Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.1

null

PIRMĀ NODAĻA

Pirmais solis Dieva izpratnē

IEVADMANTRA

om namo bhagavatē vāsudēvāja

om — mans Kungs; namah — pazemīgi noliecos; bhagavatē — Dieva
Personības; vāsudēvāja — Vasudēvas dēla Kunga Krišnas priekšā.

TULKOJUMS

Mans Kungs, visucaurstrāvojošā Dieva Personība, Es pazemīgi
noliecos Tavā priekšā.

SKAIDROJUMS

Vārds «Vāsudēvāja» nozīmē «Vasudēvas dēlam Krišnam». Tā kā, daudzinot Vāsudēvas jeb Krišnas vārdu, cilvēks var sasniegt visu, ko dod labdarība un askēzes, mums jāsaprot, ka ar šo mantru om namo bhagavatē vāsudēvāja grāmatas autors, teicējs vai jebkurš no Šrīmad Bhāgavatamas lasītājiem godina Visaugsto Kungu Krišnu, kurš ir visa prieka avots. Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā aprakstīts, kā notiek radīšana, un tāpēc pirmo dziedājumu var nosaukt par «Radīšanu».
Savukārt otrajā dziedājumā aprakstīts, kāda izskatās kosmiskā izpausme pēc radīšanas. Otrajā dziedājumā dažādās planētu sistēmas tiek salīdzinātas ar dažādām Dieva Kunga Visuma veidola daļām. Tādēļ otro dziedājumu var nosaukt par «Kosmisko izpausmi». Otrajā dziedājumā ir desmit nodaļas, un šajās desmit nodaļās atklāts Šrīmad Bhāgavatamas mērķis, kā arī dažādas tā pazīmes. Pirmajā nodaļā stāstīts par to, cik svētīga ir daudzināšana, kā arī norādīts, kādā veidā iesācējs bhakta var meditēt uz Dieva Kunga Visuma veidolu. Pirmajā pantā Šukadēva Gosvāmī atbild uz Mahārādžas Parīkšita jautājumu. Valdnieks bija jautājis, kādi ir cilvēka pienākumi pirms nāves. Mahārādža Parīkšits sagaidīja Šukadēvu Gosvāmī ar lielu prieku un lepojās ar to, ka ir tuvā Krišnas drauga Ardžunas pēctecis. Mahārādža Parīkšits bija ļoti pazemīgs un lēnprātīgs, taču viņš priecājās par to, ka Kungs Krišna ir bijis tik labs pret viņa vectēviem, Pāndu dēliem, it īpaši pret viņa paša vectēvu Ardžunu. Un, tā kā Kungs Krišna bija Mahārādžas Parīkšita ģimenes draugs, kad Mahārādžam Parīkšitam pienāca laiks atstāt šo pasauli, pie viņa tika atsūtīts Šukadēva Gosvāmī, lai palīdzētu valdniekam sevis apzināšanās ceļā. Mahārādža Parīkšits jau kopš bērnības bija Kunga Krišnas bhakta, tāpēc viņš gluži dabiski mīlēja Krišnu. Šukadēva Gosvāmī to saprata, tāpēc jautājumus par valdnieka pienākumiem viņš uzskatīja par ļoti labiem. Kad valdnieks norādīja, ka ikvienas dzīvās būtnes labākā nodarbošanās ir Kunga Krišnas godināšana, Šukadēva Gosvāmī par to bija ļoti priecīgs un teica: «Tu man jautāji par Krišnu. Lai slavēti tavi jautājumi!» Lūk, pirmā panta tulkojums.

1. PANTS

šrī-šuka uvāča

varījān ēša tē prašnah    krito loka-hitam nripa
ātmavit-sammatah pumsām    šrotavjādišu jah parah

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja; varījān — slavējams;
ēšah — šis; — tavs; prašnah — jautājums; kritah — tevis uzdots;
lokahitam — svētīgs visiem ļaudīm; nripa — ak, valdniek;
ātmavit — pārpasaulnieku; sammatah — apstiprināts; pumsām — visu ļaužu;
šrotavja-ādišu — visos klausīšanās veidos; jah — kas; parah — augstākais.

TULKOJUMS

Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja: Mans dārgais valdniek! Tavs jautājums
ir slavējams, jo tas ir svētīgs visiem ļaudīm. Atbilde uz šo jautājumu
ir vislabākais, ko var klausīties, un to atzīst visi pārpasaulnieki.

SKAIDROJUMS

Pats jautājums jau ir tik svētīgs, ka tas ir vislabākais, ko var klausīties. Uzdodot šādus jautājumus un klausoties atbildes, cilvēks var sasniegt augstāko dzīves pilnību. Tā kā Kungs Krišna ir sākotnējā Augstākā Personība, jebkurš jautājums par Viņu ir sākotnējs un pilnīgs. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu norādīja, ka dzīves augstākā pilnība ir pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Krišnam. Mahārādžas Parīkšita jautājumi par Krišnas filozofiju tiek ļoti augstu novērtēti, jo jautājumi par Krišnu un atbildes uz tiem dod iespēju pacelties pārpasaulīgā līmenī. Mahārādža Parīkšits vēlējās pilnībā gremdēties domās par Krišnu, un to var sasniegt, vienkārši klausoties stāstus par Krišnas neparastajiem darbiem. Piemēram, Bhagavad-gītā teikts, ka pietiek izprast Kunga Krišnas atnākšanas, aiziešanas un darbības pārpasaulīgumu, lai cilvēks tūlīt atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva, un nekad vairs nenonāktu šīs materiālās esamības ciešanu varā. Tāpēc pastāvīga klausīšanās par Krišnu ir ļoti svētīga. Mahārādža Parīkšits lūdza, lai Šukadēva Gosvāmī kaut ko pastāsta par Krišnas darbību, jo viņš vēlējās vērst savu prātu uz Kungu. Krišnas darbība neatšķiras no paša Krišnas. Kamēr vien cilvēks klausās stāstus par Visaugstā Kunga pārpasaulīgo darbību, saistītā dzīve materiālajā esamībā viņu neskar. Stāsti par Kungu Krišnu ir tik svētīgi, ka tie šķīsta gan teicēju, gan klausītāju, gan jautātāju. Tie tiek salīdzināti ar Gangu, kas izplūst no Kunga Krišnas kājas īkšķa. Gangas ūdeņi šķīsta gan zemes, caur kurām tie tek, gan cilvēkus, kas tajos mazgājas. Gluži tāpat krišna-katha jeb stāsti par Krišnu ir tik tīri, ka tie vienmēr šķīsta gan vietu, gan klausītāju, gan jautātāju, gan teicēju, gan arī visus pārējos.

2. PANTS

šrotavjādīni rādžēndra    nrinām santi sahasrašah
apašjatām ātma-tattvam    grihēšu griha-mēdhinām

šrotavja-ādīni — tas, ko klausīties; rādžēndra — ak, valdniek;
nrinām — ļaužu; santi — ir; sahasrašah — simtiem un tūkstošiem;
apašjatām — aklo; ātma-tattvam — zināšanas par patību, augstāko patiesību;
grihēšu — mājās; griha-mēdhinām — tādu ļaužu, kas pārlieku iegrimuši
materiālajās lietās.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Tie, kas iegrimuši materiālajās lietās, ir akli un neko
nezina par augstāko patiesību. Viņu sabiedrībā ir tik daudz par ko
klausīties.

SKAIDROJUMS

Saskaņā ar svētajiem rakstiem ir divu veidu ģimenes cilvēki. Vieni ir grihasthas, bet otri — grihamēdhī. Grihasthas ir tie, kas dzīvo kopā ar sievu un bērniem, taču viņu dzīve ir pārpasaulīga, un tie vēlas apzināties augstāko patiesību. Turpretī grihamēdhī dzīvo tikai savas šaurās vai plašās ģimenes labad un neieredz citus. Vārds «mēdhī» nozīmē «greizsirdība». Grihamēdhī domā tikai par ģimenes lietām un neapšaubāmi apskauž citus, tāpēc viens grihamēdhī nevar sadzīvot ar otru, un plašākā nozīmē — viena kopiena, sabiedrība vai nācija nevar sadzīvot ar otru savtīgu kopienu, sabiedrību vai nāciju. Kali laikmetā visi ģimenes cilvēki apskauž viens otru, jo viņi ir akli un neredz augstāko patiesību. Viņi var runāt un klausīties par tik daudzām lietām — politiku, zinātni, sabiedrību, ekonomiku utt. — taču savu niecīgo zināšanu dēļ tie nejautā, kā galu galā atbrīvoties no dzīves ciešanām — dzimšanas, nāves, vecuma un slimībām. Īstenībā cilvēka dzīve domāta, lai beidzot atrisinātu dzimšanas, nāves, vecuma un slimību problēmas, taču grihamēdhī, materiālās dabas maldināti, aizmirst sevis apzināšanos. Visu dzīves jautājumu galējais risinājums ir atgriešanās mājās pie Dieva, un tad, kā teikts Bhagavad-gītā (8.16.), cilvēks atbrīvojas no visām materiālās esamības ciešanām — dzimšanas, nāves, vecuma un slimībām.
Atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, var, klausoties par Visaugsto Kungu, Viņa vārdu, veidolu, īpašībām, spēlēm, piederumiem un daudzveidību. Nejēgas to nezina. Viņi vēlas klausīties stāstus par laicīgiem vārdiem, veidoliem utt. un neprot izmantot savu klausīšanās spēju augstākā mērķa sasniegšanai. Viņi, dzīvojot savos maldos, raksta grāmatas par augstākās patiesības vārdu, veidolu, īpašībām utt., bet tas viss ir aplami. Tāpēc cilvēks nedrīkst kļūt par grihamēdhī un vienkārši pastāvēt, lai ienīstu citus; mums jākļūst par īsteniem ģimenes cilvēkiem un jādzīvo saskaņā ar svēto rakstu norādījumiem.

3. PANTS

nidrajā hrijatē naktam    vjavājēna ča vā vajah
divā čārthēhajā rādžan    kutumba-bharanēna vā

nidrajā — gulēdams; hrijatē — izšķiež; naktam — nakti;
vjavāja — dzimumsakaros; ča — arī; — vai; vajah — mūžs; divā — dienas; ča — un;
artha — ekonomikas; īhajā — uzplaukumā; rādžan — ak, valdniek;
kutumba — ģimenes locekļus; bharanēna — uzturot; — vai.

TULKOJUMS

Nenovīdīgs ģimenes cilvēks nakti pavada guļot vai kopojoties, bet
dienā pelna naudu vai uztur ģimenes locekļus. Tā paiet viņa mūžs.

SKAIDROJUMS

Lielākā daļa mūsdienu sabiedrības ļaužu naktī guļ
un kopojas, bet dienā pelna naudu un izlieto to, lai uzturētu ģimenes
locekļus. Bhāgavatas mācība šādu sabiedrību nosoda.

Cilvēks sastāv no matērijas un gara, un visas Vēdu zināšanas vērstas
uz to, lai atbrīvotu garīgo dvēseli no matērijas sārņiem. Šādas
zināšanas sauc par ātma-tatvu. Tie, kas ir pārlieku materiālistiski, nemaz
neapzinās, ka šādas zināšanas pastāv, un viņus vairāk piesaista
ekonomiskā attīstība, kas dod iespēju materiāli baudīt. Materiālistiskus
cilvēkus sauc par karmī jeb auglīgā darba darītājiem, un viņiem saskaņā
ar rakstu ierobežojumiem ir atļauts nodarboties ar ekonomikas
attīstīšanu un dzimumsakariem. Tiem, kas atrodas augstāk par karmī, t.i,
gjānī, jogiem un bhaktām, dzimumsakari stingri aizliegti. Karmī tikpat
kā nav ātma-tatvas zināšanu, tāpēc viņi sava mūža laikā negūst gandrīz
nekādu garīgu labumu. Cilvēka dzīve nav domāta, lai smagi strādātu
un attīstītu ekonomiku vai baudītu dzimumdzīvi, kā to dara suņi un
cūkas. Cilvēka mūža sūtība ir atrisināt materiālās dzīves problēmas un
atbrīvoties no ciešanām, kas pavada materiālo dzīvi. Tātad karmī savu
vērtīgo laiku izšķiež, naktī guļot un kopojoties, bet dienā smagi
strādājot, lai sakrātu mantu un tādā veidā padarītu labāku savu materiālo
dzīvi. Šajā pantā dažos vārdos aprakstīts materiālistiskais dzīves veids,
un tālāk tiks parādīts, cik muļķīgi ļaudis izšķiež savu vērtīgo cilvēcisko
dzīvi.

4. PANTS

dēhāpatja-kalatrādišv    ātma-sainjēšv asatsv api
tēšām pramatto nidhanam    pašjann api na pašjati

dēha — ķermenis; apatja — bērni; kalatra — sieva; ādišu — un viss, kas
ar tiem saistīts; ātma — paša; sainjēšu — karotāji; asatsu — lemti
bojāejai; api — lai gan; tēšām — to visu; pramattah — pārlieku pieķēries;
nidhanam — iznīcināšana; pašjan — pieredzēta; api — lai gan; na — ne;
pašjati — redz.

TULKOJUMS

Tie, kam nav ātma-tatvas zināšanu, neuzdod dzīves būtiskos
jautājumus, jo ir pārlieku pieķērušies tādiem viltus kareivjiem kā ķermenim,
bērniem un sievai. Lai gan šie ļaudis ir pietiekami pieredzējuši, viņi
neapjauš savu neizbēgamo bojāeju.

SKAIDROJUMS

Šī materiālā pasaule tiek saukta par nāves pasauli. Visas dzīvās būtnes, sākot ar Brahmu, kurš dzīvo miljardiem gadu, un beidzot ar mikrobiem, kuri dzīvo tikai dažas sekundes, cīnās par pastāvēšanu. Tāpēc šī dzīve savā ziņā ir cīņa ar materiālo dabu, kas visiem liek mirt. Dzīvā būtne, kas nonākusi cilvēka ķermenī, ir pietiekami gudra, lai saprastu, kāda ir šī lielā cīņa par esamību. Taču, ja cilvēks ir pārlieku pieķēries ģimenes locekļiem, sabiedrībai, valstij utt., viņš vēlas uzvarēt neuzvaramo materiālo dabu ar sava ķermeņa spēku, bērnu, sievas, radinieku utt. palīdzību. Lai gan cilvēks šai ziņā pats ir tik daudz ko pieredzējis, kā arī mācījies no savu mirušo priekšteču pieredzes, viņš nesaprot, ka tā saucamie karotāji — bērni, radinieki, sabiedrības locekļi un valsts pilsoņi — šajā lielajā cīņā ies bojā. Cilvēkam jāpadomā par to, ka viņa tēvs un vectēvs jau ir miruši un tāpat mirs arī viņš pats. Arī viņa bērni, kas ir savu bērnu nākamie tēvi, laika gaitā nomirs. Šajā cīņā ar materiālo dabu neizdzīvos neviens. Sabiedrības vēsture to nepārprotami pierāda, tomēr atrodas tādi nejēgas, kas apgalvo, ka nākotnē ar materiālās zinātnes palīdzību cilvēki varēs dzīvot mūžīgi. Šīs vājās ļaužu zināšanas ir acīmredzami maldīgas. To cēlonis ir cilvēku nevērība pret dzīvās dvēseles stāvokli. Šī materiālā pasaule pastāv tikai kā sapnis tāpēc, ka mēs tai esam pieķērušies. Pati dzīvā dvēsele aizvien ir atšķirīga no materiālās dabas. Lielajā materiālās dabas okeānā viens pēc otra nāk laika viļņi, un mūsu tā saucamā dzīve ir kā burbuļi viļņu putās. Mēs domājam, ka šie burbuļi esam mēs paši, ka tie ir mūsu sieva, bērni, sabiedrība, mūsu valsts iedzīvotāji. Neko nezinot par patību, mēs kļūstam par tumsības upuriem un izniekojam vērtīgās cilvēka dzīves iespējas, velti meklējot pastāvīgu stāvokli, kādu materiālajā pasaulē sasniegt nav iespējams.
Mūsu draugi, radinieki un tā saucamās sievas un bērni ir viltus kareivji, un viņus pašus maldina materiālās esamības ārējais mirdzums, tāpēc viņi nespēj mūs glābt. Tomēr mēs domājam, ka savā ģimenē, sabiedrībā un valstī esam drošībā.
Visa civilizācijas materiālistiskā attīstība līdzinās miroņa rotāšanai. Ikviens ir mironis, kas kustas tikai dažas dienas. Tomēr visi cilvēka spēki tiek izšķiesti, rotājot šo mironi. Parādījis, cik ļoti cilvēki maldās, Šukadēva Gosvāmī izskaidro, kāds ir īstenais cilvēka pienākums. Tie, kuriem nav ātma-tatvas zināšanu, dzīvo maldos, turpretī Dieva Kunga bhaktas ir pilnībā izpratuši pārpasaulīgās zināšanas un nemaldās.

5. PANTS

tasmād bhārata sarvātmā    bhagavān īšvaro harih
šrotavjah kīrtitavjaš ča    smartavjaš čēččhatābhajam

tasmāt — tāpēc; bhārata — ak, Bharatas pēcteci;
sarvātmā — Virsdvēsele; bhagavān — Dieva Personība; īšvarah — valdnieks; harih — Kungs,
kurš iznīcina visas ciešanas; šrotavjah — jāklausās;
kīrtitavjah — jācildina; ča — arī; smartavjah — jāatceras; ča — un; iččhatā — tam, kurš
vēlas; abhajam — brīvību.

TULKOJUMS

Ak, valdnieka Bharatas pēcteci! Tam, kurš vēlas atbrīvoties no visām
ciešanām, jāklausās, jāslavina un jāatceras Dieva Personība, kas ir
Virsdvēsele, visa valdnieks un kas var atbrīvot dzīvo būtni no visām
ciešanām.

