Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.2

null

OTRĀ NODAĻA

Kungs sirdī

1. PANTS

šrī-šuka uvāča

ēvam purā dhāranajātma-jonir
    naštām smritim pratjavarudhja tuštāt
tathā sasardžēdam amogha-drištir
    jathāpjajāt prāg vjavasāja-buddhih

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja; ēvam — tādā pašā
veidā; purā — pirms kosmosa izpausmes; dhāranajā — ar šādu izpratni;
ātma-jonih — Brahmādžī; naštām — zaudēto; smritim — atmiņu;
pratjavarudhja — atgūstot apziņu; tuštāt — iepriecinot Kungu; tathā — pēc tam;
sasardža — radīja; idam — šo materiālo pasauli; amogha-drištih — tas, kurš
ieguvis skaidru redzējumu; jathā — kā; apjajāt — radīts;
prāk — iepriekš; vjavasāja — noteikts; buddhih — saprāts.

TULKOJUMS

Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja: Kad kosmoss vēl nebija izpausts, Kungs
Brahma, meditējot uz virāt-rūpu un iepriecinot Kungu, atguva savu
zaudēto apziņu. Tad viņš spēja radīt pasauli, kāda tā bija iepriekš.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā minēts, ka Šrī Brahmādžī bija visu aizmirsis. Brahmādžī ir avatārs vienai no Dieva Kunga laicīgajām īpašībām. Brahma ir materiālās dabas kaislību iemiesojums, tāpēc Kungs viņam ir devis īpašas spējas brīnišķīgās materiālās pasaules radīšanai. Tomēr, tā kā Brahma ir tikai viena no daudzajām dzīvajām būtnēm, viņam ir tieksme aizmirst radīšanas mākslu. Visas dzīvās būtnes, sākot ar Brahmu un beidzot ar vissīkāko skudriņu, laika gaitā visu aizmirst. Ļoti labs līdzeklis pret aizmiršanu ir meditācija uz Dieva Kunga virāt-rūpu. Šo iespēju var izmantot jebkurš cilvēks, un tas, kurš, sekojot Šrīmad Bhāgavatamas norādījumiem, sāk meditēt uz virāt-rūpu, var vienlaicīgi atjaunot savu tīro apziņu un nekad vairs neaizmirst savas mūžīgās attiecības ar Dievu Kungu. Tiklīdz cilvēks ir atbrīvojies no aizmiršanas, viņš tūlīt iegūst vjavasāja-budhi, kas minēts gan šajā pantā, gan Bhagavad-gītā (2.41.). Šīs noteiktības caurstrāvotās zināšanas liek dzīvajai būtnei uzsākt mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam, un tieši tas būtnei ir vajadzīgs. Dieva valstība ir neierobežota, un tāpēc arī Dieva Kunga palīgu skaits ir neierobežots. Bhagavad-gītā (13.14.) norādīts, ka Dieva Kunga rokas, kājas, acis un mutes ir visur, ikkatrā Visuma vietā. Tas nozīmē, ka atsevišķo neatņemamo daļiņu izvērsumi, kurus sauc par džīvām jeb dzīvajām būtnēm, ir Dieva Kunga rokas jeb palīgi, un tās ir domātas, lai noteiktā veidā kalpotu Kungam. Saistītā dvēsele, pat ja tā atrodas Brahmas stāvoklī, to aizmirst, jo viņa ir pakļauta maldinošajai, materiālajai enerģijai, kas radusies no neīstā «es». Pret šo neīsto «es» var cīnīties ar Dieva apziņu. Sasniegt atbrīvi nozīmē pamosties no aizmiršanas miega un sākt nodarboties ar īstenu, mīlestības pilnu kalpošanu Kungam, kā to šajā gadījumā darīja Brahma. Brahmas kalpošana ir piemērs kalpošanai atbrīvē. Tā ir pretstats tā saucamajai altruistiskajai kalpošanai, kas ir kļūdu un aizmiršanas pilna. Atbrīve nekādā gadījumā nav bezdarbība; tā ir kalpošana, ko neskar cilvēciskas kļūdas.

2. PANTS

šābdasja hi brahmana ēša panthā
    jan nāmabhir dhjājati dhīr apārthaih
paribhramams tatra na vindatē ‘rthān
    mājāmajē vāsanajā šajānah

šābdasja — vēdiskās skaņas; hi — noteikti; brahmanah — Vēdu;
ēšah — šie; panthāh — ceļi; jat — kas; nāmabhih — ar dažādiem vārdiem;
dhjājati — domā; dhīh — saprāts; apārthaih — ar bezjēdzīgām domām;
paribhraman — klejojot; tatra — tur; na — ne; vindatē — bauda; arthān — to,
kas ir patiess; mājā-majē — maldīgās lietās; vāsanajā — ar dažādām
vēlmēm; šajānah — it kā sapņojot.

TULKOJUMS

Vēdiskās skaņas tiek dotas maldinošā veidā un pievērš ļaužu prātus
tādām bezjēdzīgām lietām kā debesu valstībai. Saistītās dvēseles it kā
sapnī bauda šos maldīgos debesu priekus, taču negūst nekādu īstenu
laimi.

SKAIDROJUMS

Saistītās dvēseles pastāvīgi domā, kā iegūt laimi
šajā materiālajā pasaulē un kurā Visuma vietā to varētu sasniegt. Tās nav
apmierinātas ar ērtībām, kas pieejamas uz šīs Zemes, kur no dabas tiek
ņemts viss, ko vien var paņemt. Cilvēki vēlas aizlidot uz Mēnesi vai
Venēru, lai gūtu vēl vairāk. Taču Kungs Bhagavad-gītā (8.16.) mūs ir
brīdinājis, ka dzīve uz jebkuras no neskaitāmajām šī Visuma planētām,
kā arī citu Visumu planētām ir bezjēdzīga. Visumu ir bezgalīgi daudz,
un katrā no tiem ir neskaitāmas planētas, taču nekur būtne nav
pasargāta no galvenajām materiālās esamības ciešanām — ciešanām, ko
sagādā dzimšana, nāve, vecums un slimības. Dievs Kungs norāda, ka pat
uz visaugstākās planētas, ko sauc par Brahmaloku jeb Satjaloku
(nemaz jau nerunājot par citām planētām, piemēram, debesu planētām),
dzīve nevar būt laimīga, jo visur pastāv minētās materiālās ciešanas.
Saistītās dvēseles ir pakļautas stingrajiem auglīgās darbības likumiem,
un tādējādi tās reizēm paceļas līdz Brahmalokai un reizēm nolaižas
līdz Pātālalokai gluži kā mazi, nesaprātīgi bērni, kas sēž karuselī.
Īstenā laime atrodama Dieva valstībā, kur nav materiālās esamības
ciešanu. Tāpēc Vēdu vārdi, kas dzīvajām būtnēm iesaka auglīgu darbību, ir
maldinoši. Cilvēks domā par labāku dzīvu šajā valstī vai citā valstī, uz
šīs planētas vai citas planētas, taču materiālajā pasaulē viņš nekur
nevar piepildīt savu īsteno vēlmi, t.i., vēlmi pēc mūžīgas dzīves, pilnīga
saprāta un svētlaimes. Ar šiem vārdiem Šrīla Šukadēva Gosvāmī
netieši apstiprina, ka Mahārādžam Parīkšitam mūža beigās nevajag
vēlēties nonākt uz tā saucamajām debesu planētām, bet gan jāsagatavojas,
lai atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Neviena no materiālajām
planētām nav mūžīga, nekādas ērtības nepastāv mūžīgi, tāpēc cilvēkam
jācenšas izvairīties no tieksmes baudīt pārejošo laimi, ko tās dod.

3. PANTS

atah kavir nāmasu jāvad arthah
    sjād apramatto vjavasāja-buddhih
siddhē ‘njathārthē na jatēta tatra
    parišramam tatra samīkšamānah

atah — tādēļ; kavih — tas, kurš ir izglītots; nāmasu — tikai vārdos;
jāvat — pēc iespējas mazāk; arthah — vajadzībām; sjāt — jābūt;
apramattah — bez neprātīgas tieksmes; vjavasāja-buddhih — ar stingri vērstu
saprātu; siddhē — uz panākumiem; anjathā — citādi; arthē — dēļ;
na — nekad; jatēta — jāpūlas pēc; tatra — tur; parišramam — smagu darbu;
tatra — tur; samīkšamānah — tas, kurš patiešām redz.

TULKOJUMS

Tāpēc izglītotam cilvēkam šajā vārdu pasaulē jātiecas tikai pēc tā, bez
kā nevar iztikt. Saprātam jābūt stingri vērstam uz mērķi un nevajag
tiekties ne pēc kā nevēlama, skaidri apzinoties, ka visas šīs pūles ir
smags darbs, kas nenes nekādu labumu.

SKAIDROJUMS

Bhāgavata-dharma jeb ceļš, ko māca Šrīmad Bhāgavatama, ir pilnīgi pretējs auglīgās darbības ceļam, ko bhaktas uzskata par tukšu laika izšķiešanu. Šis Visums un visa materiālā esamība pastāv kā džagata, t.i., būtnes domā, kā iegūt drošību un ērtības, lai gan visi redz, ka šī esamība nav ne droša, ne ērta un nekad arī tāda nekļūs. Materiālā civilizācija iet maldu ceļu, un tie, kurus piesaista tās attīstība, ir neprātīgi. Visa materiālā pasaule ir viena vienīga vārdu spēle. Patiesībā tā nav nekas cits kā zemes, ūdens, uguns un citu materiālo elementu veidojums, kas būtnēm liek apjukt. Ēkas, mēbeles, mašīnas, vasarnīcas, dzirnavas, rūpnīcas, uzņēmumi, miers, karš un pat visaugstākie materiālās zinātnes sasniegumi, t.i., atomenerģētika un elektronika, ir tikai dažādi maldinoši materiālo elementu un triju dabas īpašību darbības seku nosaukumi. Dieva Kunga bhakta to ļoti labi zina, tāpēc viņš nevēlas radīt nevajadzīgas lietas apstākļos, kas vispār nav realitāte, bet tikai vārdi, no kuriem jēgas ir tikpat maz kā no jūras viļņu čalas. Diženi valdnieki, vadītāji un kareivji cīnās viens ar otru, lai viņu vārdi ieietu vēsturē. Taču laika gaitā viņi tiek aizmirsti, un sākas jauna ēra. Turpretim bhakta apzinās, ka vēsture un vēsturiskas personības ir nepastāvīgā laika radītas un bezjēdzīgas. Auglīgā darba darītājs tiecas pēc lielām bagātībām, sievietēm un pasaulīga goda, bet tos, kas stingri apzinās realitāti, šīs viltus lietas nesaista. No viņu viedokļa tā ir tikai laika izniekošana. Cilvēka dzīvē ir svarīgs ik mirklis, tāpēc izglītotam cilvēkam jāizmanto laiks ļoti uzmanīgi. Vienu mirkli, kas cilvēka dzīvē izniekots bezjēdzīgos materiālās pasaules laimes meklējumos, nevar atgūt nekādā veidā, pat samaksājot par to miljoniem zelta naudas gabalu. Tāpēc pārpasaulnieks, kas vēlas izkļūt no maijas jeb maldīgās darbības savā dzīvē, šajā pantā tiek brīdināts, ka nevajag skatīties uz auglīgā darba darītājiem. Cilvēka dzīve nav domāta jutekļu apmierināšanai, tā jāizmanto, lai apzinātos sevi. Ja civilizācijas mērķis ir augstākā pilnība, tad tā nekad nenodarbojas ar nevajadzīgu lietu radīšanu. Tādējādi pilnīga civilizācija māca cilvēkam pieņemt tikai to, kas ir nepieciešams, lai viņš vislabākajā veidā varētu izmantot sliktos apstākļus, kuros ir iekļuvis. Mūsu materiālie ķermeņi un dzīve tajos tiek uzskatīti par sliktiem apstākļiem, jo dzīvā būtne patiesībā ir garīga, un tai absolūti nepieciešama garīgā attīstība. Cilvēka dzīve domāta, lai mēs to saprastu, un tāpēc cilvēkam atbilstoši jādarbojas, pieņemot vienīgi to, bez kā nevar iztikt, un vairāk paļaujoties uz Dieva dāvanām, neizšķiežot spēkus nekādiem citiem nolūkiem, kā neprātīgai materiālo baudu meklēšanai. Materiālistiskā civilizācijas attīstība tiek saukta par dēmonisku, un tā galu galā noved pie kariem un nabadzības. Šajā pantā īpaši norādīts, ka pārpasaulniekam jābūt ar stingru prātu, lai pat tad, kad vienkārši dzīvot un augsti domāt ir grūti, viņš ne par mata tiesu nenovirzītos no sava ceļa. Pārpasaulniekiem tuva saskarsme ar šīs pasaules jutekļu apmierinātājiem nozīmē pašnāvību, jo tādā veidā cilvēks zaudē iespēju sasniegt dzīves mērķi. Šukadēva Gosvāmī atnāca pie Mahārādžas Parīkšita tad, kad valdniekam tas bija vajadzīgs. Pārpasaulnieka pienākums ir palīdzēt ļaudīm, kuri patiešām vēlas iegūt atbrīvi, un atbalstīt viņus. Varam piebilst, ka Šukadēva Gosvāmī nekad nenāca pie Mahārādžas Parīkšita, kamēr Parīkšits sēdēja valdnieka tronī. Par to, kādā veidā jādarbojas pārpasaulniekam, stāstīts nākamajā šlokā.

4. PANTS

satjām kšitau kim kašipoh prajāsair
    bāhau svasiddhē hj upabarhanaih kim
satj andžalau kim purudhānna-pātrjā
    dig-valkalādau sati kim dukūlaih

satjām — pieder; kšitau — līdzenas vietas uz zemes; kim — kādēļ
vajadzīgas; kašipoh — gultas; prajāsaih — cenšanās pēc; bāhau — rokas;
sva-siddhē — pietiek ar tām pašām; hi — noteikti; upabarhanaih — gulta
un spilvens; kim — kādēļ; sati — ir; andžalau — plaukstas; kim — kāda
jēga no; purudhā — dažādajiem; anna — ēdieniem; pātrjā — ar traukiem;
dik — plaša telpa; valkala-ādau — koku mizas; sati — ir; kim — kāda
jēga no; dukūlaih — drēbēm.

TULKOJUMS

Kāda jēga gultām, ja uz zemes ir tik daudz līdzenas vietas? Kādēļ
vajadzīgs spilvens, ja pagalvī var palikt rokas? Kādēļ vajadzīgi trauki, ja
ir plaukstas? Kādēļ vajadzīgas drēbes, ja ir tik daudz koka mizu?

SKAIDROJUMS

Cilvēka ķermenim nepieciešama aizsardzība un ērtības, taču šīs vajadzības nevajag pārlieku palielināt. Cilvēka spēki tiek izniekoti, meklējot šādu maldīgu laimi. Kādēļ jāpūlas dabūt labu gultu vai mīkstu spilvenu, ja var gulēt uz grīdas? Ja cilvēks var gulēt bez spilvena un tā vietā izmantot dabas dotās rokas, kas ir pietiekami mīkstas, tad nav vajadzības meklēt spilvenu. Ja apskatīsimies, kā dzīvo dzīvnieki, tad redzēsim, ka tiem nav pietiekami daudz saprāta, lai būvētu lielas mājas, iegādātos mēbeles un citus sadzīves priekšmetus, tomēr viņi ir veseli, guļot tāpat uz zemes. Dzīvnieki neprot gatavot ēdienus, tomēr ir daudz veselīgāki par cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem būtu jāsāk dzīvot kā dzīvniekiem — kailiem, džungļos, bez jebkādas kultūras, izglītības un morāles. Saprātīgs cilvēks nevar dzīvot kā lops, gluži otrādi — viņam jācenšas izmantot savu saprātu mākslā, zinātnē, dzejā un filozofijā. Tādā veidā civilizācija var attīstīties. Taču šajā pantā Šrīla Šukadēva Gosvāmī norāda, ka cilvēka dzīvē, kas ir daudz augstāka par dzīvnieka dzīvi, spēki jāizmanto tikai tādēļ, lai sasniegtu sevis apzināšanos. Civilizācijas attīstības mērķim jābūt mūsu un Dieva savstarpējo attiecību atjaunošanai, un tas ir iespējams vienīgi cilvēka dzīvē. Ir jāsaprot, cik bezjēdzīga ir materiālā pasaule. Tā ir kā rēgs, un mums ir jācenšas uz visiem laikiem atbrīvoties no dzīves ciešanām. Apmierinātība ar uzspodrinātu lopu dzīvi, kas vērsta uz jutekļu apmierināšanu, ir maldi, un to nemaz nevar īsti saukt par civilizāciju. Dzenoties pēc šādas maldīgas darbības, cilvēks nonāk maijas jeb maldu ķetnās. Agrāko laiku viedie un svētie nedzīvoja pilīs, kurās bija daudz skaistu mēbeļu un citu tā saucamo dzīves ērtību. Viņi dzīvoja būdās un birzīs un sēdēja uz zemes, tomēr atstāja mums neizmērojamas un pilnīgas zināšanas. Šrīla Rūpa Gosvāmī un Šrīla Sanātana Gosvāmī savā laikā bija augsti valdības ministri. Tomēr viņi atstāja savus amatus un, dzīvojot mežā zem kokiem, uzrakstīja daudzas pārpasaulīgo zināšanu grāmatas. Viņi nepalika zem viena koka pat divas naktis pēc kārtas un, protams, nedzīvoja labi iekārtotās istabās ar mūsdienu ērtībām, tomēr viņi varēja mums dot vissvarīgākās grāmatas par sevis apzināšanos. Tā saucamās dzīves ērtības patiesībā nemaz nesekmē civilizācijas attīstību, gluži otrādi, — tās to kavē. Sanātana-dharmas iekārtā, ko veido četras sabiedrības daļas un četras apzināšanās attīstības kārtas, ir visplašākās iespējas un zināšanas, kā dzīves laikā pilnveidoties un laimīgi sagaidīt mūža beigas; un šis pants patiesīgiem sekotājiem iesaka labprātīgi pieņemt atsacīšanās kārtu, lai sasniegtu dzīves mērķi. Ja cilvēks no paša sākuma nav pieradis pie atsacīšanās, viņam saskaņā ar Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī ieteikumiem tas jāiemācās vēlāk, un tas dos iespēju sasniegt vēlamo mērķi.

5. PANTS

čīrāni kim pathi na santi dišanti bhikšām
    naivānghripāh para-bhritah sarito ‘pj ašušjan
ruddhā guhāh kim adžito ‘vati nopasannān
    kasmād bhadžanti kavajo dhana-durmadāndhān

čīrāni — saplēstas drēbes; kim — vai; pathi — uz ceļa; na — ne; santi — ir;
dišanti — dod; bhikšām — dāvanas; na — ne; ēva — arī;
anghripāh — koki; para-bhritah — kas uztur citus; saritah — upes; api — arī;
ašušjan — izžuvušas; ruddhāh — slēgtas; guhāh — alas; kim — vai;
adžitah — Visvarenais Kungs; avati — aizsargā; na — ne; upasannān — sevi uzticējušu
dvēseli; kasmāt — kādēļ tad; bhadžanti — glaimo; kavajah — mācītie;
dhana — bagātība; durmada-andhān — kas pārāk apreibuši.

TULKOJUMS

Vai uz lielceļa vairs nevar atrast saplēstas drēbes? Vai koki, kas aug,
lai uzturētu citus, vairs nedod savas dāvanas? Vai upes ir izžuvušas, un
izslāpušais vairs nevar padzerties? Vai kalnu alas ir aizvērušās, un, vēl
jo vairāk, vai Visvarenais Kungs vairs neaizsargā sevi uzticējušas
dvēseles? Kāpēc tad mācīti gudrie iet un glaimo tiem, kurus apreibinājusi
viņu sūri un grūti nopelnītā bagātība?

