Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.6

null

SESTĀ NODAĻA

Visu cēloņu cēlonis

Puruša-sūktas apstiprinājums

1. PANTS

brahmovāča

vāčām vahnēr mukham kšētram    čhandasām
sapta dhātavah
havja-kavjāmritānnānām    džihvā sarva-rasasja ča

brahmā uvāča — Kungs Brahma sacīja; vāčām — balss; vahnēh — uguns;
mukham — mute; kšētram — radīšanas vieta; čhandasām — Vēdu
himnu, piemēram, Gājatrī; sapta — septiņas; dhātavah — āda un pārējās
sešas kārtas; havja-kavja — veltes padieviem un senčiem; amrita — ēdiens
cilvēkiem; annānām — visu veidu ēdienu; džihvā — mēle; sarva — visu;
rasasja — garšīgo ēdienu; ča — arī.

TULKOJUMS

Kungs Brahma sacīja: Virāt-purušas [Dieva Kunga Visuma veidola]
mute ir vieta, kur rodas balss, un tās valdošā dievība ir Uguns. Viņa
āda un seši pārējie pārklājumi ir vieta, kur rodas Vēdu himnas, un no
Viņa mēles rodas dažādu veidu ēdieni, kā arī ļoti garšīgi ēdieni
piedāvāšanai padieviem, senčiem un visiem ļaudīm.

SKAIDROJUMS

Šai pantā aprakstīta Dieva Kunga Visuma veidola varenība. Ir teikts, ka Viņa mutē rodas visdažādākās balsis, un tās valdošā dievība ir uguns padievs. Un Viņa āda, kā arī sešas pārējās ķermenisko pārklājumu kārtas ir vietas, kur rodas septiņu veidu Vēdu himnas, piemēram, Gājatrī. Gājatrī ir visu Vēdu mantru sākums, un tā izskaidrota Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā sējumā. Tā kā šīs radīšanas vietas ir dažādas Dieva Kunga Visuma veidola daļas un tā kā Dieva Kunga veidols stāv pāri materiālajai pasaulei, ir jāsaprot, ka šai pantā minētie apzīmējumi — balss, mēle, āda utt. — norāda uz to, ka tas viss arī ir Dieva Kunga pārpasaulīgajam veidolam. Materiālā balss vai arī spēja uzņemt ēdienu sākotnēji ir nākusi no Dieva Kunga, un šī darbība ir tikai izkropļots sākotnējā pārpasaulīgā stāvokļa atspulgs. Un šajā sākotnējā stāvoklī pastāv garīga daudzveidība. Visi izkropļotie materiālās daudzveidības veidoli savā sākotnējā garīgajā būtībā pilnībā pastāv garīgajā valstībā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka materiālā darbība ir triju materiālās dabas īpašību piesārņota. Turpretī spējas garīgajā valstībā ir pilnīgi tīras, jo tās tiek izmantotas tīrajā, pārpasaulīgas mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam. Garīgajā valstībā Dievs Kungs ir cildenais visa baudītājs, un dzīvās būtnes pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Viņam, materiālās dabas īpašību piesārņojumu neskartas. Darbība garīgajā valstībā ir brīva no jebkāda materiālās pasaules piesārņojuma, taču garīgajā līmenī nav runas par bezpersonisku tukšumu, kādu iedomājas impersonālisti. Garīgā kalpošana Nārada-pančarātrā aprakstīta šādiem vārdiem:
sarvopādhi-vinirmuktam tat-paratvēna nirmalam
hrišīkēna hrišīkēša- sēvanam bhaktir učjatē

Dievs Kungs ir visu jutekļu avots, un visi jutekļi ir radušies no Viņa, tādēļ materiālās pasaules jutekliskā darbība jāšķīsta ar garīgo kalpošanu, un tādā veidā, vienkārši šķīstot savu pašreizējo materiālās darbības stāvokli, mēs varam sasniegt dzīves pilnību. Šķīstīšanās sākas tad, kad dzīvā būtne ir atbrīvojusies no dažādiem apzīmējumiem. Ikviens kaut kam kalpo — vai nu sev, vai ģimenei, vai sabiedrībai, valstij utt., taču diemžēl visas šīs kalpošanas pamatā ir materiāla pieķeršanās. Pieķeršanos materiāli patīkamajam var vienkārši izmainīt pret kalpošanu Kungam, un tādā veidā atveseļošanās no materiālajām piesaistībām sākas pati par sevi. Tādējādi garīgā kalpošana ir vieglāks ceļš uz atbrīvi nekā jebkurš cits paņēmiens, jo Bhagavad-gītā (12.5.) teikts, ka tam, kurš pieķēries bezpersoniskajam, savā ceļā daudz kas jāizcieš: klēšo ‘dhikataras tēšām avjaktāsakta-čētasām.

2. PANTS

sarvāsūnām ča vājoš ča    tan-nāsē paramājanē
ašvinor ošadhīnām ča    ghrāno moda-pramodajoh

sarva — visu; asūnām — dažādo dzīvības dvašu veidu; ča — un;
vājoh — gaisa; ča — arī; tat — Viņa; nāsē — degunā;
parama-ājanē — pārpasaulīgajā radīšanas vietā; ašvinoh — Ašvinī-kumāru padievu;
ošadhīnām — visu ārstniecisko zāļu; ča — arī; ghrānah — Viņa oža; moda — prieks;
pramodajoh — īpaša izprieca.

TULKOJUMS

Viņa nāsis ir vieta, kurā rodas mūsu elpa un visas pārējās dvašas. No
Viņa ožas ir radušies padievi Ašvinī-kumāri un visu veidu
ārstnieciskās zāles. Viņa elpas enerģijas rada visdažādākās smaržas.

3. PANTS

rūpānām tēdžasām čakšur    divah sūrjasja čākšinī
karnau dišām ča tīrthānām    šrotram ākāša-šabdajoh

rūpānām — visdažādāko veidolu; tēdžasām — visa, kas apgaismo;
čakšuh — acis; divah — kas mirdz; sūrjasja — saules; ča — arī;
akšinī — acu ābols; karnau — ausis; dišām — visu virzienu; ča — un;
tīrthānām — visu Vēdu; šrotram — dzirde; ākāša — debesis; šabdajoh — visu skaņu.

TULKOJUMS

Viņa acis ir vietas, kurās rodas visdažādākie veidoli. Tās mirdz un visu
apgaismo. Viņa acu āboli ir kā saule un debesu planētas. Viņa ausis
dzird visus virzienus un uzklausa visas Vēdas, un no Viņa dzirdes
rodas debesis un visu veidu skaņas.

SKAIDROJUMS

Vārds «tīrthānām» reizēm tiek skaidrots kā
«svētceļojuma vietas», taču Šrīla Džīva Gosvāmī norāda, ka tas nozīmē
«Vēdu pārpasaulīgo zināšanu saņemšanas līdzekļi». Par tīrthām tiek saukti
arī vēdisko zināšanu sludinātāji

4. PANTS

tad-gātram vastu-sārānām    saubhagasja ča bhādžanam
tvag asja sparša-vājoš ča    sarva-mēdhasja čaiva hi

tat — Viņa; gātram — ķermeņa virsma; vastu-sārānām — visu lietu
darbīgā principa; saubhagasja — visu svētīgo iespēju; ča — un;
bhādžanam — rašanās vieta; tvak — āda; asja — Viņa; sparša — pieskāriens;
vājoh — kustīgā gaisa; ča — un; sarva — visu veidu; mēdhasja — ziedošanas;
ča — arī; ēva — noteikti; hi — gluži.

TULKOJUMS

Viņa ķermeņa virsma ir vieta, kurā rodas visu lietu darbība un visas
svētīgās iespējas. Viņa āda tāpat kā kustīgais gaiss rada visu veidu
taustes sajūtas un ir vieta, kur notiek visu veidu ziedošanas ceremonijas.

SKAIDROJUMS

Gaiss ir visu planētu pārvietotājs, un Dieva Kunga
ķermeņa virsma ir vieta, kur var notikt ziedošanas, kas ļauj būtnēm
pacelties uz planētām, uz kurām viņas pelnījušas nonākt; un tādējādi
Kunga auguma virsma gluži dabīgi ir visu svētīgo iespēju avots.

5. PANTS

romānj udbhidždža-džātīnām    jair vā jagjas tu sambhritah
kēša-šmašru-nakhānj asja    šilā-lohābhra-vidjutām

romāni — ķermeņa mati; udbhidždža — augi; džātīnām — valstu; jaih — ar
ko; — vai; jagjah — ziedošanas; tu — bet; sambhritah — īpaši veiktas;
kēša — galvas mati; šmašru — sejas mati; nakhāni — nagi; asja — Viņa;
šilā — akmeņi; loha — dzelzs rūda; abhra — mākoņi;
vidjutām — elektrība.

TULKOJUMS

Viņa ķermeņa mati rada visus augus, it īpaši tos kokus, kas
nepieciešami ziedošanas ceremonijām. Mati uz Viņa galvas un sejas rada
mākoņus, bet Viņa nagi rada elektrību, akmeņus un dzelzs rūdu.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga gludie nagi rada elektrību, un uz Viņa
galvas matiem atrodas mākoņi. Tādējādi no Dieva Kunga personības
var gūt visu dzīvē nepieciešamo, un tāpēc Vēdas apstiprina, ka Kungs
ir cēlonis visam, kas rodas. Dievs Kungs ir visu cēloņu augstākais
cēlonis.

6. PANTS

bāhavo loka-pālānām    prājašah kšēma-karmanām

bāhavah — rokas; loka-pālānām — planētu valdošo dievību, padievu;
prājašah — gandrīz vienmēr; kšēma-karmanām — to, kuri vada un
aizsargā ļaudis.

TULKOJUMS

No Dieva Kunga rokām rodas diženie padievi un citi dzīvo būtņu
vadītāji, kas aizsargā būtnes.

SKAIDROJUMS

Ir daudz varenu valdnieku, vadītāju, izglītotu ļaužu, zinātnieku, mākslinieku, inženieru, izgudrotāju, izrakumu veicēju, arheologu, industriālistu, politiķu, ekonomistu, biznesa magnātu un tādu ārkārtīgi varenu dievību jeb padievu kā Brahma, Šiva, Indra, Čandra, Sūrja, Varuna un Maruts, kas, atrazdamies savos dažādajos posteņos, gādā par Visuma darbības uzturēšanu, un visas šīs būtnes ir dažādas, varenas un neatņemamas Visaugstā Kunga daļiņas. Visaugstais Kungs Šrī Krišna ir visu dzīvo būtņu tēvs, un būtnes saskaņā ar savām vēlmēm jeb tieksmēm ir nonākušas dažādos — gan augstos, gan zemos — stāvokļos. Dažām no tām, kā tika minēts iepriekš, Dievs Kungs pēc savas gribas ir devis īpašas spējas, taču saprātīgam cilvēkam skaidri jāapzinās, ka, lai cik arī varena būtu dzīvā būtne, viņa nav ne absolūta, ne neatkarīga. Visām dzīvajām būtnēm jāatzīst savu īpašo spēku avots, kas minēts šajā pantā. Un, ja būtnes atbilstoši darbojas, tad, vienkārši izpildot savus pienākumus, tās var sasniegt augstāko dzīves pilnību, t.i., mūžīgu dzīvi, pilnīgas zināšanas un nebeidzamu svētību. Kamēr šīs pasaules varenie neatzīs savu spēku avotu, t.i., Dieva Personību, maija jeb maldi turpinās darboties. Maija darbojas tādā veidā, ka varens cilvēks, maldinošās materiālās enerģijas apburts, kļūdaini uzskata sevi par visaugstāko un neizkopj Dieva apziņu. Tādējādi neīstais egoisms (priekšstats par «es» un «mans») pasaulē ir ļoti izplatījies, un sabiedrībā notiek sūra un grūta cīņa par esamību. Tāpēc saprātīgajiem ļaudīm jāatzīst, ka Dievs Kungs ir visu enerģiju pirmavots un jāpateicas Kungam par Viņa svētībām. Vienkārši atzīstot Dievu Kungu par augstāko visa pastāvošā īpašnieku, jo Viņš tāds arī ir, cilvēks var sasniegt augstāko dzīves pilnību. Lai kas arī cilvēks būtu no sabiedriskā viedokļa, ja viņš cenšas mīlēt Dieva Augstāko Personību, atbildot uz Kunga mīlestību, un ir apmierināts ar Dieva Kunga svētību, tad viņš tūlīt saņem visaugstāko prāta mieru, pēc kura ir tiecies mūžu pēc mūža. Prāta mieru jeb, citiem vārdiem sakot, veselīgu prāta stāvokli cilvēks var sasniegt tikai tad, kad prāts ir iesaistīts pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam. Dieva Kunga neatņemamajām daļiņām ir dotas īpašas spējas, lai viņas varētu kalpot Kungam, tāpat kā liela biznesa magnāta dēliem ir spējas vadīt. Paklausīgs tēva dēls nekad nedarbojas pret tēva gribu un tāpēc dzīvo ļoti mierīgi, sadarbojoties ar ģimenes galvu, tēvu. Gluži tāpat Dievs Kungs ir visu būtņu tēvs, tāpēc visām dzīvajām būtnēm pilnīgi un kārtīgi jāizpilda savi pienākumi un tēva griba, kā tas dēliem pienākas. Ar šādu attieksmi pietiek, lai sabiedrībā radītu mieru un labklājību.

7. PANTS

vikramo bhūr bhuvah svaš ča    kšēmasja šaranasja ča
sarva-kāma-varasjāpi    harēš čarana āspadam

vikramah — soļi uz priekšu; bhūh bhuvah — zemāko un augstāko
planētu; svah — kā arī paradīzes; ča — arī; kšēmasja — visu mūsu
īpašumu aizsardzības; šaranasja — bezbailības; ča — arī; sarva-kāma — visa,
kas mums vajadzīgs; varasja — visu svētību; api — gluži; harēh — Dieva
Kunga; čaranah — lotospēdas; āspadam — patvērums.

TULKOJUMS

Tādējādi Dieva Kunga uz priekšu spertie soļi ir patvērums
augstākajām, zemākajām un debesu planētām, kā arī visam, kas mums
nepieciešams. Viņa lotospēdas mūs aizsargā no visām briesmām.

SKAIDROJUMS

Lai mēs būtu pilnībā aizsargāti no visām briesmām,
kā arī saņemtu visu, kas nepieciešams, mums jārod patvērums pie
Dieva Kunga lotospēdām ne tikai uz šīs planētas, bet arī uz augstākajām,
zemākajām un debesu planētām. Šo pilnīgo paļaušanos uz Dieva
Kunga lotospēdām sauc par tīru garīgo kalpošanu, un tieši par to runāts
šajā pantā. Nevienam nevajag to apšaubīt, un nevienam nevajag tiekties
pēc padievu palīdzības, jo visi padievi ir pilnībā atkarīgi no Kunga. Visi,
izņemot pašu Kungu, ir atkarīgi no Kunga žēlastības. Pat
visucaurstrāvojošā Virsdvēsele ir atkarīga no augstākā aspekta Bhagavāna, Dieva
Personības.

8. PANTS

apām vīrjasja sargasja    pardžanjasja pradžāpatēh
pumsah šišna upasthas tu    pradžātj-ānanda-nirvritēh

apām — ūdens; vīrjasja — sēklu; sargasja — kas rada;
pardžanjasja — lietus; pradžāpatēh — radītāja; pumsah — Dieva Kunga;
šišnah — dzimumorgāni; upasthah tu — vieta, kur atrodas dzimumorgāni;
pradžāti — pasaulē laišanas; ānanda — prieks; nirvritēh — cēlonis.

TULKOJUMS

No Dieva Kunga dzimumorgāniem rodas ūdens, sēkla, radītāji, lietus
un tie, kas laiž pasaulē dzīvās būtnes. Viņa dzimumorgāni rada prieku,
kas liek aizmirst dzemdību sāpes.

SKAIDROJUMS

Dzimumorgāni un ieņemšanas bauda liek aizmirst ģimenes dzīves grūtības. Cilvēki vispār nelaistu pasaulē bērnus, ja ar Dieva Kunga žēlastību uz dzimumorgāniem nebūtu pārklājuma, kas sagādā baudu. Šī bauda ir tik liela, ka cilvēks pilnībā aizmirst ģimenes dzīves grūtības. Ļaudis tik ļoti tiecas pēc šīs baudas, ka viņi nav apmierināti, laižot pasaulē vienu bērnu, bet gan gādā bērnus vēl un vēl, nemaz nezinot, kā viņus varēs uzturēt, un tas viss notiek tikai šīs baudas dēļ. Bauda, ko dod dzimumorgāni, nav neīsta, jo tās avots ir Dieva Kunga pārpasaulīgais ķermenis. Citiem vārdiem sakot, tas, kas dod baudu, ir realitāte, taču materiālās piesārņotības dēļ viss ir kļuvis izkropļots. Materiālajā pasaulē dzimumdzīve materiālās saskarsmes dēļ rada ļoti daudz ciešanu. Tāpēc ar dzimumdzīvi materiālajā pasaulē nevajadzētu nodarboties vairāk, kā nepieciešams. Pat materiālajā pasaulē nepieciešams laist pasaulē bērnus, taču tas ir jādara ar atbildību, apzinoties garīgās vērtības. Cilvēks materiālajā esamībā savā dzīvē var apzināties garīgās vērtības, tādēļ viņam jāplāno ģimene saskaņā ar tām un ne citādi. Dzimstības ierobežošana ar pretapaugļošanās līdzekļiem utt. liecina par pagrimumu. Tas ir visrupjākais materiālais piesārņojums. Materiālisti, kas izmanto šos līdzekļus, vēlas mākslīgā veidā pilnībā izmantot baudu, ko dod dzimumorgānu pārklājums, un viņi nezina garīgo jēgu. Nesaprātīgie ļaudis bez jebkādām zināšanām par garīgajām vērtībām cenšas izmantot dzimumorgānus, lai tikai gūtu materiālo jutekļu baudu.

9. PANTS

pājur jamasja mitrasja    parimokšasja nārada
himsājā nirritēr mritjor    nirajasja gudam smritah

pājuh — anālā atvere; jamasja — nāves valdošās dievības;
mitrasja — Mitras; parimokšasja — anālās atveres; nārada — ak, Nārada;
himsājāh — ļaunuma; nirritēh — nelaimes; mritjoh — nāves; nirajasja — elles;
gudam — taisnā zarna; smritah — tiek uzskatīta.