SKAIDROJUMS

Iepriekšējā pantā Šrī Šukadēva Gosvāmī aprakstīja to, kā nejēgas, kas pieķērušies materiālajām lietām, izšķiež savu vērtīgo laiku, lai uzlabotu materiālās dzīves apstākļus. Viņi guļ, kopojas, attīsta ekonomiku un uztur radiniekus, kuri ar laiku vienalga iet bojā un tiek aizmirsti. Dzīvā dvēsele ar šādu materiālu darbību sapinas un nonāk auglīgās darbības likumu ritenī. Tā pastāvīgi dzimst un mirst, un iet cauri 8 400 000 dzīvo būtņu veidiem, kļūstot par ūdens iemītnieku, augu, rāpuli, putnu, zvēru, necivilizētu cilvēku un tad atkal par civilizētu cilvēcisku būtni. Šis veidols viņai dod iespēju izkļūt no auglīgās darbības riteņa. Tāpēc, ja cilvēks vēlas šādu brīvību, viņam jābeidz darboties kā karmī jeb sava sliktā un labā darba augļu baudītājam. Nevajag pēc sava prāta darīt neko — ne sliktu, ne labu. Visi darbi ir jāveltī Visaugstajam Kungam, kurš ir visa augstākais īpašnieks. Šāds darbības veids ieteikts arī Bhagavad-gītā (9.27.), kur norādīts, ka visi darbi jāveltī Kungam. Tāpēc cilvēkam vispirms ir jāklausās par Dievu Kungu. Pēc labas un uzmanīgas klausīšanās cilvēkam jāslavina Kunga darbi, un tas dos iespēju pastāvīgi atcerēties Dieva Kunga pārpasaulīgo dabu. Klausīšanās par Kungu un Viņa cildināšana neatšķiras no pašas Dieva Kunga pārpasaulīgās dabas, un tādā veidā cilvēks pastāvīgi var būt kopā ar Kungu. Tā viņš atbrīvojas no jebkādām bailēm. Dievs Kungs ir Virsdvēsele (Paramātma), kas atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs, un ikviens šajā pasaulē, izmantojot klausīšanās un godināšanas paņēmienu, var būt kopā ar Kungu. Klausīties par Kungu un godināt Viņu var katrs, un šie paņēmieni ļauj būtnēm sasniegt pilnību visā, ko tās pēc likteņa gribas dara. Šajā pasaulē ir dažādu veidu cilvēki: auglīgā darba darītāji, empīriskie filozofi, jogi mistiķi un, visbeidzot, tīri bhaktas. Tie visi var izmantot šo paņēmienu un sasniegt savu mērķi. Ikviens vēlas pilnībā atbrīvoties no bailēm, un ikviens vēlas būt savā dzīvē, cik vien iespējams, laimīgs. Vislabākais veids, kā to sasniegt tagad un šajos apstākļos, ieteikts Šrīmad Bhāgavatamā, ko pavēstījusi tāda dižena autoritāte kā Šrīla Šukadēva Gosvāmī. Klausoties par Dievu Kungu un cildinot Viņu, viss, ko cilvēks dara, kļūst garīgs, un visi materiālo ciešanu priekšstati pilnībā izzūd.

6. PANTS

ētāvān sānkhja-jogābhjām    sva-dharma-pariništhajā
džanma-lābhah parah pumsām    antē nārājana-smritih

ētāvān — visas šīs; sānkhja — pilnīgas zināšanas par matēriju un
garu; jogābhjām — zināšanas par mistiskajām spējām;
sva-dharma — cilvēka pienākums; pariništhajā — pilnībā uztverot; džanma — dzimšana;
lābhah — ieguvums; parah — augstākais; pumsām — cilvēka;
antē — beigās; nārājana — Dieva Personības; smritih — atcerēšanās.

TULKOJUMS

Cilvēka mūža augstākā pilnība, ko var sasniegt vai nu ar pilnīgām
zināšanām par matēriju un garu, vai ar mistisko spēju izkopšanu, vai
ar pilnīgu sava pienākuma veikšanu, ir Dieva Personības atcerēšanās
mūža beigās.

SKAIDROJUMS

Nārājana ir pārpasaulīgā Dieva Personība, kas stāv
pāri materiālajai pasaulei. Viss, kas tiek radīts, uzturēts un galu galā
iznīcināts, atrodas mahat-tatvas (materiālā principa) ietvaros un tiek
saukts par materiālo pasauli. Nārājana jeb Dieva Personība neatrodas
šajā mahat-tatvā, un tādējādi Nārājanas vārds, veidols, īpašības utt.
atrodas ārpus materiālās pasaules ietvariem. Cilvēks var sasniegt
augstāko pilnību ar empīriskās filozofijas spriedumiem, kas ļauj atšķirt garu
no matērijas, ar mistisko spēju izkopšanu, kas dod iespēju galu galā
sasniegt jebkuru šī Visuma planētu vai jebkuru planētu ārpus šī
Visuma, vai ar reliģisko pienākumu veikšanu, ja vien cilvēks spēj nonākt
nārājana-smriti pakāpē, t.i., pastāvīgi atcerēties Dieva Personību. Tas
iespējams vienīgi tīru bhaktu sabiedrībā, jo viņi spēj padarīt gjānī, jogu
un karmī pārpasaulīgo darbību, kas notiek saskaņā ar rakstos
noteiktajiem pienākumiem, pilnīgu. Vēsturē tam ir daudz piemēru. Sanakādi
Riši un deviņi slavenie Jogēndras sasniedza pilnību tikai pēc tam, kad
sāka garīgi kalpot Kungam. Neviens no Dieva Kunga bhaktām nekad
nav nogājis no garīgās kalpošanas ceļa un pieņēmis gjānī vai jogu
garīgās pilnveidošanās paņēmienus. Ikviens savā darbībā vēlas sasniegt
augstāko pilnību, un, kā šai pantā norādīts, pilnība ir nārājana-smriti.
Šo pilnību ikvienam jācenšas sasniegt visiem spēkiem. Citiem vārdiem
sakot, dzīve ir jāveido tā, lai uz katra soļa varētu atcerēties Dieva
Personību aizvien labāk un labāk.

7. PANTS

prājēna munajo rādžan    nivrittā vidhi-šēdhatah
nairgunja-sthā ramantē sma    gunānukathanē harēh

prājēna — galvenokārt; munajah — gudrie; rādžan — ak, valdniek;
nivrittāh — pāri; vidhi — vadošajiem principiem; sēdhatah — no
ierobežojumiem; nairgunja-sthāh — pārpasaulīgā līmenī; ramantē — gūst prieku;
sma — nepārprotami; guna-anukathanē — aprakstot godību; harēh — Dieva Kunga.

TULKOJUMS

Ak, valdniek Parīkšit! Dieva Kunga godības aprakstīšana vislielāko
prieku sagādā augstākajiem pārpasaulniekiem, kuri stāv pāri
vadošajiem principiem un ierobežojumiem.

SKAIDROJUMS

Augstākā līmeņa pārpasaulnieks ir atbrīvota dvēsele, un tāpēc viņam nav jāseko vadošajiem principiem. Iesācējs, kurš vēlas nonākt garīgā līmenī, garīgā skolotāja vadībā pilda vadošos principus. Viņu var salīdzināt ar slimnieku, kuram noteikti dažādi ierobežojumi, lai viņš varētu izveseļoties. Parasti arī atbrīvotas dvēseles gūst prieku, aprakstot pārpasaulīgo darbību. Kā jau minējām, Nārājana, Hari, Dieva Personība, stāv pāri materiālajai pasaulei, tāpēc Viņa veidols un īpašības ir nemateriāli. Augstākā līmeņa pārpasaulnieki jeb atbrīvotas dvēseles ir ieguvušas lielu pieredzi pārpasaulīgajās zināšanās un tādējādi apzinās Viņu. Tāpēc tās ar lielu prieku runā par Dieva Kunga spēļu pārpasaulīgajām īpašībām. Bhagavad-gītā (4.9.) Dieva Personība paziņo, ka Viņa atnākšana un darbība ir divjam — pārpasaulīga. Parastie ļaudis, kas atrodas materiālās enerģijas valdzinājuma varā, uzskata, ka Dievs Kungs ir tāds pats kā mēs, un tāpēc viņi nespēj atzīt Kunga veidola, vārda utt. pārpasaulīgumu. Augstākā līmeņa pārpasaulniekus nesaista nekas materiāls, un tas, ka viņus saista Dieva Kunga darbība, ir nepārprotams pierādījums, ka Kungs nav tāds pats kā mēs, materiālās pasaules iemītnieki. Arī Vēdu rakstos apstiprināts, ka Visaugstais Kungs ir viens vienīgs, un Viņš kopā ar saviem tīrajiem bhaktām bauda pārpasaulīgas spēles, tajā pat laikā Baladēvas izvērsuma Virsdvēseles izskatā atrazdamies visu dzīvo būtņu sirdīs. Tādējādi pārpasaulīgās apzināšanās augstākā pilnība ir nevis saplūšana ar Dieva Kunga bezpersoniskā Brahmana esamību, pēc kuras tiecas monisti impersonālisti, bet gan prieks, ko cilvēks gūst, klausoties un stāstot par Dieva Kunga pārpasaulīgajām īpašībām. Īsteni pārpasaulīgu prieku cilvēkam dod nevis izjūta, ka viņš nonācis bezpersoniskajā aspektā, bet gan pārpasaulīgā Kunga slavināšana. Taču ir arī tādi cilvēki, kas nav sasnieguši augstāko pārpasaulnieku līmeni. Viņi atrodas zemākā līmenī un negūst prieku, runājot par Dieva Kunga pārpasaulīgo darbību. Viņi runā par šo darbību tikai tāpēc, lai varētu saplūst ar Kunga esamību.

8. PANTS

idam bhāgavatam nāma    purānam brahma-sammitam
adhītavān dvāparādau    pitur dvaipājanād aham

idam — šī; bhāgavatam — Šrīmad Bhāgavatama; nāma — saukta;
purānam — Vēdu papildinājums; brahma-sammitam — atzīts par Vēdu
būtību; adhītavān — apguvu; dvāpara-ādau — Dvāpara jugas beigās;
pituh — no sava tēva; dvaipājanāt — Dvaipājanas Vjāsadēvas; aham — es.

TULKOJUMS

Dvāpara jugas beigās es no sava tēva Šrīlas Dvaipājanas Vjāsadēvas
apguvu šo diženo Vēdu literatūras papildinājumu, ko sauc par
Šrīmad Bhāgavatamu un kas ir līdzvērtīgs visām Vēdām.

SKAIDROJUMS

Šrīla Šukadēva Gosvāmī norādīja, ka augstākā līmeņa pārpasaulnieks, kas stāv pāri likumiem un ierobežojumiem, galvenokārt nodarbojas ar klausīšanos par Dieva Personību un Kunga cildināšanu. Tagad viņš to apliecina ar savu piemēru. Šukadēvu Gosvāmī par atbrīvotu dvēseli un augstākā līmeņa pārpasaulnieku atzina visi viedie, kas bija ieradušies pie valdnieka Mahārādžas Parīkšita septiņu pēdējo dzīves dienu laikā. Šukadēva Gosvāmī min piemēru pats no savas dzīves — viņu piesaistīja Dieva Kunga pārpasaulīgā darbība, un viņš no sava diženā tēva Šrī Dvaipājanas Vjāsadēvas iemācījās Šrīmad Bhāgavatamu. Šo Šrīmad Bhāgavatamu vai arī jebkuru citu zinātnisku darbu cilvēks nevar apgūt mājās pats ar savām prāta spējām. Grāmatas par anatomiju un fizioloģiju ir pieejamas visiem, taču cilvēks nevar kļūt par labu ārstu, tikai lasot šīs grāmatas mājās. Viņam jāiestājas medicīnas skolā un jāapgūst šīs grāmatas izglītota pasniedzēja vadībā. Gluži tāpat Šrīmad Bhāgavatamu, kas ir Dieva zinātnes aspirantūra, var apgūt tikai pie tādas sevi apzinājušās dvēseles kā Šrīlas Vjāsadēvas lotospēdām. Lai gan Šukadēva Gosvāmī jau no dzimšanas bija atbrīvota dvēsele, viņam nācās mācīties Šrīmad Bhāgavatamu no sava diženā tēva Vjāsadēvas, kurš sastādīja Šrīmad Bhāgavatamu, sekojot vēl vienas diženas dvēseles — Šrī Nāradas Muni — norādījumiem. Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu kādam mācītam brāhmanam teica, ka Šrīmad Bhāgavatama jāapgūst no bhāgavatas personības. Šrīmad Bhāgavatama runā par Augstākās Personības pārpasaulīgo vārdu, veidolu, īpašībām, spēlēm, svītu un daudzveidību, un to ir pavēstījis Dieva Personības avatārs Šrīla Vjāsadēva. Dievs Kungs veic savas spēles kopā ar saviem tīrajiem bhaktām, un tāpēc šajā diženajā darbā stāstīts par daudziem vēsturiskiem notikumiem, kas saistīti ar Krišnu. Šrīmad Bhāgavatama tiek saukta par brahma-sammitu, jo tā tāpat kā Bhagavad-gīta, skaņas veidā pārstāv Kungu Krišnu. Bhagavad-gīta ir Dieva Kunga avatārs skaņā, jo to ir teicis pats Visaugstais Kungs, un Šrīmad Bhāgavatama skaņas veidā pārstāv Kungu tāpēc, ka to ir pavēstījis Dieva Kunga avatārs, un tajā runāts par Kunga darbību. Kā teikts šīs grāmatas sākumā, Šrīmad Bhāgavatama ir nobriedis vēdiskā vēlmju koka auglis un dabisks komentārs Brahma-sūtrām, kas satur visaugstākās filozofiskās tēzes par Brahmanu. Vjāsadēva ieradās šajā pasaulē Dvāpara jugas beigās, un viņa māte bija Satjavatī, tāpēc vārds «dvāpara-ādau» jeb «Dvāpara jugas sākumā» šajā gadījumā nozīmē «īsi pirms Kali jugas sākuma». Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, šeit izmantota tāda loģika, ka arī koka galotni var saukt par koka sākumu. Patiesībā koks sākas ar sakni, taču parasti cilvēks vispirms ierauga koka augšējo daļu. Tādējādi arī koka galotni var saukt par koka sākumu.

9. PANTS

pariništhito ‘pi nairgunja    uttama-šloka-līlajā
grihīta-čētā rādžaršē    ākhjānam jad adhītavān

pariništhitah — pilnīgi apzinājies; api — lai gan;
nairgunjē — pārpasaulībā; uttama — gaišs; šloka — pants; līlajā — spēļu; grihīta — piesaistīta;
čētāh — uzmanība; rādžaršē — ak, svētais valdniek; ākhjānam — tēlojums;
jat — ko; adhītavān — apguvu.

TULKOJUMS

Ak, svētais valdniek! Es neapšaubāmi atrados pilnīgā pārpasaulīgā
līmenī, tomēr mani piesaistīja gaismas pilnos pantos aprakstītais Dieva
Kunga spēļu tēlojums.

SKAIDROJUMS

Ja cilvēks uzsāk filozofisku prātošanu, tad viņš
vispirms var apzināties Absolūto Patiesību kā bezpersonisko Brahmanu,
bet vēlāk, pilnveidojoties pārpasaulīgajās zināšanās, — kā
Virsdvēseli. Taču, ja ar Dieva Kunga žēlastību impersonālistu apskaidro cildenie
Šrīmad Bhāgavatamas vārdi, arī viņš kļūst par pārpasaulīgu Dieva
Personības bhaktu. Mēs ar savām niecīgajām zināšanām nespējam
aptvert, ka Absolūtā Patiesība ir personiska, un tāpēc nesaprātīgie
impersonālisti uzskata Dieva Kunga personisko darbību par nožēlojamu;
tomēr loģiski slēdzieni un argumenti, kā arī pārpasaulīgais Absolūtās
Patiesības sasniegšanas paņēmiens var palīdzēt pat stingram
impersonālistam sasniegt līmeni, kurā viņu saista Dieva Kunga personiskā
darbība. Tādu personību kā Šukadēvu Gosvāmī laicīga darbība nekādā
ziņā nespēj saistīt, taču, ja šāds bhakta pārliecinās, ka pastāv augstāks
sevis apzināšanās paņēmiens, viņu noteikti piesaista Dieva Kunga
pārpasaulīgā darbība. Kungs ir pārpasaulīgs, un tāda pati ir arī Viņa
darbība. Dievs Kungs nav bezdarbīgs vai bezpersonisks.

10. PANTS

tad aham tē ‘bhidhāsjāmi    mahā-paurušiko bhavān
jasja šraddadhatām āšu    sjān mukundē matih satī

tat — to; aham — es; — tev; abhidhāsjāmi — pavēstīšu;
mahā-paurušikah — vispatiesīgākajam Kunga Krišnas bhaktam; bhavān — tev;
jasja — kā; šraddadhatām — kas dziļi ciena un ir uzmanīgs; āšu — ātri;
sjāt — kļūst; mukundē — uz Dievu Kungu, atbrīves devēju;
matih — ticība; satī — nesatricināma.

