Norādījumu nektārs trešais pants

null

Trešais pants

utsāhān niščajād dhairjāt
    tat-tat-karma-pravartanāt
sanga-tjāgāt sato vrittēh
    šadbhir bhaktih prasidhjati

utsāhāt — ar entuziasmu; niščajāt — ar pārliecību; dhairjāt — ar
pacietību; tat-tat-karma — dažādas darbības, kas ir svētīgas garīgajai
kalpošanai; pravartanāt — veicot; sanga-tjāgāt — atsakoties no
nebhaktu sabiedrības; satah — diženo agrāko āčārju; vrittēh — ejot pa
pēdām; šadbhih — ar šiem sešiem; bhaktih — garīgā kalpošana;
prasidhjati — attīstās jeb rada panākumus.

TULKOJUMS

Pastāv seši principi, kas ir labvēlīgi tīrai garīgajai kalpošanai:
(1) entuziasms, (2) cenšanās ar pārliecību, (3) pacietība, (4) darbība
saskaņā ar vadošajiem principiem [kā šravana, kīrtana, višnu
smarana — klausīšanās, daudzināšana un Krišnas atcerēšanās],
(5) atteikšanās no nebhaktu sabiedrības un (6) sekošana
agrākajiem āčārjām. Šie principi neapšaubāmi nodrošina pilnīgus
panākumus tīrā garīgajā kalpošanā.

SKAIDROJUMS

Garīgā kalpošana nav sentimentāla prātošana vai iedomāta ekstāze. Tās būtība ir praktiska darbība. Šrīla Rūpa Gosvāmī darbā «Bhakti-rasāmrita-sindhu» (1.1.11.) ir definējis garīgo kalpošanu šādi:
anjābhilāšitā-šūnjam
gjāna-karmādj-anāvritam
ānukūljēna krišnānu-
šīlanam bhaktir uttamā

«Utama bhakti jeb tīra garīgā kalpošana Dieva Augstākajai Personībai Šrī Krišnam nozīmē garīgo kalpošanu labvēlīgā veidā. Garīgajai kalpošanai jābūt brīvai no jebkādiem ārējiem iemesliem, auglīgas karmas, bezpersoniskas gjānas un visām citām savtīgajām vēlmēm.»
Bhakti nozīmē izkopšanu. Tiklīdz mēs runājam par izkopšanu, ir jārunā par darbību. Garīguma izkopšana nenozīmē dīku sēdēšanu un meditēšanu, kā to māca daži viltus jogi. Bezdarbīga meditācija var būt laba tiem, kas neko nezina par garīgo kalpošanu. Tādiem cilvēkiem meditācija reizēm ir ieteicama kā līdzeklis novirzošas materiālistiskas darbības pārtraukšanai. Meditēt nozīmē pārtraukt muļķīgu darbību vismaz uz kādu laiku. Taču garīgā kalpošana ne tikai dara galu visām pasaulīgajām muļķībām, bet arī dod cilvēkam jēgas pilnu bhakti darbību. Šrī Prahlāda Mahārādža iesaka:
šravanam kīrtanam višnoh
smaranam pāda-sēvanam
arčanam vandanam dāsjam
sakhjam ātma-nivēdanam

Deviņi garīgās kalpošanas paņēmieni ir:
1) Dieva Augstākās Personības vārda un slavas klausīšanās,
2) Viņa slavas daudzināšana,
3) Dieva Kunga atcerēšanās,
4) kalpošana Kunga pēdām,
5) Dievības godināšana,
6) noliekšanās Kunga priekšā,
7) darbība Dieva Kunga kalpa lomā,
8) draudzība ar Kungu,
9) pilnīga sevis uzticēšana Kungam.
Šravana jeb klausīšanās ir pirmais solis pārpasaulīgo zinību iegūšanas ceļā. Nevajag uzklausīt neautoritatīvas personības, bet jāiet pie īstena zinātāja, kā tas ieteikts Bhagavad-gītā (4.34.):
tad viddhi pranipātēna
pariprašnēna sēvajā
upadēkšjanti tē gjānam
gjāninas tattva-daršinah

