, un pēc smagā dienas darba nabaga strādnieku spārda daiļais dzimums, turklāt tas izpaužas ne tikai dzimumsakaros, bet arī citās ģimenes attiecībās.
Tātad tas, ka Šrīmad Bhāgavatama salīdzina parastos ļaudis, kuriem nav nekādas garīgās izglītības, ar suņiem, cūkām, kamieļiem un ēzeļiem, nebūt nav pārspīlējums. Šo tumšo ļaužu vadītāji var ļoti lepoties ar to, ka viņus pielūdz tik daudz «suņu» un «cūku», taču tas nebūt nav glaimojoši. Bhāgavatama atklāti paziņo, ka cilvēks var būt liels vadītājs šādiem «suņiem» un «cūkām», kas tikai izskatās pēc cilvēkiem, taču, ja viņam nav tieksmes pēc izpratnes Krišnas zinātnē, arī šis vadītājs pats ir tikai lops. Viņš var saukties par varenu, stipru vai lielu dzīvnieku, taču saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu viņa ateistisko tieksmju dēļ tas nekādā gadījumā nav pieskaitāms pie cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, šādi bezdievīgi suņiem un cūkām līdzīgo cilvēku vadītāji paši ir vēl lielāki dzīvnieki, kuriem ir vēl vairāk dzīvniecisko īpašību nekā pārējiem.

20. PANTS

bilē batorukrama-vikramān jē
    na šrinvatah karna-putē narasja
džihvāsatī dārdurikēva sūta
    na čopagājatj urugāja-gāthāh

bilē — čūsku alas; bata — kā; urukrama — Dieva Kunga, brīnumaino
darbu darītāja; vikramān — varonību; — visi tie; na — ne;
šrinvatah — klausījušies; karna-putē — ausis; narasja — ļaužu; džihvā — mēle;
asatī — bezjēdzīga; dārdurikā — varžu; iva — gluži kā; sūta — ak, Sūta
Gosvāmī; na — ne; ča — arī; upagājati — skaļi daudzina; urugāja — tādas, ko
vērts dziedāt; gāthāh — dziesmas.

TULKOJUMS

Ja cilvēks nav klausījies stāstus par Dieva Personības varonību un
brīnumainajiem darbiem un nav dziedājis vai skaļi daudzinājis dziesmas
par Dievu, kuras ir vērts dziedāt, viņa ausis ir kā čūsku alas un mēle
kā vardes mēle.

SKAIDROJUMS

Garīgā kalpošana Dievam Kungam notiek ar visiem
ķermeņa locekļiem jeb daļām. Kalpošana ir garīgās dvēseles
pārpasaulīgais dinamiskais spēks; tāpēc bhakta pilnībā kalpo Kungam. Ar garīgo
kalpošanu var nodarboties tad, kad ķermeņa jutekļi ir šķīstīti
saskarsmē ar Dievu Kungu, un Kungam var kalpot, izmantojot visus
jutekļus. Tādējādi jutekļi un jutekļu darbība uzskatāma par netīru jeb
materiālistisku, kamēr vien jutekļi tiek izmantoti tikai sevis apmierināšanai.
Šķīstīti jutekļi tiek izmantoti nevis jutekļu apmierināšanai, bet gan
pilnīgai kalpošanai Kungam. Dievs Kungs ir Visaugstākais, un Viņam ir
visi jutekļi, un gluži tāpat kalpam, kurš ir neatņemama Dieva Kunga
daļiņa, arī ir tādi paši jutekļi. Kalpošana Dievam Kungam ir pilnīgi tīra
jutekļu izmantošana, kā tas aprakstīts Bhagavad-gītā. Dievs Kungs,
kuram arī bija visi jutekļi, deva norādījumus, un Ardžuna, kuram bija
visi jutekļi, tos uzklausīja, un tādējādi skolotājs un māceklis ļoti
loģiski un labi sapratās. Garīgā izpratne nav nekāds elektriskais lādiņš, ko
skolotājs dod māceklim, kā to savā muļķībā apgalvo daži
propagandētāji. Viss notiek saprātīgi un loģiski, un domu apmaiņa starp
skolotāju un mācekli ir iespējama vienīgi tad, ja māceklis pazemīgi un patiesi
uzklausa skolotāju. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka Kunga Čaitanjas
mācība jāuzklausa ar saprātu un pilnīgu apziņu, lai loģiski izprastu
diženo misiju.