SKAIDROJUMS

Atsacīšanās dzīves kārta nekādā gadījumā nav domāta, lai ubagotu vai parazītiski dzīvotu uz citu rēķina. Kā norādīts vārdnīcā, par parazītu sauc lišķi, kurš dzīvo uz sabiedrības rēķina, neko tai nedodot. Atsacīšanās dzīves kārta domāta, lai dotu sabiedrības dzīvē būtisku ieguldījumu. Cilvēks atsacīšanās dzīves kārtā nedrīkst būt atkarīgs no tā, ko viņam dod ģimenes cilvēki. Gluži otrādi, īstens atsacīšanās kārtas pārstāvis uz dāvanu lūgšanu no ģimenes cilvēkiem raugās kā uz iespēju dot tiem patiesu labumu. Sanātana-dharmas iekārtā dāvanu došana ir viens no ģimenes cilvēka pienākumiem, un rakstos teikts, ka ģimenes cilvēkiem jāizturas pret atsacīšanās dzīves kārtas pārstāvjiem kā pret saviem bērniem un pat bez prasīšanas jādod tiem ēdiens, drēbes utt. Tāpēc nav pareizi, ja cilvēks tikai izliekas par atsacīšanās dzīves kārtas pārstāvi un ļaunprātīgi izmanto šo uzticīgo ģimenes cilvēku attieksmi. Pirmais atsacīšanās dzīves kārtas cilvēka pienākums ir dot savu ieguldījumu cilvēku garīgajā izglītošanā ar kādu literāru darbu. Atsacīšanās dzīves kārtā ir arī citi pienākumi, un galvenais no šiem pienākumiem Šrīlas Sanātanas, Šrīlas Rūpas un pārējo Vrindāvanas Gosvāmī dzīvē bija filozofiskas diskusijas Vrindāvanā, Sēvākundžā (vietā, kur Šrīla Džīva Gosvāmī nodibināja Šrī Rādhā-Dāmodaras templi un kur atrodas īstās Šrīlas Rūpas Gosvāmī un Šrīlas Džīvas Gosvāmī samādhi kapenes). Viņi par svētību visai cilvēcei atstāja mums neaptverami plašu, pārpasaulīgi svarīgu literatūru. Gluži tāpat arī visi pārējie āčārjas, kas labprātīgi pieņēma atsacīšanās dzīves kārtu, gribēja palīdzēt cilvēcei, nevis ērti vai bezatbildīgi dzīvot uz citu rēķina. Bet tiem, kas nespēj kaut kādā veidā palīdzēt sabiedrībai, nevajag prasīt ģimenes cilvēkiem ēdienu, jo šādi ubagi ar savu izturēšanos apkauno augstāko kārtu. Šukadēva Gosvāmī šajā pantā īpaši brīdina tos ubagus, kuri ar savu nodarbošanos grib pelnīt iztiku. Kali laikmetā šādu ubagu ir ļoti daudz. Ja cilvēks pēc savas gribas vai apstākļu spiests pieņem atsacīšanās dzīves kārtu, viņam jābūt stingri pārliecinātam, ka Visaugstais Kungs ir visu Visuma dzīvo būtņu uzturētājs. Kāpēc lai Viņš neuzturētu sevi uzticējušu dvēseli, kas visu savu laiku velta, lai kalpotu Kungam? Jau parasts saimnieks rūpējas par savu kalpu, un cik gan reižu vairāk visvarenais un bagātais Visaugstais Kungs rūpējas par dvēseli, kas pilnībā uzticējusi sevi Viņam. Parasti bhakta, kas pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu, iztiek ar nelielu gurnu apsēju, nelūdzot to kā dāvanu. Viņš vienkārši paņem kādu saplēstu drēbes gabalu, ko citi ir izmetuši. Kad bhakta grib ēst, viņš dodas pie kāda augstsirdīga augļu koka, bet, kad ir izslāpis, padzeras no upes. Cilvēkam atsacīšanās dzīves kārtā nav jādzīvo ērtā mājā. Viņam jāsameklē ala kalnos un nav jābaidās no džungļu zvēriem, ticot Dievam, kas mīt visu būtņu sirdīs. Dievs Kungs var parūpēties, lai tīģeri un citi džungļu zvēri neaiztiktu Viņa bhaktu.
Diženais Kunga Šrī Čaitanjas bhakta Haridāsa Thākurs dzīvoja šādā alā, un gadījies tā, ka šajā alā mita arī liela, indīga čūska. Vienam no Haridāsas Thākura cienītājiem katru dienu vajadzēja apciemot Thākuru, un viņš, baidīdamies no čūskas, lūdza, lai Thākurs aiziet no šīs vietas. Tā kā bhaktas nāca itin bieži un ļoti baidījās no čūskas, Haridāsa Thākurs bija ar mieru aiziet no šīs vietas. Taču, tiklīdz tas bija izlemts, čūska izlīda no savas vietas alā un visu bhaktu acu priekšā atstāja to, lai nekad vairs neatgrieztos. Dievs Kungs atradās arī čūskas sirdī, un pēc Viņa gribas čūska atstāja savu vietu, lai Haridāsa varētu netraucēti dzīvot alā. Tas ir piemērs, kā Kungs aizsargā tādus īstenus bhaktas kā Thākuru Haridāsu. Saskaņā ar sanātana-dharmas iekārtas principiem, cilvēks jau no paša sākuma mācās visos apstākļos pilnībā paļauties uz Dieva Kunga aizsardzību. Atsacīšanās ceļu ieteikts iet tam, kas ir pilnībā izglītots un kas ir šķīstījis savu esamību. Šī pakāpe ir aprakstīta arī Bhagavad-gītā (16.5.), kur tā nosaukta par daivī sampatu. Cilvēkam ir jākrāj daivī sampata jeb garīgās vērtības, jo citādi viņš sakrāj nesamērīgi daudz āsurī sampatu jeb materiālo vērtību un ir spiests dažādos veidos ciest materiālajā pasaulē. Sanjāsī vienmēr jādzīvo vienam bez biedriem, un viņam jābūt bezbailīgam. Sanjāsī nav jābaidās no dzīves vientulībā, lai gan patiesībā viņš nekad nav viens. Dievs Kungs atrodas visu būtņu sirdīs, un, ja cilvēks noteiktajā veidā vēl nav šķīstījies, viņš jūtas vientuļš. Taču tam, kurš pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu, jābūt šķīstītam; tad viņš redz, ka Dievs Kungs atrodas visur, un nebaidās ne no kā, arī no vientulības ne. Jebkurš cilvēks var kļūt bezbailīgs un godīgs, ja vien viņš šķīsta savu esamību visās dzīves kārtās, pildot noliktos pienākumus. Cilvēks ar stingrību var pildīt savu pienākumu, ja viņš uzticīgi klausās Vēdu norādījumus un, garīgi kalpojot Kungam, izprot Vēdu zināšanu būtību.

6. PANTS

ēvam sva-čittē svata ēva siddha
    ātmā prijo ‘rtho bhagavān anantah
tam nirvrito nijatārtho bhadžēta
    samsāra-hētūparamaš ča jatra

ēvam — tā; sva-čittē — savā sirdī; svatah — ar savu augstāko varu;
ēva — noteikti; siddhah — pilnībā atrodas; ātmā — Virsdvēsele; prijah — ļoti
dārgs; arthah — mērķis; bhagavān — Dieva Augstākā Personība;
anantah — mūžīgā un bezgalīgā; tam — Viņu; nirvritah — bez pieķeršanās
pasaulei; nijata — pastāvīgi; arthah — augstākais ieguvums;
bhadžēta — jāgodina; samsāra-hētu — saistītā esamības stāvokļa cēlonis;
uparamah — izbeigšanās; ča — noteikti; jatra — kurā.

TULKOJUMS

Tā ar stingri vērstu prātu jākalpo Virsdvēselei, kas ir visspēcīga un
atrodas sirdī. Virsdvēsele ir mūžīgā, bezgalīgā un visvarenā Dieva
Personība, tāpēc tā ir augstākais dzīves mērķis, un, to godinot, cilvēks var
iznīcināt saistītā esamības stāvokļa cēloni.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (18.61.) apstiprināts, ka Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna ir visucaurstrāvojošā un visuresošā Virsdvēsele. Tāpēc jogs var godināt vienīgi Viņu, jo Kungs ir būtība, nevis maldi. Visas dzīvās būtnes kaut kam kalpo. Kalpošana ir dzīvo būtņu dabiskais stāvoklis, taču maijas jeb maldu gaisotnē, t.i., saistītajā esamībā, dvēsele grib kalpot maldiem. Saistītā dvēsele darbojas, lai kalpotu savam laicīgajam ķermenim, tuviniekiem — sievai un bērniem — un visam, kas nepieciešams, lai uzturētu ķermeni un ķermeniskās attiecības, kā mājai, zemei, bagātībai, sabiedrībai un valstij; taču tā nezina, ka visa šī kalpošana ir vieni vienīgi maldi. Kā mēs jau daudzas reizes esam runājuši, šī materiālā pasaule pati par sevi ir maldīga. Tā ir kā mirāža tuksnesī. Muļķa dzīvniekiem var likties, ka tuksnesī ir ūdens, un viņi, mirāžas maldināti, skrien dzert, lai gan patiesībā tur ūdens nemaz nav. Taču tas, ka tuksnesī nav ūdens, nenozīmē, ka ūdens vispār nepastāv. Saprātīgs cilvēks zina, ka ūdens neapšaubāmi pastāv, ka ir veselas jūras un okeāni, taču tie atrodas ļoti tālu no tuksneša. Tāpēc ūdens ir jāmeklē jūru un okeānu tuvumā, nevis tuksnesī. Ikviens no mums meklē īstenu laimi, t.i., mūžību, pastāvīgas un bezgalīgas zināšanas un svētlaimīgu dzīvi, kas nekad nebeidzas. Taču nejēgas, kuriem nav zināšanu par būtību, meklē dzīves realitāti maldos. Šis materiālais ķermenis nav mūžīgs, un līdz ar ķermeni mainās arī viss, kas ar to saistīts, — sieva, bērni, sabiedrība un valsts. To sauc par samsāru jeb pastāvīgu dzimšanu, nāvi, vecumu un slimībām. Mēs vēlamies atrisināt šos dzīves jautājumus, taču nezinām, kā to panākt.
Šajā pantā teikts, ka ikvienam, kas vēlas atbrīvoties no dzīves ciešanām, t.i., pastāvīgas dzimšanas, nāves, slimībām un vecuma, jāiet tikai un vienīgi Visaugstā Kunga godināšanas ceļš, un šis padoms ir dots arī Bhagavad-gītas beigās (18.65.). Ja mēs vispār vēlamies atbrīvoties no savas saistītās dzīves cēloņiem, mums jāsāk godināt Kungs Šrī Krišna, kas mīlestībā pret visām dzīvajām būtnēm, kuras patiesībā ir neatņemamas Viņa daļiņas (Bg.18.61.), atrodas būtņu sirdīs. Bērns mātes klēpī ir gluži dabiski pieķēries mātei, un arī māte ir pieķērusies bērnam, taču, kad bērns izaug un piesaistās ārējai pasaulei, viņš pamazām aizmirst māti, lai gan māte vienmēr cer, ka viņas pieaugušais bērns tai palīdzēs. Māte mīl savu bērnu, lai gan bērns to ir aizmirsis. Gluži tāpat mēs visi esam neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, un Kungs mūs ļoti mīl. Viņš vienmēr vēlas, lai mēs atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Taču mums, saistītajām dvēselēm, tas nerūp. Mēs nevis domājam par Dievu, bet dzenamies pēc maldīgajām ķermeniskajām saitēm. Tāpēc mums jāizraujas no maldīgajām šīs pasaules saitēm un jācenšas no jauna savienoties ar Kungu, kalpojot Viņam, jo Viņš ir augstākā patiesība. Īstenībā mēs ilgojamies pēc Viņa tāpat, kā bērns ilgojas pēc mātes; un, lai atrastu Dieva Augstāko Personību, mums nekur nav jāiet, jo Kungs atrodas mūsu sirdīs. Tas, protams, nenozīmē, ka mums nevajadzētu iet uz tādām godināšanas vietām kā tempļiem, baznīcām vai mošejām. Dievs Kungs atrodas arī šajās godināšanas vietās, jo Viņš ir visur. Parastam cilvēkam šīs svētās vietas dod iespēju apgūt zinātni par Dievu. Ja tempļos nekas nenotiek, ļaudīm tie vairs neinteresē, un ar laiku visa sabiedrība kļūst bezdievīga. Tas noved civilizāciju pie bezdievības. Šāda briesmīga civilizācija mākslīgā veidā palielina sasaistību šinī pasaulē, un esamība kļūst nepanesama. Bezdievīgās civilizācijas vadītāji, kas ir pilnīgi nelgas, dažādos veidos domā, kā materiālistiskā veidā šajā bezdievīgajā pasaulē nodibināt mieru un gādāt par labklājību. Taču visi šie centieni ir viens vienīgs māns, un ļaudis vienu pēc otra ievēl nespējīgus un aklus vadītājus, kuri nevar neko atrisināt. Ja mēs vēlamies darīt galu šai nenormālajai bezdievīgajai civilizācijai, mums jāseko tādu svēto rakstu kā Šrīmad Bhāgavatamas principiem un jāuzklausa norādījumi no tāda cilvēka kā Šrī Šukadēva Gosvāmī, kuru nepiesaista materiālie ieguvumi.

7. PANTS

kas tām tv anādritja parānučintām
    ritē pašūn asatīm nāma kurjāt
pašjaņ džanam patitam vaitaranjām
    sva-karmadžān paritāpāņ džušānam

kah — kurš cits; tām — to; tu — bet; anādritja — pametot novārtā;
para-anučintām — pārpasaulīgām domām; ritē — bez; pašūn — materiālisti;
asatīm — laicīgajā; nāma — vārds; kurjāt — pieņem; pašjan — redzot
noteikti; džanam — ļaudis; patitam — krituši; vaitaranjām — Vaitaranī,
ciešanu upē; sva-karma-džān — tas radies no sava darba;
paritāpān — ciešanu; džušānam — pārņemti.

TULKOJUMS

Redzot, ka ļaudis savas darbības dēļ ir nonākuši ciešanu upē, tikai
rupji materiālistiski cilvēki atteiksies no šādām pārpasaulīgām domām un
piesaistīsies tikai pārejošiem vārdiem.

SKAIDROJUMS

Vēdās teikts, ka tie, kas pieķērušies padieviem un negodina Dieva Augstāko Personību, ir kā lopi, kas seko ganam pat tad, kad tiek dzīti uz lopkautuvi. Arī materiālisti gluži tāpat kā dzīvnieki nezina, cik lieli maldi ir atteikties no pārpasaulīgās domas par Augstāko Personību. Neviens nevar dzīvot bez domām. Ir teikts, ka bezdarbīgas smadzenes ir velna darbnīca — ja cilvēks nevar domāt kaut ko labu, viņam jādomā kaut kas tāds, kas galu galā to novedīs postā. Materiālisti vienmēr tiecas godināt atkarīgos padievus, lai gan Bhagavad-gītā (7.20.) šāda godināšana nosodīta. Kamēr vien cilvēku maldina materiāli ieguvumi, viņš vēršas pie noteiktiem padieviem, lai saņemtu kaut kādus materiālus labumus, kas galu galā ir maldīgi un nepastāvīgi. Izglītotu pārpasaulnieku šādas maldīgas lietas nesaista, tāpēc viņš var pastāvīgi gremdēties pārpasaulīgās domās par Visaugstāko, kuru var apzināties dažādos līmeņos — kā Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu. Iepriekšējā pantā ieteikts domāt par Virsdvēseli, un šādas domas ir vienu pakāpi augstāk par bezpersoniskā Brahmana apzināšanos, kas ieteikta, runājot par Dieva Personības virāt-rūpas apceri.
Saprātīgi cilvēki, kuri spēj pareizi raudzīties uz lietām, var paskatīties, kādā stāvoklī atrodas dzīvās būtnes, kuras ceļo pa 8 400 000 dzīvo būtņu veidiem, kā arī dažādām cilvēku kārtām. Ir teikts, ka pastāv mūžīga ūdens josla, ko sauc par Vaitaranī upi, kas tek gar Jamarādžas planētu. Jamarādža uz šīs elles planētas dažādos veidos soda grēciniekus. Kad grēcinieks ir izcietis sodu, viņam saskaņā ar agrāko darbību tiek piešķirts noteikta veida ķermenis. Šādas dzīvās būtnes, kas saņem sodu no Jamarādžas, ir sastopamas visdažādākajos saistītās dzīves stāvokļos. Dažas no tām atrodas debesīs, dažas — ellē. Dažas ir brāhmani, bet dažas — sīkstuļi. Neviena no būtnēm šajā materiālajā pasaulē nav laimīga, un visas tās ir vai nu pirmās, vai otrās, vai trešās šķiras cietumnieki, kas cieš par saviem darbiem. Dievs Kungs ir vienāds pret visām dzīvajām būtnēm, kas cieš dažādos apstākļos, taču tas, kurš rod patvērumu pie Kunga lotospēdām, saņem aizsardzību, un Kungs ved šādu būtni mājās, atpakaļ pie sevis.

8. PANTS

kēčit sva-dēhāntar-hridajāvakāšē
    prādēša-mātram purušam vasantam
čatur-bhudžam kandža-rathānga-šankha-
    gadā-dharam dhāranajā smaranti

kēčit — citi; sva-dēha-antah — ķermenī; hridaja-avakāšē — sirds
apgabalā; prādēša-mātram — sprīdi garu; purušam — Dieva Personību;
vasantam — kas atrodas; čatuh-bhudžam — ar četrām rokām; kandža — lotosu;
ratha-anga — ratu riteni; šankha — gliemežnīcu; gadā-dharam — un vāli
rokās; dhāranajā — apcerot tādā veidā; smaranti — meditē uz Viņu.

TULKOJUMS

Citi meditē uz Dieva Personību, kas atrodas blakus sirdij un ir sprīdi
gara, un kas savās četrās rokās tur lotosu, ratu riteni, gliemežnīcu un
vāli.

SKAIDROJUMS

Visucaurstrāvojošā Dieva Personība Paramātmas
veidolā atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs. Ir teikts, ka šī vienuviet esošā
Dieva Personība ir sprīdi gara. Dieva Kunga veidols, kas aprakstīts
šajā pantā un kuram rokās ir četri dažādi simboli (sākot ar apakšējo labo
roku, tad ejot uz augšu, pēc tam uz leju un beidzot ar apakšējo kreiso
roku, kurās ir lotoss, ratu ritenis, gliemežnīca un vāle), ir Džanārdana
jeb Dieva Kunga pilnīgā daļa, kas valda pār ļaudīm. Ir arī daudz citu
Dieva Kunga veidolu, kuru rokās dažādos veidos ir lotoss,
gliemežnīca un citi simboli, un šos Kunga veidolus sauc par Purušotamu,
Ačjutu, Narasimhu, Trivikramu, Hrišīkēšu, Kēšavu, Mādhavu, Anirudhu,
Pradjumnu, Sankaršanu, Šrīdharu, Vāsudēvu, Dāmodaru,
Džanārdanu, Nārājanu, Hari, Padmanābhu, Vāmanu, Madhusūdanu, Govindu,
Krišnu, Višnumūrti, Adhokšadžu un Upēndru. Šie divdesmit četri
vienuviet esošās Dieva Personības veidoli tiek godināti dažādās planētu
sistēmas daļās, un katrā sistēmā ir Dieva Kunga avatārs, kuram
garīgajās debesīs — paravjomā — ir dažādas Vaikunthas planētas.
Dievam Kungam ir simtiem un tūkstošiem dažādu veidolu, un katram no
tiem ir sava planēta garīgajās debesīs, salīdzinot ar kurām materiālās
debesis ir pavisam niecīgas. Dievs Kungs pastāv kā puruša jeb vīrišķais
baudītājs, lai gan materiālajā pasaulē nav vīrišķa veidola, kas būtu
salīdzināms ar Viņu. Visi Kunga veidoli ir advaitas, t.i., tie savā starpā
neatšķiras, un tie visi ir mūžam jauni. Dieva Kunga jauneklīgais
četrroku augums ir ļoti skaisti izrotāts, kā tas tiks aprakstīts tālāk.

9. PANTS

prasanna-vaktram nalinājatēkšanam
    kadamba-kindžalka-pišanga-vāsasam
lasan-mahā-ratna-hiranmajāngadam
    sphuran-mahā-ratna-kirīta-kundalam

prasanna — priecīga; vaktram — mute; nalina-ājata — kā lotosa
ziedlapiņas; īkšanam — acis; kadamba — kadambas zieds; kindžalka — safrāns;
pišanga — dzeltens; vāsasam — drēbes; lasat — šūpojas;
mahā-ratna — vērtīgi dārgakmeņi; hiranmaja — zelta; angadam — rotas;
sphurat — mirdz; mahā-ratna — vērtīgi dārgakmeņi; kirīta — galvas rotājumi;
kundalam — auskari.

