Šrīmad Bhāgavatama (1. un 2. dziedājums) 2.7

null

SEPTĪTĀ NODAĻA

Avatāri, kas atnāk
noteiktā kārtībā un
ar noteiktiem uzdevumiem

1. PANTS

brahmovāča

jatrodjatah kšiti-taloddharanāja bibhrat
    kraudīm tanum sakala-jagja-majīm anantah
antar-mahārnava upāgatam ādi-daitjam
    tam damštrajādrim iva vadžra-dharo dadāra

brahmā uvāča — Kungs Brahma sacīja; jatra — laikā, kad;
udjatah — centās; kšiti-tala — Zemi; uddharanāja — lai paceltu;
bibhrat — pieņēma; kraudīm — spēlēm; tanum — veidolu; sakala — kopējo;
jagja-majīm — visu ietverošo ziedošanu; anantah — Bezgalīgais;
antar — Visumā; mahā-arnavē — pie lielā Garbhas okeāna; upāgatam — ieradies;
ādi — pirmo; daitjam — dēmonu; tam — to; damštrajā — ar ilkni;
adrim — lidojošus kalnus; iva — kā; vadžra-dharah — zibeņu valdnieks;
dadāra — pārdūra.

TULKOJUMS

Kungs Brahma sacīja: Kad bezgalīgi varenais Kungs spēlēdamies
pieņēma mežakuiļa izskatu, lai paceltu Zemi, kas bija nogrimusi lielajā
Visuma okeānā, ko sauc par Garbhodaku, parādījās pirmais dēmons
[Hiranjākša], un Kungs ar savu ilkni viņu uzšķērda.

SKAIDROJUMS

Jau kopš pasaules radīšanas ir pastāvējušas divu veidu dzīvās būtnes, kas valda pār Visuma planētām — dēmoni un padievi jeb vaišnavi. Šajā Visumā Kungs Brahma ir pirmais padievs, un Hiranjākša ir pirmais dēmons. Planētas tikai noteiktos apstākļos var būt kā bumbas, kurām nav svara un kuras lido gaisā, un, ja šo apstākļu nav, tās var iekrist Garbhodakas okeānā, kas aizpilda pusi no Visuma. Otra Visuma daļa ir kā apaļa velve, kurā atrodas neskaitāmas planētu sistēmas. Planētas pateicoties savai iekšējai uzbūvei var lidot tā, it kā tām nebūtu svara, un Zemes urbšana, lai iegūtu naftu, var izjaukt tās līdzsvaru, un tādējādi šī mūsdienu dēmonu darbība var nodarīt lielu ļaunumu un novest pie tā, ka Zeme vairs nevarēs peldēt telpā. Līdzīgā veidā tās līdzsvaru izjauca Hiranjākšas (lielā zelta drudža ekspluatatora) vadītie dēmoni, un Zeme, zaudējusi bezsvaru, iekrita Garbhodakas okeānā. Tāpēc Kungs, visas materiālās pasaules uzturētājs, pieņēma milzīga mežakuiļa veidolu un ar savu milzīgo snuķi izcēla Zemi no Garbhodakas ūdeņiem. Diženais vaišnavu dzejnieks Šrī Džajadēva Gosvāmī ir uzrakstījis šādu dziesmu:
vasati dašana-šikharē dharanī tava lagnā
šašini kalanka-kalēva nimagnā
kēšava dhrita-šūkara-rūpa
džaja džagadīša harē

«Ak, Kēšava! Ak, Visaugstais Kungs! Tu biji pieņēmis mežakuiļa izskatu! Ak, Kungs! Uz Taviem ilkņiem balstījās Zeme, un tā izskatījās gluži kā mēness, uz kura redzami plankumi.»
Tāda ir Dieva Kunga avatāra pazīme. Dieva Kunga avatārs nav fantazētāju sagudrojums, un tas nav radīts iztēlē. Kunga avatārs atnāk noteiktos neparastos apstākļos, piemēram, kā minētajā gadījumā, un paveic kaut ko tādu, ko cilvēki ar savām niecīgajām smadzenēm nespēj pat iedomāties. Tiem ļaudīm, kas mūsdienās rada daudzus lētus avatārus, vajadzētu atcerēties īsto Dieva avatāru, kurš milzīga mežakuiļa izskatā ar snuķi nesa Zemi.
Kad Kungs ieradās, lai paceltu Zemi, dēmons vārdā Hiranjākša negribēja ļaut Kungam paveikt šo uzdevumu, un tāpēc Kungs ar savu ilkni viņu uzšķērda. Šrīla Džīva Gosvāmī uzskata, ka Kungs nogalināja dēmonu Hiranjākšu ar roku, un tikai pēc tam dēmons tika uzšķērsts ar ilkni. Šrīla Višvanātha Čakravartī Thākurs to apstiprina.

2. PANTS

džāto ručēr adžanajat sujamān sujagja
    ākūti-sūnur amarān atha dakšinājām
loka-trajasja mahatīm aharad jad ārtim
    svājambhuvēna manunā harir itj anūktah

džātah — piedzima; ručēh — no Pradžāpati sievas; adžanajat — laida
pasaulē; sujamān — Sujamas vadītos; sujagjah — Sujagja;
ākūti-sūnuh — Akūti dēla; amarān — padievus; atha — tā; dakšinājām — ar sievu
Dakšinu; loka — planētu sistēmu; trajasja — triju; mahatīm — ļoti;
aharat — samazināja; jat — visas šīs; ārtim — ciešanas; svājambhuvēna — Manu,
ko sauc par Svājambhuvu; manunā — ar cilvēces tēvu; harih — Hari;
iti — tā; anūktah — nosaukts.

TULKOJUMS

Vispirms Pradžāpati ar savu sievu Ākūti laida pasaulē Sujagju, un tad
Sujagja ar savu sievu Dakšinu laida pasaulē Sujamas vadītos padievus.
Sujagja kā Indradēva mazināja triju planētu sistēmu [augšējo, zemāko
un vidējo] lielās ciešanas, un tam par godu diženais cilvēces tēvs
Svājambhuva Manu viņu nosauca par Hari.

SKAIDROJUMS

Lai aizsargātos pret nesaprātīgo fantazētāju
izdomātiem neautoritatīviem Dieva avatāriem, autoritāšu atzītajos svētajos
rakstos minēts arī īstenā avatāra tēvs. Tāpēc par Dieva Kunga avatāru
nedrīkst atzīt nevienu, kura tēva vārds, kā arī dzimtā ciema vai
dzimšanas vietas nosaukums nav minēts autoritatīvos rakstos. Bhāgavata
Purānā ir stāstīts par Kalki avatāru, kuram jāatnāk gandrīz pēc
četrsimt tūkstošiem gadu, un ir minēts Viņa vārds, Viņa tēva vārds, kā arī
ciems, kurā šis avatārs ieradīsies. Tāpēc saprātīgs cilvēks neatzīst
visādus lētus avatārus, kas nav minēti autoritatīvos rakstos.

3. PANTS

džagjē ča kardama-grihē dvidža dēvahūtjām
    strībhih samam navabhir ātma-gatim sva-mātrē
ūčē jajātma-šamalam guna-sanga-pankam
    asmin vidhūja kapilasja gatim prapēdē

džagjē — piedzima; ča — arī; kardama — Pradžāpati Kardamas;
grihē — mājā; dvidža — ak, brāhman; dēvahūtjām — Dēvahūti klēpī;
strībhih — ar sievietēm; samam — kopā ar; navabhih — deviņām;
ātma-gatim — garīgo apzināšanos; sva-mātrē — savai mātei; ūčē — teica; jajā — ar ko;
ātma-šamalam — garīgās dvēseles pārklājumus; guna-sanga — kopā ar
dabas īpašībām; pankam — dubļus; asmin — šajā dzīvē;
vidhūja — noskaloja; kapilasja — Kunga Kapilas; gatim — atbrīvi;
prapēdē — sasniedza.

TULKOJUMS

Tad Kungs ieradās kā Kapilas avatārs, pradžāpati brāhmana
Kardamas un viņa sievas Dēvahūti dēls. Kapilam bija arī deviņas māsas.
Kungs šajā avatārā mācīja mātei apzināties sevi, un viņa tai pašā dzīvē
pilnībā attīrījās no materiālo īpašību dubļiem un tādā veidā sasniedza
atbrīvi, Kapilas mācības mērķi.

SKAIDROJUMS

Kunga Kapilas norādījumi mātei Dēvahūti ir pilnībā aprakstīti Šrīmad Bhāgavatamas trešajā dziedājumā (25.–32. nodaļā), un ikviens, kas seko šiem norādījumiem, var sasniegt atbrīvi tāpat kā Dēvahūti. Dievs Kungs teica Bhagavad-gītu, un Ardžuna, to uzklausījis, ieguva sevis apzināšanos, un pat mūsdienās ikviens, kas iet Ardžunas ceļu, var sasniegt to pašu, ko sasniedza Šrī Ardžuna. Tieši tāds ir svēto rakstu mērķis. Nesaprātīgi nejēgas izdomā savus skaidrojumus un tādējādi maldina sekotājus, neļaujot tiem atbrīvoties no materiālās esamības cietuma. Taču, vienkārši sekojot Kunga Krišnas vai Kunga Kapilas norādījumiem, cilvēks var gūt visaugstāko labumu pat mūsdienās.
Runājot par pilnīgām zināšanām attiecībā uz Visaugstāko, ļoti būtisks ir vārds «ātma-gatim». Nevajag apstāties, vienkārši izprotot Dieva Kunga un dzīvās būtnes vienādību īpašību ziņā. Dievs jācenšas iepazīt tiktāl, cik vien atļauj mūsu ierobežotās zināšanas. Dieva Kunga būtību nav iespējams izzināt pilnībā. To nevar izdarīt pat tādas atbrīvotas personības kā Šiva un Brahma, nemaz jau nerunājot par pārējiem padieviem vai šīs pasaules cilvēkiem. Tomēr, sekojot principiem, ko devuši diženi bhaktas, un rakstos dotajiem norādījumiem, cilvēks diezgan lielā mērā var iepazīt Dieva Kunga iezīmes. Dieva avatārs Kungs Kapila deva savai mātei pilnīgus norādījumus par Dieva Kunga personisko veidolu, un viņa tādā veidā varēja apzināties Kunga personisko veidolu un sasniegt to Vaikunthaloku, pār kuru valda Kungs Kapila. Katram no Dieva Kunga avatāriem garīgajās debesīs ir sava mājvieta. Tāpēc arī Kungam Kapilam ir sava Vaikunthas planēta. Garīgās debesis nav tukšas. Tajās ir neskaitāmi daudz Vaikunthas planētu, un uz katras no tām valda Kungs ar saviem neskaitāmi daudzajiem izvērsumiem. Tīrie bhaktas tur dzīvo tieši tāpat kā Kungs un Viņa mūžīgie pavadoņi.
Kad Dievs Kungs ierodas pats vai savu pilnīgo izvērsumu veidā, šos avatārus sauc par amšas, kalas, gunas, jugas un manvantaras avatāriem, un, kad pēc Kunga gribas ierodas Viņa pavadoņi, šos avatārus sauc par šaktjāvēšas avatāriem. Taču jebkurā gadījumā par visiem avatāriem runā nekļūdīgie autoritatīvie raksti. Avatāri nav kāda egoistiska propagandista iztēles auglis. Visi Kunga avatāri, lai kurai no minētajām kategorijām Viņi piederētu, vienmēr māca, ka Dieva Augstākā Personība ir galējā patiesība. Augstākās patiesības bezpersoniskā izpratne nav nekas vairāk kā Dieva Kunga veidola noliegums, balstoties uz pasaulīgo izpratni par augstāko patiesību.
Dzīvās būtnes pēc savas uzbūves garīgā ziņā ir līdzvērtīgas Kungam, un vienīgā atšķirība ir tā, ka Kungs vienmēr ir augstākais un ka Viņš vienmēr ir tīrs, materiālās dabas īpašību piesārņojuma neskarts. Turpretī dzīvās būtnes tiecas saskarties ar materiālajām īpašībām — skaidrību, kaislībām un neziņu — un aptraipīties. Šo materiālo īpašību radīto piesārņojumu var pilnībā nomazgāt ar zināšanām, atsacīšanos un garīgo kalpošanu. Garīgā kalpošana Dievam Kungam ir visaugstākais, kas vien var būt, un tāpēc tie, kas tiešā veidā kalpo Kungam, ne tikai iegūst vajadzīgo izpratni garīgajā zinātnē, bet arī zaudē pieķeršanos visam materiālajam un tādējādi, kā tas teikts Bhagavad-gītā (14.26.), iegūst pilnīgu atbrīvi un nonāk Dieva valstībā:
mām ča jo ‘vjabhičārēna bhakti-jogēna sēvatē
sa gunān samatītjaitān brahma-bhūjāja kalpatē

Pat ja dzīvā būtne vēl nav sasniegusi atbrīvi, tā pārpasaulīgā mīlestībā var tieši kalpot Dieva Personībai Kungam Krišnam vai tādiem Viņa pilnīgajiem izvērsumiem kā Rāmam un Narasimham. Tā, pakāpeniski pilnveidojoties šajā pārpasaulīgajā garīgajā kalpošanā, bhakta stingri iet pretim brahma-gati jeb ātma-gati un galu galā bez jebkādām grūtībām sasniedz kapilasja-gati — Dieva Kunga mājvietu. Garīgās kalpošanas šķīstīšanas spēja ir tik liela, ka tā var atbrīvot bhaktu no materiālās slimības pat šajā dzīvē. Bhaktam nav jāgaida nākamā dzīve, lai iegūtu pilnīgu atbrīvi.

4. PANTS

atrēr apatjam abhikānkšata āha tušto
    datto majāham iti jad bhagavān sa dattah
jat-pāda-pankadža-parāga-pavitra-dēhā
    jogarddhim āpur ubhajīm jadu-haihajādjāh

atrēh — gudrā Atri; apatjam — pēcnācējs; abhikānkšatah — palūgts;
āha — sacīja; tuštah — būdams apmierināts; dattah — nodots;
majā — manis; aham — es; iti — tā; jat — jo; bhagavān — Dieva
Personība;sah — Viņš; dattah — Datātrēja; jat-pāda — kura
pēdas; pankadža — lotosa; parāga — putekļi; pavitra — šķīstīja; dēhāh — ķermenis;
joga — mistisks; riddhim — varenību; āpuh — saņēma; ubhajīm — abām pasaulēm;
jadu — Jadu dinastijas tēvs; haihaja-ādjāh — un citi, kā valdnieks
Haihaja.

TULKOJUMS

Diženais gudrais Atri lūdza Kungam pēcnācēju, un Kungs, būdams ar
viņu apmierināts, apsolīja ierasties kā Atri dēls Datātrēja [Data, Atri
dēls]. Un ar Kunga lotospēdu žēlastību daudzi Jadu, Haihajas u.c. tā
šķīstījās, ka ieguva gan materiālas, gan garīgas svētības.

SKAIDROJUMS

Pārpasaulīgās attiecības starp Dieva Personību un dzīvajām būtnēm pastāv mūžīgi piecās dažādās mīlestības noskaņās, ko sauc par šāntu, dāsju, sakhju, vātsalju un mādhurju. Gudrā Atri attiecības ar Kungu bija vātsaljas mīlestības noskaņā, un tāpēc, sasniedzis bhakti pilnību, viņš vēlējās, lai Dieva Personība būtu tā dēls. Dievs Kungs šo lūgumu uzklausīja un kļuva par Atri dēlu. Šādas dēla un tēva attiecības starp Kungu un Viņa tīrajiem bhaktām ir pastāvējušas daudzos gadījumos. Un, tā kā Dievs Kungs ir bezgalīgs, Viņam ir bezgalīgi daudz bhaktu, kas ir Viņa tēvi. Īstenībā Kungs pats ir visu dzīvo būtņu tēvs, taču Kunga un bhaktu pārpasaulīgajā mīlestībā Dievam Kungam labāk patīk kļūt par bhaktas dēlu nekā par tēvu. Tēvs patiesībā kalpo dēlam, turpretī dēls tikai prasa no tēva dažādu veidu kalpošanu. Tāpēc tīrs bhakta, kurš vienmēr tiecas kalpot Kungam, vēlas, lai Dievs Kungs būtu viņa dēls, nevis tēvs. Kungs arī pieņem no bhaktas šādu kalpošanu, un tādējādi bhakta kļūst augstāks par Kungu. Impersonālisti vēlas saplūst ar Visaugstāko, turpretī bhakta kļūst augstāks par Kungu, un tas ir kaut kas tāds, ko nespēj vēlēties pat vislielākais monists. Dieva Kunga vecāki un citi radinieki gluži dabiski iegūst visas mistiskās varenības, jo viņu attiecības ar Dievu Kungu ir ļoti tuvas. Šajās varenībās ietilpst visas materiālās baudas, atbrīve un mistiskās spējas. Tāpēc Kunga bhakta veltīgi netērē laiku un necenšas atsevišķi iegūt šīs iespējas. Tādējādi ārkārtīgi vērtīgais cilvēka mūžs ir pilnībā jāizmanto, lai pārpasaulīgā mīlestībā kalpotu Kungam. Tad viss, ko cilvēks var vēlēties, nāk pats par sevi. Taču pat tam, kurš ieguvis visu, ir jāuzmanās, lai viņš neizdarītu apvainojumus pie bhaktu pēdām. Ļoti labs piemērs ir Haihaja, kurš sasniedza visas šīs garīgās kalpošanas pilnības, taču, kad Haihaja izdarīja apvainojumu pie bhaktas pēdām, Kungs Parašurāma viņu nogalināja. Kungs kļuva par viedā Atri dēlu, un Viņu sauca par Datātrēju.

5. PANTS

taptam tapo vividha-loka-sisrikšajā mē
    ādau sanāt sva-tapasah sa čatuh-sano ‘bhūt
prāk-kalpa-samplava-vinaštam ihātma-tattvam
    samjag džagāda munajo jad ačakšatātman

taptam — nodarbojies ar askēzēm; tapah — brīvprātīgu grūtību
uzņemšanos; vividha-loka — dažādas planētu sistēmas; sisrikšajā — vēlēdamies
radīt; — mans; ādau — pirmais; sanāt — no Dieva Personības;
sva-tapasah — pateicoties manām askēzēm; sah — Viņš (Dievs Kungs);
čatuh-sanah — Sanat-kumārs, Sanaka, Sanandana un Sanātana, kuri ievēroja
dzimumatturību; abhūt — radās; prāk — iepriekšējās; kalpa — radīšanas;
samplava — plūdos; vinaštam — iznīcināta; iha — šajā materiālajā
pasaulē; ātma — garīgā; tattvam — patiesība; samjak — pilnībā;
džagāda — izpaudās; munajah — gudrie; jat — ko; ačakšata — skaidri redzēja;
ātman — garu.

TULKOJUMS

Lai radītu dažādas planētu sistēmas, man bija jāuzņemas askēzes, un
Kungs, būdams ar mani apmierināts, ieradās kā četri sanas [Sanaka,
Sanatkumārs, Sanandana un Sanātana]. Iepriekšējā radīšanā garīgā
patiesība bija iznīcināta, taču četri sanas izskaidroja to tik labi, ka gudrie
atkal varēja skaidri redzēt patiesību.

SKAIDROJUMS

Višnu-sahasra-nāmas lūgšanās Kungs ir nosaukts
par sanātu un sanātanatamu. Gan Kungs, gan dzīvās būtnes pēc
savām īpašībām ir sanātanas jeb mūžīgas, taču Kungs ir sanātana-tama
jeb mūžīgais vispārākajā pakāpē. Dzīvās būtnes ir sanātana, taču ne
pārākajā pakāpē, jo viņas tiecas krist laicīgajā gaisotnē. Tāpēc dzīvās
būtnes lieluma ziņā atšķiras no vispārākās sanātanas Dieva Kunga.

Vārds «san» vēl tiek izmantots, lai norādītu uz labdarību; un, tā kā
viss tiek veltīts Kungam, Kungs tad atdod sevi bhaktam. Tas ir
apstiprināts arī Bhagavad-gītā (4.11.): jē jathā mām prapadjantē.
Brahmādžī gribēja radīt visu kosmisko pasauli, kāda tā bija iepriekšējā
laikmetā, un, tā kā pēdējās iznīcināšanas laikā zināšanas par
Absolūto Patiesību šajā Visumā neglābjami bija gājušas bojā, viņš vēlējās, lai
tās tiktu atjaunotas, jo citādi jaunradītajai pasaulei nebūtu jēgas. Tā kā
pārpasaulīgās zināšanas ir galvenā nepieciešamība mūžīgi saistītajām
dvēselēm, katrā radīšanas laikmetā tām tiek dota iespēja sasniegt
atbrīvi. Šis Brahmādžī uzdevums tika izpildīts ar Dieva Kunga žēlastību,
kad Brahmam piedzima četri dēli — Sanaka, Sanatkumārs,
Sanandana un Sanātana. Šie četri sanas ir Visaugstā Kunga zināšanu
iemiesojumi, un tādējādi tie izskaidroja pārpasaulīgās zināšanas tik
nepārprotami, ka visi gudrie bez jebkādām grūtībām spēja tās apgūt. Sekojot
četru Kumāru piemēram, cilvēks tūlīt spēj sevī ieraudzīt Dieva
Augstāko Personību.

6. PANTS

dharmasja dakša-duhitarj adžaništa mūrtjām
    nārājano nara iti sva-tapah-prabhāvah
drištvātmano bhagavato nijamāvalopam
    dēvjas tv ananga-pritanā ghatitum na šēkuh

dharmasja — Dharmas (kurš nosaka reliģijas principus);
dakša — Dakša, viens no pradžāpati; duhitari — meitai; adžaništa — piedzima;
mūrtjām — kuru sauca par Mūrti; nārājanah — Nārājana; narah — Nara;
iti — tā; sva-tapah — savas askēzes; prabhāvah — spēku;
drištvā — redzot;ātmanah — paša; bhagavatah — Dieva
Personības; nijama-avalopam — lauztu zvērestu; dēvjah — debesu skaistules; tu — bet;
ananga-pritanāh — mīlas dieva pavadones; ghatitum — lai notiktu; na — ne;
šēkuh — spēja.

