Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.4

null

CETURTĀ NODAĻA

Radīšana

1. PANTS

sūta uvāča

vaijāsakēr iti vačas    tattva-niščajam ātmanah
upadhārja matim krišnē    auttarējah satīm vjadhāt

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; vaijāsakēh — Šukadēvas
Gosvāmī; iti — tā; vačah — vārdus; tattva-niščajam — kas pierāda patiesību;
ātmanah — sevī; upadhārja — izpratis; matim — prāta vēršanu;
krišnē — uz Kungu Krišnu; auttarējah — Utaras dēls; satīm — uzticīgi;
vjadhāt — izmantoja.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Noklausījies Šukadēvas Gosvāmī vārdus, kuros
bija pausta patiesība par patību, Utaras dēls Mahārādža Parīkšits
uzticīgi vērsa prātu uz Kungu Krišnu.

SKAIDROJUMS

Ļoti būtisks ir vārds «satīm». Tas nozīmē «esošs»
un «šķīsts». Uz Mahārādžu Parīkšitu ļoti labi var attiecināt abas
nozīmes. Visu Vēdu rakstu mērķis ir pilnībā vērst cilvēka uzmanību uz
Kunga Krišnas lotospēdām, kā tas norādīts Bhagavad-gītā (15.15.).
Mahārādža Parīkšits par laimi bija pieķēries Kungam jau no paša
dzīves sākuma, atrazdamies mātes klēpī. Kad Mahārādža Parīkšits
atradās mātes klēpī, Ašvathāma uz viņu palaida brahmāstras atombumbu,
taču ar Dieva Kunga žēlastību Parīkšitu ugunīgais ierocis
nesadedzināja, un kopš tā laika valdnieks pastāvīgi vērsa savu prātu uz Kungu
Krišnu, tā kļūdams pilnīgs garīgajā kalpošanā. Un gluži dabiski iznāca
tā, ka Mahārādža Parīkšits bija uzticīgs Dieva Kunga bhakta, un, kad
viņš no Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī vēl uzzināja, ka
cilvēkam — vienalga, vai viņš ir vēlmju pilns vai bez vēlmēm — ir jāgodina tikai un
vienīgi Dievs Kungs, tā dabiskā pieķeršanās Krišnam kļuva vēl
stiprāka. Par šiem jautājumiem mēs jau esam runājuši.

Lai kļūtu par tīru Kunga Krišnas bhaktu, ļoti būtiskas ir divas lietas,
t.i., iespēja piedzimt bhaktas ģimenē un īstena garīgā skolotāja
svētība. Ar Kunga Krišnas žēlastību Mahārādža Parīkšits bija saņēmis abas
šīs iespējas. Viņš bija dzimis diženu bhaktu Pāndavu ģimenē, un Dievs
Kungs, lai turpinātu Pāndavu dinastiju, īpašā žēlastībā izglāba
Mahārādžu Parīkšitu, pār kuru vēlāk pēc Dieva Kunga gribas nāca
brāhmanu zēna lāsts un kurš pēc tam spēja satikt tādu garīgo skolotāju kā
Šukadēvu Gosvāmī. «Čaitanja-čaritāmritā» teikts, ka veiksmīgs cilvēks
ar garīgā skolotāja un Kunga Krišnas žēlastību nonāk uz garīgās
kalpošanas ceļa. Šos vārdus var pilnībā attiecināt uz Mahārādžu
Parīkšitu. Viņš bija dzimis bhaktu ģimenē un gluži dabiski nonāca saskarsmē
ar Krišnu, un pēc tam pastāvīgi atcerējās Kungu. Par to Kungs Krišna
deva valdniekam iespēju vēl vairāk pilnveidoties garīgajā kalpošanā,
iepazīstinot viņu ar Šukadēvu Gosvāmī — nelokāmu Kunga bhaktu,
kuram bija pilnīga sevis apzināšanās izpratne. Un, uzklausot īstenu
garīgo skolotāju, valdnieks varēja lieliski vērst savu tīro prātu uz Kungu
Krišnu.

2. PANTS

ātma-džājā-sutāgāra-    pašu-dravina-bandhušu
rādžjē čāvikalē nitjam    virūdhām mamatām džahau

ātma — ķermenis; džājā — sieva; suta — dēls; āgāra — pils; pašu — zirgi un
ziloņi; dravina — bagātību krātuve; bandhušu — draugiem un
radiniekiem; rādžjē — valstī; ča — arī; avikalē — bez uztraukumiem;
nitjam — pastāvīgo; virūdhām — dziļi sakņoto; mamatām — pieķeršanos;
džahau — pameta.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits no visas sirds bija pieķēries Kungam Krišnam,
tāpēc spēja atbrīvoties no dziļi sakņotās mīlestības uz savu ķermeni,
sievu, bērniem, pili, tādiem mājlopiem kā zirgiem un ziloņiem, kā arī
pret bagātību krātuvi, draugiem, radiem un savu karaļvalsti.

SKAIDROJUMS

Iegūt atbrīvi nozīmē atbrīvoties no dēhātma-budhi — maldīgās pieķeršanās sava ķermeņa pārklājumiem un visam, kas saistīts ar ķermeni, t.i., sievai, bērniem un visām pārējām saitēm. Tiecoties pēc ķermeniskām ērtībām, vīrietis atrod sev sievu, un viņiem dzimst bērni. Sievai un bērniem vajadzīga dzīves vieta, tātad nepieciešama māja. Ģimenes cilvēkam nākas turēt arī mājlopus — zirgus, ziloņus, govis, suņus utt. Mūsdienu civilizācijā zirgu un ziloņu vietā tiek lietotas mašīnas un citi transporta līdzekļi, kuriem ir daudzu zirgspēku jauda. Lai uzturētu māju, cilvēkam jākrāj nauda un jāsargā sava bagātību krātuve, un, lai varētu parādīt citiem savu materiālo labklājību, cilvēkam jāuztur labas attiecības ar draugiem un radiniekiem, kā arī jārūpējas, lai radītu labu iespaidu. To sauc par materiālo piesaistību civilizāciju. Bhakti pret Kungu Krišnu nozīmē visu uzskaitīto materiālo piesaistību noliegumu. Ar Kunga Krišnas žēlastību Mahārādža Parīkšits bija saņēmis visas materiālās ērtības un valdīja pats pār savu valsti, un ar Kunga žēlastību viņš spēja arī saraut visas materiālo piesaistību važas. Tāds ir tīra bhaktas stāvoklis. Mahārādža Parīkšits savā dabiskajā bhaktas mīlestībā pret Kungu Krišnu vienmēr veica valdnieka pienākumus saskaņā ar Kunga gribu, un, būdams atbildīgs pasaules valdnieks, vienmēr rūpējās, lai Kali laikmeta ietekme nespētu skart viņa valsti. Dieva Kunga bhakta nekad neuzskata mājas lietas par savējām, bet visu ziedo, lai kalpotu Kungam. Tādējādi dzīvās būtnes, par kurām bhakta rūpējas, pateicoties savam saimniekam, gūst iespēju apzināties Dievu.
Pieķeršanās mājas lietām nesader ar pieķeršanos Kungam Krišnam. Pirmais pieķeršanās veids ved uz tumsību, turpretī otrais — uz gaismu. Tur, kur ir gaisma, nav tumsas, un tur, kur ir tumsa, nav gaismas. Taču prasmīgs bhakta ar kalpošanas attieksmi var padarīt gaišu itin visu, un vislabākais piemērs tam ir Pāndavi. Mahārādža Judhišthira un tādi ģimenes cilvēki kā viņš var padarīt gaišu visu, savienojot tā saucamos materiālos labumus ar kalpošanu Dievam Kungam, bet tam, kurš to nav apguvis vai nespēj visu izmantot kalpošanā Kungam (nirbandhah krišna-sambandhē), jāsarauj visas materiālās saites, un tikai tad viņš var klausīties un apdziedāt Dieva Kunga godību jeb, citiem vārdiem sakot, tam, kurš kaut vienu dienu līdzīgi Mahārādžam Parīkšitam nopietni klausījies Šrīmad Bhāgavatamu no atbilstošas personības — tādas kā Šukadēva Gosvāmī — jāspēj atbrīvoties no tieksmēm pēc materiālajām lietām. Nav jēgas vienkārši atdarināt Mahārādžu Parīkšitu un klausīties Bhāgavatamu no profesionāļiem, pat ja cilvēks to dara septiņsimt gadus. Izmantot Šrīmad Bhāgavatamu, lai pelnītu iztiku ģimenei, ir visrupjākā nāmāparādha jeb apvainojums pie Dieva Kunga pēdām (sarva-šubha-krijāsāmjam api pramādah).

3.–4. PANTS

papraččha čēmam ēvārtham    jan mām priččhatha sattamāh
krišnānubhāva-šravanē    šraddadhāno mahā-manāh
 
samsthām vigjāja sannjasja    karma trai-vargikam ča jat
vāsudēvē bhagavati    ātma-bhāvam dridham gatah

papraččha — jautāts; ča — arī; imam — šis; ēva — gluži kā;
artham — nolūkam; jat — ko; mām — man; priččhatha — jūs jautājiet; sattamāh — ak,
diženie gudrie; krišna-anubhāva — ar domām, kas stingri vērstas uz
Krišnu; šravanē — klausoties; šraddadhānah — pilns ticības;
mahā-manāh — dižena dvēsele; samsthām — par nāvi; vigjāja — uzzinājis;
sannjasja — atsakoties; karma — auglīgas darbības; trai-vargikam — no trijiem
principiem: reliģijas, ekonomiskās attīstības un jutekļu apmierināšanas;
ča — arī; jat — tas varētu būt; vāsudēvē — Kungam Krišnam;
bhagavati — Dieva Personībai; ātma-bhāvam — pieķeršanās ar mīlestību;
dridham — stingru; gatah — sasniedza.

TULKOJUMS

Ak, viedie! Diženā dvēsele Mahārādža Parīkšits, zinot, ka neizbēgamā
nāve ir pavisam tuvu, pastāvīgi vērsa savu prātu uz Kungu Krišnu un
atteicās no visu veidu auglīgās darbības — reliģijas, ekonomiskās
attīstības un jutekļu apmierināšanas — un tā gremdējās savā dabiskajā
mīlestībā uz Krišnu, uzdodams visus šos jautājumus tieši tāpat, kā jūs
tos tagad uzdodat man.

SKAIDROJUMS

Triju veidu darbība, t.i., reliģija, ekonomiskā attīstība un jutekļu apmierināšana, saistītajām dvēselēm, kas cīnās par esamību materiālajā pasaulē, parasti liekas ļoti pievilcīga. Šāda noteikumu ierobežota darbība, kas ieteikta Vēdās, tiek saukta par karma-kāndījas dzīves izpratni, un ģimenes cilvēkiem parasti ir ieteikts sekot šiem likumiem, lai baudītu labklājību gan šajā, gan nākamajā dzīvē. Lielāko daļu ļaužu tāda darbība piesaista. Arī mūsdienu bezdievīgajā civilizācijā ļaudīm vairāk rūp ekonomiskā attīstība un jutekļu apmierināšana nekā reliģiskas jūtas. Mahārādža Parīkšits bija dižens pasaules imperators un viņam bija jāievēro šie Vēdu karma-kāndījas daļas ierobežojumi, taču, neilgu laiku atrazdamies kopā ar Šukadēvu Gosvāmī, viņš pilnībā izprata, ka Kungs Krišna, Absolūtā Dieva Personība (Vāsudēva), kuru viņš dabiski bija mīlējis kopš pašas dzimšanas, ir viss, un stingri vērsa savu prātu uz Viņu, atsakoties no visu veidu vēdiskās karma-kāndījas darbības. Šādu pilnību sasniedz gjānī pēc daudzām jo daudzām dzimšanām. Gjānī jeb empīriskie filozofi, kas tiecas pēc atbrīves, ir tūkstošiem reižu labāki par auglīgā darba darītājiem. Un no simtiem un tūkstošiem šādu gjānī viens patiešām sasniedz atbrīvi; un no simtiem un tūkstošiem to, kuri sasnieguši atbrīvi, labi ja viens var stingri vērst savu prātu uz Kunga Šrī Krišnas lotospēdām, kā to norāda pats Kungs Bhagavad-gītā (7.19.). Mahārādža Parīkšits ar nolūku nosaukts par mahā-manu, un tas nozīmē, ka viņš atrodas tādā pašā līmenī kā Bhagavad-gītā aprakstītie mahātmas. Arī vēlākajos laikos ir bijis daudz šādu mahātmu, un arī tie pilnīgi atteikušies no karma-kāndījas dzīves izpratnes, lai uzticētu sevi tikai un vienīgi Dieva Augstākajai Personībai Krišnam. Kungs Čaitanja, kurš ir pats Kungs Krišna, savā «Šikšāštakā» (8. pantā) mūs māca:
āšlišja vā pāda-ratām pinaštu mām
adaršanān marma-hatām karotu vā
jathā tathā vā vidadhātu lampato
mat-prāna-nāthas tu sa ēva nāparah
«Kungs Krišna, kurš mīl tik daudzas bhaktas, var apskaut šo kalponi, kas pilnīgi uzticējusi sevi Viņam, vai sabradāt mani ar savām pēdām, vai pat salauzt manu sirdi, ilgu laiku neparādoties manā priekšā; tomēr Viņš vienalga ir pilnīgs Kungs pār manu sirdi.»
Šrīla Rūpa Gosvāmī ir teicis:
viračaja maji dandam dīna-bandho dajāmī vā
gatir iha na bhavattah kāčid anjā mamāsti
nipatatu šata-koti-nirbharam vā navāmbhah
tad api kila-pajodah stūjatē čātakēna

«Ak, nabadzīgo ļaužu Kungs! Dari ar mani, ko vēlies — dāvā man savu žēlastību vai sodi mani — bet šajā pasaulē man nav neviena, izņemot Tevi, Kungs. Čātakas putns vienmēr sauc mākoni, vienalga, vai tas atnes lietu vai zibeni.»
Kunga Čaitanjas garīgā skolotāja garīgais skolotājs Šrīla Mādhavēndra Purī atvadījās no visiem karma-kāndījas pienākumiem šādiem vārdiem:
sandhjā-vandana bhadram astu bhavato bhoh snāna tubhjam namo
bho dēvāh pitaraš ča tarpana-vidhau nāham kšamah kšamjatām
jatra kvāpi nišadja jādava-kulottamasja kamsa-dvišah
smāram smāram agham harāmi tad alam manjē kim anjēna mē

«Ak, mana vakara lūgšana, paliec sveika! Ak, mana rīta mazgāšanās, es atvados no tevis! Ak, padievi un senči, lūdzu, piedodiet man! Es nespēju vairs neko veltīt jums par prieku. Tagad esmu nolēmis atbrīvoties no visām grēku sekām, visur un vienmēr atceroties diženo Jadu dinastijas pēcnācēju un vareno Kamsas ienaidnieku Kungu Krišnu. Es domāju, ka man ar to pietiek. Kāpēc lai es censtos darīt vēl kaut ko citu?»
Vēl Šrīla Mādhavēndra Purī ir teicis:
mugdham mām nigadantu nīti-nipunā bhrāntam muhur vaidikāh
mandam bāndhava-sančajā džada-dhijam muktādarāh sodarāh
unmattam dhanino vivēka-čaturāh kāmam mahā-dāmbhikam
moktum na kšāmatē manāg api mano govinda-pāda-sprihām

«Lai stingrie morālisti saka, ka es maldos, tas nekas. Vēdiskās darbības pratēji var zākāt mani par nomaldījušos; draugi un radinieki var teikt, ka esmu zaudējis cerības; brāļi var saukt mani par muļķi; lielie bagātnieki var rādīt uz mani ar pirkstiem un saukt mani par neprātīgu; un mācītie filozofi var teikt, ka esmu kļuvis pārlieku lepns, tomēr mans prāts ne par sprīdi nenovirzās no domas par kalpošanu Govindas lotospēdām, lai gan es nespēju to darīt.»
Arī Prahlāda Mahārādža ir teicis:
dharmārtha-kāma iti jo ‘bhihitas trivarga
īkšā trajī naja-damau vividhā ča vārtā
manjē tad ētad akhilam nigamasja satjam
svātmārpanam sva-suhridah paramasja pumsah

«Reliģija, ekonomiskā attīstība un jutekļu apmierināšana ir izslavētas par trijiem līdzekļiem, kas ļauj nonākt uz atbrīves ceļa. No šiem, it īpaši īkšā trajī — zināšanas par patību, zināšanas par auglīgu darbību un loģiku, kā arī politiku un ekonomiku, ir iztikas nopelnīšanas paņēmieni. Tie visi ir dažādi vēdiskās izglītības priekšmeti, un tāpēc es nodarbošanos ar tiem uzskatu par laicīgu. No otras puses, sevis uzticēšana Visaugstajam Kungam Višnu dzīvē ir īstens ieguvums, un es to uzskatu par galējo patiesību.» (Bhāg.7.6.26.)
Bhagavad-gītā (2.41.) tas nosaukts par vjavasājātmika budhi jeb absolūto pilnības ceļu. Diženais vaišnavu zinātnieks Šrī Baladēva Vidjābhūšana to nosaucis par bhagavad-arčanā-rūpaika-niškāma-karmabhir višuddha-čittah — pieņemt pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam ir galvenais pienākums, ko neskar auglīgas sekas.
Tātad Mahārādžam Parīkšitam bija pilnīga taisnība, kad viņš ar stingrību pieņēma Kunga Krišnas lotospēdas un pilnīgi atteicās no karma-kāndījas dzīves izpratnes.