TULKOJUMS

Viņa mute pauž laimi, Viņa acis ir kā lotosa ziedlapiņas, un Viņa
drēbes, kas ir dzeltenas kā kadambas puķes safrāns, ir izgreznotas ar
vērtīgiem dārgakmeņiem. Viņam ir zelta rotas ar dārgakmeņiem,
mirdzoša galvas rota un auskari.

10. PANTS

unnidra-hrit-pankadža-karnikālajē
    jogēšvarāsthāpita-pāda-pallavam
šrī-lakšanam kaustubha-ratna-kandharam
    amlāna-lakšmjā vana-mālajāčitam

unnidra — ziedoša; hrit — sirds; pankadža — lotoszieds;
karnikā-ālajē — zieda vidū; joga-īšvara — diženie mistiķi; āsthāpita — atrodas;
pāda-pallavam — lotospēdas; šrī — laimes dieviete vai skaists teliņš;
lakšanam — ar zīmi; kaustubha — Kaustubhas dārgakmens; ratna — citi
dārgakmeņi; kandharam — uz pleciem; amlāna — svaiga; lakšmjā — skaista;
vana-mālajā — ar ziedu vītni; āčitam — pāri.

TULKOJUMS

Viņa lotospēdas atrodas diženo mistiķu lotosiem līdzīgajās sirdīs. Uz
Viņa krūtīm ir Kaustubhas dārgakmens ar tajā iekaltu skaista teliņa
attēlu, bet uz pleciem vēl citi dārgakmeņi. Viņa augumu rotā svaigu
ziedu vītnes.

SKAIDROJUMS

Greznumlietas, ziedi, drēbes un visi pārējie
rotājumi, kas atrodas uz pārpasaulīgā Dieva Personības auguma, neatšķiras
no paša Kunga auguma. Šie rotājumi nekādā ziņā nav materiāli;
citādi tie nevarētu greznot Kunga augumu. Tādējādi garīgā daudzveidība,
kas redzama paravjomā, atšķiras no materiālās daudzveidības.

11. PANTS

vibhūšitam mēkhalajāngulījakair
    mahā-dhanair nūpura-kankanādibhih
snigdhāmalākunčita-nīla-kuntalair
    viročamānānana-hāsa-pēšalam

vibhūšitam — izrotāts; mēkhalajā — ar skaistu pīni ap vidukli;
angulījakaih — ar gredzeniem; mahā-dhanaih — ļoti vērtīgiem;
nūpura — kāju zvaniņi; kankana-ādibhih — arī ar sprādzēm; snigdha — lieliski;
amala — tīri; ākunčita — cirtaini; nīla — zili; kuntalaih — mati;
viročamāna — ļoti patīkama; ānana — seja; hāsa — smaids; pēšalam — skaists.

TULKOJUMS

Ap vidukli Viņam ir skaista pīne, bet pirkstos — gredzeni ar
dārgakmeņiem. Viņa kāju zvaniņi, sprādzes, ar eļļu ieziestie cirtainie,
tumšzilie mati un brīnišķīgais smaids sejā ir ļoti patīkami.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība ir visskaistākā, un
Šrīla Šukadēva Gosvāmī sīki apraksta Kunga pārpasaulīgo skaistumu, lai
mācītu impersonālistiem, ka Dieva Personība ir nevis bhaktu
izdomājums, lai varētu kādu godināt, bet gan patiesība. Absolūtās Patiesības
bezpersoniskā iezīme ir tikai Augstākās Personības starojums, tāpat kā
saules stari ir saules starojums.

12. PANTS

adīna-līlā-hasitēkšanollasad-
    bhrū-bhanga-samsūčita-bhūrj-anugraham
īkšēta čintāmajam ēnam īšvaram
    jāvan mano dhāranajāvatišthatē

adīna — augstsirdīgas; līlā — spēles; hasita — smaids; īkšana — skatoties;
ullasat — mirdzošs; bhrū-bhanga — uzacu zīmes; samsūčita — norādīts;
bhūri — ļoti liela; anugraham — svētība; īkšēta — jāvērš prāts uz;
čintāmajam — pārpasaulīgo; ēnam — tieši šo; īšvaram — Visaugsto Kungu;
jāvat — kamēr; manah — prāts; dhāranajā — ar meditāciju;
avatišthatē — var tikt vērsts.

TULKOJUMS

Kunga augstsirdīgās spēles, mirdzošais skatiens un smaids norāda uz
Viņa ārkārtīgi lielajām svētībām. Tāpēc prāts jāvērš uz šo Dieva
Kunga pārpasaulīgo veidolu, cik vien ilgi tas meditācijā iespējams.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (12.5.) teikts, ka impersonālists savas bezpersoniskās meditācijas dēļ garīgajā ceļā pārdzīvo dažādas grūtības, turpretī bhakta, kas kalpo Kungam personiski, pilnveidojas ļoti viegli. Tādējādi bezpersoniskā meditācija atnes impersonālistam ciešanas. Tātad bhakta atrodas labākā stāvoklī nekā filozofs impersonālists. Impersonālists šaubās par to, vai Dievs Kungs varētu būt personisks, un tāpēc vienmēr cenšas meditēt uz kaut ko nepastāvošu. Tādēļ Bhāgavatamā minēts autentisks izteikums par pozitīvu prāta vēršanu uz Dieva Kunga īsteno veidolu.
Šajā pantā ieteiktais meditācijas paņēmiens ir bhakti joga jeb garīgā kalpošana, kas notiek pēc atbrīves no materiālās sasaistības. Gjāna-joga ir paņēmiens, ar ko cilvēks atbrīvojas no materiālās sasaistības. Kad cilvēks ir brīvs no materiālās esamības važām, t.i., kad viņš, kā iepriekš tika teikts, ir kļuvis par nivritu jeb atbrīvojies no visām materiālajām vajadzībām, viņš ir gatavs uzsākt bhakti jogas ceļu. Tāpēc bhakti joga sevī ietver gjāna jogu jeb, citiem vārdiem sakot, tīras garīgās kalpošanas ceļā vienlaicīgi tiek sasniegts arī gjāna jogas mērķis. Atbrīve no materiālajām saitēm tiek sasniegta gluži dabiski, pakāpeniski pilnveidojoties tīrā garīgajā kalpošanā. Šo bhakti jogas pakāpi sauc par anartha-nivriti. Pilnveidojoties bhakti jogā, cilvēks pamazām atbrīvojas no visa, kas mākslīgā veidā uzkrāts sirdī. Meditācijai uz Dieva Personības lotospēdām, kas ir pirmais solis, jāizpaužas kā anartha-nivriti. Visrupjākā anartha, kas piesaista dvēseli materiālajai esamībai, ir dzimumtieksme, un šī dzimumtieksme pamazām noved pie vīrišķā un sievišķā savienošanās. Kad šī savienošanās ir notikusi, dzimumtieksme pieaug vēl vairāk, un cilvēks gādā sev mājas, bērnus, draugus, radiniekus un mantu. Kad tas viss ir sagādāts, saistītā dvēsele pilnīgi sapinas, un viltus egoisms jeb «es» un «mans» apziņa kļūst ļoti stipra. Tad dzimumtieksme izvēršas par politisku, sabiedrisku, altruistisku, filantropisku darbību un daudzām citām nevēlamām darbībām, kas atgādina jūras viļņu putas, kuru vienā mirklī var būt ļoti daudz, bet kas jau nākamajā mirklī pazūd tāpat kā mākonis debesīs. Saistītajai dvēselei pastāvīgi apkārt ir šādas darbības sekas, kā arī dzimumtieksmes sekas, un tāpēc bhakti joga ļauj pamazām atbrīvoties no dzimumtieksmes, kura savukārt izpaužas tieksmē pēc peļņas, pielūgsmes un izcilības. Visas saistītās dvēseles kā neprātīgas tiecas pēc šiem dažādajiem dzimumdziņas izpausmes veidiem, un cilvēks savu attīstību var vērtēt pēc tā, cik lielā mērā viņš ir atbrīvojies no materiālajām tieksmēm, kuru pamatā galvenokārt ir dzimumdziņa. Kad cilvēks ēd, viņš ar katru kumosu jūt, kā mazinās izsalkums. Gluži tāpat mums jāspēj novērtēt, cik lielā mērā mēs esam atbrīvojušies no dzimumtieksmes. Dzimumtieksme visos savos dažādajos veidos mazinās, cilvēkam ejot bhakti jogas ceļu, jo bhakti joga pati par sevi ar Dieva Kunga žēlastību dod zināšanas un atsacīšanos pat tad, ja bhakta materiālā ziņā nav īpaši izglītots. Īstenas zināšanas ir zināšanas par lietu patieso būtību, un, ja cilvēks, visu labi apdomājot, secina, ka viņam apkārt ir daudz nevajadzīgu lietu, viņš ar zināšanām gluži dabiski var atsacīties no visa nevēlamā. Kad saistītā dvēsele, izkopusi zināšanas, saprot, ka materiālās vajadzības ir nevēlamas, tā vairs nepieķeras nevēlamajam. Šo zināšanu pakāpi sauc par vairāgju jeb atsacīšanos no nevēlamā. Mēs jau iepriekš runājām, ka pārpasaulniekam jābūt apmierinātam sevī, un viņam, lai izdzīvotu, nevajag lūgt dāvanas bagātiem un akliem cilvēkiem. Šukadēva Gosvāmī ieteica citus veidus, kā atrisināt izdzīvošanas jautājumus, t.i., kā ēst, kā gulēt un kur patverties, taču viņš nav ieteicis nekādus citus paņēmienus, kā apmierināt dzimumdziņu. Ja cilvēks nav atbrīvojies no dzimumdziņas, tad viņam nevajag pat mēģināt pieņemt atsacīšanās dzīves kārtu. Ja cilvēks vēl nav sasniedzis šādu pakāpi, par atsacīšanās kārtu nevar būt ne runas. Tātad īstena garīgā skolotāja vadībā, pakāpeniski pilnveidojoties garīgajā kalpošanā un sekojot Bhāgavatamas principiem, vispirms jāiemācās savaldīt vismaz rupjo dzimumtieksmi, un tikai tad var domāt par atsacīšanās dzīves kārtu.
Tātad šķīstīšanās nozīmē pakāpenisku atbrīvošanos no dzimumtieksmes, un to var sasniegt, meditējot uz Dieva Personību, kā tas tika aprakstīts, sākot meditāciju no pēdām. Nevajag censties iet uz augšu mākslīgi, neņemot vērā savu atbrīvotību no dzimumdziņas. Dieva Kunga smaidošā seja ir Šrīmad Bhāgavatamas desmitais dziedājums, un ir daudz neliešu, kas sāk lasīt Šrīmad Bhāgavatamu tūlīt ar desmito dziedājumu, īpašu uzmanību pievēršot piecām nodaļām, kurās aprakstīta Dieva Kunga rāsa-līla. Tas, protams, ir nepareizi. Ar šādu nepareizu Bhāgavatamas apgūšanu un klausīšanos materiālie izdevības meklētāji ir radījuši haosu, Bhāgavatamas vārdā nodarbojoties ar dzimumdzīvi. Ar šādu darbību tā saucamie bhaktas ceļ neslavu Bhāgavatamai. Pirms cilvēks ķeras pie Bhāgavatamas teikšanas, viņam jābūt brīvam no visu veidu dzimumdziņas. Šrī Višvanātha Čakravartī Thākurs šķīstīšanos definē kā atbrīvošanos no dzimumdziņas. Viņš saka: jathā jathā dhīš ča šudhjati višaja-lāmpatjam tjadžati, tathā tathā dhārajēd iti čitta-šuddhi-tāratamjēnaiva dhjāna-tāratamjam uktam. Un, kad cilvēks, šķīstot saprātu, atbrīvojas no dzimumsakaru reibuma, viņam jāpāriet pie nākamās meditācijas jeb, citiem vārdiem sakot, meditācijai uz dažādiem Dieva Kunga pārpasaulīgā auguma locekļiem jāattīstās atbilstoši tam, kā tiek šķīstīta sirds. Secinājums ir tāds, ka tiem, kuri joprojām atrodas dzimumsakaru važās, meditācijā nevajag pacelties augstāk par Dieva Kunga pēdām, tādējādi viņiem Šrīmad Bhāgavatamas teikšana jāierobežo ar šī diženā darba pirmo un otro dziedājumu. Kad cilvēks ir apguvis pirmos deviņus dziedājumus, viņam jābūt pilnīgi tīram. Tikai tad to drīkst ielaist Šrīmad Bhāgavatamas desmitā dziedājuma valstībā.

13. PANTS

ēkaikašo ‘ngāni dhijānubhāvajēt
    pādādi jāvad dhasitam gadābhritah
džitam džitam sthānam apohja dhārajēt
    param param šuddhjati dhīr jathā jathā

ēka-ēkašah — pa vienam, pēc kārtas; angāni — locekļiem; dhijā — ar
uzmanību; anubhāvajēt — jāmeditē; pāda-ādi — kājām utt.; jāvat — līdz;
hasitam — smaidošajai; gadā-bhritah — Dieva Personībai; džitam
džitam
— pakāpeniski savaldot prātu; sthānam — vietu; apohja — atstājot;
dhārajēt — jāmeditē; param param — augstāk un augstāk;
šuddhjati — šķīstīts; dhīh — saprāts; jathā jathā — cik lielā mērā.

TULKOJUMS

Meditācijai jāsākas ar Dieva Kunga lotospēdām un jāpaceļas līdz Viņa
smaidošajai sejai. Sākumā prāts jāvērš uz lotospēdām, tad uz
apakšstilbiem, tad uz augšstilbiem un pēc tam augstāk un augstāk. Jo stingrāk
prāts ir vērsts uz dažādiem Kunga locekļiem, jo vairāk šķīstās saprāts.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatamā ieteiktā meditācija nav vis prāta vēršana uz kaut ko bezpersonisku vai uz tukšumu. Meditācija ir prāta vēršana uz Augstāko Dieva Personību — vai nu uz Viņa milzīgo Visuma veidolu virāt-rūpu vai arī uz Viņa sač-čid-ānanda-vigrahu, par ko runāts svētajos rakstos. Pastāv autoritatīvi Višnu veidola apraksti, un tempļos ir autoritatīvi Dievību veidoli. Tādējādi cilvēks var nodarboties ar meditāciju uz Dievību, vēršot savu prātu uz Dieva Kunga lotospēdām, pēc tam ceļot to augstāk un augstāk līdz pat Kunga smaidošajai sejai.
Kā māca Bhāgavatas skola, Kunga rāsas deja ir Viņa smaidošā seja. Šajā pantā ieteikts meditācijā pakāpeniski pacelties no lotospēdām līdz smaidošajai sejai, un tas nozīmē, ka mums nevajag censties tūlīt saprast Kunga rāsas dejas spēles. Labāk veltīt uzmanību ziedu un tulasī piedāvāšanai Dieva Kunga lotospēdām un mācīties tādā veidā. Tā mēs ar arčanas paņēmienu pamazām attīrīsimies. Mēs varam ģērbt Kungu, mazgāt Viņu utt., un visas šīs pārpasaulīgās darbības palīdzēs šķīstīt mūsu esamību. Kad mēs sasniegsim augstāko tīrības pakāpi, tad, redzot Dieva Kunga smaidošo seju vai klausoties stāstus par Viņa rāsas dejas spēlēm, mēs patiešām baudīsim Viņa darbību. Tāpēc rāsas deja Šrīmad Bhāgavatamā aprakstīta tikai desmitajā dziedājumā (29.–34. nodaļa).
Jo vairāk cilvēks vērš savu prātu uz Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu — uz lotospēdām, apakšstilbiem, augšstilbiem un krūtīm — jo vairāk viņš šķīstās. Šajā pantā skaidri pateikts: «Jo vairāk šķīstās saprāts.» Tas nozīmē, ka cilvēks zaudē pieķeršanos jutekļu apmierināšanai. Pašlaik saistītajā esamības stāvoklī mūsu saprāts ir netīrs, jo mēs nodarbojamies ar jutekļu apmierināšanu. Meditācija uz Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu atbrīvo cilvēku no tieksmes apmierināt jutekļus. Tādējādi meditācijas augstākais mērķis ir saprāta šķīstīšana.
Tiem, kas pārlieku iegrimuši jutekļu apmierināšanā, nedrīkst atļaut nodarboties ar arčanu vai pieskarties Rādhā-Krišnas vai Višnu Dievību pārpasaulīgajiem veidoliem. Viņiem labāk ir meditēt uz Dieva Kunga milzīgo virāt-rūpu, kā tas ieteikts nākamajā pantā. Tāpēc impersonālistiem un tukšuma filozofijas sekotājiem vēlams meditēt uz Dieva Kunga Visuma veidolu, turpretī bhaktām jāmeditē uz Dievību godināšanu templī. Impersonālisti un tukšuma filozofijas sekotāji savā garīgajā darbībā nav pietiekami šķīstījušies, tāpēc arčana nav domāta viņiem.

14. PANTS

jāvan na džājēta parāvarē ‘smin
    višvēšvarē draštari bhakti-jogah
tāvat sthavījah purušasja rūpam
    krijāvasānē prajatah smarēta

jāvat — kamēr vien; na — ne; džājēta — attīsta; para — pārpasaulīgu;
avarē — laicīgu; asmin — šajā veidolā; višva-īšvarē — visu pasauļu Kungā;
draštari — redzētājam; bhakti-jogah — garīgā kalpošana;
tāvat — tikmēr; sthavījah — rupji materiālistisks cilvēks;
purušasja — virāt-purušas; rūpam — Visuma veidolu; krijā-avasānē — padarot noliktos
pienākumus; prajatah — ļoti uzmanīgi; smarēta — jāatceras.

TULKOJUMS

Kamēr rupji materiālistisks cilvēks nav ieguvis izpratni, kas dod
iespēju ar mīlestību kalpot pārpasaulīgo un materiālo pasauļu redzētājam,
Visaugstajam Kungam, tikmēr viņam, padarot noliktos darbus, jāvērš
prāts uz Dieva Kunga Visuma veidolu.

SKAIDROJUMS

Visaugstais Kungs redz visas pasaules — gan materiālās, gan pārpasaulīgās. Citiem vārdiem sakot, Visaugstais Kungs ir augstākais labumu saņēmējs un visu pasauļu baudītājs, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (5.29.). Garīgā valstība ir Viņa iekšējās spējas izpausme, un materiālā pasaule ir Viņa ārējās spējas izpausme. Dzīvās būtnes ir Viņa robežspēja, un tās var pašas izvēlēties vai nu pārpasaulīgo valstību, vai materiālo pasauli. Materiālā pasaule dzīvajām būtnēm nav piemērota, jo tās garīgi neatšķiras no Kunga, un materiālajā pasaulē viņas saista materiālās pasaules likumi. Dievs Kungs vēlas, lai visas dzīvās būtnes, kas ir neatņemamas Viņa daļiņas, dzīvotu kopā ar Viņu pārpasaulīgajā valstībā, un materiālās pasaules saistīto dvēseļu izglītošanai ir dotas Vēdas un citi svētie raksti. To īpašais mērķis ir saukt saistītās dvēseles mājās, atpakaļ pie Dieva. Diemžēl saistītās dzīvās būtnes, kuras materiālajā pasaulē pastāvīgi trejādi cieš, īpaši nedomā par atgriešanos pie Dieva. Tas ir tādēļ, ka viņas dzīvo nepareizi, sapinušās grēkos un labajos darbos. Tie, kuri ir tikumīgi, reizēm mēģina atjaunot savas zaudētās attiecības ar Dievu Kungu, taču viņi nespēj izprast Kunga personisko iezīmi. Dzīves īstenais mērķis ir saskarsme ar Kungu un kalpošana Viņam. Tas ir dzīvo būtņu dabiskais stāvoklis. Taču impersonālisti nespēj ar mīlestību kalpot Kungam, tāpēc viņiem ieteikts meditēt uz Kunga bezpersonisko iezīmi — virāt-rūpu jeb Visuma veidolu. Tā vai citādi cilvēkam jācenšas atjaunot savas aizmirstās attiecības ar Kungu, ja viņš vispār vēlas īstenu laimi dzīvē un atgriezties savā dabiskajā, nesaistītajā stāvoklī. Ne visai saprātīgiem iesācējiem ieteikts meditēt uz Dieva Kunga bezpersonisko aspektu jeb virāt-rūpu, Visuma veidolu, un tas viņiem ar laiku dos iespēju pacelties personiskas saskarsmes līmenī. Uz virāt-rūpu, kas aprakstīta iepriekšējās nodaļās, ieteikts meditēt, lai saprastu, ka dažādās planētas, jūras, kalni, upes, putni, zvēri, cilvēki, padievi un viss, ko mēs redzam, ir tikai dažādas Dieva Kunga virātas veidola daļas un locekļi. Tāda domāšana savā ziņā arī ir meditācija uz Absolūto Patiesību, un, tiklīdz cilvēks sāk šādu meditāciju, viņš izkopj dievišķas īpašības, un visa pasaule tam liekas laimīga un mierpilna vieta, kurā var dzīvot visi ļaudis. Bez šādas meditācijas uz Dievu — vienalga, vai tā būtu personiska vai bezpersoniska — cilvēka labās īpašības pārklāj nepareizi priekšstati par būtnes dabisko stāvokli. Bez šīm augstajām zināšanām pasaule cilvēkam kļūst par elli.