TULKOJUMS

Lai parādītu savu askēzes ceļu, Viņš piedzima kā dvīņi Nārājana un
Nara no Dakšas meitas un Dharmas sievas Mūrti. Mīlas dieva
pavadones, debesu skaistules, centās panākt, lai Viņš lauztu savus zvērestus,
taču tām nekas neizdevās, jo viņas redzēja, ka no Dieva Personības
izplūst daudzas viņām pašām līdzīgas skaistules.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs ir visa esošā avots, un Viņš ir arī visu askēžu avots. Gudrie labprātīgi uzņemas lielas grūtības, lai gūtu panākumus sevis apzināšanās ceļā. Cilvēka dzīves mērķis ir šāda tapasja, kas sākas ar dzimumatturības jeb brahmačarjas zvērestu. Stingri ievērojot tapasdžu, nēvar būt nē runas par biedrošanos ar sievietēm. Un, tā kā cilvēka dzīves mērķis ir tapasja, kas vērsta uz sevis apzināšanos, īstenā civilizācija, kas izpaužas kā sanātana-dharma jeb apmācība četrām kastām un četrām dzīves kārtām, trijās dzīves kārtās nosaka stingru izvairīšanos no sieviešu sabiedrības. Lai cilvēks savā dzīvē varētu pakāpeniski pilnveidoties, viņa mūžs tiek iedalīts četros posmos: dzimumatturībā, ģimenes dzīvē, aiziešanā no darba dzīves un atsacīšanās dzīves kārtā. Pirmajā mūža posmā (līdz divdesmit piecu gadu vecumam) vīrietis īstena garīgā skolotāja vadībā mācās būt par brahmačārī, lai saprastu, ka sieviete ir tas, kas piesaista materiālajai esamībai. Ja cilvēks vēlas atbrīvoties no saistītās dzīves važām, viņam jāatbrīvojas no pieķeršanās sievietes veidolam. Sievietes jeb daiļais dzimums ir tas, kas apbur dzīvās būtnes, un vīrieša veidols it īpaši cilvēka dzīvības veidā domāts, lai apzinātos sevi. Visa pasaule griežas sieviešu valdzinājuma burvībā, un tikko vīrietis savienojas ar sievieti, viņš ar ciešu mezglu tiek piesaistīts materiālajai pasaulei. Vēlme valdīt pār materiālo pasauli reibumā, ko rada sevis uzskatīšana par kungu, jo īpaši parādās, kad vīrietis savienojas ar sievieti. Cilvēks vēlas sev māju, zemi, bērnus, slavu sabiedrībā, mīlestību pret kopienu un dzimšanas vietu, alkst kļūt bagāts, un visi šie māņu tēli kļūst par milzīgu nastu, kas aizšķērso ceļu uz sevis apzināšanos, īsteno dzīves mērķi. Brahmačārī jeb zēns it īpaši no augstākajām kastām, t.i., izglītotu ļaužu (brāhmanu) dēls, pārvaldītāju kārtas ļaužu (kšatriju) dēls vai tirgotāju un ražotāju (vaišju) dēls, no piecu līdz divdesmit piecu gadu vecumam īstena guru jeb skolotāja vadībā ievēro stingru disciplīnu un mācās izprast dzīves vērtības, kā arī iegūst zināšanas, kas vēlāk nepieciešamas, lai nopelnītu iztiku. Tad brahmačārī drīkst atgriezties mājās un uzsākt ģimenes dzīvi, apprecoties ar piemērotu sievieti. Taču daudzi brahmačārī nemaz neiet mājās, lai kļūtu par ģimenes cilvēkiem, bet gan turpina dzīvi kā naišthika-brahmačārī bez jebkādas saskarsmes ar sievietēm. Viņi pieņem sanjāsas jeb atsacīšanās dzīves kārtu, labi zinot, ka dzīve ar sievieti ir nevajadzīgs slogs, kas traucē iet sevis apzināšanās ceļu. Tā kā dzimumtieksme noteiktā dzīves posmā ir ļoti stipra, guru var atļaut brahmačārī precēties. Šī atļauja tiek dota tiem brahmačārī, kuri nespēj iet naišthika-brahmačarjas ceļu, un īstens guru māk to noteikt. Nepieciešama arī tā saucamā ģimenes plānošana. Ģimenes cilvēks, kas izgājis brahmačarjas apmācību un saskaras ar sievieti, ievērojot rakstu ierobežojumus, atšķiras no tiem ģimenes cilvēkiem, kuri dzīvo kā suņi un kaķi. Šāds ģimenes cilvēks piecdesmit gadu vecumā pamet sievietes sabiedrību un kļūst par vānaprasthu, lai mācītos dzīvot viens, bez sievietes. Pēc tam šis bijušais ģimenes cilvēks kļūst par sanjāsī un ļoti stingri izvairās no sieviešu sabiedrības — pat no savas laulātās draudzenes sabiedrības. Izpētot visus šīs iekārtas principus, var saprast, ka sieviete ir šķērslis sevis apzināšanās ceļā, un Kungs ieradās kā Nārājana, lai parādītu, kā pildīt zvērestu, kas nosaka izvairīšanos no sieviešu sabiedrības. Padievi, neieredzēdami stingro brahmačārī askētisko dzīvi, gribēja panākt, lai viņi lauztu zvērestus un sūtīja pie tiem mīlas dieva karotājus. Taču šajā gadījumā ar Dievu Kungu padieviem nekas neizdevās. Debesu skaistules, kas bija ieradušās pie Kunga, redzēja, ka Kungs pats ar savu mistisko iekšējo spēju rada neskaitāmi daudzas tādas pašas skaistules, un tādēļ jebkuri kārdinājumi no malas ir lieki. Ir paruna, ka saldumu ražotāju ar konfektēm nevar iekārdināt. Saldumu ražotājs gatavo konfektes katru dienu, un viņam nav īpašas patikas tās ēst. Gluži tāpat Dievs Kungs ar savu prieka spēju var radīt neskaitāmi daudzas garīgas skaistules, un Viņu nemaz nepiesaista neīstais materiālās pasaules skaistums. Tas, kuram nav zināšanu, savā muļķībā apgalvo, ka Kungs Krišna baudīja sievietes savā Vrindāvanas rāsa-līlā vai arī baudīja savas sešpadsmit tūkstošus laulātās sievas Dvārakā.

7. PANTS

kāmam dahanti kritino nanu roša-drištjā
    rošam dahantam uta tē na dahantj asahjam
so ‘jam jad antaram alam pravišan bibhēti
    kāmah katham nu punar asja manah šrajēta

kāmam — iekāre; dahanti — vajā; kritinah — nelokāmus ļaudis;
nanu — bet; roša-drištjā — ar dusmu pilnu skatienu; rošam — niknuma;
dahantam — pārņemti; uta — lai gan; — tie; na — nevar; dahanti — pakļaut;
asahjam — nepanesamo; sah — to; ajam — Viņš; jat — jo;
antaram — iekšā; alam — taču; pravišan — ieiet; bibhēti — gaidās; kāmah — iekāre;
katham — kā; nu — gan; punah — atkal; asja — Viņa; manah — prātā;
šrajēta — lai patveras.

TULKOJUMS

Tādas nelokāmas dvēseles kā Kungs Šiva ar savu dusmu pilno
skatienu var uzveikt un iznīcināt iekāri. Tomēr paši savu dusmu priekšā
viņi ir bezspēcīgi. Dusmas nespēj ieiet Viņa [Kunga] sirdī, jo Viņš tam
visam stāv pāri. Tad kā gan iekāre varētu rast patvērumu Viņa prātā?

SKAIDROJUMS

Reiz, kad Kungs Šiva nodarbojās ar ļoti askētisku
meditāciju, mīlas dievs, kas valda pār iekāri, izšāva uz viņu
dzimumtieksmes bultu. Kungs Šiva par to ļoti sadusmojās un paskatījās uz
mīlas dievu ar tādu niknumu, ka mīlas dieva ķermenis tūlīt tika
iznīcināts. Tomēr par spīti savai varenībai Kungs Šiva nespēja atbrīvoties no
savu dusmu sekām. Taču Kungs Višnu nekad nav dusmīgs. Gluži
otrādi, reiz, kad Bhrigu Muni gribēja pārbaudīt Kunga pacietību un tīšām
iespēra Viņam pa krūtīm, Kungs nevis sadusmojās, bet gan lūdza
piedošanu Bhrigu Muni un jautāja, vai Bhrigu Muni nav sasitis kāju pret
Viņa cietajām krūtīm. Kungam uz krūtīm ir Bhrigupādas zīme, kas
liecina par Viņa pacietību. Tādējādi Kungu neskar nekādas dusmas, par
iekāri nemaz nerunājot, jo tā ir daudz vājāka par dusmām. Kad
iekāre jeb vēlme nav piepildīta, parādās dusmas, bet, ja dusmu nav, kāda
gan var būt runa par iekāri? Dievs Kungs tiek saukts par āpta-kāmu
jeb to, kurš pats var piepildīt savas vēlmes. Viņam, lai piepildītu savas
vēlmes, nav vajadzīga nevienas citas būtnes palīdzība. Kungs ir
bezgalīgs, un tāpēc arī Viņa vēlmes ir bezgalīgas. Visas dzīvās būtnes,
izņemot Kungu, ir visādā ziņā ierobežotas; kā gan kaut kas ierobežots var
apmierināt bezgalīgā vēlmes? Secinājums ir tāds, ka Dieva
Absolūtajai Personībai nav ne iekāres, ne dusmu, un, pat ja reizēm Absolūts
izrāda iekāri vai dusmas, tas ir jāuzskata par absolūtu svētību.

8. PANTS

viddhah sapatnj-udita-patribhir anti rāgjo
    bālo ‘pi sann upagatas tapasē vanāni
tasmā adād dhruva-gatim grinatē prasanno
    divjāh stuvanti munajo jad uparj-adhastāt

viddhah — aizskarts; sapatni — otrās sievas; udita — teiktajiem;
patribhih — asajiem vārdiem; anti — priekšā; rāgjah — valdnieka;
bālah — zēns; api — lai gan; san — būdams; upagatah — pieņēma;
tapasē — smagas askēzes; vanāni — lielā mežā; tasmai — tāpēc; adāt — deva kā
atalgojumu; dhruva-gatim — ceļu uz Dhruvas planētu; grinatē — lūgts;
prasannah — apmierināts; divjāh — augstāko planētu iedzīvotāji;
stuvanti — lūdz; munajah — viedie; jat — uz to; upari — augšas;
adhastāt — apakšas.

TULKOJUMS

Princi Dhruvu, kurš bija vēl pavisam mazs zēns, ar saviem asajiem
vārdiem apvainoja valdnieka otrā sieva, un tas notika valdnieka
klātbūtnē. Tāpēc Dhruva devās uz mežu un uzņēmās smagas askēzes.
Dhruvas lūgšanu iepriecināts, Kungs dāvāja zēnam Dhruvas planētu,
ko godina diženi gudrie gan augšējās, gan apakšējās pasaulēs.

SKAIDROJUMS

Kad diženajam bhaktam, Mahārādžas Utanapādas dēlam princim Dhruvam, bija tikai pieci gadi, viņš reiz sēdēja tēvam uz ceļiem. Otrai valdnieka sievai nepatika, ka valdnieks apmīļo citas sievietes dēlu. Tāpēc viņa nogrūda puisēnu zemē un teica, ka tas nedrīkst sēdēt valdniekam klēpī, jo nav viņas dēls. Mazais zēns ļoti apvainojās par šādu pamātes rīcību. Tēvs neko neiebilda, jo bija pārlieku viņai pieķēries. Pēc šī gadījuma princis Dhruva aizgāja pie savas mātes un žēlojās. Arī puisēna īstā māte nespēja neko padarīt un sāka raudāt. Zēns mātei jautāja, kā gan viņš varētu sēdēt sava tēva karaliskajā tronī, un nabaga valdniece atbildēja, ka tikai Dievs Kungs var viņam palīdzēt. Tad zēns jautāja, kur Kungu var satikt, un valdniece atbildēja, ka ir dzirdējusi, ka reizēm Visaugsto Kungu lielos mežos redz diženi gudrie. Mazais princis nolēma doties uz mežu, lai veiktu smagas askēzes un sasniegtu savu mērķi.
Dieva Personība pie prinča Dhruvas atsūtīja garīgo skolotāju Šrī Nāradu Muni, un Dhruva, sekojot Nāradas norādījumiem, veica ļoti smagas askēzes. Vēl Nārada iesvētīja princi Dhruvu astoņpadsmit burtu mantras «om namo bhagavatē vāsudēvāja» daudzināšanā, un Kungs Vāsudēva atnāca kā Prišnigarbha — Dieva Personība ar četrām rokām — un dāvāja princim planētu, kas atrodas virs septiņām zvaigznēm. Guvis savā ceļā panākumus, princis Dhruva varēja skatīt Kungu vaigu vaigā. Viņš bija apmierināts, un viss, ko viņš gribēja, piepildījās.
Princim Dhruvam Mahārādžam piešķirtā planēta ir noteikta Vaikunthas planēta, kas pēc Visaugstā Kunga Vāsudēvas gribas atrodas materiālajā gaisotnē. Lai gan šī planēta atrodas materiālajā pasaulē, tā iznīcināšanas laikā neiet bojā, bet gan paliek savā vietā. Un, tā kā šī planēta ir Vaikunthas planēta, kas nekad netiek iznīcināta, to godina pat zem Dhruvas planētas esošo septiņu zvaigžņu iedzīvotāji, kā arī tie, kas dzīvo augstāk par Dhruvas planētu. Maharši Bhrigu planēta atrodas augstāk par Dhruvas planētu.
Tātad Kungs atnāca kā Prišnigarbha, tikai lai iepriecinātu savu tīro bhaktu. Un princis Dhruva sasniedza šo pilnību, saņemot iesvētību no cita tīra bhaktas Nāradas un vienkārši daudzinot iepriekšminēto himnu. Tādējādi nopietns cilvēks var sasniegt augstāko pilnību — tikšanos ar Dievu Kungu — un īstenot savu mērķi, vienkārši sekojot tīram bhaktam, kurš atnāk pats, ja cilvēks ir nopietni apņēmies visādā ziņā sastapt Kungu.
Sīkāks prinča Dhruvas darbības apraksts lasāms Šrīmad Bhāgavatamas ceturtajā dziedājumā.

9. PANTS

jad vēnam utpatha-gatam dvidža-vākja-vadžra-
    nišplušta-pauruša-bhagam nirajē patantam
trātvārthito džagati putra-padam ča lēbhē
    dugdhā vasūni vasudhā sakalāni jēna

jat — kad; vēnam — valdniekam Vēnam; utpatha-gatam — novirzoties
no taisnīguma ceļa; dvidža — brāhmanu; vākja — lāstu vārdu;
vadžra — zibens; nišplušta — sadedzināts; pauruša — lielus darbus;
bhagam — bagātību; nirajē — ellē; patantam — nonākot; trātvā — atpestot;
arthitah — lūgts; džagati — pasaulē; putra-padam — dēla stāvokli; ča — kā arī;
lēbhē — sasniedza; dugdhā — izmantoja; vasūni — ko dod;
vasudhā — zeme; sakalāni — visu veidu; jēna — kā.

TULKOJUMS

Kad Mahārādža Vēna nogāja no taisnības ceļa, brāhmani viņu
nolādēja un uzsūtīja tam zibeni. Valdnieks Vēna tika sadedzināts kopā ar
visiem saviem labajiem darbiem un bagātībām un bija ceļā uz elli. Taču
Kungs savā bezcēloņu žēlastībā ieradās kā viņa dēls Prithu, atpestīja
nolādēto valdnieku Vēnu no elles un ieguva no zemes bagātīgu ražu.

SKAIDROJUMS

Varnāšrama-dharmas iekārtā dievbijīgie un mācītie brāhmani gluži dabiski ir sabiedrības sargātāji. Brāhmani nesavtīgi deva padomus valdniekiem, lai tie varētu taisnīgi valdīt, un tādā veidā valstī visiem klājās labi. Valdnieki vai pārvaldnieki kšatriji vienmēr apspriedās ar mācītu brāhmanu padomi. Viņi nekad nebija autokrātiski monarhi. Tādi raksti kā Manu-samhita un citas diženu gudro sarakstītās autoritatīvās grāmatas bija likumi, saskaņā ar kuriem valdnieks darbojās, un nebija nepieciešams, lai nesaprātīgi ļaudis demokrātijas vārdā izdomātu savus likumus. Nesaprātīgajiem ļaudīm ir visai maz sajēgas par to, kas viņiem ir labs, tāpat kā bērnam ir visai maz zināšanu par to, kas jādara, lai nākotnē klātos labi. Pieredzējis tēvs vada bērnu pa pilnveidošanās ceļu, un ļaudīm, kas ir kā bērni, vajadzīga līdzīga vadība. Likumi, kas vērsti uz to, lai visiem būtu labi, jau ir doti Manu-samhitā un citos Vēdu rakstos. Mācītie brāhmani deva padomus valdniekam saskaņā ar šīm vispārpieņemtajām zināšanu grāmatām atbilstoši laikam un vietai. Šie brāhmani nebija algoti, un tāpēc viņiem bija spēks vadīt valdnieku pa rakstos noteikto ceļu. Šāda kārtība pastāvēja līdz pat Mahārādžas Čandraguptas laikam, un viņa galvenais ministrs, kurš nesaņēma nekādu atalgojumu, bija brāhmans Čānakja.
Mahārādža Vēna nesekoja šim valdīšanas principam un nepakļāvās mācītajiem brāhmaniem. Brāhmani nebija aprobežoti un savtīgi un rūpējās par to, lai visiem valsts iedzīvotājiem būtu labi. Viņi gribēja sodīt valdnieku Vēnu par nepareizo izturēšanos un lūdza Visvareno Kungu, kā arī nolādēja valdnieku.
Nepaklausot diženai dvēselei, cilvēks sagrauj savu ilgo mūžu, paklausību, labo slavu, taisnīgumu, izredzes nonākt uz augstākajām planētām un zaudē diženu personību svētības. Ir jācenšas stingri sekot diženu dvēseļu piemēram. Nav šaubu, ka Mahārādža Vēna kļuva par valdnieku tāpēc, ka agrāk viņš bija taisnīgi darbojies, taču, tā kā valdnieks apzināti nepakļāvās diženām dvēselēm, viņš tika sodīts un zaudēja visu, kas bija minēts iepriekš. Vāmana Purānā sīki aprakstīts notikums ar Mahārādžu Vēnu un tas, kā viņš pagrima. Kad Mahārādža Prithu uzzināja, cik briesmīgos apstākļos atrodas viņa tēvs Vēna (agrākais valdnieks dzīvoja mlēčhu ģimenē un slimoja ar lepru), viņš tūlīt aizveda Mahārādžu Vēnu uz Kurukšētru, lai tas varētu šķīstīties, un atbrīvoja bijušo valdnieku no visām ciešanām.
Dieva avatārs Mahārādža Prithu, uzklausot brāhmanu lūgšanas, ieradās uz Zemi, lai tiktu galā ar nekārtībām. Viņa laikā zeme deva bagātīgu ražu. Vēl Mahārādža Prithu izpildīja savu dēla pienākumu un atbrīvoja tēvu no briesmīgā stāvokļa, kādā tas bija nonācis. «Putra» nozīmē «tas, kurš atpesta no elles» («elle» ir «put»). Lūk, kāds ir īsts dēls.

10. PANTS

nābhēr asāv rišabha āsa sudēvi-sūnur
    jo vai čačāra sama-drig džada-joga-čarjām
jat pāramahamsjam rišajah padam āmananti
    svasthah prašānta-karanah parimukta-sangah

nābhēh — no Mahārādžas Nābhi; asau — Dieva Personība;
rišabhah — Rišabha; āsa — kļuva; sudēvi — Sudēvī; sūnuh — par dēlu; jah — kurš;
vai — noteikti; čačāra — veica; sama-drik — līdzsvarotu;
džada — materiālu; joga-čarjām — nodarbošanos ar jogu; jat — kas;
pāramahamsjam — augstāko pilnības pakāpi; rišajah — mācīti gudrie; padam — stāvokli;
āmananti — pieņem; svasthah — sevī mierīgs;
prašānta — nomierinātiem; karanah — materiālajiem jutekļiem; parimukta — pilnīgi atbrīvots;
sangah — no materiālajiem sārņiem.

TULKOJUMS

Kungs ieradās kā valdnieka Nābhi sievas Sudēvī dēls Rišabhadēva.
Viņš nodarbojās ar materiālistisko jogu, lai līdzsvarotu prātu. Šī
pakāpe tiek arī atzīta par augstāko atbrīves pilnību, kad būtne gremdējas
pati sevī un ir pilnīgi apmierināta.

SKAIDROJUMS

Autoritātes atzīst daudzus mistiskos sevis apzināšanās paņēmienus, arī džada jogu. Nodarbojoties ar džada jogu, cilvēks mācās kļūt nejūtīgs kā akmens un tādā veidā izvairīties no materiālo pretdarbību ietekmes. Akmenim ir vienalga, kas pār viņu nāk un kādi ir ārējie apstākļi. Gluži tāpat cilvēks apgūst džada jogu, brīvprātīgi paciešot materiālā ķermeņa sāpes. Viens no daudzajiem paņēmieniem, kādā veidā džada jogi nodara sev sāpes, ir matu plūkšana — viņi neskujas un neizmanto nekādus instrumentus. Taču īstenais džada jogas mērķis ir atbrīvoties no visām materiālajām piesaistībām un pilnīga gremdēšanās sevī. Imperators Rišabhadēva sava mūža beigās klaiņoja apkārt kā mēms un ārprātīgs, kuram pilnīgi vienalga, kā ar viņu apietas. Redzēdami šo cilvēku, kas izskatījās gluži kā ārprātīgais un klaiņoja apkārt kails, gariem matiem un bārdu, nesaprātīgie bērni un cilvēki uz ielas mēdza viņu apspļaudīt un apčurāt. Rišabhadēva gulēja savos izkārnījumiem un nekustējās, taču viņa izkārnījumiem bija puķu smarža, un svētie zināja, ka viņš ir paramahamsa, t.i., atrodas augstākajā cilvēka dzīves pilnības pakāpē. Tiem, kas nespēj padarīt savus izkārnījumus smaržīgus, nevajadzētu atdarināt imperatoru Rišabhadēvu. Nodarboties ar džada jogu spēja Rišabhadēva un citi tāda paša pilnības līmeņa cilvēki, taču parastajiem ļaudīm šāds ceļš ir neiespējams.
Kā šajā pantā teikts, īstenais džada jogas mērķis ir prašānta-karana jeb jutekļu pakļaušana. Jebkura joga, lai kā tā arī sauktos, domāta neiegrožoto materiālo jutekļu pakļaušanai, lai sagatavotos sasniegt sevis apzināšanos. Džada jogai it īpaši šajā laikmetā nav nekādas praktiskas vērtības, taču ir iespējams nodarboties ar bhakti jogu, jo tā ir tieši piemērota šim laikmetam. Vienkārši uzklausot zināšanas no pareizā avota — Šrīmad Bhāgavatamas — cilvēks var sasniegt augstāko jogas pilnību. Rišabhadēva bija valdnieka Nābhi dēls un valdnieka Āgnīdhras mazdēls, kā arī tēvs valdniekam Bharatam, kura vārdā tika nosaukta Zeme (Bhārata-varša). Rišabhadēvas māti sauca arī par Mērudēvī, lai gan šajā pantā viņa saukta par Sudēvī. Reizēm tiek uzskatīts, ka Sudēvī bija valdnieka Nābhi otra sieva, bet, tā kā citās vietās valdnieks Rišabhadēva ir nosaukts par Mērudēvī dēlu, ir skaidrs, ka Mērudēvī un Sudēvī ir vienas un tās pašas personības divi dažādi vārdi.

11. PANTS

satrē mamāsa bhagavān haja-šīrašātho
    sākšāt sa jagja-purušas tapanīja-varnah
čhandomajo makhamajo ‘khila-dēvatātmā
    vāčo babhūvur ušatīh švasato ‘sja nastah

satrē — ziedošanas ceremonijā; mama — manā; āsa — ieradās;
bhagavān — Dieva Personība; haja-šīrašā — ar galvu kā zirgam; atha — tā;
sākšāt — tieši; sah — Viņš; jagja-purušah — tas, kuru iepriecina
ziedojumu veikšana; tapanīja — zelta; varnah — krāsā; čhandah-majah — Vēdu
himnu iemiesojums; makha-majah — ziedojumu iemiesojums;
akhila — viss, kas vien ir; dēvatā-ātmā — padievu dvēsele; vāčah — skaņas;
babhūvuh — kļuva dzirdamas; ušatīh — ļoti patīkamas dzirdei;
švasatah — elpojot; asja — Viņam; nastah — caur nāsīm.

TULKOJUMS

Manis [Brahmas] rīkotajā ziedošanas ceremonijā Dievs Kungs
ieradās kā Hajagrīvas avatārs. Viņš ir ziedojumu iemiesojums, un Viņa
augums ir zelta krāsā. Viņš ir arī Vēdu iemiesojums un visu padievu
Virsdvēsele. Kad Hajagrīva elpoja, Viņam no nāsīm plūda patīkamā
Vēdu himnu skaņa.

SKAIDROJUMS

Vēdu himnas parasti ir domātas ziedošanas
ceremonijām, ko veic auglīgā darba darītāji, kas arī vēlas iepriecināt
padievus, lai saņemtu no viņiem kādus augļus. Taču Dievs Kungs ir
ziedošanas ceremoniju un Vēdu himnu iemiesojums. Tāpēc tiešs Dieva
Kunga bhakta gluži dabiski sasniedz arī to, ko var sasniegt ar
ziedošanas ceremonijām un padievu iepriecināšanu. Dieva Kunga bhaktas
var neveikt nekādas ziedošanas ceremonijas un nepildīt Vēdu
norādījumus, kas iesaka iepriecināt padievus, tomēr viņi atrodas augstāk par
auglīgā darba darītājiem un dažādu padievu godinātājiem.

12. PANTS

matsjo jugānta-samajē manunopalabdhah
    kšonīmajo nikhila-džīva-nikāja-kētah
visramsitān uru-bhajē salilē mukhān mē
    ādāja tatra vidžahāra ha vēda-mārgān

matsjah — zivs avatārs; juga-anta — laikmeta beigās; samajē — laikā;
manunā — nākamā Vaivasvata Manu; upalabdhah — redzams;
kšonīmajah — līdz pat Zemes planētām; nikhila — visu; džīva — dzīvo būtņu;
nikāja-kētah — patvērums; visramsitān — izplūstot no; uru — lielā;
bhajē — aiz bailēm; salilē — ūdenī; mukhāt — no mutes; — manas;
ādāja — pieņemot; tatra — tur; vidžahāra — baudīja; ha — noteikti;
vēda-mārgān — visas Vēdas.

TULKOJUMS

Nākamo Vaivasvata Manu sauks par Satjavratu. Viņa laikmeta beigās
Kungs parādīsies kā zivs avatārs, kas dos patvērumu visām dzīvajām
būtnēm līdz pat Zemes planētu līmenim. Bailēs no milzīgajiem
ūdeņiem laikmeta beigās, no manas [Brahmas] mutes izplūdīs Vēdas, un
Dievs Kungs baudīs šos plašos ūdeņus un aizsargās Vēdas.

SKAIDROJUMS

Vienas Brahmas dienas laikā ir četrpadsmit Manu,
un katra Manu valdīšanas laika beigās notiek iznīcināšana, kas skar
visas planētas līdz pat Zemes planētām. Milzīgie plūdi liek nobīties pat
Brahmam. Tātad nākamā Vaivasvatas Manu valdīšanas laika sākumā
Brahma pieredzēs šādu iznīcināšanu. Būs arī daudzi citi notikumi,
piemēram, slavenā Šankhāsuras nogalināšana. Brahmādžī to visu pareģo,
balstoties uz agrāko pieredzi. Brahma zina, ka, redzot šausmīgo
iznīcināšanas skatu, Vēdas izplūst no viņa mutes, un Dievs Kungs savā zivs
avatārā ne tikai izglābj visas dzīvās būtnes, t.i., padievus, dzīvniekus,
cilvēkus un viedos, bet arī pasargā no iznīcināšanas Vēdas.