«Ej pie garīgā skolotāja un centies saprast patiesību. Pazemīgi jautā un kalpo viņam. Sevi apzinājusies dvēsele var svētīt tevi ar zināšanām, jo ir redzējusi patiesību.»
Vēl Mundaka Upanišadā teikts: tad-vigjānārtham sa gurum ēvābhigaččhēt. «Lai saprastu pārpasaulīgo zinātni, ir jāiet pie garīgā skolotāja.» Tātad noslēpumaino pārpasaulīgo zināšanu pazemīga uzklausīšana nav izdomāts paņēmiens. Šajā sakarībā Šrī Čaitanja Mahāprabhu ir teicis Rūpam Gosvāmī:
brahmānda bhramitē kona bhāgjavān džīva
guru-krišna-prasādē pāja bhakti-latā-bīdža

«Ceļojot pa Brahmas radīto Visumu, laimīga dvēsele ar guru un Krišnas žēlastību var saņemt garīgās kalpošanas vīteņauga bhakti-latas sēklu.» (Čč.Madhja 19.151.). Materiālā pasaule dzīvajām būtnēm ir ieslodzījuma vieta, bet būtnes pēc savas dabas ir ānandamaja, t.i., tās meklē laimi. Patiesībā būtnes vēlas atbrīvoties no šīs saistītās laimes pasaules ieslodzījuma, bet, nezinot atbrīves ceļu, tās spiestas pārceļot no viena dzīvības veida otrā un no vienas planētas uz otru. Tādā veidā būtnes ceļo pa visu materiālo Visumu. Kad cilvēkam uzsmaida laime un viņš satiek tīru bhaktu, tad, pacietīgi to uzklausot, viņš sāk iet pa garīgās kalpošanas ceļu. Šāda izdevība tiek dota tam, kurš ir patiesīgs. Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība tādu iespēju piedāvā visai cilvēcei. Tas, kurš ir veiksmīgs un izmanto šo izdevību garīgi kalpot, tūlīt paver sev ceļu uz atbrīvi.
Iespēja atgriezties mājās, atpakaļ pie Dieva, jāpieņem ar lielu sajūsmu un aizrautību. Citādi nekas neiznāks. Pat materiālajā pasaulē, lai kaut ko sasniegtu noteiktajā darbības laukā, cilvēkam jādarbojas ar lielu entuziasmu. Gan skolniekam, gan darījumu cilvēkam, gan māksliniekam utt. vajadzīgs liels entuziasms, lai gūtu panākumus. Līdzīgi arī garīgajā kalpošanā nepieciešams entuziasms. Tas nozīmē darbību, bet darbību kā labā? Atbilde ir tāda, ka vienmēr jādarbojas Krišnas labā — krišnārthākhila-čēštā («Bhakti-rasāmrita-sindhu»).
Lai sasniegtu bhakti-jogas pilnību, cilvēkam visos mūža posmos garīgā skolotāja vadībā jāveic bhakti darbība. Tas nenozīmē savu darbību kaut kādā veidā sašaurināt vai ierobežot. Krišna ir visu caurstrāvojošs. Tāpēc nekas nav neatkarīgs no Krišnas, un Krišna pats to norāda Bhagavad-gītā (9.4.):
majā tatam idam sarvam
džagad avjakta-mūrtinā
mat-sthāni sarva-bhūtāni
na čāham tēšv avasthitah