15. PANTS

sthiram sukham čāsanam āsthito jatir
    jadā džihāsur imam anga lokam
kālē ča dēšē ča mano na sadždžajēt
    prānān nijaččhēn manasā džitāsuh

sthiram — bez uztraukumiem; sukham — ērtu; ča — arī;
āsanam — sēdekli; āsthitah — atrodoties; jatih — gudrais; jadā — kad;
džihāsuh — vēlas atstāt; imam — šo; anga — ak, valdniek; lokam — ķermeni;
kālē — laikā; ča — un; dēšē — pareizā vietā; ča — arī; manah — prāts; na — ne;
sadždžajēt — lai neraizējas; prānān — jutekļi; nijaččhēt — jāsavalda;
manasā — ar prātu; džita-asuh — uzvarot dzīvības dvašu.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Ja jogs vēlas atstāt šo planētu, uz kuras dzīvo cilvēki,
viņam nav jāraizējas, vai tas notiek pareizā laikā un vietā, bet gan ērti
un mierīgi jāapsēžas un, savaldot dzīvības dvašu, ar prātu jāvada
jutekļi.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (8.14.) skaidri norādīts, ka
cilvēks, kurš nodarbojas tikai un vienīgi ar pārpasaulīgo, mīlestības
pilno kalpošanu Kungam un kurš uz katra soļa pastāvīgi atceras Viņu,
pavisam viegli saņem Kunga žēlastību un nonāk tiešā saskarsmē ar
Visaugsto Kungu. Šādiem bhaktām nav jāraizējas par izdevīgu laiku
ķermeņa atstāšanai. Bet tiem, kas nav tīri bhaktas, t.i., viņu bhakti ir
sajaukta ar auglīgu darbību vai empīriski filozofiskiem prātojumiem,
ķermenis ir jāatstāj labvēlīgā brīdī. Šādi brīži aprakstīti
Bhagavad-gītā (8.23.–26.). Taču šie brīži nav tik svarīgi kā tas, vai cilvēks ir
veiksmīgs jogs, kurš spēj atstāt ķermeni pēc savas gribas. Šādam jogam
jāprot ar prātu savaldīt jutekļus. Prātu var pavisam viegli uzveikt, ja to
izmanto kalpošanā Dieva Kunga lotospēdām. Šādas kalpošanas gaitā
arī jutekļi gluži dabiski sāk kalpot Kungam. Tāds ir ceļš, kuru ejot var
saplūst ar Augstāko Absolūtu.

16. PANTS

manah sva-buddhjāmalajā nijamja
    kšētra-gja ētām ninajēt tam ātmani
ātmānam ātmanj avarudhja dhīro
    labdhopašāntir viramēta kritjāt

manah — prātu; sva-buddhjā — ar savu saprātu;
amalajā — nepiesārņoto; nijamja — vadot; kšētra-gjē — uz dzīvo būtni; ētām — visu to;
ninajēt — sapludināt; tam — to; ātmani — sevī; ātmānam — sevi;
ātmani — Augstākajā Patībā; avarudhja — ieslēgts; dhīrah — pilnībā apmierināts;
labdha-upašāntih — tas, kurš sasniedzis pilnīgu svētlaimi;
viramēta — pārtrauc; kritjāt — visas pārējās darbības.

TULKOJUMS

Pēc tam jogam ar nepiesārņotu saprātu jāsapludina prāts ar dzīvo
būtni, un tad jāsapludina dzīvā būtne ar Augstāko Patību. Tāda pilnīgi
apmierinātā dzīvā būtne nonāk augstākās laimes stāvoklī un pārtrauc
visas pārējās darbības.

SKAIDROJUMS

Prāts domā, jūt un vēlas. Ja prāts ir materiālistisks jeb gremdējies materiālā saskarsmē, tas nodarbojas ar materiālo zināšanu izkopšanu, kas noved pie iznīcinošo kodolieroču izgudrošanas. Taču, ja prātu vada garīga tieksme, tad tas darbojas brīnumaini un ļauj dzīvajai būtnei atgriezties mājās pie Dieva, kur dzīve ir mūžīga un svētlaimīga. Tāpēc prāts ir jāsavalda ar labu un nepiesārņotu saprātu. Vissaprātīgākā darbība ir kalpošana Dievam Kungam. Cilvēkam jābūt saprātīgam un jāapzinās, ka dzīvā būtne vienmēr ir apstākļu kalps. Vēlmes, dusmas, iekāre, maldi, neprāts un skaudība pavēl dzīvajai būtnei, un tā izpilda šo materiālo iespaidu gribu. Taču, to darot, būtne aizvien ir nelaimīga. Kad cilvēks to patiešām apzinās un izmanto savu saprātu, lai uzdotu jautājumus un saņemtu zināšanas no pareizajiem avotiem, viņš saprot, ka pārpasaulīgā mīlestībā ir jākalpo Dievam Kungam. Dzīvā būtne pārstāj kalpot materiāli un sekot minētajām tieksmēm; tās saprāts atbrīvojas no ciešanu pilnajiem materiālistisko tieksmju maldiem, un tad ar tīru saprātu prāts tiek pievērsts kalpošanai Kungam. Dievs Kungs neatšķiras no kalpošanas Viņam, jo gan Viņš, gan kalpošana ir absolūti. Tāpēc tīrais saprāts un prāts savienojas ar Dievu Kungu, un tādējādi dzīvā būtne pati vairs nav redzētājs, bet to pārpasaulīgi redz Dievs Kungs. Kad tas notiek, Dievs Kungs māca dzīvo būtni rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm, un, kad būtne to pilnīgā veidā dara, tā pārtrauc pildīt pienākumus, kas saistīti ar maldīgo sevis apmierināšanu. Šajā tīrības un nepiesārņotības stāvoklī dzīvā būtne iegūst pilnīgu svētlaimi — labdhopašānti — un visas viņas materiālās tieksmes izbeidzas.

17. PANTS

na jatra kālo ‘nimišām parah prabhuh
    kuto nu dēvā džagatām ja īširē
na jatra sattvam na radžas tamaš ča
    na vai vikāro na mahān pradhānam

na — ne; jatra — kur; kālah — iznīcinošais laiks; animišām — debesu
padievu; parah — augstākais; prabhuh — valdnieks; kutah — kur ir;
nu — noteikti; dēvāh — padievi; džagatām — laicīgās būtnes; — tie;
īširē — valda; na — ne; jatra — tur; sattvam — pasaulīgā skaidrība; na — ne;
radžah — pasaulīgās kaislības; tamah — pasaulīgā neziņa; ča — arī;
na — ne; vai — noteikti; vikārah — pārveidošanās; na — ne;
mahān — materiālais Cēlonības okeāns; pradhānam — materiālā daba.

TULKOJUMS

Pārpasaulīgajā labdhopašānti stāvoklī pār būtni nevalda ne iznīcinošais
laiks, no kura atkarīgi pat debesu padievi, kam ir vara pār
pasaulīgajām būtnēm (nemaz jau nerunājot par pašiem padieviem), ne
materiālā skaidrība, ne kaislības un neziņa, ne arī neīstais «es», ne
materiālais Cēlonības okeāns, ne materiālā daba.

SKAIDROJUMS

Iznīcinošais laiks, kas izpaužas kā pagātne, tagadne un nākotne, valda pat pār debesu padieviem, taču tas nedarbojas pārpasaulīgā līmenī. Laika ietekme izpaužas tādās pazīmēs kā dzimšana, nāve, vecums un slimības, un šie četri materiālie stāvokļi ir sastopami visās materiālā kosmosa daļās līdz pat Brahmalokas planētai, kuras iedzīvotāju mūžs mums liekas neiedomājami garš. Nepārvaramais laiks liek mirt pat Brahmam, nemaz jau nerunājot par tādiem padieviem kā Indra, Čandra, Sūrja, Vāju un Varuna. Dažādi padievi valda pār laicīgajām būtnēm ar astronomisku ietekmi, taču pārpasaulīgajā līmenī šādas ietekmes nav. Materiālajā esamībā dzīvās būtnes baidās no sātaniskās ietekmes, taču bhakta, kurš atrodas pārpasaulīgā līmenī, nebaidās ne no kā. Dzīvās būtnes dažādu materiālās dabas īpašību ietekmē maina materiālos ķermeņus, iegūstot jaunus un jaunus veidolus, taču bhakta pārpasaulīgajā stāvoklī ir gunātīta, t.i., viņš stāv pāri materiālajai skaidrībai, kaislībām un neziņai. Tādējādi viltus ego jeb doma «Es esmu visa apkārtējā kungs» nemaz neparādās. Materiālajā pasaulē būtne ar savu viltus ego cenšas valdīt pār materiālo dabu. Viņa ir kā naktstauriņš, kas lido uguns virzienā. Naktstauriņš, liesmojošās uguns skaistuma savaldzināts, lido to baudīt, bet uguns viņu aprij. Pārpasaulīgajā stāvoklī dzīvā būtne savā apziņā ir tīra, un tai nav viltus ego jeb vēlmes valdīt pār materiālo dabu. Gluži otrādi, būtnes tīrā apziņa liek tai uzticēt sevi Visaugstajam Kungam, kā teikts Bhagavad-gītā (7.19.): vāsudēvah sarvam iti sa mahātmā sudurlabhah. Tas viss norāda, ka pārpasaulīgajā stāvoklī nepastāv ne materiālā pasaule, ne arī materiālās pasaules Cēlonības okeāns.
Pārpasaulīgajā stāvoklī tā tas tiešām notiek, bet šī patiesība atklājas, kad pārpasaulnieks ir sasniedzis augstu tīras apziņas stāvokli. Šādi pārpasaulnieki ir divu veidu: impersonālisti un bhaktas. Impersonālistiem augstākais mērķis ir garīgās debess brahmadžoti, bet bhaktu augstākais mērķis ir Vaikunthas planētas. Bhaktas nonāk minētajā stāvoklī, iegūstot garīgus veidolus, kas ļauj pārpasaulīgi darboties un ar mīlestību kalpot Kungam. Turpretī impersonālists, kas nav gribējis nokļūt Kunga sabiedrībā, neiegūst garīgu ķermeni, kas dod iespēju garīgi darboties, bet gan dzīvo kā garīga dzirkstele, kas saplūdusi ar Dieva Augstākās Personības mirdzošajiem garīgajiem stariem. Dievs Kungs ir pilnīgs mūžības, svētlaimes un zināšanu veidols, taču bezveidīgajā brahmadžoti pastāv tikai mūžība un zināšanas. Arī Vaikunthas planētas ir mūžības, zināšanu un svētlaimes veidojumi, un tāpēc Dieva Kunga bhaktas, kas tiek ielaisti Kunga mājvietā, arī iegūst mūžības, zināšanu un svētlaimes veidolus. Tādējādi starp planētām un bhaktām nav nekādas atšķirības. Dieva Kunga mājvieta, vārds, slava, svīta utt. pēc īpašībām neatšķiras — tās ir pārpasaulīgas; un tas, kādā veidā šīs pārpasaulīgās īpašības atšķiras no materiālās pasaules īpašībām, ir izskaidrots šajā pantā. Bhagavad-gītā Kungs Šrī Krišna izskaidro trīs galvenos jautājumus, t.i., karma jogu, gjāna jogu un bhakti jogu, taču tas, kurš sasniedz Vaikunthas planētas, nodarbojas vienīgi ar bhakti-jogu. Abas pārējās jogas nedod cilvēkam iespēju sasniegt Vaikunthalokas, lai gan tās, kā aprakstīts iepriekš, pavisam labi var aizvest cilvēku līdz mirdzošajam brahmadžoti.

18. PANTS

param padam vaišnavam āmananti tad
    jan nēti nētītj atad utsisrikšavah
visridžja daurātmjam ananja-sauhridā
    hridopaguhjārha-padam padē padē

param — augstākais; padam — stāvoklis; vaišnavam — saistībā ar Dieva
Personību; āmananti — viņi zina; tat — to; jat — tas; na iti — ne tas; na
iti
— ne tas; iti — tā; atat — bezdievīgi; utsisrikšavah — tie, kas vēlas
izvairīties; visridžja — pilnīgi atmetot; daurātmjam — apjukumu;
ananja — pilnīgi; sauhridāh — ar labu gribu; hridā upaguhja — ņemot sirdī;
arha — to, kas ir vienīgais godināmais; padam — lotospēdas; padē padē — ik
mirkli.

TULKOJUMS

Pārpasaulnieki vēlas izvairīties no visa, kas ir bezdievīgs, jo viņi zina
augstāko stāvokli, kurā viss ir saistīts ar Visaugsto Kungu Višnu.
Tāpēc tīrs bhakta, kurš dzīvo pilnīgā saskaņā ar Kungu, nerada maldus,
bet gan godina Kunga lotospēdas, vienmēr glabājot tās savā sirdī.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā vairākas reizes minēta «mad-dhāma» («Mana mājvieta»), un, kā norāda Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna, pastāv bezgalīgas garīgās debesis, kuru planētas sauc par Vaikunthām jeb Dieva Personības mājvietu. Šajās debesīs, kas atrodas daudz, daudz augstāk par materiālajām debesīm un to septiņiem pārklājumiem, nav vajadzīga ne saule, ne mēness, ne elektrība, jo planētas tur spīd pašas, un tās ir daudz spožākas par materiālajām saulēm. Tīrie Dieva Kunga bhaktas dzīvo pilnīgā saskaņā ar Dieva Personību, citiem vārdiem sakot, viņi vienmēr domā par Kungu kā par vienīgo labvēli un draugu, uz kuru var paļauties. Viņiem ir vienaldzīgas visas laicīgās būtnes, pat Brahma — Visuma kungs. Un tikai viņi var skaidri redzēt Vaikunthas planētas. Šie tīrie bhaktas, kurus pilnīgā veidā vada Visaugstais Kungs, nerada mākslīgu jucekli pārpasaulīgās izpratnes jautājumos un neizšķiež savu laiku, runājot par to, kas ir Brahmans un kas nav Brahmans jeb maija; viņi arī nemaldās un neuzskata sevi par Kungu, neapgalvo, ka Dievs atsevišķi nepastāv vai ka Dieva vispār nav, vai arī ka dzīvās būtnes pašas ir Dievs, vai ka Dievs, atnākot uz Zemi, pieņem materiālu ķermeni. Viņi neapgrūtina sevi ar daudzām neskaidrām spekulatīvām teorijām, kas patiesībā ir tikai klupšanas akmeņi pārpasaulīgās apzināšanās ceļā. Bez impersonālistiem jeb nebhaktām ir arī tādi ļaudis, kas sevi sauc par Dieva Kunga bhaktām, taču sirdī glabā domu par atbrīvi, saplūstot ar bezpersonisko Brahmanu. Viņi pavisam nepareizā veidā izdomā paši savu garīgās kalpošanas ceļu, atklāti nodarbojas ar izvirtību un maldina citus tādus pašus vientiešus un izvirtuļus. Kā norāda Višvanātha Čakravartī, visi šie nebhaktas un izvirtuļi ir durātmas jeb negodīgas dvēseles, kas tikai pārģērbušās par mahātmām jeb diženām dvēselēm. Šukadēva Gosvāmī šajā pantā nepārprotami norāda, ka šie nebhaktas un izvirtuļi nav pārpasaulnieki.
Tātad Vaikunthas planētas patiesībā ir augstākā mājvieta, ko sauc par parampadu. Arī bezpersoniskais brahmadžoti tiek saukts par parampadu, jo tas ir Vaikunthas planētu starojums, tāpat kā saules stari ir saules starojums. Bhagavad-gītā (14.27.) skaidri norādīts, ka bezpersoniskais brahmadžoti balstās uz Dieva Kunga personību, un, tā kā viss tieši vai netieši balstās uz brahmadžoti, viss ir radies no Kunga, viss balstās uz Dievu Kungu un pēc iznīcināšanas viss ieplūst tikai un vienīgi Viņā. Tādējādi nekas nav neatkarīgs no Viņa. Tīrs Dieva Kunga bhakta vairs neizšķiež laiku, domājot, kas ir Brahmans un kas nav Brahmans, jo viņš skaidri apzinās, ka Kungs, Parabrahmans, ar savu brahmana enerģiju caurstrāvo visu, un tāpēc bhakta uz visu raugās kā uz Dieva Kunga īpašumu. Bhakta cenšas visu izmantot, lai kalpotu Kungam, un nerada jucekli, maldīgi cenšoties valdīt pār to, ko radījis Kungs. Bhakta ir tik uzticīgs, ka izmanto gan sevi, gan visu pārējo pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Kungam. Bhakta visā saskata Kungu, un visu saskata Kungā. Durātmas jeb nekrietnas dvēseles rada īpaši daudz traucējumu, apgalvojot, ka Dieva Kunga pārpasaulīgais veidols ir materiāls.

19. PANTS

ittham munis tūparamēd vjavasthito
    vigjāna-drig-vīrja-surandhitāšajah
sva-pāršnināpīdja gudam tato ‘nilam
    sthānēšu šatsūnnamajēdž džita-klamah

ittham — tā ar Brahmana apzināšanos; munih — filozofam; tu — bet;
uparamēt — jāpamet; vjavasthitah — labi nostājoties;
vigjāna-drik — zinātniska izpratne; vīrja — spēku; su-randhita — labi noteiktu;
āšajah — dzīves mērķi; sva-pāršninā — savu papēdi; āpīdja — aizsprostojot;
gudam — gaisa caurumu; tatah — pēc tam; anilam — dzīvības dvašu;
sthānēšu — vietās; šatsu — sešās galvenajās; unnamajēt — jāpaceļ;
džita-klamah — iznīcinot materiālās vēlmes.

TULKOJUMS

Ar zinātniskas izpratnes spēku cilvēkam stingri jāatrodas absolūtajā
apziņā un tādējādi jāuzvar visas materiālās vēlmes. Pēc tam ir
jāatstāj materiālais ķermenis, aizliekot papēdi priekšā gaisa
caurumam — anālajai atverei — un paceļot dzīvības dvašu pēc kārtas cauri sešām
galvenajām vietām.

