Norādījumu nektārs pirmais pants

null

Pirmais pants

vāčo vēgam manasah krodha-vēgam; džihvā-vēgam udaropastha-vēgam
ētān vēgān jo višahēta dhīrah
    sarvām apīmām prithivīm sa šišjāt

vāčah — runas; vēgam — tieksmi; manasah — prāta; krodha — dusmu; vēgam — tieksmi; džihvā — mēles; vēgam — tieksmi; udara-upastha — vēdera un dzimumorgānu; vēgam — tieksmi; ētān — šīs; vēgān — tieksmes; jah — kas; višahēta — var paciest; dhīrah — nosvērts; sarvām — visā; api — noteikti; imām — šajā; prithivīm — pasaulē;
sah — tas; šišjāt — var pieņemt mācekļus.

TULKOJUMS

Nosvērts cilvēks, kurš spēj savaldīt runas, prāta, dusmu, mēles, vēdera un dzimumorgānu tieksmes, var pieņemt mācekļus visā pasaulē.

SKAIDROJUMS

Šrīmad Bhāgavatamā (6.1.9.–10.) Parīkšits Mahārādža uzdod Šukadēvam Gosvāmī vairākus saprātīgus jautājumus. Viens no šiem jautājumiem ir: «Kādēļ cilvēki cenšas izpirkt savus grēkus, ja viņi nespēj savaldīt jutekļus?» Piemēram, zaglis var lieliski zināt, ka par zagšanu viņš tiks apcietināts, viņš pat var redzēt, ka policija apcietina citu zagli, bet par spīti tam viņš turpina zagt. Cilvēks gūst pieredzi ar klausīšanos un skatīšanos. Tas, kurš nav visai saprātīgs, gūst pieredzi ar skatīšanos, bet tas, kuram ir vairāk saprāta, gūst pieredzi ar klausīšanos. Ja saprātīgs cilvēks no likumu grāmatām un šāstrām jeb svētajiem rakstiem uzzina, ka zagt nav labi un ka zaglis tiek apcietināts un sodīts, tad viņš nezog. Nesaprātīgākam cilvēkam varbūt vispirms jānonāk ieslodzījumā un jāsaņem sods par zagšanu, un tikai tad viņš iemācās nezagt. Taču nelietis un nejēga var dzirdēt, redzēt un pat saņemt sodu, bet turpināt zagšanu. Šāds cilvēks var izpirkt grēkus un saņemt valdības piespriesto sodu, tomēr, iznācis no cietuma, viņš tūlīt atkal ķeras pie zagšanas. Ja cietumsods tiek uzskatīts par grēka izpirkšanu, tad kāda gan jēga šādai izpirkšanai? Tāpēc Parīkšits Mahārādža jautāja:
drišta-šrutābhjām jat pāpam
džānann apj ātmano ‘hitam
karoti bhūjo vivašah
prājaščittam atho katham

kvačin nivartatē ‘bhadrāt
kvačič čarati tat punah
prājaščittam atho ‘pārtham
manjē kundžara-šaučavat