«Savā neizpaustajā veidolā Es caurstrāvoju Visumu. Visas dzīvās būtnes ir Manī, bet Es neesmu tajās.» Īstena garīgā skolotāja vadībā cilvēkam viss jāpadara labvēlīgs kalpošanai Krišnam. Piemēram, tagad es lietoju diktofonu. Materiālists, kas šo ierīci izgudroja, bija to paredzējis darījumu cilvēkiem un laicīgu darbu rakstniekiem. Viņš nemaz neiedomājās, ka diktofonu var izmantot, lai kalpotu Dievam, taču mēs izmantojam šo ierīci, lai rakstītu Krišnas apziņas grāmatas. Protams, diktofona izgatavošana pilnībā notiek Krišnas enerģijas ietvaros. Visas tā daļas, arī elektroniskās, ir izveidotas no piecu materiālās enerģijas pamatveidu — bhūmi, džalas, agni, vāju un akāšas — dažādiem savienojumiem un to mijiedarbības rezultātā. Lai izgatavotu šo sarežģīto mašīnu, izgudrotājs izmantoja savas smadzenes, un tās, kā arī visas diktofona sastāvdaļas ir devis Krišna. Kā norāda Krišna: mat-sthāni sarva-bhūtāni. «Viss ir atkarīgs no Manas enerģijas.» Tādējādi bhakta saprot, ka nekas nav neatkarīgs no Krišnas enerģijas, tāpēc viss ir jāsaista ar kalpošanu Viņam.
Piepūle, kas saprātīgi izmantota Krišnas apziņā, ir utsāha jeb entuziasms. Bhaktas atrod pareizos veidus, kā visu izmantot kalpošanā Kungam (nirbandhah krišna-sambandhē juktam vairāgjam učjatē). Garīgā kalpošana nav vis bezdarbīga meditācija, bet gan praktiska darbība, kas notiek garīgās dzīves priekšplānā.
Šī darbība jāveic ar pacietību. Krišnas apziņā mums nav jābūt nepacietīgiem. Krišnas apziņas kustību es aizsāku viens pats, un sākumā nebija nekādas atsaucības, taču es pacietīgi turpināju bhakti darbību, un cilvēki pamazām sāka saprast šīs kustības svarīgumu. Tagad viņi dedzīgi darbojas tajā. Garīgi kalpojot, nevajag būt nepacietīgiem; jāuzklausa garīgā skolotāja norādījumi un pacietīgi tie jāpilda, paļaujoties uz guru un Krišnas žēlastību. Lai veiksmīgi darbotos Krišnas apziņā, ir vajadzīga gan pacietība, gan pārliecība. Meitene, kas tikko apprecējusies, gluži dabiski grib bērnu, taču tas nevar piedzimt tūlīt pēc kāzām. Protams, pēc apprecēšanās viņa var vēlēties bērnu, bet vispirms tai jāpakļaujas vīram, un viņa var būt pārliecināta, ka pēc noteikta laika bērns piedzims. Līdzīgi garīgajā kalpošanā sevis uzticēšana nozīmē pārliecību. Bhakta domā: avašja rakšibē krišna. «Krišna noteikti mani aizsargās un palīdzēs, lai garīgā kalpošana būtu veiksmīga.» Tāda ir pārliecība.
Kā jau tika paskaidrots, mums nevajag būt bezdarbīgiem, bet ar aizrautību jāievēro vadošie principi: «tat-tat-karma-pravartana». Vadošo principu neievērošana sagrauj garīgo kalpošanu. Krišnas apziņas kustībā ir četri vadošie pamatprincipi, t.i., aizliegti nelikumīgi dzimumsakari, gaļas ēšana, azarta spēles un apreibināšanās. Bhaktam šie principi jāievēro ar lielu entuziasmu. Ja viņš kādu principu vairs nepilda stingri, tad pilnveidošanās noteikti apstājas. Tāpēc Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka: «tat-tat-karma-pravartanāt». «Vaidhi bhakti principi ir jāpilda stingri.» Bez šiem četriem aizliegumiem (jama) ir arī četri pozitīvie principi (nijama), piemēram, ik dienas uz džapa-mālas krellītēm jāskaita sešpadsmit apļi. No šiem noteikumiem nedrīkst atkāpties, un tie jāpilda ar entuziasmu. To sauc par «tat-tat-karma-pravartanu» jeb daudzveidīgu garīgo kalpošanu.
Turklāt, lai gūtu panākumus garīgajā kalpošanā, jāatsakās no nevēlamu ļaužu sabiedrības. Tie ir karmī, gjānī, jogī un citi nebhaktas. Reiz kāds no Šrī Čaitanjas Mahāprabhu bhaktām, ģimenes cilvēks, jautāja Kungam, kādi ir vispārīgie vaišnavisma principi un kā vaišnavam ikdienā jādarbojas. Šrī Čaitanja Mahāprabhu tūlīt atbildēja: asat-sanga-tjāga — ēi vaišnava-āčāra. «Vaišnavam raksturīgs tas, ka viņš atsakās no pasaulīgu ļaužu, nebhaktu, sabiedrības.» Tāpēc Šrīla Narotama dāsa Thākurs iesaka: tāndēra čarana sēvi bhakta-sanē vāsa — ir jādzīvo tīru bhaktu sabiedrībā un jāpilda vadošie principi, kurus noteikuši agrākie āčārjas seši Gosvāmī — Šrī Rūpa Gosvāmī, Šrī Sanātana Gosvāmī, Šrī Džīva Gosvāmī, Šrī Raghunātha dāsa Gosvāmī, Šrī Gopāla Bhata Gosvāmī un Šrī Raghunātha Bhata Gosvāmī. Tam, kurš dzīvo bhaktu sabiedrībā, ir visai maza iespēja biedroties ar nebhaktām. Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība dibina daudzus centrus, lai aicinātu cilvēkus dzīvot bhaktu sabiedrībā un sekot garīgās dzīves vadošajiem principiem.
Garīgā kalpošana nozīmē pārpasaulīgu darbību. Pārpasaulīgajā līmenī nav triju materiālās dabas īpašību radītā piesārņojuma. To sauc par višudha-satvu, tīras skaidrības līmeni. Tā ir skaidrība, ko nepiesārņo kaislības un neziņa. Krišnas apziņas kustībā ikvienam ir jāceļas ļoti agri, četros no rīta, jāapmeklē mangala-ārati jeb rīta dievkalpojums, tad jālasa Šrīmad Bhāgavatama, jādzied kīrtanā utt. Tādējādi mēs nepārtraukti, divdesmit četras stundas diennaktī, garīgi kalpojam. To sauc par «sato vriti» jeb sekošanu agrākajiem āčārjām, kuri ik mirkli prasmīgi piepildīja ar darbību Krišnas apziņā.
Ja cilvēks stingri seko šajā pantā dotajam Šrīlas Rūpas Gosvāmī padomam, t.i., viņš ir pilns entuziasma, pārliecināts, pacietīgs, atsakās no nevēlamu ļaužu sabiedrības, ievēro vadošos norādījumus un uzturas bhaktu sabiedrībā, tad viņš noteikti pilnveidojas garīgajā kalpošanā. Šajā sakarībā Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs norāda, ka zināšanu izkopšana ar filozofiskiem prātojumiem, laicīgas bagātības uzkrāšana ar attīstību auglīgās darbībās un vēlme sasniegt joga-sidhi jeb materiālas pilnības ir pretrunā ar garīgās kalpošanas principiem. Cilvēkam ir jākļūst pilnīgi nejūtīgam pret šādām nepastāvīgām darbībām un jāpievēršas garīgās kalpošanas vadošajiem principiem. Kā teikts Bhagavad-gītā (2.69.):
jā nišā sarva-bhūtānām
tasjām džāgarti samjamī
jasjām džāgrati bhūtāni
sā nišā pašjato munēh