13. PANTS

kšīrodadhāv amara-dānava-jūthapānām
    unmathnatām amrita-labdhaja ādi-dēvah
prišthēna kaččhapa-vapur vidadhāra gotram
    nidrākšano ‘dri-parivarta-kašāna-kandūh

kšīra — piena; udadhau — okeānā; amara — padievi; dānava — dēmoni;
jūtha-pānām — abu vadoņi; unmathnatām — kuļot; amrita — nektāru;
labdhaja — lai iegūtu; ādi-dēvah — ar sākotnējā Kunga; prišthēna — uz
mugurkaula; kaččhapa — bruņurupuča; vapuh — ķermeni;
vidadhāra — pieņēma; gotram — Mandaras kalnu; nidrākšanah — pusmiegā;
adri-parivarta — ripinot; kašāna — kasīšanos; kandūh — niezi.

TULKOJUMS

Tad sākotnējais Kungs ieradās bruņurupuča izskatā, lai uz sava
auguma [kā uz ass] turētu Mandaras kalnu, kas tika izmantots kā kuļamā
nūja. Padievi un dēmoni ar Mandaras kalnu kūla piena okeānu, lai
iegūtu nektāru. Kalns kustējās šurp turp, kasot Kunga bruņurupuča
muguru, un Kungs pusmiegā juta niezēšanu.

SKAIDROJUMS

Lai gan mēs paši to neesam redzējuši, šajā Visumā
atrodas piena okeāns. Pat mūsdienu zinātnieki atzīst, ka mums virs
galvas lido simtiem un tūkstošiem planētu, un uz katras no tām ir savs
klimats. Šrīmad Bhāgavatama dod daudz tādu zināšanu, kas varbūt
nesakrīt ar mūsu pašreizējo pieredzi, taču, kas attiecas un Indijas
gudrajiem, zināšanas tiek saņemtas no Vēdu rakstiem, un autoritātes
nekavējoties atzīst, ka mums uz pasauli jāraugās caur autentisku
zināšanu grāmatu lappusēm (šāstra-čakšurvata). Tādējādi, kamēr neesam
eksperimentāli pārbaudījuši visas planētas, kas lido izplatījumā, mēs
nevaram noliegt Šrīmad Bhāgavatamā minētā piena okeāna
esamību. Tā kā šāds eksperiments nav iespējams, mums gluži dabiski
jāpieņem Šrīmad Bhāgavatamas vārdi tā, kā tie ir teikti, jo šādu ceļu iet
arī tādi garīgie vadītāji kā Šrīdhara Svāmī, Džīva Gosvāmī,
Višvanātha Čakravartī u.c. Vēdiskais ceļš ir sekošana diženām autoritātēm, un
tikai šādā veidā mēs varam uzzināt to, kas atrodas ārpus mūsu iztēles
robežām.

Sākotnējais Kungs ir visvarens, un Viņš var darīt visu, ko vēlas,
tāpēc nav nekāds brīnums, ka Viņš noteikta uzdevuma veikšanai pieņem
bruņurupuča vai zivs veidolu. Tāpēc mums nav jābaidās pieņemt tādas
autoritatīvas svētās grāmatas kā Šrīmad Bhāgavatamas izteikumus.

Lielajam piena okeāna kulšanas darbam, ko kopīgi veica padievi
un dēmoni, bija vajadzīgs ļoti liels pamats jeb ass milzīgajam
Mandaras kalnam. Tādējādi, lai palīdzētu padieviem, sākotnējais Kungs
kļuva par milzīgu bruņurupuci, kas peldēja piena okeānā. Kulšanas laikā
Kungs snauda, un kalns patīkami kasīja Viņam muguru.

14. PANTS

trai-pištaporu-bhaja-hā sa nrisimha-rūpam
    kritvā bhramad-bhrukuti-damštra-karāla-vaktram
daitjēndram āšu gadajābhipatantam ārād
    ūrau nipātja vidadāra nakhaih sphurantam

trai-pištapa — padievi; uru-bhaja-hā — kas atbrīvo no lielām bailēm;
sah — Viņš (Dieva Personība); nrisimha-rūpam — pieņemot Nrisimhas
veidolu; kritvā — darot; bhramat — raucot; bhru-kuti — uzacis;
damštra — zobus; karāla — baismīgi; vaktram — muti;
daitja-indram — dēmonu valdnieku; āšu — ātri; gadajā — ar vāli rokās;
abhipatantam — krītot; ārāt — netālu; ūrau — uz ceļiem; nipātja — uzliekot;
vidadāra — pārplēsa; nakhaih — ar nagiem; sphurantam — izaicinot.

TULKOJUMS

Lai atbrīvotu padievus no lielām bailēm, Dieva Personība ieradās
Nrisimhadēvas veidolā. Dēmonu valdnieks [Hiranjakašipu] ar vāli rokā
izaicināja Kungu, bet Kungs viņu nogalināja, uzliekot dēmonu uz
ceļiem un pārplēšot to ar nagiem. Dusmās Kungs sarauca uzacis un
atņirdza savus briesmīgos zobus.

SKAIDROJUMS

Stāsts par Hiranjakašipu un viņa dēlu, diženo
bhaktu Prahlāda Mahārādžu, lasāms Šrīmad Bhāgavatamas
septītajā dziedājumā. Hiranjakašipu ļoti lepojās ar saviem materiālajiem
sasniegumiem un domāja, ka ar Brahmādžī žēlastību ir kļuvis nemirstīgs.
Brahmādžī nespēja dot dēmonam nemirstības svētību, jo viņš pats
nebija nemirstīgs. Taču Hiranjakašipu tomēr izdevās saņemt no
Brahmādžī svētību aplinkus, un tā bija gandrīz līdzvērtīga nemirstības svētībai.
Hiranjakašipu bija pārliecināts, ka viņu nevarēs nogalināt ne cilvēks,
ne padievs, ka viņu nevarēs nogalināt ne ar kādu ieroci un ka viņš
nemirs ne dienā, ne naktī. Taču Kungs ieradās puscilvēka-puslauvas
veidolā, ko tāds materiālistisks dēmons kā Hiranjakašipu nespēja
iedomāties, un, ievērojot Brahmādžī doto svētību, tomēr nogalināja dēmonu.
Viņš to izdarīja sev uz ceļiem — tātad ne uz zemes, ne ūdenī, ne
debesīs. Nrisimha pārplēsa dēmonu ar nagiem, un šādu ieroci
Hiranjakašipu nebija iedomājies. Vārds «hiranjakašipu» burtiski nozīmē «tas,
kurš tiecas pēc zelta un mīkstas gultas» — tas ir visu materiālistisko
ļaužu augstākais mērķis. Šie dēmoniskie ļaudis, kuriem nav nekādu
attiecību ar Dievu, pamazām kļūst ļoti lepni par saviem materiālajiem
ieguvumiem, sāk izaicināt Visaugstā Kunga autoritāti un moka tos, kas
ir Kunga bhaktas. Prahlāda Mahārādža bija Hiranjakašipu dēls, un, tā
kā zēns bija dižens bhakta, tēvs viņu visiem spēkiem spīdzināja.
Stāvoklis kļuva nepanesams, tāpēc Kungs pieņēma Nrisimhadēvas
veidolu un nogalināja Hiranjakašipu tā, kā dēmons pat nebija spējis
iedomāties. Viņš to darīja, lai iznīcinātu padievu ienaidnieku. Visvarenais
Kungs vienmēr sagrauj bezdievīgo dēmonu materiālistiskās ieceres.

15. PANTS

antah-sarasj uru-balēna padē grihīto
    grāhēna jūtha-patir ambudža-hasta ārtah
āhēdam ādi-purušākhila-loka-nātha
    tīrtha-šravah šravana-mangala-nāmadhēja

antah-sarasi — upē; uru-balēna — ar pārspēku; padē — kājā;
grihītah — paņemtu; grāhēna — ar krokodilu; jūtha-patih — ziloņu valdnieka;
ambudža-hastah — ar lotosziedu rokā; ārtah — bija izmisis; āha — uzrunāja;
idam — tā; ādi-puruša — sākotnējais baudītāj;
akhila-loka-nātha — Visuma Kungs; tīrtha-šravah — tikpat slavens kā svētceļojuma vieta;
šravana-mangala — kura vārdu dzirdēt ir svētīgi; nāma-dhēja — kura
svētais vārds ir daudzināšanas vērts.

TULKOJUMS

Ziloņu valdniekam upē bija uzbrucis un kājā ieķēries krokodils, kurš
bija stiprāks, un zilonis bija izmisis. Noplūkdams ar snuķi lotosa ziedu,
viņš uzrunāja Kungu: «Ak, sākotnējais baudītāj, ak, Visuma Kungs!
Ak, atpestītāj, kas esi tikpat slavens kā svētceļojuma vieta! Ikviens
šķīstās, dzirdot Tavu svēto vārdu, kas ir daudzināšanas vērts.»

SKAIDROJUMS

Stāsts par to, kā ziloņu valdniekam upē uzbruka krokodils, kas bija stiprāks, atrodams Šrīmad Bhāgavatamas astotajā dziedājumā. Tā kā Kungs ir absolūtās zināšanas, Viņa svētais vārds neatšķiras no Dieva Personības. Ziloņu valdnieks bija ļoti izmisis, kad viņam uzbruka krokodils. Lai gan zilonis parasti ir stiprāks par krokodilu, tomēr ūdenī krokodils ir stiprāks par ziloni. Un, tā kā zilonis iepriekšējā dzīvē bija dižens Dieva Kunga bhakta, viņš, pateicoties saviem agrākajiem labajiem darbiem, spēja daudzināt Kunga svēto vārdu. Materiālajā pasaulē visas dzīvās būtnes pastāvīgi cieš, jo šeit ar ciešanām jāsastopas ik uz soļa. Taču tas, kas agrāk ir darījis kaut ko labu, uzsāk garīgo kalpošanu Dievam Kungam, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (7.16.). Tie, kas ir darbojušies bezdievīgi, pat ciešanās nevar uzsākt garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Arī tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā (7.15.). Dieva Personība Hari parādījās tūlīt, sēdēdams uz sava mūžīgā nesēja Garudas muguras, un atpestīja ziloni.
Zilonis apzinājās savas attiecības ar Visaugsto Kungu. Viņš uzrunāja Kungu par ādi-purušu jeb sākotnējo baudītāju. Gan Kungs, gan dzīvās būtnes ir apveltītas ar apziņu un tāpēc bauda, taču Kungs ir sākotnējais baudītājs, jo Viņš ir radījis visu. Ģimenē gan tēvs, gan viņa dēli neapšaubāmi ir baudītāji, taču tēvs ir sākotnējais baudītājs, bet dēli — pakārtotie baudītāji. Tīrs bhakta labi zina, ka Visumā it viss pieder Dievam Kungam un ka dzīvā būtne var baudīt tikai to, ko Kungs ir atļāvis. Būtne nevar pat pieskarties tam, kas tai nav dots. Šī doma par sākotnējo baudītāju ļoti labi izskaidrota Īšopanišadā. Tas, kurš zina šo atšķirību starp Kungu un sevi, nepieņem neko, kas vispirms nav piedāvāts Dievam Kungam.
Zilonis uzrunāja Kungu par akhila-loka-nāthu jeb Visuma Kungu, kurš tādējādi ir arī Kungs pār ziloni. Tā kā šis zilonis bija tīrs Dieva Kunga bhakta, viņš bija īpaši pelnījis aizsardzību no krokodila uzbrukuma, un, tā kā Kungs ir apsolījis, ka Viņa bhakta nekad necietīs sakāvi, gluži dabiski zilonis sauca palīgā Visaugsto Kungu, un žēlsirdīgais Kungs tūlīt atsaucās uz aicinājumu. Dievs Kungs ir visu būtņu sargātājs, taču vispirms Viņš aizsargā tos, kas atzīst Viņa pārākumu un nav viltus lepnuma pilni, noliedzot to, ka Dievs ir visaugstākais, vai apgalvojot, ka viņi līdzinās Tam. Kungs vienmēr ir visaugstākais. Tīrs Kunga bhakta apzinās šo atšķirību starp Kungu un sevi. Bhakta pilnībā paļaujas uz Dievu, tāpēc viņam tiek dota priekšroka; turpretī to, kurš noliedz Dieva Kunga esamību un sauc sevi par Kungu, apzīmē ar vārdu «asura», un tādējādi viņu aizsargā tikai ierobežots spēks, pār kuru valda Visaugstais Kungs. Tā kā Dievs Kungs stāv pāri visiem, Viņa pilnība arī ir visaugstākā. Neviens to nespēj iedomāties.
Vēl zilonis uzrunāja Kungu par tīrtha-šravu jeb to, kas ir tikpat slavens kā svētceļojuma vieta. Ļaudis dodas uz svētceļojuma vietām, lai atbrīvotos no neapzināti izdarīto grēku sekām. Taču cilvēks var atbrīvoties no visu grēku sekām, vienkārši atceroties Kunga svēto vārdu. Tādējādi Kungs var dot to pašu, ko svētceļojuma vietas. Cilvēks var atbrīvoties no visām grēku sekām, nonākot svētceļojuma vietā, taču tādu pašu labumu viņš var gūt mājās vai jebkurā citā vietā, daudzinot Kunga svēto vārdu. Tīram bhaktam nav vajadzības iet uz svētceļojuma vietām. Viņš var atbrīvoties no visām grēcīgo darbu sekām, ar dedzību atceroties Kungu. Tīrs Dieva Kunga bhakta nekad negrēko, taču, tā kā gaisotne visā pasaulē ir grēcīga, pat tīrs bhakta neapzināti var izdarīt kādu grēku. Tas, kurš grēko apzināti, nav bhaktas vārda cienīgs, taču, ja tīrs bhakta neapzināti izdara kādu grēku, Kungs viņu noteikti atbrīvo no šī grēka, jo tīrs bhakta pastāvīgi atceras Kungu.
Dieva Kunga svēto vārdu sauc par šravana-mangalu. Tas nozīmē, ka, dzirdot svēto vārdu, cilvēks saņem visu, kas ir svētīgs. Kādā citā Šrīmad Bhāgavatamas vietā Kunga svētais vārds nosaukts par punja-šravana-kīrtanu. Daudzināšana un klausīšanās par Kungu ir dievbijīga darbība. Dievs Kungs ierodas uz šo Zemi un darbojas tāpat kā pārējie saistībā ar šīs pasaules darbību, lai radītu stāstus par sevi un ļaudis tos varētu klausīties; citādi Kungam šai pasaulē nav ko darīt, un Viņš nav spiests neko darīt. Kungs ierodas pats savā bezcēloņu žēlastībā un darbojas tā, kā vēlas. Vēdās un Purānās ir ļoti daudz Viņa dažādās darbības aprakstu, un tie doti tādēļ, lai ļaudis piesaistītos šo aprakstu lasīšanai un uzklausīšanai. Diemžēl lielāko daļu sava vērtīgā laika cilvēki izšķiež, lasot mūsdienu pasaulīgo daiļliteratūru un romānus. Šāda literatūra nevar atnest labu nevienam. Gluži otrādi, tā tikai nevajadzīgi satrauc jaunos prātus un vairo kaislības un neziņu, tikai palielinot materiālo sasaistību. Šo pašu tieksmi daudz labāk var izmantot, lai klausītos un lasītu stāstus par Kunga darbībām. Tas būs svētīgi visādā ziņā.
Tādējādi tiek secināts, ka Dieva Kunga svēto vārdu un stāstus, kas saistīti ar Viņu, vienmēr ir vērts klausīties, un tāpēc Kungs šajā pantā nosaukts par nāma-dhēju jeb to, kura svētais vārds ir daudzināšanas vērts.

16. PANTS

šrutvā haris tam aranārthinam apramējaš
    čakrājudhah patagarādža-bhudžādhirūdhah
čakrēna nakra-vadanam vinipātja tasmād
    dhastē pragrihja bhagavān kripajodždžahāra

šrutvā — dzirdot; harih — Dieva Personība; tam — to;
arana-arthinam — kam vajag palīdzību; apramējah — bezgalīgi varenais Kungs;
čakra — riteni; ājudhah — apbruņots ar; pataga-rādža — putnu valdnieka
(Garudas); bhudža-adhirūdhah — spārnos nestais; čakrēna — ar riteni;
nakra-vadanam — krokodila muti; vinipātja — pārcērtot uz pusēm;
tasmāt — no krokodila mutes; hastē — rokās; pragrihja — turēdams snuķi;
bhagavān — Dieva Personība; kripajā — bezcēloņu žēlastībā;
udždžahāra — atpestīja viņu.

TULKOJUMS

Dzirdot ziloņa lūgšanas, Dieva Personība saprata, ka zilonim
nekavējoties jāpalīdz, jo tam klājas ļoti grūti. Kungs, apbruņots ar savu
ieroci, riteni [čakru], tūlīt atlidoja, sēdēdams uz putnu valdnieka Garudas
muguras. Ar šo riteni Viņš pārcirta krokodila muti uz pusēm un
izglāba ziloni, paceļot to aiz snuķa.

SKAIDROJUMS

Dievs Kungs dzīvo uz savas Vaikunthas planētas.
Neviens nevar pateikt, cik tālu šī planēta atrodas. Ir teikts, ka cilvēks
var censties sasniegt šo planētu ar gaisa kuģiem vai prāta kuģiem,
tomēr pat pēc miljoniem gadu ilga ceļojuma viņš neatradīs to.
Mūsdienu zinātnieki ir izgudrojuši materiālus gaisa kuģus, un jogi izmanto vēl
smalkākus materiālus līdzekļus — prāta kuģus. Viņi ar tiem ļoti ātri
var nolidot lielus attālumus. Taču ne ar gaisa kuģi, ne ar prāta kuģi
nevar aizlidot uz Dieva valstību Vaikunthaloku, kas atrodas ļoti tālu
ārpus materiālajām debesīm. Ja tas tā ir, tad kā gan Kungs no tik
bezgalīgi tālas vietas spēja sadzirdēt ziloņa lūgšanas un vienā mirklī ierasties
pie viņa? Cilvēka prātam tas nav aptverams. Ar Kunga bezgalīgajiem
spēkiem tas viss bija iespējams, un tāpēc Kungs tiek saukts par
apramēju, jo pat vislabākās cilvēka smadzenes ar matemātiskiem
aprēķiniem nespēj novērtēt Viņa spēkus un spējas. Dievs Kungs spēj dzirdēt
tik tālu, Viņš no turienes var ēst, un Viņš vienā mirklī var ierasties
visās vietās vienlaicīgi. Tāda ir Kunga augstākā vara.

17. PANTS

džjājān gunair avaradžo ‘pj aditēh sutānām
    lokān vičakrama imān jad athādhijagjah
kšmām vāmanēna džagrihē tripada-ččhalēna
    jāčņām ritē pathi čaran prabhubhir na čāljah

džjājān — vislielākais; gunaih — pēc īpašībām; avaradžah — pārpasaulīgs;
api — lai gan; aditēh — Aditi; sutānām — visu dēlu (kurus sauc par
Āditjām); lokān — pār visām planētām; vičakramē — pacēlās; imān — šajā
Visumā; jat — kas; atha — tāpēc; adhijagjah — Dieva Augstākā
Personība; kšmām — visas zemes; vāmanēna — Vāmanas avatārā;
džagrihē — pieņēma; tripada — trīs soļos; čhalēna — izlikdamies; jāčņām — lūdzot;
ritē — bez; pathi čaran — iešanas pa pareizo ceļu;
prabhubhih — autoritāšu; na — ne; čāljah — atņemtam.

TULKOJUMS

Kungs, kas stāv pāri visām materiālajām īpašībām, ar savām īpašībām
pārspēja arī Aditi dēlus (Āditjus). Viņš ieradās kā jaunākais Aditi dēls,
un, tā kā Dievs Kungs valda pār visām Visuma planētām, Viņš ir Dieva
Augstākā Personība. Palūgdams tikai trīs soļus zemes, Kungs paņēma
visu zemi, pār kuru valdīja Mahārādža Bali. Kungs to lūdza tikai
tāpēc, ka bez prasīšanas neviena autoritāte nedrīkst ņemt to, kas kādam
likumīgi pieder.

SKAIDROJUMS

Stāsts par Bali Mahārādžu un viņa dāvanu
Vāmanadēvam aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas astotajā dziedājumā. Bali
Mahārādža iekaroja visas Visuma planētas, padarot tās par savu
likumīgo īpašumu. Valdnieks ar spēku var uzveikt citus valdniekus, un
īpašumi, ko viņš iegūst, tiek uzskatīti par likumīgiem. Bali Mahārādžam
piederēja visa zeme, kas atrodas Visumā, un viņam patika dot dāvanas
brāhmaniem, tāpēc Kungs izlikās par dāvanu lūdzēju brāhmanu un
vēlējās, lai Bali Mahārādža Viņam dotu trīs soļus zemes. Dievs Kungs ir
visa īpašnieks, un Viņš varēja tāpat paņemt visu Bali Mahārādžas
zemi, tomēr Viņš tā nerīkojās, jo Bali Mahārādžam uz šo zemi bija
valdnieka tiesības. Kad Kungs Vāmana lūdza Bali Mahārādžam šo nelielo
dāvanu, Bali Mahārādžas garīgais skolotājs Šukrāčārja tam nepiekrita,
jo viņš zināja, ka Vāmanadēva ir pats Višnu, kas tikai izliekas par
ubagu. Saprazdams, ka dāvanu lūdz pats Višnu, Bali Mahārādža nebija ar
mieru pakļauties garīgā skolotāja norādījumam un tūlīt piekrita iedot
prasīto zemi. Kungs Vāmana ar pirmajiem diviem soļiem pārstaigāja
visas Visuma zemes un tad jautāja Bali Mahārādžam, kur lai sper trešo
soli. Bali Mahārādža teica, ka viņam būtu liels prieks, ja Kungs, sperot
trešo soli, uzliktu kāju viņam uz galvas. Un tā valdnieks nevis zaudēja
visus savus īpašumus, bet gan saņēma Kunga svētību, un Kungs kļuva
par pastāvīgu viņa pavadoni un durvju sargu. Tā, ziedojot visu Dievam
Kungam, cilvēks neko nezaudē; vēl jo vairāk — viņš iegūst to, ko
nemaz nav cerējis iegūt.

18. PANTS

nārtho balēr ajam urukrama-pāda-šaučam
    āpah šikhā-dhritavato vibudhādhipatjam
jo vai pratišrutam ritē na čikīršad anjad
    ātmānam anga manasā harajē ‘bhimēnē

na — ne; arthah — kāda gan vērtība salīdzinājumā ar; balēh — spēka;
ajam — šī; urukrama-pāda-šaučam — ar ko bija mazgātas Dieva
Personības pēdas; āpah — ūdeni; šikhā-dhritavatah — kas ir aplaistījis savu
galvu; vibudha-adhipatjam — valdīšana pār padievu valsti; jah — kas;
vai — noteikti; pratišrutam — bija pienācīgi apsolīts; ritē na — turklāt;
čikīršat — centies; anjat — kaut kā cita; ātmānam — pats savu ķermeni;
anga — ak, Nārada; manasā — prātā; harajē — Visaugstajam Kungam;
abhimēnē — veltīja.

TULKOJUMS

Bali Mahārādža, aplaistīdams savu galvu ar ūdeni, ar ko bija mazgātas
Dieva Kunga lotospēdas, par spīti garīgā skolotāja aizliegumam
domāja tikai un vienīgi par savu solījumu. Lai Kungam būtu kur spert trešo
soli, valdnieks viņam ziedoja savu ķermeni. Šādai personībai nevērtīga
liekas pat paša iekarotā debesu valstība.