Viņš salīdzināja grēku izpirkšanu ar to, kā mazgājas zilonis. Zilonis upē var ļoti labi nomazgāties, bet, iznācis krastā, tas tūlīt apber sevi ar netīrumiem. Kāda gan jēga tā mazgāties? Līdzīgi daudzi nodarbojas ar garīgo praksi un skaita Harē Krišnas mahāmantru un tajā pat laikā dara arī daudz ko, kas ir aizliegts, domājot, ka mantras daudzināšana atbrīvos viņu no pārkāpumu sekām. No desmit apvainojumiem, ko iespējams izdarīt Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanas laikā, šis apvainojums ir nāmno balād jasja hi pāpa-buddhih jeb grēkošana, paļaujoties uz Harē Krišnas mahāmantras daudzināšanas spēku. Ir arī tādi kristieši, kas iet uz baznīcu izsūdzēt grēkus un uzskata, ka grēksūdze priestera priekšā un nožēla viņus atpestīs no nedēļas laikā pastrādāto grēku sekām. Bet, tiklīdz grēki ir nožēloti un sākas jauna nedēļa, šie cilvēki atkal ķeras pie savas grēcīgās darbības, cerot uz piedošanu nākamajā reizē. Parīkšits Mahārādža, sava laika vissaprātīgākais valdnieks, šādu prājaščitu jeb grēku izpirkšanu nosoda. Šukadēva Gosvāmī, Mahārādžas Parīkšita garīgais skolotājs, bija ne mazāk saprātīgs un atbildēja valdniekam, ka viņa teiktais par grēku izpirkšanu ir patiesība. Grēcīgu darbību nevar izpirkt ar labiem darbiem. Tāpēc īstā prājaščita jeb grēku izpirkšana ir mūsu snaudošās Krišnas apziņas atmodināšana.
Īstā grēku izpirkšana sevī ietver īstenu zināšanu apguvi, un tas jādara noteiktā veidā. Ja cilvēks pastāvīgi ievēro higiēnu, viņš nesaslimst. Cilvēka sūtība ir mācīties saskaņā ar noteiktiem principiem un atjaunot savas sākotnējās zināšanas. Šādu metodisku dzīves veidu sauc par tapasju. Līdz īstajām zināšanām jeb Krišnas apziņai var pakāpeniski nonākt, nodarbojoties ar askēzi, ievērojot dzimumatturību (brahmačarju), savaldot prātu un jutekļus, izmantojot savu īpašumu, lai dotu žēlastības dāvanas, apņemoties runāt tikai patiesību, ievērojot tīrību un nodarbojoties ar joga-āsanām. Taču, ja cilvēkam paveicas un viņš nonāk saskarsmē ar tīru bhaktu, tad viņš var viegli pacelties pāri mistiskās jogas prāta savaldīšanas praksei, vienkārši sekojot Krišnas apziņas vadošajiem principiem — atturoties no neatļautiem dzimumsakariem, gaļas ēšanas, apreibināšanās un azarta spēlēm — un īstena garīgā skolotāja vadībā kalpojot Visaugstajam Kungam. Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka šo vienkāršo paņēmienu.
Vispirms jāsavalda runa. Mēs visi spējam runāt; tiklīdz rodas kāda izdevība, mēs tūlīt runājam. Ja nerunājam par Krišnas apziņu, tad apspriežam visādas muļķības. Krupis pļavā kurkst, un gluži tāpat ikviens, kam ir mēle, vēlas runāt, pat ja sakāmais būtu tīrās muļķības. Taču krupja kurkstēšana ir tikai aicinājums čūskai: «Lūdzu, nāc un apēd mani.» Lai gan krupis piesauc savu nāvi, tas turpina kurkstēt. Materiālistisku cilvēku un impersonālistu mājāvādī filozofu runas ir kā varžu kurkstēšana. Viņi vienmēr runā muļķības, tādējādi piesaucot nāvi. Tomēr savaldīt runu nenozīmē uzspiest sev klusēšanu (ārējo maunas paņēmienu), kā to iedomājas mājāvādī filozofi. Klusēšana var likties svētīga kādu laiku, bet galu galā nekas neizdodas. Kā māca Šrīla Rūpa Gosvāmī, lai savaldītu runu, ieteicams pozitīvais krišna-kathas paņēmiens, t.i., ar runu ir jāslavina Visaugstais Kungs Šrī Krišna. Tādējādi mēle var slavināt Dieva Kunga vārdu, veidolu, īpašības un spēles. Krišna-kathas sludinātājs aizvien atrodas ārpus nāves ķetnām. Tāda ir runas savaldīšanas nozīme.
Prāta nemieru jeb svārstīgumu (mano-vēgu) var savaldīt, stingri vēršot prātu uz Krišnas lotospēdām. «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 22.31.) teikts:
krišna — sūrja-sama; mājā haja andhakāra
jāhān krišna, tāhān nāhi mājāra adhikāra