TULKOJUMS

Tagad es šo Šrīmad Bhāgavatamu pavēstīšu tev, jo tu esi
vispatiesīgākais Kunga Krišnas bhakta. Tas, kurš ļoti uzmanīgi un ar cieņu
klausās Šrīmad Bhāgavatamu, iegūst nesatricināmu ticību Visaugstajam
Kungam, atbrīves devējam.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatama ir atzīta Vēdu gudrības grāmata, un Vēdu zināšanu saņemšanas paņēmienu sauc par avaroha-panthu jeb pārpasaulīgo zināšanu saņemšanu īstenā mācekļu pēctecībā. Tam, kurš vēlas iegūt materiālās zināšanas, jābūt apveltītam ar noteiktām spējām un tieksmi pētīt, taču, runājot par garīgajām zināšanām, pilnveidošanās tajās ir lielākā vai mazākā mērā atkarīga no garīgā skolotāja žēlastības. Garīgajam skolotājam ir jābūt apmierinātam ar mācekli; tikai tad zināšanas pašas izpaužas garīgās zinātnes apguvējam. Tomēr šo paņēmienu nevajag kļūdaini uzskatīt par kaut kādā ziņā maģisku. Garīgais skolotājs nav burvju mākslinieks, kas piesātina mācekli ar garīgajām zināšanām, it kā tās būtu elektriskā strāva. Īstens garīgais skolotājs, sekojot Vēdu gudrības autoritātēm, visu loģiski izskaidro māceklim. Māceklis var šīs zināšanas saņemt, un galvenais ir nevis viņa intelekts, bet gan pazemīgie jautājumi un kalpošanas attieksme. Gan garīgajam skolotājam, gan māceklim jābūt īsteniem. Šajā gadījumā garīgais skolotājs Šukadēva Gosvāmī ir gatavs stāstīt tieši to, ko viņš iemācījies no sava diženā tēva Šrīlas Vjāsadēvas, un māceklis Mahārādža Parīkšits ir dižens Kunga Krišnas bhakta. Kunga Krišnas bhakta ir tas, kurš patiešām uzskata, ka, kļūstot par Kunga bhaktu, viņš iegūst pilnīgi visu garīgajai dzīvei nepieciešamo. To saka pats Kungs Bhagavad-gītā, kur nepārprotami teikts, ka Kungs (Šrī Krišna) ir viss un ka pilnīga sevis uzticēšana tikai un vienīgi Viņam padara cilvēku par dievbijības paraugu. Šāda nesatricināma ticība Kungam Krišnam dod iespēju cilvēkam apgūt Šrīmad Bhāgavatamu, un tas, kurš noklausās Šrīmad Bhāgavatamu no tāda bhaktas kā Šukadēva Gosvāmī, mūža beigās noteikti iegūst atbrīvi tāpat kā Mahārādža Parīkšits. Profesionālie Šrīmad Bhāgavatamas teicēji un pseidobhaktas, kuru ticība balstās uz vienu nedēļu ilgu Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanos, būtiski atšķiras no Šukadēvas Gosvāmī un Mahārādžas Parīkšita. Šrīla Vjāsadēva stāstīja Šrīmad Bhāgavatamu Šukadēvam Gosvāmī no paša sākuma, t.i., no «džanmādj asjas» panta, un tādā pašā veidā Šukadēva Gosvāmī izskaidroja Šrīmad Bhāgavatamu valdniekam. Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā Kungs Krišna savā bhakti aspektā jeb Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu veidolā nosaukts par Mahāpurušu. Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir pats Kungs Krišna ar bhakti attieksmi. Viņš ir atnācis uz Zemi, lai dotu īpašu svētību pagrimušajām Kali laikmeta dvēselēm. Lūk, divi panti, kas ir ļoti laba lūgšana šai Kunga Krišnas Mahāpurušas iezīmei.
dhjējam sadā paribhava-ghnam abhīšta-doham
tīrthāspadam šiva-virinči-nutam šaranjam
bhritjārti-ham pranata-pāla bhavābdhi-potam
vandē mahā-puruša tē čaranāravindam

tjaktvā su-dustjadža-surēpsita-rādžja-lakšmīm
dharmištha ārja-vačasā jad agād aranjam
mājā-mrigam dajitajēpsitam anvadhāvad
vandē mahā-puruša tē čaranāravindam

(Bhāg.11.5.33.–34.)

Citiem vārdiem sakot, «puruša» nozīmē «baudītājs», un «mahāpuruša» nozīmē «augstākais baudītājs» jeb «Dieva Augstākā Personība Šrī Krišna». Ja cilvēks drīkst tuvoties Visaugstajam Kungam Šrī Krišnam, tad viņu sauc par mahā-paurušiku. Ikviens, kas no īstena teicēja uzmanīgi klausās Šrīmad Bhāgavatamu, noteikti kļūst par patiesīgu Dieva Kunga, atbrīves devēja, bhaktu. Mahārādža Parīkšits bija visuzmanīgākais Šrīmad Bhāgavatamas klausītājs, un Šukadēva Gosvāmī bija vislabākais Šrīmad Bhāgavatamas teicējs. Tāpēc ikviens, kas seko vai nu paraugteicēja Šukadēvas Gosvāmī piemēram, vai paraugklausītāja Mahārādžas Parīkšita piemēram, noteikti iegūst atbrīvi gluži tāpat kā viņi. Mahārādža Parīkšits sasniedza atbrīvi vienkārši ar klausīšanos, un Šukadēva Gosvāmī sasniedza atbrīvi, stāstot Šrīmad Bhāgavatamu. Stāstīšana un klausīšanās ir divi no deviņiem bhakti paņēmieniem, un tas, kurš ar aizrautību seko bhakti principiem — vai nu visiem vai atsevišķiem — var sasniegt absolūto līmeni. Tādēļ Šukadēva Gosvāmī pavēstīja visu Šrīmad Bhāgavatamu, sākot ar «džanmādj asjas» pantu līdz pat pēdējam divpadsmitā dziedājuma pantam, lai Mahārādža Parīkšits varētu sasniegt atbrīvi. Padma Purānā teikts, ka Gautama Muni ieteica Mahārādžam Ambarīšam pastāvīgi klausīties Šrīmad Bhāgavatamu, kā to ir pavēstījis Šukadēva Gosvāmī, un šeit ir apstiprināts, ka Mahārādža Ambarīša noklausījās Šrīmad Bhāgavatamu no paša sākuma līdz beigām, kā to bija mācījis Šukadēva Gosvāmī. Tāpēc tam, kurš patiešām vēlas apgūt Šrīmad Bhāgavatamu, nevajag lasīt tikai atsevišķas Bhāgavatamas daļas; ir jāseko tādu diženu valdnieku kā Mahārādžas Ambarīšas un Mahārādžas Parīkšita piemēram un jāuzklausa Šrīmad Bhāgavatama no īstena Šukadēvas Gosvāmī pārstāvja.

11. PANTS

ētan nirvidjamānānām    iččhatām akuto-bhajam
joginām nripa nirnītam    harēr nāmānukīrtanam

ētat — tas ir; nirvidjamānānām — to, kas ir pilnīgi brīvi no visām
materiālajām vēlmēm; iččhatām — to, kas vēlas visdažādākās materiālās
baudas; akutah-bhajam — brīvs no visām šaubām un bailēm;
joginām — to, kas ir apmierināti sevī; nripa — ak, valdniek;
nirnītam — neapstrīdama patiesība; harēh — Kunga Šrī Krišnas; nāma — svētais vārds;
anu — pēc, vienmēr; kīrtanam — daudzināšana.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Pastāvīgi daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, kā to
mācījušas diženas autoritātes, panākumus var sasniegt ikviens — arī tie,
kas ir brīvi no visām materiālajām vēlmēm, tie, kas vēlas visas
materiālās baudas, un tie, kas ar pārpasaulīgajām zināšanām raduši
apmierinājumu sevī. Par to nav jāšaubās un jābaidās.

SKAIDROJUMS

Iepriekšējā pantā norādīts, cik ļoti nepieciešams iegūt pieķeršanos Mukundam. Pasaulē ir dažādi cilvēki, kas vēlas īstenot savus mērķus un sasniegt panākumus. Lielākā daļa ļaužu ir materiālisti, kas tiecas sasniegt pēc iespējas lielāku materiālo apmierinājumu. Pēc tam seko pārpasaulnieki, kas ieguvuši pilnīgas zināšanas par materiālo baudu dabu, un tāpēc šī maldīgā dzīve viņus vairs nesaista. Viņi ar sevis apzināšanos ir lielākā vai mazākā mērā sasnieguši apmierinājumu sevī. Augstāki par viņiem ir Dieva Kunga bhaktas, kas netiecas ne baudīt materiālo pasauli, ne arī no tās izkļūt. Viņi vēlas iepriecināt Kungu Šrī Krišnu. Citiem vārdiem sakot, Dieva Kunga bhaktas sev neko nevēlas. Ja Kungs grib, tad bhaktas ir ar mieru pieņemt visdažādākās materiālās iespējas, bet, ja Kungs to negrib, bhaktas var atteikties no visa, pat no atbrīves. Viņi arī nav apmierināti sevī, jo vēlas iepriecināt tikai un vienīgi Kungu. Šajā pantā Šrī Šukadēva Gosvāmī iesaka pārpasaulīgā Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanu. Bez apvainojumiem daudzinot un klausoties Dieva Kunga svēto vārdu, cilvēks iepazīst Kunga pārpasaulīgo veidolu, pēc tam Kunga īpašības un tad Viņa spēļu pārpasaulīgumu, utt. Šajā pantā minēts, ka cilvēkam no autoritātēm jāsaņem Dieva Kunga svētais vārds un pastāvīgi tas jādaudzina. Tas nozīmē, ka vispirms ir svarīgi uzklausīt autoritātes. Ja cilvēks klausās svēto vārdu, viņš pamazām var sākt klausīties arī stāstus par Dieva Kunga veidolu, īpašībām, spēlēm utt. un ar laiku aizvien vairāk vēlas apdziedāt Kunga godību. Šis paņēmiens ieteikts ne tikai tiem, kas vēlas veiksmīgi nodarboties ar garīgo kalpošanu, bet arī tiem, kas pieķērušies materiālajai pasaulei. Kā norāda Šrī Šukadēva Gosvāmī, šis ceļš neapšaubāmi ļauj sasniegt panākumus, un tā uzskata ne tikai viņš, bet arī visi pārējie agrāko laiku āčārjas. Tāpēc citi pierādījumi vairs nav vajadzīgi. Šis paņēmiens ir ieteikts ne tikai tiem, kas dažādās jomās cenšas sasniegt panākumus, bet arī tiem, kas jau ir sasnieguši panākumus savā auglīgajā darbībā, filozofijā vai bhakti.
Šrīla Džīva Gosvāmī māca, ka Dieva Kunga svētais vārds jādaudzina skaļi, un tas, kā ieteikts Padma Purānā, jādara bez apvainojumiem. Cilvēks var atbrīvoties no visām grēku sekām, uzticot sevi Dievam Kungam. Cilvēks var atbrīvoties no visiem apvainojumiem, kas izdarīti pret Dieva Kunga lotospēdām, rodot patvērumu pie Viņa svētā vārda. Taču tas, kurš izdara apvainojumus pie Dieva Kunga svētā vārda lotospēdām, paliek neaizsargāts. Padma Purānā minēts, ka ir desmit šādi apvainojumi. Pirmais apvainojums ir zākāt diženus bhaktas, kas ir sludinājuši Dieva Kunga godību. Otrais apvainojums ir raudzīties uz Dieva Kunga svētajiem vārdiem no pasaulīgā viedokļa un tos šķirot. Dievs Kungs ir visu Visumu īpašnieks, un tāpēc dažādās vietās Viņam var būt dažādi vārdi, taču tas nekādā veidā neierobežo Kunga pilnību. Jebkura vārdu kopa, kas tiek attiecināta uz Visaugsto Kungu, ir tikpat svēta kā visas pārējās, jo tās visas tiek attiecinātas uz Kungu. Šie svētie vārdi ir tikpat vareni kā pats Kungs, un būtnēm nevienā pasaules daļā nav aizliegts daudzināt Dieva Kunga vārdu un slavināt Kungu, izmantojot to Kunga vārdu, kas zināms šajā vietā. Visi šie vārdi ir svētīgi, tāpēc uz tiem nevajag raudzīties no materiālo atšķirību viedokļa. Trešais apvainojums ir izturēties nevērīgi pret autoritatīva āčārjas vai garīgā skolotāja norādījumiem. Ceturtais apvainojums ir zākāt rakstus, kuros dotas Vēdu zināšanas. Piektais apvainojums ir domāt par svētā vārda spēku, balstoties uz laicīgiem apsvērumiem. Dieva Kunga svētais vārds neatšķiras no paša Kunga — tas ir jāsaprot. Sestais apvainojums ir kaut kādā veidā iztulkot svēto vārdu. Dievs Kungs nav izdomājums, un to pašu var teikt par Viņa svēto vārdu. Nesaprātīgi ļaudis uzskata, ka Kungs pastāv tikai godinātāja iedomās, un tāpēc arī Viņa svētais vārds ir izdomāts. Tas, kas ar tādām domām daudzina Dieva Kunga vārdu, nevar gūt panākumus daudzināšanā. Septītais apvainojums ir apzināti grēkot, paļaujoties uz svētā vārda spēku. Rakstos teikts, ka cilvēks, vienkārši daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, var atbrīvoties no visu grēcīgo darbu sekām. Tas, kurš izmanto šo pārpasaulīgo paņēmienu, lai turpinātu grēkot, un cer, ka Dieva Kunga svētais vārds atbrīvos viņu no šiem grēkiem, ir vislielākais svētā vārda lotospēdu apvainotājs. Šādam apvainotājam vairs nevar palīdzēt neviens no ieteiktajiem šķīstīšanās paņēmieniem. Citiem vārdiem sakot, varbūt cilvēks ir grēcīgi darbojies pirms Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanas, bet pēc tam, kad viņš ir radis patvērumu Kunga svētajā vārdā un atbrīvojies no grēku ietekmes, tam ir stingri jāatturas no grēkošanas, ticot, ka svētā vārda daudzināšana viņu aizsargās. Astotais apvainojums ir uzskatīt Dieva Kunga svēto vārdu un daudzināšanas paņēmienu par līdzvērtīgu materiāli svētīgām darbībām. Cilvēks var darīt dažādus labus darbus, lai sasniegtu kaut ko materiālu, taču svēto vārdu un tā daudzināšanu nedrīkst salīdzināt ar šādu svētīgu darbošanos. Svētais vārds, protams, ir svētīgs, taču to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot materiālu mērķu sasniegšanai. Tā kā svētais vārds neatšķiras no paša Dieva Kunga, to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot, lai kalpotu cilvēcei. Būtība ir tāda, ka Visaugstais Kungs ir augstākais baudītājs. Viņš nav kalps vai gribas izpildītājs. Un, tā kā svētais vārds neatšķiras no paša Kunga, to nedrīkst izmantot kaut kādu savtīgu labumu iegūšanai.
Devītais apvainojums ir stāstīt par svētā vārda pārpasaulīgumu tiem, kuri nevēlas daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu. Ja šādi norādījumi tiek doti ļaudīm, kas nevēlas klausīties, tas ir apvainojums pie svētā vārda lotospēdām. Desmitais apvainojums ir būt vienaldzīgam pret Dieva Kunga svēto vārdu arī tad, ja jau ir zināma svētā vārda pārpasaulīgā daba. Dieva Kunga svētā vārda daudzināšana atbrīvo cilvēku no viltus egoisma. Viltus egoisms izpaužas tā, ka cilvēks uzskata sevi par pasaules baudītāju un domā, ka viss šajā pasaulē paredzēts vienīgi viņa baudām. Visa materiālistiskā pasaule griežas ar šādu nepareizu un egoistisku «es» un «mans» izpratni, taču īstena svētā vārda daudzināšana atbrīvo cilvēku no šiem maldīgajiem priekšstatiem.

12. PANTS

kim pramattasja bahubhih    parokšair hājanair iha
varam muhūrtam viditam    ghatatē šrējasē jatah

kim — kas; pramattasja — apjukušā; bahubhih — daudzu;
parokšaih — bez pieredzes; hājanaih — gadu; iha — šajā pasaulē; varam — labāk;
muhūrtam — mirklis; viditam — ar apziņu; ghatatē — var censties;
šrējasē — lai gūtu augstāko labumu; jatah — ar to.

TULKOJUMS

Kāda gan jēga šajā pasaulē ilgi dzīvot un izšķiest gadus, negūstot
nekādu pieredzi? Labāk nodzīvot vienu mirkli ar pilnu apziņu, jo tādā
veidā cilvēks var sākt augstākās svētības meklējumus.