SKAIDROJUMS

Bali Mahārādža apmaiņā pret savu lielo materiālo ziedojumu, iegūstot Kunga pārpasaulīgo svētību, saņēma iespēju nonākt uz Vaikunthalokas, kur ir tikpat lielas un vēl lielākas iespējas mūžīgi baudīt. Tāpēc, ziedojot debesu valstību, ko viņš bija iekarojis ar savu materiālo spēku, valdnieks nebūt nekļuva par zaudētāju. Citiem vārdiem sakot, kad Kungs atņem cilvēka sūri un grūti nopelnītos materiālos īpašumus un svēta viņu ar pārpasaulīgo kalpošanu sev, mūžīgu dzīvi, svētlaimi un zināšanām, šāda Kunga rīcība uzskatāma par īpašu žēlastību pret tīru bhaktu.
Lai cik vilinoši būtu materiālie īpašumi, tie nav mūžīgi. Tāpēc no šiem īpašumiem labprātīgi jāatsakās vai arī tos nāksies atstāt, pametot šo materiālo ķermeni. Saprātīgs cilvēks zina, ka visi materiālie īpašumi ir laicīgi un ka vislabākais ir tos izmantot kalpošanā Kungam, lai iepriecinātu Viņu, un Kungs pateicībā par to dod mūžīgu vietu savā paradhāmā.
Bhagavad-gītā (15.5.–6.) Dieva Kunga paradhāma aprakstīta šādiem vārdiem:
nirmāna-mohā džita-sanga-došā
adhjātma-nitjā vinivritta-kāmāh
dvandvair vimuktāh sukha-duhkha-samgjair
gaččhantj amūdhāh padam avjajam tat

na tad bhāsajatē sūrjo na šašānko na pāvakah
jad gatvā na nivartantē tad dhāma paramam mama

Tam, kuram materiālajā pasaulē ir daudz īpašumu — mājas, zeme, bērni, sabiedrība, draudzība un bagātība — tas viss pieder tikai uz kādu laiku. Cilvēks nevar būt mūžīgs visu šo maldīgo, maijas radīto lietu īpašnieks. Tāds īpašnieks sevis apzināšanās ziņā maldās visvairāk. Tāpēc ir labāk, ja cilvēkam ir mazāk īpašumu vai vispār nekas nepieder, jo tad viņš var būt brīvs no viltus lepnuma. Materiālajā pasaulē mūs ir piesārņojusi saskarsme ar trijām materiālās dabas īpašībām. Tāpēc jo vairāk cilvēks atsakās no saviem laicīgajiem īpašumiem un pilnveidojas garīgajā kalpošanā Dievam Kungam, jo vairāk viņš atbrīvojas no pieķeršanās materiālajiem maldiem. Lai savā dzīvē sasniegtu šo pakāpi, cilvēkam jābūt stingri pārliecinātam par garīgo esamību un tās pastāvīgajām sekām. Lai skaidri iepazītu garīgās esamības pastāvīgumu, cilvēkam labprātīgi jāmācās atbrīvoties no īpašumiem un iztikt ar mazumu, kas nepieciešams, lai bez grūtībām uzturētu savu materiālo esamību. Nevajag radīt mākslīgas vajadzības. Tas palīdzēs būt apmierinātam ar mazumu. Mākslīgās vajadzības ir jutekliska darbība. Mūsdienu civilizācijas attīstība balstās uz šo juteklisko darbību; tā ir jutekļu apmierināšanas civilizācija. Teicama civilizācija ir civilizācija, kas vērsta uz ātmu jeb pašu dvēseli. Tie civilizētie ļaudis, kas nodarbojas ar jutekļu apmierināšanu, atrodas tādā pašā līmenī kā dzīvnieki, jo dzīvnieki nespēj pacelties pāri jutekļu darbības līmenim. Augstāk par jutekļiem stāv prāts. Prātošanas civilizācija arī nav pilnīga, jo augstāk par prātu ir saprāts, un Bhagavad-gītā ir stāstīts par saprāta civilizāciju. Vēdu rakstos civilizācijām ir doti dažādi norādījumi — norādījumi jutekļu civilizācijai, prāta civilizācijai, saprāta civilizācijai un dvēseles civilizācijai. Bhagavad-gītā galvenokārt runāts par cilvēka saprātu, kas var pacelt cilvēku garīgās dvēseles civilizācijas līmenī. Un Šrīmad Bhāgavatamā runāts par civilizācijas pilnību, par dvēseles civilizāciju. Līdzko cilvēks paceļas dvēseles civilizācijas līmenī, viņš drīkst ieiet Dieva valstībā, kas aprakstīta divos minētajos Bhagavad-gītas pantos.
Par Dieva valstību ir teikts, ka tajā nav vajadzīga ne saule, ne mēness, ne elektrība, kas nepieciešamas šajā materiālajā tumsības pasaulē. Pēc tam par Dieva valstību ir teikts, ka ikviens, kas spēj sasniegt šo valstību, pieņemot dvēseles civilizāciju, t.i., izmantojot bhakti jogas paņēmienu, sasniedz augstāko dzīves pilnību. Tad būtne nonāk mūžīgajā dvēseles esamībā un tai ir pilnīgas zināšanas par pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam. Bali Mahārādža apmaiņā pret saviem lielajiem materiālajiem īpašumiem pieņēma šo civilizāciju un tā guva iespēju nonākt Dieva valstībā. Debesu valstība, ko viņš bija ieguvis ar savu materiālo spēku, bija pavisam nenozīmīga salīdzinājumā ar Dieva valstību.
Tiem, kas ieguvuši materiālās jutekļu apmierināšanas civilizācijas ērtības, jācenšas sasniegt Dieva valstību, sekojot Bali Mahārādžas piemēram. Viņš atteicās no materiālajiem spēkiem, ko bija ieguvis, un pieņēma bhakti jogu, kas ieteikta Bhagavad-gītā un sīkāk izskaidrota Šrīmad Bhāgavatamā.

19. PANTS

tubhjam ča nārada bhrišam bhagavān vivriddha-
    bhāvēna sādhu paritušta uvāča jogam
gjānam ča bhāgavatam ātma-satattva-dīpam
    jad vāsudēva-šaranā vidur andžasaiva

tubhjam — tev; ča — arī; nārada — ak, Nārada; bhrišam — ļoti labi;
bhagavān — Dieva Personība; vivriddha — attīstīts; bhāvēna — ar
pārpasaulīgu mīlestību; sādhu — svētais; parituštah — apmierināts;
uvāča — aprakstīja; jogam — kalpošanu; gjānam — zināšanas; ča — un;
bhāgavatam — zinātni par Dievu un garīgo kalpošanu Viņam; ātma — patību;
sa-tattva — visos sīkumos; dīpam — kā gaisma tumsā; jat — kas;
vāsudēva-šaranāh — dvēseles, kas uzticējušas sevi Kungam Vāsudēvam;
viduh — zina; andžasā — pilnībā; ēva — kā ir.

TULKOJUMS

Ak, Nārada! Dieva Personība savā Hamsas avatārā mācīja tev zinātni
par Dievu un pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Viņam. Kungs
bija ļoti apmierināts ar tavu ārkārtīgi lielo bhakti. Viņš arī tev pilnībā
izskaidroja garīgās kalpošanas zinātni, ko īpaši labi var saprast
dvēseles, kas uzticējušas sevi Kungam Vāsudēvam, Dieva Personībai.

SKAIDROJUMS

Bhakta un garīgā kalpošana ir divi savstarpēji saistīti jēdzieni. Ja cilvēks netiecas būt Dieva Kunga bhakta, viņš nevar izprast dziļākos garīgās kalpošanas jautājumus. Kungs Šrī Krišna gribēja izklāstīt Bhagavad-gītu, garīgās kalpošanas zinātni, Šrī Ardžunam, jo tas bija ne vien Viņa draugs, bet arī dižens bhakta. Būtība ir tāda, ka visām dzīvajām būtnēm, kuras ir neatņemamas daļiņas no augstākās dzīvās būtnes, Dieva Absolūtās Personības, ir arī ārkārtīgi maza iespēja neatkarīgi darboties. Tātad, lai sāktu nodarboties ar garīgo kalpošanu Dievam Kungam, labprātīgi jāvēlas sadarboties, un tādējādi cilvēkam pašam jāsadarbojas ar tiem, kas jau nodarbojas ar pārpasaulīgo garīgo kalpošanu Dievam Kungam. Sadarbojoties ar šādiem cilvēkiem, garīgās kalpošanas uzsācējs pamazām mācās garīgās kalpošanas paņēmienus, un, jo vairāk viņš tos apgūst, jo vairāk viņš atbrīvojas no materiālās saskarsmes sārņiem. Šādā veidā šķīstoties, garīgās kalpošanas uzsācējs iegūst stingru ticību un ar laiku sajūt tās pārpasaulīgo garšu. Tad viņa pieķeršanās garīgajai kalpošanai Dievam Kungam kļūst patiesa, un ar šādu pārliecību viņš paceļas ekstāzes līmenī, pēc kura seko pārpasaulīgās mīlestības līmenis.
Zināšanām par garīgo kalpošanu ir divas daļas: pirmā daļa ir zināšanas par garīgās kalpošanas dabu, un otrā daļa ir zināšanas par to, kā jākalpo. Bhāgavatama ir saistīta ar Dieva Personību, Viņa skaistumu, slavu, varenību, godu, pievilcību un pārpasaulīgajām īpašībām, kas piesaista būtni Viņam un rada savstarpēju mīlestību. Dzīvajai būtnei ir dabiska tieksme ar mīlestību kalpot Dievam Kungam. Materiālajā saskarsmē šī tieksme tiek mākslīgi pārklāta, un Šrīmad Bhāgavatama palīdz cilvēkam patiesi atbrīvoties no šī mākslīgā pārklājuma. Tāpēc šajā pantā īpaši minēts, ka Šrīmad Bhāgavatama ir kā pārpasaulīgo zināšanu gaismeklis. Abas garīgās kalpošanas pārpasaulīgo zināšanu daļas atklājas tam, kurš ir uzticējis sevi Vāsudēvam; un, kā teikts Bhagavad-gītā (7.19.), šāda dižena dvēsele, kas pilnīgi uzticējusi sevi Vāsudēvas lotospēdām, ir ļoti, ļoti reta.

20. PANTS

čakram ča dikšv avihatam dašasu sva-tēdžo
    manvantarēšu manu-vamša-dharo bibharti
duštēšu rādžasu damam vjadadhāt sva-kīrtim
    satjē tri-prištha ušatīm prathajamš čaritraih

čakram — Dieva Kunga Sudaršanas ritenis; ča — kā arī; dikšu — uz
visām pusēm; avihatam — netraucēti; dašasu — desmit virzienos;
sva-tēdžah — ar savu spēku; manvantarēšu — dažādos Manu avatāros;
manu-vamša-dharah — kā Manu dinastijas pēcnācējs; bibharti — valda pār;
duštēšu — nelietīgajiem; rādžasu — valdniekiem; damam — pakļaušana;
vjadadhāt — veikta; sva-kīrtim — savu slavu; satjē — uz Satjalokas
planētas; tri-prišthē — trijas planētu sistēmas; ušatīm — slavenas;
prathajan — vairoja; čaritraih — īpašības.

TULKOJUMS

Kungs kā Manu avatārs kļuva par Manu dinastijas pēcnācēju un
valdīja pār nelietīgajiem valdniekiem, pakļaujot viņus ar savu vareno
ieroci — riteni. Viņa valdīšanu nekavēja nekas, un Viņa slava izplatījās
pa visām trijām lokām, sasniedzot pat Satjaloku, augstāko šī Visuma
planētu.

SKAIDROJUMS

Par Manu avatāriem mēs jau runājām pirmajā
dziedājumā. Vienā Brahmas dienā ir četrpadsmit Manu, un katrs nākamais
no tiem nomaina iepriekšējo. Tādējādi Brahmas mēnesī ir 420
Manu, un Brahmas gadā — 5040 Manu. Brahma dzīvo simts savu gadu,
un tādējādi Brahmas dzīves laikā ir 504 000 Manu. Pastāv neskaitāmi
daudz Brahmu, un visi tie dzīvo tikai vienu Mahā-Višnu elpas vilciena
laiku. Mēs varam tikai iedomāties, cik daudz Visaugstā Kunga avatāru
darbojas materiālajās pasaulēs, kas veido tikai vienu ceturto daļu no
Dieva Augstākās Personības enerģijas kopuma.

Manvantaras avatārs soda visus nelietīgos dažādo planētu
valdniekus ar tādu pašu spēku kā Dieva Augstākā Personība, kas soda
neliešus ar savu riteni. Manvantaras avatāri izplata Dieva Kunga
pārpasaulīgo slavu.

21. PANTS

dhanvantariš ča bhagavān svajam ēva kīrtir
    nāmnā nrinām puru-rudžām rudža āšu hanti
jagjē ča bhāgam amritājur-avāvarundha
    ājušja-vēdam anušāstj avatīrja lokē

dhanvantarih — Dieva avatārs, ko sauc par Dhanvantari; ča — un;
bhagavān — Dieva Personība; svajam ēva — pats; kīrtih — slavas
iemiesojums; nāmnā — ar šo vārdu; nrinām puru-rudžām — slimo dzīvo būtņu;
rudžah — slimības; āšu — ļoti ātri; hanti — ārstē; jagjē — ziedošanā;
ča — arī; bhāgam — daļu; amrita — nektāru; ājuh — mūža; ava — no;
avarundhē — iegūst; ājušja — mūža; vēdam — zināšanas; anušāsti — vada;
avatīrja — atnākot; lokē — Visumā.

TULKOJUMS

Dievs Kungs Dhanvantari avatārā ar savu godību ļoti ātri izārstē
vienmēr slimo dzīvo būtņu slimības, un, tikai pateicoties Viņam, padievi
dzīvo tik ilgi. Tā Dieva Personība iegūst mūžīgu slavu. Dhanvantari
avatārs saņem arī savu ziedojumu daļu, un Viņš ir tas, kurš Visumā
mācīja medicīnas zinātni jeb zināšanas par ārstēšanu.

SKAIDROJUMS

Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas sākumā, viss
izplūst no augstākā avota Dieva Personības. Tāpēc, kā teikts šajā pantā,
arī medicīnas zinātni ir mācījusi Dieva Personība savā Dhanvantari
avatārā, un šīs zināšanas ir pierakstītas Vēdās. Vēdas ir visu zināšanu
avots, un tāpēc tajās ietilpst arī medicīnas zinātne, kas ļauj pilnīgi
ārstēt dzīvo būtņu slimības. Iemiesotā dzīvā būtne ir slima jau pēc savas
ķermeņa uzbūves. Ķermenis ir slimību iemiesojums. Slimības var būt
atšķirīgas, taču tās pastāv, tāpat kā pastāv dzimšana un nāve, kas skar
visus. Ar Dieva Personības žēlastību dvēsele var atbrīvoties ne tikai
no ķermeņa un prāta slimībām, bet arī no dzimšanas un nāves, kas
pastāvīgi atkārtojas. Viens no Dieva Kunga vārdiem ir Bhavaušadhi jeb
«materiālās esamības slimības izārstēšanas cēlonis».

22. PANTS

kšatram kšajāja vidhinopabhritam mahātmā
    brahma-dhrug udždžhita-patham narakārti-lipsu
uddhantj asāv avanikantakam ugra-vīrjas
    trih-sapta-kritva urudhāra-parašvadhēna

kšatram — karalisko kārtu; kšajāja — lai mazinātu; vidhinā — ar
mērķi; upabhritam — attiecīgi pieaugušo; mahātmā — Dievs Kungs diženā
gudrā Parašurāmas izskatā; brahma-dhruk — Brahmana augstākā
patiesība; udždžhita-patham — kas nogājuši no Absolūtās Patiesības ceļa;
naraka-ārti-lipsu — vēlēdamies ciest ellē; uddhanti — iznīcina;
asau — visus tos; avanikantakam — pasaules ērkšķus; ugra-vīrjah — ārkārtīgi
varens; trih-sapta — trejseptiņas reizes; kritvah — veica; urudhāra — ļoti
asu; parašvadhēna — ar lielu cirvi.

TULKOJUMS

Kad pārvaldītāju jeb kšatriju kārta nogāja no Absolūtās Patiesības
ceļa, gatavojot sev ciešanas ellē, Dievs Kungs gudrā Parašurāmas
avatārā iznīcināja nevēlamos valdniekus, kuri Zemei bija kā ērkšķi. Tā
Viņš ar savu aso cirvi iznīcināja kšatrijus trejseptiņas reizes.

SKAIDROJUMS

Kšatriji jeb pārvaldītāji jebkurā Visuma
daļā — gan uz šīs planētas, gan uz citām planētām — īstenībā ir visvarenās
Dieva Personības pārstāvji, un viņiem ir jāved savi pavalstnieki pa
Dieva apzināšanās ceļu. Jebkurai valstij un tās vadītājiem neatkarīgi no
vadības veida — vai tā būtu monarhija, demokrātija, oligarhija,
diktatūra vai autokrātija — ir jāved pilsoņi pretī Dieva apziņai. Tas ir
ļoti svarīgi visiem cilvēkiem. Tāpēc tēva, garīgā skolotāja un, visbeidzot,
valsts pienākums ir atbildēt par to, lai pilsoņi ietu uz šo mērķi. Visa
materiālā esamība ir radīta šim mērķim — lai kritušajām dvēselēm, kas
ir sacēlušās pret Augstākā Tēva gribu un nonākušas materiālās dabas
varā, dotu iespēju atbrīvoties. Materiālās dabas spēki pamazām noved
būtni ellei līdzīgā stāvoklī, kurā viņu sagaida pastāvīgas sāpes un
ciešanas. Tos, kas darbojas pretēji noteiktajiem saistītās dzīves likumiem un
ierobežojumiem, sauc par brahmodžhita-pathām jeb tiem, kas neiet pa
Absolūtās Patiesības ceļu, un viņiem pienākas sods. Kad pasaulē bija
radies šāds stāvoklis, Dieva Personība atnāca kā Kungs Parašurāma un
nogalināja visus nelietīgos valdniekus divdesmit vienu reizi. Tajā laikā
daudzi kšatriju valdnieki aizbēga no Indijas uz citām pasaules daļām,
un saskaņā ar Mahābhāratas autoritāti Ēģiptes valdnieki savā laikā
ir izceļojuši no Indijas, baidīdamies saņemt sodu no Parašurāmas.
Līdzīgā veidā valdnieki un pārvaldītāji tiek sodīti vienmēr, kad tie kļūst
bezdievīgi un grib veidot bezdievīgu civilizāciju. Tāda ir Visvarenā
noliktā kārtība.

23. PANTS

asmat-prasāda-sumukhah kalajā kalēša
    ikšvāku-vamša avatīrja guror nidēšē
tišthan vanam sa-dajitānudža āvivēša
    jasmin virudhja daša-kandhara ārtim ārččhat

asmat — mums, sākot ar Brahmu un beidzot ar vissīkāko skudriņu;
prasāda — bezcēloņu žēlastība; sumukhah — vēlēdamies; kalajā — ar
saviem pilnīgajiem izvērsumiem; kalēšah — visu spēku Kungs;
ikšvāku — Mahārādžas Ikšvāku (saules dinastijā); vamšē — ģimenē;
avatīrja — atnākot; guroh — tēva vai garīgā skolotāja; nidēšē — gribu;
tišthan — dzīvoja; vanam — mežā; sa-dajitā-anudžah — kopā ar sievu un
jaunāko brāli; āvivēša — iegāja; jasmin — kam; virudhja — saceļoties
pret; daša-kandharah — Rāvana, kuram bija desmit galvas;
ārtim — lielas ciešanas; ārččhat — guva.

TULKOJUMS

Dieva Augstākā Personība savā bezcēloņu žēlastībā pret visām
Visuma dzīvajām būtnēm ieradās Mahārādžas Ikšvāku ģimenē kā iekšējās
spējas — Sītas — Kungs kopā ar saviem pilnīgajiem izvērsumiem.
Pēc sava tēva Mahārādžas Dašarathas gribas Kungs aizgāja uz mežu
un kopā ar sievu un jaunāko brāli dzīvoja tur daudzus gadus. Rāvana,
kurš materiālā ziņā bija ļoti varens un kuram uz pleciem bija desmit
galvas, izdarīja pret Kungu lielu apvainojumu un tādēļ galu galā gāja
bojā.

SKAIDROJUMS

Kungs Rāma ir Dieva Augstākā Personība, un Viņa brāļi — Bharata, Lakšmans un Šatrughna — ir Viņa pilnīgie izvērsumi. Visi četri brāļi ir višnu-tatva, un viņi nekādā gadījumā nav parasti cilvēki. Ir daudz negodīgu Rāmājanas komentētāju, kuri savā neziņā runā par Kunga Rāmačandras jaunākajiem brāļiem kā par parastām dzīvajām būtnēm. Taču šeit, Šrīmad Bhāgavatamā — visautoritatīvākajos Dieva zinātnes rakstos — ir skaidri pateikts, ka Rāmačandras brāļi bija Viņa pilnīgie izvērsumi. Sākotnēji Kungs Rāmačandra ir Vāsudēvas avatārs, Lakšmans ir Sankaršanas avatārs, Bharata ir Pradjumnas avatārs un Šatrughna ir Anirudhas avatārs, kuri ir Dieva Personības izvērsumi. Lakšmīdžī Sīta ir Dieva Kunga iekšējā spēja, un viņa nav ne parasta sieviete, ne arī ārējās spējas Durgas avatāre. Durga ir Dieva Kunga ārējā spēja, un viņa atrodas kopā ar Kungu Šivu.
Kā teikts Bhagavad-gītā (4.7.), Dievs Kungs ierodas tad, kad īstenā reliģija ir izkropļota. Arī Kungs Rāmačandra ieradās šādos apstākļos, un Viņu pavadīja brāļi — Kunga iekšējās spējas izvērsumi — un Lakšmīdžī Sītādēvī.
Kunga Rāmačandras tēvs Mahārādža Dašaratha, apstākļu spiests, lika Rāmačandram atstāt mājas un doties uz mežu, un Kungs, būdams labs sava tēva dēls, izpildīja Mahārādžas Dašarathas gribu par spīti tam, ka šai pašā dienā Viņam bija jākļūst par Ajodhjas valdnieku. Viens no Rāmas jaunākajiem brāļiem Lakšmanadžī vēlējās doties Kungam līdzi, un arī Rāmačandras mūžīgā sieva Sītādžī gribēja iet līdzi. Kungs piekrita, un viņi kopā devās uz Dandakāranjas mežu, lai pavadītu tur četrpadsmit gadus. Uzturoties mežā, Rāmačandra sastrīdējās ar Rāvanu, un Rāvana nolaupīja Kunga sievu Sītu. Nesaskaņas beidzās ar to, ka ārkārtīgi varenais Rāvana kopā ar savu valsti un ģimeni tika sakauts.
Sīta ir Lakšmīdžī jeb laimes dieviete, un neviena no dzīvajām būtnēm nevar viņu baudīt. Dzīvajām būtnēm viņa jāgodina kopā ar tās vīru Šrī Rāmačandru. Tādi materiālistiski ļaudis kā Rāvana nesaprot šo augsto patiesību. Gluži otrādi, viņi vēlas nolaupīt Rāmam Sītādēvī un tādējādi sagādā sev lielas ciešanas. Materiālisti, kas tiecas pēc bagātībām un materiālas labklājības, no Rāmājanas var mācīties, ka Dieva Kunga dabas izmantošana, neatzīstot Visaugstā Kunga varu pār visu pastāvošo, ir tieši tas, ar ko bija nodarbojies Rāvana. Rāvana materiālā ziņā bija sasniedzis ļoti daudz ko. Viņš pat pārvērta savu valsti Lanku tīrā zeltā, un tā bija materiālo bagātību pilna. Taču, tā kā Rāvana neatzina Kunga Rāmačandras augstāko varu un izaicināja Kungu, nozogot Viņa sievu Sītu, Rāvana tika nogalināts, un visa viņa bagātība un vara tika iznīcināta.
Kungs Rāmačandra ir pilnīgs avatārs, kas pilnībā apveltīts ar sešām varenībām, un tāpēc šajā pantā Viņš nosaukts par kalēšu jeb visu varenību saimnieku.

24. PANTS

jasmā adād udadhir ūdha-bhajānga-vēpo
    mārgam sapadj ari-puram haravad didhakšoh
dūrē suhrin-mathita-roša-sušona-drištjā
    tātapjamāna-makaroraga-nakra-čakrah

jasmai — kuram; adāt — deva; udadhih — lielais Indijas okeāns;
ūdha-bhaja — nobijies; anga-vēpah — ķermenim drebot; mārgam — ceļu;
sapadi — ātri; ari-puram — ienaidnieka pilsētu; hara-vat — kā Hara
(Mahādēva); didhakšoh — vēlēdamies sadedzināt pelnos; dūrē — tālumu;
su-hrit — tuvā drauga; mathita — nobēdājies par; roša — dusmās;
su-šona — ugunīgi sarkanu; drištjā — skatienu; tātapjamāna — dedzinot ar
karstumu; makara — haizivis; uraga — čūskas; nakra — krokodilus;
čakrah — aplis.

TULKOJUMS

Dieva Personība Rāmačandra, bēdādamies, ka Viņa mīļotā [Sīta] ir tik
tālu, palūkojās uz ienaidnieka Rāvanas pilsētu ar ugunssarkanām acīm
gluži kā Hara [kas vēlējās sadedzināt debesu valstību]. Lielais okeāns,
bailēs drebēdams, pašķīrās, jo tā ģimenes locekļi — ūdens iemītnieki
kā haizivis, čūskas un krokodili — dega no Kungu dusmu pilno,
ugunīgo acu skatiena.

