Norādījumu nektārs piektais pants

null

Piektais pants

krišnēti jasja giri tam manasādrijēta
    dīkšāsti čēt pranatibhiš ča bhadžantam īšam
šušrūšajā bhadžana-vigjam ananjam anja-
    nindādi-šūnja-hridam īpsita-sanga-labdhjā

krišna — Kunga Krišnas svētais vārds; iti — tā; jasja — kura;
giri — vārdos jeb runā; tam — to; manasā — ar prātu;
ādrijēta — jāgodina; dīkšā — iesvētība; asti — ir; čēt — ja; pranatibhih — ar
noliekšanos; ča — arī; bhadžantam — garīgi kalpo; īšam — Dieva Augstākajai
Personībai; šušrūšajā — ar praktisku kalpošanu;
bhadžana-vigjam — kurš ir pilnveidojies garīgajā kalpošanā; ananjam — nenovirzoties;
anja-nindā-ādi — citu zaimošanas utt.; šūnja — pilnīgi brīva;
hridam — kura sirds; īpsita — vēlamu; sanga — sabiedrību;
labdhjā — iegūstot.

TULKOJUMS

Bhakta, kurš daudzina Kunga Krišnas svēto vārdu, jāgodā prātā; bhakta, kurš ir saņēmis garīgo iesvētību [dīkšu] un kalpo Dievībai, ir jāgodina ar pazemīgu noliekšanos; tīrs bhakta, kurš ir pilnveidojies, bez novirzīšanās garīgi kalpo un kura sirds ir pilnīgi brīva no tieksmes zākāt citus, jāgodina ar uzticīgu kalpošanu un jāmeklē šāda bhaktas sabiedrība.

SKAIDROJUMS

Lai saprātīgā veidā sekotu iepriekšējā pantā minētajiem sešu veidu savstarpējās mīlestības principiem, ir rūpīgi jāizvēlas pareizās personības. Tādēļ Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka biedroties ar vaišnaviem tādā veidā, kas atbilst viņu līmenim. Šajā pantā viņš māca, kādām jābūt attiecībām ar triju veidu bhaktām — kaništha-adhikārī, madhjama-adhikārī un utama-adhikārī. Kaništha-adhikārī ir iesācējs, kurš no garīgā skolotāja saņēmis hari-nāmas iesvētību un cenšas daudzināt Krišnas svēto vārdu. Šāds cilvēks, kaništha-vaišnavs, jāgodina prātā. Madhjama-adhikārī no garīgā skolotāja ir saņēmis garīgo iesvētību un, sekojot tā norādījumiem, pastāvīgi nodarbojas ar pārpasaulīgo, mīlestības pilno kalpošanu Kungam. Madhjama-adhikārī ir tas, kurš atrodas garīgās kalpošanas ceļa vidū. Utama-adhikārī jeb augstākais bhakta ir tas, kurš augstu pilnveidojies garīgajā kalpošanā. Utama-adhikārī nedomā par citu nozākāšanu, viņa sirds ir pilnīgi tīra un viņš ir sasniedzis nepiesārņotas Krišnas apziņas izpratnes pakāpi. Kā norāda Šrīla Rūpa Gosvāmī, šāda mahābhāgavatas, t.i., pilnīga vaišnava, sabiedrība un kalpošana viņam ir visvēlamākais.
Mums jāpaceļas augstāk par kaništha-adhikārī jeb to, kurš atrodas zemākajā garīgās kalpošanas līmenī un vēlas godināt tikai Dievību templī. Tāds bhakta ir aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamas vienpadsmitajā dziedājumā (11.2.47.):
arčājām ēva harajē
pūdžām jah šraddhajēhatē
na tad-bhaktēšu čānjēšu
sa bhaktah prākritah smritah

«Tas, kurš uzticīgi godina Dievību templī, bet nezina, kā izturēties pret bhaktām un pārējiem ļaudīm, ir prākrita-bhakta jeb kaništha-adhikārī.»
Tāpēc ir jāpaceļas no kaništha-adhikārī līmeņa madhjama-adhikārī līmenī. Madhjama-adhikārī aprakstīts Šrīmad Bhāgavatamā (11.2.46.) šādā veidā:
īšvarē tad-adhīnēšu
bālišēšu dvišatsu ča
prēma-maitrī-kripopēkšā
jah karoti sa madhjamah