5. PANTS

rādžovāča

samīčīnam vačo brahman    sarva-gjasja tavānagha
tamo višīrjatē mahjam    harēh kathajatah kathām

rādžā uvāča — valdnieks sacīja; samīčīnam — pilnīgi pareizi;
vačah — vārdi; brahman — ak, mācītais brāhman; sarva-gjasja — kas zina visu;
tava — tavs; anagha — bez jebkādiem sārņiem; tamah — neziņas tumsība;
višīrjatē — pamazām izklīst; mahjam — man; harēh — par Kungu;
kathajatah — kad tu runā; kathām — stāstus.

TULKOJUMS

Mahārādža Parīkšits sacīja: Ak, mācītais brāhman! Tu zini visu, jo esi
brīvs no materiālajiem sārņiem. Tāpēc viss, ko tu teici, man liekas
pilnīgi pareizs. Kad man stāsti par Kungu, mana neziņas tumsa pamazām
izklīst.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā atklāta paša Mahārādžas Parīkšita
pieredze, kas ļauj mums saprast, ka pārpasaulīgie stāsti par Dievu
Kungu darbojas kā iešļircinātas zāles, kad patiesīgs bhakta tos uzklausa no
cilvēka, kurš ir pilnīgi brīvs no materiālajiem sārņiem. Citiem vārdiem
sakot, šajā pantā minētie brīnumi nenotiek, ja karma-kāndīja klausītāji
saņem Šrīmad Bhāgavatamas vēstījumus no profesionāļiem. Dieva
Kunga vēstījumu garīgā klausīšanās atšķiras no parastu stāstu
klausīšanās; un patiesīgam klausītājam Kunga vēstījumi ļauj pakāpeniski
atbrīvoties no neziņas.

jasja dēvē parā bhaktir    jathā dēvē tathā gurau
tasjaitē kathitā hj arthāh    prakāšantē mahātmanah

(Švētāšvatara Upanišada 6.23.)

Kad izsalcis cilvēks saņem ēdienu, viņš jūt, kā izsalkums samazinās, un
bauda ēšanas prieku. Tam nevajag prasīt citiem, vai viņš ir ēdis vai ne.
Par pareizu Šrīmad Bhāgavatamas klausīšanos liecina tas, ka cilvēks
šādā veidā saņem pozitīvu izglītību.

6. PANTS

bhūja ēva vivitsāmi    bhagavān ātma-mājajā
jathēdam sridžatē višvam    durvibhāvjam adhīšvaraih

bhūjah — atkal; ēva — arī; vivitsāmi — es vēlos uzzināt;
bhagavān — Dieva Personību; ātma — pašu; mājajā — ar enerģijām; jathā — kā;
idam — šo jutekļiem uztveramo pasauli; sridžatē — rada;
višvam — Visumu; durvibhāvjam — neaptveramo; adhīšvaraih — diženajiem
padieviem.

TULKOJUMS

Es ļoti vēlos no tevis uzzināt, kā Dieva Personība ar savām enerģijām
rada šos jutekļiem uztveramos Visumus un kādi tie ir. To nespēj
aptvert pat diženie padievi.

SKAIDROJUMS

Jebkura zinātkāra cilvēka prātā rodas svarīgais jautājums par to, kā radīta šī jutekļiem uztveramā pasaule, un tāpēc nav nekas neparasts, ja šādu jautājumu uzdod tāda personība kā Mahārādža Parīkšits, kurš no sava garīgā skolotāja vēlējās uzzināt visu par Dieva Kunga darbību. Ja mēs kaut ko nezinām, tad mums jāuzdod jautājumi un jāmācās no tā, kurš zina. Jautājums par radīšanu arī ir viens no šādiem jautājumiem, kas jāuzdod īstajam cilvēkam. Tāpēc garīgajam skolotājam jābūt sarvagjam, kā jau iepriekš tika teikts par Šukadēvu Gosvāmī. Tādējādi visus jautājumus par Dievu, uz kuriem māceklis nezina atbildi, var uzdot īstenam garīgajam skolotājam, un šai pantā Mahārādža Parīkšits rāda piemēru, kā to darīt. Mahārādža Parīkšits jau zināja, ka viss, ko redzam, ir radies no Dieva Kunga enerģijas, kā teikts jau pašā Šrīmad Bhāgavatamas sākumā (džanmādj asja jatah). Tātad Mahārādža Parīkšits vēlējās saprast, kā notiek radīšana. Viņš zināja, kas ir radīšanas avots; citādi viņš nebūtu jautājis, kā Dieva Personība ar savām dažādajām enerģijām rada šo jutekļiem uztveramo pasauli. Parastie ļaudis arī zina, ka pasauli kāds ir radījis un ka tā nav radusies pati. Mēs nekur neesam redzējuši, ka kaut kas rastos pats no sevis. Nejēgas apgalvo, ka radīšanas enerģija ir neatkarīga un darbojas pati par sevi gluži tāpat kā elektriskā enerģija. Taču saprātīgs cilvēks zina, ka arī elektrisko enerģiju ir radījis prasmīgs inženieris kādā noteiktā spēkstacijā, un tādējādi inženiera uzraudzībā šī enerģija nonāk visur. Tas, ka Dievs Kungs uzrauga radīšanu, ir minēts pat Bhagavad-gītā (9.10.), un tur ir skaidri teikts, ka materiālā enerģija ir izpausme tikai vienai no daudzajām Visaugstākā enerģijām (parāsja šaktir vividhaiva šrūjatē). Nepieredzējis bērns var brīnīties, redzot bezpersonisko elektronikas darbību vai daudzus citus brīnumus, ko paveic elektriskā enerģija, taču pieredzējis cilvēks zina, ka darbību vada dzīvs cilvēks, kas rada šādu enerģiju. Gluži tāpat tā saucamie šīs pasaules zinātnieki un filozofi var savā prātā izgudrot dažādas utopiskas teorijas par bezpersonisko Visuma rašanos, taču saprātīgs Dieva Kunga bhakta, izstudējot Bhagavad-gītu, uzzina, ka radīšanu vada Visaugstais Kungs, gluži tāpat kā elektriskajā spēkstacijā ir inženieris. Pētnieki meklē visa cēloņus un sekas, taču tik diženi pētnieki kā Brahma, Šiva, Indra un daudzi citi padievi reizēm apjūk, redzot brīnumaino Dieva Kunga radošo enerģiju; un ko lai saka par sīkajiem laicīgajiem zinātniekiem, kas apskata tik nenozīmīgas lietas? Tāpat kā uz dažādām Visuma planētām ir dažādi dzīves apstākļi un viena planēta ir pārāka par otru, arī šo planētu dzīvajām būtnēm ir smadzenes ar dažādām iespējām. Kā teikts Bhagavad-gītā, Brahmas planētas iedzīvotāju ilgo mūžu, kas Zemes iedzīvotājiem ir neaptverams, var salīdzināt ar Brahmādžī smadzeņu iespējām, kas pat visdiženākajam šīs planētas zinātniekam ir neaptveramas. Un ar visām savām lielajām smadzeņu iespējām Brahmādžī savā diženajā samhitā (Brahma-samhita 5.1.) ir teicis:
īšvarah paramah krišnah sač-čid-ānanda-vigrahah
anādir ādir govindah sarva-kārana-kāranam

«Ir daudz personību, kas apveltītas ar Bhagavāna īpašībām, taču Krišna ir visaugstākais, jo neviens nespēj Viņu pārspēt. Viņš ir Augstākā Personība, un Viņa ķermenis ir mūžīgs, zināšanu un svētlaimes pilns. Viņš ir sākotnējais Kungs Govinda, un Viņš ir visu cēloņu cēlonis.»
Brahmādžī atzīst Kungu Krišnu par visu cēloņu augstāko cēloni. Taču ļaudis ar sīkām smadzenītēm uz šīs nenozīmīgās Zemes domā, ka Kungs ir tāds pats kā viņi. Tādējādi, kad Kungs Bhagavad-gītā norāda, ka Viņš (Kungs Krišna) ir viss, filozofi prātnieki un pasaulīgie ķildnieki Viņu izsmej, un Kungs ar nožēlu saka:
avadžānanti mām mūdhā mānušīm tanum āšritam
param bhāvam adžānanto mama bhūta-mahēšvaram

«Nelgas Mani izsmej, kad Es ierodos cilvēka veidolā. Viņi nezina Manu pārpasaulīgo dabu un to, ka Es valdu pār visu pastāvošo.» (Bg.9.11.) Brahma un Šiva (nemaz jau nerunājot par pārējiem padieviem) ir bhūtas jeb radīti vareni padievi, kas nodarbojas ar Visuma vadīšanu. Viņi ir kā valdnieka iecelti ministri. Ministri var būt īšvaras jeb vadītāji, bet Visaugstais Kungs ir mahēšvara jeb vadītāju radītājs. Tie, kuriem visai maz saprašanas, to nezina un tāpēc uzdrīkstas Viņu izsmiet, jo Kungs savā bezcēloņu žēlastībā reizēm ierodas cilvēka izskatā. Dievs Kungs nav tāds kā cilvēki. Viņš ir sač-čid-ānanda-vigraha jeb Absolūtā Dieva Personība, un Viņa ķermenis neatšķiras no Viņa dvēseles. Viņš ir gan vara, gan varenais.
Mahārādža Parīkšits neprasīja, lai viņa garīgais skolotājs Šukadēva Gosvāmī stāstītu par Kunga Krišnas spēlēm Vrindāvanā. Viņš vispirms gribēja uzzināt, kā Kungs rada pasauli. Šukadēva Gosvāmī neteica, ka valdniekam vajadzētu klausīties stāstus par Dieva Kunga tiešajām pārpasaulīgajām spēlēm. Laika bija ļoti maz, un Šukadēva Gosvāmī dabiski būtu varējis sākt tieši ar desmito dziedājumu, lai visu saīsinātu, kā to parasti dara profesionālie teicēji. Taču ne valdnieks, ne arī diženais Šrīmad Bhāgavatamas teicējs neko neizlaida, kā to dara Bhāgavatamas deklamētāji; viņi gāja uz priekšu soli pa solim, lai nākotnes lasītāji un klausītāji varētu mācīties no šī Šrīmad Bhāgavatamas teikšanas piemēra. Tiem, pār kuriem valda Dieva Kunga ārējā enerģija, jeb, citiem vārdiem sakot, tiem, kas atrodas materiālajā pasaulē, vispirms jāsaprot, kā Kunga ārējā enerģija darbojas Augstākās Personības vadībā, un tikai pēc tam cilvēks var censties saprast Kunga iekšējās enerģijas darbību. Pasaulīgie ļaudis pārsvarā godina Durgā-dēvī — Krišnas ārējo enerģiju — bet viņi nezina, ka Durgā-dēvī ir tikai Dieva Kunga ēnas enerģija. Aiz viņas brīnumainajām materiālās darbības izpausmēm stāv Dieva Kunga norādījumi, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (9.10.). Brahma-samhitā teikts, ka Durgā-šakti darbojas Govindas vadībā, un bez Viņa atļaujas varenā Durgā-šakti nevar pakustināt pat zāles stiebriņu. Tāpēc iesācējam bhaktam ir jāuzsāk nevis ar Dieva Kunga iekšējās enerģijas atklāto pārpasaulīgo spēļu līmeni, bet gan jāiepazīstas ar Visaugstā Kunga diženumu, uzdodot jautājumus par to, kā darbojas Viņa radošā enerģija. Arī «Čaitanja-čaritāmritā» aprakstīta radošā enerģija un Kunga loma radīšanā, un «Čaitanja-čaritāmritas» autors brīdina iesācējus bhaktas, lai tie neizdarītu kļūdu, domājot, ka zināšanas par Krišnas diženumu viņiem nav vajadzīgas. Cilvēks var stingri ticēt Kungam Krišnam tikai tad, kad viņš ir iepazinis Kunga diženumu; citādi pat lielie sabiedrības vadītāji gluži tāpat kā parastie ļaudis kļūdaini uzskatīs Kungu Krišnu par vienu no daudzajiem padieviem, par vēsturisku personību vai par izdomājumu. Dieva Kunga pārpasaulīgās spēles, kas notika Vrindāvanā vai pat Dvārakā, var baudīt tikai tie, kas jau pacēlušies augstā garīgā līmenī, un parastais cilvēks var sasniegt šādu līmeni ar pakāpenisko kalpošanas un jautāšanas paņēmienu, kā mēs to redzēsim no Mahārādžas Parīkšita piemēra.

7. PANTS

jathā gopājati vibhur    jathā samjaččhatē punah
jām jām šaktim upāšritja    puru-šaktih parah pumān
ātmānam krīdajan krīdan    karoti vikaroti ča

jathā — kā; gopājati — uztur; vibhuh — diženais; jathā — kā;
samjaččhatē — iznīcina; punah — atkal; jām jām — kā; šaktim — enerģijas;
upāšritja — izmantojot; puru-šaktih — visvarenais; parah — Augstākais;
pumān — Dieva Personība; ātmānam — pilnīgo izvērsumu;
krīdajan — izmantojot; krīdan — kā arī pats darbojoties; karoti — dara;
vikaroti — un izraisa darbību; ča — un.

TULKOJUMS

Esi tik labs un pastāsti, kā visvarenais Visaugstais Kungs ar savām
dažādajām enerģijām un dažādajiem izvērsumiem gluži kā spēlēdamies
uztur un iznīcina šo jutekļiem uztveramo pasauli.

SKAIDROJUMS

Katha Upanišadā (2.2.13.) teikts, ka Visaugstais
Kungs ir galvenais mūžīgais no visām mūžīgajām atsevišķajām
būtnēm (nitjo nitjānām čētanaš čētanānām) un ka šis vienīgais Visaugstais
Kungs uztur visas pārējās neskaitāmi daudzās atsevišķās dzīvās būtnes
(ēko bahūnām jo vidadhāti kāmān). Tātad visas dzīvās būtnes — gan
saistītās, gan atbrīvotās — uztur Visvarenais Visaugstais Kungs. Viņš
šo uzturēšanu veic ar saviem dažādajiem izvērsumiem un trijām
galvenajām enerģijām, t.i., iekšējo, ārējo un robeženerģiju. Dzīvās būtnes
ir Viņa robeženerģija, un dažām uzticamām būtnēm Kungs ir atļāvis
darboties arī materiālajā pasaulē kā Brahmam, Marīči utt. Kungs tās
iedvesmo uz radīšanu (tēnē brahma hridā). Ārējā enerģija (maija) arī
ir apaugļota ar džīvām jeb saistītajām dvēselēm. Nesaistītā
robeženerģija darbojas garīgajā valstībā, un Kungs ar saviem dažādajiem
pilnīgajiem izvērsumiem uztur šīs būtnes dažādās pārpasaulīgās attiecībās,
kādas pastāv garīgajās debesīs. Tātad vienīgā Dieva Augstākā
Personība izpaužas kā daudzi (bahu sjām), tādējādi visa daudzveidība ir Viņā
un Viņš ir visā daudzveidībā, lai gan Viņš pats atšķiras no visa
pārējā. Tāda ir Dieva Kunga neaptveramā mistiskā spēja, un tādējādi viss,
pateicoties Viņa neaptveramajām spējām, vienlaicīgi atšķiras un
neatšķiras no Viņa (ačintja-bhēdābhēda-tatva).

8. PANTS

nūnam bhagavato brahman    harēr adbhuta-karmanah
durvibhāvjam ivābhāti    kavibhiš čāpi čēštitam

nūnam — joprojām nepietiekami; bhagavatah — Dieva Personības;
brahman — ak, mācītais brāhman; harēh — Dieva Kunga;
adbhuta — brīnumainais; karmanah — kas darbojas;
durvibhāvjam — neaptverams; iva — kā; ābhāti — izskatās; kavibhih — pat augsti izglītotajiem;
ča — arī; api — par spīti; čēštitam — visām pūlēm.