Ja dzīvā būtne nav tīra, tā izmanto savus dažādos jutekļus, lai
pilnībā gremdētos laicīgās lietās. Ja ausis netiek izmantotas kalpošanā
Kungam, klausoties stāstus par Viņu no Bhagavad-gītas un
Šrīmad Bhāgavatamas, tās ir netīrumu pilnas. Tāpēc Bhagavad-gītas un
Šrīmad Bhāgavatamas vēstījumi jāsludina pa visu pasauli ļoti skaļi.
Tas ir tīra bhaktas pienākums, un viņam patiešām jāuzklausa šie
vēstījumi no pilnīgiem avotiem. Ir daudz tādu cilvēku, kas vēlas citiem kaut
ko pateikt, bet, tā kā viņi nav mācījušies runāt par Vēdu gudrībām, tie
runā muļķības, un ļaudis, kuriem nav saprāta, tos uzklausa. Pasaulē ir
simtiem un tūkstošiem laicīgo ziņu izplatīšanas avotu, un ļaudis
klausās šīs ziņas. Gluži tāpat pasaules ļaudīm jāmāca klausīties
pārpasaulīgos stāstus par Dievu Kungu, un Dieva Kunga bhaktam jārunā
skaļi, lai ļaudis varētu dzirdēt. Vardes skaļi kurkst, un viņu kurkstēšana
beidzas ar to, ka atnāk čūska un tās apēd. Cilvēka mēle domāta, lai
skaitītu Vēdu himnas, nevis lai kurkstētu, kā to dara vardes. Būtisks ir
vārds «asatī», kas lietots šajā pantā. Ar vārdu «asatī» apzīmē sievieti,
kas kļuvusi par prostitūtu. Prostitūtām nav labu sieviešu īpašību. Gluži
tāpat, ja mēle, kas cilvēkam dota Vēdu himnu daudzināšanai, tiek
izmantota pasaulīgu muļķību runāšanai, tā tiek uzskatīta par prostitūtu.

21. PANTS

bhārah param patta-kirīta-džuštam
    apj uttamāngam na namēn mukundam
šāvau karau no kurutē saparjām
    harēr lasat-kānčana-kankanau vā

bhārah — liels slogs; param — smags; patta — zīda; kirīta — turbāns;
džuštam — apģērbts; api — pat; uttama — augšējā; angam — ķermeņa daļa;
na — ne; namēt — noliecoties godina; mukundam — Kungu Krišnu,
atbrīves devēju; šāvau — miroņi; karau — rokas; no — ne; kurutē — dara;
saparjām — godināšanu; harēh — Dieva Personības;
lasat — mirdzošām; kānčana — zelta; kankanau — sprādzēm; — pat.

TULKOJUMS

Ķermeņa augšējā daļa, pat ja to rotā zīda turbāns, ir tikai smags slogs,
ja cilvēks to neizmanto, lai noliektos Dieva Personības, mukti
[atbrīves] devēja priekšā. Un rokas, pat ja tās grezno mirdzošas sprādzes, ir
kā miroņa rokas, ja tās netiek izmantotas kalpošanā Dieva Personībai
Hari.