«Madhjama-adhikārī ir bhakta, kurš godina Dieva Augstāko Personību kā augstāko mīlestības mērķi, draudzējas ar Dieva Kunga bhaktām, ir žēlsirdīgs pret nejēgām un izvairās no tiem, kas pēc dabas ir ļauni skauģi.»
Tas ir pareizais veids, kā jāizkopj garīgā kalpošana, tāpēc šajā pantā Šrīla Rūpa Gosvāmī māca, kā izturēties pret dažādiem bhaktām. No pieredzes mēs zinām, ka vaišnavi ir dažādu veidu. Prākrita-sahadžijas parasti daudzina Harē Krišnas mahāmantru, tomēr ir pieķērušies sievietēm, naudai un mīl apreibināties. Viņi varbūt daudzina Dieva Kunga svēto vārdu, taču vēl nav pienācīgi šķīstījušies. Šādi ļaudis prātā jāciena, bet jāizvairās no viņu sabiedrības. Pret tiem cilvēkiem, kas ir nevainīgi, bet sliktas sabiedrības sabojāti, mums jābūt žēlsirdīgiem, ja vien viņi vēlas no tīriem bhaktām saņemt pareizus norādījumus, bet tie iesācēji bhaktas, kas jau saņēmuši īstena garīgā skolotāja iesvētību un ar nopietnību pilda garīgā skolotāja norādījumus, jāgodina ar pazemīgu noliekšanos.
Krišnas apziņas kustība dod iespēju pilnveidoties ikvienam neatkarīgi no kastas, pārliecības vai ādas krāsas. Visi var pievienoties kustībai, būt kopā ar mums, baudīt prasādu un klausīties par Krišnu. Ja mēs redzam kādu, kas tiešām vēlas apzināties Krišnu un saņemt iesvētību, tad pieņemam viņu par mācekli Dieva Kunga svētā vārda daudzināšanā. Kad iesācējs bhakta jau ir saņēmis iesvētību un saskaņā ar garīgā skolotāja norādījumiem garīgi kalpo, viņš tūlīt jāatzīst par īstenu vaišnavu un jāgodina ar noliekšanos. Starp daudziem šādiem vaišnaviem būs arī kāds, kurš ļoti nopietni kalpo Dievam Kungam, stingri ievēro visus vadošos norādījumus, skaita noteikto džapas daudzumu un vienmēr domā, kā paplašināt Krišnas apziņas kustību. Šāds vaišnavs ir jāatzīst par utama-adhikārī, ļoti augsta līmeņa bhaktu, un vienmēr jācenšas būt viņa sabiedrībā.
Ceļš, pa kuru ejot bhakta iegūst pieķeršanos Krišnam, aprakstīts «Čaitanja-čaritāmritā» (Antja 4.192.):
dīkšā-kālē bhakta karē ātma-samarpana
sēi-kālē krišna tārē karē ātma-sama

«Kad bhakta saņem iesvētību un pilnīgi velta sevi kalpošanai Kungam, Krišna viņu uzskata par tikpat augstu kā sevi pašu.»
Dīkšu jeb garīgo iesvētību «Bhakti-sandarbhā» (868.) izskaidro Šrīla Džīva Gosvāmī:
divjam gjānam jato dadjāt
kurjāt pāpasja sankšajam
tasmād dīkšēti sā proktā
dēšikais tattva-kovidaih