TULKOJUMS

Ak, mācītais brāhman! Dieva Kunga pārpasaulīgā darbība ir
brīnumaina, un tā liekas neaptverama. Daudzi izglītoti zinātnieki ir pūlējušies
to izprast, tomēr tas viņiem nav izdevies.

SKAIDROJUMS

Visaugstā Kunga darbība, radot tikai šo vienu Visumu, mums liekas neaptverami brīnumaina. Un Visumu ir neskaitāmi daudz; visus tos kopā sauc par radīto materiālo pasauli. Un šī radītā pasaule ir tikai neliela daļa no visa, kas pastāv. Materiālā pasaule ir tikai daļa (ēkāmšēna sthito džagat). Ja materiālo pasauli uzskata par vienu daļu no Kunga enerģijas izpausmes, pārējās trīs daļas veido vaikuntha-džagata jeb garīgā valstība, kas Bhagavad-gītā nosaukta par mad-dhāmu jeb sanātana-dhāmu — mūžīgo valstību. Jau iepriekšējā pantā tika teikts, ka Kungs rada pasauli un pēc tam to atkal iznīcina. Šī darbība ir attiecināma tikai uz materiālo pasauli, jo otra, lielākā Viņa valstības daļa, ko sauc par Vaikunthu, netiek ne radīta, ne iznīcināta; citādi Vaikuntha-dhāma netiktu saukta par mūžīgu. Dievs Kungs pastāv kopā ar savu dhāmu — Viņa mūžīgais vārds, īpašības, spēles, svīta un personība ir Viņa dažādo enerģiju un izvērsumu izpausme. Dievu Kungu sauc par anādi jeb to, kurš nav radīts, un par ādi jeb visa sākumu. Mēs ar savu nepilnīgo skatījumu varam iedomāties, ka Dievs Kungs arī ir radīts, taču no Vēdāntas mēs uzzinām, ka Viņš nav radīts. Gluži otrādi, Viņš ir radījis visu pārējo (nārājanah paro ‘vjaktāt). Tāpēc parastajiem ļaudīm visi šie jautājumi ir brīnumaini. Tie ir neaptverami pat diženiem zinātniekiem, un tāpēc šie zinātnieki rada savstarpēji pretrunīgas teorijas. Zinātnieki pilnībā nepārzina pat nenozīmīgu Kunga radītās pasaules daļu — šo Visumu — un viņi nevar pateikt, cik liela ir kosmiskā telpa, cik daudz tajā ir zvaigžņu un planētu un kādi ir apstākļi uz šīm daudzajām planētām. Mūsdienu zinātniekiem par visu to nav pietiekami daudz zināšanu. Daži no tiem apgalvo, ka kosmiskajā telpā ir simts miljoni planētu. 1960. gada 21. februāra Maskavas ziņu izlaidumā teikts:
«Slavenais krievu astronomijas profesors Boriss Voroncovs-Veljaminovs teica, ka Visumā jābūt bezgalīgi daudz planētām, uz kurām atrodamas saprātīgas dzīvās būtnes.
Iespējams, ka dzīvība uz šīm planētām ir līdzīga dzīvībai uz Zemes.
Ķīmijas zinātņu doktors Nikolajs Žirovs, apskatot jautājumu par citu planētu atmosfēru, norādīja, ka marsiešu organismam ar zemu ķermeņa temperatūru vajadzētu būt ļoti labi piemērotam dzīvei.
Viņš teica, ka, pēc viņa domām, Marsa atmosfēra ir diezgan piemērota tam, lai tajā dzīvotu būtnes, kas pielāgojušās šai atmosfērai.»
Organisma spēja pielāgoties dažādām planētām Brahma-samhitā nosaukta par vibhūti-bhinnu; t.i., uz katras no neskaitāmajām Visuma planētām ir noteikta atmosfēra, un dzīvās būtnes uz citām planētām, pateicoties labākai atmosfērai, ir sasniegušas augstāku līmeni zinātnē un psiholoģijā. «Vibhūti» nozīmē «īpašas spējas», un «bhinna» nozīmē «daudzveidīgas». Zinātniekiem, kas cenšas pētīt kosmisko telpu un mehāniskā veidā sasniegt citas planētas, jāsaprot, ka organismi, kas pielāgojušies Zemes atmosfērai, nevar dzīvot citu planētu atmosfērā («Viegls ceļojums uz citām planētām»). Tāpēc būtnei pēc aiziešanas no šī ķermeņa jābūt gatavai pārcelties uz citu planētu, kā tas teikts Bhagavad-gītā (9.25.):
jānti dēva-vratā dēvān pitrīn jānti pitri-vratāh
bhūtāni jānti bhūtēdžjā jānti mad-jādžino ‘pi mām

«Tie, kas godina padievus, piedzimst starp padieviem, tie, kas godina garus un spokus, piedzimst starp šādām būtnēm, un tie, kas godina Mani, dzīvo ar Mani.»
Mahārādžas Parīkšita teiktais par Dieva Kunga radošās enerģijas darbību parāda, ka valdnieks par radīšanu jau zināja visu. Kādēļ viņš vēl kaut ko jautāja Šukadēvam Gosvāmī? Mahārādža Parīkšits, būdams dižens imperators, Pāndavu pēctecis un liels Kunga Krišnas bhakta, varēja zināt diezgan daudz par šīs pasaules radīšanu, taču šīs zināšanas vēl nebija pietiekamas. Tāpēc valdnieks teica, ka pat diženi un mācīti zinātnieki par spīti visiem saviem centieniem to nezina. Dievs Kungs ir bezgalīgs, un arī Viņa darbība ir neizmērojama. Visas dzīvās būtnes, vispilnīgāko Visuma būtni Brahmādžī ieskaitot, ar saviem ierobežotajiem zināšanu avotiem un nepilnīgajiem jutekļiem nevar pat cerēt uz zināšanām par bezgalīgo. Mēs kaut ko varam uzzināt par bezgalīgo tikai tad, kad to atklāj pats bezgalīgais, kā to ir darījis Kungs Bhagavad-gītā, kas ir vienreizēja, un kaut kādā mērā to var uzzināt arī no tādām sevis apzināšanos ieguvušām dvēselēm kā Šukadēva Gosvāmī, kurš ir saņēmis zināšanas no Nāradas mācekļa Vjāsadēvas; un tādējādi pilnīgās zināšanas var tikt nodotas vienīgi pa mācekļu pēctecības ceļu. Tās nav iegūstamas eksperimentālā ceļā — ne ar veciem, ne ar jauniem paņēmieniem.

9. PANTS

jathā gunāms tu prakritēr    jugapat kramašo ‘pi vā
bibharti bhūrišas tv ēkah    kurvan karmāni džanmabhih

jathā — kā ir; gunān — īpašības; tu — bet; prakritēh — materiālās
enerģijas; jugapat — vienlaicīgi; kramašah — pakāpeniski; api — arī; — vai;
bibharti — uztur; bhūrišah — daudzus veidolus; tu — bet;
ēkah — augstākais; kurvan — darbojoties; karmāni — darbība; džanmabhih — ar
avatāriem.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība ir viena, vienalga, vai Tā viena pati
darbojas ar materiālās dabas īpašībām vai vienlaicīgi izvēršas daudzos
veidolos, vai arī izvēršas pēc kārtas, lai vadītu dabas īpašības.

10. PANTS

vičikitsitam ētan mē    bravītu bhagavān jathā
šābdē brahmani nišnātah    parasmimš ča bhavān khalu

vičikitsitam — šaubu pilno jautājumu; ētat — šo; — manu;
bravītu — izskaidro; bhagavān — varens kā Kungs; jathā — kā;
šābdē — pārpasaulīgā skaņa; brahmani — Vēdu raksti; nišnātah — pilnībā apzinājies;
parasmin — pārpasaulībā; ča — arī; bhavān — tu, cienījamais;
khalu — tādējādi.

TULKOJUMS

Esi tik labs un, lūdzu, atbrīvo mani no šīm šaubām, jo tu esi ne vien
augsti izglītots Vēdu rakstos un apzinājies sevi pārpasaulībā, bet arī
dižens Dieva Kunga bhakta, tikpat labs kā Dieva Personība.

SKAIDROJUMS

Brahma-samhitā teikts, ka Augstākā Absolūtā Patiesība Govinda, Dieva Personība, ir viena vienīga, taču Tā ir nekļūdīgi izvērsusies neskaitāmos veidolos, kuri neatšķiras viens no otra, un, lai gan Kungs ir sākotnējā personība, Viņš ir mūžam jauns un jaunības spēka pilns. Viņu ir ļoti grūti iepazīt, vienkārši apgūstot Vēdu pārpasaulīgo zinātni, taču Viņu ļoti viegli izprast Tā tīrajiem bhaktām.
Dažādu Dieva Kunga veidolu izvērsumi — no Krišnas par Baladēvu un par Sankaršanu, no Sankaršanas par Vāsudēvu, no Vāsudēvas par Anirudhu, no Anirudhas par Pradjumnu un tad atkal par otro Sankaršanu, un no Viņa par Nārājanas purušāvatāriem un neskaitāmi daudziem citiem veidoliem, kas tiek salīdzināti ar upes viļņiem, kuri nāk pastāvīgi viens pēc otra, — neatšķiras. Tie ir kā vienādas sveces, kas viena otru iededzina. Tāda ir Dieva Kunga pārpasaulīgā spēja. Vēdās norādīts, ka Kungs ir tik pilnīgs, ka, pat ja no Viņa izplūst pilnīgs veselums, Kungs joprojām paliek pilnīgs un sevī pilns (pūrnasja pūrnam ādāja pūrnam ēvāvašišjatē). Tādējādi materiāli priekšstati par Dievu Kungu, kādus rada prātotāji, nav un nevar būt pareizi. Pat ja pasaulīgie zinātnieki ir labi apguvuši Vēdu rakstus, Dievs Kungs viņiem vienmēr ir noslēpums (vēdēšu durlabham adurlabham ātma-bhaktau). Tādējādi Kungs stāv pāri ierobežotajiem laicīgo zinātnieku, filozofu un izglītoto ļaužu priekšstatiem. Viņu viegli var izprast tīrie bhaktas, jo Kungs Bhagavad-gītā (18.54.) paziņo, ka tikai tas, kurš ir pacēlies pāri zināšanu līmenim un nodarbojas ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, var patiešām izprast Kunga īsteno dabu. Cilvēkam nevar būt skaidras izpratnes par Dievu Kungu vai Viņa svēto vārdu, veidolu, īpašībām, spēlēm utt., ja tas nenodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu. Bhagavad-gītas vārdi, ka cilvēkam vispirms jāatbrīvojas no visiem pārējiem darbiem un pilnībā jāuztic sevi Dievam Kungam, nozīmē to, ka vispirms ir jākļūst par tīru Dieva Kunga bhaktu, kurš nav atkarīgs ne no kādiem apstākļiem. Tikai tad ar garīgās kalpošanas spēku cilvēks var iepazīt Kungu.
Mahārādža Parīkšits iepriekšējā pantā atzina, ka Dievs Kungs ir neaptverams pat vislielākajiem zinātniekiem. Kādēļ viņš atkal lūdz, lai Šukadēva Gosvāmī papildina viņa nepietiekamās zināšanas par Dievu Kungu? Tas ir ļoti vienkārši. Šukadēva Gosvāmī ne vien ļoti labi pārzināja Vēdu rakstus, bet arī bija dižena, sevi apzinājusies dvēsele un varens Dieva Kunga bhakta. Šāds varens bhakta ar Kunga žēlastību var dot vairāk nekā pats Kungs. Dieva Personība Šrī Rāmačandra centās uzbūvēt tiltu pāri Indijas okeānam, lai sasniegtu Lankas salu, taču tīrais Dieva Personības bhakta Šrī Hanumāndžī varēja vienkārši pārlēkt pāri okeānam. Dievs Kungs ir tik žēlsirdīgs pret saviem tīrajiem bhaktām, ka Viņš savu iemīļoto bhaktu padara šķietami varenāku nekā ir pats. Kungs teica, ka Viņš nespēj glābt Durvāsu Muni, lai gan Muni bija tik varens, ka viņš, atrazdamies materiālajā stāvoklī, varēja tieši nonākt pie Kunga. Durvāsu Muni izglāba Mahārādža Ambarīša, Dieva Kunga bhakta. Tādējādi Kunga bhakta ir ne tikai varenāks par pašu Kungu, bet arī tiek uzskatīts, ka godināt bhaktu ir labāk, nekā tieši godināt Dievu Kungu (mad-bhakta-pūdžābhjadhikā).
Secinājums ir tāds, ka nopietnam bhaktam vispirms jāiet pie garīgā skolotāja, kurš ne tikai labi pārzina Vēdu rakstus, bet arī ir dižens bhakta, kurš patiešām apzinājies Dievu Kungu un Viņa dažādās enerģijas. Bez šāda bhaktas un garīgā skolotāja palīdzības nav iespējams pilnveidoties pārpasaulīgajā Dieva zinātnē. Un tāds īstens garīgais skolotājs kā Šukadēva Gosvāmī runā ne tikai par Dieva Kunga iekšējām spējām, bet arī atklāj to saistību ar ārējām spējām.
Dieva Kunga spēles iekšējā spējā atklājas, Viņam darbojoties Vrindāvanā, bet Viņa ārējās spējas darbību vada Viņa Kāranodakašājī Višnu, Garbhodakašājī Višnu un Kšīrodakašājī Višnu izpausmes. Šrīla Višvanātha Čakravartī dod zinātkāriem vaišnaviem ļoti labu padomu, sakot, ka jātiecas klausīties ne tikai stāsti par Dieva Kunga darbību (kā rāsa-līlu), bet arī stāsti par Viņa spēlēm purušāvatāru aspektos, kas saistīti ar srišti-tatvu jeb radīšanu, tādā veidā sekojot Mahārādžam Parīkšitam, kurš bija ideāls māceklis, un Šukadēvam Gosvāmī, kurš bija ideāls garīgais skolotājs.

11. PANTS

sūta uvāča

itj upāmantrito rāgjā    gunānukathanē harēh
hrišīkēšam anusmritja    prativaktum pračakramē

sūtah uvāča — Sūta Gosvāmī sacīja; iti — tā; upāmantritah — jautāts;
rāgjā — valdnieka; guna-anukathanē — lai aprakstītu Dieva Kunga
pārpasaulīgās īpašības; harēh — Dieva Personības; hrišīkēšam — jutekļu
valdnieku; anusmritja — kā nākas, atceroties; prativaktum — lai atbildētu;
pračakramē — izdarīt to, kas pirms tam nepieciešams.

TULKOJUMS

Sūta Gosvāmī sacīja: Uzklausījis valdnieka lūgumu aprakstīt Dieva
Personības radošo enerģiju, Šukadēva Gosvāmī, kā nākas, atcerējās
jutekļu valdnieku [Šrī Krišnu] un, lai labi atbildētu, teica šādus vārdus.

SKAIDROJUMS

Dieva Kunga bhaktas, uzstājoties ar runām un
aprakstot Dieva Kunga pārpasaulīgās īpašības, neuzskata, ka viņi varētu
kaut ko izdarīt neatkarīgi. Bhaktas uzskata, ka runāt iespējams vienīgi
tad, kad uz to rosina Visaugstais Kungs, jutekļu valdnieks. Atsevišķās
dzīvās būtnes jutekļi nepieder pašai būtnei; bhakta zina, ka šie jutekļi
pieder Visaugstajam Kungam un tos var izmantot pareizā veidā,
kalpojot Viņam. Jutekļi ir rīki, un dabas elementi ir sastāvdaļas; to visu ir
piešķīris Dievs Kungs, tāpēc visu, ko atsevišķā būtne var darīt, runāt,
redzēt utt., nosaka tikai un vienīgi Kungs. Bhagavad-gītā (15.15.)
apstiprināts: sarvasja čāham hridi sannivišto mattah smritir gjānam
apohanam ča.
Neviens nevar darboties brīvi un neatkarīgi, tādējādi, kad
cilvēks vēlas darboties, ēst vai runāt, viņam vienmēr jādomā par
Dieva Kunga atļauju. Ar Kunga svētību bhakta savā darbībā var pacelties
pāri četriem trūkumiem, kas raksturīgi saistītajai dvēselei.