SKAIDROJUMS

Kā jau iepriekš tika teikts, pastāv trīs veidu bhaktas. No augstākā līmeņa bhaktas viedokļa vispār nav neviena, kas nekalpotu Dievam Kungam. Otrā līmeņa bhakta šķiro cilvēkus bhaktās un nebhaktās. Tāpēc otrā līmeņa bhaktu uzdevums ir sludināt, un, kā teikts iepriekšējā pantā, viņiem skaļi jāsludina Dieva Kunga godība. Otrā līmeņa bhakta pieņem mācekļus no trešā līmeņa bhaktu vai nebhaktu vidus. Reizēm arī augstākā līmeņa bhakta nolaižas otrajā līmenī, lai sludinātu. Taču parastajam cilvēkam, kuram būtu jākļūst vismaz par trešā līmeņa bhaktu, šajā pantā ieteikts apmeklēt Dieva Kunga templi un noliekties Dievības priekšā, pat ja viņš ir bagātnieks vai valdnieks, kuru rotā zīda turbāns vai kronis. Dievs Kungs ir Kungs pār visiem, arī pār diženiem valdniekiem un imperatoriem, tāpēc arī cilvēkiem, kuri no parasto ļaužu redzes viedokļa ir bagāti, noteikti ir jāapmeklē Kunga Šrī Krišnas templis un pastāvīgi jānoliecas Dievības priekšā. Dieva Kunga godināmo veidolu, kas atrodas templī, nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par akmens vai koka statuju, jo Kungs savā arčas avatārā jeb tempļa Dievības veidā ar savu svētīgo klātbūtni dod pagrimušajām dvēselēm neizmērojamu žēlastību. Izprast Dieva Kunga klātbūtni templī, kā jau tas tika minēts iepriekš, iespējams ar klausīšanos. Tādējādi pirmais garīgās kalpošanas prakses paņēmiens — klausīšanās — ir ļoti būtisks. Visu līmeņu bhaktām ļoti svarīgi ir klausīties tādus autentiskus darbus kā Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama. Parastajam cilvēkam, kurš ļoti lepojas ar savu materiālo stāvokli un nenoliecas tempļa Dievības priekšā, vai tam, kurš, neko nesaprotot no zinātnes, noliedz tempļa godināšanu, jāzina, ka viņa tā saucamais turbāns vai kronis tikai vēl dziļāk ievilks to materiālās esamības okeāna ūdenī. Ja slīcējam uz galvas ir liels smagums, viņš noteikti slīkst daudz ātrāk nekā tas, kuram šāda smaguma nav. Uzpūtīgie nejēgas noliedz Dieva zinātni un apgalvo, ka Dievs viņiem ir tukša skaņa, bet, kad šie bezdievīgie ļaudis nonāk ciešajās Dieva likumu skavās un saslimst, piemēram, ar smadzeņu trombozi, viņi, savu materiālo īpašumu svara vilkti, nogrimst neziņas okeānā. Materiālā zinātne bez Dieva apziņas ir smags slogs uz sabiedrības galvas, tāpēc šis nopietnais brīdinājums jāņem vērā.
Ja parastajam cilvēkam nav laika godināt Kungu, viņš vismaz kādu brīdi var izmantot savas rokas, lai mazgātu vai slaucītu Kunga templi. Varenais Orisas valdnieks Mahārādža Pratāparudra bija vienmēr aizņemts ar nopietnām valsts lietām, tomēr reizi gadā Kunga Džagannāthas svētkos Purī viņš noteikti slaucīja Kunga templi. Būtība ir tāda, ka cilvēkam, lai arī cik augstā stāvoklī viņš būtu, jāatzīst, ka pār visu valda Visaugstais Kungs. Šāda Dieva apziņa palīdz cilvēkam pat materiālajā ziņā. Pateicoties Kunga Džagannāthas godināšanai, Mahārādža Pratāparudra bija kļuvis par tik varenu valdnieku, ka pat diženais Pathans viņa laikā nespēja iebrukt Orisā — Mahārādža Pratāparudra bija varenāks. Un, tā kā Mahārādža Pratāparudra pakļāvās Visuma Kungam, viņu svētīja arī Kungs Šrī Čaitanja. Tātad, pat ja bagāta cilvēka sievai ir mirdzošas zelta rokassprādzes, viņai ir jākalpo Dievam Kungam.

22. PANTS

barhājitē tē najanē narānām
    lingāni višnor na nirīkšato jē
pādau nrinām tau druma-džanma-bhādžau
    kšētrāni nānuvradžato harēr jau

barhājitē — kā pāva spalvas; — to; najanē — acis; narānām — cilvēku;
lingāni — veidolus; višnoh — Dieva Personības; na — ne;
nirīkšatah — redz; — šie; pādau — kājas; nrinām — cilvēku; tau — to;
druma-džanma — dzimušus no koka; bhādžau — kā; kšētrāni — svētās vietas; na — ne;
anuvradžatah — apmeklē; harēh — Kunga; jau — kas.

TULKOJUMS

Acis, kas neskatās uz Dieva Personības Višnu simboliem [Viņa
veidoliem, vārdu, īpašībām utt.], ir kā acis, kas redzamas uz pāva spalvām,
un kājas, kas neiet uz svētajām vietām, kur ļaudis atceras Dievu
Kungu, ir kā koku stumbri.

SKAIDROJUMS

Dievību godināšanas ceļš ieteikts visiem bhaktām, it īpaši ģimenes cilvēkiem. Ja iespējams, katram ģimenes cilvēkam saskaņā ar garīgā skolotāja norādījumiem mājās jāuzstāda Višnu Dievība, piemēram, Rādhā-Krišna, Lakšmī-Nārājana vai Sītā-Rāma, vai arī jebkurš cits Dieva Kunga veidols, piemēram, Nrisimha, Varāha, Gaura-Nitāi, Matsja, Kūrma, šalagrāma-šila vai kāds cits Višnu veidols, kā Trivikrama, Kēšava, Ačjuta, Vāsudēva, Nārājana un Dāmodara, kā tas ieteikts Vaišnava-tantrās vai Purānās, un ģimenei jāgodina Dievības, stingri sekojot arčana-vidhi norādījumiem un noteikumiem. Visiem ģimenes locekļiem, kas vecāki par divpadsmit gadiem, jāsaņem iesvētība no īstena garīgā skolotāja, un visiem, kas dzīvo mājās, katru dienu jākalpo Kungam no paša rīta (pulkstens četriem rītā) līdz vakaram (desmitiem vakarā), veicot mangala-āratriku, nirandžanu, arčanu, pūdžu, kīrtanu, šringāru, bhoga-vaikāli, sandhjā-āratriku, pāthu, bhogu (vakarā), šaijana-āratriku utt. Šāda Dievību godināšana īstena garīgā skolotāja vadībā ļoti palīdzēs ģimenes cilvēkiem šķīstīt esamību un ātri pilnveidoties garīgajās zināšanās. Bhaktam, kas sāk iet garīgās kalpošanas ceļu, ar teorētiskām grāmatu zināšanām vien nepietiek. Grāmatu zināšanas ir teorētiskas, turpretī arčanas paņēmiens ir praktisks. Garīgās zināšanas jāizkopj, savienojot gan teorētisko, gan praktisko, un tas ir drošs ceļš uz garīgo pilnību. Iesācēja bhaktas apmācība garīgajā kalpošanā ir pilnībā atkarīga no prasmīga garīgā skolotāja, kurš zina, kā vadīt savu mācekli, lai tas pakāpeniski pilnveidotos un ietu mājās, atpakaļ pie Dieva. Nevajag kļūt par viltus garīgo skolotāju, lai tādā veidā pelnītu iztiku savai ģimenei. Garīgajam skolotājam ir jābūt prasmīgam, lai viņš varētu izraut savu mācekli no draudošās nāves ķetnām. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs ir aprakstījis īstena garīgā skolotāja īpašības, un vienā šī apraksta pantā teikts:
šrī-vigrahārādhana-nitja-nānā-
šringāra-tan-mandira-mārdžanādau
juktasja bhaktāmš ča nijundžato ‘pi
vandē guroh šrī-čaranāravindam