«Pēc dīkšas cilvēks pakāpeniski zaudē tieksmi pēc materiālajām baudām un sāk tiekties uz garīgo dzīvi.»
Daudzus tādus piemērus mēs esam redzējuši praksē it īpaši Eiropā un Amerikā. Daudzi skolnieki, kas nākuši no bagātām un cienījamām ģimenēm, ātri zaudē jebkādu tieksmi pēc materiālajām baudām un iegūst stipru vēlmi uzsākt garīgo dzīvi. Lai gan viņi nāk no ļoti bagātām ģimenēm, daudzi sāk dzīvot apstākļos, kuros nav īpašu ērtību. Tik tiešām Krišnas dēļ šie cilvēki ir gatavi dzīvot jebkādos apstākļos, ja tikai tas ir templis un apkārt ir vaišnavi. Kad cilvēks zaudē tieksmi pēc materiālajām baudām, viņš no garīgā skolotāja var saņemt iesvētību. Tiem, kas vēlas pilnveidoties garīgajā dzīvē, Šrīmad Bhāgavatamā (6.1.13.) ir ieteikts: tapasā brahmačarjēna šamēna ča damēna ča. Kad cilvēks nopietni vēlas pieņemt dīkšu, viņam jābūt gatavam nodarboties ar askēzi, ievērot dzimumatturību un valdīt pār prātu un ķermeni. Ja cilvēks tam ir gatavs un vēlas saņemt garīgo apgaismību («divjam gjānam»), viņš var tikt iesvētīts. «Divjam-gjānam» apzīmē ar terminu «tad-vigjāna» jeb «zināšanas par Visaugstāko.» Tad-vigjānārtham sa gurum ēvābhigaččhēt: kad cilvēks vēlas izprast pārpasaulīgo Absolūtās Patiesības jautājumu, viņam jāsaņem iesvētība. Lai pieņemtu dīkšu, tādam cilvēkam jāiet pie garīgā skolotāja. Vēl Šrīmad Bhāgavatamā (11.3.21.) ieteikts: tasmād gurum prapadjēta džigjāsuh šrēja uttamam. «Kad cilvēks patiešām vēlas izprast pārpasaulīgo Absolūtās Patiesības zinātni, viņam jāiet pie garīgā skolotāja.»
Garīgo skolotāju nevajag pieņemt tam, kurš neseko viņa norādījumiem. Garīgais skolotājs nav jāpieņem arī tāpēc, ka modē nākusi garīgās dzīves izrādīšana. Cilvēkam ir jābūt džigjāsu, t.i., ļoti jāvēlas mācīties no īstena garīgā skolotāja. Māceklim jāuzdod jautājumi stingrā saskaņā ar pārpasaulīgo zinātni (džigjāsuh šrēja uttamam). Vārds «uttamam» norāda uz to, kas stāv pāri materiālajām zināšanām. Vārds «tama» nozīmē «materiālās pasaules tumsa», un vārds «ut» nozīmē «pāri». Parasti ir tā, ka cilvēki ļoti vēlas uzdot jautājumus par laicīgām lietām, bet tas, kurš ir atbrīvojies no šādas vēlmes un interesējas tikai par pārpasaulīgiem jautājumiem, ir cienīgs saņemt iesvētību. Kad cilvēks jau ir saņēmis iesvētību no īstena garīgā skolotāja un nopietni kalpo Dievam Kungam, viņš ir uzskatāms par madhjama-adhikārī.
Krišnas svēto vārdu daudzināšana ir tik cildena, ka tas, kurš rūpīgi izvairās no desmit apvainojumiem un tīri daudzina Harē Krišnas mahāmantru, noteikti var iegūt izpratni, ka Dieva Kunga svētais vārds un pats Kungs neatšķiras. Iesācējiem bhaktām ļoti jāciena tas, kurš sasniedzis šādu izpratnes līmeni. Skaidri jāapzinās, ka cilvēks, kurš nedaudzina Dieva Kunga svēto vārdu bez apvainojumiem, nevar, kā nākas, pilnveidoties Krišnas apziņā. «Šrī Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 22.69.) teikts:
jāhāra komala šraddhā, sē ‘kaništha’ džana
kramē kramē tēnho bhakta ha-ibē ‘uttama’

«To, kura ticība nav stingra, sauc par iesācēju, taču, garīgi kalpojot, viņš pamazām kļūst par augstākā līmeņa bhaktu.» Ikviens uzsāk bhakti dzīvi kā iesācējs, bet, pareizi noskaitot nepieciešamo hari-nāmas apļu daudzumu, cilvēks soli pa solim paceļas augstākajā utama-adhikārī līmenī. Krišnas apziņas kustības locekļiem ik dienas jāskaita sešpadsmit apļi, jo rietumu ļaudis nespēj ilgi koncentrēties, daudzinot mantru. Tādēļ ir noteikts vismazākais skaits. Taču Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs mēdza teikt, ka cilvēks, kurš neskaita vismaz sešdesmit četrus džapas apļus (simttūkstoš vārdus), uzskatāms par kritušu (patitu). Saskaņā ar šo vērtējumu gandrīz visi mēs esam pagrimuši, bet, tā kā mēs ļoti nopietni un bez divkosības cenšamies kalpot Visaugstajam Kungam, varam cerēt uz Kunga Šrī Čaitanjas Mahāprabhu žēlastību, jo Viņš tiek saukts par patita-pāvanu jeb kritušo dvēseļu atpestītāju.
Kad Šrīla Satjarādža Khāns, dižens Šrī Čaitanjas Mahāprabhu bhakta, jautāja, kā var pazīt vaišnavu, Kungs atbildēja:
prabhu kahē, — «jānra mukhē šuni ēka-bāra
krišna-nāma, sēi pūdžja, — šrēštha sabākāra»