TULKOJUMS

Ak, Nārada! Dieva Kunga Visuma veidola anālā atvere ir valdošās
nāves dievības Mitras mājvieta. Kunga taisnā zarna un anālā atvere ir
elles, ļaunuma, nelaimes, nāves utt. vieta.

10. PANTS

parābhūtēr adharmasja    tamasaš čāpi paščimah
nādjo nada-nadīnām ča    gotrānām asthi-samhatih

parābhūtēh — cerību sabrukuma; adharmasja — amoralitātes;
tamasah — tumsības; ča — un; api — arī; paščimah — mugura;
nādjah — zarnu; nada — lielo upju; nadīnām — mazo upju; ča — arī;
gotrānām — kalnu; asthi — kaulu; samhatih — kopums.

TULKOJUMS

Dieva Kunga mugura ir cerību sabrukuma, tumsības un amoralitātes
vieta. No Viņa asinsvadiem ir cēlušās lielās un mazās upes, un Viņa
kauli veido lielos kalnus.

SKAIDROJUMS

Lai cīnītos ar bezpersonisko priekšstatu par Dieva
Augstāko Personību, šeit sistemātiski analizēta Viņa pārpasaulīgā
ķermeņa fizioloģiskā un anatomiskā uzbūve. No mums pieejamā Dieva
Kunga ķermeņa (Viņa Visuma veidola apraksta) kļūst skaidrs, ka
Kunga veidols atšķiras no visiem parastajiem pasaulīgajiem veidoliem.
Jebkurā gadījumā Kungs nav bezveidīgs tukšums. Neziņa ir Dieva
Kunga mugura, un tāpēc arī nesaprātīgo ļaužu neziņa nav šķirta no Kunga
ķermeņa. Tā kā Dieva Kunga ķermenis ir pilnīgs veselums un tajā
ietilpst pilnīgi viss, nevar apgalvot, ka Kungs ir bezpersonisks. Gluži
otrādi, saskaņā ar pilnīgu Dieva Kunga aprakstu, Viņš ir gan
bezpersonisks, gan personisks vienlaicīgi. Dieva Personība ir Kunga sākotnējā
iezīme, un bezpersoniskums, kas izplūst no Viņa, ir tikai Kunga
pārpasaulīgā ķermeņa atspulgs. Tie, kuriem paveicas ieraudzīt Dievu Kungu
no priekšas, var izprast Viņa personisko iezīmi, turpretī tie, kuru
cerības ir sabrukušas un kuri tiek turēti Dieva Kunga neziņas pusē, vai,
citiem vārdiem sakot, tie, kas raugās uz Dievu Kungu no aizmugures,
izprot Viņu bezpersoniskajā aspektā.

11. PANTS

avjakta-rasa-sindhūnām    bhūtānām nidhanasja ča
udaram viditam pumso    hridajam manasah padam

avjakta — bezpersoniskā iezīme; rasa-sindhūnām — ūdens jūru un
okeānu; bhūtānām — to, kas dzimst materiālajā pasaulē;
nidhanasja — iznīcināšanas; ča — arī; udaram — Viņa vēders; viditam — saprātīgo
zināms; pumsah — diženās personības; hridajam — sirds;
manasah — smalkā ķermeņa; padam — vieta.

TULKOJUMS

Dieva Kunga bezpersoniskā iezīme ir lielo okeānu atrašanās vieta, un
Viņa vēders ir vieta materiāli iznīcinātajām dzīvajām būtnēm. Viņa
sirds ir dzīvo būtņu smalko materiālo ķermeņu mājvieta. Saprātīgie to
zina.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (8.17.–18.) ir teikts, ka viena
Brahmas diena pēc cilvēku aprēķiniem ir tūkstoš reiz četru laikmetu
( 4300 000 gadu) gara, un tikpat gara ir arī Brahmas nakts. Brahma
dzīvo simts gadus un tad nomirst. Pēc krišanas materiālajā pasaulē
Brahma, kurš parasti ir dižens Dieva Kunga bhakta, saņem atbrīvi. Visums
(ko sauc par brahmāndu jeb lodi, pār kuru valda Brahma) tiek
iznīcināts, un katras planētas vai pat visi Visuma iemītnieki arī iet bojā. Šajā
pantā minētais vārds «avjakta» apzīmē Brahmas nakti, kad notiek
daļēja iznīcināšana un kad noteiktās brahmāndas dzīvās būtnes, kuras
atrodas uz planētām zemāk par Brahmaloku, kā arī lielie okeāni utt.
nonāk virāt-purušas vēderā. Brahmas nakts beigās atkal notiek radīšana,
un dzīvās būtnes, kas atradās Dieva Kunga vēderā, tiek palaistas vaļā,
un tās, it kā pamodušās no dziļa miega, atkal var spēlēt savas lomas.
Tā kā dzīvās būtnes nekad netiek iznīcinātas līdz ar materiālās
pasaules iznīcināšanu, tās neiet bojā, taču, kamēr dzīvā būtne nav sasniegusi
atbrīvi, viņai atkal un atkal jāpieņem materiālie ķermeņi. Cilvēka dzīve
domāta, lai izbeigtu šo atkārtoto ķermeņu nomaiņu un nonāktu kādā
garīgo debesu vietā, kur viss ir mūžīgs, svētlaimīgs un zināšanu pilns.
Citiem vārdiem sakot, dzīvo būtņu smalkie veidoli nonāk Augstākās
Būtnes sirdī un radīšanas laikā iegūst taustāmu apveidu.

12. PANTS

dharmasja mama tubhjam ča    kumārānām bhavasja ča
vigjānasja ča sattvasja    parasjātmā parājanam

dharmasja — reliģisko principu vai Jamarādžas; mama — manu;
tubhjam — tavu; ča — un; kumārānām — četru Kumāru;
bhavasja — Kunga Šivas; ča — un arī; vigjānasja — pārpasaulīgo zināšanu; ča — arī;
sattvasja — patiesības; parasja — tās diženās personības; ātmā — apziņa;
parājanam — atkarīgs.

TULKOJUMS

Šīs diženās personības apziņa ir arī manu, tavu un četru neprecēto
Kumāru — Sanakas, Sanātanas, Sanat-kumāra un
Sanandanas — reliģisko principu mājvieta. Šajā apziņā ir arī patiesība un pārpasaulīgās
zināšanas.

13.–16. PANTS

aham bhavān bhavaš čaiva    ta imē munajo ‘gradžāh
surāsura-narā nāgāh    khagā mriga-sarīsripāh
 
gandharvāpsaraso jakšā    rakšo-bhūta-ganoragāh
pašavah pitarah siddhā    vidjādhrāš čāranā drumāh
 
anjē ča vividhā džīvā    džala-sthala-nabhaukasah
graharkša-kētavas tārās    taditah stanajitnavah
 
sarvam puruša ēvēdam    bhūtam bhavjam bhavač ča jat
tēnēdam āvritam višvam    vitastim adhitišthati

aham — es; bhavān — tu; bhavah — Kungs Šiva; ča — arī;
ēva — noteikti; — tie; imē — visi; munajah — diženie gudrie; agra-džāh — dzimuši
pirms tevis; sura — padievi; asura — dēmoni; narāh — cilvēki;
nāgāh — Nāgas planētas iedzīvotāji; khagāh — putni; mriga — zvēri;
sarīsripāh — rāpuļi; gandharva-apsarasah, jakšāh, rakšah-bhūta-gana-uragāh,
pašavah, pitarah, siddhāh, vidjādhrāh, čāranāh
— visi dažādo planētu
iemītnieki; drumāh — augu valsts; anjē — daudzi citi; ča — arī;
vividhāh — dažādu veidu; džīvāh — dzīvās būtnes; džala — ūdens; sthala — zeme;
nabha-okasah — debesu iemītnieki jeb putni; graha — asteroīdi;
rikša — ietekmīgās zvaigznes; kētavah — komētas; tārāh — spīdekļi;
taditah — zibens; stanajitnavah — mākoņu skaņa; sarvam — viss; purušah — Dieva
Personība; ēva idam — noteikti tas viss; bhūtam — viss, kas radīts;
bhavjam — viss, kas tiks radīts; bhavat — un viss, kas ir ticis radīts;
ča — arī; jat — tas; tēna idam — viss ir Viņa; āvritam — pārklāts;
višvam — visu uztverē; vitastim — sprīdi; adhitišthati — atrodas.

TULKOJUMS

Sākot ar mani [Brahmu] un beidzot ar tevi un Bhavu [Šivu], visi
diženie gudrie, kas ir dzimuši pirms tevis, padievi, dēmoni, nāgas, cilvēki,
putni, zvēri, kā arī rāpuļi utt., un visas jutekļiem uztveramās Visuma
izpausmes, t.i., planētas, zvaigznes, asteroīdi, spīdekļi, zibens, pērkons
un dažādo planētu sistēmu iedzīvotāji, t.i., gandharvi, apsaras, jakšas,
rakšas, bhūtaganas, uragas, pašu, pitas, sidhas, vidjādharas, čāranas un
visi pārējie dzīvo būtņu veidi, kā arī putni, zvēri, koki un viss, kas vien
ir, vienmēr — gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē — ir Dieva
Kunga Visuma veidola pārklāti, lai gan Viņš pats stāv pāri visiem un
Viņa mūžīgais veidols nav lielāks par sprīdi.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība ar savu daļējo izpausmi Virsdvēseli, kas ir sprīža garumā, izvēršas ar savu vareno enerģiju par Visuma veidolu, kurā ietilpst viss izpaustais — gan organiskais, gan neorganiskais. Tādējādi izpaustā Visuma daudzveidība neatšķiras no Dieva Kunga, tāpat kā daudzveidīgie zelta rotājumi neatšķiras no sākotnējā zelta. Citiem vārdiem sakot, Dievs Kungs ir Augstākā Personība, kas valda pār visu šajā pasaulē, un tajā pat laikā Viņš ir arī augstākā atsevišķā būtība, kas atšķiras no visa materiālajā pasaulē izpaustā. Tāpēc Bhagavad-gītā (9.4.–5.) Dievs Kungs nosaukts par Jogēšvaru. Viss balstās uz Kunga Šrī Krišnas enerģijām, tomēr Kungs atšķiras no visa un stāv tam pāri. Tas ir apstiprināts arī vēdiskajā rigmantras Puruša-sūktā. Šo filozofisko patiesību par vienlaicīgo vienību un atšķirību sludināja Kungs Čaitanja Mahāprabhu, un to sauc par ačintja-bhēdābhēda-tatvu. Brahma, Nārada un visi pārējie vienlaicīgi neatšķiras no Dieva Kunga un atšķiras no Viņa. Mēs neatšķiramies no Viņa tāpat kā zelta rotājumi pēc īpašībām neatšķiras no zelta kopuma, taču lieluma ziņā katra atsevišķā zelta rota nekādā gadījumā nelīdzinās visam zelta krājumam. Zelta kopums nekad neizsīkst, pat ja no tā rodas neskaitāmi daudzi zelta rotājumi, jo šis kopums ir pūrna — pilnīgs; pat ja pūrna tiek atņemts no pūrnas, augstākais pūrna vienalga ir un paliek pūrna. Mūsu pašreizējiem nepilnīgajiem jutekļiem tas nav aptverams. Tāpēc Kungs Čaitanja nosauca savu filozofijas teoriju par ačintju (neaptveramo), un, kā apstiprināts Bhagavad-gītā, kā arī Bhāgavatamā, Kunga Čaitanjas ačintja-bhēdābhēda-tatvas teorija ir pilnīga Absolūtās Patiesības filozofija.

17. PANTS

sva-dhišnjam pratapan prāno    bahiš ča pratapatj asau
ēvam virādžam pratapams    tapatj antar bahih pumān

sva-dhišnjam — starojumam; pratapan — izvēršoties; prānah — dzīvības
enerģija; bahih — ārējā; ča — arī; pratapati — apgaismota; asau — saule;
ēvam — tāpat; virādžam — Visuma veidols; pratapan — izvēršoties;
tapati — dara dzīvu; antah — iekšēji; bahih — ārēji; pumān — Augstākā
Personība.

TULKOJUMS

Saule, izvēršot savu starojumu, apgaismo visu gan iekšēji, gan ārēji.
Gluži tāpat Dieva Augstākā Personība, izvēršot savu Visuma veidolu,
uztur visu radīto gan iekšēji, gan ārēji.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā ir skaidri izstāstīts, kāds ir Dieva Kunga
Visuma veidols jeb Kunga bezpersoniskā iezīme, ko sauc par
brahmadžoti, un ir izmantots salīdzinājums ar Saules starojumu. Saules
starojums var būt redzams visā Visumā, taču starojuma avots, t.i., Saules
planēta vai dievība, ko sauc par Sūrja-nārājanu, ir šī starojuma pamats.
Gluži tāpat Dieva Augstākā Personība Kungs Krišna ir bezpersoniskā
brahmadžoti starojuma jeb Kunga bezpersoniskās iezīmes pamats. Tas
ir apstiprināts Bhagavad-gītā (14.27.). Tātad Dieva Kunga Visuma
veidols ir otršķirīgs priekšstats par Kunga bezpersonisko veidolu,
taču sākotnējais Kunga veidols ir Šjāmasundara, kuram ir divas rokas
un kurš spēlē savu mūžīgo flautu. Trīs ceturtdaļas Dieva Kunga plašā
starojuma izpaužas garīgajās debesīs (tripād-vibhūti), un viena
ceturtdaļa Viņa starojuma aptver visus materiālos Visumus. Arī par to ir
runāts un stāstīts Bhagavad-gītā (10.42.). Tādējādi trīs ceturtdaļas lielo
Kunga starojuma izvērsumu sauc par Viņa iekšējo enerģiju, bet vienu
ceturtdaļu lielo izvērsumu sauc par Dieva Kunga ārējo enerģiju.
Dzīvās būtnes, kas atrodas gan garīgajos, gan materiālajos izvērsumos, ir
Viņa robeženerģija (tatastha-šakti), un tām ir atļauts dzīvot jebkurā no
enerģijām — gan ārējā, gan iekšējā. Tās būtnes, kas dzīvo Dieva
Kunga garīgajā izvērsumā, tiek sauktas par atbrīvotajām dvēselēm,
turpretī tās, kas dzīvo ārējā izvērsumā, tiek sauktas par saistītajām dvēselēm.
Mēs varam salīdzināt iekšējo izvērsumu un ārējās enerģijas iedzīvotāju
skaitu un pavisam viegli saprast, ka atbrīvoto dvēseļu ir daudz vairāk
nekā saistīto.

18. PANTS

so ‘mritasjābhajasjēšo    martjam annam jad atjagāt
mahimaiša tato brahman    purušasja duratjajah

sah — Viņš (Dievs Kungs); amritasja — nemirstības;
abhajasja — bezbailības; īšah — valdnieks; martjam — nāvei; annam — auglīgai
darbībai; jat — kurš ir; atjagāt — pacēlies pāri; mahimā — slava;
ēšah — Viņam; tatah — tāpēc; brahman — ak, brāhman Nārada;
purušasja — Dieva Personības; duratjajah — neizmērojama.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība ir nemirstības un bezbailības valdnieks, un
Viņš stāv pāri materiālās pasaules nāvei un auglīgajai darbībai. Ak,
Nārada, ak, brāhman, tāpēc Augstākās Personības slavu ir ļoti grūti
aptvert.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga godība Viņa pārpasaulīgajā trīs ceturtdaļu iekšējā spējā aprakstīta Padma Purānā (Utara-khandā). Tur teikts, ka garīgajās debesīs, kuras veido trīs ceturtdaļas lielais Dieva Kunga iekšējās spējas izvērsums, planētas ir daudz lielākas par visām Dieva Kunga ārējās spējas Visumu planētām. «Čaitanja-čaritāmritā» visi Kunga ārējās spējas Visumi salīdzināti ar grozu sinepju sēklu. Katra sinepju sēkliņa ir kā viens Visums. Vienā no šiem Visumiem, kurā mēs pašlaik dzīvojam, planētu ir tik daudz, ka cilvēks tās nespēj saskaitīt, un kā gan mēs varam iedomāties visus Visumus kopumā, kuri tiek salīdzināti ar grozu sinepju sēklu? Garīgajās debesīs ir vismaz trīs reizes vairāk planētu nekā materiālajās debesīs. Šīs garīgās planētas patiesībā ir materiālo īpašību neskartas, tāpēc tās ir veidotas tikai un vienīgi no tīras skaidrības. Uz šīm planētām pilnībā izpaužas garīgās svētlaimes (brahmānandas) izpratne. Visas planētas ir mūžīgas, un tās nespēj sagraut nekādi materiālās pasaules sārņi. Planētas pašas spīd, un tās (ja vien mēs spējam to iedomāties) ir gaišākas par miljoniem parasto sauļu kopā.
Šo planētu iedzīvotāji ir brīvi no dzimšanas, nāves, vecuma un slimībām, un viņiem ir pilnīgas zināšanas par visu. Viņi ir dievbijīgi un brīvi no jebkādām materiālām tieksmēm. Viņu vienīgā nodarbošanās ir pārpasaulīga, mīlestības pilna kalpošana Visaugstajam Kungam Nārājanam, kurš ir Vaikunthas planētu valdošā Dievība. Šīs atbrīvotās dvēseles pastāvīgi dzied dziesmas, kas minētas Sāmavēdā (vēdaih sānga-pada-kramopanišadair gājanti jam sāmagāh). Visas tās ir piecu Upanišadu personifikācijas. Tripād-vibhūti jeb trīs ceturtdaļas lielā Dieva Kunga iekšējā spēja uzskatāma par Dieva valstību, kas atrodas ārpus materiālajām debesīm, un, kad mēs runājam par pāda-vibhūti jeb vienu ceturtdaļu lielo ārējo enerģiju, tad tas attiecas uz materiālo pasauli. Vēl Padma Purānā teikts, ka tripād-vibhūti valstība ir pārpasaulīga, turpretī pāda-vibhūti ir pasaulīga; tripād-vibhūti ir mūžīga, turpretī pāda-vibhūti ir pārejoša. Dievam Kungam un Viņa mūžīgajiem kalpiem pārpasaulīgajā valstībā ir mūžīgi veidoli, kas ir svētīgi, nemaldīgi, garīgi un vienmēr jauni. Citiem vārdiem sakot, tur nav dzimšanas, nāves, vecuma un slimību. Šī mūžīgā vieta ir pārpasaulīgu baudu, skaistuma un svētlaimes pilna. Tas ir apstiprināts arī šajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā, un pārpasaulīgā daba ir nosaukta par amritu. Kā teikts Vēdās: utāmritatvasjēšānah. Visaugstais Kungs ir nemirstības Kungs jeb, citiem vārdiem sakot, Kungs ir nemirstīgs, un, tā kā Viņš ir nemirstības Kungs, Viņš var dot nemirstību saviem bhaktām. Arī Bhagavad-gītā (8.16.) Dievs Kungs norāda, ka ikviens, kas aizies uz Viņa nemirstības mājvietu, nekad vairs neatgriezīsies šajā triju veidu ciešanu un nāves pilnajā pasaulē. Dievs Kungs nav tāds kā pasaulīgie kungi. Pasaulīgs saimnieks vai kungs nekad savās baudās nav vienlīdzīgs ar tiem, kas pakļauti viņam, nav nemirstīgs un nevar dot nemirstību saviem padotajiem. Turpretī Visaugstais Kungs, kas ir visu dzīvo būtņu vadītājs, var piešķirt visas savas personības īpašības saviem bhaktām, arī nemirstību un garīgu svētlaimi. Materiālās pasaules dzīvās būtnes pastāvīgi ir raižu un baiļu pilnas, taču Dievs Kungs, būdams visbezbailīgais, var dot šo bezbailības īpašību arī saviem tīrajiem bhaktām. Pasaulīgā esamība ir bīstama pati par sevi, jo visi laicīgie ķermeņi ir pakļauti dzimšanai, nāvei, vecumam un slimībām, un tādēļ dzīvās būtnes pastāvīgi baidās. Laicīgajā pasaulē visu ietekmē laiks, kas maina lietas, un dzīvā būtne, kas sākotnēji ir avikāra jeb nemainīga, laika radīto izmaiņu dēļ ļoti cieš. Mūžīgā laika radītās izmaiņas nekādā ziņā nav sastopamas Dieva nemirstības valstībā, un tādējādi jāsaprot, ka tur nav laika ietekmes un līdz ar to nav nekādu baiļu. Materiālajā pasaulē tā saucamā laime tiek sasniegta ar darbu. Cilvēks, smagi strādājot, var kļūt bagāts, taču viņš aizvien baidās un šaubās par to, cik ilga būs šī iegūtā laime. Taču Dieva valstībā nevienam nav jāpūlas, lai sasniegtu laimi. Laime ir gara būtība, kā tas teikts Vēdānta-sūtrā: ānandamajo ‘bhjāsāt. «Gars pēc dabas ir laimes pilns.» Laime garīgajā dabā ar katru jaunu atzīšanas pakāpi aizvien pieaug, un par svētlaimes mazināšanos nevar būt ne runas. Šāda tīra garīga svētlaime materiālajā Visumā nav atrodama, arī uz Džanalokas vai pat Maharlokas un Satjalokas planētām ne, jo pat Kungs Brahma ir pakļauts auglīgās darbības likumiem un dzimšanas un nāves likumam. Tāpēc šajā pantā teikts: duratjajah. Citiem vārdiem sakot, garīgo laimi, kāda pastāv mūžīgajā Dieva valstībā, nespēj iedomāties pat visaugstākie brahmačārī vai sanjāsī, kas spēj pacelties uz planētām, kas augstākas par debesu planētām. Jeb Visaugstā Kunga diženums ir tik liels, ka to nespēj iztēloties pat augstie brahmačārī un sanjāsī, taču šādu laimi ar Kunga dievišķo žēlastību patiešām sasniedz Dieva Kunga tīrie bhaktas.