Šrī-vigraha ir arča jeb godināšanai piemērots Dieva Kunga veidols, un māceklim pastāvīgi jāgodina Dievība ar šringāru, t.i., kārtīgu rotāšanu un ģērbšanu, kā arī ar mandira-mārdžanu jeb tempļa uzkopšanu. Garīgais skolotājs visžēlīgi pats māca to iesācējam bhaktam, lai palīdzētu viņam pakāpeniski apzināties Dieva Kunga pārpasaulīgo vārdu, īpašības, veidolu utt.
Tikai uzmanība, kas vērsta uz kalpošanu Dievam Kungam templī, it īpaši uz Dievības ģērbšanu un tempļa rotāšanu, kā arī muzikāla kīrtana un rakstu garīgie norādījumi var glābt parastos ļaudis no velnišķīgā kino un bezjēdzīgajām seksa dziesmām, kuras pa radio tiek raidītas visur. Ja cilvēks nespēj uzturēt templi mājās, viņam jāapmeklē kāds cits templis, kur pastāvīgi notiek visas minētās ceremonijas. Kad bhakta apmeklē templi un lūkojas uz Dieva Kunga skaisti apģērbto un izrotāto veidolu, tīrā tempļa gaisotne gluži dabiski dod pasaulīgajam prātam garīgu iedvesmu. Ļaudīm jāapmeklē tādas svētās vietas kā Vrindāvana, kur tempļiem un Dievību godināšanai pievērsta īpaša uzmanība. Agrākajos laikos tādi bagāti ļaudis kā valdnieki un tirgotāji cēla šādus tempļus, sekojot tādu prasmīgu Dieva Kunga bhaktu kā sešu Gosvāmī norādījumiem, un parasto ļaužu pienākums ir izmantot iespējas, ko dod šie tempļi un svētki, kas tiek rīkoti svētajās vietās, sekojot diženu bhaktu piemēram (anuvradža). Uz šīm svētajām vietām nevajag iet, lai tikai redzētu jaunus skatus. Uz tempļiem un svētajām vietām, kuras nemirstīgas padarījušas Dieva Kunga pārpasaulīgās spēles, jādodas īstenu zinātāju vadībā. To sauc par anuvradžu. «Anu» nozīmē «sekot». Tāpēc, pat apmeklējot tempļus un svētceļojuma vietas, vislabāk ir sekot īstena garīgā skolotāja norādījumiem. Tas, kurš neceļo tādā veidā, nav labāks par koku, kuru Kungs sodījis ar nekustīgumu. Cilvēki nepareizi izmanto savu ceļošanas tieksmi, lai redzētu jaunus skatus. Vislabāk šo tieksmi izmantot, lai apceļotu svētās vietas, ko iekārtojuši diženi āčārjas. Un nevajag ļauties, lai mūs maldina garīgā ziņā tukšo biznesmeņu ateistiskā propaganda.

23. PANTS

džīvaņ čhavo bhāgavatānghri-rēnum
    na džātu martjo ‘bhilabhēta jas tu
šrī-višnu-padjā manudžas tulasjāh
    švasaņ čhavo jas tu na vēda gandham

džīvan — kamēr dzīvodams; šavah — mironis;
bhāgavata-anghri-rēnum — tīra bhaktu pēdu putekļus; na — ne; džātu — jebkad; martjah — mirstīgs;
abhilabhēta — īpaši saņēmis; jah — kas; tu — bet; šrī — ar bagātību;
višnu-padjāh — Višnu lotospēdu; manu-džah — Manu pēctecis, cilvēks;
tulasjāh — tulasī koka lapas; švasan — elpojot; šavah — vienalga
mironis; jah — kas; tu — bet; na vēda — nezina; gandham — smaržu.