Krišna ir kā saule, un maija ir kā tumsa. Kur ir saule, tur nevar būt ne runas par tumsu. Gluži tāpat, ja prātā ir Krišna, tad maija ar savu ietekmi nespēj satraukt prātu. Visu materiālistisko domu noliegšana, ko māca joga, nespēj palīdzēt. Ja cenšamies radīt prātā tukšumu, tad tas ir mākslīgi. Prāts nevar palikt tukšs. Taču, ja cilvēks vienmēr domā par Krišnu un to, kā vislabāk kalpot Viņam, tad prāts gluži dabiski ir savaldīts.
Līdzīgi var savaldīt arī dusmas. Mēs nevaram pilnīgi apturēt dusmas, bet, ja dusmojamies tikai uz tiem, kas zaimo Dievu Kungu un Viņa bhaktas, tad valdām pār dusmām Krišnas apziņā. Kungs Čaitanja Mahāprabhu sadusmojās uz nelietīgajiem brāļiem Džagāju un Mādhāju, kuri nozākāja Nitjānandu Prabhu un iesita Viņam. Kungs Čaitanja «Šikšāštakā» rakstīja: trinād api sunīčēna taror api sahišnunā. «Ir jābūt zemākam par zāli un pacietīgākam par koku.» Var rasties jautājums: «Kāpēc tad Kungs sadusmojās?» Mums jāsaprot, ka svarīgi būt gataviem paciest apvainojumus, kas vērsti pret sevi, bet, ja kāds apvaino Krišnu vai tīru Viņa bhaktu, tad īstam bhaktam jākļūst niknam un pret šo apvainotāju jābūt kā ugunij. Krodhu jeb dusmas nevar apturēt, taču tās var pareizi pielietot. Hanumāns dusmās aizdedzināja Lanku, bet viņu godina kā visdiženāko Kunga Rāmačandras bhaktu. Tas nozīmē, ka Hanumāns savas dusmas izmantoja pareizi. Vēl kā piemēru var minēt Ardžunu. Ardžuna nevēlējās cīnīties, bet Krišna pamudināja viņu uz dusmām: «Tev jācīnās!» Cīnīties bez dusmām nav iespējams. Taču dusmas tiek savaldītas, kad tās izmanto kalpošanā Kungam.
Kas attiecas uz mēles tieksmēm, mēs zinām, ka mēle vēlas baudīt garšīgu ēdienu. Patiesībā mēs nedrīkstam ļaut mēlei ēst visu, ko tā vēlas; mēle jāsavalda ar prasādu. Bhakta ēd tikai tad, kad Krišna dod prasādu. Tas ir pareizais veids, kā savaldīt mēles iegribas. Prasāda ir jāēd noteiktā laikā, nevajag ēst restorānos un kafejnīcās, lai apmierinātu mēles vai vēdera untumus. Ja mēs ievērojam principu, ka drīkst ēst tikai prasādu, tad varam savaldīt vēdera un mēles tieksmes.
Līdzīgi dzimumorgānu tieksmes jeb dzimumdziņu var savaldīt, ja mēs to nelietojam bez vajadzības. Dzimumorgāni jāizmanto, lai pasaulē laistu bērnus, kuri varētu apzināties Krišnu; citādi tos lietot nedrīkst. Krišnas apziņas kustība atbalsta laulību nevis tāpēc, lai cilvēki varētu apmierināt dzimumorgānus, bet gan tāpēc, lai pasaulē nāktu bērni ar Krišnas apziņu. Līdzko bērni ir nedaudz paaugušies, mēs viņus sūtām uz gurukulu (skolu Dallasā, Teksasas štatā), kur viņi tiek audzināti par bhaktām, kas pilnībā apzinās Krišnu. Tādu bērnu vajag ļoti daudz, un tas, kas spēj laist pasaulē bērnus, kuri apzināsies Krišnu, drīkst izmantot savus dzimumorgānus.
Tas, kurš pilnībā iemācījies Krišnas apziņā ieteiktos savaldīšanās paņēmienus, iegūst vajadzīgās īpašības, lai būtu par īstenu garīgo skolotāju.
«Upadēšāmritas Anuvriti» skaidrojumā Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs raksta, ka sevis pielīdzināšana matērijai izraisa triju veidu tieksmes — tieksmi runāt, prāta tieksmi jeb prasības un ķermeņa prasības. Kad dzīvā būtne krīt par upuri šīm trejādajām tieksmēm, tās dzīve kļūst nelabvēlīga. Tas, kurš nodarbojas ar šo prasību jeb tieksmju savaldīšanu, ir tapasvī jeb askēts. Ar šādu tapasju cilvēks var pacelties pāri materiālajai enerģijai jeb Dieva Augstākās Personības ārējai spējai un nekrist par tās upuri.
Apskatot tieksmi runāt, mēs domājam bezjēdzīgas sarunas, piemēram, impersonālistu mājāvādī filozofu sarunas, auglīga darba (ko apzīmē ar terminu karma-kānda) veicēju sarunas vai materiālistisku ļaužu sarunas, jo tie vēlas baudīt dzīvi bez jebkādiem ierobežojumiem. Visas šīs runas un literatūras darbi ir runāšanas tieksmes praktiskās izpausmes. Daudzi runā muļķības un raksta biezas un nekam nederīgas grāmatas, un to visu izraisa tieksme runāt. Lai darbotos tam pretī, mums ir jāsāk runāt par Krišnu. Tas izskaidrots Šrīmad Bhāgavatamā (1.5.10.–11.):
na jad vačaš čitra-padam harēr jašo
džagat-pavitram pragrinīta karhičit
tad vājasam tīrtham ušanti mānasā
na jatra hamsā niramantj ušikkšajāh