SKAIDROJUMS

Dieva Personībai ir tādas pašas jūtas kā citām
būtnēm, jo Viņš ir galvenā un sākotnējā dzīvā būtne — visu pārējo būtņu
augstākais avots. Viņš ir nitja jeb galvenais mūžīgais starp visiem
mūžīgajiem. Viņš ir galvenais un vienīgais, un tie, kas Viņam pakļauti, ir
daudzi. Daudzos mūžīgos apgādā šis viens mūžīgais, tādējādi abu veidu
mūžīgie pēc īpašībām neatšķiras. Pateicoties tam, abu veidu
mūžīgajiem piemīt visas jūtas, taču atšķirība ir tā, ka galvenā mūžīgā jūtas pēc
daudzuma atšķiras no atkarīgo mūžīgo jūtām. Kad Kungs Rāmačandra
dusmojās un Viņa acis kļuva sarkanas kā uguns, viss okeāns tā sakarsa,
ka ūdens iemītniekiem kļuva karsti, un okeāna personifikācija, bailēs
drebēdama, ļāva Kungam bez grūtībām sasniegt ienaidnieka pilsētu.
Impersonālisti šīs Kunga karstās dusmu jūtas uzskata par aplamām, jo
viņi pilnībā grib redzēt noliegumu. Tā kā Kungs ir absolūts,
impersonālisti iedomājas, ka Viņam nekādā gadījumā nedrīkst būt dusmu jūtu,
kuras atgādina pasaulīgās jūtas. Savu vājo zināšanu dēļ impersonālisti
nesaprot, ka Absolūtās Personības jūtas stāv pāri visiem pasaulīgajiem
priekšstatiem par īpašībām un daudzumu. Ja Kunga Rāmačandras
jūtas būtu pasaulīgas, tad kā gan tās varētu satraukt visu okeānu un tā
iemītniekus? Vai gan kāds šajā pasaulē ar dusmīgu skatienu spēj
sakarsēt lielu okeānu? Tāda ir atšķirība starp Absolūtās Patiesības
personisko un bezpersonisko izpratni. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas
sākumā, Absolūtā Patiesība ir visa avots, un tāpēc Absolūtajā
Personībā nevar nebūt jūtu, kuras atspoguļojas laicīgajā pasaulē. Gluži
otrādi, dažādajām Absolūta jūtām — gan dusmām, gan žēlastībai — ir
vienāda ietekme, citiem vārdiem sakot, visas šīs jūtas atrodas
absolūtā līmenī un starp tām nav pasaulīgas atšķirības vērtību ziņā. Absolūts
noteikti nav bez jūtām, kā to iedomājas impersonālisti, raugoties uz
pārpasaulīgo valstību no pasaulīgā viedokļa.

25. PANTS

vakšah-sthala-sparša-rugna-mahēndra-vāha-
    dantair vidambita-kakubdžuša ūdha-hāsam
sadjo ‘subhih saha vinēšjati dāra-hartur
    visphūrdžitair dhanuša uččarato ‘dhisainjē

vakšah-sthala — krūtis; sparša — skartas; rugna — salauzts;
mahā-indra — debesu valdnieka; vāha — nesēja; dantaih — ar ilkni;
vidambita — apgaismoti; kakup-džušah — no tā visi virzieni; ūdha-hāsam — smieklu
pārņemts; sadjah — uzreiz; asubhih — dzīves; saha — kopā ar;
vinēšjati — tika nogalināts; dāra-hartuh — sievas nolaupītājs; visphūrdžitaih — ar
loka stiegras skaņu; dhanušah — loks; uččaratah — ātri ejošais;
adhisainjē — starp abu pušu karotājiem.

TULKOJUMS

Kad Rāvana cīnījās ar Indru, Indras ziloņa ilknis, triecoties pret
Rāvanas krūtīm, salūza gabalos, un no šiem gabaliem apkārt viss kļuva
gaišs. Rāvana bija ļoti lepns par savu varonību un staigāja starp
karavīriem kaujas laukā, uzskatīdams sevi par visu pušu uzvarētāju. Taču,
noskanot Dieva Personības Rāmačandras loka stiegrai, viņa priecīgie
smiekli, kā arī dzīvības dvaša pēkšņi aprāvās.

SKAIDROJUMS

Ja Dievs ir nolēmis kādu sodīt, tad neviens to
nevar izglābt, lai cik arī šī dzīvā būtne būtu varena, un gluži tāpat, ja
Kungs kādu sargā, tad neviens nevar to iznīcināt, lai cik arī šī dzīvā
būtne būtu vāja.

26. PANTS

bhūmēh surētara-varūtha-vimarditājāh
    klēša-vjajāja kalajā sita-krišna-kēšah
džātah karišjati džanānupalakšja-mārgah
    karmāni čātma-mahimopanibandhanāni

bhūmēh — visas pasaules; sura-itara — tos, kas nav dievbijīgi;
varūtha — karavīrus; vimarditājāh — sloga nomocīto; klēša — ciešanu;
vjajāja — lai mazinātu; kalajā — kopā ar savu pilnīgo daļu; sita-krišna — nevien
skaistiem, bet arī melniem; kēšah — matiem; džātah — ieradies;
karišjati — darbojas; džana — ļaužu; anupalakšja — reti redzams; mārgah — ceļš;
karmāni — darbība; ča — arī; ātma-mahimā — paša Kunga godību;
upanibandhanāni — saistībā.

TULKOJUMS

Kad bezdievīgo valdnieku karaspēki pasaulei kļūst par lielu slogu,
Kungs atnāk kopā ar savu pilnīgo daļu, lai mazinātu Zemes ciešanas.
Viņš atnāk savā sākotnējā veidolā ar melniem, skaistiem matiem. Un,
lai vairotu savu pārpasaulīgo godību, Viņš veic brīnumainus darbus.
Neviens nespēj, kā nākas, novērtēt Viņa diženumu.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā aprakstīta Kunga Krišnas un Viņa tiešā izvērsuma Kunga Baladēvas atnākšana. Gan Kungs Krišna, gan Kungs Baladēva ir viena un tā pati Dieva Augstākā Personība. Dievs Kungs ir visvarens, un Viņš izvēršas neskaitāmos veidolos un enerģijās, un visu to kopā sauc par Augstāko Brahmanu. Dieva Kunga paplašinājumi ir divu veidu — personiskie un šķirtie. Personiskos izvērsumus sauc par višnu-tatvām, un šķirtos izvērsumus sauc par džīva-tatvām. Kad Dieva Augstākā Personība Krišna tādā veidā izvēršas, Viņa pirmais personiskais izvērsums ir Kungs Baladēva.
Višnu Purānā, kā arī Mahābhāratā minēts, ka gan Krišnam, gan Baladēvam pat vecumā bijuši skaisti, melni mati. Dievs Kungs tiek saukts par anupalakšja-mārgu jeb, izmantojot vēdisko terminoloģiju, par avān-manasa gočaru, t.i., to, kuru ļaudis ar savu ierobežoto jutekļu uztveri nespēj ieraudzīt vai izprast. Bhagavad-gītā (7.25.) Kungs saka: nāham prakāšah sarvasja jogamājā-samāvritah. Citiem vārdiem sakot, Viņš patur sev tiesības neparādīties kuram katram. Viņu pēc īpašām pazīmēm spēj ieraudzīt tikai īsteni bhaktas, un viena no šīm ārkārtīgi daudzajām pazīmēm minēta šajā pantā, t.i., Kungs ir sita-krišna-kēša jeb tas, kuru vienmēr grezno skaisti, melni mati. Šādi mati ir gan Kungam Krišnam, gan Kungam Baladēvam, un tādējādi Viņi pat vecumā izskatās kā sešpadsmitgadīgi jaunekļi. Tā ir īpaša Dieva Personības iezīme. Brahma-samhitā teikts, ka Kungs starp visām dzīvajām būtnēm ir visvecākā personība, taču Viņš vienmēr izskatās jauns. Tā ir garīga ķermeņa īpašība. Materiālu ķermeni raksturo dzimšana, nāve, vecums un slimības, turpretī garīgais veidols izceļas ar to, ka tam šādu pazīmju nav. Dzīvās būtnes, kas mūžīgas un svētlaimīgas mīt uz Vaikunthalokām, ir apveltītas ar tāda paša veida garīgajiem ķermeņiem, ko neskar nekādas vecuma pazīmes. Tas ir aprakstīts Bhāgavatamas sestajā dziedājumā, kur teikts, ka Višnudūtas, kas ieradās atbrīvot Adžāmilu no Jamarādžas kalpiem, izskatījās kā jaunekļi, un tas apstiprina šajā pantā teikto. Tā mēs uzzinām, ka Kunga un pārējo Vaikunthalokas iedzīvotāju garīgie ķermeņi būtiski atšķiras no šīs pasaules materiālajiem ķermeņiem. Tādējādi, kad Kungs no tās pasaules ierodas šajā pasaulē, Viņš atnāk ar savu ātma-maijas jeb iekšējās spējas veidoto garīgo ķermeni, un Viņu nekādā ziņā neskar bahiranga-maija jeb ārējā, materiālā, enerģija. Apgalvojums, ka bezpersoniskais Brahmans ierodas materiālajā pasaulē, pieņemot materiālu ķermeni, ir muļķīgs. Tādējādi, kad Kungs ierodas materiālajā pasaulē, Viņam ir nevis materiāls, bet gan garīgs ķermenis. Bezpersoniskais brahmadžoti nav nekas vairāk kā Kunga auguma mirdzums, un Kunga ķermenis pēc īpašībām neatšķiras no sava bezpersoniskā starojuma, ko sauc par brahmadžoti.
Var rasties jautājums, kāpēc gan visvarenais Kungs ierodas materiālajā pasaulē, lai mazinātu negodīgās valdnieku kārtas radīto slogu. Lai paveiktu šādu darbu, Kungam noteikti nav vajadzības ierasties pašam. Īstenībā Viņš atnāk, lai atklātu savu pārpasaulīgo darbību un iedvesmotu savus tīros bhaktas, kuri vēlas baudīt dzīvi, apdziedot Kunga godību. Bhagavad-gītā (9.13.–14.) teikts, ka mahātmām jeb diženiem Dieva Kunga bhaktām ir liels prieks apdziedāt Kunga darbību. Visi Vēdu raksti domāti, lai cilvēks varētu vērst savu uzmanību uz Kungu un Viņa pārpasaulīgo darbību. Tādējādi Kunga darbība attiecībās ar pasaulīgiem ļaudīm ir sarunu temats tīriem bhaktām.

27. PANTS

tokēna džīva-haranam jad ulūki-kājās
    trai-māsikasja ča padā šakato ‘pavrittah
jad ringatāntara-gatēna divi-sprišor vā
    unmūlanam tv itarathārdžunajor na bhāvjam

tokēna — ar bērnu; džīva-haranam — dzīvās būtnes nogalināšana;
jat — kas; ulūki-kājāh — pieņēma milzīga dēmona ķermeni;
trai-māsikasja — trīs mēnešus veca; ča — arī; padā — ar kāju; šakatah
apavrittah
— apgāza ratus; jat — kas; ringatā — rāpojot; antara-gatēna — pārņemts;
divi — debesīs; sprišoh — skarot; — vai; unmūlanam — ar saknēm izraujot;
tu — bet; itarathā — kādam citam; ardžunajoh — divu ardžunas koku; na
bhāvjam
— nebija iespējams.

TULKOJUMS

Nav šaubu par to, ka Kungs Krišna ir Visaugstais Kungs, jo kā gan
citādi Viņš, guļot mātei klēpī, varēja nogalināt milzīgo dēmonieti
Pūtanu vai trīs mēnešu vecumā ar kāju apgāzt ratus, vai arī, rāpojot pa
pagalmu, izgāzt divus ardžunas kokus, kuri bija tik augsti, ka skāra
debesis? Kaut ko tādu spēj paveikt tikai un vienīgi pats Kungs.

SKAIDROJUMS

Dievu nav iespējams radīt ar prātošanu vai balsošanu, kā to dara nesaprātīgie ļaudis. Dievs ir Dievs vienmēr, un parastā dzīvā būtne vienmēr ir neatņemama Dieva daļiņa. Dievs ir viens vienīgs, un parastās dzīvās būtnes ir neskaitāmi daudzas. Vēdu rakstos norādīts, ka Dievs pats uztur visas šīs dzīvās būtnes. Kad Krišna gulēja māmiņai klēpī, ieradās dēmoniete Pūtana un lūdza, lai Krišnas māmiņa atļauj viņai pabarot bērnu. Māmiņa Jašoda bija ar mieru, un mazulis tika iedots Pūtanai, kura bija pārģērbusies par cienījamu sievieti. Pūtana bija apziedusi krūšu galiņus ar indi un gribēja bērnu nogalināt. Taču galu galā Kungs Pūtanai no krūtīm izsūca dzīvības dvašu, un dēmonietes milzīgais augums, kas esot bijis sešas jūdzes garš, nogāzās zemē. Pašam Kungam Krišnam nebija vajadzības kļūt tik lielam kā Pūtanai, lai gan izaugt sešu jūdžu garam Viņam bija tīrais nieks. Vāmanas avatārā Kungs izlikās par pundurīti brāhmanu, taču, ņemot Bali Mahārādžas apsolīto zemi, Viņš izstiepa kāju līdz Visuma augšai, kas atrodas tūkstošiem un miljoniem jūdžu attālumā. Tātad Krišnam nebūtu bijis grūti paveikt šādu brīnumu un izaugt lielākam, taču Viņš dziļā mīlestībā pret māmiņu Jašodu to nevēlējās. Ja Jašoda redzētu, ka Krišna, kas gulējis viņas klēpī, kļūst sešas jūdzes garš, lai sacenstos ar dēmonieti Pūtanu, zustu Jašodas mīlestība pret bērnu, jo tad viņa uzzinātu, ka tas, ko viņa uzskatījusi par savu mazo dēlu, ir pats Dievs. Un, ja Jašoda apzinātos Krišnas dievišķumu, viņa vairs nevarētu izturēties pret Krišnu dabiski kā māte. Taču, kas attiecas uz Kungu Krišnu, Viņš vienmēr ir Dievs — gan bērna izskatā, gulēdams mātei klēpī, gan Vāmanadēvas izskatā, pārstaigājot Visumu. Viņam nav jākļūst par Dievu, nodarbojoties ar smagām askēzēm, lai gan daži cilvēki domā, ka tā var kļūt par Dievu. Nodarbojoties ar smagām askēzēm, cilvēks nevar saplūst ar Dievu vai kļūt Viņam līdzīgs, taču tādā veidā ir iespējams iegūt lielāko daļu dievišķu īpašību. Dzīvā būtne lielā mērā var iegūt dievišķas īpašības, taču tā nevar kļūt par Dievu, turpretī Krišna, nenodarbojoties ne ar kādām askēzēm, vienmēr ir Dievs — gan guļot mātei klēpī, gan augot — jebkurā vecumā.
Kad Krišnam bija tikai trīs mēneši, Viņš nogalināja Šakatāsuru, kurš Jašodāmajī namā bija noslēpies aiz ratiem. Un, kad Krišna pavisam mazs rāpoja apkārt un traucēja māmiņai darīt mājas darbus, viņa piesēja bērnu pie piestas, taču nerātnais Krišna aizvilka piestu līdz diviem ļoti augstiem ardžunas kokiem, kas auga Jašodāmajī mājas pagalmā, un, kad piesta starp kokiem iesprūda, Viņš to parāva, un tie ar milzīgu troksni nogāzās zemē. Kad Jašodāmajī ieraudzīja, kas noticis, viņa nodomāja, ka koki nav uzkrituši bērnam virsū tikai ar Kunga žēlastību. Māmiņa nezināja, ka pats Kungs, rāpodams pa pagalmu, savās dusmās to visu ir izdarījis. Tāda ir Dieva Kunga un Viņa bhaktu savstarpējā mīlestība. Jašodāmajī vēlējās, lai Kungs būtu viņas bērns, un Kungs izturējās gluži kā bērns viņas rokās, taču tajā pat laikā, kad bija nepieciešams, Viņš darbojās kā visvarenais Kungs. Šajās spēlēs visskaistākais ir tas, ka Kungs piepildīja visu vēlmes. Nogāžot divus milzīgos ardžunas kokus, Kungs atpestīja Kuvēras dēlus, kurus bija nolādējis Nārada, pārvēršot tos par kokiem; un, sagādājot māmiņai pārpasaulīgu prieku, Krišna rāpoja pa Jašodas pagalmu — Jašoda savas mājas pagalmā varēja skatīt Dieva Kunga darbību.
Dievs Kungs jebkuros apstākļos ir Visuma Kungs, un Viņš jebkurā veidolā — gan lielā, gan mazā — var darīt visu, ko vēlas.

28. PANTS

jad vai vradžē vradža-pašūn višatoja-pītān
    pālāms tv adžīvajad anugraha-drišti-vrištjā
tač-čhuddhajē ‘ti-viša-vīrja-vilola-džihvam
    uččātajišjad uragam viharan hradinjām

jat — kurš; vai — noteikti; vradžē — Vrindāvanā; vradža-pašūn — tās
dzīvniekus; viša-toja — saindētu ūdeni; pītān — kas bija dzēruši;
pālān — ganus; tu — arī; adžīvajat — atdzīvināja; anugraha-drišti — žēlsirdīgā
skatiena; vrištjā — lietu; tat — to; šuddhajē — lai šķīstītu; ati — ļoti;
viša-vīrja — ārkārtīgi stipro indi; vilola — slēpjot; džihvam — kam ir tāda mēle;
uččātajišjat — smagi sodīja; uragam — čūsku; viharan — ar prieku;
hradinjām — upē.

TULKOJUMS

Kad ganu zēni un lopi bija dzēruši saindēto Jamunas upes ūdeni,
Kungs [bērnībā] viņus atdzīvināja ar savu žēlsirdīgo skatienu. Lai
padarītu Jamunas ūdeni atkal tīru, Viņš it kā spēlēdamies ielēca upē un
sodīja indīgo čūsku Kāliju, kas tur slēpās, ar savu mēli radīdama indes
viļņus. Kurš gan, izņemot Visaugsto Kungu, varētu paveikt šādus
brīnumus?

29. PANTS

tat karma divjam iva jan niši nihšajānam
    dāvāgninā šuči-vanē paridahjamānē
unnēšjati vradžam ato ‘vasitānta-kālam
    nētrē pidhāpja sabalo ‘nadhigamja-vīrjah

tat — tas; karma — darbs; divjam — pārcilvēcisks; iva — kā; jat — kas;
niši — naktī; nihšajānam — bezrūpīgi guļošo; dāva-agninā — ar meža
ugunsgrēka liesmām; šuči-vanē — sausajā mežā; paridahjamānē — kas
bija aizdedzies; unnēšjati — atpestīja; vradžam — visus Vradžas
iedzīvotājus; atah — tālab; avasita — noteikti; anta-kālam — pēdējos dzīves
mirkļos; nētrē — acis; pidhāpja — vienkārši aizverot; sa-balah — kopā ar
Baladēvu; anadhigamja — neizdibināma; vīrjah — varonība.

TULKOJUMS

Pēc tam, kad Kālija bija sodīts un Vradžabhūmi iedzīvotāji naktī
bezrūpīgi gulēja, aizdegās sausu lapu pilnais mežs, un likās, ka viss
noteikti ies bojā. Taču Kungs kopā ar Balarāmu izglāba ļaudis, vienkārši
aizverot acis. Tādi ir Dieva Kunga pārcilvēciskie darbi.

SKAIDROJUMS

Lai gan šajā pantā Kunga darbība nosaukta par
pārcilvēcisku, jāpiebilst, ka Kunga darbība aizvien ir tāda, un ar to Viņš
atšķiras no parastas dzīvās būtnes. Neviens cilvēks noteikti nespēj ar
saknēm izraut milzīgu banjankoku vai ardžunas koku un nodzēst
meža ugunsgrēku, vienkārši aizverot acis. Taču brīnumaini ir ne vien šie
darbi, bet arī visi pārējie Kunga darbi. Viss, ko Viņš dara, ir
pārcilvēcisks, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (4.9.). Un ikviens, kas
apzinās Dieva Kunga pārcilvēciskās darbības pārpasaulīgo dabu, var ieiet
Krišnas valstībā, un tādējādi, kad Dieva Kunga pārpasaulīgās darbības
zinātājs atstāj šo materiālo ķermeni, viņš atgriežas mājās pie Dieva.

30. PANTS

grihnīta jad jad upabandham amušja mātā
    šulbam sutasja na tu tat tad amušja māti
jadž džrimbhato ‘sja vadanē bhuvanāni gopī
    samvīkšja šankita-manāh pratibodhitāsīt

grihnīta — paņemot; jat jat — kādas vien; upabandham — auklas
sasiešanai; amušja — Viņa; mātā — māte; šulbam — auklas; sutasja — dēla;
na — ne; tu — taču; tat tat — drīz vien; amušja — Viņa; māti — pietika;
jat — kas; džrimbhatah — mutes atvēršana; asja — Viņa; vadanē — mutē;
bhuvanāni — pasaules; gopī — ganu sieviete; samvīkšja — redzot;
šankita-manāh — ar šaubām prātā; pratibodhitā — pārliecināti citādā veidā;
āsīt — bija.

TULKOJUMS

Kad ganu sieviete [Krišnas audžumāte Jašoda] gribēja sasiet dēlam
rokas ar auklu, aukla vienmēr izrādījās par īsu, un viņa nolēma veltīgi
nepūlēties. Pēc tam Krišna atpleta muti, kurā māmiņa ieraudzīja visus
Visumus. To redzot, viņa savā prātā sāka šaubīties, taču saprata sava
dēla mistiskās spējas pavisam citādā veidā.

SKAIDROJUMS

Kādu dienu Kungs Krišna, būdams nerātns bērns,
traucēja savai māmiņai Jašodai, un par sodu viņa gribēja sasiet dēlu
ar auklu. Taču, lai kādu auklu viņa arī ņēma, tā vienmēr izrādījās par
īsu. Kad māmiņa piekusa, Kungs atpleta muti, un Jašoda sava mīļā
dēla mutē ieraudzīja visus Visumus kopā. Viņa ļoti izbrīnījās, taču savā
dziļajā mīlestībā pret Krišnu domāja, ka Visvarenais Dievs Nārājana
žēlsirdīgi gādā par dēlu un aizsargā Viņu no visām nelaimēm, kas
pastāvīgi notiek. Dziļajā mīlestībā pret Krišnu Jašoda nespēj iedomāties,
ka viņas dēls ir pats Nārājana, Dieva Personība. Tāda ir jogamaija,
Visaugstā Kunga iekšējā spēja, kas darbojas, lai padarītu Dieva
Kunga un Viņa dažādo bhaktu spēles pilnīgas. Kā gan tas, kurš nav Dievs,
varētu paveikt šādus brīnumus?

31. PANTS

nandam ča mokšjati bhajād varunasja pāšād
    gopān bilēšu pihitān maja-sūnunā ča
ahnj āpritam niši šajānam atišramēna
    lokam vikuntham upanēšjati gokulam sma

nandam — Nandu (Krišnas tēvu); ča — arī; mokšjati — atbrīvo;
bhajāt — no bailēm; varunasja — Varunas, ūdens padieva; pāšāt — no
ķetnām; gopān — ganus; bilēšu — kalnu alās; pihitān — ieliktos;
maja-sūnunā — Majas dēla; ča — arī; ahni āpritam — nostrādājušies dienas laikā;
niši — naktī; šajānam — guļot; atišramēna — smagā darba dēļ;
lokam — planētu; vikuntham — garīgo debesu; upanēšjati — piešķīra;
gokulam — augstāko planētu; sma — noteikti.

TULKOJUMS

Kungs Krišna izglāba savu audžutēvu Nandu Mahārādžu no
briesmām, kas draudēja no padieva Varunas, un izlaida ganu zēnus no kalna
alām, kur tos bija ieslodzījis Majas dēls. Pateicoties Kungam Krišnam,
Vrindāvanas iedzīvotāji, kas dienā bija aizņemti darbā un naktī
noguruši gulēja saldā miegā, nonāca uz augstākās garīgo debesu planētas.
Visa šī darbība ir pārpasaulīga un nepārprotami pierāda, ka Krišna ir
Dievs.

SKAIDROJUMS

Krišnas audžutēvs Nanda Mahārādža reiz naktī
aizgāja uz Jamunu mazgāties, domādams, ka nakts jau pagājusi; tādēļ
padievs Varuna aizveda viņu uz savu planētu. Varuna to darīja tāpēc,
lai paraudzītos uz Dieva Personību Šrī Krišnu, kas ieradās, lai
atbrīvotu tēvu. Patiesībā Varuna nesagūstīja Nandu Mahārādžu, jo
Vrindāvanas iedzīvotāji pastāvīgi domāja par Krišnu, nepārtraukti meditējot uz
Dieva Personību noteiktā samādhi jeb bhakti jogas transa veidā. Viņi
nebaidījās no materiālās esamības ciešanām. Bhagavad-gītā
apstiprināts, ka saistība ar Dieva Augstāko Personību, pārpasaulīgā mīlestībā
pilnīgi uzticot sevi viņam, atbrīvo cilvēku no materiālās dabas likumu
radītajām ciešanām. Šeit skaidri teikts, ka Vrindāvanas iedzīvotāji
dienā bija aizņemti smagā darbā un pēc tam piekusuši naktī saldi gulēja.
Smagā darba dēļ viņiem bija ļoti maz laika, ko veltīt meditācijai vai
citām garīgām darbībām, taču īstenībā viņi nodarbojās tikai un vienīgi ar
visaugstākajām garīgajām darbībām. Viss, ko viņi darīja, kļuva garīgs,
jo bija saistīts ar Kungu Šrī Krišnu. Viņu darbības mērķis bija Krišna,
un tādējādi tā saucamā materiālās pasaules darbība bija garīgās
spējas caurstrāvota. Tā ir bhakti jogas priekšrocība. Cilvēkam jāveic savs
pienākums Kunga Krišnas labad, un tad visa darbība būs piesātināta
ar domām par Krišnu, kas ir augstākais garīgās apzināšanās transs.