TULKOJUMS

Tas, uz kura galvas nekad nav bijuši tīra Dieva Kunga bhaktas pēdu
putekļi, neapšaubāmi ir mironis. Un arī tas, kurš nekad nav ievilcis
nāsīs Dieva Kunga lotospēdām piedāvātu tulasī lapu smaržu, ir mironis,
pat ja viņš elpo.

SKAIDROJUMS

Kā norāda Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs, elpojošs mironis ir spoks. Kad cilvēks nomirst, viņu sauc par mirušu, bet, kad viņš atkal parādās smalkā veidolā, kas ar mūsu acīm nav redzams, un turpina darboties, šo mironi sauc par spoku. Spoki vienmēr ir ļoti slikti, un tie baida citus. Gluži tāpat spokiem līdzīgie nebhaktas, kuri neciena ne tīros bhaktas, ne arī Višnu Dievības tempļos, tikai pastāvīgi baida bhaktas. Dievs Kungs no šādiem nešķīstiem spokiem nepieņem nekādus ziedojumus. Ir tāda paruna, ka vispirms jāiemīl mīļotā cilvēka suns, un tikai tad var tuvoties pašam cilvēkam. Tīras bhakti līmeni var sasniegt, patiesīgi kalpojot tīram Dieva Kunga bhaktam. Tādējādi pirmais garīgās kalpošanas nosacījums ir tas, ka jākļūst par tīra bhaktas kalpu, un šis nosacījums tiek izpildīts, ja seko vārdiem: «Jāsaņem tīra bhaktas lotospēdu putekļi, un šim bhaktam jābūt tādam, kurš savukārt ir kalpojis citam tīram bhaktam.» Lūk, ko nozīmē tīra mācekļu pēctecība jeb bhakti parampara.
Mahārādža Rahūgana diženajam svētajam Džadam Bharatam jautāja, kā tas sasniedzis paramahamsas atbrīves stāvokli, un diženais svētais atbildēja šādiem vārdiem (Bhāgavatama 5.12.12.):
rahūganaitat tapasā na jāti
na čēdžjajā nirvapanād grihād vā
na ččhandasā naiva džalāgni-sūrjair
vinā mahat-pāda-radžo-‘bhišēkam

«Ak, valdniek Rahūgana! Bez dižēnu bhaktu pēdu putekļu svētības nav iespējams sasniegt paramahamsas līmeni jeb garīgās kalpošanas pilnību. To nevar sasniegt ar tapasju [askēzi], vēdisko godināšanu, atsacīšanās dzīves kārtu, ģimenes dzīves pienākumu pildīšanu, Vēdu himnu daudzināšanu, askēzēm karstā saulē, aukstā ūdenī vai liesmojošas uguns priekšā.»
Citiem vārdiem sakot, Kungs Šrī Krišna pieder vienīgi saviem tīrajiem bhaktām, kuri gatavi kalpot Viņam jebkuros apstākļos, un tikai šādi bhaktas var dot Krišnu citiem bhaktām. Tiešā veidā Krišna nav iegūstams. Tāpēc Kungs Čaitanja nosauca sevi par gopī-bhartuh pada-kamalajor dāsa-dāsānudāsah jeb Dieva Kunga, Vrindāvanas gopī jaunavu uzturētāja, kalpu vispaklausīgāko kalpu. Tāpēc tīrs bhakta nekad neiet tieši pie Dieva, bet gan cenšas iepriecināt Kunga kalpu kalpu, tādējādi iepriecinot Kungu, un tikai tad bhakta var nobaudīt tulasī lapas, kas pielipušas pie Kunga lotospēdām. Brahma-samhitā teikts, ka cilvēks nevar atrast Kungu, kļūstot par diženu Vēdu rakstu zinātnieku, taču Kungam pavisam viegli var tuvoties caur Viņa tīro bhaktu. Vrindāvanā visi tīrie bhaktas lūdz Kunga Krišnas prieka spējas Šrīmatī Rādhārānī žēlastību. Šrīmatī Rādhārānī ir augstākā veseluma maigā, labsirdīgā, sievišķā daļa, kas atgādina pasaulīgās sievišķības pilnības stāvokli. Tāpēc Rādhārānī žēlastība ir tūlīt pieejama patiesīgiem bhaktām, un, ja Rādhārānī iesaka Kungam Krišnam pieņemt šādu bhaktu, Kungs to tūlīt uzņem savā sabiedrībā. Tādējādi jāsecina, ka svarīgāk ir tiekties nevis pēc tiešas Dieva Kunga žēlastības, bet gan pēc bhaktas žēlastības, un tādā veidā (ar bhaktas labo gribu) iespējams atjaunot savu dabisko patiku pret kalpošanu Dievam Kungam.

