Norādījumu nektārs ceturtais pants

null

Ceturtais pants

dadāti pratigrihnāti;
guhjam ākhjāti priččhati
bhunktē bhodžajatē čaiva;
šad-vidham prīti-lakšanam

dadāti — dod dāvanas; pratigrihnāti — pieņem pretī;
guhjam — noslēpumainus jautājumus; ākhjāti — paskaidro; priččhati — jautā;
bhunktē — ēd; bhodžajatē — baro; ča — arī; ēva — noteikti;
šat-vidham — sešu veidu; prīti — mīlestības; lakšanam — pazīmes;

TULKOJUMS

Žēlastības dāvanu došana un pieņemšana, prāta noslēpumu atklāšana un jautāšana par noslēpumiem, prasādas pieņemšana un piedāvāšana ir sešas pazīmes, kas raksturīgas bhaktu savstarpējai
mīlestībai.

SKAIDROJUMS

Šajā pantā Šrīla Rūpa Gosvāmī paskaidro, kādā veidā veicama garīgā kalpošana citu bhaktu sabiedrībā. Saskarsmē ar bhaktām ir sešu veidu darbības: (1) dāvanu došana bhaktām, (2) jebkādu dāvanu pieņemšana no bhaktām, (3) prāta atklāšana bhaktām, (4) jautāšana par garīgās kalpošanas noslēpumiem, (5) prasādas jeb bhaktu piedāvātā garīgā ēdiena pieņemšana un (6) bhaktu barošana ar prasādu. Pieredzējis bhakta visu izskaidro, un nepieredzējis bhakta no viņa mācās. Tas ir «guhjam ākhjāti pričhati». Kad bhakta izdala prasādu jeb Dieva Augstākajai Personībai piedāvāta ēdiena pārpalikumus, tad, lai uzturētu savu garīgās kalpošanas garu, mums jāpieņem prasāda kā Dieva Kunga žēlastība, kas izpaužas caur tīriem bhaktām. Mums arī jāaicina tīri bhaktas uz savām mājām, jāpiedāvā viņiem prasāda un jābūt gataviem visādā ziņā iepriecināt viņus. To sauc par «bhunktē bhodžajatē čaiva».
Šīs sešu veidu attiecības starp labiem draugiem pilnīgi nepieciešamas pat ikdienišķā sabiedriskā darbībā. Piemēram, ja viens darījumu cilvēks grib tikties ar otru darījumu cilvēku, viņš viesnīcā pasūta mielastu un pie galda atklāj savas ieceres. Tad viņš lūdz biznesa partnerim padomus; reizēm viņi viens otram kaut ko dāvina. Tātad vienmēr, kad ir prīti jeb tuvas mīlestības attiecības, tiek veiktas arī šīs sešu veidu darbības. Iepriekšējā pantā Šrīla Rūpa Gosvāmī iesaka atstāt pasaulīgu sabiedrību un būt kopā ar bhaktām (sanga-tjāgāt sato vrittēh). Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība dibināta, lai veicinātu šīs sešu veidu mīlestības attiecības starp bhaktām. Biedrību nodibināja viens cilvēks, bet, tā kā ļaudis nāk un saskaras ar šo ņemšanas un došanas principu, tagad biedrība ir izvērsusies pa visu pasauli. Mēs esam priecīgi, ka ļaudis ar daudziem ziedojumiem palīdz biedrībai attīstīties, un cilvēki arī ar prieku pieņem tās pazemīgās veltes, ko mēs viņiem dodam Krišnas apziņas grāmatu un žurnālu izskatā. Reizēm mēs rīkojam Harē Krišnas svētkus un ielūdzam biedrības mūža locekļus un draugus uz prasādas mielastu. Lai gan lielākā daļa kustības locekļu nāk no sabiedrības augstākajiem slāņiem, viņi ierodas pie mums un nobauda to prasādu, ko mēs tiem spējam piedāvāt. Reizēm locekļi un atbalstītāji uzdod dziļus jautājumus par garīgās kalpošanas paņēmieniem, un mēs cenšamies uz tiem atbildēt. Tādā veidā mūsu biedrība veiksmīgi izplatās pa visu pasauli, un visu zemju inteliģence pamazām sāk atzinīgi novērtēt mūsu darbību Krišnas apziņā. Krišnas apziņas biedrības dzīve balstās uz šīm sešu veidu mīlestības izpausmēm starp biedrības locekļiem. Ļaudīm ir jādod iespēja tikties ar ISKCON bhaktām, jo, vienkārši darbojoties sešos minētajos veidos, jebkurš cilvēks var pilnībā atmodināt savu snaudošo Krišnas apziņu. Bhagavad-gītā (2.62.) teikts: sangāt sandžājatē kāmah, mūsu vēlmes un tieksmes attīstās atbilstoši sabiedrībai, kurā uzturamies. Mēs bieži sakām, ka par cilvēku var spriest pēc viņa draugiem, un, ja parasts cilvēks ir kopā ar bhaktām, viņā noteikti atmostas snaudošā Krišnas apziņa. Krišnas apziņas izpratne mīt katrā dzīvajā būtnē, un, kad būtne iegūst cilvēka ķermeni, tā jau ir zināmā mērā attīstīta. Čaitanja-čaritāmritā (Madhja 22.107.) teikts:
nitja-siddha krišna-prēma ‘sādhaja’ kabhu naja
šravanādi-šuddha-čittē karajē udaja