SKAIDROJUMS

Ir daudz durātmu, kuri apgalvo, ka ir sasnieguši Brahmana apzināšanos, tomēr viņi nespēj uzveikt materiālās vēlmes. Bhagavad-gītā (18.54.) skaidri norādīts, ka dvēsele, kas pilnībā apzinājusies sevi, paceļas pāri visām materiālajām vēlmēm. Materiālās vēlmes balstās uz dzīvās būtnes neīsto «es» un izpaužas kā bērnišķīga un bezjēdzīga darbība, kuras mērķis ir uzveikt materiālās dabas likumus un valdīt pār pieciem dabas elementiem. Cilvēks, kuram ir šāda domāšana, tic materiālās zinātnes spēkam. Materiālā zinātne ir atklājusi atomenerģiju un radījusi mehāniskus līdzekļus, ar kuriem var ceļot kosmosā, un cilvēks, kas atrodas neīstā «es» varā, balstoties uz šiem niecīgajiem materiālās zinātnes sasniegumiem, uzdrīkstas izaicināt Visaugsto Kungu, kurš vienā mirklī var iznīcināt visus cilvēka pūliņu niecīgos centienus. Dvēsele, kas stingri atrodas patībā jeb Brahmana apziņā, lieliski saprot, ka Augstākais Brahmans jeb Dieva Personība ir visvarenais Vāsudēva un ka viņa pati (dzīvā būtne, kas apzinājusies sevi) ir neatņemama augstākā veseluma daļiņa. Tādējādi būtnes dabiskais stāvoklis ir visādā ziņā sadarboties ar Kungu pārpasaulīgās kalpa un apkalpotā attiecībās. Šāda dvēsele, kas apzinājusies sevi, vairs necenšas bezjēdzīgi darboties, mēģinot valdīt pār materiālo dabu. Tā ar zinātnisku izpratni un uzticības pilnu bhakti kalpo Dievam Kungam.
Prasmīgam jogam, kurš ar noteikto jogas paņēmienu, pilnībā iemācījies savaldīt dzīvības dvašu, ir ieteikts atstāt ķermeni šādā veidā. Viņam ar papēdi jāaizsprosto anālā atvere un tad pakāpeniski jāpaceļ dzīvības dvaša uz sešām vietām: nabu, vēderu, sirdi, krūtīm, aukslējām, uzacīm un galvas augšu. Dzīvības dvašas savaldīšana ar minēto jogas paņēmienu ir mehāniska. Šī prakse lielākā vai mazākā mērā ir fiziska cenšanās sasniegt garīgu pilnību. Agrākajos laikos pārpasaulnieki ļoti bieži nodarbojās ar šādu praksi, jo toreiz dzīves veids un raksturs bija labvēlīgs. Taču mūsdienās, kad visus tik ļoti satrauc Kali laikmeta ietekme, gandrīz neviens nav apguvis ķermenisko vingrinājumu mākslu. Mūsdienās prāta koncentrāciju daudz vieglāk sasniegt, daudzinot Dieva Kunga svētos vārdus. Tas ir daudz iedarbīgāks paņēmiens nekā iekšējie vingrinājumi ar dzīvības dvašu.

20. PANTS

nābhjām sthitam hridj adhiropja tasmād
    udāna-gatjorasi tam najēn munih
tato ‘nusandhāja dhijā manasvī
    sva-tālu-mūlam šanakair najēta

nābhjām — uz nabas; sthitam — kas atrodas; hridi — sirdī;
adhiropja — novietojot; tasmāt — no turienes; udāna — lidojoši; gatja — spēku;
urasi — uz krūtīm; tam — pēc tam; najēt — jāvelk; munih — bhaktam, kas
meditē; tatah — tos; anusandhāja — lai meklētu; dhijā — ar saprātu;
manasvī — kas meditē; sva-tālu-mūlam — pie mēles saknes;
šanakaih — lēni; najēta — var ievilkt.

TULKOJUMS

Bhaktam, kurš meditē, lēnām jāpaceļ dzīvības dvaša no nabas līdz
sirdij, tad līdz krūtīm un tad līdz mēles saknei. Pareizās vietas jāatrod ar
saprātu.

SKAIDROJUMS

Pastāv seši dzīvības dvašas kustības apļi, un
saprātīgam bhakti jogam meditatīvā noskaņā ar saprātu jāsameklē šīs vietas.
Šajā pantā bija minēta svādhišthāna-čakra jeb dzīvības dvašas
enerģijas devēja. Virs tās, mazliet zemāk par vēderu un nabu, atrodas
mani-pūraka-čakra. Kad cilvēks atrod augšējo telpu sirdī, viņš sasniedz
anāhata-čakru, un pēc tam, kad dzīvības dvaša ir pacelta līdz mēles saknei,
ir sasniegta višudhi-čakra.

21. PANTS

tasmād bhruvor antaram unnajēta
    niruddha-saptājatano ‘napēkšah
sthitvā muhūrtārdham akuntha-drištir
    nirbhidja mūrdhan visridžēt param gatah

tasmāt — no turienes; bhruvoh — uzacu; antaram — starpā;
unnajēta — jāievelk; niruddha — aizsprostojot; sapta — septiņas; ājatanah — dvašas
izejas; anapēkšah — neatkarīgam no materiālajām baudām;
sthitvā — turot; muhūrta — brīdi; ardham — pusi; akuntha — mājās, atpakaļ pie
Dieva; drištih — kura mērķis ir tāds; nirbhidja — izdurot;
mūrdhan — caurumu galvas augšā; visridžēt — jāatstāj šis ķermenis; param — uz
Augstāko; gatah — aizejot.

TULKOJUMS

Tad bhakti jogam jāpaceļ dzīvības dvaša starp uzacīm un pēc tam,
aizsprostojot septiņas dzīvības dvašas izejas, jāsaglabā mērķis atgriezties
mājās, atpakaļ pie Dieva. Ja bhakta ir pilnīgi brīvs no visām tieksmēm
pēc materiālajām baudām, viņam jāpaceļas līdz caurumam galvas
augšā un jāsarauj visas materiālās saites, aizejot pie Visaugstākā.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā ieteikta visu materiālo saišu saraušana un atgriešanās mājās pie Dieva jeb Visaugstākā. Nosacījums ir tāds, ka cilvēkam jābūt pilnīgi brīvam no tieksmes pēc materiālajām baudām. Pastāv dažādi materiālo baudu līmeņi atkarībā no dzīves ilguma un jutekļu apmierināšanas. Augstākais jutekļu apmierināšanas līmenis un visilgākais mūžs aprakstīts Bhagavad-gītā (9.20.). Taču visas šīs baudas ir materiālas, un cilvēkam jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka viņam nav vajadzīgs ilgs mūžs, pat uz Brahmalokas planētas ne. Viņam jāatgriežas mājās pie Dieva, nepiesaistoties nekādām materiālajām iespējām. Bhagavad-gītā (2.59.) teikts, ka šādu atsacīšanos no materiālām lietām var sasniegt tas, kurš zina augstāko dzīves mērķi. Param drištvā nivartatē. Cilvēks nevar atbrīvoties no materiālajām piesaistībām, ja viņam nav pilnīgas izpratnes par garīgās dzīves dabu. Ir tādi impersonālisti, kas sludina, ka garīgajā dzīvē nav nekādas daudzveidības, un šāda sludināšana ir ļoti bīstama, jo dzīvās būtnes tādējādi aizvien vairāk piesaistās materiālajām baudām. Tāpēc tie, kuriem nav īpaši daudz zināšanu, nekādi nespēj izprast paru jeb Visaugstāko; viņi nodarbojas ar visdažādākajām materiālajām baudām, lai gan paši sevi varbūt sauc par dvēselēm, kas sasniegušas Brahmana apziņu. Šādiem nesaprātīgiem ļaudīm, kā pantā teikts, nevar būt nekāda priekšstata par paru, un tāpēc viņi nespēj sasniegt Visaugstāko. Bhaktām ir pilnīgas zināšanas par garīgo valstību, Dieva Personību un Viņa pārpasaulīgo sabiedrību bezgalīgajās garīgajās planētās, kuras sauc par Vaikunthalokām. Šajā pantā minēts vārds «akunta-drištih». Vārdi «akuntha» un «vaikuntha» nozīmē vienu un to pašu, un tikai tas, kura mērķis ir garīgā valstība un nonākšana tiešā Dieva Kunga sabiedrībā, var pārraut visas materiālās saites, pat dzīvojot šajā laicīgajā pasaulē. Šajā pantā minētā para un paradhāma, kas minēta vairākās Bhagavad-gītas vietās, ir viens un tas pats. Tas, kurš nonāk paradhāmā, vairs neatgriežas materiālajā pasaulē. Šādu brīvību sasniegt nav iespējams, pat nonākot uz augstākās materiālās pasaules lokas.
Dzīvības dvaša var iziet cauri septiņām atverēm, t.i., divām acīm, divām nāsīm, divām ausīm un muti. Kad mirst parasts cilvēks, dzīvības dvaša parasti iziet pa muti. Taču jogs, kurš, kā jau tika minēts, prot vadīt dzīvības dvašas, parasti atbrīvo dzīvības dvašu, izlaužot galvas augšā caurumu. Jogs aizsprosto septiņas minētās atveres, un dzīvības dvaša gluži dabiski izlaužas pa caurumu galvas augšā. Tā ir pazīme, kas nepārprotami liecina, ka dižens bhakta ir sarāvis visas materiālās saites.

22. PANTS

jadi prajāsjan nripa pāramēšthjam
    vaihājasānām uta jad vihāram
aštādhipatjam guna-sannivājē
    sahaiva gaččhēn manasēndrijaiš ča

jadi — taču; prajāsjan — kas saglabā vēlmi; nripa — ak, valdniek;
pāramēšthjam — augstāko materiālās pasaules planētu;
vaihājasānām — būtņu, kuras sauc par vaihājasām; uta — ir teikts; jat — kas ir;
vihāram — baudu vieta; ašta-ādhipatjam — valdīšanu ar astoņu veidu
sasniegumiem; guna-sannivājē — triju dabas īpašību pasaulē;
saha — kopā ar; ēva — noteikti; gaččhēt — jāiet; manasā — kopā ar prātu;
indrijaih — un jutekļiem; ča — arī.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Bet, ja jogs saglabā vēlmi pēc augstākām materiālajām
baudām, piemēram, vēlas pacelties uz augstāko planētu Brahmaloku,
iegūt astoņu veidu pilnības, ceļot izplatījumā kopā ar vaihājasām vai
nonākt uz kādas no miljoniem planētu, viņam nākas ņemt sev līdzi
materiālistisko prātu un jutekļus.

SKAIDROJUMS

Uz augstākajām planētām iespējas materiāli baudīt ir tūkstošiem un tūkstošiem reižu lielākas nekā uz zemākajām planētām. Pati augstākā planētu sistēma sastāv no tādām planētām kā Brahmalokas un Dhruvalokas (Polārzvaigznes), un visas šīs planētas atrodas augstāk par Maharloku. To iedzīvotāji ir apveltīti ar astoņu veidu mistiskajām pilnībām. Viņiem nav jāmācās un jānodarbojas ar mistisko jogu, lai iegūtu spēju kļūt mazākam par vismazāko (animā-sidhi) vai kļūt vieglākam par spalviņu (laghimā-sidhi). Viņiem nav īpaši jāpūlas, lai iegūtu spēju no jebkuras vietas paņemt jebkuru lietu (prāpti-sidhi) vai kļūt smagākiem par vissmagāko (mahimā-sidhi), lai brīvi darbotos, radītu kaut ko brīnumainu vai kaut ko iznīcinātu pēc savas gribas (īšitva-sidhi), valdītu pār visiem materiālajiem elementiem (vašitva-sidhi), spētu piepildīt visas vēlmes (prākāmja-sidhi) vai mācētu pieņemt jebkuru veidolu, kāds vien var ienākt prātā (kāmāvasājitā-sidhi). Visas šīs spējas augstāko planētu iedzīvotājiem ir gluži dabiskas. Viņiem nav vajadzīgi nekādi mehāniski līdzekļi, lai ceļotu izplatījumā, un šīs būtnes vienā mirklī var aizceļot no vienas planētas uz otru. Zemes iedzīvotāji, neizmantojot tādas mehāniskas ierīces kā kosmiskos kuģus, nespēj aizceļot pat uz vistuvāko planētu, taču dažādām spējām apveltītie augstāko planētu iedzīvotāji var izdarīt to pavisam viegli.
Tā kā materiālisti parasti ļoti vēlas uzzināt, kas patiesībā notiek uz šādām planētām, viņi vēlas visu ieraudzīt savām acīm. Ziņkārīgi cilvēki ceļo pa visu pasauli, lai apskatītu dažādas vietas, un gluži tāpat ne visai saprātīgi pārpasaulnieki vēlas apskatīt tās planētas, par kurām viņi ir dzirdējuši brīnumainus nostāstus. Jogs pavisam viegli var piepildīt šādu vēlmi, ceļojot izplatījumā ar savu materiālistisko prātu un jutekļiem. Materiālistiskā prāta galvenā tieksme ir valdīt pār materiālo pasauli, un minētās sidhi ir iespējas valdīt pār šo pasauli. Dieva Kunga bhaktas netiecas valdīt pār to, kas ir neīsts un pārejošs. Gluži otrādi, viņi vēlas, lai pār tiem valdītu augstākais vadītājs — Dievs Kungs. Vēlme kalpot augstākajam valdniekam — Kungam — ir garīga jeb pārpasaulīga, un garīgajā valstībā tiek ielaists tikai tas, kas sasniedzis šo prāta un jutekļu tīrības līmeni. Cilvēks, kura prāts ir materiālistisks, var sasniegt augstāko šī Visuma planētu, taču viņš nevar nonākt Dieva valstībā. Jutekļus sauc par garīgi attīrītiem tad, kad tie nav saistīti ar jutekļu apmierināšanu. Jutekļiem ir vajadzīga nodarbošanās, un, kad tie pilnībā tiek izmantoti pārpasaulīgajā, mīlestības pilnajā kalpošanā Dievam Kungam, tos vairs nekādā veidā nevar skart materiālie sārņi.

23. PANTS

jogēšvarānām gatim āhur antar-
    bahis-tri-lokjāh pavanāntar-ātmanām
na karmabhis tām gatim āpnuvanti
    vidjā-tapo-joga-samādhi-bhādžām

joga-īšvarānām — diženu svēto un bhaktu; gatim — mērķis; āhuh — ir
teikts; antah — iekšā; bahih — ārpusē; tri-lokjāh — triju planētu
sistēmu; pavana-antah — gaisā; ātmanām — smalkā ķermeņa; na — ne;
karmabhih — ar auglīgu darbību; tām — to; gatim — ātrumu;
āpnuvanti — sasniedz; vidjā — garīgā kalpošana; tapah — askēzes; joga — mistiskās
spējas; samādhi — zināšanas; bhādžām — to, kas iepriecina.

TULKOJUMS

Pārpasaulniekiem rūp garīgais ķermenis, tādējādi ar savas garīgās
kalpošanas, askēžu, mistikas un pārpasaulīgo zināšanu spēku viņi var brīvi
pārvietoties gan materiālajās pasaulēs, gan ārpus tām. Auglīgā darba
darītājiem jeb rupji materiālistiskajiem ļaudīm nav šādas
pārvietošanās brīvības.

SKAIDROJUMS

Materiālistisko zinātnieku pūles nonākt uz citām
planētām ar mehāniskiem līdzekļiem ir veltīgas. Tomēr augstākās
planētas var sasniegt ar labiem darbiem, taču šāda mehāniska vai
materiālistiska darbība — vienalga rupja vai smalka — nekādā gadījumā
nedod iespēju nokļūt tālāk par Svargu vai Džanaloku.
Pārpasaulnieki, kuriem nav nekāda sakara ar rupjo materiālo ķermeni, var
brīvi pārvietoties gan materiālajās pasaulēs, gan ārpus tām. Materiālajās
pasaulēs viņi ceļo pa Maharas, Džanas, Tapas un Satjalokas planētu
sistēmām, bet ārpus materiālajām pasaulēm viņi tāpat bez kādiem
ierobežojumiem var nonākt uz Vaikunthām. Viens no šādiem kosmosa
ceļotājiem ir Nārada Muni, un viens no mistiķiem, kas var ceļot
tādā veidā, ir Durvāsa Muni. Ar garīgās kalpošanas, askēžu, mistikas un
pārpasaulīgo zināšanu spēku ikviens var pārvietoties tāpat, kā to dara
Nārada Muni vai Durvāsa Muni. Ir teikts, ka Durvāsa Muni gada
laikā apceļoja visu materiālo kosmosu un daļu no garīgās telpas. Ātrums,
ar kādu ceļo pārpasaulnieki, ne rupjiem, ne smalkiem materiālististiem
nav sasniedzams.

24. PANTS

vaišvānaram jāti vihājasā gatah
    sušumnajā brahma-pathēna šočišā
vidhūta-kalko ‘tha harēr udastāt
    prajāti čakram nripa šaišumāram

vaišvānaram — uguns valdošo dievību; jāti — iet; vihājasā — pa debesu
ceļu (Piena Ceļu); gatah — pārejot; sušumnajā — Sušumnas;
brahma — Brahmaloku; pathēna — pa ceļam uz; šočišā — kas apgaismo;
vidhūta — attīrīts; kalkah — no netīrumiem; atha — pēc tam; harēh — Kunga
Hari; udastāt — uz augšu; prajāti — sasniedz; čakram — riteni; nripa — ak,
valdniek; šaišumāram — ko sauc par Šišumāru.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Kad šāds mistiķis pa gaišo Sušumnu pāriet pāri Piena
Ceļam un dodas uz augstāko planētu Brahmaloku, viņš vispirms
nonāk uz uguns dievības planētas Vaišvānaras, kur tas pilnīgi attīrās no
visiem sārņiem, un pēc tam iet uz augšu, uz Šišumāras riteni, lai
satiktu Kungu Hari, Dieva Personību.

SKAIDROJUMS

Šī Visuma Polārzvaigzni un riņķi, kas ar to saistīts,
sauc par Šišumāras riteni, un tur atrodas planēta, uz kuras šajā Visumā
dzīvo Dieva Personība (Kšīrodakašājī Višnu). Lai to sasniegtu, mistiķis
paceļas pāri Piena Ceļam un iet uz Brahmaloku, pirms tam nonākot
Vaišvānara-lokā, pār kuru valda uguns dievība. Vaišvānara-lokā jogs
pilnībā attīrās no visiem grēkiem, kas radušies saskarsmē ar
materiālo pasauli. Šajā pantā norādīts, ka Piena Ceļš, kas redzams debesīs, ir
ceļš uz Brahmaloku, augstāko šī Visuma planētu.

25. PANTS

tad višva-nābhim tv ativartja višnor
    anījasā viradžēnātmanaikah
namaskritam brahma-vidām upaiti
    kalpājušo jad vibudhā ramantē

tat — to; višva-nābhim — šī Visuma Dieva Personības nabu; tu — bet;
ativartja — šķērsojot; višnoh — Kunga Višnu, Dieva Personības;
anījasā — par mistisko pilnību; viradžēna — šķīstīto; ātmanā — dzīvās būtnes;
ēkah — vienīgo; namaskritam — godināmo; brahma-vidām — to, kuri
atrodas pārpasaulīgā stāvoklī; upaiti — sasniedz; kalpa-ājušah — laiku
4 300 000 000 Saules gadu garumā; jat — vietu; vibudhāh — sevi
apzinājušās dvēseles; ramantē — bauda.

TULKOJUMS

Šišumāra ir ass, ap kuru griežas viss Visums, un to sauc arī par Višnu
[Garbhodakašājī Višnu] nabu. Tikai jogs var pacelties augstāk par šo
Šišumāras riteni un sasniegt planētu [Maharloku], uz kuras mīt tādi
šķīstīti gudrie kā Bhrigu, kuru mūžs ir 4 300 000 000 Saules gadu garš.
Šo planētu godā pat svētie, kas atrodas pārpasaulīgā līmenī.

26. PANTS

atho anantasja mukhānalēna
    dandahjamānam sa nirīkšja višvam
nirjāti siddhēšvara-jušta-dhišnjam
    jad dvai-parārdhjam tad u pāramēšthjam

atho — tad; anantasja — Anantas, Dieva Kunga guļošā avatāra;
mukha-analēna — ar uguni, kas izplūst no mutes;
dandahjamānam — sadedzina pelnos; sah — viņš; nirīkšja — to redzot; višvam — Visuma;
nirjāti — iziet; siddhēšvara-jušta-dhišnjam — gaisa kuģi, ar kuriem
lido diženas, šķīstījušās dvēseles; jat — vieta;
dvai-parārdhjam — 15 480 000 000 000 Saules gadu; tat — to; u — augsto;
pāramēšthjam — Satjaloku, kur dzīvo Brahma.