19. PANTS

pādēšu sarva-bhūtāni    pumsah sthiti-pado viduh
amritam kšēmam abhajam    tri-mūrdhno ‘dhāji mūrdhasu

pādēšu — vienā ceturtdaļā; sarva — visas; bhūtāni — dzīvās būtnes;
pumsah — Augstākās Personības; sthiti-padah — visas materiālās bagātības
krātuve; viduh — jāzina; amritam — nemirstība; kšēmam — visa laime,
bez raizēm par vecumu, slimībām utt.; abhajam — bezbailība;
tri-mūrdhnah — ārpus trijām augstākajām planētu sistēmām; adhāji — pastāv;
mūrdhasu — aiz materiālajiem pārklājumiem.

TULKOJUMS

Jāzina, ka Dieva Augstākā Personība ar vienu savas enerģijas
ceturtdaļu, kurā pastāv visas dzīvās būtnes, ir visu materiālo bagātību
augstākā krātuve. Dieva valstībā, kas atrodas pāri trijām augstākajām
planētu sistēmām un ārpus materiālajiem pārklājumiem, pastāv nemirstība,
bezbailība un brīvība no jebkādām raizēm par vecumu un slimībām.

SKAIDROJUMS

No visām Dieva Kunga sandhinī enerģijas izpausmēm viena ceturtdaļa atklājas materiālajā pasaulē, bet trīs ceturtdaļas atklājas garīgajā valstībā. Dieva Kunga enerģiju var iedalīt trijās sastāvdaļās, t.i., sandhinī, samvits un hlādinī, jeb, citiem vārdiem sakot, Kungā pilnībā izpaužas esamība, zināšanas un svētlaime. Materiālajā pasaulē esamība, zināšanas un prieks izjūtami ļoti vāji, un dzīvās būtnes, kas ir sīkas un neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, spēj nelielā daudzumā baudīt esamības, zināšanu un svētlaimes apziņu atbrīves stāvoklī, turpretī saistītajā materiālās esamības stāvoklī viņām ļoti grūti novērtēt īsteno dzīves esamību, zināšanas un tīro laimi. Atbrīvotās dvēseles, kuru ir daudz vairāk nekā dvēseļu materiālajā pasaulē, var patiešām izjust minēto sandhinī, samvita un hlādinī enerģiju spēku, kas izpaužas nemirstībā, bezbailībā un brīvībā no vecuma un slimībām.
Materiālajā pasaulē planētu sistēmas ir izkārtotas trijās sfērās, ko sauc par triloku jeb Svargu, Martju un Pātālu, un tās visas veido tikai vienu ceturto daļu no sandhinī enerģijas kopuma. Ārpus septiņiem materiālajiem līmeņiem atrodas garīgās debesis ar Vaikunthas planētām. Ne uz vienas no trilokas planētām būtnes nevar izbaudīt nemirstību, pilnīgas zināšanas un pilnīgu svētlaimi. Trīs augstākās planētu sistēmas tiek sauktas par sātvikas planētām, jo uz tām ir iespēja dzīvot ilgu mūžu un būt daļēji brīvam no vecuma un slimībām, kā arī zināmā mērā bezbailīgam. Diženie gudrie un svētie paceļas augstāk par debesu planētām uz Maharloku, taču arī šajā vietā nevar baudīt pilnīgu bezbailību, jo kalpas beigās Maharloka tiek iznīcināta, un tās iedzīvotājiem jāpārceļas uz vēl augstākām planētām. Tomēr pat uz šīm planētām neviens nav brīvs no nāves ietekmes. Dzīve tur var būt salīdzinoši ilgāka, tur var būt vairāk zināšanu un svētlaimes, taču īstena nemirstība, bezbailība un brīvība no vecuma, slimībām utt. iespējama tikai aiz materiālo debesu pārklājumu materiālajām sfērām. Tās atrodas uz Kunga galvas (adhāji mūrdhasu).

20. PANTS

pādās trajo bahiš čāsann    apradžānām ja āšramāh
antas tri-lokjās tv aparo    griha-mēdho ‘brihad-vratah

pādāh trajah — kosmoss, ko veido trīs ceturtdaļas no Kunga
enerģijas; bahih — atrodas ārpus; ča — un visiem; āsan — bija; apradžānām — to,
kas nav domāti pārdzimšanai; — to; āšramāh — dzīves stāvoklis;
antah — iekšā; tri-lokjāh — trijās pasaulēs; tu — bet; aparah — citu;
griha-mēdhah — kas pieķērušies ģimenes dzīvei; abrihat-vratah — stingri
neseko dzimumatturības zvērestam.

TULKOJUMS

Garīgā valstība, kas sastāv no trijām ceturtdaļām Kunga enerģijas,
atrodas ārpus šīs materiālās pasaules un īpaši domāta tiem, kuri vairs
nekad nepiedzims. Pārējiem, kas ir pieķērušies ģimenes dzīvei un stingri
neievēro dzimumatturības zvērestus, jādzīvo trijās materiālajās
pasaulēs.

SKAIDROJUMS

Šajā Šrīmad Bhāgavatamas pantā nepārprotami atklāta varnāšrama-dharmas jeb sanātana-dharmas virsotne. Visaugstākā svētība, ko var saņemt cilvēks, ir atbrīvoties no pieķeršanās dzimumdzīvei, jo tieši dzimumdzīves dēļ būtne atkal un atkal nonāk materiālās esamības saistītajā dzīvē. Civilizācija, kurā dzimumdzīve netiek kontrolēta, uzskatāma par ļoti zema līmeņa civilizāciju, jo šādā gaisotnē materiālajā ķermenī ieslēgtā dvēsele nevar iegūt atbrīvi. Dzimšana, nāve, vecums un slimības ir saistītas ar materiālo ķermeni, un tām nav nekāda sakara ar garīgo dvēseli. Taču, kamēr vien tiek atbalstīta ķermeniskā pieķeršanās, kas vērsta uz jutekliskām baudām, atsevišķā garīgā dvēsele ir spiesta turpināt atkārtotu pārdzimšanu, kas notiek materiālā ķermeņa dēļ. Pats materiālais ķermenis tiek salīdzināts ar drēbēm, kuras novalkājas.
Lai cilvēks savā dzīvē varētu saņemt augstāko svētību, varnāšramas iekārta, sākot ar brahmačārī dzīves posmu, māca pieņemt dzimumatturības zvērestu. Brahmačārī dzīve domāta skolniekiem, kas ir mācījušies stingri ievērot dzimumatturības zvērestu. Jaunieši, kas nav vēl sajutuši dzimumdzīves garšu, var viegli ievērot dzimumatturību, un tas, kurš reiz ir sācis sekot šiem principiem, var viegli turpināt pilnveidošanos līdz pat augstākajai pilnības pakāpei, galu galā sasniedzot Dieva Kunga enerģijas trīs ceturtdaļu valstību, kurā nav ne nāves, ne baiļu un dzīvā būtne bauda svētlaimes un zināšanu pilnu dzīvi. Ģimenes cilvēks, kas pieķēries ģimenes dzīvei, pavisam viegli var atteikties no dzimumdzīves, ja viņš ir apguvis brahmačārī dzīves principus. Piecdesmit gadu vecumā ģimenes cilvēkam ir ieteikts atstāt mājas (pančašordhvam vanam vradžēt) un uzsākt dzīvi mežā; pēc tam, pilnīgi pārvarot pieķeršanos ģimenei, viņš var pieņemt atsacīšanās dzīves kārtu un, kļūstot par sanjāsī, pilnībā kalpot Dievam Kungam. Jebkādi reliģiskie principi, kas māca ievērot dzimumatturības zvērestu, cilvēkiem ir ļoti svētīgi, jo tikai tie, kas iemācījušies dzīvot šādā veidā, var izbeigt ciešanu pilno materiālo esamību. Kunga Budas ieteiktie nirvānas principi arī domāti tam, lai izbeigtu ciešanu pilno materiālo esamību, un šis paņēmiens visaugstākajā mērā ieteikts šeit, Šrīmad Bhāgavatamā, ar skaidru priekšstatu par ideālu pilnību, lai gan pamatā starp budistu, šankarītu un vaišnavu izmantotajiem paņēmieniem nav atšķirības. Tiem, kas grib sasniegt augstāko pilnības līmeni, t.i., brīvību no dzimšanas, nāves, raizēm un bailēm, neviens no šiem paņēmieniem neatļauj pārkāpt dzimumatturības zvērestu.
Ģimenes cilvēki un tie, kas ir apzināti pārkāpuši dzimumatturības zvērestu, nevar ieiet nemirstības valstībā. Dievbijīgie ģimenes cilvēki, kritušie jogi un kritušie pārpasaulnieki var pacelties uz augstākajām materiālās pasaules planētām (Dieva Kunga enerģijas vienā ceturtdaļā), bet viņi nevar ieiet nemirstības valstībā. Par abrihad-vratām sauc tos, kuri ir lauzuši dzimumatturības zvērestu. Vānaprasthas jeb tie, kas aizgājuši no ģimenes dzīves, un sanjāsī jeb cilvēki atsacīšanās dzīves kārtā nedrīkst lauzt dzimumatturības zvērestu, ja viņi vēlas gūt panākumus. Brahmačārī, vānaprasthas un sanjāsī nevēlas vairs piedzimt šajā pasaulē (apradža), un viņi nedrīkst slepeni nodarboties ar dzimumdzīvi. Ja garīgā ceļa gājējs šai ziņā krīt, viņam var būt iespēja vēlreiz piedzimt cilvēka veidolā kādā izglītota brāhmanu vai bagātu tirgotāju ģimenē, lai turpinātu pilnveidošanos, taču vislabākais ir sasniegt augstāko nemirstības pilnību, tiklīdz mums ir dots cilvēku veidols; citādi visa cilvēciskā dzīve pārvērtīsies par izgāšanos. Kungs Čaitanja dzimumatturības jautājumā bija ļoti stingrs pret saviem sekotājiem. Viņš sodīja vienu no saviem pavadoņiem Čhotu Haridāsu, jo tas nebija ievērojis dzimumatturības zvērestu. Tāpēc pārpasaulniekam, kurš vispār vēlas nonākt valstībā, kas ir brīva no materiālajām ciešanām, tīša nodarbošanās ar dzimumdzīvi, it īpaši atsacīšanās dzīves kārtā, ir ļaunāka par pašnāvību. Dzimumdzīve atsacīšanās dzīves kārtā ir vislielākais reliģiskās dzīves izkropļojums, un šāds maldināts cilvēks var tikt glābts tikai tad, ja viņam izdodas satikt tīru bhaktu.

21. PANTS

sritī vičakramē višvan    sāšanānašanē ubhē
jad avidjā ča vidjā ča    purušas tūbhajāšrajah

sritī — dzīvo būtņu mērķis; vičakramē — pastāv visaptveroši;
višvan — visucaurstrāvojošā Dieva Personība; sāšana — valdīšana pār;
anašanē — darbība garīgajā kalpošanā; ubhē — abas; jat — kas; avidjā — neziņa;
ča — kā arī; vidjā — īstenās zināšanas; ča — un; purušah — Augstākā
Personība; tu — bet; ubhaja — abu; āšrajah — saimnieks.

TULKOJUMS

Visucaurstrāvojošā Dieva Personība ar savām enerģijām ir
visaptverošais valdīšanas un garīgās kalpošanas darbības saimnieks. Kungs
vienmēr un visos apstākļos ir neziņas un īsteno zināšanu augstākais
valdnieks.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā ļoti būtisks ir vārds «višvan». Tas, kurš spēj pilnībā ceļot pa jebkuru darbības lauku, tiek saukts par purušu jeb kšētragju. Šie abi vārdi «kšētragja» un «puruša» ir attiecināmi gan uz atsevišķo patību, gan uz Augstāko Patību, Dievu Kungu. Bhagavad-gītā (13.3.) tas izskaidrots šādi:
kšētragjam čāpi mām viddhi sarva-kšētrēšu bhārata
kšētra-kšētragjajor gjānam jat tadž gjānam matam mama

«Kšētra» nozīmē «vieta», un tas, kurš zina vietu, tiek saukts par kšētragju. Atsevišķā patība zina savu ierobežoto darbības lauku, bet Augstākā Patība, Dievs Kungs, pārzina neierobežotu darbības lauku. Atsevišķā dvēsele pārzina savu domāšanu, jušanu un vēlēšanos, turpretī Virsdvēsele jeb Paramātma, augstākais valdnieks, kas atrodas visur, pārzina visu būtņu domāšanu, jušanu un vēlēšanos, un tādējādi atsevišķā dzīvā būtne ir nenozīmīgi sīkais savas darbības saimnieks, turpretī Dieva Augstākā Personība valda pār visu būtņu darbību gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē (vēdāham samatītāni utt.). Tikai nejēgas nezina šo atšķirību starp Dievu Kungu un dzīvajām būtnēm. Dzīvās būtnes, kas atšķiras no nesaprātīgās matērijas, pēc savām īpašībām apziņā var līdzināties Dievam Kungam, taču būtnei, atšķirībā no Kunga, nevar būt pilnīgu zināšanu par pagātni, tagadni un nākotni.
Un, tā kā dzīvās būtnes zināšanas ir daļējas, viņa reizēm aizmirst savu būtību. Šī aizmiršana īpaši spilgti izpaužas Dieva Kunga ēkapād-vibhūti laukā jeb materiālajā pasaulē, turpretī tripād-vibhūti darbības laukā jeb garīgajā valstībā dzīvās būtnes neko neaizmirst, jo viņas ir brīvas no visiem sārņiem, kas rodas aizmiršanas dēļ. Materiālais ķermenis liecina par rupjā un smalkā veida aizmiršanu; tāpēc visa materiālās pasaules gaisotne tiek saukta par avidju jeb neziņu, turpretī garīgās valstības gaisotne ir vidja — tā ir zināšanu pilna. Pastāv dažādas avidjas pakāpes, un tās sauc par dharmu, arthu un mokšu. Mokšas jeb atbrīves ideja, kurai pieķērušies monisti, uzskatot, ka dzīvā būtne un Dievs Kungs neatšķiras un galu galā saplūst vienā veselumā, ir pēdējā materiālisma jeb aizmiršanas pakāpe. Zināšanas par to, ka patība un Augstākā Patība pēc īpašībām neatšķiras, ir daļējas zināšanas un daļēja neziņa, jo šajā gadījumā nav zināšanu par lieluma atšķirību, kā tas tika paskaidrots iepriekš. Atsevišķā patība zināšanās nekad nevar līdzināties Dievam Kungam, citādi tā nenonāktu aizmiršanas stāvoklī. Tātad, tā kā atsevišķās patības jeb dzīvās būtnes var nonākt aizmiršanas pakāpē, starp dzīvajām būtnēm un Dievu Kungu vienmēr ir milzīga atšķirība tāpat kā starp daļām un veselumu. Daļa nekad nevar līdzināties veselumam. Tātad priekšstats par to, ka dzīvā būtne nekādā ziņā neatšķiras no Dieva Kunga, arī ir neziņa.
Neziņas laukā darbība ir vērsta uz valdīšanu pār pasauli, tāpēc materiālajā pasaulē visi cenšas iegūt materiālas bagātības, lai valdītu pār šo materiālo pasauli. Šeit pastāvīgi ir sadursmes un cerību sabrukums, kas ir neziņas pazīmes. Turpretī zināšanu laukā ir garīgā kalpošana Dievam Kungam (bhakti). Tāpēc atbrīvotajā bhakti darbības pakāpē nevar būt ne runas par nonākšanu neziņas jeb aizmiršanas (avidjas) ietekmē. Tādējādi Dievs Kungs ir gan neziņas, gan zināšanu lauka īpašnieks, un dzīvā būtne pati var izvēlēties, kurā no šīm vietām atrasties.