«Dievs Kungs viens pats var šķīstīt visa Visuma gaisotni, un vārdus, kas neapraksta Viņa godību, svētie uzskata par svētceļojuma vietu vārnām. Pilnīgās būtnes mājo pārpasaulīgajā valstībā, tāpēc viņas par tādiem vārdiem nepriecājas.»
tad-vāg-visargo džanatāgha-viplavo
jasmin prati-šlokam abaddhavatj api
nāmānj anantasja jašo ‘nkitāni jat
šrinvanti gājanti grinanti sādhavah

«No otras puses, tie darbi, kas ir Visaugstā Kunga vārdu, slavas, veidola, rotaļu utt. pārpasaulīgās godības aprakstu pilni, ir pavisam citādi, tie ir pilni pārpasaulīgu vārdu, kas teikti, lai pilnīgi pārveidotu šīs pasaules maldinātās civilizācijas grēcīgo dzīvi. Šādus pārpasaulīgus darbus, pat ja tie ir nepilnīgi sacerēti, klausās, dzied un atzīst šķīsti un viscaur godīgi ļaudis.»
Secinājums ir tāds, ka mēs varam atturēties no bezjēdzīgu muļķību runāšanas tikai tad, ja runājam par garīgo kalpošanu Dieva Augstākajai Personībai. Mums vienmēr jācenšas izmantot sava runas spēja Krišnas apziņas iegūšanai.
Kas attiecas uz nepastāvīgā prāta satraukumiem, tie ir divu veidu. Pirmo sauc par avirodha-prīti jeb par neierobežotu pieķeršanos, bet otru — par virodha-jukta-krodhu jeb par dusmām, kuras rada cerību sabrukums. Sekošanu mājāvādī filozofijai, karma-vādī ticību darbības augļiem un ticību plāniem, kas balstās uz materiālistiskām vēlmēm, sauc par avirodha-prīti. Gjānī, karmī un materiālistiskie plānotāji parasti pievērš sev saistīto dvēseļu uzmanību, bet, kad materiālisti nespēj piepildīt savus plānus un viņu nodomi izjūk, tad tie sāk dusmoties. Nepiepildītas materiālās vēlmes rada dusmas.
Arī ķermeņa prasības ir trejādas. Tās ir: mēles, vēdera un dzimumorgānu prasības. Var ievērot, ka visi šie jutekļi ķermenī izvietoti viens aiz otra un ka ķermeniskās prasības sākas ar mēli. Ja cilvēks var savaldīt mēli, ierobežojot tās darbību un ēdot tikai prasādu, tad vēdera un dzimumorgānu prasības tiek savaldītas pašas par sevi. Šajā sakarībā Šrīla Bhaktivinoda Thākurs norāda:
šarīra avidjā-džāla, džadēndrija tāhē kāla,
džīvē phēlē višaja-sāgarē
tā’ra madhjē džihvā ati, lobhamaja sudurmati,
tā’kē džētā kathina samsārē

krišna bada dajāmaja, karibārē džihvā džaja,
sva-prasāda-anna dila bhāi
sēi annāmrita khāo, rādhā-krišna-guna gāo
prēmē dāka čaitanja-nitāi