12. PANTS

šrī-šuka uvāča

namah parasmai purušāja bhūjasē
    sad-udbhava-sthāna-nirodha-līlajā
grihīta-šakti-tritajāja dēhinām
    antarbhavājānupalakšja-vartmanē

šrī-šukah uvāča — Šrī Šukadēva Gosvāmī sacīja; namah — pazemīgi
sveicieni; parasmai — Augstākajai; purušāja — Dieva Personībai;
bhūjasē — pilnīgajam veselumam; sad-udbhava — materiālās pasaules
radīšana; sthāna — tās uzturēšana; nirodha — un tās iznīcināšana; līlajā — ar
spēlēm; grihīta — pieņēmis; šakti — spēks; tritajāja — trīs īpašības;
dēhinām — to, kuriem ir materiāli ķermeņi; antah-bhavāja — tam, kurš
atrodas iekšpusē; anupalakšja — neaptverams; vartmanē — kas pastāv
tādā veidā.

TULKOJUMS

Šukadēva Gosvāmī sacīja: Es pazemīgi noliecos Dieva Augstākās
Personības priekšā. Lai radītu šo materiālo pasauli, Kungs pieņem trīs
dabas īpašības. Viņš ir pilnīgais veselums, kas mīt visu būtņu ķermeņos,
un Viņa darbība ir neaptverama.

SKAIDROJUMS

Šī materiālā pasaule ir triju dabas
īpašību — skaidrības, kaislību un neziņas — izpausme, un Visaugstais Kungs, lai
radītu, uzturētu un iznīcinātu materiālo pasauli, pieņem trīs valdošos
veidolus, kļūstot par Brahmu, Višnu un Šankaru (Šivu). Kā Višnu Kungs
ieiet visos materiālajā pasaulē radītajos ķermeņos. Kā
Garbhodakašājī Višnu Viņš ieiet visos Visumos, un kā Kšīrodakašājī Višnu — visu
dzīvo būtņu ķermeņos. Kungs Šrī Krišna, kas ir visu Višnu-tatvu avots,
šajā pantā tiek uzrunāts par parapumānu jeb Purušotamu, kā tas
aprakstīts Bhagavad-gītā (15.8.). Viņš ir pilnīgais veselums. Tādējādi
purušāvatāri ir Viņa pilnīgie izvērsumi. Bhakti joga ir vienīgais
paņēmiens, ar kuru cilvēks var patiešām iepazīt Kungu. Tā kā empīriskie
filozofi un jogi mistiķi nespēj aptvert Dieva Personību, Viņu sauc par
anupalakšja-vartmanē jeb neaptveramā ceļa Kungu; tātad Viņš ir
sasniedzams ar bhakti jogu.

13. PANTS

bhūjo namah sad-vridžina-ččhidē ‘satām
    asambhavājākhila-sattva-mūrtajē
pumsām punah pāramahamsja āšramē
    vjavasthitānām anumrigja-dāšušē

bhūjah — atkal; namah — es noliecos; sat — dievbijīgo jeb bhaktu;
vridžina — ciešanu; čhidē — atbrīvotāja; asatām — ateistu jeb nebhaktu un
dēmonu; asambhavāja — tā, kurš pārtrauc turpmākās nelaimes;
akhila — pilnīgās; sattva — skaidrības; mūrtajē — Personībai;
pumsām — pārpasaulnieku; punah — atkal; pāramahamsjē — augstākās garīgās
pilnības stāvokļa; āšramē — stāvoklī; vjavasthitānām — īpaši atrodas;
anumrigja — mērķis; dāšušē — kas atpesta.

TULKOJUMS

Es vēlreiz pazemīgi noliecos pilnīgās esamības un pārpasaulības
veidola priekšā. Kungs atbrīvo dievbijīgos bhaktas no visām ciešanām un
sagrauj nebhaktu dēmonu ateistiskās attīstības centienus.
Pārpasaulniekiem, kas atrodas augstākajā garīgās pilnības līmenī, Viņš piešķir to,
pēc kā tie ir tiekušies.

SKAIDROJUMS

Kungs Šrī Krišna ir pilnīgais visas — gan materiālās, gan garīgās — esamības veidols. Vārds «akhila» nozīmē «pilnīgs», t.i., tāds, kurš nav khila jeb zemāks par kaut ko. Kā teikts Bhagavad-gītā, pastāv divu veidu dabas (prakriti): materiālā daba un garīgā daba jeb Dieva Kunga ārējā un iekšējā spēja. Materiālā daba tiek saukta par aparu jeb zemāko, bet garīgā daba — par augstāko jeb pārpasaulīgo. Tādējādi Dieva Kunga veidols nav zemākās jeb materiālās dabas radīts. Tas ir pilnībā pārpasaulīgs. Un Dievs Kungs ir mūrti, t.i., Viņam ir pārpasaulīgs veidols. Tie, kuri nav īpaši saprātīgi un kuri neko nezina par Dieva Kunga pārpasaulīgo veidolu, sauc Viņu par bezpersonisko Brahmanu. Taču Brahmans ir tikai Kunga pārpasaulīgā ķermeņa starojums (jasja prabhā). Bhaktas, kas apzinās Kunga pārpasaulīgo veidolu, kalpo Viņam; un Kungs savā bezcēloņu žēlastībā, atbildot uz viņu kalpošanu, atpestī bhaktas no visām ciešanām. Kungam ļoti dārgi ir arī dievbijīgie ļaudis, kas seko Vēdu norādījumiem, un tāpēc Viņš aizsargā arī šīs pasaules dievbijīgos. Bezdievīgie cilvēki un nebhaktas ir pret Vēdu principiem, un tādēļ viņi vienmēr tiek atturēti no pilnveidošanās savā zemiskajā darbībā. Daži no tiem gūst īpašu Kunga žēlastību, un Viņš tos nogalina pats, kā tas notika ar Rāvanu, Hiranjakašipu un Kamsu; un tādā veidā šie dēmoni saņem atbrīvi un vairs nevar turpināt savu dēmonisko darbību. Kungs gluži kā labs tēvs, gan svētīdams savus bhaktas, gan sodīdams dēmonus, aizvien ir labs pret visiem, jo Viņš ir visas individuālās esamības pilnīgā jeb kopīgā esamība.
Paramahamsas esamības stāvoklis ir augstākais garīgo vērtību pilnības stāvoklis. Kā norāda Šrīmatī Kuntīdēvī, Dievu Kungu patiešām izprot vienīgi paramahamsas. Tāpat kā cilvēks pakāpeniski apzinās pārpasaulību, sākot ar bezpersonisko Brahmanu un pēc tam apzinoties vienuviet esošo Paramātmu un Dieva Personību Purušotamu, Kungu Krišnu, gluži tāpat pakāpeniska pilnveidošanās notiek arī sanjāsas garīgajā dzīvē. Kutīčaka, bahūdaka, parivrādžakāčārja un paramahamsa ir atsacīšanās dzīves kārtas (sanjāsas) pakāpes, kas seko viena pēc otras; un Pāndavu māte, valdniece Kuntīdēvī, par tām runā savās lūgšanās Kungam Krišnam (pirmais dziedājums, astotā nodaļa). Paramahamsas parasti atrodami gan starp impersonālistiem, gan bhaktām, taču saskaņā ar Šrīmad Bhāgavatamu (kā to skaidri norāda Kuntīdēvī), tīru bhakti jogu izprot vienīgi paramahamsas, un Kuntīdēvī īpaši piemin to, ka Kungs atnāk (paritrānāja sādhūnām), lai dotu paramahamsām bhakti jogu. Tātad galu galā paramahamsas šī vārda īstajā nozīmē ir tīrie Dieva Kunga bhaktas. Šrīla Džīva Gosvāmī ir tieši atzinis, ka augstākais mērķis ir bhakti joga, kurā cilvēks pieņem pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam. Tie, kas uzsāk bhakti jogas ceļu, ir īsteni paramahamsas.
Tā kā Dievs Kungs ir ļoti labs pret visiem, impersonālisti, kas pieņem bhakti kā līdzekli, lai saplūstu ar Dieva Kunga esamību Viņa bezpersoniskajā brahmadžoti, arī nonāk tur, kur tie vēlas. Bhagavad-gītā (4.11.) Kungs apsola: jē jathā mām prapadjantē. Saskaņā ar Šrīlas Višvanāthas Čakravartī teikto pastāv divu veidu paramahamsas, t.i., brahmānandī (impersonālisti) un prēmānandī (bhaktas), un abi saņem to, pēc kā tie tiecas, lai gan prēmānandī ir veiksmīgāki par brahmānandī. Taču gan brahmānandī, gan prēmānandī ir pārpasaulnieki, un tiem nav nekāda sakara ar zemāko, materiālo dabu, kas materiālās esamības ciešanu pilna.

14. PANTS

namo namas tē ‘stv rišabhāja sātvatām
    vidūra-kāšthāja muhuh kujoginām
nirasta-sāmjātišajēna rādhasā
    sva-dhāmani brahmani ramsjatē namah

namah namah tē — es pazemīgi noliecos Tavā priekšā; astu — ir;
rišabhāja — diženā pavadoņa; sātvatām — Jadu dinastijas locekļi;
vidūra-kāšthāja — kas ir tālu no pasaulīgajiem ķildniekiem; muhuh — vienmēr;
ku-joginām — nebhaktu; nirasta — iznīcināti; sāmja — vienādi;
atišajēna — ar diženumu; rādhasā — ar bagātību; sva-dhāmani — savā
mājvietā; brahmani — garīgajās debesīs; ramsjatē — bauda; namah — es
noliecos.

TULKOJUMS

Es pazemīgi godinu Kungu, kurš ir kopā ar Jadu dinastijas locekļiem
un kurš vienmēr ir mīkla nebhaktām. Viņš ir augstākais materiālo un
garīgo valstību baudītājs, tomēr Viņš bauda savu mājvietu garīgajās
debesīs. Nav neviena, kas būtu līdzīgs Viņam, jo Viņa pārpasaulīgā
varenība ir neizmērojama.

SKAIDROJUMS

Visaugstā Kunga Šrī Krišnas pārpasaulīgajām izpausmēm ir divas puses. Tīrajiem bhaktām Viņš ir pastāvīgs pavadonis, piemēram, Viņš bija kļuvis par vienu no Jadu dinastijas ģimenes locekļiem, par Ardžunas draugu, par Vrindāvanas iedzīvotāju kaimiņu, par Nandas un Jašodas dēlu, par Sudāmas, Šrīdāmas un Madhumangalas draugu, par Vradžabhūmi jaunavu mīlētāju utt. Tā ir daļa no Viņa personiskajām iezīmēm. Un savā bezpersoniskajā iezīmē Kungs izvērš brahmadžoti starus, kas ir bezgalīgi un kas caurstrāvo visu. Daļu no šī visucaurstrāvojošā brahmadžoti, kas tiek salīdzināts ar saules stariem, klāj mahat-tatvas tumsa, un šo nenozīmīgo daļu sauc par materiālo pasauli. Materiālajā pasaulē ir neskaitāmi daudz Visumu tādu pašu kā šis, un katrā no tiem ir simtiem un tūkstošiem planētu kā šī, uz kuras mēs dzīvojam. Pasaulīgos ļaudis pārsvarā piesaista bezgalīgi plašais Dieva Kunga starojums, turpretī bhaktas vairāk domā par Kunga personisko veidolu, no kura viss izplūst (džanmādj asja jatah). Kā saules stari sākas no saules, tā brahmadžoti stari nāk no Goloka Vrindāvanas — augstākās garīgo debesu planētas. Bezgalīgajās garīgajās debesīs ir neskaitāmi daudz garīgo planētu Vaikunthu, kas atrodas viņpus materiālajām debesīm. Pasaulīgajiem ļaudīm nav īpaši daudz zināšanu pat par laicīgajām debesīm, un ko gan viņi var domāt par garīgajām debesīm? Tāpēc pasaulīgie ļaudis ir ļoti, ļoti tālu no Kunga. Pat ja nākotnē viņi izgatavos kādu mašīnu, kas spēs lidot ar vēja vai prāta ātrumu, tie, vienalga, nevarēs pat domāt par garīgo debesu planētu sasniegšanu. Tātad Kungs un Viņa mājvieta pasaulīgajiem ļaudīm vienmēr būs mīts un mīkla, turpretī bhaktām Kungs vienmēr būs pavadonis.
Garīgajās debesīs Kunga bagātības ir neizmērojamas. Dievs Kungs atrodas uz visām garīgajām planētām, visām neskaitāmajām Vaikunthām, izvēršot savas pilnīgās daļas, un kopā ar Viņu ir atbrīvotie bhaktas. Bet impersonālistiem, kuri vēlas saplūst ar Dieva Kunga esamību, ir atļauts kļūt par garīgajām dzirkstelītēm brahmadžoti. Impersonālistiem nav vajadzīgo īpašību, lai kļūtu par Dieva Kunga pavadoņiem vai nu uz Vaikunthām, vai arī uz augstākās garīgās planētas Goloka Vrindāvanas, kas Bhagavad-gītā nosaukta par mad-dhāmu, bet šajā pantā — par Dieva Kunga sva-dhāmu.
Šī mad-dhāma jeb sva-dhāma Bhagavad-gītā (15.6.) aprakstīta šādi:
na tad bhāsajatē sūrjo na šašānko na pāvakah
jad gatvā na nivartantē tad dhāma paramam mama

Kunga sva-dhāmai nav vajadzīga ne saule, ne mēness, ne arī kāda mākslīga gaisma. Šī dhāma jeb vieta ir visaugstākā, un tas, kurš tur nonāk, nekad vairs neatgriežas materiālajā pasaulē.
Vaikunthas planētas un Goloka Vrindāvana spīd pašas, un stari, kas plūst no šīm Kunga sva-dhāmām, veido brahmadžoti. Tas apstiprināts arī Vēdās, kā Mundaka Upanišadā (2.2.10.), Katha Upanišadā (2.2.15.) un Švētāšvatara Upanišadā (6.14.):
na tatra sūrjo bhāti na čandra-tārakam
nēmā vidjuto bhānti kuto ‘jam agnih
tam ēva bhāntam anu bhāti sarvam
tasja bhāsā sarvam idam vibhāti

Lai apgaismotu Dieva Kunga sva-dhāmu, nav vajadzīga ne saule, ne mēness, ne zvaigznes. Tur nav vajadzīga arī elektrība, par svecēm nemaz nerunājot. Gluži otrādi, visa gaisma var pastāvēt, vienīgi pateicoties šo planētu starojumam, un viss, kas spīd, tikai atstaro šo sva-dhāmas gaismu.
Tas, kuru ir apžilbinājis bezpersoniskā brahmadžoti starojums, nespēj iepazīt personisko pārpasaulību; tāpēc Īšopanišadā (15.) Kungam veltīta lūgšana, kurā teikts, lai Kungs noņem savu mirdzošo starojumu, dodot iespēju bhaktam ieraudzīt patiesību. Tur ir teikts:
hiranmajēna pātrēna satjasjāpihitam mukham
tat tvam pūšann apāvrinu satja-dharmāja drištajē

«Ak, Kungs, Tu esi visa — gan materiālā, gan garīgā — uzturētājs, un viss plaukst, pateicoties Tavai žēlastībai. Garīgā kalpošana Tev jeb bhakti joga ir īstenais reliģijas princips — satja-dharma — un es nodarbojos ar šo kalpošanu. Tāpēc esi tik labs un aizsargā mani, parādot savu īsteno seju. Tapēc, lūdzu, noņem savu brahmadžoti staru plīvuru, lai es varētu ieraudzīt Tavu mūžīgās svētlaimes un zināšanu veidolu.»

15. PANTS

jat-kīrtanam jat-smaranam jad-īkšanam
    jad-vandanam jač-čhravanam jad-arhanam
lokasja sadjo vidhunoti kalmašam
    tasmai subhadra-šravasē namo namah

jat — kura; kīrtanam — slavināšana; jat — kura;
smaranam — atcerēšanās; jat — kura; īkšanam — redzēšana; jat — kura;
vandanam — lūgšana; jat — kura; šravanam — klausīšanās; jat — kura;
arhanam — godināšana; lokasja — visu cilvēku; sadjah — tūlīt; vidhunoti — īpaši attīra;
kalmašam — no grēku sekām; tasmai — Viņam; subhadra — visādā ziņā
svētīgs; šravasē — tas, kurš ir uzklausīts; namah — mana noliekšanās;
namah — atkal un atkal.