22. PANTS

jasmād andam virād džagjē    bhūtēndrija-gunātmakah
tad dravjam atjagād višvam    gobhih sūrja ivātapan

jasmāt — no kura; andam — Visuma lodes; virāt — un milzīgais
Visuma veidols; džagjē — radās; bhūta — pamatvielas; indrija — jutekļi;
guna-ātmakah — īpašību; tat dravjam — Visumi, Visuma veidols utt.;
atjagāt — pārsniedza; višvam — visus Visumus; gobhih — ar
stariem;sūrjah — saule; iva — kā; ātapan — spīdot un
sildot.

TULKOJUMS

No šīs Dieva Personības rodas visas Visuma lodes un Visuma veidols
ar materiālajiem elementiem, īpašībām un jutekļiem. Tomēr Viņš stāv
pāri šīm materiālajām izpausmēm, tāpat kā saule atšķiras no saviem
stariem un siltuma.

SKAIDROJUMS

Kā teikts iepriekšējā pantā, augstākā patiesība ir
puruša jeb purušotama, Augstākā Personība. Absolūtā Personība ar
savām dažādajām enerģijām ir īšvara jeb augstākais valdnieks. Dieva
Kunga materiālās enerģijas ēkapād-vibhūti izpausme darbojas kā
viena no daudzajām Kunga kalponēm, kas Kungu īpaši nepiesaista, kā
tas norādīts Bhagavad-gītā (bhinnā prakritih). Turpretī tripād-vibhūti
valstība, kas ir tīri garīga Dieva Kunga enerģijas izpausme, ir, ja tā var
teikt, no Kunga viedokļa pievilcīgāka. Tāpēc Kungs rada materiālās
izpausmes, apaugļojot materiālo enerģiju, un tad katrā no izpausmēm
Viņš izvēršas par milzīgo višva-rūpas veidolu. Višva-rūpa, kas tika
parādīta Ardžunam, nav sākotnējais Dieva Kunga veidols. Sākotnējais
Kunga veidols ir pārpasaulīgais purušotamas veidols jeb pats Krišna.
Šajā pantā ļoti labi pateikts, ka Kungs izvēršas gluži kā saule. Saule
izvēršas ar savu ārkārtīgi lielo karstumu un stariem, tomēr tā ir
pārāka par šiem stariem un karstumam. Impersonālisti domā par Dieva
Kunga starojumu, bet neko nezina par taustāmo, pārpasaulīgo un
mūžīgo Dieva Kunga veidolu, ko sauc par Krišnu. Tādējādi Krišna savā
augstākajā personiskajā veidolā ar divām rokām un flautu liek apjukt
impersonālistiem, kuri spēj aptvert vienīgi milzīgo Dieva Kunga
višva-rūpas veidolu. Viņiem jāsaprot, ka saules stari ir pakārtoti saulei, un
gluži tāpat Dieva Kunga milzīgais bezpersoniskais veidols ir pakārtots
Viņa personiskajam Purušotamas veidolam. Brahma-samhitā (5.37.)
tas apstiprināts šādiem vārdiem:

ānanda-činmaja-rasa-pratibhāvitābhis
    tābhir ja ēva nidža-rūpatajā kalābhih
goloka ēva nivasatj akhilātma-bhūto
    govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

«Dieva Augstākā Personība Govinda, kas dod dzīvību visu būtņu
jutekļiem ar sava ķermeņa stariem, atrodas savā pārpasaulīgajā mājvietā,
ko sauc par Goloku. Tomēr Viņš ar sava svētlaimīgā garīgā starojuma
izvērsumu, kas spēkā līdzinās Viņa paša svētlaimes spējai, atrodas visās
pasaules vietās.» Tādējādi Kungs ar savām neaptveramajām spējām ir
vienlaicīgi personisks un bezpersonisks. Viņš ir viens vienīgs, un Viņš
atklāj materiālo un garīgo izpausmju pilnīgo vienību atšķirībā. Viņš ir
šķirts no visa, tomēr nekas neatšķiras no Viņa.

23. PANTS

jadāsja nābhjān nalinād    aham āsam mahātmanah
nāvidam jagja-sambhārān    purušāvajavān ritē

jadā — laikā, kad; asja — Viņa; nābhjāt — no nabas; nalināt — no
lotosa; aham — es; āsam — piedzimu; mahā-ātmanah — diženās personības;
na avidam — nezinot; jagja — ziedošanas; sambhārān — sastāvdaļas;
puruša — Dieva Kunga; avajavān — ķermeņa locekļus; ritē — izņemot.

TULKOJUMS

Kad es piedzimu lotosa ziedā, kas auga no diženā Dieva Kunga
[Mahā-Višnu] nabas, man nebija nekā, ko izmantot ziedošanā, izņemot
diženās Dieva Personības ķermeņa locekļus.

SKAIDROJUMS

Kungu Brahmu, kosmiskās izpausmes radītāju, sauc par Svajambhū jeb to, kurš ir dzimis bez tēva un mātes. Parasti dzīvā būtne dzimst, savienojoties tēvam (vīrietim) un mātei (sievietei). Taču Brahma, pirmā dzīvā būtne, ir dzimis lotosa ziedā, kas aug no Kunga Krišnas pilnīgā izvērsuma Mahā-Višnu nabas. Šis lotosa zieds ir viens no Kunga ķermeņa locekļiem, un Brahma ir dzimis šajā lotosā. Tādējādi Kungs Brahma arī ir daļa no Kunga ķermeņa. Brahma, piedzimis milzīgajā un tukšajā Visumā, redzēja tikai un vienīgi tumsu. Viņš bija apjucis, un Kungs Brahmas sirdī iedvesmoja viņu uz askēzi. Tādā veidā Brahma varēja iegūt visu nepieciešamo ziedošanas ceremonijai. Tajā laikā pastāvēja tikai šīs divas personības, t.i., Mahā-Višnu Personība un pats Brahma, kas bija dzimis no Dieva Kunga ķermeņa daļas. Lai paveiktu ziedošanas ceremonijas, ir nepieciešams daudz kas, it īpaši dzīvnieki. Dzīvnieku ziedošanas nekādā gadījumā nav domātas to nogalināšanai, bet gan, lai veiksmīgi izdarītu ziedošanas ceremoniju. Dzīvnieks, kas tiek ziedots ugunī, ja tā var teikt, tiek iznīcināts, taču jau nākamajā mirklī ar prasmīgu priesteru skaitīto Vēdu himnu spēku tas saņem jaunu dzīvību. Ja šādu prasmīgu priesteru nav, tad dzīvnieku upurēšana ugunī uz altāra ir aizliegta. Tādējādi Brahma no Garbhodakašājī Višnu ķermeņa locekļiem pats radīja visu ziedošanai nepieciešamo, un tas nozīmē, ka kosmisko kārtību radīja pats Brahma. Vēl nekas nerodas no nekā, viss ir radīts no Dieva Kunga personības. Bhagavad-gītā (10.8.) Dievs Kungs norāda: aham sarvasja prabhavo mattah sarvam pravartatē. «Viss ir veidots no Mana ķermeņa locekļiem, un tādējādi Es esmu visa radītā pirmavots.»
Impersonālisti iebilst, ka godināt Dievu Kungu nav jēgas, jo viss ir tikai un vienīgi pats Kungs. Turpretī personālists dziļā pateicībā godina Kungu, izmantojot to, kas ir radies no Dieva Kunga ķermeņa locekļiem. Augļi un ziedi ir radušies no zemes ķermeņa, tomēr saprātīgs bhakta godina māti Zemi, izmantojot to, ko zeme ir devusi. Gluži tāpat māte Ganga tiek godināta ar Gangas ūdeni, un godinātājs bauda šādas godināšanas augļus. Arī Dieva Kunga godināšana tiek veikta, izmantojot to, kas radies no Dieva Kunga ķermeņa locekļiem, un godinātājs, kas pats ir daļa no Dieva Kunga, gūst garīgās kalpošanas augļus. Kamēr impersonālists maldīgi secina, ka viņš ir pats Kungs, personālists dziļā pateicībā godina Kungu ar garīgo kalpošanu, pilnībā apzinoties, ka nekas neatšķiras no Kunga. Tādējādi bhakta pūlas visu izmantot kalpošanā Dievam Kungam, jo viņš zina, ka viss ir Dieva Kunga īpašums un ka neviens neko nevar saukt par savu. Šī pilnīgā vienības izpratne palīdz godinātājam ar mīlestību kalpot Kungam, turpretī impersonālists savā viltus iedomībā uz visiem laikiem paliek nebhakta, un Dievs Kungs viņu nepieņem.

24. PANTS

tēšu jagjasja pašavah    savanaspatajah kušāh
idam ča dēva-jadžanam    kālaš čoru-gunānvitah

tēšu — šādās ceremonijās; jagjasja — ziedošanas; pašavah — dzīvnieki
vai ziedošanas piederumi; sa-vanaspatajah — kā arī ziedi un lapas;
kušāh — salmi; idam — tas viss; ča — kā arī; dēva-jadžanam — ziedošanas
altāris; kālah — atbilstošs laiks; ča — kā arī; uru — liels; guna-anvitah — ar
īpašībām apveltīts.

TULKOJUMS

Lai veiktu šādas ziedošanas ceremonijas, ir vajadzīgi ziedošanas
piederumi, kā ziedi, lapas un salmi, kā arī ziedošanas altāris un piemērots
laiks [pavasaris].

25. PANTS

vastūnj ošadhajah snēhā    rasa-loha-mrido džalam
ričo jadžūmši sāmāni    čātur-hotram ča sattama

vastūni — piederumi; ošadhajah — graudi; snēhāh — kausēts sviests;
rasa-loha-mridah — medus, zelts un zeme; džalam — ūdens; ričah — Rigvēda;
jadžūmši — Jadžurvēda; sāmāni — Sāmavēda; čātuh-hotram — četri
ziedošanas veicēji; ča — tas viss; sattama — ak, visdievbijīgākais.

TULKOJUMS

Vēl ir vajadzīgi piederumi, graudi, kausēts sviests, medus, zelts, zeme,
ūdens, Rigvēda, Jadžurvēda un Sāmavēda, kā arī četri priesteri, kas
veic ziedošanu.

SKAIDROJUMS

Lai veiksmīgi izpildītu ziedošanas ceremoniju,
vajadzīgi vismaz četri prasmīgi priesteri: viens, kas ziedo (hotā), viens, kas
skaita himnas (udgāta), viens, kas var iededzināt ziedošanas uguni,
neizmantojot citu uguni (adhvarju), un viens, kas visu uzrauga (brahma).
Šādas ziedošanas ceremonijas tika veiktas, sākot ar Brahmas, pirmās
dzīvās būtnes, dzimšanu līdz pat Mahārādžas Judhišthiras valdīšanas
laikam. Taču šajā samaitātības un strīdu laikmetā šādi prasmīgi
priesteri brāhmani ir ļoti reti, un tāpēc mūsu laikmetā ir ieteikta vienīgi
Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanas jagja. Rakstos teikts:

harēr nāma harēr nāma    harēr nāmaiva kēvalam
kalau nāstj ēva nāstj ēva    nāstj ēva gatir anjathā

26. PANTS

nāma-dhējāni mantrāš ča    dakšināš ča vratāni ča
dēvatānukramah kalpah    sankalpas tantram ēva ča

nāma-dhējāni — padievu vārdu piesaukšana; mantrāh — īpašas himnas
noteiktiem padieviem; ča — arī; dakšināh — atalgojums; ča — un;
vratāni — zvēresti; ča — un; dēvatā-anukramah — viens padievs pēc otra;
kalpah — īpaši svētie raksti; sankalpah — īpašs nolūks; tantram — noteikts
paņēmiens; ēva — kā tas ir; ča — arī.

TULKOJUMS

Vēl ir jāpiesauc dažādu padievu vārdi, izmantojot noteiktas himnas un
zvērestus atalgošanai, visam jānotiek saskaņā ar noteiktiem rakstiem,
noteiktā nolūkā un ar noteiktiem paņēmieniem.

SKAIDROJUMS

Ziedošanas ceremonijas ir pieskaitāmas auglīgām
darbībām, un šāda veida darbības ir ārkārtīgi zinātniskas. Tās
galvenokārt ir atkarīgas no vārdu izrunas ar pareiziem uzsvariem. Tā ir liela
zinātne, un, tā kā īstenu brāhmanu trūkuma dēļ šī zinātne nav
pareizi izmantota jau vairāk nekā četrus tūkstošus gadu, ziedošanas
rituāli vairs nedod augļus. Tie arī nav ieteikti šajā pagrimuma laikmetā. Ja
šajā laikmetā vēl notiek kādas ziedošanas ceremoniju izrādes, tad tā ir
tikai krāpšana, ar ko nodarbojas izmanīgā priesteru kārta. Taču šādas
izrādes nekādā ziņā nevar nest augļus. Auglīgā darbība tiek veikta,
izmantojot materiālo zinātni un nelielā mērā arī rupji materiālā veidā,
taču materiālisti gaida, kad kāds iemācīsies smalko Vēdu himnu
daudzināšanas paņēmienu. Rupji materiālā zinātne neļauj sasniegt īsteno
cilvēka dzīves mērķi. Tā var tikai palielināt mākslīgās vajadzības,
neatrisinot īstenos dzīves jautājumus; tādējādi materiālistiskais dzīves veids
ved civilizāciju nepareizā virzienā. Tā kā dzīves augstākais mērķis ir
garīgā apzināšanās, Kungs Čaitanja ir ieteicis tieši Dieva Kunga
svētā vārda piesaukšanu, kā tas minēts iepriekš, un mūsu laikmeta ļaudis
var pavisam viegli izmantot šo vienkāršo paņēmienu, kas ir derīgs
sarežģītajā sabiedriskajā struktūrā.

27. PANTS

gatajo matajaš čaiva    prājaščittam samarpanam
purušāvajavair ētē    sambhārāh sambhritā majā

gatajah — ceļš uz augstāko mērķi (Višnu); matajah — padievu
godināšana; ča — kā arī; ēva — noteikti; prājaščittam — izpirkšana;
samarpanam — augstākais ziedojums; puruša — Dieva Personība;
avajavaih — no Dieva Personības ķermeņa daļām; ētē — šīs;
sambhārāh — sastāvdaļas; sambhritāh — sagādātas; majā — manis.

TULKOJUMS

Un tā man no Dieva Personības ķermeņa daļām bija jāizveido viss, kas
nepieciešams ziedošanai. Piesaucot padievu vārdus, pakāpeniski tika
sasniegts augstākais mērķis Višnu, un tādējādi izpirkšana un pēdējais
ziedojums bija pabeigti.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā kā visa vajadzīgā avots īpaši uzsvērta
Visaugstā Kunga personība, nevis Viņa bezpersoniskais brahmadžoti.
Visaugstais Kungs Nārājana ir ziedošanas mērķis, un tādējādi Vēdu
himnas ir vērstas uz to, lai galu galā šo mērķi sasniegtu. Dzīve ir
veiksmīga, ja cilvēkam tās laikā izdodas iepriecināt Nārājanu un ja pēc tam
viņš var ieiet garīgajā Vaikunthas valstībā, nonākot tiešā Nārājanas
sabiedrībā.

28. PANTS

iti sambhrita-sambhārah    purušāvajavair aham
tam ēva purušam jagjam    tēnaivājadžam īšvaram

iti — tā; sambhrita — paveicu; sambhārah — labi apgādājoties ar;
puruša — Dieva Personības; avajavaih — neatņemamajām daļām;
aham — es; tam ēva — Viņam; purušam — Dieva Personībai; jagjam — visu
ziedošanu baudītājam; tēna ēva — ar visām šīm; ajadžam — godināju;
īšvaram — augstāko valdnieku.

TULKOJUMS

Tā es no Visaugstā Kunga, ziedojumu baudītāja, ķermeņa daļām
radīju ziedošanai nepieciešamās sastāvdaļas un piederumus un paveicu
ziedošanu, lai iepriecinātu Kungu.

SKAIDROJUMS

Ļaudis vienmēr vēlas iegūt prāta mieru vai sasniegt
mieru pasaulē, bet viņi nezina, kā tas izdarāms. Mieru pasaulē var
sasniegt, veicot ziedošanas ceremonijas un nodarbojoties ar askēzi.
Bhagavad-gīta (5.29.) iesaka:

bhoktāram jagja-tapasām    sarva-loka-mahēšvaram
suhridam sarva-bhūtānām    gjātvā mām šāntim riččhati

«Karma jogi zina, ka Visaugstais Kungs ir īstenais askētiskas dzīves
un ziedošanas baudītājs un uzturētājs. Viņi arī zina, ka Dievs Kungs ir
augstākais visu planētu īpašnieks un īstenais visu dzīvo būtņu draugs.
Karma jogi, kuriem ir šādas zināšanas, nonākot tīru bhaktu sabiedrībā,
paši kļūst par tīriem Dieva Kunga bhaktām, un tā viņi var atbrīvoties
no materiālajām važām.»

Brahma, pirmā materiālās pasaules dzīvā būtne, mācīja mums šo
ziedošanas ceļu. Vārds «ziedošana» nozīmē to, ka savas intereses tiek
ziedotas, lai iepriecinātu kādu citu. Tā tas notiek jebkurā darbībā.
Ikviens kaut ko ziedo citu labad — vai nu ģimenes vai sabiedrības, vai
kopienas, vai valsts, vai visas cilvēces labad. Taču šīs ziedošanas kļūst
pilnīgas, kad tās tiek veiktas Augstākās Personības, Dieva Kunga,
labad. Tā kā Dievs Kungs ir visa īpašnieks, visu dzīvo būtņu draugs,
ziedošanas veicēja uzturētājs, kā arī visu nepieciešamo sastāvdaļu devējs,
Viņš ir vienīgais, kas jāiepriecina ar visām ziedošanas ceremonijām.