«Tīra mīlestība uz Krišnu mūžīgi atrodas dzīvo būtņu sirdīs. Tā nav jāiegūst no kāda ārēja avota. Kad ar klausīšanos un daudzināšanu sirds šķīstās, dzīvā būtne gluži dabiski atmostas.» Tā kā Krišnas apziņa ir dabiska katrai dzīvajai būtnei, ikvienam vajadzētu dot iespēju klausīties par Krišnu. Vienkārši klausoties un daudzinot — ar šravanu un kīrtanu —, būtnes sirds tiešā veidā attīrās un sākotnējā Krišnas apziņa tūlīt atmostas. Krišnas apziņa nav mākslīgi uzspiesta sirdij, tā jau tur atrodas. Kad cilvēks daudzina Dieva Augstākās Personības svēto vārdu, sirds attīrās no visiem laicīgajiem sārņiem. Pirmajā «Šrī Šikšāštakas» pantā Kungs Šrī Čaitanja Mahāprabhu saka:
čēto-darpana-mārdžanam bhava-mahā-dāvāgni-nirvāpanam
šrējah-kairava-čandrikā-vitaranam vidjā-vadhū-džīvanam
ānandāmbudhi-vardhanam pratipadam pūrnāmritāsvādanam
sarvātma-snapanam param vidžajatē šrī-krišna-sankīrtanam