TULKOJUMS

Es pazemīgi noliecos visusvētīgā Kunga Šrī Krišnas priekšā. Viņa
slavināšana, atcerēšanās, redzēšana, lūgšana, klausīšanās un godināšana
vienā mirklī attīra cilvēku no visu grēku sekām.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā vislielākā autoritāte Šrī Šukadēva Gosvāmī iesaka visaugstāko reliģisko darbību, kas atbrīvo cilvēku no visu grēku sekām. Kīrtana jeb Dieva Kunga cildināšana var notikt dažādos veidos, piemēram, kā atcerēšanās, tempļu apmeklēšana un skatīšanās uz Dievību, kā lūgšanu veltīšana Dievam Kungam un kā Šrīmad Bhāgavatamā un Bhagavad-gītā minēto Dieva Kunga slavinājumu klausīšanās. Kīrtana ir gan Dieva Kunga godības apdziedāšana melodiskas mūzikas pavadījumā, gan tādu rakstu kā Šrīmad Bhāgavatamas un Bhagavad-gītas lasīšana.
Bhaktām nav jābēdājas par to, ka Dievs Kungs fiziski neatrodas šeit, domājot, ka tie ir šķirti no Kunga. Bhakti paņēmiens, kas sevī ietver daudzināšanu, klausīšanos, atcerēšanos utt. (vai nu visi šie paņēmieni, vai daži no tiem, vai pat viens), var dot mums to, ko dod tieša Dieva Kunga sabiedrība, ja vien cilvēks minētajā veidā nodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam. Pat Kunga Krišnas vai Rāmas svētā vārda skaņa var vienā mirklī piepildīt gaisotni ar garīgumu. Mums skaidri jāapzinās, ka Kungs atrodas visur, kur notiek šāda tīra un pārpasaulīga kalpošana, tāpēc tam, kurš nodarbojas ar kīrtanu un neizdara nekādus apvainojumus, ir pozitīva saikne ar Dievu Kungu. Gluži tāpat atcerēšanās un lūgšanas var dot mums to, ko vēlamies, ja vien šie kalpošanas veidi notiek pareizi un prasmīga skolotāja vadībā. Mums nav jāizdomā garīgās kalpošanas paņēmieni. Cilvēks var godināt Dieva Kunga veidolu templī vai arī bezpersoniski veltīt Kungam bhakti lūgšanas mošejā vai baznīcā. Ja cilvēks ir ļoti uzmanīgs un neizdara apvainojumus, domājot, ka viņš var tīši grēkot un ar Dievības godināšanu templī vai lūgšanu veltīšanu Dievam baznīcā viņš var atbrīvoties no grēku sekām, tad šāda darbība bez apvainojumiem patiešām atbrīvo cilvēku no grēkiem. Ja cilvēks apzināti grēko, domājot, ka garīgās kalpošanas spēks viņu pasargās no grēku sekām, tad šo attieksmi sauc par nāmno balād jasja hi pāpa-buddhih, un tas garīgajā kalpošanā ir vislielākais apvainojums. Tāpēc tam, kurš noteikti grib izsargāties no grēkiem, ļoti būtiska ir klausīšanās. Un, lai īpaši uzsvērtu klausīšanās svarīgumu, Gosvāmī piesauc Dievu.

16. PANTS

vičakšanā jač-čaranopasādanāt
    sangam vjudasjobhajato ‘ntar-ātmanah
vindanti hi brahma-gatim gata-klamās
    tasmai subhadra-šravasē namo namah

vičakšanāh — augsti saprātīgs; jat — kura; čarana-upasādanāt — pilnīgi
veltot sevi lotospēdām; sangam — pieķeršanos; vjudasja — pilnīgi
atmetot; ubhajatah — tagadnei un nākotnei; antah-ātmanah — sirds un
dvēseles; vindanti — iet uz priekšu; hi — noteikti; brahma-gatim — uz
garīgo esamību; gata-klamāh — bez grūtībām; tasmai — Viņam;
subhadra — visādā ziņā svētīgajam; šravasē — tam, kurš tiek uzklausīts;
namah — es noliecos; namah — atkal un atkal.

TULKOJUMS

Es atkal un atkal pazemīgi noliecos visusvētīgā Kunga Šrī Krišnas
priekšā. Tie, kas ir augsti saprātīgi, vienkārši uzticot sevi Viņa
lotospēdām, pilnībā atbrīvojas no pieķeršanās šai un nākamajai esībai un bez
grūtībām iet pretī garīgajai esamībai.

SKAIDROJUMS

Kungs Šrī Krišna ir vairākkārt mācījis Ardžunu, tādējādi mācot arī visus, kas vēlas kļūt par tīriem Viņa bhaktām. Bhagavad-gītas nobeigumā (18.64.–66.) Kungs ir devis visnoslēpumainākos norādījumus:
sarva-guhjatamam bhūjah šrinu mē paramam vačah
išto ‘si mē dridham iti tato vakšjāmi tē hitam

man-manā bhava mad-bhakto mad-jādžī mām namaskuru
mām ēvaišjasi satjam tē pratidžānē prijo ‘si mē

sarva-dharmān paritjadžja mām ēkam šaranam vradža
aham tvām sarva-pāpēbhjo mokšajišjāmi mā šučah

«Mīļais Ardžuna! Tu Man esi ļoti dārgs, un tāpēc tikai un vienīgi tevis dēļ Es atklāšu tev visnoslēpumaināko savu norādījumu daļu. Tā ir tāda: kļūsti par tīru bhaktu un uztici sevi vienīgi Man. Es apsolu tev pilnīgu garīgo esamību, kas dos tev mūžīgas tiesības pārpasaulīgā mīlestībā kalpot Man. Atmet visus pārējos reliģijas veidus un uztici sevi vienīgi Man. Tici, ka Es aizsargāšu tevi no grēkiem un atpestīšu tevi. Neraizējies!»
Saprātīgi ļaudis ļoti nopietni izturas pret šo pēdējo Dieva Kunga norādījumu. Zināšanas par patību ir pirmais solis garīgajā izpratnē, un šīs zināšanas tiek sauktas par noslēpumainām. Nākamais solis ir Dieva izpratne, un šīs zināšanas tiek sauktas par vēl noslēpumainākām. Bhagavad-gītas zināšanu virsotne ir Dieva apzināšanās, un, kad cilvēks sasniedz šo Dieva izpratnes pakāpi, viņš gluži dabiski pats kļūst par Kunga bhaktu, lai pārpasaulīgā mīlestībā Tam kalpotu. Šī garīgā kalpošana Kungam vienmēr balstās uz Dieva mīlestību, un tā atšķiras no parastās kalpošanas, ko iesaka karma joga, gjāna joga vai dhjāna joga. Bhagavad-gītā dažādu veidu ļaudīm doti dažādi norādījumi. Ir aprakstīta varnāšrama-dharma, sanjāsa-dharma, jati-dharma, atsacīšanās dzīves kārta, jutekļu savaldīšana, meditācija, mistisko spēku pilnība utt., taču tas, kurš pilnībā uztic sevi Dievam Kungam, lai kalpotu Viņam spontānā mīlestībā, patiešām izprot visu Vēdās izklāstīto zināšanu būtību. Tas, kurš prasmīgi izmanto šo paņēmienu, tūlīt sasniedz dzīves pilnību, un šo cilvēka dzīves pilnību sauc par brahma-gati jeb attīstību garīgajā esamībā. Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, balstoties uz vēdiskajiem apgalvojumiem, sasniegt brahma-gati nozīmē iegūt tādu pašu garīgu veidolu, kāds ir Dievam Kungam, un šādā veidolā atbrīvotā dzīvā būtne mūžīgi mīt uz kādas no garīgo debesu planētām. Šo dzīves pilnību pavisam viegli var sasniegt tīrs Dieva Kunga bhakta, un viņam nav jāiet grūtie pilnības sasniegšanas ceļi. Šādā bhakti dzīvē, kā jau tika minēts iepriekšējā pantā, ir ļoti daudz kīrtanas, smaranas, īkšanas utt. Tāpēc tam, kurš vēlas sasniegt augstāko pilnību, kas iegūstama jebkurā cilvēciskajā dzīvības veidā un jebkurā pasaules daļā, jāpieņem šis vienkāršais bhakti dzīves paņēmiens. Kad Kungs Brahma satika Kungu Krišnu, kurš Vrindāvanā spēlējās maza bērna izskatā, viņš veltīja Kungam lūgšanu:
šrējah-sritim bhaktim udasja tē vibho
klišjanti jē kēvala-bodha-labdhajē
tēšām asau klēšala ēva šišjatē
nānjad jathā sthūla-tušāvaghātinām

(Bhāg.10.14.4.)

Bhakti joga ir visaugstākais pilnības veids. Saprātīgs cilvēks tiecas pēc bhakti jogas, nevis pēc liela garīgas darbības daudzuma. Šeit citētais piemērs ir ļoti labs. Sauja graudu ir daudz vērtīgāka par tukšu sēnalu kaudzi. Gluži tāpat cilvēkam nevajag piesaistīties karma-kāndas un gjāna-kāndas žonglēšanai vai pat jogas vingrojumiem. Labāk prasmīgi izmantot vienkāršo kīrtanas, smaranas utt. ceļu, sekojot īstenam garīgajam skolotājam. Tas dod iespēju bez jebkādām grūtībām sasniegt visaugstāko pilnību.

17. PANTS

tapasvino dāna-parā jašasvino
    manasvino mantra-vidah sumangalāh
kšēmam na vindanti vinā jad-arpanam
    tasmai subhadra-šravasē namo namah

tapasvinah — diženi mācīti gudrie; dāna-parāh — diženi žēlsirdības
dāvanu devēji; jašasvinah — slaveni ļaudis; manasvinah — diženi filozofi
vai mistiķi; mantra-vidah — diženi Vēdu himnu deklamētāji;
su-mangalāh — stingri vēdisko principu sekotāji; kšēmam — darbības augļus;
na — ne; vindanti — sasniedz; vinā — bez; jat-arpanam — veltīšanas;
tasmai — Viņam; subhadra — svētīga; šravasē — klausīšanās par Viņu;
namah — es noliecos; namah — atkal un atkal.

TULKOJUMS

Es atkal un atkal pazemīgi noliecos visusvētīgā Kunga Šrī Krišnas
priekšā, jo ne diženi viedie, ne izcili žēlastības dāvanu devēji, ne
slaveni ļaudis, ne diženi filozofi un mistiķi, ne lieli Vēdu himnu
deklamētāji, ne diži vēdisko principu sekotāji nevar iegūt savas darbības augļus,
neizmantojot savas īpašības kalpošanā Dievam Kungam.

SKAIDROJUMS

Gudrība, labdarība, sabiedrības politiskā, sociālā
vai reliģiskā vadīšana, filozofiski prātojumi, nodarbošanās ar jogu,
prasmīga Vēdu rituālu veikšana un visas pārējās labās cilvēka īpašības
palīdz sasniegt pilnību tikai tad, ja tās tiek izmantotas kalpošanā Dievam
Kungam. Ja tas netiek darīts, visas šīs īpašības ļaudīm rada vienīgi
raizes. Visu var izmantot vai nu savu jutekļu apmierināšanai, vai
kalpošanai kādam citam. Arī patmīlība var būt divu veidu, t.i., vērsta tikai
uz sevi vai paplašināta. Taču starp personisku un paplašinātu
patmīlību nav būtiskas atšķirības. Ja cilvēks zog, tad vienalga, vai viņš to dara
sevis vai savas ģimenes labad, tas tāpat ir noziegums. Ja zaglis apgalvo,
ka viņš ir zadzis nevis sev, bet gan sabiedrības un valsts labad, nevienā
valstī tiesa viņu neattaisnos. Ļaudis parasti nezina, ka dzīvā būtne ar
savām tieksmēm var sasniegt pilnību tikai tad, ja šīs tieksmes saskan
ar Dieva Kunga vēlmi. Piemēram, kāda jēga uzturēt dzīvību? Cilvēks
pelna naudu, lai uzturētu ķermeni (personisko vai sabiedrisko), bet, ja
nav Dieva apziņas un ķermenis netiek uzturēts, lai cilvēks varētu
apzināties savu saikni ar Dievu, visi viņa izdzīvošanas centieni ne ar ko
neatšķiras no dzīvnieka tieksmes izdzīvot. Cilvēka ķermeņa uzturēšanas
mērķis atšķiras no dzīvnieka ķermeņa uzturēšanas mērķa. Gluži tāpat
zināšanu izkopšanai, ekonomiskajai attīstībai, filozofiskajiem
meklējumiem, Vēdu rakstu apgūšanai un pat dievbijīgai darbībai, kā dāvanu
došanai, slimnīcu celšanai un graudu izdalīšanai, jābūt saistītai ar
Dievu Kungu. Visas šīs darbības un centienu mērķim jābūt Dieva Kunga
iepriecināšanai, nevis kādas citas atsevišķas būtnes vai būtņu kopuma
apmierināšanai (samsiddhir hari-tošanam). Bhagavad-gītā (9.27.) tas
ir apstiprināts, un ir teikts, ka visām mūsu dāvanām un visām mūsu
askēzēm jābūt vērstām uz Dievu Kungu. Viss jādara vienīgi Viņa dēļ.
Bezdievīgās civilizācijas prasmīgie vadītāji cenšas attīstīt izglītību un
ekonomiku, taču bez Dieva apziņas visa šī darbība lemta neveiksmei.
Un tam, kurš vēlas apzināties Dievu, ir jāklausās stāsti par
visusvētīgo Kungu, kas lasāmi tādos darbos kā Bhagavad-gīta un
Šrīmad Bhāgavatama.

18. PANTS

kirāta-hūnāndhra-pulinda-pulkašā
    ābhīra-šumbhā javanāh khasādajah
jē ‘njē ča pāpā jad-apāšrajāšrajāh
    šudhjanti tasmai prabhavišnavē namah

kirāta — senās Bhāratas province; hūna — daļa no Vācijas un Krievijas;
āndhra — Dienvidindijas province; pulinda — grieķi; pulkašāh — kāda
cita province; ābhīra — senās Sindas daļa; šumbhāh — kāda cita
province; javanāh — turki; khasa-ādajah — Mongolijas province; — pat
tie; anjē — citi; ča — arī; pāpāh — pieķērušies grēcīgai darbībai;
jat — kas; apāšraja-āšrajāh — raduši patvērumu pie Dieva Kunga bhaktām;
šudhjanti — tūlīt šķīstās; tasmai — Viņam; prabhavišnavē — varenajam
Višnu; namah — es pazemīgi noliecos.

TULKOJUMS

Kirātas, hūnas, āndhras, pulindas, pulkašas, ābhīras, šumbhas, javanas
un khasas rasu locekļi, kā arī citi, kas pieķērušies grēcīgai darbībai, var
šķīstīties, rodot patvērumu pie visvarenā Kunga bhaktām. Es pazemīgi
noliecos Dieva Kunga priekšā.