32. PANTS

gopair makhē pratihatē vradža-viplavāja
    dēvē ‘bhivaršati pašūn kripajā rirakšuh
dhartoččhilīndhram iva sapta-dināni sapta-
    varšo mahīdhram anaghaika-karē salīlam

gopaih — ganu; makhē — ziedošanas ceremonijā debesu valdniekam;
pratihatē — traucēts; vradža-viplavāja — lai iznīcinātu visu
Vradžabhūmi, Krišnas spēļu zemi; dēvē — debesu valdnieka; abhivaršati — radītais
smagais lietus; pašūn — dzīvniekus; kripajā — bezcēloņu žēlastībā;
rirakšuh — vēlēdamies tos aizsargāt; dharta — turēja;
uččhilīndhram — pacēla kā lietussargu; iva — gluži kā; sapta-dināni — septiņas dienas pēc
kārtas; sapta-varšah — lai gan Viņam bija tikai septiņi gadi;
mahīdhram — Govardhanas kalnu; anagha — nepiekūstot; ēka-karē — vienā
rokā; salīlam — rotaļīgi.

TULKOJUMS

Kad Vrindāvanas gani, uzklausot Krišnas padomu, pārtrauca
ziedošanas ceremoniju debesu valdniekam Indram, uznāca briesmīgs lietus,
kas lija septiņas dienas pēc kārtas un draudēja aizskalot visu Vradžas
zemi. Kungs Krišna bezcēloņu žēlastībā pret Vradžas iedzīvotājiem ar
vienu roku pacēla Govardhanas kalnu, lai gan Viņam tajā laikā bija
tikai septiņi gadi. Krišna to darīja, lai pasargātu lopus no lietusgāzēm.

SKAIDROJUMS

Bērni mēdz spēlēties ar maziem bērnu
lietussargiem, un Kungs Krišna, kad Viņam bija tikai septiņi gadi, spēja pacelt
lielo kalnu Govardhanas Parvatu Vrindāvanā un septiņas dienas pēc
kārtas turēt to vienā rokā, lai aizsargātu lopus un Vrindāvanas
iedzīvotājus no debesu valdnieka Indras dusmām par to, ka tas nebija
saņēmis Vradžabhūmi iedzīvotāju ziedojumus.

Patiesībā, ja cilvēks kalpo Visaugstajam Kungam, viņam nav
vajadzības kaut ko ziedot padieviem, pateicoties par viņu darbu. Vēdu
rakstos ieteiktās ziedošanas ceremonijas, kas vērstas uz padievu
iepriecināšanu, domātas, lai šo ceremoniju veicēji sāktu apzināties augstākās
varas esamību. Padievi kalpo Dievam Kungam, vadot materiālās
pasaules norises, un, kā norādīts Bhagavad-gītā, padievu godināšana
tiek uzskatīta par netiešu Visaugstā Kunga godināšanu. Taču, ja
Visaugstais Kungs tiek godināts tiešā veidā, nav nepieciešams godināt
padievus vai kaut ko tiem ziedot, kā tas parasti ieteikts. Tāpēc Kungs
Krišna negribēja, lai Vradžabhūmi iedzīvotāji kaut ko ziedotu debesu
valdniekam Indram. Taču Indra, nepazīdams Kungu Krišnu, kurš
dzīvoja Vradžabhūmi, ļoti sadusmojās uz Vradžabhūmi iedzīvotājiem un
gribēja tiem atmaksāt par šo apvainojumu. Taču Kungs ar savu
enerģiju un prasmi izglāba Vradžabhūmi iedzīvotājus un lopus,
nepārprotami parādot, ka tam, kurš tiešā veidā kalpo Visaugstajam Kungam,
nav jāiepriecina padievi, lai cik diženi tie arī būtu, pat Brahma un
Šiva ne. Šis gadījums nepārprotami pierāda, ka Kungs Krišna ir Dieva
Personība turklāt jebkuros apstākļos — gan kā bērns mātes klēpī, gan
kā septiņus gadus vecs zēns, gan kā simt divdesmit piecus gadus vecs
cilvēks. Kungs nekad nenolaidās parasta cilvēka līmenī un pat vecumā
izskatījās kā sešpadsmitgadīgs jauneklis. Tādas ir īpašās Dieva Kunga
pārpasaulīgā ķermeņa iezīmes.

33. PANTS

krīdan vanē niši nišākara-rašmi-gaurjām
    rāsonmukhah kala-padājata-mūrččhitēna
uddīpita-smara-rudžām vradža-bhrid-vadhūnām
    hartur harišjati širo dhanadānugasja

krīdan — spēlējoties; vanē — Vrindāvanas mežā; niši — naktī;
nišākara — mēness; rašmi-gaurjām — gaišajos staros;
rāsa-unmukhah — vēlēdamies dejot ar; kala-padājata — skaistu dziesmu pavadījumā;
mūrččhitēna — ar melodisku mūziku; uddīpita — atmodināja;
smara-rudžām — dzimumtieksmi; vradža-bhrit — Vradžabhūmi iedzīvotāju;
vadhūnām — sievu; hartuh — nolaupītāji; harišjati — iznīcina; širah — galvu;
dhanada-anugasja — bagātā Kuvēras sekotāji.

TULKOJUMS

Kad Kungs Vrindāvanas mežā dejoja rāsas deju, ar maigām un
melodiskām dziesmām atmodinot Vrindāvanas iedzīvotāju sievu
dzimumtieksmi, bagātais debesu valstības dārgumu glabātāja Kuvēras sekotājs,
dēmons Šankhačūda, nolaupīja jaunavas, un tad Kungs nocirta
dēmonam galvu.

SKAIDROJUMS

Ļoti svarīgi saprast, ka šie panti ir Brahmādžī
stāstījums Nāradam, un Brahma runāja par to, kas notiks nākotnē, kad
ieradīsies Kungs Krišna. Tie, kas spēj redzēt pagātni, tagadni un
nākotni, zina Dieva Kunga spēles, un Brahmādžī, būdams viens no šādām
personībām, pareģoja, kas notiks nākotnē. Šankhačūdas nogalināšana
notika kādu laiku pēc rāsa-līlas, nevis gluži tajā pašā laikā.
Iepriekšējos pantos mēs lasījām par to, kā Kungs nodzēsa meža ugunsgrēku un
sodīja čūsku Kāliju. Šie notikumi tika aprakstīti vienā pantā, un gluži
tāpat šeit ir aprakstīta rāsas dejas spēle un Šankhačūdas nogalināšana.
Brahmādžī to visu stāstīja Nāradam, un no tā laika viedokļa šiem
gadījumiem bija jānotiek nākotnē — Brahmādžī tos pareģoja. Kungs
nogalināja dēmonu Šankhačūdu savās spēlēs Horikā phālgunas mēnesī,
un šim notikumam par godu Indijā vēl mūsdienās tiek rīkota
ceremonija, kurā tiek sadedzināts Šankhačūdas tēls. Šī ceremonija tiek rīkota
dienu pirms Kunga spēlēm Horikā, ko parasti sauc par Holi.

Dieva Kunga un Viņa avatāru atnākšana parasti ir pareģota
svētajos rakstos, tāpēc pseidoavatāri nevar piekrāpt tos, kas pārzina
autoritatīvajos rakstos atainotos notikumus.

34.–35. PANTS

jē ča pralamba-khara-dardura-kēšj-arišta-
    mallēbha-kamsa-javanāh kapi-paundrakādjāh
anjē ča šālva-kudža-balvala-dantavakra-
    saptokša-šambara-vidūratha-rukmi-mukhjāh
 
jē vā mridhē samiti-šālina ātta-čāpāh
    kāmbodža-matsja-kuru-srindžaja-kaikajādjāh
jāsjantj adaršanam alam bala-pārtha-bhīma-
    vjādžāhvajēna harinā nilajam tadījam

— visi tie; ča — pilnībā; pralamba — dēmons Pralambha;
khara — Dhēnukāsura; dardura — Bakāsura; kēšī — dēmons Kēšī;
arišta — dēmons Arištāsura; malla — viens no Kamsas cīkstoņiem;
ibha — Kuvalajāpīda; kamsa — Mathuras valdnieks un Krišnas tēvocis no mātes
puses; javanāh — Persijas un tās apkārtnes valdnieki; kapi — Dvivida;
paundraka-ādjāh — Paundraka un citi; anjē — pārējie; ča — kā arī;
šālva — valdnieks Šālva; kudža — Narakāsura; balvala — valdnieks Balvala;
dantavakra — Krišnas nogalinātā sāncenša Šišupālas brālis;
saptokša — valdnieks Saptokša; šambara — valdnieks Šambara;
vidūratha — valdnieks Vidūratha; rukmi-mukhjāh — Krišnas pirmās Dvārakas
valdnieces Rukminī brālis; — visi tie; — vai; mridhē — kaujas laukā;
samiti-šālinah — ļoti varenie; ātta-čāpāh — labi apbruņoti ar lokiem un bultām;
kāmbodža — Kāmbodžas valdnieks; matsja — Dvarbhangas valdnieks;
kuru — Dhritarāštras dēli; srindžaja — valdnieks Srindžaja;
kaikaja-ādjāh — Kēkajas valdnieks un citi; jāsjanti — sasniegs;
adaršanam — bezpersonisko saplūšanu ar brahmadžoti; alam — nemaz jau nerunājot;
bala — Baladēvas, Krišnas vecākā brāļa; pārtha — Ardžunas;
bhīma — otrā Pāndava; vjādža-āhvajēna — neīsto vārdu; harinā — Kunga Hari;
nilajam — mājvietu; tadījam — Viņa.

TULKOJUMS

Visas dēmoniskās personības, kā Pralamba, Dhēnuka, Baka, Kēšī,
Arišta, Čānūra, Muštika, zilonis Kuvalajāpīda, Kamsa, Javana,
Narakāsura un Paundraka, tādi lieli karavadoņi kā Šālva, pērtiķis
Dvivida un Balvala, Dantavakra, septiņi buļļi, Šambara, Vidūratha un
Rukmī, kā arī tādi diženi karotāji kā Kāmbodža, Matsja, Kuru, Srindžaja
un Kēkaja no visa spēka cīnīsies vai nu ar pašu Kungu Hari, vai arī ar
Viņu Baladēvas, Ardžunas, Bhīmas utt. izskatā. Šie dēmoni cīņā kritīs
un nonāks vai nu bezpersoniskajā brahmadžoti, vai paša Kunga
mājvietā uz Vaikunthas planētām.

SKAIDROJUMS

Visas izpausmes gan materiālajās, gan garīgajās
pasaulēs atklāj dažādas Kunga Krišnas spējas. Dieva Personības tiešais un
personiskais izvērsums ir Baladēva, bet Bhīma, Ardžuna utt. ir
Kunga biedri. Dievs Kungs ierodas kopā ar visiem saviem pavadoņiem un
spējām (tā Viņš dara vienmēr, kad ierodas). Tāpēc nepakļāvīgās
dvēseles, kā dēmonus un dēmoniskos ļaudis, piemēram, Pralambu,
nogalina vai nu pats Kungs, vai arī Viņa pavadoņi. Tas tiks ļoti skaidri
aprakstīts desmitajā dziedājumā. Taču mums jāsaprot, ka visas šīs dzīvās
būtnes pēc nāves iegūst atbrīvi. Tās vai nu saplūst ar Dieva Kunga
brahmadžoti, vai arī tiek ielaistas Kunga valstībā, ko sauc par
Vaikunthalokām. Par to jau stāstīja Bhīšmadēva (pirmajā dziedājumā). Visi,
kas piedalījās Kurukšētras kaujā vai arī citādi cīnījās ar Kungu vai ar
Baladēvu utt., ieguva svētību sasniegt garīgo esamību saskaņā ar sava
prāta stāvokli nāves brīdī. Tie, kas atzina Krišnu par Kungu, nonāca
Vaikunthā, bet tie, kas domāja, ka Krišna ir tikai varena būtne,
ieguva atbrīvi, saplūstot ar Kunga bezpersoniskā brahmadžoti garīgo
esamību. Taču visas šīs būtnes tika atbrīvotas no materiālās esamības. Ja
tādu svētību gūst tie, kas tēlo Kunga ienaidniekus, tad mēs varam tikai
iedomāties, kādā stāvoklī nonāk tie, kas uzticīgi kalpo Kungam
pārpasaulīgās attiecībās ar Viņu.

36. PANTS

kālēna mīlita-dhijām avamrišja nrīnām
    stokājušām sva-nigamo bata dūra-pārah
āvirhitas tv anujugam sa hi satjavatjām
    vēda-drumam vita-pašo vibhadžišjati sma

kālēna — laika gaitā; mīlita-dhijām — nesaprātīgo ļaužu;
avamrišja — redzot, cik grūti; nrīnām — ļaužu; stoka-ājušām — ar īsu mūžu;
sva-nigamah — paša sastādītos Vēdu rakstus; bata — gluži;
dūra-pārah — ļoti grūti; āvirhitah — ieradies kā; tu — bet; anujugam — saskaņā ar
laikmetu; sah — Viņš (Dievs Kungs); hi — noteikti; satjavatjām — Satjavatī
klēpī; vēda-drumam — Vēdu vēlmju koku; vita-pašah — daļās;
vibhadžišjati — sadalīs; sma — kā bija.

TULKOJUMS

Dievs Kungs, atnākot kā Satjavatī dēls [Vjāsadēva], ņems vērā to, cik
grūti nesaprātīgajiem ļaudīm, kas dzīvo īsu mūžu, saprast Viņa
sastādītos Vēdu rakstus, un sadalīs Vēdu zināšanu koku dažādos zaros
saskaņā ar attiecīgā laikmeta apstākļiem.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā Brahma runā par to, ka nākotnē,
rūpējoties par Kali laikmeta ļaudīm, kuru mūžs ir īss, tiks sastādīta
Šrīmad Bhāgavatama. Kā paskaidrots pirmajā dziedājumā,
nesaprātīgajiem Kali laikmeta ļaudīm būs ne tikai īss mūžs, bet arī grūta dzīve,
jo sabiedrība būs bezdievīga. Ķermeņa materiālo ērtību pilnveidošana
saskaņā ar materiālās dabas likumiem ir darbība neziņā. Īstena
zināšanu attīstīšana ir pilnveidošanās sevis izpratnē. Taču nesaprātīgie
Kali laikmeta ļaudis kļūdaini domā, ka īsais simts gadu mūžs (kas
mūsdienās sarucis līdz četrdesmit vai sešdesmit gadiem) ir viss. Šie ļaudis
ir nesaprātīgi, jo viņi neko nezina par mūžīgo dzīvi; tie pielīdzina sevi
laicīgajam materiālajam ķermenim, kas pastāv tikai kādus četrdesmit
gadus, uzskatot to par vienīgo dzīves pamatu. Ir teikts, ka šādi ļaudis
līdzinās ēzeļiem un buļļiem. Taču Kungs, būdams līdzjūtīgs dzīvo būtņu
tēvs, dod tām plašās Vēdu zināšanas tādos īsos traktātos kā
Bhagavad-gītā, bet tiem, kas apguvuši šos rakstus — Šrīmad Bhāgavatamā.
Gluži tāpat Vjāsadēva ir sarakstījis Purānas un Mahābhāratu,
rūpējoties par dažādiem cilvēkiem ar dažādām materiālās dabas īpašībām.
Tomēr neviens no tiem nav neatkarīgs no Vēdu principiem.

37. PANTS

dēva-dvišām nigama-vartmani ništhitānām
    pūrbhir majēna vihitābhir adrišja-tūrbhih
lokān ghnatām mati-vimoham atipralobham
    vēšam vidhāja bahu bhāšjata aupadharmjam

dēva-dvišām — tie, kas neieredz Dieva Kunga bhaktas;
nigama — Vēdu; vartmani — ceļu; ništhitānām — kas stingri atrodas; pūrbhih — ar
raķetēm; majēna — lielā zinātnieka Majas; vihitābhih — izgatavotajām;
adrišja-tūrbhih — neredzamajām debesīs; lokān — dažādās planētas;
ghnatām — nogalinātāju; mati-vimoham — prāta apjukumu;
atipralobham — ļoti pievilcīgas; vēšam — drēbes; vidhāja — tā darījis;
bahu — daudz stāstīs; aupadharmjam — principus, kas zemāki
par reliģijas principiem.

TULKOJUMS

Kad ateisti, labi apguvuši Vēdu zinātni, iznīcinās dažādu planētu
iedzīvotājus, neredzami lidojot gaisā ar lielā zinātnieka Majas
izgudrotajām raķetēm, Kungs radīs viņu prātos apjukumu, uzvelkot Budas
skaistās drēbes, un sludinās principus, kas zemāki par reliģijas
principiem.

SKAIDROJUMS

Šis Kunga Budas avatārs nav tas pats Buda, ko
mēs pazīstam no vēstures. Kā norāda Šrīla Džīva Gosvāmī, šajā pantā
minētais Buda ieradās citā Kali laikmetā. Viena Manu mūža laikā ir
vairāk kā septiņdesmit divas Kali-jugas, un vienā no tām ierodas tāds
Buda, kāds minēts šajā pantā. Kungs Buda atnāk tad, kad ļaudis ir
vismateriālistiskākie, un sludina reliģijas principus, kas balstās uz veselo
saprātu. Ahimsa pati par sevi nav reliģijas princips, taču tā ir svarīga
patiešām reliģioza cilvēka īpašība. Šis princips ir gluži dabisks, jo
saskaņā ar to cilvēks nedrīkst darīt ļaunu dzīvniekiem vai dzīvajām
būtnēm vispār, jo, darot ļaunu citiem, cilvēks tādu pašu ļaunumu nodara
sev. Taču pirms nevardarbības principu apgūšanas jāiemācās vēl divi
citi principi, t.i., pazemība un nelepošanās. Ja cilvēks nav pazemīgs un
lepojas, viņš nespēj nenodarīt ļaunu un būt nevardarbīgs. Tam, kas
apguvis nevardarbību, jāmācās pacietība un dzīves vienkāršība. Ir jāgodā
diženi reliģijas sludinātāji un garīgie vadītāji, kā arī jāmācās savaldīt
jutekļus, nepieķerties mājai un ģimenei, nodarboties ar garīgo
kalpošanu Kungam utt. Un galu galā cilvēkam jāatzīst Dievs Kungs un
jākļūst par Viņa bhaktu; citādi par reliģiju nevar būt ne runas. Reliģisko
principu centrā jābūt Dievam; turpretī vienkārši morāles norādījumi ir
tikai principi, kas zemāki par reliģiskajiem principiem, un tos parasti
sauc par upadharmu, t.i., tādiem principiem, kas tuvi reliģijas
principiem.

38. PANTS

jarhj ālajēšv api satām na harēh kathāh sjuh
    pāšandino dvidža-džanā vrišalā nridēvāh
svāhā svadhā vašad iti sma giro na jatra
    šāstā bhavišjati kalēr bhagavān jugāntē

jarhi — kad tas notiks; ālajēšu — mītnē; api — pat; satām — civilizētu
un kārtīgu ļaužu; na — ne; harēh — par Dieva Personību;
kathāh — stāsti; sjuh — būs; pāšandinah — ateisti; dvidža-džanāh — tie, kas sevi sauc par
triju augstāko kārtu (brāhmanu, kšatriju un vaišju) locekļiem;
vrišalāh — zemākā kārta, šūdras; nri-dēvāh — valdības ministri;
svāhā — ziedošanas ceremoniju himnas; svadhā — ziedošanas ceremoniju
piederumi; vašat — ziedošanas altāris; iti — to visu; sma — būs; girah — vārdos;
na — ne; jatra — kaut kur; šāstā — sodītājs; bhavišjati — ieradīsies;
kalēh — Kali laikmeta; bhagavān — Dieva Personība; juga-antē — beigās.

TULKOJUMS

Pēc tam, kad Kali-jugas beigās pat tā saucamie svētie un cienījamie
triju augstāko kastu locekļi savās mājās nerunās par Dievu, kad valdīs
ministri, kas ievēlēti no zemo šūdru kārtas vai pat vēl zemāku ļaužu
kārtas, un kad neviens nezinās pat pateikt, kā jāveic ziedošanas,
ieradīsies Kungs kā visaugstākais soģis.

SKAIDROJUMS

Šeit aprakstītas šī laikmeta, Kali-jugas, beigu posma pazīmes, kad apstākļi materiālajā pasaulē ir vissliktākie. Šo apstākļu kalngals ir bezdievība. Pat tā saucamie svētie un sabiedrības augstākās kārtas, ko parasti sauc par dvidža-džanām jeb divreiz dzimušajiem, kļūst par ateistiem. Gandrīz pilnīgi aizmirsts būs pat Dieva svētais vārds, nemaz jau nerunājot par Viņa darbību. Saprātīgo ļaužu kārtai, kas ved pārējās kārtas pretī pareizajam mērķim, pārvaldītāju kārtai, kas sabiedrībā gādā par likumību un kārtību, un saimnieciskajai kārtai, kas rūpējas par sabiedrības ekonomisko uzplaukumu, jābūt labai Visaugstā Kunga izpratnei un jāzina, kāds ir Kunga vārds, īpašības, spēles, svīta, piederumi un personības. Svētos un sabiedrības augstākās kastas jeb kārtas vērtē pēc tā, cik šiem ļaudīm ir zināšanu par Dievu jeb tatva-gjānas, nevis pēc izcelšanās vai ķermeniskajiem apzīmējumiem. Ķermeniskie apzīmējumi paši par sevi bez zināšanām par Dievu un praktiskas garīgās kalpošanas izpratnes tiek uzskatīti par nedzīvā ķermeņa rotājumiem. Un, kad sabiedrībā šādu nedzīvu ķermeņu ir ļoti daudz, ļaužu mierīgajā dzīvē un attīstībā rodas daudz traucējumu. Tā kā augstākajās sabiedrības kārtās vairs nav izglītības un kultūras, tās vairs netiek sauktas par dvidža-džanām jeb divreiz dzimušām. Tas, cik svarīgi ir būt par divreiz dzimušo, izskaidrots daudzās šī diženā darba vietās. Šeit vēlreiz ir atgādināts, ka dzimšana, kuras cēlonis ir tēva un mātes dzimumdzīve, ir dzīvnieciska. Šādu dzīvniecisku dzimšanu un dzīvi ar kustoņu tieksmēm — ēšanu, gulēšanu, baidīšanos un kopošanos (bez garīgās dzīves kultūras) — sauc par šūdru dzīvi jeb, skaidrāk izsakoties, par nekulturālu zemākās kārtas ļaužu dzīvi. Šajā pantā teikts, ka Kali-jugā sabiedrības pārvalde tiks uzticēta nekulturālajiem un bezdievīgajiem strādnieku kārtas ļaudīm, un tādējādi nridēvas (valdības ministri) būs vrišalas jeb cilvēki no sabiedrības nekulturālajiem un zemākajiem slāņiem. Ja sabiedrība ir nekulturālu zemākās kārtas ļaužu pilna, nevar cerēt, ka tajā valdīs miers un labklājība. Šādu nekulturālu sabiedrisku dzīvnieku pazīmes jau tagad ļoti plaši ir redzamas, un sabiedrības vadītāja pienākums ir ņemt to vērā un censties pārveidot sabiedrību, ieviešot tajā principus un padarot ļaudis par divreiz dzimušajiem, kas apguvuši Dieva apziņas zinātni. To var paveikt, izplatot Šrīmad Bhāgavatamas kultūru pa visu pasauli. Kad sabiedrība ir pagrimusi, Kungs ierodas kā Kalki avatārs un bez žēlastības nogalina visus dēmonus.

39. PANTS

sargē tapo ‘ham rišajo nava jē pradžēšāh
    sthānē ‘tha dharma-makha-manv-amarāvanīšāh
antē tv adharma-hara-manju-vašāsurādjā
    mājā-vibhūtaja imāh puru-šakti-bhādžah

sargē — radīšanas sākumā; tapah — askēze; aham — es;
rišajah — gudrie; nava — deviņi; jē pradžēšāh — tie, kas radīs; sthānē — vidū, uzturot
radīto pasauli; atha — noteikti; dharma — reliģija; makha — Kungs
Višnu; manu — cilvēces tēvs; amara — padievi, kas nodarbojas ar
uzturēšanu; avanīšāh — un dažādi planētu valdnieki; antē — beigās;
tu — bet; adharma — bezdievība; hara — Kungs Šiva;
manju-vaša — pakļauti dusmām; asura-ādjāh — ateisti, bhaktu ienaidnieki; mājā — enerģija;
vibhūtajah — varenas izpausmes; imāh — tie visi;
puru-šakti-bhādžah — Dieva Kunga, kuram ir augstākā vara.

TULKOJUMS

Radīšanas sākumā ir askēze, es [Brahma] un pradžāpati — diženi
gudrie, kas laiž pasaulē citas būtnes. Tad pasaules uzturēšanā
darbojas Kungs Višnu, vadošie padievi un dažādu planētu valdnieki. Beigās
ir bezdievība, Kungs Šiva, dusmu pārņemtie ateisti utt., taču tas viss ir
tikai dažādas Visaugstā Kunga enerģijas izpausmes.