«Kas visām būtnēm ir nakts, tas ir nomoda laiks cilvēkam, kurš valda pār sevi. Kas visām būtnēm ir nomoda laiks, tā ir nakts iekšēji redzīgam gudrajam.»
Garīgā kalpošana Dievam Kungam ir dzīvās būtnes sirds un dvēsele. Tā ir cilvēka dzīves mērķis un augstākā pilnība. Mums par to jābūt pārliecinātiem, un mums skaidri jāsaprot arī tas, ka jebkura darbība, kas nav garīgā kalpošana, piemēram, prātošana, auglīga darbība vai tiekšanās pēc mistiskajām spējām, nekādā gadījumā nedod pastāvīgu labumu. Pilnīga pārliecība garīgās kalpošanas ceļā dod iespēju sasniegt gribēto mērķi, bet cenšanās iet pa citiem ceļiem atnes tikai nemieru. Šrīmad Bhāgavatamas septītajā dziedājumā teikts: «Cilvēkam jābūt miera pilnai pārliecībai, ka tie, kas pametuši garīgās kalpošanas ceļu, lai nodarbotos ar smagām askēzēm kādu citu mērķu sasniegšanai, par spīti lielajām askēzēm nav šķīstījuši savu prātu, jo viņi neko nezina par pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Dievam Kungam.»
Vēl septītajā dziedājumā teikts: «Prātotāji un auglīgā darba darītāji var veikt lielas askēzes, tomēr viņi krīt, jo neko nezina par Dieva Kunga lotospēdām.» Turpretī Dieva Kunga bhaktas nekad nekrīt. Bhagavad-gītā (9.31.) Dieva Augstākā Personība Ardžunam saka: kauntēja pratidžānīhi na mē bhaktah pranašjati. «Kuntī dēls! Paziņo droši, ka Mans bhakta nekad neiet bojā.»
Vēl Bhagavad-gītā (2.40.) Krišna norāda:
nēhābhikrama-nāšo ‘sti
pratjavājo na vidjatē
svalpam apj asja dharmasja
trājatē mahato bhajāt