SKAIDROJUMS

Kirāta: Senās Bhārata-varšas province, kas minēta Mahābhāratas Bhīšma-parvā. Parasti kirātas tiek uzskatīti par Indijas mežoņu ciltīm, un mūsdienu Čhota Nagpuras un Bihāras Santala Parganas varētu veidot seno Kirātas provinci.
Hūna: Austrumvācijas apgabals un daļa no Krievijas tiek saukta par Hūnas provinci. Par hūnām sauc arī kādu kalnu cilti.
Āndhra: Dienvidindijas province, kas minēta Mahābhāratas Bhīšma-parvā. Province ar šādu nosaukumu saglabājusies vēl tagad.
Pulinda: Tā minēta Mahābhāratā (Ādi-parva 174.38.), kur runāts par Pulindas provinces iedzīvotājiem. Šo valsti iekaroja Bhīmasēna un Sahadēva. Arī grieķi tiek saukti par pulindām, un Mahābhāratas Vana-parvā minēts, ka šīs pasaules daļas nevēdiskā rase valdīs pār visu pasauli. Šī Pulindas province ir arī viena no Bhāratas provincēm, un tās iedzīvotāji tika pieskaitīti kšatriju valdniekiem. Taču vēlāk pulindas atteicās no brāhmaniskās kultūras un tika nosaukti par mlēčhām (tāpat kā tie, kas neseko islama kultūrai, tiek saukti par kafiriem, un tie, kas neseko kristiešu kultūrai, — par pagāniem).
Ābhīra: Arī šis vārds ir minēts Mahābhāratā gan Sabhā-parvā, gan Bhīšma-parvā. Ir teikts, ka šī province atradusies Sindā pie Sarasvatī upes. Mūsdienu Sindas apgabals agrākajos laikos sniedzās līdz pat otrai Arābu jūras pusei, un šī apgabala iedzīvotājus sauca par ābhīrām. Viņi bija pakļauti Mahārādžam Judhišthiram, un, kā norāda Mārkandēja, arī šīs pasaules daļas mlēčhām būtu jāvalda pār Bhāratu. Vēlāk tas arī notika tāpat kā ar pulindām. No pulindām Aleksandrs Lielais iekaroja Indiju, un Muhameds Ghori iekaroja Indiju no ābhīru puses. Arī šie ābhīras agrākajos laikos bija kšatriji, kas dzīvoja brahmaniskajā kultūrā, taču vēlāk no tās atteicās. Kšatriji, kas baidījās no Parašurāmas un noslēpās Kaukāza kalnos, vēlāk kļuva pazīstami kā ābhīras, un vietu, kur viņi dzīvoja, sauca par Ābhīradēšu.
Šumbhas un kankas: Senās Bhāratas Kankas provinces iedzīvotāji minēti Mahābhāratā.
Javanas: Par Javanu sauca vienu no Mahārādžas Jajāti dēliem, kuram tika uzticēts valdīt pār Turciju. Tā kā turki ir Mahārādžas Javanas pēcteči, viņus sauc par javaniem. Tādējādi javani bija kšatriji, bet vēlāk, atsakoties no brahmaniskās kultūras, viņi kļuva par mlēčha-javaniem. Javani aprakstīti Mahābhāratā (Ādi-parva 85.34.). Javana bija arī kāds princis vārdā Turvasu, un viņa valsti iekaroja Pāndavs Sahadēva. Rietumu Javana, pakļaujoties Karnas spiedienam, Kurukšētras kaujā pievienojās Durjodhanam. Vēl tika pareģots, ka šie javani iekaros Indiju, un tā izrādījās taisnība.
Khasa: Khasadēšas iedzīvotāji minēti Mahābhāratā (Drona-parvā). Par khasām parasti sauc tos, kuriem neaug ūsas. Tādējādi khasas ir mongoļi, ķīnieši un citi.
Šajā pantā tika minēti dažādu pasaules nāciju vēsturiskie nosaukumi. Pat tie ļaudis, kas pastāvīgi grēko, ir labojami; un, ja tie rod patvērumu pie Dieva Kunga bhaktām, viņi var pacelties pilnvērtīgu cilvēku līmenī. Varenie Dieva Kunga bhaktas — Jēzus Kristus un Muhameds — kalpojot Kungam, uz šīs Zemes ir izdarījuši neaptverami daudz. Un no Šrīlas Šukadēvas Gosvāmī vārdiem var saprast, ka, vadot civilizāciju nevis bezdievīgi, kā tas pasaulē notiek pašlaik, bet gan uzticot vadību Dieva Kunga bhaktām, kā dēļ jau ir nodibināta vispasaules organizācija, ko sauc par Starptautisko Krišnas Apziņas biedrību, ar Visvarenā Kunga žēlastību visas pasaules ļaužu sirdis varētu mainīties, jo Dieva Kunga bhaktas ar savu vadību spētu radīt šādu izmaiņu, šķīstot cilvēku pieputējušos prātus. Pasaules politiķi var palikt savos posteņos, jo tīrie Dieva Kunga bhaktas netiecas pēc politiskas varas vai diplomātiskas līdzdalības. Bhaktas vēlas tikai to, lai ļaudis netiktu maldināti ar politisku propagandu un lai vērtīgais cilvēka mūžs netiktu izniekots, sekojot civilizācijai, kas galu galā lemta iznīcībai. Tādējādi, ja politiķi uzklausītu bhaktu labos padomus, tad ar bhaktu attīrošo propagandu pasauli varētu izmainīt līdz nepazīšanai, kā to ir parādījis Kungs Čaitanja. Šukadēva Gosvāmī sāka savu lūgšanu, pievēršot uzmanību vārdam «jat-kīrtanam», un arī Kungs Čaitanja norādīja, ka, vienkārši slavinot Dieva Kunga svēto vārdu, sirdī var notikt neaptverami lielas izmaiņas, kuras var pilnīgi atbrīvot nācijas no savstarpējām politiķu radītām nesaskaņām. Un, kad tiks nodzēsta nesaskaņu uguns, būs arī citi labumi. Kā jau mēs vairākas reizes šinīs lappusēs minējām, cilvēka mērķis ir atgriešanās mājās, atpakaļ pie Dieva.
Saskaņā ar bhakti kultūras jeb vaišnavu mācības principiem nevienam nav aizliegts pilnveidoties Dieva apziņā. Vaišnavs ir tik varens, ka viņš var padarīt par vaišnaviem pat kirātas un citus, kas tika minēti. Bhagavad-gītā (9.32.) Dievs Kungs norāda, ka nevienam nav aizliegts kļūt par Dieva Kunga bhaktu (pat zemākās kārtās dzimušajiem, sievietēm, šūdrām un vaišjām ne), un, kļūstot par bhaktu, ikviens var atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva. Cilvēkam tikai jārod patvērums pie tīra Dieva Kunga bhaktas, kurš dziļi apguvis pārpasaulīgo Krišnas zinātni (Bhagavad-gītu un Šrīmad Bhāgavatamu). Ikviens cilvēks no jebkuras pasaules daļas, labi iepazīstoties ar Krišnas zinātni, kļūst par tīru bhaktu un garīgo skolotāju pārējiem ļaudīm. Šāds bhakta var šķīstīt ļaužu sirdis un atbrīvot viņus. Pastāvīga saskarsme ar tīru vaišnavu var attīrīt pat vislielāko grēcinieku. Tāpēc vaišnavs var pieņemt īstenu mācekli no jebkuras pasaules daļas, neskatoties uz viņa kastu un pārliecību, un ar vadošajiem principiem padarīt viņu par tīru vaišnavu, kas stāv pāri brahmaniskajai kultūrai. Kastu sistēma jeb varnāšrama-dharma nepastāv, kā nākas, pat starp tiem, kas uzskata sevi par šīs iekārtas sekotājiem. Mūsdienu sociālās, politiskās un ekonomiskās revolūcijas radītajā vidē arī nav iespējams atjaunot šīs iekārtas darbību. Taču neatkarīgi no katras valsts paražām, cilvēks var kļūt par vaišnavu garīgi, un šajā pārpasaulīgajā ceļā nav kavēkļu. Tādējādi, sekojot Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu gribai, Šrīmad Bhāgavatamas un Bhagavad-gītas mācība var tikt sludināta pa visu pasauli, atpestot visus, kas vēlas pieņemt šo pārpasaulīgo mācību. Ja bhaktas sludinās šo kultūru, to noteikti pieņems visi saprātīgie un zinātkārie ļaudis neatkarīgi no savas valsts paražām. Vaišnavs nekad nevērtē otru vaišnavu pēc izcelšanās, gluži tāpat kā viņš nekad neuzskata Kunga Dievību templī par elku. Un, lai šajā jautājumā nebūtu nekādu šaubu, Šrīla Šukadēva Gosvāmī lūdz visvarenā Kunga svētību (prabhavišnavē namah). Tāpat kā Dievs Kungs godināmās tempļa Dievības veidolā pieņem sava bhaktas pazemīgo kalpošanu, kas izpaužas kā bhakti arčana, arī tīrs vaišnava ķermenis pārpasaulīgi izmainās, kad tas veltī sevi kalpošanai Dievam Kungam un mācās pie īstena vaišnava. Šajā sakarībā var minēt vaišnavu principu — arčjē višnau šilā-dhīr gurušu nara-matir vaišnavē džāti-buddhih šrī-višnor nāmni šabda-sāmānja-buddhih utt. «Templī godināmo Kunga Dievību nedrīkst uzskatīt par elku, un autoritatīvu garīgo skolotāju nedrīkst uzskatīt par parastu cilvēku. Nedrīkst uzskatīt, ka tīrs vaišnavs pieder kādai noteiktai kastai utt.» (Padma Purāna.)
Secinājums ir tāds, ka Kungs, būdams visvarens, vai nu pats, vai arī izpauzdamies kā īstens garīgais skolotājs, neatkarīgi no apstākļiem var pieņemt jebkuru cilvēku no jebkuras pasaules daļas. Kungs Čaitanja pieņēma daudzus bhaktas, kas nebija auguši varnāšramā, un, lai mācītu mūs, Viņš paziņoja, ka nepieder nevienai kastai vai dzīves kārtai, bet gan ir mūžīgs Kunga Krišnas, Vrindāvanas jaunavu uzturētāja, kalpa kalps. Tāds ir sevis apzināšanās ceļš.

19. PANTS

sa ēša ātmātmavatām adhīšvaras
    trajīmajo dharmamajas tapomajah
gata-vjalīkair adža-šankarādibhir
    vitarkja-lingo bhagavān prasīdatām

sah — Viņš; ēšah — ir; ātmā — Virsdvēsele; ātmavatām — sevi
apzinājušos dvēseli; adhīšvarah — Visaugstais Kungs; trajī-majah — iemiesotās
Vēdas; dharma-majah — reliģisko rakstu iemiesojums;
tapah-majah — askēzes iemiesojums; gata-vjalīkaih — to, kuri stāv pāri liekulībai;
adža — Brahmādžī; šankara-ādibhih — ar Kungu Šivu un pārējiem;
vitarkja-lingah — uz ko raugās ar cieņu un godu; bhagavān — Dieva
Personība; prasīdatām — ir laba pret mani.

TULKOJUMS

Viņš ir Virsdvēsele un visu sevi apzinājušos dvēseļu Visaugstais Kungs.
Viņš ir Vēdu, reliģisko rakstu un askēžu iemiesojums. Viņu godina
Kungs Brahma, Šiva un visi, kas stāv pāri liekulībai. Lai cienījamais
un godājamais Augstākais Absolūts ir ar mani apmierināts.

SKAIDROJUMS

Lai gan Visaugstais Kungs, Dieva Personība, ir visu dažādo sevis apzināšanās ceļu gājēju Kungs, Viņu var iepazīt tikai tie, kas pacēlušies pāri liekulībai. Ikviens meklē mūžīgu mieru vai mūžīgu dzīvi, un ar šo mērķi viņš apgūst vai nu Vēdas, vai citus reliģiskos rakstus vai arī nodarbojas ar smagām askēzēm, darbodamies kā empīriskais filozofs, mistiskais jogs vai tīrs bhakta utt. Taču Visaugsto Kungu pilnībā apzinās tikai bhaktas, jo viņi stāv pāri liekulībai. Tos, kas iet sevis apzināšanās ceļu, parasti iedala karmī, gjānī, jogos un Dieva Kunga bhaktās. Karmī, kuri ir ļoti pieķērušies Vēdu rituālu auglīgajai darbībai, tiek saukti par bhukti-kāmī jeb tiem, kas vēlas materiālās baudas. Gjānī, kuri cenšas saplūst ar Visaugstāko, ejot prātošanas ceļu, tiek saukti par mukti-kāmī jeb tiem, kas vēlas atbrīvi no materiālās esamības. Mistiskie jogi, kas nodarbojas ar visdažādākajām askēzēm, lai iegūtu astoņu veidu materiālās pilnības, un kuri galu galā transā sastop Virsdvēseli (Paramātmu), tiek saukti par sidhi-kāmī jeb tiem, kas vēlas gūt iespēju kļūt mazākiem par vismazāko, smagākiem par vissmagāko, saņemt visu, ko vēlas, valdīt pār jebkuru, radīt visu, kas patīk utt. Varens jogs spēj paveikt to visu. Turpretī Dieva Kunga bhaktas sevis apmierināšanai neko tādu nevēlas. Viņi vēlas tikai kalpot Kungam, jo Kungs ir dižens, un bhaktas, kā jau dzīvās būtnes, ir mūžīgas un neatņemamas Dieva Kunga daļiņas, kas pakļautas Viņam. Šī pilnīgā patības apzināšanās ļauj bhaktam atbrīvoties no visām vēlmēm, kļūt pilnīgi nesavtīgam, un tādējādi bhaktas tiek saukti par niškāmī jeb tiem, kuri neko nevēlas. Dzīvā būtne savā dabiskajā stāvoklī nevar būt brīva no visām vēlmēm (gan bhukti-kāmī, gan mukti-kāmī, gan sidhi-kāmī kaut ko vēlas, lai apmierinātu sevi), turpretī Dieva Kunga niškāmī bhaktas kaut ko vēlas tikai tādēļ, lai iepriecinātu Kungu. Viņi ir pilnībā atkarīgi no Dieva Kunga gribas un ir vienmēr gatavi izpildīt savu pienākumu par prieku Kungam.
Sākumā Ardžuna izturējās kā tie, kuri vēlas apmierināt sevi, jo viņš negribēja cīnīties Kurukšētras kaujā, taču, lai atbrīvotu Ardžunu no vēlmēm, Dievs Kungs sludināja Bhagavad-gītu, kurā izskaidrota karma joga, gjāna joga, hatha joga un arī bhakti joga. Tā kā Ardžuna nebija liekulis, viņš mainīja savu lēmumu un iepriecināja Kungu, piekrītot cīnīties (karišjē vačanam tava), un tā atbrīvojās no vēlmēm.
Šajā pantā ar nolūku minēts Brahma un Kungs Šiva, jo Brahmādžī, Kungs Šiva, Šrīmatī Lakšmīdžī un četri Kumāri (Sanaka, Sanātana utt.) ir četru, no vēlmēm brīvo vaišnavu sampradāju vadītāji. Viņi ir pilnīgi brīvi no liekulības. Šrīla Džīva Gosvāmī skaidro vārdu «gata-vjalīkaih» kā «prodžita-kaitavaih» jeb «tie, kas ir pilnīgi brīvi no liekulības» (tikai tīrie bhaktas). «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 19.149.) teikts:
krišna-bhakta — niškāma, ata ēva ‘šānta’
bhukti-mukti-siddhi-kāmī, sakali ‘ašānta’

Tie, kas tiecas pēc savas dievbijīgās darbības augļiem, tie, kas vēlas atbrīvi un saplūšanu ar Visaugstāko, un tie, kas vēlas materiālās mistiskās spējas, nav mierīgi, jo viņi kaut ko vēlas sev. Turpretī bhakta ir pilnībā mierīgs, jo viņš neko neprasa sev un vienmēr ir gatavs izpildīt Kunga vēlmes. Tāpēc secinājums ir tāds, ka Kungs valda pār visiem, jo neviens nevar piepildīt savas vēlmes bez Viņa atļaujas, un, kā pats Kungs norāda Bhagavad-gītā (8.9.), visas darbības augļus dod vienīgi Viņš, jo Viņš ir adhīšvara (sākotnējais valdnieks) visiem — gan vēdantistiem, gan diženiem karma-kāndījām, gan lieliem reliģiskiem vadītājiem, gan diženiem askēžu veicējiem, gan visiem, kas tiecas pēc garīgās pilnveidošanās. Taču galu galā Viņu izprot tikai bhaktas, kas ir brīvi no visa viltus. Tāpēc Šrīla Šukadēva Gosvāmī īpaši uzsver garīgās kalpošanas svarīgumu.

20. PANTS

šrijah patir jagja-patih pradžā-patir
    dhijām patir loka-patir dharā-patih
patir gatiš čāndhaka-vrišni-sātvatām
    prasīdatām mē bhagavān satām patih

šrijah — visu bagātību; patih — īpašnieks; jagja — ziedošanu;
patih — vadītājs; pradžā-patih — visu dzīvo būtņu vadītājs; dhijām — saprāta;
patih — saimnieks; loka-patih — visu planētu īpašnieks; dharā — Zemes;
patih — augstākais; patih — galva; gatih — mērķis; ča — arī;
andhaka — viens no Jadu dinastijas valdniekiem; vrišni — pirmais Jadu dinastijas
valdnieks; sātvatām — Jadu; prasīdatām — esi žēlsirdīgs; — pret
mani; bhagavān — Kungs Šrī Krišna; satām — visu bhaktu; patih — Kungs.

TULKOJUMS

Lai Kungs Šrī Krišna, kurš ir visu bhaktu godināmais Kungs, tādu
Jadu dinastijas valdnieku kā Andhakas un Vrišni sargātājs un slava, visu
laimes dieviešu vīrs, visu ziedošanas ceremoniju vadītājs un visu
dzīvo būtņu vadītājs, saprāta valdnieks, garīgo un materiālo planētu
īpašnieks un augstākais avatārs uz šīs Zemes (augstākais visādā ziņā), ir
žēlsirdīgs pret mani.