SKAIDROJUMS

Šrīla Šukadēva Gosvāmī pavēstīja Mahārādžam Parīkšitam, cik svarīgi daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu ikvienam, kas tiecas pilnveidoties. Lai uzmundrinātu valdnieku, kuram bija atlikušas vairs tikai septiņas dienas ko dzīvot, Šrīla Šukadēva Gosvāmī norādīja, ka nav jēgas atrasties šajā pasaulē simtiem gadu, neko nezinot par dzīves jautājumiem — labāk dzīvot vienu mirkli ar augstākā mērķa apziņu. Cilvēkam jātiecas sasniegt mūžīgu, zināšanu un svētlaimes pilnu dzīvi. Tie, kurus maldina materiālās pasaules ārējās iezīmes un kas gluži kā dzīvnieki vēlas tikai ēst, dzert un priecāties, vienkārši izšķiež savu mūžu, un vērtīgie gadi nemanāmi paiet. Mums pilnībā jāapzinās, ka cilvēka mūžs saistītajai dvēselei ir dots, lai tā gūtu garīgus panākumus, un to visvieglāk sasniegt, daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu. Iepriekšējā pantā mēs par to jau nedaudz runājām un tagad varam tālāk apskatīt dažādos apvainojumus, ko cilvēki mēdz izdarīt pie svētā vārda lotospēdām. Šrīla Džīva Gosvāmī Prabhu ir citējis daudzu autentisku rakstu izteikumus, labi pamatojot vārdus, kas teikti par svētā vārda lotospēdu apvainošanu. Balstoties uz Višnu-jāmala Tantru, Šrīla Džīva Gosvāmī pierāda, ka cilvēks var atbrīvoties no visām grēku sekām, vienkārši daudzinot Kunga svēto vārdu. Citējot Mārkandēja Purānu, Šrī Gosvāmīdžī norāda, ka cilvēks nedrīkst zaimot Dieva Kunga bhaktas un klausīties, kā to dara citi. Labāk izgriezt zaimotājam mēli. Ja tas nav iespējams, tad bhaktam labāk izdarīt pašnāvību, nekā klausīties Dieva Kunga bhaktu apvainošanu. Secinājums ir tāds, ka nedrīkst ne klausīties, ne pieļaut Kunga bhaktu zaimošanu. Runājot par atšķirību starp Dieva Kunga svēto vārdu un padievu vārdiem, svētajos rakstos (Bg.10.41.) teikts, ka visas ārkārtīgi varenās būtnes ir tikai neatņemamas augstākā enerģijas avota Kunga Krišnas sastāvdaļas. Kungam ir pakļauti pilnīgi visi; neviens nav neatkarīgs no Viņa gribas. Tā kā neviens nevar būt varenāks par Visaugsto Kungu vai līdzināties Viņam, neviens cits vārds arī nevar būt tikpat varens kā Kunga vārds. Daudzinot Dieva Kunga svēto vārdu, cilvēks vienlaicīgi var gūt enerģiju no visiem avotiem, no kuriem tā nāk. Tāpēc Dieva Kunga augstāko svēto vārdu nedrīkst pielīdzināt citiem vārdiem. Ne Brahmu, ne Šivu, ne kādu citu varenu dievu nevar salīdzināt ar Visaugsto Kungu Višnu. Kunga varenais svētais vārds noteikti var atbrīvot cilvēku no grēku sekām, taču, ja kāds vēlas izmantot Dieva Kunga svētā vārda pārpasaulīgo spēku, lai darītu kaut ko sliktu, viņš ir vispagrimušākais cilvēks pasaulē. Viņam nepiedos ne Dievs Kungs, ne arī Kunga pārstāvji. Tāpēc mūžs ir jāizmanto, lai visiem spēkiem godinātu Dievu Kungu, un tas ir jādara bez apvainojumiem. Ja cilvēks tā darbojas kaut mirkli, viņš sasniedz nesalīdzināmi vairāk, nekā veselu mūžu nodzīvojot neziņā, kā to dara koki un citas dzīvās būtnes, kas var dzīvot tūkstošiem gadu un netiekties pēc garīgās pilnveidošanās.

13. PANTS

khatvāngo nāma rādžaršir    gjātvējattām ihājušah
muhūrtāt sarvam utsridžja    gatavān abhajam harim

khatvāngah — valdnieks Khatvānga; nāma — vārdā;
rādža-riših — svētais valdnieks; gjātvā — zinot; ijattām — ilgumu; iha — šajā pasaulē;
ājušah — sava mūža; muhūrtāt — tikai mirkli; sarvam — visu;
utsridžja — atstājot; gatavān — gāja; abhajam — pilnīgi drošās; harim — Dieva
Personības.

TULKOJUMS

Svētais valdnieks Khatvānga, uzzinājis, ka viņam atlicis dzīvot vairs
tikai vienu mirkli, tūlīt pameta visu materiālo darbību un meklēja
patvērumu pie Dieva Personības, kas dod pilnīgu drošību.

SKAIDROJUMS

Atbildīgam cilvēkam vienmēr jāapzinās, kāds ir
galvenais šīs cilvēka dzīves pienākums. Materiālās dzīves tiešo
vajadzību apmierināšana vēl nav viss. Ir jāsaprot, kas jādara, lai sasniegtu
vislabākos apstākļus nākamajā dzīvē. Cilvēka mūžs domāts, lai mēs
sagatavotos šī galvenā pienākuma veikšanai. Mahārādža Khatvānga šajā
pantā nosaukts par svētu valdnieku, jo par spīti tam, ka viņam nācās
vadīt veselu valsti, valdnieks nebija aizmirsis mūža galveno
pienākumu. To pašu var teikt par citiem rādžarši (svētajiem
valdniekiem) — Mahārādžu Judhišthiru un Mahārādžu Parīkšitu. Arī viņi bija
paraugpersonības, jo apzinājās, kāds ir to galvenais pienākums. Padievi bija
ataicinājuši Mahārādžu Khatvāngu uz augstākajām planētām, lai viņš
cīnītos ar dēmoniem, un valdnieks ar savu cīņas prasmi ļoti
iepriecināja padievus. Tie bija ļoti apmierināti un vēlējās dot valdniekam kādu
svētību, lai viņš varētu materiāli baudīt, taču Mahārādža Khatvānga,
labi apzinādamies savu galveno pienākumu, jautāja padieviem, cik ilgi
viņam vēl atlicis dzīvot. Tas nozīmē, ka valdnieks nevēlējās saņemt no
padieviem materiālas svētības un gatavojās nākamajai dzīvei. Padievi
Mahārādžam Khatvāngam pavēstīja, ka viņam atlicis tikai īss brīdis.
Mahārādža Khatvānga tūlīt pameta debesu valstību, kurā ir
visaugstākās materiālās baudas, un atgriezās uz Zemes, lai pirms nāves rastu
patvērumu pie Dieva Personības, kas var dot drošību visiem. Valdnieks
guva panākumus un sasniedza atbrīvi. Viņš varēja gūt šādus
panākumus vienā mirklī tikai tāpēc, ka vienmēr atcerējās savu galveno
pienākumu. Tādā veidā diženais Šukadēva Gosvāmī uzmundrināja
Mahārādžu Parīkšitu, lai gan tam bija atlikušas tikai septiņas dienas, kuras
viņš varēja veltīt, lai izpildītu savu galveno
pienākumu — Šrīmad Bhāgavatamas veidā klausīties stāstus par Dieva Kunga godību. Ar
Kunga gribu Mahārādža Parīkšits pavisam drīz satika diženo
Šukadēvu Gosvāmī, kurš atstāja pasaulei Šrīmad Bhāgavatamu — garīgo
panākumu dārgumu krātuvi.

14. PANTS

tavāpj ētarhi kauravja    saptāham džīvitāvadhih
upakalpaja tat sarvam    tāvad jat sāmparājikam

tava — tavas; api — arī; ētarhi — tāpēc; kauravja — ak, Kuru ģimenē
dzimušais; saptāham — septiņas dienas; džīvita — ko dzīvot;
avadhih — līdz; upakalpaja — izpildi; tat — tos; sarvam — visus; tāvat — tikmēr;
jat — tas; sāmparājikam — rituālus nākamajai dzīvei.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšit, līdz mūža galam tev ir palikušas tikai septiņas
dienas, un šo laiku tu vari veltīt, lai paveiktu rituālus un vislabākajā veidā
sagatavotos nākamajai dzīvei.

SKAIDROJUMS

Minējis piemēru par Mahārādžu Khatvāngu, kurš
ļoti ātri sagatavojās nākamajai dzīvei, Šukadēva Gosvāmī
uzmundrināja Mahārādžu Parīkšitu. Šukadēva Gosvāmī teica, ka valdniekam
līdz nāvei palikušas vēl septiņas dienas un viņš tās pavisam viegli var
izmantot, lai sagatavotos nākamajai dzīvei. Gosvāmī netiešā veidā
norādīja, ka Mahārādžam Parīkšitam septiņās atlikušajās mūža dienās
jārod patvērums pie Dieva Kunga izpausmes skaņā un tādā veidā
jāsasniedz atbrīve. Citiem vārdiem sakot, cilvēks vislabāk var sagatavoties
nākamajai dzīvei, vienkārši klausoties Šrīmad Bhāgavatamu, tāpat
kā Šukadēva Gosvāmī to stāstīja Mahārādžam Parīkšitam. Rituāli nav
tikai formalitāte, un, kā pastāstīts tālāk, lai tos paveiktu, nepieciešami
noteikti labvēlīgi apstākļi.

15. PANTS

anta-kālē tu puruša    āgatē gata-sādhvasah
čhindjād asanga-šastrēna    sprihām dēhē ‘nu jē ča tam

anta-kālē — mūža beigās; tu — bet; purušah — cilvēkam;
āgatē — nonākot; gata-sādhvasah — bez bailēm no nāves; čhindjāt — jānocērt;
asanga — ar nepieķeršanās; šastrēna — ieroci; sprihām — visas vēlmes;
dēhē — kas sasaistītas ar materiālo uzturēšanās vietu; anu — pieder;
— viss, kas; ča — arī; tam — tām.

TULKOJUMS

Mūža beigās cilvēkam jābūt drošam un nav jābaidās no nāves. Viņam
ir jāpārcērt visas piesaistības materiālajam ķermenim, visām vēlmēm
un tam, kas saistīts ar ķermeni.

SKAIDROJUMS

Rupji materiālistiskie ļaudis savā muļķībā iedomājas, ka šajā pasaulē varēs iekārtoties uz visiem laikiem, lai gan ikviens zina, ka galu galā cilvēkam jāatstāj viss, ko viņš radījis ar saviem vērtīgajiem spēkiem. Lieli valstsvīri, zinātnieki, filozofi utt., būdami nejēgas un neko nezinādami par garīgo dvēseli, iedomājas, ka šis dažus gadus garais mūžs ir viss un ka pēc nāves nav nekas. Tik vājas ir pat tā saucamo šīs pasaules izglītoto ļaužu zināšanas, tādēļ cilvēka dzīves spēki tiek izniekoti, un tas ir radījis šausmīgas, asi izjūtamas sekas. Tomēr muļķa materiālisti nedomā par to, kas notiks nākamajā dzīvē. Bhagavad-gītas sākumā teikts, ka cilvēkam jāzina, ka atsevišķā dzīvā būtne neiet bojā un nepazūd pat pēc šī ķermeņa nāves. Ķermenis ir tikai būtnes apģērbs. Kā cilvēks novelk vecās drēbes un uzvelk jaunas, tā atsevišķā dzīvā būtne maina savu ķermeni, un šo ķermeņa izmaiņu sauc par nāvi. Tātad nāve ir ķermeņa nomaiņa mūža beigās. Saprātīgam cilvēkam jābūt uz to gatavam un jācenšas iegūt nākamajā dzīvē pēc iespējas labāku ķermeni. Garīgais ķermenis ir vislabākais, un to var iegūt tie, kas atgriežas Dieva valstībā vai nonāk Brahmanā. Šī dziedājuma otrajā nodaļā par šiem jautājumiem tiks runāts ļoti plaši, bet, kas attiecas uz ķermeņa nomaiņu, nākamajai dzīvei ir jāgatavojas jau tagad. Nejēgas par vissvarīgāko uzskata šo laicīgo dzīvi, un muļķa vadītāji aicina ļaudis padomāt par ķermeni un visu, kas ar to saistīts. Mēs esam ķermeniski saistīti ne tikai ar šo ķermeni, bet arī ar ģimenes locekļiem, sievu, bērniem, sabiedrību, valsti un daudz ko citu, kam mūža beigās pienāk gals. Pēc nāves būtne aizmirst visas savas ķermeniskās attiecības. Mēs par to varam pārliecināties, kad naktī guļam. Guļot mēs aizmirstam šo ķermeni un visu, kas ar to saistīts, lai gan arī miegs ilgst tikai dažas stundas. Nāve nav nekas cits kā dažus mēnešus ilgs miegs, kura laikā mēs gatavojamies ieslodzījumam jaunā ķermenī, ko saskaņā ar mūsu tieksmēm piešķir dabas likumi. Tāpēc mums, atrodoties šajā ķermenī, tikai jāizmaina savas tieksmes, un tādēļ cilvēkam dzīves laikā jāmācās. Šī mācīšanās var sākties jebkurā dzīves posmā, pat dažus mirkļus pirms nāves, taču parasti tā tiek sākta jaunībā, sākot ar brahmačarjas pakāpi, un pēc tam turpināta grihasthas, vānaprasthas un sanjāsas pakāpēs. Iekārtu, kurā cilvēki saņem šādu apmācību, sauc par varnāšrama-dharmu jeb sanātana-dharmu, un tā vislabākajā veidā ļauj padarīt cilvēka dzīvi pilnīgu. Tāpēc cilvēkam jāatsakās no pieķeršanās ģimenei vai sabiedriskajai un politiskajai dzīvei jau piecdesmit gadu vecumā vai pat agrāk, un vānaprasthas un sanjāsas āšramos jāgatavojas nākamajai dzīvei. Muļķa materiālisti, kas tērpušies sabiedrības vadītāju drēbēs, pieķeras ģimenes dzīvei un pat necenšas saraut šīs saites, tādējādi kļūstot par dabas likumu upuriem un saskaņā ar savu darbību atkal saņemot rupjos ķermeņus. Šie muļķa vadītāji var būt veci un cienījami, taču tas nenozīmē, ka viņus neskar dabas likumi, kas cieši saista visas dzīvās būtnes. Tāpēc vislabāk ir labprātīgi saraut ģimenes saites un mainīt pieķeršanos ģimenei, sabiedrībai, valstij un visam, kas ar to saistīts, pret garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Šajā pantā teikts, ka cilvēkam jāatsakās no visām vēlmēm, kas saistītas ar ģimeni; jādod iespēja attīstīties labākām vēlmēm, jo citādi nav iespējams atteikties no pašreizējām slimīgajām vēlmēm. Vēlmes pastāvīgi pavada dzīvo būtni. Dzīvā būtne ir mūžīga, tāpēc vēlmes, kas būtnei ir dabiskas, arī ir mūžīgas. Tāpēc būtne nevar atbrīvoties no vēlmēm, taču tā var izmainīt vēlmju saturu. Tāpēc cilvēkam jāizkopj vēlme atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, un, jo vairāk viņš nodarbojas ar garīgo kalpošanu, jo mazāk viņš vēlas materiālus ieguvumus, materiālu cieņu un godu. Dzīvā būtne ir domāta kalpošanai, un tās vēlmes ir vērstas uz kalpošanu. Ikviens, sākot ar valsts vadītāju un beidzot ar pēdējo ubagu, kaut kādā veidā citiem kalpo. Kalpošanas pilnību būtne var sasniegt, vienkārši mainot savu tieksmi kalpot matērijai pret tieksmi kalpot garam jeb tieksmi kalpot sātanam — pret tieksmi kalpot Dievam; tas ir vienīgais ceļš.

16. PANTS

grihāt pravradžito dhīrah    punja-tīrtha-džalāplutah
šučau vivikta āsīno    vidhivat kalpitāsanē

grihāt — no mājām; pravradžitah — aizgājis; dhīrah — tas, kurš valda pār
sevi; punja — dievbijīgu; tīrtha — svēto vietu; džala-āplutah — pilnībā
nomazgājies; šučau — tīrs; viviktē — vientuļā; āsīnah — apsēdies;
vidhivat — saskaņā ar norādījumiem; kalpita — izdarījis; āsanē — vietā, kur
sēž.

TULKOJUMS

Cilvēkam jāatstāj mājas un jāmācās valdīt pār sevi. Viņam jādodas uz
svētu vietu, kārtīgi jāmazgājas un jāsēž vientuļā un šķīstā vietā.

SKAIDROJUMS

Lai sagatavotos jaunai, labākai dzīvei, ir jāatstāj tā saucamās mājas. Saskaņā ar varnāšrama-dharmas jeb sanātana-dharmas iekārtu, cilvēkam bez lielas vilcināšanās jāatbrīvojas no ģimenes dzīves nastas pēc piecdesmit gadu vecuma. Mūsdienu civilizācija balstās uz ģimenes dzīves iespējām — visaugstāko iespējamo baudu līmeni, un tāpēc ikviens vecumā cer uz ērtu dzīvi labi iekārtotā mājā, kuru vēl jaukāku padara sievietes un bērni. Viņš nevēlas atstāt šīs ērtības. Augsti valdības ierēdņi un ministri atrodas savos goda posteņos līdz pašai nāvei. Viņi netiecas un nevēlas atstāt mājas un dzīves ērtības. Šīs murgainās esamības saistītie materiālistiskie ļaudis dažādos veidos domā, kā iekārtoties vēl ērtāk, taču pēkšņi pie viņiem ierodas nežēlīgā nāve un aizved lielos plānotājus projām pret viņu pašu gribu, piespiežot atstāt pašreizējo ķermeni un pieņemt jaunu. Tā visiem plānotājiem saskaņā ar savas iepriekšējās darbības augļiem nākas pieņemt kādu no 8 400 000 dzīvības veidu ķermeņiem. Tiem, kas pārlieku pieķērušies ģimenes dzīves ērtībām, nākamajā dzīvē parasti tiek doti zemāku dzīvības veidu ķermeņi, jo viņu garais mūžs ir bijis grēcīgs un tie ir izniekojuši savas cilvēka dzīvē dotās iespējas. Tam, kurš negrib izniekot savu cilvēka dzīvi, pieķeroties kaut kam nereālam, piecdesmit gadu vecumā vai pat agrāk jāsāk domāt, ka nāve vairs nav aiz kalniem. Mums vienmēr jāatceras, ka nāve ir neizbēgama. Tas jādara pat pirms piecdesmit gadu sasniegšanas, un tādējādi cilvēkam jebkurā dzīves posmā jāgatavojas nākamajai dzīvei un jārūpējas, lai tā būtu labāka. Sanātana-dharmas iekārta ir izveidota tā, lai tajā cilvēks gatavotos labākai dzīvei un nevarētu izniekot savu cilvēka mūžu. Svētās vietas visā pasaulē ir domātas tiem, kas ir aizgājuši no darba dzīves un gatavojas nākamajai dzīvei. Saprātīgiem ļaudīm mūža beigās jādodas uz šādām vietām, un tādēļ pēc piecdesmit gadu vecuma cilvēkam jācenšas atjaunot sava garīgā būtība, lai atbrīvotos no ģimenes saitēm, kas tiek uzskatītas par materiālās dzīves važām. Lai atbrīvotos no materiālajām saitēm, ir ieteikts atstāt mājas, jo tas, kurš līdz pašai nāvei dzīvo ģimenē, nespēj atbrīvoties no materiālajām saitēm, un šīs saites cilvēkam neļauj izprast garīgo brīvību. Cilvēkam nevajag būt pašapmierinātam un atstāt vienas mājas, lai iekārtotu sev mājas kādā svētā vietā, vienalga, vai tas notiek likumīgi vai nelikumīgi. Daudzi ļaudis atstāj mājas un dodas uz šādām svētām vietām, taču sliktas sabiedrības dēļ viņi atkal kļūst par ģimenes cilvēkiem, stājoties neatļautos saskaros ar pretējo dzimumu. Materiālais maldinātājs spēks ir tik varens, ka tā ietekmē var nonākt jebkurš cilvēks jebkurā dzīves posmā, arī tas, kurš atstājis savas jaukās mājas. Tāpēc ir svarīgi ievērot dzimumatturību un valdīt pār sevi, ne mazākā mērā netiecoties pēc dzimumsakariem. Tam, kurš vēlas nonākt augstākā esamības stāvoklī, dzimumsakari ir kā pašnāvība vai pat ļaunāk. Tāpēc dzīvot ārpus ģimenes nozīmē valdīt pār visiem jutekļiem, it īpaši pār dzimumdziņu. Lai to panāktu, zemē jānoklāj salmi, briežāda un paklājs, kā nākas, jāsvēta šī vieta un tad, kā iepriekš minēts, bez apvainojumiem jādaudzina Dieva Kunga svētais vārds. Visbūtiskākais ir novērst prātu no materiālām lietām un pievērst to Dieva Kunga lotospēdām. Šis vienkāršais paņēmiens ļauj cilvēkam pilnveidoties un sasniegt visaugstāko garīgo panākumu pakāpi.