Visi pasaules ļaudis ziedo savus spēkus, lai attīstītu izglītību,
sabiedrību, ekonomiku un cilvēku stāvokli vispār, taču neviens nevēlas kaut
ko ziedot Dieva Kunga labad, kā tas ir ieteikts Bhagavad-gītā.
Tāpēc pasaulē nav miera. Ja ļaudis vispār vēlas mieru pasaulē, tad viņiem
jāmācās ziedot augstākā īpašnieka un visu drauga labad.

29. PANTS

tatas tē bhrātara imē    pradžānām patajo nava
ajadžan vjaktam avjaktam    purušam su-samāhitāh

tatah — pēc tam; — tavi; bhrātarah — brāļi; imē — šie;
pradžānām — dzīvo būtņu; patajah — saimnieki; nava — deviņi; ajadžan — veica;
vjaktam — izpausto; avjaktam — neizpausto; purušam — personību;
su-samāhitāh — ar pareiziem rituāliem.

TULKOJUMS

Mans dārgais dēls! Pēc tam tavi deviņi brāļi, visu dzīvo būtņu
saimnieki, ar pareiziem rituāliem paveica ziedošanu, lai iepriecinātu gan
izpaustās, gan neizpaustās personības.

SKAIDROJUMS

Izpaustās personības ir padievi, kā debesu valstības
valdnieks Indra un viņa palīgi, un neizpaustā personība ir pats Kungs.
Izpaustās personības ir laicīgie valdnieki, kas nodarbojas ar materiālām
lietām, turpretī neizpaustā Dieva Personība ir pārpasaulīga un stāv pāri
materiālajai gaisotnei. Šajā Kali laikmetā nevar ieraudzīt arī izpaustos
padievus, jo ceļojumi telpā ir pilnīgi izbeigti. Tātad gan varenie
padievi, gan Dieva Augstākā Personība mūsdienu cilvēku pārklātajām acīm
ir neizpausti. Mūsdienu ļaudis visu grib ieraudzīt savām acīm, lai gan
viņiem nav vajadzīgo īpašību. Tas noved pie tā, ka viņi netic padievu
vai Augstākā Dieva esamībai. Viņiem jāmācās skatīties caur
autentisku rakstu lappusēm un nepaļauties tikai uz savām ierobežotajām acīm.
Arī mūsdienās var ieraudzīt Dievu, ja acis ir ieziestas ar Dieva
mīlestību.

30. PANTS

tataš ča manavah kālē    īdžirē rišajo ‘parē
pitaro vibudhā daitjā    manušjāh kratubhir vibhum

tatah — pēc tam; ča — arī; manavah — Manu, cilvēces tēvi; kālē — kad
pienāca laiks; īdžirē — godināja; rišajah — diženi gudrie; aparē — citi;
pitarah — senči; vibudhāh — mācītie zinātāji; daitjāh — diženie padievu
bhaktas; manušjāh — cilvēce; kratubhih vibhum — rīkojot ziedošanas
par prieku Visaugstajam Kungam.

TULKOJUMS

Pēc tam par prieku Visaugstajam Kungam ziedošanas rīkoja cilvēces
tēvi Manu, diženi gudrie, senči, izglītoti zinātnieki, Daitjas un ļaudis.

SKAIDROJUMS

Daitjas ir padievu bhaktas, jo viņi vēlas no tiem gūt
visas materiālās iespējas. Dieva Kunga bhaktas ir ēka-ništhas, t.i., viņi
ir pieķērušies tikai un vienīgi garīgajai kalpošanai Kungam. Tāpēc
viņiem gandrīz nav laika meklēt materiālu iespēju svētības. Bhaktas
apzinās savu garīgo būtību, tāpēc viņus vairāk saista garīgā atbrīve, nekā
materiālās ērtības.

31. PANTS

nārājanē bhagavati    tad idam višvam āhitam
grihīta-mājoru-gunah    sargādāv agunah svatah

nārājanē — Nārājanā; bhagavati — Dieva Personībā; tat idam — visas šīs
materiālās izpausmes; višvam — visi Visumi; āhitam — atrodas;
grihīta — pieņemot; mājā — materiālās enerģijas; uru-gunah — ļoti varenais;
sarga-ādau — radīšanā, uzturēšanā un iznīcināšanā;
agunah — nepieķeroties materiālajām īpašībām; svatah — sevī pilns.

TULKOJUMS

Tādējādi visas materiālās Visumu izpausmes atrodas Kunga varenajās
materiālajās enerģijās, ko Viņš pieņem, būdams sevī pilns, lai gan Viņš
nekad nav pieķēries materiālajām īpašībām.

SKAIDROJUMS

Tādējādi ir atbildēts jautājums par materiālās
pasaules uzturēšanu, ko Nārada uzdeva Brahmam. Materiālā darbība un
sekas, ko virspusēji var novērot materiālie zinātnieki, būtībā nav
augstākā patiesība attiecībā uz radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu.
Materiālā enerģija ir Dieva Kunga spēja, kas atklājas laika gaitā,
pieņemot trīs īpašības — skaidrību, kaislības un neziņu — attiecīgi Višnu,
Brahmas un Šivas veidolos. Tādējādi materiālā enerģija darbojas
Dieva Kunga augstākās burvības ietekmē, lai gan pats Kungs aizvien stāv
pāri visai šai materiālajai darbībai. Bagāts cilvēks uzceļ lielu māju,
izmantojot savu enerģiju līdzekļu veidā, un gluži tāpat viņš ar saviem
līdzekļiem nojauc lielu māju, taču par uzturēšanu viņš vienmēr gādā
pats. Dievs Kungs ir visbagātākais no visiem bagātniekiem, jo Viņš
aizvien ir pilnībā apveltīts ar sešām varenībām. Tāpēc Viņam nekas nav
jādara pašam, un materiālajā pasaulē viss notiek saskaņā ar Viņa
vēlmēm un norādījumiem; tāpēc visa materiālā izpausme atrodas
Nārājanā, Dieva Augstākajā Personībā. Augstākās patiesības bezpersoniskā
izpratne pastāv tikai un vienīgi zināšanu trūkuma dēļ, un to
nepārprotami izskaidro Brahmādžī, kas ir Visuma radītājs. Brahmādžī ir
augstākā Vēdu gudrības autoritāte, tāpēc viņa apgalvojums šajā sakarībā
ir augstākās zināšanas.

32. PANTS

sridžāmi tan-nijukto ‘ham    haro harati tad-vašah
višvam puruša-rūpēna    paripāti tri-šakti-dhrik

sridžāmi — es radu; tat — Viņa; nijuktah — iecelts; aham — es;
harah — Kungs Šiva; harati — iznīcina; tat-vašah — Viņam pakļauts;
višvam — visu Visumu; puruša — Dieva Personība; rūpēna — ar savu mūžīgo
veidolu; paripāti — uztur; tri-šakti-dhrik — triju enerģiju valdnieks.

TULKOJUMS

Pēc Viņa gribas es radu, Kungs Šiva iznīcina, un Viņš pats savā
mūžīgajā Dieva Personības veidolā visu uztur. Viņš ir varenais šo triju
enerģiju valdnieks.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā apstiprināts, ka priekšstats par vienīgumu ir pareizs. Šis vienīgais ir Kungs Vāsudēva, un tikai ar Viņa dažādajām enerģijām un izvērsumiem tiek uzturētas dažādas izpausmes gan materiālajā pasaulē, gan garīgajā valstībā. Arī materiālajā pasaulē Kungs Vāsudēva ir viss, kā tas norādīts Bhagavad-gītā (7.19.). Vāsudēvah sarvam iti. «Viss ir tikai un vienīgi Vāsudēva.» Arī saskaņā ar Vēdu himnām Vāsudēva ir visaugstākais. Vēdās teikts: vāsudēvāt paro brahman na čānjo ‘rtho ‘sti tattvatah. «Īstenībā nav augstākas patiesības par Vāsudēvu.» Bhagavad-gītā (7.7.) Kungs Krišna to apstiprina. Mattah parataram nānjat. «Nav nekā augstāka par Mani [Kungu Krišnu].» Tātad priekšstatu par vienību, ko tik pārliecinoši uzsver impersonālisti, pieņem arī Dieva Kunga bhaktas — personālisti. Atšķirība ir tāda, ka impersonālists galu galā noliedz personību, turpretī bhakta par vissvarīgāko uzskata Dieva Personību. Šrīmad Bhāgavatama izskaidro šo patiesību pantā, ko mēs pašlaik apskatām: Kungs Vāsudēva ir viens vienīgs, taču, tā kā Viņš ir visvarens, Viņš var izvērsties un atklāt savu visvarenību. Šajā pantā Kungs nosaukts par visvareno triju enerģiju valdnieku (tri-šakti-dhrik). Sākotnēji Viņa trīs enerģijas ir iekšējā enerģija, robeženerģija un ārējā enerģija. Ārējā enerģija savukārt arī izpaužas trijos veidos — skaidrībā, kaislībās un neziņā. Gluži tāpat arī iekšējā enerģijā ir trīs garīgās īpašības — samvits, sandhinī un hlādinī. Robeženerģija un dzīvās būtnes arī ir garīgas (prakritim viddhi mē parām), taču dzīvās būtnes nekādā gadījumā nelīdzinās Dievam Kungam. Dievs Kungs ir nirasta-sāmja-atišaja; citiem vārdiem sakot, nav neviena, kas būtu augstāks par Visaugsto Kungu vai kas Viņam līdzinātos. Tātad visas dzīvās būtnes, arī tādas diženas personības kā Kungs Brahma un Kungs Šiva, ir zemākas par Dievu Kungu. Arī materiālajā pasaulē Viņš savā mūžīgajā Višnu veidolā uztur visus padievus — arī Brahmu un Šivu — un valda pār tiem.

33. PANTS

iti tē ‘bhihitam tāta    jathēdam anupriččhasi
nānjad bhagavatah kinčid    bhāvjam sad-asad-ātmakam

iti — tā; — tev; abhihitam — izskaidrots; tāta — mans dārgais dēls;
jathā — kā; idam — tas viss; anupriččhasi — kā tu jautāji; na — ne;
anjat — kaut kas cits; bhagavatah — ārpus Dieva Personības;
kinčit — nekas; bhāvjam — par ko jebkad varētu domāt; sat — cēlonis;
asat — sekas; ātmakam — jautājumā par.

TULKOJUMS

Mans dārgais dēls! Es tev esmu izstāstījis visu, ko tu man jautāji, un
tev skaidri jāapzinās, ka viss, kas vien pastāv (vai kā cēlonis, vai kā
sekas gan materiālajā pasaulē, gan garīgajā valstībā), ir atkarīgs no
Dieva Augstākās Personības.

SKAIDROJUMS

Viss kosmoss, gan Dieva Kunga enerģiju
materiālajā, gan garīgajā izpausmē, darbojas un kustas vispirms kā cēlonis un
tad kā sekas. Taču sākotnējais cēlonis ir Dieva Augstākā Personība.
Sākotnējā cēloņa sekas pašas kļūst par citu seku cēloņiem, un tādējādi
viss, gan pastāvīgais, gan laicīgais, darbojas kā cēloņi un sekas. Un, tā
kā Dievs Kungs ir visu būtņu un visu enerģiju pirmcēlonis, Viņu sauc
par visu cēloņu cēloni, kā tas apstiprināts Brahma-samhitā, kā arī
Bhagavad-gītā. Brahma-samhitā (5.1.) teikts:

īšvarah paramah krišnah    sač-čid-ānanda-vigrahah
anādir ādir govindah    sarva-kārana-kāranam

Un Bhagavad-gītā (10.8.) teikts:

aham sarvasja prabhavo    mattah sarvam pravartatē
iti matvā bhadžantē mām    budhā bhāva-samanvitāh

Tātad sākotnējais pirmcēlonis ir vigraha, t.i., personisks, bet
bezpersoniskais garīgais starojums jeb brahmadžoti arī ir augstākā Brahmana
Kunga Krišnas sekas (brahmano hi pratišthāham).

34. PANTS

na bhāratī mē ‘nga mrišopalakšjatē
    na vai kvačin mē manaso mrišā gatih
na mē hrišīkāni patantj asat-pathē
    jan mē hridautkanthjavatā dhrito harih

na — nekad; bhāratī — izteikumi; — prāts; anga — ak, Nārada;
mrišā — nepatiesi; upalakšjatē — izrādījušies; na — ne; vai — noteikti;
kvačit — jebkad; — mana; manasah — prāta; mrišā — nepatiesība;
gatih — gaita; na — ne; — mani; hrišīkāni — jutekļi; patanti — pagrimst;
asat-pathē — laicīgās lietās; jat — jo; — mana; hridā — sirds; autkan
thjavatā
— lielā dedzībā; dhritah — turējis; harih — Dieva Augstākās
Personības.

TULKOJUMS

Ak, Nārada! Tā kā es lielā dedzībā esmu turējis Dieva Augstākās
Personības lotospēdas, tas, ko es esmu teicis, nekad nav izrādījies
nepatiess. Mana prāta gaita nekad nav bijusi aplama. Mani jutekļi nav
pagrimuši, laicīgi pieķeroties matērijai.

SKAIDROJUMS

Kungs Brahma pirmais pavēstīja Vēdu gudrību Nāradam, un Nārada caur saviem dažādajiem mācekļiem, kā Vjāsadēvu un citiem, izplatīja pārpasaulīgās zināšanas pa visu pasauli. Vēdiskās gudrības sekotāji atzīst Brahmādžī vārdus par tīru patiesību, un kopš neatminamiem laikiem — kopš pašas radīšanas — pārpasaulīgās zināšanas caur mācekļu pēctecību tiek izplatītas pa visu pasauli. Kungs Brahma ir pilnīga un atbrīvota dzīvā būtne, kas atrodas materiālajā pasaulē, un ikvienam patiesīgam pārpasaulīgo zināšanu apguvējam jāuzskata Brahmādžī vārdi un izteikumi par nekļūdīgiem. Vēdu zināšanas ir nekļūdīgas, jo tās ir nākušas tieši no Visaugstā Kunga un ieliktas Brahmas sirdī. Un, tā kā Brahmādžī ir vispilnīgākā dzīvā būtne, viņš vienmēr ir pilnīgi precīzs. Tas ir tāpēc, ka Kungs Brahma ir dižens Dieva Kunga bhakta, kurš ir dedzīgi pieņēmis Dieva Kunga lotospēdas par augstāko patiesību. Brahmādžī sastādītajā Brahma-samhitā pastāvīgi tiek atkārtots aforisms: govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi. «Es godinu Dieva Personību Govindu, sākotnējo Kungu.» Tātad viss, ko Brahma saka, viss, ko viņš domā, un viss, ko viņš parasti savā noskaņā dara, jāuzskata par patiesību, jo Brahma ir ļoti cieši saistīts ar sākotnējo Kungu Govindu. Šrī Govinda, kas ar prieku pieņem savu bhaktu mīlestības pilno, pārpasaulīgo kalpošanu, visādā ziņā aizsargā savu bhaktu vārdus un darbus. Bhagavad-gītā (9.31.) Kungs paziņo: kauntēja pratidžānīhi. «Ak, Kuntī dēls! Sludini to droši.» Kādēļ Kungs lūdz to darīt Ardžunam? Tāpēc, ka reizēm paša Govindas vārdi pasaulīgām būtnēm var likties pretrunīgi, taču Kunga bhaktu vārdos pasaulīgais cilvēks neatradīs nekādas pretrunas. Dievs Kungs īpaši aizsargā savus bhaktas, lai tie būtu nekļūdīgi. Tādēļ garīgās kalpošanas ceļš aizvien sākas ar kalpošanu bhaktam, kurš pieder mācekļu pēctecībai. Bhaktas vienmēr ir atbrīvoti, taču tas nenozīmē, ka viņi ir bezpersoniski. Dievs Kungs mūžīgi ir personība, un arī Dieva Kunga bhakta mūžīgi ir personība. Tā kā bhaktam pat atbrīves stāvoklī ir jutekļu orgāni, viņš vienmēr ir personība. Un, tā kā Dievs Kungs pieņem bhaktas kalpošanu un atbild uz to, arī Viņš savā pilnīgajā garīgajā veidolā ir personība. Bhaktas jutekļi, kas tiek izmantoti kalpošanā Dievam Kungam, nekad nenovirzās un nepiesaistās neīstajām materiālajām baudām. Bhaktas centieni nekad nav veltīgi, jo bhakta vēlas kalpot Dievam Kungam un ir uzticīgs. Tāda ir atbrīves pilnība. Ikviens, sākot ar Brahmādžī un beidzot ar cilvēku, vienā mirklī var nostāties uz atbrīves ceļa, ja viņš tikai dedzīgi tiecas pēc Visaugstā Kunga Šrī Krišnas, sākotnējā Kunga. Pats Kungs to apstiprina Bhagavad-gītā (14.26.):
mām ča jo ‘vjabhičārēna bhakti-jogēna sēvatē
sa gunān samatītjaitān brahma-bhūjāja kalpatē

Tāpēc ikviens, kas savā sirdī un dvēselē dedzīgi un nopietni tiecas nonākt tuvā saskarsmē ar Dieva Personību un pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Viņam, savos vārdos un darbībā aizvien būs nekļūdīgs. Tas ir tādēļ, ka Visaugstais Kungs ir Absolūtā Patiesība, un viss, kas ar patiesu vēlmi tiek saistīts ar Absolūto Patiesību, iegūst šīs pašas pārpasaulīgās īpašības. No otras puses jebkura prātošana, kas balstās uz materiālās zinātnes spēku un zināšanām un kuras pamatā nav īstenas saskarsmes ar Absolūto Patiesību, noteikti ir laicīga nepatiesība, un tā ir lemta neveiksmei, jo trūkst šīs saskarsmes ar Absolūto Patiesību. Lai cik skaisti arī būtu šie bezdievīgie, neticības pilnie vārdi un darbība no materiālā viedokļa, tiem nekad nevar ticēt. Tāda ir šī svarīgā panta jēga. Viens bhakti grauds ir daudz vērtīgāks par neticības kalniem.