SKAIDROJUMS

Šukadēva Gosvāmī ir viens no izcilākajiem gata-vjalīkām jeb tiem, kas ir brīvi no visiem maldiem, un tāpēc viņš pauž savu izpratni, ka Kungs Šrī Krišna sevī ietver visas pilnības un Viņš ir Dieva Personība. Ikviens tiecas saņemt svētības no laimes dievietes, taču ļaudis nezina, ka Kungs Šrī Krišna ir visu laimes dieviešu mīļotais vīrs. Brahma-samhitā teikts, ka Kungs savā pārpasaulīgajā Goloka Vrindāvanas mājvietā parasti gana surabhi govis, un Viņam kalpo simtiem un tūkstošiem laimes dieviešu. Visas šīs laimes dievietes ir izpaudušās no Kunga pārpasaulīgās prieka spējas (hlādinī-šakti) Viņa iekšējā enerģijā, un, kad Kungs izpaudās uz šīs Zemes, Viņš daļēji atklāja savas prieka spējas darbību rāsa-līlā, lai piesaistītu materiālās pasaules dvēseles, kuras ir zemās dzimumtieksmes prieka spējas apburtas. Tādi tīrie Dieva Kunga bhaktas kā Šukadēva Gosvāmī, kas bija pilnīgi brīvs no piesaistības zemajai materiālās pasaules dzimumdzīvei, runāja par šo Dieva Kunga prieka spējas darbību. Viņš to, protams, darīja nevis lai apspriestu dzimumdzīvi, bet lai baudītu pārpasaulīgo garšu, kas nav aptverama pasaulīgajiem ļaudīm, kuri tiecas pēc dzimumdzīves. Materiālās pasaules dzimumdzīve ir galvenais cēlonis tam, ka būtnes sapinas maldos, un Šukadēvu Gosvāmī, protams, nekādā ziņā nesaistīja laicīgās pasaules dzimumdzīve. Arī Dieva Kunga prieka spējas izpausmēm nav nekāda sakara ar šīm zemajām lietām. Kungs Čaitanja bija tik stingrs sanjāsī, ka Viņš pat nelaida nevienu sievieti sev tuvumā, pat ja tā gribēja noliekties Viņa priekšā. Viņš nekad neklausījās dēva-dāsī lūgšanas Džagannāthas templī, jo sanjāsī ir aizliegts klausīties daiļā dzimuma dziedātās dziesmas. Tomēr, pat būdams stingrs sanjāsī, Viņš norādīja, ka veids, kā Krišnam kalpo Vrindāvanas gopī, ir visaugstākā mīlestības pilnā kalpošana un Šrīmatī Rādhārānī ir visu laimes dieviešu vadītāja, un tāpēc Viņa ir Dieva Kunga daļa, kas papildina Viņa prieku, un tādējādi Rādha neatšķiras no Krišnas.
Vēdās ieteikts veikt dažādus ziedošanas rituālus, kas dod iespēju sasniegt augstāko dzīves svētību. Taču galu galā visas šīs lielo ziedošanu svētības dod laimes dieviete, un Kungs, būdams laimes dievietes vīrs, ir arī īstenais visu ziedošanu Kungs. Viņš ir visu jagju augstākais baudītājs, tāpēc Kungu Višnu sauc arī par Jagja-pati. Bhagavad-gītā ieteikts visu darbību veltīt Jagja-pati (jagjārtāt karmanah), jo citādi materiālās dabas likumi tikai sasaistīs cilvēku. Tie, kas nav atbrīvojušies no maldiem (vjalīkas), veic ziedošanas, lai iepriecinātu zemākos padievus, taču Dieva Kunga bhaktas labi apzinās, ka Kungs Šrī Krišna ir visu ziedošanas ceremoniju augstākais baudītājs, un tāpēc tie veic sankīrtana-jagju (šravanam kīrtanam višnoh), kas ir īpaši ieteikta šim Kali laikmetam. Kali-jugā citu veidu ziedošanas nav iespējamas, jo nevar sagādāt visu ziedošanai nepieciešamo un nav arī prasmīgu priesteru.
No Bhagavad-gītas (3.10.–11.) mēs uzzinām, ka Kungs Brahma, atkal laižot pasaulē Visuma saistītās dvēseles, mācīja tām rīkot ziedošanas un tādā veidā dzīvot labklājībā. Ja saistītās dvēseles veic ziedošanas, tad tām izdzīvošana nesagādā nekādas grūtības. Galu galā viņas var šķīstīt savu esamību. Šīs dvēseles var atrast ceļu uz garīgo esamību un atgriezties savā patiesajā stāvoklī. Saistītā dvēsele nekad un nekādos apstākļos nedrīkst atteikties no ziedošanas, dāvanu došanas un askēzēm. Visu ziedošanas ceremoniju mērķis ir Jagja-pati, Dieva Personības, iepriecināšana. Tāpēc Kungu sauc arī par Pradžā-pati. Kā norādīts Katha Upanišadā, Dievs Kungs, kurš ir viens vienīgs, ir neskaitāmi daudzo dzīvo būtņu vadītājs. Viņš uztur dzīvās būtnes (ēko bahūnām jo vidadhāti kāmān). Tāpēc Kungu sauc par augstāko Bhūta-bhritu jeb visu dzīvo būtņu uzturētāju.
Dzīvās būtnes atkarībā no savas agrākās darbības ir apveltītas ar noteiktu saprāta līmeni. Visu būtņu saprāts nav vienāds, jo, kā teikts Bhagavad-gītā (15.15.), saprāta attīstība ir pakļauta Dieva Kunga varai. Dievs Kungs Paramātmas jeb Virsdvēseles izskatā atrodas visu būtņu sirdīs, un, tikai pateicoties Viņam, būtne var kaut ko atcerēties, zināt vai aizmirst (mattah smritir gjānam apohanam ča). Kāds ar Dieva Kunga žēlastību var skaidri atcerēties pagātnes notikumus, turpretī citi nevar. Kādam ar Kunga žēlastību ir ļoti daudz saprāta, bet citiem šīs varas dēļ nākas būt muļķiem. Tāpēc Kungu sauc par Dhijām-pati jeb saprāta Kungu.
Saistītās dvēseles cenšas valdīt pār materiālo pasauli. Ikviens cenšas izmantot visu savu saprātu, lai valdītu pār materiālo dabu. Šo nepareizo saprāta izmantošanas veidu sauc par saistīto dvēseļu ārprātu. Viss saprāts ir jāizmanto, lai izkļūtu no materiālajām važām, taču saistītā dvēsele sava neprāta dēļ izmanto visus spēkus un saprātu, lai apmierinātu jutekļus, un šī mērķa labad apzināti izdara visdažādākos noziegumus. Tādā veidā neprātīgā saistītā dvēsele nevis iegūst pilnīgu brīvību, bet gan atkal un atkal sapinas un nonāk dažādos materiālajos ķermeņos. Visu, ko mēs redzam materiālajā izpausmē, ir radījis tikai un vienīgi Dievs Kungs. Tāpēc viss, kas ir Visumā, patiesībā pieder Viņam. Saistītā dvēsele var baudīt tikai kādu nelielu materiālās pasaules daļiņu saskaņā ar Dieva gribu, bet, kā ir norādīts Īšopanišadā, tas nevar notikt neatkarīgi. Cilvēkam ir jābūt apmierinātam ar to, ko devis Visuma Kungs, un tikai sava neprāta dēļ būtnes cenšas piesavināties citu materiālos īpašumus.
Visuma Kungs savā bezcēloņu žēlastībā pret saistītajām dvēselēm atnāk ar savu enerģiju (ātma-maiju), lai atjaunotu mūžīgās saistīto dvēseļu attiecības ar Viņu. Kungs visiem māca uzticēt sevi Viņam, nevis maldīgi saukt sevi par baudītājiem, kas ir ierobežoti un pakļauti Viņam. Atnākot uz šo pasauli, Kungs parāda, ka Viņa spēja baudīt ir daudz lielāka, un atklāj savu baudas spēju, piemēram, vienlaicīgi apprecot sešpadsmit tūkstošus sievu. Vīrietis saistītajā dzīvē ir ļoti lepns, ja viņš apprec vienu sievu, bet Kungs par to tikai pasmejas. Saprātīgs cilvēks zina, kas ir īstenais vīrs. Patiesībā visu šīs pasaules sieviešu vīrs ir Dievs Kungs, taču saistītā dvēsele, kas pakļauta Dieva Kunga varai, lepojas, ja viņai pieder viena vai divas sievas.
Visas dažādās šajā pantā minētās īpašības ir attiecinātas uz Kungu Šrī Krišnu, un tāpēc Šukadēva Gosvāmī īpaši ir pieminējis Jadu dinastijas pati un gati. Jadu dinastijas locekļi zināja, ka Kungs Šrī Krišna ir viss un ka tie atgriezīsies pie Kunga Krišnas, kad Viņš pabeigs savas pārpasaulīgās spēles uz Zemes. Jadu dinastija tika iznīcināta pēc Kunga gribas, jo tās locekļiem bija jāatgriežas pie Krišnas. Jadu dinastijas bojāeja bija tikai materiāla izrāde, kas notika saskaņā ar Visaugstā Kunga iecerēm. Patiesībā Kungs un Jadu dinastijas locekļi ir mūžīgi biedri. Tādējādi Viņš ir visu bhaktu vadītājs, un tādēļ Šukadēva Gosvāmī dziļā mīlestībā noliecas Tā priekšā.

21. PANTS

jad-anghrj-abhidhjāna-samādhi-dhautajā
    dhijānupašjanti hi tattvam ātmanah
vadanti čaitat kavajo jathā-ručam
    sa mē mukundo bhagavān prasīdatām

jat-anghri — kura lotospēdām; abhidhjāna — ik mirkli domājot par;
samādhi — transā; dhautajā — aizskalots; dhijā — ar šādu tīru saprātu;
anupašjanti — redz, sekojot autoritātēm; hi — noteikti;
tattvam — Absolūto Patiesību; ātmanah — par Visaugsto Kungu un sevi;
vadanti — saka; ča — arī; ētat — to; kavajah — filozofi vai zinātnieki;
jathā-ručam — kā domā; sah — Viņš; — mans; mukundah — Kungs Krišna, atbrīves
devējs; bhagavān — Dieva Personība; prasīdatām — ir priecīgs par
mani.

TULKOJUMS

Tā ir Dieva Personība Šrī Krišna, atbrīves devējs. Ik mirkli domājot
par Viņa lotospēdām un sekojot autoritāšu piemēram, bhakta transā
var ieraudzīt Absolūto Patiesību. Taču mācītie prātnieki domā par
Viņu tā, kā pašiem patīk. Lai Dievs Kungs ir apmierināts ar mani!

SKAIDROJUMS

Mistiskie jogi, ar lielām pūlēm savaldot jutekļus, var nonākt jogas transā, lai ieraudzītu Virsdvēseli, kas atrodas visās būtnēs, taču tīrs bhakta, ik mirkli atceroties Dieva Kunga lotospēdas, tūlīt nonāk īstenā transā, jo ar šādu apzināšanos viņa prāts un saprāts pilnīgi atbrīvojas no materiālo baudu slimībām. Tīrs bhakta uzskata, ka viņš ir iekritis dzimšanas un nāves okeānā, un viņš nepārtraukti lūdz Dievu Kungu, lai Tas viņu izglābj. Bhaktas vienīgā vēlme ir kļūt par pārpasaulīgu puteklīti pie Dieva Kunga lotospēdām. Tīrs bhakta ar Dieva Kunga žēlastību pilnībā zaudē tieksmi pēc materiālajām baudām, un, lai pasargātu sevi no sārņiem, viņš vienmēr domā par Kunga lotospēdām. Diženais Kunga bhakta un valdnieks Kulašēkhara savā lūgšanā ir teicis:
krišna tvadīja-pada-pankadža-pandžarāntam
adjaiva mē višatu mānasa-rādža-hamsah
prāna-prajāna-samajē kapha-vāta-pittaih
kanthāvarodhana-vidhau smaranam kutas tē

«Ak, Kungs Krišna, es lūdzu, lai mana prāta gulbis tūlīt ienirtu pie Tavu lotospēdu stiebriem un sapītos tajos. Kā gan citādi es nāves brīdī, kad mans kakls būs klepus aizžņaugts, varēšu atcerēties Tevi?»
Gulbis un lotosu stiebri ir ļoti cieši saistīti, tādēļ salīdzinājums ir ļoti labs: tas, kurš nekļūst par gulbi jeb par paramahamsu, nespēj ienirt Dieva Kunga lotospēdu tīklā. Kā teikts Brahma-samhitā, prātnieki ar visām savām zināšanām var domāt kaut veselu mūžību, taču par Absolūto Patiesību viņiem nav ko sapņot. Dievs Kungs patur sev tiesības neizpausties šādiem prātotājiem, un, tā kā šie prātotāji nespēj nonākt Dieva Kunga lotospēdu stiebru tīklā, katrs no tiem nonāk pie saviem secinājumiem, un galu galā viņi gluži bezjēdzīgi saka: «Cik secinājumu, tik ceļu» — un cilvēks var iet turp, kur pats vēlas (jathā-ručam). Taču Kungs nav tirgotājs, kas cenšas iepriecināt visus pircējus šajā prātošanas tirgū. Kungs ir tas, kas Viņš ir — Absolūtā Dieva Personība — un Viņš prasa tikai un vienīgi absolūtu sevis uzticēšanu Viņam. Taču tīrs bhakta, sekojot agrāko āčārju jeb autoritāšu piemēram, var ieraudzīt Visaugsto Kungu (anupašjanti) caur īstenu garīgo skolotāju, kurš ir kā caurspīdīga vide. Tīrs bhakta nekad necenšas ieraudzīt Kungu ar prātošanu, bet gan seko āčārju piemēram (mahādžano jēna gatah sa panthāh). Tāpēc vaišnavu āčārju viedoklis par Kungu un bhaktām neatšķiras. Kungs Čaitanja norāda, ka dzīvā būtne (džīva) ir mūžīga Dieva Kunga kalpone un ka tā vienlaicīgi neatšķiras no Kunga un vienlaicīgi atšķiras no Viņa. Šī Kunga Čaitanjas tatva ir kopīga visām četrām vaišnavu sampradājām (visi atzīst, ka dzīvā būtne mūžīgi — arī pēc atbrīves — kalpo Kungam), un nav neviena autoritatīva vaišnavu āčārjas, kurš uzskatītu, ka viņš neatšķiras no Kunga.
Tīrs bhakta, kas pilnīgi veltījis sevi kalpošanai Kungam, ar savu pazemību nonāk transā, kas dod iespēju apzināties visu, jo, kā teikts Bhagavad-gītā (10.10.), Dievs Kungs atklājas patiesīgam bhaktam. Kungs, kas valda pār visu būtņu (arī nebhaktu) saprātu, dod savam bhaktam vajadzīgo saprātu, un tā tīrais bhakta gluži dabiski uzzina īsteno patiesību par Kungu un Viņa dažādajām enerģijām. Kungs neatklājas tam, kurš cenšas sasniegt Viņu ar prātojumiem vai ar runāšanu par Absolūto Patiesību. Gluži otrādi, Viņš atklāj sevi bhaktam, kad ir pilnīgi apmierināts ar bhaktas kalpošanas attieksmi. Šukadēva Gosvāmī nav prātotājs vai kompromisu teorijas — «cik ceļu, tik secinājumu» — atbalstītājs. Viņš tikai lūdz Kungu, vēlēdamies, lai Tas būtu pārpasaulīgi priecīgs. Tāds ir īstenais Kunga iepazīšanas ceļš.

22. PANTS

pračoditā jēna purā sarasvatī
    vitanvatādžasja satīm smritim hridi
sva-lakšanā prādurabhūt kilāsjatah
    sa mē rišīnām rišabhah prasīdatām

pračoditā — iedvesmots; jēna — kura; purā — radīšanas sākumā;
sarasvatī — zināšanu dieviete; vitanvatā — pastiprināts; adžasja — pirmās
radītās būtnes Brahmas; satīm smritim — varenu atmiņu; hridi — sirdī;
sva — savā; lakšanā — vēršot uz; prādurabhūt — tika radīts; kila — it kā;
āsjatah — no mutes; sah — viņš; — man; rišīnām — no skolotājiem;
rišabhah — galvenais; prasīdatām — iepriecināts.

TULKOJUMS

Lai Kungs, kurš radīšanas sākumā, atrazdamies Brahmas sirdī, vairoja
viņa varenās zināšanas un deva tam pilnīgas zināšanas par radīšanu un
sevi un kurš šķietami piedzima no Brahmas mutes, ir apmierināts ar
mani.