«Lai slavēta Šrī Krišna sankīrtana, kas šķīsta sirdi no daudzu gadu gaitā uzkrātajiem putekļiem un nodzēš saistītās dzīves atkārtotas dzimšanas un nāves ugunsgrēku. Sankīrtanas kustība ir lielākā svētība visai cilvēcei, jo tā mirdz svētības mēness stariem. Tā ir visu pārpasaulīgo zināšanu dzīvība. Tā izpleš pārpasaulīgās svētlaimes okeānu un dod mums iespēju pilnībā nobaudīt nektāru, kuru vienmēr tik ļoti kārojam.»
Šķīstās ne tikai tas, kurš daudzina mahāmantru, bet ikviens, kas dzird pārpasaulīgo Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē/Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē skaņu. Dzirdot pārpasaulīgo skaņu, šķīstās un iegūst pilnīgu Krišnas apziņu arī tās dvēseles, kas iemiesotas zemākajos dzīvniekos, kukaiņos, kokos un citos dzīvības veidos. To pastāstīja Thākurs Haridāsa, kad Čaitanja Mahāprabhu viņam jautāja, kā dzīvās būtnes, kas zemākas par cilvēkiem, var iegūt atbrīvi no materiālajām važām. Haridāsa Thākurs sacīja, ka svēto vārdu daudzināšana ir tik varena, ka cilvēks, kurš skaita mantru pat visdziļākajos džungļos, ar svētā vārda skaņu dod iespēju attīstīties Krišnas apziņā kokiem un zvēriem. To parādīja pats Šrī Čaitanja Mahāprabhu, iedams cauri Džhārikhandas mežam. Kad Kungs gāja, tīģeri, čūskas, brieži un visi pārējie dzīvnieki aizmirsa savu dabisko ienaidu un sāka dziedāt un dejot sankīrtanā. Protams, mēs nevaram atdarināt Šrī Čaitanjas Mahāprabhu darbību, bet mums jāseko Viņa piemēram. Mēs neesam tik vareni, lai liktu zemākajiem dzīvniekiem — tīģeriem, čūskām, kaķiem un suņiem — sajūsmināties un dejot, taču, daudzinot Dieva Kunga svētos vārdus, mēs varam daudzus pasaules ļaudis pievērst Krišnas apziņai. Dieva Kunga svētā vārda sniegšana jeb izplatīšana ir cildens veids, kā dot žēlastības dāvanas (dadāti princips). Gluži tāpat mums jāseko arī pratigrihnāti principam, t.i., jāvēlas un jābūt gataviem saņemt pārpasaulīgas dāvanas. Mums jāuzdod jautājumi par Krišnas apziņas kustību un jāatklāj savas domas, lai izprastu šīs materiālās pasaules stāvokli. Tādā veidā var īstenot «guhjam ākhjāti priččhati» principus.
Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības locekļi visos biedrības centros ik svētdienu uz mīlestības mielastiem aicina biedrības mūža locekļus un atbalstītājus. Pagodināt prasādu ierodas daudz interesentu, un, ja vien iespējams, viņi aicina biedrības locekļus pie sevis ciemos, lai bagātīgi pabarotu tos ar prasādu. Tādējādi labumu gūst gan biedrības locekļi, gan pārējie ļaudis. Cilvēkiem jāatsakās no tā dēvēto jogu, gjānī, karmī un filantropu sabiedrības, jo tā nevar dot labumu nevienam. Tam, kurš patiešām vēlas sasniegt cilvēka dzīves mērķi, jābiedrojas ar Krišnas apziņas kustības bhaktām, jo tā ir vienīgā kustība, kas māca izkopt mīlestību uz Dievu. Reliģija ir īpaša cilvēku sabiedrībai raksturīga iezīme, kas nav saprotama starp dzīvniekiem. Dzīvnieku sabiedrībā nav baznīcu, mošeju un reliģijas. Visās pasaules daļās, lai cik apspiesta būtu sabiedrība, ir kāds reliģijas veids. Reliģija ir pat džungļu aborigēniem. Kad reliģija attīstās un pāraug mīlestībā uz Dievu, tad tā ir veiksmīga. Kā teikts Šrīmad Bhāgavatamas pirmajā dziedājumā (1.2.6.):
sa vai pumsām paro dharmo
jato bhaktir adhokšadžē
ahaitukj apratihatā
jajātmā suprasīdati