«Ja mēs dzirdam, ka cilvēks kaut vienreiz pasaka vārdu «Krišna», viņš jāuzskata par vislabāko starp parastiem ļaudīm.» (Čč.Madhja 15.106.) Pēc tam Kungs Čaitanja Mahāprabhu teica:
«ataēva jānra mukhē ēka krišna-nāma
sēi ta’ vaišnava, kariha tānhāra sammāna»

«Tas, kurš vēlas daudzināt Krišnas svēto vārdu, vai tas, kuram patīk daudzināt Krišnas vārdus, ir jāatzīst par vaišnavu un jāciena vismaz prātā.» (Čč.Madhja 15.111.) Vienam no mūsu draugiem, slavenam angļu mūziķim, ir iepatikusies Krišnas svēto vārdu daudzināšana, un pat savās platēs viņš vairākas reizes ir minējis Krišnas svēto vārdu. Mājās viņš godina Krišnas attēlus un ļoti ciena Krišnas apziņas sludinātājus. Viņš visādā ziņā ļoti augstu vērtē Krišnas vārdu un Krišnas darbību, tāpēc mēs ārkārtīgi cienām viņu, jo redzam, ka šis kungs patiešām pakāpeniski pilnveidojas Krišnas apziņā. Tādi cilvēki vienmēr ir jāciena. Secinājums ir tāds, ka ikviens, kurš cenšas pilnveidoties Krišnas apziņā un pastāvīgi daudzina svēto vārdu, vaišnaviem vienmēr jāgodā. No otras puses, mēs esam redzējuši dažus savus laikabiedrus, kuriem vajadzētu būt lieliem sludinātājiem, bet kuri pamazām ir pagrimuši līdz materiālistiskai dzīves izpratnei, jo nav daudzinājuši Kunga svēto vārdu.
Kungs Čaitanja Mahāprabhu, dodams norādījumus Sanātanam Gosvāmī, iedalīja garīgo kalpošanu trijās kategorijās.
šāstra-jukti nāhi džānē dridha, šraddhāvān
‘madhjama-adhikārī’ sēi mahā-bhāgjavān

«Ja cilvēks vēl ne visai labi zina šāstras, bet stingri tic Harē Krišnas mahāmantras daudzināšanai un ir nelokāms noliktās garīgās kalpošanas izpildē, tad viņš uzskatāms par madhjama-adhikārī. Tāds cilvēks ir ļoti veiksmīgs.» (Čč.Madhja 22.67.) Madhjama-adhikārī ir šradhāvāns jeb cilvēks ar stingru ticību, un viņš patiešām var tālāk pilnveidoties garīgajā kalpošanā. Tāpēc «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 22.64.) teikts:
šraddhāvān džana haja bhakti-adhikārī
‘uttama’, ‘madhjama’, ‘kaništha’ — šraddhā-anusārī

«Cilvēks tiek saukts par pamata līmeņa, vidējā līmeņa vai augstākā līmeņa bhaktu atkarībā no tā, cik attīstīta ir viņa šradha [ticība].» Vēl «Čaitanja-čaritāmritā» (Madhja 22.62.) teikts:
‘šraddhā’-šabdē — višvāsa kahē sudridha niščaja
krišnē bhakti kailē sarva-karma krita haja