«Kungs! Šis materiālais ķermenis ir neziņas bluķis, un jutekļi ir ceļi, kas ved uz elli. Tā vai citādi mēs esam iekrituši materiālo jutekļu baudu okeānā, un no visiem jutekļiem mēle ir visrijīgākā un nevaldāmākā. Šajā pasaulē savaldīt mēli ir ļoti grūti, bet Tu, dārgais Krišna, esi ļoti labs pret mums. Tu esi devis šo brīnišķīgo prasādu, lai palīdzētu mums uzvarēt mēli. Tāpēc baudīsim prasādu, gūsim pilnīgu apmierinājumu un slavināsim Jūsu Augstības Šrī Šrī Rādhu un Krišnu, un dziļā mīlestībā lūgsim Kunga Čaitanjas un Prabhu Nitjānandas palīdzību.»
Pastāv sešu veidu rasas (garšas), un, ja cilvēku satrauc jebkura no tām, viņš nonāk mēles tieksmju pakļautībā. Daži ir pieķērušies gaļas, zivju, krabju, olu un citu no sēklas un asinīm veidotu produktu baudīšanai un ēd šos mirušos ķermeņus. Citiem garšo dārzeņi, augi, spināti vai piena produkti, bet tas viss ir vērsts uz mēles prasību apmierināšanu. Ja cilvēks grib apzināties Krišnu, viņam jāatsakās no tāda veida ēšanas, kas vērsta uz jutekļu apmierināšanu; nedrīkst lietot arī pārāk daudz tādu garšvielu kā sarkanie pipari un tamarinds. Lietot panu, haritakī, beteļriekstus, dažādas garšvielas, ko izmanto pana gatavošanā, tabaku, LSD, marihuanu, opiju, alkoholiskos dzērienus, kafiju un tēju nozīmē apmierināt neatļautas prasības. Ja mēs iemācāmies pieņemt tikai Krišnam piedāvāta ēdiena pārpalikumus, tad varam izvairīties no maijas ietekmes. Dārzeņi, graudi, augļi, piena produkti un ūdens ir ēdiens, ko var piedāvāt Kungam, un to norāda pats Kungs Krišna. Tomēr arī tad, ja cilvēks bauda prasādu tikai tāpēc, ka tā ir garšīga, un ēd pārāk daudz, viņš krīt par upuri mēles iegribām. Šrī Čaitanja Mahāprabhu mācīja izvairīties no ļoti garšīgiem ēdieniem, pat baudot prasādu. Ja piedāvājam garšīgus ēdienus Dievībai ar domu, ka baudīsim šos ēdienus, tad arī tā ir cenšanās apmierināt mēles prasības. Ja mēs pieņemam ielūgumus no bagātiem ļaudīm un domājam par to, ka varēsim tur gardi paēst, tad arī tā ir pakļaušanās mēles untumiem. «Čaitanja-čaritāmritā» (Antja 6.227.) teikts:
džihvāra lālasē jēi iti-uti dhāja
šišnodara-parājana krišna nāhi pāja

«Tas, kurš skraida šurpu turpu, cenšoties apmierināt mēli, un kurš ir pastāvīgi pieķēries sava vēdera un dzimumorgānu vēlmēm, nespēj sasniegt Krišnu.»
Kā jau iepriekš runājām, mēle, vēders un dzimumorgāni atrodas viens aiz otra un pieder vienai kategorijai. Kungs Čaitanja ir norādījis: bhāla nā khāibē āra bhāla nā paribē. «Nevalkājiet greznas drēbes un nebaudiet gardus ēdienus.» (Čč.Antja 6.236.)
Tie, kam ir vēdera slimības, acīmredzot nespēj savaldīt vēdera tieksmes, vismaz tas izriet no iepriekš teiktā. Vēlēdamies ēst vairāk nekā vajadzīgs, mēs savā dzīvē tūlīt radām daudzas neērtības. Bet, ja ievērojam tādas gavēņa dienas kā ēkādašī un Džanmāštamī, tad varam iegrožot vēdera prasības.
Ja runājam par dzimumorgānu tieksmēm, tad tās ir divu veidu — pareizas un nepareizas jeb atļautas un neatļautas. Kad cilvēks ir nobriedis, viņš saskaņā ar šāstru likumiem un ierobežojumiem drīkst apprecēties un izmantot savus dzimumorgānus, lai pasaulē laistu labus bērnus. Tas ir likumīgi un atbilst reliģijai. Pretējā gadījumā cilvēks var sākt izmantot mākslīgus dzimumorgānu apmierināšanas līdzekļus un nodoties dzimumdzīvei bez jebkādiem ierobežojumiem. Tas, kurš nodarbojas ar nelikumīgu dzimumdzīvi, nonāk maijas ķetnās. Šāstras par nelikumīgu dzimumdzīvi sauc domāšanu par dzimumaktu, tā plānošanu, runāšanu par to, pašu dzimumaktu vai dzimumorgānu apmierināšanu mākslīgiem līdzekļiem. Šie norādījumi attiecas ne tikai uz ģimenes cilvēkiem, bet arī uz tjāgī jeb tiem, kas ir atsacīšanās dzīves kārtā. Šrī Jagadānanda Pandits grāmatas «Prēma-vivarta» septītajā nodaļā raksta:
vairāgī bhāi grāmja-kathā nā šunibē kānē
grāmja-vārtā nā kahibē jabē milibē ānē