SKAIDROJUMS

Materiālo pasauli ir radījusi Kunga enerģija, kas
radīšanas sākumā izpaužas kā pirmās dzīvās būtnes Brahmādžī
askēzes; pēc tam ir deviņi pradžāpati, diženi gudrie. Kad radītā pasaule tiek
uzturēta, ir garīgā kalpošana Kungam Višnu jeb īstenā reliģija, dažādi
padievi un dažādu planētu valdnieki, kas uztur pasauli. Un visbeidzot,
kad pasaule tiek sagatavota iznīcināšanai, parādās bezdievības princips,
pēc tam Kungs Šiva un ateisti, kas ir dusmu pārņemti. Taču tas viss
ir tikai dažādas Visaugstā Kunga izpausmes. Tādējādi Brahma, Višnu
un Mahādēva (Šiva) ir dažādi materiālās dabas īpašību avatāri. Višnu
valda pār skaidrību, Brahma valda pār kaislībām, un Šiva valda pār
neziņu. Galu galā materiālā pasaule ir laicīga izpausme, kuras mērķis
ir dot atbrīves iespēju saistītajām dvēselēm, kas nokļuvušas materiālās
pasaules slazdā. Un tam, kurš Kunga Višnu aizsardzībā izkopj
skaidrību un seko vaišnavu principiem, ir vislielākā iespēja iegūt atbrīvi un
nonākt Dieva valstībā, lai nekad vairs neatgrieztos šajā ciešanu pilnajā
materiālajā pasaulē.

40. PANTS

višnor nu vīrja-gananām katamo ‘rhatīha
    jah pārthivānj api kavir vimamē radžāmsi
časkambha jah sva-rahasāskhalatā tri-prištham
    jasmāt tri-sāmja-sadanād uru-kampajānam

višnoh — Kunga Višnu; nu — bet; vīrja — varonība;
gananām — skaitīšanā; katamah — kas cits; arhati — spēj; iha — šai pasaulē; jah — kas;
pārthivāni — atomus; api — arī; kavih — dižens zinātnieks;
vimamē — varētu būt saskaitījis; radžāmsi — daļiņas; časkambha — varētu noķert;
jah — kurš; sva-rahasā — ar savu kāju; askhalatā — netraucēti;
tri-prištham — augstāko planētu telpu; jasmāt — ar ko; tri-sāmja — triju
īpašību neitrālo stāvokli; sadanāt — līdz šai vietai; uru-kampajānam — ar
varenu kustību.

TULKOJUMS

Kurš gan spēj pilnībā aprakstīt Višnu varonību? To nespēj pat
zinātnieks, kurš ir pratis saskaitīt visas Visuma atomiskās daļiņas. Kungs ir
tas, kurš savā Trivikramas veidolā viegli pacēla kāju augstāk par
visaugstāko planētu Satjaloku līdz pat triju materiālās dabas īpašību
neitrālajam stāvoklim. Un viss sakustējās.

SKAIDROJUMS

Augstākais mūsdienu materiālās zinātnes
sasniegums ir atomenerģija. Taču materiālie zinātnieki nespēj pat novērtēt,
cik daudz atomu ir Visumā. Un, pat ja zinātnieks spētu saskaitīt šīs
atomiskās daļiņas vai pat saritināt debesis gluži kā savu segu, viņš,
vienalga, nespētu novērtēt Visaugstā Kunga enerģijas varu. Kungu sauc par
Trivikramu, jo reiz savā Vāmanas avatārā Viņš izstiepa kāju augstāk
par visaugstāko planētu sistēmu Satjaloku un sasniedza dabas
īpašību neitrālo stāvokli, ko sauc par materiālās pasaules pārklājumu.
Pāri materiālajām debesīm ir septiņas materiālo pārklājumu kārtas, un
Kungam arī tās nebija šķērslis. Ar kājas īkšķi Viņš izdūra pārklājumā
caurumu, pa kuru Cēlonības okeāna ūdens ieplūst materiālajās
debesīs, un šo straumi sauc par svēto Gangu, kas šķīsta visu triju pasauļu
planētas. Citiem vārdiem sakot, neviens nevar līdzināties pārpasaulīgi
varenajam Višnu. Viņš ir visuspēcīgs, un nav neviena, kas līdzinātos
Viņam vai būtu augstāks par Viņu.

41. PANTS

nāntam vidāmj aham amī munajo ‘gra-džās tē
    mājā-balasja purušasja kuto ‘varā jē
gājan gunān daša-šatānana ādi-dēvah
    šēšo ‘dhunāpi samavasjati nāsja pāram

na — ne; antam — galu; vidāmi — zinu; aham — es; amī — un visi tie;
munajah — viedie; agra-džāh — kas dzimuši agrāk par tevi; — tu;
mājā-balasja — visvarenā; purušasja — Dieva Personības; kutah — ko lai
saka par citiem; avarāh — kas dzimuši pēc mums; — kas;
gājan — apdziedot; gunān — īpašības; daša-šata-ānanah — kam ir desmit simti seju;
ādi-dēvah — Dieva Kunga pirmais avatārs; šēšah — ko sauc par Šēšu;
adhunā — līdz šim; api — pat; samavasjati — var sasniegt; na — ne;
asja — Viņa; pāram — robežas.

TULKOJUMS

Ne es, ne arī gudrie, kas dzimuši pirms tevis, nav pilnībā iepazinuši
visvareno Dieva Personību. Tad ko gan citi, kas dzimuši pēc mums, var
zināt par Viņu? Pat Dieva Kunga pirmais avatārs Šēša, kas stāsta par
Dieva Kunga īpašībām ar desmit simtiem mēļu, joprojām nav nonācis
līdz šo zināšanu robežai.

SKAIDROJUMS

Visvarenajai Dieva Personībai ir trīs galvenās
enerģijas izpausmes, t.i., iekšējā enerģija, ārējā enerģija un robeženerģija.
Katrai no šīm trim enerģijām ir bezgalīgi daudz izvērsumu. Tādējādi
šos izvērsumus neviens nevar saskaitīt, jo pati Dieva Personība Šēšas
veidolā nespēj novērtēt šo enerģiju daudzumu, lai gan Šēša ar savām
tūkstots mutēm ir nepārtraukti stāstījis par tām.

42. PANTS

jēšām sa ēša bhagavān dajajēd anantah
    sarvātmanāšrita-pado jadi nirvjalīkam
tē dustarām atitaranti ča dēva-mājām
    naišām mamāham iti dhīh šva-šrigāla-bhakšjē

jēšām — tikai tiem; sah — Kungs; ēšah — tā; bhagavān — Dieva
Personība; dajajēt — dod savu žēlastību; anantah — bezgalīgās spējas;
sarva-ātmanā — visādā ziņā bez ierobežojumiem; āšrita-padah — sevi
uzticējusi dvēsele; jadi — ja šī sevis uzticēšana; nirvjalīkam — bez izlikšanās;
— tikai tie; dustarām — nepārvaramo; atitaranti — var pārvarēt;
ča — un to, kas saistīts; dēva-mājām — Dieva Kunga dažādās enerģijas;
na — ne; ēšām — tiem; mama — mans; aham — es; iti — tā;
dhīh — apzinās; šva — suņiem; šrigāla — šakāļiem; bhakšjē — par barību.

TULKOJUMS

Taču tas, kurš pilnībā uzticējis sevi Kungam, kalpo Viņam un ir
saņēmis īpašu Visaugstā Kunga, Dieva Personības, žēlastību, var pārpeldēt
nepārvaramo maldu okeānu un saprast Kungu. Turpretī tie, kuri
pieķērušies šim ķermenim, kas galu galā kļūst par barību suņiem un
šakāļiem, to nespēj.

SKAIDROJUMS

Tīrie Dieva Kunga bhaktas izprot Kunga godību
tai ziņā, ka viņiem ir izpratne par Kunga diženumu un Viņa dažādo
enerģiju plašumu. Tiem, kas ir pieķērušies iznīcībai pakļautajam
ķermenim, ļoti grūti kaut ko saprast Dieva zinātnē. Materiālistiskajā
pasaulē visi uzskata materiālo ķermeni par sevi, un neviens neko nezina
par Dievu. Materiālists pastāvīgi ir aizņemts ar darbiem, rūpējoties ne
tikai par savu materiālo ķermeni, bet arī par bērnu, radinieku,
kopienas locekļu, valsts pilsoņu utt. ķermeņiem. Materiālisti nodarbojas ar
daudziem filantropiskas un altruistiskas darbības veidiem gan no
politiskā, gan no nacionālā, gan no starptautiskā viedokļa, taču nevienā no
šiem darbības laukiem viņi nespēj pacelties pāri kļūdainajai materiālā
ķermeņa un garīgās dvēseles pielīdzināšanai. Tādējādi tikmēr, kamēr
cilvēks nav atbrīvojies no nepareiza priekšstata par ķermeni un
dvēseli, viņam nav zināšanu par Dievu, un, ja nav zināšanu par Dievu,
visa materiālā civilizācijas attīstība, lai cik skaista tā arī būtu, uzskatāma
par vienu vienīgu neveiksmi.

43.–45. PANTS

vēdāham anga paramasja hi joga-mājām
    jūjam bhavaš ča bhagavān atha daitja-varjah
patnī manoh sa ča manuš ča tad-ātmadžāš ča
    prāčīnabarhir ribhur anga uta dhruvaš ča
 
ikšvākur aila-mučukunda-vidēha-gādhi-
    raghv-ambarīša-sagarā gaja-nāhušādjāh
māndhātr-alarka-šatadhanv-anu-rantidēvā
    dēvavrato balir amūrttarajo dilīpah
 
saubharj-utanka-šibi-dēvala-pippalāda-
    sārasvatoddhava-parāšara-bhūrišēnāh
jē ‘njē vibhīšana-hanūmad-upēndradatta-
    pārthārštišēna-vidura-šrutadēva-varjāh

vēda — zina; aham — es; anga — ak, Nārada;
paramasja — Visaugstākā;hi — noteikti; joga-mājām — spēju; jūjam — tu;
bhavah — un; bhagavān — diženais padievs; atha — kā arī;
daitja-varjah — Prahlāda Mahārādža, diženais Dieva Kunga bhakta, kas dzimis bezdievja
ģimenē; patnī — Šatarūpa; manoh — Manu; sah — viņš; ča — arī;
manuh — Svājambhuva; ča — un; tat-ātma-džāh ča — un viņa bērni kā
Prijavrata, Utānapāda, Dēvahūti u.c.; prāčīnabarhih — Prāčīnabarhi;
ribhuh — Ribhu; angah — Anga; uta — pat; dhruvah — Dhruva; ča — un;
ikšvākuh — Ikšvāku; aila — Aila; mučukunda — Mučukunda;
vidēha — Mahārādža Džanaka; gādhi — Gādhi; raghu — Raghu;
ambarīša — Ambarīša; sagarāh — Sagara; gaja — Gaja; nāhuša — Nāhuša; ādjāh — un tā
tālāk; māndhātri — Māndhāta; alarka — Alarka;
šatadhanu — Šatadhanu; anu — Anu; rantidēvāh — Rantidēva; dēvavratah — Bhīšma;
balih — Bali; amūrttarajah — Amūrtaraja; dilīpah — Dilīpa;
saubhari — Saubhari; utanka — Utanka; šibi — Šibi; dēvala — Dēvala;
pippalāda — Pipalāda; sārasvata — Sārasvata; uddhava — Udhava; parāšara — Parāšara;
bhūrišēnāh — Bhūrišēna; — tie, kas; anjē — citi;
vibhīšana — Vibhīšana; hanūmat — Hanumāns; upēndra-datta — Šukadēva Gosvāmī;
pārtha — Ardžuna; ārštišēna — Ārštišēna; vidura — Vidura;
šrutadēva — Šrutadēva; varjāh — pirmais.

TULKOJUMS

Ak, Nārada! Lai gan Dieva Kunga spējas ir neizzināmas un
neizmērojamas, mēs, sevi uzticējušās dvēseles, zinām, kā Kungs darbojas ar
savu jogamaijas spēju. Un gluži tāpat Kunga spējas zina arī
visvarenais Šiva, diženais valdnieks Prahlāda Mahārādža, kas cēlies no
ateistu ģimenes, Svājambhuva Manu, viņa sieva Šatarūpa, viņa dēli un
meitas, kā Prijavrata, Utānapāda, Ākūti, Dēvahūti un Prasūti,
Prāčīnabarhi, Ribhu, Vēnas tēvs Anga, Mahārādža Dhruva, Ikšvāku, Aila,
Mučukunda, Mahārādža Džanaka, Gādhi, Raghu, Ambarīša, Sagara,
Gaja, Nāhuša, Māndhāta, Alarka, Šatadhanvē, Anu, Rantidēva,
Bhīšma, Bali, Amūrtaraja, Dilīpa, Saubhari, Utanka, Šibi, Dēvala,
Pipalāda, Sārasvata, Udhava, Parāšara, Bhūrišēna, Vibhīšana, Hanumāns,
Šukadēva Gosvāmī, Ardžuna, Ārštišēna, Vidura, Šrutadēva u.c.

SKAIDROJUMS

Visi diženie Dieva Kunga bhaktas, kas minēti
pantā un kas rotājuši un rotā pasauli tagad, kā arī visi Dieva Kunga
bhaktas, kas ieradīsies nākotnē, apzinās Dieva Kunga dažādos spēkus, kā
arī Viņa vārda, īpašību, spēļu, svītas, personības utt. spēkus. Un kā
viņi to zina? Protams, ne jau prātojot vai iegūstot zināšanas ar
ierobežotiem līdzekļiem. Ar ierobežotajiem zināšanu ieguves līdzekļiem (vai nu
ar jutekļiem, vai ar tādiem materiāliem instrumentiem kā mikroskopi
un teleskopi) cilvēks nevar pilnībā iepazīt pat Dieva Kunga materiālās
spējas, kas izpaustas mūsu acu priekšā. Piemēram, pastāv miljoniem un
miljardiem planētu, kas atrodas ārpus visu zinātnisko aprēķinu
robežām, bet šīs ir tikai Dieva Kunga materiālās enerģijas izpausmes. Vai
zinātniekiem var būt kādas cerības šādā materiālā veidā izprast Kunga
garīgos spēkus? Prātošana ar daudziem jo daudziem «ja» un «varbūt»
nevar palīdzēt izkopt zināšanas — gluži otrādi — šāda prātošana var
beigties tikai ar bezcerīgu pētījumu pārtraukšanu un paziņojumu, ka
Dieva nemaz nav. Tāpēc gudrs cilvēks neprāto par to, kā aptveršanai
viņa smadzenes ir par mazu, un cenšas mācīties uzticēt sevi
Visaugstajam Kungam, kurš ir vienīgais, kas var dot īstenās zināšanas.
Upanišadās ir skaidri pateikts, ka Dieva Augstāko Personību nav iespējams
iepazīt ar grūtu darbu un smadzeņu lietderīgu izmantošanu. Viņu
nevar iepazīt arī ar prātošanu un gudru runāšanu. Kungu var iepazīt
tikai tas, kurš uzticējis sevi Viņam. Šajā pantā Brahmādžī, visdiženākā
no visām materiālajām dzīvajām būtnēm, apstiprina šo patiesību.
Tāpēc neauglīga spēku šķiešana, ejot pa eksperimentālo zināšanu ceļu, ir
atmetama. Zināšanas ir jāiegūst, uzticot sevi Kungam un atzīstot šajā
pantā minēto personību autoritāti. Dievs Kungs ir bezgalīgs, un ar
jogamaijas žēlastību Viņš palīdz dvēselei iepazīt sevi atbilstoši tam, kā
šī dvēsele uzticējusi sevi Viņam.

46. PANTS

tē vai vidantj atitaranti ča dēva-mājām
    strī-šūdra-hūna-šabarā api pāpa-džīvāh
jadj adbhuta-krama-parājana-šīla-šikšās
    tirjag-džanā api kim u šruta-dhāranā jē

— šādi cilvēki; vai — neapšaubāmi; vidanti — zina;
atitaranti — paceļas pāri; ča — arī; dēva-mājām — Dieva Kunga pārklājējai enerģijai;
strī — kā sievietes; šūdra — strādnieki; hūna — kalnieši;
šabarāh — šabaras jeb tie, kas ir zemāki par šūdrām; api — lai gan;
pāpa-džīvāh — grēcīgas dzīvās būtnes; jadi — ja vien; adbhuta-krama — tā, kurš brīnumaini
darbojas; parājana — bhaktas; šīla — uzvedībā; šikšāh — mācīti;
tirjak-džanāh — pat tie, kas nav cilvēki; api — arī; kim — ko; u — lai saka;
šruta-dhāranāh — tiem, kas ir pieņēmuši domu par Dievu Kungu, klausoties
par Viņu; — tie.

TULKOJUMS

Sevi uzticējušas dvēseles, pat tās, kas nāk no grēcīgu ļaužu vidus, kā
sievietes, strādnieki, kalnieši, šabaras un pat putni un zvēri, var apgūt
Dieva zinātni un atbrīvoties no maldinātājas enerģijas ķetnām, uzticot
sevi tīriem Dieva Kunga bhaktām un sekojot viņu piemēram garīgajā
kalpošanā.

SKAIDROJUMS

Reizēm tiek uzdots jautājums, kā cilvēks var
uzticēt sevi Visaugstajam Kungam. Bhagavad-gītā (18.66.) Kungs teica,
lai Ardžuna uztic sevi Viņam, un tādējādi tie, kas nevēlas uzticēt
sevi, jautā, kur Dievs atrodas un kam lai uztic sevi. Šai pantā dota
ļoti laba atbilde uz šāda veida jautājumiem. Dieva Personība var
neatrasties mūsu acu priekšā, taču, ja cilvēks ir patiesīgs un vēlas, lai kāds
viņu vadītu, Kungs atsūta īstenu garīgo skolotāju, kurš var aizvest
cilvēku mājās, atpakaļ pie Dieva. Lai ietu uz priekšu pa garīgās
apzināšanās ceļu, nav vajadzīgas nekādas materiālās īpašības. Ja materiālajā
pasaulē cilvēks nodarbojas ar kādu kalpošanu, viņam ir nepieciešamas
arī noteiktas īpašības. Bez tām viņš šai kalpošanai nav piemērots. Taču
garīgajā kalpošanā Dievam Kungam vajadzīga tikai viena
īpašība — sevis uzticēšana. Sevis uzticēšana ir atkarīga tikai no paša cilvēka. Ja
cilvēks vēlas, viņš var uzticēt sevi tūlīt, nekavējoties, un tas ir garīgās
dzīves sākums. Īstens Dieva pārstāvis ir līdzvērtīgs pašam Dievam.
Citiem vārdiem sakot, mīlošs Dieva Kunga pārstāvis ir vēl žēlsirdīgāks
un viņam vēl vieglāk tuvoties. Grēcīga dvēsele nevar tieši iet pie
Kunga, taču grēcinieks pavisam viegli var meklēt palīdzību pie tīra Dieva
Kunga bhaktas. Un, ja šis cilvēks ir ar mieru sekot tāda bhaktas
norādījumiem, viņš arī var izprast zinātni par Dievu un kļūt par tādu pašu
pārpasaulīgi tīru Kunga bhaktu, tādējādi saņemot atbrīvi un
atgriežoties pie Dieva mūžīgās laimes mājās.

Tam, kurš to patiešām vēlas, izprast Dieva zinātni un atbrīvoties no
nevajadzīgās, bezjēdzīgās cīņas par esamību nemaz nav grūti. Bet tas
ir ļoti grūti tiem, kas nav uzticējuši sevi un tikai prāto bez kādas jēgas.

47. PANTS

šašvat prašāntam abhajam pratibodha-mātram
    šuddham samam sad-asatah paramātma-tattvam
šabdo na jatra puru-kārakavān krijārtho
    mājā paraitj abhimukhē ča viladždžamānā
tad vai padam bhagavatah paramasja pumso
    brahmēti jad vidur adžasra-sukham višokam

šašvat — mūžīgs; prašāntam — bez raizēm; abhajam — bez bailēm;
pratibodha-mātram — apziņa kā matērijas pretstats;
šuddham — nepiesārņots; samam — bez atšķirībām; sat-asatah — cēloņu un seku;
paramātma-tattvam — pirmcēloņu princips; šabdah — spekulatīvā skaņa;
na — ne; jatra — kur ir; puru-kārakavān — kas noved pie auglīgas darbības;
krijā-arthah — lai ziedotu; mājā — maldi; paraiti — aizlido projām;
abhimukhē — priekšā; ča — arī; viladždžamānā — kaunoties; tat — tā;
vai — noteikti; padam — augstākā fāze; bhagavatah — Dieva Personības;
paramasja — Visaugstākā; pumsah — personības; brahma — Absolūta;
iti — tā; jat — kas; viduh — pazīstama kā; adžasra — bezgalīga;
sukham — laime; višokam — bez bēdām.

TULKOJUMS

Tas, ko ļaudis apzinās kā Absolūto Brahmanu, ir bezgalīgas
svētlaimes pilns, un tajā nav bēdu. Tas neapšaubāmi ir augstākā baudītāja,
Dieva Personības, galējais stāvoklis. Viņš ir mūžam brīvs no
jebkādām raizēm un bailēm. Viņš ir pilnīga apziņa, matērijas pretstats. Tīrs
un brīvs no atšķirībām, Viņš ir visu cēloņu un seku cēlonības princips,
kurā nav auglīgas darbības ziedošanu un kurā nespēj atrasties
maldinošā enerģija.

SKAIDROJUMS

Augstākais baudītājs, Dieva Personība, ir Augstākais Brahmans jeb visa pamats un patvērums, jo Viņš ir visu cēloņu augstākais cēlonis. Bezpersoniskā Brahmana apzināšanās ir pirmais solis, jo Brahmans atšķiras no materiālās esamības maldīgās izpratnes. Citiem vārdiem sakot, bezpersoniskais Brahmans ir Absolūta iezīme, kas atšķiras no materiālās daudzveidības, tāpat kā gaisma atšķiras no sava pretstata — tumsas. Taču gaismā ir sava daudzveidība, ko redz tie, kas gaismas izpratnē iet tālāk uz priekšu, un tādējādi Brahmana galējā apzināšanās ir Brahmana gaismas avots, Dieva Augstākā Personība, visa augstākais avots jeb visa pamats un patvērums. Tādējādi tikšanās ar Dieva Personību sevī ietver arī bezpersoniskā Brahmana apzināšanos, kas ir pirmais solis un pretstats materiālajai piesārņotībai. Dieva Personības apzināšanās ir trešais solis Brahmana izpratnē. Kā paskaidrots pirmajā dziedājumā, cilvēkam jāsaprot visas trīs Absolūta iezīmes: Brahmanu, Paramātmu un Bhagavānu.
Pratibodha-mātra ir pretstats materiālās esamības priekšstatiem. Matērijā ir materiālās ciešanas, un tādējādi pirmajā Brahmana apzināšanās pakāpē parādās šī materiālā piesārņojuma noliegums un mūžīgās esamības izjūta pretstatā dzimšanas, nāves, vecuma un slimību ciešanām. Tāda ir bezpersoniskā Brahmana sākotnējā izpratne.
Visaugstais Kungs ir visa esošā Augstākā Dvēsele, un tāpēc augstākajā izpratnē cilvēks apzinās mīlestību. Mīlestības izpratne pastāv, pateicoties dvēseļu attiecībām. Tēvs mīl dēlu, jo starp dēlu un tēvu ir tuvas attiecības. Taču šāda mīlestība materiālajā pasaulē ir piesārņojumu pilna. Kad dvēsele sastop Dieva Personību, tā izprot mīlestību visā pilnībā, jo šajā gadījumā mīlestības attiecības ir reālas. Attiecībās ar Kungu mīlestību nepiesārņo materiālais ķermenis un prāts. Kungs ir pilnīgs, atklāts un nepiesārņots visu dzīvo būtņu mīlestības mērķis, jo Viņš ir Virsdvēsele jeb Paramātma, kas atrodas visu būtņu sirdīs. Atbrīves stāvoklī cilvēkā atmostas pilnīga mīlestība pret Dievu Kungu.
Tādējādi laimes plūdums ir bezgalīgs un nav jābaidās, ka tas pārtrūks, kā tas mēdz notikt šeit, materiālajā pasaulē. Attiecības ar Dievu Kungu nekad nepārtrūkst; tādējādi nav ne bēdu, ne baiļu. Šī laime nav vārdiem izstāstāma, un to nevar radīt ar auglīgu darbību un ziedošanas ceremonijām. Un mums jāzina arī tas, ka šī laime — bezgalīgā laime, kas pastāv attiecībās ar Augstāko Personību, Dieva Personību, kā aprakstīts šajā pantā, — ir pārāka par bezpersonisko izpratni, kas dota Upanišadās. Upanišadas lielāko tiesu satur materiālu priekšstatu noliegumu, taču tas nenozīmē Visaugstā Kunga pārpasaulīgo jutekļu noliegumu. Šeit tas ir apstiprināts, runājot par materiālajiem elementiem. Kunga jutekļi ir pārpasaulīgi un brīvi no materiālas sevis pielīdzināšanas sārņiem. Jutekļi ir arī atbrīvotām dvēselēm, jo kā gan citādi tās varētu baudīt neierobežotu garīgu laimi un nebeidzamu spontānu prieku savstarpējās attiecībās? Gan Kunga jutekļi, gan bhaktu jutekļi ir brīvi no matērijas piesārņojuma. Tie atrodas augstāk par materiālajiem cēloņiem un sekām, kā tas skaidri norādīts šajā pantā (sad-asatah param). Šādos apstākļos materiālā, maldinošā enerģija nespēj darboties, jo tā kaunas no Kunga un Viņa pārpasaulīgajiem bhaktām. Materiālajā pasaulē jutekliskā darbība nenotiek bez bēdām, taču šajā pantā skaidri teikts, ka Dieva Kunga jutekļus un bhaktu jutekļus ciešanas neskar. Starp materiālajiem un garīgajiem jutekļiem ir būtiska atšķirība, kas ir jāsaprot, paceļoties pāri materiālajiem priekšstatiem un nenoliedzot garīgos jutekļus.
Jutekļi šajā materiālajā pasaulē ir materiālās neziņas piesātināti. Autoritātes iesaka visādā ziņā šķīstīt jutekļus no materiāliem priekšstatiem. Materiālajā pasaulē jutekļi tiek izmantoti individuālajai un personiskajai sevis apmierināšanai, turpretī garīgajā valstībā jutekļi tiek izmantoti pareizi savam sākotnējam mērķim, t.i., Visaugstā Kunga iepriecināšanai. Šāda jutekļu darbība ir dabiska, un tāpēc jutekļu apmierināšana tur notiek nepārtraukti. To netraucē materiālie sārņi, jo jutekļi ir garīgi šķīstīti. Turklāt šādu jutekļu apmierinājumu vienādā mērā gūst visi, kam ir pārpasaulīgas attiecības. Tā kā pārpasaulīgā darbība ir neierobežota un pastāvīgi pieaugoša, tajā nav vietas materiāliem mēģinājumiem vai kaut kam mākslīgam. Šo pārpasaulīgā līmeņa laimi sauc par brahma-saukhju, un tā tiks sīki aprakstīta piektajā dziedājumā.