«Šai ceļā nav zaudējumu, un pat nelielas sekmes var pasargāt no vislielākajām briesmām.»
Garīgā kalpošana ir tik tīra un pilnīga, ka cilvēks, kas to reiz uzsācis, ar varu tiek aizvests līdz augstākajiem panākumiem. Reizēm kāds pamet savus ikdienišķos materiālos darbus un, jūtu vadīts, rod patvērumu pie Visaugstā Kunga lotospēdām. Tas ir garīgās kalpošanas iesākums. Pat ja šāds nenobriedis bhakta krīt, viņš neko nezaudē. No otras puses, kāda gan jēga saskaņā ar savu varnu un āšramu pildīt noliktos pienākumus, neuzsākot garīgo kalpošanu? Lai gan bhakta, kas atkritis, nākamajā dzīvē var piedzimt zemas kārtas ģimenē, viņa garīgā kalpošana atsākas no tās vietas, kur viņš to pārtraucis. Garīgā kalpošana ir «ahaitukj apratihatā»; to nerada nekādi pasaulīgi cēloņi, un to arī nevar apturēt nekādi pasaulīgi cēloņi vai izbeigt uz visiem laikiem kāds materiāls iemesls. Tāpēc bhaktām ir jābūt pārliecinātiem par savu nodarbošanos un nevajag pievērst īpašu uzmanību karmī, gjānī un jogu darbībai.
Protams, auglīgā darba darītājiem, prātniekiem filozofiem un jogiem mistiķiem ir daudz labu īpašību, bet visas labās īpašības pašas par sevi attīstās arī bhaktas raksturā. Nav vajadzīgas nekādas īpašas pūles. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamā (5.8.12.), visas labās padievu īpašības attīstās cilvēkā, kurš izkopis tīru garīgo kalpošanu. Bhaktu nesaista nekāda materiālā darbība, tāpēc matērija viņu nepiesārņo. Bhakta tūlīt nonāk pārpasaulīgās dzīves līmenī. Turpretī tas, kurš nodarbojas ar pasaulīgu darbību (vienalga, vai viņš ir tā saucamais gjānī, jogs, karmī, filantrops, nacionālists utt.), nevar sasniegt augstāko mahātmas pakāpi. Tāds cilvēks ir un paliek durātma, t.i., ar kroplu prātu. Kā teikts Bhagavad-gītā (9.13.):
mahātmānas tu mām pārtha
daivīm prakritim āšritāh
bhadžantj ananja-manaso
gjātvā bhūtādim avjajam

«Prithas dēls! Diženās un no maldiem brīvās dvēseles aizsargā dievišķā daba. Tās pilnībā garīgi kalpo Man, jo zina, ka Es esmu Dieva Augstākā Personība, sākotnējā un neiznīcināmā.»
Tā kā visus Dieva Kunga bhaktas aizsargā Viņa augstākā spēja, tiem nevajadzētu noiet no garīgās kalpošanas ceļa un uzsākt karmī, gjānī vai jogu ceļu. Tādu stingru iešanu sauc par utsāhān niščajād dhairjāt tat-tat-karma-pravartanāt jeb entuziasma, pacietības un pārliecības pilnu garīgo kalpošanu saskaņā ar vadošajiem principiem. Tādā veidā var bez traucēkļiem pilnveidoties garīgajā kalpošanā.

Tālāk: Ceturtais pants