35. PANTS

so ‘ham samāmnājamajas tapomajah
    pradžāpatīnām abhivanditah patih
āsthāja jogam nipunam samāhitas
    tam nādhjagaččham jata ātma-sambhavah

sah aham — es (diženais Brahma); samāmnāja-majah — Vēdu
gudrības mācekļu pēctecībā; tapah-majah — veiksmīgi nodarbojies ar visām
askēzēm; pradžāpatīnām — visu dzīvo būtņu radītāju;
abhivanditah — godināms; patih — saimnieks; āsthāja — veiksmīgi nodarbojies;
jogam — mistiskajiem spēkiem; nipunam — ļoti prasmīgs; samāhitah — sevi
apzinājies; tam — Visaugsto Kungu; na — ne; adhjagaččham — pareizi
sapratis; jatah — no kā; ātma — pats; sambhavah — radies.

TULKOJUMS

Lai gan mani sauc par diženo Brahmu, kas ir pilnīgs Vēdu gudrības
mācekļu pēctecībā, un lai gan es esmu nodarbojies ar visām askēzēm,
pilnībā apguvis mistiskās spējas un apzinājies sevi, un lai gan mani par
tādu atzīst diženie dzīvo būtņu radītāji, kas pazemīgi noliecas manā
priekšā, es, vienalga, nespēju saprast Kungu, kurš ir laidis mani
pasaulē.

SKAIDROJUMS

Brahma, diženākā no visām šī Visuma dzīvajām būtnēm, atzīst, ka viņš par spīti savām plašajām Vēdu gudrības zināšanām, askēzēm, mistiskajām spējām un sevis izpratnei un par spīti tam, ka viņu godina diženie pradžāpati — dzīvo būtņu radītāji — tomēr nezina Visaugsto Kungu. Tātad ar visām šīm īpašībām nepietiek, lai iepazītu Visaugsto Kungu. Brahmādžī spēja mazliet izprast Kungu tikai tad, kad viņš ar dedzību sirdī (hridautkanthjavatā) centās kalpot Viņam, kas ir garīgās kalpošanas noskaņa. Tādējādi Dievu Kungu var iepazīt, tikai dedzīgi vēloties Viņam kalpot, un tas, ka cilvēks ir zinātnieks, spekulatīvais filozofs vai arī viņam ir citas materiālas īpašības un mistiskas spējas, nekādā ziņā nepalīdzēs. Tas nepārprotami apstiprināts Bhagavad-gītā (18.54.–55.):
brahma-bhūtah prasannātmā na šočati na kānkšati
samah sarvēšu bhūtēšu mad-bhaktim labhatē parām
tato mām tattvato gjātvā višatē tad anantaram

Tikai sevis apzināšanās, iegūstot minētās cildenās īpašības — Vēdu gudrību, askētiskumu utt. — var palīdzēt pilnveidoties garīgās kalpošanas ceļā. Taču tas, kuram neizdodas iet garīgās kalpošanas ceļu, joprojām ir nepilnīgs, jo pat sevis apzināšanās līmenī cilvēks nevar patiešām zināt Visaugsto Kungu. Sevis apzināšanās dod iespēju kļūt par bhaktu, un bhakta tikai un vienīgi ar kalpošanas attieksmi (bhaktjā) var pakāpeniski iepazīt Dieva Personību. Taču nevajag kļūdaini domāt, ka vārds «višatē» («ieiet») norāda uz saplūšanu ar Visaugstākā esamību. Pat materiālajā esamībā būtne ir saplūdusi ar Kunga esamību. Neviens materiālists nevar atbrīvoties no matērijas pinekļiem, jo patība ir saplūdusi ar Dieva Kunga ārējo enerģiju. Tāpat kā neviens nepraša nevar atdalīt sviestu no piena, neviens ne ar kādām materiālām īpašībām nevar izvilkt saplūdušo patību no matērijas. Šis «višatē» ar «bhakti» («bhaktjā») nozīmē to, ka personība var nonākt Dieva Kunga sabiedrībā. Bhakti jeb garīgā kalpošana Dievam Kungam nozīmē atbrīvošanos no materiālajām saitēm un ieiešanu Dieva valstībā, kļūstot par Kungam līdzīgu. Savas individualitātes zaudēšana nav bhakti jogas vai Dieva Kunga bhaktu mērķis. Pastāv pieci atbrīves veidi, no kuriem viens ir sājudža-mukti jeb saplūšana ar Dieva Kunga esamību jeb ķermeni. Sasniedzot pārējos atbrīves veidus, atsevišķās dvēseles individualitāte saglabājas, un būtne pastāvīgi pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Dievam Kungam. Tādējādi Bhagavad-gītas pantos izmantotais vārds «višatē» norāda uz bhaktām, kuri nebūt netiecas pēc kaut kādas atbrīves. Bhaktas ir apmierināti, vienkārši kalpojot Kungam, neatkarīgi no apstākļiem.
Kungs Brahma ir pirmā dzīvā būtne, kas tieši iemācījusies Vēdu gudrības no Dieva Kunga (tēnē brahma hridā ja ādi-kavajē). Tādēļ kurš gan varētu būt izglītotāks vēdāntists par Kungu Brahmu? Tomēr Kungs Brahma atzīst, ka par spīti savām pilnīgajām Vēdu zināšanām viņš nav spējis izprast Dieva Kunga godību. Tā kā neviens nevar būt augstāks par Kungu Brahmu, kā gan tā saucamajiem vēdāntistiem var būt pilnīgas zināšanas par Absolūto Patiesību? Tādējādi viņi nevar ieiet Dieva Kunga esamībā, ja nav apguvuši bhakti-vēdāntu jeb Vēdāntu un bhakti. Vēdānta ir sevis apzināšanās, un bhakti ir Dieva Personības apzināšanās zināmā mērā. Neviens nevar pilnībā iepazīt Dieva Personību, taču sevi uzticējusi dvēsele ar bhakti attieksmi var vismaz kaut kādā mērā aptvert Absolūto Patiesību, Dieva Personību, un tas ir vienīgais veids, kā tas paveicams. Arī Brahma-samhitā teikts: vēdēšu durlabham. Vienkārši apgūstot Vēdāntu ir ļoti grūti nonākt pie Dieva Personības esamības izpratnes, taču Kungs ir — adurlabham ātma-bhaktau — ļoti viegli sasniedzams bhaktam. Tādēļ Šrīla Vjāsadēva nebija apmierināts, vienkārši sastādot Vēdānta-sūtru, un, sekojot sava garīgā skolotāja Nāradas norādījumiem, viņš sastādīja Šrīmad Bhāgavatamu, lai saprastu īsteno Vēdāntas jēgu. Tāpēc Šrīmad Bhāgavatama ir absolūtais līdzeklis Absolūtās Patiesības izpratnei.

36. PANTS

nato ‘smj aham tač-čaranam samījušām
    bhavač-čhidam svastj-ajanam sumangalam
jo hj ātma-mājā-vibhavam sma parjagād
    jathā nabhah svāntam athāparē kutah

natah — noliecies; asmi — esmu; aham — es; tat — pie Kunga;
čaranam — lotospēdām; samījušām — sevi uzticējušas dvēseles;
bhavat-čhidam — kas pārtrauc atkārtotu dzimšanu un nāvi; svasti-ajanam — visas
laimes sajušana; su-mangalam — visādā ziņā svētīgs; jah — kas;
hi — noteikti; ātma-mājā — paša enerģijas; vibhavam — spēja; sma — noteikti;
parjagāt — nevar novērtēt; jathā — kā; nabhah — debesis;
sva-antam — savas robežas; atha — tāpēc; aparē — citi; kutah — kā.

TULKOJUMS

Tāpēc vislabākais ir uzticēt sevi Viņa pēdām, jo tikai tās var atbrīvot
dzīvo būtni no atkārtotas dzimšanas un nāves ciešanām. Šāda sevis
uzticēšana ir visādā ziņā svētīga un ļauj sajust pilnīgu laimi. Debesis
nezina, cik tās plašas, un arī Dievs Kungs nezina savu varenību. Tad kā
gan to var zināt citi?

SKAIDROJUMS

Kungs Brahma, visdiženākais no visām dzīvajām būtnēm, visizcilākais ziedotājs, vislielākais askēts un visdiženākais sevi apzinājies mistiķis, būdams visu dzīvo būtņu garīgais skolotājs, mums norāda, ka tam, kurš vēlas gūt visus panākumus līdz pat atbrīvei no materiālās dzīves ciešanām un visusvētīgās garīgās esamības iegūšanai, vienkārši jāuztic sevi Dieva Kunga lotospēdām. Kungs Brahma tiek saukts par pitāmahu jeb tēva tēvu. Kad jaunietis vēlas uzzināt, kādi pienākumi viņam jāpilda, viņš runā ar savu pieredzējušo tēvu. Tēvs gluži dabiski ir labs padomdevējs. Taču Kungs Brahma ir visu tēvu tēvs. Viņš ir visu Visuma planētu cilvēces tēva Manu tēva tēvs. Tāpēc šīs nenozīmīgās planētas ļaudīm vajadzētu pieņemt Brahmādžī norādījumus, un viņiem būtu labāk uzticēt sevi Dieva Kunga lotospēdām, nekā censties noteikt, cik lielas un plašas ir Kunga spējas. Viņa spējas ir neizmērojamas, kā tas apstiprināts Vēdās. Parāsja šaktir vividhaiva šrūjatē svābhāvikī gjāna-bala-krijā ča (Švētāšvatara Upanišada 6.8.). Viņš ir diženākais no visiem, un visi pārējie, pat augstākā no dzīvajām būtnēm Brahmādžī, atzīst, ka vislabākais ir uzticēt sevi Viņam. Tādēļ tikai tie, kuriem ir visai maz zināšanu, apgalvo, ka viņi ir visa apkārtējā kungi. Un cik gan lielu apkārtni viņi spēj aptvert? Viņi nevar pateikt, cik garas un plašas ir vienas nelielas debesis vienā mazā Visumā. Tā saucamie materiālie zinātnieki apgalvo, ka, lidojot ar raķeti, viņiem vajadzētu četrdesmit tūkstošus gadu, lai sasniegtu šī Visuma augstāko planētu. Arī tā ir utopija, jo neviens nevar nodzīvot četrdesmit tūkstošus gadu. Turklāt, kad kosmosa pilots atgrieztos no sava ceļojuma, vairs nebūtu dzīvs neviens no viņa draugiem, kas to sagaidītu kā vislielāko astronautu, kā tas ir pieņemts starp mūsdienu apjukušajiem zinātniekiem. Kāds zinātnieks, kurš neticēja Dievam, ar lielu aizrautību domāja par savu turpmāko materiālo esamību un tāpēc nodibināja slimnīcu, lai saglabātu dzīvību. Taču sešus mēnešus pēc slimnīcas atklāšanas viņš pats nomira. Nevajag izniekot cilvēka dzīvi, kas ir iegūta, daudzkārt nomainot ķermeņus 8 400 000 dzīvības veidos, lai iegūtu izdomātu materiālu laimi, vairojot mākslīgās vajadzības saimnieciskās attīstības un zinātnes vārdā. Labāk ir vienkārši uzticēt sevi Dieva Kunga pēdām un tādā veidā atbrīvoties no visām dzīves ciešanām. To Kungs Krišna tieši norāda Bhagavad-gītā, un tāds ir arī visu dzīvo būtņu augstākā tēva Brahmādžī norādījums Šrīmad Bhāgavatamā.
Ikvienam, kas noliedz sevis uzticēšanas ceļu, kas ieteikts gan Bhagavad-gītā, gan Šrīmad Bhāgavatamā, kā arī visos autoritatīvajos rakstos, nāksies pakļauties materiālās dabas likumiem. Dzīvā būtne pēc sava dabiskā stāvokļa nav neatkarīga. Tai jāpakļaujas vai nu Dievam Kungam, vai materiālajai dabai. Arī materiālā daba nav neatkarīga no Kunga, jo pats Kungs saka, ka materiālā daba ir mama mājā — «Mana enerģija» (Bg.7.14.), un mē bhinnā prakritir aštadhā — «Mana savrupā enerģija, kas sastāv no astoņām daļām» (Bg.7.4.). Tāpēc arī pār materiālo dabu valda Dievs Kungs, kā Viņš pats norāda Bhagavad-gītā (9.10.). Majādhjakšēna prakritih sūjatē sačarāčaram. «Materiālā daba darbojas tikai un vienīgi Manā vadībā, un tā pārvietojot visas lietas.» Un dzīvajām būtnēm, kas ir augstāka enerģija par matēriju, pašām ir izvēle vai nu uzticēt sevi Dievam Kungam, vai pakļauties materiālajai dabai. Uzticot sevi Dievam Kungam, būtne ir laimīga un brīva, turpretī, pakļaujoties materiālajai dabai, tā cieš. Tādējādi izbeigt visas ciešanas nozīmē uzticēt sevi Dievam Kungam, jo sevis uzticēšana pati par sevi ir bhava-čhida (atbrīve no visām materiālajām ciešanām), svastj-ajanam (visas laimes sajušana) un sumangalam (visa svētīgā avots).
Tadējādi brīvību, laimi un labu veiksmi var iegūt tikai un vienīgi uzticot sevi Dievam Kungam, jo Viņš ir pilnīga brīvība, pilnīga laime un visa svētīgais. Turklāt šī brīvība un laime ir neierobežotas, un tās ir salīdzinātas ar debesīm, lai gan patiesībā šī brīvība un laime ir bezgalīgi daudzas reizes lielākas par debesīm. Savā pašreizējā stāvoklī mēs varam saprast plašumu un diženumu, kad tas tiek salīdzināts ar debesīm. Mums debesis liekas neizmērojamas, taču laime un brīvība, kas iegūstamas saskarsmē ar Dievu Kungu, ir daudz lielākas par debesīm. Garīgā laime ir tik liela, ka to nespēj izmērīt pat pats Kungs, nemaz jau nerunājot par citiem.
Rakstos ir teikts: brahma-saukhjam tv anantam. Garīgā laime ir bezgalīga. Šajā pantā teikts, ka pat Kungs nespēj izmērīt šo laimi. Tas nenozīmē, ka Kungs tādēļ šai ziņā būtu nepilnīgs. Patiesībā Kungs spēj izmērīt šo laimi, taču laime Dievā Kungā absolūto zināšanu dēļ neatšķiras no paša Kunga. Tātad Dievs Kungs var izmērīt laimi, ko Viņš dod, taču šī laime atkal pieaug, Kungs to atkal izmēra, un laime pieaug vēl jo vairāk, un Kungs to izmēra atkal un atkal, un tādējādi starp pieaugšanu un mērīšanu notiek mūžīga sacensība; tā nekad neapstājas un turpinās bezgalīgi ad infinitum. Garīgā laime ir ānandāmbudhi-vardhanam jeb laimes okeāns, kas pieaug. Materiālais okeāns ir nemainīgs, bet garīgais okeāns ir mainīgs. Kavirādža Gosvāmī «Čaitanja-čaritāmritā» (Ādi-līlas ceturtajā nodaļā) ir ļoti labi aprakstījis, kā garīgās laimes pastāvīgais pieaugums izpaužas Šrīmatī Rādhārānī — Kunga Krišnas prieka spējas pārpasaulīgajā personībā.

37. PANTS

nāham na jūjam jad-ritām gatim vidur
    na vāmadēvah kim utāparē surāh
tan-mājajā mohita-buddhajas tv idam
    vinirmitam čātma-samam vičakšmahē

na — ne; aham — es; jūjam — visi jūs, dēli; jat — kā; ritām — īstenās;
gatim — gaitas; viduh — zina; na — ne; vāmadēvah — Kungs Šiva;
kim — ko; uta — citi; aparē — pārējie; surāh — padievi; tat — ar Viņa;
mājajā — maldinošo spēju; mohita — maldināti; buddhajah — ar šādu
saprātu; tu — bet; idam — šo; vinirmitam — kas ir radīts; ča — arī;
ātma-samam — ar savām paša spējām; vičakšmahē — redzam.

TULKOJUMS

Tā kā ne Kungs Šiva, ne jūs, ne es nespējam aptvert garīgo laimi, kā
gan to spētu padievi? Un, tā kā mēs visi esam Visaugstā Kunga
maldinošā spēka apburti, mēs katrs saskaņā ar savām spējām redzam tikai
šo izpausto izplatījumu.

SKAIDROJUMS

Jau daudzas reizes esam minējuši divpadsmit
īpašu autoritāšu (dvādaša-mahādžanu) vārdus. No tiem pirmais ir
Brahma, otrais ir Nārada, un trešais ir Kungs Šiva. Šīs ir personības, kuras
kaut ko zina par Visaugsto Kungu, un saraksts ir sakārtots dilstošā
secībā. Citi padievi, puspadievi, gandharvi, čāranas, vidjādharas, cilvēki
vai asuras nespēj pilnībā iepazīt Absolūtā Kunga Šrī Krišnas spējas.
Padievi, puspadievi, gandharvas utt. ir ļoti saprātīgi augstāko planētu
iedzīvotāji. Cilvēki ir vidējo planētu iedzīvotāji, un asuras ir zemāko
planētu iedzīvotāji. Tiem visiem ir savi priekšstati un uzskati par
Absolūto Patiesību, tāpat kā zinātniekiem un empīriskajiem filozofiem
cilvēku sabiedrībā. Visas šīs dzīvās būtnes ir materiālās dabas radītas, un
tādēļ tās maldina triju materiālās dabas īpašību veidotie brīnumainie
tēli. Šis maldinājums minēts Bhagavad-gītā (7.13.). Tribhir
gunamajair bhāvair ēbhih sarvam idam džagat.
«Visas būtnes, sākot ar Brahmu
un beidzot ar skudriņu, ir triju materiālās dabas
īpašību — skaidrības, kaislību un neziņas — apburtas.» Ikviens saskaņā ar savām
spējām domā, ka šis Visums, kas izpausts mūsu priekšā, ir viss, kas pastāv.
Tādējādi divdesmitā gadsimta cilvēku sabiedrības zinātnieki pēc sava
prāta skaitļo šī Visuma sākumu un galu. Bet ko gan šie zinātnieki
saprot? Pat Brahma reiz apjuka, uzskatot sevi par vienīgo Brahmu, ko
svētījis Dievs Kungs. Taču vēlāk ar Kunga žēlastību viņš uzzināja, ka
pastāv neskaitāmi daudz citu ārkārtīgi varenu Brahmu, kas dzīvo citos
Visumos, ārpus šī Visuma, un ka visi šie Visumi kopā veido
ēkapād-vibhūti jeb vienu ceturto daļu no Kunga radošās enerģijas izpausmes.
Pārējās trīs Viņa enerģijas ceturtdaļas ir izpaustas garīgajā valstībā,
tātad ko gan nenozīmīgais zinātnieks ar savām niecīgajām smadzenītēm
var zināt par Dieva Absolūto Personību Kungu Krišnu? Tāpēc Kungs
saka: mohitam nābhidžānāti mām ēbhjah param avjajam. «Šo
materiālās dabas īpašību apburti viņi nespēj saprast, ka ārpus šīm izpausmēm
ir Augstākā Personība, visa absolūtais valdnieks.» Brahmas, Nāradas
un Kunga Šivas zināšanas par Dievu Kungu ir diezgan lielas, un tāpēc
cilvēkam jāseko šo diženo personību norādījumiem, nevis
jāapmierinās ar zinātnes niecīgo domāšanas spēju un izgudrotajām rotaļlietām,
kā kosmosa kuģiem utt. Tāpat kā māte ir vienīgā autoritāte, kura
zina, kas ir bērna tēvs, tā māte Vēdas, kuru pasniegušas tādas
vispāratzītas autoritātes kā Brahma, Nārada un Šiva, ir vienīgā autoritāte, kas
mums var pavēstīt par Absolūto Patiesību.