48. PANTS

sadhrjan nijamja jatajo jama-karta-hētim
    džahjuh svarād iva nipāna-khanitram indrah

sadhrjak — mākslīga prātošana vai meditācija; nijamja — valdīšana;
jatajah — mistiķu; jama-karta-hētim — garīgās kultūras ceļš;
džahjuh — atmests; svarāt — pilnīgi neatkarīgs; iva — kā; nipāna — akas;
khanitram — rakšanas pūles; indrah — padieva, kas valda pār lietu.

TULKOJUMS

Šajā pārpasaulīgajā līmenī nav vajadzīga mākslīga prāta savaldīšana,
prātošana vai meditācija, ar ko nodarbojas gjānī un jogi. Cilvēks
atsakās no šiem paņēmieniem tāpat, kā debesu valdnieks Indra atsakās
no akas rakšanas.

SKAIDROJUMS

Nabadzīgs cilvēks, kuram ir vajadzīgs ūdens, rok
aku un tādējādi uzņemas lielas pūles. Gluži tāpat tie, kas ir nabadzīgi
pārpasaulīgajā apziņā, prāto vai meditē, savaldot jutekļus. Viņi nezina,
ka vara pār jutekļiem un garīgā pilnība tiek vienlaicīgi sasniegtas, kad
cilvēks pārpasaulīgā mīlestībā patiešām kalpo Augstākajai Personībai,
Dieva Personībai. Tieši šī iemesla dēļ diženās atbrīvotās dvēseles vēlas
kopīgi klausīties un apdziedāt Dieva Kunga darbus. Ļoti labs ir
piemērs par Indru. Debesu valdnieks Indra ir valdošā dievība jeb padievs,
kas rūpējas par mākoņiem un lietu visā Visumā, un tāpēc viņam nav
jārok aka, lai sagādātu sev ūdeni. Ja Indra raktu aku, tas būtu
vienkārši smieklīgi. Gluži tāpat tie, kas tik tiešām ar mīlestību kalpo
Kungam, ir sasnieguši augstāko dzīves mērķi, un viņiem nav jānodarbojas
ar prātošanu, lai saprastu, kāda ir Dieva vai Viņa darbības īstenā daba.
Šādiem bhaktām nav jāmeditē uz iedomātu vai īstu Dieva Kunga
būtību. Bhaktas pārpasaulīgā mīlestībā kalpo Kungam un jau ir sasnieguši
prātošanas un meditācijas augļus. Tāpēc īstenā dzīves pilnība ir
pārpasaulīgā, mīlestības pilnā kalpošana Dievam Kungam.

49. PANTS

sa šrējasām api vibhur bhagavān jato ‘sja
    bhāva-svabhāva-vihitasja satah prasiddhih
dēhē sva-dhātu-vigamē ‘nuvišīrjamānē
    vjomēva tatra purušo na višīrjatē ‘džah

sah — Viņš; šrējasām — visusvētīgā; api — un arī; vibhuh — saimnieks;
bhagavān — Dieva Personība; jatah — jo; asja — dzīvās būtnes;
bhāva — dabiskās īpašības; sva-bhāva — pašas būtība; vihitasja — veikšana;
satah — visa labā darba; prasiddhih — gala iznākuma; dēhē — ķermeņa;
sva-dhātu — veidojošie elementi; vigamē — iznīcināti; anu — pēc;
višīrjamānē — atmetot; vjoma — debesis; iva — kā; tatra — tāpēc;
purušah — dzīvā būtne; na — nekad; višīrjatē — tiek iznīcināta; adžah — jo
nedzimusi.

TULKOJUMS

Dieva Personība ir visa svētīgā augstākais saimnieks, jo darbības
augļus piešķir Dievs Kungs, lai ko arī dzīvā būtne veiktu materiālajā vai
garīgajā esamībā. Tadējādi Viņš ir augstākais labdaris. Visas
atsevišķās dzīvās būtnes ir nedzimušas, un tādēļ arī pēc materiālo elementu
veidotā ķermeņa bojāejas dzīvā būtne turpina pastāvēt tāpat kā
dvaša, kas atrodas ķermenī.

SKAIDROJUMS

Dzīvā būtne ir nedzimusi un mūžīga, un, kā tas apstiprināts Bhagavad-gītā (2.30.), tā neiet bojā pat tad, kad tiek iznīcināts ķermenis, kas veidots no materiālajiem elementiem. Kamēr vien dzīvā būtne atrodas materiālajā esamībā, tā nākamajā dzīvē vai pat šajā dzīvē saņem savas darbības augļus. Gluži tāpat Dievs Kungs piešķir arī garīgās dzīves augļus, dodot piecu veidu atbrīvi. Pat impersonālisti bez Dieva Augstākās Personības svētības nevar sasniegt savu mērķi — saplūšanu ar Visaugstākā esamību. Bhagavad-gītā (4.11.) apstiprināts, ka Dievs Kungs būtnei dzīvē dod to, ko tā vēlējusies. Dzīvajām būtnēm ir izvēles brīvība, un Kungs tās atbilstoši atalgo.
Tāpēc ikvienam, kas vēlas sasniegt savu mērķi, ir pienākums ar mīlestību godināt tikai un vienīgi Dieva Personību. Impersonālists var nevis prātot un meditēt, bet gan tiešā veidā nodarboties ar garīgās kalpošanas praksi un pavisam viegli sasniegt savu mērķi.
Taču bhaktas pēc savas dabas tiecas kļūt par Kunga pavadoņiem. Viņi nevēlas saplūst ar garīgo esamību, pēc kā tiecas impersonālisti. Tāpēc bhaktas, sekojot savai dabiskajai tieksmei, sasniedz savu mērķi, kļūstot par kalpiem, draugiem, tēviem, mātēm vai Dieva Kunga mīlētājiem. Garīgā kalpošana Kungam sevī ietver deviņus pārpasaulīgus paņēmienus, piemēram, klausīšanos un daudzināšanu, un, nodarbojoties ar šādu vieglu un dabisku kalpošanu, bhakta sasniedz augstāko pilnību, kas ir daudzkārt augstāka par saplūšanu ar Brahmana esamību. Tādēļ bhaktām netiek ieteikts nodarboties ar prātošanu par Visaugstākā dabu vai ar mākslīgu meditēšanu uz tukšumu.
Nevajag kļūdaini domāt, ka pēc šī ķermeņa iznīcināšanas vairs nav ķermeņa, pateicoties kuram būtne varētu veidot tiešas attiecības ar Kungu. Dzīvā būtne ir nedzimusi. Tā neizpaužas līdz ar materiālā ķermeņa radīšanu. No otras puses, materiālais ķermenis attīstās tikai un vienīgi pēc dzīvās būtnes vēlmes. Materiālā ķermeņa attīstība noris, pateicoties dzīvās būtnes vēlmēm. Kādas ir būtnes vēlmes, tā attīstās ķermenis. Tā no garīgās dvēseles rodas materiālais ķermenis. To rada dzīvības spēks. Tā kā dzīvā būtne ir mūžīga, viņa pastāv gluži tāpat kā gaiss ķermenī. Gaiss atrodas gan ķermenī, gan ārpus ķermeņa. Tāpēc, kad ārējais pārklājums — materiālais ķermenis — tiek iznīcināts, dzīvā dzirkstele gluži kā gaiss, kas atradies ķermenī, turpina pastāvēt. Un, tā kā Dievs Kungs ir augstākais labdaris, pēc Viņa gribas dzīvā būtne tūlīt saņem garīgo ķermeni, kas ļauj tai atrasties Dieva Kunga sabiedrībā, un tas var izpausties kā sārūpja (tāds pats augums kā Kungam), sālokja (iespēja dzīvot uz tās pašas planētas, kur atrodas Kungs), sāršti (tādas pašas bagātības kā Kungam) un sāmīpja (atrašanās blakus Kungam).
Dievs Kungs ir tik žēlsirdīgs, ka, pat ja bhakta nespēj tīrs un materiālas sabiedrības neaptraipīts noiet visu garīgās kalpošanas ceļu, viņam tiek dota iespēja šo ceļu turpināt nākamajā dzīvē, piedzimstot bhaktu ģimenē vai bagātu ļaužu ģimenē, lai viņš bez cīņas par pastāvēšanu materiālajā pasaulē varētu pabeigt savas esamības šķīstīšanu un tūlīt, atstājot šo ķermeni, atgrieztos mājās, atpakaļ pie Dieva. Tas ir apstiprināts Bhagavad-gītā.
Sīkākas ziņas par šo jautājumu dotas Šrīlas Džīvas Gosvāmī Prabhupādas Bhagavat-sandarbhā. Bhakta, kas reiz sasniedzis garīgo esamību, paliek tur mūžīgi, kā tas jau tika teikts iepriekšējā pantā.

50. PANTS

so ‘jam tē ‘bhihitas tāta    bhagavān višva-bhāvanah
samāsēna harēr nānjad    anjasmāt sad-asač ča jat

sah — tas; ajam — pats; — tev; abhihitah — manis izskaidrots;
tāta — mans dārgais dēls; bhagavān — Dieva Personība;
višva-bhāvanah — materiālo pasauļu radītājs; samāsēna — īsumā; harēh — bez Hari, Dieva
Kunga; na — ne; anjat — kaut kas cits; anjasmāt — cēlonis;
sat — izpaustajam jeb jutekļiem uztveramajam; asat — jutekļiem
neuztveramajam; ča — un; jat — kas vien varētu būt.

TULKOJUMS

Mans dārgais dēls! Nu es tev īsumā esmu pastāstījis par Dieva
Augstāko Personību, kas ir izpausto pasauļu radītājs. Hari, Kungs, ir
jutekļiem uztveramās un netveramās esamības vienīgais cēlonis.

SKAIDROJUMS

Tā kā mums parasti ir pieredze par šo laicīgo
materiālo pasauli un saistītajām dvēselēm, kas cenšas valdīt pār
materiālajām pasaulēm, Brahmādžī Nāradadēvam paskaidroja, ka šī laicīgā
pasaule ir Dieva Kunga ārējās enerģijas radīta un ka saistītās dvēseles,
kas šeit cīnās par esamību, ir Visaugstā Kunga, Dieva Personības,
robežspēja. Viņš, Hari, Visaugstais Kungs, ir visas šīs jutekļiem
uztveramās darbības vienīgais cēlonis un visu cēloņu pirmcēlonis. Taču tas
nenozīmē, ka Kungs izvēršoties būtu kļuvis bezpersonisks. Viņš stāv pāri
visām šīs ārējās spējas un robežspējas mijiedarbībām. Bhagavad-gītā
(9.4.) apstiprināts, ka Kungs ar savām spējām atrodas visur. Viss, kas
ir izpausts, balstās vienīgi uz Viņa spējām, un Viņš pats kā Dieva
Augstākā Personība aizvien stāv pāri visam. Spēja un spējas avots
vienlaicīgi atšķiras un neatšķiras viens no otra.

Visaugsto Kungu nevajag vainot par to, ka Viņš ir radījis šo ciešanu
pilno pasauli, tāpat kā valdnieku nevajag vainot par to, ka viņš ir
uzcēlis cietumu. Cietums valstī ir nepieciešams tiem, kas nepakļaujas valsts
likumiem. Gluži tāpat Dievs Kungs uz laiku ir radījis šo ciešanu pilno
materiālo pasauli tiem, kas aizmirsuši Viņu un cenšas valdīt pār
neīsto izpausmi. Pats Kungs vienmēr vēlas, lai kritušās dvēseles
atgrieztos mājās pie Dieva, un tādēļ Viņš ar autoritatīviem rakstiem, saviem
pārstāvjiem, kā arī ar saviem avatāriem dod saistītajām dvēselēm tik
daudz iespēju. Tā kā Kungs nav tieši pieķēries materiālajai pasaulei,
Viņš nav vainojams par tās radīšanu.

51. PANTS

idam bhāgavatam nāma    jan mē bhagavatoditam
sangraho ‘jam vibhūtīnām    tvam ētad vipulī kuru

idam — šī; bhāgavatam — zinātne par Dievu; nāma — ko sauc;
jat — kas; — man; bhagavatā — Dieva Personības; uditam — mācīta;
sangrahah — ir sakopojums; ajam — Viņa; vibhūtīnām — dažādo spēju;
tvam — tu, cienījamais; ētat — šīs zinātnes par Dievu;
vipulī — paplašināšanu; kuru — dari.

TULKOJUMS

Ak, Nārada! Zinātni par Dievu — Šrīmad Bhāgavatamu — man
īsumā izklāstīja Dieva Augstākā Personība, un tajā bija ietverts Viņa
dažādo spēju apkopojums. Lūdzu, paplašini šo zinātni.

SKAIDROJUMS

Bhāgavatamas kodols, ko teikusi Dieva
Personība un kas aizņem apmēram pusduci pantu, kuri tiks doti vēlāk, ir
zinātne par Dievu. Bhāgavatama ir Dieva Personības spēju izpausme.
Dievs Kungs ir Absolūts, tāpēc Viņš neatšķiras no zinātnes par Dievu,
Šrīmad Bhāgavatamas. Brahmādžī apguva šo zinātni par Dievu no
paša Kunga un nodeva to tālāk Nāradam, kurš savukārt teica, lai Šrīla
Vjāsadēva to paplašina. Tādējādi pārpasaulīgās zināšanas par
Visaugsto Kungu ir nevis pasaulīgo strīdnieku sagudrojums, bet gan tīras,
mūžīgas un pilnīgas zināšanas, kuras nevar ietekmēt materiālās īpašības.
Tadējādi Bhāgavata Purāna ir tiešs Dieva Kunga avatārs
pārpasaulīgās skaņas veidā, un šīs pārpasaulīgās zināšanas ir jāsaņem no īstena
Dieva Kunga pārstāvja, kurš pieder mācekļu pēctecībai, kas aizsākas
ar Dievu Kungu un kuras locekļi ir Brahmādžī, Nārada, Vjāsa,
Šukadēva Gosvāmī un Sūta Gosvāmī. Nobriedušais Vēdu koka auglis tiek
nodots no rokas rokā, lai tas nenokristu no augsta zara un nesasistos.
Tāpēc tam, kurš neuzklausa zinātni par Dievu no īstena mācekļu
pēctecības pārstāvja, kā tas minēts iepriekš, ir ļoti grūti saprast Dieva
zinātnes jautājumus. Šrīmad Bhāgavatamu nekādā gadījumā nedrīkst
klausīties no profesionālajiem Bhāgavatamas teicējiem, kuri pelna
sev iztiku, apmierinot klausītāju jutekļus.

52. PANTS

jathā harau bhagavati    nrinām bhaktir bhavišjati
sarvātmanj akhilādhārē    iti sankalpja varnaja

jathā — tā; harau — uz Dieva Personību; bhagavati — Kungu;
nrinām — dzīvajām būtnēm; bhaktih — garīgo kalpošanu; bhavišjati — iemācīties;
sarva-ātmani — Absolūto Veselumu; akhila-ādhārē — visa pamatu un
patvērumu; iti — tā; sankalpja — ar noteiktību; varnaja — apraksti.

TULKOJUMS

Lūdzu, ar noteiktību izklāsti Dieva zinātni un dari to tā, lai ļaudis
varētu iemācīties pārpasaulīgo garīgo kalpošanu Dieva Personībai
Hari — visu dzīvo būtņu Virsdvēselei un visu enerģiju pamata un
patvēruma avotam.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatama ir garīgās kalpošanas
filozofija, kas zinātniski atklāj cilvēka attiecības ar Dieva Augstāko
Personību. Pirms Kali laikmeta sākuma šāda grāmata, kas vēstītu par
Kungu un Viņa varenajām enerģijām, nebija vajadzīga, taču sākoties Kali
laikmetam, sabiedrību pamazām sāka iespaidot četru veidu grēki, t.i.,
neatļauti dzimumsakari, apreibināšanās, azarta spēles un nevajadzīga
dzīvnieku nogalināšana. Šo pamatgrēku dēļ ļaudis pamazām sāka
aizmirst savas mūžīgās attiecības ar Dievu. Varētu teikt, ka viņi kļuva
akli un vairs neredzēja dzīves augstāko mērķi. Dzīves augstākais mērķis
nav bezatbildīgi pavadīt mūžu, kā to dara dzīvnieki, un smalkā veidā
sekot četriem dzīvnieciskās dzīves principiem: ēst, gulēt, baidīties un
kopoties. Aklajai cilvēcei, kas atrodas neziņas tumsā,
Šrīmad Bhāgavatama ir kā lāpa, kas ļauj visu ieraudzīt īstajā gaismā. Tapēc jau no
paša sākuma, t.i., no jutekļiem uztveramās pasaules radīšanas, bija
nepieciešams izklāstīt zinātni par Dievu.

Kā mēs jau paskaidrojām, Šrīmad Bhāgavatama ir pasniegta tik
zinātniski, ka ikviens šīs diženās zinātnes apguvējs, uzmanīgi lasot šo
grāmatu vai pastāvīgi klausoties to no īstena teicēja, varēs izprast
zinātni par Dievu. Ikviens dzīvē ilgojas pēc laimes, taču šī laikmeta
aklajiem sabiedrības locekļiem nav izpratnes, ka visas laimes avots ir
Dieva Personība, jo Viņš galu galā ir visa avots (džanmādj asja jatah).
Pilnīgu laimi, ko nekas nekavē, var sasniegt, tikai un vienīgi veidojot
bhakti attiecības ar Kungu. Un tikai pateicoties saiknei ar Viņu, mēs
varam atbrīvoties no ciešanu pilnās materiālās esamības. Pat tie, kas
tiecas pēc šīs materiālās pasaules baudām, var rast patvērumu
diženajā Šrīmad Bhāgavatamas zinātnē, un galu galā viņi gūst panākumus.
Tāpēc Nāradas garīgais skolotājs vēlas, lai Nārada pasniegtu šo zinātni
ar lielu noteiktību labā veidā. Nāradam nekad netika teikts, ka
Bhāgavatamas principi būtu jāsludina, lai nopelnītu sev iztiku. Garīgais
skolotājs gribēja, lai Nārada būtu ļoti nopietns un padarītu
Bhāgavatamas sludināšanu par savu misiju.

53. PANTS

mājām varnajato ‘mušja    īšvarasjānumodatah
šrinvatah šraddhajā nitjam    mājajātmā na muhjati

mājām — ārējās enerģijas darbību; varnajatah — aprakstot;
amušja — Dieva Kunga; īšvarasja — Dieva Personības;
anumodatah — novērtējot; šrinvatah — klausoties; šraddhajā — ar bhakti; nitjam — pastāvīgi;
mājajā — maldinošā spēka; ātmā — dzīvā būtne; na — ne;
muhjati — maldās.

TULKOJUMS

Ir jāapraksta, jānovērtē un jāuzklausa Dieva Kunga darbība, kas
saistīta ar Viņa dažādajām enerģijām, un tas jādara saskaņā ar Visaugstā
Kunga mācību. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, ar cieņu un bhakti, viņš
noteikti atbrīvojas no Dieva Kunga maldinošās enerģijas varas.

SKAIDROJUMS

Zinātniska jautājuma apgūšana atšķiras no sentimentalitātes vai fanātisma. Fanātiķi vai nejēgas var uzskatīt, ka Dieva Kunga darbība, kas saistīta ar ārējo enerģiju, viņiem ir nebūtiska, un tie var kļūdaini apgalvot, ka viņi darbojas Kunga iekšējā enerģijā, taču īstenībā tā Kunga darbība, kas saistīta ar ārējo enerģiju, un tā Kunga darbība, kas saistīta ar iekšējo enerģiju, ir vienlīdz labas. No otras puses, tiem, kas nav pilnīgi brīvi no Kunga ārējās enerģijas varas, ar bhakti pastāvīgi jāklausās stāsti par Kunga darbību, kas saistīta ar ārējo enerģiju. Viņiem nevajag būt nejēgām un mākslīgi sākt domāt par iekšējās enerģijas darbību, it kā piesaistoties tādai Kunga iekšējās spējas darbībai kā rāsa-līlai. Tā saucamajiem Bhāgavatamas teicējiem ļoti patīk runāt par Kunga iekšējās spējas darbību, un pseidobhaktas, kas iegrimuši materiālās jutekļu baudās, mākslīgi cenšas nonākt atbrīvotu dvēseļu līmenī un tāpēc vēl zemāk krīt ārējās enerģijas varā.
Reizēm šādi ļaudis domā, ka klausīties par Dieva Kunga spēlēm nozīmē klausīties par Viņa rotaļām ar gopī vai par tādām spēlēm kā Govardhanas kalna pacelšana un ka nav vajadzīgs klausīties par Kunga pilnīgajiem purušāvatāru izvērsumiem un Viņu spēlēm, radot, uzturot un iznīcinot materiālās pasaules. Taču tīrs bhakta zina, ka starp Dieva Kunga spēlēm nav atšķirības, vienalga, vai tā būtu rāsa-līla, vai materiālās pasaules radīšana, uzturēšana un iznīcināšana. Vēl jo vairāk, stāsti par Dieva Kunga purušāvatāru darbību ir īpaši domāti tiem, kas atrodas ārējās enerģijas varā. Tādi temati kā rāsa-līla domāti atbrīvotām dvēselēm, nevis saistītām dvēselēm. Tāpēc saistītām dvēselēm ar atzinību un bhakti jāklausās stāsti par Kunga spēlēm saistībā ar ārējo enerģiju, un tas nes tādu pašu svētību kā klausīšanās par rāsa-līlu atbrīves stāvoklī. Saistītai dvēselei nevajag atdarināt atbrīvotu dvēseļu darbību. Kungs Šrī Čaitanja nekad neklausījās stāstus par rāsa-līlu kopā ar parastiem ļaudīm.
Šrīmad Bhāgavatamas jeb Dieva zinātnes pirmie deviņi dziedājumi sagatavo pamatu desmitā dziedājuma uzklausīšanai. Par to tiks sīkāk stāstīts šī dziedājuma pēdējā nodaļā. Trešajā dziedājumā tas atklāsies vēl vairāk. Tāpēc tīram Dieva Kunga bhaktam jāsāk lasīt vai klausīties Šrīmad Bhāgavatama no paša sākuma, nevis no desmitā dziedājuma. Tā saucamie bhaktas mums vairākkārt ir lūguši tūlīt ķerties pie desmitā dziedājuma, taču mēs no šādas darbības esam atturējušies, jo vēlamies pasniegt Šrīmad Bhāgavatamu kā Dieva zinātni, nevis kā saistīto dvēseļu juteklisko izpratni. Tādas autoritātes kā Šrī Brahmādžī šādu pieeju aizliedz. Lasot un klausoties Šrīmad Bhāgavatamu zinātniskā sniegumā, saistītās dvēseles pamazām atbrīvojas no maldinošās enerģijas, kas balstās uz jutekļu baudām, un paceļas augstākajā pārpasaulīgo zināšanu līmenī.

Tā beidzas Bhaktivēdāntas skaidrojumi Šrīmad Bhāgavatamas otrā dziedājuma septītajai nodaļai «Avatāri, kas atnāk noteiktā kārtībā un
ar noteiktiem uzdevumiem».


Tālāk: Astotā nodaļa Valdnieka Parīkšita jautājumi