17. PANTS

abhjasēn manasā šuddham    trivrid-brahmākšaram param
mano jaččhēdž džita-švāso    brahma-bīdžam avismaran

abhjasēt — jāvingrinās; manasā — prātā; šuddham — svēto;
tri-vrit — kas sastāv no trijiem; brahma-akšaram — pārpasaulīgajiem burtiem;
param — augstākais; manah — prāts; jaččhēt — jāpakļauj;
džita-švāsah — noteiktā veidā elpojot; brahma — absolūto; bīdžam — sēklu;
avismaran — neaizmirstot.

TULKOJUMS

Tādā veidā sēžot, prātam ir jāliek atcerēties trīs pārpasaulīgie burti
[a-u-m], un, noteiktā veidā elpojot, jāvalda pār prātu, lai neaizmirstu
pārpasaulīgo sēklu.

SKAIDROJUMS

Omkāra jeb pranava ir pārpasaulīgās apzināšanās
sēkla, un tā sastāv no trijiem pārpasaulīgiem burtiem «a-u-m».
Daudzinot šīs skaņas prātā un noteiktā veidā elpojot, kas pārpasaulīgā, taču
mehāniskā veidā dod iespēju nonākt transā, kā to rāda diženu mistiķu
pieredze, cilvēks var pakļaut materiālās domās iegrimušo prātu savai
varai. Tādā veidā iespējams izmainīt prāta paradumus. Prāts nav
jānogalina. Prātu jeb vēlmes nevar apturēt, taču, lai izkoptu vēlmi
nodarboties ar garīgo apzināšanos, ir jāmaina prāta darbības līmenis. Prāts ir
darbīgo jutekļu ass, un tādējādi, ja domāšana, jušana un vēlēšanās
savā būtībā izmainās, gluži dabiski izmainās arī jutekļu darbība.
Omkāra ir visu pārpasaulīgo skaņu sēkla, un tikai ar pārpasaulīgo skaņu var
panākt vēlamo izmaiņu prātā un jutekļos. Ar pārpasaulīgo skaņu var
izārstēt pat psihiski slimus cilvēkus. Bhagavad-gītā pranava
(omkāra) atzīta par tiešu, vārdisku Augstākās Absolūtās Patiesības pārstāvi.
Tas, kurš nespēj tiešā veidā daudzināt Dieva Kunga svēto vārdu, kā
tas ieteikts iepriekš, pavisam viegli var skaitīt pranavu (omkāru).
Omkāra ir uzruna, ko varētu tulkot kā «ak, mans Kungs», tāpat kā «om
hari om» nozīmē «ak, mans Kungs, Dieva Augstākā Personība». Kā
mēs jau iepriekš paskaidrojām, Dieva Kunga svētais vārds neatšķiras
no paša Kunga. To pašu var teikt par omkāru. Taču tiem, kas savu
nepilnīgo jutekļu dēļ nespēj apzināties Dieva Kunga pārpasaulīgo
personisko veidolu vai vārdu (t.i., iesācējiem), ir ieteikts šis mehāniskais
sevis apzināšanās paņēmiens, saskaņā ar kuru cilvēkam noteiktā veidā
jāelpo un tajā pat laikā prātā jādaudzina pranava (omkāra). Kā mēs
jau vairākas reizes esam teikuši, Dieva Personības pārpasaulīgo vārdu,
veidolu, pazīmes un spēles ar tagadējiem materiālajiem jutekļiem nav
iespējams saprast, tāpēc, lai uzsāktu ceļu pretī pārpasaulīgajai apziņai,
jāizmanto prāts, kas ir visu jutekļu darbības centrs. Bhaktas vērš savu
prātu tieši uz personisko Absolūto Patiesību, taču tam, kurš nespēj
aptvert Absolūta personiskumu, tiek mācīts bezpersoniskais ceļš, lai
cilvēks ar savu prātu varētu pilnveidoties.

18. PANTS

nijaččhēd višajēbhjo ‘kšān    manasā buddhi-sārathih
manah karmabhir ākšiptam    šubhārthē dhārajēd dhijā

nijaččhēt — novērs; višajēbhjah — no jutekliskas darbības;
akšān — jutekļus; manasā — ar prātu; buddhi — saprātu; sārathih — vadītāju;
manah — prāts; karmabhih — auglīgā darbībā; ākšiptam — iegrimis;
šubha-arthē — Dieva Kunga labad; dhārajēt — turi; dhijā — pilnīgā apziņā.

TULKOJUMS

Prātam kļūstot garīgākam, tas pamazām jānovērš no jutekliskas
darbības. Jutekļi tiks savaldīti ar saprātu. Prāts, kas pārlieku iegrimis
materiālajā darbībā, var tikt izmantots kalpošanā Dieva Personībai un
pacelts pilnīgā pārpasaulīgā apziņā.

SKAIDROJUMS

Pirmais prāta garīgošanas paņēmiens, kurā tiek
izmantota mehāniska pranavas (omkāras) daudzināšana un noteikta
veida elpošana, mistikas jeb jogas ceļā tiek apzīmēts ar terminu
«prānājāma» jeb «pilnīga elpas savaldīšana». Augstākais prānājāmas mērķis
ir transs, ko apzīmē ar terminu «samādhi». Taču pieredze rāda, ka pat
samādhi pakāpē cilvēks nespēj valdīt pār materiāli saistīto prātu.
Piemēram, diženais mistiķis Višvāmitra Muni pat samādhi stāvoklī kļuva
par jutekļu upuri un sāka dzīvot kopā ar Mēnaku. Tas ir zināms no
vēstures. Lai gan prāts pašlaik varbūt nedomā par juteklisko darbību, tas
zemapziņā atceras agrākās jutekliskās darbības, neļaujot būtnei
pilnībā nodarboties ar sevis apzināšanos. Tāpēc Šukadēva Gosvāmī iesaka
spert nākamo soli, kas jau ir drošs, t.i., izmantot prātu kalpošanā
Dieva Augstākajai Personībai. Šo tiešo paņēmienu iesaka arī Kungs Šrī
Krišna, Dieva Augstākā Personība, Bhagavad-gītā (6.47.). Tādējādi,
kad prāts ir garīgi attīrīts, tas tūlīt jāizmanto, lai pārpasaulīgā mīlestībā
kalpotu Dievam Kungam un uzsāktu bhakti darbību, t.i., klausīšanos,
daudzināšanu utt. Ja cilvēks to dara, sekojot īstenam garīgajam
skolotājam, tad tas ir visdrošākais pilnveidošanās ceļš, pat ja prāts ir ļoti
satraukts.

19. PANTS

tatraikāvajavam dhjājēd    avjuččhinnēna čētasā
mano nirvišajam juktvā    tatah kinčana na smarēt
padam tat paramam višnor    mano jatra prasīdati

tatra — pēc tam; ēka — pa vienam; avajavam — ķermeņa locekļiem;
dhjājēt — jāvērš prāts; avjuččhinnēna — neaizmirstot par visu veidolu
kopumā; čētasā — ar prātu; manah — prāts; nirvišajam — jutekļu
priekšmetu nepiesārņots; juktvā — savienots; tatah — pēc tam;
kinčana — kaut ko; na — ne; smarēt — domāt; padam — personību; tat — to;
paramam — Augstāko; višnoh — Višnu; manah — prāts; jatra — uz ko;
prasīdati — nomierinās.

TULKOJUMS

Pēc tam jāmeditē uz dažādiem Višnu locekļiem pēc kārtas,
neaizmirstot par veidolu kopumā. Tādā veidā prātu var novērst no visiem
jutekļu priekšmetiem. Nevajag domāt ne par ko citu. Dieva Augstākā
Personība Višnu ir Galējā Patiesība, tāpēc prāts pilnīgi nomierinās
tikai tad, ja tas ir vērsts uz Viņu.

SKAIDROJUMS

Nejēgas, kurus maldina Višnu ārējā enerģija, nezina, ka augstākais laimes meklējumu mērķis ir tieša saskarsme ar Kungu Višnu, Dieva Personību. Višnu-tatvu veido bezgalīgi Dieva Personības dažādo pārpasaulīgo veidolu izvērsumi, un višnu-tatvas augstākais jeb sākotnējais veidols ir Govinda jeb Kungs Krišna, visu cēloņu pirmcēlonis. Tāpēc domāšana par Višnu vai meditācija uz Višnu, it īpaši uz Kunga Krišnas pārpasaulīgo veidolu, ir visaugstākais meditācijas mērķis. Šo meditāciju var sākt ar Dieva Kunga lotospēdām. Tomēr nevajag aizmirst jeb novirzīties no domām par visu Dieva Kunga veidolu; un jāmācās pēc kārtas domāt par dažādām Viņa pārpasaulīgā auguma daļām. Šajā pantā ir nepārprotami norādīts, ka Visaugstais Kungs nav bezpersonisks. Viņš ir personība, taču Viņa augums atšķiras no mūsu, saistīto būtņu, ķermeņiem. Citādi Šukadēva Gosvāmī garīgās pilnības sasniegšanai nebūtu ieteicis meditāciju, kas sākas ar pranavu (omkāru) un pēc tam tiek vērsta uz Višnu personības locekļiem. Tāpēc Višnu veidola godināšana lielajos Indijas tempļos nav elkdievība, kā kļūdaini uzskata tie, kuriem ir visai maz zināšanu. Gluži otrādi, šie tempļi ir vietas, kur ļaudis var meditēt uz pārpasaulīgajiem Višnu auguma locekļiem. Višnu Dievība, kas tiek godināta templī, pateicoties Kunga neaptveramajām spējām, neatšķiras no paša Kunga Višnu. Tāpēc meditācija uz Kunga Višnu locekļiem templī, par ko runāts svētajos rakstos, ir vieglas meditācijas iespēja iesācējiem, kuri nespēj nekustīgi sēdēt vienā vietā un vērst prātu uz pranavu (omkāru) vai Višnu auguma locekļiem, kā to šajā pantā iesaka diženā autoritāte Šukadēva Gosvāmī. Parastie ļaudis daudz vairāk labuma var gūt no meditācijas uz Višnu veidolu templī nekā no minētās omkāras, t.i., burtu «a-u-m» garīgā savienojuma, kā tas izskaidrots iepriekš. Starp omkāru un Višnu veidoliem nav nekādas atšķirības, taču tie, kas nepārzina Absolūtās Patiesības zinātni, cenšas radīt nevienprātību, uzskatot Višnu veidolus un omkāru par atšķirīgiem. Šai pantā norādīts, ka Višnu veidols ir augstākais meditācijas mērķis, un tāpēc labāk vērst savu prātu uz Višnu veidoliem nekā uz bezpersonisko omkāru. Jāpiebilst, ka šis paņēmiens arī ir grūtāks par pirmo.

20. PANTS

radžas-tamobhjām ākšiptam    vimūdham mana ātmanah
jaččhēd dhāranajā dhīro    hanti jā tat-kritam malam

radžah — dabas kaislību īpašības; tamobhjām — kā arī materiālās dabas
neziņas īpašības; ākšiptam — satraukts; vimūdham — apjucis;
manah — prāts; ātmanah — savs; jaččhēt — attīrīt; dhāranajā — ar priekšstatu par
Višnu; dhīrah — nomierināts; hanti — sagrauj; — visu to;
tat-kritam — to darīto; malam — netīro.

TULKOJUMS

Prātu vienmēr satrauc materiālās dabas kaislību īpašība, un maldina
neziņas īpašība, taču no tā visa var atbrīvoties, vēršot prātu uz
Višnu. Tādā veidā prāts atbrīvojas no šo īpašību radītās netīrības un kļūst
mierīgs.

SKAIDROJUMS

Tie, kurus lielāko tiesu vada kaislības un neziņa,
nevar nonākt pārpasaulīgās Dieva apzināšanās pakāpē, jo viņi nav tam
piemēroti. Zināšanas par Augstāko Patiesību var būt tikai tiem, kuri
atrodas skaidrībā. Kaislību un neziņas ietekme izpaužas kā pārliecīga
pieķeršanās bagātībai un sievietēm. Tie, kas ļoti pieķērušies bagātībai
un sievietēm, var atbrīvoties no šīm tieksmēm tikai ar pastāvīgu Višnu
atcerēšanos, domājot par Viņa vareno, bezpersonisko aspektu.
Impersonālisti jeb monisti parasti atrodas kaislību un neziņas ietekmē. Viņi
uzskata sevi par atbrīvotām dvēselēm, taču neko nezina par
pārpasaulīgo Absolūtās Patiesības personisko iezīmi. Šīs neziņas dēļ viņu sirdis
ir netīras. Bhagavad-gītā teikts, ka filozofs impersonālists pēc
daudzām jo daudzām dzimšanām šajā pasaulē galu galā uztic sevi Dieva
Personībai. Lai iesācējs impersonālists varētu pacelties līdz Dieva
personiskās apzināšanās līmenim, viņam tiek dota iespēja ar panteisma
filozofiju apzināties visu lietu saistību ar Dievu Kungu.

Panteisms augstākajā izpratnē neļauj izveidot bezpersonisku
priekšstatu par Absolūto Patiesību. Tas paplašina Absolūtās Patiesības
izpratnes lauku, iekļaujot sevī tā saucamo materiālo enerģiju. Viss, ko
radījusi materiālā enerģija, izmantojot kalpošanas attieksmi, kas ir
būtiska dzīvības enerģijas daļa, var tikt savienots ar Absolūtu. Tīrie
Dieva Kunga bhaktas zina, kā ar šo kalpošanas attieksmi visu esošo
padarīt garīgu, un panteisma teorija var būt pilnīga tikai tad, ja tās sekotājs
iet bhakti ceļu.

21. PANTS

jasjām sandhārjamānājām    jogino bhakti-lakšanah
āšu sampadjatē joga    āšrajam bhadram īkšatah

jasjām — ar šādu pastāvīgu atcerēšanos; sandhārjamānājām — un ar
paradumu; joginah — mistiķi; bhakti-lakšanah — kas nodarbojas ar
garīgo kalpošanu; āšu — ātri; sampadjatē — gūst panākumus;
jogah — savienošanās ar garīgo kalpošanu; āšrajam — patvērumā;
bhadram — visādā ziņā labajā; īkšatah — kas to redz.

TULKOJUMS

Ak, valdniek, izmantojot šo atcerēšanās paņēmienu un radinoties
pastāvīgi raudzīties uz Dieva Kunga personisko veidolu, cilvēks pavisam
drīz var uzsākt garīgo kalpošanu Kungam un gūt tiešu patvērumu pie
Viņa.

SKAIDROJUMS

Panākumus mistiskajā ceļā var gūt vienīgi ar
bhakti attieksmi. Panteisms jeb izpratne, ka Visvarenais atrodas visur,
savā ziņā ir veids, kā pieradināt prātu pie bhakti attieksmes, un tieši šī
bhakti attieksme dod mistiķim iespēju veiksmīgi aiziet pa savu ceļu līdz
galam. Panākumus nav iespējams gūt, ja jogs nemaz nenodarbojas ar
garīgo kalpošanu. Bhakti attieksme, ko radījis panteistisks skatījums,
vēlāk pāraug garīgajā kalpošanā, un tas ir vienīgais labums, ko gūst
impersonālists. Bhagavad-gītā (12.5.) apstiprināts, ka impersonālais
sevis apzināšanās paņēmiens ir daudz grūtāks, jo šis ceļš ir netiešs, lai
gan pēc ļoti ilga laika arī impersonālists pieķeras Dieva Kunga
personiskajai iezīmei.

22. PANTS

rādžovāča

jathā sandhārjatē brahman    dhāranā jatra sammatā
jādrišī vā harēd āšu    purušasja mano-malam

rādžā uvāča — veiksmīgais valdnieks sacīja; jathā — kā;
sandhārjatē — kā priekšstats tiek veidots; brahman — ak, brāhman;
dhāranā — priekšstats; jatra — kur un kā; sammatā — kopumā; jādrišī — paņēmiens, ar
kuru; — vai; harēt — atbrīvots; āšu — ātri; purušasja — cilvēka;
manah — prāta; malam — netīrība.

TULKOJUMS

Tad veiksmīgais valdnieks Parīkšits jautāja: Ak, brāhman! Lūdzu, visā
pilnībā man izstāsti, kā un kur jāizmanto prāts, un kā tas jāvērš uz šo
priekšstatu, lai prāts varētu tikt atbrīvots no visa netīrā.