24. PANTS

tad ašma-sāram hridajam batēdam
    jad grihjamānair hari-nāma-dhējaih
na vikrijētātha jadā vikāro
    nētrē džalam gātra-ruhēšu haršah

tat — tā; ašma-sāram — no dzelzs; hridajam — sirds; bata
idam
— noteikti tā; jat — kas; grihjamānaih — par spīti daudzināšanai;
hari-nāma — Dieva Kunga svētā vārda; dhējaih — ar prāta vēršanu; na — ne;
vikrijēta — mainās; atha — tā; jadā — kad; vikārah — sekas; nētrē — acīs;
džalam — asaras; gātra-ruhēšu — porās; haršah — ekstāzē mati ceļas stāvus.

TULKOJUMS

Cilvēkam ir dzelzs sirds, ja par spīti svētā vārda daudzināšanai un
prāta vēršanai uz Kungu viņā nekas nemainās pat ekstāzē, kad acis pielīst
asarām un mati ceļas stāvus.

SKAIDROJUMS

Atzīmēsim, ka otrā dziedājuma pirmajās trīs nodaļās aprakstīta pakāpeniskā garīgās kalpošanas attīstība. Pirmajā nodaļā runāts par pirmo soli garīgajā kalpošanā un Dieva apziņā un uzsvērts, cik būtiska ir klausīšanās un daudzināšana, un iesācējiem ieteikts vērst prātu uz Dieva Personības rupjo izpausmi jeb Visuma veidolu. Izprotot Dievu rupjā veidā caur Viņa enerģijas materiālajām izpausmēm, cilvēks var padarīt savu prātu un jutekļus garīgākus un pakāpeniski vērst prātu uz Višnu, Visaugstāko, kas Virsdvēseles veidolā atrodas visu būtņu sirdīs un visur citur — katrā materiālā Visuma atomā. Šim nolūkam izveidota arī panča-upāsana, kas parastajiem ļaudīm iesaka piecu veidu prāta attieksmes, t.i., pakāpenisku attīstību, augstākas varas godināšanu, kas var izpausties kā uguns, elektrības, saules, dzīvo būtņu kopuma, Kunga Šivas un visbeidzot bezpersoniskās Virsdvēseles, daļējās Kunga Višnu pārstāves, godināšanu. Tas viss ļoti labi aprakstīts otrajā nodaļā, bet trešajā nodaļā ieteikta tālāka attīstība pēc tam, kad cilvēks jau patiešām ir sasniedzis Višnu godināšanas līmeni jeb tīru garīgo kalpošanu, un šajā pantā, runājot par izmaiņu sirdī, ieteikta Višnu godināšana garīgās kalpošanas briedumā.
Visa garīgā kultūra ir vērsta uz to, lai dzīvās būtnes sirds mainītos un būtne saprastu, ka tā ir mūžīgs Visaugstā Kunga kalps un ka tas ir viņas mūžīgais un dabiskais stāvoklis. Tātad, attīstoties garīgajai kalpošanai, pārmaiņa sirdī izpaužas kā pakāpeniska atsacīšanās no materiālajām baudām un viltus vēlmes valdīt pār pasauli un kā aizvien lielāka vēlme ar mīlestību kalpot Dievam Kungam. Vidhi-bhakti jeb garīgās kalpošanas prakse, izmantojot ķermeņa locekļus (acis, ausis, degunu, rokas un kājas, kā jau iepriekš tika paskaidrots), tagad ieteikta sakarā ar prātu, kas ir visu ķermeņa locekļu darbības rosinātājs. Nodarbojoties ar garīgās kalpošanas praksi, cilvēks noteikti jūt pārmaiņas sirdī. Ja šāda pārmaiņa nenotiek, tad jādomā, ka sirds ir no dzelzs, jo tā neatkūst pat tad, kad cilvēks daudzina Dieva Kunga svēto vārdu. Mums vienmēr jāatceras, ka klausīšanās un daudzināšana ir garīgās kalpošanas pienākumu izpildes pamatprincipi, un, ja tie ir izpildīti, kā nākas, rodas ekstāze, kuras pazīmes ir asaras acīs un matu celšanās stāvus. Tās ir dabiskas sekas, kas liecina par bhāvas pakāpes tuvošanos, un pēc bhāvas pakāpes seko pilnības pakāpe jeb prēma — mīlestība uz Dievu.
Ja arī pastāvīgai Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanai un uzklausīšanai nav nekādu seku, jāsaprot, ka tas notiek apvainojumu dēļ. Šāds uzskats izteikts «Sandarbhā». Ja bhakta jau no paša Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanas sākuma nav rūpīgi izvairījies no desmit apvainojumiem, kādus iespējams izdarīt pie svētā vārda pēdām, tad atšķirtības jūtu izpausmes, t.i., asaras acīs un matu celšanās stāvus, neparādās.