svapanē o nā kara bhāi strī-sambhāšana
grihē strī čhādijā bhāi āsijāčha vana

jadi čāha pranaja rākhitē gaurāngēra sanē
čhota haridāsēra kathā thākē jēna manē

bhāla nā khāibē āra bhāla nā paribē
hridajētē rādhā-krišna sarvadā sēvibē

«Mans dārgais brāli, tu esi atsacīšanās dzīves kārtā, un tev neklājas klausīties sarunas par pasaulīgām lietām un runāt par tām ar citiem. Nedomā par sievietēm pat savos sapņos. Tu esi pieņēmis atsacīšanās dzīves kārtu un zvērējis nesaskarties ar sievietēm. Ja tu vēlies atrasties Čaitanjas Mahāprabhu sabiedrībā, tad vienmēr paturi prātā gadījumu ar Čhotu Haridāsu un to, kā Kungs viņu atraidīja. Nebaudi gardus ēdienus, nevalkā skaistas drēbes, bet vienmēr esi pazemīgs un kalpo Viņu Augstībām Šrī Šrī Rādhā-Krišnam ar visu savu sirdi.»
Secinājums ir tāds, ka cilvēks, kurš var savaldīt sešas lietas — runu, prātu, dusmas, mēli, vēderu un dzimumorgānus — ir jāsauc par svāmī jeb gosvāmī. Vārds «svāmī» nozīmē «saimnieks», un vārds «gosvāmī» nozīmē «go» jeb «jutekļu saimnieks». Pieņemot atsacīšanās dzīves kārtu, cilvēks saņem svāmī titulu. Tas nenozīmē, ka viņš ir ģimenes, kopienas vai sabiedrības saimnieks; viņam ir jābūt savu jutekļu saimniekam. Kamēr cilvēks nav jutekļu saimnieks, viņš jāsauc nevis par gosvāmī, bet par go-dāsu jeb jutekļu kalpu. Sekojot sešu Vrindāvanas Gosvāmī piemēram, visiem svāmī un gosvāmī pilnīgi jāveltī sevi pārpasaulīgajai, mīlestības pilnajai kalpošanai Dievam Kungam. Savukārt go-dāsas nodarbojas ar kalpošanu jutekļiem vai ar kalpošanu materiālajai pasaulei. Viņiem nav cita darba. Prahlāda Mahārādža vēl ir nosaucis go-dāsas par adānta-go jeb tiem, kuru jutekļi nav savaldīti. Adānta-go nevar kļūt par Krišnas kalpu. Šrīmad Bhāgavatamā (7.5.30.) Prahlāda Mahārādža norāda:
matir na krišnē paratah svato vā
mitho ‘bhipadjēta grihavratānām
adānta-gobhir višatām tamisram
punah punaš čarvita-čarvanānām

«Tiem, kas nolēmuši turpināt dzīvi materiālajā pasaulē, lai apmierinātu jutekļus, nav nekādas iespējas apzināties Krišnu — ne ar savām pūlēm, ne ar citu norādījumiem, ne ar kopīgām konferencēm. Nesavaldītie jutekļi ierauj šos cilvēkus visdziļākajā tumsībā, un viņi kā neprātīgi nodarbojas ar «gremotā atgremošanu».»

Tālāk: Otrais pants