TULKOJUMS

Kad Visums tiek pilnībā iznīcināts [Brahmas mūža beigās], no
Anantas mutēm [Visuma apakšā] izplūst liesmas. Jogs redz, ka visas
Visuma planētas sadeg pelnos, un tad viņš gaisa kuģī, ar kādu lido
diženas un šķīstas dvēseles, dodas uz Satjaloku. Dzīve uz Satjalokas ilgst
15 480 000 000 000 gadu.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā norādīts, ka uz Maharlokas dzīvo tīras
dzīvās būtnes jeb padievi. Viņu mūžs ilgst 4 300 000 000 Saules gadu.
Maharlokas iemītniekiem ir gaisa kuģi, ar kuriem viņi var aizlidot uz
Satjaloku — šī Visuma augstāko planētu. Citiem vārdiem sakot,
Šrīmad Bhāgavatama ļauj mums uzzināt par ļoti, ļoti tālām planētām, kas
nav sasniedzamas ar mūsdienu lidmašīnām un kosmiskajiem kuģiem,
pat ja tie lidotu neiedomājami ātri. Šrīmad Bhāgavatamas
izteikumus atzīst tādi diženi āčārjas kā Šrīdhara Svāmī, Rāmānudžāčārja un
Vallabhāčārja. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir nosaucis
Šrīmad Bhāgavatamu par autoritatīvu Vēdu darbu, kas brīvs no jebkādiem
sārņiem, un tādējādi saprātīgs cilvēks nevar neņemt vērā
Šrīmad Bhāgavatamas vārdus, kurus teikusi tāda sevi apzinājusies dvēsele kā Šrīla
Šukadēva Gosvāmī, sekojot sava diženā tēva Šrīlas Vjāsadēvas, Vēdu
rakstu sastādītāja, piemēram. Dieva Kunga radītajā pasaulē ir daudz
brīnišķīgu lietu, ko mēs katru dienu un nakti varam redzēt paši savām
acīm, taču mūsdienu materiālistiskā zinātne nedod mums iespēju tās
sasniegt. Tāpēc mums nevajag paļauties uz ierobežoto materiālistikās
zinātnes autoritāti, ja vēlamies uzzināt to, ko zinātne neapskata.
Parastam cilvēkam jāpieņem gan mūsdienu zinātne, gan Vēdu gudrība,
jo viņš nespēj pārbaudīt ne mūsdienu zinātnes, ne arī Vēdu rakstu
izteikumus. Cilvēks var ticēt vai nu vieniem, vai otriem, vai abiem.
Tomēr vēdiskais izpratnes veids ir autentiskāks, jo to ir pieņēmuši
āčārjas, kuri ir ne vien ticīgi un izglītoti cilvēki, bet arī atbrīvotas dvēseles,
kam nepiemīt saistīto dvēseļu trūkumi. Mūsdienu zinātnieki atšķirībā
no āčārjām ir saistītas dvēseles, kas pakļautas tik daudzām kļūdām;
tāpēc visdrošākais ceļš ir pieņemt autentiskos Vēdu darbus, piemēram,
Šrīmad Bhāgavatamu, ko vienprātīgi atzīst visi diženie āčārjas.

27. PANTS

na jatra šoko na džarā na mritjur
    nārtir na čodvēga ritē kutaščit
jač čit tato ‘dah kripajānidam-vidām
    duranta-duhkha-prabhavānudaršanāt

na — ne; jatra — tur; šokah — skumjas; na — ne; džarā — vecums;
na — nekad; mritjuh — nāve; na — ne; artih — sāpes; na — ne; ča — arī;
udvēgah — raizes; ritē — izņemot; kutaščit — reizēm; jat — dēļ; čit — apziņas;
tatah — tāpēc; adah — līdzjūtība; kripajā — no žēlsirdības;
an-idam-vidām — to, kas nezina garīgās kalpošanas ceļu; duranta — nepārvaramas;
duhkha — ciešanas; prabhava — atkārtota dzimšana un nāve;
anudaršanāt — pastāvīgi redzot.

TULKOJUMS

Satjalokas iemītnieki nezina, kas ir skumjas, vecums vai nāve. Tur nav
nekādu sāpju un nekādu raižu, lai gan reizēm savas apziņas dēļ
Satjalokas iemītnieki jūt līdzi tiem, kas neko nezina par garīgo kalpošanu
un kas pakļauti nepārvaramajām materiālās pasaules ciešanām.

SKAIDROJUMS

Nejēgas, kuru tieksmes ir materiālistiskas, neizmanto zināšanas, kas nodotas pa autoritāšu pēctecību. Vēdu zināšanas ir autoritatīvas, un tās ir iegūtas nevis eksperimentāli, bet gan no autentiskiem Vēdu rakstu izteikumiem, kurus izskaidrojušas īstenas autoritātes. Vēdu vārdus nav iespējams izprast, kļūstot par akadēmisku zinātnieku; ir jāiet pie īstenas autoritātes, kas saņēmusi Vēdu zināšanas no mācekļu pēctecības, kā tas nepārprotami norādīts Bhagavad-gītā (4.2.). Kungs Krišna apliecina, ka zināšanas, kas dotas Bhagavad-gītā, agrākajos laikos ir mācītas Saules dievam, un pēc tam pa mācekļu pēctecību tās saņēmis Saules dieva dēls Manu, pēc tam valdnieks Ikšvāku (Kunga Rāmačandras priekštecis), un tā šīs zināšanas viens pēc otra saņēmuši diženi gudrie. Taču laika gaitā autoritatīvā pēctecība pārtrūkusi, un tāpēc, lai atjaunotu īsteno zināšanu garu, Kungs atkal devis šīs zināšanas Ardžunam, kurš, būdams tīrs bhakta, varēja tās izprast. Bhagavad-gītā (10.12.–13.) atklāts arī tas, kā šīs zināšanas izprata Ardžuna, taču atrodas daudzi nejēgas, kas Bhagavad-gītas gara izpratnē neseko Ardžunas piemēram. Tie rada paši savus izskaidrojumus, kas ir tikpat muļķīgi kā paši skaidrotāji, tādā veidā īstenās izpratnes ceļā liekot klupšanas akmeņus un maldinot nevainīgos sekotājus, t.i., šūdras, kuri nav īpaši saprātīgi. Ir teikts, ka tam, kurš vēlas izprast Vēdu izteikumus, vispirms jākļūst par brāhmanu, un šis noteikums ir tikpat svarīgs kā noteikums, ka tam, kurš grib kļūt par juristu, vispirms jāiegūst juridiskā izglītība. Šis noteikums ir nevis šķērslis garīgās pilnveidošanās ceļā, bet gan nepieciešamība, jo zinātnei ir jāizsargājas no nekvalificētu cilvēku radītas nepareizas izpratnes. Tie, kas nav īsteni brāhmani, nepareizā veidā iztulko Vēdu zināšanas. Īstens brāhmans ir tas, kurš īstena garīgā skolotāja stingrajā vadībā ir apguvis Vēdu mācību.
Vēdu gudrība dod mums iespēju izprast savas attiecības ar Visaugsto Kungu Šrī Krišnu un atbilstoši darboties, lai mēs varētu sasniegt savu mērķi un atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Taču materiālistiskie ļaudis to nesaprot. Viņi meklē laimi tur, kur tās nemaz nav. Šajos laimes meklējumos viņi vai nu ar Vēdu rituāliem, vai kosmiskajiem kuģiem cenšas nonākt uz citām planētām, taču tiem ir jāsaprot, ka nekāda materiālistiska pielāgošanās, lai iegūtu laimi vietā, kas domāta ciešanām, nevar dot nekādu labumu maldinātajiem ļaudīm, jo viss Visums ar visu, kas tajā ir, galu galā pēc noteikta laika iet bojā. Tas gluži dabiski nozīmē arī visu materiālistiskās laimes cerību sabrukumu. Tāpēc saprātīgs cilvēks domā, kā atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Šāds saprātīgs cilvēks paceļas pāri visām materiālās esamības ciešanām — dzimšanai, nāvei, vecumam un slimībām. Viņš kļūst patiešām laimīgs, jo ir atbrīvojies no materiālās esamības raizēm; taču viņš jūt līdzi materiālistiskajiem ļaudīm, kas cieš šajā pasaulē, un tāpēc reizēm ierodas pie tiem, lai mācītu, cik svarīgi ir atgriezties pie Dieva. Šo patiesību par atgriešanos pie Dieva sludina visi īstenie āčārjas. Viņi māca ļaudīm, lai tie necer uz laimi tur, kur tā ir tikai mīts.

28. PANTS

tato višēšam pratipadja nirbhajas
    tēnātmanāpo ‘nala-mūrtir atvaran
džjotirmajo vājum upētja kālē
    vājv-ātmanā kham brihad ātma-lingam

tatah — pēc tam; višēšam — īpaši; pratipadja — iegūstot;
nirbhajah — bez šaubām; tēna — ar to; ātmanā — tīrā patība; āpah — ūdens;
anala — uguns; mūrtih — veidoli; atvaran — paceļoties pāri;
džjotih-majah — mirdzošo; vājum — gaisotni; upētja — sasniedzot; kālē — laika gaitā;
vāju — gaisu; ātmanā — ar patību; kham — ēterisko; brihat — lielo;
ātma-lingam — īsteno patības veidolu.

TULKOJUMS

Sasniedzis Satjaloku, bhakta ar smalko ķermeni ļoti labi un bez bailēm
var saplūst ar būtību, kas ir līdzīga rupjajam ķermenim, un pēc tam
viņš pakāpeniski nonāk dažādos esamības stāvokļos — zemes, ūdens,
uguns, mirdzošā un gaisa stāvoklī — pašās beigās sasniedzot ēterisko
stāvokli.

SKAIDROJUMS

Ikvienam, kas ar vingrināšanos vai garīgu pilnveidošanos var sasniegt Brahmaloku jeb Satjaloku, ir iespēja saņemt triju veidu pilnības. Tas, kurš nonācis uz noteiktas planētas ar savu dievbijīgo darbību, sasniedz vietu, kas atbilst viņa dievbijīgajai darbībai. Tas, kurš nonāk šajā vietā ar virātas vai Hiranjagarbhas godināšanu, tiek atbrīvots līdz ar Brahmu. Taču šai pantā īpaši runāts par cilvēku, kurš sasniedzis Satjaloku ar garīgo kalpošanu, un pastāstīts, kā viņš var iziet cauri dažādajiem Visuma apvalkiem un galu galā augstākās esamības absolūtajā gaisotnē atklāt savu garīgo būtību.
Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, Visumi savā starpā ir saistīti un atrodas viens virs otra. Katram no tiem ir savs pārklājums, kas sastāv no septiņām daļām. Pašā apakšā ir ūdens, un katra nākamā daļa ir desmit reizes lielāka par iepriekšējo. Dieva Personība, kas ar savu elpu rada visus šos Visumus, atrodas virs Visuma «saišķa». Cēlonības okeāna ūdens atšķiras no ūdens, kas veido Visuma pārklājumus. Ūdens, kas pārklāj Visumu, ir materiāls, turpretī Cēlonības okeāna ūdens ir garīgs. Tādējādi šai pantā minētais ūdens pārklājums uzskatāms par dzīvo būtņu neīstā «es» pārklājumu, un pakāpeniskā atbrīvošanās no materiālajiem pārklājumiem ir atbrīvošanās no neīstā «es» radītajiem materiālajiem, rupji ķermeniskajiem priekšstatiem. Pēc tam seko sevis pielīdzināšana smalkajam ķermenim un pēc tam tīrā, garīgā veidola iegūšana Dieva Kunga absolūtajā valstībā.
Šrīla Šrīdhara Svāmī apstiprina, ka materiālās dabas daļu, ko ierosinājis Dievs Kungs, sauc par mahat-tatvu. Nelielu mahat-tatvas daļu sauc par neīsto «es». Daļa no «es» ir skaņa, un daļa no skaņas ir gaiss. Daļa no gaisa pārvēršas veidolos, un veidoli rada elektrības vai karstuma enerģiju. Karstums rada zemes smaržu, un no šīs smaržas rodas rupjā zeme. Tas viss kopā veido jutekļiem uztveramo kosmisko pasauli. Jutekļiem uztveramās pasaules diametrs (abos virzienos) ir četri miljardi jūdžu. Pēc tam seko Visuma apvalki. Pirmais no tiem ir astoņdesmit miljonus jūdžu biezs, un katrs nākamais apvalks, t.i., uguns, mirdzums, gaiss un ēters, ir desmit reižu biezāks par iepriekšējo. Bezbailīgs Dieva Kunga bhakta iziet cauri visiem šiem apvalkiem un galu galā sasniedz absolūto gaisotni, kur viss ir veidots no gara. Tad bhakta nonāk uz kādas no Vaikunthas planētām, kur viņš saņem tādu pašu veidolu, kāds ir Kungam, un sāk pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Viņam. Tā ir augstākā bhakti dzīves pilnība. Pilnīgs jogs nevar vēlēties vai sasniegt kaut ko augstāku.

29. PANTS

ghrānēna gandham rasanēna vai rasam
    rūpam ča drištjā švasanam tvačaiva
šrotrēna čopētja nabho-gunatvam
    prānēna čākūtim upaiti jogī

ghrānēna — ar ožu; gandham — smaržu; rasanēna — ar garšu;
vai — gluži; rasam — mēli; rūpam — veidolus; ča — arī; drištjā — redzot;
švasanam — saskarsmi; tvačā — pieskaršanos; ēva — kā tā bija; šrotrēna — ar
skaņu; ča — arī; upētja — sasniedzot; nabhah-gunatvam — ēterisko
esamību; prānēna — ar jutekļu orgāniem; ča — arī; ākūtim — materiālu
darbību; upaiti — sasniedz; jogī — bhakta.

TULKOJUMS

Bhakta paceļas pāri smalkajiem dažādu jutekļu
priekšmetiem — smaržai ar ožu, garšai ar garšošanu, redzei ar skatīšanos uz veidoliem,
taustei ar pieskaršanos, skaņai ar ēterisku sevis pielīdzināšanu un
jutekļu orgāniem ar materiālu darbību.

SKAIDROJUMS

Ārpus debesīm atrodas smalki pārklājumi, kas
atgādina Visuma pamatpārklājumus. Rupjie pārklājumi ir radušies,
daļēji izpaužoties smalkajiem cēloņiem. Tādējādi jogs jeb bhakta,
iznīcinot rupjos elementus, atmet arī smalkos cēloņus, piemēram, ar ožu
viņš atmet smaržu. Tādējādi tīrā, garīgā dzirkstele, dzīvā būtne,
pilnībā attīrās no visiem materiālajiem sārņiem un kļūst piemērota
ieiešanai Dieva valstībā.

30. PANTS

sa bhūta-sūkšmēndrija-sannikaršam
    manomajam dēvamajam vikārjam
samsādja gatjā saha tēna jāti
    vigjāna-tattvam guna-sannirodham

sah — viņš (bhakta); bhūta — rupjos; sūkšma — un smalkos;
indrija — jutekļus; sannikaršam — sapludināšanas stāvoklis;
manah-majam — prāta līmeni; dēva-majam — skaidrībā; vikārjam — egoismam;
samsādja — paceļoties pāri; gatjā — attīstoties; saha — ar; tēna — tiem;
jāti — iet; vigjāna — pilnīgas zināšanas; tattvam — patiesība;
guna — materiālās īpašības; sannirodham — pilnīgi apslāpētas.

TULKOJUMS

Tā bhakta, paceļoties pāri rupjajiem un smalkajiem pārklājumiem,
nonāk «es» apziņas līmenī. Tad viņš sapludina materiālās dabas īpašības
[neziņu un kaislības] un tām iznīcinoties, sasniedz «es» apziņu
skaidrībā. Pēc tam visa neīstā «es» apziņa tiek sapludināta ar mahat-tatvu,
un bhakta nonāk tīrā sevis apzināšanās līmenī.

SKAIDROJUMS

Īstena sevis apzināšanās, kā mēs jau vairākas reizes esam runājuši, ir skaidra sevis atzīšana par mūžīgu Dieva Kunga kalpu. Tādējādi cilvēks, kā tas kļūs skaidrs no nākamā panta, atgriežas savā sākotnējā, pārpasaulīgas mīlestības pilnas kalpošanas stāvoklī. Šo pakāpi, kurā cilvēks pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam, nedomājot ne par kādu atalgojumu vai kādu citu ceļu, var sasniegt, kad materiālie jutekļi ir šķīstīti un kad ir atjaunots sākotnējais, tīrais jutekļu stāvoklis. Šajā pantā ieteikts šķīstīt jutekļus ar jogas paņēmieniem, t.i., sapludināt rupjos jutekļus ar neziņu, bet smalkos jutekļus ar kaislībām. Prāts pieder skaidrībai, un tāpēc to sauc par dēvamaiju jeb dievišķu. Cilvēks var pilnībā šķīstīt savu prātu, kad viņam ir stingra pārliecība, ka viņš ir mūžīgs Dieva Kunga kalps. Ja cilvēks tikai sasniedz skaidrību, viņš joprojām nav atbrīvojies no materiālajām īpašībām. Ir jāpaceļas pāri materiālās skaidrības līmenim un jāsasniedz tīras skaidrības jeb vasudēva-satvas līmenis. Vasudēva-satva palīdz nonākt Dieva valstībā.
Runājot par šo jautājumu, mēs varam arī atcerēties, ka šāda pakāpeniska bhaktu attīstība, lai gan ir autoritatīva, nav iespējama mūsu laikmetā, jo ļaudis lielākoties neko nezina par jogas praksi. Tā saucamā jogas prakse, ar ko nodarbojas profesionālie jogas grupu vadītāji, var palīdzēt cilvēkam fiziskā ziņā, taču šie nelielie panākumi nedod cilvēkam iespēju pilnveidoties garīgi, kā tas minēts šajā pantā. Pirms pieciem tūkstošiem gadu, kad sabiedrība dzīvoja pilnīgajā vēdiskajā iekārtā, ar šādu jogu nodarbojās visi, jo ikviens, it īpaši brāhmani un kšatriji, brahmačārī dzīves laikā tālu no mājām garīgā skolotāja vadībā apguva šo pārpasaulīgo mākslu. Diemžēl mūsdienu cilvēki to nespēj pilnībā izprast.
Tāpēc Kungs Šrī Čaitanja mācīja noteiktu paņēmienu, ar kuru bhakta var pilnveidoties arī šajā laikmetā. Iznākums galu galā ir tas pats. Pirmais un galvenais ir saprast, cik ļoti svarīga ir bhakti joga. Dzīvās būtnes atbilstoši savai auglīgajai darbībai un tās sekām ir ieslodzītas dažādu veidu ķermeņos. Taču, ja būtne savā daudzveidīgajā darbībā iegūst kaut mazliet bhakti, tā ar Dieva Kunga un garīgā skolotāja bezcēloņu žēlastību var saprast, cik svarīgi ir kalpot Kungam. Kungs palīdz patiesīgai dvēselei, dodot tai iespēju satikt īstenu garīgo skolotāju — savu pārstāvi. Uzklausot šāda garīgā skolotāja norādījumus, cilvēks saņem bhakti jogas sēklu. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu iesaka bhaktam iestādīt šo bhakti jogas sēklu savā sirdī un laistīt to, klausoties un daudzinot svēto vārdu, apdziedot Dieva Kunga godību utt. Dieva Kunga svētā vārda daudzināšana un klausīšanās bez apvainojumiem, kas ir ļoti vienkāršs paņēmiens, pavisam drīz ļauj pacelties atbrīves līmenī. Dieva Kunga svētā vārda daudzināšana var notikt trijās pakāpēs. Pirmā pakāpe ir svētā vārda daudzināšana ar apvainojumiem, bet otrā pakāpe tiek saukta par atstarošanās pakāpi. Trešā pakāpe ir Dieva Kunga svētā vārda daudzināšana bez apvainojumiem. Tikai otrajā jeb atstarošanās pakāpē, kas atrodas starp apvainojumu izdarīšanas un apvainojumu neizdarīšanas pakāpēm, cilvēks gluži dabiski sasniedz atbrīves līmeni. Un pakāpē, kurā apvainojumi vairs netiek izdarīti, cilvēks patiešām ieiet Dieva valstībā, lai gan ārēji var likties, ka viņš joprojām atrodas materiālajā pasaulē. Tālāk tiks pastāstīts, kā izsargāties no apvainojumiem, lai sasniegtu pakāpi, kurā vairs nav apvainojumu.
Ja mēs runājam par klausīšanos un daudzināšanu, tas nozīmē ne tikai Dieva Kunga svēto vārdu klausīšanos un daudzināšanu, t.i., tādu vārdu kā «Rāma» un «Krišna» daudzināšanu (vai pastāvīgu sešpadsmit vārdu — Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē» — daudzināšanu), bet arī Bhagavad-gītas un Šrīmad Bhāgavatamas lasīšanu un klausīšanos bhaktu sabiedrībā. Sākotnējā bhakti jogas prakse liks izdīgt sēklai, kas jau iestādīta sirdī, un, pastāvīgi laistot šo sēklu, kā tas minēts iepriekš, bhakti jogas vīteņaugs kļūs lielāks un lielāks. Ar pastāvīgu kopšanu tas izaugs tik liels, ka izies cauri Visuma apvalkiem, kas aprakstīti iepriekšējos pantos, sasniegs mirdzošās debesis jeb brahmadžoti un pēc tam nonāks garīgajās debesīs, kur ir neskaitāmi daudz garīgu planētu, ko sauc par Vaikunthalokām. Virs tām atrodas Krišnaloka jeb Goloka Vrindāvana. Vīteņaugs galu galā sasniedz šo planētu un rod patvērumu pie Kunga Šrī Krišnas, sākotnējās Dieva Personības, lotospēdām. Kad bhakta nonāk Goloka Vrindāvanā un sasniedz Kunga Krišnas lotospēdas, viņš saņem augli, ko devusi laistīšana, t.i., klausīšanās un lasīšana, kā arī svētā vārda daudzināšana tīrā bhakti pakāpē. Vīteņauga augļi ir mīlestība uz Dievu, un tos bhakta tik tiešām nogaršo, pat atrazdamies šeit, materiālajā pasaulē. Nobriedušos Dieva mīlestības augļus var baudīt tikai tie bhaktas, kas minētajā veidā pastāvīgi laistījuši vīteņaugu. Tāpat arī bhaktam vienmēr jāuzmanās, lai vītenis, kas jau krietni paaudzies, netiktu nogriezts. Tāpēc jāņem vērā šādas lietas:
1) apvainojums pie tīra bhaktas lotospēdām ir kā traks zilonis, kas, ieejot brīnišķīgā dārzā, tūlīt to var izpostīt;
2) no šādiem apvainojumiem pie tīra bhakta lotospēdām rūpīgi jāizsargājas, tāpat kā vīteņaugs jāaizsargā, to no visām pusēm iežogojot;
3) ja, laistot vīteņaugu, izaug arī kādas nezāles, tās ir jāizrauj, jo citādi tās traucē bhakti jogas vīteņa augšanu, un tas vairs nesaņem barību;
4) šīs nezāles ir materiālās baudas, savas individualitātes sapludināšana ar Absolūtu, kā arī daudzas citas vēlmes, kas saistītas ar reliģiju, ekonomisko attīstību, jutekļu baudām un atbrīvi;
5) ir arī daudz citu nezāļu, kā nepakļaušanās svēto rakstu principiem, nevajadzīgas nodarbošanās, dzīvnieku nogalināšana un tieksme pēc materiālajiem ieguvumiem, cieņas un pielūgsmes;
6) ja bhakta neuzmanās, var gadīties tā, ka laistīšana palīdz tikai nezālēm, kuras neļauj veselīgi attīstīties vīteņaugam, kas ir galvenais, un tāpēc nav arī augļa — mīlestības uz Dievu — kura dēļ tas viss tika darīts;
7) tāpēc bhaktam jau no paša sākuma ir rūpīgi jāizravē nezāles. Tikai tad pats galvenais, vīteņaugs, varēs veselīgi un netraucēti attīstīties;
8) ja bhakta tā dara, viņš var nobaudīt Dieva mīlestības augli un tik tiešām dzīvot kopā ar Kungu Krišnu pat šajā mūžā, un skatīt Viņu uz katra soļa.
Augstākā dzīves pilnība un bauda ir pastāvīga atrašanās Dieva Kunga sabiedrībā, un tas, kurš nonāk šajā līmenī, vairs netiecas kaut kādā citādā veidā iegūt laicīgās materiālās pasaules baudas.