38. PANTS

jasjāvatāra-karmāni    gājanti hj asmad-ādajah
na jam vidanti tattvēna    tasmai bhagavatē namah

jasja — kura; avatāra — avatāru; karmāni — darbību;
gājanti — apdzied; hi — patiešām; asmat-ādajah — tādas personības kā mēs;
na — ne; jam — ko; vidanti — zina; tattvēna — pilnībā kāds Viņš ir;
tasmai — Viņu; bhagavatē — Dieva Personību Šrī Krišnu; namah — pazemīgi
godinām.

TULKOJUMS

Pazemīgi godināsim Dieva Augstāko Personību, kuras avatārus un
darbību mēs apdziedam, lai gan nevaram Viņu patiesi iepazīt.

SKAIDROJUMS

Ir teikts, ka ar rupji materiālistiskiem jutekļiem nav
iespējams uztvert pārpasaulīgo vārdu, veidolu, īpašības, spēles,
piederumus, personību utt. Taču, kad, klausoties, daudzinot, atceroties,
godinot svētās Dievības lotospēdas utt., jutekļi ir šķīstīti, Dievs Kungs
atbilstoši bhaktas attīstībai garīgajā kalpošanā sevi atklāj (jē jathā mām
prapadjantē
). Nevajag uzskatīt Dievu Kungu par mūsu gribas
izpildītāju, kuram jāparādās mūsu priekšā, tiklīdz mēs to vēlamies. Mums jābūt
gataviem pildīt noliktos bhakti pienākumus, ejot pa ceļu, ko
norādījušas Brahmas, Nāradas un līdzīgu autoritāšu mācekļu pēctecības
locekļi. Kad jutekļi ar īstenu garīgo kalpošanu pakāpeniski šķīstās, Dievs
Kungs atbilstoši bhaktas garīgajai attīstībai atklāj savu patieso būtību.
Taču tam, kurš neiet garīgās kalpošanas ceļu, diez vai izdosies sajust
Kungu ar aprēķiniem un filozofiskiem prātojumiem. Šāds smaga darba
darītājs ļaužu priekšā var žonglēt ar vārdiem, taču viņš nekādā
gadījumā nespēj iepazīt Dieva Augstākās Personības personisko aspektu.
Bhagavad-gītā Dievs Kungs ir nepārprotami norādījis, ka Viņu var
iepazīt tikai ar garīgo kalpošanu. Neviens nevar iepazīt Kungu ar
uzpūtīgu materiālistisku izaicināšanu, taču pazemīgs bhakta var
iepriecināt Kungu ar savu dedzīgo bhakti darbību. Atbilstoši tai Kungs atklāj
sevi bhaktam. Tādēļ Kungs Brahma kā īstens garīgais skolotājs
pazemīgi noliecas Kunga priekšā un iesaka mums iet šravanas un kīrtanas
ceļu. Ar šo paņēmienu, t.i., vienkārši klausoties un apdziedot Dieva
Kunga avatāru darbību un godību, cilvēks noteikti var savā sirdī
ieraudzīt Dievu Kungu. Mēs par to jau runājām Šrīmad Bhāgavatamas
pirmajā sējumā saistībā ar pantu:

tač čhraddadhānā munajo    gjāna-vairāgja-juktajā
pašjantj ātmani čātmānam    bhaktjā šruta-grihītajā

(Bhāg.1.2.12.)

Secinājums ir tāds, ka Dieva Augstāko Personību pilnībā nevar
iepazīt ne ar kādu paņēmienu, taču daļēji Viņu var redzēt un sajust ar
garīgo kalpošanu klausoties, daudzinot utt.

39. PANTS

sa ēša ādjah purušah    kalpē kalpē sridžatj adžah
ātmātmanj ātmanātmānam    sa samjaččhati pāti ča

sah — Viņš; ēšah — pati; ādjah — sākotnējā Dieva Personība;
purušah — Mahā-Višnu avatārs, pilnīgā daļa no Govindas, Kunga Krišnas;
kalpē kalpē — katrā laikmetā; sridžati — rada; adžah — nedzimušais;
ātmā — pats; ātmani — sevī; ātmanā — ar sevi; ātmānam — pats;
sah — Viņš; samjaččhati — uzsūc; pāti — uztur; ča — arī.

TULKOJUMS

Šī augstākā sākotnējā Dieva Personība Kungs Šrī Krišna, izvēršot
savu pilnīgo daļu kā Mahā-Višnu, pirmo avatāru, rada šo izpausto
kosmosu, taču pats ir nedzimis. Radīšana notiek Viņā, un materiālā viela
un izpausmes ir tikai un vienīgi Viņš. Viņš uztur to kādu laiku un pēc
tam atkal uzsūc sevī.

SKAIDROJUMS

Radītā pasaule neatšķiras no Dieva Kunga, tomēr Viņš neatrodas pasaulē. Tas paskaidrots Bhagavad-gītā (9.4.) šādiem vārdiem:
majā tatam idam sarvam džagad avjakta-mūrtinā
mat-sthāni sarva-bhūtāni na čāham tēšv avasthitah

Bezpersoniskais priekšstats par Absolūto Patiesību arī ir Dieva Kunga veidols, ko sauc par avjakta-mūrti. «Mūrti» nozīmē «veidols», taču, tā kā Viņa bezpersoniskā iezīme ar mūsu ierobežotajiem jutekļiem ir neizprotama, Viņu sauc par avjakta-mūrti veidolu, un visa radītā pasaule atrodas šajā neizprotamajā Dieva Kunga veidolā jeb, citiem vārdiem sakot, visa pasaule ir pats Kungs; tā arī neatšķiras no Viņa, taču tajā pat laikā Viņš kā sākotnējā Dieva Personība Šrī Krišna atrodas ārpus radītās izpausmes. Impersonālisti uzsver Dieva Kunga bezpersonisko veidolu jeb iezīmi un netic sākotnējai Dieva Personībai, turpretī vaišnavi atzīst Dieva Kunga sākotnējo veidolu, un bezpersoniskais veidols ir tikai viena no tā iezīmēm. Bezpersoniskā un personiskā Dieva izpratne pastāv vienlaicīgi, un tas ir skaidri aprakstīts Bhagavad-gītā un Šrīmad Bhāgavatamā, kā arī citos Vēdu rakstos. Šī doma, kas ar cilvēka saprātu nav aptverama, vienkārši jāpieņem, balstoties uz rakstu autoritāti, un to var patiešām apzināties, tikai pilnveidojoties garīgajā kalpošanā Dievam Kungam, un tas nekādā gadījumā nav iespējams ar prātošanu vai induktīvo loģiku. Impersonālisti vairāk vai mazāk paļaujas uz induktīvo loģiku un tāpēc aizvien atrodas tumsībā attiecībā uz sākotnējo Dieva Personību Šrī Krišnu. Viņiem nav skaidra priekšstata par Krišnu, lai gan visos Vēdu rakstos tas ir ļoti labi izskaidrots. Cilvēks ar vājām zināšanām nespēj aptvert Dieva Kunga sākotnējā personiskā veidola esamību, ja Kungs tajā pat laikā ir izvērsies visā. Šī nepilnība lielākā vai mazākā mērā pastāv materiālu priekšstatu dēļ, t.i., ka viela, kas sadalīta daļās un izkliedēta telpā, vairs nepastāv savā sākotnējā veidā.
Sākotnējā Dieva Personība (ādja) Govinda izvēršas par Mahā-Višnu avatāru un noguļas Cēlonības okeānā, kur sāk radīšanas darbu. Brahma-samhitā (5.47.) tas apstiprināts šādiem vārdiem:
jah kāranārnava-džalē bhadžati sma joga-
nidrām ananta-džagad-anda-saroma-kūpah
ādhāra-šaktim avalambja parām sva-mūrtim
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

Kungs Brahmādžī Brahma-samhitā saka: «Es godinu sākotnējo Kungu Govindu, kurš savas pilnīgās daļas Mahā-Višnu veidā guļ Cēlonības okeānā. Es godinu Kungu, no kura pārpasaulīgā auguma matu porām rodas Visumi un kurš guļ mistiskajā mūža miegā.»
Tātad šis Mahā-Višnu ir pirmais avatārs radītajā pasaulē, un no Viņa viens pēc otra rodas visi Visumi un visas materiālās izpausmes. Dievs Kungs ir radījis Cēlonības okeānu kā mahat-tatvu jeb kā mākoni garīgajās debesīs, un tā ir tikai viena daļa no Viņa dažādajām izpausmēm. Garīgās debesis veido Viņa paša stari, un Viņš ir arī mahat-tatvas mākonis. Viņš guļ un ar savu elpu rada Visumus, un pēc tam, ieejot katrā no Visumiem kā Garbhodakašājī Višnu, Viņš rada Brahmu, Šivu un daudzus citus padievus, lai uzturētu Visumu, un pēc tam atkal uzsūc visu savā personībā, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (9.7.):
sarva-bhūtāni kauntēja prakritim jānti māmikām
kalpa-kšajē punas tāni kalpādau visridžāmj aham

«Ak, Kuntī dēls, kad kalpa jeb Brahmas mūžs beidzas, visas radītās izpausmes ieplūst Manā prakriti jeb enerģijā, un pēc tam, kad Es vēlos, viss ar Manu personisko enerģiju rodas no jauna.»
Secinājums ir tāds, ka viss ir tikai un vienīgi Dieva Kunga neaptveramo personisko enerģiju izpausme, un šīs enerģijas neviens nevar iepazīt pilnībā. Par to jau tika runāts.

40.–41. PANTS

višuddham kēvalam gjānam    pratjak samjag avasthitam
satjam pūrnam anādj-antam    nirgunam nitjam advajam
 
rišē vidanti munajah    prašāntātmēndrijāšajāh
jadā tad ēvāsat-tarkais    tirodhījēta viplutam

višuddham — bez jebkāda materiāla piesārņojuma; kēvalam — tīras un
pilnīgas; gjānam — zināšanas; pratjak — visucaurstrāvojošs;
samjak — pilnībā; avasthitam — atrodas; satjam — patiesība; pūrnam — absolūta;
anādi — bez sākuma; antam — un arī bez gala; nirgunam — bez
materiālām īpašībām; nitjam — mūžīgs; advajam — bez sāncenšiem;
rišē — ak, Nārada, ak, diženais gudrais; vidanti — viņi var saprast tikai tad;
munajah — diženie domātāji; prašānta — mierīga; ātma — patība;
indrija — jutekļi; āšajāh — patvērums; jadā — kamēr; tat — to;
ēva — noteikti; asat — nepārliecinošiem; tarkaih — argumentiem;
tirah-dhījēta — pazūd; viplutam — izkropļots.

TULKOJUMS

Dieva Personība ir tīra un pilnīgi brīva no materiālajiem sārņiem. Tā
ir Absolūtā Patiesība, pilnīgs un nevainojams zināšanu iemiesojums.
Tā ir visucaurstrāvojoša; tai nav ne sākuma, ne gala, kā arī nav nekā
tāda, kas varētu tai līdzināties. Ak, Nārada, ak diženais gudrais!
Lielie domātāji var to iepazīt tikai tad, kad viņi ir pilnībā atbrīvojušies
no visām materiālajām tieksmēm un raduši patvērumu nesatrauktos
jutekļos. Ja tas tā nav, nepārliecinoši argumenti tikai visu izkropļo, un
Dievs Kungs pazūd no mūsu redzeslauka.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā runāts par Dievu Kungu, apskatot Viņu ārpus Viņa pārpasaulīgās darbības laicīgajā, materiālajā pasaulē. Mājāvādas filozofija cenšas apgalvot, ka Kungs, pieņemot avatāru, ir materiālā ķermeņa piesārņots. Šāda savu priekšstatu pārnešana uz Dievu Kungu pantā ir pilnīgi noliegta, parādot, ka Dievs Kungs vienmēr un visos apstākļos ir tīrs un nepiesārņots. Saskaņā ar mājāvādas filozofiju neziņas pārklātā garīgā dvēsele tiek saukta par džīvu, taču, kad tā ir atbrīvota no šādas neziņas jeb tumsības, viņa saplūst ar Absolūtās Patiesības bezpersonisko esamību. Taču šeit ir teikts, ka Kungs ir mūžīgs pilnīgu un nevainojamu zināšanu iemiesojums. Kunga īpašā pazīme ir tā, ka Viņš aizvien ir brīvs no visiem materiālajiem sārņiem. Kungs šai ziņā atšķiras no atsevišķajām, parastajām dzīvajām būtnēm, kurām ir tieksme pakļauties neziņai un iegūt materiālus apzīmējumus. Vēdās teikts, ka Kungs ir vigjāna ānanda, svētlaimes un zināšanu pilns. Saistītās dvēseles nekādā gadījumā nedrīkst salīdzināt ar Kungu, jo šīm atsevišķajām dvēselēm ir tieksme aptraipīties. Lai gan pēc atbrīves dzīvā būtne var iegūt tādas pašas esamības īpašības kā Dievam Kungam, šī tieksme aptraipīties, kas Kungam nekādā gadījumā nepiemīt, padara atsevišķo dzīvo būtni atšķirīgu no Dieva Kunga. Vēdās teikts: šuddham apāpa-viddham. «Atsevišķo ātmu piesārņo grēks, turpretī Kungu grēks nekad neskar.» Dievs Kungs tiek salīdzināts ar vareno sauli. Sauli neskar nekādas slimības, jo tā ir tik varena. Gluži otrādi, saule ar saviem stariem sterilizē visu netīro. Gluži tāpat grēki nekad nepiesārņo Dievu Kungu; gluži otrādi, saskarsmē ar Kungu grēcīgās dzīvās būtnes šķīstās. Tas arī nozīmē, ka Kungs visu caurstrāvo tāpat kā saule, un tādēļ šajā pantā izmantots vārds «pratjak». Nekas netiek izslēgts no Kunga vareno izvērsumu esamības. Dievs Kungs atrodas visā, un Viņš visu pārklāj, atsevišķo dvēseļu darbības netraucēts. Tādējādi Viņš ir bezgalīgs, bet dzīvās būtnes — bezgalīgi sīkas.
Vēdās teikts, ka vienīgi Dievs Kungs pastāv pats par sevi, un visu pārējo būtņu esamība ir atkarīga no Viņa. Kungs ir tas, kas rada visu būtņu pastāvēšanas spēju. Viņš ir visu veidu patiesību augstākā patiesība. Viņš ir visu varenību avots, un tāpēc neviens varenībā nevar Viņam līdzināties. Kungs ir pilnībā apveltīts ar visām varenībām — bagātību, slavu, spēku, skaistumu, zināšanām un atsacīšanās spēju — tāpēc Viņš neapšaubāmi ir Augstākā Personība. Un, tā kā Viņš ir personība, Viņam ir daudz personības īpašību, lai gan Viņš stāv pāri materiālajām īpašībām. Mēs jau esam runājuši par izteikumu ittham-bhūta-guno harih (Bhāg.1.7.10.). Viņa pārpasaulīgās īpašības ir tik pievilcīgas, ka tās piesaista pat atbrīvotas dvēseles (ātmārāmas). Lai gan Kungam ir visas personiskās īpašības, Viņš ir visuvarens. Tāpēc Kungam pašam nekas nav jādara, jo visu veic Viņa varenās enerģijas. To apstiprina Vēdu mantras: parāsja šaktir vividhaiva šrūjatē svābhāvikī gjāna-bala-krijā ča. Tas norāda, ka Kungam ir īpašs garīgs veidols, kas nekādā gadījumā nav uztverams ar materiālajiem jutekļiem. Kungu var ieraudzīt tikai tad, kad jutekļi ir šķīstīti ar garīgo kalpošanu (jam ēvaiša vrinutē tēna labhjah). Tādējādi starp Dievu Kungu un dzīvajām būtnēm ir būtiskas atšķirības daudzējādā ziņā. Neviens nevar līdzināties Dievam Kungam, kā tas teikts Vēdās (ēkam ēvādvitījam brahma, dvaitād vai bhajam bhavati). Nav neviena, kas varētu līdzināties Kungam, no kura Viņam būtu jābaidās un kas būtu tāds kā Viņš. Lai gan Kungs ir visu pārējo dzīvo būtņu pamats, starp Viņu un citām būtnēm ir būtiskas atšķirības. Citādi iepriekšējā panta izteikums par to, ka neviens nevar Viņu pilnībā iepazīt (na jam vidanti tattvēna), būtu lieks. Tas, ka neviens nespēj pilnībā izprast Viņu, ir paskaidrots arī šajā pantā, un ir minētas arī īpašības, kas dod iespēju saprast Kungu zināmā mērā. Tikai prašāntas jeb tīrie Kunga bhaktas var Viņu kaut kādā mērā iepazīt. Tas ir tādēļ, ka bhaktas savā dzīvē neko neprasa un ir paklausīgi Kunga kalpi, turpretī pārējie, t.i., empīriskie filozofi, mistiķi un auglīgā darba darītāji, būtībā kaut ko vēlas, un tādēļ tie nevar būt mierīgi. Auglīgā darba darītājs vēlas atalgojumu par savu darbu. Mistiķis savā dzīvē vēlas sasniegt kādu noteiktu pilnību, un empīriskais filozofs vēlas saplūst ar Dieva Kunga esamību. Jebkurā gadījumā, kamēr vien cilvēks vēlas apmierināt jutekļus, viņš nevar būt mierīgs; gluži otrādi, nevajadzīgie, sausie un spekulatīvie argumenti visu padara vēl neskaidrāku, un mēs vēl vairāk attālināmies no Kunga izpratnes. Tā kā sausie prātnieki ievēro askētisma principus, viņi zināmā mērā var iepazīt Dieva Kunga bezpersoniskās iezīmes, taču tiem nav nekādu izredžu izprast Kunga augstāko Govindas veidolu, jo tikai amalātmanas jeb pilnībā bezgrēcīgi cilvēki var uzsākt tīru garīgo kalpošanu Kungam, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (7.28.):
jēšām tv anta-gatam pāpam džanānām punja-karmanām
tē dvandva-moha-nirmuktā bhadžantē mām dridha-vratāh

42. PANTS

ādjo ‘vatārah purušah parasja
    kālah svabhāvah sad-asan-manaš ča
dravjam vikāro guna indrijāni
    virāt svarāt sthāsnu čarišnu bhūmnah

ādjah — pirmais; avatārah — avatārs; purušah — Kāranārnavašājī
Višnu; parasja — Dieva Kunga; kālah — laiks; svabhāvah — telpa;
sat — iznākums; asat — cēlonis; manah — prāts; ča — arī; dravjam — elementi;
vikārah — materiālais ego; gunah — dabas īpašības;
indrijāni — jutekļi; virāt — viss ķermenis; svarāt — Garbhodakašājī Višnu;
sthāsnu — nekustīgs; čarišnu — kustīgs; bhūmnah — Visaugstā Kunga.