««Pārpasaulīgi kalpojot Krišnam, cilvēks gluži dabiski padara arī visus pārējos darbus.» Tādu stingru pārliecību un ticību, kas labvēlīga garīgajai kalpošanai, sauc par šradhu.» Šradha jeb ticība Krišnam ir Krišnas apziņas sākums. Ticība nozīmē stingru ticību. Bhagavad-gītas vārdi ir autoritatīvi norādījumi ticīgiem cilvēkiem, un viss, ko Krišna Bhagavad-gītā saka, jāpieņem tieši, bez jebkādiem iztulkojumiem. Tieši tā Bhagavad-gītu pieņēma Ardžuna. Noklausījies Bhagavad-gītu, viņš teica Krišnam: sarvam ētad ritam manjē jan mām vadasi kēšava. «Ak Krišna! Es pieņemu par pilnīgu patiesību visu, ko Tu man teici.» (Bg.10.14.)
Tāds ir pareizais Bhagavad-gītas izpratnes veids, un to sauc par šradhu. Tas nav tā, ka cilvēks saskaņā ar savām iegribām un iztulkojumiem pieņem vienu Bhagavad-gītas daļu, bet pārējo noraida. Tā nav šradha. Šradha nozīmē pieņemt Bhagavad-gītas norādījumus pilnībā, it īpaši pēdējo norādījumu: sarva-dharmān paritjadžja mām ēkam šaranam vradža. «Atmet visu veidu reliģijas un uztici sevi Man.» (Bg.18.66.) Kad cilvēks iegūst pilnīgu ticību šim norādījumam, viņa stingrā ticība kļūst par pamatu attīstībai garīgajā dzīvē.
Kad cilvēks pilnīgi velta sevi Harē Krišnas mahāmantras daudzināšanai, viņš pakāpeniski apzinās savu garīgo būtību. Kamēr Harē Krišnas mantra tiek daudzināta bez ticības, Krišna sevi neatklāj: sēvonmukhē hi džihvādau svajam ēva sphuratj adah. («Bhakti-rasāmrita-sindhu» 1.2.234.) Dieva Augstāko Personību nav iespējams apzināties mākslīgi. Mums ar ticību jākalpo Dievam Kungam. Kalpošana sākas ar mēli (sēvonmukhē hi džihvādau), kas nozīmē, ka mums vienmēr jādaudzina Dieva Kunga svētie vārdi un jābauda krišna-prasāda. Nedrīkst daudzināt vai pieņemt neko citu. Ja bhakta to uzticīgi dara, tad Visaugstais Kungs viņam atklājas.
Kad cilvēks apzinās, ka ir mūžīgs Krišnas kalps, viņš zaudē interesi pret visu, kas nav saistīts ar kalpošanu Krišnam. Vienmēr domājot par Krišnu, plānojot, kādā veidā izplatīt Krišnas svēto vārdu, šis cilvēks saprot, ka viņa vienīgais uzdevums ir Krišnas apziņas kustības izplatīšana pa visu pasauli. Tāda personība uzskatāma par utama-adhikārī, un mums ir jācenšas atrasties šāda cilvēka sabiedrībā atbilstoši sešiem paņēmieniem (dadāti pratigrihnāti utt.). Patiešām augsti pilnveidojies bhakta, utama-adhikārī vaišnavs, jāpieņem par garīgo skolotāju. Viss, kas mums pieder, ir jāpiedāvā viņam, jo ir teikts, ka garīgajam skolotājam jāatdod viss. Brahmačārī ir jālūdz citiem dāvanas un jāpiedāvā tās garīgajam skolotājam. Taču tam, kas nav apzinājies sevi, nevajag atdarināt augsta līmeņa bhaktu jeb mahābhāgavatu, jo šāda atdarināšana galu galā noved līdz pagrimumam.
Šajā pantā Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka bhaktām būt saprātīgiem un redzēt atšķirību starp kaništha-adhikārī, madhjama-adhikārī un utama-adhikārī. Vēl bhaktam jāapzinās savs stāvoklis, un viņš nedrīkst censties atdarināt augstāka līmeņa bhaktu. Šrīla Bhaktivinoda Thākurs ir norādījis, kā dzīvē var pazīt utama-adhikārī vaišnavu. Utama-adhikārī ir tas, kurš spēj padarīt par vaišnaviem daudzas kritušas dvēseles. Tam, kas nav sasniedzis utama-adhikārī līmeni, nevajag kļūt par garīgo skolotāju. Mācekļus var pieņemt arī iesācējs vaišnavs vai vidējā līmeņa vaišnavs, taču šiem mācekļiem jāatrodas tādā pašā līmenī un jāsaprot, ka tādā gadījumā labas vadības trūkuma dēļ viņi nespēs iet pretī augstākajam dzīves mērķim. Tāpēc māceklim jābūt uzmanīgam un par garīgo skolotāju jāpieņem utama-adhikārī.

Tālāk: Sestais pants