31. PANTS

tēnātmanātmānam upaiti šāntam
    ānandam ānandamajo ‘vasānē
ētām gatim bhāgavatīm gato jah
    sa vai punar nēha višadždžatē ‘nga

tēna — ar šo šķīstīto; ātmanā — patību; ātmānam — Virsdvēseli;
upaiti — sasniedz; šāntam — miers; ānandam — apmierinājums;
ānanda-majah — dabiski esot; avasānē — brīvībā no visiem materiālajiem sārņiem;
ētām — šo; gatim — mērķi; bhāgavatīm — bhakti; gatah — sasniedzis;
jah — kas; sah — viņš; vai — noteikti; punah — atkal; na — ne;
iha — šajā materiālajā pasaulē; višadždžatē — piesaistīts; anga — ak, Mahārādža
Parīkšit.

TULKOJUMS

Tikai šķīsta dvēsele var sasniegt pilnību un nonākt Dieva Personības
sabiedrībā, t.i., savā dabiskajā stāvoklī, kur viņa ir pilnīgi svētlaimīga
un apmierināta. Tas, kurš spējis atgriezties šajā bhakti pilnības
stāvoklī, nekad vairs nepiesaistās materiālajai pasaulei un nekad vairs
nenonāk tajā.

SKAIDROJUMS

Pievērsīsim uzmanību tam, ka šajā pantā aprakstīts gatim bhāgavatīm. Saplūšana ar Parabrahmana jeb Dieva Augstākās Personības starojumu, pēc kā tiecas impersonālisti brahmavādī, nav bhāgavatīm pilnība. Bhāgavatas nekad nevēlas saplūst ar Dieva Kunga bezpersonisko starojumu. Viņi vienmēr tiecas nonākt paša Visaugstā Kunga sabiedrībā uz kādas no garīgo debesu Vaikunthas planētām. Garīgās debesis, no kurām visas materiālās pasaules veido tikai nenozīmīgu daļiņu, sastāv no bezgalīgi daudzām Vaikunthas planētām. Bhaktas (bhāgavatas) mērķis ir nonākt uz kādas no Vaikunthas planētām. Uz katras no šīm planētām Dieva Personība savos bezgalīgi daudzajos izvērsumos bauda dzīvi kopā ar bezgalīgi daudziem tīrajiem bhaktām. Materiālās pasaules saistītās dvēseles, kas ar garīgo kalpošanu ieguvušas atbrīvi, nonāk uz šīm planētām. Taču mūžam atbrīvoto dvēseļu ir daudz vairāk nekā materiālās pasaules saistīto dvēseļu, un šīs mūžam brīvās dvēseles, kas mīt uz Vaikunthas planētām, nekad neierodas šajā ciešanu pilnajā materiālajā pasaulē.
Impersonālistus, kas tiecas saplūst ar Visaugstā Kunga bezpersonisko brahmadžoti starojumu, bet kuriem nav nekāda priekšstata par garīgo kalpošanu Kungam Viņa personiskajā veidolā garīgajā izpausmē, var salīdzināt ar zivīm, kas dzimušas upēs un strautos un atpeldējušas uz lielu okeānu. Tās nespēj palikt okeānā uz visiem laikiem, jo viņu jutekļu apmierināšanas vēlme liek tām peldēt atpakaļ uz upēm un strautiem, lai nārstotu. Gluži tāpat, kad materiālistam neizdodas atrast baudu ierobežotajā materiālajā pasaulē, viņš var meklēt bezpersonisko atbrīvi un censties saplūst vai nu ar Cēlonības okeānu, vai ar bezpersoniskā brahmadžoti starojumu. Taču ne Cēlonības okeāns, ne arī bezpersoniskā brahmadžoti starojums nedod iespēju nonākt labākā sabiedrībā un labāk izmantot jutekļus. Tāpēc impersonālists atkal krīt ierobežotajā materiālajā pasaulē, lai atkal nonāktu dzimšanas un nāves ritenī. Vēlme nodarbināt jutekļus ir neiznīcināma, taču bhakta izmanto jutekļus, lai nodarbotos ar pārpasaulīgo garīgo kalpošanu. Viņš ieiet Dieva valstībā un tur dzīvo kopā ar citām atbrīvotām dvēselēm un Dieva Personību, un tādu bhaktu nekad nepiesaista ierobežotā materiālā pasaule.
Tas ir apstiprināts arī Bhagavad-gītā (8.15.), kur Kungs saka: «Diženie mahātmas jeb bhakti jogi, kas nonākuši Manā sabiedrībā, nekad vairs neatgriežas ciešanu pilnajā un laicīgajā materiālajā pasaulē.» Tāpēc augstākā dzīves pilnība ir tikai un vienīgi nonākšana Viņa sabiedrībā. Bhakti jogu, kas pilnībā nodarbojas ar kalpošanu Dievam Kungam, nepiesaista citi atbrīves ceļi, piemēram, gjāna vai joga. Tīrs bhakta ir pilnībā uzticīgs Kungam un nevienam citam.
Pievērsīsim uzmanību tam, ka šajā pantā minēti vārdi «šāntam» un «ānandam», kuri norāda, ka garīgā kalpošana Kungam patiešām var dot bhaktam divas ļoti svarīgas svētības, t.i., mieru un apmierinājumu. Impersonālists vēlas savienoties ar Visaugstāko, vai, citiem vārdiem sakot, viņš vēlas kļūt par Visaugstāko. Taču tas viss ir tikai izdomājums. Mistiskais jogs apkrauj sevi ar dažādiem mistiskajiem spēkiem un tāpēc nevar rast ne mieru, ne apmierinājumu. Tātad ne impersonālists, ne jogs nevar sasniegt īstenu mieru un apmierinājumu, taču bhakta, kas atrodas augstākā veseluma sabiedrībā, iegūst pilnīgu mieru un apmierinājumu. Tādēļ saplūšana ar Absolūtu un kaut kādu mistisko spēju iegūšana bhaktu nemaz nepiesaista.
Tas, kurš ieguvis mīlestību uz Dievu, pilnībā atbrīvojas no visām pārējām piesaistībām. Saistītajai dvēselei ir daudz dažādu tieksmju — tā vēlas kļūt par dievbijīgu cilvēku, bagātnieku, par augstākā līmeņa baudītāju, par Dievu vai arī tā vēlas kļūt varena kā mistiķi, darīt brīnumus, saņemt visu, ko vēlas, rīkoties, kā vēlas; taču tam, kurš grib iet bhakti ceļu un atjaunot sevī snaudošo mīlestību uz Dievu, visas šīs tieksmes jāatmet. Netīrs bhakta cer, ka bhakti pilnība viņam sagādās arī visas minētās materiālās lietas. Taču tīrs bhakta ir pilnīgi brīvs no šiem sārņiem, t.i., materiālo vēlmju ietekmes, bezpersoniskiem prātojumiem un tieksmes pēc mistiskajām spējām. Mīlestību uz Dievu var sasniegt ar tīru garīgo kalpošanu, ar «mīlestības darbu», kas veltīts bhaktas mīlestības mērķim — Dieva Personībai.
Tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš vēlas sasniegt Dieva mīlestības pakāpi, jāatsakās no visām materiālo baudu vēlmēm, jebkādas padievu godināšanas un jāveltī sava dzīve vienīgi Dieva Augstākās Personības godināšanai. Viņam jāatsakās no muļķīgās domas par savienošanos ar Kungu un no vēlmes iegūt brīnumainas spējas, kas viegli dotu šīs pasaules gaistošo pielūgsmi. Tīrs bhakta nodarbojas vienīgi ar labvēlīgu kalpošanu Kungam, nedomājot par samaksu. Tādā veidā viņš iegūst mīlestību uz Dievu, t.i., nonāk šajā pantā minētajā šāntas un ānandas pakāpē.

32. PANTS

ētē sritī tē nripa vēda-gītē
    tvajābhiprištē ča sanātanē ča
jē vai purā brahmana āha tušta
    ārādhito bhagavān vāsudēvah

ētē — viss, kas aprakstīts; sritī — ceļš; — tev; nripa — ak, Mahārādža
Parīkšit; vēda-gītē — saskaņā ar Vēdām; tvajā — Tavas majestātes;
abhiprištē — pareizi jautāts; ča — arī; sanātanē — jautājumā par
mūžīgoča — patiešām; — kas; vai — noteikti; purā — pirms
tam; brahmanē — Kungam Brahmam; āha — teikts; tuštah — apmierināts;
ārādhitah — godināts; bhagavān — Dieva Personība;
vāsudēvah — Kungs Krišna.

TULKOJUMS

Ak, majestāte Mahārādža Parīkšit! Viss, ko es tev teicu, atbildot uz
tavu labo jautājumu, saskan ar Vēdām un ir mūžīga patiesība.
Agrākajos laikos pats Kungs Krišna to tika stāstījis Brahmam, būdams
apmierināts ar to, kā Brahma Viņu godināja.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar Vēdām tika minēti divi dažādi ceļi, kas
ļauj sasniegt garīgās debesis un tādējādi atbrīvoties no materiālajām
važām, t.i., tiešais Dieva valstības sasniegšanas ceļš un pakāpeniskais ceļš,
kas ved cauri augstākajām Visuma planētām. Vēdās šajā sakarā teikts:
jadā sarvē pramučjantē kāmā jē ‘sja hridi šritāh/atha martjo ‘mrito
bhavatj atra brahma samašnutē
(Brihad-āranjaka Upanišada 4.4.7.)
un tē ‘rčir abhisambhavanti (Brihad-āranjaka Upanišada 6.2.15.).
«Tie, kas ir brīvi no visām materiālajām vēlmēm jeb slimībām sirdī,
spēj uzvarēt nāvi un caur Arči planētām ieiet Dieva valstībā.» Šie
Vēdu vārdi apliecina to, kas teikts Šrīmad Bhāgavatamā, un to vēlreiz
apstiprina Šukadēva Gosvāmī, norādot, ka šo patiesību Dieva
Augstākā Personība Kungs Šrī Krišna, Vāsudēva, atklāja Brahmam, pirmajai
Vēdu autoritātei. Kā norāda mācekļu pēctecība, vispirms Kungs
Krišna pavēstīja Vēdas Brahmam. Pēc tam Brahma tās nodeva Nāradam,
Nārada — Vjāsadēvam, Vjāsadēva — Šukadēvam Gosvāmī utt.
Tādējādi visu šo autoritāšu izteikumi neatšķiras. Patiesība ir mūžīga, un
tādējādi attiecībā uz to nevar būt jaunu viedokļu. Tā ir jāizprot
zināšanas, kas dotas Vēdās. Patiesība nav kaut kas tāds, ko varētu saprast
ar izglītību vai modernajiem pasaulīgo zinātnieku iztulkojumiem. Pie
patiesības nevar neko pielikt, un no tās nevar neko atņemt. Patiesība
ir patiesība. Galu galā kaut kāda autoritāte ir jāatzīst. Mūsdienu
zinātnieki attiecībā uz dažām zinātniskām patiesībām ir autoritātes
parastajiem ļaudīm. Ja zinātnieks kaut ko saka, parastie ļaudis tam
seko. Tas nozīmē, ka parastie ļaudis seko autoritātei. Vēdiskās zināšanas
tiek saņemtas tādā pašā veidā. Parastie ļaudis nevar spriest par to, kas
atrodas ārpus debesīm vai ārpus Visuma; viņiem jāpieņem Vēdas tā,
kā māca autoritatīva mācekļu pēctecība. Arī Bhagavad-gītas
ceturtajā nodaļā mācīts tāds pats Gītas izprašanas paņēmiens. Ja cilvēks
neseko āčārju autoritatīvajiem norādījumiem, tad viņš nevar atrast
patiesību, kas minēta Vēdās.

33. PANTS

na hj ato ‘njah šivah panthā    višatah samsritāv iha
vāsudēvē bhagavati    bhakti-jogo jato bhavēt

na — ne; hi — noteikti; atah — pāri šim; anjah — kāds cits;
šivah — svētīgs; panthāh — līdzeklis; višatah — klejojot; samsritau — materiālajā
pasaulē; iha — šajā dzīvē; vāsudēvē — Kungam Vāsudēvam, Krišnam;
bhagavati — Dieva Personībai; bhakti-jogah — tieša garīgā kalpošana;
jatah — kur; bhavēt — var novest pie.

TULKOJUMS

Tiem, kas klejo pa materiālo Visumu, nav svētīgāka atbrīves ceļa kā
tas, kas vērsts uz tiešu garīgo kalpošanu Krišnam.

SKAIDROJUMS

Kā tas kļūs skaidrs no nākamā panta, garīgā
kalpošana jeb tieša bhakti joga ir vienīgais absolūtais un svētīgais līdzeklis,
kas ļauj atbrīvoties no materiālās esamības ķetnām. Pastāv arī daudzi
netieši paņēmieni, kā to izdarīt, taču neviens no tiem nav tik viegls un
svētīgs kā bhakti joga. Gjāna, joga un citi līdzīgi paņēmieni nav
neatkarīgi atbrīves devēji. Šāda darbība tikai palīdz pēc daudziem jo
daudziem gadiem sasniegt bhakti jogas pakāpi. Bhagavad-gītā (12.5.)
teikts, ka tiem, kas pieķērušies Absolūta bezpersoniskajam aspektam,
savā ceļā nākas daudz ko pārciest, un empīriskie filozofi, kas meklē
Absolūto Patiesību, apzinās, ka Vāsudēva ir viss, tikai pēc daudzām
jo daudzām dzimšanām (Bg.7.19.). Kas attiecas uz dažādajām jogām,
Bhagavad-gītā (6.47.) teikts, ka no visiem mistiķiem, kas meklē
Absolūto Patiesību, vislielākais ir tas, kurš vienmēr kalpo Dievam
Kungam. Un saskaņā ar pēdējo norādījumu Bhagavad-gītā (18.66.),
cilvēkam pilnībā jāuztic sevi Kungam, pametot visus citus ceļus, kas vērsti
uz sevis apzināšanos un atbrīvošanos no materiālajām važām. Visu
Vēdu rakstu mērķis ir visādā ziņā aicināt cilvēkus pieņemt pārpasaulīgo,
mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam.

Kā jau paskaidrots Šrīmad Bhāgavatamas pantos (pirmajā
dziedājumā), visaugstākā reliģija ir vai nu tieša bhakti joga, vai līdzekļi, kas
galu galā noved pie bhakti jogas, kura ir pilnīgi brīva no auglīgās
darbības piesārņojuma. Darot kaut ko citu, cilvēks tikai izšķiež savu
laiku.

Šrīla Šrīdhara Svāmī un visi pārējie āčārjas, kā Džīva Gosvāmī,
atzīst, ka bhakti joga ir ne tikai vienkārša, viegla, dabiska un brīva no
raizēm, bet tā arī ir vienīgā, kas var padarīt cilvēku laimīgu.

34. PANTS

bhagavān brahma kārtsnjēna    trir anvīkšja manīšajā
tad adhjavasjat kūta-stho    ratir ātman jato bhavēt

bhagavān — diženā personība Brahma; brahma — Vēdas;
kārtsnjēna — apkopojot; trih — trīs reizes; anvīkšja — rūpīgi pārbaudot;
manīšajā — ar zinātnisku rūpību; tat — to; adhjavasjat — izzināja; kūta-sthah — ar
prāta vēršanu; ratih — piesaistība; ātman (ātmani) — Dieva
Augstākajai Personībai Šrī Krišnam; jatah — ar ko; bhavēt — tas notiek.

TULKOJUMS

Diženā personība Brahma ar lielu rūpību un prāta vēršanu izpētīja
Vēdas trīs reizes un pēc tam atzina, ka piesaistība Dieva Augstākajai
Personībai Šrī Krišnam ir augstākā reliģijas pilnība.

SKAIDROJUMS

Šrī Šukadēva Gosvāmī atsaucas uz visaugstāko
vēdisko autoritāti Kungu Brahmu, kurš ir Dieva īpašību avatārs. Vēdas
tika mācītas Brahmādžī materiālās pasaules radīšanas sākumā. Lai gan
Brahmādžī bija saņēmis Vēdu norādījumus tieši no Dieva Personības,
viņš, lai apmierinātu visu nākamo Vēdu apguvēju zinātkāri, gluži kā
zinātnieks izpētīja Vēdas trīs reizes — zinātnieki parasti tā dara.
Brahma mācījās ļoti rūpīgi, vēršot prātu uz Vēdu mērķi, un, uzmanīgi visu
pārdomājot, nonāca pie secinājuma, ka visaugstākā pilnība, kas
sasniedzama ar reliģijas principiem, ir tīra bhakti uz Dieva Augstāko
Personību Šrī Krišnu. Tas ir arī pēdējais Bhagavad-gītas norādījums, ko
devusi pati Dieva Personība. Tādējādi Vēdu secinājumu pieņem visi
āčārjas, un tie, kas ir pret šo secinājumu, ir tikai vēda-vāda-ratas, kā
tas paskaidrots Bhagavad-gītā (2.42.).