SKAIDROJUMS

Piesārņojums saistītās dvēseles sirdī ir visu raižu pamatcēlonis. Saistītajai dvēselei visapkārt ir dažādas materiālās esamības ciešanas, taču savas pilnīgās neziņas dēļ būtne nesaprot, kā atbrīvot savu sirdi no sārņiem, kas sakrājušies, ilgu laiku dzīvojot materiālās pasaules cietumā. Īstenā būtnes sūtība ir darbošanās saskaņā ar Visaugstā Kunga gribu, taču netīrās sirds dēļ tai labāk patīk apmierināt pašas iegribas; taču šīs vēlmes rada nevis prāta mieru, bet gan sagādā jaunas grūtības un sasaista viņu atkārtotas dzimšanas un nāves ritenī. No šīs auglīgās darbības un empīriskās filozofijas radītās netīrības var atbrīvoties vienīgi saskarsmē ar Visaugsto Kungu. Kungs ir visvarens, un Viņš ar savām neaptveramajām spējām var ļaut mums saskarties ar Viņu. Tādējādi cilvēkiem, kuri nespēj vērst savu ticību uz Absolūta personisko iezīmi, tiek dota iespēja redzēt Viņa virāt-rūpu, kas ir Dieva Kunga bezpersoniskā kosmiskā izpausme. Šajā izpausmē atklājas Viņa neaptveramās spējas. Tā kā spēju avots neatšķiras no spējām, Kunga bezpersoniskās kosmiskās iezīmes izpratne ļauj saistītajai dvēselei netiešā veidā saskarties ar Kungu un tādā veidā pakāpeniski pacelties personiskas saskarsmes līmenī.
Mahārādža Parīkšits jau atradās tiešā saskarsmē ar Kunga Šrī Krišnas personisko iezīmi, un tādēļ viņam nebija vajadzības jautāt Šukadēvam Gosvāmī, kur un kā vērst savu prātu uz Kunga bezpersonisko virāt-rūpu. Taču viņš šo jautājumu uzdeva par svētību citiem, kuriem ir neaptverama Dieva Kunga pārpasaulīgā personiskā iezīme, kas ir mūžības, zināšanu un svētlaimes veidols. Nebhaktas nespēj domāt par Dieva Kunga personisko iezīmi. Slikto zināšanu dēļ viņi nespēj savienot savus priekšstatus ar domu par Dieva Kunga personisko veidolu, kā Rāmas vai Krišnas veidolu. Šie ļaudis nespēj, kā nākas, novērtēt Dieva Kunga varenību. Bhagavad-gītā (9.11.) pats Kungs paskaidro, ka tie, kuriem ir visai maz zināšanu, izsmej Kunga augstāko personību, uzskatot Viņu par parastu cilvēku. Šie ļaudis neko nezina par Kunga neaptveramajām spējām. Ar šīm spējām Kungs var atrasties starp cilvēkiem vai jebkurām citām būtnēm un tajā pat laikā saglabāt savu visvarenību, nekādā ziņā nezaudējot savu pārpasaulīgo stāvokli. Tātad par svētību tiem, kas nespēj pieņemt Dieva Kunga personisko veidolu, Mahārādža Parīkšits Šukadēvam Gosvāmī jautāja, kā cilvēks sākumā var vērst savu prātu uz Kungu, un Gosvāmī viņam izsmeļoši atbildēja.

23. PANTS

šrī-šuka uvāča

džitāsano džita-švāso    džita-sango džitēndrijah
sthūlē bhagavato rūpē    manah sandhārajēd dhijā

šrī-šukah uvāča — Šukadēva Gosvāmī sacīja; džita-āsanah — noteiktā
veidā sēžot; džita-švāsah — ar savaldītu elpu; džita-sangah — noteikta veida
sabiedrībā; džita-indrijah — savaldītiem jutekļiem; sthūlē — rupjajā;
bhagavatah — Dieva Personības; rūpē — veidolā; manah — prāts;
sandhārajēt — jāizmanto; dhijā — ar saprātu.

TULKOJUMS

Šukadēva Gosvāmī atbildēja: Cilvēkam noteiktā veidā jāsēž, ar jogas
prānājāmu jāvada elpa, tādējādi savaldot prātu un jutekļus, un,
izmantojot saprātu, prāts jāvērš uz Dieva Kunga rupjajām enerģijām,
ko sauc par virāt-rūpu.

SKAIDROJUMS

Prāts, kas iegrimis materiālās domās, neļauj
saistītajai dvēselei pacelties pāri ķermeniskajai dzīves izpratnei, un tāpēc,
lai rupji materiālistisks cilvēks varētu pārveidot savu raksturu, ir
ieteikta jogas meditācija (noteikts ķermeņa stāvoklis, elpošana un
prāta vēršana uz Visaugstāko). Kamēr materiālists nav attīrījis prātu no
materiālām domām, viņš nespēj domāt par pārpasaulīgo. Lai tas
būtu iespējams, ir ieteikts vērst prātu uz Dieva Kunga rupjo materiālo
jeb ārējo iezīmi. Dieva Kunga milzīgā veidola dažādās daļas
aprakstītas nākamajos pantos. Materiālistiskie ļaudis, izmantojot minētos
jogas paņēmienus, vēlas iegūt mistiskos spēkus, taču īstenais jogas
noteikumu mērķis ir atbrīvot cilvēku no tādiem materiāliem sārņiem kā
iekāres, dusmām, skopuma utt. Ja jogu piesaista mistiskās spējas, ko
var sasniegt ar jogas līdzekļiem, tad viņš jogas ceļā cieš neveiksmi, jo
jogas gala mērķis ir Dieva apzināšanās. Tāpēc ir ieteikts izmantot citus
priekšstatus, uz kuriem vērst rupji materiālistisko prātu, un tādā veidā
apzināties Kunga varenību. Tiklīdz cilvēks saprot, ka Kunga spējas ir
pārpasaulības izpausmes, kas tiek izmantotas noteiktam nolūkam, viņš
paceļas nākamajā līmenī un ar laiku var iegūt pilnīgu apzināšanos.

24. PANTS

višēšas tasja dēho ‘jam    sthavišthaš ča sthavījasām
jatrēdam vjadžjatē višvam    bhūtam bhavjam bhavač ča sat

višēšah — personiskā; tasja — Viņa; dēhah — ķermeņa; ajam — šī;
sthavišthah — rupji materiālā; ča — un; sthavījasām — visas matērijas;
jatra — kur; idam — viss, kas uztverams ar jutekļiem; vjadžjatē — sajusts;
višvam — Visums; bhūtam — pagātne; bhavjam — nākotne;
bhavat — tagadne; ča — un; sat — kas rodas.

TULKOJUMS

Ārkārtīgi lielā jutekļiem uztveramā materiālā pasaule ir Absolūtās
Patiesības personiskais ķermenis. No Absolūtās Patiesības ir radies
Visuma laiks, kas tiek iedalīts pagātnē, tagadnē un nākotnē un ko mēs
izjūtam.

SKAIDROJUMS

Viss — gan materiālais, gan garīgais — ir tikai Dieva Augstākās Personības enerģijas izvērsums, un, kā teikts Bhagavad-gītā (13.13.), Visvarenajam Kungam ir pārpasaulīgas acis, galvas un citas ķermeņa daļas, kas ir visur. Kungs var redzēt un dzirdēt visu, pieskarties visam un izpausties visur, jo Viņš kā Visu bezgalīgi sīko dvēseļu Virsdvēsele atrodas visur, lai gan absolūtajā valstībā Viņam ir sava noteikta mājvieta. Arī relatīvā pasaule ir Viņa izpausme, kas uztverama ar jutekļiem, jo tā nav nekas cits kā Kunga pārpasaulīgās enerģijas izvērsums. Lai gan Kungs atrodas savā mājvietā, Viņa enerģijas ir visur gluži tāpat kā saule, kas atrodas vienā vietā un tajā pat laikā it visur, jo saules stari, kas neatšķiras no pašas saules, tiek uzskatīti par saules izvērsumiem. Višnu Purānā (1.22.52.) teikts, ka uguns izvēršas staru un siltuma veidā, un gluži tāpat Augstākais Gars, Dieva Personība, ar savām dažādajām enerģijām izvēršas visur. Ārkārtīgi lielā jutekļiem uztveramā Visuma izpausme ir tikai viena daļa no Kunga virātas ķermeņa. Tie, kuri nav īpaši saprātīgi, nespēj aptvert pārpasaulīgo, visādā ziņā garīgo Dieva Kunga veidolu, taču brīnās par Viņa dažādajām enerģijām, tāpat kā mežoņi brīnās par tādām izpausmēm kā zibeni, lielu kalnu vai milzīgu banjankoku. Mežoņi slavina tīģera un ziloņa spēku, jo šie dzīvnieki ir stiprāki par viņiem. Asuri nespēj atzīt Dieva Kunga esamību, lai gan svētajos rakstos Kungs ir aprakstīts ļoti sīki, lai gan Viņš iemiesojas un atklāj savas neparastās spējas un lai gan Viņu par Dieva Augstāko Personību atzīst tādi agrāko laiku zinātnieki un svētie kā Vjāsadēva, Nārada, Asita un Dēvala; to atzīst arī Ardžuna Bhagavad-gītā, kā arī tādi mūsu laikmeta āčārjas kā Šankara, Rāmānudža, Madhva un Kungs Šrī Čaitanja. Asuras neatzīst nekādas svēto rakstu liecības un neuzskata diženos āčārjus par autoritatīviem. Viņi grib visu tūlīt redzēt paši savām acīm. Tāpēc tiem ir dota iespēja raudzīties uz milzīgo Dieva Kunga virātas veidolu, kas ir atbilde uz viņu izaicinājumu, un, tā kā viņi ir pieraduši izrādīt cieņu materiāli varenām būtnēm un parādībām, kā tīģerim, zilonim un zibenim, tie var godāt virāt-rūpu. Kungs Krišna pēc Ardžunas lūguma atklāja savu virāt-rūpu, lai palīdzētu asurām. Tīram Dieva Kunga bhaktam, kas nav pieradis skatīties uz šo laicīgo un milzīgo Dieva Kunga veidolu, ir vajadzīga īpaša redze, lai to uztvertu. Tāpēc Kungs svētīja Ardžunu ar īpašām redzes spējām, un Ardžuna varēja skatīt Viņa virāt-rūpu, kas aprakstīta Bhagavad-gītas vienpadsmitajā nodaļā. Šis Dieva Kunga virāt-rūpas veidols tika izpausts ar īpašu nolūku nevis Ardžunas dēļ, bet gan nesaprātīgo ļaužu labad, jo viņi ir gatavi par Dieva Kunga avatāru pieņemt kuru katru, un tādējādi cilvēki tiek maldināti. Ja kāds sauc sevi par avatāru, tad ir jāpalūdz, lai viņš parāda savu virāt-rūpu. Dieva Kunga virāt-rūpas izpausme ir gan izaicinājums ateistiem, gan svētība asurām, kuri var domāt par Kungu kā par virātu, tādējādi ar laiku attīrot savas sirdis un sagatavojoties pavisam drīz patiešām ieraudzīt Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu. Tāda ir visžēlīgā Kunga svētība, ko Viņš devis ateistiem un rupji materiālistiskajiem cilvēkiem.

25. PANTS

anda-košē šarīrē ‘smin    saptāvarana-samjutē
vairādžah purušo jo ‘sau    bhagavān dhāranāšrajah

anda-košē — Visuma čaulā; šarīrē — ķermenī; asmin — šajā;
sapta — septiņi; āvarana — pārklājumi; samjutē — darīti; vairādžah — milzīgais
Visuma; purušah — Kunga veidols; jah — tas; asau — Viņš;
bhagavān — Dieva Personība; dhāranā — apceres; āšrajah — mērķis.

TULKOJUMS

Milzīgais Dieva Personības Visuma veidols, kas atrodas septiņiem
materiālajiem elementiem pārklātajā Visuma čaulā, ir virātas apceres
mērķis.

SKAIDROJUMS

Dievam Kungam vienlaicīgi ir ļoti daudz dažādu veidolu, kuri neatšķiras no sākotnējā un galvenā Kunga veidola Šrī Krišnas. Bhagavad-gītā ir pierādīts, ka sākotnējais, pārpasaulīgais un mūžīgais Dieva Kunga veidols ir Šrī Krišna, Absolūtā Dieva Personība, taču ar savu neaptveramo iekšējo spēju ātma-maiju Viņš var vienlaicīgi izvērsties daudzos un dažādos veidolos un avatāros, un Viņa pilnīgās spējas saglabājas. Dievs Kungs ir sevī pilns, un, lai gan no Viņa izplūst neskaitāmi daudzi sevī pilni veidoli, Viņš joprojām ir un paliek sevī pilns. Tāda ir Viņa garīgā jeb iekšējā spēja. Bhagavad-gītas vienpadsmitajā nodaļā aprakstīts, kā Dieva Personība Kungs Krišna izvērsa savu virāt-rūpu. Viņš to darīja, lai pārliecinātu tos, kas nav īpaši saprātīgi un kas nespēj aptvert, ka Dievam Kungam, kurš atnācis cilvēka izskatā, patiesībā ir nesalīdzināma un nepārspējama vara un ka Viņš ir Augstākā Absolūtā Personība. Materiālistiskie ļaudis nepilnīgā veidā var domāt par milzīgo Visuma telpu, kurā atrodas neskaitāmi daudzas planētas, kas ir tikpat lielas kā Saule. Viņi virs savas galvas var redzēt tikai debess jumu, nezinot, ka šis Visums, tāpat kā simtiem un tūkstošiem citu Visumu, ir pārklāts ar septiņām materiālo elementu kārtām — ūdeni, uguni, gaisu, debesīm, ego, neuztveramo un materiālo dabu — un ka Visums gluži kā milzīga, piepūsta un pārklāta futbola bumba, peld Cēlonības okeānā, kurā Mahā-Višnu veidolā guļ Kungs. Visi Visumi sēklas veidā izplūst no Mahā-Višnu elpas. Pats Mahā-Višnu ir tikai Dieva Kunga daļējā izvērsuma daļa. Gluži tāpat visi Visumi, pār kuriem valda Brahmas, iet bojā, kad Mahā-Višnu ieelpo. Tādā veidā materiālās pasaules pēc Dieva Kunga augstākās gribas tiek radītas un iznīcinātas. Nabaga materiālistiskie nejēgas pat nespēj iedomāties, cik muļķīgi, balstoties uz kāda mirstīga cilvēka apgalvojumiem, ir nosaukt kādu nenozīmīgu radību par avatāru, kāds ir Kungs. Viens no mērķiem, kāpēc Dievs Kungs izpauda savu virāt-rūpu, bija šādu nejēgu pārmācīšana, lai ļaudis zinātu, ka par Dieva avatāru var pieņemt tikai to, kurš tāpat kā Kungs Krišna spēj parādīt virāt-rūpu. Materiālistisks cilvēks sevis paša labad un saskaņā ar Šukadēvas Gosvāmī norādījumiem var vērst savu prātu uz virātu jeb milzīgo Dieva Kunga veidolu, taču viņam jāuzmanās, lai kāds viltvārdis, kurš sevi sauc par Kungu Krišnu, taču nespēj ne darboties kā Kungs, ne arī parādīt virāt-rūpu, kurā ietilpst viss Visums, to nemaldinātu.

26. PANTS

pātālam ētasja hi pāda-mūlam
    pathanti pāršni-prapadē rasātalam
mahātalam višva-sridžo ‘tha gulphau
    talātalam vai purušasja džanghē

pātālam — planētas Visuma lejas daļā; ētasja — Viņa; hi — noteikti;
pāda-mūlam — pēdu apakšas; pathanti — pēta; pāršni — papēži;
prapadē — kāju pirksti; rasātalam — Rasātalas planētas;
mahātalam — Mahātalas planētas; višva-sridžah — Visuma radītāja; atha — tā;
gulphau — potītes; talātalam — Talātalas planētas; vai — kādas tās ir;
purušasja — milzīgās personības; džanghē — apakšstilbi.

TULKOJUMS

Tie, kas to izprot, ir izpētījuši, ka Pātālas planētas ir Visuma Kunga
pēdas, bet Rasātalas planētas — Viņa papēži un kāju pirksti.
Mahātalas planētas ir Viņa potītes, bet Talātalas planētas — stilbi.

SKAIDROJUMS

Ārpus Dieva Augstākās Personības ķermeniskās
esamības izpaustā kosmiskā esamība nav reāla. Izpaustajā pasaulē
pilnīgi viss balstās uz Viņu, kā tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā (9.4.),
taču tas nenozīmē, ka viss, ko redz materiālists, ir Augstākā Personība.
Priekšstats par Dieva Kunga Visuma veidolu dod materiālistam
iespēju domāt par Visaugsto Kungu, taču materiālistam skaidri jāapzinās,
ka raudzīšanās uz pasauli valdīšanas noskaņā nav Dieva apziņa.
Materiālistisko viedokli par materiālās dabas izmantošanu ir radījis Dieva
Kunga ārējās enerģijas maldinājums, un tādēļ, ja kāds vēlas apzināties
Augstāko Patiesību, apcerot Dieva Kunga Visuma veidolu, viņam
jāizkopj kalpošanas attieksme. Bez kalpošanas attieksmes no virātas
apzināšanās būs visai maz jēgas. Pārpasaulīgais Kungs nevienā savā
aspektā nav daļa no materiālās pasaules. Viņš vienmēr un visos apstākļos
ir Augstākais Gars, un Viņu nekādā gadījumā neskar trīs materiālās
īpašības, jo viss materiālais ir piesārņots. Kungs vienmēr atrodas savā
iekšējā enerģijā.

Visums tiek iedalīts četrpadsmit planētu sistēmās. Septiņas augšējās
planētu sistēmas, kas atrodas viena virs otras, sauc par Bhūru,
Bhuvaru, Svaru, Maharu, Džanu, Tapu un Satju. Virzienā uz leju arī ir
septiņas planētu sistēmas, un tās sauc par Atalu, Vitalu, Sutalu, Talātalu,
Mahātalu, Rasātalu un Pātālu. Tās atrodas viena zem otras. Šajā
pantā Visuma veidols aprakstīts, sākot no apakšas, jo no bhakti
viedokļa Kunga augums ir jāapraksta, sākot ar pēdām. Šukadēva Gosvāmī ir
atzīts Dieva Kunga bhakta, un viņš visu apraksta ļoti precīzi.