SKAIDROJUMS

Kā mēs jau iepriekš runājām, Dievs Kungs, kas ir Virsdvēsele visās dzīvajās būtnēs, sākot ar Brahmu un beidzot ar vissīkāko skudriņu, dod būtnei nepieciešamās zināšanas, kādas tā spēj saņemt. Dzīvā būtne ir pietiekami varena, lai saņemtu no Kunga zināšanas, kuru apjoms ir piecdesmit daļas no sešdesmit četrām jeb septiņdesmit astoņi procenti no visām iespējamajām zināšanām. Tā kā dzīvā būtne ir veidota kā neatņemama Dieva Kunga daļiņa, tā nespēj iegūt visas zināšanas, kādas ir Kungam. Saistītajā stāvoklī dzīvā būtne pēc ķermeņa nomaiņas, ko sauc par nāvi, ir spiesta visu aizmirst. Dievs Kungs, kas atrodas visu dzīvo būtņu sirdīs, iedvesmas veidā atkal dod šīs zināšanas, un to sauc par zināšanu atmodu, jo tā ir salīdzināma ar pamošanos no miega vai bezsamaņas. Šī zināšanu atgūšana ir pilnīgi atkarīga no Kunga, un tāpēc praktiskajā pasaulē mēs redzam, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādi zināšanu līmeņi. Nav tā, ka zināšanas atmostos cilvēkā pašas par sevi vai arī kaut kādā materiālā mijiedarbībā. Tās dod pats Kungs (dhijām-pati), jo pat Brahma šai ziņā ir atkarīgs no augstākā radītāja. Brahma bija pirmais, kas piedzima radīšanas sākumā, un viņam nebija ne tēva ne mātes, jo pirms Brahmas vispār nebija dzīvo būtņu. Brahma piedzima lotosā, kas auga no Garbhodakašājī Višnu nabas, un tāpēc viņu sauca par Adžu. Šis Brahma jeb Adža arī ir dzīvā būtne — neatņemama Dieva Kunga daļiņa. Taču, tā kā Brahma ir visdievbijīgākais Kunga bhakta, viņš tiek iedvesmots uz radīšanu, kas seko pēc galvenās Dieva Kunga veiktās radīšanas, kura notiek ar materiālās dabas starpniecību. Tādējādi ne materiālā daba, ne Brahma nav neatkarīgi no Kunga. Materiālie zinātnieki var tikai novērot materiālās dabas atkarīgo darbību, nesaprotot, kā vadībā tā noris, tāpat kā bērns var redzēt elektrības darbību, neko nezinot par inženieriem spēkstacijās. Materiālo zinātnieku izpratne ir nepilnīga viņu vājo zināšanu dēļ. Tāpēc vēdiskās zināšanas vispirms tika ieliktas Brahmas sirdī, un, cik var saprast, Brahma tās deva tālāk citiem. Brahma neapšaubāmi ir vēdisko zināšanu teicējs, taču patiesībā saņemt šīs pārpasaulīgās zināšanas viņu iedvesmoja Dievs Kungs, jo tās tieši nāk no Kunga. Tāpēc Vēdas tiek sauktas par apaurušēju; tās nav nākušas ne no vienas radītās būtnes. Pirms radīšanas pastāvēja Kungs (nārājanah paro ‘vjaktāt), un tāpēc Kunga izrunātie vārdi ir pārpasaulīga skaņa. Starp divu veidu skaņām; t.i., prākritas skaņu un aprākritas skaņu, ir milzīga atšķirība. Fiziķi prot apskatīt tikai prākritas skaņu jeb materiālo debesu skaņu, un tāpēc mums jāapzinās, ka vēdiskā skaņa, kas pierakstīta simbolu veidā, nav izprotama nevienam šajā Visumā, ja vien būtne nesaņem iedvesmu no pārdabiskās (aprākritas) skaņas, kas nāk pa mācekļu pēctecību no Kunga pie Brahmas, no Brahmas pie Nāradas, no Nāradas pie Vjāsas utt. Neviens pasaulīgais zinātnieks nespēj pārtulkot vai atklāt vēdisko mantru (himnu) patieso jēgu. Tās nav izprotamas, kamēr cilvēks nav saņēmis iedvesmu vai iesvētību no autoritatīva garīgā skolotāja. Sākotnējais garīgais skolotājs ir pats Kungs, un šī pēctecība nāk pie mums pa paramparu, kā tas nepārprotami norādīts Bhagavad-gītas ceturtajā nodaļā. Tātad, ja cilvēks nav saņēmis pārpasaulīgās zināšanas no autoritatīvas paramparas, viņš jāuzskata par nekam nederīgu (viphalā matāh), pat ja viņš lieliski pārzina materiālo mākslu un zinātni.
Šukadēva Gosvāmī lūdz Dievu Kungu, lai Viņš to iedvesmotu un dotu iespēju pastāstīt visu, kas saistīts ar radīšanu, atbildot uz Mahārādžas Parīkšita jautājumu. Garīgais skolotājs atšķirībā no pasaulīgiem zinātniekiem nav vis teorētisks prātnieks, bet gan šrotrijam brahma-ništha.

23. PANTS

bhūtair mahadbhir ja imāh puro vibhur
    nirmāja šētē jad amūšu pūrušah
bhunktē gunān šodaša šodašātmakah
    so ‘lankrišīšta bhagavān vačāmsi mē

bhūtaih — ar elementiem; mahadbhih — materiālās pasaules;
jah — kurš; imāh — visus šos; purah — ķermeņus; vibhuh — Kunga;
nirmāja — lai izveidotu; šētē — noguļas; jat amūšu — kas iemiesojās;
pūrušah — Kungs Višnu; bhunktē — lai pakļautu; gunān — trīs dabas īpašības;
šodaša — sešpadsmit daļās; šodaša-ātmakah — būdams šo sešpadsmit
radītājs; sah — Viņš; alankrišīšta — lai rotā; bhagavān — Dieva Personība;
vačāmsi — vārdus; — manus.

TULKOJUMS

Lai Dieva Augstākā Personība, kas, guļot Visumā, atdzīvina no
materiālajiem elementiem radītos ķermeņus un kas savā purušas
avatārā pakļauj dzīvās būtnes sešpadsmit paša radītajiem materiālo īpašību
veidiem, ir tik labs un izrotā manus vārdus.

SKAIDROJUMS

Šukadēva Gosvāmī ir bhakta, kas pilnībā paļaujas uz Kungu (atšķirībā no pasaulīgajiem ļaudīm, kuri ļoti lepojas ar savām spējām), un viņš vēlas, lai Dieva Personība būtu priecīga un ar Kunga svētību viņa runa būtu veiksmīga, un lai klausītāji to atzinīgi novērtētu. Ja kaut kas labi izdodas, bhakta sevi uzskata tikai par Kunga gribas izpildītāju un domā, ka viņam pašam nav nekāda nopelna. Bezdievīgie ateisti visus nopelnus piesavinās sev, nezinot, ka pat zāles stiebriņš nekustas bez Augstākā Gara, Dieva Personības, atļaujas. Tāpēc Šukadēva Gosvāmī vēlas, lai Viņu ar savu gribu vadītu Visaugstais Kungs, kas iedvesmoja Brahmu uz Vēdu gudrības teikšanu. Vēdu rakstos izklāstītās patiesības nav pasaulīgas iztēles radītas teorijas. Tā nav arī fantāzija, kā reizēm iedomājas nesaprātīgi ļaudis. Vēdās bez jebkādām kļūdām un maldiem visā pilnībā aprakstīta īstenā patiesība, un Šukadēva Gosvāmī vēlas pavēstīt patiesību par radīšanu nevis kā filozofiskas prātošanas radītu metafizisku teoriju, bet gan kā īstenu lietu un notikumu izklāstu, jo šajā gadījumā Dievs Kungs viņu vadīs tāpat, kā Tas iedvesmoja Brahmādžī. Kā teikts Bhagavad-gītā (15.15.), Dievs Kungs pats ir Vēdāntas zināšanu tēvs, un vienīgi Viņš zina īsteno Vēdāntas filozofijas jēgu. Tātad nav augstākas patiesības par reliģijas principiem, kas minēti Vēdās. Šīs Vēdu zināšanas jeb reliģiju sludina tādas autoritātes kā Šukadēva Gosvāmī, kurš pazemīgā bhakti kalpo Kungam un nevēlas bez jebkādas autoritātes pats kļūt par šo zināšanu skaidrotāju. Tāds ir vēdisko zināšanu skaidrošanas paņēmiens, ko apzīmē ar terminu «parampara» jeb lejupejošais ceļš.
Saprātīgs cilvēks nekļūdīgi redz, ka nekas materiālajā pasaulē (ne paša cilvēka ķermenis, ne auglis, ne puķe) nevar izaugt un atklāt savu skaistumu, ja to neveido gars. Vissaprātīgākais pasaules cilvēks un vislielākais zinātnieks var pasniegt kaut ko ļoti skaisti tikai tikmēr, kamēr pastāv garīgā dzīvība vai gara klātbūtne. Tāpēc visu patiesību avots ir Augstākais Gars, nevis rupjā matērija, kā to kļūdaini uzskata rupji materiālistiskie ļaudis. No Vēdu rakstiem mēs uzzinām, ka vispirms Kungs pats iegāja tukšajā materiālajā Visumā, un tikai tad visas materiālās lietas pamazām viena pēc otras izpaudās. Gluži tāpat Kungs vienuviet esošās Paramātmas veidolā atrodas visās atsevišķajās būtnēs, un tādējādi Viņš visu paveic ļoti skaisti. Sešpadsmit radīšanas pamatelementi — zeme, ūdens, uguns, gaiss, debesis un vienpadsmit jutekļu orgāni — vispirms ir attīstījušies no paša Kunga, un tādā veidā tos ir saņēmušas dzīvās būtnes. Tādējādi materiālie elementi tika radīti dzīvo būtņu baudai. Tādā veidā Dievs Kungs ar savu enerģiju ir radījis visu materiālo izpausmju skaistumu, un atsevišķā dzīvā būtne var tikai lūgt Kungu, lai to pareizi saprastu. Tā kā Kungs ir augstākā būtne, kas atšķiras no Šukadēvas Gosvāmī, lūgšana var tikt veltīta Viņam. Kungs palīdz dzīvajai būtnei baudīt materiālo pasauli, bet pats atrodas ārpus šīm neīstajām baudām. Šukadēva Gosvāmī lūdz Kunga žēlastību ne tikai tādēļ, lai pats spētu labi pasniegt patiesību, bet arī lai palīdzētu citiem, kam viņš to mācīs.

24. PANTS

namas tasmai bhagavatē    vāsudēvāja vēdhasē
papur gjānam ajam saumjā    jan-mukhāmburuhāsavam

namah — es noliecos; tasmai — Viņam; bhagavatē — Dieva Personībai;
vāsudēvāja — Vāsudēvam vai Viņa avatāriem; vēdhasē — Vēdu rakstu
sastādītājam; papuh — dzēra; gjānam — zināšanas; ajam — šo Vēdu
gudrību; saumjāh — bhaktas, it īpaši Kunga Krišnas dzīvesbiedrenes;
jat — no kura; mukha-amburuha — lotosam līdzīgās mutes;
āsavam — nektārs no Viņa mutes.

TULKOJUMS

Es pazemīgi noliecos Vēdu rakstu sastādītāja un Vāsudēvas avatāra
Šrīlas Vjāsadēvas priekšā. Tīrie bhaktas bauda nektāram līdzīgās
pārpasaulīgās zināšanas, kas līst no Dieva Kunga lotosam līdzīgās mutes.

SKAIDROJUMS

Sakarā ar īpašo vārdu «vēdhasē» jeb «pārpasaulīgo
zināšanu sistēmas sastādītājs» lietojumu, Šrīla Šrīdhara Svāmī ir
teicis, ka Šukadēva Gosvāmī noliecas Šrīlas Vjāsadēvas, Vāsudēvas
avatāra, priekšā. Šrīla Džīva Gosvāmī tam ir piekritis, bet Šrīla
Višvanātha Čakravartī Thākurs vēl ir piebildis, ka nektārs no Kunga Krišnas
mutes nonāk pie Viņa dažādajām dzīvesbiedrenēm, un tādējādi tās
iemācās smalkās mākslas — mūziku, deju, ģērbšanos, rotāšanos un
citas — kas tīkamas Kungam. Šāda mūzika, dejas un rotājumi, ko
bauda Kungs, neapšaubāmi nav laicīgi, jo Kungs jau no paša sākuma tiek
uzrunāts par paru — pārpasaulīgu. Saistītās dvēseles ir visu
aizmirsušas, un tām nav šo pārpasaulīgo zināšanu. Tādēļ Dieva Kunga avatārs
Šrīla Vjāsadēva ir sastādījis Vēdu rakstus, lai saistītās dvēseles varētu
atkal atcerēties savas mūžīgās attiecības ar Dievu Kungu. Cilvēkam ir
jācenšas saprast Vēdu raksti jeb nektārs, ko Kungs ir devis savām
laulātajām draudzenēm un kas plūst no Vjāsadēvas vai Šukadēvas
lotosam līdzīgās mutes. Pakāpeniski izkopjot pārpasaulīgās zināšanas,
cilvēks var pacelties pārpasaulīgo mākslu līmenī un apgūt mūziku un
deju, kas atklājas Kunga rāsa-līlā. Tam, kuram nav vēdisko zināšanu,
ir ļoti grūti saprast Dieva Kunga rāsas dejas un mūzikas pārpasaulīgo
dabu. Taču tīrie Dieva Kunga bhaktas var vienlīdz labi baudīt nektāru
gan dziļu filozofisku diskusiju veidā, gan skūpstot Dievu Kungu rāsas
dejā, tā kā starp šiem diviem veidiem nav pasaulīgas atšķirības.

25. PANTS

ētad ēvātma-bhū rādžan    nāradāja vipriččhatē
vēda-garbho ‘bhjadhāt sākšād    jad āha harir ātmanah

ētat — šinī jautājumā; ēva — noteikti;
ātma-bhūh — pirmdzimušais
(Brahmādžī); rādžan — mans dārgais valdniek; nāradāja — Nāradam
Muni; vipriččhatē — jautājis par to no; vēda-garbhah — tam, kurš jau no
pašas dzimšanas apveltīts ar vēdiskajām zināšanām;
abhjadhāt — paziņots; sākšāt — tieši; jat āha — ko teica; harih — Kungs;
ātmanah — savam dēlam (Brahmam).

TULKOJUMS

Dārgais valdniek! Uzklausījis Nāradas jautājumu, pirmā radītā būtne
Brahma atbildēja tieši tā, kā Kungs šo jautājumu bija skaidrojis savam
dēlam, kurš jau no pašas dzimšanas bija apveltīts ar Vēdu zināšanām.

SKAIDROJUMS

Tiklīdz Brahma bija piedzimis no lotosa, kas auga
no Višnu nabas, viņš saņēma vēdiskās zināšanas, un tāpēc Brahmu
sauc par vēda-garbhu jeb vēdantistu no dzimšanas. Bez vēdiskajām
zināšanām jeb pilnīgajām un nekļūdīgajām zināšanām neviens neko
nevar radīt. Visas zinātniskās zināšanas un pilnīgās zināšanas ir vēdiskas.
No Vēdām var uzzināt visu, un tādēļ Brahmam tika dotas visādā ziņā
pilnīgās zināšanas, lai viņš varētu radīt pasauli. Visaugstais Kungs
Hari bija pilnībā aprakstījis, kā jānotiek radīšanai, un Brahma no Kunga
teiktā to zināja. Kad Nārada uzdeva Brahmam jautājumu par
radīšanu, Brahma pastāstīja tieši to, ko bija dzirdējis no paša Kunga.
Nārada to visu pārstāstīja Vjāsam, un Vjāsa pavēstīja šīs zināšanas
Šukadēvam, tieši tāpat kā tās bija saņēmis no Nāradas, un Šukadēva gribēja
atkārtot to pašu, ko bija dzirdējis no Vjāsas. Tāds ir vēdiskās izpratnes
ceļš. Vēdu vārdi var atklāties tikai caur minēto mācekļu pēctecību un
ne citādi.

Teorijām nav jēgas. Zināšanām jābūt īstenām. Pasaulē ir tik daudz
kā sarežģīta, un to nav iespējams izprast tikmēr, kamēr šos jautājumus
nav izskaidrojis zinātājs. Arī vēdiskās zināšanas ir ļoti grūtas, un tās
jāapgūst, sekojot minētajam paņēmienam; citādi tās nav iespējams
saprast.

Šukadēva Gosvāmī lūdza Dieva Kunga žēlastību, lai varētu atkārtot
to pašu vēstījumu, ko pats Kungs bija teicis Brahmam un ko Brahma
bija teicis Nāradam. Tāpēc tas, ko Šukadēva Gosvāmī stāsta par
radīšanu, nav vis teorija, kā uzskata pasaulīgie ļaudis, bet gan pilnīga
patiesība. Tas, kurš klausās šo vēstījumu un cenšas ņemt to vērā, gūst
pilnīgas zināšanas par materiālās pasaules radīšanu.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā
dziedājuma ceturtajai nodaļai «Radīšana».


Tālāk: Piektā nodaļa Visu cēloņu cēlonis