Bhāvas pakāpei ir astoņas pārpasaulīgas pazīmes: nekustīgums, svīšana, matu celšanās stāvus, nespēja parunāt, drebēšana, bālums, asaras acīs un visbeidzot transs. Šrīlas Rūpas Gosvāmī darba «Bhakti-rasāmrita-sindhu» izklāstā «Bhakti nektārs» šīs pazīmes ir izskaidrotas, tur ļoti labi aprakstītas arī citas pārpasaulīgās pazīmes, apskatot gan pastāvīgās, gan pieaugošās izpausmes.
Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs ir kritizējis negodīgus iesācējus, kas lētas slavas dēļ atdarina visas šīs bhāvas izpausmes. Šādus cilvēkus nopietni kritizē ne tikai Višvanātha Čakravartī, bet arī Šrīla Rūpa Gosvāmī. Reizēm minētās astoņas ekstāzes pazīmes atdarina pasaulīgie bhaktas (prākrita-sahadžijas), taču to viegli var atklāt, redzot, ka pseidobhaktas ir pieķērušies tik daudz kam aizliegtam. Pat ja cilvēks ir izrotājies ar bhaktas zīmēm, bet ir pieķēries smēķēšanai, dzeršanai vai neatļautiem dzimumsakariem ar sievietēm, minētās ekstāzes pazīmes nevar parādīties. Taču reizēm ļaudis apzināti atdarina šīs pazīmes, un tādēļ Šrīla Višvanātha Čakravartī sauc šos atdarinātājus par cilvēkiem ar akmens sirdīm. Reizēm viņus skar šo pārpasaulīgo pazīmju atspulgs, taču, ja tie vienalga neatsakās no aizliegtajiem paradumiem, viņiem nav nekādu cerību iegūt pārpasaulīgo apzināšanos.
Kad Kungs Čaitanja Godāvarī krastā satikās ar Kavauras Šrī Rāmānandu Rāju, Viņā parādījās visas šīs pazīmes, taču, tā kā Rāju pavadīja vairāki brāhmani nebhaktas, Kungs neļāva šīm pazīmēm izpausties. Tātad reizēm pat augstākā līmeņa bhaktas augumā noteiktu apstākļu dēļ šīs pazīmes nav redzamas. Tādējādi īsta, pastāvīga bhāva noteikti izpaužas tad, kad cilvēks ir atbrīvojies no materiālajām vēlmēm (kšānti), kad viņš ik mirkli izmanto, lai pārpasaulīgā mīlestībā kalpotu Dievam Kungam (avārtha-kālatvam), kad viņš vēlas pastāvīgi cildināt Dievu Kungu (nāma-gānē sadā ruči), kad viņš vēlas dzīvot Kunga zemē (prītis tad-vasati sthalē), kad viņš ir pilnīgi atbrīvojies no pieķeršanās materiālajai laimei (virakti) un no lepnuma (māna-šūnjatā). Ja cilvēkā ir attīstījušās visas šīs pārpasaulīgās īpašības, viņš patiešām atrodas bhāvas līmenī, ko nesasniedz atdarinātāji, kuru sirdis ir cietas kā akmens, vai pasaulīgie bhaktas.
Ceļu kopumā var aprakstīt šādiem vārdiem: augsta līmeņa bhakta, kurš daudzina Dieva Kunga svēto vārdu bez jebkādiem apvainojumiem un draudzīgi izturas pret visiem, var patiešām nobaudīt Kunga slavināšanas pārpasaulīgo garšu. Un šāds apziņas līmenis izpaužas kā atbrīvošanās no visām materiālajām vēlmēm utt., kā jau iepriekš tika minēts. Iesācēji, kas atrodas zemākajā garīgās kalpošanas līmenī, noteikti ir skaudīgi, un tas izpaužas tik lielā mērā, ka viņi, nesekojot āčārjām, izdomā savus bhakti noteikumus un paņēmienus. Tādējādi, pat ja šie bhaktas, lai parādītu sevi, pastāvīgi daudzina Dieva Kunga svēto vārdu, tie nespēj nobaudīt svētā vārda pārpasaulīgo garšu. Tāpēc viltus asaras acīs, drebēšana, svīšana, samaņas zaudēšana utt. tiek nosodīta. Tomēr šie cilvēki var sastapt kādu tīru Dieva Kunga bhaktu un atbrīvoties no saviem sliktajiem paradumiem. Ja tas nenotiek, viņi tā arī paliek cietsirdīgi un neārstējami. Tas, kā cilvēks pilnveidojas un atgriežas mājās, atpakaļ pie Dieva, ir atkarīgs no sekošanas svēto rakstu norādījumiem un apzināšanos sasniegušu bhaktu vadības.