TULKOJUMS

Kāranārnavašājī Višnu ir pirmais Visaugstā Kunga avatārs, un Viņš
valda pār mūžīgo laiku, telpu, cēloņiem un sekām, prātu, elementiem,
materiālo ego, dabas īpašībām, jutekļiem, Kunga Visuma veidolu,
Garbhodakašājī Višnu un visu dzīvo būtņu — gan kustīgo, gan
nekustīgo — kopumu.

SKAIDROJUMS

Iepriekš jau daudzas reizes tika runāts par to, ka materiālā pasaule nav mūžīga. Tā ir tikai visvarenā Dieva materiālās enerģijas laicīgā izpausme. Šī materiālā izpausme nepieciešama, lai dotu iespēju darboties saistītajām dvēselēm, kuras nevēlas būt kopā ar Dievu Kungu, un pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Viņam. Šīm saistītajām dvēselēm nav atļauts dzīvot garīgās esamības brīvībā, jo savā sirdī tās nevēlas kalpot. Gluži otrādi, tās vēlas atdarināt Dievu un baudīt pašas. Dzīvās būtnes pēc savas dabas ir mūžīgi Dieva Kunga kalpi, taču dažas no tām, nepareizi izmantojot savu neatkarību, nevēlas kalpot; tāpēc tām ir atļauts baudīt dzīvi materiālajā dabā, ko sauc par maiju jeb maldiem. Tie ir maldi tāpēc, ka dzīvās būtnes, kas nokļuvušas maijas ķetnās, īstenībā nav baudītājas, lai gan maijas apburtas viņas sevi par tādām uzskata. Ik pēc kāda laika šīm maldinātajām dzīvajām būtnēm tiek dota iespēja atbrīvoties no nepareizā priekšstata, ka viņas ir materiālās dabas valdnieces, un tās no Vēdām saņem zināšanas par savām mūžīgajām attiecībām ar Visaugsto Kungu Krišnu (vēdaiš ča sarvair aham ēva vēdjah). Tādējādi laicīgā materiālā izpausme pārstāv Dieva Kunga materiālo enerģiju, un, lai vadītu šo izpausmi, Visaugstais Kungs ierodas kā Kāranārnavašājī Višnu, gluži tāpat kā valdība uz laiku uztic noteikta apgabala pārvaldīšanu kādam augstākam ierēdnim. Šis Kāranodakašājī Višnu liek izpausties materiālajai pasaulei, paskatoties uz savu materiālo enerģiju (sa aikšatu). Šīs grāmatas pirmajā sējumā mēs jau par to runājām, apskatot pantu džagrihē paurušam rūpam. Materiālās pasaules viltus spēle ilgst vienu kalpu, un, kā jau mēs runājām, nākamajā kalpā pēc šīs kalpas radīšana notiek atkal. Kunga avatārs un Viņa varenā darbība liek izpausties visām radīšanas sastāvdaļām: laikam, telpai, cēloņiem, sekām, prātam, rupjajiem un smalkajiem elementiem un dabas īpašībām — skaidrībai, kaislībām un neziņai — kurās tie mijiedarbojas, kā arī jutekļiem un to avotam, milzīgajam Visuma veidolam, kas ir otrais avatārs jeb Garbhodakašājī Višnu, un visām dzīvajām būtnēm — gan kustīgajām, gan nekustīgajām — kas izplūst no otrā avatāra. Galu galā visas šīs radīšanas sastāvdaļas un pati pasaule ir varena Visaugstā Kunga izpausme. Nekas nav neatkarīgs no Augstākās Būtnes varas. Pirmais materiālās pasaules avatārs, t.i., Kāranārnavašājī Višnu, ir pilnīgā daļa no sākotnējās Dieva Personības Šrī Krišnas, kas aprakstīts Brahma-samhitā (5.48.) šādiem vārdiem:
jasjaika-nišvasita-kālam athāvalambja
džīvanti loma-viladžā džagad-anda-nāthāh
višnur mahān sa iha jasja kalā-višēšo
govindam ādi-purušam tam aham bhadžāmi

Visi neskaitāmie Visumi tiek uzturēti tikai vienu Mahā-Višnu jeb Kāranārnavašājī Višnu elpas vilciena laiku, un šis Višnu ir tikai pilnīgā daļa no Govindas, sākotnējās Dieva Personības Kunga Krišnas.

43.–45. PANTS

aham bhavo jagja imē pradžēšā
    dakšādajo jē bhavad-ādajaš ča
svarloka-pālāh khagaloka-pālā
    nriloka-pālās talaloka-pālāh
 
gandharva-vidjādhara-čāranēšā
    jē jakša-rakšoraga-nāga-nāthāh
jē vā rišīnām rišabhāh pitrīnām
    daitjēndra-siddhēšvara-dānavēndrāh
anjē ča jē prēta-pišāča-bhūta-
    kūšmānda-jādo-mriga-pakšj-adhīšāh
 
jat kinča lokē bhagavan mahasvad
    odžah-sahasvad balavat kšamāvat
šrī-hrī-vibhūtj-ātmavad adbhutārnam
    tattvam param rūpavad asva-rūpam

aham — es (Brahmādžī); bhavah — Kungs Šiva; jagjah — Kungs
Višnu; imē — visi šie; pradžā-īšāh — dzīvo būtņu tēvi;
dakša-ādajah — Dakša, Marīči, Manu utt.; — tie; bhavat — tu; ādajah ča — un neprecētie
(Sanat-kumārs un viņa brāļi); svarloka-pālāh — debesu planētu
vadītāji; khagaloka-pālāh — izplatījuma ceļotāju vadītāji;
nriloka-pālāh — cilvēces vadītāji; talaloka-pālāh — zemāko planētu vadītāji;
gandharva — Gandharvalokas iedzīvotāji; vidjādhara — Vidjādharas planētas
iedzīvotāji; čārana-īšāh — Čāranu vadītāji; — kā arī citi; jakša — Jakšu
vadītāji; rakša — dēmoni; uraga — čūskas; nāga-nāthāh — Nāgalokas (kas
atrodas zemāk par Zemi) vadītāji; — citi; — arī;
rišīnām — gudro; rišabhāh — galvenie; pitrīnām — senču; daitja-indra — ateistu
vadītāji; siddha-īšvara — Sidhalokas planētu vadītāji (kosmosa ceļotāji);
dānava-indrāh — neāriešu vadītāji; anjē — turklāt; ča — arī; — tie;
prēta — mirušo; pišāča — ļauno garu; bhūta — džinu; kūšmānda — noteikta
veida ļauno garu; jādah — ūdens iemītnieku; mriga — dzīvnieku;
pakši-adhīšāh — lielo ērgļu; jat — viss kas; kim ča — un viss; lokē — pasaulē;
bhagavat — kam ir bhaga jeb neparasts spēks; mahasvat — īpašā
mērā; odžah-sahasvat — īpaša apdāvinātība prāta un jutekļu ziņā;
balavat — spēks; kšamāvat — piedošana; šrī — skaistums; hrī — kauns par
bezdievīgu darbību; vibhūti — bagātības; ātmavat — saprāts;
adbhuta — brīnumaina; arnam — rase; tattvam — īpaša patiesība; param — pārpasaulīga;
rūpavat — kāds ir veidols; asva-rūpam — nav Dieva Kunga veidols.

TULKOJUMS

Es pats [Brahma], Kungs Šiva, Kungs Višnu, diženi dzīvo būtņu
tēvi, kā Dakša un pradžāpati, jūs [Nārada un Kumāri], debesu padievi,
kā Indra un Čandra, Bhūrlokas planētu vadītāji, Zemes līmeņa
planētu vadītāji, zemāko planētu vadītāji, gandharvu planētu vadītāji,
vidjādharu planētu vadītāji, čāranaloku planētu vadītāji, jakšu, rakšu un
uragu vadītāji, diženie gudrie, lielie dēmoni, lielie ateisti un varenie
kosmosa ceļotāji, kā arī mirušie, ļaunie gari, sātani, džini, kūšmāndas,
varenie ūdens iemītnieki, zvēri, putni utt., citiem vārdiem sakot, visi
un viss, kam ir īpašs spēks, bagātības, prāta un uztveres apdāvinātība,
vara, spēja piedot, skaistums, kautrība, varenība un izcelšanās — ar
veidu un bezveida — var likties kā patiesība un kā Kunga veidols,
taču patiesībā tas tā nav. Tas viss ir tikai maza daļiņa no Dieva Kunga
pārpasaulīgās spējas.

SKAIDROJUMS

Tie, kas minēti šai sarakstā, sākot ar Brahmādžī — pirmo dzīvo būtni šajā Visumā — un beidzot ar Kungu Šivu, Kungu Višnu, Nāradu un citiem vareniem padieviem, cilvēkiem, pārcilvēkiem, gudrajiem, riši un zemākajām būtnēm, kam ir īpašs spēks un vara, ieskaitot miroņus, sātanus, ļaunos garus, džinus, ūdens iemītniekus, putnus un zvērus, var atgādināt Visaugsto Kungu, taču patiesībā neviens no tiem nav Visaugstais Kungs, un katram no tiem ir tikai maza daļiņa no Visaugstā Kunga varenajiem spēkiem. Nesaprātīgie ļaudis ir ļoti pārsteigti, redzot brīnumaino materiālās pasaules izpausmju darbību, tāpat kā aborigēni baidās no zibens, milzīgā banjankoka vai kāda augsta kalna džungļos. Šādiem neattīstītiem ļaudīm pat neliela Dieva Kunga spēju izpausme liekas ļoti valdzinoša. Augstāka līmeņa cilvēku valdzina padievu un dieviešu spēki. Tāpēc tos, kas tikai brīnās par varenības izpausmēm, kādas redzamas Dieva Kunga radītajā pasaulē, un kam nav patiesu zināšanu par pašu Kungu, sauc par šaktām jeb liela spēka godinātājiem. Tādējādi arī mūsdienu zinātnieki, kurus valdzina dabas izpausmju darbības un pretdarbības, arī ir šaktas. Šie zemākā līmeņa cilvēki pakāpeniski pilnveidojas un kļūst par saurījām (Saules dieva godinātājiem), gānapatjām (tiem, kas godina ļaudis kā džanatā-džanārdanas, daridra-nārājanas utt. Ganapati veidolā) un pēc tam mūžam pastāvošās dvēseles meklējumos paceļas Kunga Šivas godināšanas līmenī, tad Kunga Višnu, Virsdvēseles utt. godināšanas līmenī, neko nezinot par Govindu, Kungu Krišnu, kas ir sākotnējais Kungs Višnu. Vēl pastāv dažādi rases, nācijas, putnu, zvēru, ļauno garu, sātanu utt. godinātāji. Ļaudis bieži vien godina arī Šanidēvu, ciešanu kungu, un Sītalādēvī, baku dievieti, un ir arī daudz nejēgu, kuri godina ļaužu kopumu vai nabagus. Tādējādi dažādi cilvēki, sabiedrības, kopienas utt. godina kādas no varenajām Dieva Kunga izpausmēm, kļūdaini uzskatot šo vareno godināšanas priekšmetu par Dievu. Taču šajā pantā Brahmādžī norāda, ka neviens no šiem mērķiem nav Visaugstais Kungs; visi viņi ir tikai aizņēmušies savu spēku no sākotnējā Visvarenā Kunga Šrī Krišnas. Kad Kungs Bhagavad-gītā iesaka godināt vienīgi Viņu, jāsaprot, ka Kunga Krišnas godināšanā ietilpst visu pārējo būtņu godināšana, kas tika minēta, jo Viņš, Kungs Krišna, sevī ietver visus.
Vēdu rakstos vietām Dievs Kungs ir nosaukts par bezveidīgu, un tas ir jāsaprot tā, ka visi šie minētie veidoli, kas sastopami Visumā, ir tikai dažādu Dieva Kunga pārpasaulīgo spēju izpausmes, un neviens no šiem veidoliem īstenībā neatspoguļo Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu. Bet, kad Kungs patiešām atnāk uz Zemi vai kādu citu Visuma vietu, nesaprātīgie ļaudis kļūdaini uzskata, ka Kungs ir tāds pats kā viņi, tādēļ iedomājas, ka pārpasaulība ir bezveidīga jeb bezpersoniska. Taču patiesībā Dievs Kungs nav bezveidīgs, un Viņš arī nav pieskaitāms nevienam no daudzajiem un dažādajiem veidolu veidiem, kādi sastopami Visumā. Patiesība par Dievu Kungu jācenšas izprast, sekojot Brahmādžī norādījumiem.

46. PANTS

prādhānjato jān riša āmananti
    līlāvatārān purušasja bhūmnah
āpījatām karna-kašāja-šošān
    anukramišjē ta imān supēšān

prādhānjatah — galvenokārt; jān — visi tie; rišē — ak, Nārada;
āmananti — godina; līlā — spēles; avatārān — avatārus; purušasja — Dieva
Personības; bhūmnah — Augstākās; āpījatām — lai tu varētu nobaudīt;
karna — ausis; kašāja — netīrās lietas; šošān — kas iztvaicē;
anukramišjē — pēc kārtas pastāstīšu; — tiem; imān — kā tie ir manā sirdī;
su-pēšān — par ko patīkami klausīties.

TULKOJUMS

Ak, Nārada! Tagad es pēc kārtas pastāstīšu par Dieva Kunga
pārpasaulīgajiem avatāriem, ko sauc par līlā-avatāriem. Klausīšanās par tiem
atbrīvo no visām netīrajām runām, kas sakrājušās ausīs. Par šīm
spēlēm ir ļoti patīkami klausīties, un tās ir jānobauda. Tāpēc tās ir manā
sirdī.

SKAIDROJUMS

Kā tas tika teikts Šrīmad Bhāgavatamas sākumā
(1.5.8.), cilvēks nevar būt pilnībā apmierināts tikmēr, kamēr viņam nav
bijusi iespēja klausīties stāstus par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību.
Tāpēc arī Brahmādžī šajā pantā ir centies uzsvērt, cik svarīgi ir stāsti
par Dieva Kunga pārpasaulīgajām spēlēm, par Viņa atnākšanu un
izpaušanos šeit, uz materiālajām planētām. Visām dzīvajām būtnēm ir
tieksme klausīties kaut ko patīkamu, un tāpēc gandrīz katrs no mums
vēlas klausīties radio ziņas un pārraides. Taču diemžēl visas šīs vēstis
nevar dot apmierinājumu sirdij. Šādas neapmierinātības cēlonis ir
vēstījuma nesaderība ar dzīvās dvēseles iekšējo stāvokli. Šrīla Vjāsadēva ir
sagatavojis šo pārpasaulīgo literatūru ar īpašu nolūku, lai ļaudis,
klausoties stāstus par Dieva Kunga darbību, kā to Šrī Nārada Muni
aprakstīja Šrīlam Vjāsadēvam, varētu gūt visaugstāko apmierinājumu. Šādai
Dieva Kunga darbībai ir divi galvenie veidi. Viens ir saistīts ar
materiālā radošā spēka laicīgo izpausmi, bet otrs — ar Viņa spēlēm
dažādu avatāru veidolos saskaņā ar laiku un vietu. Dieva Kunga
neskaitāmie avatāri ir kā upes viļņi, kas pastāvīgi nāk un izzūd. Tos, kuri nav
īpaši saprātīgi, vairāk piesaista Dieva Kunga radošie spēki materiālajā
pasaulē, un šie cilvēki, kas sarāvuši savas attiecības ar Dievu,
zinātnisko pētījumu vārdā izvirza daudzas teorijas par radīšanu. Turpretī
Dieva Kunga bhaktas labi zina, ka radošie spēki darbojas reizē ar Dieva
Kunga materiālās enerģijas darbībām un pretdarbībām. Tāpēc viņus
vairāk piesaista Dieva Kunga pārpasaulīgā darbība un Viņa
atnākšana materiālajā pasaulē. Šrīmad Bhāgavatama ir šādas Dieva
Kunga darbības vēsturisks apraksts, un tie, kuri vēlas klausīties
Šrīmad Bhāgavatamu, šķīsta savu sirdi no pasaulīgajiem netīrumiem, kas tajā
sakrājušies. Pasaulē ir tūkstošiem grāmatu, kas nav ne ar ko labākas
par atkritumiem, taču tas, kuram iepatikusies Šrīmad Bhāgavatama,
vairs netiecas lasīt šādus netīrus darbus. Tagad Šrī Brahmādžī centīsies
pastāstīt par galvenajiem Dieva Kunga avatāriem, lai Nārada varētu
dzert šo stāstu pārpasaulīgo nektāru.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma sestajai nodaļai «Puruša-sūktas apstiprinājums».


Tālāk: Septītā nodaļa Avatāri, kas atnāk noteiktā kārtībā un ar noteiktiem uzdevumiem