35. PANTS

bhagavān sarva-bhūtēšu    lakšitah svātmanā harih
drišjair buddhj-ādibhir draštā    lakšanair anumāpakaih

bhagavān — Dieva Personība; sarva — visās; bhūtēšu — dzīvajās būtnēs;
lakšitah — redzama; sva-ātmanā — kopā ar patību; harih — Kungs;
drišjaih — ar redzamo; buddhi-ādibhih — ar saprātu; draštā — kas redz;
lakšanaih — ar dažādām pazīmēm; anumāpakaih — ar hipotēzēm.

TULKOJUMS

Dieva Personība Kungs Šrī Krišna atrodas ikvienā dzīvajā būtnē kopā
ar atsevišķo dvēseli. To mēs vienmēr jūtam un pieņemam, gan redzot,
gan izmantojot saprātu.

SKAIDROJUMS

Parastie ļaudis mēdz teikt, ka mēs nespējam
saskatīt Kungu savām acīm. Kā gan mēs varam uzticēt sevi Viņam vai
pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Viņam? Šiem parastajiem ļaudīm Šrīla
Šukadēva Gosvāmī stāsta, kādā veidā iespējams sajust Visaugsto Kungu ar
saprātu un uztveri. Patiesībā Kungs nav sajūtams ar mūsu pašreizējiem
materiālajiem jutekļiem, bet, ja cilvēks ar praktisku kalpošanas
attieksmi ir pārliecināts par Dieva Kunga klātbūtni, viņš ar Kunga žēlastību
saņem atklāsmi. Tad tīrs Kunga bhakta var redzēt Kungu vienmēr un
visur. Bhakta apzinās, ka saprāts ir norādījumi, kas nāk no Dieva
Personības pilnīgās daļas Paramātmas. Apzināties to, ka Paramātma
pavada visas būtnes, nav grūti pat parastam cilvēkam. Paņēmiens ir šāds:
cilvēks var sajust savu patību un saprast, ka viņš pastāv. Tas varbūt nav
sajūtams uzreiz, taču, izmantojot nedaudz saprāta, cilvēks var
apzināties, ka viņš nav šis ķermenis. Viņš var saprast, ka roka, kāja, galva,
mati un locekļi ir neatņemamas ķermeņa daļas, taču roka, kāja, galva
utt. pašas par sevi nevar nosaukt par «es». Tādējādi, izmantojot
saprātu, cilvēks var atšķirt un atdalīt patību no visa pārējā, ko viņš redz.
Tātad gluži dabiski var secināt, ka dzīvā būtne, vai tā būtu cilvēks vai
zvērs, ir redzētāja, un tā redz ne tikai sevi, bet arī daudz ko citu.
Tātad starp redzētāju un redzēto ir atšķirība. Tagad, izmantojot mazliet
saprāta, mēs varam arī piekrist tam, ka dzīvajai būtnei, kas ar parastu
skatījumu redz kaut ko ārpus sevis, nav neatkarīgas redzes vai
pārvietošanās spējas. Visa mūsu ikdienas darbība un uztvere ir atkarīga no
dažādiem enerģijas veidiem, ko dažādos sakopojumos dod daba. Visas
mūsu maņas un darbīgos jutekļus, t.i., piecas maņas: (1) dzirdi,
(2) tausti, (3) redzi, (4) garšu un (5) ožu, kā arī piecus darbīgos jutekļus, t.i.,
(1) rokas, (2) kājas, (3) runu, (4) izvadorgānus un (5) vairošanās
orgānus, kā arī trīs smalkos jutekļus, t.i., (1) prātu, (2) saprātu un (3) ego,
(kopumā trīspadsmit jutekļus) veido dažādas — rupjas un
smalkas — dabas enerģijas. Un tikpat acīmredzami ir arī tas, ka viss, ko mēs
uztveram, nav nekas cits kā nebeidzamas dabas enerģiju kombinācijas un
veidi. Tas pārliecinoši parāda, ka dzīvajai būtnei nav neatkarīgas
uztveres vai pārvietošanās spējas; un, kad mēs skaidri apzināmies, ka mūsu
esamību saista dabas enerģija, varam secināt, ka tas, kurš redz, ir gars
un ka jutekļi, kā arī uztveramie priekšmeti ir materiāli. Redzētāja
garīgās īpašības izpaužas mūsu neapmierinātībā ar ierobežoto, materiāli
saistīto esamību. Tāda ir atšķirība starp garu un matēriju. Tie, kas nav
īpaši saprātīgi, apgalvo, ka matērija pati izveido organismu, kas spēj
redzēt un pārvietoties, taču šādi argumenti nav pieņemami, jo nav
eksperimentālu pierādījumu, ka matērija jebkad būtu radījusi dzīvu
būtni. Ar tukšiem solījumiem tālu nevar tikt. Runas par to, ka nākotnē
matērija attīstīsies par garu, īstenībā ir muļķīgas, jo nekur pasaulē
matērija vēl nav ieguvusi spēju redzēt vai kustēties. Tāpēc nav šaubu par
to, ka matērija un gars atšķiras, un to var secināt, izmantojot saprātu.
Tagad mēs varam teikt, ka tas, ko mēs varam redzēt, izmantojot
saprātu, nevar būt dzīvs, ja mēs nepieņemam, ka pastāv kāds, kas vada
jeb izmanto saprātu. Saprāts gluži kā augstāka autoritāte vada būtni,
un tā, neizmantojot saprātu, nevar ne redzēt, ne pārvietoties, ne ēst,
ne arī darīt kaut ko citu. Cilvēks, kurš nespēj izmantot saprātu, kļūst
ārprātīgs, un tādējādi dzīvā būtne ir atkarīga no saprāta vai no kādas
augstākas būtnes norādījumiem. Šis saprāts visu caurstrāvo. Katrai
dzīvajai būtnei ir savs saprāts, un šis saprāts, kas ir kādas augstākas
autoritātes norādījumi, ir gluži kā tēva norādījumi dēlam. Augstākā
autoritāte, kas atrodas visās atsevišķajās dzīvajās būtnēs, ir Augstākā Patība.

Turpinot mūsu pētījumus, varam jautāt: no vienas puses apzināmies,
ka visa mūsu uztvere un darbība ir ierobežota ar to, ko devusi
materiālā daba; no otras puses mēs arī parasti jūtam un sakam: «Es uztveru»
vai «Es daru». Tāpēc varam teikt, ka mūsu materiālās maņas un
darbīgie jutekļi darbojas tikai tāpēc, ka pielīdzinām sevi materiālajam
ķermenim un ka mūs saskaņā ar mūsu vēlmēm vada un apgādā Augstākā
Patība. Izmantojot Augstākās Patības vadību, kas izpaužas kā saprāts,
mēs varam izvēlēties — vai nu turpināt pētījumus un praktiski
izmantot mūsu secinājumu «Es neesmu šis ķermenis,» — vai arī izvēlēties
palikšanu neīstajā materiālajā apziņā, iedomājoties, ka esam īpašnieki
un darītāji. Mums ir dota brīvība, un mēs to varam izmantot, vai nu
vēršot savu vēlmi uz kļūdaino, neziņas pilno, materiālo dzīves izpratni
vai arī uz patieso, garīgo izpratni. Mēs pavisam viegli varam iegūt
īsto, garīgo izpratni, atzīstot, ka Augstākā Patība (Paramātma) ir mūsu
draugs un vadītājs, un savienojot savu saprātu ar Paramātmas
augstāko saprātu. Gan Augstākā Patība, gan atsevišķā patība ir garīgas, un
tāpēc Augstākā Patība un atsevišķā patība pēc īpašībām neatšķiras
savā starpā, bet atšķiras no matērijas. Taču Augstāko Patību nevar
pielīdzināt atsevišķajai patībai, jo Augstākā Patība dod norādījumus jeb
saprātu, bet atsevišķā patība seko norādījumiem un tādā veidā
pareizi darbojas. Atsevišķā būtne ir pilnībā atkarīga no Augstākās Patības
norādījumiem, jo tiem nākas sekot uz katra soļa — gan redzot, gan
dzirdot, gan domājot, gan jūtot, gan vēloties utt.

Tātad ar veselo saprātu mēs varam secināt, ka pastāv trīs lietas:
matērija, gars un Augstākais Gars. Tagad, vēršoties pie
Bhagavad-gītas jeb vēdiskā saprāta, mēs varam uzzināt, ka visas šīs trīs
lietas — matērija, atsevišķais gars un Augstākais Gars — ir atkarīgas no
Dieva Augstākās Personības. Augstākā Patība ir daļēja Dieva Augstākās
Personības pārstāve jeb pilnīgā daļa. Bhagavad-gītā apstiprināts, ka
Dieva Augstākā Personība ar vienu pašu savu daļējo izpausmi valda
pār visu materiālo pasauli. Dievs ir dižens, un Viņš nevar būt tikai
atsevišķo patību gribas izpildītājs; tādējādi Augstākā Patība nevar
pilnībā pārstāvēt Visaugsto Patību, Purušotamu, jeb Absolūto Dieva
Personību. Tas, ka atsevišķā patība apzinās Augstāko Patību, ir tikai sevis
apzināšanās sākums. Izmantojot saprātu, autoritatīvus svētos rakstus,
un, pats galvenais, ar Dieva žēlastību cilvēks pakāpeniski var
apzināties Dieva Augstāko Personību. Bhagavad-gīta ir ievads Dieva
Personības Šrī Krišnas izpratnē, un Šrīmad Bhāgavatama ir tālāks Dieva
zinātnes apskats. Tātad, ja mēs esam apņēmīgi un lūdzam žēlastību
saprāta vadītājam, kas atrodas šai pašā ķermeņa kokā gluži kā putns, kas
sēž blakus otram putnam (kā tas paskaidrots Upanišadās), tad mums
noteikti atklājas Vēdās doto zināšanu jēga un mēs varam pavisam
viegli apzināties Dieva Augstāko Personību Vāsudēvu. Tāpēc saprātīgs
cilvēks, daudzas jo daudzas dzīves šādā veidā izmantojot saprātu, uztic
sevi Vāsudēvas lotospēdām, kā tas teikts Bhagavad-gītā (7.19.).

36. PANTS

tasmāt sarvātmanā rādžan    harih sarvatra sarvadā
šrotavjah kīrtitavjaš ča    smartavjo bhagavān nrinām

tasmāt — tāpēc; sarva — visu; ātmanā — dvēseli; rādžan — ak, valdniek;
harih — Dievu Kungu; sarvatra — visur; sarvadā — vienmēr;
šrotavjah — jāklausās; kīrtitavjah — jāapdzied; ča — arī;
smartavjah — jāatceras; bhagavān — Dieva Personību; nrinām — cilvēkam.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Tāpēc ikvienam cilvēkam svarīgi klausīties par Dieva
Personību, slavināt un atcerēties Visaugsto Kungu vienmēr un visur.

SKAIDROJUMS

Šrīla Šukadēva Gosvāmī sāk šo pantu ar vārdu
«tasmāt» jeb «tāpēc», jo iepriekšējā pantā viņš jau paskaidroja, ka
cildenais bhakti jogas ceļš ir vienīgais svētīgais ceļš uz atbrīvi. Bhakti jogā
ietilpst dažādi paņēmieni — klausīšanās, daudzināšana, atcerēšanās,
kalpošana Kunga lotospēdām, godināšana, lūgšana, kalpošana ar
mīlestību, draudzīga attieksme un visu savu īpašumu veltīšana. Visi
deviņi paņēmieni ir autoritatīvi, tāpēc tie visi, daži no tiem vai pat viens no
tiem var aizvest patiesīgu bhaktu līdz mērķim, pēc kura viņš ir tiecies.
Taču no visiem deviņiem paņēmieniem pirmais, t.i., klausīšanās,
bhakti-jogā ir vissvarīgākais. Bez pietiekamas un pareizas klausīšanās nav
iespējama pilnveidošanās nevienā no garīgās prakses paņēmieniem. Un
tikai klausīšanās labad tādas autoritatīvas personības kā
Vjāsadēva — īpašiem spēkiem apveltītais Dieva avatārs — ir sastādījušas Vēdu
rakstus. Un, tā kā mēs esam noskaidrojuši, ka Dievs Kungs ir visa
Virsdvēsele, par Viņu ir jāklausās, un Viņš jāslavina vienmēr un visur. Tas ir
cilvēka īpašais pienākums. Ja cilvēks vairs neklausās par
visucaurstrāvojošo Dieva Personību, viņam nākas klausīties visādas muļķības, ko
pārraida cilvēku radītas mašīnas. Mašīnas pašas par sevi nav sliktas, jo
tās var izmantot, lai klausītos stāstus par Dievu Kungu, taču, tā kā
mašīnas tiek izmantotas citiem mērķiem, tās izraisa ātru civilizācijas
pagrimumu. Šajā pantā teikts, ka cilvēka pienākums ir klausīties, jo tādi
raksti kā Bhagavad-gīta un Šrīmad Bhāgavatama tam ir domāti.
Citu veidu būtnes, kas nav cilvēki, nespēj klausīties šos Vēdu rakstus.
Ja sabiedrība nodarbojas ar Vēdu rakstu klausīšanos, tā nekļūst par
upuri ateistisko cilvēku bezdievīgajiem vārdiem, kas noved sabiedrību
līdz pagrimumam. Klausīšanās tiek nostiprināta ar daudzināšanu. Tas,
kurš pilnīgā veidā uzklausījis pilnīgu zināšanu avotu, iegūst pārliecību
par visucaurstrāvojošās Dieva Personības esamību un ar aizrautību
vēlas cildināt Kungu. Visi diženie āčārjas, kā Rāmānudža, Madhva,
Čaitanja, Sarasvatī Thākurs vai arī citās valstīs Muhameds, Kristus u.c.,
ir cildinājuši un slavinājuši Dievu Kungu, daudzinot Viņa vārdus
vienmēr un visur. Tā kā Dievs Kungs ir visucaurstrāvojošs, ir svarīgi
slavināt Viņu vienmēr un visur. Dieva Kunga slavināšanu nevar ierobežot
laiks un telpa. Tā ir sanātana-dharma jeb bhāgavata-dharma.
«Sanātana» nozīmē «mūžīgs, vienmēr un visur». Bhāgavata ir tas, kas ir
saistīts ar Bhagavānu, Dievu Kungu. Dievs Kungs valda pār visu laiku
un telpu, un tāpēc Viņa svētais vārds jāklausās, jāslavina un jāatceras
visur, jebkurā pasaules vietā. Tādā veidā pasaules ļaudis varēs sasniegt
mieru un labklājību, pēc kuras viņi tik ļoti ilgojas. Vārds «ča» šajā
pantā norāda uz visiem pārējiem bhakti jogas paņēmieniem, kas tika
minēti iepriekš.

37. PANTS

pibanti jē bhagavata ātmanah satām
   kathāmritam šravana-putēšu sambhritam
punanti tē višaja-vidūšitāšajam
    vradžanti tač-čarana-saroruhāntikam

pibanti — kas dzer; — tie; bhagavatah — Dieva Personības;
ātmanah — visdārgākā; satām — bhaktu; kathā-amritam — vēstījuma nektāru;
šravana-putēšu — ausīs; sambhritam — piepildīts; punanti — šķīsta;
— to; višaja — materiālās baudas; vidūšita-āšajam — piesārņoto dzīves
mērķi; vradžanti — atgriežas; tat — Kunga; čarana — pēdām;
saroruha-antikam — tuvu lotosam.

TULKOJUMS

Tie, kas ar dzirdi dzer bhaktu iemīļotā Kunga Krišnas nektārsaldo
vēstījumu, atbrīvojas no materiālo baudu sārņiem, šķīsta dzīves mērķi un
tā atgriežas pie Dieva, pie Viņa [Dieva Personības] lotospēdām.

SKAIDROJUMS

Cilvēki cieš tāpēc, ka viņu dzīves mērķis nav tīrs,
t.i., tie vēlas valdīt pār materiālo dabu. Jo vairāk sabiedrība
nodarbojas ar materiālās dabas iespēju apgūšanu un to izmantošanu jutekļu
apmierināšanai, jo vairāk tā sapinas Dieva Kunga maldinošajā
materiālajā enerģijā, un tādējādi ciešanas pasaulē nevis mazinās, bet pieaug.
Dievs Kungs dod cilvēkiem visu dzīvē nepieciešamo, t.i., graudus,
pienu, augļus, kokmateriālus, akmeni, cukuru, zīdu, dārgakmeņus,
kokvilnu, sāli, ūdeni, dārzeņus utt. tik lielā daudzumā, ka ar to pietiktu, lai
pabarotu un apgādātu visas pasaules ļaudis, kā arī visas pārējās dzīvās
būtnes uz visām Visuma planētām. Apgādes avots ir pilnīgs, un
cilvēkam jāpieliek tikai mazliet pūles, lai visu pareizi izmantotu. Mašīnas,
dažādie rīki un milzīgās metalurģiskās rūpnīcas, kas ļauj radīt
mākslīgas dzīves ērtības, nav vajadzīgas. Dzīvi var padarīt ērtu, nevis
apmierinot mākslīgas vajadzības, bet gan vienkārši dzīvojot un augsti
domājot. Šajā pantā Šukadēva Gosvāmī norāda, kas ir augstākā domāšanas
pilnība cilvēku sabiedrībā, — tā ir Šrīmad Bhāgavatamas
klausīšanās; turklāt jāklausās ir pietiekami daudz. Kali laikmeta ļaudīm, kas
zaudējuši īsteno dzīves redzējumu, Šrīmad Bhāgavatama ir lāpa, kas
parāda īsto ceļu. Šrīla Džīva Gosvāmī Prabhupāda, komentējot šajā
pantā lietoto vārdu «kathāmritam», ir norādījis, ka
Šrīmad Bhāgavatama ir nektāram līdzīgais Dieva Personības vēstījums. Pietiekami
daudz klausoties Šrīmad Bhāgavatamu, ļaudis atbrīvosies no netīrā
dzīves mērķa, t.i., valdīšanas pār matēriju, un ar laiku visās pasaules
daļās varēs dzīvot mierīgi, laimīgi un ar zināšanām.

Tīram Dieva Kunga bhaktam patīk jebkuri stāsti, kas saistīti ar
Kunga vārdu, slavu, īpašībām, svītu utt., un, tā kā šos stāstus atzinīgi
novērtējuši tādi diženi bhaktas kā Nārada, Hanumāns, Nanda Mahārādža
un citi Vrindāvanas iedzīvotāji, šie vēstījumi noteikti ir pārpasaulīgi un
tie iepriecina gan sirdi, gan dvēseli.

Šrīla Šukadēva Gosvāmī šajā pantā norāda, ka tas, kurš pastāvīgi
klausīsies Bhagavad-gītas un vēlāk Šrīmad Bhāgavatamas
vēstījumus, noteikti sasniegs Dieva Personību un pārpasaulīgā mīlestībā
varēs kalpot Viņam uz garīgās planētas, ko sauc par Goloka Vrindāvanu
un kas atgādina milzīgu lotosu.

Tādējādi, ja cilvēks tieši pieņem bhakti jogas paņēmienu, kā tas
ieteikts šajā pantā, viņš, pietiekami daudz klausoties Dieva Kunga
pārpasaulīgo vēstījumu, atbrīvojas no materiālajiem sārņiem, un tam
nemaz nav īpaši jācenšas vērst savu prātu uz bezpersonisko Dieva Kunga
virātas aspektu. Un, ja cilvēks nespēj šķīstīties no materiālajiem
sārņiem pat ar bhakti jogu, tas nozīmē, ka viņš ir pseidobhakta. Tādam
krāpniekam nekas nevar palīdzēt atbrīvoties no materiālajām važām.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma otrajai nodaļai «Kungs sirdī».


Tālāk: Trešā nodaļa Kungs sirdī