27. PANTS

dvē džānunī sutalam višva-mūrtēr
    ūru-dvajam vitalam čātalam ča
mahītalam tadž-džaghanam mahīpatē
    nabhastalam nābhi-saro grinanti

dvē — divi; džānunī — ceļi; sutalam — Sutalas planētu sistēma;
višva-mūrtēh — Visuma veidola; ūru-dvajam — divi augšstilbi;
vitalam — Vitalas planētu sistēma; ča — arī; atalam — planētas, kuras sauc par Atalu;
ča — un; mahītalam — Mahītalas planētu sistēma; tat — tā;
džaghanam — gurni; mahīpatē — ak, valdniek; nabhastalam — izplatījums;
nābhi-sarah — naba; grinanti — tā uzskata.

TULKOJUMS

Visuma veidola ceļi ir planētu sistēma, ko sauc par Sutalu, bet
augšstilbi ir Vitalas un Atalas planētu sistēmas. Gurni ir Mahītala, bet
kosmiskā telpa ir naba.

28. PANTS

urah-sthalam džjotir-anīkam asja
    grīvā mahar vadanam vai džano ‘sja
tapo varātīm vidur ādi-pumsah
    satjam tu šīršāni sahasra-šīršnah

urah — augstā; sthalam — vieta (krūtis); džjotih-anīkam — spīdošās
planētas; asja — Viņa; grīvā — kakls; mahah — planētu sistēma, kas
atrodas augstāk par spīdekļiem; vadanam — mute; vai — tieši;
džanah — planētu sistēma, kas atrodas virs Maharas; asja — Viņa; tapah — planētu
sistēma, kas atrodas virs Džanas; varātīm — piere;
viduh — saukta;ādi — sākotnējās; pumsah — personības; satjam — augstākā
tēma; tu — bet; šīršāni — galva; sahasra — tūkstoš; šīršnah — galvām.

TULKOJUMS

Sākotnējās Personības milzīgā veidola krūtis ir planētu sistēma, ko
veido debesu spīdekļi. Viņa kakls ir Maharas planētas, mute — Džanas
planētas, un piere — Tapas planētas. Augstākā planētu sistēma
Satjaloka ir tūkstošgalvainā veidola galva.

SKAIDROJUMS

Tādi debesu spīdekļi kā Saule un Mēness atrodas
gandrīz Visuma vidū, un tādēļ tie tiek saukti par Dieva Kunga
sākotnējā milzīgā veidola krūtīm. Virs spīdekļiem atrodas Maharas, Džanas
un Tapas planētu sistēmas, kuras tiek uzskatītas par debesu planētām.
Un uz tām dzīvo Visumu vadītāji padievi, un visaugstākā ir Satjalokas
planētu sistēma, kur dzīvo galvenie materiālās dabas īpašību vadītāji,
t.i., Višnu, Brahma un Šiva. Šo Višnu sauc par Kšīrodakašājī Višnu,
un Viņš ir Virsdvēsele visās dzīvajās būtnēs. Cēlonības okeānā peld
neskaitāmi daudz Visumu, un katrā no tiem ir Dieva Kunga virātas
veidols ar neskaitāmām Saulēm, Mēnešiem, debesu padieviem,
Brahmām, Višnu un Šivām, un, kā teikts Bhagavad-gītā (10.42.), tas viss
atrodas vienā Kunga Krišnas neaptveramās spējas daļā.

29. PANTS

indrādajo bāhava āhur usrāh
    karnau dišah šrotram amušja šabdah
nāsatja-dasrau paramasja nāsē
    ghrāno ‘sja gandho mukham agnir iddhah

indra-ādajah — debesu valdnieka Indras vadītie padievi;
bāhavah — rokas; āhuh — saukti; usrāh — padievi; karnau — ausis; dišah — četri
virzieni; šrotram — dzirde; amušja — Kunga; šabdah — skaņa;
nāsatja-dasrau — padievi, kurus sauc par Ašvinī-kumāriem;
paramasja — Augstākā; nāsē — nāsis; ghrānah — oža; asja — Viņa; gandhah — smarža;
mukham — mute; agnih — uguns; iddhah — liesmojošā.

TULKOJUMS

Viņa rokas ir Indras vadītie padievi, desmit virzieni ir Viņa ausis, un
skaņa ir Viņa dzirde. Viņa nāsis ir divi Ašvinī-kumāri, un materiālā
smarža ir Viņa oža. Viņa mute ir liesmojošā uguns.

SKAIDROJUMS

Par Dieva Personības milzīgo veidolu ir runāts
Bhagavad-gītas vienpadsmitajā nodaļā, un Šrīmad Bhāgavatamā
tas aprakstīts vēl sīkāk. Bhagavad-gītā (11.30.) teikts: «Ak, Višnu!
Es redzu, ka Tu ar savām liesmojošajām mutēm aprij visus ļaudis un
ka Tavi neaptveramie stari caurstrāvo visu Visumu. Izpauzdamies Tu
dedzini visas pasaules.» Tādējādi Bhagavad-gītas apguvējam
Šrīmad Bhāgavatama jau ir aspirantūra. Abās šajās grāmatās tiek
mācīta zinātne par Krišnu, Absolūto Patiesību, un tādēļ tās ir savstarpēji
saistītas.

Ir teikts, ka priekšstatā par virāt-purušu jeb milzīgo Visaugstā
Kunga veidolu ietilpst arī visi valdošie padievi, kā arī dzīvās būtnes, pār
kurām tie valda. Pat vissīkāko norisi dzīvajās būtnēs vada kāds
īpašiem spēkiem apveltīts Dieva Kunga pārstāvis. Tā kā padievi ietilpst
milzīgajā Dieva Kunga veidolā, gan Dieva Kunga godināšana, gan
Viņa milzīgā materiālā veidola apcere, gan Viņa mūžīgā un pārpasaulīgā
Kunga Šrī Krišnas veidola godināšana iepriecina arī padievus un visas
pārējās Kunga neatņemamās daļiņas gluži tāpat, kā koka saknes
laistīšana dod spēku arī visām pārējām koka daļām. Tātad arī
materiālisti, godinot milzīgo Dieva Kunga Visuma veidolu, iet pareizo ceļu. Ja
cilvēks grib piepildīt dažādas vēlmes un tādēļ vēršas pie daudziem
padieviem, viņš var viegli maldīties. Tas nav vajadzīgs. Īstā būtne ir pats
Kungs, bet visi pārējie ir šķietami, jo viss ietilpst Viņā un tikai Viņā.

30. PANTS

djaur akšinī čakšur abhūt patangah
    pakšmāni višnor ahanī ubhē ča
tad-bhrū-vidžrimbhah paramēšthi-dhišnjam
    āpo ‘sja tālū rasa ēva džihvā

djauh — kosmiskā telpa; akšinī — acis; čakšuh — acu (jutekļu);
abhūt — kļuva; patangah — saule; pakšmāni — plakstiņi; višnoh — Dieva
Personības Šrī Višnu; ahanī — diena un nakts; ubhē — abas; ča — un;
tat — Viņa; bhrū — uzacis; vidžrimbhah — kustības; paramēšthi — augstākās
būtnes (Brahmas); dhišnjam — vieta; āpah — Varuna, ūdens valdnieks;
asja — Viņa; tālū — aukslējas; rasah — sula; ēva — noteikti;
džihvā — mēle.

TULKOJUMS

Kosmiskā telpa ir Viņa acu dobumi, bet acs ir saule kā redzes spēja.
Viņa plakstiņi ir diena un nakts, bet Viņa uzacu kustībās mīt Brahma
un citas augstas personības. Viņa aukslējas ir ūdeņu valdnieks Varuna,
bet visa būtība jeb sula ir Viņa mēle.

SKAIDROJUMS

Šis pants var likties zināmā mērā pretrunīgs, jo
saule ir nosaukta gan par aci, gan par kosmisko telpu. Taču šāstru
norādījumus nevar apskatīt no parastā redzes viedokļa. Mums jāpieņem
šāstrās dotie apraksti un vairāk jādomā par virāt-rūpas veidolu nekā par
savu laicīgo izpratni. Cilvēka saprāts vienmēr ir nepilnīgs, turpretī
šāstrās dotie apraksti aizvien ir pilnīgi un nevainojami. Neatbilstības
rodas nevis šāstru, bet gan mūsu nepilnību dēļ. Lūk, kādā veidā jāizprot
Vēdu gudrības.

31. PANTS

čhandāmsj anantasja širo grinanti
    damštrā jamah snēha-kalā dvidžāni
hāso džanonmāda-karī ča mājā
    duranta-sargo jad-apānga-mokšah

čhandāmsi — Vēdu himnas; anantasja — Visaugstākā;
širah — smadzenes; grinanti — tie saka; damštrāh — žokļi; jamah — Jamarādža,
grēcinieku valdnieks; snēha-kalāh — mīlestības māksla; dvidžāni — zobi;
hāsah — smaids; džana-unmāda-karī — visvaldzinošākais; ča — arī;
mājā — maldinošā enerģija; duranta — nepārvaramā; sargah — materiālā
pasaule; jat-apānga — kura skatiens; mokšah — pārlaists.

TULKOJUMS

Vēdu himnas ir Dieva Kunga smadzenes. Viņa žokļi ir nāves dievs
Jama, kas soda grēciniekus. Mīlestības māksla ir Viņa zobi, un ārkārtīgi
valdzinošā materiālā enerģija, kas visus maldina, ir Viņa smaids. Šis
lielais materiālās pasaules okeāns ir Viņa skatiens pār mums.

SKAIDROJUMS

Kā norāda Vēdas, šī materiālā pasaule ir radusies,
Kungam paskatoties uz materiālo enerģiju, kas šajā pantā raksturota
kā ārkārtīgi valdzinoša un maldinoša. Saistītajām dvēselēm, kuras
pievilinājusi šīs materiālās pasaules burvība, jāzina, ka pārejošā materiālā
pasaule ir tikai realitātes atspulgs un ka tie, kurus savaldzina šie
Kunga skatieni, nonāk pie grēcinieku sodītāja Jamarādžas. Dievs Kungs
smaida ļoti mīļi, atklājot savus zobus. Saprātīgs cilvēks, kurš var
aptvert šīs patiesības, pilnībā uztic sevi Kungam.

32. PANTS

vrīdottarauštho ‘dhara ēva lobho
    dharmah stano ‘dharma-patho ‘sja prištham
kas tasja mēdhram vrišanau ča mitrau
    kukših samudrā girajo ‘sthi-sanghāh

vrīda — kautrība; uttara — augšējās; ošthah — lūpas; adharah — zods;
ēva — noteikti; lobhah — ilgošanās; dharmah — reliģija;
stanah — krūtis; adharma — bezdievība; pathah — ceļš; asja — Viņa;
prištham — mugura; kah — Brahma; tasja — Viņa; mēdhram — dzimumorgāni;
vrišanau — sēklinieki; ča — arī; mitrau — Mitrā-varunas; kukših — viduklis;
samudrāh — okeāni; girajah — kalni; asthi — kauli; sanghāh — skelets.

TULKOJUMS

Kautrība ir Viņa augšlūpa, ilgas ir Viņa zods, reliģija ir Viņa krūtis, un
bezdievība ir Viņa mugura. Brahmādžī, kas rada visas materiālās
pasaules dzīvās būtnes, ir Viņa dzimumloceklis, un Mitrā-varunas ir Viņa
sēklinieki. Okeāns ir Viņa viduklis, un kalni ir Viņa kauli.

SKAIDROJUMS

Nesaprātīgi domātāji uzskata, ka Visaugstais
Kungs ir bezpersonisks, taču tas nav tiesa. Gluži otrādi, autentiski
Vēdu raksti apstiprina, ka Viņš ir Augstākā Personība, taču Viņa
personība atšķiras no tām personībām, kuras mēs varam redzēt un saprast.
Šajā pantā teikts, ka Brahmādžī ir Kunga dzimumloceklis, bet
Mitrā-varunas ir Viņa sēklinieki. Tas nozīmē, ka Kungam kā jau personībai
ir visi ķermeņa locekļi, kas ir dažādu veidu un apveltīti ar dažādām
spējām. Tāpēc, ja Dievs Kungs tiek aprakstīts kā bezpersonisks, mums
jāsaprot, ka Viņš nav gluži tāda personība, kādu mēs varam apzināties
ar saviem nepilnīgajiem prātojumiem. Tomēr cilvēks var godināt
Kungu, pat raugoties uz kalniem, okeānu un debesīm kā uz Dieva Kunga
milzīgā veidola virāt-purušas dažādām un neatņemamām daļām.
Virāt-rūpa, ko Kungs Krišna parādīja Ardžunam, ir izaicinājums
neticīgajiem.

33. PANTS

nadjo ‘sja nādjo ‘tha tanū-ruhāni
    mahī-ruhā višva-tanor nripēndra
ananta-vīrjah švasitam mātarišvā
    gatir vajah karma guna-pravāhah

nadjah — upes; asja — Viņa; nādjah — asinsvadi; atha — un pēc tam;
tanū-ruhāni — ķermeņa apmatojums; mahī-ruhāh — augi un koki;
višva-tanoh — Visuma veidolu; nripa-indra — ak, valdniek;
ananta-vīrjah — visvarenā; švasitam — elpa; mātarišvā — gaiss; gatih — kustība;
vajah — aizejošie laikmeti; karma — darbība; guna-pravāhah — dabas īpašību
darbības sekas.

TULKOJUMS

Ak, valdniek! Upes ir šī milzīgā veidola asinsvadi, koki ir Viņa
ķermeņa apmatojums, visvarenais vējš ir Viņa elpa. Aizejošie laikmeti ir
Viņa kustības, un trīs materiālās dabas īpašību darbības sekas ir Viņa
darbība.

SKAIDROJUMS

Dieva Augstākā Personība nav nedzīva vai
bezdarbīga, kā to uzskata dažu mācību pārstāvji. Kungs pārvietojas laikā, un
tāpēc Viņš zina visu, kas bijis, būs un kas notiek tagad. Nav nekā
tāda, ko Viņš nezinātu. Pār saistītajām dvēselēm valda materiālās dabas
īpašību darbības sekas, kas ir Dieva Kunga darbība. Kā teikts
Bhagavad-gītā (7.12.), dabas īpašības ir pakļautas vienīgi Viņam, un
tādējādi nekas dabā nenotiek tāpat vien, pats par sevi. Viss ir pakļauts
Dieva Kunga varai un uzraudzībai, un tādējādi Dievs Kungs nekādā
ziņā nav bezdarbīgs. Tāds uzskats būtu aplams. Vēdās ir paskaidrots,
ka Visaugstajam Kungam pašam nekas nav jādara, viss notiek Viņa
vadībā. Viņš nav tāds kā citi vadītāji. Ir teikts, ka pat zāles stiebriņš
nekustas bez Viņa gribas. Brahma-samhitā (5.48.) teikts, ka visi
Visumi un to vadītāji (Brahmas) pastāv tikai vienu Viņa elpas vilciena
laiku. Tas pats apstiprināts arī šajā pantā. Gaiss, kurā atrodas Visumi
un to planētas, nav nekas cits kā maza daļiņa no neizaicināmās
virāt-purušas elpas, tādējādi, pat pētot upes, kokus, gaisu un aizejošos
laikmetus, cilvēks var gremdēties apcerē par Dieva Personību, un
priekšstats par Dieva Kunga bezveidīgumu viņu nemaldina. Bhagavad-gītā
(12.5.) teikts, ka tiem, kas uzskata Augstāko Patiesību par bezveidīgu,
nākas pārdzīvot daudz vairāk raižu nekā saprātīgajiem, kas vērš savas
domas uz personisko veidolu.

34. PANTS

īšasja kēšān vidur ambuvāhān
    vāsas tu sandhjām kuru-varja bhūmnah
avjaktam āhur hridajam manaš ča
    sa čandramāh sarva-vikāra-košah

īšasja — augstākā valdnieka; kēšān — galvas mati; viduh — zini;
ambu-vāhān — mākoņi, kas nes ūdeni; vāsah tu — drēbes; sandhjām — ausma
un riets; kuru-varja — ak, labākais no Kuru; bhūmnah — Visvarenā;
avjaktam — materiālās pasaules pirmcēlonis; āhuh — ir teikts;
hridajam — saprāts; manah ča — un prāts; sah — Viņš; čandramāh — mēness;
sarva-vikāra-košah — visu izmaiņu krātuve.

TULKOJUMS

Ak, labākais no Kuru! Mākoņi, kas nes ūdeni, ir Kunga mati,
rītausma un saulriets ir Viņa drēbes, augstākais materiālās pasaules cēlonis
ir Viņa saprāts. Kunga prāts ir mēness, visu izmaiņu krātuve.

35. PANTS

vigjāna-šaktim mahim āmananti
    sarvātmano ‘ntah-karanam giritram
ašvāšvatarj-uštra-gadžā nakhāni
    sarvē mrigāh pašavah šroni-dēšē

vigjāna-šaktim — apziņa; mahim — matērijas princips; āmananti — viņi
tā sauc; sarva-ātmanah — visuresošā; antah-karanam — ego;
giritram — Rudra (Šiva); ašva — zirgs; ašvatari — mūlis; uštra — kamielis;
gadžāh — zilonis; nakhāni — nagi; sarvē — visi pārējie; mrigāh — brieži;
pašavah — četrkājainie; šroni-dēšē — jostas vietā.

TULKOJUMS

Matērijas kopums [mahat-tatva], kā norāda zinātāji, ir visuresošā
Kunga apziņa, un Rudradēva ir Viņa ego. Zirgs, mūlis, kamielis un
zilonis ir Viņa nagi, un meža dzīvnieki, kā arī citi četrkājainie ir Kunga
josta.