25. PANTS

athābhidhēhj anga mano-‘nukūlam
    prabhāšasē bhāgavata-pradhānah
jad āha vaijāsakir ātma-vidjā-
    višārado nripatim sādhu prištah

atha — tāpēc; abhidhēhi — lūdzu, izskaidro; anga — ak, Sūta Gosvāmī;
manah — prāts; anukūlam — labvēlīgs mūsu domāšanai;
prabhāšasē — runā; bhāgavata — diženais bhakta; pradhānah — galvenais; jat
āha
— ko viņš teica; vaijāsakih — Šukadēva Gosvāmī;
ātma-vidjā — pārpasaulīgas zināšanas; višāradah — prasmīgs; nripatim — valdniekam;
sādhu — ļoti labs; prištah — jautāts.

TULKOJUMS

Ak, Sūta Gosvāmī, tavi vārdi mūsu prātam ir ļoti patīkami. Tāpēc,
lūdzu, pastāsti mums to, ko teica diženais bhakta Šukadēva Gosvāmī,
kurš ļoti labi pārzina pārpasaulīgās gudrības, atbildēdams uz
Mahārādžas Parīkšita jautājumiem.

SKAIDROJUMS

Zināšanas, ko devuši tādi agrākie āčārjas kā
Šukadēva Gosvāmī un pēc tam Sūta Gosvāmī, aizvien ir varenas un
pārpasaulīgas, un tāpēc tās ir ļoti dziļas un derīgas visiem pazemīgiem
mācekļiem.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā
dziedājuma trešajai nodaļai «Tīra garīgā kalpošana: pārmaiņa sirdī».

1. Vēl pirms piecdesmit gadiem Indijas sabiedrība bija tā iekārtota, ka ļaudis nelasīja
nekādu literatūru, kas nebūtu saistīta ar Dieva Kunga darbiem. Nebija nevienas lugas, kas
nebūtu saistītas ar Kungu. Nebija arī nekādu sarīkojumu un ceremoniju, kas nebūtu
saistītas ar Kungu. Ļaudis arī neceļoja uz vietām, kas nebija svētas vai Dieva Kunga spēļu
šķīstītas. Tāpēc pat parastie lauku ļaudis jau no pašas bērnības runāja par Rāmājanu,
Mahābhāratu, Gītu un Bhāgavatamu. Taču Kali laikmeta ietekmes dēļ
civilizācija ir pārvērtusies par suņu un cūku sabiedrību, un ļaudis strādā, lai nopelnītu maizi,
nemaz nedomājot par pārpasaulīgajām zināšanām.

2. Cilvēka dzīve domāta, lai nopelnītu kaut ko vērtīgu. Šo dzīvi sauc par arthadu jeb to,
kas var dot vērtības. Un kas dzīvē ir visvērtīgākais? Tā ir atgriešanās mājās, atpakaļ
pie Dieva, kā tas norādīts Bhagavad-gītā (8.15.). Cilvēka savtīgumam jābūt vērstam
uz atgriešanos pie Dieva. Ēzelis nezina, kas viņam ir vislabākais, un tāpēc sūri un
grūti strādā, kalpojot citiem. Cilvēks, kurš sūri un grūti strādā citu labā un aizmirst to, ko
viņš var nopelnīt savā cilvēka mūžā, tiek salīdzināts ar ēzeli. Brahma-vaivarta Purānā
teikts:

ašītim čaturaš caiva    lakšāms tāņ džīva-džātišu
bhramadbhih purušaih prāpjam    mānušjam džanma-parjajāt

tad apj abhalatām džātah    tēšām ātmābhimāninām
varākānām anāšritja    govinda-čarana-dvajam

Cilvēka dzīve ir tik svarīga, ka pat augstāko planētu padievi reizēm vēlas iegūt cilvēka
veidolu uz šīs Zemes, jo tikai cilvēka veidols dod iespēju viegli atgriezties pie Dieva.
Taču, ja cilvēks, ieguvis šo nozīmīgo veidolu, neatjauno savas aizmirstās mūžīgās attiecības
ar Govindu, Kungu Krišnu, viņš ir nejēga, kurš aizmirsis padomāt par sevi. Materiālais
cilvēka veidols iegūstams, pakāpeniski izejot cauri 8 400 000 dzīvo būtņu veidiem. Un
nabaga cilvēks, aizmirstot parūpēties par dzīvē patiešām svarīgām lietām, nododas
maldīgai darbībai, lai ieņemtu kādu citu vietu un kļūtu par politiskās atbrīvošanās vai
ekonomiskās attīstības vadītāju. Nav nekas slikts, ja cilvēks cenšas sasniegt politisku brīvību
vai ekonomisku attīstību, taču mēs nedrīgstam aizmirst īsteno dzīves mērķi. Visai šai
filantropiskajai darbībai jābūt saistītai ar atgriešanos pie Dieva. Tas, kurš to nezina, tiek
salīdzināts ar ēzeli, kurš strādā tikai citu labad, nemaz nepadomājot par savu labumu.


Tālāk: Ceturtā nodaļa Radīšana