«Visas cilvēces augstākais pienākums [dharma] ir tas, ko veicot ikviens var sasniegt mīlestības pilnu garīgo kalpošanu pārpasaulīgajam Dievam Kungam. Nepārtraukta bezcēloņu garīgā kalpošana var pilnīgi apmierināt patību.»
Ja sabiedrības locekļi patiešām vēlas prāta mieru un draudzīgas attiecības gan starp cilvēkiem, gan starp tautām, viņiem jāseko Krišnas apziņas reliģijai, kas dod iespēju attīstīt sirdī snaudošo mīlestību uz Krišnu, Dieva Augstāko Personību. Kad ļaudis to darīs, viņu prāti tūlīt kļūs mierīgi.
Šajā sakarībā Šrīla Bhaktisidhānta Sarasvatī Thākurs brīdina visus bhaktas, kas nodarbojas ar Krišnas apziņas sludināšanu, lai tie nerunātu ar impersonālistiem mājāvādī, kuri vienmēr apņēmīgi stājas pretī teistiskām kustībām. Pasaule ir mājāvādī pilna, un ateisti, kā arī pasaules politiskās partijas izmanto mājāvādu un citas ateistiskas filozofijas, lai sekmētu materiālisma izplatīšanos. Reizēm viņi pat atbalsta kādu stipru partiju, lai stātos pretī Krišnas apziņas kustībai. Mājāvādī un citi ateisti nevēlas, lai Krišnas apziņas kustība attīstītos, jo tā izglīto cilvēkus Dieva apziņā. Tāda ir ateistu politika. Nav nekādas jēgas barot čūsku ar pienu un banāniem, jo tā nekad nav apmierināta. Gluži otrādi, ēdot pienu un banānus, čūska kļūst vēl indīgāka (kēvalam viša-vardhanam). Ja čūskai dod pienu, viņas indes daudzums tikai pieaug. Līdzīgi mums nevajag atklāt savus prātus mājāvādī un karmī čūskām. Tāda atklātība nekādā ziņā nevar palīdzēt. Vislabāk ir pilnīgi izvairīties no viņu sabiedrības un neuzdot jautājumus, kas prasa uzticēšanos, jo tie nevar dot nekādus labus padomus. Mums nevajag arī aicināt mājāvādī un ateistus ciemos un pieņemt viņu ielūgumus, jo šādas tuvas attiecības var izraisīt ateistisku domāšanu (sangāt sandžājatē kāmah). Šī panta aizliedzošais norādījums ir tāds, ka mums jāatturas kaut ko dot vai pieņemt no mājāvādī un ateistiem. Arī Šrī Čaitanja Mahāprabhu brīdināja: višajīra anna khāilē dušta haja mana. «Ja ēdam pasaulīgu ļaužu gatavotu ēdienu, mūsu prāts kļūst netīrs.» Kamēr cilvēks nav sasniedzis ļoti augstu līmeni, viņš nespēj izmantot ikviena ieguldījumu, lai veicinātu Krišnas apziņas kustību; tāpēc no mājāvādī vai ateistiem labāk neņemt dāvanas. Patiešām Šrī Čaitanja Mahāprabhu bhaktām aizliedza tikties pat ar parastiem ļaudīm, kuri pārlieku pieķērušies pasaulīgai jutekļu apmierināšanai.
Secinājums ir tāds, ka mums vienmēr jāturas kopā ar bhaktām, jāievēro bhakti vadošie principi, jāseko āčārjām un paklausīgi jāpilda garīgā skolotāja norādījumi. Tādā veidā mēs varam attīstīt savu garīgo kalpošanu un atmodināt snaudošo Krišnas apziņu. Bhaktam, kas nav iesācējs vai mahābhāgavata (augstu pilnveidojies bhakta), bet, kas atrodas vidējā garīgās kalpošanas līmenī, ir jāmīl Dieva Augstākā Personība, jādraudzējas ar bhaktām, jābūt žēlsirdīgam pret nejēgām un jāatraida nenovīdīgie un dēmoniskie. Pantā īsumā bija runāts par mīlestību uz Dieva Augstāko Personību un Viņa mīlestību uz bhaktu, kā arī par draudzību ar bhaktām. Saskaņā ar dadāti principu labam bhaktam vismaz puse savu ienākumu jāziedo, lai kalpotu Dievam Kungam un Viņa bhaktām. Šrīla Rūpa Gosvāmī šādu piemēru parādīja ar savu dzīvi. Nolēmis aiziet no darba, viņš pusi savas mūža peļņas atdeva kalpošanai Krišnam, ceturto daļu izdalīja radiniekiem, bet atlikušo ceturtdaļu katram gadījumam paturēja pats. No šī piemēra jāmācās visiem bhaktām. Lai kādi būtu mūsu ienākumi, puse no tiem jāziedo par labu Krišnam un Viņa bhaktām, un tad dadāti princips būs izpildīts.
Nākamajā pantā Šrīla Rūpa Gosvāmī stāsta, kāds vaišnavs jāizvēlas par draugu un kā jākalpo vaišnaviem.

Tālāk: Piektais pants