36. PANTS

vajāmsi tad-vjākaranam vičitram
    manur manīšā manudžo nivāsah
gandharva-vidjādhara-čāranāpsarah
    svara-smritīr asurānīka-vīrjah

vajāmsi — daudzveidīgie putni; tat-vjākaranam — vārdi;
vičitram — mākslinieciski; manuh — cilvēces tēvs; manīšā — domas;
manudžah — cilvēce (Manu dēli); nivāsah — uzturēšanās vieta; gandharva — cilvēciskās
būtnes, ko sauc par gandharviem; vidjādhara — vidjādharas;
čārana — čāranas; apsarah — enģeļi; svara — mūzikas ritms; smritīh — atcerēšanās;
asura-anīka — dēmoniskie karavīri; vīrjah — varonība.

TULKOJUMS

Daudzveidīgie putni ir Viņa mākslinieciskums. Cilvēces tēvs Manu ir
Viņa saprāta simbols, bet cilvēce ir Viņa uzturēšanās vieta. Debesu
cilvēciskās būtnes, kā gandharvas, vidjādharas, čāranas un enģeļi, ir Viņa
mūzikas ritms, un dēmoniskie karavīri ir Viņa brīnumainā drošsirdība.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga skaistuma izjūta izpaužas dažādos
brīnišķīgos un krāsainos putnos, kā pāvos, papagaiļos un dzeguzēs. Tādi
debesu cilvēki kā gandharvas un vidjādharas dzied tik brīnumaini, ka
viņu balsis valdzina pat debesu padievus. Šo būtņu mūzikas ritms ir
Dieva Kunga muzikalitātes izpausme. Kā gan Kungs var būt
bezpersonisks? Viņa muzikalitāte, mākslinieciskums un nekļūdīgais saprāts ir
dažādas Viņa augstākās personības pazīmes. Manu samhita ir
cilvēces likumu grāmata, tāpēc ikvienam ir ieteikts ievērot šīs lielās
sabiedrisko zināšanu grāmatas likumus. Cilvēku sabiedrība ir Dieva Kunga
uzturēšanās vieta. Tas nozīmē, ka cilvēku dzīves mērķis ir Dieva
apzināšanās un saskarsme ar Kungu. Šī dzīve saistītajai dvēselei ir
iespēja atgūt savu mūžīgo Dieva apziņu un tādējādi īstenot dzīves sūtību.
Mahārādža Prahlāda ir īstens Dieva Kunga pārstāvis, kas dzimis
asuru ģimenē. Neviena no dzīvajām būtnēm nav šķirta no milzīgā Dieva
Kunga ķermeņa. Katram ir savs pienākums pret šo augstāko ķermeni.
Ja dzīvās būtnes neveic savus noliktos pienākumus, starp viņām rodas
nesaskaņa, taču, kad būtnes ir atjaunojušas savas saites ar Visaugsto
Kungu, tās visas ir vienotas. Pat meža zvēri un cilvēki var būt vienoti.
Kungs Čaitanja Mahāprabhu Madhja Pradēšas džungļos parādīja, ka
pat tīģeri, ziloņi un daudzi citi plēsīgi meža zvēri var lieliski
sadarboties un kopīgi slavināt Visaugsto Kungu. Lūk, kā var sasniegt mieru un
draudzību visā pasaulē.

37. PANTS

brahmānanam kšatra-bhudžo mahātmā
    vid ūrur anghri-šrita-krišna-varnah
nānābhidhābhīdžja-ganopapanno
    dravjātmakah karma vitāna-jogah

brahma — brāhmani; ānanam — seja; kšatra — kšatriji; bhudžah — rokas;
mahātmā — virāt-puruša; vit — vaišjas; ūruh — stilbi;
anghri-šrita — Viņa pēdu aizsardzībā; krišna-varnah — šūdras; nānā — dažādu;
abhidhā — vārdu; abhīdžja-gana — padievi; upapannah — pārņemti;
dravja-ātmakah — ar saviem labumiem; karma — darbības;
vitāna-jogah — ziedojumu veikšana.

TULKOJUMS

Virāt-purušas seja ir brāhmani, rokas — kšatriji, un stilbi — vaišjas.
Šūdras atrodas Viņa pēdu aizsardzībā. Kungs valda arī pār visiem
godināmajiem padieviem, un ikvienam jāizmanto visi labumi, kas viņam
ir, lai par prieku Kungam veiktu ziedošanas.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā praktiskā veidā ieteikts monoteisms.
Vēdu rakstos runāts par ziedošanu daudziem un dažādiem padieviem,
taču šajā pantā norādīts, ka visi šie padievi atrodas Dieva Augstākās
Personības veidolā. Viņi ir tikai neatņemamas sākotnējā veseluma daļiņas.
Gluži tāpat arī cilvēku sabiedrības daļas, t.i., brāhmani (saprātīgo ļaužu
kārta), kšatriji (pārvaldnieki), vaišjas (tirgotāji) un šūdras (strādnieki),
atrodas Visaugstākā ķermenī. Tādējādi ikvienam no viņiem ir ieteikts
atbilstoši savām iespējām veikt ziedošanas par prieku Visaugstākajam.
Parasti ziedošanas ceremonijā tiek piedāvāts kausēts sviests un
graudi, taču laika gaitā sabiedrība ir radījusi visdažādākās lietas,
pārveidojot to, ko dod Dieva materiālā daba. Tāpēc sabiedrībai jāmācās veltīt
Dievam ne tikai kausētu sviestu, bet arī citus ražojumus, sludinot Dieva
Kunga godību, un tādā veidā sabiedrība varēs sasniegt pilnību.

Saprātīgā ļaužu kārta — brāhmani — saskaņā ar agrāko āčārju
norādījumiem var vadīt šādas ziedošanas; valdnieku kārta var dot visas iespējas
ziedošanu veikšanai; vaišju kārta jeb tirgotāji un ražotāji var gādāt
visu nepieciešamo ziedošanas ceremonijām; un šūdras var piedāvāt savu
darbu, lai ziedošanas ceremonija varētu noritēt veiksmīgi. Tā,
sadarbojoties visām ļaužu kārtām, var veikt šim laikmetam ieteikto
ziedošanas ceremoniju, t.i., kopīgu Dieva Kunga svēto vārdu daudzināšanu,
un tas nesīs svētību visiem pasaules ļaudīm.

38. PANTS

ijān asāv īšvara-vigrahasja
    jah sannivēšah kathito majā tē
sandhārjatē ‘smin vapuši sthavišthē
    manah sva-buddhjā na jato ‘sti kinčit

ijān — viss šis; asau — tas; īšvara — Visaugstais Kungs;
vigrahasja — veidola; jah — kas; sannivēšah — kā atrodas; kathitah — izskaidrots;
majā — manis; — tev; sandhārjatē — cilvēks var vērst prātu;
asmin — šajā; vapuši — virātas veidolā; sthavišthē — rupjajā; manah — prātu;
sva-buddhjā — ar savu saprātu; na — ne; jatah — aiz Viņa; asti — ir;
kinčit — kaut kas.

TULKOJUMS

Es tev esmu pastāstījis par milzīgo, rupji materiālo Dieva Personības
veidolu. Tas, kurš nopietni vēlas iegūt atbrīvi, vērš savu prātu uz šo
Kunga veidolu, jo materiālajā pasaulē nav nekā cita.

SKAIDROJUMS

Bhagavad-gītā (9.10.) Dieva Augstākā Personība nepārprotami norāda, ka šī materiālā daba ir tikai un vienīgi Viņa gribas izpildītāja. Tā ir viena no daudzajām Dieva Kunga spējām un darbojas tikai Kunga vadībā. Visaugstais pārpasaulīgais Kungs tikai paraugās uz materiālo dabu, to iekustinot, un tādējādi materiālajā dabā viens pēc otra izpaužas sešu pakāpenisku atšķirību veidi. Tāda ir materiālās pasaules kustība, un laika gaitā šī pasaule parādās un izzūd.
Tie, kas nav īpaši saprātīgi un kam nav daudz zināšanu, nespēj aptvert šīs Kunga Šrī Krišnas neiedomājamās spējas, ar kurām Viņš ierodas cilvēka izskatā (Bg.9.11.). Atnākot uz materiālo pasauli, Kungs arī atklāj savu bezcēloņu žēlastību pret pagrimušajām dvēselēm. Viņš stāv pāri visiem materiālajiem priekšstatiem, taču savā bezgalīgajā žēlastībā pret tīrajiem bhaktām Visaugstais Kungs atnāk un izpaužas kā Dieva Personība. Materiālistiskie filozofi un zinātnieki ir pārlieku piesaistīti atomenerģijai un milzīgajam Visuma veidolam, tāpēc šī ārējā, jutekļiem uztveramā materiālās izpausmes iezīme viņos izraisa daudz lielāku bijību nekā jutekļiem netveramā garīgā esamība. Dieva Kunga pārpasaulīgais veidols stāv ārpus materiālistiskās darbības robežām, un ir ļoti grūti saprast, ka Kungs vienlaicīgi var atrasties vienā vietā un caurstrāvot visu, jo materiālistiskie filozofi un zinātnieki uz visu raugās saskaņā ar savu pieredzi. Viņi nespēj pieņemt Visaugstā Kunga personisko iezīmi, tāpēc Kungs visžēlīgi tiem atklāj sava pārpasaulīgā veidola virātas iezīmi, un šajā nodaļā Šrīla Šukadēva Gosvāmī ļoti sīki apraksta šo Kunga veidolu. Viņš secina, ka šai pasaulē nav nekā augstāka par šo milzīgo Dieva Kunga iezīmi. Neviens no materiālistiskajiem domātājiem nespēj pacelties augstāk par šī milzīgā veidola izpratni. Materiālistisko ļaužu prāti ir ļoti svārstīgi, un viņu domas pastāvīgi mainās, tāpēc tiem ir ieteikts domāt par Kungu, vēršot prātu uz jebkuru no Viņa milzīgā veidola daļām. Ar savu saprātu cilvēks var saskatīt Kungu jebkurā materiālās pasaules izpausmē — mežā, kalnos, okeānā, cilvēkos, dzīvniekos, padievos, putnos, zvēros un visā citā. Viss, kas ir redzams materiālajā izpausmē, ir saistīts ar kādu šī milzīgā veidola daļu, un tādējādi cilvēks var vērst savu svārstīgo prātu uz Kungu un tikai uz Kungu. Šī prāta vēršana uz dažādām Kunga ķermeņa daļām ar laiku var mazināt dēmonisko bezdievību un dot iespēju pakāpeniski izkopt garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Tā kā viss ir neatņemama Augstākā Veseluma sastāvdaļa, iesācējs ar laiku var izprast Īšopanišadas himnas, kurās teikts, ka Visaugstais Kungs atrodas visur. Tādā veidā cilvēks var apgūt mākslu, kā darboties, lai neizdarītu nekādus apvainojumus pret Dieva Kunga ķermeni. Šī Dieva izpratne ar laiku atbrīvo cilvēku no lepnuma un vēlmes izaicinoši noliegt Dieva esamību. Tādā veidā iespējams izkopt sevī cieņu pret visu, jo viss esošais galu galā ir neatņemamas augstākā ķermeņa daļiņas.

39. PANTS

sa sarva-dhī-vrittj-anubhūta-sarva
    ātmā jathā svapna-džanēkšitaikah
tam satjam ānanda-nidhim bhadžēta
    nānjatra sadždžēd jata ātma-pātah

sah — Viņš (Augstākā Personība); sarva-dhī-vritti — apzināšanās ar
visu veidu saprātu; anubhūta — kas apzinās; sarvē — visi;
ātmā — Virsdvēsele; jathā — kā; svapna-džana — guļošs cilvēks; īkšita — redzēts;
ēkah — viens un tas pats; tam — uz Viņu; satjam — Absolūto Patiesību;
ānanda-nidhim — laimes okeāna; bhadžēta — jāgodina; na — nekad;
anjatra — kaut kam citam; sadždžēt — pieķeroties; jatah — ar ko;
ātma-pātah — būtne pagrimst.

TULKOJUMS

Prāts ir jāvērš uz Dieva Augstāko Personību, kas izvēršas daudzās jo
daudzās izpausmēs gluži tāpat, kā cilvēks sapnī rada tūkstošiem
dažādu izpausmju. Prāts ir jāvērš uz Viņu, vienīgo svētlaimes pilno
Absolūto Patiesību, citādi būtne var nonākt maldos un pagrimt.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā diženais Gosvāmī Šrīla Šukadēva norāda uz garīgās kalpošanas ceļu. Viņš grib mums pateikt, ka uzmanība nevis jānovirza uz vairākiem sevis apzināšanās veidiem, bet gan jāvērš uz Dieva Augstāko Personību, kas ir augstākais apzināšanās, godināšanas un bhakti mērķis. Apzināties sevi nozīmē nomainīt materiālo cīņu par esamību pret cīņu par mūžīgo dzīvi, un tādējādi ar tā saucamo ārējās enerģijas žēlastību jogs vai bhakta savā ceļā sastopas ar daudziem kārdinājumiem, kas lielo cīnītāju no jauna var iekalt materiālās esamības važās. Materiālajā ziņā jogs var sasniegt brīnumainas spējas, piemēram, animu un laghimu — viņš var kļūt mazāks par vismazāko un vieglāks par visvieglāko — vai arī viņš var iegūt parastas materiālās pilnības kā bagātību un sievietes. Taču šajā pantā brīdināts, ka no tādiem vilinājumiem ir jāuzmanās, jo gremdēšanās šādos maldīgos priekos noved pie patības pagrimuma un cilvēkam jāturpina dzīve materiālās pasaules cietumā. Ikvienam jāņem vērā šis brīdinājums un jābūt ļoti piesardzīgam.
Visaugstais Kungs ir viens vienīgs, un Viņam ir daudz dažādu izvērsumu, tāpēc Viņš ir visa Virsdvēsele. Ja cilvēks kaut ko redz, tam jāapzinās, ka viņa redze ir pakārtota, turpretī Dieva Kunga skatījums ir sākotnējs. Mēs nevaram redzēt neko, ja to vispirms nav skatījis Kungs. To apstiprina Vēdas un Upanišadas. Tātad, ja mēs kaut ko redzam vai darām, šo darbību Virsdvēsele ir Dievs Kungs. Šo mācību par vienlaicīgo vienību un atšķirību starp atsevišķo dvēseli un Virsdvēseli sludināja Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu. To sauc arī par ačintja-bhēdābhēda-tatvas filozofiju. Virāt-rūpa jeb neaptverami lielā Visaugstā Kunga iezīme ietver sevī visu, kas izpausts materiālajā pasaulē, un tāpēc virāta jeb Dieva Kunga milzīgā iezīme ir visu dzīvo un nedzīvo būtņu Virsdvēsele. Taču virāt-rūpa ir arī Nārājanas jeb Višnu izpausme, un, tālāk pilnveidojoties, cilvēks galu galā saprot, ka visa pastāvošā Virsdvēsele ir Kungs Krišna. Secinājums ir tāds, ka cilvēkam bez vilcināšanās jāsāk godināt Kungs Krišna vai arī Viņa pilnīgais izvērsums Nārājana. Nedrīkst godināt nevienu citu. Vēdu himnās ir nepārprotami teikts, ka vispirms Nārājana paraudzījās uz matēriju un tad notika pasaules radīšana. Pirms radīšanas nebija ne Brahmas, ne Šivas, nemaz jau nerunājot par citiem. Arī Šrīpāda Šankarāčārja ir nepārprotami atzinis, ka Nārājana stāv pāri materiālajai pasaulei un visiem, kas atrodas šajā pasaulē. Tāpēc materiālā pasaule vienlaicīgi atšķiras un neatšķiras no Nārājanas, kas saskan ar Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu ačintja-bhēdābhēda-tatvas filozofiju. Materiālā pasaule ir radusies no Nārājanas redzes spējas, tāpēc tā neatšķiras no Viņa. Taču tā ir arī sekas no Viņa ārējās enerģijas (bahiranga maijas) un ir šķirta no iekšējās spējas (ātmā-maijas); tādējādi materiālā pasaule tajā pat laikā ir arī atšķirīga no Viņa. Šajā pantā minēts ļoti labs piemērs par guļošu cilvēku. Cilvēks sapnī rada daudzus priekšmetus, un piesaistoties sapnim, viņu ietekmē sapnī notiekošā sekas. Arī šī materiālā pasaule ir gluži kā Kunga sapnis, taču pats Kungs — pārpasaulīgā Virsdvēsele — nesasaistās šajā sapnim līdzīgajā pasaulē, un Viņu neskar nekādas sekas. Kungs vienmēr ir pārpasaulīgs, taču būtībā Viņš ir viss, un nekas nepastāv ārpus Viņa. Dzīvajai būtnei, kas ir Kunga daļiņa, jāvērš prāts vienīgi uz Viņu, nedomājot ne par ko citu; ja cilvēks tā nerīkojas, viņš pakāpeniski nonāk materiālās pasaules spēka varā. Tas apstiprināts Bhagavad-gītā (9.7.):
sarva-bhūtāni kauntēja prakritim jānti māmikām
kalpa-kšajē punas tāni kalpādau visridžāmj aham

«Kuntī dēls, viss, kas izpausts materiālajā pasaulē, katra laikmeta beigās ieiet Manā dabā, un nākamā laikmeta sākumā Es ar savu spēju to radu atkal.»
Taču cilvēka dzīve ir iespēja izkļūt no šī atkārtotās radīšanas un iznīcināšanas riteņa. Tas ir līdzeklis, ar kuru dzīvā būtne var atstāt Kunga ārējo spēju un ieiet Viņa iekšējā spējā.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma pirmajai nodaļai «Pirmais solis Dieva izpratnē».


Tālāk: Otrā nodaļa Kungs sirdī